8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/1

1.1

Komiteja uzskatīja par nepieciešamu vienā no iepriekšējiem atzinumiem (1) par nanozinātnēm un nanotehnoloģijām (N&N) iekļaut biežāk lietoto jēdzienu īsu paskaidrojumu, jo atzinumā bija apspriests temats, kas daļēji ir jauns un kurā tiek izmantoti mazzināmi vai reti lietoti termini. Tāpēc ir lietderīgi minēto terminu paskaidrojumu iekļaut arī šajā atzinumā.

1.1.1

Sakarā ar to, ka 2006. gadā papildus sestajai ietvarprogrammai tiek īstenotas arī daudzas citas 2000. gadā uzsāktas ES programmas, parindēs ir jānorāda svarīgākās ar N&N saistītās programmas. Ir jo īpaši jāpiemin tās programmas, kas ir īpaši nozīmīgas jaunajām dalībvalstīm, jo tām vēl nav bijis iespēju piedalīties šāda veida programmās kopš to sākuma, kā arī piedalīties pirms 2004. gada notikušās diskusijās.

1.2.1

“Nano–” kāda veseluma miljardā daļa. Sakarā ar to, ka šajā gadījumā ir runa par mēriem, ar “nano–” tiek apzīmēta metra miljardā daļa.

1.2.2

“Mikro–”: kāda veseluma miljonā daļa. Šajā gadījumā tā ir metra miljonā daļa.

1.2.3

“Nanozinātnes”: nanozinātnes pēta matērijas pamatstruktūru un īpašības atomu un molekulu līmenī un ir jauna tradicionālo zinātnes nozaru (ķīmija, fizika, elektroniskā bioloģija utt.) metode. Tās ir zinātnes, kas dažādās disciplīnās pēta atomu iespējas. (3)

1.2.4

“Nanotehnoloģijas”: tās ir tehnoloģijas, kas ļauj manipulēt ar atomiem un molekulām tā, lai rastos jaunas virsmas un objekti. Pateicoties cita veida sastāvam un jaunajam atomu izvietojumam, tādējādi tiek panākts, ka rodas sevišķas, ikdienas dzīvē izmantojamas īpašības (4). Respektīvi, tās ir tehnoloģijas, kas izmanto metra miljardās daļiņas.

1.2.5

Šeit iederētos iepriekš izklāstītās definīcijas papildināšana ar vēl vienu, kas ir precīzāka no zinātniskā viedokļa. Nanotehnoloģija ir materiālu, mehānismu un sistēmu radīšanas multidisciplināra metode, kontrolējot matēriju nanometriskā līmenī. Sakarā ar to, ka pieeja ir multidisciplināra, ir vajadzīga plaša zināšanu bāze tādās nozarēs kā elektronika, fizika un ķīmija, lai iegūtu kvalifikāciju nanotehnoloģijās.

1.2.6

“Nanomehānika”: izmēri lielā mērā nosaka objekta īpašības jau tad, ja mērvienība viens nanometrs tiek nomainīta pret vairākiem dučiem nanometru (tas attiecas uz objektiem, kas sastāv no dažiem desmitiem līdz dažiem tūkstošiem atomu). Šādā izmēru diapazonā kādam no 100 dzelzs atomiem sastāvošam objektam piemīt pilnīgi citas fizikāli ķīmiskās īpašības, nekā citam objektam, kas sastāv no 200 tādiem pašiem atomiem, — arī tad, ja abi minētie objekti ir veidoti no vienādiem atomiem. Līdzīgā kārtā no nanodaļiņām sastāvošam cietam ķermenim piemīt pilnīgi citas mehāniskās un elektromagnētiskās īpašības nekā tradicionāli veidotiem cietiem ķermeņiem ar tādu pašu ķīmisko sastāvu. Šīs īpašības ir atkarīgas no to atsevišķo vienību īpašībām, no kurām sastāv attiecīgais cietais ķermenis.

1.2.7

“Mikroelektronika” — elektronikas nozare, kas nodarbojas ar tādu integrālo shēmu izstrādāšanu, kas darbojas “pusvadītāja vienīgajā diapazonā” un kuru izmēri ir ļoti mazi. Pašlaik ar mikroelektronikas tehnoloģiju palīdzību ir iespējams konstruēt atsevišķus komponentus, kuru izmēri ir mazāki par 0,1 mikrometru vai 100 nanometriem (5).

1.2.8

“Nanoelektronika” — zinātne, kas nodarbojas ar tādu elektrisko shēmu izpēti un izgatavošanu, kas ar tehnoloģiju un dažādu materiālu palīdzību tiek veidotas no citiem materiāliem nevis silīcija un kam raksturīgi pavisam citi darbības principi nekā pašreiz ražotām shēmām (6).

1.2.9

Nanoelektronika kļūst par nanotehnoloģiju galveno jomu. Tā pretendē uz apmēram tādu pašu lomu, kāda patlaban visās zinātnes nozarēs un rūpniecības procesos ir elektronikai (7).

1.2.10

“Biomimētika”  (8) — zinātne, kas pēta likumus, kam atbilstoši veidojas dabā sastopamā molekulu struktūra. Pārzinot minētos likumus, būtu iespējams izgatavot mākslīgus nanomotorus, kas darbotos atbilstoši tādiem pašiem principiem, kādi valda dabā (9).

1.3.1

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas iesniegtos priekšlikumus rīcības plāna N&N jomā īstenošanai līdz 2009. gadam un jo īpaši attiecībā uz šādiem jautājumiem:

1.3.1.1

Koordinācijas centra darbiniekiem ir jābūt dziļām un pierādītām zināšanām zinātnes un vadības jomā, kā arī spilgti izteiktai spējai uztvert tendences vidē, kur attīstās N&N.

1.3.1.2

Arī uz N&N nozari attiecas tas, ka “Eiropas Kopienas atbalstītajiem pētniecības un izstrādes pasākumiem ir nozīmīga Eiropas pievienotā vērtība. To potenciāls ir daudzkārt lielāks nekā atsevišķo dalībvalstu iespējas, un tie jau ļāvuši Eiropā izdarīt pasaules mēroga atklājumus” (10). Tāpēc ir svarīgi, lai pastāvētu koordinācijas centrs, kas šajā jomā nodrošina vadību, un ir skaidri jānosaka atbildības jomas.

1.3.2

Ņemot vērā N&N revolucionāro attīstību, Komiteja uzskata, ka laikā, kad pasaules tirgū parādās arvien jauni un agresīvi konkurenti, Eiropas iespēja uz zinātnes atziņām balstītas ekonomikas jomā ieņemt līderpozīcijas ir atkarīga no koordinācijas spējas, kā arī spējas Eiropā sasniegt kritisko masu, lai nanotehnoloģijām rastos stabils pamats.

1.3.3

Komiteja uzskata, ka izšķirīga nozīme ir tam, lai Eiropas Savienībai izdotos izstrādāt tādu rīcības plānu N&N jomā, ar kura palīdzību tiktu rosināta kopēja pārvaldība un rastos iespēja integrēt atšķirīgus līmeņus (ES, dalībvalstis un reģionus), ievērojot subsidiaritātes principu. Minētajā rīcības plānā ir jāpievērš īpaša uzmanība šādiem jautājumiem:

1.3.4

Komiteja iesaka papildus Kopienas rīcības plānam izstrādāt dalībvalstu rīcības plānus, ar kuru palīdzību būtu nepārtraukti jānodrošina koordinācija, kā arī nemitīga konverģences un sinerģijas salīdzinošā novērtēšana šādās jomās: infrastruktūra, apmācība un izglītība; riska novērtēšana, apmācība par darba drošību, ar normām un patentiem saistītā standartizācija, kā arī visbeidzot — dialogs ar pilsonisko sabiedrību, jo īpaši — ar patērētājiem.

1.3.5

Komiteja uzskata, ka Eiropas rūpniecībai ir jāiegulda vairāk pūliņu ar N&N saistītā pētniecībā un pielietojuma jomā un ka šis darbs ir jāpasteidzina, lai sasniegtu vismaz tādu ieguldījumu apjomu, kādus sasnieguši progresīvākie konkurenti. To iespējams panākt ar šādu pasākumu palīdzību: Eiropas tehnoloģiju platformu koncepcija; N&N rūpnieciska pielietojuma aizsardzība un stimulēšana; mērķtiecīgas apmācības veicināšana mazajos un vidējos uzņēmumos; Eiropas mēroga tīklu izveide ar N&N saistītas inovācijas un pielietojuma jomā; darba ņēmēju un tehnisko speciālistu starpdisciplīnu izglītošana; nanotehnoloģijas speciālistu apmācība uzņēmumā, kā arī prototipu izgatavošanai un sertifikācijai paredzētu laboratoriju iekārtošana; kopējas tehnisko normu sistēmas izveide nolūkā aizsargāt intelektuālo un rūpniecisko īpašumu.

1.3.6

Komiteja uzskata, ka papildus reizi divos gados sniedzamajam ziņojumam par Kopienas rīcības plāna izpildes kontroli un uzraudzību un atbilstību pārējām Kopienas politikām ir reizi gadā jāsniedz arī progresa ziņojums par apstiprinātā grafika izpildi, un minētajam ziņojumam jāpievieno dalībvalstu ziņojumi par valsts rīcības plāna izpildi.

1.3.7

Šāds ziņojums būtu jāiesniedz ne vien EP un Padomei, bet arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

2.1

Nanozinātnes un nanotehnoloģijas (N&N) ir strauji augoša zinātnes joma ar ārkārtīgi daudzsološām iespējām fundamentālo pētījumu pārvēršanai sekmīgās inovācijās. Minētā nozare ir ārkārtīgi nozīmīga gan lai palielinātu Eiropas rūpniecības konkurētspēju kopumā, gan lai radītu jaunus produktus un pakalpojumus, ar kuru palīdzību iespējams uzlabot sabiedrības labklājību un pilsoņu dzīves kvalitāti.

2.2

Analītiķi principā ir pārliecināti par to, ka uz N&N balstīti materiāli, produkti un pakalpojumi laika posmā līdz 2015. gadam spēj radīt pasaules tirgu (11) ar apgrozījumu simtiem miljardu euro katru gadu ar nosacījumu, ka izcilību zinātnē iespējams pārvērst komerciāli stabilos produktos, procesos un pakalpojumos, ja — kā uzsvērusi pati Komisija — iespējams gādāt par to, lai neatkārtotos “ar citām tehnoloģijām jau piedzīvotais Eiropas paradokss” (12).

2.3

Komiteja uzskata, ka šajā sakarā ir vajadzīgi šādi pasākumi:

2.4

Komiteja jau ir sniegusi atzinumu (13) par minēto tematu, cita starpā iekļaujot tajā šādus ieteikumus:

2.5.1

Pēdējos piecos gados Eiropas Komisija ir izmantojusi Kopienas līdzekļus aptuveni 30 izcilības centru atbalstam saistībā ar dažādām Kopienas Pētniecības ietvarprogrammas tematiskajām prioritātēm; daudzi no minētajiem centriem (14), kas darbojas N&N attīstības jomā, ir piesaistīti universitātēm, pētniecības centriem un uzņēmumiem jaunajās dalībvalstīs.

2.5.2

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai Eiropas Kopīgais pētniecības centrs turpinātu atbalstīt izcilības centrus un to izveidi — jo īpaši N&N nozarē jaunajās dalībvalstīs un kandidātvalstīs, iekļaujot minēto aspektu šādu centru darba programmās un to skaidri definējot.

2.5.3

Komiteja uzskata, ka Komisijai tomēr jāatbalsta arī Eiropas N&N inovācijas, lietojumu tīklu izaugsme un N&N prototipu skaidra definēšana, jo īpaši saistībā ar nelieliem uzņēmumiem, kas veido Eiropas rūpniecības tīkla lielāko daļu.

2.5.4

Jo īpaši ir jānodrošina speciāli pakalpojumi, lai palīdzētu uzņēmējiem izprast ar N&N lietojumiem saistītās iespējas un šādu lietojumu nepieciešamību, kā arī nolūkā palielināt veiksmīgu iniciatīvu, piemēram, Gate2Growth  (15) un Minanet  (16), skaitu. Tāpēc ir jāatrod jaunas riska finansēšanas iespējas un jāveido papildu aizsardzības sistēmas, kas papildina pašreizējās sistēmas.

2.5.5

Komiteja uzskata, ka ir arī jāattīsta tālāk ar tehnoloģijām un informācijas sabiedrību saistītā Kopienas iniciatīva PHANTOMS, proti, izcilības tīkls nanotehnoloģiju jomā, kas izveidots atbilstoši Kopienas programmai IST/FET, un uzskata, ka minētā tīkla darbībai jākļūst pamanāmākai.

2.5.6

Komisija arī uzskata, ka ir intensīvāk jāveicina pētniecība un inovācija jaunajās dalībvalstīs un kandidātvalstīs un ka ir jāattīsta un jāatvieglo sinerģija ar iniciatīvām EUREKA un COST, kurās ietilpst tādas darbības N&N jomā, kuras daudzās no šām valstīm jau ir paveiktas.

2.6.1

Ir aprēķināts (17), ka līdz 2005. gada janvārim visā pasaulē valdību, uzņēmumu un finanšu nozares kopējie izdevumi N&N nozarē ik gadu ir sasnieguši aptuveni 7 miljardus EUR (vairāk nekā puse šo līdzekļu nāk no valsts kases), un šīs summas ģeogrāfiskais sadalījums ir šāds: Ziemeļamerika 35 %, Āzija 35 %, Eiropa 28 % un pārējie reģioni — 2 %.

2.6.1.1

Izdevumi uz vienu iedzīvotāju: kaut arī valsts ieguldījumu apjoma atšķirības dažādu valstu starpā deviņdesmito gadu vidū vēl bija ļoti mazas (apm. 1 EUR ASV un Japānā, 0,50 EUR ES), 2005. gadā ASV uz vienu iedzīvotāju tērēja jau 5 EUR, Japānā 6,50 EUR, bet ES — 3,50 EUR. Tiek prognozēts, ka 2011. gadā minēto izdevumu apjoms būs vairāk nekā 9 EUR uz vienu iedzīvotāju ASV un Japānā un 6,50 EUR uz vienu iedzīvotāju ES (18).

2.6.2

Rūpniecības nozarē ik gadu visā pasaulē tiek tērēti aptuveni 3 miljardi EUR, no tiem 46 % tērē ASV strādājoši uzņēmumi, 36 % tērē uzņēmumi Āzijā, 17 % tērē Eiropas uzņēmumi un mazāk nekā 1 % — uzņēmumi pārējās pasaules daļās. Aptuveni 1 500 uzņēmumu ir paziņojuši, ka plāno aktīvi nodarboties ar pētniecību un attīstību N&N jomā, 80 % no tiem ir jaundibināti uzņēmumi, no kuriem vairāk nekā puse darbojas ASV. Masu saziņas līdzekļu sagatavoto ziņojumu un rakstu par nanotehnoloģijām skaits ir palielinājies no 7 000 līdz 12 000 (19).

2.6.3

Kopš 2000. gada beigām pagājušo piecu gadu laikā ASV valdība nanotehnoloģiju nozarē ir ieguldījusi vairāk nekā četrus miljardus dolāru. Prezidenta Buša valdība tikai attiecībā uz 2006. gadu vien ir pieprasījusi, lai vienpadsmit federācijas līmenī strādājošām pētniecības aģentūrām, kas nodarbojas ar N&N pētniecību, piešķirtu vairāk nekā miljardu dolāru. Kā norādīts 2005. gadā publiskotajā ziņojumā “Nanotehnoloģijas iniciatīvas novērtējums pēc pieciem gadiem”, ir vispārzināms, ka ASV pasaules mērogā ieņem līderpozīcijas N&N pētniecības un attīstības jomā, un ik gadu ASV tiek veikti valsts un privāti ieguldījumi triju miljardu dolāru apmērā, kas ir viena trešā daļa šāda veida izdevumu visā pasaulē.

2.6.3.1

ASV ieņem līderpozīcijas arī uzņēmumu dibināšanas, publikāciju un patentu jomā. Federācijas līmenī tiek uzskatīts, ka izdevumi, kas saistīti ar jaunu zināšanu gūšanu un jaunas infrastruktūras izveidi, ir atbilstoši un apjomīgi, kas savukārt dara iespējamu ievērojamu ekonomikas rentabilitāti ilgstošā laika periodā.

2.6.4

Japānā 2003. gadā tika iztērēti apmēram 630 miljoni EUR, no šīs summas 73 % piešķīra Izglītības ministrija, bet 21 % — Ekonomikas, tirdzniecības un rūpniecības ministrija. Pētniecība galvenokārt ir orientēta uz nanomateriāliem. Uzņēmuma Mitsui vadība ir nolēmusi turpmāko četru gadu laikā nanotehnoloģiju jomā kā riska kapitālu ieguldīt vairāk nekā 700 miljonus EUR, bet ar Izšķirīgu tehnoloģiju fonda palīdzību ar N&N saistītā pētniecībā tiks ieguldīti aptuveni 30 miljoni EUR (20).

2.6.5

Turpinot apspriest stāvokli Āzijā, Taivāna līdz 2008. gadam ir paredzējusi ik gadu ieguldīt vairāk nekā 600 miljonus EUR, un N&N nozarē strādā apmēram 800 uzņēmumu. Tiek sagaidīts, ka 2006. gadā tiks saražoti produkti gandrīz 7,5 miljardu EUR vērtībā un ka līdz 2012. gadam uzņēmumu skaits pieaugs līdz 1500, saražoto produktu kopējai vērtībai palielinoties līdz 25 miljardiem EUR, — galvenokārt dažādās nanoelektronikas nozarēs.

2.6.5.1

Tomēr šāda pieauguma priekšnoteikums ir tas, ka ir jāatrisina intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma jomā pastāvošās problēmas.

2.6.6

Dienvidkoreja ir viena no pirmajām valstīm, kuras uzņēmumi ir sekmīgi veikuši N&N produktu tirgvedību (21). Ir aprēķināts, ka ar nanotehnoloģijām saistītais iekšējā tirgus potenciāls ir vairāk nekā 2 miljardi EUR. Dienvidkoreja ir apstiprinājusi N&N programmu, kuras budžets ir 168 miljoni EUR (“Next Generation Core Development Program”), un minētajā programmā cita starpā prioritāte ir piešķirta nanomateriāliem, nanokompozītmateriāliem un bionanotehnoloģijām.

2.6.7

Austrālijā pēdējos gados ir izveidoti vairāk nekā 30 uzņēmumu, kas strādā N&N nozarē, un to skaits gadā pieaug par vairāk nekā 50 %. Ikgadējo valsts un privāto ieguldījumu apjoms ar N&N saistītā pētniecībā ir aptuveni 60 miljoni EUR, un ieguldījumus veic galvenokārt jauno materiālu, bionanotehnoloģijas jomā, kā arī saistībā ar pielietojumiem medicīnā un ārstniecībā.

2.6.8

Saskaņā ar nesen Pekinā publicētu tādu pētījumu par nanotehnoloģiju attīstību Ķīnā laika posmā no 2005. līdz 2010. gadam, kurā iekļautas arī prognozes laika posmam līdz 2015. gadam (22), Ķīna ir viena no pasaules līderiem N&N jomā strādājošu jaunu uzņēmumu dibināšanas, kā arī ar minēto jomu saistītu publikāciju un patentu skaita ziņā, un pētījumā ir aprēķināts, ka Ķīnas iekšējā tirgus potenciāls attiecībā uz N&N produktiem un sistēmām jau tagad pārsniedz 4,5 miljardus EUR, un līdz 2010. gadam tas pieaugs līdz vairāk nekā 27 miljardiem EUR, bet 2015. gadā tā apjoms palielināsies līdz vairāk nekā 120 miljardiem EUR (23).

2.6.9

EESK uzskata, ka aprakstītā starptautiskā situācija liecina par to, cik svarīga ir proaktīva vide, kas veicina pētniecību un inovāciju ES dalībvalstīs, lai spētu sekmīgi piedalīties nozarē notiekošajā pētniecībā un attīstībā.

3.1

Komiteja ir vienmēr uzsvērusi, ka ir strauji jāpalielina investīciju apjoms pētniecībā un attīstībā gan absolūtajos, gan relatīvajos skaitļos, lai sasniegtu Barselonā izvirzīto mērķi, proti, 3 %. Ņemot vērā starptautiska mēroga tendences, Komiteja uzskata, ka N&N nozarei ir jāpiešķir prioritāte.

3.1.1

Komiteja uzskata, ka šādu pasākumu īstenošana būtu daudz veiksmīgāka, ja valstu un reģionu N&N pētniecības programmām nodrošinātu labi attīstītu Eiropas līmeņa koordināciju, izmantojot, piemēram, arī ERA–NET un ERA–NET PLUS sistēmas. (24) Turklāt būtu jāveic attiecīgi pasākumi universitāšu, pētniecības centru un uzņēmumu informēšanai un atbalstam, izmantojot COST  (25) , ESF  (26)un EUREKA  (27)instrumentus, kā arī jāpiešķir Eiropas Investīciju bankas (EIB) aizdevumi.

3.1.2

Komiteja uzskata, ka šai Eiropas līmeņa koordinācijai un sadarbībai būtu jāattiecas arī uz valstu pasākumiem dažādas zinātnes nozares saistošas infrastruktūras, kā arī centru N&N jomā strādājošu kompetences un izcilības attīstīšanai; īstenojot šādu koordināciju un sadarbību būtu iespējams izveidot šo organizāciju integrētu Eiropas mēroga tīklu, tādējādi veicinot arī sinerģiju un izvairoties no funkciju pārklāšanās.

3.2.1

EESK ir pārliecināta, ka, ņemot vērā Kopienas rīcības plāna praktiskās īstenošanas iespējas un, lai plānam piešķirtu ticamību, tajā ir jāietver laika un izpildes termiņu grafiks, veicinot progresu un gūto panākumu labāku pārbaudi šādās jomās:

3.2.2

Komiteja uzstājīgi aicina Kopienas līmenī ievērojami palielināt N&N jomā veiktā pētniecībā, inovācijā un izglītošanā ieguldītu līdzekļu apjomu un vienlaicīgi šādu palielināšanu precīzi saskaņot ar atbilstīgu pasākumu īstenošanu valsts un reģionālā līmenī.

3.2.2.1

Šajā sakarā EESK norāda, ka — atšķirībā no citām pētniecības jomām — N&N jomā ieguldīto Kopienas līdzekļu apjoms atbilst dalībvalstu izdevumiem (vispār no pētniecībai tērēto Eiropas līdzekļu kopapjoma ES ieguldījums ir 4–5 %, turpretim dalībvalstu ieguldījums veido 87 %).

3.2.3

Komiteja uzskata, ka aptuveni 10,9 % līdzekļu, kas saskaņā ar 7. ietvarprogrammu 2007.–2013. gadam iedalīti īpašajai programmai “Sadarbība”, būtu jāparedz N&N un nanoelektronikas tematiskajām prioritātēm.

3.2.3.1

Programmā “Resursi” saistībā ar pētniecību un inovāciju N&N jomā pienācīga vieta jāpiešķir MVU, jo īpaši attiecībā uz “nanotehnoloģijas rajoniem”, infrastruktūru izcilībai un sagatavošanas pasākumiem.

3.2.3.2

Īpašajā programmā “Cilvēki” būtu pienācīgi jāveicina N&N pētnieku izglītošana un mobilitāte. Tas jādara arī attiecībā uz Kopīgā pētniecības centra darbību drošības un standartizācijas, kā arī nākotnes tehnoloģiju pētniecības jomās.

3.2.4

Savukārt konkurētspējas un inovācijas ietvarprogrammā (sākot no 2007. gada un izmantojot tai piešķirtos līdzekļus) būtu jāspēj finansēt tādas uzņēmējdarbības kultūras attīstīšanu, kas saistīta ar N&N jomā veiktas pētniecības pārņemšanu.

3.2.5

Komiteja stingri atbalsta Eiropas tehnoloģiju platformu izveidi, pamatojoties uz pašreizējām platformām nanoelektronikas un nanomedicīnas jomā. Šādas platformas ir ļoti piemērots līdzeklis visu publiskā un privātā sektora pārstāvju mobilizēšanai dažādajās nozarēs (zinātnē, izglītības sistēmā, tehnoloģijā, rūpniecībā, finanšu nozarē) nolūkā īstenot Kopienas, valsts/reģionālus vai kopīgus projektus un iniciatīvas, balstoties uz kopīgu, uz nākotni vērstu redzējumu un perspektīvo plānošanu (foresight).

3.2.6

Komiteja uzskata, ka izšķirīga nozīme ir ieguldījumiem maksimāli modernā augstākajā izglītībā un tālākizglītībā. Kopienas jaunajās programmās laika posmam pēc 2006. gada īpaši jāparedz tāda rīcība, ar kuras palīdzību starpdisciplīnu mērogā tiek nodrošināts atbalsts N&N attīstībai.

3.2.7

Komisijai būtu jāatvieglo N&N izmantošana rūpniecībā, atbilstoši Septītajā ietvarprogrammā iekļautajai N&N darba programmai līdz 2007. gadam veicot šādas darbības:

3.2.8

Komisijai jau tagad būtu aktīvāk jāpārrauga ar ētiku saistīti jautājumi, lai nodrošinātu tādu ar ētiku saistītu problēmu identificēšanu, kas var rasties saistībā ar N&N, jo īpaši tādās jomās kā medicīna, lauksaimniecība un pārtikas, kā arī kosmētikas rūpniecība.

3.3.1

Komiteja norāda, ka papildus ES rīcības plānam ir vajadzīgi dalībvalstu rīcības plāni, kas būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai 2006. gada pirmajā pusgadā. Mērķis ir konverģences un sinerģijas nodrošināšana tādās jomās kā infrastruktūra, izglītība un apmācība, uz normām un patentiem attiecināti standarti, kā arī riska novērtējums un visbeidzot — dialogs ar pilsonisko sabiedrību, patērētājiem un plašsaziņas līdzekļiem.

3.3.2

Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm N&N jomai būtu jāpiešķir lielāka tādu pieejamo publisko un privāto līdzekļu daļa, kas paredzēta ieguldījumiem, kā arī Eiropas Parlamentam un Padomei būtu regulāri jāiesniedz progresa ziņojumi par ieguldījumiem un valstu rīcības plānu īstenošanu.

3.3.3

Minētos ziņojumus būtu jāiekļauj Kopienas divu gadu ziņojumā, un tajos ir jāpievērš īpaša uzmanība šādiem jautājumiem:

3.3.4

EESK uzskata, ka dalībvalstīm ir jāveic mērķtiecīgi pasākumi, lai saglabātu atbilstošu līdzsvaru starp šādām divām vajadzībām — nepieciešamību sadarboties un vajadzību pēc ātra zinātniska un praktiska pielietojuma veselības un vides aizsardzības jomā no vienas puses un prasībām attiecībā uz izgudrojumu, kā arī intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma aizsardzību no otras puses.

3.3.5

Komisija uzskata, ka arī šajā sakarā uzskatāmi izpaužas trūkumi, kuru iemesls ir tas, ka nav visai ES kopīga patenta un vienotu uz patentēšanu attiecinātu tiesību aktu. Tas attiecas, piemēram, uz jautājumu, kurā dalībvalstī ir patentējami izgudrojumi bionanotehnoloģijas jomā, un informācija par jauniem izgudrojumiem un patentiem ieinteresētajām personām nav viegli pieejama.

3.4.1

Komiteja pilnībā atbalsta to, ka rīcības plānā ir ierosināts orientēties uz sadarbības un strukturēta dialoga izveidošanu starptautiskā līmenī. Tā iesaka pievienot šādus ieteikumus:

3.5.1

Komisija uzskata, ka ar N&N saistītas pētniecības pasākumi un to izplatīšana tehnoloģijas nodošanas nolūkos var būt ļoti noderīgi uzņēmumiem (īpaši MVU), galvenokārt pārņemot un papildinot energotaupības un vides aizsardzības tehnoloģijas, nanotehnoloģijas informātikas jomā, kā arī jaunu materiālu izmantošanu procesos, produktos, pakalpojumos un konverģējošās tehnoloģijas (Nano–Bio–Info).

3.5.2

Komiteja uzskata, ka Eiropas rūpniecībai ir jāiegulda vairāk pūliņu ar N&N saistītā pētniecībā un ir jāpasteidzina šo tehnoloģiju praktisks pielietojums, ka arī jāsasniedz vismaz tāds ieguldījumu apjoms, kas būtu pielīdzināms progresīvāko konkurentu veikto ieguldījumu apjomam. Šie centieni būtu jāveicina, izveidojot piemērotu regulējošu un tiesisku pamatu gan Kopienas, gan arī valstu/reģionālajā līmenī.

3.5.3

EESK ir pārliecināta, ka attiecībā uz N&N pētniecību, attīstību un izmantošanu šāda plaša uzņēmumu iesaistīšana ir ļoti nozīmīga, ja Eiropas un valstu/reģionālajā līmenī tiek paredzēti atbalsta pasākumi valsts un reģionālā līmenī un galvenokārt attiecībā uz šādu mērķu sasniegšanu:

3.5.4

Komiteja uzsver, ka galvenokārt N&N jomā darba ņēmēji, kā arī tehniskie speciālisti un zinātniskie vadītāji ir Eiropas uzņēmumu, kas uzņēmušies sociālo atbildību, stiprā puse.

3.5.4.1

Komiteja uzsver, ka šajā sakarā liela nozīme ir pasākumiem, ar kuru palīdzību nodrošinātu drošus ražošanas nosacījumus un procesus, kā arī lietderīgus, darbiniekiem paredzētus izglītojošus pasākumus galvenokārt diagnostikas un medicīniskās rehabilitācijas jomās. Šajā sakarā īpaši jāņem vērā profilakses un risku ietekmes novērtējuma aspekti, arī izmantojot Eiropas līmenī pārbaudītus tehniskos rīcības plānus.

3.5.4.2

Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondam būtu rūpīgi jānovērtē N&N pielietojumam rūpniecībā nepieciešamās jaunās darba organizēšanas ietekme, kā arī prasības attiecībā uz izglītību, drošību un veselības aizsardzību un jāveic attiecīgi pētījumi.

3.5.5

Līdz 2007. gadam jāizveido strukturēts Eiropas N&N dialogs ar visām ieinteresētajām personām, radot struktūrvienību vai konsultatīvu forumu, kas ir sabiedrībai pietiekami pamanāms un pārredzams, lai varētu darboties kā plašsaziņas līdzekļu un pilsoniskās sabiedrības kvalificēts un atzīts starpnieks.

3.5.6

Līdz 2007. gadam jākonsolidē iedzīvotāju izpratnes veidošanas sekmīgās eksperimentālās iniciatīvas, kuras jau pašā sākumā jāpublicē Eiropas tīmekļa vietnē un jāiesniedz ES citām institūcijām, pirmām kārtām EP un Padomei. Turklāt jārada starptautiska rezonanse, sākot ar 2008. gadu “Eiropas N&N nedēļas” laikā pasniedzot starpnozaru ikgadējo balvu N&N jomā.

3.5.7

Līdz 2007. gadam Komisijai jāierosina konsolidētas procedūras attiecībā uz N&N lietošanas un/vai izmantošanas risku noteikšanu un līdz 2008. gada pirmajai pusei jāierosina Eiropas pamatnostādnes minētajā jomā.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/10

1.1

Minētie Komisijas priekšlikumi attiecas uz pētniecības tēmām, kas iekļautas Komisijas izstrādātajā 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammā (2007.—2013.) un 7. Euratom pamatprogrammā (2007.—2011.), par kurām Komiteja jau izstrādājusi atzinumu. Tātad šis Komitejas atzinums papildina jau izstrādāto atzinumu par abām pamatprogrammām.

1.2

Tajā Komiteja aicināja piešķirt visu nepieciešamo finansējumu Komisijas ierosinātajām, steidzami nepieciešamajām investīcijām pētniecībā un izstrādē, kā arī nemanipulēt ar tām un nepieļaut to svītrošanu sarunās par nākamo ES kopbudžetu.

1.3

Lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķi un Eiropas kļūtu par spēcīgāko ekonomisko telpu pasaulē, būtiski jāpalielina investīcijas pētniecībā un izstrādē. Minētajā jomā Eiropa konkurē ne tikai ar tādām valstīm kā ASV, Japāna un Koreja, bet arī ar Ķīnu, Indiju un Brazīliju. Pavisam nesen ASV un Japāna paziņojušas, ka investīcijām pētniecībā un izstrādē ir prioritāra nozīme, lai paaugstinātu valsts konkurētspēju pasaules mērogā, un piešķīrušas atbilstošu finansējumu minētā mērķa sasniegšanai. Padomes Barselonā pieņemtais, bet vēl nesasniegtais, Lisabonas stratēģijas atbalstam paredzētais mērķis, proti, 3 % no ES iekšzemes kopprodukta investēt izpētē un attīstībā, tātad ir paredzētajā termiņā nesasniedzams mērķis (moving target), ņemot vērā aizvien tālejošāko globālo attīstību. Ja mērķi izdodas sasniegt ar nokavēšanos, tas nozīmē, ka kāds to jau ir sasniedzis ātrāk.

1.4

Ņemot vērā faktu, ka Padome jau pieņēmusi ES kopbudžetu, kā arī ievērojot tā ietekmi uz pētniecības budžetu, Komiteja norāda, ka joprojām aktuāls ir tās jau iepriekš paustais ieteikums šajā sakarā, proti, pētniecībai un izstrādei piešķirt daudz lielāku finansējumu nekā iepriekš — tieši 8 % — un finansējuma palielināšanu, ko Padomes lēmumā paredzēts īstenot tikai septiņu gadu laikā, uzsākt ātrāk.

1.5

Būtiskākie Komisijas priekšlikumi iekļauti īpašajā programmā “Sadarbība”. Komiteja atbalsta tajā paredzēto finansējuma piešķiršanu tādām svarīgām pētniecības tēmām kā enerģētika, veselība, informācijas tehnoloģijas, nanotehnoloģijas, vide, transports un pētījumiem sociālajās, ekonomikas un humanitārajās zinātnēs, kā arī jaunajām tēmām — kosmoss un drošība. Komitejas nostāja minētajā jautājumā detalizētāk izklāstīta dokumenta 4. iedaļā, un atsevišķos gadījumos Komiteja ierosina veikt nelielus uzlabojumus.

1.6

Komiteja iesaka kopumā atteikties no stingras līdzekļu piesaistes dažādām programmām un īstenot pēc iespējas elastīgāku politiku. Tādā veidā izdosies panākt, ka programmu īstenošanas gaitā Komisija ātri un bez papildu politiskiem pasākumiem varēs noteikt jaunas prioritātes, ja tāda nepieciešamība būs radusies, kā arī atbildēt uz jautājumiem, kas radušies no jauna, un, ņemot vērā daudzu apakšprogrammu transversālo raksturu, veikt nepieciešamo pārstrukturēšanu.

1.7

Komiteja atkārtoti pauž atbalstu īpašajai programmai “Idejas”. EESK uzskata, ka līdztekus atbilstošam finansējumam minētās programmas lielākās problēmas būs atbalstāmo projektu atlases process un programmas vadība. Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka šī sarežģītā uzdevuma izpilde tiks uzticēta neatkarīgajai Eiropas Pētniecības padomei — EPP (European Research Council, ERC).

1.8

Komiteja jau vairākkārt uzsvērusi, ka veiksmīga un konkurētspējīga pētniecība ES nebūs iespējama, ja netiks nodrošināts augstvērtīgs tehniskais aprīkojums, finansiālais atbalsts un atbilstoši pamata nosacījumi, kā arī pietiekams skaits augsti kvalificētu, radošu zinātnieku. Īpašajā programmā “Cilvēki” Komisija iekļāvusi tos pasākumus, kuriem jāveicina minētā mērķa sasniegšana. Komiteja uzsver, ka tā atbalsta minēto pasākumu īstenošanu. EESK arī norāda uz tās iepriekš izteiktajām piezīmēm par Komisijas publicēto Eiropas pētnieku hartu.

1.9

Īpašā programma “Iespējas” ir viens no labākajiem paraugiem, kas raksturo Kopienas sniegto atbalstu. Tas īpaši sakāms par pētniecības infrastruktūru, piemēram, lielām iekārtām, zinātniskiem instrumentiem, datoriem, utt., kuru izmaksas un izmantošana pārsniedz vienas dalībvalsts iespējas. Minētajā programmā iekļautā apakšprogramma “Pētniecība MVU vajadzībām” atbilst Komitejas iepriekš paustajam ieteikumam, ka MVU ciešāk jāiesaista jauninājumu radīšanas un ieviešanas procesā.

1.10

Nobeigumā Komiteja norāda uz tās iepriekš pausto ieteikumu būtiski samazināt pieteikumu iesniedzēju administratīvo slodzi un vienkāršot procedūras, kā arī nodrošināt pēc iespējas lielāku atbalsta instrumentu un atbalsta piešķiršanas procedūru nepārtrauktību.

2.1

Komisijas iesniegtie priekšlikumi, kas apkopoti septiņos atsevišķos dokumentos, papildina Komisijas priekšlikumu (1) par 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu (2007.—2013.) un 7. Euratom pamatprogrammu (2007.—2011.), un tie sniedz detalizētu informāciju par pētniecības saturu vai tēmām, kurām paredzēts piešķirt atbalstu.

2.1.1

Šis Komitejas atzinums īsā un koncentrētā veidā papildina jau izstrādāto atzinumu  (2) par 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu (2007.—2013.) un 7. Euratom pamatprogrammu (2007.—2011.), kā arī tajā izteiktās piezīmes un ieteikumus.

2.1.2

Tāpēc šajā atzinumā nav runa par struktūrām un instrumentiem, bet gan par pētniecības saturu. Tā, piemēram, šajā atzinumā vairs netiek aplūkots svarīgais jautājums par jauninājumu trijstūra — fundamentālie pētījumi, pielietojamās zinātnes un izstrāde — optimizāciju, netiek aplūkots arī ieteikums, ka jānodrošina pietiekama nepārtrauktība personāla jautājumos, lai Komisijas ierēdņi, kuriem uzticēta programmas vadība, arī turpmāk būtu pētniecības jomā pieredzējuši eksperti, kuri orientējas attiecīgajā zinātnes nozarē. Minētie jautājumi detalizēti aplūkoti jau iepriekš pieņemtos atzinumos (3).

2.1.3

Taču jau pašā sākumā jāaplūko svarīgs jautājums, kas skar budžeta līdzekļu piesaisti vai sadalījumu atsevišķiem programmas elementiem. Šajā sakarā Komiteja jau ieteica rīkoties pēc iespējas elastīgāk, lai programmu īstenošanas gaitā Komisija ātri un bez papildu politiskiem pasākumiem varētu noteikt jaunas prioritātes, ja tāda nepieciešamība radīsies, kā arī atbildēt uz jautājumiem, kas radušies no jauna, un, ņemot vērā daudzu apakšprogrammu transversālo raksturu, veikt nepieciešamo pārstrukturēšanu.

2.2

Komisija ierosinājusi palielināt abu pamatprogrammu budžetu līdz 72,7 miljardiem EUR (4). Tas tomēr būtu mazāk kā 8 % no ierosinātā ES kopbudžeta 2007.—2013. gadam, proti, no 1025 miljardiem EUR. Iepriekš minētajā atzinumā par 7. PTA (pētniecības un tehnoloģiju attīstības) pamatprogrammu Komiteja ieteica piešķirt visu nepieciešamo finansējumu Komisijas ierosinātajām, steidzami nepieciešamajām investīcijām pētniecībā un izstrādē, kā arī nemanipulēt ar tām un nepieļaut to svītrošanu sarunās par nākamo ES kopbudžetu.

2.2.1

Taču Eiropadomes sanāksmē 2005. gada 19. decembrī tika panākta vienošanās, ka ES kopbudžeta apjoms būs tikai 862,4 (5) miljardi EUR. Tāpēc arī ES pētniecības budžets varētu būt daudz mazāks (6) nekā tas, ko ierosināja Komisija, taču “Eiropadome  (7) uzskata, ka ES finansējums zinātniskai izpētei būtu jāpalielina tā, ka līdz 2013. gadam pieejamie resursi reāli būtu par aptuveni 75 % lielāki nekā 2006. gadā”. Ņemot vērā minētos skaitļus, Komisija izstrādās jaunu priekšlikumu. Tātad politiskā lēmuma pieņemšanas process par abām pamatprogrammām vēl nav beidzies.

2.2.2

Lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķi un Eiropa kļūtu par spēcīgāko ekonomisko telpu pasaulē, būtiski jāpalielina investīcijas pētniecībā un izstrādē. Šajā jomā Eiropa konkurē ne tikai ar tādām valstīm kā ASV, Japāna un Koreja, bet arī ar Ķīnu, Indiju un Brazīliju. Pavisam nesen ASV un Japāna paziņojušas, ka investīcijām pētniecībā un izstrādē ir prioritāra nozīme, lai paaugstinātu valsts konkurētspēju pasaules mērogā, un piešķīrušas atbilstošu finansējumu minētā mērķa sasniegšanai. Padomes Barselonā pieņemtais, bet vēl nesasniegtais, Lisabonas stratēģijas atbalstam paredzētais mērķis, proti, 3 % no ES iekšzemes kopprodukta investēt izpētē un attīstībā, tātad ir paredzētajā termiņā nesasniedzams mērķis (moving target), ņemot vērā aizvien tālejošāko globālo attīstību. Ja mērķi izdodas sasniegt ar nokavēšanos, tas nozīmē, ka kāds to jau ir sasniedzis ātrāk.

2.3

Ņemot vēra situāciju, kas pašreiz izveidojusies, Komiteja vēlētos vēlreiz norādīt uz iepriekš minētajā atzinumā izteiktajiem ieteikumiem, proti, ka, pirmkārt, efektīva un izcila pētniecība un izstrāde, kurām tiek piešķirts atbilstošs finansējums, ir jauninājumu, konkurētspējas un labklājības, līdz ar to arī kultūras attīstības un sociālās nodrošināšanas pamatu pamats un svarīgākais priekšnosacījums, ka, otrkārt, Komisijas priekšlikums… ir nozīmīgs, ilgtermiņā vēl palielināms ieguldījums, lai nepieļautu Eiropas — kas ir modernās zinātnes un tehnikas šūpulis — pozīciju vājināšanos, bet gan tās saglabātu un stiprinātu un ka, treškārt, bez minētajiem ieguldījumiem Lisabonas mērķi nav sasniedzami pat ilgākā laika periodā.

2.4

Komiteja vēlreiz norāda, ka sadarbība pētniecības un izstrādes jomā ir efektīvs Eiropas integrācijas un kohēzijas katalizators. To ir īpaši svarīgi apzināties pašreiz, kad iedzīvotāji nav atbalstījuši izstrādāto Eiropas Savienības Konstitucionālo līgumu. Atbilstoša līmeņa pētniecībai un izstrādei ir izšķiroša nozīme ne tikai Lisabonas mērķu īstenošanā, bet arī, meklējot atbildes un risinot problēmas tādās jomās kā, piemēram, veselība, energoapgāde, vides aizsardzība u.c.

2.5

Komiteja uzsver, ka joprojām aktuāls ir tās ieteikums, proti, no apstiprinātā ES kopbudžeta pētniecībai un izstrādei jāpiešķir daudz lielāks finansējums nekā iepriekš — proti, 8 % — un finansējuma palielināšana, ko Padomes lēmumā paredzēts īstenot tikai septiņu gadu laikā, jāuzsāk ātrāk.

2.6

Komiteja pieņēmusi zināšanai Komisijas priekšlikumu (8) nodibināt Eiropas Tehnoloģiju institūtu (ETI). Neuzsākot minētā priekšlikuma satura analīzi, tomēr jāpiebilst, ka institūta dibināšanu nekādā gadījumā nedrīkst finansēt no budžeta, kas paredzēts šajā atzinumā aplūkotajām “Īpašajām programmām pētniecības un tehnoloģiju attīstības jomā”.

2.7

Vienlaikus Komiteja norāda uz tās iepriekš pausto ieteikumu būtiski samazināt pieteikumu iesniedzēju administratīvo slodzi un vienkāršot procedūras, kā arī nodrošināt pēc iespējas lielāku atbalsta instrumentu un atbalsta piešķiršanas procedūru nepārtrauktību. Minēto jautājumu Komiteja aplūkos sīkāk, izstrādājot atzinumu par Komisijas ierosinātajiem “Līdzdalības noteikumiem” (9).

3.1

Komisijas priekšlikumi aptver un precizē visus pētniecības un izstrādes pasākumus (t.i., pētniecības tēmas, saturu, metodes un līdzekļus), kurus paredzēts īstenot saskaņā ar 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu un 7. Euratom pamatprogrammu. Priekšlikumos arī noteikts, kādi būs Kopīgā pētniecības centra uzdevumi. Paredzēti arī pasākumi, kuriem jāveicina nepieciešamā cilvēkpotenciāla attīstīšana un nostiprināšana. Komisija kopumā izstrādājusi septiņus dokumentus, kuros iekļauta arī detalizēta informācija par katru no apakšprogrammām.

3.2

Minēto apakšprogrammu struktūra (norādīta tām piešķirtā finansējuma procentuālā daļa no pamatprogrammas kopējā budžeta):

A — Pētniecības un attīstības pamatprogramma (kopējais budžets 72 miljardi 726 miljoni EUR) 2007—2013

B — Euratom pamatprogramma (kopējais budžets 3 miljardi 92 miljoni EUR) 2007—2011

3.3

Detalizēts Komisijas priekšlikumu izklāsts atrodams atzinuma par 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu 3. iedaļā (CESE 1484/2005).

4.1

Tā kā turpmākās Komitejas piezīmes ir cieši saistītas ar iepriekš minētā atzinuma par 7. PTA pamatprogrammu 4.–6. nodaļu, tās būs grūti saprotamas, neiepazīstoties ar minēto nodaļu saturu.

4.1.1

Komiteja atbalsta to, ka Komisija iecerējusi ņemt vērā daudzu programmas elementu transversālo raksturu, ka arī veicināt daudzdisciplinaritāti, īstenojot starptematisku pieeju.

4.1.2

Šajā sakarā Komiteja apsprieda arī jautājumu, vai par transversālām tēmām veikto pētījumu atsevišķie elementi — piemēram, IKT (informācijas un komunikāciju tehnoloģijas) izmantošana medicīnā — būtu jāiekļauj sadaļā “IKT” vai speciālajā apakšprogrammā “Veselība”. Tā, piemēram, Komiteja iesaka daļu IKT jomā paredzēto pētījumu vairāk piesaistīt speciālajām apakšprogrammām, piemēram, veselība, enerģija, transports vai pat arī sociālās zinātnes, tādējādi lielāku uzmanību veltot konkrētiem pētījumiem minētajās jomās.

4.1.3

Taču uz minēto jautājumu nav iespējams atbildēt viennozīmīgi, tāpēc lēmums būtu jāpieņem katrā gadījumā atsevišķi atkarībā no tā, kādu metožu lietošana radīs vislielāko sinerģiju, no vienas puses, un atkarībā no tā, kā nodrošināt vislabāko saistību ar konkrētajiem uzdevumiem, kas jārisina attiecīgajā jomā, no otras puses. Komiteja vēlreiz norāda, ka jāveic pasākumi, “lai nodrošinātu vispārēju koordināciju un nepieciešamo sasaisti.”

4.1.4

Komiteja atzinīgi vērtē arī to, ka Komisija vēlas rīkoties elastīgi, ja radīsies jaunas vajadzības, jaunas atziņas un priekšlikumi, kā arī neparedzētas politikas vajadzības. Komisijas veicinātā un koordinētā pirmskonkurences pētniecība un izstrāde ļaus uzlabot ES konkurētspēju.

4.2.1

Veselība. Komiteja uzsver, ka minētajā apakšprogrammā bija jāiekļauj plašs pētījumu loks — sākot ar tādu tēmu kā gatavošanās epidēmijām un pandēmijām, kā arī to profilakse, un beidzot ar demogrāfisko pārmaiņu radītajām problēmām, to ilgstošo ietekmi un visām sociālajām un ar veselību saistītajām blakusparādībām, tajā skaitā sabiedrības novecošanas izpēte un pētījumi, kuriem jāveicina invalīdu dzīves kvalitātes uzlabošana (turklāt pēdējie ietver arī īpašus, piemēram, sociālus un tehniskus aspektus, kas nav saistīti ar veselību). Šajā sakarā Komiteja atbalsta Komisijas apņemšanos atbalstīt pētījumus tādā jomā kā reti sastopamu slimību profilakse un ārstēšana. Programmā jāiekļauj visas nozīmīgās zinātnes un tehnikas jomas — biotehnoloģija, genomika, cilmes šūnu pētījumi un citi daudzdisciplināri pētījumi, tajā skaitā atbilstošu kvalitātes un sociālo standartu izstrāde. Tas attiecas ne tikai uz bioloģiskiem un medicīniskiem pētījumiem universitātēs, klīnikās un valsts finansētās pētniecības iestādēs, bet arī uz Eiropas medicīnas un farmācijas sektora konkurētspējas nostiprināšanu. Tāpēc Komiteja iesaka atbalstīt ierosināto programmas ietvaru. Pētniecībai un izstrādei veselības jomā ir ārkārtīgi svarīga nozīme ne tika Eiropas, bet arī visas pasaules mērogā.

4.2.2

Pārtika, lauksaimniecība un biotehnoloģija (biotehnoloģijai ir arī svarīga nozīme, veicot pētījumus veselības jomā (4.2.1. punkts)). Komiteja pozitīvi vērtē minētās programmas centienus Eiropā izveidot un saglabāt uz zināšanām balstītu bioekonomiku. Izvirzīts mērķis — ar zinātņu par dzīvību un biotehnoloģiju palīdzību jānodrošina videi nekaitīgu un konkurētspējīgu produktu un procesu izstrāde lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, akvakultūrā, kā arī pārtikas, veselības, mežsaimniecības un citās radniecīgās nozarēs. Tā ir ļoti svarīga joma, ņemot vērā ļoti lielo konkurenci lauksaimniecības sektorā ar tādām valstīm kā, piemēram, Brazīlija. Jauna izstrādes joma varētu būt tādu augu selekcija, kas akumulē piesārņojošās vielas un tādējādi veicina piesārņotas augsnes attīrīšanu, vai tādu augu selekcija, kuri neabsorbē piesārņojošās vielas no piesārņotas augsnes un kurus tāpēc var droši lietot.

4.2.3

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT). IKT nozares produkti un pakalpojumi ir radījuši revolucionāru apvērsumu zinātnē, tehnikā, pārvaldē, kā arī bagātinājuši un izmainījuši cilvēku ikdienas dzīvi. Ne tikai piešķirtā finansējuma daļas, bet arī izvirzīto uzdevumu daudzpusības ziņā “IKT” tēma ir lielākais programmas “Sadarbība” elements, kas ietekmē vai var ietekmēt visas pārējās jomas. Minētās apakšprogrammas mērķis ir veicināt inovatīvu, uz IKT balstītu produktu un pakalpojumu pieejamību zinātnē, tehnikā, pārvaldē un loģistikā. IKT programmā paredzētie pētījumi sniedzas no inovatīvas datortehnikas (kaut arī, nenoliedzama, piemēram, ir mikroshēmu izstrādes pārklāšanās ar nanotehnoloģiju programmu), datorsistēmu un datortīklu izstrādes līdz pat jaunu programmēšanas instrumentu izstrādei, taču uzmanība jāpievērš tam, lai IKT pakalpojumi būtu pieejami visām iedzīvotāju grupām. Komiteja norāda arī uz piezīmēm, ko tā šajā sakarā izteikusi 4.1.2. punktā. Vai lielākās finansējuma daļas piešķiršana IKT programmai attaisnosies, ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā IKT programma nākotnē veicinās pārējo programmu īstenošanu.

4.2.4

Nanozinātnes, nanotehnoloģijas, materiāli un jaunas ražošanas tehnoloģijas. Šī arī ir jauna un ārkārtīgi inovatīva joma (11), kuras pirmsākumi meklējami fundamentālo un pielietojamo zinātņu mijiedarbībā, veicot daudzus un dažādus fizikālos un ķīmiskos pētījumus un atklājumus, kā arī izstrādājot tehnoloģiju. Tā paver lielas iespējas jaunu vai uzlabotu produktu un metožu izstrādāšanai daudzās tehnikas jomās. Taču vienlaikus tā ir tik daudzpusīga un sazarota zinātnes disciplīna (veiktie pētījumi saistīti gan ar atomfiziku un plazmas tehnoloģiju, gan ar nanomehāniku un pat ar tekstilmateriālu apdari), ka tā patiešām ir labi jāpārzina, lai izprastu un izmantotu tās kopējās iezīmes un savstarpējo saistību. Tā kā procesi nanozinātnēs ir mikroskopiski un iedzīvotājiem tos ir grūti iztēloties, jau no paša sākuma ir jāveido konstruktīvs dialogs ar patērētājiem par minēto tēmu, lai paredzētu un novērst iespējamo risku, kā arī kliedētu nepamatotas aizdomas. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas visaptverošo pieeju, tajā skaitā arī pūliņus zināšanu popularizēšanā.

4.2.5

Enerģētika. Komiteja vairākkārt norādījusi, ka tā ir ļoti svarīga tēma, un pieņēmusi vairākus īpaši šai tēmai veltītus atzinumus, uzsverot arī, ka minētajā jomā jāveic plaša pētniecība (12). Vidējā termiņā un ilgtermiņā būs jārisina ļoti nopietnas problēmas energoapgādes jomā (13). Tās saistītas ne tikai ar “tradicionālo” enerģijas avotu — naftas un dabas gāzes — krājumu samazināšanos un sadārdzināšanos un Eiropas lielo atkarību no minēto enerģijas avotu piegādēm, bet arī ar enerģijas izmantošanas (lielākoties globālo) ietekmi uz vidi, it īpaši uz klimatu. Tikai izstrādājot uzlabotas vai jaunas un vienlaikus iespējami lētākas tehnoloģijas, iespējams atrisināt energoapgādes problēmas. Tāpēc izšķiroša nozīme ir pētījumiem enerģētikas jomā. Tiem jāaptver plašs tēmu loks (14), sākot ar videi nekaitīgu enerģijas avotu efektīvāku izmantošanu (un arī uzglabāšanu!) un beidzot ar tādu tehnoloģiju izstrādāšanu, kas ļauj taupīt un efektīvāk izmantot enerģiju, tajā skaitā siltumnīcefekta gāzu daļējas vai pilnīgas uztveršanas un uzkrāšanas metodes. Elektroenerģijas ražošanā īpaši svarīga ir arī pāreja uz efektīvu spēkstaciju izmantošanu. Komiteja uzskata, ka Komisijas priekšlikumi minēto mērķu īstenošanai ir korekti un līdzsvaroti, taču EESK ar bažām secina, ka paredzētais finansējums ir nepietiekams, lai veiktu tik ārkārtīgi svarīgu uzdevumu. Komiteja iesaka palielināt finansējumu minētajā jomā.

4.2.6

Vide (tostarp klimata pārmaiņas). Vides aizsardzībai ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu gan šodienas, gan nākotnes paaudžu dzīves kvalitāti un dzīves pamatnosacījumus. Īpaši ambiciozs un varbūt pat vissvarīgākais uzdevums ir izprast un atrisināt — cilvēka vai dabas radītās — problēmas vides aizsardzības jomā. Minētais uzdevums cieši saistīts ar dažādām pētniecības un politikas jomām — ne tikai ar ekonomikas, enerģētikas, veselības un lauksaimniecības politiku, bet arī ar pārraudzību un (ņemot vērā šī uzdevuma globālo raksturu) starptautiskajiem nolīgumiem. Vides pētniecība vairāk vērsta uz to, lai izprastu vai iemācītos izprast dažādās problēmas un to cēloņus, savukārt citas pētniecības jomas — it īpaši pētniecība enerģētikas jomā — cenšas rast minēto problēmu risinājumus. Tas jāņem vērā, paredzot lielāku elastību finansējuma piešķiršanā.

4.2.7

Transports (tostarp aeronautika). Eiropas transporta sistēmas ir būtisks Eiropas ekonomiskās un sociālās labklājības, kā arī Eiropas kohēzijas elements. Apakšprogrammai “Transports” jāveicina integrētu videi draudzīgu, “viedu” un drošu Eiropas transporta sistēmu un transporta līdzekļu izstrādāšana. Tāpēc tajā izvirzīti konkrēti mērķi izstrādei dažādu transporta līdzekļu un dažādu transporta sistēmu tehnoloģiju un loģistikas jomā. Tādu transporta līdzekļu (lidmašīnu, automobīļu, utt.), kas ļauj taupīt enerģiju un samazināt emisiju daudzumu, izstrāde/tālākā izstrāde ir zinātniski tehnisks uzdevums, kurš saistīts ar apakšprogrammām “Enerģētika” un “Vide” un kura veikšanā varētu iesaistīt arī MVU (mazos un vidējos uzņēmumus). Minētajā procesā būtiska nozīme ir attiecīgajām tehnoloģiskajām platformām (ACARE aeronautikai un gaisa transportam, ERRAC dzelzceļa transportam, ERTRAC autoceļu transportam, WATERBORNE ūdens transportam, ūdeņradim un kurināmā elementiem). Arī minētās apakšprogrammas mērķis ir svarīgs, un Komiteja atbalsta tā īstenošanu, ņemot vērā darbotiesspējīga transporta tīkla nozīmi (arī jaunajās dalībvalstīs) un arvien lielāko transporta intensitāti (šajā ziņā svarīgs un neatliekams uzdevums ir sastrēgumu novēršana), kā arī šāda tīkla nozīmi Eiropas konkurētspējas uzlabošanā un tā ietekmi uz apkārtējo vidi.

4.2.8.1

Komiteja uzskata, ka minētajai apakšprogrammai jāveicina vispārējas izpratnes veidošana ne tikai par sarežģītajām un savstarpēji saistītajām problēmām, kas Eiropā jārisina sociāli ekonomiskajā, tiesību un kultūras jomā, bet arī par tās vēsturiskajām saknēm un kopīgajām vērtībām, kā arī par Eiropas robežām un tās kaimiņiem. Veidojot Kopienas garīgo pamatu un identitāti, būtu ļoti svarīgi (šis uzdevums skar arī dalībvalstu un iedzīvotāju savstarpējās attiecības) panākt kopīgu, visās dalībvalstīs vienotu Eiropas vēstures notikumu izklāstu un vērtējumu, kuram jābūt vēstures mācību satura pamatā vai kuram jāpapildina jau esošais mācību saturs.

4.2.8.2

Minētā apakšprogramma saistīta arī ar tādām jomām kā ekonomikas, finanšu un nodokļu politika, izaugsme, nodarbinātība un konkurētspēja, sociālā kohēzija un ilgtspējīga attīstība, dzīves kvalitāte, izglītība, kultūras un tiesību politika, kā arī visas cilvēces savstarpējā atkarība. Apakšprogrammai jāsekmē arī tādu īpašu mūsdienu sabiedrības problēmu risināšana kā demogrāfiskā attīstība (fakti, sekas, pasākumi), migrācija, sociālā atstumtība, kultūras sašķeltība, kā arī zināšanu sabiedrības veidošana. Turklāt, lai uzlabotu minētās apakšprogrammas saskaņotību un lai tā būtu vērsta uz konkrētu mērķu sasniegšanu, Komiteja iesaka iekļaut apakšprogrammā “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes” to īpašajā programmā “Iespējas” iekļautās programmas “Zinātne un sabiedrība” daļu, kuras mērķis ir zinātnes un sabiedrības attiecību pētīšana un kura nekalpo sabiedrības informēšanai par zinātni, kā arī neveicina zinātnes un sabiedrības savstarpējās izpratnes uzlabošanos (skatīt arī 4.5.3. punktu). Komiteja uzskata, ka apakšprogramma “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes” kopumā ir ļoti svarīga, jo tai ir arī izšķiroša nozīme politisko konsultāciju procesā; tajā jāiekļauj iepriekšminētās tēmas un nepieciešamības gadījumā tai jāparedz arī nedaudz lielāks finansējums.

4.2.9.1

Teroristu uzbrukumi pēdējo gadu laikā ir likuši rietumvalstu iedzīvotājiem saprast, cik svarīgs ir atbilstošas drošības jautājums, kura risināšanai jāveic ne tikai plaši pasākumi tiesību, sociālajā un kultūras, bet arī zinātnes un tehnoloģiju jomā. Taču drošības jautājums un pētniecība drošības jomā ir saistīta ne tikai ar kopēju ārpolitiku un drošības politiku, bet arī ar tādām jomām kā transports, veselība (piemēram, ES Veselības drošības programma), civilā aizsardzība (tostarp dabas un rūpnieciskas katastrofas), enerģētika un vide.

4.2.9.2

Iedzīvotāji vēl pilnībā neapzinās to, cik nozīmīgi ir milzīgie sasniegumi kosmosa izpētes un kosmosa tehnoloģiju jomā. Tiem ir ne tikai ģeostratēģiska nozīme, bet tie arī palīdz izprast pasauli; galu galā zināšanas, piemēram, par planētu kustību, kuras tika iegūtas, veicot astronomiskos novērojumus, lielā mērā ietekmēja dabas zinātņu attīstību mūsdienās. Turklāt kosmosa pētījumi un kosmosa tehnoloģijas ir inovatīvu tehnoloģiju izstrādes virzītājspēks. Komiteja uzskata, ka jāpanāk paredzētās programmas un pastāvošo Eiropas organizāciju, piemēram, Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) un Eiropas Dienvidu observatorijas (ESO) līdzsvarota sadarbība kosmosa pētniecības jomā.

4.3

Idejas. Komisija paredzējusi atbalstīt pētījumus vēl maz izpētītā jomā. Jau vairākos atzinumos Komiteja atzinīgi vērtējusi šo Komisijas soli (15). Atbalsta piešķiršana izciliem pētniecības projektiem, kuriem nav konkurentu Eiropas mērogā, atsakoties no līdz šim pieņemtās prasības, ka tiem jābūt pārrobežu sadarbības projektiem, ļaus sasniegt izcilus rezultātus, par kuriem sabiedrība būs informēta un kuri veicinās izcilu Eiropas un pasaules mēroga zinātnieku piesaistīšanu. Tādējādi tiks radīti īpaši labvēlīgi apstākļi jauninājumu izstrādei un ieviešanai. Šajā sakarā Komiteja vēlreiz uzsver, ka, cenšoties sasniegt izcilus rezultātus, ļoti svarīga ir spēja samierināties ar iespējamām neveiksmēm. Lielākās grūtības minētās programmas īstenošanā — līdztekus pietiekama finansējuma nodrošināšanai — radīs programmas atlases procedūra un tās vadība. Tāpēc Komiteja uzskata, ka šis sarežģītais uzdevums jāuztic EPP (Eiropas Pētniecības padomei — European Research Council, ERC) — neatkarīgai padomei, kurā kā privātpersonas darbosies īpaši izcili un atzīti zinātnieki.

4.4

Cilvēki. Komiteja jau vairākkārt uzsvērusi (16), ka veiksmīga un konkurētspējīga pētniecība ES nebūs iespējama, ja netiks nodrošināts augstvērtīgs tehniskais aprīkojums, finansiālais atbalsts un atbilstoši pamata nosacījumi, kā arī pietiekams skaits augsti kvalificētu, radošu zinātnieku. Tāpēc bērnos un jauniešos jārada interese par zinātni un tehniku, lai pietiekams skaits jauniešu, kuriem ir nepieciešamās dotības, uzsāktu un pabeigtu sarežģītās un grūtās studijas minētajā jomā.

4.4.1

Atzinumā par 7. PTA (pētniecības un tehnoloģiju attīstības) pamatprogrammu (17) Komiteja jau norādīja, cik svarīga nozīme izglītības un pētniecības procesā ir universitātēm un ka situācija Eiropas universitātēs ir neapmierinoša. Jārada arī atbilstoši nosacījumi (profesionālie un personiskie) (18) doktora disertācijas izstrādāšanai, kurai ir liela nozīme ikviena pētnieka karjerā. Pēc tam, kad viņi ir ieguvuši izcilu izglītību, viņiem jārada iespējas uzkrāt starptautisku pieredzi, kā arī nepieciešamie apstākļi pētījumu veikšanai, kas neierobežo viņu brīvību, un, plānojot viņu karjeru, viņiem jāpiedāvā pasaules mērogā konkurētspējīgs atalgojums. (Par minētajai apakšprogrammai nozīmīgo “Eiropas pētnieku hartu” Komiteja jau paudusi savu viedokli, kas bija pa daļai atzinīgs un pa daļai kritisks (19).)

4.4.2

Ņemot vērā pētnieku starptautiskās mobilitātes nozīmi zinātnē un pētniecībā, īpaši starp valstīm, kurās ir ievērojami sasniegumi minētajā jomā, ļoti svarīgi ir panākt, lai nenotiktu vienpusēja speciālistu aizplūšana (brain–drain); tas nozīmē arī, ka jāpiedāvā tāds atalgojums, kas ļautu, piemēram, uzaicināt uz Eiropu arī labākos amerikāņu speciālistus, kas šobrīd praktiski nav iespējams. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas atkārtoti pausto apņemšanos radīt nepieciešamos instrumentus un pamata nosacījumus, kā arī panākt, lai dalībvalstis izmantotu īpašās programmas “Cilvēki” instrumentus, daļu no kuriem jau var izmantot. Turklāt īpaši svarīgi ir radīt labvēlīgus apstākļus, kā arī novērst šķēršļus mobilitātei Eiropas pētniecības telpā. Komisijas neatlaidīgie pūliņi minētā mērķa īstenošanā ir vērtējami atzinīgi.

4.5

Iespējas. Minētā programma ir viens no labākajiem paraugiem, kas raksturo Kopienas sniegto atbalstu.

4.5.1

Tas īpaši sakāms par mērķi izstrādāt/uzstādīt, kopīgi izmantot un optimizēt pētniecības infrastruktūru, piemēram, lielas iekārtas, zinātniskus instrumentus, datorus, utt., kuru izmaksas un izmantošana pārsniedz vienas dalībvalsts iespējas. Komiteja atzinīgi vērtē arī to, ka tās ieteikums ticis ņemts vērā un ka attiecīgu projektu ierosināšanā priekšroka tiks dota augšupējai (bottom–up) metodei.

4.5.2

Taču īpaši jaunajām dalībvalstīm un MVU nozīmīgi ir arī citi īpašajā programmā “Iespējas” paredzētie uzdevumi, piemēram, “Pētniecība MVU vajadzībām” un “Pētniecība MVU apvienību vajadzībām”, kā arī “Zināšanu reģioni” un “Zinātniska potenciāla apgūšana un attīstība ES konverģences reģionos un attālākajos reģionos”.

4.5.3

Apakšprogrammai “Zinātne un sabiedrība” jāsekmē zinātnes un tehnoloģiju izstrādes — un ar to saistītās pētniecības politikas — harmoniska integrācija Eiropas sociālajā struktūrā. Runa ir par spēju radīt, izmantot un izplatīt jaunas zināšanas, kā arī par spēju izstrādāt un ieviest jauninājumus. Tātad minētās apakšprogrammas mērķis, no vienas puses, ir Eiropas iedzīvotājiem radīt priekšstatu par zinātni, zinātniekiem un viņu darba rezultātiem. Minētos mērķus Komiteja vērtē atzinīgi; tā arī uzskata, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem kultūras jomā ir zināšanu izplatīšana, kas veicina jauninājumu izstrādi un ieviešanu. No otras puses, jāpēta, kāpēc daļa iedzīvotāju skeptiski vērtē zinātni (atsevišķas tās jomas), tās metodes un tās potenciālo ietekmi. Komiteja uzskata, ka minētie pētījumi, kuriem ir galvenokārt socioloģisks raksturs, jāiekļauj īpašās programmas “Sadarbība” apakšprogrammā “Sociālās, ekonomikas un humanitārās zinātnes”, lai tos varētu veikt, izmatojot minētās apakšprogrammas piedāvātās plašākās iespējas sadarbībai Eiropas līmenī.

4.6.1

Kodolsintēzes pētniecības jomā (20) svarīgākie uzdevumi ir, pirmkārt, sagatavot un uzsākt Starptautiskā kodoltermiskā eksperimentālā reaktora ITER celtniecību, otrkārt, veikt visus nepieciešamos sagatavošanās pasākumus tā izmatošanai — tajā skaitā izglītot un apmācīt zinātnisko personālu, izmantot un piesaistīt programmā iesaistīto dalībvalstu laboratoriju pētniecisko potenciālu, kā arī organizēt starptautisko darba dalīšanu, treškārt, veicināt tehnoloģiju izstrādi (īpaši materiāli un degvielas cikla iekārtas) kodolsintēzes reaktora demonstrācijas modeļa DEMO vajadzībām, ceturtkārt, izpētīt un uzlabot dažādas (magnētiskās) hermetizācijas shēmas. ITER un tālākajai attīstībai ir jābūt cieši saistītai ar dalībvalstu pētniecības struktūrām, kurām šī attīstība arī jāatbalsta. Komiteja atbalsta visus Komisijas priekšlikumus, kuriem jāveicina minēto uzdevumu veikšana un starptautisko saistību izpilde.

4.6.2

Kodoldalīšanās  (21) jomā svarīgākie uzdevumi: pirmkārt, jāveic izpēte pastāvošo atomelektrostaciju drošības jomā un jāpaaugstina tās līmenis (tas ir galvenokārt rūpniecisko ražotāju un operatoru uzdevums) un, otrkārt, jāizstrādā jauni reaktori, kuriem ir vēl labāki drošības, kodoldegvielas izmantošanas un kodolatkritumu apsaimniekošanas rādītāji. Minēto reaktoru izstrāde ir saistīta arī ar pētījumiem izlietotās kodoldegvielas pārstrādes jomā (transmutācija, otrreizējā pārstrāde). Treškārt, jāpanāk politisks atbalsts un jāatrisina kodolatkritumu uzglabāšanas jautājums, ceturtkārt, jāatbalsta pūliņi kodolieroču neizplatīšanas jomā, piektkārt, jāizpēta (mazu) starojuma devu (22) bioloģiskā ietekme un jāizstrādā atbilstoša mērīšanas tehnoloģija (īpaši individuālā dozimetrija). Visu iepriekš minēto uzdevumu veikšana nebūs iespējama, ja netiks sagatavoti jauni, atbilstoši apmācīti speciālisti. Komiteja pauž bažas par jauno speciālistu trūkumu dažās dalībvalstīs un par to speciālistu skaita samazināšanos, kuriem ir speciālās zināšanas minētajā jomā, un tā uzskata, ka šim ļoti svarīgajam jautājumam jāvelta lielāka uzmanība, ņemot vērā faktu, ka kodolnerģija vēl ilgstoši tiks izmantota visā pasaulē.

4.7.1

KPC pamatoti iesaistīts 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammas (2007.—2013.) un 7. Euratom pamatprogrammas (2007.—2011.) pasākumu īstenošanā. Īpaši tādēļ, ka KPC ir tieši pakļauts Komisijai (ar ko izskaidrojams tā ieguldījums politisko konsultāciju procesā un spēja rīkoties elastīgi), jāpanāk, ka attiecībā uz ārvalstu speciālistu piedalīšanos zinātniskā darba izvērtēšanā (peer–review), kā arī attiecībā uz konkurenci, pieņemšanu darbā/personāla politiku un uzraudzību tam ir jāievēro tādi paši augsti un pārskatāmi standarti kā visām dalībvalstu pētniecības iestādēm. Komiteja uzskata, ka šāda integrācija ir svarīga arī attiecībā uz iepriekš minētajām sociālajām, ekonomikas un humanitārajām zinātnēm.

4.7.2

Viens no KPC uzdevumiem 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammas (2007.—2013.) ietvaros ir visai Kopienai svarīgā “Ilgtspējīgas attīstības” tēma (piemēram, pārtika, energoapgāde, transports, ķīmiskās vielas, dekontaminācija). Ar to saistīta ir zinātniski tehnoloģisku uzziņu datu izstrāde dažādām vides un pārtikas kontroles jomām. Minētajiem datiem ir liela nozīme, izstrādājot Kopienas tiesību aktus. Kopienas uzdevumus ir arī starptautiski atzītu standartu izstrādāšana un ieviešana, kā arī vienotas Eiropas mērījumu sistēmas izveidošanas veicināšana. Būtu jāveic arī attiecīgo valstu metroloģijas (mērniecības) un standartizācijas iestāžu darba dalīšanas koordinēšana, tajā pašā laikā piedaloties minēto iestāžu programmās. Vienotais tirgus un Eiropas integrācija kopumā liek apsvērt “Eiropas standartu biroja” izveidošanu, minētajā procesā iesaistot attiecīgo valstu laboratorijas un tādas iestādes kā CEN (Eiropas Standartizācijas komiteja) un CELENEC (Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komiteja), kā arī attiecīgo nozaru uzņēmumus un KPC.

4.7.3

Atzinīgi vērtējams ir fakts, ka KPC saskaņā ar 7. Euratom pamatprogrammu (2007.—2011.) atbalsta politikas izstrādi kodolenerģijas jomā, kā arī īsteno un pārrauga jau izstrādātās stratēģijas un meklē risinājumus problēmām, kas radušās no jauna. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka KPC “kodolenerģijas” programmas prioritātes ir radioaktīvo atkritumu apsaimniekošana, drošība un pārraudzība (minētie pasākumi tiek saistīti un koordinēti ar attiecīgajiem pasākumiem dalībvalstīs); tieši tās ir problēmas, par kurām sabiedrība ir norūpējusies un kurām jārod drošs risinājums. Komiteja uzskata, ka ļoti svarīgi ir turpināt pilnveidot procedūras, kas ļautu vēl efektīvāk kontrolēt kodolieroču materiālu vai kodolieroču tehnoloģiju neizplatīšanu.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/17

1.1

Pamatojoties uz riska novērtējumu, dalībvalstīm ir jāļauj piemērot stingrākus pasākumus nekā tie, ko paredzēts noteikt, ar nosacījumu, ka dalībvalstis finansē minētos pasākumus no attiecīgās valsts budžeta.

1.2

Katrai dalībvalstij ir jāizraugās viena iestāde, kas atbild par drošības standartu ieviešanas saskaņošanu un uzraudzību.

1.3

Katrai dalībvalstij jāizstrādā savas valsts civilās aviācijas drošības programma.

1.4

Lai uzraudzītu, kā dalībvalstis piemēro jaunos tiesību aktus, kā arī, lai noteiktu aviācijas drošības vājās vietas, Komisijai jāveic pārbaudes, tostarp pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma.

1.5

Lai no trešās valsts atlidojušie tranzīta pasažieri, kas turpina ceļu, pārsēžoties citā gaisa kuģī, un tranzīta bagāža, kuru paredzēts pārkraut citā gaisa kuģī, būtu atbrīvoti no pārmeklēšanas saskaņā ar tā saucamo “vienas pieturas drošības” principu, kā arī, lai atļautu pasažieriem, kas ielido ar šādu reisu, atrasties kopā ar pārmeklētiem izlidojošiem pasažieriem, ir jāveicina Kopienas un trešo valstu nolīgumi, kuros atzīts, ka drošības standarti, ko piemēro trešā valstī, ir līdzvērtīgi Kopienas standartiem.

1.6

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu un pilnībā atbalsta priekšlikuma pamatprincipus.

1.7

EESK atzinīgi vērtē arī lidostu kopīgu drošības noteikumu ieviešanu, tādēļ ka attiecīgās procedūras Eiropas valstīs ir ļoti atšķirīgas, un ir svarīgi minētos noteikumus standartizēt.

1.8

Saskaņā ar pielikuma 1. daļas 1.2. punktu un 11. daļu un ņemot vērā darba ņēmēju pārvietošanās brīvību Kopienā un trešo valstu darba ņēmēju pieejamību, Komisija var piedāvāt palīdzību valsts iestādēm, lidostām, aviosabiedrībām, utt., lai izvērtētu potenciālo darba ņēmēju personas datus nolūkā izpildīt prasības par iepriekšējās darbības pārbaudi.

1.9

Jāizdara grozījumi attiecībā uz regulas priekšlikuma 1. panta pirmajā daļā minēto mērķi, lai precizētu, ka attiecīgie drošības līdzekļi izstrādāti, lai nodrošinātu civilās aviācijas aizsardzību pret nelikumīgu iejaukšanos, kas varētu apdraudēt civilās aviācijas drošību. Attiecīgie pasākumi nav attiecināmi uz citām nelikumīgām darbībām, kā, piemēram, zādzību un kontrabandu.

1.10

Eiropas Komisijai jāizstrādā un jāīsteno visaptveroša politika aviācijas drošības pasākumu finansēšanas jomā, kas ir daļa no dalībvalstu drošības politikas pasākumiem pilsoņu aizsardzībai pret terorisma draudiem.

1.11

Minētajā regulā jāiekļauj mehānisms, lai novērtētu katra nākamā priekšlikuma par drošības pasākumiem ietekmi uz nozari. Šāds mehānisms nodrošinās, ka attiecīgā pasākuma izmaksas un ietekme nav nesamērīgi liela salīdzinājumā ar minētā pasākuma efektivitāti.

2.1

Eiropas Komisijas likumdošanas iniciatīvas mērķis ir precizēt Eiropas Savienības tiesisko regulējumu (kas noteikts ar spēkā esošo Regulu Nr. 2320/2002), nodrošināt pamatu Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas noteikto starptautisko prasību kopīgai interpretācijai, novērst konfidenciālas informācijas publiskošanu un vēl vairāk uzsvērt vajadzību izstrādāt civilās aviācijas drošības prasības, īstenojot minēto regulu, t.i., izmantojot Lēmumu Nr. 1999/468/EK par komitoloģijas procedūru, ar ko paredz lēmumu pieņemšanas procesu likumdošanas jomā un kurā iesaistīti ES dalībvalstu un Eiropas Komisijas pārstāvji.

2.2

Šā priekšlikuma mērķis ir aizstāt spēkā esošo regulu, lai izvirzītu priekšlikumus labākiem tiesību aktiem, kas pamatojas uz četriem principiem: vienkāršošanu, saskaņošanu, precizēšanu un drošības līmeņu paaugstināšanu.

3.1

Šī priekšlikuma mērķis ir precizēt, vienkāršot un turpmāk saskaņot juridiskās prasības, lai sekmētu vispārējo drošību civilajā aviācijā.

3.2

Laika gaitā uzkrātā pieredze liecina, ka regula ir pārāk detalizēta un tā ir jāvienkāršo.

3.3

Atzīstot subsidiaritātes principu, Komisija tomēr uzskata, ka ir vēlama pašreizējo drošības pasākumu un procedūru augstāka saskaņošanas pakāpe.

3.4

Iepriekš minētā rezultātā ir izveidotas 25 valstu sistēmas, un līdz ar to pastāv potenciāla konkurences izkropļošana, kā arī nozares pārstāvju nespēja izmantot vienotā tirgus brīvības.

3.5

Augstāka saskaņošanas pakāpe ir arī būtisks “vienas pieturas drošības” principa elements; saskaņā ar minēto principu tranzīta pasažieri, bagāža un kravas, kā arī pasažieri, bagāža un kravas, kas turpina ceļu ar citu gaisa kuģi, nav atkārtoti jāpārbauda, jo tiek uzskatīts, ka lidostā, no kuras pasažieri izlidoja, drošības pamatprasības ir izpildītas. Turklāt tas ir elements, kas dod labumu uzņēmējiem, kuri darbojas tirgū ar spēcīgu konkurenci, kā arī pasažieriem.

3.6

Komisija uzskata, ka spēja strauji reaģēt/darboties, ņemot vērā jaunus riskus, kas pastāvīgi rodas laika gaitā, ir ļoti nozīmīga vispārējā drošības līmeņa uzlabošanai.

3.7

Atbilstoši Komisijas uzskatam nav vēlams publiskot drošības pasākumus un procedūras. Šo jautājumu var risināt, ietverot darbības sīku aprakstu īstenošanas tiesību aktos. Komiteja gribētu uzsvērt to, cik svarīgi šajos jaunajos, kopīgajos noteikumos ņemt vērā īpašās prasības, kas ir cilvēkiem ar kustību traucējumiem, atbilstoši ieteikumiem, kuri minēti nesenajā Komitejas atzinumā par minēto jautājumu. Drošības pārbaudes un citi ar drošību saistītie pasākumi, lai gan likumīgi un nepieciešami, var radīt turpmākus šķēršļus un ierobežot cilvēku ar kustību traucējumiem tiesības, kas būtu pretrunā nesenajiem Komisijas centieniem nodrošināt invalīdiem un personām ar kustību traucējumiem gaisa transportā vienādas iespējas ar pārējiem pasažieriem.

3.8

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 2320/2002 ir izklāstīti kopīgi noteikumi civilās aviācijas drošības jomā. Šā priekšlikuma mērķis ir aizstāt minēto tiesību aktu.

3.9

Tādējādi Regulu (EK) Nr. 2320/2002 aizstās vienkāršota, skaidrāka regula, kurā ir noteikti vispārēji principi.

3.10

Vienīgā papildu atbildības joma attiecas uz noteikumiem par pasākumiem lidojuma laikā. Tā aptver dažādus jautājumus, piemēram, iekļuve pilota kabīnē, nedisciplinēti pasažieri un atbildīgie par lidojuma drošību (“sky marshals”). Komiteja iesaka izmantot drošības darbiniekus vienīgi ārkārtas situācijās.

3.11

Prasība par drošības programmu esamību atspoguļo pašreizējo paraugpraksi aviācijas nozarē un nerada īpašu apgrūtinājumu nozarei vai pārvaldes iestādēm. Attiecībā uz Kopienas pārvadātājiem minētās programmas būtu jāapstiprina attiecīgā pārvadātāja valsts iestādēm, un šādas programmas jāatzīst pārējām dalībvalstīm un reglamentējošām iestādēm.

3.12

Priekšlikuma 13. pantā noteikts, ka ikvienai dalībvalstij ir jāveic atbilstības uzraudzības pasākumi, izmantojot valsts kvalitātes kontroles programmu.

3.13

Priekšlikuma 14. pantā noteiktas Komisijas tiesības cita starpā pārbaudīt arī Kopienas lidostas.

3.14

Priekšlikuma 17. pants aizstāj pašreizējo 10. pantu attiecībā uz drošību lidojumos no trešām valstīm. Tajā paredzēti nolīgumi starp Kopienu un trešām valstīm, saskaņā ar kuriem pasažierus, kas Kopienas lidostā pārsēžas citā gaisa kuģī, kā arī bagāžu un kravas, ko Kopienas lidostā pārkrauj citā gaisa kuģī, atkārtoti nepārmeklē un/vai nepiemēro papildu drošības pārbaudes.

3.15

Minētais mērķis jāsasniedz, nosakot kopīgus noteikumus un standartus attiecībā uz aviācijas drošību, kā arī uzraudzības mehānismu atbilstību.

3.16

Regulas (EK) Nr. 2320/2002 saturs ir jāpārskata, ņemot vērā gūto pieredzi, un pati regula ir jāaizstāj ar jaunu tiesību aktu, lai vienkāršotu, saskaņotu un skaidrāk formulētu spēkā esošos noteikumus un paaugstinātu drošības līmeņus.

3.17

Ņemot vērā to, ka drošības pasākumu un procedūru pieņemšanā vajadzīga lielāka elastība, lai izpildītu jauno riska novērtējumu prasības un nodrošinātu jaunu tehnoloģiju ieviešanu, jaunajā tiesību aktā ir jānosaka pamatprincipi par to, kas jādara, lai aizsargātu civilo aviāciju pret nelikumīgu iejaukšanos.

3.18

Jaunajā tiesību aktā jāparedz drošības pasākumi, kas Kopienas gaisa pārvadātājiem jāievēro gaisa kuģī vai lidojuma laikā.

4.1

Svarīgi ir noteikt kopīgus standartus attiecībā uz aizliegtajiem priekšmetiem, lai neradītu neskaidrības un strīdus par pārmeklēšanu drošības nolūkos.

4.2

Formulējums “pastāvīgas izlases veida pārbaudes” ir izmantots ierosinātās regulas pielikumā, bet tas nav definēts. Pastāvīgu izlases veida pārbaužu definīcijas iekļaušanai ir būtiska nozīme, lai visā Eiropā nodrošinātu minētā principa vienādu interpretāciju, piemērojot to drošības pārbaudēs.

4.3

Stingrāki pasākumi jāievieš vienīgi tad, ja dalībvalsts iestāde ir izvērtējusi risku, un reaģē uz īpašiem teroristu draudiem. Stingrāku pasākumu ieviešana ir pretrunā aviācijas drošības pasākumu saskaņošanas mērķiem Eiropas Savienībā un “vienas pieturas” drošības telpas izveides mērķim. Visi papildierobežojumi vai preventīvi drošības pasākumi, ko turpmāk pieprasīs dalībvalsts, jārealizē, pilnībā apspriežot tos ar lidostas operatoru, un attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums maksāt par papildu drošības pasākumiem, kas ir daļa no valsts drošības pasākumiem tās pilsoņu aizsardzībai pret terora aktiem.

4.4

Dažas aviokompānijas neļauj izmantot tērauda galda piederumus, piem., dakšiņas un nažus, bet citas to atļauj, tādēļ jāveicina attiecīgo jautājumu standartizācija.

4.5

Šķēres, nagu vīlītes utt., ir aizliegti priekšmeti, bet stikla pudeles gaisa kuģī atļauts ienest. Tās var izmantot kā nāvējošus ieročus, īpaši tad, ja pudeles tiek saplēstas. Tādēļ ir ieteikts, ka visām beznodokļu veikalos iegādātajām pudelēm, kas tiek pārvadātas gaisa kuģī, jābūt no plastmasas. Pretējā gadījumā tās tiek uzglabātas atsevišķā lidmašīnas nodalījumā kopā ar pārējo bagāžu. Par iepriekš minēto būs jāvienojas starptautiskā līmenī līdz attiecīgo noteikumu ieviešanai.

4.6

Svarīgi ir nodrošināt, lai glābšanas rīki kā, piemēram, ugunsdzēšamais aparāts un ugunsdzēsības cirvis atrodas apkalpes nodalījumā un pasažieriem nav tieši pieejami.

4.7

Aviosabiedrībām, ja iespējams, jāizmanto armēti bagāžas konteineri, lai aizsargātos pret tādu bumbas sprādzienu kā aviosabiedrības El Al lidmašīnā.

4.8

Lai ievērotu drošības intereses, valsts iestādēm stingri jāuzrauga dzērienu daudzums, ko atļauts pasniegt pasažieriem, un gadījumi, kad dzērienu lietošanas dēļ tiek pārkāpti drošības noteikumi.

4.9

Ieeju pilotu kabīnē aizsargā armētas durvis, bet lidmašīnas nolaupītājs varētu tajā iekļūt caur plāno tualetes telpas sienu, kas bieži vien atrodas blakus pilotu kabīnei. Sienu nepieciešams nostiprināt.

4.10

Priekšlikuma 11. pantā jāiekļauj norāde par aviosabiedrības un pasažieru apkalpošanas aģentu, kurš bieži vien atbild par drošību.

4.11

Attiecībā uz pielikuma 11. daļu jāatzīmē, ka visi drošības instruktori būtu jāapmāca akreditētos mācību centros, piemēram, Eiropas Aviācijas drošības apmācību institūtā (EASTI), lai varētu standartizēt Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas apmācību moduļus par drošību. Valsts iestādēm kopā ar kvalificētiem EASTI instruktoriem jāizveido valsts apmācību programmas.

4.12

Attiecībā uz pielikuma 4. daļas 4.3. punktu (pieaugot no valsts izsūtīto personu skaitam utt.) būtu jāizvirza prasība valsts iestādei noteikt minimālo paziņošanas termiņu, lai pārvadātāji/lidosta/lidojuma apkalpes varētu sagatavoties tādu pasažieru pārvadāšanai, kuri potenciāli var radīt problēmas, ja šāds pārvadājums notiek plānotā komerclidojumā.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/20

1.1

EESK atbalsta direktīvas priekšlikumu, kas iekļaujas jūras vides aizsardzības un saglabāšanas tematiskajā stratēģijā; tas ļautu integrēt un saskaņot atsevišķus esošos tiesiskos līdzekļus, īpaši attiecībā uz darbības metodoloģiju minētajā jomā, kas ir līdzīga Ūdens pamatdirektīvā noteiktajai.

1.2

Atsaucoties uz augstāk minēto un vēloties pieiet kritiski, mēs uzskatām, ka direktīvas priekšlikums ir nepieciešams, bet nav pietiekams: mūsu jūru un okeānu stāvoklis ir tik ļoti pasliktinājies, ka jau esošo pasākumu īstenošanai un uzraudzībai nepieciešami izteiktāki piespiedu pasākumi. Turklāt priekšlikums tikai daļēji aptver jūras vides stāvokli, un EESK uzskata, ka pamatdirektīva būtu efektīvāka, jo tajā vēlāk varētu iekļaut un attīstīt aspektus, kas šeit nav skatīti plašāk un pamatīgāk.

1.3

Neradot jaunus juridiskus vai vadības līdzekļus, bet to vietā izmantojot jau esošos, dalībvalstis var izvairīties no papildizmaksām un vispirms jau no lielākas birokrātijas, kā arī iekļaut sistēmas, kas paredzētas konsultācijām ar sabiedrību un ieinteresētajām pusēm, kas ir pamatfaktori sabiedrības iesaistīšanai apkārtējās vides jautājumu risināšanā.

1.4

EESK vēlas izvirzīt vairākus ieteikumus, ko uzskata par nepieciešamiem direktīvas priekšlikuma uzlabošanai, lai Komisija varētu ņemt vērā tās pilsoniskās sabiedrības daļas, kurai rūp minētais jautājumu, viedokli.

1.4.1

Pirmkārt, nepieciešams precizēt un pastiprināt Komisijas veikto uzraudzību un koordināciju attiecībā uz reģionālajām pašvaldībām, kam jānovērtē un jānosaka mērķi un pasākumi, kas piemērojami to kompetencē esošajai jūras videi. Tas sniegtu iespēju saskaņot un līdzsvarot pasākumus visās piekrastes zonās, īpaši ņemot vērā, ka jūras un okeāni sniedzas pāri robežām. Centralizēta sadarbība dotu iespēju iesaistīt arī valstis, kas nav ES dalībvalstis, bet kurās iespējams īstenot Kopienas rīcību, jo īpaši tās, ar kurām mūs saista starptautiski līgumi.

1.4.2

Tā kā labs jūras ūdens stāvoklis lielā mērā atkarīgs no kvantitatīviem faktoriem, EESK uzskata, ka attiecīgajās definīcijās — īpaši “laba vides stāvokļa” definīcijā, kuras pamatā ir vispārīgi kvalitatīvi rādītāji — nepieciešams iekļaut arī kvantitatīvo aprakstu, līdzīgi kā tas attiecībā uz kontinentālajiem ūdeņiem ir darīts Ūdens pamatdirektīvā. Vides mērķiem jābūt vismaz tiem, kas noteikti Paziņojumā un kuri norādīti zemāk esošajā 5.5. punktā, jo direktīvā piedāvātais izklāsts ir tik vispārīgs, ka tas var negatīvi ietekmēt to efektīgumu.

1.4.3

Īpašu zonu (kuras par tādām uzskata, jo tās nespēj īstenot vides mērķus) noteikšanas neskaidrais formulējums varētu izraisīt ļaunprātīgu tā izmantošanu, tādēļ EESK iesaka skaidri un rūpīgi definēt īpašā statusa pamatojumu, kā arī Komisijas apstiprinājuma saņemšanas kārtību.

1.5

Visbeidzot ir jārisina divi ļoti nozīmīgi jautājumi, lai izvirzītos mērķus varētu efektīvi īstenot. Pirmais attiecas uz to, ka nekavējoties jāīsteno visi agrāk noteiktie pasākumi, kas ietekmē jūras vidi, piemēram, tie, kas saistīti ar paketēm ERIKA I, II un III, īpaši attiecībā uz uzņemošajām ostām, visas Eiropas jūras transporta kontroles tīklu, kuģu reģistrācijas revīzijas sistēmas izveidi dalībvalstīs, atkritumu izpēti un uzskaiti (kā, piemēram, bumbas, konteineri ar radioaktīviem produktiem) utt.

1.5.1

Otrais jautājums ir saistīts ar jūras vides izpēti. Izmantojot pētījumos iegūtās paplašinātās un uzlabotās zināšanas, būs iespējams izvirzīt konkrētus mērķus un izstrādāt tādu pasākumu programmas, kas nepieciešami, lai atjaunotu labu vides stāvokli. Tādēļ aktīvāk jāpiedalās Eiropas pētniecības pamatprogrammās.

2.1

Komisija 2002. gadā iesniedza paziņojumu (1), kas ir pamatā skatāmajai direktīvai, ar kuru nosaka jūras vides aizsardzības un saglabāšanas stratēģiju, ievērojot apkārtējās vides apsvērumus, nolūkā veicināt jūru ilgtspējīgu izmantošanu un saglabāt jūras ekosistēmas. Sestajā Kopienas vides rīcības programmā jau ir minēta nepieciešamība izstrādāt pasākumus jūras vides aizsardzībai un saglabāšanai un uzsvērts, ka mērķis nodrošināt Eiropas jūru un okeānu ilgtspējīgu izmantošanu nav sasniedzams, dalībvalstīm īstenojot katrai savu politiku. Ir skaidri redzams, ka nepieciešama ātra rīcība, jo daudzi no Sestajā programmā minētajiem apdraudējumiem jau ir kļuvuši par realitāti, un tie ir daudz nopietnāki nekā jebkad prognozēts (2).

2.2

Iepriekšminētajā paziņojumā ierosinātās stratēģijas pamatā ir Eiropas jūras vides stāvoklis, kas ievērojami pasliktinās un kuru negatīvi ietekmē klimata pārmaiņas, piesārņojums ar bīstamām vielām, rūpnieciskā zveja, eitrofikācija un papildu apdraudējums saistībā ar eksogēnu sugu ieviešanos. Ņemot vērā arī citus, institucionāla rakstura šķēršļus, piemēram, dalībvalstu ekskluzīvās pilnvaras savos teritoriālajos ūdeņos, starptautiskas konvencijas, kas attiecas arī uz valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, kā arī dažādus pasaules mēroga nolīgumus (3), ir skaidri redzams, ka minēto stratēģiju ir nepieciešams īstenot, neraugoties uz visiem konstatētajiem šķēršļiem.

2.3

Vienlaicīgi ar skatāmās direktīvas priekšlikumu nesen tika publicēts vēl viens paziņojums (4), par kuru nav notikusi konsultācija ar EESK un kurā ir paziņots par to, ka drīzumā tiks izstrādāta Zaļā grāmata par jūras vidi. Mēs uzskatām, ka Komisijai būtu jāņem vērā mūsu atzinumi un tajos izteiktās piezīmes. Lai tas notiktu, vislabāk būtu uzsākt jaunu konsultāciju, kuru sniedzot, mēs varētu izmantot savas zināšanas un atzinumus, ko esam publicējuši par politikām, kas saistītas ar jūras vidi (zvejniecība, transports, eļļas utt.). EESK, būdama pilsoniskās sabiedrības pārstāve, vēlas paust savu viedokli.

3.1

Direktīvas priekšlikumā ir iekļauts instruments jūras vides saglabāšanas un aizsardzības stratēģijas īstenošanai. Tajā ir ņemtas vērā arī starptautiskās konvencijas, īpaši tās, kuras ir parakstījusi Komisija un dalībvalstis ANO (5) aizgādībā, kā arī reģionālie nolīgumi (6), uz kuru mērķu īstenošanu jābūt vērstai šai direktīvai.

3.2

Direktīvas priekšlikumā ir piecas nodaļas. Pirmajā nodaļā ir atrunāts direktīvas priekšmets (1. pants), darbības joma (2. pants), jūras vides reģioni un apakšreģioni (3. pants), jūras vides stratēģijas (4. pants), noteikumi attiecībā uz koordināciju un dalībvalstu sadarbību (5. pants) un kompetentās iestādes (6. pants).

3.3

Pirmajā nodaļā īpaša uzmanība jāpievērš 4. pantam, kas attiecas uz jūras vides stratēģiju, kas dalībvalstīm jāizstrādā attiecībā uz katru jūras vides reģionu un kurā jāiekļauj vismaz:

Minētais jāpapildina ar pasākumu programmu, kas īstenojama līdz 2016. gadam, lai panāktu labu vides stāvokli jūrās un okeānos.

3.4

Jūras vides stratēģijas ir izklāstītas otrajā un trešajā nodaļā: II nodaļā ir izklāstīti šādu stratēģiju izstrādes noteikumi, savukārt III nodaļa attiecas uz pasākumu programmām.

3.4.1

Jūras vides stratēģiju sagatavošanas pasākumu pamatā ir prasība dalībvalstīm veikt savu jūras ūdeņu sākotnējo novērtējumu (7. pants), ietverot tajā dažādus aspektus, piemēram, ūdeņu izmantošanas ekonomisko un sociālo analīzi, kā arī jūras vides degradācijas radīto izmaksu analīzi. Priekšlikumā ir definēts labs vides stāvoklis (8. pants un II pielikums) un mērķi vides jomā (9. pants un III pielikums) un, visbeidzot, monitoringa programmu izveide (10. pants un II un IV pielikums), kā arī noteikta apstiprinājuma metode (11. pants).

3.4.2

Trešajā nodaļā ir atrunātas pasākumu programmas, kas dalībvalstīm jāīsteno katrā attiecīgajā jūras vides reģionā (12. pants un V pielikums), lai panāktu labu vides stāvokli; atbilstoši sākotnējam novērtējumam par minētajām programmām jāinformē arī Komisija (14. pants), lai tā vēlāk varētu attiecīgās programmas apstiprināt (15. pants). Attiecībā uz īpašiem apgabaliem ir paredzēti ad hoc pasākumi (13. pants).

3.5

Priekšlikuma IV nodaļā ir izklāstīti noteikumi stratēģiju atjaunināšanai attiecībā uz katru jūras vides reģionu (16. pants) un prasība ik pēc trim gadiem iesniegt starpposma ziņojumus (17. pants). Jāatzīmē 18. pants, kurā ir izklāstīti noteikumi attiecībā uz sabiedrisko apspriešanu un sabiedrības informēšanu saskaņā ar Direktīvu 2003/35/EK. Ir arī norāde uz Komisijas prasību iesniegt novērtējuma ziņojumus par direktīvas, kuras saturs jāpārskata pēc 15 gadiem kopš tās spēkā stāšanās, īstenošanu (19. pants).

3.6

Visbeidzot, V nodaļā ir iekļautas tehniska rakstura normas, īpaši atsauces uz pielikumiem (21. pants) un komiteju, kas palīdzēs Komisijai tās uzdevuma veikšanā (22. pants).

4.1

Priekšlikums direktīvai būtu aplūkojams kopsakarībā ar Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Virzība uz stratēģiju, lai aizsargātu un saglabātu jūras vidi” (plašākam ieskatam skatīt EESK atzinumu par to: CESE 578/2003). Minētā paziņojuma galvenie punkti ir šādi:

4.2

EESK atzinumā tika skatīti šādi jautājumi:

4.3

Šajā sakarā direktīvas priekšlikumā ir iestrādāta virkne apsvērumu no EESK atzinuma, interpretējot tos no sava skatupunkta, kā arī noteikta rīcības metodoloģija, kas ir līdzīga Ūdens pamatdirektīvā paredzētajai metodoloģijai. Ir tomēr skaidri redzamas atšķirības attiecībā uz Komisijas un dalībvalstu funkciju un dažādu metodoloģijas aspektu organizāciju. Šādu atšķirību iemesli un to lietderība nav pietiekami izskaidroti, un ir dažas krasas pretrunas. Piemēram,

4.4

EESK uzskata, ka priekšlikums direktīvai

4.5

Direktīvas piemērošana gandrīz pilnībā ir dalībvalstu ziņā; Komisija nosaka pamatnostādnes iniciatīvām, saņem aktuālo informāciju no dalībvalstīm un apstiprina vai noraida vides stāvokļa, vides aizsardzības mērķu un rādītāju definīcijas, monitoringa plānu un pasākumu programmu attiecībā uz īpašiem apgabaliem, izdarot vajadzīgos grozījumus (mutatis mutandis).

4.6

Direktīvā nav noteikti ne jauni juridiski ne arī administratīvi līdzekļi, bet gan ir paredzēts izmantot spēkā esošos Kopienas instrumentus un Eiropas Savienības parakstītos starptautiskos nolīgumus.

4.7

Direktīvā ir precizēts veids, kādā ar dalībvalstu starpniecību tiks nodrošināta sabiedrības un ieinteresēto pušu līdzdalība.

5.1

Pieredze, kas gūta, īstenojot ambiciozākus Eiropas mēroga pasākumus dalībvalstīs Ūdens pamatdirektīva, Starptautiskā augu aizsardzības konvencija), rāda, ka Komisijai aktīvi jāpiedalās ne tikai monitoringā, bet arī uzsākto iniciatīvu koordinēšanā un centralizēšanā, lai atbalstītu dalībvalstis, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāorganizē un jāvada katra jūras apakšreģiona un reģiona kompetento iestāžu forums, kur piedalītos ieinteresētās puses no zinātnes iestādēm ar atzītu kompetenci attiecīgajā jomā, kā arī par zivsaimniecības un radionuklīdu politiku atbildīgās institūcijas.

5.2

Tāpat direktīvas priekšlikumā papildus prasībām, kas jānosaka attiecībā uz informāciju un apstiprinājumu ierosinātajam sākotnējam novērtējumam, labu vides stāvokli, vides mērķiem, monitoringa programmu un pasākumu (tostarp ad hoc pasākumu īpašiem apgabaliem) programmu būtu jānosaka rīcības procedūra un termiņi jebkādu iespējamu iebildumu izskatīšanai. Minētajā procedūrā jāiesaista ieinteresētās puses un plaša sabiedrība, kā arī jāparedz pietiekami stimuli.

5.3

Sākotnējais novērtējums ir aprakstīts II pielikumā. Būtu lietderīgi problēmu un ietekmes tabulā (saskaņā ar kritērijiem, kas sniegti Paziņojumā pirms šī priekšlikuma direktīvai) definēt antropogēnos cēloņus un to saistību ar problēmām un ietekmi, kā arī jūras vides aizsardzības kritērijiem un mērķiem, lai sasaistītu tos ar stratēģijas pasākumiem un politikām.

5.4

“Laba vides stāvokļa” un “jūras vides stāvokļa” definīciju pamatā ir “vispārēji kvalitatīvi raksturlielumi, sīki izstrādāti kritēriji un standarti”. Būtu jāiekļauj arī kvantitatīvie raksturlielumi, jo tie ir nepieciešami noteiktu mainīgo lielumu noteikšanai gan attiecībā uz sākotnējo novērtējumu, gan attiecībā uz labu vides stāvokli. Kvantitatīvie atskaites punkti ir vajadzīgi arī noteiktu mainīgo lielumu noteikšanai monitoringa programmās (piemēram, fitoplanktona blīvums).

5.5

Vides aizsardzības mērķi 9. pantā un III pielikumā ir definēti, izmantojot pārāk vispārinātus kritērijus. Lietderīgi būtu noteikt minimālos kritērijus un mērķus; būtu jāiekļauj vismaz tie, kas ir norādīti 2002. gada paziņojumā:

5.6

Pasākumu programmā (12. pants, IV pielikums) būtu jāiekļauj vismaz tie pasākumi, kas ir obligāti saskaņā ar ES tiesību aktiem, īpaši piekrastes ūdeņiem paredzētie pasākumi, kuru rīcības programmā mēģināts novērst kaitējumu, ko izraisa iepriekšējā punktā uzskaitītie piesārņojuma avoti. Jāiekļauj arī starptautiskajos nolīgumos un konvencijās paredzētie obligātie pasākumi, kā arī “ad hoc” pasākumi, kas paredzēti jūras vides pasliktināšanās mazināšanai “īpašos apgabalos”. Tādējādi tiktu apvienoti visi pasākumi un iniciatīvas, kas izkaisīti dažādos tiesību aktos un noteikumos, un tiktu atvieglota to īstenošana.

5.6.1

Ir svarīgi tomēr nodrošināt, lai minētās pasākumu programmas neaprobežotos ar šādu minimumu: kā jau norādīts, tas nav bijis pietiekams, lai novērstu vides stāvokļa pasliktināšanos, un nebūs arī pietiekams, lai panāktu vēlamo labo jūras vides stāvokli. Tādēļ būtu ļoti svarīgi piekrastes valstīs regulāri aģitēt par pārbaudītiem ekoloģisko tehnoloģiju pasākumiem (dabai nekaitīgas tualetes, mazgājamie līdzekļi bez fosfātiem, ierobežojumi un buferzonas piekrastes apgabalos u.t.t.).

5.7

Direktīvas priekšlikumā dalībvalstīm ir ļauts izraudzīties īpašus apgabalus, kuros vides aizsardzības mērķus nevar sasniegt šādu iemeslu dēļ:

5.7.1

Šāds formulējums ir tik neskaidrs, ka tas var radīt nepareizu piemērošanu. Tādēļ

5.8

Kas attiecas uz koordinācijas un sadarbības jautājumiem, ir jādomā par trešām valstīm, kas atrodas pie jūrām un okeāniem, pie tam ne tikai par tām valstīm, kuras ir pievienojušās starptautiskiem nolīgumiem. Lai sasniegtu efektīvāku vides aizsardzību, attiecīgajās valstīs būtu jāveicina laba sadarbība.

5.9

Visbeidzot, direktīvas priekšlikumā ir paredzēts ieinteresēto pušu un sabiedrības līdzdalību virzīt, izmatojot esošās valstu sistēmas. Tās tiek apšaubītas vairākās valstīs: reizēm pārredzamības trūkuma dēļ, reizēm tādēļ, ka kavējas atbildes uz pieprasījumiem, un arī tāpēc, ka ir neskaidrības par “ieinteresēto pušu” organizācijām. Tādēļ Komisijai būtu jāizstrādā īpaša, efektīva procedūra ieinteresēto pušu un sabiedrības sūdzību pieņemšanai un izskatīšanai, garantējot sabiedrības tiesības saņemt informāciju, konsultācijas, ka arī līdzdarboties. Tādēļ saskaņā ar iepriekšminēto mutatis mutandis kritērijs apstiprinājuma sistēmā ir svītrojams.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/24

1.1

Neilgi pirms Austrijas valdība pārņēma Eiropas Savienības prezidentūru, tā iesniedza formālu pieprasījumu, lai Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) sagatavo izpētes atzinumu par tematu “Rūpniecības pārmaiņas paplašinātajā ES — pārrobežu reģionu perspektīvas un ietekme uz tiem”. Saskaņā ar definīciju izpētes atzinums tiek izstrādāts pirms ES lēmējiestāžu priekšlikuma vai politiskā lēmuma pieņemšanas.

1.2

Pāreja uz tirgus ekonomiku un iekļaušanās iekšējā tirgū, kā arī ES konkurences noteikumu pārņemšana radīja jaunu dinamismu daudzos Viduseiropas un Austrumeiropas reģionos. Jaunajām dalībvalstīm pievienojoties ES, pārrobežu reģioni satuvinājās, daudzos gadījumos atjaunojot tirdzniecības un uzņēmējdarbības vecās saites. Tomēr jaunais dinamisms radīja arī jaunas problēmas galvenokārt saistībā ar darba tirgus politiku un atklāja infrastruktūras trūkumus pārrobežu reģionos, starp kuriem notiek sadarbība.

1.3

Lai tuvāk izpētītu pašreizējās izmaiņas, kas ietekmē rūpniecības pārmaiņas paplašinātās ES pārrobežu reģionos, un iegūtu materiālus atzinuma izstrādei, CCMI kopā ar Eiropas Pārmaiņu uzraudzības centru (EMCC) 2005. gada 17.—18. oktobrī Bratislavā — pārrobežu reģiona CENTROPE teritorijā — rīkoja seminārus, kuros piedalījās CCMI locekļi, sociālo partneru pārstāvji no Austrijas, Slovākijas un Ungārijas, kā arī eksperti.

2.1

Pierobežu reģionos, kas pašreiz Eiropā aizņem apmēram 40 % no Eiropas kopējās platības, dzīvo aptuveni 33 % ES iedzīvotāju (1).

2.2

Kopš EOTK līguma parakstīšanas ir pastāvīgi mainījušās ES robežas. Vidēja termiņa perspektīvā tās arī turpmāk mainīsies. Ņemot vērā procesus, kas rodas šo pārmaiņu rezultātā, ES regulāri jāatjauno sava politika attiecībā uz pierobežas apgabaliem.

2.2.1

Kandidātvalstu pierobežu apgabali, kuri robežojas ar ES, veido sadarbību ar kaimiņos esošajiem ES nomaļākajiem reģioniem jau pirms to iestāšanās ES — likumdošanas un sociālekonomiskās sistēmas pielāgošanas posmā.

2.2.2

Īpašs robežas veids bija “dzels aizkars”. Pašlaik liela daļa minētās robežas atrodas 25 valstu ES teritorijā. Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā — 9 gadus pēc “Solidarność” 1980. gada revolūcijas — praktiski nebija infrastruktūras tādos apgabalos, kas atradās netālu no robežas starp Eiropu un agrākajām Padomju Savienības valstīm, īpaši tā sauktajās “nevienam nepiederošajās” zonās. Neskatoties uz ievērojamu progresu, kas tika sasniegts, novēršot politisko lēmumu radītās sekas, vēl joprojām ir daudz kas darāms, lai atrisinātu šo problēmu.

2.2.3

Vēl viens īpašs ES robežas veids ir robeža ar Vidusjūru. Kaut gan ES dalībvalstu un Vidusjūras reģiona valstu sadarbības politika pastāv jau vairākus gadus, ņemot vērā starptautiskās situācijas attīstību, pēdējā laikā tā nav bijusi viena no galvenajām Eiropas prioritātēm.

2.3

Pirms jaunās dalībvalstis pievienojās ES, to pierobežu teritorijās tika izveidota virkne pārrobežu apvienību (piemēram, eiroreģioni), kas ir uz kaimiņos esošo pierobežu reģionu nolīgumiem balstīts pārrobežu sadarbības veids. Eiroreģionu darbību nebija nepieciešams regulēt starptautiskajos līgumos, jo tā pamatojās uz pašvaldību iestāžu un citu ieinteresēto pušu brīvi pieņemtu lēmumu. Eiroreģionu sadarbības mērķi bija kopīga problēmu risināšana neatkarīgi no politiskajām robežām, kā arī ekonomiskās sadarbības veidošana komunikāciju un vides aizsardzības pasākumu jomā.

2.4

ES pārrobežu sadarbības praktiskā īstenošana, kas sākās 90–tajos gados un turpinās līdz šim laikam, notika galvenokārt hronoloģiski secīgu INTERREG programmu ietvaros, un arī EESK ir izskatījusi dažus minētās sadarbības aspektus, izstrādājot tādus atzinumus par pārrobežu reģionu sadarbību, kas galvenokārt pamatojās uz Vidusjūras un Baltijas jūras reģionos gūto pieredzi (2)  (3)  (4).

2.4.1

Pamatojoties uz minētajiem dokumentiem, EESK ir konstatējusi, ka Kopienas veicinātās pārrobežu sadarbības veidus var iedalīt šādās kategorijās:

2.4.2

Komiteja savos atzinumos par INTERREG konstatē, ka dažādu sadarbības veidu apvienošana 90–tajos gados tika veikta galvenokārt selektīvi, piemēram, sadarbība notika tikai dažos no minētajiem līmeņiem un aprobežojās tikai ar atsevišķām izvietojuma un ģeogrāfiskās teritorijas kategorijām.

2.4.3

Attiecībā uz pārrobežu reģioniem, kur robežojas Francija, Beļģija, Vācija un Luksemburga un kuros notika intensīvs pārstrukturēšanas process, svarīgs ES ieguvums bija tādu pārstrukturēšanas metožu izmantošana, kas novērsa iedzīvotāju skaita mazināšanos minētajos reģionos un neradīja to teritorijās specifiskas izpostītas ainavas, kurās redzamas pamestas ražotnes. Minētā pārstrukturēšanas procesa gaitu būtiski ietekmēja saskaņā ar EOTK līguma noteikumiem piešķirtie resursi un līdzekļi.

2.5

Pašlaik Eiropā darbojas aptuveni 180 pārrobežu apvienības. Lielākā daļa apvienību ir instruments, lai mazinātu pastāvošo robežu dēļ radušās negatīvās sekas. Jauno dalībvalstu teritorijā pastāv 32 eiroreģioni. Acīmredzama tātad ir ES jauno dalībvalstu lielā aktivitāte, ja runa ir par pārrobežu sadarbības atbalstīšanu.

2.6

Lielākajā daļā no 32 pārrobežu teritorijām, kas atrodas jaunajās ES dalībvalstīs un robežojas ar vecajām ES dalībvalstīm, vēl līdz šim nav izvirzīta neviena kopīga iniciatīva, kas tieši skartu rūpniecības politiku, kaut arī minētā politika netieši attiecas uz daudziem Kopienas uzņēmumiem.

2.7

Jaunas iniciatīvas rūpniecības politikas jomā parasti radās tajos pārrobežu reģionos, kas atradās aglomerāciju tuvumā (piemēram, teritorijā starp trim pilsētām: Vīni, Budapeštu, Bratislavu) vai teritorijās, kurās atradās rūpniecības centri vai tādu lielu pilsētu grupa, kurai nepiemīt aglomerācijas pazīmes (Katovices, Ostravas reģioni uz Čehijas un Polijas robežas).

2.7.1

Interesants un jauns rūpniecības pārmaiņu piemērs ir Friuli-Venēcija Džūlija (Friuli-Venezia Giulia) reģions, kur robežojas Itālija un Slovēnija un kurā pirms ES paplašināšanās, kā arī pēc tam no jauna parādījās aktivitātes ražošanas jomās, īpaši mēbeļu jomā.

3.1.1

Pazīmes, kas raksturo pārrobežu reģionu ar attīstošos rūpniecības politiku, šajā atzinumā ir atspoguļotas galvenokārt, pamatojoties uz CENTROPE reģionā veiktajiem novērojumiem (5).

3.1.1.1

Minētais reģions ietver teritorijas no trim jaunajām un vienas vecās dalībvalsts (Austrijā tās ir Vīnes, Burgenlandes un Lejasaustrijas federālās zemes, Čehijas Republikā — Dienvidmorāvijas apriņķis, Slovākijas Republikā — Bratislavas un Trnava apriņķi, kā arī Győr-Moson-Sopron und Vas apgabals Ungārijā). Viss reģions aptver nomaļus apgabalus ar tiem raksturīgajām problēmām un kaimiņos esošus ekonomiski dinamiskus, centrālus pilsētu apgabalus.

3.1.1.2

Minētajā reģionā 90–tajos gados notika intensīva pārstrukturēšana, un tās rezultātā tika piesaistīti arī ieguldījumi atsevišķām šī reģiona daļām. Tas radīja arī izmaņas darba tirgū, kad daudzi, pārsvarā gados vecāki darba ņēmēji, pārtrauca darbu, bet vēlāk — ne vienmēr tajā pašā vietā — paralēli investīcijām radās pieprasījums pēc darba spēka.

3.1.1.3

ES paplašināšana Austrijas, Čehijas Republikas, Slovākijas un Ungārijas pierobežas teritorijās satuvināja dažādus reģionālos darba tirgus, kuru integrācija ir izaicinājums. Uzņēmumu pārcelšana un darba spēka pārvietošanās uz pilsētām, kā arī nepilnīga (satiksmes) infrastruktūra, tāpat arī izteikta algu līmeņa atšķirība Austrijā un jaunajās ES dalībvalstīs, kā arī paredzamais kvalificētu darbinieku trūkums joprojām nelabvēlīgi ietekmē darba tirgus struktūru.

3.1.1.4

Pašlaik vērojamas pārrobežu ražošanas tīklu attīstības pazīmes. Šo procesu veicināja transporta infrastruktūras attīstība, kurai bija nepieciešami būtiski ieguldījumi. Savukārt tas veicināja, ka tika novērsti pastāvošie trūkumi un atjaunotas agrākās saiknes, kas bija pārtrauktas.

3.1.2

Ļoti svarīgus impulsus rūpnieciskajām pārmaiņām minētajos reģionos radīja un rada ārvalstu, kā arī valstu ieguldījumi, tostarp ieguldījumi mazajos un vidējos uzņēmumos. Tajās valstīs, kurās pirms iestāšanās ES bija izveidotas tā sauktās “speciālās ekonomiskās zonas” vai “rūpnieciskās zonas”, ieguldījumu lielāko daļu piesaistīja minētās zonas, kuras reti kad bija izveidotas pārrobežu reģionos (sk. EESK atzinumu CCMI/025). Tādēļ ir neliels to pierobežu apgabalu skaits, kuros attīstās jaunā rūpniecības politika.

3.1.2.1

Galvenais izaugsmes dzinējspēks bija ieguldījumi pastāvošajos (brown-field investment) un jaundibinātajos uzņēmumos (green-field investment), kā arī uzņēmumu pārcelšana. Šīs investīcijas veicināja, piemēram, jaunu tirgu atklāšana, atšķirības uzņēmumu aplikšanā ar nodokļiem, ievērojamas atšķirības algu līmenī un valsts atbalsts. Minētie faktori veicināja pārstrukturēšanas procesu un sniedza ieguldījumu ekonomikas izaugsmē.

3.1.2.2

Ar iepriekš minēto faktoru palīdzību varēja piesaistīt augsti un vidēji kvalificētus darbiniekus, kā arī samazināt darbaspēka un citas izmaksas. Būtiski palielinājās pieprasījums pēc mehāniķiem, montieriem, mehāniskās apstrādes tehniķiem, metinātājiem, inženieriem–mehāniķiem un informātikas speciālistiem — īstenībā šī tendence kļūst aizvien izteiktāka ražošanas sektoros visā ES.

3.1.2.3

Minēto darbību rezultātā paaugstinājās vadības prasmes, tika izveidota cilvēkresursu politika un nodrošināta darba devēju un darba ņēmēju attiecību funkcionēšana. Radās arī iespēja iegūt finanšu resursus ieguldījumiem un iesaistīties piegādātāju un patērētāju tirgos.

3.1.2.4

Ieguldītāji bija ne tikai lielie ES uzņēmumi, bet arī mazie un vidējie uzņēmumi, kā arī uzņēmumi no trešām valstīm. Minētie uzņēmumi apvienoja ieguldījumus (clustered investment), izmantoja multiplikatora efektu, veidoja sadarbību ar vietējiem uzņēmumiem un sakarus ar iekšzemes uzņēmumiem, kā arī ārzemju filiālēm.

3.1.3

Rūpniecības pārmaiņu strukturālo pazīmju analīze aplūkotajos pārrobežu reģionos liecina, ka tajos galvenokārt ir izmantota “soli pa solim” metode.

3.1.3.1

Vispirms tiek paaugstināta ražošanas produkcija, kas balstās uz intensīvu darbu un samērā zemām darbinieku prasmēm, bet pēc tam tiek meklēti labāk apmācīti darbinieki un pakalpojumi. Ja pirmais solis izdevās, notika pāreja uz posmu, kad, lai mazinātu darbaspēka izmaksas, dažas darbības tika uzticētas citiem, tomēr tā paša reģiona uzņēmumiem.

3.1.3.2

Attiecībā uz strukturālajām problēmām, kas saistītas ar rūpnieciskajām pārmaiņām, būtiska nozīme bija struktūru apvienošanas procesam, kurš, lai iegūtu konkurences priekšrocības vai nu tīklā, vai arī reģiona teritorijā, notika divos virzienos: uz augšu (ārvalstu uzņēmumi reģionā un ārpus reģiona robežas) un uz leju (tuvākajā apkārtnē).

3.1.3.3

Tika izmantotas arī metodes, kas bija saistītas ar lielāku risku (pamatojoties uz “sniega bumbas” efektu) un, kā izrādās, veidoja labāku saikni. Paplašināto uzņēmumu “anklāvus”, kas radušies minētā procesa rezultātā, varēja vieglāk “pārdēstīt” nākamajā jaunajā uzņēmumā.

3.1.3.4

Aizvien biežāk ir novērots, ka pārrobežu reģionos, kā arī jaunajās ES dalībvalstīs dinamiski ieguldītāji veido jaunus meitasuzņēmumus vai filiāles, tādējādi veicinot pāreju uz reģiona attīstības otro posmu. Var manīt, ka rūpniecības politiku šādos reģionos veicina uzņēmumu tīkli, kas bieži vien uzskatāmi par starptautiska mēroga tīkliem un kas darbojas pārrobežu jomā, piemēram, veicot cilvēkresursu interaktīvu vadību pārrobežu reģionos.

3.2.1

Rūpniecības politikas izaicinājumi ir tiešu stimulu un rosinājumu izmantošana, kā arī asimetrijas ieviešana starp uzņēmumiem. Vairāk problēmu, izmantojot šo asimetriju, ir tiem uzņēmumiem, kas tīklos iekļauj mazos un vidējos uzņēmumus.

3.2.1.1

R. Pedersini savas uzstāšanās laikā (sk. 5. zemsvītras piezīmi) izklāsta, ka tuvākajā nākotnē var tikt saīsināts uzņēmumu darbības laiks līdz vidējam termiņam. Minētais process, protams, radīs negatīvas sociālās sekas, un, to īstenojot, jāizmanto mehānismi, kas radušies sociālā un ekonomiskā dialoga rezultātā.

3.2.2

Ļoti būtisks izaicinājums attiecībā uz visas ES attīstību, kā arī rūpniecības politikas nākotni kopumā, īpaši pārrobežu reģionos, ir atšķirības uzņēmumiem piemērojamos nodokļos, īpaši saistībā ar uzņēmumu peļņas nodokli (6).

3.2.2.1

Ļoti svarīgi ir noskaidrot, vai uzņēmumu peļņas nodokļa likmes jāsaskaņo un kā jānosaka nodokļa bāze — vai nu saskaņā ar uzņēmuma galveno atrašanās vietu (Home State Taxation — HST), vai arī saskaņā ar kopēju konsolidētu uzņēmumu peļņas nodokļu bāzi (Common Corporate Consolidated Tax Base — CCCTB)?

3.2.2.2

Ja tiks piemērota HST sistēma, tad ES pārrobežu reģionos nebūs iespējams izmantot vairākus tiesiskos regulējumus, nosakot peļņas nodokli. Tomēr arī risku skaits šajā sakarā ir lielāks (7).

3.2.2.3

Iespēja izmantot CCCTB veicinās to, ka visi uzņēmumi, kas darbojas pārrobežu reģionos, pielietos vienotus principus attiecībā uz peļņas aplikšanu ar nodokli (8) neatkarīgi no tā, kurā valstī ir uzņēmumu galvenā atrašanās vieta. Turklāt, lai ieviestu CCCTB, nav nepieciešams mainīt pašreizējos valstu noteikumus, tikai jāvienojas par jaunu, vispārēju ES mēroga papildnoteikumu ieviešanu attiecībā uz uzņēmumiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs.

3.2.2.4

Būtisks CCCTB trūkums ir risks, ka divi vienas valsts uzņēmumi, kam ir līdzīgs potenciāls un līdzīga iekšzemes tirgus daļa, noteiks savu ar nodokli apliekamo peļņu, pamatojoties uz atšķirīgiem principiem.

3.2.3

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē rūpniecības politikas attīstību minētajos reģionos, ir gan pašreizējā situācija, gan arī transporta infrastruktūras attīstības temps reģionos un to “piekļūšanas koridoros”. Tādēļ ir nepieciešami ne tikai intensīvi ieguldījumi reģiona transporta tīkla būvniecībā un modernizācijā, bet arī jārada un, izmantojot inovāciju un zinātniskos pētījumus, mūsdienīgi jāvada kopīgas iniciatīvas transporta jomā.

4.1

Koncepcija attiecībā uz pārrobežu reģioniem, kuru raksturīga pazīme ir tā, ka to teritorijās tiek īstenota jaunā rūpniecības politika, ir ļoti sarežģīta gan kopumā, gan arī attiecībā uz konkrētiem gadījumiem un situāciju. Tādēļ Komiteja uzskata, ka jaunās prezidentūras laikā detalizēti un precīzi jādefinē, ko nozīmē “REĢIONS” pārrobežu un rūpniecības jomas kontekstā. Minētajā definīcijā īpaša uzmanība jāpievērš reģioniem, kas robežojas ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis, un jāņem vērā, vai to kaimiņvalsts ir vai nav ES kandidātvalsts.

4.1.1

Īpaši attiecībā uz tādiem reģioniem, kas atrodas gan jauno dalībvalstu teritorijā, gan arī robežojas ar vecajām ES dalībvalstīm, jāatrod atbildes uz šādiem jautājumiem: kur un kādas ir atšķirības starp sekām, ko šajos reģionos izraisīja 90–tajos gados notikušās izmaiņas, un sekām, kas radušās saistībā ar pievienošanos ES, kā arī kādi rezultāti tika sasniegti, izmantojot Kopienas instrumentus, pirms un pēc pievienošanās?

4.1.2

Jaunās prezidentūras darba laikā, sadarbojoties ar EESK, jāatbild arī uz šādiem jautājumiem:

4.2

Ņemot vērā, ka paplašinātās ES pārrobežu reģionos izmantotās metodes raksturīgās pazīmes ir:

EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir nodrošināt sociālo kohēziju un izvairīties no konkurences, kuras rezultātā pazeminās darba tiesību un sociālie standarti. Tādēļ ir nepieciešams, lai minētie procesi notiktu, pamanotojoties uz mūsdienīgām un ES izveidotām darba devēju un darba ņēmēju attiecībām, īpaši sociālo dialogu vai ieinteresēto pušu pārstāvju dialogu.

4.2.1

Ņemot vērā pārrobežu reģioniem raksturīgās darba tirgus problēmas, kas ir vēsturisko apstākļu ietekmētās neizdarības, pārstrukturēšanas procesu, kā arī šajos reģionos īstenotās specifiskās rūpniecības politikas rezultātā radušos dinamisko pārmaiņu sekas, lai motivētu radīt jaunas darba vietas un paaugstināt kvalifikāciju, EESK ierosina šādos gadījumos periodiski izmantot jau agrāk ES bieži pielietotos nodarbinātības veicināšanas mehānismus, kuri balstās uz to uzņēmumu subsidēšanu, kas rada pastāvīgas darba vietas.

4.2.2

Ja tiks izmantota minētā pieeja, formāli jānodrošina, ka netiks pieļauta valsts līdzekļu nelietderīga izmantošana, un jāgarantē, ka šādā veidā radītās darba vietas neapšaubāmi ir jaunas un ilgstošas. Šo garantiju mehānismu tehniskie aspekti tika apspriesti, pārskatot ES direktīvas par publisko iepirkumu.

4.2.3

Valsts atbalstu vai struktūrfondu līdzekļus nevar saņemt īpaši tādi uzņēmumi, kas pēc agrāk piešķirta atbalsta ir pārcēluši darbavietas vai, pārvietojot uzņēmumu, ir atlaiduši darbiniekus uzņēmuma sākotnējā atrašanās vietā, pārkāpjot valsts un starptautiskās tiesību normas.

4.3

Komiteja konstatē, ka ļoti svarīgs, pat izšķirošs faktors, kas ietekmē rūpniecības politikas vadību un attīstību paplašinātās ES pārrobežu reģionos, agrāk bija un pašlaik ir ieinteresēto personu iespēja šajos reģionos izmantot ES struktūrfondu līdzekļus. Neapšaubāmi jāpaaugstina no struktūrfondiem piešķiramo līdzekļu summa minētajos reģionos, lai mazinātu intensīvo pārejas procesu ietekmi, kā arī pielāgotos šajās teritorijās īstenoto politiku dinamiskajai attīstībai.

4.3.1

Šajā sakarā, minot savu atzinumu (9), kas attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par Eiropas Pārrobežu sadarbības grupas (EPSG) izveidi, Komiteja īpaši stingri uzsver, ka ir nepieciešams paplašināt tos regulas noteikumus, kas attiecas uz EPSG mērķi un sastāvu, šādā redakcijā: “kā arī ekonomikas un sociālās jomas dalībnieki un citi ieinteresētie pilsoniskās sabiedrības pārstāvji …”.

4.3.1.1

Juridiskajām personām, kas radās pateicoties EPSG, kā arī citiem struktūrfondiem, jābūt atbildīgām par tādu dažādu finanšu avotu koordinēšanu, kuri nodrošina, ka tiek sagatavots un īstenots fonda projekts rūpniecības politikas veicināšanai reģionā, un minētajiem finanšu līdzekļiem jābūt pieejamiem dažādiem ieinteresēto pušu pārstāvjiem reģionālajā līmenī. Šādu juridisko personu rašanās varētu palīdzēt, lai veicinātu pārrobežu sadarbības izveidi, piešķirtu šiem reģioniem lielāku autonomiku un radītu lielāku vēlmi saskaņot to tiesību aktus.

4.3.2

Izstrādājot un vēlāk īstenojot no struktūrfondiem finansētos projektus, jāizmanto iespēja apvienot publisko finansējumu ar privātajiem ieguldītāju līdzekļiem, neuzskatot, ka publiskie līdzekļi ir neatļauts atbalsts. Šī kritērija ieviešana nesniegtu labumu ekonomikas dalībniekiem, bet gan reģionam attiecībā uz darba vietām, infrastruktūras attīstību, kā arī ekonomikas produktivitāti.

4.4

Komiteja uzskata, ka darba tirgu attīstība attiecīgajos reģionos ir nozīmīgs rūpniecības pārmaiņas ietekmējošs faktors, kuru nedrīkst pārāk zemu novērtēt. Pašlaik vēl joprojām pastāv pagaidu ierobežojumi attiecībā uz darba ņēmēju pārrobežu mobilitāti ES. Komiteja aicina dalībvalstis nopietni apsvērt iespēju ātrāk atcelt pārejas periodus. Šajā procesā nepieciešama sociālo partneru iesaistīšana un apspriedes visos atbilstošajos līmeņos.

4.4.1

Aicinot radīt labvēlīgus nosacījumus lielākai darbaspēka mobilitātei pārrobežu reģionos, nedrīkst aizmirst par iespējamajām saspīlētajām attiecībām tautības vai etniskās izcelsmes dēļ. Pateicoties tādu reģionu īpatnībām un pieredzei, kuros jau kopš ilgiem laikiem pastāv dažādu kultūru un tautību mijiedarbība, būtu jārodas iespējai efektīvāk nekā citos gadījumos novērst un risināt šīs sarežģītās problēmas. Lai pārvarētu problēmas, kas saistītas ar dažādu tautību, etnisko un kultūras grupu savstarpējām attiecībām, ļoti liela nozīme ir sociālajam dialogam un pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai (10).

4.5

Gatavojot pasākumus, kas ir saistīti ar dinamiskām strukturālajām pārmaiņām pārrobežu reģionos, jāņem vērā ekspertu viedoklis un vērtējums, kā arī zinātniskie pētījumi, kas ir veikti attiecīgo ES prezidentūru vadībā, jo var izrādīties, ka spontānas iniciatīvas ir neefektīvas vai arī pat situāciju destabilizējošas.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/31

1.1

1999. gadā stājās spēkā Amsterdamas Līgums. Viens no šā Līguma mērķiem ir saglabāt un attīstīt “… Savienību kā telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu.” (1)

1.2

Tas nozīmēja revolucionāru pagrieziena punktu, kurā migrācijas politika pārgāja no Eiropas Savienības trešā pīlāra, kura pamatā ir starpvaldību sadarbība, uz pirmo pīlāru, kur politikas ierosinātāja ir Eiropas Komisija. 2004. gada 1. maijs iezīmēja arī jauna posmu sākumu migrācijas politikas jomā 25 dalībvalstīs, turpinoties pakāpeniskajai pārejai no valstu politikas uz kolektīvu politiku.

1.3

2005. gada 17. decembrī Apvienotās Karalistes prezidentūrai izdevās panākt vienošanos par finanšu perspektīvu 2007.—2013. gadam — Eiropas Savienības finanšu satvaru turpmākajam laikposmam (2).

1.4

Sadaļā “Pilsonība, brīvība, drošība un tiesiskums” ES iedzīvotāju drošībai 25 ES dalībvalstīs ir paredzēti līdzekļi izdevumiem dažādu iniciatīvu īstenošanai tādās jomās kā robežu aizsardzība. Paredzams, ka šajā sadaļā paredzēti izdevumi nākamajos astoņos gados tiks ievērojami palielināti. Tomēr ir arī iniciatīvas sociālās politikas jomā, kas izpaužas tādos sociālajos projektos kā Eiropas Bēgļu fonds un integrācijas fonds un ir vērstas uz to, lai uzlabotu pakalpojumu sniegšanu dalībvalstīs dzīvojošajiem imigrantiem.

1.5

Arī Saloniku 2003. gada Eiropadome vērsās ar aicinājumu izpētīt “tiesiskos līdzekļus trešo valstu pilsoņu migrācijai uz Eiropas Savienību, ņemot vērā to uzņemšanas iespējas dalībvalstīs (3)”.

1.6

Šajā ziņā un īpaši atsevišķo dalībvalstu uzņemšanas iespēju izvērtējumā jāņem vērā ne vien konkrētās valsts iedzīvotāju skaits, teritorijas platība un ekonomikas apjoms, bet arī jau esošais migrantu sastāvs un esošās migrācijas plūsmas. To savukārt nevar pareizi izvērtēt bez statistikas metadatu (datu vākšanas) noteikumu saskaņošanas visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu ES mēroga statistikas iekšējo atbilstību.

1.7

Statistikas saskaņotības trūkums daļēji ir rezultāts migrācijas definīciju atšķirībām, kas savukārt var būt saistītas ar atšķirībām normatīvajos aktos attiecībā uz migrāciju. Arī datu vākšana nav pietiekoši efektīva, un tai piemīt trūkumi, kas kavē pakāpeniskas harmonizācijas iedibināšanu un pilnveidošanu.

1.8

Turklāt ir izplatīti un vēl vairāk pieaug nelegālā imigrācija un nedeklarēts darbs, ko daļēji veicina legālās migrācijas ierobežojumi. Šāda neuzskaitīta migrācija ir joma, kur statistiskie mērījumi visdrīzāk var izrādīties neprecīzi. Īpaši šajā gadījumā statistikas aprēķinu apjoms un metodes dažādu valstu statistikas iestādēm var atšķirties, kas padara metadatu saskaņošanu starp dalībvalstīm vēl jo būtiskāku. Piemēram, ASV jautājums par neuzskaitītajiem nelegālajiem imigrantiem parādījās saistībā ar to, vai tautas skaitīšanas rezultātus vajadzētu koriģēt, izmantojot ar izlases metodēm iegūtus datus par nereģistrētiem iedzīvotājiem. Bez izlases metodēm ir arī citas metodes, ko var izmantot statistikas datu vākšanā. Piemēram, Francijā datu vākšanā ir iesaistītas vietējās pašvaldības.

1.9

Konstitucionālā līguma projektā ir atzītas “dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir algoti vai pašnodarbināti” (4). EESK ir izteikusi viedokli, ka šī konstitucionālā prasība nav par šķērsli Eiropas Savienībai sasniegt augstu līmeni normatīvo aktu saskaņošanā attiecībā uz migrantu uzņemšanu. EESK ir uzsvērusi aktīvas ES politikas ekonomiskās migrācijas jomā un saskaņotas likumdošanas nepieciešamību. (5)

1.10

Imigrācijas tiesiskā regulējuma turpmāko attīstību daļēji nosaka demogrāfiskās reālijas un Lisabonas stratēģijas īstenošana. EESK ir norādījusi, ka “demogrāfiskās tendences un Lisabonas stratēģija nozīmē, ka Eiropai būs jāveido aktīva politika attiecībā uz ekonomisko migrantu uzņemšanu. Kaut gan katrai valstij ir savas vajadzības un īpatnības, ekonomiskās migrācijas kanālu atvēršana ir visām dalībvalstīm kopīga iezīme” (6). Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir vajadzīga tāda likumdošana, kas dod iespēju darbaspēka migrācijai pa legāliem un pārredzamiem kanāliem. Komiteja atzīst, ka, kaut gan šeit tiek uzsvērts migrācijas ekonomiskais aspekts, tā pati par sevi ir reducējoša pieeja, un atzīst, ka dalībvalstīm ir jāveido aktīva politika arī attiecībā uz neekonomisko migrantu ieceļošanu.

1.11

Lielas migrācijas plūsmas ir saistītas arī ar uzņemšanas grūtībām attiecīgajās valstīs, ko rada lielāks spiediens uz sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā arī iespējamas sekas attiecībā uz darba tirgu. Šīs sekas var būt dažādas atkarībā no uzņemošās valsts spējas absorbēt imigrantus. Sabiedrības informētībai par migrācijas plūsmu ietekmi ir nepieciešama precīza statistikas informācija, kas ir konsekventa visās dalībvalstīs. Precīzas statistikas informācijas esamība var arī mazināt ksenofobiskas tendences, kuras daļēji ietekmē sabiedrības viedokli, piemēram, tādus uzskatus kā “imigranti atņem vietējiem darbu” un “viņi mūs okupē”.

1.12

Uzticama statistikas informācija var sekmēt kopīgu tiesisko regulējumu, kam jāveicina migrantu tiesību aizsardzība. Komiteja aicina Komisija pievērst uzmanību pareizai statistikas informācijas datu vākšanai un interpretēšanai, lai novērstu datu nepareizu interpretēšanu.

1.13

Tā kā viesstrādnieki veido tik nozīmīgo darbaspēka daļu, īstenojot mērķi panākt darba tirgus mobilitāti visā ES, jāņem vērā dažādi apstākļi saistībā ar ierobežojumiem viesstrādnieku, kuru izcelsme ir ārpus ES, kustībai un pārvietošanās iespējām dalībvalstīs. Bez tam šādas intra-ES plūsmas mazinātu pielāgošanās grūtības, ar kurām nāks saskarties migrantus uzņemošajām valstīm ar mazāku absorbcijas kapacitāti.

1.14

Komiteja vadās no nostādnes, ka, lai garantētu cilvēktiesību ievērošanu un aizsargātu ikviena indivīda cieņu, jebkurai personas datu vākšanai/apstrādei statistikas vajadzībām un/vai jebkurai citai šādi vāktu personas datu oficiālai izmantošanai jābūt stingri aizsargātai pret jebkādām ļaunprātībām vai citiem tiesību aizskārumiem saistībā ar šo procedūru.

2.1

Statistikas informācija, kas atspoguļo ES valstu politisko, sociālo un ekonomisko stāvokli, kā arī nacionālo attieksmi pret migrācijas jautājumiem, var ietekmēt un veicināt migrācijas politikas veidošanu, analīzi un pārskatīšanu šajās valstīs.

2.2

Precīziem statistikas datiem ir liela nozīme ES dalībvalstu migrantu sastāva atspoguļošanā, tostarp iekļaujot skaitu un citus demogrāfiskos rādītājus. Komiteja rosina Komisiju akcentēt precīzu statistikas datu nepieciešamību šajā jomā, lai dalībvalstis varētu apzināt šī jautājuma nozīmību un veltīt tam vairāk resursu.

3.1

Ir jāņem vērā migrācijas scenārija iezīmes. Pirmkārt, migrācijā dominējušais ir austrumu-rietumu virziens, kas ir saistīts ar labāku dzīves apstākļu meklējumiem. Otrkārt, ir vairāk imigrantu uz jaunajām ES dalībvalstīm no valstīm ārpus Eiropas Savienības, kurus acīmredzot pievelk potenciālās priekšrocības, kas izriet no šo valstu dalības ES un iespējas izmantot šīs valstis kā tramplīnu uz rietumiem. Statistikas informācija par migrācijas tendencēm ir svarīga dalībvalstīm, lai analizētu līdzšinējās un pašreizējās migrācijas plūsmas, kā arī prognozētu nākotnes iespējas un analizētu to ietekmei uz demogrāfiskajiem, sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem, kas savukārt ietekmēs politiku šajās jomās.

4.1

Vairums ES dalībvalstu ir izveidojušas izvērstu statistiku par patvēruma meklētāju izcelsmes valstīm. Tomēr joprojām ir ļoti nepieciešama padziļināta statistika, kas balstītos uz dalībvalstu starpā saskaņotiem starptautiskas salīdzināšanas kritērijiem nākotnē.

4.2

Ierosinātā regula attiecībā uz kopēju pamatu statistikas vākšanai un sastādīšanai ir īpaši nepieciešama tām valstīm, kuras pat neuztur centralizētu datu bāzi par migrāciju un patvēruma meklētājiem un kurās dažādās iestādes uztur katra savu datu bāzi.

4.3

Viena no statistikas svarīgākajām funkcijām ir ietekmēt politikas veidošanu un pārskatīšanu. Piemēram, gadījumā, kad statistika parādīja, ka nelegālo imigrantu vidū ir bērni, nepilngadīgie bez pavadības, grūtnieces un invalīdi, tika izstrādāta valstu politika attiecībā uz “mazāk aizsargāto grupu” atbrīvošanu no apcietinājuma un attiecībā uz “nepilngadīgajiem bez pavadības”. Tādējādi detalizētāks statistikas datu sadalījums, kurš parāda ne tikai ieceļotāju skaitu, bet arī vairāk demogrāfiska un sociālekonomiska rakstura informācijas, tostarp attiecībā uz saziņā lietojamo valodu, veido ietekmi uz politiku. Tāpat tas var ietekmēt migrantu integrāciju darba tirgū.

4.4

Precīzāka un vispusīgāka statistika ļauj sniegt kvalitatīvākas prognozes un tādējādi nodrošina pamatu, uz kā balstīt, piemēram, nākotnes resursu plānošanu. Statistika ir arī uzticams instruments, lai pamatotu resursu sadali. Piemēram, ja ikgadējā statistika rāda, ka valstī ieceļo pastāvīgs skaits nepilngadīgo imigrantu bez pavadības, ir jāieplāno/papildus jāpiešķir resursi, lai nodrošinātu šai grupai īpašas izmitināšanas iespējas un atbalsta pakalpojumus.

4.5

Laba statistiskā uzskaite palīdz nodrošināt to, ka sniegtie pakalpojumi atbilst pakalpojumu saņēmēju vajadzībām un, ka resursu sadale starp dalībvalstīm ir pamatota un proporcionāla.

4.6

Arī visu ES-25 piemērojamo imigrācijas likumu salīdzinoša izpēte noteikti palīdzētu Eiropas Komisijai uzlabot imigrācijas politikas koordināciju ES līmenī. Kaut gan imigrācija attiecas uz tieslietu un iekšlietu pīlāru, Eiropas iedzīvotāji, īpaši no valstīm, kuras šī tendence skar visvairāk, arvien vairāk iestājas par to, lai šis jautājums tiktu risināts ES līmenī. Šāda izpēte būtu vērsta uz statistikas harmonizācijas veicināšanu, lai ES politiku imigrācijas jomā padarītu saskaņotāku.

4.7

Kvalitatīvas statistikas informācija un apsekojumi par nelegālās imigrācijas raksturu palīdzētu ES dalībvalstīm analizēt nelegālās imigrācijas cēloņus. Šādi dati varētu ietvert šo imigrantu sociālekonomisko raksturojumu, ziņas par to profesionālo kvalifikāciju un emigrēšanas motīviem. Šie apsekojumi sekmētu pilnīgākus informācijas standartus attiecībā uz imigrantiem un resursu labāku organizēšanu, piemēram, tiem paredzētu izglītības un apmācības programmu jomā. Statistikas vākšana attiecībā uz to imigrantu skaitu, kuri ir tikuši informēti par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par iesniegto pieteikumu skaitu, dažādu veidu statusu piešķiršanas un atteikumu skaitu (4. pants), ir nepieciešama politikas veidošanai imigrantu aizsardzības jomā. Ņemot vērā jaunās iespējas kadru, kvalifikācijas un iekārtu ziņā, dalībvalstu valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu kontrolēt šo datu ieguvi un apstrādi. To pienākums būtu nodrošināt pieprasīto fizisko personu datu konfidencialitāti un sagatavot ikgadējo ziņojumu savas valsts Parlamentam. Šādas informācijas un statistikas datu iegūšanai un apstrādei ir nepieciešama dalībvalstu kopīga rīcība, iesaistot attiecīgus speciālistus, kuri komunicētu ar imigrantiem, lai uzzinātu visus sekmīgam apsekojumam nepieciešamos datus. Šāda datu vākšana arī palīdzētu dalībvalstīm attiecīgo politiku īstenošanā. Iepriekš minētās programmas ir vērstas uz imigrantu integrēšanu dalībvalstu sabiedrībā, un ir pieejams finansējums datu vākšanai par imigrantu sociālo stāvokli, kā arī citiem kritērijiem. Šādi statistikas instrumenti arī palīdzētu tādām institūcijām kā Eiropas cilvēktiesību novērošanas centrs.

4.8

Ir nepieciešama arī statistika par aizturēšanas centriem un atklātā tipa centriem, kuros izmitina nelegālos imigrantus, lai Eiropas Komisija varētu ierosināt kopīgu politiku šajā jautājumā.

4.9

Dalībvalstīm būtu arī jāsadarbojas, apstrādājot datus par imigrantu nodarbinātību (legālo un nelegālo). Šie dati parādītu ES-25 tendences, no kurām izrietētu attiecīgā politika šo viesstrādnieku dzīves apstākļu uzlabošanai. Dalībvalstīm līdz ar to būtu jānodrošina pieprasīto fizisko personu datu konfidencialitāte, un kompetentajām iestādēm būtu jāsagatavo ikgadējais ziņojums savas valsts Parlamentam.

4.10

Statistika var būt noderīga arī informēšanas kampaņu un integrācijas kampaņu īstenošanā. Statistikas dati, īpaši attiecībā uz imigrantu sociālo stāvokli un izglītības līmeni, palīdzētu ES iedzīvotājiem integrēt šos imigrantus. Tādēļ Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz sociālo un izglītības datu nozīmību.

4.11

Arī statistika par uzņemošās valsts izdevumiem saistībā ar imigrantu kontroli, aizturēšanu, atgriešanu un integrāciju ir ļoti svarīga, lai ES-25 varētu veidot kopīgu solidāru finansējumu un politiku imigrācijas jomā. Statistika var palīdzēt labāk izvērtēt nepieciešamo finansējumu.

4.12

Komiteja aicina Komisiju ieviest jaunus kritērijus ieceļošanai, iekļaujot gaisa, sauszemes un jūras transportu, lai nodrošinātu vispusīgāku statistiku attiecībā uz nelegālas ieceļošanas un uzturēšanās novēršanu (5. pants) un datu avotu un standartu uzlabošanu (9. pants).

5.1

Pēdējo gadu laikā Eiropa ir pieredzējusi lielu nelegālo imigrantu pieplūdumu no Āfrikas Sahāras reģiona un citām Āfrikas valstīm. Neregulārie imigranti un patvēruma meklētāji bieži vien ir personas, kas bēg no savas izcelsmes valsts, lai paglābtos no vajāšanas ticības, rases vai politisko uzskatu dēļ, kā arī no pilsoņu kara, bada, nabadzības, dabas katastrofām un ekonomisku motīvu dēļ. Daudziem ir nācies pieredzēt savu ģimenes locekļu nonāvēšanu, spīdzināšanu, ciešanas no vardarbības un/vai atšķirtību no tiem. Viņu pieredze saistībā ar pārceļošanu nereti ir radījusi dažāda rakstura traumas, viņi ir maz aizsargāti un viņiem ir nepieciešama aizsardzība. Kvalitatīva statistikas informācija par emigrācijas iemesliem var atklāt imigrācijas cēloņus un palīdzēt tālāk attīstīt un izvērtēt politiku patvēruma un nelegālās ieceļošanas jomā.

5.2

Valstīm, kuras uzņem nelegālos imigrantus, un visiem, kuriem jāstrādā ar šiem imigrantiem, ir jāievēro starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kā arī attiecīgo valstu normatīvie akti attiecībā uz patvērumu un bēgļiem, lai spētu tiem nodrošināt vajadzīgo aizsardzību. Uzņemošo valstu drošības spēkiem (armijai un policijai) sākotnēji ir pienākums nodrošināt glābšanas operācijas un ES minimālos uzņemšanas standartus. Attiecībā uz pēdējo, vajadzības gadījumā tiek nodrošināta medicīniskā aprūpe, kā arī iespēju robežās tiek noskaidrota nelegālā imigranta izcelsmes valsts un citi demogrāfiskie dati. Imigrantam ir arī pamattiesība saņemt informāciju par to, kā pieprasīt patvērumu. Statistikas vākšana attiecībā uz to imigrantu skaitu, kuri ir tikuši informēti par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par iesniegto pieteikumu skaitu, dažādu veidu statusu piešķiršanas un atteikumu skaitu (4. pants) ir nepieciešama politikas veidošanai imigrantu aizsardzības jomā.

5.3

Uzņemošajām valstīm ir jāievēro starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kuras tās ir uzņēmušās, parakstot starptautiskas un reģionālas konvencijas/deklarācijas/nolīgumus. Viena no Eiropas Savienības Acquis pamatprasībām ir tā, lai dalībvalstis būtu pievienojušās 1951. gada Bēgļu konvencijai, 1967. gada Protokolam un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Pamatdokuments, uz kā ir balstītas šīs konvencijas, ir 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurā ir ietvertas tiesības pieprasīt patvērumu. Neatņemama starptautisko cilvēktiesību sastāvdaļa ir Bēgļu konvencija. Tām seko citas konvencijas, tostarp 1984. gada Konvencija pret spīdzināšanu un Konvencija par bērna tiesībām (7). Dalībvalstīm ir arī jāievēro ES direktīvas, īpaši 2003/9/EK par obligātajiem standartiem patvēruma meklētāju uzņemšanai (8), 2004/83/EK par obligātajiem standartiem attiecībā uz kvalifikāciju un statusu (9) un 2005/85/EK par obligātajiem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, kurās piešķir vai atņem bēgļa statusu (10).

5.4

Tādēļ ir svarīgi, lai uzņemošās valstis ievērotu šīs konvencijas, pirmām kārtām nodrošinot nepieciešamo aizsardzību patvēruma meklētājiem, kamēr nav izskatīti viņu pieteikumi par patvēruma piešķiršanu un piešķirts humanitārs, bēgļa vai citāds statuss.

5.5.

Salīdzinoša izpēte par to, kā dalībvalstis piemēro definīcijas attiecībā uz imigrāciju saskaņā ar 2. pantu un 4. panta piemērošanu saistībā ar iepriekš minēto (abi panti no iepriekš minētā avota) ievērojami veicina imigrantu starptautiskās aizsardzības nodrošināšanu.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/35

1.1

Regulas projekts ir par jautājumu loku, uz kuriem attiecas EK līguma 65. pants, un projekta juridiskais pamatojums ir dots minētā līguma 61. panta c punktā. Ņemot vērā uzturēšanas prasījumu un to pārrobežu piedziņas īpatnības, regula pilnībā atbilst proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem gan no tiesībsargājošo iestāžu un valstu tiesību sistēmu viedokļa, gan no prāvnieku viedokļa.

1.2

Jautājums ir vienlaikus par ģimenes tiesībām un par uztura prasījuma piedziņu, un sociālā aspektā ir jāņem vērā arī pauperizācijas risks.

1.3

Projekts atbilst arī juridiskās skaidrības un drošības prasībām tiesvedībā iesaistītajām pusēm, trešajām personām un attiecīgajām administrācijām. Tas aizsargā arī personu datus pret jebkuru izmantošanu, kas nav saistīta ar strīda atrisināšanu un debitora saistību izpildi.

1.4

Komiteja atbalsta Komisijas tiesību akta projektu, ņemot vērā dažas īpašas piezīmes, un atzinīgi vērtē centienus izstrādāt labākus tiesību aktus, jo īpaši veicot iepriekšēju konsultēšanos un iepriekšēju ietekmes novērtējumu pirms kvalitatīvas juridiskās izstrādes. Komiteja arī atbalsta normatīvā akta formas izvēli par labu regulai, kā arī izvēlēto juridisko pamatu, kas nodrošina labāku saskaņotību jomās, kurām ir Eiropas dimensija, kaut arī starp valstu tiesību aktiem ir un būs atšķirības.

1.5

Tikai nedaudz valstu ir ratificējušas Hāgas konvenciju par uzturēšanas saistībām piemērojamajiem tiesību aktiem, bet lielākā daļa (17 no 25) ir ratificējušas Konvenciju par uzturēšanas lēmumu izpildi. Tā kā tomēr pastāv atrunas un iespēja a priori pretstatīt iekšējos sabiedriskās kārtības noteikumus ārvalstī pieņemtam nolēmumam, šāda nolēmuma piemērošana var izrādīties neiespējama, kaut arī tas nāktu no citas dalībvalsts puses. Šāds stāvoklis rada šķēršļus tiesas lēmumu brīvai apritei Kopienas telpā, kurus vajadzētu likvidēt.

1.6

Komiteja aicina Padomi apstiprināt ierosināto regulu, kas visu Eiropas iedzīvotāju interesēs ieviesīs tiesisko drošību un piedāvās praktiskus pasākumus uztura kreditoriem (uzturtiesīgajiem) pārrobežu piedziņai.

1.7

Komiteja visbeidzot aicina Apvienotās Karalistes un Īrijas Republikas valdības izskatīt iespējas piemērot šo regulu un Dānijas valdību atvieglot lēmumu izpildi uztura piedziņas jomā atbilstoši Hāgas konvencijai par uzturēšanas saistībām, ko šī valsts ir ratificējusi, ka arī izskatīt iespēju veidot ad hoc sadarbību ar citām dalībvalstīm šī mērķa sasniegšanai attiecīgas prasības gadījumā.

2.1.1

Programma par savstarpējās atzīšanas principa piemērošanu civillietās, ko pieņēma 2000. gada 30. novembrī, aicina atcelt oficiālās atzīšanas procedūru (exequatur) attiecība uz uztura kreditoriem, uz kuriem jāattiecina regula “Brisele I” (1) par spriedumu savstarpēju atzīšanu civillietās un komerclietās. Šī programma paredz arī nepieciešamību ieviest atsevišķus kopējus procesuālos noteikumus procedūru saskaņošanas ietvaros, mēģināt pēc iespējas efektīvāk valstī izpildīt citā dalībvalstī pieņemtus nolēmumus, citastarp konstatējot, kādi īpašumi pieder debitoram.

2.1.2

Savstarpējai atzīšanai jābalstās arī uz dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbību un likumu konfliktu normu saskaņošanu.

2.1.3

Hāgas starptautisko privāttiesību konference gatavo esošo konvenciju modernizāciju, un Komisija uzskata, ka Kopienas un starptautiskie pasākumi viens otru papildina. Hāgas iniciatīva ļaus vēlāk attīstīt sadarbību ar trešajām valstīm un varētu dot rezultātus, kurus vēlāk pārņemtu Eiropas Savienība.

2.2.1

Priekšlikums ierosina novērst visus šķēršļus, kas neļauj piedzīt uzturēšanas prasījumu kādā valstī uztura kreditoram, kurš dzīvo citā ES dalībvalstī.

2.2.2

Kreditoram ir jābūt iespējai bez maksas saņemt Eiropas tiesiskajā telpā derīgu izpildes rīkojumu, kas viņam ļautu regulāri piedzīt attiecīgās summas.

2.2.3

Tā kā nepastāv vienoti noteikumi, ir nepieciešams viens visaptverošs un efektīvs instruments, kas darbotos visās ar sadarbību civillietās saistītās jomās. Jēdzieni “uzturs” un “uztura kreditors” dažādās valstīs atšķiras, un iespējamā pretestība nolēmuma izpildei izriet no pretrunām ar 1973. gada Hāgas konvenciju (26. pantu), kurai šobrīd ir prioritāte pār Kopienas tiesībām. Šo izņēmumu, ko paredz regulas “Brisele I” 71. pants, ir ierosināts likvidēt, ieviešot ad hoc instrumentu uzturēšanas prasījuma piedziņai.

2.3.1

Likumu konfliktu normu saskaņošana. Ja piemērojamās tiesības izriet no saskaņotām normām, tas atvieglo apriti nolēmumam, kas pieņemts, piemērojot tiesības, kurām ir pietiekami cieša un nenoliedzama saikne ar kreditora un debitora ģimenes situāciju.

2.3.2

Nolēmuma atzīšana un tā tieša izpildāmība visā Eiropas Savienības teritorijā.

2.3.3

Konkrēti debitora dzīvesvietas valsts uzsākti izpildes pasākumi, kas aptver piekļuvi informācijai par debitora mantisko stāvokli un juridisku instrumentu ieviešanu, kuri ļautu ieturēt maksājumus tieši no algas vai bankas konta.

2.3.4

Uzturēšanas prasījuma prioritātes stiprināšana; sadarbības stiprināšana civillietās — šajā nolūkā regulai ir pievienoti standartizēti tiesību aktu paraugi.

3.1

Komiteja atzīst nepieciešamību pēc atsevišķas regulas par uzturēšanas prasījumu pārrobežu piedziņu un atzīmē priekšlikuma samērīgo raksturu. Regulai kā īpašiem noteikumiem (lex specialis) ir prioritāte pār vispārējiem noteikumiem par sadarbību civillietās. Regula atjauno Kopienas tiesību prioritāti jomā, kas līdz šīm pēc valstu gribas bijusi noslēgta, bet tā negroza dalībvalstu tiesību aktus.

3.2

Paredzētie pasākumi debitora mantiskā stāvokļa noteikšanai un naudas piedzīšanai garantē tiesību uz privāto dzīvi ievērošanu un datu konfidenciālo raksturu. Savukārt debitoram ir jāinformē kreditors un izcelsmes tiesa par darba devēja vai bankas konta maiņu.

3.3

Regula atvieglo darbu uztura kreditoram, bet neizslēdz debitora tiesības apstrīdēt uzturēšanas prasījumu un prasīt attiecīgās summas pārskatīšanu izcelsmes tiesā. Pārskatīšanas prasība atliek izpildes pasākumus.

3.4

Izpildes procedūra neatkarīgi no nolēmuma izcelsmes valsts ir izpildes valstī noteiktā procedūra.

3.5

Zaļās grāmatas (2) iepriekšēja publicēšana, konsultāciju un ekspertu sanāksmju organizēšana, kā arī situācijas izpēte katrā no dalībvalstīm ļāva sagatavot saskaņotu, skaidru, no praktiskā viedokļa pārdomātu priekšlikumu, lai likvidētu šķēršļus, kas kavē uztura prasījumu pārrobežu piedziņu.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/37

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos mērķus un atbalsta tos, lai arī pasākumi minēto mērķu sasniegšanai tiek vērtēti dažādi.

1.2

Īpaši lielas šaubas ir par to, vai izņēmuma nosacījumi patiešām sekmēs direktīvas mērķu sasniegšanu. Tas, pirmkārt, attiecas uz izņēmuma nosacījumiem tiesību pārvedamības jomā un, otrkārt, uz garajiem pārejas periodiem, kas paredzēti, lai samazinātu prasības tādā jomā kā pensiju tiesību iegūšana.

1.3

Tomēr izvirzītais mērķis — atvieglot mobilitāti un nodrošināt efektīvus papildu ienākumus vecumdienās — ir sasniedzams tikai tādā gadījumā, ja tiek saskaņotas arī dalībvalstu atšķirīgās nodokļu sistēmas.

1.4

Tādēļ turpmākajā darbā ar direktīvas priekšlikumu būtu jāņem vērā šādi aspekti:

2.1

Turpinājumā Komisija nosauc šķēršļus, kas ir jānovērš:

Komisija arī uzskata, ka mobilitāti var paaugstināt, ja darba ņēmējus (labāk) informē par to, kā darba devēja maiņa ietekmē tiesības uz papildu pensiju.

2.2

Komisija uzskata, ka minētais priekšlikums ir loģisks turpinājums ilggadējai informācijas un pieredzes apmaiņai Eiropas līmenī. Sarunas, kurās bija jāpanāk sociālo partneru vienošanās, netika uzsāktas tādēļ, ka pusēm bija atšķirīgi uzskati par Kopienas rīcības mērķiem un līdzekļiem.

2.3

Pamatojoties uz EK Līguma 42. un 94. pantu, Komisija ar minēto priekšlikumu vēlas noteikt kopīgus principus, kuri jāievēro visās dalībvalstīs, izstrādājot atbilstošos tiesību aktus. Tādējādi izdosies panākt, ka uzņēmumu izveidi citās dalībvalstīs nekavēs kvalificētu darbinieku trūkums, kas rodas tāpēc, ka papildu pensijas sistēmu nosacījumi kavē strādājošo pāreju uz citiem uzņēmumiem.

2.4

Direktīvas kā tiesiskā instrumenta izvēli Komisija pamato ar to, ka tikai tādējādi iespējams nodrošināt līdzsvaru starp tiesībām, kuras jāpiešķir darba ņēmējiem, lai nodrošinātu viņu brīvu pārvietošanos, un faktu, ka minētās direktīvas īstenošanas procesā valstu likumdevējiem jāļauj rīkoties elastīgi, lai viņi varētu ņemt vērā papildu pensijas sistēmu īpatnības attiecīgajā valstī.

3.1

Minētajā direktīvā izskaidroti tās piemērošanas jomā lietotie jēdzieni, kas ir saskaņoti ar Direktīvā 98/49/EK noteiktajām definīcijām

3.2

Priekšlikumā nostiprināts princips, ka darba attiecību pārtraukšanas gadījumā netiek zaudētas iemaksas, ko papildu pensijas sistēmā veicis darba ņēmējs vai viņa vārdā — darba devējs. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad minēto iemaksu veikšana vēl negarantē tiesības uz pensiju izmaksu nākotnē. Tātad ir jāparedz noteikumi, lai veiktās iemaksas ir iespējams izmaksāt vai arī pārskaitīt.

3.3

Lai panāktu, ka tieši gados jauni darba ņēmēji darba devēja maiņas gadījumā nezaudētu savas tiesības uz pensiju, Komisija uzskata, ka minimālais vecums, kurā darbinieks iegūst tiesības uz papildu pensijas piešķiršanu, dalībvalstīs nedrīkst pārsniegt 21 gadu.

Turklāt gaidīšanas periods, tātad laiks, kam jāpaiet no brīža, kad ir nodibinātas darba attiecības, līdz brīdim, kad darba ņēmējs var kļūt par papildu pensijas sistēmas dalībnieku, nedrīkst būt garāks par vienu gadu.

Savukārt tā dēvētais kvalificēšanās periods, tātad termiņš, kam jāpaiet no pirmās iemaksas veikšanas līdz brīdim, kamēr iemaksas dod tiesības uz pensiju, nedrīkst būt garāks par diviem gadiem.

3.4

Komisija uzskata, ka jāveic taisnīga neaktivizētu tiesību uz pensiju pielīdzināšana, turklāt līdzekļu un veida izvēle ir dalībvalstu kompetencē. Ja papildu pensijas sistēmā iemaksātā summa ir neliela, jāparedz, ka darba devēja maiņas gadījumā papildu pensijas sistēma minēto summu var ne tikai pārskaitīt citam darba devējam, bet arī izmaksāt, ja tā nepārsniedz zināmu (dalībvalstu noteiktu) robežvērtību.

3.5

Lai veicinātu mobilitāti un nepieļautu, ka darba devēja maiņas gadījumā darba ņēmēji nonāk neizdevīgā situācijā, ir paredzēts atvieglot iegūto tiesību uz pensiju pārvešanu no viena darba devēja papildu pensijas sistēmas uz cita darba devēja papildu pensijas sistēmu. Minētā tiesību pārvešana nedrīkst būt saistīta arī ar finansiāliem zaudējumiem, kurus rada, piemēram, atšķirīga aprēķināšanas kārtība vai pārmērīgi augstas izmaksas.

3.6

Darba ņēmējam ir paredzētas tiesības izvēlēties, vai viņš vēlas pārvest savas tiesības uz pensiju, vai arī saglabāt tās iepriekšējā pensijas sistēmā.

3.7

Priekšlikumā arī paredzēts, ka darba ņēmējiem pēc viņu pieprasījuma un piemērotā termiņā jāizskaidro, kā darba vietas maiņa ietekmēs viņu tiesības uz pensiju, kas viņiem pienākas no papildu pensijas sistēmām.

3.9

Turklāt dažādas darba devēju finansētās pensiju nodrošināšanas formas (Unterstützungskassen), uzņēmumi, kas uzkrāj no saviem līdzekļiem garantētas pensijas, kā arī paaudžu solidaritātes sistēmas uz neierobežotu laiku var tikt atbrīvotas no pensiju pārvešanas noteikumu ievērošanas. Par precīziem iemesliem ir jāinformē Komisija. Attiecīgajai dalībvalstij ir jāpaziņo, kādi pasākumi ir veikti vai ir ieplānoti, lai nodrošinātu pensiju tiesību pārvedamību. Vēlākais 2018. gadā ir paredzēts pārbaudīt, vai ir nepieciešami papildu pasākumi, lai uzlabotu pārvedamību arī minētajās sistēmās.

4.1

Tā kā sociālo partneru uzskati par Eiropas mēroga tiesiskā regulējuma apjomu un saturu ir pārlieku atšķirīgi, netika izmantotas EK Līguma 139. pantā paredzētās iespējas panākt sociālo partneru vienošanos.

4.2

Tomēr ETUC (Eiropas Arodbiedrību konfederācija), UNICE (Starptautiskā darba devēju organizācija) un CEEP (Uzņēmumu ar valsts un pašvaldību kapitāldaļām Eiropas centrs) pamatlīguma par darba līgumiem uz noteiktu laiku preambulā ir atzinuši, ka “uzņēmumu sociālajās sistēmās ir nepieciešami jauninājumi, lai tās pielāgotu mūsdienu apstākļiem un īpaši tādēļ, lai nodrošinātu pensiju tiesību pārvedamību.”

4.3

Tas liecina par pušu kopīgo izpratni, ka jāvelta lielas pūles, lai tuvinātu tiesību aktus, kas regulē papildu pensiju tiesību iegūšanu un saglabāšanu. Lai arī darba līgumi uz noteiktu laiku un darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir divas dažādas lietas, līguma puses atzīst, ka nodarbinātības nosacījumi mainās, un tāpēc nepieciešama uzņēmumu sociālo sistēmu saskaņošana.

4.4

Tas arī ir saprotams, jo lielākajā daļā dalībvalstu sociālajiem partneriem ir svarīga loma papildu pensiju sistēmu izveidošanā. Tā kā sociālo partneru pasākumi aprobežojas (ir spiesti aprobežoties) tikai ar valsts līmeni, Komisijas nodoms par direktīvas izstrādi ir vērtējams atzinīgi.

4.4.1

Par papildu pensijas sistēmu uzbūvi jālemj un tā jāprecizē dalībvalstu līmenī, tostarp ar tādu kolektīvu līgumu palīdzību, kas noslēgti starp darba devējiem un darbiniekiem. Tādēļ Eiropas Savienības līmenī izstrādājot tiesību uz pensiju iegūšanas nosacījumus, galvenā uzmanība būtu jāpievērš principiem un jāsniedz norādes par pasākumiem, kas jāveic valsts līmenī; tādējādi darba devējiem un darbiniekiem tiktu atstāta pietiekami liela rīcības brīvība sarunām par darba koplīguma noslēgšanu.

4.4.2

Direktīvas 4. pants būtu jāaizstāj ar šādu tekstu: Ja tiek izvirzīti tiesību uz pensiju iegūšanas nosacījumi, piemēram, minimālais vecums, gaidīšanas periodi un/vai tiesību iegūšanas periodi, šādiem nosacījumiem jābūt godīgiem un to pamatojumam jābūt objektīvam un tas nedrīkst būt diskriminējošs.

4.5

Darba devēja maiņa var nelabvēlīgi ietekmēt papildu pensijas tiesību iegūšanu un apjomu.

Tas, savukārt, ietekmē darba ņēmēju lēmumu par vai arī pret darba devēja maiņu, lai arī minētā lēmuma pieņemšana ir atkarīga no veselas virknes citu faktoru.

4.6

Galvenokārt demogrāfiskās attīstības dēļ nākotnē maksājumi no likumā paredzētās obligātās pensiju apdrošināšanas līdzekļiem vien nebūs pietiekami, lai nodrošinātu dzīves kvalitāti arī tajās dalībvalstīs, kurās likumā paredzētā obligātā pensiju apdrošināšana ir svarīgākais ienākumu avots vecumdienās. Tādēļ papildu pensijas sistēmas iegūst aizvien lielāku nozīmi, neraugoties uz to, ka demogrāfiskā attīstība var nelabvēlīgi ietekmēt arī tās.

4.7

Ņemot vērā Eiropas iekšējā tirgus galveno mērķi, proti, personu pārvietošanās brīvības nodrošināšanu, kā arī nepieciešamību uzlabot pamatnosacījumus papildu pensijas sistēmu jomā, pozitīvi ir vērtējama Komisijas iecere novērst papildu pensijas sistēmu radītos šķēršļus mobilitātei.

4.8

Turklāt EK Līguma 40. pantā Padomei noteikts šāds pienākums: “Padome pieņem direktīvas vai regulas, kas nosaka, kādi pasākumi jāveic, lai radītu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību…” Līdz ar to Līguma 40. pants vēl vairāk pastiprina 42. pantā ietverto priekšlikuma tiesisko pamatu.

4.9

Mobilitātes šķēršļu novēršanai ir arī būtiska nozīme, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas galveno mērķi — izveidot zināšanu sabiedrību, tādējādi stiprinot Eiropas ekonomikas telpu. Zināšanu sabiedrība ir sabiedriskās attīstības priekšnosacījums, un vienlaicīgi tā ir arī galvenais ražīguma virzītājspēks. Tās pamatā ir inovācijas un iedzīvotāju ideju bagātība. Lai izveidotu tādu sabiedrību, ir jānotiek nepārtrauktai zināšanu un pieredzes apmaiņai. Būtiska nozīme šajā ziņā var būt darba ņēmēju mobilitātei. Turklāt sociālās kohēzijas nodrošināšana ir arī Lisabonas stratēģijas daļa. Arī tādēļ Komisijas direktīvas projektā noteiktais mērķis ir atbalstāms.

4.10

Turklāt jāatzīmē, ka jau 1971. gada 14. jūnija Padomes Regulā Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, (cita starpā) tika aplūkots jautājums, kā nepieļaut nelabvēlīgu ietekmi (arī) uz pensiju nodrošinājumu. Tas bija viens no pirmajiem sociālās politikas instrumentiem, kura mērķis bija pārvietošanās brīvības šķēršļu un tās nelabvēlīgo seku novēršana. Šajā ziņā Komisijas priekšlikums ir konsekvents minētās politikas turpinājums, it sevišķi tāpēc, ka papildu pensijas sistēmu tiesiskajā regulējumā pastāv nepilnības, kas ir jānovērš, jo minētajām sistēmām ir arvien lielāka nozīme, lai nodrošinātu dzīves kvalitāti vecumdienās.

4.11

Ņemot vērā, ka 2006. gadu Komisija ir izsludinājusi par “Darba spēka mobilitātes gadu”, pašreiz iecerētie mobilitātes šķēršļu novēršanas pasākumi ir vērtējami atzinīgi.

4.12

Dalībvalstīs pastāv atšķirīgas papildu pensijas sistēmas, tādēļ ir likumsakarīgi, ka to pakāpeniska saskaņošana, lai atvieglotu pāreju no vienas papildu pensijas sistēmas uz citu, var notikt tikai Eiropas līmenī.

4.13

Tas ir noteikti sakāms par Eiropas līmeni. Tajā pašā laikā, lai nodrošinātu viendabīgus dzīves un darba apstākļu, nebūtu lietderīgi, no vienas puses, censties tuvināt tiesību aktus, kas regulē darba ņēmēju mobilitāti ES robežās, bet, no otras puses, atstāt bez ievērības darba ņēmēju mobilitāti vienas dalībvalsts robežās. Tāpēc pozitīvi vērtējama Komisijas iecere novērst ne tikai pārrobežu, bet arī iekšzemes šķēršļus darba ņēmēju mobilitātei.

4.14

Tomēr viena nozīmīga piemērošanas joma direktīvas projektā nav apskatīta, proti, jautājums par nodokļu režīmu, kas tiek piemēroti papildu pensijas sistēmām, saskaņošanu. Atšķirīgu nodokļu režīmu piemērošana dalībvalstīs būtiski kavē mobilitāti, jo strādājošiem jāmaksā divi nodokļi (tie tiek piemēroti gan iemaksām, gan izmaksām). Nodokļu politika nav apskatīta tādēļ, ka tās iekļaušanas gadījumā būtu nepieciešams vienprātīgs apstiprinājums Padomē, kas ir saistīts ar risku, ka direktīvu varētu bloķēt. Tādēļ Komisija ir centusies risināt nodokļu politikas jautājumus savā 2001. gada 19. aprīļa paziņojumā un šobrīd ir uzsākusi pārkāpumu procedūras pret vairākām dalībvalstīm. Komiteja uzskata, ka bez šiem Komisijas pasākumiem nebūs iespējams sasniegt papildu pensijas tiesību pārvedamības uzlabošanu.

5.1

Vairāki apstākļi liecina par to, ka ilgi gaidīšanas periodi, gari kvalificēšanās periodi (minimālais laika periods, kuru sasniedzot saglabājas tiesības uz pensiju, mainot darba devēju) un augsts minimālais tiesību izmantošanas sākuma vecums tiešām varētu nelabvēlīgi ietekmēt lēmumu par darba vietas maiņu.

Tādēļ jāatzīst, ka Komisijas ierosinājums saīsināt gaidīšanas un kvalificēšanās periodu, kā arī samazināt tiesību izmantošanas sākuma vecumu, ir solis pareizajā virzienā. Šajā ziņā varētu uzskatīt, ka iecerētie pasākumi ir pirmais solis, lai pilnībā likvidētu šķēršļus, kas kavē minēto tiesību izmantošanu.

5.2

Tomēr uzmanība būtu jāpievērš arī tam, kāda būs ierosināto nosacījumu ietekme jo īpaši uz darba devēju brīvprātīgi finansētām papildu pensijas sistēmām. Ir jāņem vērā arī bažas, ka minētie pasākumi var radīt lielākas finansiālās izmaksas. Tas varētu apdraudēt gatavību saglabāt šādas sistēmas arī nākotnē.

5.3

Darba devēju brīvprātīgas iemaksas papildu pensijas sistēmās ir arī svarīgs personāla politikas jautājums. Ievērojot tādu apstākli kā “konkurence, lai piesaistītu labākos darbiniekus” un mainīgos demogrāfiskos nosacījumus, kā arī arvien lielāko pieprasījumu pēc kvalificēta darba spēka, arī darba devēji varētu būt ieinteresēti nevilcināties un piešķirt tiesības uz papildu pensiju jau pēc īsa nodarbinātības laika. Papildu pensijas nodrošinājums ir tikai viens no daudziem personāla politikas instrumentiem, bet tas ir instruments, kura svarīgākā iezīme ir sociālās labklājības nodrošināšana. Savukārt darba ņēmēja lojalitāti atalgo ar ilgāku pensijas uzkrājuma periodu un darba tiesisko attiecību nepārtraukšanu, un tādēļ darbinieki paliek ilgāk uzņēmumā.

5.4

Dalībvalstīs (tikai un vienīgi) darba devēju finansēto papildu pensijas sistēmu un tādu sistēmu, ko darba ņēmēji finansē arī ar savām iemaksām, attiecība ir atšķirīga. Minētās atšķirības ir jāņem vērā, tāpēc būtu pieļaujams, ka dalībvalstīm tiek dotas iespējas izvēlēties dažādus risinājumus atkarībā no sistēmu finansējuma veida.

5.5

Šajā sakarā ir skaidri jānorāda, ka Komisija ir apņēmusies novērst konkurences šķēršļus uzņēmumiem, kas nolēmuši dibināt filiāles citās ES valstīs. Gari termiņi un augsts iestāšanās vecums piesaista darbiniekus vienam darba devējam un kavē mobilitāti.

5.6

Komisija ir ņēmusi vērā nepieciešamību veikt pakāpenisku saskaņošanu, paredzot iespēju pagarināt laiku, kurā jāievieš normas, kas attiecas uz pensiju tiesību iegūšanas termiņiem.

5.7

Kas attiecas uz neaktivizētu pensijas tiesību saglabāšanu, nevar noliegt, ka saskaņošana varētu palielināt finansiālās izmaksas papildu pensijas sistēmās.

No otras puses, tas galvenokārt ir atkarīgs no tā, kāda veida iemaksas darba devējs veic papildu pensijas sistēmā. Ja tās ir noteiktas iemaksas papildu pensijas sistēmā, tad neaktivizētu tiesību saskaņošanai nav lielas jēgas, jo uzkrātā kapitāla vērtība ir atkarīga no tendencēm kapitāla tirgū un gūtās peļņas. Tam gan, iespējams, varētu būt nelabvēlīga ietekme uz noteiktu iemaksu papildu pensijas sistēmām, jo iemaksas vairs netiek veiktas.

5.8

Taču, ņemot vērā, ka papildu pensijas sistēmu uzdevums ir papildināt likumā paredzētās pensijas sistēmas, šķiet, ka saskaņošana ir nepieciešama. Līdzšinējais priekšlikuma formulējums neparedz, ka dalībvalstu pienākums ir veikt atbilstošus pasākumus, arī apsvērumu 7. punktā minētie piemēri ir vērtējami tikai kā ierosinājumi. Neskaidrs ir arī tas, vai viedoklis, ka lojalitāte uzņēmumam var būt iemesls atšķirīgai saskaņošanai vai pienākumam veikt izmaksu (nevis tiesību uz pensiju) saskaņošanu, atbilst Komisijas priekšstatiem par “taisnīgu” saskaņošanu.

5.9

Atzinīgi vērtējama iespēja nepārnest, bet gan izmaksāt naudā tiesības uz pensiju, kas ir mazāka par robežvērtību, ko nosaka saskaņā ar situāciju attiecīgajā valstī.

5.10

Tomēr jāparedz, ka lēmumu par to, vai tiesības uz pensiju ir saglabājamas vai izmaksājamas naudā, var pieņemt vienīgi papildu pensijas sistēmas. Arī tiesības uz pensiju, kas pēc vispārējiem nosacījumiem ir novērtētas kā maza apjoma, katram atsevišķam darba ņēmējam vecumdienās var būt nozīmīgs pastāvīgu papildu ienākumu avots. Izmaksa naudā, kas notiktu pret darba ņēmēja gribu, iespējams, varētu viņu kavēt mainīt darba devēju.

5.11

EESK atbalsta Komisijas priekšlikuma mērķus, lai uzlabotu papildu pensijas tiesību pārvedamību. Īpaši atzinīgi EESK vērtē to, ka Komisija nav aprobežojusies tikai ar priekšlikumiem, kā uzlabot papildu pensijas tiesību pārvedamību, bet gan izvēlējusies visaptverošu pieeju un vēlas likvidēt papildu pensijas sistēmu radītos šķēršļus mobilitātei.

5.12

Kas attiecas uz pārvešanas tiesisko regulējumu, īpaši pozitīvi vērtējams Komisijas viedoklis, pensijas tiesību pārvešana nedrīkst radīt darba ņēmējiem finansiālus zaudējumus. Tas atbilst direktīvas mērķim, jo darba ņēmēji šaubu gadījumā tomēr izšķirsies par savu pensijas tiesību pārvešanu un līdz ar to arī par darba devēja maiņu tikai tādā gadījumā, ja viņi necietīs finansiālus zaudējumus.

5.13

Arī attiecībā uz pienākumu uzlabot informācijas sniegšanu jāsecina, ka konkrētie ierosinājumi varētu sekmēt direktīvas mērķu īstenošanu, taču minētajām saistībām ir jāatbilst (īpaši mazāko) uzņēmumu konkrētajām iespējām.

5.14

Tomēr kritiski vērtējams fakts, ka 6. panta 1. punktu saistībā ar 3. panta f) apakšpunktā noteikto definīciju varētu interpretēt tādā veidā, ka tiesības uz papildu pensijas tiesību pārvešanu ir vienīgi tiem darba ņēmējiem, kuri maina savu darba vietu tikai pēc pašu iniciatīvas. Darba ņēmēji, kas ir atlaisti no darba, šādā gadījumā būtu nostādīti ievērojami sliktākā situācijā. Tādēļ 3. panta 1. punkta piemērošanas jomā būtu lietderīgi iekļaut jebkāda veida darba devēja maiņu, arī tāpēc, lai sasniegtu izvirzīto mērķi — novērst nabadzību vecumdienās.

5.15

Arī fakts, ka uz dažām papildu pensijas sistēmām pārvedamības noteikumus var vispār neattiecināt, varētu būt pretrunā direktīvas pamatmērķim. Lai arī dalībvalstīm ir jāinformē Komisija par to, kādus pasākumus tās veic, lai noteikumus attiecinātu arī uz minētajām sistēmām, tas, iespējams, varētu būt nepietiekami, ievērojot jau ilgus gadus notiekošās diskusijas un steidzamo nepieciešamību izveidot stabilu pensijas sistēmas otro pīlāru. No otras puses, Komisijas priekšlikumi tiks atbalstīti tikai tādā gadījumā, ja būs paredzēti dalībvalstu atšķirīgajām sistēmām atbilstoši pārejas periodi. Tāpēc būtu jāparedz konkrēti termiņi un nosacījumi.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/42

—

padarīt starpkultūru dialogu par tādu līdzekli, kas ļauj Eiropas pilsoņiem un Eiropas Savienības pastāvīgajiem vai pagaidu iedzīvotājiem iegūt zināšanas, izglītību un prasmes, kas viņiem ļauj pielāgoties atvērtākai, bet tajā paša laikā sarežģītākai videi, kā arī pārvarēt grūtības, kas traucē izmantot plurālistiskas un dinamiskas sabiedrības sniegtās iespējas visā Eiropā un pasaulē;

—

pievērst Eiropas pilsoņu, kā arī katra Eiropas iedzīvotāja uzmanību tam, cik svarīga ir tādas pasaulei atvērtas Eiropas pilsonības izveide, kas ietver cieņu pret kultūras atšķirībām un kuras pamatā ir kopīgās Eiropas Savienības vērtības — cilvēka cieņa, brīvība, vienlīdzība, nediskriminācija, solidaritāte, demokrātija un tiesiskums, kā arī cilvēktiesību, tajā skaitā mazākumtautību tiesību, ievērošana.

—

palielināt izpratni par Kopienas programmām un darbībām starpkltūru dialoga veicināšanai;

—

akcentēt dažādu kultūru devumu mūsu mantojumā un mūsu dzīvesveidā; veicināt Eiropas pilsoņu, un visu Eiropas Savienībā dzīvojošo, īpaši jauniešu, izpratni par to, cik svarīgi ir meklēt līdzekļus, kas starpkultūru dialoga ceļā ļauj īstenot tādu aktīvu un pasaulei atvērtu Eiropas pilsoniskumu, kurš ietver cieņu pret kultūras daudzveidību un kura pamatā ir kopīgās Eiropas Savienības vērtības;

—

veicināt jauninājumus un tādu iniciatīvu horizontālo un starpnozaru dimensiju, kuru mērķis ir starpkultūru dialoga, īpaši jauniešu vidū, atbalstīšana.

2.1

EESK pauž gandarījumu, kā lēmuma projektā jēdziens “aktīvs Eiropas pilsoniskums” attiecas ne tikai uz Eiropas Kopienas Līguma 17. pantā definētajiem Eiropas Savienības pilsoņiem, bet uz visiem cilvēkiem, kas pastāvīgi vai uz laiku dzīvo Eiropas Savienībā.

2.2

EESK pauž gandarījumu, ka lēmuma priekšlikumā paredzēts starpkultūru dialoga ceļā stiprināt arī sadarbību ar trešajām valstīm

2.3

EESK pauž gandarījumu, ka starpkultūru dialogs tiek uzskatīts par sadarbības līdzekli, kas stiprina stabilitāti un demokrātiju ne tikai Savienībā, bet — partnerības ceļā — arī aiz tās robežām.

2.4

Tā kā dažādo Kopienas, valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iestāžu darbībā un to sadarbībā kultūras dažādības dēļ trūkst vienotības un konsekvences, un to ietekme un sekmīgums ir dažādi, EESK pauž gandarījumu, ka līdz ar lēmuma priekšlikumu tiek uzsākta vai nostiprinās Eiropas Savienības iestāžu kopīgo stratēģiju īstenošanas pasākumu un programmu saskaņošana un koordinēšana. Ja patiešām izveidotos pastāvīgs Eiropas kultūru savstarpējais dialogs, kura gaitā tām būtu iespēja paust savu identitāti, iespējams, varētu uzlabot un dinamizēt dažādo Kopienas, valstu, reģionālo un vietējo iestāžu darbību, efektivitāti un rezultātus.

2.5

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka, pateicoties izglītībai, inovācijai, vienlīdzīgām iespējām visiem, Kopienas sniegtajam starpkultūru dialoga atbalstam un tā koordinācijai valstu līmenī, katram cilvēkam ir iespēja Eiropas kultūras mantojumu ne tikai atpazīt, bet arī izmantot un baudīt.

2.6

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka dalībvalstu sadarbība starpkultūru dialoga gada laikā atvieglos Kopienas mērķu īstenošanu. Tādēļ Komiteja atbalsta to, ka 2008. gads tiek pasludināts par Eiropas starpkultūru dialoga gadu.

2.7

EESK ierosina izmantot starpkultūru dialoga gadu, lai nodrošinātu to, ka acīmredzamiem ekonomiskiem, sociāliem, vides faktoru izraisītiem un politiskas dabas konfliktiem netiktu meklēti tikai etniski un uz kultūru balstīti skaidrojumi; drīzāk, iepazīstot un pieņemot kultūru daudzveidību un izmantojot starpkultūru dialogu kā līdzekli, mums jāizvairās no konfliktiem, nosakot tos izraisošus iemeslus.

2.8

Tādēļ un atbilstoši savam atzinumam un papildu atzinumam par kultūras sociālo dimensiju “EESK […] uzstāj, lai Eiropas Savienība būtu telpa pārdomām un diskusijām par ikvienas dalībvalsts kultūras politiku — telpa, kas veicinātu jaunu uz kultūru pamatotu pieeju pārdomām par kultūru. Starpkultūru dialoga gada (2008) sagatavošanai vajadzētu dot iespēju Komisijai izstrādāt ļoti detalizētu ziņojumu par šāda dialoga patieso apjomu, pastāvošajiem vai jaunajiem šķēršļiem tā norisē, jaunām idejām, ko varētu formulēt, lai patiesi padziļinātu tā saturu.  (1) EESK ir gatava nest savu ieguldījumu šāda ziņojuma izstrādē, piemēram,” kultūras sociālās dimensijas “sakarā”.

3.1

EESK būdama Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas padomdevēja iestāde, pateicoties savam sastāvam, ir izveidojusi īpašu saikni starp Eiropas kultūrām. Tās locekļi ir patiesi Eiropas pilsoņi, jo, sagatavojot iestādes atzinumus, viņi respektē un līdzsvaroti ievēro dažādu sociālo partneru intereses un pārējo locekļu pārstāvētās kultūras vērtības un, panākot konsensu, pieņem atzinumus Eiropas pilsoņu labā (2).

3.2

EESK locekļi, aktīvi darbojoties, ne tikai Kopienas, bet arī valsts, reģionālā un vietējā līmenī pārstāv starpkultūru dialogu, to veicinot un to īstenojot pilsoniskajā sabiedrībā.

3.3

Tā kā priekšlikumā, definējot mērķus, ir atsauce uz Eiropas Kopienas līguma 151. pantu (dalībvalstu savstarpējās cieņas princips), EESK vērš Eiropas Parlamenta, Padomes un Eiropas Komisijas uzmanību uz to, ka Komisijas priekšlikumā nav viennozīmīgi norādīts uz cieņu pret trešo valstu kultūru un to kultūras daudzveidību. Lai gan nedrīkst pieļaut jebkādu Kopienas juridisku iejaukšanos, Eiropas Komisijai un citām iestādēm jāaicina dalībvalstis atbalstīt cieņu pret kultūras daudzveidību un veicināt dažādu kultūru miermīlīgu dialogu.

3.4

Diemžēl mūsdienām arvien raksturīgāki kļūst dažādu kultūru un reliģiju konflikti; tādas spriedzes esamība liek pārdomāt, vai Eiropas Savienībai tās līgumos ir jānostiprina savstarpēja cieņa starp dažādām kultūrām. Minētie konflikti un spriedze ir pamatojums tam, ka savstarpējai cieņai starp dažādām kultūrām jākļūst par stingru Eiropas Savienības mērķi. Turklāt, tā kā pašreiz novērojama “eiropeiskās identitātes krīze”, kā arī kultūru konflikti, atbalsts Eiropas kultūras vērtībām uzskatāms par ticības Eiropas nākotnei un optimisma izpausmi. Tādēļ Eiropas Savienībai kultūras un reliģijas jomā jāuzņemas attīstīt dialogu ar citām tautām, piemēram, veicinot kultūras tūrismu (3).

3.5

Starpkultūru dialoga pamatā galvenokārt jābūt cieņas pret Eiropas iedzīvotāju dažādajām kultūrām, paradumiem un tradīcijām veicināšanai.

3.6

Pieaugošā ES pilsoņu mobilitāte un augošais migrējošo strādājošo skaits, kam bieži seko viņu ģimenes locekļi vai radinieki, prasa mērķtiecīgu rīcību, lai veicinātu cieņu pret kultūrām un tradīcijām, kas atšķiras no Eiropai raksturīgajām. Šis uzdevums būtu jāveic Eiropas iestādēm un dalībvalstīm to koordinācijas funkciju ietvaros.

3.7

EESK ierosina, lai, pamatojoties uz iepriekš minētajiem UNESCO dokumentiem, tiktu nostiprināts Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centrs, to padarot par Kopienas līmeņa koordinējošu struktūru nolūkā atvieglot vairāku desmitu miljonu imigrējušo iedzīvotāju kulturālo iekļaušanos, labāk savstarpēji iepazīstot un cienot dažādas kultūras.

3.8

EESK pauž nožēlu, ka lēmuma priekšlikumā iekļauto mērķu īstenošanas līdzekļu starpā nav tāda Kopienas līmeņa medija izveide kā televīzija vai radio, kas raidītu jebkura Eiropas pilsoņa valodā. Tajā pašā laikā Komisijas pēc “Rīcības plāna komunikācijas uzlabošanai” un “D plāna — demokrātijai, dialogam, diskusijām” ir sagatavojusi Balto grāmatu par Eiropas Savienības komunikācijas politiku. Katra no minētajiem dokumentiem fokusā ir dialogs ar Eiropas iedzīvotājiem. Privātie elektroniskie un drukātie plašsaziņas līdzekļi nevar pilnībā nodrošināt Kopienas mērķu sasniegšanu.

3.9

EESK vairākos atzinumos ir paudusi bažas sakarā ar projektu finansēšanu, ļoti atbalstāmo “Eiropas gadu” izvirzīto mērķu sasniegšanu un to līdzsvarotu tālāko īstenošanu. (4)

Eiropas gada izsludināšana pati par sevi liek novērtēt, kā panākt un noturēt līdzsvaru, kas ļauj pievērst un uzturēt sabiedrības uzmanību, tajā pašā laikā nodrošinot ilgtspējību; patiešām ir neiespējami pārraudzīt atsevišķu viena gada programmu uzsākšanu un tālāko attīstību — nepieciešamais finansējums turpmākajiem gadiem nav nodrošināts un ir atšķirības mērķu īstenošanā. Tādēļ rodas jautājums, kādā veidā lēmuma priekšlikums visiem iedzīvotājiem un iestādēm var nodrošināt kultūru savstarpēju iepazīšanu un pieņemšanu, ja tas pamatots uz mērķiem, kas nosprausti tikai vienam gadam.

3.10

Nevar būt šaubu par to, ka atsevišķas viena gada programmas nav pietiekošas, lai īstenotu Vienlīdzīgu iespēju visiem gada vai Starpkultūru dialoga gada mērķus, vai arī Eiropas Komisijas komunikācijas stratēģijā izvirzīto pilsonisko aktivitāti un dalības demokrātiju; tādēļ ir nepieciešama saskaņota programma un saskaņota līdzekļu izmantošana, lai mērķus varētu īstenot ilgtermiņā vai pat pastāvīgi.

3.11

EESK izsaka šaubas par to, vai izvirzītos svarīgos mērķus var īstenot ierosinātā budžeta ietvaros. Ierosinātais budžets lielākoties virzīts uz Kopienas līmeņa darbības atbalstu, un tas liek apšaubīt, vai paredzētie 8 pasākumi ir proporcionāli attiecībā pret izvirzītajiem sasniedzamajiem mērķiem. Nedrošs ir arī atbalsts pilsoņu vietējām iniciatīvām.

3.12

Ņemot vērā starpkultūru dialoga lielo daudzveidību, EESP ierosina, lai Eiropas gada ietvaros izvirzīto mērķu īstenojuma novērtēšanai Komisija izstrādātu ne tikai kvantitātes, bet arī kvalitātes kritērijus. EESK kā pilsoniskās sabiedrības pārstāve apņemas piedalīties minētajā darbā.

3.13

EESK ierosina, lai, pamatojoties uz Starpkultūru dialoga gada (2008) pasākumiem un darbībām, tiktu sastādīta Eiropas Kultūras Enciklopēdija. To savukārt varētu izmantot, sastādot Eiropas Kultūru Rokasgrāmatu, kas varētu būt pamatdokuments Eiropas pilsonības attīstībā. Labākās prakses apkopojums un minētā rokasgrāmata būtu īpaši svarīgi darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu integrācijas veicināšanā.

4.1

EESK atbalsta UNESCO Vispārējo deklarāciju (“Pasaules kultūras bagātība ir tās daudzveidība dialogā” (5)) un Konvencijā par kultūras daudzveidības izpausmes aizsardzību un veicināšanu definētos mērķus (6), kuru starpā EESK vēlas uzsvērt mērķi “… veicināt kultūru savstarpējo izpratni, lai attīstītu tādu kultūru mijiedarbību, kas savieno tautas…”

4.2

Eiropas starpkultūru dialoga gada mērķos ietilpst cilvēka jūtu kā vienas no Eiropas kultūras mantojuma lielākajām vērtībām atspoguļošana dažādās mākslas izpausmes formās. Dažādu kultūru iepazīšana un pieņemšana nevar notikt bez savstarpējas jūtu pasaules un vērtību iepazīšanas, atzīšanas un pieņemšanas. Tā kā jaunieši ir galvenā mērķa grupa, tad jo īpaši nevar atstāt bez vērības veselīgu emocionālo attīstību, un tādēļ jāatbalsta daudzkultūru apziņas attīstīšanas iniciatīvas.

4.3

EESK atbalsta priekšlikumu, saskaņā ar kuru vajadzētu izveidot Starpkultūru dialoga dienu, kas notiktu vienlaicīgi ar UNESCO jau noteikto Kultūras attīstības dienu 21. maijā. Šajā dienā Kopienas iestādes varētu piešķirt simboliskas balvas tām mācību iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kam ir izcili panākumi starpkultūru dialoga uzsākšanas un īstenošanas sakarā. Minētā diena sniegtu iespēju arī organizēt svinīgus pasākumus.

4.4

Starpkultūru dialoga atbalstīšanā būtiska ir pilsonisko organizāciju, izglītības iestāžu un Eiropas pilsoņu iesaistīšana. Tādēļ EESK ļoti pozitīvi vērtētu kaut vai simboliskas balvas ieviešanu (kuras iegūšana nozīmētu arī to, ka attiecīgais Eiropas pilsonis, pilsoniskā organizācija vai iestāde iegūst iespēju izmantot Starpkultūru dialoga dienas logotipu); Minēto balvu varētu piešķirt tiem Eiropas iedzīvotājiem, pilsoniskajām organizācijām un izglītības iestādēm, kam ir vislielākie panākumi starpkultūru dialoga veicināšanā, izmantojot iniciatīvas, kuru mērķis ir panākt, lai jaunieši saprastu: ir svarīgi, lai sabiedrības locekļi savstarpēji cienītu tradīcijas un kultūras vērtības ne tikai vietējā, reģionālā un valsts līmenī, bet arī Eiropas līmenī.

4.5

EESK piekrīt Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam, ka jauniešiem jābūt galvenajam starpkultūru dialoga veicināšanas iniciatīvas adresātam. EESK vērš Eiropas iestāžu uzmanību uz to, ka nedrīkst aizmirst arī vecākās paaudzes.

5.1

Lēmuma priekšlikumā izvirzīto mērķu efektīvākai īstenošanai EESK vērš uzmanību uz to, ka Eiropas vienlīdzīgu iespēju visiem gada (2007) un “D plānā — demokrātijai, dialogam, diskusijām” noteiktie mērķi un līdzekļi ir jāsaskaņo un jāapvieno.

5.2

Ņemot vērā dažādo dalībvalstu to uzsākto iniciatīvu daudzveidību, kuru mērķis ir starpkultūru dialoga veicināšana, EESK ierosina, lai Eiropas iestādes izveidotu koordinējošu struktūru, kuras uzdevums būtu minēto iniciatīvu saskaņošana, veicināšana un izplatīšana.

5.3

Dažas no veiksmīgākajām starpkultūru iniciatīvām ir Leonardo programma, kas veicina apmācības Eiropas dimensiju, atbalstot jaunu iniciatīvu attīstīšanu apmācības jomā un starptautiskā partnerībā īstenojamus projektus (7), kā arī Annas Lindas fonds (8) un EuromedCafé (9) Vidusjūras reģiona valstu sadarbības veicināšanai.

5.4

Lēmuma priekšlikumā izpaužas centieni veicināt harmoniju un saskaņot kultūras daudzveidību, ņemot vērā ekonomikā notiekošo globalizāciju; tādējādi tā mērķis ir sniegt pievienoto vērtību un jaunu impulsu atjauninātās Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai.

5.5

EESK vēlētos piedalīties šāda veida sadarbībā ar NVO:

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komiteja pašiniciatīvas atzinumā izvirzīs priekšlikumu.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/46

1.1

EESK atbalsta pasākumus, ko Eiropas Komisija ierosinājusi DAP 2006.—2007. gadam.

1.2

EESK uzskata, ka Direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātībā un profesijā izpildes uzraudzībai joprojām jābūt prioritārai laika posmā, uz ko attiecas DAP.

1.3

EESK aicina Komisiju pēc priekšizpētes saistībā ar tiesību aktu diskriminācijas novēršanas jomā izstrādi Eiropas līmenī ierosināt īpašu direktīvu invaliditātes jomā.

1.4

Konkrētu pasākumu acīmredzams trūkums Eiropas Nodarbinātības stratēģijā nopietni liecina par ES nepietiekamām saistībām. ENS bija viens no galvenajiem orientieriem, lai pārbaudītu ES un dalībvalstu saistības attiecībā uz DAP. Pārbaudi nav izturējis neviens no iepriekš minētajiem. Eiropas Nodarbinātības stratēģijas pārskatītajiem mērķiem būtu jāpastiprina invaliditātes jautājuma integrācija Nodarbinātības pamatnostādnēs un Nacionālajās reformu programmās.

1.5

ES jāuzņemas minēta integrācija tādās iniciatīvās kā

1.6

EESK izsaka nožēlu par ieinteresētības trūkumu pasākumos, ko veic ES dalībvalstis, lai iekļautu invaliditātes jautājumu valstu politikas izstrādē. DAP sekmes ir atkarīgas no valstu ieinteresētības pieņemt Rīcības plānā noteiktos principus.

1.7

EESK mudina arī Eiropas iestādes ņemt vērā un pieņemt DAP mērķus Eiropas līmenī. Iekšējās saziņas un izpratnes veidošanas pasākumu rezultātā invaliditātes jautājumam jākļūst pamanāmākam, veidojot Eiropas politiku.

1.8

Eiropas līmeņa organizācijām, piem., Eiropas Invalīdu forumam un citām reprezentatīvajām NVO jāturpina darbs, izmantojot atbalstu saskaņā ar jauno Progress programmu.

1.9

Attiecībā uz turpmāko programmu EESK iesaka Komisijai veltīt uzmanību šādiem konkrētiem jautājumiem:

2.1

EESK ar lielu interesi izskatīja minēto paziņojumu (2).

2.2

Eiropas Rīcības plāna (DAP) (3), kas pieņemts 2003. gadā kā daudzgadu rīcības plāns laika posmam no 2004. gada līdz 2010. gadam, mērķis ir iekļaut invaliditātes jautājumu visās attiecīgajās ES politikās, kā arī izstrādāt konkrētus pasākumus, lai pastiprinātu invalīdu integrāciju Eiropas sabiedrībā.

2.2.1

DAP pirmā posma prioritāte bija darba tirgus pieejamība invalīdiem, ITC lietošana un invalīdu piekļuve sabiedriskajām ēkām.

2.2.2

Prioritārie pasākumi DAP otrajā posmā koncentrējās uz invalīdu aktīvu līdzdalību sabiedrībā, kvalitatīvu atbalsta, aprūpes un medicīnas pakalpojumu pieejamību, preču un pakalpojumu pieejamības veicināšanu un analītiskās jaudas palielināšanu.

2.3

DAP ir paredzēts divgadu ziņojums par invalīdu stāvokli nolūkā pārskatīt noteiktos mērķus, kā arī analizēt invalīdu stāvokli pārskata periodā.

2.4

EESK izsaka nožēlu par to, ka divgadu ziņojums galīgajā variantā ir pārveidots par īsu paziņojumu; paziņojuma pirmā daļa ir divgadu ziņojums, kas aptver 2004. un 2005. gada laika posmu, un otrā daļa ir rīcības plāns otrajam posmam, kas attiecas uz 2006. un 2007. gadu.

2.4.1

Paziņojuma pielikumos ietvertajai informācijai ir ļoti liela nozīme, lai veiktu novērtējumu. EESK tomēr izsaka nožēlu par to, ka sniegta informācija ir ierobežota, tādēļ analīzē nav ņemtas vērā visas iniciatīvas, ko īsteno ES. Dalībvalstīm vajadzēja sniegt vairāk informācijas anketā, ko Eiropas Komisija bija sagatavojusi ziņojuma izstrādes nolūkā.

2.4.2

EESK izsaka nožēlu arī par to, ka pielikumos ietvertā informācija vēl nav pārtulkota visās ES oficiālajās valodās, izņemot angļu valodu.

2.5

Invalīdu īpatsvars sabiedrībā ir 10 %, un minētais rādītājs palielinās līdz ar sabiedrības novecošanos. Tas nozīmē, ka paplašinātajā Eiropas savienībā ir vairāk nekā 50 miljoni invalīdu (4).

2.6

Invalīdi — vīrieši un sievietes, zēni un meitenes — veido daudzveidīgu, neviendabīgu grupu. Minētā daudzveidība ir jāņem vērā politikas izstrādes visos līmeņos.

2.7

EESK ir regulāri izteikusi stingru atbalstu invalīdu pilnīgai integrācijai un ir izteikusi prasību par īpašu direktīvu invaliditātes jomā (5).

2.8

EESK ir sniegusi dažus īpašus ieteikumus atzinumā par rīcības plānu 2004.—2006. (6) EESK atzīst, ka daži no minētajiem ieteikumiem ir ņemti vērā, bet, diemžēl, daudzi citi — ne, jo īpaši prasība par īpašu direktīvu invaliditātes jomā un prasība par invaliditātes iekļaušanu “Eiropas Nodarbinātības stratēģijā”.

2.9

EESK analizē šo rīcības plānu, ņemot vērā ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām (7) pašreizējo izstrādi.

3.1

EESK atbalsta DAP otrajam posmam izraudzīto mērķu nozīmīgumu.

3.2

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai, risinot invaliditātes jautājumu savos dažādajos dokumentos, būtu jāizmanto sociālā pieeja minētajai problēmai, kas dotu Komisijai iespēju veicināt neitrālāka un iekļaujošāka izteiksmes veida izmantošanu invaliditātes plašākā jomā. Dažu Komisijas dokumentu tulkojumos no angļu valodas izteiksmes veids nav pilnīgā saskaņā ar sociālo pieeju invaliditātei.

3.3

EESK piekrīt Komisijai attiecībā uz to, ka nav atbilstošu statistikas datu par invalīdiem, jo šādi dati ir nepieciešami turpmākās politikas izstrādei minētajā jomā. Esošie pētījumi aptver tikai aktīvos/nodarbinātos invalīdus, bet neaptver lielāko daļu iedzīvotāju, kam noteikta invaliditāte (personas, kas dzīvo aprūpes iestādēs, bērnus).

3.4

EESK izsaka bažās par invalīdu un personu bez invaliditātes nodarbinātības līmeņa atšķirībām. Statistikas birojs (Eurostat) 2003. gadā ir apstiprinājis, ka Darbaspēka dalības pakāpe darba tirgū attiecībā uz invalīdiem patiesi ir daudz zemāka: 78 % personu vecumā no 16 līdz 64 gadiem ar smagu invaliditāti ir ārpus darbaspēka tirgus salīdzinājumā ar 27 % to iedzīvotāju, kam nav ilgstošu veselības problēmu vai invaliditātes (LSHPD). Pat starp tiem iedzīvotājiem, kas ir darbaspēka tirgū, personu ar smagu invaliditāti bezdarba līmenis ir gandrīz divas reizes augstāks nekā personām bez invaliditātes. Tikai 16 % iedzīvotāju, kas saskaras ar nodarbinātības ierobežojumiem, saņem palīdzību, lai varētu strādāt (8).

3.5

Dažos aspektos EESK nevēlētos pilnībā piekrist dažiem Komisijas ziņojumā norādītajiem iemesliem, ar ko izskaidrots invalīdu divas reizes augstākais bezdarba līmenis salīdzinājumā ar pārējiem iedzīvotājiem. T.s. “pabalstu slazds” ir nepietiekams iemesls, saskaņa ar ko visa atbildība tiek uzvelta invalīdiem (9).

3.5.1

Negatīvie statistikas dati ir saistīti ar daudz sarežģītākiem šķēršļiem, piem., darba devēju nevēlēšanās pieņemt darbā invalīdus, nepiemērotas darba vietas, nevienlīdzīga piekļuve darba tirgum, palīdzības trūkums patstāvīgas dzīves nodrošināšanai invalīdiem (personīga palīdzība vai palīgierīces), diskriminējoša attieksme transportlīdzekļos un izglītības jomā, preču un pakalpojumu pieejamība u.c. Lai arī 43,7 % aptaujāto invalīdu uzskata, ka, saņemot adekvātu palīdzību, viņi varētu strādāt, faktiski tikai 15,9 % no viņiem saņem šādu palīdzību (10).

3.5.2

EESK konsekventi uzskata, ka sociālā nodrošinājuma sistēmas, kā arī nodarbinātības programmu pārskatīšanā jāņem vērā to iemeslu sarežģītība, kādēļ invalīdiem nav pieejas darba tirgum un viņi nespēj tajā palikt (11).

3.6.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir veikusi būtiskus pasākumus, lai uzraudzītu Nodarbinātības direktīvas (12) transponēšanu un īstenošanu. Minēto aspektu uzraudzība ir jāveic sadarbībā ar sociālajiem partneriem un NVO pārstāvjiem. EESK ir pārliecināta, ka Nodarbinātības direktīvā, ar ko nodarbinātības jomā aizliedz diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ, ieskaitot invaliditāti, ir paredzēts, ka diskriminācijas apkarošana ir ne tikai tiesības, bet arī juridisks pienākums un ka Komisijai ir izšķiroša nozīme direktīvas faktiskās īstenošanas uzraudzībā.

3.6.2

EESK nepiekrīt Eiropas Komisijas paziņojumam par invaliditātes jautājuma pamanāmību Eiropas Nodarbinātības stratēģijā (EES) (13). Invaliditātes jautājuma integrācijai Nodarbinātības stratēģijā kopš minētās dimensijas atstāšanas novārtā Nacionālajās reformu programmās ir veltīta salīdzinoši neliela uzmanība.

3.6.3

Komiteja jau ir izteikusi atbalstu Komisijas regulai par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam nodarbinātības jomā (14), kā arī noteiktajiem izņēmumiem attiecībā uz valsts atbalstu, lai nodrošinātu invalīdu iekļaušanos progresīva darba tirgū.

3.6.4

EESK stingri mudina sociālos partnerus veikt turpmākus pasākumus saistībā ar invalīdu nodarbinātību. Sociālie partneri 2004. gadā ziņoja par iniciatīvām, ko uzsākuši minētajā jomā (15).

3.6.5

EESK atbalsta arī Eiropas Sociālā fonda iniciatīvas invalīdu integrācijai darba tirgū. Iniciatīva EQUAL ir bijusi loti lietderīga invalīdu līdztiesības veicināšanai. Eiropas sociālo fondu jaunajā sistēmā jāņem vērā daži spēkā esošajos tiesību aktos piemirsti principi, piem., pieejamības princips un visaptveroša atbilstība projektos, ko finansē ar ESF starpniecību.

3.6.6

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka Eiropas Komisija ir uzsākusi īstenot Kopienas rīcības programmu diskriminācijas apkarošanai (16).

3.6.7

EESK uzskata, ka pārējo iniciatīvu, piem., Vienlīdzības sammita un pasākuma “Vienlīdzīgu iespēju Eiropas gads 2007” turpinājumā jāseko nozīmīgiem politiskajiem lēmumiem vai darbības plāniem un tiesību aktiem.

3.6.8

EESK izsaka nožēlu par vispārējo tendenci, ka invalīdu organizācijas valsts mērogā nav iekļautas Nacionālo reformu programmu izstrādē. Pārskatītajā Lisabonas programmā tās mērķu labākai sasniegšanai bija jāpastiprina pilsoniskās sabiedrības līdzdalība.

3.6.9

EESK uzskata, ka dialogs ar pilsonisko sabiedrību —sociālajiem partneriem un attiecīgajām NVO — gan Eiropas, gan attiecīgās valsts līmenī ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu nodarbinātības stratēģiju efektivitāti. Būtiski svarīga nozīme ir invalīdu NVO pārstāvju iesaistīšanai.

3.7.1

EESK nesen izteica savu atzinumu par Eiropas Invalīdu gadu un aicināja Eiropas Komisiju tās nākamajā divgadu ziņojumā par invalīdu stāvokli izvērtēt minētā Eiropas gada laikā pieņemto politisko saistību izpildi un jo īpaši Padomes rezolūciju par nodarbinātību, izglītību, e-pieejamību un kultūru izpildi, kā arī sniegt ieteikumus invaliditātes jautājumu iekļaušanai atklātās koordinācijas metodē saskaņā ar Lisabonas stratēģiju (17).

3.7.2

EESK atzinīgi vērtē paraugpraksi saistībā ar pasažieru aviopārvadājumu noteikumiem, kuros ir skaidri redzami integrācijas radītie ieguvumi.

3.7.3

Komiteja atzinīgi vērtē sasniegumus (18) IKT pieejamības jomā invalīdiem, kā arī turpmākās iniciatīvas (19). Zināmi panākumi būtu iespējami arī citās jomās, piem., telekomunikāciju jomā ar reglamentējošo noteikumu starpniecību un televīzijas apraides jomā.

3.7.4

EESK uzskata, ka Eiropas struktūrfondi ir ES instruments savu principu veicināšanai un ka tiesību aktos un fondu plānošanā jāiekļauj nediskriminācijas un pieejamības princips. Invaliditātei jābūt transversālam jautājumam saistībā ar fondiem.

3.7.5

EESK izsaka bažas par invalīdu tiesību aizsardzību dažādos līmeņos ES. Indivīda aizsardzības apjoms un tiesības ir atkarīgas no attiecīgās personas dzīvesvietas.

3.7.6

Komiteja izsaka bažas arī par to, ka DAP pirmā posma pārskatā daži invalīdu diskriminācijas aspekti nav ņemti vērā vai arī tiem nav pievērsta pietiekama uzmanība: diskriminācijas ietekme uz invalīdiem bija jāanalizē no daudziem aspektiem, piemēram, dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības, vecuma vai seksuālās orientācijas aspekta (20); invalīdu tiesības uz patstāvīgu dzīvi.

EESK uzskata, ka invaliditāte nav vienīgais noteicošais faktors un ka arī citi apstākļi var ietekmēt invalīdu ikdienas dzīves kvalitāti.

4.1

Eiropas Komisija ir noteikusi jaunus mērķus minētā plāna otrajam posmam. EESK izsaka gandarījumu par to, ka mērķi joprojām attiecas uz invalīdu galveno problēmu risināšanu.

4.2

EESK nepiekrīt paziņojumam par to, ka “ka invaliditātes jautājumu integrācija ir bijusi sekmīga dažās jomās, jo īpaši nodarbinātības, IKT un izglītības jomā”. Tas ir pretrunā dažiem apgalvojumiem Apvienotajos integrācijas pārskatos, kuros ir atzīts, ka salīdzinājumā ar saimnieciskās darbības rezultātu pamatojumu, kas labākajā gadījumā ir jaukts, stāvoklis nav vērā ņemami uzlabojies. Tie skaidri apliecina, ka Lisabonas pārskatā par īstenošanu ir konstatējamas atšķirības starp to, ko dalībvalstis ir apņēmušās saistībā ar kopējiem mērķiem, un minēto valstu īstenoto politiku (21).

4.3

EESK uzskata, ka ES augsta līmeņa grupai invaliditātes lietās ir ļoti liela nozīme DAP īstenošanā un tā ir jānostiprina; minētajai grupai jāizstrādā konkrēti mērķi un ieteikumi, kas jāapstiprina Eiropas Savienības Padomei.

4.3.1

EESK noteikti atbalsta Eiropas Invaliditātes foruma un citu specifisku Eiropas invalīdu organizāciju iesaistīšanu minētās augsta līmeņa grupas diskusijās, lai nodrošinātu invaliditātes kustības līdzdalību to politiku noteikšanā, kas skar Eiropas iedzīvotājus — invalīdus.

4.4

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka Eiropas Komisija veic pasākumus, lai uzsāktu pārkāpumu tiesvedību pret tām dalībvalstīm, kas savas valsts tiesību aktos vēl nav transponējušas Direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātībā un profesijā (2000/78) vai arī nav to pienācīgi īstenojušas (22).

4.5.1

DAP otrajā posmā galvenā uzmanība tiek pievērsta invalīdu aktīvai integrācijai un tiek veidota iedzīvotāju izpratne par invaliditāti (23). Tas nozīmē, ka invalīdiem ir tāda pati personiskā izvēle un kontrole attiecībā uz viņu ikdienas dzīvi kā personām bez invaliditātes.

4.6.1

EESK iepriekšējā atzinumā atzīmēja, ka invalīdi nav minēti jaunajā, pārskatītajā Lisabonas stratēģijā (24).

4.6.2

EESK brīdina, ka invalīdu nodarbinātības un aktivitātes līmeni nav iespējams paaugstināt, neuzlabojot darba apstākļus un nelikvidējot diskrimināciju tādās jomās kā izglītība, transports, IKT, preču un pakalpojumu pieejamība u.c.

4.6.3

EESK uzskata, ka Eiropas Nodarbinātības stratēģijas mērķu pārskatīšanā jāņem vērā invaliditātes integrācija. Pretējā gadījumā invalīdu aizsardzība joprojām būs ļoti zemā līmenī.

4.6.4

Eiropas struktūrfondi ievērojami veicinās integrāciju, ja tiks ievērots nediskriminācijas un pieejamības princips attiecība uz invalīdiem. Struktūrfondu jaunajā plānošanas periodā ir jānovērš jaunizveidotu vides šķēršļu radīšana, kā arī jāveicina minēto fondu visaptverošāka izmantošana.

4.6.5

Ar jauno Eiropas Komisijas regulu par grupveida atbrīvojumu attiecībā uz nodarbinātību un mācībām ir jāizveido taisnīga sistēma, lai veicinātu invalidu līdzdalību darba tirgū. Ar jauno pārskatīšanas procedūru būtu jāatvieglo darba devēju iespējas atbalstīt savus darbiniekus — invalīdus.

4.6.6

Sociālās ekonomikas uzņēmumi ievērojami var veicināt invalīdu integrāciju darba tirgū.

4.7.1

EESK piekrīt Eiropas Komisijai par minētā jautājuma nozīmīgumu.

4.7.2

EESK uzskata, ka visiem pasākumiem, ar ko atvieglo invalīdu dzīvi Eiropas sabiedrībā, jābalstās uz cilvēka pamattiesībām, piemēram:

4.7.3

Tādēļ EESK atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos atbalstīt to cilvēku neatkarību, kas ir izmitināti lielās pastāvīgās uzturēšanās iestādēs, kā arī novērst šādu personu institucionalizēšanu un segregāciju.

4.7.3.1

EESK aicina Komisiju nodrošināt visu neatkarīgā dzīves veidā ieinteresēto pušu, piem., valsts līmeņa varas iestāžu, invalīdu organizāciju un ES aktīvu līdzdalību minētajā procesā.

4.7.3.2

Neatkarīgs dzīves veids nenozīmē tikai dzīvot sabiedrībā, bet gan būt arī sabiedrības līdzvērtīgai daļai. Neatkarīgs dzīves veids ir pilnīga līdzdalība visos sabiedrības dzīves aspektos.

4.7.3.3

EESK uzskata, ka ar ikvienu pasākumu aprūpes pakalpojumu pārskatīšanai jāveicina neatkarīgs dzīves veids invalīdiem. Īpašam mērķim par institucionalizēšanas novēršanu un uz kopienu balstītu alternatīvu attīstību jābūt jaunās stratēģijas ilgtermiņa aprūpes jomā sastāvdaļai, kā arī sociālās aizsardzības jaunās stratēģijas sastāvdaļai. Minētajās alternatīvās jāiekļauj tādas iniciatīvas kā personīgi palīgi, palīgierīces, atbalsta pakalpojumi, informācija, mājskolotāji, invalīdu iesaistīšana pašu aprūpē u.c.

4.7.4

EESK izvirza prasību uzlabot standartus attiecībā uz invalīdiem sniegto pakalpojumu kvalitāti. Minētie standarti jāizstrādā sadarbībā ar invalīdu organizācijām. Visiem atbalsta un aprūpes pakalpojumu modeļiem jābalstās uz kvalitāti, nepārtrauktību un pieejamību.

4.7.5

Piemērojot atklātās koordinācijas metodi veselības aprūpes jomā, jāņem vērā arī invalīdu vajadzības un viņu pamattiesības attiecībā uz pakalpojumu pieejamību.

4.8.1

EESK atzinīgi vērtē noteikumus par pasažieru ar kustību traucējumiem pārvadājumiem gaisa transportā un iniciatīvas plašākā pārvadājumu mērogā (ar dzelzceļa satiksmi, tālsatiksmes autobusiem un jūras satiksmi) un tūrismā, kuras nodrošinās invalīdu brīvu pārvietošanos.

4.8.2

Lai novērstu nevienlīdzīgās digitālo pakalpojumu izmantošanas iespējas Eiropas sabiedrībā, būtiski svarīga ir jauno tehnoloģiju pieejamība. ES ir jānodrošina, ka projekti 7. pamatprogrammas ietvaros uzlabo pētījumus saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, palīgierīcēm un visiem iedzīvotājiem paredzētām precēm un pakalpojumiem.

4.8.3

EESK uzskata, ka, šobrīd apspriežot direktīvu par iekšējā tirgus pakalpojumiem, jautājumā par preču un pakalpojumu pieejamību ES jāņem vērā patērētāju — invalīdu vajadzības.

4.8.4

EESK iesaka Eiropas Komisijai nākamajā paziņojumā par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem ņemt vērā nepārtrauktības un pieejamības principu, kā arī Eiropas kvalitātes standartus.

4.9.1

Eiropas Savienībai jāspēj izvērtēt invalīdu stāvokli.

4.9.2

EESK uzskata, ka attiecībā uz invalīdiem ir vajadzīgi ticamāki un salīdzināmi dati. ES pašreizējā statistika ietver analīzi, kas balstās uz dzimumu un vecumu. Invalīdu stāvokļa analīzes nolūkā, kā arī turpmākās politikas izstrādei būtiski svarīgi ir nodrošināt ES līmeņa visaptverošu statistikas klasifikāciju.

4.9.3

Jānodrošina turpmāki akadēmiskie pētījumi, kuros īpaša uzmanība pievērsta pašu invalīdu izteiktajām vajadzībām, kā arī vairākkārtējas diskriminācijas labāka analīze.

8.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/52

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja izsaka nožēlu par to, ka kohēzijas politikas stratēģiskās pamatnostādnes 2007.—2013. gadam tika iesniegtas gadu pēc priekšlikumiem par budžeta plānošanu un noteikumiem par struktūrfondu izmantošanu minētajā laika posmā nevis vienlaicīgi vai pirms tiem. Šajā gadījumā pamatnostādnes vairāk līdzinās papildu nosacījumiem nekā reālām vadlīnijām.

1.2

Šī nobīde ir vēl jo vairāk jānožēlo tādēļ, ka minētās pamatnostādnes ir steidzami nepieciešamas kohēzijas dažādo un komplekso problēmu risināšanai periodā no 2007. līdz 2013. gadam — ar paplašināšanu saistītie pasākumi, euro nostiprināšana, globalizācijas paātrināšanās rezultātā izveidojušās Lisabonas stratēģijas atpalicības novēršana. Nepietiekamas izaugsmes problēmu, dalībvalstu kraso atšķirību un pārāk ierobežotā Kopienas budžeta dēļ Eiropas Savienības priekšrocības ir vairāk potenciālas, nekā nodrošinātas (paplašinātā vienotā tirgus konsolidācija, nākotnes infrastruktūras, pielāgošanas reformas).

1.3

EESK uzskata, ka stratēģisko pamatnostādņu prioritāšu un struktūrfondu mērķu savstarpējā saikne ir neskaidra un ka būtu skaidri jānosaka minēto mērķu īstenošanas nosacījumi. Tādējādi galvenā prioritāte — veiksmīga investīciju piesaiste — rada nepieciešamību sekmēt pārliecību par ES attīstību. Otrā prioritāte — atbalstīt inovāciju un uzņēmējdarbību — saistās ar Kopienas līdzekļu ilgstošu neatbilstību (strupceļš Kopienas patentu jomā, nepilnības uzņēmumu Eiropas juridiskajā statusā, nepietiekams subsīdiju finansējums). Trešā prioritāte — darbavietu radīšana — saistās ar Lisabonas stratēģijas atpalicības novēršanu un vienotā tirgus ekonomiskās un sociālās darbības optimizāciju nākotnē globalizācijas spiediena ietekmē.

1.4

Tāpat kā Eiropas Parlaments, arī EESK izsaka bažas par 2005. gada decembra Eiropadomes sanāksmē plānotā Kopienas budžeta 2007.—2013. gadam nepietiekamību: tā griesti, kuri ilglaicīgi noteikti 1,045 % apmērā no nacionālā kopienākuma (jeb 0,36 % kohēzijas budžetam) ir zemāki nekā pirms paplašināšanas no 15 līdz 25 dalībvalstīm, kaut gan starptautiskā konkurence un atsķirības dalībvalstu starpā ir būtiski palielinājušās. No minētā izriet, ka galvenā problēma, kas jārisina ar kohēzijas politikas stratēģisko pamatnostādņu 2007.—2013. gadam starpniecību, ir šāda: kā iegūt labāku rezultātu ar mazākiem līdzekļiem? Šajā nolūkā EESK ierosina dažādot kohēzijas politikas līdzekļus, vairāk koncentrēt tās finansējumu un modernizēt pārvaldības formas.

1.5

EESK ierosina dažādot kohēzijas politikas līdzekļus, radoši pieejot Savienības finansējuma sadalei.

1.5.1.

Struktūrfondiem būtu jābalstās nevis uz subsīdijām, bet citiem finanšu instrumentiem, un tiešā sadarbībā ar EIB un EIF ir jāattīsta aizdevumi, atbalsts procentu nomaksai, aizdevumu garantijas, atbalsts investīciju un riska kapitālam.

1.5.2.

Šādi pasākumi, kas ir daudz plašāka mēroga nekā tikai Jeremie programma, paaugstinātu fondu finansējuma efektivitāti, labāk papildinot publisko un privāto kapitālu un tādējādi papildinot nepietiekamo budžetu.

1.5.3.

Tādēļ EESK iestājas par ES aizdevumu un garantiju apjoma ievērojamu palielināšanu, ciešāku sadarbību ar banku un finanšu nozari un atbilstošu izmaiņu ieviešanu jaunajos noteikumos par struktūrfondiem. Trīs minētie nosacījumi prasa, lai Eiropas Komisija steidzami izvirzītu priekšlikumus šajā jomā.

1.6

EESK ierosina koncentrēt struktūrfondu izmantošanu atbilstoši Eiropas prioritārajām interesēm.

1.6.1.

Turpinot un attīstot tiešo atbalstu visnabadzīgākajām valstīm un reģioniem, ir jānostiprina Eiropas infrastruktūras tīklu finansēšana un atbalsts pierobežas reģioniem, iesaistot publiskos un privātos partnerus.

1.6.2.

Tādēļ EESK prasa nopietni pārskatīt Eiropas komunikāciju tīklu budžetu, ko, neraugoties uz Lisabonas stratēģijas mērķiem, 2005. gada decembra plānošana atstājusi novārtā.

1.6.3.

Tas paredz arī plašāk izmantot Kopienas atbalstu, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot Kopienas pamatnostādnes, lēmumus un saistības kā direktīvu transponēšanas, tā arī Lisabonas stratēģijas jomā. Īpaši būtu jāpārskata izglītības atbalstam paredzētais budžets, kas 2005. gada decembrī arī tika samazināts.