30.4.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 106/1

1)

Kopienu tiesības, jo īpaši EK līguma 119. pants (EK līguma 117. līdz 120. pantu aizstāj EKL 136. līdz 143. pants) un Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, jāinterpretē tādējādi, ka tādas normas pastāvēšana un piemērošana kā Organismos Tilepikoinonion Ellados personāla nolikuma 24a. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kas paredz, ka tikai apkopējas un tātad tikai sievietes var pieņemt nepilna laika darbā ar līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, pati par sevi neveido sievietēm nelabvēlīgu tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ. Tomēr, sekojoši liedzot darbinieku kategorijām, ko, saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kam ir likuma spēks, veido vienīgi sievietes, iespēju tikt ieceltiem par štata darbiniekiem ar atsauci, kas ir šķietami neitrāla attiecībā uz darbinieka dzimumu, veido tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ Direktīvas 76/207 nozīmē. Lai nepastāvētu tieša diskriminācija dzimuma dēļ, faktoram, kas raksturo kategoriju, kurai pieder izslēgtais darbinieks, jābūt tādam, kas šo darbinieku nostāda objektīvi atšķirīgā situācijā attiecībā uz iecelšanu par štata darbinieku, salīdzinot ar tiem darbiniekiem, kuriem šāda iespēja ir.

2)

Gadījumā, ja premisa, saskaņā ar kuru tikai apkopējām, kas strādā nepilnu darba laiku, tika liegta iespēja kļūt par štata darbiniekiem, izrādītos kļūdaina, un ja daudz lielāku procentu sieviešu nekā vīriešu skāra 1987. gada 27. novembra un 1991. gada 10. maija specifisko koplīgumu normas, tajos noteiktais aizliegums iecelt par štata darbiniekiem pagaidu personālu, kas strādā nepilnu darba laiku, veido netiešu diskrimināciju. Šāda situācija ir pretrunā Direktīvas 76/207 3. pantam, ja vien atšķirīgu attieksmi pret šiem darbiniekiem un darbiniekiem, kas strādā pilnu darba laiku, neattaisno faktori, kam nav nekāda sakara ar diskrimināciju dzimuma dēļ. Valsts tiesai piekrīt pārliecināties, vai tas tā ir.

3)

Ja tā skar daudz lielāku procentu darbinieku–sieviešu nekā darbinieku–vīriešu, pilnīga nepilna laika darba izslēgšana, aprēķinot darba stāžu, veido netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, kas ir pretrunā Direktīvai 76/207, ja vien šo izslēgšanu neizskaidro faktori, kas ir objektīvi attaisnoti un kam nav nekāda sakara ar diskrimināciju dzimuma dēļ. Valsts tiesas kompetencē ir novērtēt, vai tas tā ir. Nepilna laika darba proporcionāla ieskaitīšana, veicot šo aprēķināšanu, arī ir pretrunā šai direktīvai, ja vien darba devējs nepierāda, ka to attaisno faktori, kuru objektivitāte ir atkarīga it īpaši no mērķa, kādu vēlas sasniegt, ņemot vērā darba stāža ilgumu, un gadījumā, ja runa ir par iegūtās pieredzes atzīšanu, — no saistības starp veikto pienākumu raksturu un pieredzi, ko šādu pienākumu veikšana dod pēc noteikta nostrādāto stundu skaita.

4)

Ja darbinieks apgalvo, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts viņam par sliktu un viņš uzrāda faktus, no kuriem var prezumēt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, Kopienu tiesības, proti, Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/80/EK par pierādīšanas pienākumu diskriminācijas gadījumos, kas pamatojas uz dzimumu, jāinterpretē tādējādi, ka atbildētajam ir jāpierāda, ka šis princips nav pārkāpts.