10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/1

1.1.1

uzskata, ka Komisijas priekšlikumos nav īpašas atsauces uz reģionālajam un vietējām atšķirībām;

1.1.2

atbalsta Komisijas lēmumu reorganizēt vīnkopības un vīna ražošanas nozari, ņemot vērā patēriņa samazināšanos, ražošanas un realizācijas strukturālo nelīdzsvarotību, kā arī straujo konkurences palielināšanos pasaules tirgū;

1.1.3

izsaka nožēlu par to, ka Komisijas priekšlikumā pietiekami nav ņemta vērā vīnkopības un vīna ražošanas kultūras nozīme lauksaimniecības, ainavas un lauku vides saglabāšanā un apkārtnes labiekārtošanā, dodot prioritāti tīri ekonomiskiem kritērijiem un neņemot vērā īpašo attieksmi pret lauksaimniecības nozari kopumā un vīna ražošanu jo īpaši;

1.1.4

piekrīt tam, ka vīna nozarē nepieciešams saglabāt īpašu tirgus kopīgo organizāciju;

1.1.5

vērš uzmanību uz to, ka Komisijas priekšlikumā trūkst sociālās un sociāli-ekonomiskās perspektīvas;

1.1.6

piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka dalībvalstīm jāpiešķir iespējami lielāka brīvība, lai tās varētu veicināt īpašiem teritoriāliem apstākļiem piemērotus risinājumus;

1.1.7

līdz ar to piekrīt Komisijas priekšlikumam veicināt lielāku subsidiaritāti dalībvalstīs un to iekšienē arī reģionos;

1.1.8

tomēr uzsver nepieciešamību noteikt horizontālos kritērijus tām Kopienas politikām, kuru pamatā ir visaptveroša Eiropas vīnkopības un vīna ražošanas nozares koncepcija;

1.1.9

negatīvi vērtē Komisijas viedokli par to, ka jācenšas atjaunot līdzsvaru, izcērtot 400 000 hektāru vīnogulāju. Tādējādi Komisijas dokumentā paustie apgalvojumi par Eiropas vīna nozares nozīmi, par Eiropas vīnu kvalitāti un to nozīmi ekonomikā ir pretrunā ar minēto pieeju, kurā paredzēts samazināt ražošanu, izcērtot vīnogulājus un atstājot bez ievērības konstruktīvākus priekšlikumus, kā, piemēram, jaunu tirgu apgūšanu vai konkurēšanu ar “jaunās pasaules” vīniem;

1.1.10

norāda uz nepieciešamību paplašināt informāciju un komunikāciju ar iedzīvotājiem, iesakot palielināt mērenu vīna patēriņu;

1.1.11

uzsver nepieciešamību komunikācijā par vīnu un reklāmā iekļaut informāciju par kvalitatīva vīna iespējami labvēlīgo ietekmi uz veselību, to patērējot mēreni, par tā nozīmi lauku zemes izmantošanā, kā arī par vīnkopības labvēlīgo ietekmi uz apkārtējo vidi;

1.1.12

uzsver nepieciešamību izvairīties no Eiropas vīnkopības un vīna ražošanas sociāli ekonomiskās sistēmas sabrukuma, īstenojot jauno vīna TKO reformu;

1.2.1

uzsver, ka pašreizējā TKO nesniedz apmierinošu risinājumu attiecībā uz Eiropas vīna nozares sistēmu, struktūru, attīstību un konkurētspēju globalizētas ekonomikas ietvaros tādās jomās kā tirgus, ražošanas potenciāla regulēšana, vīna darīšanas prakse, ģeogrāfiskās norādes, marķēšana, veselība un komunikācija;

1.2.2

piekrīt Komisijas sniegtajiem datiem par vīna patēriņa samazināšanos Eiropā un pašreizējo produkcijas strukturālo pārpalikumu, kā arī par straujāku importa pieaugumu salīdzinājumā ar eksportu;

1.2.3

piekrīt tam, ka Kopienas vīna ražotājiem vajadzētu būt konkurētspējīgākiem pasaules tirgū;

1.2.4

piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka nepieciešams regulēt vīna ražošanas potenciālu atbilstoši ražas pieaugumam atsevišķās ES dalībvalstīs;

1.2.5

izsaka bažas par to, ka atsevišķos gadījumos pārstrukturēšanas un reorganizācijas pasākumi traucējuši virzību uz kvalitāti par labu ražošanas apjomu pieaugumam,

1.2.6

secina, ka dažās dalībvalstīs saglabājas nelikumīgi vīnogulāju stādījumi, kas palielina piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotību un rada priekšrocības dažiem vīna ražotājiem salīdzinājumā ar citiem;

1.2.7

atbalsta Komisijas viedokli par to, ka tirgus atbalsta pasākumi krīzes destilācijas veidā nav izrādījušies pietiekami efektīvi, lai vīna ražotājiem garantētu ienākumus;

1.2.8

izsaka bažas par to, ka tāds līdzeklis kā krīzes destilācija, kam jābūt īstermiņa risinājumam, pārvēršas par strukturālu pasākumu, kļūstot par vienu no pašreizējās finanšu paketes galvenajiem mērķiem un tādējādi atņemot līdzekļus kvalitātes, kā arī tirdzniecības un patēriņa pasākumiem. Komiteja arī uzskata, ka paziņojumā jāiekļauj arī dzeramā alkohola destilācija līdz ar blakusproduktu destilāciju. Tiek uzsvērts, ka blakusproduktu destilācija būtu veicama vismaz 15 % alkohola, kas iegūts no jēlspirta;

1.2.9

atzinīgi vērtē privātas uzglabāšanas saglabāšanu kā efektīvu tirgus regulēšanas instrumentu un iesaka palielināt elastīgumu, lai atvieglotu pieeju minētajam līdzeklim;

1.2.10

piekrīt tam, ka OIV darbības jomā jāietver visas vīna darīšanas metodes un to pamatā jābūt zinātniskiem un tehniskiem pētījumiem, protams, ievērojot pārtikas produktu nekaitīguma garantijas;

1.2.11

brīdina, ka minētās vīna darīšanas metodes nekādā gadījumā nedrīkst mulsināt patērētājus, graujot pašreizējās metodes, kas ir patērētāju novērtētās kvalitātes pamatā, jo tas varētu kaitēt tiem Eiropas reģioniem, kur vīnus ražo, izmantojot tradicionālās, uz galaprodukta kvalitāti orientētās metodes, jeb, kā minēts Komisijas dokumenta nodaļas “Jaunās ES vīna politikas mērķi” trešajā punktā: …“kas saglabātu labākās ES vīna ražošanas tradīcijas…”;

1.2.12

konstatē, ka pārāk sarežģītie noteikumi attiecībā uz definīcijām, vīna ražošanas metodēm un vīnu klasifikāciju rada neskaidrības patērētājiem, un piedāvā tos vienkāršot,

1.2.13

atzīst, ka vienkāršākas prasības attiecībā uz marķēšanu varētu izrādīties labvēlīgākas zemākas kvalitātes vīniem, ko citādā veidā nav iespējams padarīt atpazīstamākus un tādēļ konkurētspējīgākus tirgos, bet iebilst pret to, ka iespēja izmantot terminus, kas līdz šim atļauti tikai noteiktā reģionā ražotu kvalitatīvu vīnu (v.q.p.r.d.) marķēšanā var nopietni traucēt populāriem vīniem, kas ražoti atbilstoši Eiropas tradicionālajam kvalitātes modelim;

1.2.14

atzinīgi vērtē paustās bažas par alkohola patēriņa pieaugumu jauniešu vidū, un, lai gan vīna patēriņš jauniešu vidū pēdējos gados ievērojami samazinājies, atzīst, ka gadījumā, ja tiek veikti pasākumi, lai informētu par vīna potenciāli labvēlīgo ietekmi, tad līdztekus ir jānorāda arī, ka jaunieši viegli pārņem pieaugušo alkohola patērēšanas ieradumus, kā arī īpaši jāinformē par to, kādas alkohola devas ir pieļaujamas jauniešiem.

1.3.1

piekrīt tam, ka jāsaglabā konkurētspējīga un ilgtspējīga Eiropas vīna nozare;

1.3.2

piekrīt tāda vīnkopības un vīna ražošanas režīma radīšanai, kura pamatā ir skaidri un vienkārši standarti, kā arī efektīvi noteikumi, kas ļauj līdzsvarot piegādi un pieprasījumu;

1.3.3

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu noteikt tādu vīna ražošanas režīmu, kas saglabā ES vīnkopības un vīna ražošanas vislabākās tradīcijas, nostiprina sociālo struktūru lauku apvidos un nodrošina vides prasību ievērošanu, pat ja daži dokumentā minētie priekšlikumi ir pretrunā šiem labajiem nodomiem, jo īpaši attiecībā uz to vīnogulāju plantāciju izciršanu, kas galvenokārt atrodas apgabalos, kuros ir zemākas ražas;

1.3.4

mudina balstīt TKO reformu uz diviem pīlāriem: kvalitāti un komunikāciju, lai iegūtu labākus tirgus Eiropas vīniem.

1.4.1

piekrīt Komisijas viedoklim, ka jānoraida šādas iespējas: status quo, vīna TKO reforma atbilstoši KLP reformas principiem un regulējošās darbības atcelšana vīna tirgū.

1.5.1

atzīst, ka jāuzņemas grūtais uzdevums un jāpielāgo tiesiskais regulējums un ražošanas struktūra, lai iegūtu ilgtspējīgu un konkurētspējīgu Eiropas vīna nozari ar ilgtermiņa perspektīvām;

1.5.2

atzinīgi vērtē to, ka A variantā paredzētajā stādīšanas tiesību liberalizācijā nav iekļautas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (ĢN), un izsaka cerību, ka to neiekļaušana būs galīga, kā tas ir citur nozarē, jo liberalizācija neapšaubāmi negatīvi ietekmētu Eiropas ražošanas modeli;

1.5.3

nepiekrīt priekšlikumam atjaunot piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru, radot stimulus vīnogulāju izciršanai un pēc tam liberalizējot stādīšanas tiesības;

1.5.4

kritiski vērtē minēto pieeju, kas liecina par ambīciju trūkumu, jo tirgus nelīdzsvarotības problēmas risināšanai tiek piedāvāta vīnogulāju izciršana, pat neparedzot iespēju palielināt realizāciju;

1.5.5

neatbalsta uzskatu, ka stādīšanas tiesību liberalizācija tieši veicinās nozares konkurētspējas palielināšanu, samazinot ražošanas izmaksas, jo netiek atzīts tas, ka tieši maksa par stādīšanas tiesībām ir tieši saistīta ar attiecīgo reģionu produktu veiksmīgu tirdzniecību un ir līdzeklis, kā līdzsvarot pieprasījumu un piedāvājumu minētajos reģionos;

1.5.6

negatīvi vērtē ideju piemērot cukura nozares reformas modeli vīna TKO, jo tas nozīmētu lielas daļas ražotāju izzušanu, lai garantētu vīnogulāju saglabāšanu, turklāt tiktu veicināts vīnu imports ES;

1.5.7

noraida uzskatu, ka vienam no TKO reformas mērķiem, jo īpaši vīna ražošanas nozarē, jābūt atkarīgam no 400 000 ha izciršanas, sevišķi gadījumā, ja šim mērķim paredzētais finansējums ir apmēram 40 % no kopējā reformai paredzētā finansējuma, un kopumā ietekme uz ražošanas samazināšanu noteikti būtu daudz mazāka, nekā sākotnēji paredzēts;

1.5.8

noraida tirgus pārvaldības līdzekļu “…no pirmās dienas…” atcelšanu, kas, lai gan neapšaubāmi būtu pilnveidojami gan attiecībā uz konceptu, gan piemērošanu, nebūtu atceļami bez pārejas perioda, lai varētu saglabāt atsevišķu minēto pārvaldības līdzekļu priekšrocības. Pārejas perioda laikā pakāpeniski jāsamazina tirgus pasākumiem paredzētie līdzekļi, vienlaicīgi palielinot līdzekļus pasākumiem kvalitātes, reklāmas un tirdzniecības uzlabošanai;

1.5.9

atzīst tāda līdzekļa ieviešanu kā “finansējuma sadale pa dalībvalstīm” (dotācija dalībvalstīm) ar nosacījumu, ka tas neparedz KLP nacionalizēšanu, aicina izstrādāt visaptverošus nosacījumus un precizēt to pasākumu sarakstu, kuru finansēšanu atbalsta ES ar valstu līdzdalību un prasa ievērot reģionu subsidiaritātes principu līdzekļu pārvaldīšanā;

1.5.10

atzinīgi vērtē plānu dalībvalstīs ieviest atsevišķus krīzes pārvaldības pasākumus;

1.5.11

atzinīgi vērtē to, ka minētos pasākumus regulētu noteikti kopīgi noteikumi, lai nepieļautu, ka dažos no tiem ietverta slēpta palīdzība, kas varētu izkropļot ES dalībvalstu ražotāju konkurenci — piemēram, atbalsts tirgum.

1.5.12

noraida minētajā dokumentā īstenoto Komisijas pieeju, tai lauku attīstības sakarā paredzot īpašus ekonomiskus pasākumus ražotāju lauksaimnieciskās darbības pārtraukšanas veicināšanai, nevis uzturot lauksaimniecību kā lauku attīstības elementu, un vispārīgi norāda uz Reģionu komitejas atzinumu un Reģionu komitejas deklarāciju par šo jomu;

1.5.13

neatbalsta to, ka nav skaidras atsauces par terasveida vīna dārziem, kas rada augstākas izmaksas, ņemot vērā ieguldījumu vides saglabāšanā, ainavas veidošanā un lauku tūrisma attīstībā, kā arī palīdz atbalstīt lauku ilgtspējīgu attīstību;

1.5.14

noraida līdzekļu pārvietošanu no pirmā pīlāra uz otro, lai finansētu Eiropas vīna nozari, un atbalsta vīna TKO finanšu paketes saglabāšanu;

1.5.15

atzinīgi vērtē paziņojumā uzsvērto noteikumu vienkāršošanu, tos padarot saprotamākus, pārredzamākus un efektīvākus;

1.5.16

nepiekrīt tomēr spēkā esošo reglamentējošo noteikumu par kvalitāti pilnīgai reformai piešķirtajai prioritātei nolūkā pastiprināt Kopienas kvalitātes politikas atbilstību starptautiskajiem tiesību aktiem; lai gan minētais pielāgojums ir nepieciešams, tas tomēr nav atbilstošs mērķis saistībā ar kvalitātes paaugstināšanu;

1.5.17

atbalsta kvalitatīvu Eiropas vīnu koncepcijas piemērošanu starptautiskā līmenī, pamatojoties uz ģeogrāfisko izcelsmi (“v.q.p.r.d — noteiktā apvidū ražots kvalitatīvs vīns”). Minētā koncepcija jānostiprina, jāreklamē un jāveicina;

1.5.18

atzinīgi vērtē priekšlikumu pastiprināt starpprofesionālo organizāciju lomu, lai tās varētu kontrolēt un pārraudzīt to teritorijās ražoto vīnu kvalitāti. Šajā sakarā būtu lietderīgi apkopot, iepazīt un izmantot visefektīvāko esošo pieredzi;

1.5.19

piekrīt tam, ka nepieciešams pastiprināt kontroles sistēmas un instrumentus, kuriem jānodrošina nepieciešamās garantijas patērētājiem;

1.5.20

izsaka bažas par Padomes un Komisijas kompetenču pārskatīšanu, it īpaši Padomes kompetenču nodošanu Eiropas Komisijai, un uzskata, ka tā nav nepieciešama;

1.5.21

piekrīt tam, ka jāatzīst OIV prakse, kā arī to, ka jāveic šīs prakses pārbaudes, sistemātiski atsaucoties uz zinātniski pamatotiem ziņojumiem, kuru pamatā savukārt jābūt Eiropas Savienībā veikto pētniecības projektu rezultātiem;

1.5.22

aicina saglabāt 2 % limitu alkohola satura paaugstināšanai, šājā nolūkā izmantojot tikai nenorūgušus vīnogu vīnus;

1.5.23

nepiekrīt tam, ka ES automātiski tiek izmantota OIV vīna darīšanas prakse pat tad, ja attiecīgie vīni paredzēti eksportam uz reģioniem, kur šī prakse ir apstiprināta. Uz minēto praksi jāattiecina iepriekšējā punktā norādītā procedūra;

1.5.24

atzinīgi vērtē to, ka jānodrošina vides aizsardzības prasību minimuma ievērošana vīnu darīšanas procesā. Šajā sakarā jānorāda, ka pastāv attiecīgi, LIFE iniciatīvas ietvaros finansēti eksperimenti, kas minētajā jomā varētu nodrošināt ļoti lietderīgu informāciju;

1.5.25

atzinīgi vērtē priekšlikumu par marķēšanas noteikumu vienkāršošanu, izveidojot vienotu, visām vīna kategorijām piemērojamu tiesisko pamatu, tomēr atkārtoti uzsverot, ka jāgarantē, lai patērētājiem sniegtā informācija nebūtu mulsinoša, tādēļ marķēšanai jābūt vienkāršai, skaidrai un patērētāju interesēm atbilstošai;

1.5.26

brīdina par risku, kas var rasties, atceļot atšķirību starp noteikumiem par vīnu ar ĢN marķējumu un bez tā, jo īpaši tādēļ, ka tādēļ, ka tiek paredzēts atvieglot ražas novākšanas laika un vīna šķirnes norādīšanu vīniem bez ĢN;

1.5.27

neatbalsta informācijas sniegšanu par vīnogu šķirni un ražas novākšanas gadu vīniem bez ĢN;

1.5.28

atzinīgi vērtē priekšlikumu par tradicionālo terminu saglabāšanu un uzlabošanu;

1.5.29

atzinīgi vērtē priekšlikumu par preču zīmju politikas pielāgošanu un vīna nozarē piemērojamo valodas noteikumu grozīšanu;

1.5.30

apstiprina, ka kvalitātes, tirdzniecības un reklāmas politikai jābūt vienai no galvenajām vīna TKO finanšu paketē paredzēto līdzekļu saņēmējām;

1.5.31

piekrīt tam, ka jānodrošina maksimālās garantijas attiecībā uz patērētāju informēšanu veselības sakarā un uz viņu veselības aizsardzību, kam turklāt varētu būt pozitīva ietekme uz patēriņu, ņemot vērā mērena vīna patēriņa labvēlīgo ietekmi uz noteiktām cilvēku grupām, kā arī pārmērīga patēriņa kaitīgo ietekmi uz citām cilvēku grupām;

1.5.32

atzinīgi vērtē vēlmi patērētājiem sniegt pēc iespējas pilnīgāku un patiesāku informāciju par produkta izcelsmi, nosakot atbilstošus marķēšanas un izsekojamības noteikumus;

1.5.33

atzinīgi vērtē priekšlikumu informēt patērētājus par vides aizsardzības aspektiem vīna ražošanas praksē;

1.5.34

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu piemērot atbildīgu reklāmas un informācijas politiku. To tomēr nevajadzētu ierobežot attiecībā uz reklāmas projektiem ārpus Eiropas Savienības;

1.5.35

ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Savienības teritorijā plānotās informācijas kampaņas par atbildīgu un mērenu vīna patēriņu, uzsverot ideju par mērenu vīna patēriņu un, protams, nesaistot to ar pārmērīga patēriņa negatīvo ietekmi;

1.5.36

lūdz Komisiju paredzēt veselības aizsardzības un jaunatnes politikas jomās atbilstošus līdzekļus informācijas iniciatīvām par vīna atbildīgu un mērenu lietošanu, kuras vajadzētu īstenot arī vietējā līmenī ar vietējo un reģionālo pašvaldību, skolu, universitāšu un asociāciju piedalīšanos;

1.5.37

piekrīt tam, ka saistībā ar vīnkopības un vīna ražošanas nozari jāiekļauj minimālās prasības attiecībā uz apkārtējo vidi augsnes erozijas un piesārņošanas jomās, augu aizsardzības produktu izmantošanu un atkritumu apsaimniekošanu;

1.5.38

brīdina, ka ES koncesijas PTO sarunās nedrīkst būt saistītas ar Eiropas vīna ražošanas nozares izmantošanu kā “kārti”, lai iegūtu priekšrocības citās lauksaimniecības nozarēs vai citur;

1.5.39

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu nodrošināt atbilstību Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz neregulārajiem un nelikumīgajiem vīnogulāju stādījumiem un noteikumu neievērošanas gadījumā veikt atbilstošus pasākumus grāmatojumu noskaidrošanas vai pārkāpumu izmeklēšanas procedūru ietvaros;

1.5.40

ņemot vērā Komisijas centienus Eiropas vīna ražošanas nozares konkurētspējas jomām, iebilst pret pieeju, saskaņā ar kuru, īstenojot likumdošanas priekšlikumus attiecībā uz nākotnes vīna TKO, esošā finanšu pakete tiktu pieņemta kā maksimālā iespējamā;

1.5.41

piekrīt Komisija izteiktajām bažām par finanšu līdzekļu pareizu izmantošanu un labu pārvaldību, bet atkārtoti atgādina, ka finanšu pakete jāpielāgo visām reformas izraisītajām pārmaiņām;

1.5.42

atzinīgi vērtē ietaupījumus, ko Komisija paredz iegūt reformas ieviešanas rezultātā, panākot “vienkāršošanu un labāku regulējumu ar pozitīvu ietekmi uz pārvaldes un statistiskās uzraudzības izdevumu ierobežošanu, uz vienkāršāku īstenošanu un kontroli, tādējādi samazinot risku izkrāpt un nelietderīgi izmantot sabiedriskos fondus. Turklāt tādējādi palielināsies pārvaldes efektivitāte, pateicoties augstākam subsidiaritātes līmenim, kas piešķirts dalībvalstīm to pasākumu izvēlei, kas tām nepieciešami atbilstoši to īpašajai situācijai”, tomēr norādot uz kontroles uzdevumu palielināšanos sakarā ar marķējumu vīniem bez ĢŅ, kā arī — saskaņā ar subsidiaritāti — atsevišķu tādu kontroles pienākumu nodošanu dalībvalstīm, ko līdz šim veica Eiropas Komisija, tā lai varētu paredzēt nemainīgu galīgo rezultātu;

1.5.43

tomēr iebilst pret nodomu atcelt aizliegumu darīt vīnu no importēta nenorūguša vīnogu vīna, lai novērstu vīna viltošanas risku, tirdzniecības traucējumus un saražotās produkcijas pārpalikumu pieaugumu. Tas ne vien pasliktinātu vīna kvalitāti, bet varētu radīt problēmas patērētājiem attiecībā uz vīna izcelsmes un produkcijas atpazīstamības noteikšanu;

1.5.44

uzskata, ka stādīšanai arī turpmāk jānotiek vienīgi saskaņā ar stādīšanas tiesībām, jo tādējādi būs iespējams novērst tirgu negatīvi ietekmējošas attīstības tendences vīnkopības nozarē Eiropas Savienībā;

1.5.45

uzskata, ka nepieciešams vīna darīšanas paņēmienu, kurus pieļauj Starptautiskā vīnkopības un vīna organizācija (OIV), atzīšanā pievērst uzmanību atzītu Eiropas vīna darīšanas tradīciju aizsardzībai;

1.5.46

nepiekrīt vīnu minimālās dabīgās spirta tilpumkoncentrācijas atcelšanai.

2.1

ierosina tādu Eiropas vīna ražošanas modeli, kurā noteiktas iespējas nozares ilgtspējībai, izmantojot piekļuvi tirgiem, nostiprinot un palielinot piedalīšanos pasaules tirgos, ņemot vērā trīs pīlārus: kvalitāti, konkurētspēju un tirgu;

2.2

aizstāv mērena vīna patēriņa modeli, kā prioritātes nosakot informācijas un reklāmas pasākumus par tā labvēlīgo ietekmi uz veselību, kultūru, kā arī uz Eiropas lauksaimniecības pārtikas ražošanas modeli, kas saistīts ar kvalitāti, tradīcijām, zemi un tradicionālo kultūru;

2.3

aicina saskaņot visas tās Kopienas politikas, kas saistītas uz vīna nozari (lauksaimniecības, veselības aprūpes, nodokļu, budžeta un tirdzniecības politiku), ka arī nodrošināt to konsekvenci;

2.4

uzskata, ka minēto principu īstenošanai vīna TKO reformā un tās finanšu paketē galvenā uzmanība jāpievērš kvalitātes sasniegšanai un tirgus iespēju un komunikācijas un reklāmas pasākumu uzlabošanai, kā arī Eiropas tradicionālo vīna dārzu saglabāšanai, lauksaimniecības saglabāšanai lauku apvidos, zemes izmantošanai un vīna darīšanas nenovērtējamajai nozīmei vides aizsardzībā atsevišķos reģionos;

2.5

norāda ka sakarā ar horizontālo pieeju (Eiropas politika) finanšu resursi prioritārā veidā un galvenokārt jāpielāgo minētajiem principiem;

2.6

uzskata, ka vīna ražošanas nozares reforma, izmantojot īpašu TKO minētajā nozarē, ir pilnīgi nepieciešama, ņemot vērā patēriņa samazināšanos, strukturālā līdzsvara traucējumus ražošanā un tirdzniecībā un Eiropas pozīcijas relatīvo zaudēšanu pasaules mērogā pēdējo gadu laikā;

2.7

uzsver, ka nekad nedrīkst aizmirst par vīna ražošanas nozīmi lauksaimniecības un lauku vides, ainavas un kultūras saglabāšanā, kā arī zemes izmantošanā. Tāpat jāatceras lauksaimnieka loma Eiropas integrācijā, un tādēļ reformā iekļautie priekšlikumi nedrīkst būt pārmērīgi saimnieciski orientēti, ņemot vērā Eiropas lauksaimniecības nozares trauslumu kopumā. Tādēļ Komisijas priekšlikumā jāsaglabā sociālā un sociāli ekonomiskā perspektīva. Bet šis uz ekonomiku orientētais un brīvā tirgus nosacījumu virzītais priekšlikums par vīna dārzu izciršanu plašā apjomā un to liberalizāciju, sākot no 2013. gada, ir skaidrā pretrunā ar lauksaimniecības saglabāšanas un zemes izmantošanas principiem, jo tas tas radīs lauksaimniecības apsīkumu;

2.8

aicina Eiropas Komisiju plašāk atbalstīt vīnu kvalitātes veicināšanu kalnu un citos reģionos, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā, piešķirot finansējumu valsts finanšu programmu ietvaros;

2.9

ierosina, ka, ņemot vērā pašreizējo steidzamo nepieciešamību ieviest pasākumus, lai atrisinātu problēmas Eiropas vīna ražošanas nozarē, visi galīgajā reformu dokumentā iekļautie priekšlikumi īstenojami jau no paša sākuma, dažus (reklāma un realizācija) paplašinot un citus (pasākumi tirgus jomā) samazinot un izmantojot pašreizējo finanšu paketi vai vajadzības gadījumā budžetu palielinot;

2.10

ierosina izstrādāt priekšlikumu nolūkā veicināt Eiropas vīnu produkcijas klātbūtni pasaules tirgos vidēji ilgā un ilgākā laika posmā;

2.11

norāda uz nepieciešamību finanšu paketē saglabāt pašreizējo kopējo summu;

2.12

ierosina kopīgu, saskaņotu un vienotu darbību to Kopienas politiku jomā, kuras ietekmē vīna ražošanas nozari: lauksaimniecība, nodokļi, tirdzniecība, veselības aizsardzība un budžets;

2.13

brīdina, ka atšķirīgās vīna darīšanas metodes nekādā gadījumā nedrīkst mulsināt patērētājus, graujot pašreizējo praksi, uz kuru balstās patērētāju novērtētā kvalitāte, jo tādējādi varētu kaitēt tiem Eiropas reģioniem, kuros vīnus ražo, izmantojot tradicionālo praksi, kas orientēta uz galaprodukta, tādējādi saglabājot atzītās vīnkopības un vīna ražošanas tradīcijas Eiropas Savienībā:

2.14

atbalsta instrumenta “Valsts dotācija” izstrādāšanu ar nosacījumu, ka tas neparedz KLP nacionalizēšanu, aicina izstrādāt visaptverošus nosacījumus un precizēt to pasākumu sarakstu, kuru finansēšanu atbalsta ES ar valstu līdzdalību un prasa ievērot reģionu subsidiaritātes principu līdzekļu pārvaldīšanā;

2.15

ierosina, ka, ņemot vērā starptautiski atzīto “ģeogrāfiskās norādes” koncepciju, Eiropas Komisijai būtu jāpalielina atbalsts un reklāma minēto vīnu atpazīstamībai atbilstoši PTO parakstītajiem nolīgumiem par intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem;

2.16

ierosina, ka marķēšanas noteikumu mērķim jābūt skaidras un precīzas informācijas sniegšanai patērētājam, nosakot prioritātes atšķirību jomā un neatsakoties no tādiem aspektiem kā īstuma garantija atsevišķiem augstākas kvalitātes vīniem, un šādas garantijas jāsniedz, pamatojoties uz atbilstošām kontroles sistēmām. Neapšaubāmi, ka skaidra marķējuma galīgajam mērķim jābūt patērētāja informēšanai par produktu, izmantojot terminus, kas skaidri norāda uz atšķirībām vīna darīšanas metodēs;

2.17

ierosina saglabāt programmas vīna dārzu pārstrukturēšanai un pārvēršanai valstīm iedalīto dotāciju ietvaros, un minētajām programmām jāatspoguļo visefektīvākie vīna dārzu modeļi, ņemot vērā kontroles aspektus un programmās paredzēto mērķu sasniegšanu;

2.18

uzsver nepieciešamību ietekmēt to, kā starptautiskajā mērogā tiek piemērota Eiropas koncepcija par kvalitatīviem vīniem, pamatojoties uz ģeogrāfisko izcelsmi (noteiktā apvidū ražots kvalitatīvs vīns); Minētā koncepcija jānostiprina, jāapstiprina, jāveicina un jāuzsver;

2.19

uzskata, ka OIV vīndarības prakses izmantošana ES nav jāpārņem automātiski, bez tādiem nepieciešamiem pētniecības pasākumiem un eksperimentiem, kas pamatot uz tīri zinātniskiem kritērijiem;

2.20

uzsver, ka vīna TKO paredzētie finanšu resursi galvenokārt jānovirza kvalitātes, tirdzniecības un reklāmas politikām;

2.21

ierosina un pieprasa izstrādāt tādu veicināšanas politiku, kas ietver informatīvas kampaņas par mērenu un atbildīgu vīna patēriņu, kā arī par Eiropas lauksaimniecības pārtikas ražošanas kvalitātes modeli, pievēršot uzmanību tā raksturīgajām iezīmēm, saistībai ar zemi, kultūru, vēsturi un tautu tradīcijām, šim nolūkam izmantojot TKO sniegto ekonomiskā atbalsta sistēmu papildus citiem lauksaimniecības pārtikas veicināšanas instrumentiem, kas Eiropas Savienībai būtu jau šobrīd vai kurus varētu ieviest nākotnē;

2.22

ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Savienības teritorijā paredzētās informatīvās kampaņas par atbildīgu un mērenu vīna patēriņu un ierosina, lai iniciatīvas šajā jomā tiktu īstenotas arī vietējā līmenī ar vietējo pašvaldību, skolu, universitāšu un asociāciju līdzdalību.

10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/7

1.1

atzinīgi vērtē minēto paziņojumu un ierosināto rīcības plānu. Tajos sniegts precīzs pašreizējās situācijas apraksts un minēti pasākumi, kas palīdz īstenot 2010. gadam izvirzītos mērķus. Komisijas sniegtā analīze ir pareiza, bet Reģionu komiteja pauž nožēlu par kavēšanos tās publicēšanā;

1.2

uzskata, ka bioloģiskā daudzveidība lielā mērā nosaka kāda reģiona atpazīstamību un uzsver, ka bioloģiskā daudzveidība ir svarīgs pamats dzīves kvalitātei, veselībai, atpūtai, kā arī tūrisma attīstībai, īpašu reģionālo produktu ražošanai un pakalpojumu sniegšanai;

1.3

norāda, ka līdz ar desmit jaunu dalībvalstu pievienošanos ES dažādu augstvērtīgu sugu un ekosistēmu skaits ir pieaudzis;

1.4

ir gandarīta par 2006. gada 23. un 24. marta Padomes secinājumiem, kuros izteikts aicinājums iekļaut 2010. gada mērķus politikās, kas noteiktas Lisabonas stratēģijas ietvaros. Daudzos reģionos ieviestie lauku attīstības plāni apliecina, ka saimnieciskās darbības un bioloģiskās daudzveidības savstarpējā spriedze ir atrisināma problēma;

1.5

norāda, ka, neskatoties uz vispārēju bioloģiskajai daudzveidībai piemītošās vērtības atzīšanu, tās saimnieciskā vērtība tiek novērtēta par zemu. Ilgtermiņā bioloģiskā daudzveidība ir būtisks veselības, augsta dzīves līmeņa un nodarbinātības nosacījums;

1.6

uzstāj, ka jāiedibina mūsdienām atbilstošas visu iesaistīto dalībnieku partnerības, lai paaugstinātu iedzīvotāju (jo īpaši bērnu), varas iestāžu un uzņēmumu izpratni par bioloģisko daudzveidību, lai veidotu kopīgu apņemšanos saglabāt bioloģisko daudzveidību un ilgtspējīgus ekosistēmu pakalpojumus;

1.7

pauž nožēlu, ka, neskatoties uz visu dalībvalstu politiskajām saistībām, līdz 2010. gada mērķu sasniegšanai vēl ir ļoti tālu un uzstāj, ka bioloģiskajai daudzveidībai jākļūst par politisku prioritāti visos valdības līmeņos;

1.8

ir gandarīta par daudzajiem vietējā un reģionālā līmeņa piemēriem, kas apliecina, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanos var apturēt un biotopus var atjaunot (skat. CdR 159/2006, pielikums).

2.1

pauž nožēlu par to, ka finanšu perspektīvā 2007.-2013. gadam 2010. gada mērķu finansēšanai — jo īpaši iniciatīvai Natura 2000 un lauku attīstībai — nav atvēlēts pietiekoši daudz līdzekļu. Tādēļ aicina dalībvalstis sniegt reģioniem un pašvaldībām līdzekļus viņu teritorijās esošās bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai un atjaunošanai un, piemēram, Natura 2000 teritoriju uzturēšanai un uzstāj, ka jāpiešķir vairāk struktūrfondu un kohēzijas fondu līdzekļu projektiem ar pozitīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību;

2.2

norāda, ka optimālai ekoloģiskā tīkla Natura 2000 izveidei un uzturēšanai būtiski ir atrast pareizo līdzsvaru starp lejupēju pieeju un tīkla izveidošanai nepieciešamo elastīgumu. Ir jāpieņem viendabīgi pārvaldības kritēriji attiecībā uz visām tīklā integrētajām teritorijām;

2.3

uzsver, ka ilgtspējīgu ekosistēmu izveidei, arī attiecībā uz jūras vidi, ir svarīgi vēl ciešāki tīkli, un ir gandarīta par uzsvaru uz šādu ciešu tīklu izveidi sakarā ar klimata pārmaiņu ietekmi uz biotopiem un sugām, prasot pievērst uzmanību tādu pasākumu uzsākšanai, kas nodrošinātu tīklā integrēto buferzonu un ekoloģisko koridoru dzīvotspēju;

2.4

norāda, ka ES politikas un Kopienas tiesību akti paredz būtisku bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, tomēr daudzās dalībvalstīs to ieviešana, piemērošana un kontrole nav atbilstoša, kā arī konstatē, ka, ierīkojot jaunas teritorijas, kurās tiek aizsargāta bioloģiskā daudzveidība, nepievērš pietiekamu uzmanību pienākumam nodrošināt harmonisku attīstību;

2.5

iesaka saskaņot Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī pastāvošos plānus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību;

2.6

uzsver, ka daudzus no rīcības plānā paredzētajiem pasākumiem nav iespējams efektīvi īstenot, neiesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, tādēļ vietējo pašvaldību un reģionu pārstāvji jāiesaista jaunu ar bioloģisko daudzveidību saistītu politikas pasākumu izstrādē un viņiem jāpiešķir vajadzīgie līdzekļi;

2.7

apzinās ievērojamo lauksaimniecības ietekmi uz bioloģisko daudzveidību ES. Atkarībā no zemes izmantošanas veida lauksaimniecībai var būt vai nu ļoti pozitīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, daudzām sugām sniedzot drošu patvērumu, vai arī tā var nodarīt nopietnu kaitējumu, iznīcinot biotopus un piesārņojot vidi. Komiteja norāda, ka lauksaimniecība vēl joprojām saņem lielu daļu ES budžeta līdzekļu, un tādēļ Savienības rīcībā ir nopietns instruments, lai ietekmētu zemes izmantošanu lauksaimniecībā. Komiteja aicina, veicot 2008. gadā paredzēto finanšu perspektīvas 2007.-2013. gadam pārskatīšanu, ievērojamu daļu resursu veltīt ilgtspējīgai lauksaimniecībai un ainavu saglabāšanai;

2.8

aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt pastāvošo subsīdiju ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, atcelt pasākumus ar negatīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem un sekmēt pastiprinātu saimniecisko līdzekļu izmantošanu bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanai;

2.9

uzskata, ka ir vēlams, lai bioloģiskajai daudzveidībai veltītā uzmanība pārsniegtu vides politikas ietvarus. Arī citām Eiropas un valstu politikām jāpievēršas šim jautājumam, jo īpaši tādās jomās kā transports, enerģētika, lauksaimniecība, zvejniecība, tūrisms un pētniecība;

2.10

patiesi apzinās jūras un piekrastes ūdeņu nozīmi, jo tā ir vide, kur koncentrējas gandrīz puse Eiropas bioloģiskās daudzveidības, un aicina likt publiskajām iestādēm un iesaistītajām pusēm vairāk apzināties jūras bioloģiskās daudzveidības politikas nozīmi. Komiteja tādēļ norāda, ka ir nepieciešams paātrināt Biotopu direktīvas ieviešanu attiecībā uz jūras vidi, izbeigt pārzveju kā Eiropas ūdeņos, tā arī ārpus tiem, un ES jūras politikas izstrādē pilnībā iekļaut bioloģisko daudzveidību;

2.11

atzīmē, ka iespējas pieņemt Eiropas mēroga teritorijas plānošanas pasākumus ir ierobežotas, jo šī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un atjaunošanai būtiskā politikas joma ir dalībvalstu kompetencē. Komiteja uzstāj, ka bioloģiskās daudzveidības jautājums nopietni jāņem vērā, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī pieņemot lēmumus par teritoriju apsaimniekošanu; efektīvs veids, kā to panākt, ir stratēģiska ietekmes uz vidi novērtējuma izstrādāšana;

2.12

ir pārliecināta, ka, izstrādājot un īstenojot politiku, kas virzīta uz cīņu pret invazīvām svešzemju sugām, labāk varētu izmantot un piemērot pastāvošo regulējumu un aicina šajā procesā vairāk iesaistīt reģionus;

2.13

atzinīgi vērtē to, ka paredzēts izstrādāt vispārēju Kopienas stratēģiju attiecībā uz invazīvām svešzemju sugām, ietverot agrā brīdinājuma sistēmas ieviešanu; tomēr uzsver, ka, ņemot vērā nelielos finanšu un cilvēku resursus, nedrīkst radīt jaunu administratīvo slogu;

2.14

iesaka izstrādāt galvenos tiesību aktus un svešzemju sugu sarakstus, ieviešot noteikumus par to ievešanu, tirdzniecību un turēšanu, lai Eiropas mēroga rīcība būtu saskaņota un vienota; uzsver arī nepieciešamību vides ietekmes novērtēšanas ietvaros izvērtēt to projektu ietekmi, kuros paredzēts ieviest potenciāli invazīvas svešzemju sugas vai strādāt ar tām;

2.15

atgādina, ka bioloģiskās daudzveidības, jo īpaši dzīvnieku un augu sugu saglabāšana nedrīkst traucēt to izmantošanu, ja šāda izmantošana ir pienācīgi regulēta, kontrolēta un ilgtspējīga;

2.16

iesaka stingri piemērot piesardzības principu, atļaujot un ieviešot ĢMO.

3.1

uzsver, ka 2006. gada martā Brazīlijas pilsētā Kuritibā notikušās Konvencijas par bioloģisko daudzveidību dalībnieku Astotajā konferencē pieņemtie lēmumi iezīmē nopietnu virzību uz priekšu; zinot, ka Devītā konference notiks 2008. gada sākumā Bonnā un tajā prezidēs Vācija, RK aicina ES un dalībvalstis izmantot šo gadījumu, lai iepazīstinātu ar Komisijas paziņojuma par bioloģisko daudzveidību novērtējumu un lai sagatavotu tādu sanāksmi, kurā vairāk iesaistītas reģionālās un vietējās pašvaldības, cita starpā arī ar attiecīgo valsts līmeņa apvienību starpniecību;

3.2

pauž gandarījumu par atsevišķu reģionu labo piemēru, attīstības palīdzības ietvaros partnerības reģioniem nododot uzkrāto pieredzi bioloģiskās daudzveidības jomā un atbalstot minēto reģionu veiktos pasākumus bioloģiskās daudzveidības sekmēšanai (skat. pielikumu);

3.3

norāda, ka Savienībai ir arī pasaules mēroga atbildība par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Komiteja to apzinās un iesaka vairāk ņemt vērā šo atbildību tirdzniecības un attīstības politikas ietvaros.

4.1

apzinās, ka bioloģiskās daudzveidības atbalsta politika var būt veiksmīga tikai tad, ja arī pasaules mērogā tiek veikti tālejoši politiski pasākumi klimata pārmaiņu apturēšanai. Komiteja uzskata, ka ir nepieciešams, lai dalībvalstis, kas vēl nepilda Kioto protokolā paredzētās prasības, šo kavēšanos novērstu. Komiteja uzskata, ka ir vēlams noslēgt tādu tālejošu pasaules mēroga nolīgumu par cīņu ar klimata pārmaiņām, kuram pievienotos visas galvenās ražojošās valstis un ražošanas nozares;

4.2

iesaka veikt reģionālu pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi;

4.3

piebilst, ka, lai gan biodegvielas politikas izstrāde var būt svarīga cīņā pret klimata pārmaiņām, šī cīņa būs iedarbīga tikai tad, ja to papildinās pasākumi, kas paredz ievērojamu vispārējā degvielas patēriņa samazināšanu, ja tiks izmantotas tikai izejvielas, tehnoloģijas un augi, kas valstu un starptautiskajā mērogā negatīvi neietekmē bioloģisko daudzveidību un ja tas nenozīmēs lauksaimniecībā izmantojamās zemes paplašināšanu, iekļaujot bioloģiski augstvērtīgas ekosistēmas.

5.1

norāda uz to, ka ir būtiski, lai zināšanas par bioloģiskās daudzveidības ilgtspējīgu izmantošanu Eiropā un pasaulē būtu pieejamas un papildināmas. Šeit pieder arī dalībvalstu un reģionu pieredzes apmaiņa (skat. pielikumu), tādēļ jāuzlabo dažādu līmeņu bioloģiskās daudzveidības datu savstarpējā papildināmība, īpaši ņemot vērā reģionālā un vietējā līmeņa datus un izmantojot Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (Geographical Information System) līdzekļus un Ģeotelpisko datu infrastruktūru (Spatial Data Infrastructure);

5.2

uzsver, ka zināšanas par bioloģisko daudzveidību — jo īpaši attiecībā uz jūras vidi — ir nepietiekamas, un iesaka tās uzlabot;

5.3

piebilst, ka papildus zinātniskajai pieredzei, ko min Komisija, vairāk uzmanības jāpievērš attiecīgo teritoriju iedzīvotāju zināšanām un iemaņām un iesaka apvienot brīvprātīgo zināšanas un zinātni. Komiteja uzstāj, ka minētajā procesā jāiesaista bērni;

5.4

iesaka izstrādāt saziņas stratēģijas, lai visos līmeņos un jomās nostiprinātu visas sabiedrības apziņu un atbildību attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un saglabāšanu, kā arī sekmētu informācijas apmaiņu starp zinātniekiem un pārvaldes iestādēm.

6.1

konstatē, ka LIFE+ un pētniecībai atvēlētais budžets var nodrošināt tikai nelielu daļu bioloģiskajai daudzveidībai nepieciešamo līdzekļu. Turklāt pastāv risks, ka pašreizējo struktūrfondu ietvaros dalībvalstis nepietiekami respektēs bioloģiskās daudzveidības nozīmi;

6.2

norāda, ka pastāv neatbilstība starp paziņojumā paustajiem tālejošajiem mērķiem un to īstenošanai paredzētajiem līdzekļiem;

6.3

atbalsta izvirzītās idejas par bioloģiskās daudzveidības stiprināšanu Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā un iesaka bioloģisko daudzveidību iekļaut citās politikās, pieprasot konkrētas saistības; atbalsta ideju par rīcības plānu ne tikai dalībvalstu, bet arī reģionu iesaistīšanai;

6.4

paļaujas uz to, ka ES tiks sekmētas sadarbības saites. Reģioniem ir nepieciešamie līdzekļi, lai atvieglotu minētā procesa norisi. Komiteja norāda uz sekmīgo sadarbību ES programmu ietvaros un tās rezultātiem (skat. pielikumu);

6.5

uzsver nepieciešamību bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nodrošināšanā iesaistīt zemes īpašniekus, izmantojot tādus līdzekļus kā sadarbības līgumi;

6.6

uzsver iedzīvotāju lielākas iesaistes nozīmi. Ja iedzīvotāji nesaskatīs bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu izmantojuma nozīmi, projektu sekmīgums nebūs nodrošināts. Komiteja iesaka piešķirt vairāk Kopienas un valstu līdzekļu iedzīvotāju iniciatīvām;

6.7

iesaka ciešā sadarbībā ar iniciatīvu Countdown 2010 un iniciatīvu Beautiful Europe paredzēt komunikācijas stratēģiju dalībvalstīm, NVO un pašvaldībām, lai sekmētu 2010. gadam izvirzīto mērķu īstenošanu.

7.1

atbalsta dalībvalstu un privātā sektora sadarbību un uzsver, ka iedzīvotāji un brīvprātīgie visā Eiropā ir cieši iesaistīti bioloģiskās daudzveidības uzraudzīšanā;

7.2

aicina motivēt dalībvalstis, lai tās ar savu politiku rezultātiem iepazīstina iedzīvotājiem saprotamā un saistošā veidā, liekot saskatīt arī reģionu nozīmi;

7.3

norāda, ka monitoringam reģionos jābūt par pamatu monitoringam un novērtējumam valstu un starptautiskā līmenī. Tādēļ jāievieš efektīvas uz rādītājiem un periodiskiem ziņojumiem pamatotas monitoringa sistēmas.

8.1

atzinīgi vērtē priekšlikumu izstrādāt plašu Eiropas bioloģiskās daudzveidības koncepciju un uzsver, ka šajā pasākumā ļoti svarīgi ir iesaistīt reģionus;

8.2

vēlas uzstāt, lai koncepcija par pieeju bioloģiskajai daudzveidībai būtu novatoriska, paredzot attīstību pēc 2010. gada un ar uzsvaru uz pozitīvo ieguldījumu, ko sniedz ar vidi (ainavām) saistītais ekosistēmu izmantojums.

10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/11

1.1

Komisijas paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam “Ziņojums par valstu pasākumu īstenošanu attiecībā uz ģenētiski modificētu kultūru līdzāspastāvēšanu ar tradicionālo un bioloģisko lauksaimniecību” (COM(2006) 104 galīgā redakcija), turpmāk sauktā “Ziņojums”, uz ĢMO (ģenētiski modificēti organismi) izmantošanu balstītās, tradicionālās un bioloģiskās lauksaimniecības sistēmu līdzāspastāvēšanas ekonomiskie aspekti tiek aplūkoti atšķirti no vides un veselības aspektiem.

1.2

Analīzes par riska cilvēka veselībai un videi neesamību ir tikai viens procedūras posms atļaujas izsniegšanai ģenētiski modificētam produktam saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK. Šī procedūra ietver īpašus pasākumus līdzāspastāvēšanas jomā, un tās piemērošana ir obligāta.

1.3

Šis atzinums vēlas pārnest diskusiju par līdzāspastāvēšanu, kas pievēršas vienīgi ekonomiskajiem aspektiem, uz piesardzības aspektiem, kurus nosaka piesardzīgas pieejas princips. Arī tradicionālās vai ekoloģiskās lauksaimniecības kultūras ir vides sastāvdaļa, tādēļ tās ir jāaizsargā atbilstoši piesardzīgas pieejas principam. Līdz ar Eiropas moratorija ĢMO importam beigām 2004. gadā var novērot, ka tiek palielināts atļauju skaits ģenētiski modificētiem produktiem Eiropas Savienības teritorijā. Līdz ar to ir jāaizkavē neatgriezeniskas sekas un spekulatīvi darījumi.

1.4

Sistēmu līdzāspastāvēšanas metodes pareiza īstenošana paredz veselības un vides aspektu saskaņošanu ar ekonomiskajiem aspektiem. Lauksaimniecības sistēmu līdzāspastāvēšana — dažādu lauksaimnieciskās ražošanas formu (tradicionālā, bioloģiskā un uz ĢMO balstītā) izmantošana iespējama, ja aizsardzības prasības tiek ievērotas pie jebkuras audzēšanas metodes. Jebkurš lauksaimniecības veids — tradicionālais, bioloģiskais vai ģenētiski modificēts — pirmkārt jāvērtē pēc būtības, nevis vadoties no tā saimnieciskās vērtības, citādi zūd jēga “līdzāspastāvēšanas” konceptam.

1.5

Vīnes Konferencē 2006. gada 4. — 6. aprīlī ES deva priekšroku elastīgai nostājai līdzāspastāvēšanas jautājumā un ieteica atstāt lauksaimniekiem izvēles brīvību, vai audzēt pēc tradicionāliem vai bioloģiskiem paņēmieniem, vai orientēties uz ģenētiski modificētiem kultūraugiem. Sniegtais pamatojums satur divus argumentus: pirmkārt, atsevišķo dalībvalstu teritoriālā dažādība, otrkārt, līdz šim iegūtās nepietiekamās pieredzes rezultātu atšķirības.

1.6

Tātad, tirgus spēkiem brīvi darbojoties, jāizstrādā sava dinamika, kuru ietekmēs arī patērētāju izvēle, jo viņi var brīvi izvēlēties iegādāties vai neiegādāties ģenētiski modificētus produktus.

1.7

Šajā jautājumā kompetentās valstu iestādes piedalījās tehniska līmeņa sanāksmē 2006. gada 19. jūnijā un kompetento iestāžu sanāksmē par Direktīvu 2001/18/EK 2006. gada 3. jūlijā. Nākamā tikšanās notiks 2007. gada janvārī, lai turpinātu diskusijas par kartupeļiem, kukurūzu BT11 un kukurūzu 1570.

1.8

Visu šo sanāksmju secinājumos atzīta nepieciešamība turpināt diskutēt par problēmām, kas saistītas ar veselības un vides aizsardzību: 7 dalībvalstis no 8 atkārtoti ierosināja piesardzīgās pieejas principa ievērošanu. Attiecībā uz kukurūzu BT11 8 no 9 valstīm iesniedza piezīmes, kuras Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EPNI) neņēma vērā. Par kukurūzu 1570 8 no 9 valstīm sūdzējās par zinātnisko datu nepietiekamību par ietekmi uz vidi. Sakarā ar uzraudzības plāniem 7 no 9 gadījumos EPNI neņēma vērā iesniegtās kritiskas piezīmes.

1.9

Eiropas tiesību normas nosaka, ka nepārtraukti jāpievērš uzmanība iespējamajiem draudiem cilvēka veselībai un videi, un tāpēc pretrunīgi vērtējams fakts, ka saistībā ar sistēmu līdzāspastāvēšanu vislielākā uzmanība tiek pievērsta ekonomiskajiem aspektiem.

1.10

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 7. pantu piesardzības princips tiek izmantots, veicot riska analīzi, ar kuras palīdzību jānovērtē potenciālie draudi gadījumā, ja zinātnisku problēmu un neskaidrību dēļ iepriekš nav iespējams veikt pilnīgu drošības stāvokļa novērtējumu (Eiropas Kopienu Tiesa, 2003. gada 9. septembra nolēmums, lieta C-236/01).

1.11

Piesardzības princips savā sākotnējā veidā pamatojas uz ilgtspējīgas attīstības principu.

1.12

Ilgtspējīgas attīstības principu ir iespējams definēt kā cilvēka darbības dinamikas un globālā biofiziskā konteksta attiecību. Šajās attiecībās ir jāpanāk līdzsvars, lai būtu iespējams veicināt gan atsevišķu vienību attīstību, gan arī globāla biofiziskā līdzsvara aizsardzību, vienlaikus saglabājot pareizo attiecību starp abiem.

1.13

Šīs piesardzīgās pieejas un ilgtspējīgas attīstības principa definīcijas īss atgādinājums šķita lietderīgs, jo šie principi ir saistīti ar lauksaimniecības dažādu audzēšanas sistēmu līdzāspastāvēšanas pareizu īstenošanu.

1.14

Saskaņā ar Regulu par vienotiem identifikācijas numuriem (5), Lēmumu par reģistriem (6) un Regulu, ar ko īsteno Regulu (EK) Nr. 1829/2003, ir iespējams pareizā empīriskā veidā piemērot lauksaimniecības sistēmu līdzāspastāvēšanas kritēriju, vienlaikus nodrošinot pārredzamību un izsekojamību.

1.15

Šīs tiesību normas tika apkopotas un papildinātas, uzliekot pienākumu marķēt un nodrošināt izsekojamību tiem pārtikas produktiem, kuros ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) saturs nejaušas tehniski nenovēršamas piejaukšanas rezultātā pārsniedz pieļaujamo līmeni.

1.16

Tātad, pirms tiek uzsākta jebkādu ĢMO saturošu produktu izpēte, ražošana un tirdzniecība, ir jāpiemēro preventīva pieeja, kas ietver pienākumu veikt rūpīgu novērtējumu un riska pārraudzību.

1.17

Nekādā gadījumā netiek noklusēta šo organismu bīstamā ietekme uz cilvēku un dzīvnieku veselību un vidi; tā tiek regulāri minēta katra Kopienas tiesību akta apsvērumos.

1.18

Lai ES teritorijā būtu iespējams uzsākt tirdzniecību ar jauniem ģenētiski modificētiem produktiem, ir jāņem vērā risks, kas saistīts ar nejaušu ģenētisku piesārņojumu lauksaimniecībā, kā arī ar ģenētiski modificētu un nemodificētu kultūru krustošanās ekonomiskajām sekām.

1.19

Eiropas Savienība katrai dalībvalstij līdz šim ir atļāvusi un devusi iespēju ieviest nelielu skaitu dažādu ĢMO veidu.

1.20

Šāda pieeja patiesībā ir leģitimējusi ģenētiski modificētu kultūru pakāpenisku ieviešanu Eiropā un izraisījusi spēcīgu kritiku, jo ģenētiski modificētas kultūras nav savienojamas ar citām kultūrām, kā arī joprojām nav skaidrs, vai ĢMO kā atšķirīgs ģenētisks mantojums ir nekaitīgs videi un cilvēka veselībai.

1.21

Nejaušas piesārņošanas risks Kopienas tiesību aktos ir skaidri definēts — ĢMO nejauša krustošanās ar bioloģiskajām vai tradicionālajām kultūrām tiek atzīta kā “tehniski nenovēršama”, tādejādi noraidot iespēju sasniegt “nulles toleranci”.

1.22

Zemniekiem, kas nodarbojas ar tradicionālo un bioloģisko lauksamniecību, nejaušā piesārņošana veido papildu izmaksas piemērotu pasākumu veikšanai ar mērķi izvairīties no piesārņošanas un kaitējuma bioloģiskajai lauksaimniecībai. Bioloģiskās lauksaimniecības būtiska iezīme ir tās audzēšanas metožu un saražotās produkcijas 100 % bioloģiska tīrība.

1.23

Ir jāaizsargā arī katra lauksaimnieka tiesības brīvi izvēlēties saimnieciskās darbība veidu. Šis princips ietver ne tikai tiesības brīvi izvēlēties ekonomiski izdevīgāko ražošanas sistēmu, bet arī nepieciešamību atdalīt izvēlētās kultūras, lai izvairītos no to krustošanās.

1.24

No otras puses, ir jāaizsargā arī patērētāja tiesības brīvi izvēlēties pērkamo produktu, kura integritāte jāsaglabā gan tā tirdzniecības, gan arī iepriekšējā — audzēšanas fāzē, nodrošinot lauksaimnieciskās ražošanas ķēdes izsekojamību un izvairoties no piesārņojuma.

1.25

Eiropas Savienībā ĢMO var būt audzēti vai laisti apgrozībā vienīgi ar atļaujām, un aspekti, kas attiecas uz veselību un vidi, ir noteikti Direktīvā 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Regulā (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību.

1.26

Direktīvas 2001/18/EK 26. panta 2. daļā (šo pantu ieviesa ar Regulu (EK) Nr. 1829/2003) dalībvalstis tiek aicinātas veikt piemērotus līdzāspastāvēšanas nodrošināšanas pasākumus, lai izvairītos no ĢMO nejaušas piejaukšanas citiem produktiem. Šiem pasākumiem tomēr nav obligāts raksturs.

1.27

Direktīvas 2001/18/EK 22. pants nosaka, ka dalībvalstis nevar aizliegt, ierobežot vai kavēt atļauto ĢMO laišanu tirgū.

1.28

Komisijas 2003. gada 23. jūlija ieteikumā 2003/556/EK ir izklāstītas īpaši nozīmīgas vadlīnijas. Attiecīgajos pamatojumos Komisija:

1.29

Tādēļ “nulles tolerance” netiek uzskatīta par piemērotu praktisku iespēju; tomēr līdzāspastāvēšana jāīsteno, izmantojot piesardzīgas pieejas metodi un paraugpaksi, lai izvairītos no neatgriezeniskām sekām.

a)

uzskata par nepietiekamu pašreizējo uzraudzības sistēmu un norāda uz Padomē 2006. gada 9. martā notikušo ievirzes debašu rezultātiem, kad lielākā daļa dalībvalstu pieprasīja EPNI veikto zinātnisko novērtējumu sistēmas uzlabošanu ĢMO atļauju piešķiršanas procedūrās, nosodot EPNI pasākumu nepietiekamību un faktu, ka tās lēmumi bieži vien neņem vērā dalībvalstu zinātniskos novērtējumus.

a)

uzsver, ka riska novērtējumu saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK veic tas tirgus dalībnieks, kas ir atbildīgs arī par ģenētiski modificētā produkta laišanu tirgū; valstu atbildīgās iestādes un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EPNI) pārbauda vienīgi iesniegto datu pareizību;

b)

uzskata, ka ir vēlama ĢMO atļaujas grozīšanas vai atsaukšanas procedūru vienkāršošana un lielāka stingrība riska gadījumā, lai novērstu iespēju turpināt apzinātu izplatīšanu tirdzniecībā vai arī izmantošanu slēgtās sistēmās, gaidot atļaujas atsaukšanu vai grozīšanu;

c)

uzskata, ka ir vēlama atšķirīga uzraudzības sistēma produkta laišanas tirgū un tirdzniecības laikā, kas paredz dubultu uzraudzības procedūru un to gadījumu samazināšanos, kad tiek piemērota “vienkāršota” procedūra saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK.

a)

uzskata, ka debašu galvenais jautājums ir pieļaujamā piejaukuma līmeņa noteikšana sēklām un ka sistēmu līdzāspastāvēšana nevar notikt, ja izmantotā sēkla nav tīra;

b)

uzskata, ka līdzāspastāvēšana ir arī metode, kas ļauj piemērot visas ražošanas formas, kuru vērtība no paša sākuma tiktu zaudēta, ja tiktu pieļauts, ka izmantotā sēkla nav tīra.

a)

uzskata, ka 0.9 % piejaukuma līmenis bojā bioloģiskās metodes tīrību;

b)

uz šī pieņēmuma pamata uzskata, ka, ja nulles tolerance ir neiespējama, procentuālajam līmenim bioloģiskajā lauksaimniecībā jātuvojas nullei, samazinot ĢMO klātbūtni līdz tehniski nenovēršamam līmenim, pateicoties atbilstošiem pasākumiem, lai aizkavētu nejaušu piejaukumu;

c)

turklāt uzskata par pārmērīgu 0.9 % līmeni tradicionālajā lauksaimniecībā, jo atkārtota piesārņojuma gadījumā tas ar laiku var izraisīt augstu piemaisījumu vidē un pārtikas produktu ražošanas ķēdē.

a)

atgādina, ka ES tiesību aktos — Direktīvas 2001/18/EK 23. pantā — ir paredzēta drošības klauzula, kas neļauj tieši izmantot piesardzības principu, kas izriet no direktīvas preambulas 4., 5., 6., 8., 16., 19., 20., 22. un 56. apsvēruma;

b)

nosoda procedūras ārkārtējo sarežģītību un uzskata, ka ir vēlams, lai iespēja izmantot drošības klauzulu būtu ne tikai dalībvalstīm, kā tas ir tagad, bet decentralizācijas vai deleģēšanas rezultātā, pieņemot valsts noteikumus, tā kļūtu pieejama arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

c)

norāda, ka saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. panta 5. punktu principā būtu iespējami citi drošības pasākumi, un izsaka nožēlu par Komisijas praksi pieņemt ierobežojošus lēmumus attiecībā uz dalībvalstu pasākumiem, kas pamatoti ar minēto nosacījumu.

2.2.1

uzsver dalībvalstu ciešas sadarbības lomu, kā arī apmaiņas ar līdzāspastāvēšanas jomā veikto pētījumu rezultātiem nozīmību;

2.2.2

uzskata, ka, veicot līdzāspastāvēšanas nodrošināšanas pasākumus, obligāti ir jānodrošina lauksaimnieciskās ražošanas procedūru un metožu daudzveidības saglabāšana un ar to saistītā lauksaimnieku un patērētāju izvēles brīvība;

2.2.3

uzsver, ka tirgus dalībniekiem un iedzīvotājiem par ĢMO un līdzāspastāvēšanu ir jāsniedz pilnīga un objektīva informācija;

2.2.4

uzsver, ka Eiropas Savienībā ar ģenētiski modificētām kultūrām saistītā pieredze līdz šim vēl ir neliela;

2.2.5

atbalsta Komisijas nodomu iegūt plašāku informāciju par valstu atbildības mehānismiem un to saistību ar līdzāspastāvēšanas noteikumiem;

2.2.6

norāda, ka četrās dalībvalstīs reģioni ir atbildīgi arī par līdzāspastāvēšanas jomas likumdošanu, savukārt citās dalībvalstīs līdzāspastāvēšanas nodrošināšanas pasākumu īstenošana ir vietējo un/vai reģionālo pašvaldību kompetencē;

2.2.7

atgādina un atbalsta Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas viedokli, kas savā atzinumā par līdzāspastāvēšanu norāda, ka dabas lieguma un citu ekoloģiski jutīgu zonu aizsardzības pasākumi ir jāreglamentē valstu un reģionālajā līmenī saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK par dabisko biotopu un savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzību un Direktīvu 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību;

2.2.8

uzsver, ka Latium reģionā (kuru bija ietekmējuši ĢMO eksperimenti) veiktajos publiskajos pētījumos tika pierādīts, ka ģenētiski modificēti organismi — it īpaši zināmos klimatiskos un augsnes apstākļos — var palikt augsnē un no augsnes var tikt novadīti ūdenī;

2.2.9

uzskata, ka ar noteikta ĢMO audzēšanu saistītā riska detalizētu un neatkarīgu novērtējumu var veikt tikai vietējā līmenī, veicot attiecīgus pētījumus, uzskata, ka EPNI būtu ciešāk jāsadarbojas ar attiecīgajām valstu iestādēm,

2.2.10

uzsver faktu, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības neatbalsta ģenētiski modificētu kultūru audzēšanu savā teritorijā un sevi ir pasludinājušas par “zonu bez ĢMO” un ka šīs pašvaldības ir apvienojušās attiecīgos “tīklos”, piemēram, “40 reģionu un vietējo pašvaldību bez ĢMO” tīkls. Atsevišķas reģionālās pašvaldības ir arī mēģinājušas noteikt sev “reģiona bez ĢMO” statusu ar likumu. Par šāda pasākuma pieļaujamību šobrīd Eiropas Kopienu Tiesā norisinās tiesisks strīds starp Komisiju un Augšaustrijas federālo zemi.

2.3.1

konstatē, ka Komisijas paziņojumā runa ir par “minimālu praktisko pieredzi ar ģenētiski modificētām kultūrām”;

2.3.2

tādēļ uzsver, ka principā pašreiz nepastāv nošķiršanas prakse un metodes, ko varētu izmantot, lai nodrošinātu līdzāspastāvēšanu, kura nav pakļauta riskam.

2.4.1

norāda, ka, pateicoties Komisijas Ieteikumam 2003/556/EK, tiek ieviests samērīguma kritērijs kā pamatprincips, saskaņā ar kuru līdzāspastāvēšanas pasākumiem būtu jābūt efektīviem, rentabliem un samērīgiem;

2.4.2

piebilst arī, ka pieļaujamās “tehniski nenovēršamā” piejaukuma vērtības regulā tika noteiktas tikai, lai noteiktu robežvērtību, sākot ar kuru piejaukums obligāti jānorāda marķējumā, bet tās nav paredzētas kā robežvērtības attiecībā uz līdzāspastāvēšanu.

2.5.1

vērš uzmanību uz to, ka ziņojumā attiecībā uz līdzāspastāvēšanas nozīmi norādīts, ka valstu koncepcijas tiek izstrādātas, pārsvarā pamatojoties uz minimālā mērogā, nevis reģionālā mērogā piemērojamiem pasākumiem un pieņemot noteikumus tikai attiecībā uz kaimiņu saimniecībām;

2.5.2

tādēļ uzskata, ka paies vēl ilgs laiks, līdz atbilstoša mēroga noteikšanai varēs izmantot pasākumus, kas vēl tikpat kā nav pārbaudīti plašos apmēros un ilgākā laika posmā

2.5.3

uzsver, ka, ņemot vērā šābrīža zinātnisko izpēti un pastāvošos tiesību aktus, visatbilstošākais līmenis līdzāspastāvēšanas īstenošanai ir nevis atsevišķs lauksaimniecības uzņēmums, bet gan reģions vai vietējā pašvaldība.

2.6.1

ņem vērā Komisijas apgalvojumu, ka lielākajā daļā dalībvalstu attiecībā uz ekonomiskajiem kaitējumiem, kas rodas ĢMO nejauša piejaukuma dēļ, piemēro civiltiesiskās atbildības tiesību aktus;

2.6.2

uzsver arī, ka tā nav vienīgā pieeja, kas obligāti jāizmanto, jo šī ieteikuma īstenošanā dalībvalstīm piešķirta zināma rīcības brīvība, un ka var tikt piemēroti arī krimināltiesiskās vai administratīvās atbildības tiesību akti;

2.6.3

turklāt pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK tās noteikumi neskar dalībvalstu tiesību aktus, kas attiecas uz atbildību par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā;

2.7.1

norāda, ka Komisija savā ieteikumā pauž viedokli, ka pastāvīgi jāuzrauga un jāvērtē pārvaldības pasākumi un līdzāspastāvēšanas instrumenti, un tajā pašā laikā de facto uzliek dalībvalstīm par pienākumu izveidot atbilstošas kontroles un pārbaudes sistēmas;

2.7.2

ņem vērā Komisijas apgalvojumu, ka vairākums dalībvalstu vēl nav paredzējušas uzraudzības un novērtējuma programmas, jo tajās ir neliels ģenētiski modificēto kultūru apjoms;

2.7.3

ar bažām vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīs, kurās, nosakot attiecīgi dažādas tirgus vērtības, ir ņemta vērā atšķirība starp ģenētiski modificētu un ģenētiski nemodificētu barību un/vai kurās reģioniem raksturīgie izstrādājumi vai produkti ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vairo nacionālo lepnumu un rada pievienoto vērtību, ģenētiski modificētu produktu un ģenētiski nemodificētu produktu tirgus nodalīšana mazinātu patērētāju labvēlību, kā rezultātā pazeminātos tirgus cena un, iespējams, rastos ekonomiskie zaudējumi.

2.8.1

konstatē, bet nepiekrīt, ka nejaušo piejaukumu robežvērtības, kuras nosaka Kopienas tiesību akti par ĢMO saturošiem izstrādājumiem, attiecas gan uz tradicionālās, gan uz bioloģiskās lauksaimniecības produktiem;

2.8.2

uzsver, ka noteikumi par bioloģiskās ražošanas metodi paredz ĢMO izmantošanas aizliegumu, un tātad ražošanas procesā nedrīkst izmantot tādas vielas, tostarp arī sēklas, kas saskaņā ar marķējumu satur GMO;

2.8.3

piebilst, ka Komisija nemaz nepiemin bioloģisko lauksaimniecību;

2.8.4

uzsvērti norāda uz nepieciešamību bioloģiskajā ražošanā piemērot “nulles tolerancei” pēc iespējas tuvāku līmeni.

2.9.1

vērš uzmanību uz to, ka sēklas ir līdzeklis gribētai vai negribētai novatorisku biotehnoloģiju ieviešanai ražošanā un vidē un tātad ir ļoti svarīgs līdzāspastāvēšanas mainīgais lielums;

2.9.2

atgādina par Rezolūcijā 2003/2098 (INI) Eiropas Parlamenta pausto viedokli, saskaņā ar kuru informācija par ĢMO klātbūtni sēklās ir priekšnoteikums, lai pareizi īstenotu Direktīvu 2001/18/EK, īpaši attiecībā uz izsekojamību, ārkārtas pasākumiem un uzraudzību saistībā ar ĢMO kaitīgo ietekmi uz vidi un cilvēka veselību.

2.10.1

uzskata, ka ir jāizzina vispiemērotākie pasākumi, pateicoties kuriem līdzāspastāvēšana ir saistīta ar vismazāko vai vismaz pēc iespējas mazāku risku;

2.10.2

uzsver, ka “paraugpraksi” var definēt kā nošķirtas audzēšanas metodes, kas nodrošina līdzāspastāvēšanas saglabāšanu;

2.10.3

piekrīt apgalvojumam, ka pasākumiem jābūt ierobežojošiem un specifiskiem, jo ir maz zinātnisko datu un praktiskās pieredzes attiecībā uz paraugprakses un pasākumu noteikšanu un izmantošanu;

2.10.4

norāda, ka attiecībā uz pasākumiem, kurus Komisija ir konkrēti norādījusi un kuri jāveic, lai saglabātu piesardzības principu līdzāspastāvēšanas īstenošanā, ļauj nojaust, ka nepieciešamā detalizācijas pakāpe varētu aizkavēt līdzāspastāvēšanas īstenošanu vai arī to padarīt tik sarežģītu un dārgu, ka tā kļūs ekonomiski neizdevīga;

2.10.5

atgādina, ka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau iepriekš minētajā atzinumā par līdzāspastāvēšanu iesaka aizliegt ĢMO audzēšanu, ja tā neļauj vai pārāk apgrūtina to pašu vai radniecīgu kultūraugu tradicionālo audzēšanu;

2.10.6

ir vienisprātis ar Eiropas Parlamenta Rezolūcijā 2003/2098 (INI) pausto viedokli, saskaņā ar kuru brīvprātīga atteikšanās vai atteikšanās kādā reģionā audzēt ĢMO var būt efektīvākais un rentablākais pasākums līdzāspastāvēšanas nodrošināšanai;

2.10.7

uzskata, ka Komisijas pieeja salīdzinājumā ar Ieteikumā 2003/556/EK minēto ir nepietiekama, sevišķi ņemot vērā faktu, ka zinātniskā pētniecība kopš 2003. gada līdz pašreizējam brīdim ir sniegusi tikai nedaudzas jaunas atziņas un ka kopējais līdzāspastāvēšanas gadījumu skaits ir niecīgs; uzskata, ka obligāti jānogaida, līdz būs iegūtas pārliecinošākas zinātniskās atziņas par ietekmi vidējā termiņā un ilgtermiņā, ņemot vērā to, ka daudzās dalībvalstīs izmēģinājumi nenotiek;

2.10.8

šajā saistībā atbalsta viedokli, ka Eiropas Komisijai jānosaka īpaši instrumenti pētniecības finansēšanai, lai varētu novērtēt ĢMO sociāli ekonomisko ietekmi reģionālā un vietējā līmenī.

2.10.9

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības kā viendabīgas pārvaldes struktūras ir vispiemērotākais līmenis, kurā novērtēt ģenētiski modificēto kultūraugu laišanas apgrozībā ietekmi attiecīgajā apgabalā, izstrādāt ilgtspējīgas attīstības principam atbilstošus līdzāspastāvēšanas pasākumus, saskaņot vietējā līmeņa pārstāvju intereses un īstenot iespējamos risinājumus.

2.11.1

ņem vērā faktu, ka jau atļautu ģenētiski modificētu produktu apgrozību var aizliegt vienīgi saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EK 23. pantu vai Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. panta 4. vai 5. punktu, tomēr tiem jāatbilst piesardzības principam, pēc kuram jāvadās, ieviešot drošu līdzāspastāvēšanu;

2.11.2

norāda, ka gadījumā, ja pēc atļaujas izsniegšanas tiek konstatēts risks videi vai veselībai, var uzsākt procedūru par atļaujas atsaukšanu vai atļaujas izsniegšanas noteikumu grozīšanu. Komiteja uzsver, ka, ņemot vērā pastāvīgo progresu zinātnisko pētījumu jomā, nākotnē varētu noteikt riska pazīmes, kas pašlaik vēl nav zinātniski pierādītas;

2.11.3

uzskata, ka procedūra par atļaujas grozīšanu vai atsaukšanu gadījumā, ja ir parādījies risks, ir pārāk ilga un sarežģīta un ka spēkā esošā uzraudzības sistēma ir neatbilstoša; norāda uz riskiem, kas radīsies, ja arī turpmāk notiks apzināta tirdzniecība vai izmantošana slēgtās sistēmās laikā, kad jāievēro termiņi saistībā ar atļaujas atsaukšanu vai grozīšanu;

2.11.4

norāda uz tendenci, kas pastāv dažās valstīs, kurās kopš vairākiem gadiem tiek audzēti ĢM augi un kuras pārskata savu nostāju, lai atgūtu līdzsvaru vidē un ietekmētajās kultūrās, arī saistībā ar parazītu klātbūtni, kuri izrādījuši izturību pret ģenētiskajām pārmaiņām.

3.1

prasa, lai vispirms tiktu veikti labojumi priekšnoteikumiem, kas minēti 2.1. punktā. Jaunās uzraudzības, veselības un vides risku novērtēšanas procedūras, sēklas tīrība, drošības klauzulas deleģēšana, iespēja ieviest “paraugpraksi” kā zinātnisko pētījumu rezultātu vidējā un ilgtermiņā un tolerances procentuālā līmeņa pārskatīšana ir pirmais solis pareizas sistēmu līdzāspastāvēšanas īstenošanā; līdz minēto koriģējošo pasākumu īstenošanai arī turpmāk paliek spēkā pašreizējie atsevišķu ĢMO produktu aizliegumi, ko dalībvalstis noteikušas, piemērojot piesardzības principu;

3.2

atbalsta to, ka pasākumi dabas rezervātu un citu ekoloģiski jutīgu apgabalu aizsardzībai jāregulē valsts un vietējā līmenī, kā to aicina darīt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā atzinumā par līdzāspastāvēšanu (CESE 1656/2004);

3.3

uzskata, ka nepieciešama ciešāka Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes un par līdzāspastāvēšanu atbildīgo valsts iestāžu sadarbība un aicina Komisiju turpināt strādāt šajā virzienā;

3.4

atbalsta to, ka reģionālās un vietējās pašvaldības aktīvi jāiesaista konsultāciju procesā, un aicina Komisiju sistemātiski un plaši ņemt vērā reģionālo un vietējo aspektu ziņojumā par līdzāspastāvēšanu, kas tiks publiskots 2008. gadā;

3.5

lūdz to iesaistīt Kopienas noteikumu izstrādē, kuru mērķis būtu viest skaidrību attiecībā uz jautājumiem, kas jāatrisina pirms līdzāspastāvēšanas īstenošanas. Tādējādi varētu panākt neatkarīgu, bet saskaņotu nostāju un novērst uzkrītošu atšķirību rašanos tiesību aktos, kas var izraisīt nepieļaujamu investīciju kapitāla aizplūšanu uz vietām, kur likumdošana ir liberālāka;

3.6

aicina dalībvalstis izstrādāt uzraudzības un novērtējuma programmas, kas ir saskaņotas ar pieņemamajiem pārvaldības pasākumiem un instrumentiem;

3.7

prasa, lai pirms ĢMO ieviešanas noteiktā teritorijā tiktu veikti atbilstīgi pētījumi un aicina Komisiju un dalībvalstis precizēt nepieciešamos resursus un programmas, lai sniegtu maksimālu tehnisko un finansiālo atbalstu zinātniskajai pētniecībai, tostarp vietējā un reģionālajā līmenī;

3.8

uzsver, ka valsts un reģionālajos tiesību aktos par līdzāspastāvēšanu ir nepārprotami jāatsaucas uz piesardzības principu;

3.9

aicina Komisiju, izstrādājot priekšlikumus tiesību aktiem, pienācīgi ņemt vērā šādus aspektus;

3.10

aicina dalībvalstis un reģionus nodrošināt pārrobežu sadarbību ar kaimiņu reģioniem, lai nodrošinātu līdzāspastāvēšanas pasākumu sekmīgu norisi pierobežas zonās;

3.11

šajā saistībā iesaka Komisijai izveidot tīmekļa vietni, kurā ir atrodamas saites uz esošajiem valsts izvietojuma reģistriem Eiropā.

10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/18

A.

Lauku pašvaldības plašās Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijās ir visizplatītākā administratīvi teritoriālā vienība. Pēc pēdējās jauno dalībvalstu iestāšanās lauku pašvaldību skaits ES ir palielinājies un vēl vairāk palielināsies pēc nākotnē paredzamās Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās ES. Tādēļ ne vien valstu, bet arī Kopienas līmenī jāvelta arvien lielāka uzmanība politikas jomām, kas vērstas uz lauku attīstību.

B.

Eiropas iestādes ļoti nopietni risina jautājumu par Kopienas politiku tuvināšanu iedzīvotāju reālajām interesēm. Šajā sakarā ES būtu lietderīgi vairāk ņemt vērā daudzo vietējo pašvaldību, kas ir tās sastāvā, tajā skaitā arī saimnieciski mazāk nozīmīgu un reti apdzīvotu pašvaldību, vajadzības.

C.

Pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kuru raksturo stipra konkurence gan starp ražošanas sistēmām, gan starp reģioniem, lauku pašvaldības un to iedzīvotāji ir starp vājākajiem dalībniekiem, un pastāv risks, ka attiecībā uz konkurētspēju tie var atpalikt.

D.

Lauku pašvaldības pilda svarīgu funkciju reģiona pārvaldīšanā, novēršot lauku rajonu un ģeogrāfiski neizdevīgā stāvoklī esošu reģionu pamešanu, kā arī mazinot hidroģeoloģiskās nestabilitātes risku.

E.

Lauku pašvaldībām var būt būtiska nozīme reģionālo resursu labākā izmantošanā, aizsargājot un veicinot kultūras vērtības, vietējās tradīcijas un īpatnības, īstenojot ražošanas un ekonomiskās iniciatīvas, kas izceltu vietējās īpatnības, vienlaicīgi sekmējot ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību.

F.

Lai risinātu problēmas, kas saistītas ar pārvaldes struktūru niecīgajām iespējām pašvaldībās ar mazu iedzīvotāju skaitu, lauku pašvaldības ir attīstījušas organizācijas, vadības, partnerattiecību un sadarbības starp pašvaldībām veidus, kurus ir vērts atbalstīt un izplatīt arī ar atbilstošiem likumdošanas un finanšu instrumentiem.

G.

“Ilgtspējīgu kopienu” koncepcijas apstiprināšana (8) tagad ir jaunu diskusiju centrā par reģionu ekonomiskās un sociālās izaugsmes stratēģiskajiem mērķiem, kas nodrošinātu līdzsvarotu un ilgtspējīgu lauku attīstību. Šī koncepcija var pilnīgi realizēties galvenokārt lauku rajonos.

1.1.1

atzīmē grūtības lauku rajonu un lauku pašvaldību noteikšanā un konstatē, ka katrā dalībvalstī tiek izmantotas dažādas definīcijas, kurām kopīgais bieži vien ir tikai atšķirības ar pilsētas teritoriju uzsvēršana vai kas kā objektīvu kritēriju pieņem noteiktu iedzīvotāju blīvumu vai noteiktā rajonā no visas ekonomiskās darbības lauksaimniecībai veltītu proporciju;

1.1.2

norāda uz lauku rajona definīciju, kas jau ir dots vienā no tās iepriekšējiem atzinumiem (9) un kuru savukārt citē “Eiropas lauku rajonu harta”: “Ar terminu” lauku rajons “saprot kādas iekšējas vai piekrastes teritorijas daļu, ieskaitot ciematus un mazpilsētas, kuras lielākā daļa tiek izmantota lauksaimniecībai, mežsaimniecībai, akvakultūrai un zivsaimniecībai; lauku teritorijas lauksaimniecībā izmantojamās un neizmantojamās daļas veido no pilsētas teritorijas atšķirīgu identitāti, kuru savukārt raksturo liels iedzīvotāju blīvums un vertikālas un horizontālas struktūras”;

1.1.3

ņem vērā faktu, ka Eiropas Savienība lauku pašvaldību definēšanā izmanto ESAO izstrādāto kritēriju, saskaņā ar kuru tās ir pašvaldības ar mazāk nekā 150 iedzīvotājiem uz km2. Tomēr šāda definīcija neietver piepilsētu rajonus, kur iedzīvotāju blīvums ir augstāks;

1.1.4

norāda, ka šajā atzinumā runa ir par lauku pašvaldībām šī termina visplašākajā nozīmē, iekļaujot tajās arī piepilsētu rajonus, kuru ekonomika pārsvarā ir balstīta uz lauksaimniecību;

1.1.5

norāda, ka saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem lauku teritorijas aizņem aptuveni 90 % no ES teritorijas un tajās dzīvo 25 % no Eiropas iedzīvotājiem. Turklāt jaunajās dalībvalstīs lauksaimniecības nozarē nodarbināto skaits ir trīs reizes lielāks, salīdzinot ar 15 vecajām dalībvalstīm, un kandidātvalstīs tas ir vēl lielāks;

1.1.6

tomēr norāda, ka šajos rajonos ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni par trešdaļu zemāki nekā vidēji Eiropā un ka pakalpojumi ir mazāk attīstīti, un šajā sakarā uzsver, ka daudzas lauku pašvaldības raksturo augsts strukturāla bezdarba līmenis, zemi ienākumi uz vienu iedzīvotāju, ļoti izteikta iedzīvotāju skaita samazināšanās un zems tirdzniecības, rūpniecības un tūrisma nozaru attīstības līmenis;

1.1.7

uzskata, ka, kaut arī lauku pašvaldību IKP liecina par to vājumu, tomēr jāatzīst, ka lauku ekonomikai izdodas saglabāt šo teritoriju dzīvotspēju, piesaistīt investīcijas un tūrismu, kā arī saglabāt un aizsargāt vidi;

1.1.8

uzsver, ka ES lauku reģioni ir pakļauti lielai nepieciešamībai mainīties: globalizācija un tās radītās izmaiņas līgumos Pasaules tirdzniecības organizācijas ietvaros izraisīs ievērojamu un pakāpenisku subsīdiju samazināšanu lauksaimniecībai, padarot neefektīvu KLP tās pašreizējā veidā;

1.1.9

pauž bažas, ka starptautiskās konkurences apstākļos investori slieksies ieguldīt līdzekļus rajonos, no kuriem sagaida lielāku peļņu. Tas nozīmē, ka galvenokārt tiks dota priekšroka rajoniem ar augstu iedzīvotāju blīvumu un pilsētu teritorijām, lauku teritorijām paliekot zaudētājos.

2.1.1

uzskata, ka investēt lauku attīstībā nenozīmē vienīgi gūt tūlītēju peļņu ekonomiskā nozīmē, bet gūt finansiāli nenovērtējamu “sabiedrisko labumu”, kas nozīmē vēsturiskā un kultūras mantojuma vērtības celšanu, ainavas saglabāšanu, bioloģisko daudzveidību un labus apstākļus florai un faunai;

2.1.2

šajā sakarā uzskata, ka ir nepieciešama lauku centru sociālās struktūras saglabāšana, lai neizšķērdētu to kultūras mantojumu, lai izceltu mantojuma nozīmi un nodotu to talak jaunajām paaudzēm.

2.2.1

lai nepieļautu iedzīvotāju skaita samazināšanos laukos un palīdzētu lauku attīstībai, uzskata, ka ir ļoti svarīgi veicināt lauku rajoniem piemērotu uzņēmējdarbību, kas ilgākā laika periodā nerada urbanizācijas procesu;

2.2.2

norāda, ka nolūkā novērst darbaspēka novecošanos laukos, radot reģionā jaunas iespējas un darba vietas, kas piesaistītu jauniešus un tādējādi ļautu izvairīties no iedzīvotāju skaita samazināšanās un masveida pārcelšanās, ir uz vietas jāatbalsta apmācība, zināšanu papildināšana, profesionālā specializācija un, pamatojoties uz vietējiem resursiem, jādažādo darbības.

2.3.1

uzskata, ka lauku rajonu konkurētspējas uzlabošana nozīme investēt modernizācijā un kvalitātes veicināšanā, vienlaikus aizsargājot vidi un kultūras un arhitektūras mantojumu, papildus pilsētvides attīstībai;

2.3.2

uzsver, ka lauku rajonu saimnieciskajai attīstībai ir nepieciešamas investīcijas pētniecībā un izstrādē, lai tiktu pielietotas jaunās tehnoloģijas un jauni procesi, izmantojot arī pozitīvas pieredzes tīklu izveidošanu;

2.3.3

lai sniegtu ieguldījumu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā arī lauku rajonos, uzskata par nepieciešamu veicināt jauninājumus mazos un vidējos lauksaimniecības uzņēmumos, investējot iekārtās un apmācībā, tādējādi modernizējot visu ražošanas ķēdi un iegūstot daudzkārtējus praktiskus rezultātus;

2.3.4

turklāt uzskata, ka ir lietderīgi turpināt programmā Leader uzsākto pieeju, kas ļāva veidot sadarbību starp valsts un privāto sektoru lauku rajonu vietējai attīstībai;

2.3.5

lauku pašvaldībām iesaka atbalstīt vietējo uzņēmējdarbību, kas veicina lauku attīstību, tomēr ilgā laika periodā nerada urbanizācijas procesu.

2.4.1

norāda, ka ir lietderīgi attīstīt vietējo ekonomiku, pēc iespējas vairāk dažādojot darbības profilus;

2.4.2

lai sasniegtu šo mērķi, uzskata, ka ir jāatbalsta lauksaimnieki un jāievieš pārvaldības sistēmas, kas viņiem ļautu labāk reaģēt uz tirgus tendencēm, veicināt uzņēmējdarbību, veidot dinamiskākus lauksaimniecības un ar to saistītus uzņēmumus, izstrādājot jaunas tirdzniecības stratēģijas, veicinot paraugprakses tīkla izveidošanu un sekmējot profesionālās palīdzības un salīdzinošās novērtēšanas (benchmarking) pasākumus;

2.4.3

uzskata, ka ir būtiski veicināt lauksaimniecības uzņēmumu piekļuvi kredītiem, arī ar īpašu apgrozības fondu starpniecību.

2.5.1

vērtē pārtikas kvalitāti kā svarīgu faktoru darba vietu radīšanā, ņemot vērā lauksaimniecības ražojumu un augstas kvalitātes pārstrādāto lauksaimniecības produktu lielo izaugsmes potenciālu;

2.5.2

lai lauksaimniecības pārtikas nozarei būtu attīstības iespējas, kādas piedāvā jaunās tehnoloģijas, uzskata, ka jāuzlabo informācija par produktu kvalitāti, jāinvestē kvalitātes preču zīmēs, bioloģiskajā lauksaimniecībā un ražošanas metodēs, kas sekmē vides aizsardzību un dzīvnieku labturību;

2.5.3

atzīst, ka bioloģiskā lauksaimniecība ir viena no Kopienas lauksaimniecības dinamiskākajām nozarēm un ka ir arvien vairāk lauksaimniecības uzņēmumu, kas pievēršas projektiem, kuri veicina pāreju uz bioloģisko ražošanu, un ka šī lauksaimniecības nozare ir finansiāli jāatbalsta;

2.5.4

uzskata, ka jāaizsargā un jāveicina tradicionālo kultūraugu audzēšana un jāizvērš ienākuma avoti, pilnībā izmantojot vietējos raksturīgos izstrādājumus kvalitatīvu produktu ražošanā un tirdzniecībā;

2.5.5

uzsver, ka lauku pašvaldībām var būt būtiska nozīme raksturīgo produktu attīstīšanā, veicinot iniciatīvas un pasākumus produktu kvalitātes uzlabošanai un to izplatīšanai tirgos, sākot ar vietējiem un reģionālajiem tirgiem.

2.6.1

uzskata, ka jaunajām tehnoloģijām jāveicina lauku rajonu attīstība;

2.6.2

norāda, ka lauku kopienās gan valsts pārvaldes struktūras, gan ekonomikas dalībnieki vēl maz izmanto šīs tehnoloģijas;

2.6.3

atzīmē, ka privātie uzņēmēji īpaši netiecas investēt modernajās tehnoloģijās lauku rajonos, jo uzskata, ka zemā iedzīvotāju blīvuma dēļ investīcijas varētu izrādīties neizdevīgas īsā un vidējā termiņā;

2.6.4

šo iemeslu dēļ uzskata, ka ir jāizstrādā mūsdienīgu sakaru līdzekļu un tehnoloģiju izplatības vadības politikas Kopienas līmenī un atbalsta politikas valstu un reģionālā līmenī, kuras tuvinātu attālākos reģionus pārējai ekonomikas sistēmai;

2.6.5

līdz ar to uzskata, ka ir nepieciešamas investīcijas, kas ļautu paplašināt platjoslas aptvērumu, nodot lauku iedzīvotāju rīcībā IT instrumentus un aprīkojumus un nodrošināt nepieciešamo apmācību to pareizai izmantošanai, un uzskata, ka IT varēs atvieglot vietējo tirgvedību un veicinās jaunu uzņēmējdarbību un “lauku” produkcijas tālpārdošanu.

2.7.1

apzinās, ka dabas resursu saglabāšana, tāpat kā to lietderīga izmantošana un otrreizēja izmantošana var veidot būtisku potenciālu lauku rajonu attīstībai;

2.7.2

šajā sakarā uzskata, ka ūdens, vējš un biomasa ir stratēģiski resursi un ka fosilajai degvielai alternatīvo energoapgādes sistēmu veicināšana var būt laba iespēja daudzām valsts pārvaldes struktūrām, kas kā iekārtu tiešie apsaimniekotāji vai līdzapsaimniekotāji ir atbildīgas par enerģētisko resursu pārvaldi un sadali;

2.7.3

norāda, ka vietējo enerģijas avotu izmantošana ļautu vietējām kopienām kļūt neatkarīgākām un drošākām attiecībā uz energoapgādi;

2.7.4

uzsver pilnīgu nepieciešamību risināt šos jautājumus lauku pašvaldību ietvaros, kā rezultātā varētu rast novatoriskus ceļus, lai uzlabotu vides aizsardzību, lauksaimniecības atkritumu izmantošanu un otrreizēju izmantošanu un jaunu darba vietu radīšanu;

2.7.5

vērš uzmanību uz faktu, ka nesenie pētījumi liecina, ka papildus tradicionālajai alternatīvajai degvielai, kuru iegūst no tiešas produkta, piemēram, rapšu vai kukurūzas, audzēšanas, var izrādīties ienesīga arī degvielas ražošana no lauksaimniecības atkritumiem un no mežu apsaimniekošanas, kā arī no citām enerģijas kultūrām, un uzsver, ka nozares vispozitīvāko saimniecisko un sociālo ietekmi var panākt, ja savākšanu, pārstrādi un izmantošanu veic vietējās pašvaldības ietvaros.

2.8.1

atsaucas uz Eiropas Ainavu konvenciju un atzīmē, ka lauku ainava ir Eiropas Savienības kultūras mantojuma būtiska sastāvdaļa;

2.8.2

atgādina, ka Konvencijas izvirzītais mērķis ir “veicināt ainavu aizsardzību, pārvaldību un plānošanu un organizēt Eiropas sadarbību šajā jomā”, lai panāktu “ilgtspējīgu attīstību, kas balstās uz līdzsvarotu saikni starp sociālajām vajadzībām, ekonomisko darbību un vidi”;

2.8.3

uzsver, ka ainava ne tikai veido daļu no vietējās kultūras, bet ir arī ievērojama ekonomiska bagātība, kas veicina darba vietu rašanos, pateicoties faktam, ka var reklamēt dabas un kultūras objektus ar tādu pasākumu palīdzību, kas attīsta ilgtspējīgu tūrismu;

2.8.4

no jauna apstiprina vietējo pašvaldību funkciju reģiona pārvaldīšanā un tā aizsardzībā pret hidroģeoloģiskās nestabilitātes risku un uzsver nepieciešamību izplatīt tādu reģiona pārvaldes kultūru, kas apzinātos riskus un rīkotos tālredzīgi;

2.8.5

uzskata, ka, ņemot vērā ar ainavas un reģiona izmantošanu saistīto pasākumu, kas vērsti uz visas lauku tūrisma nozares atbalstīšanu, aizvien lielāko nozīmi saskaņā ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu “Tūrisms un kultūra: divi izaugsmi veicinoši faktori”, pašvaldības var izvērst vietējās tirgvedības kampaņas, veicinot ilgtspējīgu tūrismu kā bagātību, kas spēj nostiprināt vietējo ekonomiku, aizsargājot vidi;

2.8.6

uzskata, ka ir lietderīgi ar dažādiem veicināšanas pasākumiem atbalstīt pamesto ēku pārbūvi. Pēdējās desmitgadēs vērojamās iedzīvotāju aizbraukšanas dēļ daudzas mazās apdzīvotās vietas ir pamestas, un, lai tajās atgrieztos iedzīvotāji un tās atsāktu dzīvot, ir vajadzīga to dzīvojamā fonda un vēsturisko ēku pamatīga uzlabošana.

2.9.1

konstatē, ka līdz ar iedzīvotāju skaita samazināšanos dažu Eiropas reģionu lauku pašvaldībās ir grūti uzturēt pietiekamu pakalpojumu klāstu. Īpaši ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu infrastruktūra, kā arī atkritumu apglabāšana un pārstrāde un sabiedriskais transports ir domāti pietiekami plašam lietotāju lokam. Lai lauku rajonus saglabātu kā dzīves un darba vietu, jāmeklē lietderīgi risinājumi, kas ir saskaņā ar subsidiaritātes principu;

2.9.2

norāda, ka vietējo pašvaldību un ekonomikas dalībnieku publiskā un privātā partnerība ir viena no iespējām, lai attīstītu infrastruktūras un savienojumus ar energotīkliem un datortīkliem, paaugstinot dzīves kvalitātes līmeni lauku pašvaldībās;

2.9.3

uzskata, ka atbilstošu komunālo, sociālo un iedzīvotājiem tuvu pakalpojumu piedāvājums var pamudināt jaunas ģimenes apmesties uz dzīvi laukos, pat ja tās turpina strādāt pilsētā, tādējādi pavēršot pretējā virzienā lauku pamešanas tendenci, kas izraisīja pakāpenisku svarīgāko pakalpojumu — skolu, pasta nodaļu un medicīnas iestāžu — likvidāciju;

2.9.4

vērš uzmanību uz izglītības lielo nozīmi un uzsver, ka kvalitatīva cilvēkkapitāla — lauku reģionu pietiekami nenovērtēta potenciāla — klātbūtne ir attīstības priekšnoteikums. Tādēļ Komiteja uzskata, ka ir nepieciešams šajos reģionos uzturēt vidējās izglītības mācību iestādes un atvieglot piekļuvi attālāk esošajām;

2.9.5

uzskata, ka ir būtiski veicināt bērnu aprūpes iestāžu attīstību — bērnu aprūpes struktūru trūkums lauku reģionos var bremzēt sieviešu iesaistīšanos darba dzīvē un kavēt darba tirgus attīstību lauku apvidos;

2.9.6

uzskata, ka vietējam sabiedriskajam transportam ir stratēģiska nozīme: lauku apdzīvotās vietas, kuras ir apgādātas un nodrošinātas ar efektīvu sabiedrisko transportu no un uz blakus esošajiem pilsētu rajoniem, spēj pretoties iedzīvotāju aizplūšanai no laukiem un pat veicināt pretēju procesu;

2.9.7

uzskata, ka pakalpojumi gados veciem cilvēkiem ir izšķirošais faktors, lai iedrošinātu pensionāru pārcelšanos uz laukiem, kur viņi varētu rast labākus dzīves apstākļus un baudīt veselīgāku dzīvesveidu, ienesot papildu ienākumus lauku reģioniem, un uzskata, ka lauku kopienās vecāka gada gājuma iedzīvotāju uzturēšanās jāatbalsta ar atbilstošu infrastruktūru — veselības aprūpes centru, tikšanās un izklaides vietu, palīdzības pakalpojumu — attīstību;

2.9.8

uzskata, ka ir jāizmanto visi līdzekļi kultūras attīstībai un pieejamībai lauku pašvaldību līmenī.

2.10.1

uzskata, ka ir lietderīgi pārdomāt vietējās pārvaldības attīstību lauku pašvaldībās;

2.10.2

norāda, ka pēdējās desmitgadēs daudzās dalībvalstīs notikusi vietējo pašvaldību organizācijas veidu attīstība, kas vērsta uz spēcīgākas un spējīgākas pārvaldes veidošanu vietējās pašvaldībās, kuras raksturo niecīgas struktūras un neliels iedzīvotāju skaits, tostarp ar dažāda veida pašvaldību apvienību palīdzību; uzskata, ka šī parādība, kas institucionālajā līmenī saistās ar administratīvo decentralizāciju, ir stingri un pastāvīgi jāuzrauga sadarbībā ar valstu vietējo pašvaldību apvienībām;

2.10.3

atgādina, ka šī parādība likusi attīstīt arvien jaunus gan administratīvus, gan vadības risinājumus, kuru pamatā ir apvienība un sadarbība starp pašvaldībām, kā, piemēram, pašvaldību apvienības, savienības, konsorcijus un citus tematiskus darbības veidus sadarbības tīklos;

2.10.4

uzsver, ka šāda veida risinājumu pieņemšana atsevišķos gadījumos var nodrošināt kvalitatīvus pamatpakalpojumus, jo jaunās apvienības rada priekšnoteikumus labākai resursu un pakalpojumu izmantošanai, kas pirms tam tika pārvaldīti individuāli un tieši;

2.10.5

uzsver, ka gandrīz visās dalībvalstīs jau pastāv jaunas publiskas vai partnerībā ar privātajām struktūrām izveidotas apvienības, kuru mērķis ir kopīgi pārvaldīt vispārējas nozīmes pakalpojumus šādās jomās: energoapgāde, ūdens apgāde, transports, atkritumi, izglītība, veselības aprūpes iestāžu un sociālo struktūru vadība, vides aizsardzība, sporta objektu vadība un teritorijas kontrole. Turklāt Komiteja norāda, ka šos sadarbības veidus starp pašvaldībām jāatbalsta ar Kopienas programmu un ar salīdzinošās novērtēšanas (benchmarking) pasākumu palīdzību;

2.10.6

norāda, ka teritorijas līmenī pašvaldību kopienu formā ir izveidotas organizācijas, kas balstās uz līdzekļu apvienošanu, solidaritāti un pašvaldību partnerību, un rosina atbalstīt šos pašvaldību sadarbības veidus ar Kopienas programmu un ar salīdzinošās novērtēšanas pasākumu palīdzību.

3.1

uzskata, ka Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) nodibināšana ir ļoti pozitīvs faktors lauku reģionu un jo īpaši lauku pašvaldību turpmākai attīstībai, lai gan tā finansējums bijis daudz zemāks, nekā sākotnēji paredzēts, tas nav noslēgums Eiropas Savienības lauku attīstības politikas evolūcijai. Lai sasniegtu konkrētus un noturīgus rezultātus, Komiteja lūdz Eiropas Komisiju papildināt lauku attīstības stratēģiju un ELFLA ar investīcijām pētniecībā, kultūrā un vidē lauku reģionos, kuras jau atbalsta citi struktūrfondi un citas Kopienas politikas jomas; aicina arī turpmāk uzsvērt ESF, izglītības un nodarbinātības nozīmi;

3.2

iesaka ELFLA atbalstītās darbības papildināt ar citiem kohēzijas politikas pasākumiem, sevišķi attiecībā uz trešo prioritāšu asi, kas saistīta ar dzīves kvalitāti un ekonomikas dažādošanu, un uz Leader programmu. Eiropas Komisija ir paredzējusi, ka dalībvalstis un reģioni nodrošina saistību starp struktūrfondu pasākumiem un trīs ELFLA prioritāšu asīm. Jebkura Kopienas, valstu un reģionālā finansējuma ietvaros lauku pašvaldībām, kurām ir maz resursu un ierobežots ierēdņu skaits, vajadzēs nodrošināt ekonomiskos instrumentus un pasākumus, kas veicinās to turpmāko pastāvēšanu un attīstību;

3.3

vēlas plašāku sadarbību starp abiem Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātiem, kas ir atbildīgi attiecīgi par reģionālo politiku un lauksaimniecības politiku, lai palielinātu ieguvumu no ES finanšu pasākumiem lauku apdzīvoto vietu un teritoriju attīstībai. Kā jau iepriekš tika norādīts, ELFLA viens pats nevar rast risinājumu visām lauku pašvaldību problēmām, un tāpēc ir jāparedz vairāku fondu līdzdarbošanās;

3.4

vēlas lauku finansēšanas kārtības tālāku vispārēju vienkāršošanu;

3.5

lūdz Komisiju, lai pašvaldību savienības pārstāvji tiktu atzīti par partneriem, kas var iesaistīties jaunu prioritāšu noteikšanā, veicināt ELFLA un struktūrfondu programmu iepazīšanu un to praktisku ieviešanu lauku rajonos, tai skaitā attālākos rajonos un rajonos ar zemu iedzīvotāju blīvumu;

3.6

cer, ka šis atzinums veicinās stratēģijas noteikšanu, lai Eiropas lauku pašvaldības izveidotu par “ilgtspējīgām kopienām”. Tādējādi šīs pašvaldības gūtu atpazīstamību Eiropas līmenī, tiktu atzīta to nozīme un sniegts atbalsts to izaugsmei. Šāda pieeja ļaus nostiprināt svarīgākos vides aizsardzības pasākumus vietējā līmenī un, palielinot nodarbinātības līmeni un uzņēmējdarbības iespējas lauku rajonos, ļaus radīt labklājību, kā arī atbalstīt to kultūras vērtību, tradīciju un vietējo īpatnību kopumu un nodrošināt veselībai labvēlīgākus dzīves apstākļus;

3.7

atgādina, ka Eiropas Savienība, kas darbojas saskaņā ar teritoriālās un sociālas kohēzijas principu, nevar neņemt vērā problēmas, ar kurām saskaras mazās pašvaldības, lai nodrošinātu saviem iedzīvotajiem apstākļus pietiekamu ienākumu gūšanai, kas viņus kopā ar jaunajām paaudzēm noturētu reģionā, kā arī atbilstošus pakalpojumus;

3.8

atzīmē, ka arī starp lauku pašvaldībām pastāv ievērojamas ekonomiskās labklājības atšķirības, un uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai fondi panāktu maksimālo pievienoto vērtību, paaugstinot lauku reģionu iedzīvotāju dzīves apstakļus;

3.9

lai panāktu Lisabonas stratēģijas decentralizētāku īstenošanu, vēlas, lai vairāk tiktu ņemtas vērā lauku reģionu vajadzības un lai tiktu nodrošināta līdzsvarotāka politika starp pilsētu un lauku rajoniem, izstrādājot turpmākās tiem veltītās programmas (10);

3.10

atzīmē Eiropas piepilsētu zonu radīto spēcīgo ietekmi uz lauku teritorijām; izsaka vēlmi panākt līdzsvaru starp ilgtspējīgu lauksaimniecību un pilsētu ekonomisko izaugsmi;

3.11

aicina izstrādāt instrumentus un salīdzināšanas un sadarbības kritērijus starp mazām pašvaldībām un administratīvajiem centriem, lai rastu kopīgus risinājumus, kas regulētu to attiecības, sevišķi lielpilsētu tuvumā, vienlaikus nostiprinot mazpilsētu centrus, kas strukturē lauku vidi;

3.12

turklāt uzskata, ka ir lietderīgi uzlabot pilsētu centru un apkārtējo rajonu sakarus tā, lai veicinātu lielo centru atslogošanu un dotu arī iespēju izvēlēties dzīvot ārpus pilsētu centriem, atvieglojot arī lauku apgabalos ražotās produkcijas tirdzniecību;

3.13

vēlreiz apstiprina vispusīga lauku reģionu struktūru dialoga nepieciešamību par programmu izstrādi, īstenošanu, kontroli un vērtēšanu un uzskata, ka ir jānostiprina vietējo varas iestāžu nozīme, lai tās varētu ietekmēt struktūrpolitiku, jo tās vislabāk pārzina reģiona problēmas un vēlmes;

3.14

uzskata, ka lauku pašvaldībām aktīvi jāpiedalās partnerībās, kuras vietējā līmenī organizē gan dalībvalstis, gan reģioni, lai definētu valsts stratēģiskos plānus un lauku attīstības valsts programmas. Līdz ar to uzskata, ka ir vajadzīga augšupēja pieeja, kas ļautu visiem iesaistītajiem dalībniekiem jūtami ietekmēt to izstrādi;

3.15

vēlas, lai starp Eiropas valstu lauku reģioniem arvien vairāk tiktu īstenotas apmaiņas un veidota sadraudzība. Šīs iniciatīvas būs laba izdevība, lai iegūtu jaunas zināšanas, apmainītos ar paraugprakses piemēriem un pieredzi un panāktu lielāku kultūras integrāciju. Svarīgi stimulēt kultūras tūrismu lauku teritorijās, stiprinot vietējo iedzīvotāju organizatorisko prasmi tūrisma jomā un izplatot informāciju par unikāliem tūrisma objektiem visā ES;

3.16

norāda, ka līdz šim daudzas Kopienas sadarbības programmas bija vērstas galvenokārt uz pilsētu rajoniem, un vēlas, lai reģioni un vietējās pašvaldības veicina lauku partnerattiecību rašanos, lai lielāks skaits novatorisku sadarbības pieredzes piemēru interesētu arī lauku reģionus;

3.17

norāda, ka lauku pašvaldības ir īpaši piemērotas novatoriskas enerģētikas politikas, kas vērsta uz atjaunojamās enerģijas avotiem, izmēģināšanai, un cer, ka lauku pašvaldības saņems finansējumu un atbalstu, kas tām dos iespēju investēt atjaunojamajā enerģijā, īpaši saules bateriju paneļos, biomasā un vēja enerģijas ražošanā ar mērķi sasniegt enerģētisko neatkarību, lai to visu izmantotu lauku iedzīvotāju ienākumu paaugstināšanai;

3.18

aicina Komisiju izstrādāt programmu tautsaimniecības nozaru inovatīvo paraugprakšu apmaiņai starp ES lauku pašvaldībām;

3.19

prasa, lai Kopienas politikas jomas neizvirza neizpildāmas prasības amatniekiem un mazajiem uzņēmējiem sakarā ar raksturīgu vietējo preču ražošanu;

3.20

aicina Eiropas Savienību atbalstīt mikrouzņēmumu dibināšanu un attīstību, kas paaugstinātu tradicionālās ražošanas vērtību, un veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību, kā arī jauniešu iesaistīšanos uzņēmumos;

3.21

uzskata, ka 2008. gads ir izšķirošais lēmumu pieņemšanā par KLP nākotni, īpaši attiecībā uz resursu pāreju no pirmā pīlāra uz otro, tāpēc aicina Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu ņemt vērā lauku rajonu vajadzības, izstrādājot turpmākos priekšlikumus;

3.22

lūdz Komisiju ar īpašu politiku izstrādi atbalstīt lauku pašvaldības to centienos apvienot izaugsmi un ilgtspēju un attīstīt potenciālu, kas tām ļautu izveidot neatkarīgu attīstības sistēmu, lai neatpaliktu no pilsētu rajoniem;

3.23

vēlas, lai pašreizējās pārdomās par Savienības teritoriālā plāna izstrādi, sevišķi pārdomās par lauku un pilsētu partnerību, kas ņem vērā mazpilsētu līdzvarojošo nozīmi, liela uzmanība tiktu pievērsta lauku teritoriju nākotnei.

10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/25

Hāgas programmas īstenošana: turpmākā rīcība”

“ES politiku novērtējums brīvības, drošības un tiesiskuma jomā”

“Ziņojums par Hāgas programmas īstenošanu 2005. gadā”

1.

TĀ KĀ iedzīvotāju novērtējums attiecībā uz Eiropas Savienības sniegto pievienoto vērtību būs būtiski atkarīgs no Eiropas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā sekmīguma nākamajos gados,

2.

TĀ KĀ reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir atbildība kārtības un drošības jomā, un tādēļ Eiropas Savienības politikas ietekme un efektivitāte lielā mērā ir atkarīga arī no to iesaistīšanas,

3.

TĀ KĀ brīvības, drošības un tiesiskuma politika ir pilnveidojusies, sniedzot izcilu iespēju uzlabot saikni ar reģionālo un vietējo pašvaldību funkcijām,

1.1

uzskata, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir būtiska nozīme brīvības, drošības un tiesiskuma jomā un atgādina, ka savā iepriekšējā atzinumā (CdR 122/2005) tā ir formulējusi konkrētus ieteikumus nolūkā palielināt minētās Eiropas politikas ietekmi un efektivitāti, tās noteikšanā, īstenošanā un attīstībā lielāku uzmanību pievēršot reģionālajai un vietējai pieredzei;

1.2

ļoti atzinīgi vērtē Komisijas centienus brīvības, drošības un tiesiskuma jomā; paziņojumos, uz kuriem attiecas šis atzinums, Komisija apliecina ambīcijas un apņemšanos sasniegt izvirzītos mērķus; Komiteja tomēr pauž bažas par lielajām atšķirībām Hāgas programmas pasākumu īstenošanā dalībvalstīs;

1.3

apzinās, ka, ņemot vērā skatāmās politiskās jomas sarežģītību un paziņojumu izstrādāšanai atvēlēto īso laiku, nav vienkārši nodrošināt tiešāku reģionālo un vietējo pašvaldību iesaisti; Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka Komisijas nodoms īsā laikā izstrādāt tādu darba metodi, kas ļauj ņemt vērā Komitejas ieteikumus, paziņojumos nav atspoguļots;

1.4

uzskata, ka tādu darba metodi vēl var izstrādāt un tā ir jāizstrādā, cita starpā pamatojoties uz Komisijas paziņojumā (COM(2006) 331) izsludināto diskusiju;

1.5

atbalsta izvēlētās politikas jomas, kam Hāgas programmas izpildes laikā jāpievērš īpaša uzmanība, un atzinīgi vērtē Komisijas centienus pēc iespējas racionalizēt un paātrināt lēmumu pieņemšanas procesu, izmantojot esošajos Eiropas līgumos nodrošinātos juridiskos mehānismus;

1.6

pauž nožēlu, ka pagaidām trūkst pietiekoša pamata labākas pieejas faktiskai pieņemšanai īstermiņā;

1.7

piekrīt nepieciešamībai uzlabot uzraudzības un novērtēšanas mehānismus un atzīmē, ka Komisijas priekšlikumi atbilst tās ieteikumiem; tas ir solis pareizajā virzienā, lai panāktu sistemātiskāku, strukturētāku un integrētāku pieeju, ļaujot uzlabot politikas pārredzamību, atpazīstamību un īstenojamību; pamatojoties uz valstu, reģionālo un vietējo varas ieztāžu zināšanām un pieredzi, varētu izveidot atbilstošu un saskaņotu rādītāju kopumu, kas sniegtu vērtīgu informāciju un ļautu novērst nevajadzīgu dublēšanos;

1.8

vēlas panākt ciešāku reģionālo un vietējo pašvaldību iesaisti novērtējumu izstrādē un īstenošanā un atbalsta priekšlikumu, kas paredz novērtējuma ziņojumu kvalitātes un iedarbīguma nodrošināšanai arī Savienības iestādēs norādīt kontaktpunktus dialogam ar Komisiju;

1.9

uzsver atsevišķu jomu politiku padziļinātu stratēģisku novērtējumu nozīmi un cer, ka tādējādi lielāka vērība tiks veltīta īstenošanas prakses sekām reģionālajā un vietējā līmenī.

2.1

pieprasa, lai, vienojoties par ES iestāžu un reģionālo un vietējo pašvaldību sadarbību brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā, tiktu panākta lielāka skaidrība;

2.2

aicina īsā termiņā darīt pārredzamu veidu, kā šajā atzinumā skatāmo paziņojumu sastādīšanā tikuši ņemti vērā tās iepriekšējie priekšlikumi;

2.3

iesaka Eiropas Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam īsā termiņā meklēt izpildāmus, konkrētus un praktiskus risinājumus trūkumiem, kas norādīti, valstu līmenī transponējot Līguma par ES VI sadaļas instrumentus;

2.4

pieprasa atbilstoši tās iepriekšējam atzinumam ikgadējā progresa ziņojuma sagatavošanā ciešāk iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības, piemēram organizējot uzklausīšanas sanāksmes ar ekspertu grupām. Jāapliecina interese ne tikai par īstenošanu “uz papīra”, bet gan un jo īpaši par praktiskajām sekām, kas cieši saistītas ar uzraudzības un novērtēšanas mehānismu izstrādi;

2.5

konstatē, ka saskaņā ar novērtējumiem cīņā pret nelegālo imigrāciju panāktais process ir ļoti ierobežots. Tādēļ ES noteikti jāuzsāk tādas Kopienas imigrācijas politikas izstrāde, kas risina daudzos ar nelegālajiem imigrantiem saistītos jautājumus;

2.6

aicina īsā termiņā izstrādāt kopīgus pamatprincipus saskaņotai Eiropas sistēmai integrācijas jomā, reģionālo un vietējo pašvaldību vajadzībām radot praksē izmantojamu instrumentu kopumu, lai reģionālajā un vietēja līmenī veicinātu integrācijas procesu un lai tas kļūtu profesionālāks;

2.7

ierosina — atbilstoši iepriekšējam tās atzinumam — veicināt integrācijas procesa pārredzamu iekļaušanu arī dažādās pašvaldību politikas jomās;

2.8

uzstāj, ka, izstrādājot priekšlikumu tiesību aktam par agrā brīdinājuma un informācijas tīkla izveidi kritiski svarīgu infrastruktūru sakarā, nepieciešams iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības;

2.9

iesaka Komisijai paredzēt arī iespēju reģionālajām un vietējām pašvaldībām, NVO un uzņēmumiem tieši piedalīties debatēs par to, kā uzlabot Kopienas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma jomā iedarbīgumu, lai tā (labāk) atbilstu tam, ko no šīs politikas sagaida iedzīvotāji;

2.10

iesaka Komisijai pievērst lielu uzmanību tam, lai ierosināto uzraudzības un novērtēšanas mehānismu izveide nebūtu pārlieku birokrātiska un lai tā būtu vērsta uz praktisku pielietojumu;

2.11

aicina, lai īstenojot plānus par informācijas sniegšanu visām iesaistītajām pusēm, ievērojami tiktu izmantotas reģionālo un vietējo pašvaldību zināšanas un pieredze;

2.12

pieprasa, lai Komisija, īstenojot priekšlikumus attiecībā uz valstu ziņojumu iesniegšanas mehānismu, ņemtu vērā arī Komitejas iepriekšējos ieteikumus. Valstu ziņojumos vienmēr būtu izteikti jāmin veids, kādā politikas īstenošanā ir iesaistītas reģionālās un vietējās pašvaldības. Vienkāršs apgalvojums, ka noris samērā regulārs dialogs, nav pietiekošs.

10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/27

1.1

atzīmē, ka attiecīgie reģioni ir guvuši labumu no konverģences programmām, proti, uzlabojies izmantojums un papildināmība, kaut arī ES ekonomikas izaugsmes temps 2005. gadā ir samazinājies;

1.2

tādēļ pozitīvi vērtē paziņojumā izklāstīto secinājumu, ka pašreizējais atšķirību līmenis ES skaidri izvirza ES mēroga tādas reģionālās politikas nepieciešamību, kas sekmētu izaugsmi un mazinātu atšķirības Eiropas Savienībā;

1.3

uzsver, ka, ņemot vērā ES struktūrfondu daudzgadu plānošanas nozīmi valsts ieguldījumu paredzētā apjoma saglabāšanā dalībvalstu ekonomikas lejupslīdes periodos, kohēzijas politikai ir izšķiroša nozīme visos ES reģionos. Bez tam ES sniegtais finansējums nodrošina stabilu plānošanas procesu, ārēju stimulu un “sviras” efektu, kam ir būtiska nozīme ilgtspējīgas reģionālās attīstības nodrošināšanā;

1.4

atzinīgi vērtē to, ka galīgajos noteikumos struktūrfondu izdevumus ir atļauts līdzfinansēt ar privātajiem līdzekļiem, lai izvairītos no izdevumu palielināšanās vietējā un reģionālā līmeņa budžetā.

2.1

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas saistībā ar 2005. gada budžeta izpildi;

2.2

atbalsta to, ka Eiropas Komisija ar Kopienas Stratēģisko pamatnostādņu palīdzību īsteno stratēģiskāku pieeju;

2.3

uzsver, ka, izstrādājot Nacionālos stratēģiskos ietvardokumentus (NSID) un rīcības programmas, ir jāievēro partnerības princips, kā tas ir noteikts vispārīgajos noteikumos par struktūrfondiem. Partnerības principam ir būtiska nozīme kohēzijas politikas efektīvā un veiksmīgā īstenošanā;

2.4

atgādina, ka Nacionālo stratēģisko ietvardokumentu un rīcības programmu izstrādē ir svarīgi iesaistīt gan reģionālo, gan vietējo līmeni. Šajā procesā būtu jāievēro kohēzijas politikas efektīvie “vairāku līmeņu pārvaldības” principi, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī ekonomikas un sociālās jomas pārstāvjus;

2.5

uzskata, ka reģionu ekonomiskās izaugsmes ievērojamu atšķirību novēršanas nolūkā ziņojumā būtu jāpievērš vairāk uzmanības jaunajam teritoriālās sadarbības mērķim, ņemot vērā pievienoto vērtību, ko var gūt visas ES kohēzijas politikas mērogā, izmantojot paraugrakses apmaiņu starp panākumus sasniegušajiem reģioniem un reģioniem, kuros izaugsme ir lēnāka;

2.6

izsaka atkārtotas bažas par to, ka līdz 2010. gadam neizdosies sasniegt Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķi attiecībā uz nodarbinātības līmeni 70 % apmērā, kā sasniegšanai vajadzīgi 24 miljoni jaunu darbavietu, ja vien dalībvalstis neieguldīs ievērojamus pūliņus, lai nodrošinātu atbilstīgu ekonomikas izaugsmi;

2.7

atzīst, ka kohēzijas politikā ir jāpanāk izaugsmes un radīto darbavietu skaita pieaugums ar “iezīmēšanas” procesa palīdzību. RK atzinīgi vērtē galīgo sarakstu, kas atļaus veikt daudzus pamatpasākumus, piemēram, transporta, telekomunikāciju, sociālās iekļaušanas jomā, kuri ir svarīgi vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo viens no minēto pašvaldību būtiskākajiem uzdevumiem ir reģionālo atšķirību mazināšana;

2.8

atzīmē, ka iezīmēšanas process izraisīs būtiskas pārmaiņas visos tajos 15 dalībvalstu ES reģionos, kuros iezīmēšanas piemērošana ir obligāta prasība. Iezīmēšanas procesā tādēļ ir jāņem vērā īpašās vajadzības un apstākļi, kas radīsies ES reģionos;

2.9

uzskata, ka no struktūrfondu līdzekļiem atbalstīto izaugsmes un darbavietu radīšanas stratēģiju izstrādē noteikti ir vairāk jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības. Nacionālo reformu programmu un jauno kohēzijas politikas programmu 2007.-2013. gadam veiksmīga izstrāde lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu un vietējā un reģionālā līmeņa darbības savstarpējās koordinācijas kvalitātes;

2.10

uzsver Lisabonas Ikgadējā progresa ziņojumā (IPR) noteikto politiku, kuras mērķis ir iestāžu, kas atbildīgas par nacionālajām reformu programmām, un iestāžu, kuras izstrādā kohēzijas politikas programmas 2007.-2013. gadam, spēcīgāku un sistemātisku savstarpējās koordinācijas mehānismu izstrāde;

2.11

uzsver, ka, ņemot vērā to, ka kvalifikācijas paaugstināšana ir ekonomikas attīstības nozīmīga sastāvdaļa, vietējās un reģionālās pašvaldības spēj dot nozīmīgu ieguldījumu Lisabonas procesā ar izglītības un kvalifikācijas celšanas programmu starpniecību;

2.12

apzinās to, ka ES reģionālā finansējuma pielīdzināšana attiecīgās valsts piešķirto līdzekļu apjomam var paaugstināt līdzekļu izmantošanas efektivitāti, tomēr, neraugoties uz papildināmības jauno definīciju, aicina Eiropas Komisiju saglabāt piesardzību, lai nodrošinātu struktūrfondu turpmāku atpazīstamību vietējā un reģionālajā līmenī;

2.13

atzinīgi vērtē iniciatīvu, ko Eiropas Komisija uzsākusi kopīgi ar Eiropas Investīciju banku, lai sekmētu inovāciju un ilgtspējību reģionālajā politikā, ieskaitot inovatīvāku finansēšanas tehniku reģionos, piemēram, programmas JESSICA (Kopējais Eiropas atbalsts noturīgiem ieguldījumiem pilsētās) un JEREMIE (atbalsts MVU finansēšanas tehnikas jomā);

2.14

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības kopā ar Eiropas Komisiju noteikt vajadzības veiktspējas papildu uzlabošanai vietējā un reģionālajā līmenī, ņemot vērā iepriekšējo programmu rezultātā panākto progresu;

2.15

uzsver Eiropas Savienības pilsētu un lauku apgabalu būtisko mijiedarbību un pauž bažas par to, ka struktūrpolitikas, lauku attīstības un zvejniecības jauno programmu 2007.-2013. gadam sinerģija joprojām nav pietiekama un ka tās joprojām nav pietiekami skaidri nodalītas viena no otras;

2.16

kā vietējās un reģionālās pašvaldības pārstāvoša iestāde izsaka cerību par produktīvu dialogu ar Eiropas Komisiju par ceturto kohēzijas ziņojumu 2007. gada pavasarī.

10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/29

1.1

Dzimumu līdztiesības jautājumu Reģionu Komiteja ir noteikusi par vienu no galvenajām 2006. gada prioritātēm. Ceļveža dzimumu līdztiesībā izstrādāšana skar Eiropas sociālā modeļa pašu pamatu. Vienlīdzīgu iespēju veicināšana un cīņa ar visu veidu diskrimināciju ir būtiskas RK politikas prioritātes.

1.2

Tagad būtu jāseko konkrētiem priekšlikumiem par to, kā sasniegt dzimumu līdztiesību un uzlabot stāvokli, īpaši attiecībā uz sievietēm dalībvalstīs, ievērojot, ka 2007. gads ir gads par vienlīdzīgām iespējām visiem. Dzimumu pakts, par kuru vienojās vairāku dalībvalstu valdības, tāpat kā arī ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībai nosaka virkni uzstādījumu un mērķu, taču šobrīd ir steidzami vajadzīgi konkrēti priekšlikumi, kā šīs politikas iespējams īstenot. Pasākumi tomēr būtu jāveido kā ilgtermiņa pasākumi ar ilgstošu ietekmi un tā, lai tos varētu ilgāk izmantot, proti, ceļvedī līdztiesības nodrošināšanai 2006-2010.

1.3

Dzimumu līdztiesībai ir jākļūst par vispārēji atbalstāmu un vēlamu mērķi vietējo un reģionālo pašvaldību nodrošināto pakalpojumu izmantotājiem un par valdību un visdažādākās pārliecības politiķu īstenotās politikas svarīgāko pīlāru. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām šajā jomā ir būtiska nozīme, jo tās ir vistuvāk iedzīvotājiem un viņus interesējošajiem jautājumiem. Tādēļ pašvaldībām jāpalīdz veidot pozitīvs piemērs nediskriminācijai, īpaši arī tām pildot savu lomu kā galvenajām darba devējām ES un kā galvenajām to pakalpojumu nodrošinātājām, kuriem ir tieša ietekme uz dzimumu līdztiesību (skatīt zemāk).

1.4

Tādējādi vietējām un reģionālajām pašvaldībām jādarbojas kā katalizatoriem, kā atbalsta un veicināšanas struktūrām. To galvenais mērķis ir panākt dzimumu līdzsvaru. Tādēļ ar nepieciešamajiem līdzekļiem jāatbalsta visi, kam ir vajadzīga palīdzība, lai stiprinātu viņu stāvokli sabiedrībā un lai nodrošinātu viņām piekļuvi darba tirgum.

1.5

Lai to panāktu, RK ir jānodrošina, ka pastāv politiska apņemšanās šādās jomās:

Reģionu komiteja un vietējās un reģionālās pašvaldības, ko tā pārstāv, ar konkrētām darbībām ir gatavas sniegt savu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā. Tas tiek darīts, ņemot vērā, ka 2007. gads ir vienlīdzīgu iespēju gads, tomēr pasākumi būtu jāveido kā ilgtermiņa pasākumi ar ilgstošu ietekmi un tā, lai tos varētu ilgāk izmantot, proti, ceļvedī līdztiesības nodrošināšanai 2006-2010.

1.6

RK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu izveidot jaunu ceļvedi dzimumu līdztiesībā, kurā ņemta vērā virkne citu dokumentu, kas nosaka Eiropas politikas vispārējos mērķus, lai sasniegtu dzimumu līdztiesību. Reģionu komiteja iepriekš pieņemtajā atzinumā (1) norādījusi, ka jāizstrādā saskaņota un iekļaujoša stratēģija, lai cīnītos ar dzimumu nevienlīdzību visā Eiropas Savienībā. Dzimumu līdztiesība ir viena no pamattiesībām, tā ir kopīga vērtība, kas nav apspriežama vai pakļaujama ierobežojumiem. Tomēr tai ir nepieciešama arī konkrēta politiska rīcība visos pārvaldes līmeņos, lai šo vērtību varētu nodrošināt.

1.7

Eiropas iestādēm kopumā ir vienots viedoklis par to, ka Eiropas nākotnes panākumi ir atkarīgi no ES un tās iestāžu spējas pievērsties plaša cilvēku loka problēmām. Tādēļ ceļveža panākumi lielā mērā būs atkarīgi no ES iestāžu spējas ceļveža īstenošanas procesā izmantot vietējās un reģionālās pārvaldes dziļās zināšanas un resursus. Pastāv daudzi piemēri tam, kā vietējā un reģionālā līmenī sekmīgi veicināta dzimumu līdztiesība, un būtu lietderīgi izplatīt informāciju par šādu praksi. Šķiet, ka tieši tas pašreizējā ceļvedī nav paredzēts.

1.8

RK atzinīgi vērtē ceļvedī izteikto vēlmi atbalstīt Eiropas institūtu dzimumu līdztiesībai. RK vēlētos sekot debatēm par šīs jaunās aģentūras precīzām pilnvarām un kādā veidā tā plāno vispārējus politiskus mērķus pārvērst konkrētās darbībās. Reģionu komiteja uzsver nepieciešamību pēc uzticamiem un salīdzināmiem zinātniskiem datiem par stāvokli dzimumu līdztiesības jomā dažādos pārvaldes līmeņos un uzskata, ka dzimumu līdztiesības institūts būs nozīmīgs instruments, lai radītu tīklus šādu datu apkopošanai un apmaiņai. Tā arī uzskata, ka vēl viens svarīgs šī institūta uzdevums būtu pārraudzīt dzimumu izglītības politiku un praksi visā ES, kā arī izvirzīt priekšlikumus un ieteikumus uzlabojumiem.

1.9

RK uzstāj, ka attiecībā uz šiem centieniem pastiprināti ir jāuzsver vietējā un reģionālā līmeņa iesaistīšana. Attīstības uzraudzība iedzīvotājiem vistuvākajos līmeņos un paraugprakses apmaiņa ir īpaši svarīga, lai iespējami palielinātu institūta ietekmi. Šajā nolūkā dzimumu līdztiesības institūtam būtu jācenšas atrast veidus, kā decentralizēt tā darbības, un institūtam būtu jāpiešķir šādai rīcībai nepieciešamie līdzekļi.

1.10

Vēl viens svarīgs apstāklis dzimumu līdztiesības uzlabošanai ES līmenī ir nepieciešamība uzlabot pārvaldību tajās ES iestādēs, kas darbojas šajā jomā. Tas jo īpaši attiecas uz Komisijas dažādu struktūru koordinēšanas uzlabošanu, lai stiprinātu dzimumu līdztiesības īstenošanu visās politikas jomās. Tāpat ir nepieciešams pielikt pūles, lai uzlabotu ierēdņu, kā arī pasniedzēju un pedagogu apmācību un izglītību visos līmeņos, palielinot viņu izpratni par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Tam būtu jāietver visos dokumentos izmantotā valoda, īpaši tajos, kur sievietes attēlotas kā minoritāte, tādējādi padarot šādus dokumentus informatīvākus dzimumu neitralitātes izpratnē.

1.11

Būtu jāapsver Komisijas noteiktās prioritāro jomu hierarhijas pārskatīšana. Lai novērstu acīmredzamo nevienlīdzību, kas šodien joprojām pastāv tādā jomā kā dzimumu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos un politiskajā dzīvē kopumā, efektīvā ceļvedī būtu jāpievērš uzmanība gan sociālās, gan arī ekonomiskās vienlīdzības jautājumiem. Visā Eiropā aizvien vairāk palielinās izpratne par to, ka dzimumu līdztiesībai ir svarīga nozīme, lai nodrošinātu Eiropas ekonomisko labklājību, un par to, ka līdztiesība ir nozīmīgs mērķis pats par sevi. Par spīti tam, ka Eiropa lepojas, piemēram, ar dzīves standartiem, kas kalpo par modeli pārējām pasaules valstīm, ne visās ES dalībvalstīs ekonomiskā labklājība atspoguļojas kā dzimumu līdztiesība un labāka sieviešu labklājība. Šī iemesla dēļ ir svarīgi uzsvērt, ka ekonomiskā labklājība nenozīmē automātiski dzimumu līdztiesību. Lai panāktu, ka Eiropā valda dzimumu līdztiesība, nedrīkst iet aplinkus ceļu, un ir jāizmanto visi iespējamie šā mērķa sasniegšanas līdzekļi.

1.12

Vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ir vistuvāk cilvēkiem un atbild par lielāko daļu cilvēku ikdienas dzīvē nozīmīgo sociālo, izglītības un ekonomisko aspektu, spēj efektīvi īstenot dzīvē ceļvedī ietvertās vērtības un struktūras. To atzīst arī Eiropas Komisija un atzinīgi vērtē “Eiropas Hartu par dzimumu līdztiesību”, ko Eiropas Pašvaldību un reģionu padome izstrādāja Eiropas Komisijas Piektās rīcības programmas ietvaros. Ceļveža vērtībām ir jākļūst par reģionālā un vietējā līmenī īstenotās politikas neatņemamu sastāvdaļu. Tieši minētajā līmenī iespējams vislabāk izskaust dzimumu stereotipus izglītībā, apmācībā un kultūrā, kā arī stiprināt dzimumu līdztiesības pārvaldību un vislabāk efektīvi uzraudzīt šo procesu.

1.13

Iestādēs gan ES, gan arī valstu, reģionālā un vietējā līmenī vērojama tendence apspriest dzimuma jautājumus vienīgi no statistikas viedokļa. Kaut arī uzticama un salīdzināma statistika ir ļoti lietderīga un nepieciešama, lai izprastu pašreizējo stāvokli, pastāv draudi, ka statistiku var izmantot tādas politikas attaisnošanā, kuras mērķi ir tikai un vienīgi formāli. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt statistikas precīzu skaidrojumu, lai to varētu īstenot piemērotā un konkrētā rīcībā. Ja statistikā tiktu uzrādīts sadalījums starp dzimumiem, būtu iespējams labāk izvērtēt datus un ES īstenotās dzimumu politikas ietekmi vai arī ietekmes trūkumu vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī.

1.14

Šķiet arī, ka tieši reģionālajā un vietējā līmenī varētu efektīvi izlietot jaunus finanšu līdzekļus un īstenot cita veida iniciatīvas, lai ieviestu vērtības un izveidotu struktūras, kas nepieciešamas ceļvedī izvirzīto mērķu sasniegšanai. Sabiedrības sociālās attīstības plānu izstrāde var būt vadības instruments, kas palīdzēs reģionālajām un vietējām pašvaldībām apzināt vietējās sabiedrības vajadzības un, pamatojoties uz zinātnisku izpēti, strādāt, lai apmierinātu mērķtiecīgi izvēlētu nelabvēlīgā stāvoklī esošu grupu vajadzības.

1.15

Ir skaidrs, ka Lisabonas mērķu sasniegšanai nepieciešams abu dzimumu ieguldījums, īpaši jau sieviešu. Tas ietver viņu dalību darba tirgū, vīriešu lielāku iesaistīšanos ģimenes pienākumu veikšanā, kā arī vīriešu un sieviešu iespējas apvienot ģimenes un darba pienākumus, kam, kā šķiet, ir izšķiroša ietekme uz ES nākotnes demogrāfisko attīstību.

1.16

Lai to varētu sasniegt, noteikti nepieciešami efektīvi līdzekļi, lai veicinātu vīriešu līdzvērtīgu piedalīšanos ģimenes pienākumu veikšanā, kā arī vairāk un labākas bērnu aprūpes iestādes, kuras ir pieejamas un kuras var atļauties tie, kam šīs iestādes nepieciešamas. Daudzām ES dalībvalstīm jāpieliek lielākas pūles, lai sasniegtu Barselonā 2002. gadā noteiktos mērķus šajā jomā, un šo mērķu izpildē valstīm būtu cieši jāsadarbojas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

1.17

Ilgtermiņa politisko mērķu vērtība būtu atkarīga no konkrētu politiku izstrādes, kam piešķirts atbilstošs finansējums un saskaņā ar kurām katram sabiedrības loceklim būtu īpaša vērtība un katrs būtu ieguvējs. Turklāt jāatbalsta un jāveicina arī jaunas iniciatīvas, kas kliedē stereotipus par dzimumu lomu profesionālajā, privātajā un politiskajā dzīvē.

1.18

RK uzskata, ka pamata uzdevums ir nodrošināt to, ka pastāv konkrētas iespējas, kuras dzimumu līdztiesību padarītu par realitāti. Būtībā rezultāti ir atkarīgi tieši no iespēju esamības. Tirgus uzmanība ir veltīta peļņai un cenu politikai, kā arī sniegto pakalpojumu kvalitātei. Dzimumu līdztiesība ir sasniedzama tikai tādā gadījumā, ja nozīmīgi pakalpojumi — augstas kvalitātes pakalpojumi — ir pieejami visiem iedzīvotājiem. ES sociālajā programmā šie apstākļi būtu jāņem vērā.

1.19

Pirms vairākiem desmitiem gadu Eiropā tika panākta vienošanās par vienlīdzīgai darba samaksai nepieciešamo tiesību aktu pieņemšanu. Šodien mēs joprojām esam tālu no līdztiesības (2). ES iestādēm ir nepieciešama stingra politiska apņemšanās ieviest jau pastāvošos tiesību aktus/direktīvas, arī vēršoties tiesā pret tām dalībvalstīm, kuras joprojām turpina ignorēt spēkā esošos un nākotnē gaidāmos tiesību aktus/direktīvas. ES jāņem vērā pašreizējie apstākļi un jāmudina ES dalībvalstis apņēmīgāk risināt dzimumu līdztiesības jautājumus. Dzimumu līdztiesībai jākļūst par īstenu dalībvalstu prioritāti. Tas stiprinātu ES nostāju, apspriežot dzimumu jautājumus starptautiskos forumos un divpusējās sarunās.

1.20

Tas pats attiecas arī uz steidzamo vajadzību pastiprināt pasākumus cīņā pret cilvēku tirdzniecību. Vietējām un reģionālajām pašvaldība jāsniedz atbalsts, lai cīnītos ar cilvēku tirdzniecības postu un nelegālo imigrantu ekonomisko izmantošanu. Cilvēku tirdzniecība ir kļuvusi par plaša mēroga problēmu, kam ir steidzami vajadzīgs risinājums. Uzmanība jāpievērš arī tam, lai nodrošinātu apcietinājumā esošo nelegālo migrantu, īpaši sieviešu, cieņas un tiesību ievērošanu. Reģionu komitejas mērķis būs aicināt locekļus sadarboties un veicināt šo sadarbību cīņā pret šādiem pārkāpumiem. Tādējādi kļūs efektīvāka arī ES sadarbība cīņā pret šādiem smagiem noziegumiem, kas rada nepanesamas ciešanas un grūtības un aizskar cilvēka cieņu, un izveidosies arī stabilāks pamats visus pārvaldības līmeņus aptverošai starptautiskajai sadarbībai, kas būtu jāpaplašina.

1.21

Ar dzimumu saistīta vardarbība galvenokārt ir vīrieša vardarbība pret sievieti. Tā ir būtiska sociāla problēma, kas apdraud sieviešu un bērnu veselību, labklājību un dzīvību. Tā ir pamattiesību pārkāpums, proti, tiek pārkāptas cilvēka tiesības uz privāto dzīvi, drošību, brīvību, cilvēka cieņu, kā arī fizisku un emocionālu integritāti. Svarīgākie profilaktiskie pasākumi ir informācijas izplatīšana un aktīvs darbs ar iedzīvotājiem, lai mainītu viņu nostāju un domāšanas veidu. Aktīvi sekmējot līdztiesību, iespējams izveidot sabiedrību, kurā sievietēm un vīriešiem ir vienādi priekšnoteikumi un tiesības, sabiedrību, kurā meitenes un sievietes necieš no vīriešu vardarbības. Vietējās un reģionālās pašvaldības atrodas vistuvāk iedzīvotājiem un lielā mērā ir atbildīgas par šiem jautājumiem, tomēr tām ir arī plaša pieredze, šajā līmenī pastāv labi piemēri un programmas, kas paredzētas gan cietušajiem, gan pāridarītājiem.

1.22

Lai sasniegtu patiesu dzimumu līdztiesību, jārisina problēma, kas saistīta ar sieviešu zemo pārstāvības līmeni politikā un ekonomisko lēmumu pieņemšanas procesā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām šajā jomā ir būtiska nozīme, jo dzimumu līdztiesība saistībā ar piedalīšanos politikā un ekonomiskajā dzīvē būtu jāveido, izmantojot augšupēju pieeju. Tādēļ RK iesaka ideju par kvotu sistēmām apspriest dažādos pārvaldes līmeņos. Kvotas pašas par sevi tomēr nespēj atrisināt nevienlīdzības un diskriminācijas problēmu, bet tās var būt viena sastāvdaļa plašākā un integrētā stratēģijā, lai darītu pieejamas pastāvošās struktūras, kuras šobrīd neļauj sievietēm piedalīties lēmumu pieņemšanā.

1.23

Ievērojot, ka nākamais gads ir veltīts “iespēju vienlīdzībai visiem”, RK ir jāuzsver, ka dalībvalstu pienākums ir nodrošināt dzimumu līdzsvaru RK pārstāvētajās valstu delegācijās.

1.24

RK politiskās grupas tiek mudinātas aktīvi piedalīties diskusijā par dzimumu līdztiesību. Sniedzot savu ieguldījumu attiecībā uz “gadu par vienlīdzīgām iespējām visiem”, RK būtu jāizstrādā stratēģija par to, kādā veidā tā plāno strādāt ar valstu delegācijām un politiskajām grupām, lai risinātu jautājumu par dzimumu nevienlīdzīgu pārstāvību RK locekļu vidū.

1.25

RK ar tās komisiju starpniecību būtu jāapņemas nodrošināt to, ka šīs iestādes turpmākie atzinumi ir vienādā mērā balstīti kā uz sieviešu, tā arī uz vīriešu viedokļu līdzvērtīgu ievērošanu un līdzdalību un lai mērķis visā Reģionu komitejas darbā būtu dzimumu vienlīdzība.

1.26

Dalībvalstu un trešo valstu vietējās un reģionālās pašvaldības atšķiras lieluma un izveidošanas laika ziņā, bet tām ir līdzīgi principi un uzdevumi. Jāuzsver, ka pašvaldības ir pārmaiņas virzošais spēks, jo tās pārzina vietējās un reģionālās vajadzības, un tām ir vislabākās iespējas nodrošināt to, ka pakalpojumu sniegšana tiek organizēta tā, lai celtu attiecīgās teritorijas iedzīvotāju labklājību.

1.27

Galvenais uzdevums šajā jomā ir nodrošināt visiem iedzīvotājiem atklātu dialogu un spert konkrētus soļus, lai sasniegtu dzimumu līdztiesību.

1.28

Pašām vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jācenšas veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesība ar tādu jau sākumskolā aizsāktu projektu palīdzību, kurus finansē vai nu ar pašas pašvaldības vai ES piešķirtiem līdzekļiem, daloties arī sasniegto panākumu pieredzē ar citām valstīm.

1.29

Visu līmeņu vietējās un reģionālās pašvaldības spēj mainīt sabiedrībā valdošos uzskatus un līdz ar to arī kultūras normas. To varētu izdarīt, īstenojot stratēģijas, kas paredz, ka mācībspēkiem, darba devējiem un darba ņēmējiem, valstu un starptautiskajām iestādēm un it īpaši plašsaziņas līdzekļiem mērķtiecīgi jāuzrunā sabiedrība, lai nodrošinātu patiesu dzimumu līdztiesību. Tas nozīmē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tāpat arī valstu un ES iestādēm dzimumu līdztiesība būtu jāpadara par vienu no sastāvdaļām to saziņā ar iedzīvotājiem. Tam savukārt nepieciešama piemērota izglītība un apmācība attiecībā uz iestāžu atbildīgajām personām, kā arī plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, lai palielinātu viņu izpratni par dzimumu jautājumiem. Komisijas “Plāna D demokrātijai, debatēm un dialogam”, kuram Reģionu komiteja vēlas pievienot vēl ceturto “D” — decentralizāciju, ietvaros notiekošajās debatēs par Eiropas nākotni dzimumu līdztiesības jautājumi būtu jāiekļauj kā būtisks elements, lai tuvinātu Eiropu iedzīvotājiem.

2.1

Papildus izglītības, ekonomisko un sociālu faktoru izpētei ES arī būtu cieši jāsadarbojas ar plašsaziņas līdzekļiem un jāizrāda vēlme ieviest tādus darbības noteikumus, kuri, neietekmējot iedibinātās brīvības un jaunradi, izskaustu tos faktorus, kas kaitē ceļveža noteiktajām prioritātēm. Plašsaziņas līdzekļi var kalpot ceļveža vērtību izplatīšanai, tomēr pastāvošās dziļi iesakņojušās personiskās intereses varētu slepus tam likt šķēršļus. Visbeidzot, ceļveža mērķu īstenošana varētu būt pārbaudījums ES spējai radīt Eiropas sabiedrību, kura dzimumu līdztiesību atzīst ne tikai vārdos, bet arī darbos.

2.2

Lai demokrātija būtu patiesa un nozīmīga, tai jānodrošina iespēja iedzīvotājiem pilnvērtīgi piedalīties tādu saistošu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu ikdienas dzīvi. Tik ilgi, kamēr pastāvēs dzimumu nelīdztiesība lēmumu pieņemšanas jomā, ES neizdosies panākt pilnīgu demokrātiju. RK un ES iestādēm jādarbojas kopīgi, lai dalībvalstīs paātrinātu demokrātisko procesu reformu, tādējādi nosakot politiskās pārvaldes ētiskos standartus aizvien vairāk globalizācijas pārņemtajā pasaulē. Viens no šādiem ētiskiem standartiem ir dzimumu līdztiesība.

2.3

Jautājums par vardarbību ģimenē, jo īpaši par vīriešu vardarbību pret sievietēm, jārisina arī Eiropas Komisijai, lai, izveidojot ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm, atvieglotu lietas ierosināšanu pret personām, kas ir apsūdzētas vardarbībā pret ģimenes locekļiem, pat ja tās ir mainījušas savu mītnes valsti.

2.4

Dzimumu līdztiesība varētu būt grūti sasniedzama līdz brīdim, kamēr plaši pieejami nekļūs pakalpojumi, kas atļauj sievietēm lēmumu pieņemšanas struktūrās ieņemt to vietu, kas viņām pienākas. Ja tiks sasniegti ceļveža mērķi, uzlabosies sieviešu iespējas iesaistīties darba tirgū un palielināsies viņu iespējas kļūt finansiāli neatkarīgām.

2.5

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas ir galvenās darba devējas, būtu jāuzņemas vadošā loma augstu standartu noteikšanā dzimumu līdztiesības jomā. Daudzos gadījumos tās varētu, piemēram, nodrošināt dzimumu līdztiesību personāla atlases komisijās. Kā svarīgs lēmumu pieņemšanas elements šis apstāklis ļoti bieži tiek ignorēts.

2.6

Vēl viens solis šajā virzienā ir censties panākt, lai RK parādītu sevi kā uzskatāmu paraugu vietējām, reģionālajām, valsts un Eiropas iestādēm, nodrošinot, ka darbā pieņemšanas politikā pilnībā mērā tiek ievērots tas, kā dzimumu līdztiesības jautājumus izprot nākamie kandidāti, un nodrošinot arī jau šobrīd nodarbināto sapratni par šo jautājumu, izmantojot arī apmācības un pārkvalificēšanu.

2.7

RK nav līdzsvarotas locekļu pārstāvniecības dzimumu izpratnē, tādēļ to nevar uzskatīt par labākās prakses paraugu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ES. Izmantojot 2007. gadu — “gadu par vienlīdzīgām iespējām visiem” — kā procesu veicinātāju, RK būtu jāsadarbojas ar tajā pārstāvētajām valstu delegācijām un politiskajām grupām, lai izstrādātu stratēģiju par turpmāko darbu dzimumu līdzsvara sasniegšanai un 2007. gadā publicētu šo stratēģiju.

2.8

Noteikti jāpievēršas arī citām nozarēm, kurās trūkumi dzimumu līdztiesībā nelabvēlīgi ietekmē noteikto mērķu sasniegšanu, jo pastāv tendence aizkavēt vai traucēt pilnīgu un līdzvērtīgu sieviešu līdzdalību visās dzīves jomās. Spilgti piemēri ir vērojami daudzās sociālās politikas jomās, piemēram, veselības aprūpē, izglītībā, kā arī sociālā nodrošinājuma un mājokļu jomā, kas nepievērš pietiekamu uzmanību ar dzimumu saistītām atšķirībām.

2.9

Lai ar ģimenei labvēlīgāku pasākumu palīdzību nodrošinātu, ka sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgi pieejams apmaksāts darbs un pakalpojumi, vietējās un reģionālās pašvaldības var mēģināt veidot partnerības iniciatīvas ar privātām un publiskām struktūrām, mēģinot sekmēt bērnu aprūpes objektu pieejamību, kuriem finansējumu varētu iegūt no struktūrfondiem un/vai no jaunās Progress programmas. Reģiona komitejas politiskajām struktūrām un darbiniekiem jābūt šajā sakarā paraugam. Lai to panāktu, tai ir jāuzņemas iniciatīva nodrošināt bērnu aprūpes telpas, tā kā Komitejas telpas pastāvīgi izmanto tās darbinieki, dažādu veidu apvienības un politiķi.

2.10

Šo iemeslu dēļ liela uzmanība būtu jāvelta vietējo un reģionālo pašvaldību iespējām, jo tās atrodas izdevīgākā stāvoklī, lai ieviestu ceļvedi, jo pašvaldību redzeslokā ir tā kultūras un sociālekonomiskā vide, kurā ceļvedi paredzēts ieviest. Šajā atzinumā Reģionu komiteja pauž uzskatu, ka ceļveža mērķus nav iespējams sasniegt, ja dzimumu līdztiesības process netiek īstenots, izmantojot augšupēju pieeju, pilnībā iesaistot iedzīvotājus vietējā un reģionālā līmenī. Eiropas Pašvaldību un reģionu padomes izstrādātā “Eiropas Harta par dzimumu līdztiesību” ir šajā sakarā ļoti noderīgs atsauces dokuments, jo tā nosaka ceļvedī izvirzīto mērķu konkrētu īstenošanu atbilstīgi vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencēm. Tik tiešām, vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista ne tikai tiešā veidā ar decentralizēta ceļveža palīdzību. RK un tās locekļiem ir jāpopularizē, jāatbalsta un jādarbojas kā dzimumu līdztiesības aizstāvjiem.

2.11

Ja tam piekritīs RK budžeta lēmējinstitūcijas, RK jāorganizē ikgadējs Dzimumu līdztiesības forums, kurā piedalītos vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī valsts, privātā un brīvprātīgā sektora pārstāvji un kurā notiktu metožu, zināšanu un pieredzes apmaiņa. Lai veicinātu plašu līdzdalību, ar to saistītās izmaksas nedrīkst būt augstas.

10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/34

1.

vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi (VNSP), neskatoties uz to atšķirīgo attīstību dalībvalstīs, ir nozīmīga Eiropas sociālā modeļa sastāvdaļa (7),

2.

Kopienas līmenī ir jāizveido stabils un pārskatāms juridiskais pamats VNSP attīstībai, stingri ievērojot subsidiaritātes principu un jo sevišķi vietējo un reģionālo pašvaldību atbildības apjomu šo pakalpojumu mērķu noteikšanā, kā arī vadībā un finansēšanā,

3.

ir nepieciešams apstiprināt vietējo pašvaldību un dalībvalstu brīvību noteikt VNSP mērķus un sniegšanas kārtību, jo pašvaldības visbiežāk ir atbildīgas par šo pakalpojumu sniegšanu, un tām savās teritorijās ir jānodrošina solidaritāte,

4.

jāatgādina, ka VNSP pieder pie vispārējas nozīmes pakalpojumiem (VNP), un šajā sakarā tiem ir būtisks uzdevums nodrošināt solidaritāti sabiedrībā un sociālo vērtību aizsardzību visā Eiropas Savienībā,

5.

uz VNSP ir jāattiecina Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 16. pants, kurā ir uzsvērta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) loma Savienības “sociālas un teritoriālas kohēzijas veicināšanā”, un tāpēc iedzīvotāju tiesības izmantot VNSP ir jāatzīst un jānodrošina tāpat kā saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 36. pantu ir atzītas un nodrošinātas pamattiesības izmantot VTNP,

6.

līdzās VTNP vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi arī ir uzskatāmi par efektīvu Lisabonas stratēģijas īstenošanas līdzekli, kas veicina Eiropas Savienības teritoriālo vienību izaugsmi un konkurētspēju,

7.

šajā sakarā ir labāk jādefinē un jānošķir vispārējas nozīmes pakalpojumu (VNP) jēdziens un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jēdziens, tādējādi radot iespēju labāk noteikt VNSP īpatnības,

8.

šī konceptuālā savstarpējā nodalījuma mērķis, pirmām kārtām ir norādīt uz tā juridiskajām sekām un nodrošināt vietējā līmeņa pārstāvjiem juridisko noteiktību un finansiālo drošību attiecībā uz Kopienas tiesību aktu piemērošanu attiecībā uz vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem, kā arī piešķirt viņiem lielāku rīcības brīvību. Tādā veidā Savienība varēs panākt lielāku vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieku iesaistīšanu vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanas jomā;

9.

šajā sakarā Komisijai jāuzlabo pašreizējie noteikumi, kas attiecas uz VNSP, lai padarītu VNSP jomu pārredzamāku un izvairītos no situācijas, kurā tiktu apšaubīti šo jomu regulējošie ES tiesību akti;

10.

beidzot ir jāparedz tas, ka Eiropas Savienības izstrādātajai nostājai attiecībā uz VNSP piemērojamo regulējumu jābūt saskanīgai ar tām nostājām, ko Eiropas Savienība izstrādā un izstrādās Starptautiskās tirdzniecības organizācijas ietvaros notiekošajām sarunām, piemēram, sarunām par vienu no Vispārēja nolīguma par pakalpojumu tirdzniecību sadaļām “Sociālie pakalpojumi un veselības aprūpe”;

1.1

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas atbilst Baltās grāmatas par vispārējas nozīmes pakalpojumiem īstenošanai — šajā grāmatā tika formulēta sistemātiskāka pieeja, kuras ietvaros galvenā vērība bija pievērsta “vispārējas nozīmes sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu specifiskajām īpatnībām” ar mērķi padarīt skaidrāku “to darbības pamatu”,

1.2

atbalsta šīs specifiskās iniciatīvas iekļaušanu Lisabonas stratēģijas un Sociālās programmas mērķu īstenošanas procesā, jo VNSP tāpat kā VTNP vienlaikus ir ne tikai solidaritātes un ES ekonomikas konkurētspējas avots, bet arī potenciāls darbavietu radīšanai vietējā līmenī, un ir uzskatāmi par Eiropas sociālā modeļa un valstu sociālās aizsardzības un integrācijas sistēmu pamatelementu,

1.3

atbalsta paziņojumā izteikto iniciatīvu sociālos pakalpojumus pielīdzināt vispārējas nozīmes pakalpojumiem; šiem būtiskajiem un vitāli svarīgajiem pakalpojumiem ir īpaša loma sociālās aizsardzības un solidaritātes nodrošināšanā, un tos tiešā veidā sniedz vietējās un reģionālās pašvaldības, vai arī tos uztic sniegt īpašām struktūrām. Tāpēc tos regulē dalībvalstis saskaņā ar tiem publisko politiku mērķiem, kādi dalībvalstīm ir noteikti sociālās aizsardzības jomā. Prasība nodrošināt šiem pakalpojumiem raksturīgo uzdevumu izpildi saskaņā ar Kopienas dibināšanas līguma 16. pantu un 86. panta 2. punktu ir jāīsteno pirmām kārtām,

1.4

vēlas uzsvērt, ka VNSP nedrīkst uzskatīt par mazāk svarīgu iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kategoriju, bet gan gluži otrādi — par elementu, kas nodrošina visiem iedzīvotājiem iespējas izmantot kvalitatīvus sociālos pakalpojumus,

1.5

atgādina, ka VNSP uzdevums ir nodrošināt dalībvalstu atbildības jomā esošās sociālās politikas mērķu īstenošanu, piemēram, sociālo aizsardzību, sociālo pamatvajadzību, t.i., veselības aprūpes, mājokļa, vecu cilvēku un invalīdu aprūpes izglītības, apmācības un darbavietas nodrošināšanu, kā arī solidaritāti ar sociāli neaizsargātām un no sociāliem pakalpojumiem atkarīgām personām,

1.6

atgādina, ka VNSP ir liela nozīme efektīvā cilvēktiesību piemērošanā un cilvēka cieņas aizsardzībā. Šīs tiesības ietvertas Eiropas Pamattiesību hartā un izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālo tiesību tradīcijām un dalībvalstu saistībām starptautiskā līmenī, ko nosaka, piemēram, Eiropas Padomes Sociālā harta jaunākajā redakcijā un Vispārējā cilvēktiesību deklarācija,

1.7

uzskata, ka VNSP veicina Kopienas dibināšanas līguma 2. un 3. pantā minēto pamatuzdevumu īstenošanu, it īpaši nodrošinot augstu sociālās aizsardzības un veselības aprūpes līmeni, ceļot dzīves līmeni un palielinot ekonomisko un sociālo kohēziju,

1.8

apliecina, ka VNSP attīstītība un modernizācija, balstoties uz stabilu saimniecisko un juridisko pamatu, kā arī regulējuma īstenošana ar atbildīgo pārvaldes iestāžu palīdzību vietējā un reģionālā līmenī atbilst Kopienas interesēm,

1.9

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir apzināt VNSP raksturīgās iezīmes, kā arī nepieciešamos modernizācijas pasākumus, ņemot vērā esošās un turpmākās ar sociālo vajadzību apmierināšanu saistītās problēmas, ko rada, piemēram, iedzīvotāju novecošana un kas izriet no nepieciešamības pēc sociālās kohēzijas un integrācijas ikdienas dzīvē gan vietējā, gan reģionālā līmenī,

1.10

piekrīt Komisijas analīzei par īpašām šiem pakalpojumiem raksturīgām iezīmēm, piemēram, tam, ka šos reģionālā un vietējā līmeņa pakalpojumus sniedz atbilstīgi solidaritātes principam un iedzīvotāju individuālajām vajadzībām. Šīs VNSP raksturīgās iezīmes ir jāņem vērā, piemērojot Kopienas tiesību aktus, kas regulē iekšējo tirgu un konkurenci, ņemot vērā, ka šie pakalpojumi tikpat kā neietekmē tirdzniecību Kopienas iekšienē un to attīstība atbilst Kopienas interesēm,

1.11

pauž pārliecību, ka ir jānovērš pastāvošais juridiskās noteiktības trūkums attiecībā uz Kopienas tiesību aktu, ko piemēro VNSP ieviešanai, nosacījumiem. Tā kā VNSP jomā trūkst juridiskās noteiktības, tiem pārāk lielā mērā cenšas piemērot vispārējos noteikumus, kas regulē konkurenci un iekšējo tirgu, un tas var būt nelietderīgi, veicot īpašos, galvenokārt vietējo un reģionālo pašvaldību noteiktos uzdevumus. Šo juridisko nenoteiktību izskaidroja brīdī, kad apsprieda VNSP iekļaušanu direktīvas projektā par pakalpojumiem iekšējā tirgū, un tā bija iemesls tam, kāpēc šo direktīvu neattiecināja uz šiem pakalpojumiem,

1.12

pauž īpašu gandarījumu par to, ka paziņojumā ir atgādinājums par nepieciešamību ievērot subsidiaritātes principu, saskaņā ar kuru VNSG apjomu un sniegšanas kārtību, kā arī finansēšanas veidu nosaka un regulējumu pieņem vienīgi dalībvalstis un pašvaldības,

1.13

uzskata, ka principā vispārējās nozīmes sociālie pakalpojumi ir jāsniedz vispiemērotākajam piegādātājam. Prasības, lai VNSP būtu pieejami visiem vienādā mērā, būtu kvalitatīvi un plānoti noteiktam reģionam, nevar automātiski izpildīt, pateicoties tikai tirgus mehānismiem, un tāpēc ir nepieciešama strukturēta rīcība no publisko iestāžu — iedzīvotājiem vistuvāk esošo vietējo un reģionālo pašvaldību puses, jo sevišķi attiecībā uz piedāvājuma un izcenojuma sistēmām,

1.14

uzskata, ka apmierināmo vajadzību eksistenciālā būtība (mājoklis, veselības aprūpe, nodarbinātība), informācijas asimetrija starp VNSP sniedzējiem un izmantotājiem un lielas daļas šo pakalpojumu izmantotāju piederība sociāli neaizsargāto iedzīvotāju kategorijai padara šādu piedāvājuma noteikšanas veidu, kas atšķiras no normālajām piegādātāja/patērētāja attiecībām, par nepieciešamu un attaisnotu,

1.15

uzskata, ka nav jācenšas pretnostatīt iekšējā tirgus pamatbrīvību īstenošanu Eiropas Savienības pamattiesību īstenošanai vai prasībai labi pildīt vispārējas nozīmes pakalpojumu uzdevumus, bet gan gluži otrādi, izveidojot Kopienas juridisko pamatu, kas būtu piemērots šiem pakalpojumiem un publiskā un privātā sektora iesaistīto pušu īpašajiem uzdevumiem, ir jārod kompromiss starp šīm vērtībām — sevišķi, ja ņem vērā minēto pakalpojumu niecīgo ietekmi uz tirdzniecību Kopienas iekšienē. Šāds kompromisa gars ir nepieciešams gan no iekšējā tirgus viedokļa, gan no Eiropas Savienības ārpolitikas viedokļa, it sevišķi attiecībā uz vienu no sarunu par pakalpojumu tirdzniecību pasaulē (Vispārējais nolīgums par pakalpojumu tirdzniecību) sadaļām “Sociālie pakalpojumi un veselības aprūpe”,

1.16

uzskata, ka šo pakalpojumu sniegšana arī turpmāk jāatstāj tikai dalībvalstu ziņā un ka tie jānodrošina dalībvalsts kompetentajām valsts vai pašvaldību iestādēm. Komiteja uzskata, ka ir jāievieš skaidrība par to, kā Kopienas tiesību akti ir jāpiemēro praksē attiecībā uz sociālo pakalpojumu, kas ir sabiedrības interesēs, sniegšanu — it īpaši jāievieš skaidrība šādās jomās:

šajā kontekstā Reģionu komiteja atgādina, ka VNSP uzdevumu izpilde nekādā veidā nedrīkstētu traucēt Līguma nosacījumu piemērošanu;

1.17

uzsver, ka, īstenojot VNSP pārvaldes principus un kārtību, dalībvalstīm un to pašvaldībām ir jāievēro vispārējie Kopienas dibināšanas līguma principi, tajā skaitā vienādas attieksmes, brīvas kustības, brīvas konkurences un pārskatāmības principi,

1.18

vienlaikus konstatē, ka subsidiaritātes principa ievērošana nedrīkst traucēt Eiropas Kopienai pildīt tās funkcijas, kas tai ir kopīgas ar dalībvalstīm, proti, kontrolēt to, lai VNSP sniegtu saskaņā ar Kopienas dibināšanas līguma 16. pantu,

1.19

izsaka šaubas par to, cik pareizs bija lēmums paziņojumā neapskatīt ar veselības aprūpi saistītos pakalpojumus, vienlaikus tajā minot, ka Komisija šos pakalpojumus paredz izvērtēt atsevišķas iniciatīvas ietvaros; lūdz Komisijai tuvākajā laikā noteikt sociālo pakalpojumu un veselības aprūpes pakalpojumu definīcijas, kurās abi šie jēdzieni ir nodalīti;

1.20

pauž nožēlu, ka Komisija ir izveidojusi tikai ar VNSP sniegšanas “organizēšanu saistīto raksturīgo iezīmju” sarakstu un nav izmantojusi izdevību precīzāk definēt ar šo tematu saistītos jēdzienus, jo sevišķi, ņemot vērā dalībvalstīs pastāvošās politiskās pamatnostādnes VNSP noteikšanai,

1.21

uzskata, ka jebkurā gadījumā šāds ar VNSP sniegšanas organizēšanu saistīto raksturīgo iezīmju saraksts nevar būt pilnīgs vai galīgs, jo ir jāņem vērā dalībvalstu un to pašvaldību brīvība definēt un organizēt VNSP sniegšanu,

1.22

piekrīt Komisijas prasībai nodrošināt visu VNSP modernizēšanu un kvalitātes celšanu — šo procesu sekmē arī minēto pakalpojumu sniegšanas decentralizācija un deleģēšana reģionālam un vietējam līmenim; jo īpaši attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti arī turpmāk jānodrošina tas, ka uz sociālo pakalpojumu piedāvātājiem attiecas tās dalībvalsts kvalitātes standarti un tiesiskais regulējums, kurā pakalpojums tiek sniegts,

1.23

atbalsta Komisijas vēlmi organizēt situācijas VNSP jomā uzraudzību ES, un atklāti apliecina savu interesi būt iesaistītai šajā procesā,

1.24

pauž gandarījumu par to, ka Komisija ir sasaistījusi VNSP un valstu rīcības plānu sociālās integrācijas jomā izskatīšanu, ņemot vērā sociālās integrācijas mērķa (8) vietējo dimensiju, tomēr aicina Komisiju būt precīzākai attiecībā uz atklātās koordinācijas metodes izmantošanu, ko Komisija paredz izvēlēties kā galveno metodi paziņojumam sekojošā darba uzraudzības ietvaros, it īpaši attiecībā uz to, ko Komisija sagaida no dažādām šajā procesā iesaistītajām pusēm,

1.25

atbalsta Komisijas apņemšanos apsvērt “normatīva akta priekšlikuma nepieciešamību un tā pieņemšanas juridisko iespējamību” attiecībā uz VNSP atbilstīgi plašākai RK nostājai, ar kuru tā atbalsta “priekšlikumu pieņemt juridisku pamatu, kas dotu iespēju noteikt atsevišķus kopējus, pozitīvus principus” attiecībā uz visiem VTNP (9), vienlaikus uzsverot, ka šīm abām iniciatīvām ir jābūt savstarpēji papildinošām un saskanīgām.

2.1

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk noskaidrot VNSP piemērojamo normatīvo aktu veidu un uzsākt svarīgo uzraudzības un dialoga procedūru, kā arī saskaņā ar ierosinājumu paredzēt, ka reizi divos gados jāsagatavo ziņojums,

2.2

aicina Komisiju attiecībā uz VNSP turpināt savas saistības apsvērt normatīva akta priekšlikuma pieņemšanas nepieciešamību un juridisko iespējamību pēc atklātā konsultāciju procesa beigām,

2.3

atkārtoti aicina Komisiju (10), izstrādāt tiesisku regulējumu, ar kā palīdzību būtu iespējams noteikt atsevišķus visiem VTNP kopējus pozitīvus principus, — šādam priekšlikumam būtu jābūt pamatiniciatīvai, kas aptvertu citus, papildu Kopienas normatīvo aktu priekšlikumus, piemēram, VNSP regulējošus normatīvos aktus, ņemot vērā šo pakalpojumu īpašās iezīmes un vajadzību nodrošināt lielāku juridisko noteiktību gan vietējām un reģionālajām pašvaldībām, gan pakalpojumu sniedzējiem,

2.4

aicina Komisiju precīzāk un niansētāk klasificēt VNSP kategorijas un definēt ar šiem pakalpojumiem saistītos jēdzienus, kā arī ņemt vērā vispārējas nozīmes standartus, kurus ir noteikušas dalībvalstis, un tos pilnībā iestrādāt šo pakalpojumu definīcijās,

2.5

šajā sakarā lūdz Komisiju, ņemot vērā nepieciešamību ievērot subsidiaritātes principu un dalībvalstu tiesības noteikt VNSP sniegšanas principus, uzdevumus, finansēšanas un sniegšanas kārtību, neuzskatīt par galīgu dažādo koncepciju, uzdevumu un ar šo pakalpojumu sniegšanas organizāciju saistīto raksturīgo iezīmju sarakstu,

2.6

ierosina Komisijai iesaistīt Reģionu komiteju VNSP pastāvīgās uzraudzības un izvērtēšanas procesā, jo sevišķi lai pārbaudītu to, kā tiek ievērotas visu iedzīvotāju tiesības saņemt šos pakalpojumus, piedāvāto pakalpojumu finansiālo ilgtspēju, kā arī lai salīdzinātu reālo veikumu ar izvirzītajiem mērķiem,

2.7

atbalsta Komisijas apņemšanos līdz 2007. gada vidum iesniegt pirmo ziņojumu par VNSP, kas ir jāsagatavo reizi divos gados pētījuma formā, atspoguļojot šīs jomas darbības rezultātus, tās sociāli-ekonomisko nozīmīgumu un Kopienas tiesību piemērošanas ietekmi,

2.8

visbeidzot, aicina nodrošināt paziņojuma pamatnostādņu atbilstību Eiropas Savienības ārpolitikai, ko tā īsteno attiecībā uz sarunu par pakalpojumu tirdzniecību visā pasaulē (Vispārējais nolīgums par pakalpojumu tirdzniecību) sadaļu “Sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi”.

10.3.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 57/39

1.1

Romas līguma 50. gadadienas svinību laikā 2007. gada 22. un 23. martā Itālijas galvaspilsētā ir iecerējusi no jauna apstiprināt nepieciešamību atkārtoti izvērst konstitucionālo procesu;

1.2

sagaida, ka institucionālajā risinājumā tiks saglabātas 2004. gada 29. oktobrī valstu un valdību vadītāju parakstītajā Konstitucionālajā līgumā iekļautās vērtības, tostarp Eiropas Savienības teritoriālās dimensijas jomā;

1.3

atkārtoti norāda, ka tā līdztekus Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, valstu parlamentiem un Vācijas prezidentūrai vēlētos iesaistīties 2007. gada marta Berlīnes deklarācijas sagatavošanā, kurā tā vēlētos vēlreiz paust atbalstu paplašinātai, ilgtspējīgai, atklātai un konkurētspējīgai Eiropai;

1.4

apzinās šī izšķirošā posma nozīmību, kā arī atbildību, tai skaitā vietējo un reģionālo vēlēto pārstāvju atbildību; piedalās “D plāna — demokrātija, debates, dialogs” īstenošanā, jo īpaši decentralizācijas jomā ar mērķi veicināt Eiropas pilsētās un reģionos atklātu un tiešu dialogu ar iedzīvotājiem par Eiropas Savienības nākotni, un uzsver Reģionu komitejas un Eiropas Komisijas abpusēju apņēmību izstrādāt decentralizētu saziņas politiku;

1.5

uzskata, ka Konstitūcijas nepieņemšanas izmaksu analīzei ir svarīga nozīme, lai turpinātu debates un parādītu iedzīvotājiem dokumenta projekta priekšrocības; Komiteja vēlas sniegt ieguldījumu, lai noskaidrotu šīs izmaksas vietējo un reģionālo pašvaldību aspektā;

2.1

ir gandarīta par Eiropas Komisijas jauno stratēģiju attiecībā uz Eiropas iedzīvotājiem, kas, pamatojoties uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, cenšas stiprināt Kopienas metodi, sekmējot “Eiropas programmas un efektivitāti”, tostarp nolūkā pilnībā nodrošināt atvērtu un rezultatīvu vienoto tirgu, solidaritātes stiprināšanu, ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanu un drošības uzlabošanu;

2.2

neatlaidīgi aicina Eiropas Komisiju īstenot tās vadošo lomu Eiropas integrācijas procesā un nodrošināt ES līgumu ievērošanu un uzsver, ka saskaņots politisks skatījums, kas izpaužas konkrētā politiskā darbībā, ilgtermiņā ir priekšnoteikums “labākai tiesību aktu izstrādei” un “labākai tiesību aktu piemērošanai”;

2.3

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos uzturēt pastāvīgu dialogu ar jauniešiem. ES ir jāsekmē jauniešu iesaistīšanās Eiropas nākotnes veidošanā. RK prioritāte veicināt iedzīvotājiem tuvas Eiropas izveidi un jauniešu integrāciju sabiedrībā;

2.4

prasa atbalstīt Eiropas teritoriālo līgumu ieviešanu, kas “partnerības principa” vārdā ļaus uzlabot teritoriālo vienotību un vietējas nozīmes politiku elastīgumu, pateicoties dažādu pārvaldības līmeņu strukturētai sadarbībai; tādēļ aicina Komisiju iesaistīties šī instrumenta izmēģinājuma posma atkārtotā izvēršanā;

2.5

iestājas par Reģionu komitejas ciešāku iesaistīšanos visos Kopienas lēmumu pieņemšanas procesa posmos, jo īpaši nozīmīgo Kopienas politiku teritoriālās ietekmes novērtējumā; uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību, kas pilnvērtīgi iesaistījušās tiesību aktu izstrādē, izšķirošo nozīmi minēto tiesību aktu transpozīcijā un īstenošanā;

2.6

uzsver iespējas, ko sniedz jaunā regula par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu kā novatorisks juridiskais mehānisms teritoriālās sadarbības paplašināšanai, un izsaka cerību sniegt ieguldījumu tās faktiskā īstenošanā ar konkrētām iniciatīvām, it īpaši sadarbības ar Eiropas Komisiju līguma ietvaros;

2.7

uzskata, ka pastāvīgi būtu jāveic pārbaudes, lai nodrošinātu ES standartu un principu pareizu īstenošanu gan kandidātvalstīs, gan arī potenciālajās kandidātvalstīs; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš faktiskai decentralizācijai, kultūras un valodu daudzveidības ievērošanai un mūsdienīgas valsts pārvaldes izveidei;

3.1

apstiprina savu apņemšanos sniegt ieguldījumu ES budžeta pamatnostādņu pārskatīšanā; paziņo, ka minētajā nolūkā Reģionu komitejas Birojā ir izveidota darba grupa;

4.1

uzsver nepieciešamību turpināt Eiropas tautsaimniecības un Eiropas Sociālā modeļa modernizāciju saskaņā ar atjaunināto Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai;

4.2

uzsver, ka Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības platformas (kuru RK izveidoja 2006. gadā) rezultāti liecina, ka Lisabonas stratēģijas pārvaldības ciklam jāveicina lielāka līdzdalība un apņemšanās to īstenot visos attiecīgajos līmeņos, kā arī plašāka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaiste;

4.3

šajā sakarā aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju plašākā mērogā iesaistīt Lisabonas stratēģijā vietējās un reģionālās pašvaldības, jo minēto stratēģiju varēs sekmīgi īstenot tikai ar nosacījumu, ka visas ieinteresētās puses pilnībā piedalās lēmumu pieņemšanas, to īstenošanas un uzraudzības procesā, un aicina Eiropadomi, Eiropas Komisiju un dalībvalstis piedalīties 2007. gada “Teritoriālajā dialogā” par pilsētu un reģionu ieguldījumu Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai sekmīgā īstenošanā;

4.4

vēlreiz uzsver vietējā un reģionālā līmeņa vispārējas nozīmes pakalpojumu lomu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā;

4.5

uzsver, ka Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības platformas rezultāti apstiprināja kohēzijas politikas svarīgo nozīmi Lisabonas stratēģijas finansēšanā vietējā un reģionālajā līmenī. Pētījums, kas tika veikts saistībā ar perspektīvas atzinumu par tematu “Eiropas kohēzijas politikas ar struktūrfondiem saistītais sviras efekts”, kas tiks pieņemts 2007. gada februāra plenārsesijā, liecina, ka ES kohēzijas politikas īpašo pazīmju (partnerība, papildināmība, stratēģisku programmu izstrāde un daudzgadu finansējums) dēļ tai ir bijusi ievērojama ietekme un tā ir radījusi sviras efektu vietējā līmenī. Minētā politika ir pamanāma, un Eiropas iedzīvotāji uzskata, ka tā ir iekļaujoša, jo tā reāli uzlabo dzīves kvalitāti;

4.6

atzinīgi vērtē plānoto iniciatīvu par reģionu ieguldījumu ekonomiskajās pārmaiņās kā iespēju reģionu savstarpējās pieredzes apmaiņai, iespēju vienot teritoriālo sadarbību ar galvenajām reģionālās attīstības programmām un nodrošināt Eiropas Komisijas, dalībvalstu, pilsētu un reģionu ciešāku sadarbību; aicina Komisiju aktīvāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības iniciatīvas prioritāro jomu izvēles procesā un paredz Komitejas pilnvērtīgu iesaistīšanos šīs iniciatīvas attīstībā;

4.7

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto Eiropas sabiedrības novērtēšanu, kā arī Vienotā tirgus pārskatīšanu, kurā Reģionu komiteja sniegs ieguldījumu ar izpētes atzinumu; atbalsta mērķi novērst šķēršļus Eiropas vienotā tirgus sniegtajām iespējām, nodrošinot, lai iedzīvotāji reāli gūst no tā labumu; uzsver, ka Eiropas politiku izstrādes pamatā vienlaicīgi jābūt solidaritātei, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai;

4.8

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas mērķi veikt pasākumus, lai uzlabotu Eiropas Pētniecības telpu, un norāda, ka Eiropas pētniecības un inovācijas potenciāls ir atkarīgs no katra Eiropas reģiona kapacitātes un specializācijas; turpinās cieši sekot Eiropas Tehnoloģiju institūta izveidei, uzsverot vietējo un reģionālo pašvaldību izšķirošo nozīmi klasteru veidošanā, tādējādi sekmējot arī augstskolu un uzņēmumu sadarbību, jo īpaši sadarbību ar maziem un vidējiem uzņēmumiem, un atkārtoti uzsver, ka viens no priekšnoteikumiem sekmīgai inovācijai Eiropā ir Kopienas patenta ieviešana;

4.9

uzsver, ka izglītībai, apmācībai un mūžizglītībai ir ārkārtīgi svarīga nozīme globalizācijas radīto problēmu risināšanā, it īpaši sagatavojot augsti kvalificētus darbiniekus, kuri atbilstu zināšanu sabiedrības darba tirgus prasībām, kas nepārtraukti mainās; uzsver nepieciešamību atzīt vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi šajā jomā;

4.10

uzskata, ka Eiropai ir vajadzīga arī spēcīga uzņēmumu kultūra un turpinās atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības, lai skolās veicinātu uzņēmējdarbības garu, jo veiksmīga karjeras izvēle ietekmē Eiropas labklājību; aicina Eiropas Savienību atkārtoti izvērst “Jauniešu uzņēmējdarbības” programmu;

4.11

atkārtoti norāda, cik svarīgi ir veicināt informācijas un sakaru tehnoloģijas, kas sekmē reģionāli un sociāli līdzsvarotas informācijas sabiedrības veidošanos, kurā iekļauti visi iedzīvotāji un kura nodrošina viņiem nepieciešamās prasmes dzīvei un darbam zināšanu sabiedrībā; turpinās nodrošināt, lai reģionālai un vietējai dimensijai tiktu pievērsta uzmanība arī i2010 iniciatīvas ietvaros;

4.12

pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu nākotnē ES jūrniecības politikas izstrādes ietvaros turpināt integrētas pieejas izvēršanu, ņemot vērā visas politikas, kas ietekmē jūras vidi, tajā skaitā nepieciešamos pasākumus Eiropas zivsaimniecības nozares ilgtspējas nodrošināšanai, tostarp arī paziņojumu par Eiropas Savienības ostu politiku; atkārtoti apstiprina Komitejas vēlmi piedalīties šīs integrētās politikas izstrādē un īstenošanā;

4.13

uzsver, cik svarīgi ir vidējā termiņā pārskatīt ES Transporta politiku, un izsaka nodomu izcelt tās saistības, ko ES minētajā jomā jau ir uzņēmusies, lai tās pilnībā īstenotu, un vēlmi no 2007.-2013. gadam piedalīties debatēs par Eiropas Komisijas izvirzītajām iniciatīvām pilsētu transporta, ostu politikas, gaisa transporta un Eiropas transporta tīklu jomā;

4.14

uzskata, ka nekavējoties ir jāuzsāk padziļinātas pārdomas par kvalitatīvu kopējo lauksaimniecības politiku un par uzlabotas lauku attīstības politikas nozīmi pēc 2013. gada, un lūdz 2007. gada plānošanas perioda sākumā izvērst konsultāciju procedūru, kas veltīta ilgtspējīgai attīstībai, konkurētspējai un inovācijai, iesaistot tajā vietējās pašvaldības;

4.15

uzskata, ka lauku attīstības politikas un reģionālās politikas koordinācijai reģionālajā līmenī ir izšķiroša nozīme optimālā tām piešķirto finanšu resursu izmantošanā, un tādēļ uzsver nozīmi, ko RK piešķir vietējo pašvaldību līdzdalībai visos lauku attīstības plānu izstrādes un īstenošanas posmos;

4.16

aicina Komisiju veicināt atklātas debates par ģenētiski modificēto, tradicionālo un bioloģisko kultūru līdzāspastāvēšanu un, ievērojot vietējo pašvaldību izvēli un kompetenci, sekmēt pārredzamus risinājumus, kuros ņemtas vērā patērētāju un lauksaimnieku intereses, dabas un veselības aizsardzība, kā arī pētniecības un konkurētspējas veicināšana;

5.1

atzīst, ka sabiedrības novecošanās ir viena no galvenajām problēmām, kas Eiropas Savienībai būs jārisina tuvāko gadu laikā; uzsver, ka minētais jautājums jāņem vērā visās politiskajās jomās, un apstiprina, ka tam nepieciešamas daudzveidīgas reģionālās pieejas, jo dažādās teritorijās situācija novecošanas jomā ir atšķirīga;

5.2

reaģējot uz pieaugošo demogrāfisko spriedzi, atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu izstrādāt Eiropas mehānismu attiecībā uz ekonomiskajiem imigrantiem, īpašu uzsvaru liekot uz augsti kvalificētiem migrantiem, nekaitējot trešo valstu attīstībai;

5.3

aicina Komisiju nākt klajā ar paziņojumu par kopīgiem principiem jēdziena “elastīgums un sociālā drošība” (“flexicurity”) definēšanā un izskaidrošanā attiecībā uz to, kā šī pieeja var apvienot darba tirgus elastīgumu un prasmju attīstību ar drošu sociālo aizsardzību, vienlaikus ņemot vērā dažādu dalībvalstu un reģionu specifiku;

5.4

izsaka gandarījumu par 2007. — Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem, kā arī Eiropas Komisijas mērķi apkopot datus par sociālo situāciju Eiropas Savienībā, īpašu uzmanību pievēršot pieejamības un iespēju jautājumam nolūkā veidot jaunu konsensu par sociālajām problēmām Eiropā; atkārtoti uzsver nepieciešamību nopietni izvērst cīņu pret diskrimināciju, kas pamatojas uz vecumu, dzimumu, etnisko izcelsmi, invaliditāti, seksuālo orientāciju, reliģisko piederību un pārliecību;

5.5

atzinīgi vērtē gaidāmo Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju attiecībā uz sasniegumiem ceļā uz ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un Eiropas un valstu politiku, kā arī struktūrfondu, kohēzijas fonda, citu finanšu instrumentu un Eiropas Investīciju bankas ieguldījumu kohēzijas jomā un uzsver kohēzijas politikas nozīmi turpmākajā Kopienas budžeta vidusposma pārskatīšanā;

6.1

no Eiropas enerģētikas politikas stratēģijas pārskatīšanas sagaida jaunu impulsu kopējai pieejai attiecībā uz konkurētspēju, enerģijas piegādes drošību un pasākumiem cīņai pret klimata pārmaiņām; šai pieejai ir jābalstās uz inovāciju un jauno tehnoloģiju izmantošanu, atjaunojamiem enerģijas avotiem un energoefektivitāti nolūkā mazināt atkarību no energoresursu importa no trešām valstīm un pabeigt iekšējā gāzes un elektroenerģijas tirgus izveidi; šajā sakarā lūdz izvērst intensīvāku dialogu starp Eiropas Komisiju un reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kas ir cieši iesaistītas to projektu īstenošanā, kas veicina atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un energoefektivitāti;

6.2

atkārtoti izsaka atbalstu Eiropas Komisijai par iesaistīšanos cīņā pret klimata pārmaiņām un uzskata, ka Komisijai starpvalstu sarunās ir jāsekmē tālejoši mērķi periodam pēc 2012. gada, kas attiecas gan uz galvenajiem siltumnīcefekta gāzu emisiju radītājiem, gan arī uz nozarēm, kas izraisa klimata pārmaiņas; 2007. gadā izstrādās priekšlikumus par mērķiem laika posmam pēc 2012. gada;

6.3

izsaka gandarījumu par Eiropas Komisijas nesen uzsvērto pielāgošanos klimata pārmaiņām, jo atsevišķas klimata pārmaiņu sekas ir nenovēršamas; uzsver nepieciešamību novērtēt Kopienas politikas minēto pārmaiņu aspektā; uzskata, ka prioritārā kārtībā ir jāizstrādā pētījumi par klimata pārmaiņu ekonomiskajām, ekoloģiskajām un sociālajām sekām dažādos reģionos, kā arī jāinformē iedzīvotāji par minētajām sekām un ar tām saistītām izmaksām, un lūdz Komisiju veicināt paraugprakšu apmaiņu šajā jomā, lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu izstrādāt pielāgošanās metodes atbilstoši dažādu Eiropas pilsētu un reģionu apstākļiem;

7.1

ierosina kopēju Eiropas politiku imigrācijas un patvēruma jomā, kas pamatotos uz pieciem aspektiem: ciešu dalībvalstu sadarbību ar trešām valstīm, ārējo robežu nostiprināšanu un cīņu pret cilvēku tirdzniecību, saskaņotu un efektīvu politiku izstrādi nepilngadīgo aizsardzībai, atgriešanās politiku, migrantu integrāciju sabiedrībā. Minētajai politikai jāņem vērā vietējo pašvaldību pienākumi Hāgas programmas prioritāšu īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz integrācijas politiku, kuras mērķis ir sekmēt pieeju darba tirgum, tiesības uz izglītību un apmācību, sociālo un veselības pakalpojumu pieejamību, migrantu līdzdalību sabiedriskajā, kultūras un politiskajā dzīvē, kā arī veicināt uzņēmējas valsts valodu apmācības pieejamību;

7.2

pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas jauno iniciatīvu rīkot ikgadējo konferenci par tematu “Integrating Cities” (Iedzīvotāju integrācija pilsētās un pilsētu iesaistīšana valstu un ES lēmumu pieņemšanas procesā); pirmā konference notika 2006. gada oktobrī Roterdamā; apstiprina apņemšanos turpināt sniegt būtisku ieguldījumu 2007. gada konferencē Milānā un arī turpmākajās konferencēs;

7.3

sistemātiskas un strukturētas iestāžu partnerības veidošanas nolūkā lūdz iesaistīt Komiteju gan konsultāciju par imigrācijas jautājumiem posmā, ko Eiropas Komisija uzsāks 2007. gada sākumā, gan arī jaunajā Hāgas programmas īstenošanas novērtēšanas sistēmā, ar ko Komisija nāca klajā 2006. gada jūnijā;

7.4

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu 2007. gadā izdot Imigrācijas un integrācijas rokasgrāmatu, uzsver, ka Reģionu Komiteja ar tās locekļu starpniecību šajā jomā var būt bagātīgs informācijas avots un nodrošināt paraugpraksi, tādēļ aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas ciešāk iesaistīt Reģionu komiteju minētās rokasgrāmatas sagatavošanā;

7.5

uzsver, ka vairākus reģionus un pilsētas īpaši ietekmē imigrantu pieplūdums un tām trūkst līdzekļu imigrācijas plūsmas pārvaldībai ar pienācīgu humānu aprūpi; tādēļ pieprasa, lai aizvien vairāk pieaugtu Frontex nozīme, koordinējot palīdzību skartajos reģionos;

7.6

atgādina par nepieciešamību nodrošināt līdzsvaru starp drošības apsvērumiem globalizācijas laikmetā un cilvēka pamattiesībām un brīvībām;

8.1

aicina Komisiju kopīgi ar citām iestādēm, tostarp RK, novērtēt ES integrācijas spēju; atzīst, ka šobrīd notiek publiskas debates par turpmāko ES paplašināšanu, un tās vērtē atzinīgi;

8.2

atbalsta Horvātijas, Turcijas un Rietumbalkānu valstu pievienošanos ES un apņemas attīstīt dialogu starp ES un kandidātvalstu, kā arī potenciālo kandidātvalstu reģionālajām un vietējām pašvaldībām; uzskata, ka neatkarīgi no Turcijas turpmākā statusa Eiropas Savienībā Eiropas interesēs ir turpināt sadarbību ar Turciju reformu īstenošanā; plāno turpināt tiešos sakarus ar Turcijas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ar mērķi pēc iespējas drīzāk izveidot Apvienoto konsultatīvo komiteju;

9.1

ir iecerējusi veicināt demokrātijas nostiprināšanu kaimiņvalstīs un Rietumbalkānu valstīs, piedaloties reģionālo un vietējo vēlēšanu novērošanas misijās un šajā nolūkā izveidojot atbilstošu starpiestāžu sadarbību Kopienas un Eiropas līmenī;

9.2

aicina sarīkot reģionālo konferenci Euromed Barcelone + 10 un uzsver Eiropas Savienības vietējo pašvaldību un Vidusjūras reģiona valstu trešo pušu institucionālā dialoga nozīmi nolūkā veicināt paraugprakšu apmaiņu reģionālās partnerības, decentralizētās sadarbības, decentralizācijas procesa un labākas pārvaldības jomā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīs; šajā sakarā aicina izveidot Forumu ES reģionālo un vietējo pašvaldību dialogam ar Vidusjūras reģiona valstu trešajām pusēm;

9.3

uzsver nepieciešamību veidot konstruktīvas attiecības ar kaimiņvalstīm vietējā un reģionālajā līmenī, it īpaši ar ES jaunās austrumu robežas kaimiņvalstīm;

9.4

uzsver, ka šīs attiecības būtu jāattīsta un jāpastiprina tādā apmērā, lai varētu izveidot stratēģisku partnerību ar Krieviju un jaunas Ziemeļu dimensijas politikas pamatnostādnes;

9.5

uzsver labas pārvaldības nozīmi Eiropas attīstības Konsensa īstenošanā un uzskata, ka subsidiaritātes principa piemērošana decentralizētas sadarbības jomā ir labas pārvaldības un Eiropas attīstības politikas pamatnosacījums;

10.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un Padomei, Eiropas Savienības 2007. gada prezidentvalstīm — Vācijai un Portugālei.