17.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 41/1

I.-X.

1.-19.

1.-4.

5.-6.

7.-15.

16.-19.

20.-37.

21.-33.

34.-37.

38.-74.

38.-65.

66.

67.-71.

72.

73.-74.

75.-87.

75.-84.

85.-87.

88.-95.

88.-91.

92.-95.

96.-107.

96.-102.

103.-107.

I.

Eiropas Savienība (ES) ražo aptuveni 5 % no pasaules jēltabakas, tātad tā ir piektais lielākais ražotājs pasaulē. Taču vairāk nekā pusi no saražotās produkcijas ES eksportē, jo vairuma izaudzētās tabakas aromāts un garša ES netiek pieprasīta. Pārsvarā ES ražo Virginia un Burley šķirņu tabaku, kurai ir neitrāls aromāts un garša un kuru izmanto par galveno pildījumu cigaretēs. Mazākā apjomā tiek audzētas arī dažas austrumu tabakas šķirnes, kuru aromātam un garšai ir lielāks pieprasījums. Ņemot vērā iepriekš teikto, ES importē tās patērētāju aromāta un garšas gaumei atbilstošu tabaku 9 % apmērā no pasaulē saražotās produkcijas, tātad ir pasaules lielākais importētājs. Galvenās tabakas ražotājas valstis Eiropas Savienībā ir Itālija, Grieķija un Spānija, kuras kopā saražo 87 % no visas ES produkcijas. Ražošanas vispārīga iezīme ir liels skaits tabakas audzētāju ar mazām individuālām saimniecībām. Mehanizācija ir ierobežota, ražošanas izmaksas – lielas. ES tabakas audzētāji nevar sev nodrošināt pietiekami lielus ienākumus, nesaņemot ES atbalstu, kas veido aptuveni 75 % no ražotāju ieņēmumiem. Ja tabakas ražošana Eiropas Savienībā tiktu pārtraukta, tas neietekmētu tabakas produktu rūpniekus, kuri izejmateriālus iegūtu, palielinot importu.

II.

ES savus tabakas audzētājus ar tirgus kopīgu organizāciju (TKO) ir atbalstījusi kopš 1970. gada. Katru gadu atbalsts tiek piešķirts aptuveni 1 000 miljonu EUR apmērā. Tirgus tika būtiski reformēts pirmoreiz 1992. gadā, kā arī vēlāk 1998. un 2004. gadā, cenšoties pienācīgi atbalstīt ienākumus budžeta iespēju robežās un uzlabot reakciju uz tirgus prasībām, kas savukārt celtu produkcijas vērtību. Pastāvēja cerības, ka tabakas audzētāju atkarība no sniegtā atbalsta mazināsies. Tika veikti arī citi pasākumi, kuru mērķis bija veicināt labprātīgu aiziešanu no tabakas nozares, izvēloties alternatīvas kultūras.

III.

Palāta jau agrāk trīs reizes ir sagatavojusi ziņojumus par TKO darbību. Savā jaunākajā 1997. gada ziņojumā Palāta secināja, ka 1992. gadā apstiprinātie pasākumi izmērāmā veidā neietekmēja subsidēšanas augsto līmeni attiecībā pret produkcijas vērtību, apstādītās platības, nodarbinātības rādītājus un ES tirgus stāvokli.

IV.

Šīs revīzijas mērķis bija vērtēt, vai 1998. gada reforma bija pamatota un vai dalībvalstis to labi pārvaldīja. Tāpat revīzijas gaitā tika skatīts tas, kā Komisija uzraudzīja un vērtēja reformas īstenošanu un vai tika sasniegti reformētās TKO mērķi.

V.

Pārbaudes iznākumā Palāta secināja, ka, izstrādājot priekšlikumus 1998. gada reformai, Komisija balstījās uz neuzticamiem datiem un veica neadekvātu tirgus analīzi. Šo trūkumu dēļ apstiprinātie pasākumi jau no paša sākuma bija lielā mērā nepiemēroti un vairākos aspektos izrādījās neefektīvi. Nav liecību par to, ka TKO būtu ietekmējusi ES ražošanu tā, lai mazinātu piedāvājuma lielo pārsvaru pār pieprasījumu. Tāpat Palāta konstatēja, ka ieviestie pasākumi vērā ņemami nepalielināja ieņēmumus no tabakas audzēšanas un nelīdzsvaroja tirgu, kā prognozēts. Produkcijas vērtību apdraudēja arī konkurenci ierobežojoša rīcība, kas izpaudās kā vienošanās par cenu trīs lielākajās ražotājvalstīs.

VI.

Dalībvalstīs tika atklāti vairāki pārkāpumi, proti, netika veiktas noteikumos prasītās pārbaudes un netika pārbaudīti galvenie kontroles mehānismi, kā arī būtu bijis jāveic vairāk labojumu, piemērojot grāmatojumu noskaidrošanas procesu. 2004. gada jūnijā vēl nebija pieņemts neviens grāmatojumu noskaidrošanas lēmums.

VII.

Pārraudzība no Komisijas puses nebija apmierinoša, TKO izvērtējums kavējās. Ārējo konsultantu veiktā vērtējuma rezultāti tika publiskoti ziņojumā 2003. gada oktobrī, un galvenajos jautājumos tie saskan ar Palātas revīzijā iegūtajiem rezultātiem.

VIII.

2002. gada jūlijā Komisija publicēja vidusposma pārskatu par kopējo lauksaimniecības politiku, kurā tā ierosināja jaunu stratēģiju ilgtspējīgai attīstībai visā lauksaimniecības nozarē. Saskaņā ar šo jauno stratēģiju atbalsts vairs nebūtu atkarīgs no ražošanas apjomiem, bet katrai saimniecībai to sniegtu atbilstīgi vienreizējo maksājumu shēmai. Revīzijas gaitā tika skatīta arī šīs izmaiņas iespējamā ietekme uz tabakas TKO.

IX.

Padomes 2004. aprīlī pieņemtā reforma (1) paredz pakāpeniski likvidēt atbalsta saistību ar ražošanas apjomiem. Turpmāk tabakas ražotājus atbalstīs, izmantojot saimniecību vienreizējo maksājumu shēmu. Tāpat atsevišķs finansējums tiks piešķirts tabakas platību pārstrukturēšanai.

X.

Palāta atzinīgi vērtē pašreizējo reformu, kurai vajadzētu novērst daudzus no revīzijas gaitā konstatētajiem trūkumiem, lai gan tam būs vajadzīgs zināms laiks. Palāta iesaka Komisijai turpināt izmeklēt konkurences ierobežošanu dalībvalstīs un, ja tāda ierobežošana apstiprinās, attiecīgi rīkoties. Tāpat jāturpina konstatēt gadījumus, kad dalībvalstis nav piemērojušas noteikumos prasītās pārbaudes, un, ja iespējams, jāveic attiecīgi labojumi.

1.

Jēltabaka ir lapu tabaka, ko audzētāji (ražotāji) audzējuši un sākotnēji kaltējuši, bet kas vēl nav apstrādāta. Nākamais posms ietver īpašu jēltabakas sagatavošanu, ko veic tā saucamie pirmapstrādes uzņēmumi, kas apstrādāto tabaku pēcāk piegādā tabakas rūpniekiem, kuri savukārt ražo cigaretes, cigārus, pīpes tabaku u. c. produktus. 1. pielikumā attēlota tabakas audzēšanas, apstrādes, ražošanas un izplatīšanas ķēde.

2.

ES ražo aptuveni 5 % no pasaules jēltabakas, tātad tā ir piektais lielākais ražotājs pasaulē, taču ES tiek izmantota mazāk nekā puse no saražotās pašu produkcijas, jo tabakas aromāta un garšas dēļ tai nav pieprasījuma rūpnieku vidū. Lai iegūtu tabaku ar pieprasītām īpašībām, ES importē aptuveni 9 % no pasaulē saražotās produkcijas, tātad ir pasaules lielākais importētājs.

3.

Itālija, Grieķija un Spānija ir ES lielākās tabakas audzētājas, kuras saražo attiecīgi 38 %, 36 % un 13 % no visas ES produkcijas. Tabula sniedz pārskatu par ES jēltabakas piedāvājumu laikposmā no 1996. līdz 2000. gadam.

Tabula

ES jēltabakas piedāvājuma bilance

4.

Ar jēltabakas audzēšanu ES nodarbojas aptuveni 80 000 tabakas ražotāju, ražošanai galvenokārt izmantojot mazas individuālās platības. Ražošanas procesa mehanizācija ir ierobežota, ražošanas izmaksas – lielas. ES vairāk nekā trīsdesmit gadus ir sniegusi atbalstu jēltabakas audzētājiem, un pēdējos gados budžets ir bijis aptuveni 1 000 miljonu EUR.

5.

Pirms ES tika izveidots vienotais tirgus, tabakas audzētāji guva labumu no valsts tirgus nosacījumiem, kas sniedza viņiem garantētu cenu, lai nodrošinātu “taisnīgus ienākumus” (2). Šo atbalstu uzskatīja par vajadzīgu, jo ieņēmumu līmenis ne vienmēr sedza ražošanas izmaksas. Tabakas ražošanas reģionos šis atbalsts veidoja galveno lauksaimnieku ienākuma daļu. 1970. gadā attiecībā uz tabaku ieviestā TKO nomainīja valsts sistēmas, vienlaikus turpinot sniegt līdzīgu atbalsta līmeni.

6.

Kopš tā laika TKO tika reformēta 1992. (3), 1998. (4) un vēlreiz 2004. gadā (5). Papildus vispārēju mērķu sasniegšanai, jēltabakas tirgus stabilizēšanai un taisnīga dzīves līmeņa nodrošināšanai ražotājiem, kā noteikts Līguma 33. pantā, TKO jo īpaši paredzēja:

7.

Turpinājumā ir izklāstīti pasākumi, kas pieņemti, lai sasniegtu šos mērķus.

8.

Ražotājiem ir jāslēdz audzēšanas līgumi ar pirmapstrādātājiem. ES subsīdija tiek izmaksāta kā piemaksa par tabakas kilogramu, kas piegādāts un pieņemts atbilstoši šiem nosacījumiem. Piemaksa papildina cenu, ko ražotāji par savu tabaku saņem tirgū, un tai vajadzētu viņiem nodrošināt “taisnīgus ienākumus” un mudināt ražot labas kvalitātes tabaku. 1992. gadā Padome noteica piemaksas likmi katrai no astoņām šķirņu grupām, ko atzīst TKO. Kopš tā laika likmes faktiski ir saglabājušās nemainīgas (6).

9.

Piemaksu veido nemainīgā un mainīgā daļa, kura šobrīd ir 30 % līdz 45 %, atkarībā no šķirnes (7). Piemaksas nemainīgā daļa pilnā apmērā tiek izmaksāta ražotājiem. Piemaksas mainīgo daļu ražotāju grupas sadala saviem biedriem proporcionāli cenai, kuru katrs no tiem par savām piegādēm ir saņēmis no pirmapstrādātājiem.

10.

Lai tabakas ražotne būtu tiesīga saņemt atbalstu, noteikumi paredz, ka pirmapstrādātājiem ir jāslēdz audzēšanas līgumi par katru tabakas šķirņu grupu ar ražotāju grupām vai individuāliem ražotājiem, kuri nav šādas grupas biedri. Lai palīdzētu līgumcenām patiesi atspoguļot tirgus nosacījumus, dalībvalstīm tika dota iespēja katram ražas gadam praktizēt audzēšanas līgumu izsoles shēmu. Shēma ļauj individuāliem ražotājiem, kuri nav vienas vai vairāku ražotāju grupu biedri, piedāvāt savus spēkā esošos audzēšanas līgumus plašākā pirmapstrādes tirgū. Izsoles cenai jābūt vismaz par 10 % lielākai nekā sākotnējā līguma cenai, un sākotnējam pirmapstrādātājam jāsniedz iespēja pieskaņoties jaunajai cenai.

11.

Lai orientētu un ierobežotu ražošanu, vienlaikus saglabājot budžeta kontroli, Padome nosaka kopējo garantēto daudzumu, par kuru tiks izmaksāts atbalsts. Tas tiek noteikts katrai ražai pa tabakas šķirņu grupām un dalībvalstīm. Tas tiek piešķirts ražotājiem ar kvotas palīdzību, kas noteikta, pamatojoties uz viņu saražoto produkciju atskaites periodā. Režīms ļauj dalībvalstīm, ar Komisijas atļauju, pārnest garantētos daudzumus no vienas šķirņu grupas uz otru ar nosacījumu, ka ietekme uz budžetu ir vismaz neitrāla.

12.

Pastāv arī kvotu atpirkšanas sistēma, kurā individuāli ražotāji, kuri vēlas galīgi pārtraukt tabakas audzēšanu, var pārdot savu kvotu atpakaļ ES, ja viņi to nevar pārdot citiem ražotājiem. Tiklīdz ES ir to atpirkusi, neatgriezeniski tiek samazināts valsts un ES ražošanas slieksnis.

13.

Visbeidzot, pastāv valsts kvotu rezerves sistēma, ko dalībvalstis izveidojušas no ražotājiem piešķirto kvotu atskaitījumiem. Šīs rezerves ir paredzētas tam, lai mudinātu esošos ražotājus pāriet uz citu kultūru audzēšanu un/vai pārstrukturēt savas saimniecības un lai ļautu ienākt tirgū tiem, kuri vēlas kļūt par tabakas ražotājiem.

14.

Ražotāju grupām ir jāpilda nozīmīgs uzdevums, lai sasniegtu tirgus mērķus. Ar nosacījumu, ka šīs grupas nodrošina atbilstību likumdošanas prasībām un ir oficiāli atzītas dalībvalstīs, tām tiek atvēlēti 2 % no kopējās piemaksas, kas tiek izmaksāta ražotājiem. Vismaz puse no piešķirtajiem līdzekļiem ir paredzēta tam, lai ražotāju grupām kompensētu izmaksas, kas saistītas ar tehniskā personāla nodarbināšanu un sertificētu sēklu vai sējeņu iepirkšanu nolūkā uzlabot produkcijas kvalitāti un vides aizsardzības pasākumus. Pārpalikumu var izmantot ar infrastruktūru saistītiem pasākumiem, lai vairotu tabakas vērtību, tādiem kā šķirošanas, uzglabāšanas un apstrādes pakalpojumi, un lai nodarbinātu administratīvo personālu.

15.

Fonds tika izmantots, lai finansētu tabakas šķirņu un ražošanas metožu pētījumus, kā arī lai ar informatīvu kampaņu palīdzību apkarotu smēķēšanu, vairojot sabiedrības apziņu par tās kaitīgo ietekmi. Kopš 2003. gada pētniecības komponents ir pārnests uz ES pētniecības programmu. Sākot ar 2002. gadu un turpmāk, Fonds finansē darbības galvenokārt, lai vairotu sabiedrības apziņu par visa veida tabakas patēriņa kaitīgo ietekmi, un citas darbības, lai palīdzētu ražotājiem pāriet no tabakas audzēšanas uz citu kultūru audzēšanu vai cita veida darbību. Šobrīd tam finansējums tiek nodrošināts, ieturot 3 % no piemaksas.

16.

Palāta jau iepriekš trīs reizes ir ziņojusi par TKO (8), pēdējo reizi – savā 1996. gada pārskatā. Šīs revīzijas nolūks bija pārbaudīt reformēto tirgus režīmu, kas tika ieviests 1998. gadā.

17.

Galvenie mērķi bija:

18.

Kritērijus, pēc kuriem Palāta pārbaudīja Komisijas pārvaldību, nosaka Finanšu regula, un tie ir vērsti uz to, lai noteiktu:

19.

Galvenie revīzijas pierādījumu avoti bija:

20.

Palāta pārbaudīja procesu, ar kura palīdzību Komisija izstrādāja savu reformas priekšlikumu, un norādīja, ka tas ir izstrādāts, balstoties uz noteiktiem galvenajiem pieņēmumiem. Tie ir – ka dažos apgabalos tabakai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu darbu un ikviena iedzīvotāja iztiku, ka alternatīvu kultūru audzēšana nav dzīvotspējīga, ka pašreizējās tirgus nelīdzsvarotības un vērā ņemama atbalsta trūkuma iemesls ir saražotās tabakas zemā kvalitāte, kā rezultātā tiek iegūtas zemas cenas. Palāta secināja, ka turpmāku Kopienas atbalsta piešķiršanu tabakas ražošanai varētu attaisnot vienīgi tas, ja ražotāji spētu uzlabot tabakas kvalitāti, gūt augstāku cenu un samazināt savu atkarību no atbalsta. Ieviestie pasākumi to atspoguļoja. Tādēļ Komisija cerēja, ka visu reformas elementu kopējā ietekme uzlabos Kopienā saražotās tabakas kvalitāti un samazinās subsidētās zemas kvalitātes tabakas eksportu.

21.

Viens no galvenajiem parametriem, kas vajadzīgs, lai novērtētu TKO pasākumu ietekmi, ir uzticama informācija par nodarbinātību. Komisijas novērtējumu tam, cik liela nozīme ir tabakas ražošanai saistībā ar nodarbinātību ražošanas reģionos, un priekšlikumu turpināt ražošanas atbalsta sistēmas īstenošanu vajadzēja balstīt uz atjaunotu informāciju, ko sniedz dalībvalstis.

22.

Palāta konstatēja, ka Komisijas 1996. gada aprēķins (kas izmantots tās reformas priekšlikumu kontekstā), saskaņā ar kuru no tabakas ražošanas ir atkarīgi 170 000 pilnas noslodzes strādnieku, balstījās uz informāciju, kas attiecās uz 1986. gadu (par cilvēkstundām uz hektāru) un uz 1993. gadu (par audzēšanas platībām). Aktuālāka informācija no dalībvalstīm netika pieprasīta.

23.

Tā kā šis aprēķins nebija ticams, Palāta to salīdzināja ar jaunāko informāciju, kas par 1999. gadu pieejama Komisijas 2003. gada vērtējuma ziņojumā. Šajā ziņojumā izteikts pieņēmums, ka tiek nodarbināti aptuveni 64 000 pilnas noslodzes strādnieku, kas saražo 90 % no ES produkcijas. Pēc Palātas aprēķiniem, tas nozīmē, ka kopumā tiek nodarbināti 72 000. Tas ir mazāk par pusi no tā, ko Komisija bija aprēķinājusi pirms 3 gadiem. Pēc Palātas domām šis aprēķins, iespējams, precīzāk raksturo stāvokli, kas faktiski dominēja 1996. gadā, kad Komisija sagatavoja savus priekšlikumus.

24.

Katru gadu piemērojot kopējo budžetu aptuveni 1 000 miljonu EUR apmērā aprēķinātajiem 72 000 pilnas noslodzes strādniekiem, atbalsts veido EUR 13 653 par katru personu. Atšķirība no skaitļa EUR 7 600, ko minējusi Komisija, veidojas tādēļ, ka tā izmanto no atšķirīga avota iegūtu darba vienību skaitu, turpretim Palāta izmanto skaitli, kas balstīts uz datiem, kuru pareizību apliecinājis Komisijas nolīgtais ārējais vērtētājs.

25.

Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka dažos ražošanas apgabalos tabakas ražošanai ir nozīme ikviena iedzīvotāja iztikas nodrošināšanā. Šis secinājums balstījās uz dalībvalstu sniegtajiem paziņojumiem. Izvaicājot dalībvalstis revīzijas gaitā, tās nevarēja sniegt apliecinājumu saviem paziņojumiem.

26.

Izstrādājot jauno politiku, Komisija secināja, ka gadījumā, ja kvalitāte neuzlabojas, vidējā termiņā ES produkcija ir nolemta neveiksmei. Tā uzskatīja, ka ES vēl ir iespējas ražot augstākas kvalitātes tabaku, un tādējādi nolēma sniegt stimulu, piemaksu piesaistot produkcijas kvalitātei. Komisija pieņēma, ka tirgus cena atspoguļos tabakas kvalitāti. Tomēr tas neatspoguļoja patieso tirgus stāvokli, un, interpretējot izmantoto informāciju, tika pieļautas arī citas kļūdas.

27.

Pirmkārt, Komisija savu politiku balstīja uz pieņēmumu, ka noteiktu šķirņu grupu ES produkcija varētu apmierināt ES pieprasījumu, ja lielākā proporcijā tiktu saražota augstākas kvalitātes tabaka, tādējādi samazinot neatbilstību starp produkcijas piedāvājumu un pieprasījumu. Komisija tomēr pietiekami neņēma vērā to, ka ES patērētāju pieprasījums no tumšajām cigaretēm, kas tiek ražotas no ēnā kaltētas tumšās tabakas, ir pārgājis uz amerikāņu un angļu maisījumiem, kam vajadzīga tabaka, ko nav iespējams saražot ES. Vienīgi ievestās tabakas šķirnes piedāvā pieprasītās aromāta un garšas īpašības. Šīs īpašības nosaka izcelsmes valstīs dominējošie agronomiskie un klimatiskie apstākļi. Tā kā ES nav iespējams saražot noteiktas pieprasītās tabakas šķirnes, iespējas pieskaņot produkciju ES pieprasījumam ir ierobežotas.

28.

Otrkārt, Komisijas secinājums, ka piemaksas modulēšana atkarībā no cenas uzlabos kvalitāti, balstījās uz tās vērtējumu, ka augstākas cenas par tabaku, kuras izcelsme nav ES, tikai atspoguļo tās pirmšķirīgo kvalitāti. Līdz ar to Komisija uzskatīja, ka gadījumā, ja ES tiktu ražota augstākas kvalitātes tabaka, ražotāji gūtu augstāku cenu. Tomēr cenu salīdzinājums, ko tā veica augstajām cenām ārpus ES un zemākām iekšzemes cenām, nebija ticams šādu iemeslu dēļ:

29.

Komisijas Padomdevēja komiteja (9) norādīja, ka cenu ietekmē ne tikai kvalitāte, bet arī citi faktori, tādi kā valūtas maiņas kursu svārstības, krājumu apjomi un liela apjoma krājumu laišana pasaules tirgū, ko īsteno tie, kas nav ES ražotāji. Turklāt tā informēja Komisiju par to, ka objektīvu kvalitātes kategoriju sistēmas trūkums kavē īstenot politiku, kas balstīta uz kvalitātes novērtējumu.

30.

Šo kļūdu dēļ Komisijas veiktā tirgus analīze nesniedza politikas veidotājiem pietiekami skaidru un vispusīgu izpratni par tirgu, pēc kuras tie varētu vadīties, izvēloties tirgus pasākumus.

31.

Komisija argumentēja, ka dažos gadījumos nav iespējama alternatīvu kultūru audzēšana. Piemēram, Grieķijā saulē kaltētas tabakas šķirnes tiek audzētas apstākļos, kas padara neiespējamu alternatīvu kultūru audzēšanu. Tomēr 1995. gadā Komisijas izmēģinājuma projekta (10) rezultātā noskaidrojās, ka veiksmīgi iespējams audzēt dažādas alternatīvas kultūras (11).

32.

Pēc 1998. gada TKO turpināja balstīties uz pieņēmumu, ka pirmapstrādātāji var brīvi uzstādīt noteikumus audzēšanas līgumu cenām, kas tiek pārrunātas ar audzētājiem. Šis pieņēmums bija nereāls, jo situācija bija mainījusies. Pirktspēja bija koncentrējusies atsevišķu transnacionālu pirmapstrādātāju, tirgotāju un rūpnieku rokās, un aizvien vairāk bija pieaugusi tieši rūpnieku dominējošā loma, nosakot cenas.

33.

Nepietiekama konkurence tirgū ierobežo cenas un apdraud TKO piemaksu stratēģiju. 1997. gada februārī Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts un Zivsaimniecības ģenerāldirektorāts saņēma audzētāju un kooperatīvo savienību kopīgu vēstuli, kurā tika norādīts, ka zemo cenu problēmas cēlonis ir apstrādes tirgus oligopolā struktūra, taču tajā laikā šis jautājums netika izpētīts. Veicot revīziju, Palāta pēcāk konstatēja, ka pastāvēja konkurenci ierobežojoša rīcība (sk. 61.-71. punktu). Savā Īpašajā ziņojumā Nr. 8/1993 Palāta jau norādīja, ka aizvien lielāka ražotāju grupu iesaistīšanās pirmapstrādē ir ļāvusi tiem ierobežot rūpnieku ietekmi uz cenām. Komisijas 1996. gadā veiktā analīze neatzina to, ka konkurenci nelabvēlīgi ietekmē 1993. gada aizliegums šādām grupām nodarboties ar pirmapstrādi (12).

34.

Tabakas TKO ietver politikas mērķus un pasākumus, kas ietekmē citu nozaru politikas jomas. Ir svarīgi nodrošināt to saskaņotību, un parasti to panāk, īstenojot starpdienestu konsultācijas. Tomēr, izstrādājot Komisijas priekšlikumus, konsultācijas netika īstenotas ar visiem svarīgākajiem dienestiem (Attīstības ģenerāldirektorātu, Konkurences ģenerāldirektorātu).

35.

Ar Attīstības un humanitārās palīdzības ģenerāldirektorātu netika pārrunāts ES subsidētās tabakas ievērojamas daļas eksports par zemām cenām, lai izvērtētu tā iespējami nelabvēlīgo ietekmi uz jaunattīstības valstu eksportu. Šādam eksportam ir izšķiroša loma ES centienos uzlabot ekonomisko situāciju šajās valstīs. Piemēram, Komisija piešķir attīstības atbalstu mazajiem tabakas ražotājiem Malavi, kur jēltabaka nodrošina 70 % no kopējā eksporta ienākuma. No otras puses, TKO atbalsta ES produkciju, kuras lielākā daļa ES nav pieprasīta un tādēļ tiek eksportēta. Tas samazina jaunattīstības valstu eksporta iespējas.

36.

Vides ģenerāldirektorāta 1994. gadā sagatavotajā ziņojumā “Ekoloģiskā atbildība un kopējā lauksaimniecības politika” tika norādīts, ka tabakas šķirnēm ir atšķirīgas vajadzības pēc apūdeņošanas un slāpekļa mēslojuma un tādējādi atšķirīga ir to ietekme uz vidi. TKO piemaksu sistēma veicina pāreju no saulē kaltētas un ēnā kaltētas tumšās tabakas ražošanas uz dūmos kaltētas un ēnā kaltētas gaišās tabakas ražošanu. Tas rada nevēlamu ietekmi uz vidi, jo šīm tabakas šķirnēm vajadzīgs augstāks apūdeņošanas un/vai mēslošanas līmenis. Kaltēšanai dūmos vajadzīgs arī lielāks enerģijas patēriņš. Šādas pārmaiņas nav savienojamas nedz ar Komisijas vispārējiem mērķiem vides jomā, nedz ar tiem, kas raksturo tabakas TKO. Palāta norādīja, ka saistībā ar 1998. gada reformu Komisija pilnībā nebija ņēmusi vērā Vides ģenerāldirektorāta atrunas. Neskatoties uz to, tas bija galvenais arguments priekšlikumam pakāpeniski samazināt subsīdijas jēltabakas ražošanai, ar kuru 2001. gadā Gēteborgas sanāksmes laikā tika iepazīstināta Eiropadome.

37.

Komisijai neizdevās vērst Padomes uzmanību uz Muitas un netiešo nodokļu ģenerāldirektorāta (Nodokļu un muitas savienības ĢD) pausto viedokli, ka subsīdijas iespaido mazumtirdzniecības cenas (samazina tās). Ietekmi uz mazumtirdzniecības cenām pastiprina akcīzes nodokļa politika, ko pieņēmis vairums tabakas ražotāju dalībvalstu, kuras pašu tabakai piemēro zemāku nodokļa likmi. Piemēram, Francija piemēroja akcīzes nodokļa minimālo likmi iekšzemes ražojuma tumšās tabakas cigaretēm. Tā ir par 20 % zemāka nekā likme, ko piemēro ievestajām gaišās tabakas cigaretēm. Šādā veidā dalībvalstis atbalsta savas valsts cigarešu markas, kas satur lielu subsidētās tabakas daļu (13). Tā rezultātā tika pazeminātas mazumtirdzniecības cenas. Autoritatīvi avoti, tādi kā Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka (14), uzskata, ka zemākas cenas palielina patēriņa apjomu un līdz ar to arī saslimstību, ko izraisa tabakas lietošana.

38.

Palāta pārbaudīja, vai kopš 1998. gada reformas ieviestie pasākumi ir sasnieguši izvirzītos mērķus, un konstatēja, ka tie vairākos aspektos vai nu nav bijuši tik sekmīgi, kā iecerēts, vai arī nav iespējams izmērīt to ietekmi, lai noteiktu, vai tie ir vai nav bijuši veiksmīgi.

39.

Kompensējot saistīto izmaksu pieaugumu, piemaksu sistēma bija paredzēta tam, lai palīdzētu padarīt ES tabaku pieprasītāku tirgū un tādējādi nodrošinātu taisnīgus ienākumus. Komisija nedefinēja, ko nozīmē “taisnīgi ienākumi” no tabakas audzēšanas, nenoteica mērāmus mērķus tā uzlabošanai, nedz arī nodrošināja to, lai ietekmes mērījumu nolūkā no uzticamiem avotiem tiktu saņemta atbilstoša informācija par ražošanas izmaksām, cenām un ienākumiem. Tādējādi tā nespēja novērtēt piemaksu ietekmi uz audzētāju ienākumiem kopumā un uz viņu dzīves līmeni (15).

40.

Piemaksa veidoja aptuveni 75 % no audzētāju ienākumiem par tabakas ražošanu, taču ir sasniegusi gandrīz 95 % par vienas šķirnes audzēšanu Itālijā. Piemaksas mainīgā daļa bija paredzēta tam, lai stimulētu audzētājus uzlabot kvalitāti nolūkā palielināt savas produkcijas vērtību, tādējādi samazinot savu atkarību no atbalsta. Komisija izteica pieņēmumu, ka audzētāja izmaksas saistībā ar kvalitātes uzlabošanu segs piemaksas mainīgā daļa un augstākas pārdošanas cenas, tādējādi samazinot atkarību no subsīdijām. Komisijai pieejamie pierādījumi tomēr liecināja par pretējo.

41.

Informācija, kas Komisijā bija pieejama 1998. gadā, liecināja, ka dalībvalstu paziņotās pārdošanas cenas līdz ar ES piemaksu nesedza ražošanas izmaksas pat labākās kvalitātes tabakai (sk. arī 48. punktu). Turklāt nav pieejama informācija par to, cik lielā mērā dažādie TKO pasākumi būtu samazinājuši atkarību no subsīdijām. Jaunākie tirgus dati liecina, ka ES vidējās pārdošanas cenas 2003. gadā bija zemākas nekā 2002. gadā, padarot audzētājus vairāk atkarīgus no subsīdijām 2003. gadā nekā 2002. gadā.

42.

Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts uzskatīja, ka kvalitātes uzlabojumus katrai atsevišķai šķirņu grupai var izmērīt, izmantojot augstākas kategorijas tabakas saražotā daudzuma pieaugumu. Tam tomēr vajadzīga precīza kvalitātes standartu definīcija, un jābūt iespējai pastāvīgi mērīt izpildi.

43.

To paveikt neļāva vairāki faktori. Pirmkārt, nav vienotas kategoriju sistēmas un atšķiras veids, kādā dalībvalstis nosaka kategoriju piederību vienām un tām pašām tabakas šķirnēm. Otrkārt, lai nodrošinātu kvalitātes uzlabojumu mērījumus laikā, jāņem vērā ražotāju grupu sastāvs un to produkcijas īpašības. Zemākas kvalitātes produktu ražotāja aiziešana no grupas uzlabotu attiecīgas grupas kvalitāti, pat ja ražotāju produkcijas kvalitāte kopumā neuzlabotos. Nebija iespējams izmērīt kvalitātes uzlabojumus ražotāju grupās notikušo pārmaiņu dēļ. Piemēram, 1998. gada reforma ieviesa prasības attiecībā uz ražotāju grupas minimālo lielumu, kā rezultātā tika īstenota nozīmīga reorganizācija. Tāpat gadu no gada vairumam ražotāju grupu mainās biedru sastāvs.

44.

Tas, kādā veidā ražotāju grupas ir organizētas, var traucēt piemaksas mainīgās daļas modulēšanu. Kaut gan piemaksas mainīgās daļas mērķis ir stimulēt labākas kvalitātes tabakas audzēšanu, īstenībā var izrādīties citādi – ja visi vienas grupas ražotāji ražo tās pašas kvalitātes (kategorijas) noteiktu šķirni, kopējā piemaksas mainīgā daļa, kas par šo šķirni pieejama grupai, tiks vienlīdzīgi sadalīta starp tās biedriem (sk. arī 9. punktu). Tas pats attiecas uz gadījumu, ja apvienojas ražotāji, kas ražo vienu un to pašu zemākas kvalitātes šķirni. Abu grupu biedri saņems to pašu piemaksas mainīgās daļas summu, pat ja atšķirsies viņu saražotās produkcijas kvalitāte. Šie novērojumi liecina, ka, pretēji noteiktajam mērķim, piemaksu sistēma nav tā, kura noteikti stimulē kvalitātes uzlabošanu – tā ļauj ražotājiem nodrošināt maksimālu atbalstu, neuzlabojot kvalitāti, un, kā tas redzams atsevišķos gadījumos, ko konstatējusi Palāta un Komisijas dienesti, neatšķiras piemaksu summa, kuru saņem labi un slikti ražotāji.

45.

Piemaksu diferencēšana pa šķirņu grupām bija paredzēta tam, lai veicinātu augstākas kvalitātes šķirņu audzēšanu – lielākas piemaksas tiktu piešķirtas par augstāku kvalitāti, kas ietver lielākas ražošanas izmaksas. Šim nolūkam katru gadu būtu bijis jāveic izmaiņas piemaksu apjomos, ko pamatotu izdevumu un ienākumu izmaiņas. Tomēr kopš 1993. gada Padomes noteiktie piemaksu apjomi lielā mērā ir saglabājušies nemainīgi.

46.

Tā kā Komisijas sagatavotā informācija par izmaksām un ienākumiem nebija pietiekami izsmeļoša, Palāta veica pati savu analīzi, lai pārbaudītu samaksātā piemaksas apjoma, saražotās tabakas kvalitātes un ražošanas izmaksu savstarpējo attiecību. 1998. gadam Palāta izmantoja datus, kas saistībā ar ražošanas izmaksām iegūti konkrēti no Grieķijas, un tos datus, ko par pārdošanas cenām sniedza Komisija. Šī analīze balstījās vienīgi uz Grieķijas datiem, jo tā sniedza vispilnīgāko informācijas kopumu par ES tabakas šķirnēm.

47.

Ņemot vērā nodomu ar piemaksu sistēmas palīdzību sniegt atlīdzību par kvalitāti un ar tās nodrošināšanu saistīto izmaksu pieaugumu, Palāta centās salīdzināt tabakas kvalitāti (ko, pēc Komisija uzskatiem, atspoguļoja pārdošanas cenas) ar ražošanas izmaksām un samaksātās piemaksas apjomu. Aplūkojot salīdzinājumu 2. pielikumā, redzams, ka piemaksa, ko piemēroja augstas kvalitātes tabakai, tādai kā Basmas, veidoja 47 % no ražošanas izmaksām, turpretim piemaksa, ko piemēroja zemākas kvalitātes tabakai, tādai kā Katerini, veidoja 87 %. Tas bija pretrunā mērķim atlīdzināt lielāku pieaugošo izmaksu daļu, kas saistītas ar augstākas kvalitātes šķirņu ražošanu, un nodrošināt naudas rezervi, kuru ražotāji uzskatītu par stimulējošu.

48.

Bija paredzēts, ka lielākas pieaugošo izmaksu daļas atlīdzināšana pozitīvi ietekmēs ienākumus. Rezultāti liecina, ka vairumam šķirņu Grieķijā ienākums bija negatīvs. Palāta aplūkoja arī to pārdošanas cenu ticamību, kuras Komisijai paziņoja dalībvalstis. Vairākās dalībvalstīs, tostarp Grieķijā, veiktās revīzijas rezultātā Palāta konstatēja, ka vidējās pārdošanas cenas, kas tika paziņotas Komisijai, patiesi ne vienmēr ietvēra papildu summas, ko pirmapstrādātāji bija samaksājuši ražotājiem, vai pakalpojumus graudā, ko tie viņiem sniedza (sk. arī 28. punktu). Šīs summas var veidot vērā ņemamu papildu “ienākuma” avotu ražotājiem, un vienā dalībvalstī šādi papildu maksājumi bija pat 28 %. Tas rosināja domāt, ka pārdošanas cenas, kuras Komisijai paziņojušas dalībvalstis, varētu nesniegt izsmeļošu informāciju par audzētāju ieņēmumiem. Tādējādi Komisija nevarēja saņemt apmierinošu informāciju, uz ko balstīt tabakas režīma pārvaldību.

49.

Palāta atkārtoti analizēja piemaksas apjoma un tabakas kvalitātes savstarpējo attiecību 2000. gadam. Tā kā nebija pieejami informācijai par 1998. gadu līdzīgi dati, Palāta salīdzināja vidējo piemaksu par hektāru, par šķirni un uz dalībvalsti ar Komisijas izstrādātajām šķirņu kvalitātes kategorijām. Analīze rādīja, ka četrās no piecām dalībvalstīm piemaksa neatbilda kvalitātes kategorijai un ka vislielāko piemaksu saņēma zemākas kvalitātes šķirnes. Rezultāti ir sīkāk izklāstīti 3. pielikumā.

50.

Lai stabilizētu tirgu un nodrošinātu piegādes, TKO nolūks cita starpā ir pieskaņot ražošanu ES tirgus prasībām.

51.

Aplūkojot ES piedāvājuma bilances analīzi tabulā, redzams, ka laikposmā no 1996. līdz 2000. gadam ES produkcijas iekšzemes patēriņš kopumā būtiski nemainījās, veidojot 40 %. Sīkāka informācija pa šķirņu grupām nav pieejama. Šajā pašā laikposmā ievedumi stabili saglabājušies 65 % apjomā. Nav pierādījumu tam, ka TKO ir ietekmējusi ES produkciju tā, lai mazinātu neatbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu. Kaut gan noteikti tabakas veidi ir jāieved, sekmīgas politikas īstenošanas rezultātā iekšzemes produkcija varētu aizstāt zināmu ievedumu daļu. Tomēr tas nenotika. Palāta atzīmē – Komisija uzskata, ka TKO politika bija sekmīga, pat atzīstot to, ka nebija pieejama izsmeļoša informācija un ka pirms 1998. gada reformas sistēma nebija pielāgota tam, lai risinātu nozares acīmredzamākās problēmas, t. i., audzētu tabaku, kura tiek pieprasīta (sk. Komisijas atbilžu 96. punktu).

52.

Fonds tika izveidots 1993. gadā. Sākotnēji Fonda finansējumu veidoja ieturējumi no piemaksām 0,5 % apjomā, kas pakāpeniski tika palielināti līdz 3 %, un tas bija paredzēts, lai finansētu pētniecības un informatīvas programmas saistībā ar tabakas patēriņa kaitīgo ietekmi un preventīviem un ārstnieciskiem pasākumiem. Tas bija paredzēts arī tam, lai palīdzētu orientēt ražošanu uz vismazāk kaitīgām šķirnēm un īpašībām. Atkarībā no finansētā darbības veida šādus projektus pārvaldīja vai nu Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts, vai Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts. 1998. gada laikā Fonda finansējums tika dubultots, lai gan tā darbība nebija īpaši intensīva.

53.

Palāta analizēja Fonda izmantošanu. 4. pielikumā redzams, ka pirmajos piecos gados (1996-2000) maksājumi vidēji veidoja 18 % no pieejamā finansējuma un pēdējo trīs gadu laikā izlietojuma likme ir turpinājusi pieaugt, 2003. gadā sasniedzot 65 %. Neizlietotais Fonda atlikums saglabājās aptuveni 68 miljonu EUR apmērā.

54.

Lai arī apjoma ziņā pieticīgus, tomēr Palāta identificēja trūkumus projekta pārvaldībā, tādus kā neattaisnoti izdevumi, izdevumi pirms līguma noslēgšanas vai līgumos neparedzētos laikposmos, avansi, kas izmaksāti, nesaņemot garantijas, apropriāciju a posteriori piešķiršana un līgumi, ko nav parakstījis viens no abiem līgumslēdzējiem.

55.

Palāta konstatēja, ka 2002. gada darbības pārskatā Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta vadītājs attiecībā uz savu deklarāciju iekļāva atrunu, apgalvojot – viņam nav pietiekamas pārliecības par to, ka kopš 1993. gada Fondam pārskaitītie līdzekļi ir izlietoti saskaņā ar likumības un pareizas finanšu pārvaldības principiem.

56.

Turpretim Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors savā 2001. gada darbības pārskatā, izvērtējot trūkumus, kas attiecas uz viņa kontrolē esošo projektu pārvaldību, secināja, ka problēmas nav pietiekami būtiskas, lai būtu vērts sniegt oficiālu atrunu. Palāta tomēr atzīmēja, ka konstatētie trūkumi (sk. 55. punktu) galvenokārt attiecās uz Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātu.

57.

Kā norādīts iepriekš 14. punktā, īpašais atbalsts ražotāju grupām tika ieviests, lai daļēji finansētu vides aizsardzības pasākumus. Taču netika precizēts, cik lielu daļu ražotājiem šim nolūkam vajadzētu tērēt, un atbalsta saņemšana nebija pakļauta nosacījumam, ka tas jātērē šādu pasākumu īstenošanai. Ar vides aizsardzības pasākumiem saistītie faktiskie izdevumi ir bijuši ļoti ierobežoti. Ražas gadā, par kuru revīzijas laikā (1999) bija pieejama izsmeļoša informācija, tikai viena no 20 pārbaudītajām ražotāju grupām bija izlietojusi atbalstu vides aizsardzības pasākumu īstenošanai, kurš sastādīja tikai 1 % (EUR 2 648) no īpašā atbalsta kopējās summas, ko šī grupa saņēma.

58.

Lai veicinātu brīvprātīgu aiziešanu no tabakas nozares, tika ieviesta kvotu atpirkšanas sistēma, kuras ietvaros individuāli ražotāji, kas vēlējās pārtraukt ražošanu, varēja pārdot savu kvotu. Šis mehānisms bija paredzēts tam, lai ļautu atkārtoti pārdalīt nozares resursus un palielinātu daļu, kas atvēlēta pasākumiem, kuru uzdevums ir nodrošināt strukturālas pārmaiņas. Šādas sistēmas iespējamie panākumi ir atkarīgi no tā, cik pievilcīga tās dalībniekiem šķiet finanšu kompensācija. Komisija uzskatīja, ka būtu prātīgi noteikt cenu procentos no piemaksas noteiktam laikposmam. Galu galā, šī cena tika noteikta aptuveni 23 % apjomā no piemaksas par tonnu 3 gadu laikposmam.

59.

Komisija par izpildes rādītāju izvēlējās pārdošanai piedāvāto daudzumu, taču neprecizēja kopējos apjomus, ko tā vēlējās sasniegt. 2001. gadā tā tomēr secināja, ka kvotu atpirkšanas apjoms attiecībā uz 1999. un 2000. gadu ražu – tikai 729 tonnas jeb 0,20 % no garantētā daudzuma – ir bijis pārāk mazs. Tādējādi Komisija palielināja piedāvāto kompensāciju līdz pat 25 %. Saulē kaltētai tabakai (V grupa), kas saskārās ar noieta problēmām, atpirkšanas cena pirmajos divos gados tika palielināta līdz 75 % un trešajā gadā – līdz 50 % no piemaksas. 2002. gadā Komisija nonāca pie secinājuma, ka, lai gan ir atpirkts krietni lielāks apjoms nekā iepriekšējos gados, sistēma atkārtoti nav radījusi prognozēto ietekmi, jo šis apjoms veidoja tikai aptuveni 1 % (3 626 tonnas no 348 844) no garantētā daudzuma. Komisija ir turpinājusi palielināt kompensācijas apjomu, kas dažos gadījumos var sasniegt pat 100 %, pagarinājusi kompensācijas laikposmu no trim līdz pieciem gadiem un nodrošinājusi iespēju arī turpmāk saņemt finansējumu no Tabakas fonda. 2003. gadā tika atpirktas 7 228 tonnas jeb 2 % no garantētā daudzuma. Nenosakot atbilstošu kompensācijas līmeni no paša sākuma, Komisija ir aizkavējusi sistēmas mērķu sasniegšanu.

60.

Lai mudinātu tabakas audzētājus apsvērt iespēju nodarboties ar alternatīvu saimniecisko darbību, 1998. gada tabakas TKO reforma pirmo reizi paredzēja iespēju lauku attīstības programmās iekļaut pasākumus tabakas audzēšanas reģionu pārejai uz citiem saimnieciskās darbības veidiem (16). Revīzija liecināja, ka Estremadurā (Spānijā) un Umbrijā (Itālijā) pieņemtie pasākumi tabakas nozarē nodrošināja ražības pieaugumu un noietu, nevis pāreju uz citu darbības veidu. Tajos Grieķijas (Aetoloakamania, Trāķija un Austrummaķedonija) un Itālijas (Kampānija) reģionos, kam visvairāk bija nepieciešama palīdzība pārejai uz citiem darbības veidiem, neviens pasākums vispār netika vērsts uz tabakas nozari. Tas liecināja par to, ka iniciatīva nesasniedza savu mērķi.

61.

1998. gada reforma centās padarīt kvotu sistēmu elastīgāku. Valsts līmenī tika atvieglota garantēto daudzumu pārnešana no vienas šķirņu grupas uz otru un ražošanas kvotu pārnešana individuālo ražotāju starpā. Kā papildu iniciatīvu šī reforma arī ieviesa valsts kvotu rezerves sistēmu, kuru jāveido ikgadējiem obligātajiem atskaitījumiem līdz pat 2 % apmērā no kvotām, kas piešķirtas ražotājiem. Sistēma bija paredzēta tam, lai mudinātu ražotājus pievērsties citu kultūru un/vai citu šķirņu grupu audzēšanai un pārstrukturētu viņu saimniecības. Balstoties uz objektīviem valsts kritērijiem, rezerve bija jāsadala esošajiem vai jaunajiem ražotājiem.

62.

Pirms šā jaunā pasākuma ieviešanas ražotāji palielināja savu efektivitāti, veicot pārstrukturēšanu – iepērkot kvotas tieši no citiem audzētājiem. Tā kā valsts kvotu rezerve tika izveidota obligātā kārtībā, bez jebkādas finanšu kompensācijas, ražotāji nevēlējās turpināt savu saimniecību pārstrukturēšanu, turpinot kvotu iepirkšanu. Tas notika tādēļ, ka nekompensētu ikgadējo atskaitījumu veidā tie sāktu šīs kvotas zaudēt.

63.

Komisija konstatēja, ka, neskatoties uz dažādajiem pasākumiem, vairumam ražotāju vēl arvien nebija pietiekami kvotu, lai nodrošinātu savu saimniecību dzīvotspēju. Šo kvotu piespiedu samazināšana, lai izveidotu valsts rezervi, saasināja situāciju. Tāpat arī no valsts rezerves piešķirto līdzekļu apjoms nebija pietiekams, lai nodrošinātu jauno ražotāju dzīvotspēju. 2001. gadā Komisija atzina, ka īstenošana valsts līmenī ir izrādījusies nepiemērota, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, un piedāvāja atcelt šo pasākumu. Neskatoties uz to, ka pasākums acīmredzami bija neveiksmīgs, Padome tomēr noraidīja ideju par tā atcelšanu un nolēma to piedāvāt dalībvalstīm kā izvēles pasākumu. Šobrīd šo sistēmu īsteno tikai Austrija, Beļģija un Portugāle.

64.

Lai uzlabotu konkurenci, kas tika atzīta par nepietiekamu, un lai nodrošinātu to, ka līgumcenas atspoguļo tirgus nosacījumus, Komisija ieviesa audzēšanas līgumu izsoles sistēmu, ko dalībvalstis varēja īstenot izvēles kārtībā. Tā ļāva ražotājiem piedāvāt savus spēkā esošos audzēšanas līgumus pirmapstrādes tirgū nolūkā saņemt labāko iespējamo cenu, kurai jābūt vismaz par 10 % augstākai, lai tā kvalificētos. Saskaņā ar šo pasākumu audzēšanas līgumiem jāietver cenas, kas jāsamaksā ražotājiem, un tie jānoslēdz, pirms tabaka tiek saražota – tas var būt gandrīz gadu pirms piegādes. Pirmapstrādātāji pret cenu noteikšanu parasti izturas piesardzīgi, un līgumi bieži vien ietver nosacījumus par papildu, dažkārt – nenoteikta apjoma, maksājumiem pēc piegādes. Tomēr izsoles sistēma, kas paredz pilnīgus un galīgus maksājumu nosacījumus, kuri jānosaka labu laiku iepriekš, liedz īstenot šādu piesardzīgu pieeju.

65.

Pasākums nozares ietvaros izrādījās nepopulārs, un neviena dalībvalsts to vēl nav izmantojusi. Pasākuma mērķis tādējādi nav sasniegts.

66.

Lai palīdzētu vienkāršot pārvaldību, 1998. gada reforma nomainīja ikgadēju ražošanas kvotu piešķiršanu individuāliem ražotājiem ar ražošanas kvotu piešķiršanu ražotāju grupām un individuāliem ražotājiem reizi trijos gados. Tomēr, lai ieviestu valsts kvotu rezervi, ko veido ikgadēji atskaitījumi no ražotāju kvotām, ik gadu bija jāveic kvotu grozījumi un jāizsniedz atjaunoti kvotu pārskati. Izvaicājot dalībvalstis, Palāta konstatēja, ka, salīdzinot ar situāciju pirms reformas, praksē pieauga valsts iestāžu darba slodze.

67.

EK līguma 81. pantā ir noteikti principi konkurences saglabāšanai. Vispārīgā veidā tas aizliedz visus nolīgumus uzņēmumu starpā un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai traucēt konkurenci kopējā tirgū vai kuru iedarbībai ir minētās sekas. 2003. gada septembrī Eiropas Kopienu Tiesa apstiprināja, ka “viens no KLP mērķiem ir efektīvas konkurences saglabāšana lauksaimniecības produktu tirgū” (17). Līdz ar to tirgum jānodrošina, lai cenas, ko saņem ražotāji, atspoguļotu normālu konkurenci.

68.

Galvenajās ražotājās dalībvalstīs Palāta atrada dokumentus, kurus tā uzskatīja par nepieņemamu vienošanos par cenu starp pirmapstrādātājiem un/vai ražotāju organizācijām. Pārbaudītie nolīgumi ietvēra maksimālo cenu, kas nav savienojams ar Līgumu, jo ierobežo konkurenci.

69.

Piemēram, Spānijā papildus tam, ka pastāvēja vienošanās par cenām, valsts iestādes Palātai apstiprināja, ka pēc valsts monopola sabrukšanas pirmapstrādātāji tagad slēdz līgumus ar ražotājiem atbilstoši savai ražošanas jaudai. Palāta secina, ka līgumattiecības starp ražotāju grupām un pirmapstrādātājiem tiek dibinātas, pieskaņojoties apstrādātāju ražošanas jaudai, nevis balstoties uz cenu konkurenci.

70.

Itālijā audzētāji un pirmapstrādātāji tradicionāli ir bijuši cieši saistīti. Palāta konstatēja, ka pastāv globāla triju gadu vienošanās par cenām starp ražotāju organizācijām un pirmapstrādātāju apvienībām, kas aptver aptuveni 85 % no saražotās jēltabakas. Šajos nolīgumos tiek noteiktas cenas, neveidojot brīvu konkurenci starp iesaistītajām pusēm. Grieķijā valsts iestādes, ražotāju organizācijas un pirmapstrādātāju apvienības informēja gan Palātu, gan Komisiju par to, ka pastāv kolektīvie nolīgumi par audzēšanas līgumcenu nosacījumiem, kas aptver visu nozari.

71.

Augšminētā prakse ierobežo vai, sliktākā gadījumā, izskauž cenu konkurenci. Palāta savus konstatējumus par šādu nolīgumu pastāvēšanu darīja zināmus Komisijai. Konkurences ģenerāldirektorāts izmeklē visus attiecīgos gadījumus.

72.

Pārbaudes, kuras jāveic dalībvalstīm, ir paredzētas tam, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti TKO mērķi un izdevumi tiek veikti saskaņā ar noteikumiem. Lai novērstu pārkāpumus, ko iepriekš konstatēja Komisija, veicot grāmatojumu noskaidrošanu, jo īpaši Grieķijā un Itālijā, reforma ieviesa jaunas procedūras kontroles pastiprināšanai. Tika ieviesta iepriekšēja pirmapstrādes uzņēmumu apstiprināšana ar mērķi nodrošināt, lai šie uzņēmumi būtu finansiāli stabili un reāli nodarbotos ar pirmapstrādi, tādējādi izslēdzot spekulatīvus starpnieku darījumus, kas kaitē ražotāju ienākumiem. Īpaša to platību pārbaude, kuras ražotāji uzrādījuši kā tabakas stādījumus, pēc šķirnes un kultūras arī tika ieviesta, lai nodrošinātu, ka to uzrādītāji paši ir izaudzējuši tabaku, par kuru tiek pieprasīts atbalsts. Šo procedūru un citu TKO kontroles mehānismu īstenošanas pārbaude atklāja turpmāk aprakstītos trūkumus.

73.

5. pielikums sniedz kopsavilkumu par tiem neatbilstības gadījumiem un noteikumos paredzētajām pārbaudēm un kontroles mehānismiem, ko Palāta konstatēja, veicot revīziju piecās apmeklētajās dalībvalstīs. Turpmāk ir izklāstīti galvenie konstatējumi, aiz kuriem iekavās ir dotas atsauces uz attiecīgo aili pielikuma tabulā:

74.

Palāta norāda, ka līdz 2004. gada jūnijam Komisija vēl nebija pabeigusi darbu un nebija noteikusi finanšu korekcijas tur, kur uzskatīja tās par vajadzīgām (Spānijā, Grieķijā, Itālijā).

75.

Palāta pārbaudīja to, kas tabakas atbalsta jomā ir paveikts saistībā ar grāmatojumu noskaidrošanas procedūru, saskaņā ar kuru Komisijai jāveic pārbaudes, lai pārliecinātos, vai dalībvalstis ir pareizi interpretējušas un piemērojušas noteikumus, kuri attiecas uz atbalsta shēmām (19). Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta Revīzijas direktorāts pēc 1998. gada reformas veica tabakas izbraukuma kontroli četrās dalībvalstīs, kas aptvēra 6. pielikumā uzskaitītās galvenās kontroles.

76.

Palāta tomēr uzskata, ka, pamatojoties uz Komisijas vadlīnijām par finanšu seku aprēķināšanu, sagatavojot priekšlikumus par ELVGF Garantijas nodaļas grāmatojumu noskaidrošanu, bija jāparedz vairākas citas kontroles, klasificējot tās kā “galvenās kontroles” (sk. 7. pielikumu). Šīs galvenās kontroles jāpārbauda, veicot grāmatojumu noskaidrošanas revīziju, lai iegūtu pienācīgu pārliecību par grāmatojumu pareizību.

77.

Saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas dalībvalstīm jāpiemēro, tām jāpārbauda tās tabakas mitrumsaturs, par kuru tiek prasīta atbalsta piemaksa. Tas vajadzīgs, lai pārbaudītu tabakas šķirnēm pieļaujamo mitrumsatura līmeni un aprēķinātu tās tabakas svaru, par kuru var pieprasīt atbalstu. Veicot uzskaites revīziju Grieķijā, Palāta noskaidroja, ka 1999.-2001. gadu ražas mitrumsatura testi netika veikti atbilstoši tiesību aktu noteikumiem un netika veiktas svara korekcijas. Veicot papildu izpēti, Palāta konstatēja, ka pārbaudes pareizi netika veiktas jau kopš 1993. gada. Tas var izskaidrot to, kādēļ Komisija, veicot pārbaudes, šo problēmu neidentificēja. Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta Revīzijas direktorāts no dažādiem avotiem bija saņēmis informāciju par šo pārkāpumu, bet nolēma nepiemērot finanšu korekcijas, kaut gan prasība sistemātiski netika pildīta. Korekcija, ja tāda būtu noteikta, būtu bijusi jāveic 2 līdz 10 % robežās (20), piemērojot to visiem atbalsta pieprasījumiem attiecīgajā laikposmā.

78.

Atbilstīgi 1998. gada reformas priekšlikumiem Komisija piedāvāja atteikties no prasības veikt kontroli, pamatojot, ka tā ir neprecīza un sarežģīta. Tomēr Padome, pieņemot galīgās reformas, saglabāja un pastiprināja prasību veikt šādu testu. 2000. gadā Komisija izteica nodomu koriģēt neatbilstības, bet tikai attiecībā uz turpmākiem pārkāpumiem. Palāta norāda – tā kā ELVGF gadi, sākot ar 1997. gadu un turpmāk, vēl nav noslēgti, par šiem gadiem vēl ir iespējams veikt korekcijas.

79.

Finanšu regula nosaka, ka ikgadējā budžeta procedūrai jānodrošina, lai “pirms Kopienas resursu mobilizācijas obligāti tiek veikts novērtējums, kas nodrošina izlietotajiem resursiem samērīgus rezultatīvos ieguvumus”. Tā turklāt nosaka, ka visas īstenotās darbības “regulāri jāpārskata”, lai apliecinātu to nepārtrauktu pamatotību.

80.

Pārbaudot Komisijas iesniegtos budžeta datus par tabaku laikposmā no 1999. līdz 2002. gadam (21), atklājās, ka tie atkārtojas un tiem nav pievienota vērtējuma piezīme saistībā ar augšminētajiem kritērijiem.

81.

Lai nodrošinātu efektīvu tirgus pārraudzību, Komisijai vajadzīga būtiska, precīza, pilnīga, savlaicīga un objektīva informācija. Tas ir svarīgi, ne tikai raugoties no pašas Komisijas kā pārvaldnieka viedokļa, lai pārliecinātos par nepieciešamību veikt pasākumu koriģēšanu, bet arī tajos gadījumos, kad Komisijai jāpublicē informācija, ko izmantos ieinteresētās personas. Šāda informācija netika nodrošināta turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

82.

TKO noteikumi (22) paredz, ka dalībvalstīm jāsniedz informācija par audzēšanas platībām, līgumu skaitu, apjomiem, audzētājiem un pirmapstrādātājiem, un prognozēto un faktisko produkciju, lai ļautu Komisijai uzraudzīt tabakas tirgu. Kopumā atbilstība tika nodrošināta apmierinošā līmenī. Dalībvalstīm ir jāsniedz arī informācija par audzēšanas līgumiem, norādot cenas, pirmapstrādātājus, ražotājus, kvotas un izmantojamās platības. Pēc ražas novākšanas tāpat jāsniedz papildu dati par tabakas piegādēm, tirdzniecību un krājumiem. Par 1999. gada ražu tikai Vācija – maza mēroga ražotājs – savlaicīgi sniedza informāciju. Par 2000. gada ražu informāciju sniedza visas dalībvalstis, izņemot Itāliju. Saistībā ar 2001. un 2002. gada ražu situācija pasliktinājās, un tikai trīs no četrām dalībvalstīm savlaicīgi sniedza informāciju.

83.

Komisijai ir jāpublicē savlaicīgi atjaunoti to pirmapstrādes uzņēmumu saraksti, kas ir apstiprināti kā audzēšanas līgumu slēdzēji (23). Pārbaude liecināja, ka Komisija šādus sarakstus bija publicējusi tikai pēc līgumu noslēgšanai noteiktā termiņa. Tas pakļāva audzētājus un ražotāju organizācijas riskam noslēgt līgumu ar neapstiprinātiem pirmapstrādātājiem, tādējādi zaudējot tiesības uz atbalstu.

84.

Saskaņā ar 1998. gada reformas prasībām Komisijai līdz 2002. gada 1. aprīlim bija jāsniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par TKO darbību jēltabakas nozarē. Komisija pieprasīja no dalībvalstīm papildu informāciju, uzskatot, ka šī ziņojuma sagatavošanai nepietiks ar informāciju, ko tā jau pieprasījusi. Komisija veica papildu darbu, lai sniegtu vajadzīgo faktisko informāciju, kas tika apstrādāta un ziņojuma veidā darīta zināma Parlamentam un Padomei 2002. gada novembrī (24).

85.

Komisija nolīga ārējos konsultantus, lai tie veiktu tirgus analīzi vai novērtējumu laikposmam no 1993. līdz 2001. gadam. 2003. gada oktobrī konsultantu ziņojums tika publicēts (25), un viņu konstatējumi ir līdzīgi Palātas konstatējumiem. Vērtējuma ziņojums bija tostarp arī TKO ietekmes izsmeļošs novērtējums.

86.

Ziņojumā tika izdarīti šādi secinājumi:

87.

Palāta uzskata, ka galvenā doma, kas rodas, ir – vairumā jomu TKO nav nodrošinājusi būtiski labvēlīgas pārmaiņas (vai to nevar secināt, jo trūkst būtiskas informācijas), kaut gan nepārtraukta palīdzība atbalsta veidā ir ļāvusi audzētājiem izdzīvot. Pat šodien (26) bez atbalsta tabakas audzētājiem tabakas ražošana nav dzīvotspējīga.

88.

Komisija 2002. gada jūlijā publicēja vidusposma pārskatu par TKO kopumā. Tā piedāvāja jaunu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kas nodalītu atbalstu no ražošanas un sniegtu to zemniekiem ar maksājumu sistēmas palīdzību, kuras pamatā ir atbalsta maksājumi, ko zemnieks iepriekš saņēma atsauces periodā. Padome lūdza Komisiju līdz 2003. gada septembrim izstrādāt īpašu priekšlikumu tabakas nozarei, kas atbilstu jaunajai stratēģijai. Lai pamatotu priekšlikumu, Komisija veica paplašinātu tirgus reformas variantu ietekmes novērtējumu. Komisija izskatīja šādus trīs variantus:

89.

Nobeigumā Komisija secināja, ka ne a), ne c) variants neļautu sasniegt TKO jaunos mērķus vai atrisināt pašreizējai TKO raksturīgās problēmas. Tā izlēma, ka b) variantam tomēr vajadzētu piedāvāt vienkāršāku, efektīvāku zemnieku ienākumu atbalsta veidu, vienlaikus izvairoties no nevēlamām sekām, ko rada pašreizējā saistītā kārtība, tādām kā produkcijas saglabāšana, kurai nav noieta ES, un iespējamie sarežģījumi, kas traucētu sarunām ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO).

90.

Komisija paredzēja pakāpenisku esošā atbalsta nodalīšanu no ražošanas 3 gadu laikā, vienlaikus slēdzot Tabakas fondu (kas starplaikā turpinātu finansēt pret smēķēšanu vērstas informatīvās kampaņas). Tiktu izveidota īpaša finanšu pakete tabakas ražošanas platību pārstrukturēšanai.

91.

Apstiprinātās reformas īstenošana tiks uzsākta 2006. gadā, pašreizējo piemaksu par tabaku pilnībā vai daļēji pārveidojot par vienreizējiem maksājumiem katrai saimniecībai. Īstenojot reformu pilnībā, 50 % no pašreizējās piemaksas tabakas ražotājiem būs novirzīti vienreizējiem maksājumiem katrai saimniecībai un 50 % – pārstrukturēšanas paketei. Paredzams, ka īstermiņā tiks pārtraukta mazāk ienesīgu tabakas šķirņu audzēšana un zemnieki tiks rosināti pāriet uz citu zemes izmantošanas veidu.

92.

Reformai ir iespējas mazināt neatbilstību starp iekšzemes piedāvājumu un pieprasījumu. Ražotājs vairs nebūs ieinteresēts audzēt tabaku, galvenokārt lai saņemtu piemaksu. Ražotāji tiks rosināti reaģēt uz tirgus pieprasījumu. Ražošanas virzībai vairs nebūs vajadzīga produkcijas sliekšņu sistēma. Turklāt reforma likvidēs ražošanas kvotu sistēmu un līdz ar to arī nepieciešamību pārnest kvotas, atpirkt kvotas un veidot rezervi.

93.

Strukturālo pasākumu pastiprināšana arī varētu vairot tabakas saimniecību dzīvotspēju, kuras līdz šim brīdim nomāca stingra ražošanas kvotu sistēma. Tāpat tam vajadzētu uzlabot ražotāju profesionālās mācības, ļaujot viņiem pilnveidot ražošanas metodes un kvalitāti.

94.

Pāreja uz vienreizēju maksājumu sistēmu katrai saimniecībai un visaptverošu atbilstības sistēmu pakārtos maksājumu saņemšanu vides aizsardzības prasību izpildei, tādējādi aizstājot pašreizējo neefektīvo sistēmu, kas piesaistīta īpašajam atbalstam ražotāju grupām.

95.

Visbeidzot, reforma atcels vienu no lauksaimniecības atbalsta sistēmas vissarežģītākajām un dārgākajām kontroles sistēmām.

96.

Palāta izsaka nožēlu par pretrunām Komisijas sniegtajās atbildēs, kas vēl vairāk apgrūtina šā ziņojuma lasīšanu.

97.

Komisijas priekšlikumi 1998. gada reformām balstījās uz nedrošu informāciju, un tirgus analīze, ko tā veica, nebija pilnīga. Tabakas ražošanai piešķirtā nozīmība saistībā ar nodarbinātību balstījās uz novecojušiem un nesaderīgiem datiem, un netika pierādīts, ka piemaksu sistēma veicina labākas kvalitātes produkcijas ražošanu un iespēju robežās samazina neatbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu. Komisija nevarēja sniegt pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka labāka “kvalitāte” paaugstinātu tirgus cenas un mazinātu ražotāju atkarību no subsīdijām. Arguments, ka nav iespējama alternatīvu kultūru audzēšana, ir pretrunā pētījumam, ko veikusi viena no galvenajām ražotājām dalībvalstīm. Visbeidzot, Komisijas dienesti savā starpā nav pietiekami sadarbojušies, lai tabakas TKO pienācīgi saskaņotu ar ES attīstības, vides un nodokļu politiku. Šo trūkumu dēļ tika pieņemti visai nepiemēroti politikas pasākumi tabakas tirgum un netika attaisnota pašreizējās atbalsta sistēmas (pasākumu) nepārtraukta īstenošana (sk. 20.-37. punktu).

98.

Iepriekš minēto trūkumu dēļ TKO pasākumi jau no paša sākuma bija visai nepiemēroti, un vairumā jomu pasākumi izrādījās neefektīvi. Kaut gan klimatiskie apstākļi neļauj saražot produkciju, kas apmierinātu visas ES vajadzības, piemaksu sistēmai neizdevās palielināt kvalitatīvas ES tabakas ražošanu, kas šobrīd ir pieprasīta. Tādējādi tā nemazināja audzētāju atkarību no atbalsta (atbalsts veido aptuveni 75 % no viņu ienākumiem). Turklāt, pretēji tās mērķiem, sistēma ir veicinājusi zemas kvalitātes tabakas ražošanu, kas atsevišķos gadījumos ir ar uzviju kompensēta, lai gan ES tai nav noieta.

99.

Atpirkšanas sistēma nav veicinājusi brīvprātīgu aiziešanu no tabakas nozares un ir izrādījusies neveiksmīga (2002. gadā atpirkts aptuveni 1 % un 2003. gadā – 2 % no garantētā daudzuma) ieinteresētības trūkuma dēļ. Ar audzēšanas līgumu izsoles sistēmas palīdzību konkurence tirgū netika palielināta, jo šī sistēma netika izmantota. Turklāt brīvu konkurenci apdraudēja nepieņemamas vienošanās par cenu trijās lielākajās ražotājās dalībvalstīs. Niecīgu progresu izdevās panākt, strādājot pie tādu mērķu īstenošanas kā ražošanas pārorientēšana uz mazāk kaitīgām tabakas šķirnēm, alternatīvu saimnieciskās darbības veidu veicināšana un vides aizsardzība. Sākotnēji netika pienācīgi izmantots Tabakas fonds. Turklāt fonda ierobežotos izdevumus raksturoja trūkumi projekta pārvaldībā (sk. 38.-73. punktu).

100.

Komisija veica revīzijas, lai nodrošinātu to, ka dalībvalstis pareizi piemēro un izprot atbalsta shēmu. Palāta uzskata, ka šā darba apjomu vajadzēja paplašināt, iekļaujot galvenās kontroles, kas vispārīgi aprakstītas 7. pielikumā. Līdz 2004. gada jūnijam nebija pieņemts lēmums par grāmatojumu noskaidrošanu, un tādējādi Komisija neveica korektīvus pasākumus tad, kad tie bija vajadzīgi.

101.

Nepilnīgas informācijas dēļ netika veikta pienācīga TKO īstenošanas uzraudzība, un ikgadējā budžeta procedūras gaitā pienācīgi netika veikta darbību pārskatīšana, kas nepieciešama, lai attaisnotu turpmāku tirgus pasākumu izpildi (sk. 74.-83. punktu).

102.

Komisijas ziņojumi, ko prasīja Parlaments un Padome, lai izvērtētu 1998. gada reformu efektivitāti, tika iesniegti ar novēlošanos. Rezultāti tika darīti zināmi 2002. gada novembrī un 2003. gada septembrī. Šobrīd ir pieņemts lēmums par vēl vienu reformu. 2004. gada 22. aprīlī Lauksaimniecības ministru padome pieņēma lēmumu veikt fundamentālu atbalsta reformu tabakas nozarē. Tā paredz, ka, sākot ar 2010. gadu, atbalsts par tabaku tiks pilnībā nodalīts no ražošanas (sk. 84.-99. punktu).

103.

Tā kā situācija tabakas ražošanas jomā gadu gaitā nav būtiski mainījusies (nelīdzsvarots tirgus, ražošanas saimniecības, kas nav dzīvotspējīgas, utt.), Komisijai jāīsteno sava stratēģija, kas (šajā gadījumā) dod priekšroku sabiedrības veselībai un ilgtspējīgai attīstībai pār tabakas ražošanu ar apšaubāmu dzīvotspēju. Palāta uzskata, ka tās novērojumi liecina – Komisija 1998. gadā neizmantoja iespēju piedāvāt tādu tirgus reformu, kādu paredzēts īstenot tagad.

104.

Komisijai jānovērš konstatētie trūkumi saistībā ar gatavošanos 1998. gada reformai un jācenšas nodrošināt, lai jebkurš reformas priekšlikums balstītos uz pietiekamu, būtisku un ticamu informāciju un lai tiktu analizēta priekšlikumu ietekme uz nozari.

105.

Tomēr, apstiprinot 2004. gada reformu, Padome izvēlējās arī turpmāk daļēji atbalstīt tabakas nozari laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam, lai gan kopējā atbalsta pakete tiks sadalīta citādi. Neskatoties uz uzlabojumiem, ko reformai jāsniedz, Komisijai jānodrošina, lai tā uzraudzītu un risinātu šādus jautājumus: par to, ka ES ražotā tabaka nespēj apmierināt visas prasības; ka ES ražošanas nozare bez atbalsta nav dzīvotspējīga; ka šis atbalsts ir viena no visdārgākajām tirgus shēmām, ka tas neatbilst ES sabiedrības veselības un ilgtspējīgas attīstības politikas mērķiem un, visbeidzot, ka pret konkurenci vērstas darbības apspiež tirgus cenas.

106.

Ar šiem nosacījumiem Palāta atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus reformas īstenošanai, kā tos pieņēmusi Padome. Tomēr Palāta norāda – tā kā ražošanai piesaistīts atbalsts ar laiku tiks likvidēts, jārisina šajā ziņojumā identificētie trūkumi. Tāpat tas, ka vienlaicīgi darbojas ražotāji, kas saņem ražošanai piesaistītu atbalstu, un citi, kuri saņem nodalītu kopsummas maksājumu, var radīt risku, ka ražotāji sadarbosies, lai iegūtu maksimālo atbalsta summu, kas pieejama no abām sistēmām, un to sadalītu.

107.

Palāta iesaka Komisijai turpināt izvērtēt rezultātus, ko sniedza pret konkurenci vērstas rīcības izmeklēšana, un gadījumā, ja šāda rīcība apstiprinās, attiecīgi rīkoties. Tāpat jāseko tam, lai tiktu novērsti dalībvalstu pārkāpumi saistībā ar vajadzīgo pārbaužu un kontroles neizpildi, un, vajadzības gadījumā, jāveic korektīvi pasākumi.

17.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 41/35

1.

2.-6.

3.

4.-6.

7.-16.

1.

Eiropas Rekonstrukcijas aģentūra, turpmāk tekstā – “Aģentūra”, tika izveidota ar Padomes 1996. gada 25. jūlija Regulu (EK) Nr. 1628/96 (1). Minēto regulu aizstāja ar Padomes 2000. gada 5. decembra Regulu (EK) Nr. 2667/2000 (2). Aģentūra, ko izveidoja 2000. gada februārī, sākotnēji atbildēja par ES atbalsta programmu vadību Kosovā. Pēc Aģentūras pilnvaru paplašināšanas 2001. un 2002. gadā tās darbība ietver arī Serbiju un Melnkalni un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku (BDMR). Aģentūras galvenais birojs atrodas Salonikos, un tai ir operatīvie centri Belgradā, Podgoricā, Prištinā un Skopjē. Aģentūra īsteno programmas, lai veicinātu iestāžu darbību un labu pārvaldību, sekmētu tirgus ekonomikas un nozīmīgas infrastruktūras attīstību un stiprinātu pilsonisko sabiedrību. Pamatojoties uz Aģentūras sniegto informāciju, 1. tabulā apkopotas Aģentūras pilnvaras un darbības.

2.

Palāta ir izskatījusi Aģentūras gada pārskatus un pakārtotos darījumus par 2003. gada 31. decembrī slēgto finanšu gadu. Palāta revīziju veica saskaņā ar savu revīzijas politiku un standartiem, kas ir balstīti uz vispārpieņemtajiem starptautiskajiem revīzijas standartiem, tomēr pielāgoti Kopienas īpašajiem apstākļiem. Tādējādi Palāta ir guvusi pamatotu pārliecību par turpmāk izklāstīto Palātas atzinumu.

3.

Palāta uzskata, ka Aģentūras pārskati nesniedz skaidru un patiesu priekšstatu par Aģentūras saimniecisko un finansiālo stāvokli (sk. 8. un 10. punktu).

4.

Tā kā trūkst vajadzīgās informācijas par to līdzekļu galīgo izlietojumu, kurus Aģentūra uzticēja gan valsts, gan starptautiskām ārējām struktūrām, Palāta nespēj sniegt atzinumu par likumību un pareizību attiecībā uz darījumiem, kas notikuši ar 2003. gadā veiktajiem maksājumiem 21,4 miljonu EUR apmērā (sk. 15. punktu). Tomēr, neskarot tālāk 5. un 6. punktā izteiktās piezīmes, Palāta uzskata, ka saistībā ar Aģentūras gada pārskatiem pārējie pakārtotie darījumi ir likumīgi un pareizi.

5.

Saistībā ar maksājumiem Palāta ievēroja kļūdas, kas pieļautas attiecībā uz apliecinošo dokumentu derīgumu, līgumu noteikumu ievērošanu un valsts iestāžu pilnvaru deleģēšanu (sk. 13. punktu).

6.

Saistībā ar tiesību piešķiršanu slēgt līgumus katrā piektajā pārbaudītajā darījumā Palāta atklāja novirzes procedūru piemērošanā, kas liek apšaubīt principu par vienlīdzīgām iespējām konkursu dalībniekiem (sk. 14. punktu).

7.

Apropriāciju izpilde 2003. finanšu gadā un apropriāciju pārnešana no iepriekšējā gada ir parādīta 2. tabulā. Aģentūras pārskats par ieņēmumiem un izdevumiem un bilance 2003. finanšu gadam apkopotā veidā sniegta 3. un 4. tabulā  (3).

8.

Aģentūras finanšu noteikumu 1. pants paredz, ka Aģentūras budžets jāapstiprina, ievērojot diferencēto apropriāciju principu, kas izšķir saistību apropriācijas un maksājumu apropriācijas. Minēto noteikumu 3. pants paredz, ka kopējiem ieņēmumiem jāsedz kopējie maksājumi, kas nozīmē, ka budžets ir jāuzrāda sabalansēts, un tā izpildei jābūt pēc iespējas tuvāk līdzsvaram. Tomēr Valdes apstiprinātajā Aģentūras budžetā nav ievērots diferencētu apropriāciju princips, kā rezultātā Aģentūra uzrāda kā izdevumus ne tikai maksājumus par attiecīgo apropriāciju periodu finanšu gadā, bet arī visus neizpildītos maksājumus, kas attiecas uz finanšu gada saistībām (4), neatkarīgi no tā, kādā apmērā šīs saistības ir izpildītas. Grāmatvedības uzskaites rezultāti tādēļ nav sasaistāmi ar Aģentūras saimnieciskās darbības ekonomisko realitāti. Kumulatīvais deficīts 2003. gada 31. decembrī, proti, 140,95 miljoni EUR, ir lielākoties mākslīgs, jo pastāv sakarā ar neizpildītajām saistībām par saimnieciskiem darījumiem, kas vēl nav īstenoti.

9.

Aģentūras grāmatvedības uzskaites sistēmā 2003. gadā vēl joprojām bija nopietnas nepilnības. Piemēram, neskatoties uz visiem ar datu integritāti saistītajiem riskiem un pretēji Aģentūras finanšu noteikumu 55. pantam, kas nosaka, ka uzskaite veicama, izdarot divkāršus ierakstus, vispārējā uzskaite tika veikta atbilstīgi vienkāršai grāmatvedībai.

10.

Lai gan Palāta sniedza apsvērumu tās ziņojumā par 2002. finanšu gadu (5), saskaņā ar aizdevumu programmām finanšu starpniekiem izmaksātie līdzekļi nav uzrādīti bilances aktīvu sadaļā. Šo līdzekļu izmantošana minēta tikai ziņojumā, kas pievienots pārskatam (6). Kopš Aģentūras izveides saistībā ar šīm programmām tā ir izmaksājusi 52,4 milj. EUR (7). Turklāt vairākas vēl 2003. gadā īstenotās programmas pārvaldīja Aģentūras līgumslēdzēji. Palāta konstatējusi, ka šādi izmaksāti līdzekļi sasniedz 43,38 milj. EUR. Abos gadījumos 2003. finanšu gada beigās pieejamie atlikumi bija jāuzrāda Aģentūras bilances aktīvu sadaļā.

11.

Aģentūras pūles uzlabot tās budžeta, finanšu un grāmatvedības pārvaldību jākāpina, lai būtu iespējams konsolidēt Aģentūras pārskatus ar Kopienas iestāžu pārskatiem, kas notiks, sākot ar 2005. finanšu gadu (8). Aģentūras budžets ir jāpieņem tādā veidā, kā to nosaka tās finanšu noteikumi (sk. 8. punktu), un grāmatvedības uzskaites noteikumi par ieņēmumiem un izdevumiem jāsaskaņo ar uzkrājumu grāmatvedības principiem.

12.

Vienā finanšu struktūrā, ko Aģentūrai vajadzēja izveidot Kosovā un kuras pārvaldību vajadzēja uzticēt ārējam konsultantam, tika konstatēti būtiski trūkumi (piem., nepilnīgi pārskati, nepietiekama aizņēmēju risku analīze, nepietiekama aizņēmumu pieteikumiem pievienojamā dokumentācija). Aģentūras veiktā pārraudzība nebija pietiekama, lai konstatētu šos trūkumus un cik vien ātri iespējams veiktu vajadzīgās korekcijas.

13.

Novirzes tika konstatētas saistībā ar 2003. gadā veiktajiem maksājumiem. Dažos gadījumos tās rodas sakarā ar līguma noteikumu vai maksājumu veikšanas nosacījumu neievērošanu (neatbilstīgi vai nepietiekami apliecinājuma dokumenti). Citos gadījumos vairums noviržu ir radušās tādēļ, ka akti, saskaņā ar kuriem tika veikti maksājumi, neatbilst valsts iestāžu varas deleģēšanas noteikumiem un/vai noteikumiem, kas regulē jau noslēgto līgumu grozījumus. Šādas novirzes parāda, ka Aģentūrai jāuzlabo tās procedūru pārvaldība saistību un izdevumu apstiprināšanai.

14.

Tika konstatētas arī novirzes, kas, iespējams, var ietekmēt lēmumus par līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu. Piemēram, daži pretendenti tika atsijāti administratīvu vai tehnisku iemeslu dēļ, kas ir apšaubāmi vai nebija pietiekami pamatoti. Citos gadījumos īsi pēc līguma izpildes uzsākšanas projektu vadītāji tika aizstāti ar cilvēkiem, kam nebija tādas pašas kvalifikācijas, kas ļāva pretendentiem uzvarēt konkursā. Lai samazinātu kļūdīšanās risku, Aģentūrai jāstiprina tās iekšējās kontroles sistēmas, rūpīgi atlasot darbiniekus, kas atbildēs par konkursu piedāvājumu vērtēšanu, un pārbaudot, vai vērtēšanas komitejas skaidri pamato savus lēmumus.

15.

Vairākos gadījumos Aģentūra noslēdza līgumus ar trešām pusēm – valstiskām vai daļēji valstiskām, valsts vai starptautiskām struktūrām. Visos šajos gadījumos tai jānodrošina esošo mehānismu konsekventāka piemērošana, lai nodrošinātu, ka šīs struktūras sniedz Aģentūrai informāciju, kas vajadzīga pakārtoto darījumu likumības un pareizības novērtēšanai.

16.

Savā ziņojumā par 2002. finanšu gadu (9) Palāta norādīja uz pārlieku lielo tieši vai pastarpināti deleģēto kredītrīkotāju skaitu. Salīdzinājumā ar 2003. gada jūniju, kad bija 67 kredītrīkotāji, 2003. gada beigās bija 56 kredītrīkotāji: 45 III sadaļai un 11 – I un II sadaļai. Turklāt nepastāv deleģēšanu skaita vai ilguma ierobežojums. Aģentūrai arī turpmāk jāsamazina deleģēšanu skaits.