Apelācija, ko 2007. gada 12. februārī ierosinājis Franco Campoli par Pirmās instances tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2006. gada 29. novembra spriedumu lietā T-135/05 Campoli/Komisija

(Lieta C-71/07 P)

(2007/C 117/02)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Franco Campoli (pārstāvji — G. Vandersanden, L. Levi, S. Rodrigues, advokāti)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — V. Joris, D. Martin), Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — M. Arpio, I. Šulce)

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Vienīgā prasījuma pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza vairākus argumentus, kas ir balstīti uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un Kopienu tiesai uzliktā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

Minētais princips ir pārkāpts, pirmkārt, tādējādi, ka Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka likumdevējs var grozīt Civildienesta noteikumus, paredzot noteikumus, kas ir mazāk labvēlīgi par spēkā esošo sistēmu, ja vien tai noteiktu pietiekami ilgu pārejas periodu. Pārejas perioda esamība un tā pietiekama ilguma pārbaude ir jautājumi, kas nav saistīti ar jaunas normas likumības pārbaudi attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kura ievērošanai Kopienu tiesai ir jāpārliecinās, ka nepastāv patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša atšķirīga attieksme saistībā ar Kopienu likumdevēja izvirzīto mērķi. Šajā lietā apstrīdētajā spriedumā nav nedz noteikts tas, kāds mērķis ir izvirzīts jaunajiem noteikumiem par korekcijas koeficientu noteikšanu, nedz arī, vēl jo vairāk, pārbaudīts, vai saistībā ar šo mērķi pastāv patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša atšķirīga attieksme. Apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka korekcijas koeficients, kas noteikts atbilstoši vidējai dzīves dārdzībai valstī, turklāt vienlaikus apdraud gan mērķi saglabāt pensionāru pirktspēju, gan mērķi nodrošināt viņu brīvu pārvietošanos un uzturēšanos, jo pensionāriem, kuri dzīvo kādas valsts galvaspilsētā vai citās dārgās pilsētās vai reģionos, ir mazāka pirktspēja nekā pensionāriem, kuri pastāvīgi dzīvo ārpus šīs galvaspilsētas vai šīm pilsētām vai reģioniem.

Otrajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, pretēji tam, kas noteikts apstrīdētajā spriedumā, jaunā pensiju sistēma faktiski ir piesaistīta dzīves dārdzībai Briselē, tādējādi pensionāru ienākumi ir noteikti, ņemot vērā vienīgi dzīves dārdzību šīs dalībvalsts [Beļģijas] galvaspilsētā, lai gan to pensionāru ienākumi, kas dzīvo citās dalībvalstīs, ir noteikti, piemērojot korekcijas koeficientu, ar kuru ir ņemta vērā vidējā dzīves dārdzība visā valstī kopumā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī apstrīd Pirmās instances tiesas konstatējumu, ka Kopienu normatīvā akta likumība nevar būt atkarīga no tā, kādā veidā šis akts tiek piemērots praksē, jo šāda akta piemērošanas pasākumi ir cieši saistīti ar pašu aktu, un viņš norāda, ka ir aizskartas tiesības uz aizstāvību un princips, ka lietas dalībnieki Kopienu tiesā ir vienlīdzīgi, jo viņš par jaunās pensiju sistēmas piemērošanas pasākumiem ir uzzinājis tikai pēc rakstveida procesa pabeigšanas.

Visbeidzot, pēdējā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas apgalvojumu, ka viņam nav intereses celt prasību atbilstoši EKL 241. pantam, norādot uz priekšrocībām, kas piešķirtas pensionāriem, kuri dzīvo “lētākā ”dalībvalstī. Iebilstot pret atšķirīgu attieksmi pret pensionāriem, kuri dzīvo “lētākā ”dalībvalstī, salīdzinājumā ar pensionāriem, kuri dzīvo “dārgākā ”dalībvalstī, apelācijas sūdzības iesniedzējs faktiski kritizē to, ka ir aizskarts pirktspējas līdzvērtības princips, un ar to apstrīd pensiju sistēmu, kas izriet no jaunajiem Civildienesta noteikumiem un to pārejas pasākumiem.

  翻译：

查看mercari原页面

收藏该商品

立即下单