20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/1

1.1

Patlaban Eiropas Savienībā nepastāv harmonizēts likumdošanas ietvars, kas regulē pārapdrošināšanas uzņēmumu uzraudzību. Attiecīgi atšķiras arī pārapdrošināšanas darbības uzraudzības sistēmas starp dažādām dalībvalstīm.

1.2

Šādā kontekstā Komisija 2004. gada 21. aprīlī iesniedza ierosinājumus Direktīvām par pārapdrošināšanu un grozījumiem direktīvās 73/239/EEC, 92/49/EEC un direktīvās 98/78/EC un 2002/83/EC. Būtiskākās Direktīvu projekta iezīmes ir sekojošas:

2.1

Direktīvām ir jārada harmonizēti pamatnosacījumi pārapdrošināšanas uzņēmumu un pakļauto uzņēmumu (Captives  (1)) uzraudzībai Eiropas Savienībā.

2.2

Direktīvu projektā ir noteikti minimālie priekšnoteikumi, kas ir nepieciešami, lai saņemtu oficiālu akreditāciju. Šo priekšnoteikumu vidū ir prasība pēc noteiktas tiesiskās formas, biznesa plāna iesniegšana un minimālā garantiju fonda uzturēšana. Darbība aprobežojas ar pārapdrošināšanas darījumiem un ar tiem saistītajām aktivitātēm. Papildus tiek īstenota kvalificēto kapitāla daļu īpašnieku un uzņēmumu vadības kontrole. Piešķirtā akreditācija ir derīga visā Kopienā.

2.3

Direktīvu mērķis ir aizliegt pārapdrošinātāju depozīta iemaksas tiešajiem apdrošinātājiem gadījumos, kad to obligāti pieprasa atsevišķu dalībvalstu likumdošana. Līgumos atrunātos depozīta ieguldījumus tas neskar. Līdzās funkcionējoša iekšējā tirgus izveidošanai Komisijas nodoms ir noteikt starptautisku etalonu, kas ļautu visā pasaulē samazināt slogu, ko Eiropas pārapdrošinātājiem uzliek obligātā depozītu ieguldīšana.

2.4

Saskaņā ar nosacījumiem par uzņēmumu maksātspējas zaudējumu, pārapdrošināšanas darījumiem jābalstās uz tām pašām prasībām, kas tiek izvirzītas attiecībā uz tiešās zaudējumu apdrošināšanas uzņēmumu maksātspēju. Šīs prasības ar komitoloģijas procedūras starpniecību iespējams paaugstināt par ne vairāk kā 50 %. Dzīvības pārapdrošināšanas uzņēmumiem izvirzītajām prasībām jābalstās uz tādiem pašiem nosacījumiem, kādiem ir pakļauti tiešās dzīvības apdrošināšanas uzņēmumi. Ja vienlaikus tiek veikta darbība gan dzīvības, gan zaudējumu apdrošināšanas jomā, kopējā summa jānodrošina ar uzņēmumu pašu līdzekļiem. Tāpat kā tiešās apdrošināšanas uzņēmumiem, arī pārapdrošināšanas uzņēmumiem ir jāuztur minimālais garantiju fonds vismaz 3 miljonu eiro apmērā. Pakļautajos uzņēmumos (Captives) šī summa var tikt samazināta līdz 1 miljonam eiro.

2.5

Gadījumiem, kad pasliktinās uzņēmuma finansiālais stāvoklis, nav izveidotas pietiekošas tehniskās apdrošināšanas rezerves vai netiek nodrošināta maksātspēja, Direktīvu projektā ir konkretizētas uzraudzības tiesiskās pilnvaras. Šīs pilnvaras atbilst analoģiskām pilnvarām tiešās apdrošināšanas jomā un ietver iespēju iesniegt sanācijas plānu veselīgas finansiālās situācijas atjaunošanai, finansējuma plānu un finansiālās sanācijas plānu, kā arī anulēt akreditāciju.

2.6

Pārapdrošināšanas uzņēmumi, kam pirms Direktīvu īstenošanas uzsākšanas bija tiesības vai atļauja nodarboties ar pārapdrošināšanu, var turpināt darboties, nepieprasot jaunu akreditāciju. Tie ir pakļauti Direktīvu materiālajiem priekšrakstiem. Taču dalībvalstis var arī papildus noteikt divus gadus ilgu pārejas periodu.

2.7

Direktīvu projektā īstenošanas tiesības, kas saistītas ar tehniskiem pielāgojumiem direktīvu prasībām, tiek nodotas Komisijai (“komitoloģija”).

2.8

Izejot no priekšrakstiem par pārapdrošināšanas uzņēmumu uzraudzību, nepieciešams pieskaņot direktīvu nosacījumus par dzīvības un zaudējumu apdrošināšanu, un Apdrošināšanas grupu direktīvas. Piemēram:

3.1

Komiteja apsveic Komisijas ierosinājumus, kas dos ieguldījumu Eiropas finansiālo pozīciju stiprināšanā, garantējot, lai pārapdrošināšanas uzņēmumu un pakļauto uzņēmumu (Captives) rīcībā būtu pietiekošs kapitāls saistību izpildei. Šādā veidā tiek noturīgi stiprinātas Eiropas pārapdrošināšanas uzņēmumu pozīcijas starptautiskajos apdrošināšanas tirgos.

3.2

Komiteja nepārprotami norāda uz pārapdrošināšanas ekonomiskā sektora nozīmīgumu Eiropas finansu tirgū. 2002. gadā 40 lielāko pārapdrošināšanas uzņēmumu kopējā prēmiju summa sastādīja 138 601 200 000 USD, un ES pārapdrošinātāju īpatsvars tajā sasniedza 58 544 000 000USD.

3.3

Pārapdrošināšanas darījums primāri skar attiecības starp tiešo apdrošinātāju un pārapdrošinātāju. Taču, ja pārstāj funkcionēt viens vai vairāki pārapdrošinātāji, tas var ietekmēt patērētāju, ja sakarā ar šo funkciju iztrūkumu tiešais apdrošinātājs vairs nav spējīgs izpildīt savas saistības. Tāpēc Komiteja atzīst, ka ar Direktīvu projekta starpniecību vienlaikus tiek netiešā veidā paaugstināts arī patērētāju tiesību aizsardzības līmenis Eiropas Savienībā. Tai pat laikā Komiteja norāda, ka atbilstoša pārapdrošināšanas aizsardzība ir arī katra pietērētāja interesēs. Priekšnoteikums tam ir pietiekama pārapdrošināšanas piedāvājuma pieejamība Eiropas tirgū par samērīgām prēmijām.

3.4

Komiteja apsveic Komisijas izvirzīto “Fast-Track” principu, respektīvi, to, ka nosacījumi pārapdrošināšanas jomai ir jāizstrādā uz patreizējo tiešās apdrošināšanas normatīvu bāzes. Sevišķi, patlaban notiekošā projekta Solvency II kontekstā tā šķiet pareizā pieeja.

3.5

Milzīga nozīme ir apstāklim, ka pārapdrošināšanas tirgus ir tirgus ar izteikti globālu raksturu. Tādēļ Komiteja uzaicina Parlamentu, Padomi un Komisiju turpmākajās konsultācijās par starptautiskās konkurētspējas direktīvām sevišķu uzmanību veltīt Eiropas pārapdrošināšanas sektoram.

3.6

Komiteja atzīst, ka tieši Eiropas pārapdrošināšanas sektors īpaši ir pierādījis savu finansiālo uzticamību pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem. Ņemot vērā šo kontekstu, jebkurš jauns apgrūtinājums, kas tiek uzlikts Eiropas pārapdrošināšanas sektoram, ir jāpakļauj precīzai izmaksu un lietderīguma analīzei.

3.7

Komiteja atzīst, ka līdz šim ES pastāvēja atšķirīgas uzraudzības sistēmas. To raksturīgie elementi ir maksātspējas, kapitālieguldījumu un depozītu nosacījumu kombinācijas. Sevišķi būtisks Komisijas ierosinājumu rezultāts ir līdzšinējo nosacījumu atkrišana depozītu jomā. Šeit ir jānodrošina, lai attiecīgajām uzraudzības iestādēm veidotos pietiekama uzticība instrumentu kopumam, kas turpmāk būt to rīcībā, un tā vienotam pielietojumam Eiropas Savienībā.

4.1

Direktīvu projekts paredz, ka tiešās dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem piemērojamie nosacījumi par maksātspējas robežu aprēķināšanu ir jāpārnes uz dzīvības pārapdrošināšanas darījumiem. Komisija ierosina attiecināt uz dzīvības pārapdrošināšanu tiešās dzīvības apdrošināšanas sektoram izvirzītos nosacījumus par maksātspēju, nemainot tos. Šo maksātspējas aprēķinu veido divas daļas, proti, 3 % no riska summas (sum at risk) un 4 % no matemātiskajām rezervēm. Tā rezultātā, pēc Komitejas domām, Eiropas dzīvības pārapdrošināšanas uzņēmumiem tiek uzlikts nesamērīgs slogs. Komisijas priekšlikums:

4.2

Eiropas tiešās dzīvības apdrošināšanas uzņēmumi un dzīvības pārapdrošināšanas uzņēmumi savā starpā ievērojami atšķiras riska struktūras ziņā. Dzīvības pārapdrošināšanā kapitālieguldījumu risks parasti paliek pie tiešā apdrošinātāja. Jau šī atšķirība vien parāda, ka tiešajai dzīvības apdrošināšanai pielietotā maksātspējas formula nespēj atbilstoši atspoguļot dzīvības pārapdrošināšanas riska struktūru.

4.3

Salīdzinājums ar reitinga aģentūru aprēķina metodēm rāda, ka ES ierosinātās prasības varētu būt pārmērīgi augstas. Piemēram, ASV maksātspējai izvirzītās prasības gan balstās uz riska summu, taču tiek pielietots mainīgs koeficients, kas ir atkarīgs no attiecīgā portfeļa apjoma (0,8 % rezervēm virs 25 miljardiem EUR – skat. pielikumu). Līdzīgi strukturēti ir arī Kanādas uzraudzības iestāžu un reitinga aģentūru pielietotie principi.

4.4

Ja tiešās apdrošināšanas darījumiem, kas tiek slēgti starp apdrošinātāju un klientu, joprojām piemīt nacionāls raksturs, tad pārapdrošināšana jau kopš seniem laikiem ir starptautisks darījums. Tas izriet jau no prasības pēc starptautiskas risku diferenciācijas. Tādēļ ir jānodrošina Level-Playing-Field starp piedāvātājiem Eiropas Savienības robežās un starptautiskajiem konkurentiem, kas darbojas ASV, Bermudu salās un Šveicē.

4.5

Eiropas pārapdrošinātājiem, kas darbojas starptautiskās konkurences apstākļos, būtu jāraizējas par ievērojami sliktāko situāciju, kādā viņi atrodas, salīdzinot ar saviem “ne-Eiropas” konkurentiem, jo pēdējie ir pakļauti mērenākām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu. Paredzams, ka pārapdrošināšanas darījumi lielā mērā varētu pārvietoties uz pārapdrošināšanas centriem ārpus Eiropas, piemēram, Bermudu salām vai ASV. Pārapdrošināšanas apjomu aizplūšana novestu pie ievērojamas Eiropas finansiālo pozīciju pavājināšanās. Pārmērīgi augstās prasības piespiedu kārtā izraisītu pārapdrošināšanas piedāvājuma sašaurināšanos un/vai pārapdrošināšanas pakalpojumu sadārdzinājumu. Savukārt šis pārapdrošināšanas cenu sadārdzinājums nenovēršami ietekmēs tiešo apdrošinātāju pakalpojumu izmaksas un tādējādi skars patērētājus. Augstākām cenām noteikti būs negatīva ietekme uz obligāti nepieciešamo privāto pensiju fondu izveidi ar kapitāla segumu.

4.6

Komitejas uzskata, ka tas viss nebūt neveicina Eiropas iekšējo tirgu. Jaunās ES dalībvalstis arī ir sevišķi ieinteresētas funkcionējoša Eiropas iekšējā pārapdrošināšanas tirgus izveidē un no negatīvām izmaiņām pārapdrošināšanas piedāvājuma struktūrā ciestu visskaudrāk.

4.7

Tādēļ Komiteja nonāk pie secinājuma, ka Direktīvās ietvertais priekšlikums par maksātspējas robežu aprēķināšanu dzīvības apdrošināšanas sektorā varētu kaitēt Eiropas pārapdrošinātāju konkurētspējai. Šo iemeslu dēļ Komiteja uzskata, ka Komisijas ierosinātie dzīvības pārapdrošināšanas uzņēmumu maksātspējas aprēķināšanas nosacījumi ir pamatīgi jāmodificē.

4.8

Balstoties uz to, Komiteja ierosina arī dzīvības pārapdrošināšanas jomā vadīties pēc zaudējumu pārapdrošināšanai pielietotajiem maksātspējas aprēķināšanas nosacījumiem.

4.8.1

Raugoties no riska, kā arī no konkurences viedokļa, zaudējumu pārapdrošinātāju maksātspējas aprēķināšanas metode ir vairāk nekā pietiekoša. Maksātspējas aprēķina formula lielā mērā atbilst prasībām attiecībā uz maksātspēju, salīdzinot starptautiskā kontekstā, un līdz ar to tālejoši tiktu novērsta Eiropas pārapdrošināšanas sektora konkurences apstākļu pasliktināšanās.

4.8.2

Zaudējumu formula adekvātā veidā atspoguļo dzīvības pārapdrošināšanas darījumus. Līdz ar vairuma mirstības risku uzņemšanos dzīvības pārapdrošināšanas darījums drīzāk atbilst zaudējumu apdrošinātāju un zaudējumu pārapdrošinātāju, nevis dzīvības apdrošinātāju slēgtajiem darījumiem.

4.8.3

Atsevišķi riski, kas zaudējumu formulā netiek ņemti vērā, ir viegli iekļaujami projekta Solvency II ietvaros.

4.8.4

No likumdošanas tehnikas viedokļa zaudējumu formula ir viegli iestrādājama, jo Komisija Direktīvu projekta ietvaros (3. pārskatīšana) jau ir iesniegusi gatavu direktīvu tekstu.

4.8.5

Zaudējumu formula ļaus dzīvības pārapdrošināšanas uzņēmumiem noteikt maksātspējas prasības tuvu reālajam laikam, jo nepieciešamie dati jau šodien ir uzņēmumu rīcībā un vairs nav jāapkopo. Starptautiskos darījumos zaudējumu formula šķiet piemērotāka sevišķi tādēļ, ka trūkst informācijas.

4.8.6

Zaudējumu apdrošināšanai pielietotā maksātspējas formula ir īpaši piemērota Fast Track Approach. To ir viegli ieviest, jo tai nav nepieciešama nekāda papildus pielāgošana, piemēram, līgumā atrunātu depozītu gadījumos.

5.1

Direktīvu projekts paredz pārnest tiešajai zaudējumu apdrošināšanai pielietotos priekšrakstus par maksātspējas robežu aprēķināšanu uz zaudējumu pārapdrošināšanas sektoru. Saistībā ar to tiek paredzēta iespēja ar Lamfalussy procedūras starpniecību paaugstināt zaudējumu pārapdrošinātājiem pieprasītās maksātspējas robežas par maksimāli 50 %.

5.2

Komiteja uzskata, ka neizmainītu tiešajai zaudējumu apdrošināšanai pielietoto maksātspējas nosacījumu pārņemšana zaudējumu pārapdrošināšanas sektorā Fast-Track principa ietvaros ir piemērota rīcība. Tomēr Komitejai rodas nopietnas šaubas sakarā ar Lamfalussy paplašināšanu maksātspējai izvirzāmo prasību jomā.

5.3

Šīs Direktīvas ir izstrādātas kā Fast-Track projekts, nevis kā pamatnosacījumu direktīvas Lamfalussy procedūras ietvaros. Maksātspējai izvirzīto prasību pieskaņošana ir jāveic tikai plašāk pielietojamā projekta Solvency II ietvaros.

5.4

Lamfalussy procedūras izmantošana gan arī šeit nav pamatota. Prasības attiecībā uz pārapdrošināšanas uzņēmumu pašu kapitālu nekādā ziņā nav īstenošanas pasākumi, kuru noteikšanai ir paredzēta Lamfalussy procedūra. No ilgstošajām sarunām banku jomā saistībā ar Bāzeli II nav grūti izsecināt, ka pašu kapitālam izvirzītās prasības veido turpmākās uzraudzības sistēmas “sirdi” un nekādā gadījumā nav uzskatāmas par pakārtotiem, detalizētiem nosacījumiem.

5.5

Pēc Komitejas domām, konkrētajām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu ir jāizriet jau no pašām Direktīvām nevis no pakārtotiem Kopienas likumdošanas aktiem. Arī aktuālais Konventa projekts atbalsta šādu atdalīšanu, kur būtiskākie nosacījumi ir atrodami pašās direktīvās. Tādēļ Komisijas norāde uz plašu konsultēšanos ar visām iesaistītajām aprindām nav pietiekoši tālredzīga.

6.1

Direktīvu projekts paredz, ka retrocesija citiem pārapdrošinātājiem maksātspējas aprēķinā ir jāņem vērā tikai ne vairāk kā 50 % apjomā no bruto zaudējumiem. Tas atbilst tiešās dzīvības un zaudējumu apdrošināšanas jomā spēkā esošajam nosacījumam. Iesniegtajām direktīvām par pārapdrošināšanas uzņēmumu uzraudzību būtu jādod ievērojams ieguldījums Eiropas Savienības pārapdrošināšanas nozares finansiālās uzticamības stiprināšanā. Šajā kontekstā Komiteja uzskata, ka ir pamats pilnībā atzīt tiešo apdrošinātāju cesijas un pārapdrošinātāju retrocesijas ar nosacījumu, ka cesionārs vai retrocesionārs ir pakļauts uzraudzībai Eiropas Savienības robežās.

6.2

Pārapdrošināšanas un retrocesijas koeficientu paaugstināšana, pēc Komitejas domām, ir ieteicama arī tādēļ, ka ir pieaugušas prasības, kas apdrošināšanas sektoram tiek izvirzītas visas sabiedrības kopīgo problēmu risināšanā. Īpaši tad, kad pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem tika pieprasīts segums rūpniecības un aviotransporta nodrošināšanai pret terora aktiem, daļēji nebija iespējams piedāvāt lētākus risinājumus zemo pārapdrošināšanas un retrocesijas koeficientu dēļ. Atsevišķās dalībvalstīs sakarā ar zemo retrocesijas koeficientu joprojām nav izdevies atrast risinājumus ar terorismu saistīto risku apdrošināšanai.

7.1

Komiteja akceptē 34. pantā nostiprināto kvalitatīvo uzraudzības nosacījumu principu (Prudent-Person-Principle). Ņemot vērā pārapdrošināšanas darījumu īpatnības un it sevišķi to starptautisko raksturu, šāds princips ir piemērotāks nekā strikti kvantitatīvais. Līdz ar to ES tiks ieviests mūsdienīgs princips, kuru iesaka arī International Association of Insurance Supervisors (IAIS). Tomēr vienlaikus Komiteja atzīst arī to, ka kvalitatīvais princips nav nekāds brīvlaišanas raksts, bet prasa no uzņēmumiem pastāvīgu kapitālieguldījumu procesa kontroli un uzlabošanu.

7.2

Tā kā ar direktīvu tiek ierobežoti vai atcelti līdz šim pastāvošie pārraudzības noteikumi (kā depozīta drošība), tiek ierosināts direktīvā piešķirt dalībvalstīm izvēles tiesības prasīt no to teritorijā darbojošajiem pārapdrošinātājiem papildinošu kvantitatīvu investīciju priekšrakstu piemērošanu. Visiem šāda veida noteikumiem ir jābūt pamatotiem ar “prudent person principle” un ar pārņemtajiem pienākumiem.

9.1

Izteikto iebildumu robežās Komiteja atbalsta Komisijas ierosinājumus Direktīvām par pārapdrošināšanu un grozījumiem direktīvās 73/239/EEC, 92/49/EEC un direktīvās 98/78/EC un 2002/83/EC. Tā uzskata, ka projekts aptver gandrīz visas pārapdrošināšanas uzraudzības jomas. Pilnīga Direktīvu ieviešana būs ievērojams ieguldījums Eiropas Savienības pārapdrošināšanas tirgus stiprināšanā un stabilitātē, kas atbilst Komisijas izvirzītajam mērķim.

9.2

Pēc Komisijas iesniegto ierosinājumu pārbaudīšanas Komiteja pievērsās izvēlētiem Direktīvu projekta aspektiem, lai dotu Komisijai konkrētus norādījumus un mudinātu to arī uz plašākām pārdomām un analīzi. Komiteja ierosina arī dzīvības pārapdrošināšanā par pamatu izmantot zaudējumu pārapdrošinātājiem piemēroto maksātspējas aprēķinu. Bez tam maksātspējas prasībām nevajadzētu ietilpt Lamfalussy procedūras pielietojuma jomā. Tā kā Komiteja uzskata Direktīvu projektu par svarīgu, tā iestājas par secīgu likumdošanas procedūru.

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/6

1.1

“Esošās” vielas ir vielas, kas tika ieviestas Eiropas Kopienas tirgū laikā no 1971. gada 1. janvāra līdz 1981. gada 18. septembrim. 100 195 šādu vielu identificēja un uzskaitīja Eiropas esošo komerciālo ķīmisko vielu sarakstā (EINECS), kas publicēts Oficiālajā Vēstnesī 1990. gadā (1). Vielas, kas tika laistas tirgū pēc 1981. gada 18. septembra, ir definētas kā “jaunas”, un pirms to laišanas tirdzniecībā par tām ir jāpaziņo saskaņā ar attiecīgo Eiropas Savienības likumdošanu.

1.2

Šo esošo vielu radītie riski cilvēku veselībai un apkārtējai videi tiek iedibinātā kārtībā regulāri izvērtēti saskaņā ar Padomes Regulu (EEC) 793/93 (2). Uz šo dienu izveidoti izvērtējumam paredzēti četri pārbaudāmo vielu prioritārie saraksti. Pārbaudes jāveic dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Pēdējais no šiem sarakstiem datēts ar 2000. gada 25. oktobri (3). Tajā iekļauta 141 viela, kas varētu radīt risku vai nu to specifiskās struktūras un zināmās vai paredzamās bioķīmiskās iedarbības dēļ, vai kas rada bažas to augstā ražošanas apjoma (HPV) dēļ.

1.3

Dalībvalstis novērtē katru vielu visās tās ražošanas un lietošanas pakāpēs attiecībā gan uz apdraudējumu, gan uz iedarbību, lai noteiktu, vai tās patiešām rada risku veselībai un apkārtējai videi vai nē un, ja tās rada risku, kādi riska mazināšanas pasākumi varētu būt vajadzīgi. Ja ir noteikts, ka, neraugoties uz to, ka šāda viela ir vērtējuma prioritāšu sarakstā, jebkādā reālajā vai plānotajā lietojumā riska nav vai arī tas ir niecīgs, kontroles pasākumi vai nu netiek prasīti, vai, ja tie tomēr tiek veikti, to iespaids un dotais labums ir nenozīmīgi.

1.4

Aizpildītus dalībvalstu riska novērtējuma ziņojumus (RAR) savukārt izvērtē Zinātniskā komiteja toksiskuma, ekotoksiskuma un vides jautājumos (CSTEE). Ja CSTEE ir vienisprātis ar secinājumiem un atbalsta vispārējo vērtējuma procesu, riska mazināšanas pasākumus, ja tādi nepieciešami, iespējams ierosināt kā Padomes Direktīvas par noteiktu bīstamu vielu un preparātu tirdzniecības atļaujām un lietojumu 76/769/EEC (4) I pielikuma grozījumus. Šis priekšlikums ir divdesmit astotais šāds grozījums.

1.5

Abas priekšlikumā minētās vielas (toluols un trihlorobenzols) ir novērtētas saskaņā ar iepriekš minēto procedūru. Abas tika iekļautas otrajā prioritāro vielu sarakstā, ko publicēja kā Komisijas 1995. gada 25. septembra Regulu EC 2268/95 (5). Abas tika nodotas Dānijai izvērtējuma veikšanai. CSTEE pēc būtības bija vienisprātis ar sekojošo RARs un atbalstīja to attiecīgi savā 2001. gada 12. jūnija un 2001. gada 20. jūlija 24. un 25. plenārajā sesijā.

1.6

Šajā priekšlikumā noteikti riska samazināšanas pasākumi attiecībā uz šīm abām vielām, kas dalībvalstīm jāievieš astoņpadsmit mēnešu laikā pēc tam, kad direktīva stājusies spēkā. Komisija publicēja priekšlikumu 2004. gada 28. aprīlī. Pēc tam, kad ievērotas attiecīgās procedūras, un tad, ja iespējams panākt vienošanos par jebkādām nepieciešamām izmaiņām, direktīvai jāstājas spēkā dalībvalstīs ne vēlāk kā 2006. gada jūnijā.

2.1

Priekšlikums paredzēts cilvēku veselības un apkārtējās vides aizsardzībai, kā arī iekšējā tirgus izveidošanai (vai saglabāšanai) attiecībā uz šīm abām vielām. Uzskatāms, ka to iespējams izdarīt ar mazām izmaksām vai pavisam bez izmaksām, jo lietojums norādītajā veidā jau ir samazinājies un domājams, ka jau pieejami arī alternatīvi izstrādājumi.

2.2

Toluola gadījumā, kas atzīts kā nepastāvīga HPV viela, ko lieto kā būtisku izejvielu ķīmiskajā sintēzē un kā šķīdinātāju daudzu rūpniecisku un patēriņa preču ražošanā, ierobežojumi ir attiecināmi uz jebkuru pielietojumu līmēs un smidzināmajās krāsās, kas paredzētas vispārpieejamai pārdošanai, kurās tas pārsniedz 0,1 % masas. Tas neattiecas ne uz vienu rūpniecisko lietojumu un paredzēts patērētāju veselības aizsardzībai.

2.3

Trihlorobenzola gadījumā, kad vielas kā starpprodukta lietojums noteiktos herbicīdos un kā procesa šķīdinātāja lietojums slēgtās sistēmās ir daudz ierobežotāks, ierobežojumi ir attiecināmi uz jebkuru lietojumu, kurā tas pārsniedz 0,1 % masas, izņemot vielas kā starpprodukta lietojumu. Tas ierobežo jebkādu iespējamo vispārpieejamo pārdošanu un nodrošina papildu veselības aizsardzību darba vietā.

2.4

Abi izstrādājumi, uz kuriem attiecas šis grozījums, ir apzīmēti ar saviem CAS numuriem 108-88-3 120-82-1 priekšlikuma pielikumā. Ierobežojumi attiecībā uz lietojumu tiks pievienoti Direktīvas 76/769/EEC 1. pielikumam.

2.5

Dalībvalstu rīcībā būs viens gads, lai publicētu likumus, kādi nepieciešami, lai ievērotu šo direktīvu, attiecīgajai kontroles darbībai stājoties spēkā turpmāko sešu mēnešu laikā. Tas būs pēc šī priekšlikuma spēkā stāšanās brīža, pēc apspriešanās ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK), kā prasīts Līguma 95. pantā, un pēc līdz-lēmuma pieņemšanas procedūras Eiropas Parlamentā.

3.1

Tāpat kā ar divdesmit sesto Padomes Direktīvas 76/769/EEC grozījumu (nonilfenola, nonilfenola etoksilātu un cementa tirdzniecības atļauju un lietojuma ierobežojumi) (6), par kuru EESC savu atzinumu iesniedza 2003. gada martā (7), šis priekšlikums iztirzā ar minētajām nesaistītas vielas, kas skaidrības labad tiks apskatītas atsevišķi. (Starpā esošais divdesmit septītais grozījums par policikliskajiem aromātiskajiem ogļūdeņražiem atvasinātajās eļļās un riepās ir publicēts, taču joprojām tiek pārskatīts.)

4.1

Toluols ir dzidrs bezkrāsas šķidrums ar raksturīgu smaržu. Pazīstams arī kā metilbenzols; tam pēc benzola ir otrā visvienkāršākā aromātiskā struktūra – sešu posmu oglekļa gredzens ar piesaistītu viena posma (alkila) oglekļa ķēdi. Tas rodas dabiski jēlnaftā, dažos augos un kokos un emisijās no vulkāniem un mežu ugunsgrēkiem; to iespējams saražot speciāli ļoti lielos daudzumos no oglēm vai jēlnaftas.

4.2

Saskaņā ar rūpniecisko informāciju pasaules jauda un ražošanas līmenis attiecībā uz speciāli saražotu toluolu 2002. gadā attiecīgi bija 20 miljoni tonnu un 14 miljoni tonnu. 75 % no šīs jaudas saistāmas ar ASV, Āziju un Japānu. CSTEE atzinumā minēts ES ražošanas līmenis 1995. gadā – 2,6 miljoni tonnu. Daudz lielāki apjomi tiek iegūti parastā benzīna ražošanas procesā, palielinot toluola izplatību; šie dati nav iekļauti kopējos rādītājos (8).

4.3

Toluols galvenokārt tiek lietots kā izejviela slēgtās sistēmās, kas paredzētas speciālai benzola, uretāna putu un citu ķīmisko vielu ražošanā, un daudz mazākā apjomā kā šķīdinātāju nesējs krāsās, tintēs, līmēs, farmaceitiskajos izstrādājumos un kosmētikā. Tā iedarbība uz cilvēku veselību un apkārtējo vidi ir plaši pētīta, un šos pētījumus atzinuši visi, kas saistīti ar šo jautājumu. Ir nepārprotama nepieciešamība līdz minimumam samazināt jebkādu nevajadzīgu reālu vai teorētiski nekontrolētu iedarbību, jo īpaši tad, ja eksistē alternatīvas vielas ar līdzīgu šķīdinošu spēju.

4.4

Abi gala pielietojumi, kas norādīti šajā priekšlikumā, attiecas uz šo pēdējo minēto kategoriju. Toluola kā šķīdinātāja lietojums līmēs un smidzināmajās krāsās vispārpieejamā pārdošanā nav nepieciešama, un to neatbalsta šādu izstrādājumu ražotāji Eiropā. Reālais tirdzniecības apjoms šiem diviem gala lietojumiem šobrīd ir ļoti zems vai līdzinās nullei. Tāpēc lielā mērā tas ir tikai piesardzības pasākums ar maz domājamu ietekmi uz ražotāju izmaksām vai uz patērētāju izvēli vai veselību.

4.5

EESK atzīst, ka galvenā prasība ir nodrošināt to, lai ar toluolu varētu droši rīkoties lielos apjomos slēgtās sistēmās darba vietā. Šis priekšlikums nodrošina to, ka sabiedrības locekļi ārpus kontrolētās darba vides tiks atbilstoši aizsargāti pret nevajadzīgu iedarbību kā šobrīd, tā arī nākotnē. Tāpēc EESK atbalsta šo priekšlikuma daļu.

5.1

Trihlorobenzola situācija būtiski atšķiras no iepriekš minētā, un priekšlikumā ir nepieciešami daži grozījumi un paskaidrojumi.

5.2

“Trihlorobenzols” ir speciāli ražota ķimikālija, kas nav sastopama dabā nekā citādi, kā vien citu hlorētu aromātisko savienojumu sadalīšanās procesā. Atkarībā no hlora atomu novietojuma ap sešu posmu oglekļa gredzenu ir trīs dažādi izomēri. Katram ir (gandrīz) atšķirīgas fizikālās īpašības un bioķīmiskā mijiedarbība, piemēram, kā tas noteikts pēc to LD50 rādītājiem. Katram ir atšķirīgs CAS un EINECS numurs. Turklāt gan CAS, gan EINECS reģistrā ir ieraksts par “trihlorobenzolu” vispār. Visi ir komerciāli pieejami ASV un citur pasaulē. Nav domājams, ka 1,3,5-trihlorobenzolu vēl ražotu Eiropā. Sarakstu detalizēta informācija ir sekojoša (9):

5.3

RAR un CSTEE atzinums specifiski attiecas uz 1,2,4-trihlorobenzolu ar iepriekš minētajiem EINECS un CAS numuriem. Šis priekšlikums apstiprina šo vienu CAS numuru (un līdz ar to vienu izomēru, kas ir pētīts) pielikumā – bet ne virsrakstā vai tekstā.

5.4

Dažādus izomērus ražo ar augstu tīrības pakāpi kā starpproduktus slēgtās sistēmās noteiktu herbicīdu, pesticīdu, krāsu un citu speciālistiem paredzētu ķimikāliju sintēzei. Gadījumos, kad specifiskai izomēriskai struktūrai ir mazāka nozīme, iespējams izmantot izomēru maisījumu slēgtās sistēmās kā šķīdinātāju nesēju krāsām vai kā procesa regulētājus, vai kā siltuma vadīšanas līdzekli, aerosolos kā korozijas inhibitoru un metāla darba šķidrumos.

5.5

ES (un citur) galvenokārt tiek lietots 1,2,4-trihlorobenzols (1,2,4-TCB) atšķirīgās tīrības pakāpēs. Uzskatāms, ka ražošana kopš 1980-tajiem gadiem ir nepārtraukti samazinājusies. Datos, kas iesniegti OSPAR Komisijai attiecībā uz jūras vides aizsardzību, 1,2,4-TCB ražošanas līmenis 1994. gadā tiek lēsts starp 7 un 10 tūkstošiem tonnu; 1,2,3-TCB – mazāks par 2 tūkstošiem tonnu un 1,3,5-hiperTCB – mazāks par 200 tonnām (10). 2000. gada jūnijā OSPAR pievienoja visus trīs izomērus kā atsevišķus ierakstus savā bīstamo vielu sarakstā attiecībā uz prioritāro darbību. Arī CSTEE 2001. gada jūlija atzinumā minēta 7 tūkstošu tonnu produkcija Eiropā 1994./95. gadā. Ražošanas līmeņi turpina samazināties, un šobrīd uzskatāms, ka tie vērtējami kā aptuveni puse no minētajiem līmeņiem, un produkcijas lielākā daļa paredzēta eksportam (11).

5.6

Šobrīd, domājams, ir palicis tikai viens ražotājs ES/OSPAR reģionā. Tirdzniecība ir aprobežota ar izomēriem 1,2,4-TCB un 1,2,3-TCB tikai kā starpprodukta lietojumam, ko apstiprina pirms-piegādes rakstveida lietojuma apraksti no katra klienta.

5.7

Komisija un CSTEE zina un atzīst ierobežotu skaitu citu slēgtu sistēmu lietojumu, piemēram, kā procesa šķīdinātāju lietojumu, to neatbrīvojot ārējā vidē. Tā kā šī priekšlikuma mērķis ir pieļaut ievērojamu ražošanu, taču stingri ierobežot emisijas, kādas notiek atklāta lietojuma dēļ, būtu saprātīgi to pievienot atļautajiem lietojumiem šī priekšlikuma pielikumā.

5.8

EESK uzskata, ka, ievērojot specifiskos iepriekš minētos nosacījumus, šis priekšlikums nodrošinās palielinātu aizsardzību darba vietā un likvidēs arī jebkādu iedarbības risku ārpus darba vietas. Trihlorobenzola un konkurējošu izstrādājumu ražotāji un lietotāji, šķiet, lielā mērā paredzējuši šo priekšlikumu. Tādēļ priekšlikumam būs tikai niecīga ietekme uz ražotāju un lietotāju izmaksām. Tāpēc EESK atbalsta šo priekšlikuma daļu.

6.1

Kā EESK atzīmējusi jau iepriekš, ka šis priekšlikums jābalsta uz attiecīgu RAR un CSTEE atzinumu, un tādēļ tas attiecināms vienīgi uz 1,2,4-TCB. Tas skaidri un nepārprotami jāparāda virsrakstā un tekstā. Laimīgā kārtā lietojuma ierobežojumu ietekme paliks tāda pati, jo šis izomērs ir jaukto izomēru TCB, kas tika pārdoti lietojumam kā šķīdinātāji vai aerosoli, būtiska sastāvdaļa.

6.2

Citi slēgto sistēmu lietojumi ir jāatļauj, pievienojot vārdus “vai citās slēgtajās sistēmās, kurās nav iespējama vielu atbrīvošana apkārtējā vidē” attiecīgā ierobežojuma nobeigumā.

6.3

Tāpat kā iepriekšējo Padomes Direktīvas 76/769/EEC grozījumu gadījumā EESK uzskata par nepareizu tādu nesaistītu izstrādājumu minēšanu vienā un tajā pašā tekstā, attiecībā uz kuriem būtu nepieciešami specifiski un papildinoši grozījumi, lai pieskaņotos realitātei. Tas neveicina labu, savlaicīgu un efektīvu piemērošanu. Ja tas izriet no līdzekļu ierobežojuma šajā nobeiguma un izšķirošajā vienošanās stadijā par specifiskiem risku samazināšanas pasākumiem, šādi ierobežojumi būtu pārvarami pēc iespējas ātrāk.

6.4

EESK atzīmē, ka beidzamais izvērtējumam paredzētais prioritāro vielu saraksts tika publicēts 2000. gada oktobrī. EESK nožēlo, ka šī pieeja, šķiet, atstāta novārtā ilgi pirms iespējams ieviest citas procedūras, tādas kā REACH. Žēl, ka zaudēts laiks.

6.5

EESK atzīmē lielo nozīmi, kāda iepriekš bijusi CSTEE darbībai, un cer, ka tiks veikti atbilstoši pasākumi, lai uzturētu šo nozīmi arī nākotnē, neraugoties uz šobrīd izziņotajām pārmaiņām zinātnisko komiteju struktūrā un atbildībā.

6.6

EESK pievienojas vispārēji izteiktajām bažām par laiku, kāds tiek patērēts, lai novērtētu vielas saskaņā ar pašreizējo sistēmu. Attiecībā uz konkrētajām šīm divām vielām pagājuši gandrīz vienpadsmit gadi, iekams likumdošana stāsies spēkā. Pieci gadi no tiem paiet pēc tam, kad CSTEE atzīst RAR par apmierinošiem. Tad, kad likumdošana tomēr stāsies spēkā, virtuāli vairs nebūs nekādu izmaksu – vai izmērāmu labumu veselībai vai apkārtējai videi – nevienai no iesaistītajām personām. Turpmākas informācijas trūkuma dēļ nav iespējams pateikt, vai tas ir labi (piemēram, tirgus ir pielāgojies, pastāvot nepārtrauktam risku novērtējumu spiedienam) vai slikti (process ieguvis ļoti maz, visiem iesaistītajiem ir ievērojamas izmaksas) –, vai kā veikt jebkādus vēlamus uzlabojumus.

6.7

Tāpēc EESK uzskata, ka kā papildinājums citiem priekšlikumiem, tādiem kā REACH, un lai nodrošinātu to, ka šie priekšlikumi patiešām uzlabos, nevis vājinās pastāvošos procesus, palēninātas virzības iemesli ir jāizvērtē bez ilgākas vilcināšanās. Tas jāveic paralēli citiem pētījumiem, kas šobrīd tiek veikti, lai noteiktu šo procesu, kas paredzēti veselības un vides uzlabošanai veiksmīgas un konkurējošas uz zināšanām balstītas Eiropas ekonomikas ietvaros, ietekmi, izmaksas un sniegto labumu visām tajos ieinteresētajām personām.

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/10

1.1

Eiropas Komisija ir lūgusi EESK šo pētniecisko atzinumu, uzskatot, ka MVU un SEU loma Lisabonas stratēģijā ir īpaši svarīga, un ierosinot attīstīt tādus elementus, kas ļautu noteikt likumdošanas un atbalsta ietvaru, kas nepieciešams šiem ekonomikas veidotājiem.

1.2

Šis pieprasījums seko EESK pašiniciatīvas atzinuma publikācijai par MVU un SEU lomu jaunpienākušo valstu ekonomikas daudzveidošanā, kas tika pieņemts vienbalsīgi 2004. gada 1. aprīlī. Šis atzinums saistīti apskatīja šo abu veidu ekonomikas dzīves dalībniekus, tos definējot un norādot to nozīmību visā ES kopumā gan tā ieguldījuma ziņā, ko šie uzņēmumi sniedz ekonomikā, nodarbinātībā un sociālajā kohēzijā, gan to dziļās mijiedarbības un sinerģijas ziņā. Atzinums arī precizēja, ka pārveidošanas jēdziens ir daudz plašāks un dinamiskāks nekā pārstrukturēšana. Tas pieminēja Gyllenhammer ziņojumu, ko izstrādāja Eiropas Komisijas nodibinātā augsta līmeņa grupa “Organizēt pārmaiņas” un kas uzsver darba vietu radīšanu, atzīstot par pamatotu tādu stratēģiju, kas mērķē uz benčmārkingu (etalonuzdevumu risināšanu), jaunievedumiem un sociālo kohēziju. Atzinums piedāvāja integrētu programmu 10 punktos MVU un SEU veicināšanai jaunpienākušo valstu ekonomikas daudzveidošanā, tā ir programma, ko lielā mērā iedvesmojušas vairākas veiksmīgas SEU prakses ES.

1.3

Veiksmīgās SEU prakses ES patiesībā varētu veidot pamatu mijiedarbībai un sinerģijai starp SEU un MVU, paverot novatoriskus ceļus SEU sadarbības gara, jaunievedumu un dinamisma jomā un saistībā ar to nozīmīgo potenciālu, ko tie dod izmantošanai MVU, piedāvājot šiem uzņēmumiem patiesu pievienoto vērtību to izplatībā, ar savu pašu struktūru radot sadarbību, pārstāvību un nepieciešamo uzticību šo uzņēmumu starpā.

1.4

2000. gada marta Eiropas Padome piedāvāja Lisabonas stratēģiju, nosakot mērķi padarīt Eiropu par visdinamiskāko un konkurētspējīgāko zināšanu ekonomiku pasaulē, vienlaikus uzsverot nepieciešamību “radīt labvēlīgu klimatu novatorisku uzņēmumu, proti, MVU, radīšanai un attīstībai”, piebilstot, ka “uzņēmumu konkurences spēja un dinamisms ir tieši atkarīgi no investīcijām, jaunievedumiem un uzņēmuma garam labvēlīgas likumdošanas vides” (1). Balstoties uz to, 2000. gada 19. un 20. jūnija Feiras Eiropas Padome pieņēma Eiropas Mazo uzņēmumu hartu, kas apstiprina, ka šie uzņēmumi “ir Eiropas ekonomikas mugurkauls [un] veido neaizstājamu darbavietu avotu un uzņēmējdarbības ideju audzētavu” (2). Vēl vairāk, arī Lisabonas stratēģija atgādina, ka ekonomikas pieaugums ir atslēgas faktors sociālās kohēzijas nodrošināšanai Eiropā. Sekojoši Komisija izteicās, ka Lisabonas plāna pieņemšanas izaicinājumi ir nepieciešamības palielināt darbavietu piedāvājumu un nodarbinātības līmeni, uzlabot tehniskās zināšanas un nodrošināt sakārtotu lauksaimniecības un rūpniecības plūsmu pakalpojumu virzienā, nesaasinot reģionālās atšķirības pašu valstu iekšienē (3).

1.5

MVU, jēdziens, kas ietver arī mikrouzņēmumus, kam ir savas specifiskas īpašības, ir uzņēmumi, kas atbilst precīziem skaitliskiem kritērijiem, kādus tos ir sekojošā veidā definējusi Eiropas Komisija (4):

1.6

SEU pieder četru uzņēmumu grupu kopumam: kooperatīvi, apdrošināšanas sabiedrības, asociācijas un fondi. Šos uzņēmumus raksturo sociālā pamatojuma prioritāte pār peļņas maksimalizāciju, kas bieži rada saikni ar teritoriju un vietējo attīstību. Šo uzņēmumu pamatvērtības ir: solidaritāte, sociālā kohēzija, sociālā atbildība, demokrātiska pārvaldīšana, līdzdalība, autonomija (5).

1.7

Lielākā daļa SEU ir ietverti ES standarta definīcijā par MVU (6). Tiem uzņēmumiem, kas neatbilst šādai definīcijai sava izmēra dēļ, parasti ir ar MVU vienotas īpašības, kā zems ārējo investīciju līmenis, tas, ka nav kotējuma biržā, īpašnieku–akcionāru tuvums un cieša saikne ar vietējo struktūru.

1.8

Eiropas institūcijas ir noteikušas likumdošanas normatīvus, kas attiecas uz MVU politiku. Līdz 2005. gadam pastāv galvenais saistošais mērs MVU kā tādiem: Padomes Lēmums 2000/819/EC par Daudzgadīgo programmu 2001.-2005. gadam uzņēmumam un uzņēmējdarbībai, un jo īpaši MVU. Šī programma, kas tiek izmantota arī, lai panāktu progresu Eiropas Mazo uzņēmumu hartā noteikto mērķu īstenošanā, tiecas sasniegt sekojošus mērķus:

1.9

2003. gada 21. janvārī Komisijas Paziņojums [COM (2003) 26 galīgā red.] izklāstīja piecus ziņojumus par ES politiku attiecībā pret MVU: divus ziņojumus par Eiropas Mazo uzņēmumu hartas īstenošanu ES un valstīs, kas pievienojas ES; vienu ziņojumu par ES darbībām MVU labā; vienu MVU pārstāvja ziņojumu un Zaļo grāmatu par uzņēmuma garu. Citu pieņemto izaicinājumu starpā ziņojums par ES darbībām parāda ES iesaistīšanos, konkrēti caur struktūrfondiem, jau minēto daudzgadīgo programmu un FP6. Visbeidzot, sākot ar Zaļo grāmatu, tika izstrādāta Kopienas rīcības plāns par labu uzņēmuma garam un uzņēmumu konkurences spējai (2006.-2010.).

1.10

Eiropas Komisija ir arī nodrošinājusi normatīvo aktu ietvaru sociālās ekonomikas uzņēmumiem. Vissvarīgākie no tiem, kooperatīvi, ir bijuši par pamatu 2004. gada 23. februāra“Paziņojumam par Kooperatīvajām sabiedrībām Eiropā”. Paziņojumā tiek piedāvāts uzlabot kooperatīvu pārredzamību un izpratni par tiem, veicināt šo uzņēmumu juridiskā ietvara konverģenci ES valstīs (7). Tas atzīmē šāda veida uzņēmuma pamatnormas, kā tās ir definētas Starptautiskās darba organizācijas Rekomendācijā par kooperatīvu veicināšanu, kas pieņemta 2002. gada jūnijā vispasaules līmenī un konkrēti no 25 ES valstu valdību, kā arī lielākās daļas nacionālo darba devēju un strādājošo organizāciju pārstāvju puses; tā ir rekomendācija, kas atsaucas arī uz galvenajām starptautiskajām darba normām, norādot, ka tās pilnībā attiecas uz kooperatīvos strādājošajiem. Cita starpā Eiropas Komisija nesen ir publicējusi darba dokumentu par apdrošināšanas sabiedrībām, tas ir 2003. gada 3. oktobra dokuments “Apdrošināšanas sabiedrības paplašinātajā Eiropā”, kas norāda šāda veida SEU pamatnormas (8).

2.1

Komisija ir atzinusi, ka MVU ir Eiropas ekonomikas pamats ar 66 % no ES kopējās nodarbinātības un 60 % no ES kopējās pievienotās vērtības, izņemot lauksaimniecības sektoru. Reģioni ar lielu MVU koncentrāciju kā Emīlija–Romaņa, Bāde–Vurtenberga un Jitlande ir to reģionu starpā, kuriem ir vislielākais IKP uz iedzīvotāju un visaugstākais nodarbinātības līmenis (9).

2.2

EESK savā atzinumā “Sociālā ekonomika un vienotais tirgus” (10) uzsvēra SEU sociālekonomisko nozīmi, norādot, ka tie ir būtiski uzņēmējdarbības daudzveidībā un ekonomikas daudzveidošanā (11). Šāds atzinums ir nācis no pašas Komisijas, konkrēti tās Paziņojumā par kooperatīvajām sabiedrībām Eiropā un Konsultācijas dokumentā Apdrošināšanas sabiedrības paplašinātajā Eiropā, kas minēti augšā 1. paragrāfa 10. punktā. ES sociālās ekonomikas uzņēmumu un organizāciju sociālā un ekonomiskā nozīme pieaug; ar apmēram 9 miljoniem tiešo strādājošo PLE (pilna laika ekvivalents), tie veido 7,9 % no civilo algoto darbinieku nodarbinātības (12). Bez tam šie uzņēmumi saista ievērojamu daļu sabiedrības: saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem kooperatīvi aptver 140 miljonus locekļu, un apdrošināšanas sabiedrības – 120 miljonus. Tādējādi tiek vērtēts, ka vairāk kā 25 % ES pilsoņu ir SEU locekļi ar skaidri definētu sociālekonomisku lomu tajos: ražotāji, patērētāji, noguldītāji, mājokļa iedzīvotāji, apdrošinātie, studenti, brīvprātīgie u.c. SEU attīstās visos sektoros un jo īpaši sabiedriskas lietderības un vispārēju interešu pakalpojumos (13) tādās sfērās kā veselība, vide, sociālie dienesti un izglītība (14). Tādējādi šiem uzņēmumiem ir būtiska loma pamatkapitāla radīšanā, spējā nodarbināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, sociālajā labklājībā, vietējo ekonomiku atjaunošanā un vietējo pārvaldīšanas modeļu modernizēšanā. Daži no tiem ir izstrādājuši sabiedrības bilances sistēmas, kurās ir izvērtēts to iespaids sociālajā un vides jomā.

2.3

MVU un SEU ir svarīgs faktors nodarbinātības un atkārtotas darbā pieņemšanas jomā svarīgās industriālās pārmaiņās, kas norisinās, sākot ar tiem sektoriem, kuri pavājinās, un tiem, kuri samazina darbavietu skaitu tradicionālajos sektoros (amatniecība, amati) un citiem, kas attīstīstās, kā pakalpojumi uzņēmumiem, jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, augstās tehnoloģijas sektori, celtniecība un sabiedriskie darbi, un līdzīgi pakalpojumi (tostarp veselības jomā) un tūrisms.

2.4

Tajā pašā laikā MVU un SEU sastopas ar īpašiem izaicinājumiem. Eiropas Mazo uzņēmumu harta atzīst, ka šos pēdējos visvairāk skar uzņēmējdarbības vides pārveidojumi. Eiropas Komisijas Zaļā grāmata par uzņēmuma garu apstiprina, ka SEU, tāpēc ka tiem ir jāpiemēro “uzņēmuma un paveiktā principi, lai sasniegtu savus sociālos un sabiedriskos mērķus, ir jāstājas pretī īpašiem izaicinājumiem tajā, kas skar piekļuvi finansējumam, pārvaldīšanas apmācībai un padomiem” (15).

2.5

MVU un SEU dažādos veidos var pildīt svarīgu lomu sociāli ekonomiskajās pārmaiņās, ar daudziem veiksmīgu prakšu piemēriem: ar jaunu personu pieņemšanu darbā darba tirgū, ar atbalstu mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu novatoriskajai kapacitātei; at tādu personu atkārtotu pieņemšanu darbā, kas kļuvušas par bezdarbniekiem rūpniecības nozarēs, kuriem vajadzēja samaziņat darbības lauku vai slēgt uzņēmumu; ar sociālo prognožu apdrošināšanas sabiedrību radīšanu; ar jaunu uzņēmumu radīšanu sektoros, kuros notiek attīstība; ar pakalpojumu un darba apakšlīgumu attīstīšanu; ar grūtībās nonākušu uzņēmumu nodošanu to strādniekiem; ar atbalstu mikrouzņēmumu un neatkarīgo darbavietu radīšanai un ar kvalitatīvām pārmaiņām paša sektora iekšienē. Vēl vairāk, SEU var dot zināmus īpašus ieguldījumus šim pārveidojumam gan ar savu apmācības spēju uzņēmējdarbības jomā, kas jau ir tikusi pierādīta, gan ar vērtībām, ko tie veicina, kā, piemēram, sociāli atbildīga uzņēmējdarbība, demokrātija un pilsoņu līdzdalība, darbinieku iesaistīšanās, tostarp finansiāla, savā uzņēmumā, sociālā iekļaušana, ieinteresētība vietējā attīstībā un ilgstošā attīstībā.

2.6

ES pastāv būtiska mijiedarbība starp līguma MVU un SEU, ar tālāku attīstības potenciālu. Šī mijiedarbība izpaužas sekojošos trīs veidos:

3.1.1

Komisija ir publicējusi veiksmīgu prakšu gadījumus dažādos dokumentos, kas saistīti ar BEST darbībām daudzgadīgās programmas ietvaros, “tas ir, prakses, kas, šķiet, varētu labi atspoguļot pieeju notiekošajai (pašreizējajai) attīstībai, atbalstot uzņēmumus, kas pelna praktiķu uzmanību un ieinteresētību” (16). Tas noteikti nenozīmē, ka ir runa par labākajām praksēm, taču to mērķis ir iedvesmot pārmaiņas un labākas prakses, ļaujot nonākt pie secinājumiem un vadlīnijām ES politikai.

3.1.2

EESK apzinās, ka nozīmīgs veiksmīgu prakšu modelēšanas darbs MVU jomā jau ir ticis veikts pēdējos gados (skat. iepriekš minētās BEST darbības). Sekojošie veiksmīgu prakšu veidi ir saistīti vienīgi ar pastāvošo vai potenciālo mijiedarbību starp MVU un SEU. Pielikumā pievienotajos dokumentos tās ilustrē konkrēti piemēri, kas vienlaicīgi parāda šo paraugu piemērošanas kapacitāti un to progresējošo raksturu, saskaroties ar ekonomikas dinamismu vienotā tirgus un globalizācijas kontekstā.

3.1.3

Ekstrapolācija pēc tipiem ir lietderīga indukcijai, kas virzīta uz valstu politikas priekšlikumiem, kuri varētu nostiprināt MVU un SEU dinamismu Lisabonas stratēģijas perspektīvā. Ir runa par veiksmīgu prakšu gadījumiem SEU starpā, ko varētu pārņemt MVU, vai par mijiedarbībām starp MVU un SEU, kurās SEU tiek tieši izmantoti no MVU puses un varētu tikt izmantoti vēl vairāk.

3.1.4

Darba hipotēze, kas dažos gadījumos jau daļēji pierādīta, ir tāda, ka katrs no šiem nosacījumiem piedāvā būtisku iespējamās izmaksas (17), pat neto peļņu valsts budžetam vidējā termiņā.

3.2.1

Darbavietu radīšana un uzturēšana caur uzņēmumu uzsākšanu un pārstrukturēšanu. SEU pieredzes dažādās ES valstīs tiecas parādīt, ka sistēmas, kā finansēšanas sistēmas, kuras atbalsta darbiniekus, kuri zaudējuši savu darba vietu, lai tiem palīdzētu atjaunot viņu uzņēmuma darbību, kas nonācis krīzes situācijā, vai radīt jaunu uzņēmumu, ko papildina pietiekama palīdzība, var ļaut ne tikai radīt vai saglabāt darbavietas un radīt vai saglabāt ekonomiskas darbības, bet arī ļauj valstij un/vai citiem finansētājiem relatīvi īsā laikā pilnībā atgūt piešķirto finansējumu vai pat vairāk (18).

3.2.2

Uzņēmumu sistēmas un grupas (“clusters”) attīstībai, jauninājumiem un konkurences spējai. SEU ir izveidojuši reģionālos klāsterus, kas turpmāk ir integrējišās sistēmās vai horizontālās vai paritārās grupās, konkrēti Ziemeļitālijā un Spānijas Basku zemē, pārveidojot šos uzņēmumus (kas lielākoties ir mazie vai vidējie) par vienu no pirmajiem ekonomikas veidotājiem attiecīgajos reģionos un izveidojot tehnoloģiju un menedžmenta jaunievedumu centrus.

3.2.3

Resursu apvienošana, lai īstenotu plašas ekonomijas. Vairākās Eiropas valstīs zināmu sektoru ievērojama daļa līguma MVU, tostarp mikrouzņēmumi un pašnodarbinātās personas (kā mazumtirgotāji Itālijā, frizieri un miesnieki Francijā, maiznieki Vācijā) organizējas grupās, parasti kooperatīvu veidā, lai apvienotu pirkumus, mārketingu vai pakalpojumus. Katrs MVU paliek pilnībā autonoms, tajā pašā laikā spējot palielināt savu konkurences spēju, saglabāt un paplašināt savus tirgus, izvairīties no apakšlīgumiem un starpniekiem un īstenot plašas ekonomijas. Pašpārvaldei šī sistēma ir garants darbavietu saglabāšanai un vietējai attīstībai (19).

3.2.4

Piekļuve finansējumam un risku samazināšana. Savstarpējs atbalsts ļauj MVU, tostarp mikrouzņēmumiem un pašnodarbinātajām personām, kuru rīcībā nav pietiekamas garantijas, piekļūt kredītiem. Savstarpēja atbalsta sabiedrības (kas bieži izveidota apdrošināšanas sabiedrības formā) mērķis ir sniegt galvojumu vienīgi par labu aizdevējam. Neatlīdzināšanas gadījumā sabiedrība atbalsta saistības, izmantojot garantijas fondus, kas gūst līdzekļus no MVU iegūldījumiem. Kopējie fondi SEU starpā ir tikuši izmantoti uzņēmuma radīšanas, pārstrukturēšanas vai attīstības projektiem, lai palielinātu banku aizdevumus, iesaistot uzticības elementu attiecībās ar bankām (20).

3.2.5

Pakalpojumi pašpārvaldei. SEU nozīmīgs aktieris sabiedrisko pakalpojumu, veselības, izglītības un kultūras jomā, konkrēti privatizāciju ietvaros, sasaistot uzņēmuma garu un vispārējo interešu uzturēšanu, kas ir šo pakalpojumu pamatā. Šādā veidā ir parādīts, ka šie uzņēmumi bieži sniedz labākas kvalitātes pakalpojumus par zemāku cenu salīdzinājumā ar valsts piedāvātajiem. Zināmos gadījumos šie pakalpojumi rada vietēja rakstura sabiedriski–privātas partnerattiecības starp SEU un vietējām valdībām, partnerattiecības sabiedriskās lietderības pakalpojumu jomā kā, piemēram, nodarbinātības centri, aprūpes centri, palīdzība mājās u.c.

3.2.6.

Ražošanas ķēdēs ražošanas kvalitātes komercializācija un ētika. SEU ir specializējušies tādu produktu mārketingā, kuriem tie var pastāvīgi nodrošināt kvalitāti, un saskaņā ar ražošanas procesu, kam tie var pastāvīgi nodrošināt ētisku raksturu (nenotiek ekspluatācija, tiek ievērotas darba normas, taisnīgs atalgojums u.c.).

4.1.1

Izšķirošs nozīmīgums kopīgi MVU un SEU Eiropas ekonomikā un Lisabonas stratēģijas īstenošanā un pozitīvas mijiedarbības potenciāls, kas pastāv starp divu veidu uzņēmumiem caur SEU modeļu un struktūru izmantošanu, aizstāv jaunu pūļu uzsākšanu, kas apvienotas ES līmenī to veicināšanai un atbalstam.

4.1.2

EESK ir ņēmusi vērā pastāvošās programmas īpaši MVU atbalstam, taču vienlaikus atzīmē neapmierinošās struktūras, kas pastāv SEU atbalstam, kā arī tādu iniciatīvu veicināšanai, kas sekmētu mijiedarbību MVU un SEU starpā.

4.1.3

Turklāt tā atzīmē, ka trūkst pamatīgu, izsmeļošu, pār–Eiropas un daudzdisciplināru pētījumu, kuros tiktu uzrādītas un aprēķinātas tādu veiksmīgu prakšu izdevības cenas, kas veicina MVU un SEU nostiprināšanos caur to savstarpēju mijiedarbību.

4.1.4

Šāds trūkums nopietni ierobežo valstu politikas izstrādāšanu MVU un SEU veicināšanai caur to savstarpēju mijiedarbību. Patiešām, lai šāda politika tiktu nodefinēta, ir būtiski nepieciešams veikt nepārtrauktu uzraudzību un tās izmaksu–peļņas analīzes.

4.2.1.1

EESK piedāvā izveidot Eiropas Sociālās ekonomikas uzņēmumu uzraudzības institūciju, kas veiktu pētījumu ne tikai par pašiem SEU, kā arī par pastāvošo un potenciālo mijiedarbību starp MVU un SEU un par to, kā šāda mijiedarbība varētu būt par pamatu MVU un SEU ekonomiskai attīstībai, kā arī par uzņēmumu sociālās atbildības veicināšanu un par cīņu pret izslēgšanu.

4.2.1.2

Šo uzraudzības institūciju atbalstītu Eiropas Komisija un ES 25 dalībvalstu valdības. Tā ietvertu SEU organizācijas, kā arī pētījumu centrus par SEU universitāšu līmenī. Tā tieši sadarbotos ar MVU Uzraudzības institūciju.

4.2.1.3

EESK piedāvā arīdzan ar šīs uzraudzības organizācijas palīdzību uzsākt 3 gadus ilgu daudzdisciplināru un starp–Eiropas pētījumu, kas ļautu apzināties tādas veiksmīgas prakses, kurās ir iesaistītas SEU sistēmas, kas tieši attīsta MVU, vai kuru paraugs piedāvā MVU attīstības potenciālu, konkrēti 3. sadaļā minētajās jomās.

4.2.1.4

Šī pētījuma mērķis būtu pierādīt iespēju izmaksas, koncentrējoties konkrēti uz aprēķinu, lai noteiktu:

4.2.1.5

Eiropas SEU Uzraudzības institūcijas pētījumu secinājumiem būs jātiek publiskotiem, pieliekot nozīmīgas komunikācijas pūles, vēršoties pie Eiropas institūcijām, dalībvalstu valdībām un iedzīvotājiem kopumā.

4.2.1.6

EESK rūpēsies par labu Sociālās ekonomikas uzņēmumu uzraudzības institūcijas pētījuma attīstību un uzsāks tā secinājumu novērtējumu, beidzoties trīs gadu laikposmam, izpētot šo secinājumu iespējamo ietekmi uz Eiropas Komisijas politiku attiecībā uz MVU un SEU.

4.2.2.1

EESK prasa Komisijai pārliecināties, lai SEU būtu iespēja taisnīgi piedalīties jaunajā daudzgadīgajā uzņēmējdarbības programmā 2006.-2010., un veicināt iniciatīvas, kuru mērķis ir mijiedarbība MVU un SEU starpā un konkrēti SEU izmantošana sadarbībā starp MVU.

4.2.2.2

EESK arīdzan prasa, lai MVU un SEU līdzdalības līmenis ES programmās piekļuvei pētījumiem, jauninājumiem un pasaules tirgiem būtu iekļauts starp Eiropas politikas galvenajām prioritātēm.

4.2.2.3

EESK uzskata, ka struktūrfondos būtu jāsaglabā projektu par labu MVU nozīmīgums un ka projektu par labu SEU un mijiedarbībai starp SEU un MVU nozīmīgumam ir jātiek palielinātam, īpaši tad, ja šādi projekti veicina jaunu darbavietu radīšanu un lauku reģionu attīstību. Struktūrfondu pieejamība nedrīkst tikt ierobežota atkarībā no nozares, kurā uzņēmums darbojas.

4.2.3.1

EESK arīdzan piedāvā Komisijai pārņemt ESAO Stambulas Starpministriju konferences politiskos secinājumus saistībā ar MVU un tos attiecināt arī uz SEU. Tā tātad prasa piemērotāku pieeju MVU un SEU vajadzībām un raksturīgajām pazīmēm, un konkrēti:

4.2.4.1

Vairākās ES valstīs, īpaši vairākās jaunās dalībvalstīs MVU nav pietiekami pārstāvēts nacionālajās sociālā dialoga instancēs. EESK uzskata, ka tiem būtu jātiek vairāk pārstāvētiem, kaut vai tikai rūpējoties par šo uzņēmumu veicināšanas un kontroles valsts politikas efektivitāti, kā arī lai nodrošinātu lielo uzņēmumu un MVU sektora viedokļu izteikšanas iespējamības paritāti.

4.2.4.2

Lielākajā daļā ES valstu, kā arī Kopienas līmenī SEU nekādi netiek pārstāvēti sociālajā dialogā. EESK ierosina, lai SEU pārstāvošās organizācijas kā Kopienas līmenī, tā dažādās ES valstīs tiktu vēl vairāk strukturētas un nostiprinātas un tiktu iekļautas sociālajā dialogā gan Kopienas, gan dalībvalstu līmenī. Šo organizāciju viedoklis būtu vairāk jāņem vērā tajā, kas attiecas uz uzņēmumiem piemērojamu normu izstrādāšanu (22).

4.2.5.1

SEU ir attīstījuši īpašas zināšanas par to kā darba ņēmēji var piedalīties lēmumpieņemšanas procesos un sava uzņēmuma kapitālā. Īpaši daļa kooperatīvu ieviesa darba ņēmēju līdzdalības konceptu (23), kur visi vai gandrīz visi locekļi ir darba ņēmēji un otrādi. Ja tiek pieņemti lēmumi, katram ir viena balss, un tas neatkarīgi no tā finansiālā ieguldījuma lieluma uzņēmumā, kas bez tam ir nomināls un nav pārnesams. Šī darba ņēmēju līdzdalības forma ir viens no svarīgākajiem dažu pierādītu labu prakšu veiksmes pamatiem. Darba ņēmējiem, saistībā ar to uzņēmumu attīstību, ir tieša atbildība un tā tiem ir iespējas pilnvērtīgi piedalīties uzņēmuma attīstības stratēģijās. Ja arvien vairāk tiks atzīts, ka Lisabonas stratēģijas mērķu ietvarā postulētajā zināšanu sabiedrībā, cilvēku kapitāls ir uzņēmuma svarīgākais pamats, šis darba ņēmeju līdzdalības veida modernais un novatoriskais raksturs pastiprināti progresēs.

4.2.5.2

EESK iesaka Komisijai, ka augšā minētajai uzraudzības institūcijai un tās rīkotajos tematiskajos semināros būtu jāizpēta sekojoši minētās līdzdalības formas aspekti:

5.1

MVU ir Eiropas ekonomikas un nodarbinātības pamats, un tādējādi tie ir pirmie ekonomikas veidotāji, kurus skar Lisabonas mērķu īstenošana. SEU pilda pieaugošu lomu sociālajā kohēzijā un vietējā attīstībā. Mijiedarbības spēja starp MVU un SEU, konkrēti caur plašu SEU izmantošanu no MVU puses abu veidu uzņēmumu interesēs, līdz šim ir bijusi ļoti nepietiekami izmantota.

5.2

Sekojoši EESK piedāvā Komisijai veikt atkārtotu pastāvošās un iespējamās mijiedarbības pārbaudi starp MVU un SEU un parādīt, ka šī mijiedarbība ir labvēlīga šo abu veidu uzņēmumu attīstībai dziļu izmaiņu apstākļos, ko rada ekonomikas dinamisms, un konkrēti reģionālās attīstības, sociālās kohēzijas un jaunievedumu politikā.

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/17

1.1

Pastāvīgā pētījumu grupa atsāka savu darbu 2003. gada janvārī, kad tās darba sfēra (1) tika paplašināta, lai aptvertu visus jautājumus attiecībā uz Paneiropas transporta koridoru izveidi. 2002. gada decembrī plenārā sesija pieņēma zināšanai un neapšaubāmi apstiprināja iepriekšējā darba posma rīcību. Papildus uz koridoriem attiecināmā darba turpināšanai un attīstīšanai Eiropas Komisija 2003. un 2004. gadā pieņēma arī būtiskus jaunus lēmumus par trans–Eiropas transporta tīklu (TEN-T) izveidi, kas attiecas arī uz darbu desmit Helsinku koridoros. Arī ES paplašināšana 2004. gada maijā un dienvidaustrumu Eiropas valstu iestāšanās perspektīva maina vispārējo kopīgās infrastruktūras politikas un koridoru darbības saskaņošanas sistēmu.

1.2

Ar šo pašiniciatīvas atzinumu ir jāsniedz ne tikai ziņojums par Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas darbību un atziņām paneiropas transporta koridoru ietvarā pagājušo divu gadu laikā, bet arī jāizsaka ieteikumi, kādi tālāki soļi ir jāveic iesaistītajām pusēm un kā Komiteja šeit var palīdzēt.

2.1

Komisija sāka pārskatīt TEN-T 2003. gada vidū ar Karel van Miert vadītās Augsta līmeņa grupas ziņojumu. Tā rezultātā 1996. gada prioritāro projektu saraksts tika pagarināts un tika izvirzītas jaunas ES finansējuma opcijas un jauns uzlabotas koordinācijas veids (2). Bez tam tika izveidoti plāni, kā saglabāt transporta koridoru koncepciju ES infrastruktūras politikā, nākamībā tiecoties galveno uzmanību pievērst prioritātēm, kas saistītas ar noteiktiem maģistrālajiem maršrutiem, nevis vispārējai politikai saistībā ar transporta tīklu izveidi. Karel van Miert grupas pieeja nenodrošināja atbalstu.

2.2

Nodaļas sanāksmē Romā 2003. gada septembrī EESK detalizēti apsprieda TEN-T nākotni ar Itālijas Ekonomikas un darba padomes (CNEL) V komisiju par liela mēroga infrastruktūras projektiem un tīkliem. Tika izdots kopīgs paziņojums (3), aicinot veikt lielāku ieguldījumu integrēta transporta tīkla izveidē, kas efektīvi integrētu jaunās dalībvalstis un sniegtos vēl tālāk. Priekšplānā būtu jāizvirza jaukta transportsistēma un ilgtspējība, un finansējums jāpastiprina kopīgiem spēkiem, kā arī, iespējams, jāsaņem palīdzība no Eiropas trans–Eiropas transporta tīklam paredzētā finansējuma.

2.3

Itālijas prezidentūra lūdza EESK izstrādāt atzinumu pēc savas iniciatīvas, kas balstītos uz Romā uzsākto apspriedi. Komiteja galvenajos vilcienos aprakstīja savu pašreizējo galveno nostāju attiecībā uz Eiropas transporta infrastruktūras politiku dokumentā: Transporta infrastruktūras sagatavošana nākotnei : plānošana un kaimiņu valstis–ilgtspējīga mobilitāte–finansējums  (4). EESK ierosināja nākotnē izmēģināt jaunus finansēšanas veidus un līdzekļus, lielāku prioritāti piešķirot apkārtējās vides aizsardzībai un sociālajai un vides ilgtspējībai Paneiropas transporta tīkla plānošanā un īstenošanā, turpinot aizsākto darbu Helsinku koridoros un jaunā veidā atsaucoties uz jauniem risināmiem jautājumiem.

2.4

Eiropas Savienība dienvidaustrumu Eiropas reģiona mierīgu atjaunošanu ir izvirzījusi kā galveno prioritāti un nepārtraukti rosinājusi pilnībā funkcionālas transporta infrastruktūras izveidi. Dienvidaustrumu Eiropas transporta koncepcija ir veidota papildus jau esošajiem koridoriem, kas saistīti ar reģionu (X, V, VII, IV un VIII), un balstīta uz 1997. gada Helsinku deklarāciju un TINA (5) pieredzi. Tā sastāv no jauktas transportsistēmas infrastruktūras tīkla, tā saucamā Dienvidaustrumu Eiropas centrālā reģionālā transporta tīkla, kas jāīsteno kopīga, saskaņota darba rezultātā. Iesaistītās valstis (6) ir sagatavojušas Vienošanās memorandu (VM), kas, cita starpā, skaidri un nepārprotami attiecas uz sadarbību reģiona socioekonomisko interešu grupu un pastāvīgās EESK pētījumu grupas starpā.

2.5

Rīcības komitejas darba saskaņošanai desmit Helsinku koridoros (7) un četrās transporta zonās (PETRAs) (8) piešķirts jauns veidols. Aptuveni reizi gadā Komisija uzaicina koridoru sekretariātu priekšsēdētājus un vadītājus, kā arī citus Eiropas vai ES institūciju pārstāvjus apspriest darba gaitu un perspektīvas. Bijušo G-24 transporta darba grupu jānomaina mazākai un efektīvākai struktūrai. Atbildīgajiem Komisijā ir skaidrs arī tas, ka Komisija pati var nodrošināt noteiktus saskaņošanas, kā arī tehniskā un organizatoriskā atbalsta aspektus. Beidzamās sanāksmes notika 2003. gada jūnijā un 2004. gada 15. martā. Vissvarīgākie apspriestie jautājumi ir izklāstīti turpmākajā 3. un 4. sadaļā.

2.6

Arī ES paplašināšanai un jaunajai kaimiņattiecību politikai ir sava ietekme uz nākamo transporta politikas plānošanu Eiropā un aiz tās robežām. Kopīga Komisijas un Eiropas Parlamenta stratēģijas sanāksme notika jūnijā, uz kuru tika uzaicināti Eiropas transporta sektora pārstāvji, ieskaitot pārstāvjus no ES jaunajām kaimiņu valstīm. Tika nolemts izveidot augsta līmeņa grupu, kuras uzdevums ir sagatavot pamatojumu nolīgumiem par trans-Eiropas maģistrālo maršrutu paplašināšanu, it īpaši austrumu kaimiņu – Krievijas Federācijas, Melnās jūras reģiona un Balkānu – virzienā. Attiecībā uz Vidusjūras reģionu tika uzsākts projekts, lai radītu Eiropas–Vidusjūras transporta tīklu. Šobrīd tiek veikts izpētes darbs attiecībā uz transporta infrastruktūras vajadzībām Turcijā.

3.1.1

Neraugoties uz Helsinku deklarācijas ieviešanu un sadarbības saliedēšanu ar rīcības komiteju starpniecību septiņu gadu laikā un neraugoties uz, visaptverošā izpratnē, Eiropas Komisijas ieguldījumu, dažādajos plānošanas procesos attiecībā uz caurredzamību un uzlabotu tīkla darbu vērojama niecīga uzlabošanās. Jaunās TEN-T vadlīnijas, koridori un transporta zonas, Dienvidaustrumu Eiropas centrālais reģionālā transporta tīkls, ECMT un UN-ECE darbs un dažādas reģionālās pastiprinātas sadarbības iniciatīvas joprojām ir tikai mazas ekspertu grupas sfēra.

3.1.2

Caurredzamības trūkums pastiprinās organizētas civilās sabiedrības līmenī. Viena no pastāvīgās pētījumu grupas galvenajām lomām ir bijusi un joprojām ir darbība kā informatīvam saskarpunktam gan oficiālo institūciju ietvaros, gan attiecībā uz civilās sabiedrības organizācijām.

3.1.3

Komisija strādā pie informācijas sistēmas (GIS), kurai jābūt pieejamai visai padomei plānošanas un rezultātu izvērtēšanas nolūkā. Šobrīd šī informācijas sistēma ir pieejama tikai iekšējam lietojumam, taču to varētu izvērst, lai iekļautu sociāli ekonomiskos datus, kas līdz ar to padarītu to lietderīgāku EESK darbā. Šis jautājums ir jāapspriež ar Komisiju.

3.2.1

Van Mīrta grupas rezultāti izgaismo tās grūtības, kas veido plaisu, kāda radīsies starp ambiciozo Eiropas plānošanu un reālo šo plānu ieviešanu praksē. Šo plaisu arī grūti ietekmēt. Pareizi norādīts uz to, ka, lai nākotnē panāktu labākus rezultātus, būs vajadzīgs vairāk pārrobežu plānošanas procedūru un ciešāka civilās sabiedrības interešu grupu iesaistīšana. Šie apsvērumi atspoguļoti arī jaunajās TEN vadlīnijās.

3.2.2

Civilās sabiedrības organizāciju piesaistīšana ir galvenais priekšnoteikums, lai izveides darbs būtu līdzsvarots, ņemot vērā vietējās un reģionālās intereses un realizējot dzīvē ceļu darbību un lietojumu. Infrastruktūras projekti ar Eiropas nozīmi tikai tad pilda savu funkciju, ja tie atbilst ilgtspējīguma interesei. Tas prasa to biznesa asociāciju, transporta uzņēmumu, arodbiedrību un vides un patērētāju organizāciju piesaistīšanu, kas darbojas pāri robežām Eiropas līmenī. “Eiropas” transporta maršrutu ieviešanas stimulu iespējams uzturēt tikai ar sociāli sakņotu “Eiropas” atzīšanu un konsensu, kurā ņemtas vērā ekonomiskās un sociālās realitātes.

3.2.3

EESK ir atkārtoti piedāvājusi savu palīdzību šāda konsensa veidošanā. Lai to sasniegtu, sistemātiski jāizmanto viedokļu uzklausīšana Eiropas līmenī. Taču EESK iebilst pret tā kā obligātas darbības īstenošanu, neapsverot rezultātus. Neraugoties uz zināmas intereses esamību un skaidru secinājumu izstrādi, 1998. gada TINA procesa izskatīšana, ko organizēja EESK sadarbībā ar Komisiju, absolūti netika ņemta vērā nobeiguma ziņojumā.

3.3.1

EESK daudzus gadus ir veltījusi darbam pie Paneiropas transporta politikas, un ilgu laiku tās pamataicinājums bijis apspriešanās un iesaistīšanās. Šobrīd tam lielā mērā atsaukušies cilvēki visā Eiropā, un EESK ir iedibinājusi labus darba kontaktus. Tādēļ Komitejai ir likumīgas tiesības piedalīties rīcības komiteju un citu institūciju darbā, gan sniedzot idejas, gan praktiskas sadarbības veidā.

3.3.2

Nesenais, pēc Komitejas iniciatīvas tapušais atzinums par Transportainfrastruktūras sagatavošanu nākotnei, kurā skaidri un nepārprotami definēts tas, ko Komiteja uzskata par Eiropas transporta politikas pamatprincipiem, ir jo īpaši būtisks pamats ideju veidošanai. Ilgtspējības mērķis, finansējuma uzlabošanas veidi un transporta infrastruktūras ievirze atbilstoši Paneiropas vajadzībām ir trīs galvenie jautājumi. Atzinumā noteiktas arī darbības prioritātes transporta koridoru izveidē. Ņemot vērā to atbilstību pastāvīgās pētījumu grupas darba vadlīnijām, tie ir īsumā apkopoti dokumenta turpinājumā (9):

3.3.3

Komisija ir ņēmusi vērā dažus no šiem mērķiem pārskatītajās TEN vadlīnijās. Galvenais apsvērums šobrīd ir praktiskā un saskaņotā veidā virzīt to ieviešanu pārrobežu sadarbības rezultātā. EESK ir stingri apņēmusies sniegt savu ieguldījumu šajā procesā ar specifisku darbu, kurā ņemti vērā praktiski apsvērumi.

3.4.1

Darbs rīcības komitejās šobrīd virzās uz priekšu aptuveni vienādā tempā attiecībā uz visiem koridoriem. Tajā pašā laikā var vērot reģionālus savienojumus, kas nozīmē, ka šodien mēs iztirzājam koridoru tīklu, nevis atsevišķus maģistrālos maršrutus. Sadarbības reģionālais komponents tiek attīstīts arvien vairāk saistībā ar pieeju transporta zonām, piemēram, IV, V, VII un X koridorā dienvidaustrumu Eiropā un I un IX koridorā Baltijas reģionā. Pretstatā tam maz aktivitātes vērojams oficiāli noteiktajās transporta zonās (PETRAs).

3.4.2

Abas pieejas – maģistrālo maršrutu izveide un intensīva reģionālās satiksmes attīstība – viena otru pastiprina. Nākotnē pastāvīgajai pētījumu grupai vairāk uzmanības jāpievērš reģionālās attīstības jautājumiem. EESK sniedz būtisku ieguldījumu visās tās dažādajās nodaļās, satuvinot transporta politiku, reģionālo attīstību un tās ārējo sakaru darba centrālās tēmas (austrumu kaimiņi, Ziemeļu dimensija, dienvidaustrumu Eiropa).

3.5.1

Stratēģiskā Komisijas un Eiropas Parlamenta sanāksme 2004. gada jūnijā bija pretimnākošs solis, jo EESK vienmēr uzskatījusi, ka ES nozīmi Eiropas transporta sakaru īstenošanas iniciēšanā paplašināšanās rezultātā nedrīkst vājināt. Komisijas EESK adresētajā vēstulē sanāksme raksturota kā atklātāka un plašāka koordinācijas procesa atspēriena punkts; šajā procesā gaidīts ikviena ieguldījums. Tā īstenošana ir būtiski nozīmīga jaunas transporta plānošanas Eiropas līmenī panākumos un ilgtspējībā.

3.5.2

Jaunajā plānošanā būtiski ir balstīties uz iepriekšējo pieredzi, kā arī, kas nav mazāk svarīgi, uz rīcības komiteju darbu. Specifisko EESK ieguldījumu, kas aprakstīts šajā atzinumā un ir daudzu gadu praktiskās pieredzes auglis, tagad varētu izmantot agrīnajā infrastruktūras plānošanas stadijā. Svarīgi ir izmantot šo iespēju.

4.1

Šobrīd izveidota arodbiedrības darba grupa darbam pie II koridora  (10). Pirmā sanāksme notika Maskavā 2003. gada 10 un 11. aprīlī. Arī EESK piedalījās oficiālajā rīcības komitejas sanāksmē 2003. gada 15. un 16. maijā Berlīnē. Abas sanāksmes vedina domāt par daudzsološu mūsu darba iznākumu. II koridora problēmu rada sarežģītā sadarbība ar Baltkrieviju. Pagaidām izveidojusies novirze, jo Baltkrievija – un līdz ar to liela, labi attīstīta koridora daļa – tiek apieta uz ziemeļiem, ievērojot robežu grūtības. Šobrīd tiek palielināta sadarbība ar dzelzceļa sabiedrībām. Nesen ierosināta koridora pagarināšana līdz Jekaterinburgai. Ir ļoti svarīgi rast labākos ceļu satiksmes problēmu un robežu procedūru risinājuma veidus un šajā sakarā pieņemt EESK palīdzību.

4.2

Iesaistīšanās IV koridora  (11) izveides darbā notikusi ar dalītiem panākumiem. Rīcības komitejas sanāksmē Sopronā (Ungārija) 2003. gada 20. un 21. maijā dzelzceļa sabiedrību un dzelzceļa arodbiedrību pārstāvji no IV koridora pulcējās uz produktīvu apspriedi – kas jāturpina – jautājumā par dzelzceļa transporta veicināšanu. Tas notika beidzamajā sēdē 2003. gada 10. un 11. novembrī Dortmundā. Kā turpmāko apspriežu galvenā tēma tika izvirzīti tehniska un organizatoriska rakstura šķēršļi un ierosinātie risinājumi attiecībā uz robežu šķērsošanu. Lai nodrošinātu nepārtrauktību, arodbiedrībā balstītas sadarbības, kurā iesaistīti dzelzceļa darbinieki, pārstāvis piedalīsies rīcības komiteju darbā kā novērotājs. Tagad iespējams pievērsties sauszemes ceļu kravu transporta ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim un tehniskajiem un organizatoriskajiem aspektiem IV koridorā.

4.3

EESK īpašu uzmanību vērš uz X koridora  (12) izveides veicināšanu. Šajā sakarā iedibināti kontakti ar attiecīgo rīcības komiteju. Vēl citi specifiski pasākumi tika veikti saistībā ar iespējamo EESK darbību rīcības komitejas sanāksmē Slovēnijā 2003. gada 18. un 19. jūlijā. 2003. gada 3. novembrī EESK organizēja ļoti veiksmīgu dialoga konferenci Belgradā un izdeva kopīgu paziņojumu (13). Tas rosināja turpmākos pasākumus, lai jo īpaši izvērstu dzelzceļa transportu. Darba attiecības Sarajevā un sadarbība ar Dienvidaustrumu Eiropas centrālo tīklu rīcības komiteju ir turpmākie temati, kas aptverami šajā darbā. Pievēršot uzmanību līdzsvarotas politikas nostiprināšanai attiecībā uz jūras ostām un to iekļaušanu dziļas iekšzemes transporta sistēmās, V koridors  (14) ir nozīmīgs maģistrālais maršruts.

4.3.1

2004. gada novembra sākumā plānots kopīgs pasākums, lai popularizētu labākus dzelzceļa pakalpojumus, kas notiks sadarbībā ar ARGE Corridor XLine, dzelzceļu sindikātu. Tas sevī ietvers demonstrāciju vilcienu un pasākumus Fillahā (Austrija), Zagrebā (Horvātija) un Sarajevā (Bosnija-Hercegovina). (15)

4.4

EESK ir izstrādājusi virkni priekšlikumu, kā atbalstīt iekšzemes ūdensceļu transportu un VII koridoru  (16) (Donava). (17) Visnesenākā rīcības komitejas sanāksme notika 2004. gada jūlijā. Apspriedes turpinās pastāvīgās pētījumu grupas vadībā, un tajās galvenā uzmanība tiek pievērsta pašreizējiem šķēršļiem, kādi ir kuģniecības izaugsmē VII koridorā, kā arī piemērotiem nosacījumiem, kā varētu tos pārvarēt. Apspriestas tiek arī iespējas un investīciju vajadzības attiecībā uz ciešāku integrāciju jauktu transporta veidu sistēmā. (18)

4.4.1

Savā atzinumā par Transporta infrastruktūras sagatavošanu nākotnei, kas tika pieņemts 2004. gada 28. janvārī (19), EESK minēja nepieciešamību “veicināt iekšzemes ūdensceļu VII koridora, Donavas, savienojumu ar dzelzceļa maršrutiem un attiecīgus tehniska un sociāla rakstura nosacījumus, kas noteiktu pārrobežu iekšzemes ūdenstransporta darbību”.

4.4.2

Bez tam Jauktā Padomdevēja komiteja ES – Rumānija (savā sēdē 2002. gada 23. un 24. maijā Bukarestē) ierosināja, lai labāk izmantotu Donavu kā paneiropas transporta koridoru, veikt pasākumus padarot to kuģošanai izdevīgāku un savienojot ar Melno jūru un atbalstīt tos stiprāk finansiāli.

4.5

Kopš 2001. gada dialoga konferences par III  (20) un VI koridoru  (21) Katovicē EESK no savas puses nav iesaistījusies nekādā darbībā attiecībā uz šiem koridoriem. Tomēr 2004. gada augustā III koridora sekretariāts atsūtījis vēstuli, aicinot iesaistīties turpmākajā izstrādāšanas darbā priekšlikumu veidā attiecībā uz 2004./2005. gada darba programmu.

4.6

Beidzamā viena vai divu gadu laikā EESK ir saņēmusi ievērojamu atbalstu no jaunās, uz arodbiedrībām balstītās sadarbības, ko organizējusi Eiropas Transporta darbinieku federācija (ETF) un kurā iesaistīti transporta darbinieki visos koridoros un visā Eiropā. ETF projekts ir sniedzis būtisku ieguldījumu gan ideju, gan praktisko risinājumu izpratnē EESK darba sekmēšanā visos transporta sektoros un ievirzīts tā, lai turpinātu sadarbību arī nākotnē.

4.7

Visbeidzot ir jānorāda uz to, ka pastāvīgās izpētes grupas priekšsēdētājs, sadarbībā ar TEN darba grupas sekretariātu un ar atbildīgo Eiropas Komisijas dienestu atbalstu, ir izstrādājis īsu pamatdatu aprakstu par katru koridoru (22).

5.1

Pastāvīgās izpētes grupas uzmanības lokā ir jauni Paneiropas transporta politikas mērķi, kā raksturots iepriekš, un tie ietverti reģionālajā, praktiskajā un konceptuālajā plānošanā. Vēl vairāk kā jebkad agrāk EESK spēks ir tās spējā saliedēt intereses un izvirzīt praktiskus priekšlikumus. Uzsvars jāliek uz darbību un reāla pamatojuma esamību.

5.2

Kā iekšējās, tā ārējās ieinteresētās EESK puses var izmantot Komitejas pastāvīgo izpētes grupu kā informācijas un kontaktu noskaidrošanas avotu. Pastāvīgās izpētes grupas galvenais uzdevums ir vadīt un koordinēt EESK darbību un izplatīt informāciju par to. Grupai ir atbildīga loma arī visaptverošā koordinācijas darbā Eiropas līmenī. Pētījumu grupa var atsaukties uz 13 gadu aktīva darba praksi EESK ietvaros, palīdzot veidot Paneiropas transporta politiku.

5.3

Nākošajos divos gados EESK aktivitāšu uzsvars būtu jāliek uz praktisko sadarbību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalību uz vietas. Runa ir par devumu realizēt 3.3.2 punktā ietvertos transporta politikas mērķus, ļaujot pilsoniskajai sabiedrībai izteikt savu vērtējumu, kritiku un uzlabojuma ierosinājumus saistībā ar individuāliem koridoriem, reģioniem vai infrastruktūru projektiem.

5.4

Būtu jāstiprina EESK sadarbība ar koridoru vadīšanas komitejām un ES Komisiju. Ipaši pastāvīgajai izpētes grupai ir jāizpilda jaunā loma, palīdzot izveidot “South East Europe Core Regional Transport Network” (skatīt 2.4 punktu).

5.5

Pastāvīgajai izpētes grupai būtu jāizpēta ceļi un iespējas, kā labāk var tikt ievēroti transporta darbības operatīvie aspekti paneiropas transporta koridoru realizēšanā. Īpaši būtu jākonkretizē koridoru politika saistībā ar savstarpējo saskaņu, vides aizsardzību, drošību, sociālajiem noteikumiem un efektivitāti.

5.6

Eiropas Kaimiņattiecību politikas (ENP) kontekstā tiek plānoti jauni transporta koridori. ES Komisija šai sakarā ir signalizējusi atvērtību, un pastāvīgajai izpētes grupai būtu jāsniedz savs ieguldījums.

5.7

Stiprāk vienu ar otru būtu jāsavieno ES Komisijas un vadīšanas grupu darbu koridoros un transporta teritorijās. Komisijai šeit ir svarīga koordinējoša funkcija, kurai būtu jāietver arī tehniski-organizatorisks atbalsts. Būtu vēlams vairāk telpas dažādo Eiropas līmeņa aktivitāšu kopējai koordinācijai, iekļaujot visas ieinteresētās puses un ar stiprāku Eiropas Parlamenta līdzdalību.

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/22

1.1

Komiteja apsveic analīzi un rekomendācijas no Komisijas ziņojuma Savienot Eiropu lielā ātrumā: jaunākā attīstība elektronisko komunikāciju pakalpojumu sektorā, COM(2004) 61 galīgā red. Tas ir vērīgs un savlaicīgs ziņojums, kas savieno stratēģisko asumu ar izpildvaru, lai vadītu Eiropas elektronisko komunikāciju sektoru caur nākamo attīstības posmu.

1.2

Sniedzot atbalstu analīzei un virzības spēku komunikācijai, šis atzinums uzsver arī konkrētas jomas, kas ir īpaši svarīgas Komitejai.

2.1

2004. gada 3. februārī Komisija pieņēma ziņojumu Savienot Eiropu lielā ātrumā: jaunākā attīstība elektronisko komunikāciju pakalpojumu sektorā. Šis ziņojums ir atbilde uz Eiropas Padomes 2003. gada pavasara pieprasījumu pēc ziņojuma par sektora sasniegumiem 2004. gada pavasara sanāksmei. Šis ir kopsavilkuma ziņojums par elektronisko komunikāciju sektoru Eiropā, tā ietekmi uz Lisabonas stratēģiju, kā arī tas ietver galvenos ar nākotnes attīstību saistītos jautājumus. Tas ir arī aicinājums pēc politiskā atbalsta darbībām, kas nepieciešamas, lai atbalstītu turpmāku sektora attīstību.

2.2

Lisabonas stratēģija atzīst, ka informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) ir galvenais attīstības, produktivitātes un konkurētspējas uzlabojumu dzinējspēks. Tas palīdz uzlabot gan ekonomiskos rādītājus, gan sociālo kohēziju. Ziņojums uzsver elektronisko komunikāciju sektora nozīmi, kas ietver gan pakalpojumu segmentu, gan aprīkojuma segmentu –Eiropas ekonomikas veselībai un tā būtisko lomu produktivitātes paaugstināšanā. Sektoram ir šāda loma tā apmēra, dinamisma un ietekmes uz gandrīz visām saimnieciskajām aktivitātēm dēļ. Pēdējie pierādījumi apliecina, ka tas ir devis lielāko ieguldījumu Eiropas darbaspēka produktivitātes pieaugšanā.

2.3

Neskatoties uz enerģisku izaugsmi 90. gadu sākumā un Lisabonas stratēģijas ambīcijām, Eiropa ražošanas tempa ziņā un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izmantošanas (IKT) ziņā ir atpalikusi no ASV un dažām Āzijas valstīm, un šis ieguldījumu trūkums IKT kaitē Eiropas konkurētspējai. (1) Progress elektronisko komunikāciju sektorā nākamo 18 mēnešu laikā ir ļoti būtisks veiksmīgam eEiropas 2005. gada Darbības plānam un Lisabonas stratēģijas ilgtermiņa mērķu sasniegšanai. Šis sektors strauji attīstījās deviņdesmito gadu beigās, bet asu lejupslīdi tas piedzīvoja 2000. un 2001. gadā, kā rezultāta Padome un Komisija stingri pārraudzīja situāciju elektronisko komunikāciju sektorā un sniedza ziņojumu 2003. gada Eiropas Padomes Pavasara sēdi.

2.4

Pēc divu gadu konsolidācijas šobrīd apstākļi šķiet atbilstoši, lai atgrieztos pie augstākiem attīstības rādītājiem. Komisija uzskata, ka šie apstākļi ietver uzlabotus finansu apstākļus operatoriem un nepārtrauktu ienākumu pieaugumu no sniegtajiem pakalpojumiem. Taču ilglaicīga attīstība šajā sektora ir iespējama tikai, atjaunojot izlietoto kapitālu un attīstot turpmāk jaunus novatoriskus pakalpojumus.

2.5

Kopš Interneta burbuļa sprādziena telekomunikāciju operatori kā daļu no sava konsolidācijas plāna samazina kapitāla izlietojumu. Lai atjaunotu visa sektora izaugsmi, ir jāatjauno izlietotais kapitāls. Investīciju apjomu ietekmēs tas, ko darīs sabiedriskās politikas veidotāji: jaunas normatīvās bāzes ieviešana nodrošinās lielāku juridisko drošību investīcijām; valstu platjoslu stratēģiju ieviešana palielinās piekļuvi pakalpojumiem; atbalsts jauniem pakalpojumiem un novatoriska satura pieejamība veicinās pieprasījumu; un regulējošo un tehnisko barjeru likvidēšana nodrošinās 3G tīklu izstrādi.

Tādēļ ziņojumā ir izdalītas četras prioritārās darbības jomas:

2.6

Eiropas Telekomunikāciju Padome 2004. gada 8.–9. marta sēdē Briselē uzsvēra politiskās saistības pret Lisabonas stratēģijas mērķiem – ilgspējīga attīstība, darbavietas, sociālā kohēzija, apstiprinot ziņojuma aicinājumus uz rīcību [COM(2004) 61 galīgā red.] un eEiropas Vidusposma pārskata ziņojumā [COM(2004) 108 galīgā red.].

3.1

Paziņojums aplūko plašu un kompleksu īpaši svarīgu Lisabonas vīzijas jomu – elektronisko komunikāciju industriju. Gadu gaitā Komiteja ir pieņēmusi daudzus atzinumus par sektora politikas aspektiem (3). Šobrīd mēs apsveicam iespēju komentēt vispārējo elektronisko komunikāciju industrijas attīstību, platjoslas multivides nodrošināšanu, mobilo komunikāciju pakalpojumu sektora attīstību un jauno industriju regulējošo normatīvo bāzi.

3.2

Komisija ir veikusi izcilu darbu, atbalstot elektronisko komunikāciju sektora attīstību atbalstošas politikas izstrādi un izpildi. Pateicoties spēcīgiem komerciālo un sociālo interešu centieniem realizēt savus mērķus, papildinātiem ar stingru politisko atbalstu no Ministru padomes, valstu valdībām un reģionālajām varas iestādēm, šī ir joma, kas ātri virzās un strauji attīstās.

3.3

Parādot šī temata komplekso un dinamisko raksturu un tā nozīmi Savienības ekonomiskajā un sociālajā attīstībā, Komiteja tic, ka ir svarīgi, lai visas ieinteresētās puses regulāri izteiktos, tādējādi nodrošinot, ka tiek ieviesta pilnīgāka un integrētāka rīcībpolitika. Komiteja atbalsta Komisijas nodomu turpināt darbu ar ieinteresētajām pusēm, informējot par rīcībpolitiku tādās jomās kā Intelektuālā īpašuma tiesības, Digitālo tiesību pārvaldība, uzticības un drošības jautājumi, savstarpējā savietojamība un standartizācija, spektra pārvaldība, tālvadības pārklājums un lauku rajoni. Komiteja turpinās aktīvi interesēties par sektoru un šiem jautājumiem.

3.4

Komiteja īpaši atbalsta to, ka Komisija ir uzlikusi uzsvaru uz tehnoloģiju un pakalpojumu savstarpējo savietojamību un atvērtību dažādos līmeņos: ierīce ar tīklu; ierīce ar ierīci; tīkls ar tīklu; un starp saturu un/vai pielietojumu. Bez atbilstošas savstarpējās savietojamības un platformas atvērtības masveida tirgus attīstība jaunajām tehnoloģijām būs stipri traucēta.

3.5

Kā apgalvots iepriekš minētajā punktā 1.1, Komiteja atbalsta paziņojumu un apsveic Komisiju ar lielisko darbu, ko tā šajā jomā veic. Mēs atzīmējam, ka plašā pētniecība un konsultācijas ir radījušas izpratni par elektronisko komunikāciju sektoru un tādu rīcībpolitiku izveidi, kas sekmē spēcīgu un ilgstošu izaugsmi: mēs ļoti atbalstām eEiropas 2005. gada Darbības plānu un pasākumus, kas ieteikti COM(2004) 61 galīgajā red.

3.6

Lai uzsvērtu, mēs gribētu īpaši akcentēt Komitejas ieinteresētību dažās jomās:

3.6.1.1

Komiteja apsveic jaunā elektronisko komunikāciju tiesiskā ietvara ieviešanu, kas nodrošina lielāku pārredzamību, saskaņotību un harmonizētāku tirgu darbību visā Savienībā. Lielāka noteiktība un caurskatāmība, ko nodrošina sistēma, iedrošinās investīcijas elektronisko komunikāciju pakalpojumu sektorā un paātrinās konkurences gaitu un jaunu novatorisku pakalpojumu ieviešanu.

3.6.1.2

Mēs piekrītam Komisijai, ka no tehnoloģijām neitrāla, atvērtus standartus koordinējoša pieeja uz aprīkojumu balstītas konkurences elektronisko komunikāciju sektora piedāvājuma pusē attīstīšana ir būtiska rezonējoša un konkurējoša tirgus izveidei. Komiteja ir gandarīta, ka jaunā sistēma veicina godīgu konkurenci starp dažādas piekļuves tehnoloģijām (platjoslas, 3G, digitālā TV u.c.). Šāda pieeja pazeminās tīkla izmaksas un pakalpojumu cenas un atvieglos klientiem izmantošanu un pārvietošanu. No tehnoloģijām neitrāla, atvērtas platformas pieeja sektoram ļoti arī stimulēs pieprasījumu pēc pakalpojumiem.

3.6.1.3

Tādā veidā mēs apsveicam tehnoloģijām neitrālo pieeju, kuru ievieš jaunā regulējošā sistēma, lai atspoguļotu konverģenci starp fiksētajiem un mobilajiem pakalpojumiem, tiešsaistes un apraides saturu un plašu dažādu piegādes platformu loku. Mēs vēlamies, lai Komisija nodrošina to, ka savstarpējās savietojamības platformas tiek ieviestas saskaņā ar pamatietvara Direktīvu 2002/21/EC (pamatdirektīva).

3.6.1.4

Patiesi konkurētspējīgs pakalpojumu tirgus ir atkarīgs no konkurējošām cenām par pievilkumu klienta mājām vai telpai (vietējo sakaru līnija). Šobrīd vairumā tirgu jaunu pakalpojumu un zemāku cenu ieviešana ir kontrolēta, pateicoties dominējošo operatoru vietējai sakaru līnijai. Komisijai vajadzētu pārskatīt, vai jaunie reglamentējošie noteikumi ir atbilstoši, lai atraisītu vietējo sakaru līnijas no dominējošo operatoru kontroles katrā tirgū.

3.6.1.5

Komiteja nožēlo, ka Komisija bija spiesta uzsākt likuma pārkāpumu procedūru Eiropas Tiesā pret dalībvalstīm, kuras nebija ieviesušas jaunos reglamentējošo noteikumus. Mēs lūdzam Komisiju turpināt iesniegt prasības, lai visās dalībvalstīs, ieskaitot jaunās ienācējas, pilnībā tiktu ieviesti regulējošie noteikumi.

3.6.1.6

Mēs atbalstām neseno vienošanos Eiropas Regulatoru grupā par vienotu pozīciju par to, kā izmantot līdzekļus, lai risinātu konkurences problēmas jaunatvērtajos elektronisko komunikāciju tirgos (4). Atzīstot, ka jauno reglamentējošo noteikumu sistēmas mērķis ir atcelt regulācijas un vecināt konkurenci, Komiteja lūdz Komisiju nodrošināt sistēmas ieviešanu tādā veidā, lai tā stimulētu tirgu un pakalpojumu rašanos un nekavētu attīstību. Mēs lūdzam Komisiju rūpīgi izsekot līdzekļu pret likumu pārkāpumiem atbilstību un to pastāvīgu izmantojumu dalībvalstīs.

3.6.2.1

Plaši izplatīta, droša platjoslas multivides infrastruktūra ir nepieciešama pakalpojumu un to izmantošanas attīstībai un piegādāšanai tādās jomās kā eveselība, euzņēmējdarbība, evaldība, eapmācības, lai padarītu platjoslas multividi būtisku Eiropas attīstībai un dzīves kvalitātei nākamajos gados. Pieeja platjoslas multividei ir sabiedriskais labums, kam kā tiesībām būtu jābūt pieejamam katram ES pilsonim. Mēs iesakām Komisijai apsvērt platjoslas multivides iekļaušanu Universālo pakalpojumu sarakstā.

3.6.2.2

eEiropas 2005. gada Darbības plāns izziņo plaši izplatītu platjoslas pieejamību un izmantošanu ES līdz 2005. gadam, taču mēs atpaliekam no mūsu ambiciozā mērķa. Ja vien platjoslas multivides ieviešana nepieaugs, jo sevišķi ārpus apdzīvotajiem centriem, Savienība nesasniegs Barselonas mērķus (5).

3.6.2.3

Komiteja pateicas ES-15 dalībvalstīm par nacionālo platjoslas multivides ieviešanas stratēģiju pieņemšanu un atzīmē, ka jaunās dalībvalstis tās iesniegs līdz 2004. gada beigām. Mēs atzīmējam pirmo pozitīvo Komisijas plānu (6) novērtējumu un mēs ceram uz detalizētāku stratēģiju ziņojumu jūnijā.

3.6.2.4

Lai arī mums nepatīk “platjoslas” plašā definīcija, kas lietota dažādos pētījumos un ziņojumos (piemēram, piekļūšanas spēja tik zema kā 144kbs tiek uzskatīta par “platjoslu” COCOM04-20 galīgā ziņojumā, uz kuru atsauce tālāk, šajā pašā ziņojumā 3G savienojumi ir iekļauti Itālijas kopējā platjoslas piekļuves joslā, bet ne citās dalībvalstīs). Precīzas definīcijas trūkums ievērojami samazina termina “platjosla” lietojamību un caurskatāmību citās apspriešanās. Mēs aicinām Komisiju ar likumu noteikti stingru un precīzu termina “platjoslu” definīciju lietošanai Savienībā.

3.6.2.5

Mums arī neapmierina, ka platjoslas pārklājuma statistikā nav iekļauta pieejamās piekļuves kvalitāte. Mēs aicinām Komisiju iekļaut minimālo standartu savienojuma kvalitātei tās skaidrajā “platjoslas” definīcijā. Tikai tad platjoslas statistikai būs jēga.

3.6.2.6

Komiteja pilnība apzinās vajadzību enerģiski savienot digitālo plaisu, kas ir pavērusies cauri Eiropai un kas nāk par sliktu mazāk attīstītajiem rajoniem eietveršanai. Kaut arī mēs atzīstam, ka Ministru padome ir apstiprinājusi izmaiņas, rīcībpolitikas uzsvaru pārnesot no savienojamības uz attīstību un efektīvu novatorisku pakalpojumu izmantošanu, mēs esam norūpējušies par platjoslas virzītājspēku un pārklājuma nodrošināšanu. Konkrēti mēs esam norūpējušies par atšķirībām starp konkrētām valstīm un reģioniem, kas parādās pēdējās platjoslas izpētes statistikā no Komisijas Komunikāciju komitejas. (7) ES-15 20 % no Eiropas iedzīvotājiem šobrīd ir izslēgti no piekļuves platjoslas tīklam, jo tīkla pārklājums ir nepietiekams. Mēs apsveicam Komisijas virzību savā paziņojumā uz nepieciešamību platjoslas izstiepšanai neapkalpotajos apgabalos. Un detalizētajā ziņojumā par valstu platjoslas stratēģijām mēs lūdzam Komisiju uzsvērt nepieciešamību savlaicīgi izplest platjoslas tīklus visā Savienībā un uzsvērt tīkla plaisas turpmākajos ziņojumos.

3.6.2.7

Mēs atbalstām Quick-Start iniciatīvas un struktūrfondu pieejamību lauku un komerciāli mazāk pievilcīgos Savienības apgabalos, nodrošinot piekļuvi, tomēr mēs vēlamies, lai Komisija saglabā ciešu uzraudzību pār dalībvalstu Nacionālo platjoslas stratēģiju ieviešanu un koncentrētos uz ātruma, pārklājuma un kvalitātes problēmām.

3.6.2.8

Komiteja izsaka savu nožēlu, ka Komisijas paziņojumā ir apskatīta tikai ģeogrāfiskā digitālā plaisa (mazapgādātas teritorijas), bet ne arī finansiālā digitālā plaisa (trūkstoši finansiālie līdzekļi, lai sev atļautos tīkla pieslēgumu). Komisijas apgalvojumam, ka platjoslas dienesti uzlabo dzīves kvalitāti, pārvarot attālumu un atvieglojot pieeju veselības aprūpei, izglītībai un profesionālajai apmācībai un pieeju sabiedriskajiem pakalpojumiem, ir jāattiecas gan uz ģeogrāfiski izolētiem, gan arī uz trūcīgiem pilsoņiem.

3.6.2.9

Pēc Komitejas domām, Komisijas norādījums, ka sabiedrisko iestāžu intervencei digitālās plaisas pārvarēšanai ir jānotiek ievērojot konkurences principus un konkurences likumu, ir pretrunīgs: digitālā plaisa pastāv, jo tirgus neinteresējas par skarto sabiedrības daļu. Pastāv nepieciešamība pēc sabiedriska pakalpojuma pasūtījuma, kas tiek oficiāli piešķirts un kurā konkrēti ir jānorāda kāda veida sabiedriska pakalpojuma pienākumi tie ir.

3.6.3.1

Komiteja atbalsta oktobrī Komisijas izveidoto Mobilo komunikāciju un tehnoloģiju platformu, kuras mērķis apvienot vadošos mobilo komunikāciju operatoru, iekārtu un sastāvdaļu ražotāju un satura nodrošinātāju jomas spēlētājus. Mēs arī atbalstām šīs grupas pirmo ziņojumu (8), kurā izvirzītas 20 rekomendācijas par soļiem, kas būtu veicami, lai atbalstītu un saglabātu mobilo tīklu un pakalpojumu izveidi Eiropā – ietverot aktivitātēs, kas veltītas pētniecībai, standartiem, saturam, drošībai, spektram, starptautiskajai sadarbībai un regulācijai.

3.6.3.2

Mēs esam iepriecināti, ka Mobilās platformas ziņojumā un Komisijas apgalvojumā uzsvars 3G jomā ir likts uz klientiem orientētas, drošas vides, kas atbalsta “katrā laikā, katrā vietā” piekļuvi ātrgaitas datiem un izklaides pakalpojumiem, virzoties cauri platjoslas aprīkotu iekārtu lokam.

3.6.3.3

Komiteja pilnība apstiprina visu to pušu paustos viedokļus, kuras atver savstarpēji saistītus tīklus un kuru mērķis ir sadarbspēja to pielietošanā un pakalpojumu izmantošanā, mēs atbalstām arī Mobilās platformas apņemšanos sagatavot stratēģisku pētniecības dienaskārtību nākotnes Bezvadu pasaulei 7. Pētniecības pamatprogrammas ietvaros.

3.6.3.4

Komiteja vēlētos, lai Komisija izmanto visu iespējamo ietekmi, ko tā spēj, lai atvieglotu un padarītu izmaksām atbilstošu jauno 3G tīklu ieviešanu. Konkrēti, dalībvalstīm ir jāpalīdz atrisināt plānošanu un vidi ietekmējošas problēmas, kas kavē šī jaunās nozīmīgās platformas izveidi.

3.6.3.5

Mēs esam norūpējušies par augstajiem maksājumiem, kurus dažās dalībvalstīs, lai iegūtu 3G licenci, veic tīklu operatori, kā arī par negatīvajām sekām, ko tie varētu radīt nākotnes stratēģijai. Mēs gribētu, lai Komisija iepazīstina ar tās detalizētajiem uzskatiem šajā jautājumā un iesaka līdzekļus, kas uzlabotu jebkuru atgriezenisku efektu, kas vērsts uz Savienības IKT stratēģijas izvēršanu un izmantošanu.

3.6.3.6

Klientu interesēs un efektīvu ES resursu izmantošanas vārdā mēs gribētu, lai Komisija apsver iespēju noteikt likumā iekārtu savstarpēju izmantošanu 3G operatoru vidū tad, kad tas ir praktiski. Šāda rīcībpolitika paātrinātu piekļūšanas izmantošanu, samazinātu negatīvās bažas par apkārtējo vidi un samazinātu pakalpojumu nodrošināšanas izmaksas. Mēs atzīstam Komisijas ieteikumu, ka daži lielākie operatori konkurences iemeslu dēļ ir pret iekārtu dalīšanu, bet mēs uzskatām, ka visas Savienības interesēm būtu jāprevalē pār šauriem komerciāliem dažu operatoru motīviem.

3.6.3.7

Mēs paziņojam, ka Mobilā platforma paredz, ka ir nepieciešams jauns visaptverošs politikas ietvars, lai saskaņoti risinātu 3G jautājumus. Grupa atkal tiksies jūnijā, un mēs gaidīsim Komisijas apsolīto paziņojumu par jūnija tikšanas rezultātiem.

3.6.4.1

Komisija paziņo, ka pat vietās, kur iespējamā piekļuve platjoslas multividei ir 90 %, tās izmantojums ir zems (vidēji 12 %) un pat samazinās. Iemesls tam ir augstās cenas, sliktā kvalitāte un atbilstoša satura trūkums – patērētājiem nav pietiekamas intereses iegūt platjoslas multivides pakalpojumus.

3.6.4.2

Satura un pakalpojumu attīstība, lai stimulētu platjoslas savienojumu turpinājumu tiek uzskatīta par ļoti svarīgu IKT attīstībai un tādējādi arī konkurētspējai, produktivitātei, attīstībai un nodarbinātībai visā Eiropas Savienībā. Šajā sakarā Komiteja apsveic neseno Komisijas priekšlikumu par eContentplus programmu (2005-2008) (9), kuras mērķis ir izveidot apstākļus plašākai piekļuvei digitālajam saturam un tā izmantošanai.

3.6.4.3

Komiteja atzīst, ka pieprasījuma stimulēšana izvērstā platjoslas multividē un 3G tīkls, jaunu un novatorisku pakalpojumu nepieciešamība, konkurence un tīklu izstrāde, tie visi ir savstarpēji saistīti. Katrs sasniegums palīdz citam. Strādājot ar piedāvājuma puses jautājumiem, mēs priecājamies par jebkuru Komisijas iniciatīvu, kas veicinātu jaunu un novatorisku pakalpojumu attīstību, kas palielinātu patērētāju pieprasījumu un līdzsvarotu jauno tehnoloģiju tīklu varu.

3.6.4.4

Komiteja uzskata, ka savstarpēja savietojamība starp tīkliem, platformām un ierīcēm nodrošinās lielu stimulu pakalpojumu pārņemšanai un attīstībai. Mēs aicinām Komisiju vērst savu ietekmi uz savstarpējo savietojamību regulējošo nosacījumu ietvaros, kā arī tās darīšanās ar elektronisko komunikāciju pakalpojuma sektora ieinteresētajām pusēm.

3.6.4.5

Mēs atbalstām Komisijas aicinājumu dalībvalstīm saglabāt virzītājspēku valdības epakalpojumu izveidē (ietverot eveselības, eapmācības utt.) un atzīstam, ka sabiedriskais sektors ir ievērojams pieprasījuma veicinātājs šo jauno informācijas pakalpojumu attīstības agrīnajā posmā.

3.6.4.6

Sevišķi mēs atbalstām Komisijas apņēmību strādāt ar industriju, lai uzrunātu identificētos jautājumus, kas traucē jauno pakalpojumu attīstību – Digitālo tiesību pārvaldības (DRM) sistēmas, savstarpējā savietojamība, mikro-maksājumi, m-maksājumi utt. Šajā sakarā mēs atbalstām neseno paziņojumu (10) un konsultāciju procesu saistībā ar Intelektuālā īpašuma tiesībām un mēs vēršam Komisijas uzmanību uz 2003. gada Komitejas atzinumu par IĪT (11).

3.6.4.7

Komiteja uzsver drošības jautājumu nozīmīgumu, klientiem izvēloties jaunus pakalpojumus. Klientu ticība jaunajām tehnoloģijām un pakalpojumiem būs atkarīga no pārliecības par klientu interešu aizsardzību.

3.6.4.8

Komiteja lūdz Komisiju turpināt tās seminārus ar operatoriem, interneta pakalpojumu nodrošinātājiem, satura nodrošinātājiem, diktoriem un izklaides industrijas pārstāvjiem par to, kā viņi var izmantot savas aktivitātes jaunās sadarbības formās, lai radītu jaunus uzņēmējdarbības modeļus un pakalpojumus konverģentai un mobilai Savienībai.

3.6.4.9

Mēs arī pateicamies par to atbalstu, kas sniegts R&D 6. Pētījumu un attīstības pamatprogrammas ietvaros. Elektronisko komunikāciju tehnoloģiju sektorā, tāpat kā citās tehnoloģiju attīstības nozarēs, mēs uzsveram Eiropas nepieciešamību ieguldīt R&D un jauninājumos, līdz ar mērķiem, kurus esam uzstādījuši Lisabonas stratēģijā. Atzīstot, ka šis sektors piedzīvo konsolidācijas un investīciju samazināšanās periodu, Komiteja šobrīd aicina visas puses – ES, dalībvalstis un privāto sektoru – demonstrēt atjaunotu pievēršanos investēšanai elektronisko komunikāciju pakalpojumu nākotnē, ievērojami palielinot R&D aktivitāšu pakāpi un apjomu.

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/28

1.1

Kopš 2001. gada 11. septembra un 2004. gada 11. marta teroristu uzbrukumiem pasaule ir aptvērusi, ka terorisma apkarošana būs ilglaicīga. Sākotnēji Komisāre de Palacio iedrošināja EESK izstrādāt izpētes atzinumu par Transporta drošību. EESK minēja kritēriju kopumu (1), kas attiecas uz transporta drošību, un priecājas paziņot, ka Komisija tos ir atzinusi.

1.2

Pēc ES paziņojuma par Jūras transporta drošības uzlabošanu un Regulu par kuģu un ostas būvju drošības uzlabošanu, EESK sniedza atzinumu (2) par ostas terminālu drošību.

1.3

2004. gada 30. jūnijā EESK pieņēma nākamo atzinumu (3) attiecībā uz ierosināto direktīvu par ostas drošības uzlabošanu. Ierosinātā direktīva papildina drošības mērus, kas tika ieviesti ar Regulu par kuģu un ostas būvju drošības uzlabošanu, to nodrošinot ar drošības režīmu, kas ir spēkā visā ostā.

2.1

Pēc apspriešanās ar Padomi par Ostas drošības direktīvu Komisija ierosina (4) grozīt 7. pantu, ar ko ostas drošības plāns nodrošinās, ka kompetentas valsts varas iestādes, pamatojoties uz riska novērtējumiem, veic atbilstošus drošības kontroles pasākumus uz automašīnām un kravas automašīnām, kas paredzēti iekraušanai kuģos, ar kuriem tiek veikta arī pasažieru pārvadāšana.

2.2

Priekšlikums attiecas uz iebraucamajiem/izbraucamajiem (ro-ro tipa prāmjiem) kuģiem, kas kursē iekšzemes un starptautiskajos maršrutos. Pēdējā no minētajiem gadījumiem attiecīgās dalībvalstis sadarbojas riska novērtējuma jomā.

3.1

EESK noteikti atbalsta līdzsvarotu pieeju drošības garantēšanai, nekavējot brīvu tirdzniecības plūsmu, tāpēc komiteja saprot Komisijas bažas astotajā ierosinātās direktīvas izklāstā.

3.2

Saskaņā ar komitejas iepriekšējiem atzinumiem, EESK pilnībā piekrīt grozījumam, ko ierosināts izdarīt direktīvas projektā par ostas drošības uzlabošanu. Lai arī nekad nav iespējams panākt absolūtu drošību, EESK atkārto, ka uz visu loģistikas transporta ķēdi ir jāattiecina drošības pasākumi, tādējādi nodrošinoties pret vājo ķēdes posmu. Par prioritāti ir jāuzskata pasažieru transports, kur teroristu uzbrukuma sekas būtu vissmagākās attiecībā uz cilvēku upuriem.

3.2.1

Ro-ro tipa prāmji ir īpaši viegls mērķis teroristu uzbrukumiem, it īpaši tad, ja tie pārvadā pasažierus. Patiesībā uz ro-ro tipa prāmju klāja uzkrautās automašīnas var kļūt par mūsdienu “Trojas zirgiem” drošības ziņā.

3.2.2

Ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu to, ka uz ro-ro tipa prāmju klāja esošās automašīnas un kravas automašīnas nerada risku. Drošības pasākumi ir jāveic ostā vai ostas teritorijā pirms kuģa piekraušanas un tā, lai tas pēc iespējas mazāk kavētu operāciju plūsmas.

3.2.3

Uz ro-ro tipa pasažieru prāmjiem uzkraujamo automašīnu un kravas automašīnu drošības apskates ir sarežģītas automašīnās iekrauto preču rakstura dēļ. Ilgstošā pieredze rāda, ka visatbilstošākā šo automašīnu satura kontrole ir veicama pirms iebraukšanas ostas teritorijā, jo tā var izmantot vissmalkākās drošības ierīces, kā arī atbilstoši apmācītu personālu.

3.3

EESK vēlas vērst uzmanību uz atbildības jautājumiem, kas izriet no apskatēm. Protams, atbildība par automašīnu un kravas automašīnu drošības kontroli ir jāuzņemas atbildīgajām nacionālajām varas iestādēm un ne kuģim, uz kura šīs automašīnas pēc tam tiek uzkrautas.

3.4

Kas attiecas uz jūrnieku un drošības kontrolē iesaistīto personāla identifikāciju, prasībām ir jābūt orientētām uz praksi, lai pārmērīgi nekavēto darbību.

3.5

EESK atzīmē, ka ierosinātā grozījuma rezultātā Komisija sadarbībā ar valsts varas iestādēm uzsāks inspekcijas, lai pārbaudītu uzraudzības līdzekļus saskaņā ar direktīvu ieviesto valsts plānu īstenošanā sešus mēnešus pēc ierosinātās direktīvas piemērošanas datuma. Komiteja uzsver, ka ES ostas, kā arī ES nedalībvalstu ostas tūlīt ir jāpiemēro jaunajiem drošības pasākumiem (ISPS kodekss) ostu terminālos, kas starptautiski stājās spēkā 2004. gada 1. jūlijā.

3.6

Visbeidzot, EESK izmanto šo iespēju, lai mudinātu ātri pievērst uzmanību ostu drošības ekonomiskajai dimensijai ES līmenī un saskaņotas pieejas izstrādāšanai, lai izvairītos no konkurences izkropļošanas starp ostām un satiksmes dalībniekiem, īpaši uz Ro-Ro satiksmes rēķina. Komisija tiek aicināta veikt vispārējas ietekmes pētījumu par ostas drošības finansiālajām ietekmēm un sastādīt ES regulāciju šo pasākumu īstenošanas finansēšanai (ja nepieciešams).

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/30

1.1

Policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (PAH) ir dabiski sastopamas vielas, kas veidojas vienmēr, kad oglekli saturoši savienojumi tiek dedzināti zemā temperatūrā nekontrolējamos apstākļos. Tas notiek mežu ugunsgrēkos un vulkānos; cilvēka darbību rezultātā, piemēram, smēķēšanas; mājas apsildīšanas, strāvas ražošanas un braukšanas rezultātā, izmantojot degizrakteņus; gatavojot ēdienu un dedzinot atkritumus; un dažādos rūpnieciskos procesos. PAH dabiski ir sastopami neapstrādātā naftā un oglēs un, tā kā tos ir viegli pārstrādāt un tie ir stabili, tie veidojas krekinga un dedzināšanas sākotnējā stadijā.

1.2

Šīs daļējās oksidācijas rezultātā veidojas savienojumu sajaukums ar saistītiem nepiesātinātiem piecu un sešu-locekļu oglekļa apļiem, kas patiesībā var atkārtoties jebkurā virzienā. Ir noteiktas ap 600 formācijas/struktūras; tikai dažs ir atšķirtas un izolētas, lai izmantotu kā starpproduktus. Ne viena nav ar nolūku ražotas lielos daudzumos. Tālākās oksidācijas rezultātā rodas sodrēji (t.i., piesārņotas oglekļa daļiņas), ar ko nereti saista PAH.

1.3

Tā kā tie parasti ir sastopami nediferencētās grupās, PAH raksturīgās īpašības nav viegli noteikt (un, tā paša iemesla dēļ ir lielā mērā nepiederīgi).Tomēr, tā kā daži var izrādīties kancerogēni dzīvniekiem, ir saprātīgi klasificēt maisījumus, kas var izraisīt vēzi cilvēkiem. Eļļām un citiem līdzekļiem, kas satur PAH, ir jābūt riska un drošības marķējumam un piemērotai pārvietošanai, lai nodrošinātu drošību darba vietās. Procesus, kuru rezultātā iespējama PAH nokļūšana apkārtējā vidē, ja iespējams, ir jākontrolē, vai jāizvairās no tiem.

1.4

Viens no šādiem procesiem ir atšķaidīšanai paredzēto eļļu izmantošana automašīnu riepās, preču transportlīdzekļos, motociklos, sacīkšu automašīnās un lidaparātos. Šīs eļļas, kas var sastādīt tikpat kā 28 % no velšanās virsmas, piešķir svarīgu kontroles īpašību, kas karkasā nav nepieciešamas. Ja velšanās virsma nedarbojas, kā paredzēts, vai saskanīga lietošanā, tad drošība un izpildījums ir apdraudēti, ar acīmredzamām sekām vadītājiem un transportlīdzekļiem.

1.5

Tehniski šīm eļļām ir jāšķīdina dabiskais un sintētiskais kaučuks un citus materiālus, kas tiek izmantoti riepās, tām ir jābūt ilgnoturīgām un stabilām, ir labi jāizklājas un jābūt saistītai kaučuka masā, jāpilda savas funkcijas dažādos temperatūras un mitruma apstākļos, un ir jābūt drošai, lai ar to apieties gan ražošanā, gan lietošanā. Eļļām ir jābūt pieejamām lielos daudzumos, ražotām atbilstoši vispārpieņemtajiem tehniskajiem noteikumiem, tās ir jāizplata vairākiem konkurējošiem piegādātājiem, par cenām, kas zemākas par kaučuka cenu, lai samazinātu vispārīgās riepu izmaksas.

1.6

Ļoti aromātiskās eļļas, kas atbilst šīm īpašībām, parasti ir piedāvājuši vadošie naftas ražotāji, zem destilāta aromātisko ekstraktu (DAE) nosaukuma. Nepieciešamā šķīdināšanas jauda ir atkarīga no pilnīgas eļļas aromātiskuma, kas savukārt ir atkarīgs no nozīmīga PAH līmeņa klātesamības. Tā kā riepas velšanās virsma nodilst, ir jāuzņemas atbildība par to, ka šie PAH nokļūst apkārtējā vidē. Šie izmeši ir nozīmīgi salīdzinājumā ar citiem apspriestajiem izmešiem. Lai kā, eļļu nomaiņas process pret citām eļļām Eiropā ir procesā un ir nepieciešams novest šo procesu pie apmierinoša rezultāta.

1.7

Tas ir īpaši svarīgi, jo visā pasaulē izplatītā DAE izplatīšana kļūst ierobežota, rafinēšanas jauninājumus koncentrējot uz augstākas kvalitātes pilnībā hidrētu (t.i., zema aromātiskā un šķīdināšanas pakāpe) produktu ražošanu un uz “tīru” benzīnu un degvielas produktiem.

1.8.

Pieņemot, ka katru gadu Eiropā tiek saražotas 300 miljoni riepu, un pasaules tirgus šķīdināšanai paredzētajām un procesa eļļām riepu industrijā ir tuvu 1 miljonam tonnu, risinot šo jautājumu izmaksu- efektīvā veidā, tai pašā laikā saglabājot tieksmi pēc drošības un augsta līmeņa izpildi pie zemām izmaksām, tas ir galvenais piegādātāju, riepu ražotāju un citu līdzīgu regulatoru uzdevums.

1.9

Līdz šim, ir ierosināti divi formulējumi nekancerogēnām eļļām, kam nepieciešami dažāda līmeņa ieguldījumi no eļļu piegādātāju puses un dažādi pārformulējumi no riepu kompāniju puses. Attiecīgi, tās ir zināmas kā vieglie šķīdinātāji (MES) un apstrādātie destilāta aromātisko ekstraktu (TDAE). Citas eļļas var attīstīt citi izplatītāji ārpus Eiropas.

1.10

Ciktāl tas ir nosākams (tā kā informācija nav publiski pieejama šajā ārkārtīgi konkurējošajā riepu tirgū), ir jau notikuši daži aizvietojumi - piemēram, ziemas un kravas automašīnu riepām, kam velšanās slapjas virsmas vilkšana ir mazāk svarīga. Lai kā, kopumā ir pieņemts, ka pāriešanai no vienām riepām uz otrām, būs nepieciešams daudz vairāk laika. Ir arī nominālās jaudas trūkums MES un TDAE, papildus jau pieminētajiem DAE pieejamības ierobežojumiem.

1.11

Lai radītu nepieciešamās izmaiņas laicīgi un saskaņā ar pārējo ES likumdošanu gan par konkurenci, gan veselību un drošību, industrijas nozaru pārstāvji (CONCAWE, IISRP un BLIC) ir strādājuši ar Komisiju un citām reglamentējošām iestādēm, lai vienotos par piemērotu ražošanas pieeju un noteiktu sistēmu. Vēl joprojām aktuāli ir testi, lai noteiktu, kuras eļļas ir piemērotas lietošanai Eiropā, un testi visām riepām tirgū, neatkarīgu vai tās ir ražotas ES vai ārpus tās, lai pierādītu, ka pieļaujamās zem-PAH eļļas ir iekļautas gatavajos ražojumos.

2.1

2003. gada jūlijā Komisija ierosināja vispārēju smago metālu un PAH ierobežojumu apkārtējā gaisā. EESK sniedza savu Atzinumu šim pirmajam priekšlikumam 2004. gada februārī. Pēdējais priekšlikums, kurš arī ir publicēts 2004. gada februārī, cenšas izveidot Iekšējo tirgu, kā arī nodrošināt augstāku cilvēku veselības un apkārtējas vides aizsardzības līmeni, pievienojot konkrētus PAH Direktīvas 76/769/EEC 1. pielikumā. Uzskaitītie PAH nav augsta ražošanas apjoma (HPV) vielas, un nav parādījušies nevienā no četriem prioritāšu sarakstiem esošo vielu novērtēšanai.

2.2

Viens, konkrēts PAH, benzo(a)pirēns (BaP, CAS Nr. 50-32-8) ir klasificēts Direktīvas 67/548/EEK ietvaros, kancerogēni, mutagēniski un reprotoksiski kā 2. kategorija, un tiek ierosināts kā kvalitatīvs un kvantitatīvs rādītājs citu PAH klātesamībai.

2.3

Atšķaidīšanai paredzētās eļļas var nelaist apgrozībā un izmantot riepu ražošanā, ja tās satur vairāk kā 1mg/kg BaP vai vairāk kā 10mg/kg no visu uzskaitīto PAH summas.

2.4

Komisija atzīst, ka vēl joprojām būs nepieciešams pārvarēt vairākas tehniskās problēmas, tādējādi vispārējā pieteikuma datums ir noteikts - 2009. gada 1. janvāris. Sacīkšu automašīnu riepas tiks aptvertas sākot no 2012. gada 1. janvāra un lidaparātu riepas sākot ar datumu nākotnē, kas tiks vēl noteikts. Atbilstošu, saskaņotu pārbaudes metožu, PAH sastāva noteikšanai atšķaidīšanai paredzētajās eļļas un riepās u.c., neesamībai, no CEN un ISO, nevajadzētu aizkavēt Direktīvas spēkā stāšanos.

2.5

Komisija atzīmē, ka tā ir konsultējusi Vides, toksicitātes un ekotoksicitātes zinātnisko komiteju (CSTEE),attiecībā uz zinātniskajiem atklājumiem par PAH izraisīto nelabvēlīgo ietekmi uz veselību.

2.6

Dalībvalstīm būs viens gads, lai publicētu noteikumus, kas nepieciešami šīs Direktīvas ievērošanai. Tas būs sākot no dienas, kad šis priekšlikums stāsies spēkā, pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas konsultēšanas (EESK), kā to prasa Līguma 95. pants, un pēc Koplēmuma procedūras ar Eiropas Parlamentu.

3.1

Šis priekšlikums, kas papildina pārējās PAH kontroles, ir balstīts Vācijas Umweltbundesamt (UBV) 2003. gada 18. marta un Zviedrijas nacionālās ķimikāliju inspekcijas (KEMI) 2003. gada 27. marta ziņojumiem par iespējamo riepu atkritumu ietekmi uz veselību un apkārtējo vidi. Tos izskatīja CSTEE, kā minēts Ziņojumā, kas pieņemts tās 2003. gada 12-13. novembra 40. plenārajā sesijā.

3.2

CSTEE vienojās par iepriekš minētajiem iemesliem, ka PAH, kā grupa, ir jāuzskata kā kancerogēni cilvēkam un, ka PAH nokļūst apkārtējā vidē riepu nodiluma rezultātā. Tiesa gan, tas deva tikai daļēju atbalstu izmantot BaP kā kvalitatīvu un kvantitatīvu zīmi citiem PAH un nopietni apšaubīja vispārējo šo izmešu virziena ietekmi.

3.3

Īsumā, PAH izmeši no riepu nodiluma sastāda mazāk kā 2 % no kopējās iedarbības uz cilvēkiem, no 1.1. punktā minētajiem avotiem, kas veicina atlikušos 98+ %. Tas ir savienojams ar PVO atkārtotajiem novērtējumiem, ka galvenie gaisa piesārņojuma un saistīto slimību, tai skaitā, vēža, cēloņi ir smēķēšana un mežu un ogļu dedzināšana siltumam un ēdiena gatavošanai. Tādejādi, CSTEE secināja, ka “PAH ierobežošana riepās, būtiski neietekmēs PAH koncentrāciju apkārtējā gaisā un nogulsnēs”.

3.4

No tā izriet, ka kārtējais apgalvojums, ka Direktīva “veicinās ieguvumus, nodrošinot augstu aizsardzības līmeni cilvēku veselībai un apkārtējai videi” šajā gadījumā pilnībā neatbilst. Atšķaidīšanai paredzētās eļļas jau ir marķētas un ar tām var droši rīkoties darba vietās, saskaņā ar esošo likumdošanu par Bīstamajām vielām. Tādējādi, šis priekšlikums nesniegs ieguvumus darba vietā un minimālus ieguvumus apkārtējai videi.

3.5

Ir arī jāatzīmē, ka šis priekšlikums, saskaņā ar divdesmit sesto Padomes Direktīvas 76/769/EEC grozījumu, mēģinot ierobežot dabiski sastopamā hroma VI koncentrāciju cementā, par ko EESK sniedza Atzinumu 2003. gada martā, paplašina Direktīvas iespējas līdz, vai aiz, tās iecerētajām robežām. PAH netiek nedz speciāli ražoti, nedz laisti apgrozībā. Tas ir atzīsts Pielikumā – kur ierobežojumi ir produktiem, kas satur PAH – bet nevis nosaukumā, kas ir tādējādi jāgroza.

3.6

Nosaukums un teksts ir neskaidri arī “konkrētu PAH” raksturojumos, kā īpaša un jēgpilna grupa. Ņemot vērā, kā atzīmē CSTEE, ka ļoti maz PAH ir raksturoti, un no tiem tikai daži ir uzrādīti kā kancerogēni, var secināt, ka visa grupa rada risku, kur ir iespējams, ka cilvēki ir pakļauti riskam. Izmantošanas un tirgū laišanas ierobežojumus, tādējādi, ir jāattiecina uz eļļām, kas satur daudz PAH un tiek izmantotas riepu ražošanā, un uz riepām, kas satur šīs eļļas'.

3.7

Ņemot vērā iepriekšējo un daļēju sakritību ar agrāko Komisijas priekšlikumu par smagajiem metāliem un PAH apkārtējā gaisā, ir apgalvots, ka šī Direktīvas nav nepieciešama un tā ir jāanulē. Tirgus ir kļuvis sadrumstalots, ir nepieciešami vismaz divi produkti, kam ir jāizstāj viens, iepriekš izmantotais. Ir nepietiekoša nominālā jauda, lai apmierinātu prasības. Vēl joprojām ir bažas par aizstāšanas formulējumu drošību; ja velšanās virsmas, kas taisītas no zema satura-PAH eļļām nespēj kalpot, reālās beigas aizstās hipotētiskās beigas, lai attaisnotu piesardzības darbības.

3.8

EESK saprot šīs bažas, bet neskatoties uz to, uzskata, ka Direktīvai ir jāturpina, ciešās sadarbībā ar ietekmētajām nozarēm, radīt veiksmīga pāreja uz visā pasaulē izplatītu zemas koncentrācijas-PAH atšķaidīšanai paredzēto eļļu izmantošanu riepu ražošanā. Šīm aizvietotāju eļļām noteikti ir jāatbilst tiem pašiem minimālajiem drošības noteikumiem. Efektīva, konkurētspējīga un droša Iekšējā tirgus izveide šiem jaunajiem produktiem, tādējādi ir pietiekams un pareizais virzītājspēks šim priekšlikumam.

3.9

Izšķiroša, laika aprēķina ziņā, ir vienošanās par testiem, kas ir jāaizmanto, lai noteiktu, kuras eļļas būs pieņemamas lietošanai. Esošais Pielikums ierosina pārbaudīt individuālo PAH klātesamību. Tas nav piemērots pastāvīgi notiekošām liela apjoma rafinēšanas darbībām, kur īpašu plūsmu reālās ķīmiskās sastāvdaļas atšķiras pēc jēlnaftu, kas tiek apstrādāta. Citi testi, piemēram, IP-346 no Naftas institūta (kas kontrolē kopējo PAH saturu, mērot trīs līdz septiņu-locekļu apļu PAH daudzumu, ko var iegūt ar šķīdinātāju DMSO) jau tiek izmantoti eļļas rūpniecībā, kā piemēram kancerogēnitātes līdzeklis, saskaņā ar Direktīvu 67/548/EEC. CONCAWE pētījumi eļļas rūpniecībai, atbalsta CSTEE Atzinumu, ka tikai viens BaP mērījums sniedz sliktu korelāciju ar vispārējo iespējamo kancerogenitāti. IP-346 izmantošana, lai noteiktu un testētu dažādas eļļas, kas paredzētas šķaidīšanai, ir cieši rekomendēti.

3.10

Lai pasargātu riepu rūpniecības nozari Eiropā – un apkārtējo vidi, ja šāda iespēja pastāv – ir jābūt līdzīgam testam eļļām, kas izmantotas importētajās riepās. Starptautiskās standartu organizācijas standarta projekts (ISO TC 45/SC 3 N, 2003. gada 29. oktobris) ierosina, izskatīšanai un piezīmēm, testa metodi eļļas tipa noteikšanu gumijas sastāvdaļās. Šis darbs ir jānoved līdz apmierinošam rezultātam pirms Direktīva tiek ieviesta.

3.11

Ņemot vērā iepriekšējo, ir jābūt iespējai atrisināt esošos piegādes ierobežojumus, jo īpaši TDAE, kas pieprasa augstāku investīciju līmeni kā MES. Lai kā, tam visam ir nepieciešams laiks, un pašreizējā apmaiņas prasība, kas ir jāizpilda visām vispārīgiem mērķiem paredzētām riepām līdz 2009. gada 1. janvārim, izskatās arvien vairāk nerealizējama. Pieņemot, ka ieguvumi no šī priekšlikuma iespējams būs minimāli, un izmaksas un neveiksmīgas pārformulēšanas risks ir vērā ņemams, EESK ierosina, ka šis sākotnējais gala termiņš ir jāpagarina pa 12 mēnešiem, līdz 2010. gada 1. janvārim. Pat tas nodrošinās vērā ņemamas sarunas starp dažādām konkurējošām ieinteresētām pusēm. Komisijai arī turpmāk būs galvenā loma, lai sekmētu šo procesu ES likumdošanas ierobežojumu robežās, lai pakāpeniski novesto šo procesu līdz veiksmīgam noslēgumam.

4.1

Ņemot vērā iepriekš minēto, šī priekšlikuma nosaukumam un sekojošam formulējumam ir jāsaskan ar vispārējo mērķi ieviest ierobežojumus par “eļļām, kuras satur daudz PAH, kas tiek izmantotas riepu ražošanā un riepu, kas satur šīs eļļas”, tirgū laišanu un izmantošanu.

4.2

Tam ir jābūt atspoguļotam Pielikumā ar ierobežojumiem, kas uzlikti eļļu tirgū laišanai un izmantošanai, kas tiek izmantotas riepu ražošanā, kam ir vairāk 3 % DMSO ekstraktoru, saskaņā ar IP-346, un, tādējādi, tiek klasificētas kā kancerogēnas, saskaņā ar Direktīvu 67/548/EEC. Visas atsauces uz BaP kā rādītāju un citiem individuāliem PAH, ir svītrotas.

4.3

Ir jāattīsta starptautiskā standarta testa metode, lai raksturotu eļļas gumijas savienojumos, jo īpaši tiepās, un jāiekļauj šajā Direktīvā.

4.4

Ir jāatvēl pietiekošs laiks gumijas un riepu rūpniecībai, lai pabeigtu procesā esošo pārformulēšanas darbu, un naftas rūpniecībai, lai investētu un piegādātu pieprasītās jēlvielas. Pašreiz tiek uzskatīts, ka visas puses varētu izpildīt šīs prasības līdz 2010. gada 1. Janvārim, un, tādējādi, šis datums ir jāpievieno ir jāpievieno kā sākotnējais gala termiņš priekšlikumā. Par izņēmumiem sacīkšu auto un lidaparātu riepām, vienojas ieinteresētās puses savā starpā; saskaņā ar iepriekš minēto, ir grūti saskatīt kaut kādus mērāmus ieguvumus no šīm izmaiņām, salīdzinājumā ar acīmredzamo visa iecerētā nepaveikšanas risku.

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/34

1.1

Līdz 1999. gadam ES līdzfinansēja informatīvas kampaņas un reklāmas aktivitātes lauksaimniecības produktiem gan ES iekšienē, gan ārpus tās kā daļu no atsevišķas tirgus organizēšanas. Pēc tam, saskaņā ar Regulām (EC) Nr. 2702/1999 un (EC) Nr. 2826/2000 saistībā ar trešajām valstīm un iekšējo tirgu, šie nozares pasākumi tika aizstāti ar horizontālāku stratēģiju, kas tika izveidota, lai atbalstītu pašu dalībvalstu un uzņēmumu reklāmas aktivitātes. Pirmajām no šīm regulām termiņš izbeigsies 2004. gada beigās, ja vien netiks pagarināts. Kā tas prasīts regulās, Komisija 2004. gada martā iesniedza detalizētu ziņojumu par viņu iesniegumu kopā ar vienkāršošanas un uzlabošanas priekšlikumiem.

1.2

Tādas problēmas kā BSE, dioksīns un listerioze ir palielinājušas ES vajadzību pēc iniciatīvām pārtikas jomā un informācijas par pārraudzības pasākumiem, lai nodrošinātu kvalitāti un izsekojamību. Tādēļ, lai paaugstinātu Eiropas produktu tēlu pircēju acīs, tiek pievērsta uzmanība informācijai par tiesību aktiem, kas saistīti ar kvalitāti, drošību, preču zīmēm, izsekojamību, aizsargātiem ģeogrāfiskiem noteicējiem, izcelsmes apzīmējumiem, sertifikātiem par īpašām pazīmēm un dabīgu un integrētu produkciju.

1.3

Shēmas arī tiecas nodrošināt informāciju trešajās valstīs par: a) ES centieniem garantēt kvalitāti un drošību, tajā skaitā raksturojumu produktiem, kas saistīti ar īpašiem reģioniem, un b) prasībām dabīgu produktu aizsardzībai. Gan ES iekšienē, gan ārpus tās izmantotajos līdzekļos ietilpst informatīvas kampaņas, PR pasākumi, reklāmas aktivitātes, reklāma un dalība gadatirgos un izstādēs, kas var sagatavot augsni valsts un privātām kampaņām, kas tiek plānotas, lai palielinātu tirgus daļu viņu pašu produktiem.

1.4

Parasti Kopiena veicināšanas programmās iegulda 50 %. Piederīgās profesionālās un starpprofesionālās organizācijas iegulda 30 %, bet dalībvalstis 20 % - abos gadījumos izvēloties izmantot parafiskālos nodokļus. Dalībvalstu izdevumi tiek uzskatīti par intervenci un tos atmaksā Komisija.

1.5

Iesaistītajām Eiropas vai valstu organizācijām pašām jāievieš programmas, kamēr dalībvalstis ir atbildīgas par administrēšanu, kontroli un maksājumiem. Lai aizsargātu Eiropas intereses, prioritāte tiek dota programmām, kuras kopā veido divas vai vairākas dalībvalstis vai profesionālas organizācijas. Tomēr šīs programmas saskaras ar virkni praktisku grūtību, kas radušās dažādu administratīvu noteikumu un procedūru rezultātā kā arī saistību trūkuma dēļ no dažu dalībvalstu puses. Turklāt iesniedzējiem kopumā tiek prasīts tērēt pārmērīgi daudz laika un līdzekļu saskaņošanai, pārraudzībai un administrēšanai.

1.6

Šo priekšlikumu nolūks ir atvieglot sarežģīto noteikumu trūkumus un birokrātiju. Lielākās detaļās tas ir apspriests Komisijas ziņojumā. Pārmaiņas arī ir veiktas, lai nodrošinātu, ka programmas pēc būtības daudz vairāk atbilstu Eiropas interesei.

2.1

Izmaiņas kopējā lauksaimniecības politikā un pastiprināta tirgus konkurence apstiprina vajadzību pēc shēmas, tāpat arī konkurējošu valstu atbalstīšana informācijas kampaņās un noieta veicināšanā eksporta tirgos arī turpmāk attaisno ES sistēmas turpināšanu gan Savienības iekšienē gan ārpus tās.

2.1.1

Tomēr pastāv ievērojama vajadzība pēc vienkāršošanas un uzlabošanas. Apspriežoties ar profesionālajām organizācijām un citām iesaistītajām pusēm, Komisija ir izstrādājusi vispārēju ziņojumu par gaidāmo pārskatīšanu ar nolūku vienkāršot administratīvās procedūras un nodrošinot, ka sistēma darbojas pēc iespējas iedarbīgāk.

2.2

Kā norāda Komisija, tomēr vēl ir pārāk agri izvērtēt jaunā režīma rezultātus. Tā pakāpeniska ieviešana sākās tikai 2001. gadā trešajās valstīs un 2002. gadā iekšējam tirgum. 2003. gads bija pirmais, kad sistēma darbojās pilnībā. Tādēļ būtu noderīgi, kā to ierosina Komisija, līdz 2006. gada beigām izstrādāt otru ziņojumu, kurā analizētu režīma darbību pēc pārskatīšanas, un novērtēt tā īstenošanu jaunajās ES dalībvalstīs.

2.3

Tādējādi daudzas organizācijas tikai tagad iepazīstas ar režīma nosacījumiem un administratīvajām prasībām. Kā Komisija norāda, dažas no ierosinātajām programmām no Eiropas viedokļa nav radījušas lielu interesi. Tādēļ lielāks uzsvars jāliek uz tām programmām, kurām ir nozīme Eiropas līmenī, kā arī uz sinerģijas nodrošināšanu starp valstu un ES aktivitātēm.

2.4

Jo īpaši pēc ES paplašināšanas tai jātiecas kopumā izstrādāt tādus noteikumus, kas būtu pēc iespējas vienkārši un skaidri. Lai arī atšķiras mērķi un saturs iekšējām un ārējām programmām, sadalījums divās regulās ir vēsturiski pamatots. Aicinot nodrošināt turpmāku vienkāršošanu, abas regulas pēc iespējas ātrāk jāapvieno kopīgā, lietotājiem draudzīgākā paketē. Lielākais daudzums nosacījumu ir vienādi, un atšķirības parasti ir bez pamatojuma. Arī iesniegtie Regulu izmaiņu pieteikumi ir vienādi saistībā ar programmu priekšlikumu iesniegšanu, lēmumu pieņemšanu un pārraudzību.

2.5

Informācijas, reklāmas un reklāmas aktivitāšu atbalsts lauksaimniecības produktiem un pārtikas precēm ir piešķirts arī saskaņā ar lauku attīstības nosacījumiem, kas atšķiras no pašreizējā režīma noteikumiem. Neskatoties uz nesen veiktajām darbībām Regulas dažādo piemērošanas jomu precizēšanai, Komisijai jau tagad būtu jāapsver šīs pārklāšanās novēršanas iespēja. Nepastāv iemesls šo diskusiju atlikt uz vēlāku datumu kā ierosina Komisija.

2.6

ES līdzfinansējumam jāturpinās tā tagadējā formā un budžeta līdzekļiem jāpalielinās, ņemot vērā paplašināšanos un nepieciešamību nākotnē. Tādā veidā sistēma var palīdzēt apvienot un nostiprināt vienoto tirgu dažādās produkcijas jomās, pienācīgi rūpējoties par daudzveidību un gastronomisko dažādību. Eiropas profesionālajām organizācijām sekojoši būtu jāveic pastiprinātas informatīvās kampaņas, kas informē par produktu kvalitāti un variācijām patērētāju preferencēs ES. Tāpat trešās valsts tirgiem jādod arī augstāka prioritāte – tajā pašā laikā pakāpeniski samazinot eksporta atmaksāšanu – paturot prātā spēkā esošo programmu ieviešanas patiesās iespējas.

2.7

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ shēma tiek nepietiekami izmantota trešo valstu tirgos, ir prasība, ka programmas attiecina vienīgi uz vispārējām kampaņām. Rezultātā profesionālajām organizāciju dalības uzņēmumi daudzos gadījumos darbojas negribīgi un nevēlas iesaistīties programmas finansēšanā. Firmas zīmju – un tādējādi arī atsevišķu uzņēmumu – atbalstīšana ir pilnīgi izslēgta, bet, ja pasākumiem jādod jebkāds jūtams iespaids uz eksporta tirgiem, Komisijai kampaņās un līdzīgos pasākumos jāuzrāda zināms elastīgums, pieņemot proporcionālu skaitu firmas zīmju kā vispārēju kampaņu neatņemamu sastāvdaļu, mēģinot savienot vispārējo ar specifisko un tādējādi radīt sinerģiju. Tas dod iespēju izveidot saikni starp kampaņas vēstījumu un tirgus produktiem. Tas pats par sevi neietekmēs kampaņas vēstījumu, bet palīdzēs nodrošināt, lai pircēji un patērētāji varētu atrast attiecīgos produktus. Visbeidzot, pircējiem un patērētājiem jābūt spējīgiem praksē atrast jebkurā kampaņā iekļautos produktus. Lielāka vērība tiek pievērsta arī produkta izcelsmei ES. Ja tirgus tomēr jau ir firmu zīmju ietekmēts, ES reklāmas akcijai ir ierobežota papildu vērtība, jo šādos gadījumos privātās firmu zīmes iesaistās spēcīgā konkurencē un izlieto prāvu reklāmas budžetu, lai palielinātu savu tirgus daļu.

2.8

Nav iemesla izmainīt līdzfinansējuma likmes starp dalībvalstīm un profesionālajām organizācijām. Problēma ir tāda, ka dažas dalībvalstis parāda saistību trūkumu vai arī uzskata par neiespējamu izpildīt līdzfinansējuma prasības. Tas nozīmē, ka iesaistītās profesionālās organizācijas tiek izslēgtas no shēmu izmantošanas, ja vien finansējums netiek nodrošināts caur parafiskāliem nodokļiem. Lai veiktu administratīvu vienkāršošanu, jālikvidē pašreizējās sarūkošās līdzfinansējuma likmes daudzgadīgām programmām un ES līdzfinansējums jānosaka 50 % apmērā.

2.9

Parafiskālo nodokļu pieņemšana par finansējuma avotu jau norāda, ka faktiski zināmas organizācijas nosedz 50 %. Šī iespēja ir jāsaglabā. Tomēr tas nozīmē, ka noteikumi par saistītās dalībvalsts 20 % daļu jāpadara elastīga, lai dalībvalstis katrā atsevišķā gadījumā varētu izlemt par finansējuma daļu, kādu tās piešķir programmai. Tas noteiktu minimālo obligāto ieguldījumu, teiksim, 20 % no apspriežamās organizācijas.

2.10

Komisija uzskata, ka vajadzētu atbalstīt puķu un augu veicināšanu trešo valstu tirgos, tāpat, kā iekšējā tirgū.

2.11

Tas ir administratīvs apgrūtinājums un nekalpo objektīvam mērķim, lai saskaņā ar šo shēmu pakļautu dalībvalstu finansiālos ieguldījumus Līguma noteikumiem par valstu palīdzību. Tādēļ, tāpat kā lauku telpas attīstības pasākumos, ierosinātā atbrīvošana no pieteikuma procedūras jāpiemēro no paša sākuma.

2.12

Ņemot vērā iesaistīto administratīvo apgrūtinājumu un ievērojamu daudzumu mazāku programmu, kam nav ietekmes apspriežamajos tirgos, laba iespēja būtu noteikt minimālo un maksimālo budžetu izvēlētajām programmām. Priekšroka jādod programmām, kuru ilgums un budžets ir pietiekams, lai nodrošinātu efektīvāku ietekmi.

2.13

Attiecībā uz dabīgajiem produktiem ES, valstu un privātās sertifikācijas un pārraudzības pasākumi pēc iespējas vairāk jāiekļauj Savienības kopīgajā režīmā šādiem produktiem. Šis process atrodas sagatavošanā un pēc iespējas jāatbalsta ar informatīvām kampaņām, lai tādējādi izveidotu īstu iekšējo tirgu dabīgajiem produktiem, aizvietojot valsts un privātās sistēmas. Informatīvajām kampaņām par ES dabīgajiem produktiem trešajās valstīs līdz šim bijusi tikai ierobežota ietekme. Iekšējā tirgus izveide dabīgajiem produktiem ir priekšnoteikums šādu produktu realizācijai trešjās valstīs. Līdz šim grūtības radušās attiecībā uz savstarpēju atšķirīgu shēmu atzīšanu, piemēram, starp ES un ASV.

3.1

Jāapspriež iespēja par vēl radikālākas rīcības iespējām attiecībā uz iekšējo uzdevumu un atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm un Komisiju, nekā tas norādīts priekšlikumā. Tas pats attiecas uz vajadzību vienkāršot un noskaidrot atbildības sadalījumu, ņemot vērā lielo skaitu komiteju un organizāciju, kas iesaistītas noteikumu izstrādē un atlases, ieviešanas, izsekošanas un pārraudzības procesā. Tādēļ priekšlikumam sekojošs pasākums ir speciālu darba grupu izveidošana ar pārstāvjiem no dalībvalstīm un/vai ekspertiem ar īpašām zināšanām reklāmas un publicitātes jautājumos, kuri var Komisiju profesionāli konsultēt stratēģijas attīstībā un režīma pasākumu ieviešanā.

3.2

Būtisku vienkāršošanu ietver iesniegtās izmaiņas izpildorganizāciju atlasē. Vienlaikus ir nepieciešams, ka attiecīgās organizācijas atkarībā no kampaņas veida pašas var pārņemt noteiktas aktivitātes programmas ietvaros un izpildorganizācija tiek izvēlēta tikai pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi priekšlikumu.

3.3

Ierosinātās izmaiņas dažā ziņā sastopas ar kritiku, kas bijusi izteikta, starp citu, arī par ilgo laiku no priekšlikumu iesniegšanas līdz gala lēmumam, šajā sākuma stadijā pieprasīto detaļu daudzumu un lēmumu pārredzamības trūkumu, tomēr ierosinātās izmaiņas ir solis pareizajā virzienā. Bez tam jāņem vērā apgrūtinošo ziņojumu prasību samazināšanos.

3.4

Ierosinātais elastīgums, kas atļauj Komisijai pašai uzsākt informatīvās kampaņas un veicināšanas darbības, aicinot nodrošināt godīgāku sadalījumu starp dažādām produktu jomām, ir apsveicama rīcība, ņemot vērā iesniegumu pārsvaru no augļu un dārzeņu nozarēm, kamēr citas nozares saņēmušas nelielu uzmanību vai tās nav bijis nemaz. Tomēr praktiska īstenošana rada virkni jautājumu, kā piemēram, par pielikumos ietvertajiem ierobežojumiem, kas limitē valstis un produktus, kas var tikt atbalstīti no ES.

3.5

ES ekoloģijas logotipam skaidri jāparādās jebkuros informatīvos un veicinošos pasākumos, lai tādējādi pazīstamāku darītu ES sertificēšanas un pārraudzības režīmu un veicinātu valstu sistēmu saskaņošanu. Uz ekoloģijas zīmes ir attēlots divpadsmit zvaigznes un simbolizē ES, tādejādi jāsamazina prasība, pēc vēl konkrēti nosakāmiem pamatprincipiem, kampaņu materiālā izmantot ES karogu. Pašreizējas prasības noved pie tā, ka uz tā paša kampaņas materiāla ir attēloti dažādi ES simboli, klāt vēl nāk valsts ekoloģijas zīme un izcelsmes vietas zīme, kā rezultāta vēstījums kļūst neskaidrs. Kampaņas LIFE programmas atbalstam tādā veidā ietver LIFE zīmi, kas arī attēlo divpadsmit zvaigznes, bet ne ES karogu.

3.6

Pašreizējās prasības, ka valsts vides logotipi ir pieļaujami tikai tad, ja ir iesaistīti tālejošāki valsts likumi, ir diskriminējošas un darbojas pret saskaņošanu. Tādēļ Eiropas vides aktivitāšu plāna projekts (1) ierosina izmantot valstu logotipus līdztekus ES logotipiem.

3.7

EESK aicina Komisiju izstrādāt procedurālas vadlīnijas, kas palīdzētu gan ekonomiskajiem aktieriem, gan arī varas pārstāvjiem to kontroles funkcijās un tādējādi arī Kopienas veicināšanas politikai vispārēji.

3.8

Šī regulācija tiek piemērota tikai nesen, tomēr jau ir pamanāmas dažas pamatprasības, kuras nākotnē ir jāņem vērā. Komisijai ir rūpīgi jākoordinē pasākumi dažādajos tirgos, lai nākotnē novērstu vēstījumu pārklāšanos vai sajaukšanos, kas veicināšanu varētu padarīt neefektīvu

4.1

Komisijas priekšlikums jāpieņem, paturot prātā iepriekšējos komentārus par vajadzību pēc tālākas vienkāršošanas.

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/37

1.1

Šis pašiniciatīvas atzinums fokusējas uz saistību starp rūpniecības pārmaiņām un valsts palīdzību, kā to ilustrē piemērs par tērauda nozari.

1.2

Šī pašiniciatīvas atzinuma autori ar terminu “rūpniecības pārmaiņas” saprot normālu un turpinošos procesu rūpniecības sektorā, kura ietvaros tiek proaktīvi reaģēts uz dinamiskām tendencēm ekonomikas nozarē, lai saglabātu konkurētspēju un veidotu iespējas izaugsmei.

1.3

Eiropa nevar palikt savrup notiekošajās rūpniecības pārmaiņās. Ievērojot faktu, ka tirgi arvien pieaugošā mērā kļūst globāli tirgi, ekonomiskās struktūras agrāk vai vēlāk ir jāsaskaņo ar noteikumiem, kas risinās pasaules tirgū. Šajā kontekstā Eiropas Savienībai ir jācenšas spēlēt aktīvu lomu, nosakot pamata starptautisko situāciju.

1.4

Šo pašiniciatīvas atzinumu mudināja radīt:

Izmantojot tērauda rūpniecību kā piemēru, šis pēc pašu iniciatīvas sastādītais atzinums analizē to, kā valsts palīdzība var radīt iespaidu uz nepieciešamajām strukturālajām pārmaiņām.

1.5

Kompānijas, kas nesaņem valsts palīdzību to konkurētspējas nodrošināšanai bieži ir salīdzinoši neizdevīgā situācijā, salīdzinot ar konkurentiem, kas to saņem; nelabvēlīgais iespaids uz šādu kompāniju attīstību var būt nopietns un tās pat var tikt izstumtas no tirgus. Par spīti šai pieredzei, kas iegūta vairāku restrukturizācijas desmitgadu laikā, Eiropas tērauda rūpniecības gadījums parāda, ka politiskiem lēmumu pieņēmējiem bieži ir grūti pretoties subsīdiju maksājumu atļaušanai lieliem uzņēmumiem, kas nodarbina atbilstoši lielu darbaspēku, kuriem draud slēgšana. Vispārīgi, tas nozīmē, ka liekas jaudas un neekonomiskas darbības tiek turpinātas pēc to tirgus noteiktā beigu termiņa. Nepieciešamie pielāgošanās procesi tiek uzsākti tikai negribīgi.

1.6

Par spīti tam, tagad politikas, ekonomikas un arī arodbiedrību pasaulē pastāv vispārīga vienošanās gan par rūpniecības pārmaiņu neizbēgamību, gan par nepieciešamību veidot šādas pārmaiņas ar starptautisku pamatvienošanos ( piemēram, PTO, OECD, SDO) starpniecību. Šī sapratne arī izriet no rūpniecības pārmaiņu dekādēm, kuras tērauda rūpniecība jau ir piedzīvojusi. Restrukturizācija un konsolidācija kopā ar to pavadošo sociālo dialogu tagad tiek atzītas par priekšnoteikumiem un kontekstu Eiropas uzņēmumu konkurētspējas nodrošināšanai tirgos, kas kļūst arvien integrētāki.

1.7

Ziņojumā par rūpniecības politiku, kas tika publicēts 2004.gada aprīlī (1) Eiropas Komisija pievērš uzmanību faktam, ka rūpniecības pārmaiņas nedrīkst pielīdzināt pilnīgai deindustrializācijai. Pēdējo fenomenu raksturo vienlaicīga nodarbinātības, ražošanas un produktivitātes pieauguma lejupslīde. Pilnīga deindustrializācijas rezultāts ir zemas produktivitātes darbu zaudēšana attīstības valstīm un nesen industrializētām valstīm, kur darbaspēka izmaksas ir zemākas. Galvenais šīs darbavietu pārvietošanās iemesls ir tāds, ka salīdzinošās izmaksu struktūras ir kļuvušas daudz labvēlīgākas ne-ES valstīs.

1.8

Tās analīzē par rūpniecības politiku Eiropas Komisija tomēr nonāk pie secinājuma, ka deindustrializācija šobrīd notiek kalnrūpniecības nozarē un tikai nelielā skaitā citu sektoru (tekstilijas, apģērbi, ādas preces, kuģu būve, koksēšanas rūpnīcas, naftas pārstrāde un kodoldegvielas un šķeļošā materiāla ražošana un pārstrāde). Kamēr strukturālās pārmaiņas neapšaubāmi ir sāpīgas atsevišķiem reģioniem, tās tomēr ir labvēlīgas no vispārējā ekonomiskā skatu punkta, ar nosacījumu, ka šādas pārmaiņas tiek pareizi prognozētas, identificētas un atbalstītas.

1.9

Prognozētais rūpniecības veidotās vispārējās ekonomiskās aktivitātes daļas sarukums atspoguļo ilgtermiņa procesu. Kamēr lielākā daļa rūpniecības nozaru, tādas kā dzelzs un tērauda nozare, pēdējo dažu desmitgažu laikā ir ievērojami samazinājušas savu darbaspēku, tās tajā pat laikā ir bijušas liecinieces savu produktu pievienotās vērtības un sava darba ražīguma acīmredzamam pieaugumam.

1.10

Pakalpojumu sektora sociālās nozīmības pieaugumu sabiedrība bieži uzskata par pierādījumu strukturālo pārmaiņu procesam uz rūpniecības rēķina. Šī pārmaiņa tomēr ir jāaplūko no starp šiem sektoriem pieaugošo ciešo saišu perspektīvas. Pēdējo dažu dekāžu laikā apstrādes rūpniecība dažādas aktivitātes (transportu, loģistiku, datu apstrādi u.c.) ir uzticējusi līgumdarbu veicējiem, ārējiem pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc ir jārīkojas rūpīgi un ļoti piesardzīgi, interpretējot rūpniecības pārmaiņu statistiku. Nepareizi secinājumi, kas balstīti uz virspusīgām analīzēm vai politiski motivētas puspatiesības var strauji radīt ļoti smagas sekas rūpniecībai.

1.11

Uz zināšanām balstītā Eiropas Savienībā rūpniecības radītā pievienotā vērtība paliek būtiska. Ievērojot visu rūpniecībai radīto pievienoto vērtību citās ekonomikas nozarēs, ir skaidrs, ka kopš 1990to gadu sākuma rūpniecība ir turpinājusi būt ļoti svarīga ES. Piemēram, Vācijā, ņemot vērā šo apvienoto izlaidi, rūpniecība turpina veidot vismaz 40 % no bruto pievienotās vērtības.

1.12

Ņemot vērā dažkārt ļoti sāpīgo pieredzi ar privatizāciju un restrukturizāciju, kura sniedzas gandrīz 30 gadu senā pagātnē, Eiropas Komisija tagad piedāvā nākotnes strukturālos pasākumus (ieskaitot CAEV tērauda nozari un citas nozares) balstīt uz pieredzi, kuru ES tērauda sektors ieguvis, piemērojot korekcijas pasākumus.

1.13

Pēdējo desmitgadu laikā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas politiskajā, tehniskajā un ekonomiskajā vidē, kādā darbojas ES tērauda sektors. Naftas krīzes, ES iekšējā tirgus izveidošana, ES paplašināšanās un arī globalizācija ir radījušas dziļu iespaidu uz šo preču nozari, kas ir nozīmīga citām ekonomikas nozarēm. Par spīti visām cikliskajām un strukturālajām svārstībām kopš pirmā krīzes gada 1975.gadā, tērauda ražošanas apjoms ES tomēr īstenībā ir palicis stabils. Tēraudu šobrīd joprojām ražo gandrīz visās ES-15 dalībvalstīs. Tomēr šobrīd, lai saražotu šo tēraudu, pateicoties tehnoloģiskajam progresam ir nepieciešama tikai apmēram trešdaļa no 1975.gada darbaspēka. Tērauda uzņēmumu procentuālā daļa ES-15, kuros valstij ir dominējoša īpašuma daļa, ir kritusies no 53 % 1985.gadā līdz 10 % šobrīd. Tomēr valsts kontrolēti un privāti tērauda uzņēmumi tagad ir pakļauti līdzīgiem ekonomiskajiem apstākļiem.

1.14

Šajos apstākļos Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Rūpniecības pārmaiņu Konsultatīvo komisiju (IPKK) piesaista uzdevums — pētīt lomu, kādu valsts palīdzība kopumā spēlē strukturālo pārmaiņu kontekstā un lomu, kādu tā ir spēlējusi īpaši attiecībā uz Eiropas tērauda rūpniecību. Šī pašiniciatīvas atzinuma ietvaros tiek pieņemts, ka termins “tērauda nozare” nozīmē visas rūpniecības aktivitātes, kas saistītas ar tērauda ražošanu un mārketingu un svarīgo lomu, kuru tas spēlē attiecībā uz tēraudu patērējošajām nozarēm ES.

2.1

Valsts palīdzība ir izvēlēti atbalsta veidi, kuru valsts institūcijas piešķir izvēlētām rūpniecības nozarēm un, visbeidzot, konkrētām grupām. Lai noteiktu, vai pasākumi veido valsts palīdzību, ir jānošķir starp pasākumiem, kuru nolūks ir sniegt atbalstu noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktu preču ražošanai, saskaņā ar ES Līguma 87. panta 1 punktu un vispārīgiem pasākumiem, kurus līdzīgi piemēro dalībvalstīs, bet kuru nolūks ir sniegt labumu ekonomikai kopumā. Pasākumi, kas pieder pēdējai kategorijai, neveido valsts palīdzību saskaņā ar 87. panta 1. punktu, bet ir vispārīgi ekonomiskās politikas pasākumi, kuri ir vienlīdzīgi piemērojami visiem uzņēmumiem. (piem., vispārīgi nodokļu stimuli investīciju atlaidēm).

2.2

Tomēr ir jāpatur prātā, ka ekonomiskās aktivitātes tirgus ekonomikās nosaka piedāvājums un pieprasījums un tās tiek koordinētas ar cenu mehānisma starpniecību. Jebkādiem pasākumiem, kuri apdraud cenu faktora lomu informācijas, virziena un stimulu sniegšanā, tādējādi piemīt risks principā būt kaitīgiem.

2.3

Valsts palīdzība var ilgstoši apdraudēt brīvu konkurenci, kavēt efektīvu resursu sadali un veidot draudu ES iekšējam tirgum. Eiropas Savienība tādēļ atzīst, ka brīvas un neizkropļotas konkurences nodrošināšana ir viens no Kopienas pamatprincipiem.

2.4

Konkrētas valsts palīdzības (finansiālās palīdzības vai nodokļu atlaižu) piešķiršanu var attaisnot tikai, ja tirgus nedarbojas pilnībā un pastāv reālistiska iespēja, ka subsīdiju piešķiršana sniegs labāku ekonomisko iznākumu. Tirgus kļūdas gadījumā valsts iejaukšanās finansiālās palīdzības sniegšanas formā var palīdzēt izvairīties no izkropļojumiem. Valstij tomēr reti ir zināšanas, kuras tai ir nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka tirgus kļūdu gadījumos tajā tiek ievadīts pareizais sabiedrisko līdzekļu apjoms. Uzņēmumi, kas cīnās par valsts palīdzību, ne vienmēr ir uzticams informācijas avots.

2.5

Papildus grūtības slēpjas apstāklī, ka tirgus apstākļi nepārtraukti mainās. Valsts palīdzība, kas sākotnēji bija attaisnojama, pēc kāda laika var izrādīties par tādu, kas nav ekonomiski nepieciešama, bet tā joprojām saglabājas dēļ politiskā procesa lēnā tempa vai reģionālo vai nozaru interešu grupu ietekmes rezultātā.

2.6

Valsts palīdzības piešķiršana arī bieži rada izmaiņas tirgus spēlētāju uzvedības modeļos. Kad viņi saņem subsīdijas, tas samazina viņu gatavību veikt korekcijas, kuras ir nepieciešamas, lai saglabātu vai atjaunotu uzņēmumu konkurētspēju, subsidētiem uzņēmumiem arī var izveidoties “subsīdiju mentalitāte”.

2.7

Vismaz vidējā termiņā valsts palīdzība var palielināt nodokļu nastu. Valsts palīdzības samazināšana ir ne tikai svarīga kā līdzeklis, lai sasniegtu paliekošu budžeta konsolidāciju, bet arī nepieciešama ekonomisko un regulējošo iemeslu dēļ. Ja tiek izmantota nepareiza pieeja subsīdijām, var tikt aizkavētas strukturālās pārmaiņas.

2.8

Lai radītu nepieciešamo vispārējā valsts palīdzības apjoma samazinājumu, secinājumos, kas tika izklāstīti pēc dažādām ES Ministru Padomes sanāksmēm, tika izteikti aicinājumi pārvietot uzsvaru no atbalsta sniegšanas atsevišķiem uzņēmumiem vai ekonomikas nozarēm uz horizontālo kopīgo interešu mērķu sasniegšanu, ieskaitot kohēzijas mērķus. Valsts palīdzība, kas piešķirta horizontālo mērķu sasniegšanai, parasti ir domāta, lai kompensētu tirgus kļūdas un tā parasti rada mazāk konkurences izkropļojumu, nekā to dara palīdzība nozarēm un palīdzība, kas piešķirta speciāliem nolūkiem. Lielākā daļa pēdējā palīdzības veida tiek piešķirta, lai glābtu vai restrukturizētu uzņēmumus, kas piedzīvo grūtības.

2.9

Galvenie horizontālie mērķi, kurus cenšas sasniegt valsts palīdzības sniegšana, ietver sekojošo:

2.10

Valstij tradicionāli ir bijusi ievērojama ietekme tērauda rūpniecībā; militārie un drošības apsvērumi, nebūt ne mazā mērā ir spēlējuši izšķirošu lomu šajā ziņā. Valsts ietekmes apjoma ilustrēšanai tiek pievērsta uzmanība faktam, ka 1980.gadā kādus 60 % pasaules tērauda izlaides joprojām ražoja uzņēmumi, kuri bija tiešā vai netiešā valsts kontrolē.

2.11

Kad tēraudu ražojošie uzņēmumi pieder valstij, tas parasti noved pie tā, ka valsts lielā mērā noraksta zaudējumus, tādējādi sniedzot uzņēmumiem faktisku izdzīvošanas garantiju. No efektīvas konkurences sasniegšanas viedokļa šāda situācija ir tikpat kaitīga kā valsts palīdzības piešķiršana, lai nostiprinātu uzņēmumu konkurences situāciju vai pasākumu ieviešana, lai novērstu draudošo slēgšanu uzņēmumiem, kas tieši nepieder valstij. Ekonomiskos pasākumus, kas tiek veikti, lai novērstu šādas slēgšanas, parasti atbalsta arī politiski pasākumi. Rezultātā pielāgojumu veikšanas nasta var tikt novirzīta konkurētspējīgākiem uzņēmumiem. Šādi pasākumi var arī radīt iejaukšanās spirāli.

2.12

Neskaitot palīdzību, kas piešķirta uzņēmumiem, kas pārtrauc darbību, horizontālā palīdzība vienīgā palīdzība, kas joprojām var tikt piešķirta Eiropas tērauda rūpniecībai. Ievērojot faktu, ka strukturālo pārmaiņu process līdz 1990 gadu beigām virzījās uz priekšu tikai nožēlojami lēnā tempā, Eiropas tērauda rūpniecība galu galā akceptēja nepieciešamību virzīties no palīdzības nozarei un ad hoc palīdzības uz horizontālo palīdzību. Tās palīdzības režīmā Eiropas tērauda rūpniecība tagad ir aizgājusi tik tālu, lai atteiktos arī no reģionālās palīdzības (2).

2.13

Eiropas Savienībā tiek piešķirta ievērojama loma arī visu nacionālo izdevumu novērošanai. Eiropas Komisijai ir jānodrošina, ka tās ES palīdzības politika ir balstīta uz valsts palīdzības caurskatāmu novērošanu un lietošanu, kā tas jau notiek tērauda sektorā.

2.14

Eiropas Komisija šobrīd turpina tās pārskatu par vispārējām vadlīnijām un pamata noteikumiem, kas pārvalda valsts palīdzību. Šie pasākumi ir jāsagatavo vienkāršākā un skaidrākā veidā. Ir jānovērš pretrunas. Komisija piešķirs prioritāti sekojošiem pasākumiem: to noteikumu pārskatīšana, kas pārvalda palīdzību, kas piešķirta grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, to ES noteikumu reforma, kas pārvalda reģionālo palīdzību pēc ES paplašināšanās; jaunu pamata noteikumu izstrāde, kas pārvalda novērtēšanu par to, kas veido relatīvi nelielas palīdzības summas; un skaidrojumi attiecībā uz vispārējas ekonomiskās intereses pakalpojumu jomu.

2.15

Turpmākai vispārējai ES palīdzības režīma attīstībai nākamajos dažos gados ir jāņem vērā starptautiskais konteksts un īpaši daudzpusējās saistības. Palīdzību attiecībā uz ne-lauksaimniecības precēm un produktiem pārvalda PTO Vienošanās par subsīdijām un līdzsvarojošiem pasākumiem.

3.1

1952.gadā Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līgums ietvēra skaidrus noteikumus par to, vai Dalībvalstīm bija atļauts piešķirt palīdzību kompānijām ogļu un tērauda nozarē: “Sekojošais (tiek) atzīts par nesavienojamu ar kopīgo tirgu oglēm un tēraudam un ... Kopienā (tiek) aizliegts, kā noteikts šajā Līgumā: ... subsīdijas vai palīdzība, kuru ... jebkādā veidā piešķir valsts”. Šis jebkāda atbalsta aizliegums kompānijām no visām dalībvalstīm, kas izklāstīts 4c pantā, bija loģiskas sekas visu nacionālo aizsardzības pasākumu atcelšanai Kopīgajā tirgū.

3.2

Pēc kopējā tirgus izveidošanas drīz tomēr kļuva skaidrs, ka bez valsts atbalsta Eiropā nebūtu iespējams nodrošināt Eiropas enerģijas piegādi, ne arī dzelzs un tērauda ražošanu ar iekšējiem ogļu avotiem. Tāda risinājuma meklējums, kas neprasītu mainīt EOTK līgumu, mudināja politikas veidotājus ieteikt, ka noteikta veida valsts palīdzība varētu tikt pārinterpretēta kā Kopienas palīdzība, kas principā bija pieļaujama. Kā pamats tam tika lietots 95. pants — noteikums, kas tika pieņemts, lai aptvertu neparedzētus apstākļus pēc tam, kad līgums ir parakstīts. Tas atļāva Kopienas iejaukšanos, kas tā bija nepieciešama, lai sasniegtu vienu vai vairākus Līguma mērķus.

3.3

Ogļu ieguves rūpniecības darbības, īpaši ar to saistīto darbavietu uzturēšana bija viens šāds mērķis. Turpmāk palīdzība, kuru dalībvalstis izmaksāja to ogļu kompānijām apmaiņā pret drošām enerģijas piegādēm un tērauda produkciju, tika uzskatīta par Kopienas palīdzību.

3.4

1970tajos gados daudzas dalībvalstis pat necentās izmantot šo atrunu palīdzībai, kuru tās sniedza tērauda kompānijām. Tā vietā tās izmaksāja miljardus, visumā neradot nekādus iebildumus, sākotnēji, lai veicinātu tērauda nozares paplašināšanos un vēlāk, lai panāktu, ka turpina šīs darboties kompānijas, no kurām lielākā daļa piederēja valstij. Pat 1980-to gadu sākumā toreizējais Konkurences ģenerāldirektors Komisijā atklāti atsaucās uz EOTK Līguma aizliegumu kā novecojušu.

3.5

Sākot no 1978.gada privātās tērauda kompānijas, kuras bija ievērojami cietušas no konkurences izkropļojumiem “palīdzības sacensības” rezultātā, guva arvien lielākus panākumus viņu mēģinājumos atjaunot subsīdiju aizlieguma darbību.

3.6

Tērauda subsīdiju kodeksi, kas bija balstīti uz 95. pantu, no 1980.gada noteica, ka palīdzība tērauda kompānijām varētu tikt piešķirta tikai stingri noteiktos apstākļos. Tomēr palīdzības veidi, kas joprojām bija atļauti, sākotnēji ietvēra gandrīz visu palīdzību, kuru dalībvalstis jau jebkurā gadījumā maksāja viņu kompānijām. Tādējādi vairumā gadījumu pirmais subsīdiju kodekss tikai kalpoja, lai legalizētu pastāvošo praksi. Tikai pakāpeniski tika pilnībā aizliegti konkurencei viskaitīgākie palīdzības veidi, tādi kā glābšanas, pamatdarbības un investīciju palīdzība.

3.7

Sākot no 1980-to gadu otrās puses, subsīdiju kodekss joprojām atļāva tikai izpētes un attīstības, vides un slēgšanas palīdzību. Par spīti tam, dažas valstij piederošas tērauda kompānijas joprojām saņēma valsts līdzekļus parādu atmaksāšanas un pārstrukturēšanas nolūkiem līdz pat 1990to gadu vidum, balstoties uz papildus izņēmumiem saskaņā ar 95.pantu.

3.8

Galu galā jebkādas “Kopienas palīdzības” piešķiršana tika padarīta atkarīga no ražošanas jaudas fundamentāliem samazinājumiem. Visbeidzot, tika panākta vienprātība starp dalībvalstīm, saskaņā ar kuru subsīdiju aizliegumiem netiktu pieļauti tālāki izņēmumi, atskaitot tos, kas atļauti subsīdiju kodeksā.

3.9

Šī stingrā likumdošana par tērauda palīdzību, kuru EOTK dibinātāji jau bija iecerējuši un atbildību par kuru uzņēmās ES Komisija, kad 2002.gadā beidzās līguma darbības termiņš, tika panākta, ne mazākajā mērā pateicoties politiskiem centieniem un tiesiskām darbībām, kuras veica tērauda rūpniecība. Pat, ja gadījumi nonāca Eiropas Kopienas Tiesā, tas vienmēr nenoveda pie apstrīdēto palīdzības atļauju atcelšanas, tie tomēr palīdzēja nodrošināt, ka juridiskās robežas tērauda palīdzības aizliegumam tika precīzi definētās un tālāk ierobežotas.

3.10

Kopējais naudas apjoms, ko novirzīja EOTK tērauda kompānijām, bija ievērojams: vairāk par 70 miljardiem eiro kopš 1975.gada! To var sadalīt sekojošajā veidā:

3.11

Saskaņā ar jaunāko Eiropas Komisijas palīdzības rezultātu apkopojumu, tērauda industrijas daļa visā ES palīdzībā šobrīd ir mazāk nekā 2 tūkstošdaļas no kopējā. Šī palīdzība gandrīz pilnībā ir vides aizsardzības pasākumiem. Šodien tērauda palīdzības likumdošana un prakse nepārprotami ir stingrāka nekā EK palīdzības procedūras citās rūpniecības nozarēs.

3.12

1960-tajos gados un 1970-to gadu pirmajā pusē pasaules tērauda patēriņš uzrādīja spēcīgu, regulāru pieaugumu, vidēji vairāk nekā par 5 % gadā. 1974.gadā neapstrādāta tērauda ražošana toreizējā deviņu valstu Eiropas Kopienā sasniedza rekordlīmeni — gandrīz 156 miljonus tonnu ar jaudu izmantošanu 87 % līmenī.

3.13

Tomēr gadu vēlāk, 1975.gadā, naftas cenas krīze izraisīja strauju tērauda ražošanas kritumu un rezultātā gada laikā ražošana EK bija sarukusi par 30 miljoniem tonnu (19 %). Atbilstošais tērauda cenu kritums apsteidza ražošanas kritumu. Tajā pat laikā EOTK tērauda kompānijas saskārās ar ievērojamu importa pieaugumu, kuru pavadīja viņu pašu eksporta vienlīdz nepārprotams kritums. Tērauda lietošanas samazināšanos vienotajā tirgū pastiprināja fakts, ka tika izlietoti tērauda krājumi.

3.14

Sākotnēji izskatījās, ka tas vienkārši bija īpaši straujš cikliskais kritums. Visi eksperti tādēļ uzskatīja, ka tam drīz sekos kāpums. Ekonomiskie institūti, kurus aptaujāja Eiropas Komisija, apstiprināja, ka atlabšana būs īpaši spēcīga un ilgstoša. Komisijas ilgtermiņa prognoze, Vispārējie Mērķi 1985, kura tika sastādīta sadarbībā ar ražotājiem, patērētājiem un tirgotājiem, prognozēja, ka tērauda ražošana deviņās EK valstīs 1985.gadā sasniegs ne mazāk kā 188 miljonus tonnu. Tomēr faktiski saražoja tikai 120 miljonus tonnu. Tērauda kompāniju vidēja un ilgtermiņa investīciju plānošana tādēļ tika balstīta uz pilnīgi nepareiziem parametriem; tika radītas liekas jaudas un piedāvājums un pieprasījums arvien vairāk attālinājās.

3.15

Tērauda patērētāju investīciju aktivitātes ir krasi samazinātas dēļ pasaules mēroga ekonomiskā pieauguma palēnināšanās un tas ir īpaši negatīvi iespaidojis tērauda patēriņu, jo apmēram divas trešdaļas tērauda patēriņa augsti attīstītajās industrializētajās valstīs ir saistīts ar investīciju darbībām.

3.16

Cits svarīgs iemesls tērauda pieprasījumam pasaules mēroga stagnācijai kopš 1975.gada ir fakts, ka noteiktiem nolūkiem tiek izlietots mazāk tērauda, jo to tagad izmanto efektīvāk. Pastāvīgā virzība no kvantitatīva uz kvalitatīvu pieaugumu un terciārā sektora ekspansija arī ir noveduši pie tērauda pieprasījuma krišanās Eiropā.

3.17

Par spīti stagnantam tērauda patēriņam kopš 1975.gada, atkal ir nozīmīgi pieaugusi tērauda ražošanas jauda. Pasaules nominālā neapstrādātā tērauda ražošanas jauda starp 1974. un 1983.gadu pieauga par 150 miljoniem tonnu, kamēr pasaules tērauda pieprasījums tajā pašā periodā samazinājās par 44 miljoniem tonnu. Tajā pat laikā ražošanas jaudas attīstība “jaunajās” tērauda valstīs un Austrumu bloka valstīs veidoja īpaši lielu pretrunu. Salīdzinot ar faktisko tērauda patēriņu, nominālās jaudas pārpalikums pasaulē 1974.gadā sasniedza 130 miljonus tonnu un gandrīz trīskāršojās desmit gadu laikā (343 miljoni tonnu).

3.18

Tā kā pieprasījuma kritumu tajā laikā joprojām uzskatīja par tīri ciklisku fenomenu, par spīti krīzes pasākumiem, jauda tika uzturēta. Šie pasākumi neguva panākumus piedāvājuma puses spiediena kavēšanā, cenu karu novēršanā Eiropas tērauda tirgū vai cenu krišanās apturēšanā. Kompānijas ar augstām ražošanas izmaksām un nelielām rezervēm saskārās ar pieaugošām grūtībām. Tās aicināja ieviest valsts atbalstu un to parasti saņēma no savām nacionālajām valdībām. Problēmas, ar kurām saskārās atsevišķas kompānijas, tādēļ kļuva par visa sektora problēmām. Brīvprātīgu ierobežojumu sistēma, kuru ieviesa no jauna izveidotas Eiropas tērauda rūpniecības nozares asociācijas “Eurofer” locekļi, galu galā sabruka, kad neviena no lielākajām kompānijām tajās vairs nepiedalījās.

3.19

Pēc brīvprātīgās sistēmas sabrukuma 1980.gada rudenī Komisija bija spiesta deklarēt, ka acīmredzami ir iestājusies krīze un ieviest obligātu ražošanas kvotu sistēmu (obligāto kvotu noteikumi) visām rūpnīcām EK. Pēc tam Komisijas noteica ražošanas kvotas katru ceturksni. Sistēma radīja sankciju iespēju nepakļaušanās gadījumā. Turklāt konkrētiem produktiem tika noteiktas speciālas minimālās cenas. Papildus tam, cenu stabilizācija un sociāli un reģionāli panesamas jaudas samazināšanas bija izmantotās pieejas mezgla punkti. Ražošanas kvotas un piegāžu kvotas kopējā tirgū tika noteiktas katrai tēraudu ražojošai kompānijai EK. Tika noslēgtas arī brīvprātīgu ierobežojumu līgumi ar 15 importējošām valstīm. Ievērojot zemas tirgus cenas tērauda produktiem bija svarīgi izvairīties no zaudējumiem no eksporta, kas būtu prasījuši papildus subsīdijas no EK saskaņā ar krīzes sistēmas noteikumiem. 1980-to gadu sākumā kvotu sistēmai tika pakļauti apmēram 70 % Eiropas tērauda ražošanas.

3.20

Tomēr pakāpeniskas jaudas samazināšanas politiskais mērķis sākotnēji netika sasniegts. Iesaistīto kompāniju cerības uz pieprasījuma augšupeju un konkurentu likvidēšanu, kā arī valsts palīdzību un kontrolētu piedāvājumu kavēja vismazāk konkurētspējīgo kompāniju jaudas samazināšanu. Jaudas samazināšana tikai pakāpeniski sākās ar otro subsīdiju kodeksu, kas noteica, ka nosacījums palīdzības piešķiršanai būtu pārstrukturēšanas programmas ieviešana. Obligāto kvotu noteikumi, kuru darbība sākotnēji tika plānota tikai līdz 1981.gadam, bija atkal un atkal jāpaplašina konkurences iemeslu dēļ.

3.21

Komisija izvēlējās EOTK Līguma aizliegto valsts palīdzību kā līdzekli spiediena radīšanai un izlēma legalizēt iepriekš nelikumīgo praksi ar subsīdiju kodeksu, kas tika ieviests tajā pat laikā, lai realizētu nenovēršamo jaudas samazināšanu; bet tā vienlaicīgi aicināja ieviest licencēšanas režīmu, kuru tā saistīja ar jaudas prasību samazināšanu. Šī tērauda politikas fāze turpinājās līdz 1985. gada beigām. Kā pretpasākums valsts palīdzības apstiprināšanai saskaņā ar kvotu sistēmas inventāra aizsardzību notika ražošanas jaudas likvidēšana, kuras ekvivalents bija apmēram 44 miljoni tonnu neapstrādāta tērauda un 32 miljoni tonnu karsti velmēta tērauda.

3.22

Tikai starp 1983. un 1985.gadu kā valsts palīdzību tērauda kompānijām sadalīja apmēram 15 miljardus eiro. Konkurences noteikumu harmonizācijas vietā, politiskie lēmumu pieņēmēji pārāk maz izmantoja iespēju likt finansiāli spēcīgām kompānijām atbilstoši samazināt jaudu. Rezultātā viņi novilcināja liekās jaudas korekciju, uz ko jau ilgu laiku aicināja tirgus.

3.23

1985.gadā ar apstiprinājumu, ka nepārprotama krīze ir beigusies, Eiropas Komisija galu galā aicināja radikāli pārorientēt EK tērauda tirgus politiku. Drīz pēc valsts palīdzības piešķiršanas 15 miljardu eiro apmērā. Kā daļai no pasākumiem padarīt kvotas sistēmu elastīgāku un tad pilnīgi liberalizēt tirgu, vajadzēja būt tirgus virzītai liekās jaudas samazināšanai, kaut kas, ko acīmredzot nevarēja sasniegt ar intervences pasākumiem no Briseles. Tomēr tās pēkšņās virziena maiņas laikā Komisija ignorēja faktu, ka miljardi, kurus tā bija piešķīrusi kā palīdzību līdz 1985.gada beigām veicinātu konkurētspēju tikai sekojošajos gados. Līdz 1986.gada beigām tā bija drastiski samazinājusi regulēto produktu daļu.

3.24

Par spīti jaudas korekcijai apmēram 40 miljonu tonnu apmērā un desmitiem tūkstošu darbavietu likvidēšanai, pārmērīgais ražošanas potenciāls apmēram 25 miljonu tonnu līmenī tajā laikā joprojām radīja spiedienu uz tirgu.

3.25

Īstermiņa pieprasījuma pieaugums pēc 1987.gada pamatoja Komisijas argumentu, ka tērauda rūpniecība vairs nav jāuzskata par krīzē esošu. Tādi regulējošie pasākumi kā ražošanas sertifikāti un piegāžu piespiedu reģistrācija tika atcelti. Pieauga spiediens uz nacionālajām valdībām un Komisiju, tādējādi tika izdots trešais (1985), ceturtais (1989) un piektais (1992) subsīdiju kodekss, lai uzliktu pastāvīgu vāku Komisijas subsīdiju mucai. Palīdzība ES dalībvalstīs nākotnē būtu jāsniedz tikai izpētei un attīstībai, vides aizsardzībai un speciālai slēgšanas palīdzībai (3). Gandrīz visa no šīs palīdzības nāca no EOTK fonda, kas tika finansēts no ogļu un tērauda industrijas līdzekļiem.

3.26

Pēc īsas kulminācijas 1990.gadā tērauda pieprasījums atkal samazinājās; tērauda cenas arī kritās par apmēram 20 %. 1992.gadā no jauna atskanēja arvien biežāki aicinājumi Komisijai iejaukties papildus. Konkrēti, tie aicināja ieviest ceturkšņa ražošanas un piegādes novērtējumus atsevišķiem produktiem, apvienošanos vienkāršošanu, importa aizsardzību attiecībā uz Austrumeiropu un pārstrukturēšanas palīdzību. Lai samazinātu liekās jaudas, tie ieteica strukturālu krīzes karteli, nastas dalīšanas sistēmu starp kompānijām un 20 % noteiktu jaudas samazināšanu līdz 1996.gada beigām, atlaižot 50 000 strādnieku.

3.27

Tomēr Komisija noraidīja strukturāla krīzes karteļa ideju un jaunu kvotu sistēmu; 1993.gadā tā prezentēja tās pašas priekšlikumu, kas sastāvēja tikai no netiešiem pasākumiem. Pasākumi paredzēja jaudas samazināšanas priekšfinansēšanu no Komisijas puses, apvienošanos veicināšanu un sadarbību ražošanā, tērauda tirgus pagaidu aizsardzību pret importu no Austrumeiropas, tirgus caurskatāmības palielināšanu ar informāciju par ražošanu un piegādi ES un pavadošiem sociāliem pasākumiem kā stimulu samazināt jaudu. Tika ieviests pārstrukturēšanas process, kura laikā ražošanas jaudu samazināja par papildus 19 miljoniem tonnu un EK dzelzs un tērauda industrijā atlaida apmēram 100 000 cilvēku. Priekšfinansēšanas modelis, kuru jau bija apstiprinājusi Ministru Padome, netika lietots.

3.28

1993.gada decembrī, par spīti piektajam subsīdiju kodeksam, ES Ministru Padome pēc Komisijas priekšlikuma vienprātīgi, bet ar norādījumu uz šīs palīdzības vienreizējo raksturu, apstiprināja valsts palīdzību par gandrīz 7 miljardiem eiro dažādiem ES tērauda uzņēmumiem.

3.29

EOTK līgums ieviesa stingru valsts palīdzības aizliegumu tā 4c pantā. Tomēr palīdzības aizliegums tikai ierobežotā mērā atturēja dalībvalstis no to tērauda rūpniecību aizsardzības, ar pilnu atbalstu augstākajā Eiropas līmenī. Vairāk nekā 70 miljardi nodokļu maksātāju naudas, kuru izmaksāja līdz EOTK līguma termiņa beigām, aizkavēja nepieciešamās korekcijas rūpniecības pārmaiņām, bet nevarēja novērst to veikšanu beigās. Eiropas Komisija 1990tajos gados arī uzturēja izmēģināto un pārbaudīto pieeju — Valsts palīdzības apstiprināšanu apmaiņā pret jaudas samazināšanu, arī CAEV tērauda rūpniecības pārstrukturēšanai kā daļu no gatavošanās dalībai ES.

3.30

1982.gadā ES dalībvalstis — apejot tirgus principu — panāca politisku vienošanos par nepieciešamās jaudas samazināšanas vienlīdzību sadali. Tas bija pretrunā ar EOTK līguma 2.pantu, saskaņā ar kuru tērauds bija jāražo tur, kur ražošanas izmaksas ir visizdevīgākās. Tā vietā, lai veicinātu neekonomisku kompāniju likvidēšanu tirgū, vienlaikus rīkojoties, lai mīkstinātu sociālās sekas un tādējādi dodot iespēju līdzsvaram starp piedāvājumu un pieprasījumu ātri atjaunoties, ES dalībvalstis un Eiropas Komisija izmantoja instrumentus, kas EOTK līgumā bija paredzēti krīzes situācijām, kas nebija noteikti labvēlīgi tērauda rūpniecībā kopumā. Sociālās, reģionālas un sadales politikas iemeslu dēļ tika atbalstītas nerentablas jaudas, kamēr rentablas jaudas — parasti privātajā sektorā tika zaudētas, kopā ar darbavietām, kurām vajadzēja būt salīdzinoši drošām.

3.31

Tomēr nevar noliegt, ka ES tērauda rūpniecība bija zināmā mērā spējīga pārdzīvot krīzes periodu. Galu galā, tērauda ražotāji guva panākumus, padarot sevi pietiekoši konkurētspējīgiem saskaņā ar starptautiskiem standartiem. Šis process, kuru līdz rezultātam varēja novest tikai caur intensīvu dialogu starp divām nozarē iesaistītajām pusēm, bija ārkārtīgi dārgs, ar vairāk nekā 550 000 atlaišanām, kaut gan kopumā izdevās izvairīties no nepieņemamām sociālajām sekām.

3.32

Daudzi no tehniskajiem jaunievedumiem, kas pārveidoja Eiropas tērauda rūpniecību, tika uzsākti un daudz dziļāk attīstīti EOTK izpētes programmas, kas bija pašfinansēta no ogļu un tērauda industrijas, ietvaros. EOTK līguma mērķis bija padarīt izpētes resursus pieejamos Kopienas pētījumiem, lai veicinātu nozares konkurētspēju kopumā un uzlabotu darba drošību.

3.33

Pirmā EOTK izpētes programma sākās jau tālajā 1955.gadā. No tā laikā pētnieki un inženieri, kas ir tehnoloģisko jaunievedumu līderi, savu darbu arvien vairāk ievirzīja pretim Eiropas pieejai, kas balstīta uz sadarbību. Tērauda rūpniecība un ar to Eiropas sabiedrība guva no šāda veida sadarbības pētījumos, kad centieni tika koordinēti, veikti kopīgi pasākumi un rezultāti tika darīti pieejami visiem iesaistītajiem. Rūpnieciskie jaunievedumi tādējādi strauji virzījās cauri pastāvīgiem uzlabojumiem.

3.34

EOTK pētījumi arī spēja iegūt nozīmīgus rezultātus vides jomā, kas ir tik svarīga sabiedrībai. Sēra dioksīda izmeši tika samazināti par 70 % un kvēpu izmeši par 60 %. Oglekļa dioksīda izmeši tika samazināti uz pusi, salīdzinot ar 1980to gadu sākumu. Eiropas tērauda ražotāji šobrīd izmanto 40 % mazāk enerģijas uz tonnu saražotā tērauda nekā pirms 20 gadiem.

3.35

Sākotnēji Kopienas izpētei 1955.gada EOTK budžetā tika piešķirti tikai 7 miljoni eiro ik gadus. 1990tajos gados ES 15 šis skaitlis pieauga līdz apmēram 50 miljoniem eiro ik gadus. EOTK programma atbalstīja izpētes aktivitātes tās Kopienas projektos, lai uzlabotu procedūras, materiālus un vidi par 60 %. 1983.gadā papildus 40 % izpētes palīdzības tika piešķirts pilotprojektiem un izpētes projektiem.

3.36

Šādā veidā katrs eiro, kas tika investēts EOTK pētījumos, sniedza 13 eiro atdevi. Uz šī fona tādēļ nav pārsteidzoši, ka ar EOTK darbības izbeigšanos ES dalībvalstis vienprātīgi vienojās lietot paliekošos resursus, kas tika iegūti no ogļu un tērauda kompāniju iemaksām, tikai tam, lai turpinātu nozares pētījumus ogļu un tērauda rūpniecībā. Pieņemto vadlīniju mērķis ir lietot pēc-EOTK procentu ienākumus apmēram 60 miljonu eiro apmērā tikai ogļu un tērauda izpētei un tērauda jomā īpaši:

3.37

Patreiz, ES paplašināšanās kontekstā, tērauda rūpniecība ES ir labi apgādāta, lai piedalītos globālā konkurencē. Dažu pēdējo gadu laikā Eiropas tērauda rūpniecība ir nostiprinājusi tās pozīcijas, ne tikai tehniskā un ekonomiskā ziņā, bet arī vides ziņā. Dažas iepriekšējās valsts kompānijas ir mērķtiecīgi izmantojušas finansiālo palīdzību, kuru tās saņēma un ar tehnoloģiskās pielāgošanās palīdzību un racionālākām struktūrām ir izvirzījušās līderpozīcijās globālajā tirgū.

3.38

Tērauda rūpniecība ir guvusi panākumus, atbildot uz globalizācijas un ilgtspējīgas attīstības prasībām. Eiropas tērauda rūpniecība nepārprotami ir mācījusies no tās pieredzes ar tērauda krīzēm 1970-tajos, 1980-tajos un 1990-tajos gados. Tērauda sektors tagad ir tik konkurētspējīgs, ka pat ekonomiski sarežģītos laikos tas galvenokārt spēj darboties ar peļņu.

3.39

Spēcīgs tērauda pieprasījums ES iekšējā tirgū pasvītro lielos pūliņus, kurus ir veikuši ES tērauda ražotāji, kas cenšas būt efektīvi no izmaksu viedokļa, tajā pat laikā uzlabojot to produktu kvalitāti un stiprinot ciešas saites ar klientiem. Ar apvienošanos un pārņemšanu palīdzību un ar pieaugošu efektivitāti un izmaksu samazināšanu ES tērauda ražotāji ir ielikuši pamatu konkurētspējīgai tērauda ražošanai 21.gadsimtā. Termini “glābšana un pārstrukturēšanas palīdzība” ir pazuduši no tērauda ražotāju vārdu krājuma. Skaidri aicinot saglabāt noteikumus, kas pārvalda valsts palīdzību pat pēc EOTK Līguma darbības beigām, tēraudu ražojošie uzņēmumi ES ir pasvītrojuši faktu, ka viņi vēlas, lai subsīdiju mentalitātes un konkurences izkropļojumu ēra tiktu uzskatīta par noteikti beigušos.

3.40

Konsolidācijas un rūpniecības pārmaiņu procesi tomēr nekādā ziņā vēl nav beigušies. Daži uzņēmumi jau cenšas sasniegt transkontinentālas apvienošanās. Ķīnas kā rūpnieciska spēlētāja izaugsmei jau šobrīd ir ievērojama ietekme uz uzņēmumu konkurētspēju. Strauji augošais tērauda pieprasījums Ķīnā saasina situāciju attiecībā uz pieprasījumu starptautiskajos izejvielu tirgos. Ķīnas imports, piemēram, dzelzs rūdas un metāla lūžņu imports izraisa to trūkumu pasaules tirgos un noved pie izejmateriālu un pārvadāšanas izmaksu lēcienveidīga pieauguma.

3.41

Šobrīd tiek kāpināts arī strukturālo izmaiņu temps jauno dalībvalstu tērauda rūpniecībā. Izaicinājumi, ar kādiem sastopas šīs valstis to tērauda rūpniecību pārstrukturēšanā ir vairāk vai mazāk salīdzināmi ar situāciju, kādu Rietumeiropa piedzīvoja pirms 25 gadiem, kaut arī tirgi kopš tā brīža ir kļuvuši ievērojami globalizētāki. Ievērojot to, ir būtiski, ka arī Austrumu un Centrāleiropas partneri gūst labumu no tērauda rūpniecības pārstrukturēšanas pieredzes Rietumeiropā un no sociālā dialoga lomas šajā procesā.

3.42

Apmaiņā pret speciālas palīdzības saņemšanu (saudzēšanas perioda laikā) 1990to gadu Eiropas vienošanās prasīja CAEV veikt efektīvus pārstrukturēšanas pasākumus un plašu pārmērīgās jaudas samazināšanu un demonstrēt, ka uzņēmumi, kas saņēma palīdzību, ir kļuvuši dzīvotspējīgāki. Lai nodrošinātu brīvu un godīgu konkurenci tērauda tirgū ES arī pēc ES paplašināšanās, jaunajām dalībvalstīm saskaņā ar pievienošanās līgumiem tika uzlikts pienākums ievērot pastāvošos ES noteikumus (piem., direktīvas un pamata lēmumus konkurences un valsts palīdzības, nodokļu, vides un sociālās politikas jomās u.c.). Eiropas Komisijai ir stingri jānovēro situācija, lai nodrošinātu, ka valsts palīdzība, kas sniegta CAEV nacionālajām valdībām, atbilst saskaņotam stingram ES palīdzības režīmam un arī nodrošināt, ka paturot prātā faktisko pieprasījuma līmeni, neefektīvā ražošanas jauda patiešām tiek samazināta kā plānots.

4.1

Pasaules tirgus sarežģītās situācijas sekas Savienotajās Valstīs mudināja ASV administrāciju 2002.gada martā ieviest pagaidu importa nodevas saskaņā ar ASV Tirdzniecības akta 201.pantu, lai aizsargātu iekšzemes tērauda tirgu, tādējādi nostājoties pret PTO noteikumiem. Uz izteikti nestabilas tērauda tirdzniecības fona, kuru izraisīja neefektīvas liekās jaudas pastāvēšana visā pasaulē, Buša administrācija arī paziņoja, ka tā bija gatava atbalstīt starptautiskās sarunas par neefektīvu ražošanas jaudu likvidēšanu un valsts palīdzības ierobežošanu pasaules mērogā.

4.2

ES dalībvalstis un Eiropas Komisija atbalstīja visus pūliņus, lai ieviestu lielāku disciplīnu attiecībā uz palīdzības piešķiršanu tērauda nozarei visā pasaulē. Multinacionālu sarunu sākšanās OECD pārziņā Parīzē 2002.gada decembrī sniedza ES iespēju piedāvāt, ka tās pārbaudītais palīdzības režīms tērauda rūpniecībai kalpotu kā bāze starptautiskam Tērauda subsīdiju līgumam (TSL).

4.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta Eiropas Komisijas rīcību par spīti faktam, ka ES tērauda rūpniecība šķiet izjūtam ievērojamas šaubas par citu valstu un reģionu nolūku nopietnību, kad darīšana nonāk līdz tērauda subsīdiju samazināšanai un līdz ar to pie to parakstu pievienošanas efektīvam TSL, kas ietver obligātu informēšanu un sankcijas. Komiteja arī ir norūpējusies, ka palīdzības un jaudas jautājumi netiek apspriest tajā pat laikā, kad tirdzniecības aizsardzības instrumenti, kurus bieži lieto bez attaisnojuma, novedot pie konkurences izkropļošanas.

4.4

ES tērauda ražotāji iet tālāk jautājumā par iespējamā TSL darbības jomu nekā lielākā daļa nacionālo pārstāvju OECD. OECD sarunās ES tērauda ražotāji bija apvienoti, aicinot TSL ietvaros aizliegt visu valsts palīdzību, kas palīdz radīt jaudu pieaugumu vai uzturēt neekonomisku jaudu. Šī prasība tādēļ aptver ne tikai specifisku palīdzību, kuru sniedz tikai atlasīties tērauda ražotājiem, bet arī attiecas uz ne-specifisku vai vispārīgu palīdzību.

4.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja piekrīt ES tērauda ražotāju uzskatam, ka valsts palīdzība būtu tikai jāatļauj tik ilgi, kamēr tā nerada kaitīgu ietekmi uz ražošanas jaudas attīstību, godīgu konkurenci un tirdzniecības plūsmām. Tam tā esot, Komiteja dod tās atbalstu sekojošiem izņēmumiem OECD sarunās:

4.6

Saistībā ar subsīdiju vienošanos, būtu arī jāatzīst, ka vismaz dažām jaunattīstības un jaunajām industrializētajām valstīm jau ir pilnīgi konkurētspējīga tērauda rūpniecība. Tērauda ražotāji jaunattīstības valstīs gūst labumu no tādām konkurences priekšrocībām kā zemas darbaspēka izmaksas, pieeja izejmateriāliem, zemāki vides standarti un augstu muitas nodokļu aizsardzība. Tādēļ valsts palīdzība tērauda uzņēmumiem šajās ekonomikās var tikai tikt iecerēta ar nosacījumu, ka būtiska valsts palīdzība:

5.1

Pagātnes pieredze ar Eiropas tērauda rūpniecības pārstrukturēšanu parāda, ka valsts palīdzība kompānijām ir abpusgriezīgs zobens: tā tikai dod labumu konkrētām kompānijām un noved pie izniekošanas, jo vidējā termiņā tiek saglabātas neekonomiskas ražošanas jaudas. Tomēr, ja tā ir daļa no sarunu rezultātā tapušas pārstrukturēšanas programmas, valsts palīdzība var mazināt sociālās grūtības un tādējādi veicināt industriālo pārmaiņu akceptējamību un sekas. Tādējādi tiek apstiprināta šī procesa kontrole caur sociālo dialogu.

5.2

Rodas arī jautājums par to, vai iztērētās milzīgās nodokļu maksātāju naudas summas, piemēram, apmācībai un pētījumiem, varēja izlietot labāk.

5.3

Cita problēma bija tāda, ka tērauda rūpniecības krīzes gadu laikā, kaut gan juridiskā pozīcija (EOTK līguma 4c pants) attiecībā uz valsts palīdzību šķita skaidra (visa valsts palīdzība bija aizliegta), dažādi subsīdiju kodeksi, Ministru Padomes lēmumi un tiesas spriedumi mīkstināja nosprausto līniju un padarīja to neparedzamu. Tērauda uzņēmumiem trūkst pamatdatu un plānošanas drošība.

5.4

Desmit vai vairāk jaunu dalībvalstu pievienošanās kontekstā ir vēl svarīgāk uzstāt uz stingru noteikumu ievērošanu (kuri ir pietiekoši skaidri) par palīdzību tērauda nozarei, ar ātru rīcību, reaģējot uz visiem pārkāpumiem, kā USS Kosice gadījumā.

5.5

Kļūdas, kas tika pieļautas ES-15, nedrīkst atkārtot.

5.6

Starplaikā pārtrauktās sarunas OECD ietvaros ir vērtīgas tikai, ja tās noved pie tekošās situācijas ilgtspējīgas uzlabošanās, t.i.:

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/47

1.1

Eiropas pilsoņu sanitārā drošība, kas ir viena no sabiedrības veselības pamata sastāvdaļām, nozīmē kolektīvo atbildību no kompetentu iestāžu puses (arī bioterorisma gadījumā) un, izejot no tā, šīs iestādes realizē savas jaunās tiesības, informējot sabiedrību caurspīdīgā veidā par saviem lēmumiem un uzraudzību.

1.2

Drošība un aprūpes sistēma: divi termini, kurus parasti saista kopā, taču šī saistība bieži vien nav redzama, jo sabiedrības veselības koncepts vēl tiek kritizēts par socioloģisko smagnējību un medicīnas tradīcijām, kas ietekmējas no diagnostikas sasniegumiem un individuālās terapijas.

1.3

Laikā, kad triecieni, ko Eiropa pārdzīvojusi, skaidri pierāda, ka sanitārie riski sen vairs nav tikai medicīnas lauciņš, bet ar spēku ielaužas gan sociālajā, gan politiskajā sfērā, sanitārās drošības stratēģijas noteikšana ir kļuvusi par kopīgu atbildību, it īpaši politisko vadītāju atbildību: no šī brīža pilsoņiem jābūt drošiem, ka viņu rīcībā būs šīs drošības garantijas.

1.4

Sanitārā drošība nevar veidoties no nekā, tā bagātina un papildina tradicionālās sabiedrības veselības jomas, īpaši epidemioloģiju, tā balstās uz attīstītām medikamentu kontroles sistēmām un pētījumiem, tai pieder noteicošā loma tik lielā mērā, cik tiek atklātas visas medicīniskās prakses jatrogēnās sekas.

1.5

Sanitārās drošības pasākumi neatšķiras no medicīniskajiem pasākumiem. Tie attīstās pa posmiem, tie piedāvā virkni, pašreizējā brīdī, iespējamo izvēļu, ko nosaka peļņas/izmaksu novērtējums un radušies riski. Sanitārās drošības kvalitāte atspoguļo aprūpes sistēmas kvalitāti.

1.6

Sanitārā drošība balstās uz medicīniska tipa pasākumiem un tūlītēju nepieciešamību izstrādāt sanitārās drošības metodoloģiju, un patiesu sabiedriskās darbības saistību. Sanitārās drošības darbības lauks, protams, ir daudz plašāks, jo iet roku rokā ar nepārtrauktiem medicīnas jauninājumiem.

1.7

Sanitārās drošības konceptam ir nepārtraukti jāattīstās, it īpaši, kad ir jābaidās no bioterorisma akcijām, tas nevar stāvēt uz vietas: ir jāatrod līdzsvars starp absolūtas, kas ir nesasniedzama, drošības meklējumiem un nolaidību vai nekaitīgu atturību. Veselības aizsardzības sistēmas pieaugošajai efektivitātei ir nepieciešama sanitārā drošība, neaizmirstot veikt salīdzinājumu ar visnabadzīgākajām valstīm, kuru vienīgā problēma pašreizējos apstākļos ir vispirms apgūt tos elementus, kas ir sabiedrības veselības sistēmas pamatā.

1.8

Labklājīgajā un ar savstarpējo risku aizsardzībus saistītajā Eiropas Savienībā kā nākamais priekšā stāv institucionālās veselības aizsardzības pārņemšana. Lai diskutētu sanitārās drošības lēmumus un, lai tos publiskotu, ir jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, lai piedāvātu Eiropas Savienības pilsoņiem citas alternatīvas, nevis paniku vai faktu slēpšanu, tikai tā Eiropas Savienība var kļūt demokrātiskā ziņā pieaugusi sabiedrības veselības jomā.

2.1

Pirms 1992. gada 7. februāra Māstrihtas līguma par Eiropas Savienību atsauces par veselības politikām Kopienas dokumentos bija perifēriskas. 1957. gada 25. marta, kas iedibināja Eiropas atomenerģijas kopienu (Eurotom), ietvēra specifiskus nosacījumus iedzīvotāju sanitārajai aizsardzībai pret jonu radiācijas draudiem.

2.2

Neskatoties uz to 1957. gada 25. marta Romas līgumā “veselības aizsardzība” parādās tikai ar līguma 36. panta starpniecību, kurā paredzēts:

2.2.1

“Noteikumi, kas paredzēti no 30. līdz 34. pantam, ieskaitot, nerada šķēršļus importa, eksporta vai tranzīta aizliegumiem vai ierobežojumiem, ja tie ir pamatoti ar sabiedriskās morāles, sabiedriskās kārtības, sabiedriskās drošības, veselības un cilvēku un dzīvnieku dzīvības aizsardzības vai augu aizsargāšanas, nacionālo bagātību, kurām ir mākslinieciska, vēsturiska vai arheoloģiska vērtība, aizsardzības vai arī rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzības iemesliem. Tomēr šie aizliegumi vai ierobežojumi nedrīkst būt patvaļīgi diskriminējoši, bet ierobežojumi nedrīkst netieši ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

2.3

1986. gada Eiropas vienotā protokola 118A panta ievads paplašināja Kopienas institūciju kompetences, ļaujot Eiropas Komisijai iesniegt priekšlikumus veselības jomā, pamatojoties uz “paaugstināto aizsardzības līmeņa” nepieciešamību.

2.4

Vēl viena netieša atsauce uz veselības aizsardzību ir atrodama Romas līguma 130R pantā, kas pievienots pēc Eiropas vienotā protokola, kurā noteikts, ka kopienas darbības vides jomā būtu jācenšas “veicināt personu veselības aizsardzību”.

2.5

Līgums par Eiropas Savienību ir būtiski mainīja Eiropas veidošanas perspektīvas veselības jomā, jo tajā ir iekļauts Dokuments X, ar nosaukumu “Sabiedriskā veselība”, saskaņā ar kuru “Kopiena veicina paaugstināta cilvēku veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšanu”. 129 panta 4. punkts paredz, ka Padome savu mērķu īstenošanai var veikt veicināšanas darbības, kas paredzētas 189B pantā vai izteikt rekomendācijas.

2.6

Tāpat arī jēdziens “veselības aizsardzība” parādās vairākos citos Eiropas Savienības dibināšanas līguma pantos, jo 129A pantā, kas veltīts patērētāju aizsardzībai, ir minēta veselības aizsardzība un patērētāju drošība.

2.7

Precīza juridiska sistēma ļaus Eiropas institūcijām izvērst darbību sabiedriskās veslības jomā, ar sistēmu, kas tiks uzlabota Eiropas Konstitucionālā līguma projekta 179. pantā:

2.8

Jaunizveidotajām struktūrām (Eiropas medikamentu novērtēšanas aģentūra …) var būt daudz lielāka ietekme ja Eiropas institūciju pielietos pieaugošās sadarbības politiku ar trešajām valstīm un lielajām starptautiskajām organizācijām, - it īpaši ar Pasaules Veselības organizāciju, Eiropas Padomi, Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizāciju, Starptautisko atomenerģijas aģentūru aizsardzībai pret radiāciju, Apvienoto Nāciju narkomānijas un toksikomānijas izraisīto noziegumu novēršanas biroju -, šī sadarbība ir jāturpina un jāizvērš.

3.1.1

Medicīniskie slēdzieni ietilpst kopumā, ko raksturo nenoteiktība: nepilnības zināšanās par patoloģijām, ārstēšanas ietekmi un attiecīgajiem riskiem, nepilnīga medicīniskā informācija pacientiem par papildus izmeklēšanas iespēju izvēlēm un sanitāro aprīkojumu, neprecīza medicīniskā iztaujāšana, kurā valda emocijas vai satraukums un klīniska izmeklēšana, kas pati par sevi ir tikai aptuvena.

3.1.2

Medicīnisks slēdziens bieži vien ir veselas varbūtēju lēmumu virknes rezultāts, kas pieņemts nedrošības situācijā: jo lielāka diagnozes noteikšanas vai ārstēšanas metožu izvēle, jo lielāks risks vai pat iespēja pieļaut kļūdu, kaut gan šāda kļūda nav sodāma

3.1.3

Katrā medicīniskā slēdzienā vai lēmuma ir kāds neparedzēts apstāklis, briesmas, kuras nav prognozējamas pašreizējā zinātnes attīstības stadijā, nenovēršamās statistikas risks, un tas viss ir medicīnas zinātnes neatņemama sastāvdaļa.

3.1.4

Sanitārās nedrošības pamatā ir cilvēciski iemesli: praktizējošā ārsta kļūda vai pārskatīšanās kā arī faktiski veidi: riski, kas ir zināmi, bet statistiski nenovēršami pašreizējā zinātnes attīstības stadijā, un vienmēr iespējamie līdz šim nezināmie riski.

3.1.5

Nav iespējams runāt par sanitāro drošību, nepieminot medicīniskā slēdziena raksturīgās pazīmes. Kad uz spēles ir likta veselība vai dzīvība, bieži vien ir grūti saprast, ka ticis darīts viss iespējamais. Tomēr nepastāv medicīna bez riskiem, jo arī dzīve nav bez riskiem

3.2.1

Tas attiecas uz jebkuru, kā sanitāru, tā medicīnisku slēdzienu, un uz bezdarbība, ks arī ir slēdziens, tāpat ka darbība, jo atturēšanās var būt pārkāpums.

3.2.2

Runa ir par terapeitisku risku novērošanu attiecībā uz spontānu risku. Iracionāla riska noliegšana veselības jomā ir tikpat bezatbildīga kā nolaidība.

3.2.3

Šī ieguvumu/risku attiecību kultūra ir ļoti attālināta no Eiropas sabiedrības rūpēm, kas ir spējusi ievērojami samazināt dabiskos riskus.

3.2.4

Lai novērtētu kādas darbības vai produkta sanitāro drošību, ir svarīgi izmantot riska pakāpes skalu, tādējādi atļaujot noteikt vismazāko risku, nevis nulles pakāpes risku. Šim ieguvumu/risku līdzsvaram ir pieci kritēriji, kas jāievēro:

3.2.5

Tātad sabiedriskajām institūcijām, kas pakļautas sabiedriskā viedokļa konverģentam vai pretrunīgam spiedienam, ir pienākums izvēlēties starp konservatīvu palikšanu pie vispesimistikākās hipotēzes sabiedriskās veselības jomā, vai visticamākā novērtējuma pieņemšanu.

3.2.6

Turklāt sanitārus slēdzienus dažreiz nākas veikt krīzes situācijā. Tātad uz institūciju pleciem vienlaikus ir uzvelta problēmu gūzma, saistībā ar noteiktu sistēmu nepareizu darbību, un atbildība par dziļi atšķirīgu lēmumu pieņemšanu.

3.2.7

Lai izvairītos no improvizācijas krīzes situācijās, ir jārēķinās ar iepriekš noteiktas un uzlabotas novērtēšanas, kontroles un iejaukšanās procesiem. Tāpēc ir nepieciešama krīžu un sanitārās drošības metodoloģijas izvērtēšana.

3.2.8

Lai kādas būtu zinātniskās un medicīniskās garantijas, ieguvumu/risku attiecības novērtējums bieži vien beigās satur daļu personiskas pārliecības.

4.1.1

Tā kā epidemioloģiskā uzraudzība ir nozīmīga sabiedrības veselības aizsardzības sastāvdaļa, ir jānodrošina specifiska sanitāra uzraudzība, ko veic Eiropas centrs (skatīt 6.3. punktu).

4.1.2

Šīs uzraudzības uzdevums ir atklāt medicīniskus nelaimes gadījumus un jatrogēnas patoloģijas, identificēt neparedzētas vai nevēlamas sekas saistībā ar terapeitisko protokolu izmantošanu, veikt kontroles un analizēt secinājumus, novērtēt sanitārās iejaukšanās sistēmas efektivitāti, vārdu sakot, veikt galvenās sanitārās drošības funkcijas.

4.1.3

Šī uzraudzības funkcija starptautiski attīstās, jo Pasaules veselības organizācijas un Eiropas Savienības vadībā ir izveidoti informācijas apmaiņas un savstarpējas brīdināšanas mehanismi.

4.1.4

Pastāv daudzpusēji dokumenti, kur ir parādīts ka organizēt sadarbību visos līmeņos, visās specializētajās jomās, visos kontinentos. Tas ļauj veikt tūlītējus nepieciešamos sanitāros pasākumus, lai maksimāli nodrošinātu sanitāro drošību.

4.2.1

Terapeitiskās stratēģijas izvēles drošība un kvalitāte galvenokārt ir atkarīga no zinātnes pašreizejā līmeņa un līdz ar to no praktizējošo speciālistu zināšanām.

4.3.1

Pienākumu ievērošanu kontrolē visas institūcijas un plaša, pastāvīga jurisprudence, kas precīzi nosaka to līdzekļu nepieciešamību, kas iespaido medicīnas profesionāļus, un apzinīgas, uzmanīgas aprūpes jēdzienu, kas atbilst pašreizējiem zinātnes datiem.

4.3.2

Ir skaidri redzams, ka aprūpes un medicīniskās darbības izpildīšana ir pakļauta sanitārās drošības režīmiem, kas ir ļoti daudzveidīgi, atkarībā no šo darbību rakstura un “dabisko” risku pastāvēšanas.

4.3.3

Darbību izpildīšanas grūtību salīdzinājums, proti, ņemot vērā statistiski neiekļautos riskus, pat ja tie ir mazsvarīgi, ir vienīgais veids, kas ļauj izvirzīt sanitārās drošības noteikumus, kuri ir jāievēro. Šī ir ieguvumu/risku analīze, kas ļauj noteikt normālo sanitārās drošības līmeni, kas ir gan pieņemams, gan gaidīts.

—

Aprūpes sistēmas organizācijas un darbības kvalitāte lielā mērā nosaka sanitāro drošību.

—

Patiešām, sanitārā drošība prasa līdzekļus visām sabiedriskajām vai privātajām iestādēm, lai šie līdzekļi būtu paredzēti noteikumos un pakļauti īpašām pilnvarām. Veselības sistēmai ir jāatbilst iedzīvotāju vajadzībām, un tai jānodrošina sanitāra aprūpe vislabākajos drošības apstākļos

4.5.1

Veselības produkti un īpašumi, kas tiek izmantoti profilaksei, diagnozes noteikšanai un ārstēšanai, ir pakļauti striktiem juridiskiem režīmiem, “noteikumiem”:

4.5.2

Sanitārās drošības noteikumi, kas piemērojami šiem produktiem un īpašumiem, veido īstu drošības ķēdi.

5.1.1

Eiropas Savienības sabiedriskā veselība vēl nerēķinās ar sanitārās drošības principiem.

5.1.2

Sanitārā drošība nav nedz vienādojuma rezultāts, nedz recepšu piemērošana, tai piemīt piesardzības un pretrunu raksturs.

5.1.3

Sanitārā drošība prasa pārrobežu ieinteresētību un izkārtojumu. Ir jāizvairās no ilūzijas par Mažino līniju, kas viegli aizkavēs nākamo epidēmiju. Sanitārie riski ir daudzveidīgi, tie nemitīgi mainās, galvenokārt negaidīti. Mainās uzvedība slimību gadījumos, vīrusi pārveidojas, infekcijas perēkļi atjaunojas vai paliek apslēpti.

5.2.1

Juridisko instrumentu, kas būtu piemēroti vienīgi sabiedrības veselības aizsardzībai, trūkuma dēļ, dažās Eiropas Savienības valstīs ir izveidojušies slikti ieradumi virzīties pa aplinkus vai nedrošiem ceļiem, īpaši izmantojot nepamatotus sociālās apdrošināšanas likumus, jo patlaban sanitārās un ekonomiskās likmes ir apvienotas vienā diskusijā: vai ir likumīgi noteikt veselības izmaksas un tādējādi nonākt pie veselībai piešķirto ierobežoto resursu visracionālākās izmantošanas, vai savukārt ir bīstami jaukt kopā šīs abas problemātikas.

5.2.2

Viena lieta ir novērtēt kāda produkta vai terpaijas efektivitāti, kvalitāti un nekaitīgumu, bet pavisam kas cits ir lemt par to, ka sociālajai apdrošināšanai ir jāsedz šīs izmaksas. Grūtības pieņemt lēmumus sabiedrības veselības jomā vēl vairāk pastiprina konkurence starp vairākām varas institūcijām.

5.2.3

Noteikt kompetences nozīmē noteikt atbildību, tātad to, kam pieder sanitārā vara un uz kā gulstas morālā, juridiskā un/vai administratīvā atbildība. Atbildību pilnībā uzņemties var tikai ar nosacījumu, ka dokumenti ar saviem trūkumiem vai divdomību neatbalsta konfliktus un iejaukšanos, kas varētu ietekmēt rīcības izvēli.

5.3.1

Eiropas līmenī sabiedriskās veselības sanitārā administrācija ir nepietiekama, un tai ir vājš juridiskais pamats. Tai trūkst arī medicīniska likumīguma līdzekļu trūkuma dēļ. To visu vajag uzlabot.

5.3.2

Sabiedriskā darbība var būt efektīva tikai ar nosacījumu, ka tai ir reāls likumīgums, un veselības administrācija var pilnībā veikt savu misiju tikai tad, ja tiek nodrošināts šis dubultais likumīgums: katras Eiropas Savienības dalībvalsts administratīvo uzraudzības organziāciju atzīšana un, protams, sabiedrības, proti, patērētāju viedoklis.

5.3.3

Zinātniskā un medicīniski tehniskā uzticamība prasa līdzekļu palielināšanu, augsta līmeņa tehniskā personāla pieņemšanu, un tāpat arī visu Eiropas un nacionālo institūciju sadarbību.

5.3.4

Ir noteiktas piecas pamatfunkcijas: rekomendēt, uzraudzīt, kontrolēt, veikt ekspertīzes un novērtēt.

5.3.5

Eiropas sabiedrības veselības tīkla izveidošana liecina par visu Eiropas sabiedrisko institūciju vēlmi apvienot visu sabiedrības veselības nozaru darbiniekus un piešķirt katram sanitārās uzraudzības instrumentam, kas pastāv ikvienā Eiropas Savienības dalībvalstī, jaunu konsekvenci un efektivitāti

5.4.1

Lai cik izcila būtu sanitārās drošības dienestu tehniskā un zinātniskā sagatavotība, sanitārās drošības misiju veikšanā nekavējoties ir jāsāk piemērot tradicionālais un respektētais pretrunu princips.

5.4.2

Vēršanās pie neatkarīgiem ekspertiem nozīmē rūpēties par to, lai piešķirtu Eiropas varas institūcijām visaugstākās vai visspecializētākās kompetences, un tas caur dialogu ļauj apkopot un papildināt informāciju pirms lēmuma pieņemšanas.

5.4.3

Visdelikātākajās un visspecializētākajās jomās pat šķiet nepieciešams paplašināt ārējo ekspertīzi ar pasaulslaveniem ārzemju ekspertiem. Šī starptautiskā atvērtība var palīdzēt izveidot konsensusu, kas tiek pieprasīts attiecīgo valstu kopumā, tādējādi izvairoties no laika atšķirībām, kas ir kaitīgi visiem (gan darbiniekiem, gan slimniekiem).

5.4.4

Tas var pārsniegt partikulārismu, kas ir svarīgs kultūras tradīcijām aprūpes administrācijā un dažādu valstu praktizējošo mediķu izglītības noteikumiem.

5.5.1

Sanitārās policijas vara, kas faktiski ir lēmēja kompetence (atļaut vai ne, aizliegt vai ne) var tikt likumīgi piemērota tikai, ņemot vērā visu datu kopumu par patlaban izvērtējamajām veselības problēmām.

5.5.2

Runa joprojām ir par ieguvumu/risku attiecības novērtēšanu. Šis novērtējums nevar būt tikai zinātnisks, to nedrīkst ietekmēt vadītājs vai darbinieks, kurš ir materiāli vai intelektuāli ieinteresēts tā izplatīšanā.

5.5.3

Šīs eksperta un lēmēja lomu noskaidrošanas neizbēgamās sekas ir nodrošināt caurspīdīgumu attiecībās starp ekspertiem un vadītājiem. Ir jāapstiprina un jāievēro strikta ekspertīzes ētika. Šāda acīmredzamība ne vienmēr ir pati par sevi saprotama lēmumu pieņemšanā sanitārās drošības jomā, galvenokārt tad, kad problēma izrādījusies ļoti specifiska, ekspertu ir par maz un tie bieži vien ir cieši saistīti ar attiecīgajām institūcijām vai uzņēmumiem.

5.5.4

Caurspīdīgums, kam būtu jābūt raksturīgam lēmumu pieņemšanā sanitārās drošības jomā, prasa katram ekspertam iesniegt sanitārajām varas institūcijām deklarāciju par saikni, kāda tam varētu būt ar uz ekspertīzi attiecīgajām organizācijām, uzņēmumiem vai cilvēkiem.

5.5.5

Eiropas Kopiena ir sākusi šādu procedūru definēšanu: procedūru nostirpināšana ar caurspīdīgumu, ko vēlas panākt paši eksperti, ļautu nodrošināt ekspertīžu objektivitāti.

5.6.1

Ir radušās jaunas sanitāras briesmas, tādas kā vispārīgie jaunievedumi, tie traucē un apstrīd pārliecību vai paradumus.

5.6.2

Intelektuālajai attieksmei ir jāpaliek tādai pašai, “klausīties klusumu”.

5.6.3

Lai kāda būtu nodibinātās uzraudzības sistēmas kvalitāte, nevar noliegt kolektīva akluma iespējamību.

5.6.4

Sabiedriskā apspriešana ir nepieciešamība. Pacientiem, mediķiem, kas neietilpst ekspertu lokā, ir jāliek sadzirdēt savu balsi, jāuzdod jautājumi, kas viņus satrauc, jāizziņo trauksme.

5.6.5

Ir jāorganizē šī apspriešana, lai trauksme netiktu celta velti.

5.6.6

Šis “sanitārais plurālisms”, kas ir nepieciešams, lai pavairotu iespējas izvairīties no jaunām traģēdijām, prasa lemšanas procedūru virzību caurspīdīguma virzienā. Ar noteikumu, ka tiek aizsargāti medicīniski vai rūpnieciski noslēpumi, ekspertīžu rezultāti, kā sanitāro lēmumu iemesli, ir jāpublisko.

5.7.1

Par spīti tās vulgarizēšanai, komunikācijai sabiedrības veselības jomā piemīt fundamentālas īpašības, kas vēl vairāk izpaužas sanitārās drošības jomā.

5.7.2

Ziņot par šīm tēmām bieži vien nozīmē ziņot par slimībām vai nāvi. Šīs delikātās veselības sistēmas funkcijas organizācija ir jāpārrauga ar caurspīdīgumu un taktiskumu.

5.7.3

Caurspīdīgums ir nepieciešams lai garantētu uzticību un izvairītos no satraukuma, ko izraisa atklāta informācija, kuras sensacionālais raksturs rada iespaidu, ka to ietin noslēpums.

5.7.4

Tas prasa no sanitārajām institūcijām un to vadības nodrošināt, lai mediķis sniegtu visu informāciju, ko pacients no viņa pieprasa. Runājot par riskiem, kas apdraud ikviena cilvēka veselību, tiek pieprasīts “pienākums teikt patiesību”.

5.7.5

Bet šo morālo pienākumu pavada pienākums būt taktiskam. Informācija bieži vien tiek sniegta steigā, informācijai jābūt saprotamai un zinātniskai, tāpēc vajadzētu sargāties no kakofonijas, sensāciju un panikas celšanas riska. Tiek pieprasīti plašsaziņas līdzekļu, veselības profesionāļu, pacientu asociāciju un sabiedrisko varas institūciju kopīga darba noteikumi. Alternatīva nevar būt nedz panikas izraisīšana, nedz informācijas noklusēšana.

5.8.1

Veselības jomā informācija vienmēr var tikt uztverta ar īpašu jutīgumu no pacientu puses.

5.8.2

Pastāv dabiska atšķirība starp mediķiem un plašai publikai domāto informāciju.

5.8.3

Pirmā tiek sniegta, ņemot vērā zinātnisko sagatavotību, kāda piemīt auditorijai, kas to saņems. Tai ir savi personiski izpausmes līdzekļi: kursi, konferences, profesionālās un rūpnieciskās organizācijas.

5.8.4

Komunikācija ar plašu publiku nekad nevar būt bez vienaldzības vai panikas celšanas riska, ir vajadzīgs apgūt nepieciešamās medicīniskās zināšanas, lai novērtētu izplatītās informācijas iedarbību. Ir jāatrod līdzsvars starp informācijas nepieciešamību par jaunām vai tradicionālām terapijām, no vienas puses, un riskiem, saistībā ar nepareizu informācijas interpretāciju, no otras puses.

5.8.5

Sniegtā informācija var izraisīt nevajadzīgu paniku vai iedzīvotāju pārspīlētu reakciju vai, gluži otrādi, radīt nepamatotas cerības. Šī informācija piedalās iedzīvotāju sanitārajā izglītošanā, kas tieši ietekmē higiēnas sekmēšanas, risku novēršanas un veselības sistēmas atbildības politiku efektivitāti.

5.9.1

Sanitārās neatliekamības vai sabiedrības veselības smaga apdraudējuma gadījumos, komunikācija saduras ar trīskāršu nepieciešamību:

5.9.2

Preses loma jebkurā gadījumā paliek noteicošā, lai krīzes komunikācija būtu veiksmīga. Plašsaziņas līdzekļiem dažreiz būtu jāpagaida ar informācijas izplatīšanu plašai publikai, kaut gan medicīnas profesionāļi jau ir pilnībā par to informēti. Tāpēc rodas nepieciešamība izglītot specializētus žurnālistus, kas būtu spējīgi saprast un pareizi izziņot informāciju par sanitāro drošību.

5.9.3

Tas ir grūts uzdevums, jo, piemēram, nevēlamu efektu daudzuma noteikšanai, plašsaziņas līdzekļu ietekmei uz šo paziņojumu, riska vispārējai novērtēšanai nepieciešamas pamatīgas un kompleksas analīzes, jo vispārējais viedoklis ir tāds, ka informācija jāsniedz vienkāršā un emocionālā valodā.

6.1.

Apzinoties daudzās krīzes, kas satricinājušas pasauli divu pēdējo desmitgažu laikā (AIDS uzliesmojums, panika ar inficētajām asinīm, sabiedrības veselības krīze, ko izraisīja SARS, leģioneloze, bioterorisms ar Sibīrijas mēra sērgu), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja piedāvā regulāri organizēt augsta līmeņa sabiedrības veselībai veltītus Eiropas kongresus.

6.2.

Konferenču mērķis ir apspriest kopīgos veicamos pasākumus, sniegt precīzu informāciju par krīzēm, sniegt saskaņotas atbildes, novērtēt ārējo risku draudus, palīdzēt ātrāk uzstādīt diagnozes un sniegt par tām adekvātas atbildes.

6.3.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja rekomendē jau kopš šī brīža piešķirt nākamajam Eiropas sanitārās uzraudzības centram Stokholma visplašākās pilnvaras un tās pastiprināt, lai nodibinātu atbilstošus un nepārtrauktus sakarus sabiedrības veselības jomā un veiktu nepieciešamos pasākumus visās Eiropas Savienības valstīs, ievērojot subsidiaritātes principu.

6.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka Eiropas civilajai sabiedrībai ir jāpievērš pastiprināta uzmanība šīm problēmām un vajadzības gadījumā jāceļ trauksme

6.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja prasa, lai sabiedrības veselība aicinātu uz aktīvu visu tās dalībnieku attieksmi: globālais skatījums uz sabiedrības veselības krīzēm prasa visas pieredzes izmantošanu tai brīdī, kad šāda krīze iestāsies.

6.6.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir jāveicina plašas informācijas politikas attīstība Eiropas līmenī, nodrošinot speciālo izglītību visiem darbiniekiem un preses orgāniem, kuri šajā jomā nes īpašu atbildību.

6.7.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atgādina, ka šīs rekomendācijas ir saistītas un ir nepieciešama spēcīga Eiropas Savienības valstu griba šīs rekomendācijas īstenot, un šīs rekomendācijas ir sekojošas:

20.5.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/54

1.1

Šo attīstību iemeslu ir daudz, un tie savā starpā krustojas.

1.2

Tas var izraisīt veselības aizsardzības politikas problēmas, neskatoties uz to, vai runa iet par pārobežu veselības aprūpes kvalitāti vai pieejamību, prasībām pēc pacientu, profesionāļu veselības aizsardzības jomā un politisko lēmēju informētību.

1.3

Tādēļ jau tagad ir nepieciešams izvērtēt valstu politikas, kurās būtu jāņem vērā visas šīs prasības, ko uzliek Eiropas pienākumi, un kas pamazām savienojas, Eiropas pilsoņiem radot jaunas tiesības.

1.4

Šāda veida jaunā un ne īpaši skaidrā situācija ir radījusi strīdus starp vienas tēzes atbalstītājiem, kuri saka, ka šāda jaunā brīvība radīs veselības aprūpes sistēmu uz vietām ļaundabīgu destabilizāciju, uzskatot, ka pacientu mobilitātes ierobežošana tomēr daudz vieglāk ļauj kontrolēt šīs sistēmas, to izmaksas vai prioritātes, tajā pat laikā citi atbalsta šādu pacientu mobilitāti, jo tas ļautu sistēmu savstarpējo savienojamību, to pašu indikatoru izmantošanu, labāko pieredžu apmaiņu un daudz gudrāk kopīgā veidā izmantot resursus. Protams, ir nepieciešams otro tēzi attīstīt tālāk, lai iegūtu visus no tās rodamos secinājumus par nacionālo sistēmu harmonizāciju.

2.1

Savā 2003. gada 16. jūlija pašiniciatīvas atzinumā (1), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja veselību bija definējusi kā “labāko mūsu sabiedrību īpašumu. Šis pierādījums attiecas gan uz katra pilsoņa līmeni, viņa ģimeni, gan arī uz katras valsts līmeni...” un secināja, “ka ir jāparedz problēmas risinājumi intervencijas jomā, ievērojot pastāvošo kopienas politisko un juridisko sistēmu.”

2.2

Visa sava atzinuma garumā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja izklāstīja argumentus un piedāvāja darba virzienus un analīžu metodes, kuras tā bija atradusi divos nesenos 2004. gada 20. aprīļa Komisijas ziņojumos Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

2.3

Šāds ziņojums bija kļuvis par nepieciešamību, jo bija parādījies arī nesenais 9. februāra direktīvas projekts par pakalpojumiem. Nožēlojamā kārtā teksta daļas, kas skar pakalpojumus sociālajā un veselības jomā, ir formulētas tā, ka rodas liela interpretācijas telpa, kādēļ direktīva ir tikusi kritizēta. Tādēļ šīm direktīvas daļām ir nepieciešama precīzāka definīcija, lai vērā tiktu ņemtas šo pakalpojumu īpašās iezīmes, kas skar pilsoņu drošību un vienādu pieeju.

2.4

Tādejādi Komisija vienlaicīgi sagatavoja divus ziņojumus, jo kopš 1998. gada 28. aprīļa Kohll sprieduma līdz 2004. gada 18. marta Leichtle spriedumam Eiropas Kopienu Tiesa bija ieviesusi veselu virkni tiesu prakses, kas turpmāk Eiropas Savienības pilsoņiem ļautu veikt veselības aprūpi citās Eiropas Savienības valstīs, un tā noskaidroja nosacījumos, pēc kādiem varētu tikt veikta ar veselības aprūpi saistītu izdevumu kompensācija.

2.5

Sākot ar 2004. gada 1. jūniju Eiropas pilsoņi savas tiesības var apliecināt ar nākotnes Eiropas Veselības apdrošināšanas karti (2), ar kuru tiek aizvietoti E111 formulāri.

2.6

Situāciju asimetrija un veselības aizsardzības vide dažādās Eiropas Savienības valstīs no vienas puses var radīt daudz spēcīgāku veselības aprūpes sistēmu meklējumus, radot atsevišķu Eiropas veselības aprūpes centru pārslodzi vai paralīzi, un dempinga risku sociālās aizsardzības instrumentu jomā, kas nebūs spējīgi uzņemt haotiskās klientu plūsmas, kas nāks no visām pusēm. Šajā sakarā jaunā regula Nr. 1408/71 varētu sniegt atbalstu jaunu un sarežģītu izveidojušos situāciju risinājumu meklējumos.

2.7

Problēmas risinājuma pamatā ir izveidot tādu Eiropas politiku, kas ļautu virzīties uz daudz pozitīvākiem mērķiem, un arī, ja tas ir nepieciešams, mainot valstu veselības aizsardzības sistēmu prerogatīvas.

2.8

Vērīga Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2003. gada 16. jūlija pašiniciatīvas atzinuma analīze ļoti plaši skar Komisijas ieviestā augsta līmeņa refleksijas procesu, jo šo rekomendāciju tēmu saturs tiek izklāstīts un analizēts šī atzinuma projektā: sadarbība Eiropas ietvaros, pacientu, profesionāļu un politisko lēmēju informētība, kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība, valstu veselības aizsardzības politiku savienošana ar Eiropas uzliktajiem pienākumiem, u.t.t.

3.1

Ziņojums par “pacientu mobilitāti” sniedz konkrētus priekšlikumus, pārklājot virkni jomu un ļaujot iestrādāt Dibināšanas Līgumos ierakstīto mērķi nodrošināt kvalitatīvu augsta līmeņa veselības aprūpi Kopienas politikās.

3.2

Kopienas likumdošana pilsoņiem sniedz tiesības, kas viņiem ļauj ārstēties citās dalībvalstīs un saņemt kompensāciju par veiktajiem izdevumiem. Eiropas Kopienu Tiesas tiesu prakse, kā arī direktīvas priekšlikums par pakalpojumu sniegšanu iekšējā tirgus ietvaros, izskaidro nosacījumus, kādos veselības aprūpe tiek sniegta citā dalībvalstī, kas nav tā valsts, kurā pacients ir apdrošināts. Taču praksē šīs tiesības ne vienmēr ir viegli īstenot.

3.3

Tāpat ir nepieciešams izstrādāt Eiropas stratēģiju lai:

3.3.1

Veicinātu sadarbību Eiropas ietvaros, kas ļautu vislabāko resursu izmantošanu.

3.3.2

Lai noteiktu veselības aprūpes izmaksu skaidru un caurredzamu sistēmu, kuru kompetentās dalībvalstu iestādes varētu izmantot savstarpējo vienošanās noslēgšanā, Eiropas Komisija dalībvalstīm prasa sniegt informāciju par pastāvošo kārtību un iesniegt piemērotākos priekšlikumus.

3.3.3

Segt pacientu, profesionāļu un politikas veidotāju informētības nepieciešamību:

3.3.4

Uzlabot Savienības lomu mērķu sasniegšanā veselības aprūpes jomā:

3.3.5

Reakcija uz paplašināšanos ar investīcijām veselības aprūpē un sanitārajās infrastruktūrās.

3.3.5.1

Refleksijas process aicināja Komisiju, dalībvalstis un kandidātvalstis analizēt veidus, kas atvieglotu investīcijas ieguldījumu veselības aprūpē, sanitāro infrastruktūru un kompetenču attīstībā, kā jomās, kurām būtu dodama prioritāte Kopienas esošās finanšu palīdzības saņemšanā, jo īpaši 1. mērķa reģionos. Savienība jau tagad atbalsta investīcijas veselības aprūpē “vecajās” dalībvalstīs, ja šo aspektu attiecīgā valsts vai reģions ir definējis kā prioritāti. Šīs rekomendācijas ieviešana ir atkarīga no attiecīgās valsts vai reģiona lēmuma klasificēt veselības aprūpi un sanitārās infrastruktūras starp tām jomām, kurām būtu dodama prioritāte Kopienas palīdzības saņemšanā. Eiropas Komisija augsta līmeņa grupu veselības aprūpes pakalpojumu un medicīniskās aprūpes ietvaros sadarbosies ar dalībvalstīm un kompetentajām struktūrām attiecīgās finanšu palīdzības jomā, lai sekotu, lai ģenerālplānu izstrādē tiktu veltīta nepieciešamā uzmanība veselības aprūpei. Sākot ar 2006. gada Savienības jaunajām finanšu perspektīvām, ir jāņem vērā nepieciešamība Eiropas investīciju ieguldīšanai sanitārajās infrastruktūrās.

4.1

Pacientu brīva kustība dalībvalstīs rada vairākas jaunas problemātikas, kuru sekas ir jāizrēķina, jāizanalizē, jānovērtē un jāņem vērā. Viena no pirmajām ir padziļināta dažādo sociālo aizsardzības sistēmu izzināšana, tai jābūt izveidotai pēc labākā parauga un dinamiskā veidā, jo īpaši pamatojoties uz patreizējo un nākotnes attīstību, kritēriju sarakstu, kas ietekmēja tās izveidi.

4.2

Novēršanas pasākumi bez šaubām ir viens no prioritārajiem mērķiem, jo šāda veida politika var un tai jāļauj panākt ievērojamus ietaupījumus, un veido labāko veselības aizsardzības politikas pieeju: piemēri šeit ir izdevušās ceļu drošības politikas pozitīvie rezultāti, AIDS vai tabakas lietošanas apkarošana. Novēršanas pasākumu saistība šajās jomās dod iespaidīgus rezultātus.

4.3

Bez tam šeit, nepretendējot uz pilnību, ir jāmin citi preventīvie pasākumi, kuriem ar lielu uzmanību patreiz seko visas iesaistītās puses, profesionāļi, mēdiji un politiskie likumdevēji. Kampaņas pret toksisko vielu lietošanu (drogas, alkohols, medikamenti), veselīga dzīves veida veicināšanai (kustības, uzturs, atpūta), darba negadījumu, profesionālo saslimšanu novēršanai utt.

4.4

Šo individuālā, sociālā un ģimenes riska faktoru izvērtēšana ļauj noskaidrot novēršamo priekšlaicīgo mirstības līmeni un ar to saistītās izmaksas.

4.5

Tehnoloģiju progresam medikamentu jomā vai izmeklēšanas tehnikām efektīvi un reāli jānomaina vecās tehnikas pret jaunajām.

4.6

Pirmām kārtām ir jāpanāk jauni efektivitātes ieguvumi, kas visbeidzot ir izdevīgāk visai sabiedrībai kopumā, pat ja nepieciešamās reformas jāīsteno pret sociālu, kultūras un/vai korporatīvu pretestību.

4.6.1

Šeit runa iet par pēc iespējas precīzāku un efektīvāku pasākumu meklējumiem, kuriem būtu jāveicina pašiniciatīvas no sociāli – profesionālo darbinieku vides, lai uzlabotu kopējās politikas veselības aprūpes jomā.

4.7

Ja pareizi tiek virzīta šāda pacientu kustība, Eiropas Savienībai ir jābūt spējīgai šiem iedzīvotājiem garantēt vislabāko sanitāro iestāžu un slimnīcu izmantošanu, un ne tikai visbagātākajās tās valstīs, kuras investē ļoti lielus līdzekļus savā veselības aprūpes sistēmā. Eiropas Savienībai tam ir jāpalīdz ieviest novērtējuma, sertificēšanas līdzekļus, kas ļautu pieņemt jaunu tehnoloģiju un jaunu terapiju atzīšanu: visa veida slimnīcu vai veselības aprūpes iestāžu sistēmu efektivitātei būtu jābalstās uz šīm sertificēšanas vai novērtējuma procedūrām.

4.8

Šāds kvalitātes solis Eiropas Savienībai ļautu iezīmēties caur saviem medicīnas iestāžu tīkliem, kurās darbojas gan zinātnieki, gan augsta līmeņa speciālisti, kas ir tik ļoti svarīgi labāko centru darbībai, un pastāv pamatota cerība, ka šādi centri ātri vien parādīsies daudzās no Eiropas Savienības 25 valstīm, it īpaši, ja Eiropas Savienība apņemas izveidot līdzekli nacionālo politiku analīzes un apmaiņas novērošanai, ievērojot mūsu līgumu pamatprincipus, jo īpaši tos, kas attiecas uz subsidiaritāti un valstu kompetenci.

4.9

Šo pētījumu loģikā bez šaubām nevajadzētu aizmirst sabiedrības veselības aizsardzības indikatoru harmonizāciju. Šī harmonizācija ir noderīga, lai labākā veidā izzinātu sasniedzamos veselības aprūpes mērķus Eiropas Savienībā: patreizējos mirstības, novēršamās mirstības, slimību, novēršamo slimību faktorus, kam ne vienmēr visās Eiropas Savienības valstīs tiek pievērsta tāda pati nozīme.

4.10

Diverģences parāda, ka iegūtie rezultāti ir uzlabojami, lai veselības aprūpi attīstītu līdz tādam līmenim, kāds sasniegts visspēcīgākajās valstīs. Piecu gadu izdzīvošanas līmenis plaušu vēža gadījumā nav vienāds Francijā un Polijā. Pēc izmantotajiem protokoliem asins slimnieku (leikēmija) aprūpe nedod vienus un tos pašus rezultātus Anglijā un Francijā.

4.11

Pacientu, profesionāļu un politisko lēmēju informētība ir šo Eiropas Komisijas orientāciju pamatmērķis.

4.12

Saistībā ar pacientu informāciju, veselības mācība dod ieskatu Eiropas pilsoņu veselības izpratnē, īpaši kas attiecas uz to vēlmēm un attieksmi. Šodien veselība tiek uzskatīta par augstāko vērtību, par tiesībām, kuras ir jāaizsargā ikvienai kompetentajai iestādei. Šo vēlmju apmierināšana ir par pamatu veselības izdevumu palielinājumam saistībā ar ārstēšanu, bet bieži arī ar prevenciju un vides aizsardzību, kam jānovērš, ka sociālā sistēma zaudē līdzsvaru.

4.13

Veselības aizsardzības jomā Savienības pilsoņi ir ieguvuši jaunas tiesības un jaunu varu (3).

4.14

Tehnoloģiskie risinājumi, privātās dzīves aizsardzība, dalītās medicīniskās lietas pārvalde, informācijas brīvība un datu aizsardzība ir tikai daži piemēri no plašā tēmu loka, par kuriem nepieciešama caurskatāma diskusija, lai visām veselības sistēmā iesaistītajām pusēm radītu apziņas veidošanas procesu. Šīm debatēm jābūt pastāvīgām, jo attīstība ir ātra un pieņemamie lēmumi ir steidzami un/vai sarežģīti. Katrs no šiem elementiem veselības aprūpes trijiem pamatdalībniekiem rada ļoti daudzus karstos punktus.

4.15

Valstu mērķu pielīdzināšana Eiropas prasībām: salīdzinošā aprūpes sistēmu analīze rada stratēģiski grūtus faktorus, kuri būtu jāizmanto, lai atbalstītu sadarbību Eiropas līmenī veselības aprūpes jomā un sekotu Eiropas Savienības ietekmei uz veselības aprūpes režīmu. Piemēram, vajadzētu daudz vairāk pievērsties transversālām tēmām, kurās var rasties smagas sekas: labākā pieredze un efektivitāte veselības aprūpes sektorā, novecošana un veselība, veselība jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs, dažādu noteicošo faktoru ietekmes uz veselības aprūpi novērtēšana.

4.16

Ir steidzami jāizmanto juridiskās drošības iespējas, kas pacienta tiesībās iekļautu augsta līmeņa aprūpi Eiropas Savienības valstīs, un par šo jautājumu būtu jāsniedz adekvāti priekšlikumi (tiesu prakšu piemērošanas izskaidrošana, sociālās drošības sistēmu koordinācijas noteikumu vienkāršošana, sadarbības Eiropas Savienības ietvaros vienkāršošana).

4.17

Visnegaidītākais, taču vislietderīgākais jaunums, ko Eiropas Komisija ieviesusi savā ziņojumā, ir Eiropas Savienības strukturālo un kohēzijas fondu mobilizācija, meklējot iespējas kā vislabāk tos investēt veselības aprūpes jomā, sanitāro infrastruktūru attīstībā un medicīnas kompetencēs, kas kopienas finanšu instrumentu pielietošanā ir kļuvuši par prioritātēm.

4.18

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pilnībā piekrīt šādam lēmumam: paveras jauns Eiropas Savienības attīstības un izdošanās lauks, jo īpaši saskaņā ar Lisabonas stratēģiju.

4.19

Visbeidzot Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja principā atbalsta Komisijas pieeju ar veselības aprūpi saistīto profesiju jomā. Veselības aprūpes sistēmu attīstība atkarīga no amatu dinamikas un kompetencēm. Aprūpe prasa apmācītus speciālistus, ar augstu kvalifikāciju, un kvalifikācijas celšanu visā profesionālās dzīves garumā.

4.20

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas aicinājums ir veicināt rēķināšanos ar šīm nopietnajām problēmām, kas saistītas ar veselības aprūpi Eiropas Savienībā, tās kohēziju, tās spēju radīt ekonomiju, pateicoties zināšanām.

4.21

Ir nepieciešams analizēt un cīnīties ar problēmām, lai veicinātu dalībpersonu profesionālo mobilitāti, negatīvi neietekmējot valstu sistēmas. Šajā sakarā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja cer, ka patreiz uz balsošanu nodotais direktīvas projekts par kvalifikāciju un kompetenci ir pamata dokuments, kas būs lietderīgs un nepieciešams šī iekšējā tirgus attīstībā.

4.22

Paredzētie pasākumi ir lietderīgi un labi pārdomāti. Tomēr Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka visu veselības aprūpes profesionāļu uzvedības kodeksa harmonizācija būs ļoti noderīga un tiks pozitīvi novērtētā.

4.23

Tas viss ir paredzēts tam, lai cīnītos ar paredzamo profesionāļu veselības aprūpes jomā trūkumu turpmākajos gados. Investīcijas veselības aprūpes profesiju jomā atmaksāsies, būs rentablas un lietderīgas, ja Eiropas Savienība saviem pilsoņiem gribēs sniegt augstas kvalitātes veselības aprūpi.

4.23.1

Pateicoties informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, uzlabot veselības aizsardzību un aprūpi.

4.24

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka tieši no šī viedokļa raugoties radīsies labākie argumenti, lai ieviestu veselības aprūpes sistēmu reformu un uzlabotu tās kvalitāti Eiropas Savienības teritorijā. Jau tagad vairāki elementi ir sagatavoti.

4.25

Jau tagad pastāv informācijas tīkli un ir izpildīta prasība par pacientu organizācijām. Tomēr ir nepieciešams būt vērīgiem attiecībā pret profesionālā noslēpuma aizsardzību, tiklīdz iestājas attiecības mediķis/pacients.

5.1

Savā 2003. gada 16. jūlija atzinumā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, ņemot vērā šo politiku ievērojamo nozīmīgumu, iestrādāja priekšlikumus, kuri Eiropas Komisijai jau ir izrādījušies noderīgi, kas ir savienoti tās argumentācijā.

5.2

Sadarbībai starp dalībvalstīm jānoved pie kopēju mērķu attīstības, kas tiktu īstenoti nacionālo rīcības plānu ietvaros, un atbilstošu indikatoru izraudzīšanās ļautu uzmanīgi sekot veselības aizsardzības politikām, kas īstenojas katrā no Eiropas Savienības valstīm.

5.3

Komiteja atgādina, ka viens no instrumentiem ir kļuvis nepieciešams: Uzraudzības institūcijai vai Aģentūrai jāsavāc novērojumi, analīzes un informācijas apmaiņa par valstu veselības aizsardzības politikām, visu laiku ievērojot spēkā esošos līgumus, subsidiaritāti un valstu kompetenci: valsts vai privātās veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanas process, labāko iestāžu izveide un to darbība visā Eiropas Savienības teritorijā, neskatoties uz to, vai tā ir bagāta vai nē.

5.4

Ir nepieciešama spēcīga un atbalstāma politika darba jomā, lai stātos pretī paredzamajam personāla trūkumam, negaidot, kad pēc tā parādīsies pieprasījums.

5.5

Ir jāatbalsta Informācijas politika veselības aprūpes jomā, pamatojoties uz veselības aizsardzības programmas rezultātiem, identificējot sistēmas dalībpersonu informēšanas nepieciešamību - pacientus, profesionāļus, valsts pārvaldi –, ņemot vērā arī tādus informācijas avotus kā Pasaules Veselības organizāciju un Ekonomikas sadarbības un attīstības organizāciju.

5.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja var tikai piekrist Komisijas gribai ieviest atklāto koordinācijas metodi (2003. gada jūlija Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums), sākotnēji ļoti skaidri definējot savu darbības virzienu un savu uzdevumu apjomu, attiecībā pret ļoti nozīmīgajiem punktiem, kā, piemēram:

6.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi novērtē to, ka trīs pēdējie ziņojumi ir Eiropas Komisijas piecu attiecīgo ģenerāldirekciju diskusiju rezultāti.

6.2

Šis ir pierādījums, ka Eiropas Kopiena ir sapratusi ar šo veselības aprūpes politiku saistītās problēmas, kas rastos līdz ar iekšējā tirgus noslēgumu un Eiropas Savienības paplašināšanos.

6.3

Šī ir viena no pirmajām reizēm, kad piecas Eiropas Komisijas ģenerāldirekcijas apvieno savu kopējo politisko gribu, to kompetences, līdzekļus šo mērķu sasniegšanai: sniegt dažādām Eiropas valstīm līdzekļus, lai par labu visiem Eiropas Savienības pilsoņiem līdzsvarotu to veselības aprūpes un sociālās aizsardzības politikas.

6.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja cer izveidot Task force, kas ir viegla un pastāvīga struktūra, un kas sekotu šīm politikām un ļautu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai sniegt savu ieguldījumu, savas ekspertīzes, savu pieredzi šajos jautājumos, kas ir delikāti un svarīgi visiem Eiropas Savienības pilsoņiem.

20.5.2005   

LV