|
8.9.2007 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 211/23 |
Apelācija, ko 2007. gada 5. jūlijā ierosinājis Koldo Gorostiaga Atxalandabaso par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) rīkojumu, kas pasludināts 2007. gada 24. aprīlī lietā T-132/06, Gorostiaga Atxalandabaso/Eiropas Parlaments
(Lieta C-308/07 P)
(2007/C 211/43)
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Koldo Gorostiaga Atxalandabaso (pārstāvis — D. Rouget, advokāts)
Cits lietas dalībnieks: Eiropas Parlaments
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
|
— |
atzīt šo apelācijas sūdzību par pamatotu un līdz ar to atcelt Pirmās instances tiesas 2007. gada 24. aprīļa rīkojumu; |
|
— |
pieņemt galīgu lēmumu šajā prāvā un atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2006. gada 22. marta lēmumu, ar ko prasītājam uzdod atmaksāt summu EUR 118 360,18 apmērā un izdarīt atvilkumu no dažādām parlamenta deputātu asistentu kompensācijām, kas Parlamentam ir jāmaksā prasītājam; |
|
— |
nolemt, ka atbildētāja sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, kā arī atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Prasītājs atsaucas uz sešiem pamatiem savas apelācijas sūdzības pamatojumam.
Ar pirmo pamatu tas apstrīd atsaukšanos uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 111. pantu, kas tam liedz tiesības uz taisnīgu procesu, jo tas iepriekš nav ticis uzklausīts Pirmās instances tiesā un tam nav bijusi izdevība atbildēt uz Parlamenta argumentiem.
Ar otro pamatu prasītājs norāda, ka ir pārkāpts objektivitātes princips, jo abas secīgās prasības, kas celtas lietās T-146/04 un T-132/06, kuru rezultātā tapa, attiecīgi, 2005. gada 22. decembra spriedums un 2007. gada 24. aprīļa spriedums -izskatīja pēc būtības vieni un tie paši tiesneši. Tomēr iepriekš minētais princips paredz, ka viens un tas pats tienesis, kaut arī vienā un tajā pašā tiesu instancē, nevar izskatīt lietu, kas balstās uz faktiem, kas ir identiski vai pietiekami saistīti ar tās lietas faktiemm, kurā tas iepriekš ir pieņēmis lēmumu.
Ar trešo pamatu prasītājs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini novērtējusi 2005. gada 22. decembra sprieduma piemērojamību. Ja, sakarā ar kompetences trūkumu, bija atcelts Parlamenta ģenerālsekretāra 2004. gada 24. februārī pieņemtais lēmums, prasītājam patiešām nebija nekāds iemesls iesniegt apelācijas sūdzību par šo spriedumu Tiesā; Tiesas konstatētais kompetences trūkums rada šī trūkuma skartā lēmuma neesamību.
Ar ceturto pamatu prasītājs apstrīd Pirmās instances tiesas sistemātisko atteikšanos ņemt vērā argumentus, kurus tas izvirzīja, lai panāktu Parlamenta ģenerālsekretāra 2006. gada 22. marta lēmuma atcelšanu. Šis pēdējais minētais lēmums patiešam bija jauns lēmums, atšķirīgs no 2004. gada 24. februāra lēmuma un līdz ar to Pirmās instances tiesai bija pienākums izvērtēt pēc būtības un pēc satura visus tai izvirzītos pamatus tā apstrīdēšanai.
Ar piekto pamatu prasītājs pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir atteikusies izvērtēt pamatu par nepārvaramo varu (force majeure), lai arī šāds pamats nebija izvirzīts prasībā, kas celta par 2004. gada 24. februāra lēmumu.
Visbeidzot, ar sesto pamatu prasītājs pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ievērojusi labas pārvaldības principu, it īpaši atsakoties no jebkādas atsaukšanās uz Parlamenta 2001. gada 6. septembrī pieņemto labas administratīvās prakses kodeksu.