Eiropas Savienības C 117/2007

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/2

Apelācija, ko 2007. gada 12. februārī ierosinājis Franco Campoli par Pirmās instances tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2006. gada 29. novembra spriedumu lietā T-135/05 Campoli/Komisija

(Lieta C-71/07 P)

(2007/C 117/02)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Franco Campoli (pārstāvji — G. Vandersanden, L. Levi, S. Rodrigues, advokāti)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — V. Joris, D. Martin), Eiropas Savienības Padome (pārstāvji — M. Arpio, I. Šulce)

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

—	atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 29. novembra spriedumu lietā T-135/05;

—

rezultātā apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumus pirmajā instancē, kas grozīti attiecībā uz prasītāja lūgumiem saistībā ar apgādnieka pabalstu un pabalstu izglītībai, un attiecīgi

—

atcelt iecēlējinstitūcijas 2004. gada 13. decembra lēmumu, ar ko noraida viņa sūdzību; šis lēmums ir pieņemts kopā ar, pirmkārt, iecēlējinstitūcijas lēmumu, kurš apstrīdēts minētajā sūdzībā un ar kuru no 2004. gada 1. maija ir grozīts prasītāja pensijai piemērojamais korekcijas koeficients, un, otrkārt, viņa pensijas samaksas lapām, jo šis lēmums ir piemērojams no 2004. gada maija;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Vienīgā prasījuma pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza vairākus argumentus, kas ir balstīti uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un Kopienu tiesai uzliktā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

Minētais princips ir pārkāpts, pirmkārt, tādējādi, ka Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka likumdevējs var grozīt Civildienesta noteikumus, paredzot noteikumus, kas ir mazāk labvēlīgi par spēkā esošo sistēmu, ja vien tai noteiktu pietiekami ilgu pārejas periodu. Pārejas perioda esamība un tā pietiekama ilguma pārbaude ir jautājumi, kas nav saistīti ar jaunas normas likumības pārbaudi attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kura ievērošanai Kopienu tiesai ir jāpārliecinās, ka nepastāv patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša atšķirīga attieksme saistībā ar Kopienu likumdevēja izvirzīto mērķi. Šajā lietā apstrīdētajā spriedumā nav nedz noteikts tas, kāds mērķis ir izvirzīts jaunajiem noteikumiem par korekcijas koeficientu noteikšanu, nedz arī, vēl jo vairāk, pārbaudīts, vai saistībā ar šo mērķi pastāv patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša atšķirīga attieksme. Apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka korekcijas koeficients, kas noteikts atbilstoši vidējai dzīves dārdzībai valstī, turklāt vienlaikus apdraud gan mērķi saglabāt pensionāru pirktspēju, gan mērķi nodrošināt viņu brīvu pārvietošanos un uzturēšanos, jo pensionāriem, kuri dzīvo kādas valsts galvaspilsētā vai citās dārgās pilsētās vai reģionos, ir mazāka pirktspēja nekā pensionāriem, kuri pastāvīgi dzīvo ārpus šīs galvaspilsētas vai šīm pilsētām vai reģioniem.

Otrajā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, pretēji tam, kas noteikts apstrīdētajā spriedumā, jaunā pensiju sistēma faktiski ir piesaistīta dzīves dārdzībai Briselē, tādējādi pensionāru ienākumi ir noteikti, ņemot vērā vienīgi dzīves dārdzību šīs dalībvalsts [Beļģijas] galvaspilsētā, lai gan to pensionāru ienākumi, kas dzīvo citās dalībvalstīs, ir noteikti, piemērojot korekcijas koeficientu, ar kuru ir ņemta vērā vidējā dzīves dārdzība visā valstī kopumā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī apstrīd Pirmās instances tiesas konstatējumu, ka Kopienu normatīvā akta likumība nevar būt atkarīga no tā, kādā veidā šis akts tiek piemērots praksē, jo šāda akta piemērošanas pasākumi ir cieši saistīti ar pašu aktu, un viņš norāda, ka ir aizskartas tiesības uz aizstāvību un princips, ka lietas dalībnieki Kopienu tiesā ir vienlīdzīgi, jo viņš par jaunās pensiju sistēmas piemērošanas pasākumiem ir uzzinājis tikai pēc rakstveida procesa pabeigšanas.

Visbeidzot, pēdējā argumentā apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas apgalvojumu, ka viņam nav intereses celt prasību atbilstoši EKL 241. pantam, norādot uz priekšrocībām, kas piešķirtas pensionāriem, kuri dzīvo “lētākā ”dalībvalstī. Iebilstot pret atšķirīgu attieksmi pret pensionāriem, kuri dzīvo “lētākā ”dalībvalstī, salīdzinājumā ar pensionāriem, kuri dzīvo “dārgākā ”dalībvalstī, apelācijas sūdzības iesniedzējs faktiski kritizē to, ka ir aizskarts pirktspējas līdzvērtības princips, un ar to apstrīd pensiju sistēmu, kas izriet no jaunajiem Civildienesta noteikumiem un to pārejas pasākumiem.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/3

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Consiglio di Giustizia Amministrativa per la Regione siciliana (Itālija) 2007. gada 13. februāra rīkojumu — Ispettorato Provinciale dell'Agricoltura di Enna, Assessorato all'agricoltura e foreste della regione Sicilia, Regione Sicilia/Domenico Valvo

(Lieta C-78/07)

(2007/C 117/03)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Consiglio di Giustizia Amministrativa per la Regione siciliana

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Ispettorato Provinciale dell'Agricoltura di Enna, Assessorato all'agricoltura e foreste della regione Sicilia, Regione Sicilia

Atbildētājs: Domenico Valvo

Prejudiciālais jautājums

Vai lauksaimniekam var atteikt piešķirt kompensējošu pabalstu, ko paredz Regula (EEK) Nr. 2328/91 (kā to groza Regula Nr. 3669/93) un Padomes 1997. gada 20. maija Regula (EEK)Nr. 950/97 (1) par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu, ja viņš saņem pensiju, it īpaši izdienas pensiju?

(1) OV L 142, 1. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/3

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Arbeitsgericht Bonn (Vācija) 2007. gada 20. februāra rīkojumu — Dr. Andrea Raccanelli/Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften e. V.

(Lieta C-94/07)

(2007/C 117/04)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Arbeitsgericht Bonn

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Dr. Andrea Raccanelli

Atbildētājs: Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften e. V.

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai prasītājs Eiropas darba ņēmēja jēdziena nozīmē ir uzskatāms par darba ņēmēju, ja tas tiek nodarbināts ne vairāk kā doktoranti, kas noslēdz BAT/2 darba līgumu [Bundesangestellten-Tarifvertrag — Vācijas darba koplīgums darbiniekiem]?

Gadījumā, ja atbilde uz 1. prejudiciālo jautājumu ir noliedzoša: vai Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (1) 7. pants ir jāinterpretē tādejādi, ka nediskrimināciju var apstiprināt tikai tādā gadījumā, ja prasītājam pirms doktorantūras uzsākšanas pie atbildētājas būtu dotas vismaz tiesības izvēlēties starp darba līgumu un stipendiju?

3)	Gadījumā, ja atbilde uz 2. prejudiciālo jautājumu ir tāda, ka prasītājam bija jāsniedz iespēja noslēgt darba līgumu, rodas jautājums: kādas tiesiskās sekas rodas gadījumos, ja tiek diskriminēts ārvalsts pilsonis?

(1) OV L 257, 2. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/4

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale (Itālija) 2007. gada 20. februāra rīkojumu — Ecotrade spa/Agenzia Entrate Ufficio Genova 3

(Lieta C-95/07)

(2007/C 117/05)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Commissione tributaria provinciale

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Ecotrade spa

Atbildētājs: Agenzia Entrate Ufficio Genova 3

Prejudiciālie jautājumi

Vai pareiza Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK (1) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 17. panta, 21. panta 1. punkta un 22. panta interpretācija aizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu (it īpaši 1972. gada 26. oktobra Prezidenta dekrēta Nr. 633 19. pantu), kas nosaka, ka tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa, kas jāmaksā nodokļa maksātājam, veicot savas saimnieciskās darbības, atskaitīšana ir atkarīga no termiņa ievērošanas (divi gadi), nosakot sodu par tā neievērošanu, kā rezultātā tiek anulētas šīs tiesības; it īpaši attiecībā uz tādiem gadījumiem, kad uz iegādājām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem, kas apliekami ar PVN, attiecina apgriezto nodokļu procedūru, nosaka iestādēm tādu laika periodu (atbilstoši Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 57. pantam — četrus gadus) nodokļa atmaksai, kurš ir ilgāks nekā tas laika periods, kurā uzņēmējs var pieprasīt atmaksāt nodokli, un kura termiņš ir beidzies?

Vai pareiza 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK 18. panta 1. punkta d) daļa interpretācija nozīmē to, ka valsts tiesiskajā regulējumā ir aizliegts, regulējot “formalitātes”, kas minētas šajā pantā, izmantojot apgrieztās iekasēšanas procedūru, kura tiek regulēta mijiedarbībā ar tiesību noteikumiem, ko paredz Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 17. panta 3. punkts, 23. un 25. pants, noteikt (par sliktu tikai nodokļa maksātājam) prasību ievērot tādu termiņu kā to, kas paredzēts Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 19. pantā, lai īstenotu atskaitīšanas tiesības, kas atļautas ar direktīvas 17. pantu?

(1) OV L 145, 1. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/4

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale (Itālija) 2007. gada 20. februāra rīkojumu — Ecotrade spa/Agenzia Entrate Ufficio Genova 3

(Lieta C-96/07)

(2007/C 117/06)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Commissione tributaria provinciale

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Ecotrade spa

Atbildētājs: Agenzia Entrate Ufficio Genova 3

Prejudiciālie jautājumi

(1) OV L 145, 1. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/5

Prasība, kas celta 2007. gada 26. februārī — Eiropas Kopienu Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-112/07)

(2007/C 117/07)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — E. De Persio un M. Condou-Durande, pārstāvji)

Atbildētāja: Itālijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/80/EK (1) par kompensāciju noziegumos cietušajiem, un jebkurā gadījumā neinformējot par šiem pasākumiem Komisiju, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

—	piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Termiņš Direktīvas 2004/80/EK transponēšanai valsts tiesībās beidzās 2006. gada 1. janvārī, ar izņēmumu attiecībā uz šīs pašas direktīvas 12. panta 2. punktu, uz kuru kā termiņš tika noteikts 2005. gada 1. jūlijs.

(1) OV L 261, 15. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/5

Apelācija, ko 2007. gada 27. februārī ierosinājusi SELEX Sistemi Integrati SpA par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T-155/04 SELEX Sistemi Integrati SpA/Eiropas Kopienu Komisija

(Lieta C-113/07 P)

(2007/C 117/08)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: SELEX Sistemi Integrati SpA (pārstāvji — F. Sciaudone, R. Sciaudone un D. Fioretti, avvocati)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Kopienu Komisija, Eiropas Aeronavigācijas drošības organizācija (Eurocontrol)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T-155/04 un nodot lietu atpakaļ šai tiesai nolēmuma pieņemšanai par lietas būtību, ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas sniegtās vadlīnijas;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībā lietā T-155/04.

Pamati un galvenie argumenti

Savu prasījumu pamatojumam prasītāja norāda uz vairākām kļūdām tiesību piemērošanā gan attiecībā uz procesu, gan — lietas būtību.

Kļūdas procesuālo tiesību piemērošanā

Kā Pirmās instances tiesas pieļautās kļūdas procesuālo tiesību piemērošanā prasītāja norāda uz:

—	Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 6. punkta pārkāpumu tiktāl, ciktāl minētā tiesa atļāva nosūtīt Eurocontrol rakstveida apsvērumus un pēdējam — iesniegt rakstveida apsvērumus;

—	Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pārkāpumu tiktāl, ciktāl tika sagrozīti fakti, pamatojoties uz kuriem prasītājas izvirzītie jaunie pamati tika atzīti par nepieņemamiem;

—	Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pārkāpumu tiktāl, ciktāl netika ņemta vērā Komisijas nostāja attiecībā pret faktiem, pamatojoties uz kuriem prasītājas izvirzītie jaunie pamati tika atzīti par nepieņemamiem;

—	Pirmās instances tiesas Reglamenta 66. panta 1. punkta pārkāpumu tiktāl, ciktāl netika izdots rīkojums attiecībā uz lūgumu par pierādījumu savākšanas pasākumu noteikšanu.

Kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz lietas būtību

Kā kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz EKL 82. panta piemērojamību Eurocontrol sniegtajai palīdzībai valsts pārvaldes iestādēm, prasītāja norāda uz:

—	apstrīdētā lēmuma satura sagrozīšanu;

—	apstrīdētā lēmuma neatcelšanas pamatojumam minēto iemeslu pretrunīgo raksturu, neskatoties uz to, ka pirmais prasītājas izvirzītais pamats tika apmierināts;

—	argumentācijas pretrunīgo raksturu tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa ir aizvietojusi apstrīdētajā lēmumā izmantoto Komisijas argumentāciju ar savējo;

—	atbilstības pastāvīgajai Kopienu judikatūrai nenodrošināšanu attiecībā uz tiesas pārbaudes ierobežojumiem;

—	acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz EKL 82. panta pārkāpumu.

Attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar EKL 82. panta piemērojamību Eurocontrol veiktajām standartizācijas darbībām, prasītāja norāda uz:

—	apstrīdētā lēmuma satura sagrozīšanu;

—	tāda saimnieciskās darbības jēdziena pieņemšanu, kas nav saderīgs ar Kopienas judikatūrā paredzēto;

—	Kopienas judikatūras par sociālā nodrošinājuma pabalstiem kļūdainu interpretāciju un nepareizu piemērošanu;

—	pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

Attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar EKL 82. panta piemērojamību Eurocontrol pētniecības un attīstības darbībām (it īpaši prototipu iegādi un intelektuālā īpašuma tiesību režīmu) prasītāja norāda uz:

—	apstrīdētā lēmuma acīmredzamu sagrozīšanu;

—	tāda saimnieciskās darbības jēdziena pieņemšanu, kas nav saderīgs ar Kopienas judikatūrā paredzēto;

—	pierādījumu, ko prasītāja iesniegusi attiecībā uz Eurocontrol intelektuālā īpašuma tiesību režīma pārvaldes ekonomisko raksturu, sagrozīšana un izkropļošana.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/6

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Verwaltungsgericht Darmstadt (Vācija) 2007. gada 27. februāra rīkojumu — Container Service Thorsten Sperzel GmbH/Land Hessen

(Lieta C-119/07)

(2007/C 117/09)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Darmstadt (Vācija)

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Container Service Thorsten Sperzel GmbH

Atbildētāja: Land Hessen

Prejudiciālie jautājumi:

Vai Padomes 1993. gada 1. februāra Regulas (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (1) 33. panta 1. punkts ir interpretējams tādejādi, ka, aprēķinot paziņošanas un uzraudzības procedūras ieviešanas administratīvās izmaksas, drīkst ņemt vērā ne tikai faktiskās administratīvā procesa izmaksas, bet arī administratīvā akta nozīmi paziņotājam kā administratīvās akta adresātam?

Ja uz pirmo jautājumu Eiropas Kopienu Tiesa atbild apstiprinoši:

Vai Regulas (EEK) Nr. 259/93 33. panta 1. punkts ir interpretējams tādejādi, ka par atbilstīgām paziņošanas un uzraudzības procedūras ieviešanas administratīvajām izmaksas var uzskatīt arī tad, ja, aprēķinot administratīvās izmaksas, pozīcija “administratīvā akta nozīmes paziņotājam vērtība ”vairākkārt (šajā lietā: divdesmitkārt) pārsniedz faktiskās administratīvās izmaksas?

(1) OV L 30, 1. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/7

Apelācija, ko 2007. gada 2. martā ierosinājusi Erste Bank der österreichischen Sparkassen AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisija, attiecībā uz lietu T-264/02

(Lieta C-125/07 P)

(2007/C 117/10)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Erste Bank der österreichischen Sparkassen AG (pārstāvis — F. Montag, advokāts)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—

atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02 (1) daļā, ar to noraidīta lietā T-264/02 celtā prasība atcelt atbildētājas 2002. gada 11. jūnija lēmumu K (2002) 2091, galīgā redakcija, procedūrā atbilstoši EKL 81. pantam un atcelt iepriekš minēto atbildētājas lēmumu daļā, kurā ar to prasītājai uzlikts naudas sods;

—	pakārtoti, atbilstoši samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu, kas noteikts 3. pantā atbildētājas 2002. gada 11. jūnija lēmumā K (2002) 2091, galīgā redakcija, procedūrā atbilstoši EKL 81. pantam;

—	pakārtoti tam, atcelt iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu PIT atkārtotai izskatīšanai;

—	katrā ziņā, piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus

Pamati un galvenie argumenti

Tiek apgalvots, ka pieņemot pārsūdzēto spriedumu nav ievērots tiesību uz aizstāvību apjoms. Komisija nav atbilstoši uzklausījusi prasītāju par Austrijas krājbanku nozares tirgus daļu paredzēto aprēķinu. Spriedumā Pirmās instances tiesa ir kļūdaini pieņēmusi — ar to, ka atbildētāja paziņojumā par iebildumiem ir norādījusi uz prasītāju kā krājbanku nozares vadošo sabiedrību, pietiek, lai nodrošinātu prasītājas tiesības uz aizstāvību. Atbildētājai bija drīzāk jānorāda prasītājai uz to, kādus secinājumus tā paredz izdarīt no šī apstākļa.

Ņemot vērā materiālās tiesības tiek iebilsts, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā to, ka ar atbildētājas lēmumu

ir pārkāpts Regulas Nr. 17/1962 15. panta 2. punkts, jo tā ir vainojusi prasītāju par GiroCredit rīcību laika posmā pirms prasītāja to bija pārņēmusi. Tā vietā atbildība par GiroCredit rīcību šajā laika posmā tai bija jāuzliek Bank Austria-Konzern, jo i) tā kontrolēja GiroCredit un ietekmēja tas dalību Lombard klubā, ii) tā piedalījās Lombard kluba nolīgumos par starpnieku izmantojot citu grupas sabiedrību un iii) lēmuma pieņemšanas laikā tā vēl juridiski pastāvēja.

ir pārkāpts Regulas Nr. 17/1962 15. panta 2. punkts, jo juridiski un ekonomiski neatkarīgu krājkašu tirgus daļas pārkāpuma izdarīšanas laika posmā (no 1995. gada līdz 1998. gada jūnijam) tā ir saistījusi ar prasītāju. Krājkašu nozares tirgus daļu saistīšanai ar prasītāju nav juridiska pamata. Turklāt nav izpildīti arī Pirmās instances tiesas un atbildētājas minētie tiesiskā pamatojuma nosacījumi.

c)	ir pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts, jo krājkašu nozares tirgus daļu saistīšana ar prasītāju nozīmē galīgu atbildības uzlikšanu par juridisku un ekonomisku krājkašu rīcību, neņemot vērā Kopienu tiesas noteiktos striktos nosacījumus atbildības uzlikšanai par citas personas rīcību.

d)	ir pārkāpts Regulas Nr. 17/1962 15. panta 2. punkts, jo naudas sodu nevar uzlikt, pamatojoties uz GiroCredit un krājkašu nozares nelikumīgu piesaistīšanu prasītājam, vai katrā ziņā tas ir noteikts pārāk lielā apmērā.

ir pārkāpts Regulas Nr. 17/1962 15. panta 2. punkts pat, ja krājkašu nozares saistība ar prasītāju būtu bijusi pareiza, kas tā nav, tāpēc, ka katrā ziņā visas krājkašu nozares saistīšana ar prasītāju bija nelikumīga, jo Bank Austria un Erste österreischiche Sparkasse — Bank AG katrai tika uzlikts atsevišķs naudas sods, un tādējādi to tirgus daļas nedrīkst ņemt vērā, nosakot naudas sodu prasītājai, otru reizi un tātad dubulti.

f)	ir pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts, jo Lombard kluba nolīgumi nav “būtiski ”ietekmējuši dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību, un tādējādi EKL 81. panta 1. punkts šajā gadījumā vispār nebija jāpiemēro.

(1) OV C 331, 29. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/8

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Rozhodčí soud při Hospodářské komoře České republiky a Agrární komoře České republiky (Čehijas Republika) 2007. gada 26. februāra rīkojumu — Reisebüro Bühler GmbH/Dom.info e.K., Sebastian Dieterle

(Lieta C-126/07)

(2007/C 117/11)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Rozhodčí soud při Hospodářské komoře České republiky a Agrární komoře České republiky

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Reisebüro Bühler GmbH

Atbildētāji: Dom.info e.K., Sebastian Dieterle

Prejudiciālie jautājumi

Vai, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 874/2004 (1), Rozhodčí soud při Hospodářské komoře České republiky a Agrární komoře České republiky (Rozhodčí soud) izveidotajai šķīrējtiesai lietām par “.eu ”domēna vārdu ir tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. panta 2. punktam?

Ja Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbild apstiprinoši:

Vai, pamatojoties uz tiesībām noteikt alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras (ADR procedūras), kas izriet no Regulas (EK) Nr. 874/2004 22. panta 5. punkta, var paredzēt tādus noteikumus, kas atbildētājam citu starpā piešķir tiesības ne tikai prasīt sūdzības noraidīšanu, bet arī lūgt konstatēt, ka sūdzība ir iesniegta, rīkojoties ļaunā ticībā, un tas ir uzskatāms par procedūras pārkāpumu (ADR noteikumu B iedaļas 12. panta h) punkts)?

3)	Ja Tiesa uz otro prejudiciālo jautājumu atbild noliedzoši: Vai šķīrējtiesas strīdu izšķiršanas komisijai, pamatojoties uz citām Kopienu tiesību normām vai vispārējiem Kopienu tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstu konstitucionālo tiesību sistēmas, ir tiesības lemt par konstatējuma lūgumu?

(1) OV L 162, 40. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/8

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Conseil d'État (Francija) 2007. gada 5. martā rīkojumu — Société Arcelor Atlantique et Lorraine, Société Sollac Méditerranée, Société Arcelor Packaging International, Société Ugine & Alz France, Société Industeel Loire, Société Creusot Métal, Société Imphy Alloys un Société Arcelor/Premier ministre, Ministre de l'Économie, des Finances et de l'Industrie, Ministre de l'Écologie et du Développement durable

(Lieta C-127/07)

(2007/C 117/12)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Conseil d'État

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Société Arcelor Atlantique et Lorraine, Société Sollac Méditerranée, Société Arcelor Packaging International, Société Ugine & Alz France, Société Industeel Loire, Société Creusot Métal, Société Imphy Alloys, Société Arcelor

Atbildētāji: Premier ministre, Ministre de l'Économie, des Finances et de l'Industrie, Ministre de l'Écologie et du Développement durable

Prejudiciālais jautājums

Vai 2003. gada 13. oktobra Direktīva [2003/87/EK] (1) ir spēkā attiecībā uz vienlīdzības principu, ja tā piemēro sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai attiecībā uz tērauda rūpniecības nozares iekārtām, bet neiekļauj šajā sistēmā alumīnija un plastmasas rūpniecību?

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/8

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale di Latina (Itālija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Angelo Molinari/Agenzia Entrate Ufficio Latina

(Lieta C-128/07)

(2007/C 117/13)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Commissione tributaria provinciale di Latina

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Angelo Molinari

Atbildētājs: Agenzia Entrate Ufficio Latina

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai spriedums lietā C-207/04 (1) ir interpretējams tādējādi, ka tas nozīmē, ka Itālijas likumdevējam bija jāattiecina uz vīriešiem izdevīgākais vecuma ierobežojums, kas tiek attiecināts uz sievietēm?

Vai šajā gadījumā ir jāuzskata, ka nodokļa likme, kas veido pusi no TFR [tassazione del trattamento di fine rapporto — nodoklis, kas piemērojams sakarā ar darba attiecību izbeigšanu], ir attiecināma uz summām, kuras kā pabalstu par brīvprātīgu darba attiecību izbeigšanu saņēmuši vīrieši, kuri ir 50 gadus veci?

Vai, ņemot vērā to, ka maksājumi, ko veicis nodokļa maksātājs, maksājot fizisku personu ienākuma nodokli (IRPEF), neveido daļu no algas, jo tos neveic darba devējs saistībā ar darba attiecībām, un ņemot vērā to, ka darba devēja veicinošajam maksājumam, kurš tiek samaksāts darbiniekam, nav algas raksturiezīmes, var attiecināt dažādus vecuma ierobežojumus, proti, darba ņēmējām sievietēm — 50 gadu vecumu un darba ņēmējiem vīriešiem — 55 gadu vecumu, kas tika atzīts par pretēju Kopienu tiesībām, ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, tā kā Direktīva 79/7 (2) atļauj dalībvalstīm paturēt spēkā dažādus pensionēšanās vecumus?

Vai Kopienu tiesības (Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK (3), kas aizliedz dzimumu diskrimināciju) ir jāinterpretē tādējādi, ka tās aizliedz piemērot lietā, kuru izskatīs Tiesa, apspriestās valsts tiesību normas, kā rezultātā valsts tiesību norma (17. pants, tagad Republikas Prezidenta dekrēta Nr. 917/86 19. panta 4.a punkts) ir jāuzskata par nesaderīgu ar Kopienu tiesībām?

(1) Krājums, I-7453. lpp.

(2) OV L 6, 24. lpp.

(3) OV L 39, 40. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/9

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale di Latina (Itālija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Giovanni Galeota/Agenzia Entrate Ufficio Latina

(Lieta C-129/07)

(2007/C 117/14)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Commissione tributaria provinciale di Latina

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Giovanni Galeota

Atbildētājs: Agenzia Entrate Ufficio Latina

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai spriedums lietā C-207/04 (1) ir interpretējams tādējādi, ka tas nozīmē, ka Itālijas likumdevējam bija jāattiecina uz vīriešiem izdevīgākais vecuma ierobežojums, kas tiek attiecināts uz sievietēm?

Vai šajā gadījumā ir jāuzskata, ka nodokļa likme, kas veido pusi no TFR [tassazione del trattamento di fine rapporto — nodoklis, kas piemērojams sakarā ar darba attiecību izbeigšanu] ir attiecināms uz summām, kuras kā pabalstu par brīvprātīgu darba attiecību izbeigšanu saņēmuši vīrieši, kuri ir 50 gadus veci?

(1) Krājums, I-7453.

(2) OV L 6, 24. lpp.

(3) OV L 39, 40. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/9

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale di Latina (Itālija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Salvatore Barbagallo/Agenzia Entrate Ufficio Latina

(Lieta C-130/07)

(2007/C 117/15)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Commissione tributaria provinciale di Latina

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Salvatore Barbagallo

Atbildētājs: Agenzia Entrate Ufficio Latina

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai spriedums lietā C-207/04 (1) ir interpretējams tādējādi, ka tas nozīmē, ka Itālijas likumdevējam bija jāattiecina uz vīriešiem izdevīgākais vecuma ierobežojums, kas tiek attiecināts uz sievietēm?

Vai šajā gadījumā ir jāuzskata, ka nodokļa likme, kas veido pusi no TFR [tassazione del trattamento di fine rapporto — nodoklis, kas piemērojams sakarā ar darba attiecību izbeigšanu] ir attiecināms uz summām, kuras kā pabalstu par brīvprātīgu darba attiecību izbeigšanu saņēmuši vīrieši, kuri ir 50 gadus veci?

(1) Krājums, I-7453. lpp.

(2) OV L 6, 24. lpp.

(3) OV L 39, 40. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/10

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale di Latina (Itālija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Michele Ciampi/Agenzia Entrate Ufficio Latina

(Lieta C-131/07)

(2007/C 117/16)

Tiesvedības valoda — itāļu

Iesniedzējtiesa

Commissione tributaria provinciale di Latina

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Michele Ciampi

Atbildētājs: Agenzia Entrate Ufficio Latina

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai spriedums lietā C-207/04 (1) ir interpretējams tādējādi, ka tas nozīmē, ka Itālijas likumdevējam bija jāattiecina uz vīriešiem izdevīgākais vecuma ierobežojums, kas tiek attiecināts uz sievietēm?

Vai šajā gadījumā ir jāuzskata, ka nodokļa likme, kas veido pusi no TFR [tassazione del trattamento di fine rapporto — nodoklis, kas piemērojams sakarā ar darba attiecību izbeigšanu] ir attiecināms uz summām, kuras kā pabalstu par brīvprātīgu darba attiecību izbeigšanu saņēmuši vīrieši, kuri ir 50 gadus veci?

(1) Krājums, I-7453.

(2) OV L 6, 24. lpp.

(3) OV L 39, 40. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/10

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Rechtbank van koophandel Brussel (Beļģija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Beecham Group plc, SmithKline Beecham plc, Glaxo Group Ltd, Stafford-Miller Ltd, GlaxoSmithKline Consumer Healthcare NV, GlaxoSmithKline Consumer Healthcare BV/Andacon NV

(Lieta C-132/07)

(2007/C 117/17)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Rechtbank van koophandel Brussel

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: Beecham Group plc, SmithKline Beecham plc, Glaxo Group Ltd, Stafford-Miller Ltd, GlaxoSmithKline Consumer Healthcare NV, GlaxoSmithKline Consumer Healthcare BV

Atbildētājs: Andacon NV

Prejudiciālie jautājumi

Vai Regulas Nr. 1891/04 (1) 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajām muitas iestādēm vai kompetentajai muitas iestādei ir aizliegts izdot paziņojumus saskaņā ar Regulas Nr. 1383/03 9. panta 2. punktu un veikt (uzdot veikt) izmeklēšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1383/03 (2) 9. panta 3. punkta 2. daļu tikmēr, kamēr pirms 2004. gada 1. jūlija iesniegtais pieprasījums muitas dienestiem rīkoties netiek papildināts ar Regulas Nr. 1383/03 6. pantā minēto paskaidrojumu? Vai šis paskaidrojums, citiem vārdiem, ir formāls pieprasījuma rīkoties tālākas iedarbības priekšnosacījums?

Vai Regulas Nr. 1383/03 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to Antverpenes muitas iestādei tika dota iespēja preču zīmes īpašniecei demonstrēt sešus preču paraugus, lai varētu noteikt, vai runa ir par viltotām precēm, atkarībā no tā, vai šī parauga publiskošana ir pielīdzināma pamatīgai pārbaudei Regulas Nr. 1383/03 9. panta 3. punkta 2. daļas izpratnē, pieļaujot precīzi kontrolēt preču izcelsmi un izvešanas vietu, vai arī tā ir pielīdzināma izņemtā parauga pamatīgai tehniskai analīzei Regulas Nr. 1383/03 9. panta 3. punkta pēdējā teikuma izpratnē? Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, tad, vai šai demonstrēšanai ir jānorisinās Regulas 4. panta 1. punktā noteiktajā termiņā 3 darba dienu laikā?

Vai ar Regulu Nr. 1383/03 aizliedz to, ka Beļģijas muitas amatpersonas informāciju, kas tika iegūta Regulas izpildes ietvaros, izņemot tās tālāknodošanu ar Regulā minēto kanālu starpniecību — tostarp domājot Regulas 9. panta 2. punktu un 3. punkta 2. daļu, piemēram, nodod tālāk Beļģijas tiesas norīkotās liecinieku nopratināšanas ietvaros vai iesniedzot izrakstus?

Vai ar Regulu Nr. 1383/03 nesaderīgi ir tas, ka informācija, kas — piemērojot Regulas 4. panta 2. punktu (skat. 2. jautājumu) un 9. panta 2. un 3. punktu, kas nav 9. panta 3. punkta 1. daļā minētā informācija, vai kura tika pieprasīta, pamatojoties uz Beļģijas tiesas rīkojumu, veicot liecinieku nopratināšanu vai iesniedzot izrakstus (skat. 3. jautājumu), — tiek izmantota tiesvedības ietvaros, kuras mērķis nav konstatēta preču viltošanu, piemēram, paralēlās ievešanas apkarošanas procedūras ietvaros?

(1) Komisijas 2004. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1891/2004, ar ko paredz piemērošanas noteikumus ar ko paredz piemērošanas noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (OV L 328, 16. lpp.).

(2) OV L 196, 2.8.2003, 7. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/11

Apelācija, ko 2007. gada 6. martā ierosinājusi Raiffeisen Zentralbank Österreich AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisija, kas attiecas uz lietu T-259/02

(Lieta C-133/07 P)

(2007/C 117/18)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Raiffeisen Zentralbank Österreich AG (pārstāvji — S. Völcker un G. Terhorst, advokāti)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās T-259/02 — T-264/02 un T-271/02 (1), daļā, kurā ir noraidīta RZB prasība;

—	atcelt Komisijas 2002. gada 11. jūnija Lēmuma ((C2002)2091 galīgā redakcija) 3. punktu daļā, kas attiecas uz RZB;

—	pakārtoti — atbilstoši Tiesas vērtējumam samazināt naudas sodu, kas RZB ir uzlikts apstrīdētā lēmuma 3. punktā;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pieņemot, ka vienīgi no tā, ka banku apspriedes notiek dalībvalsts teritorijā, Komisija var secināt, ka tās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 81. pantu.

Pirmās instances tiesa, pieļaujot tiesību kļūdu, banku apspriedes uzskatīja par “īpaši smagu pārkāpumu ”naudas sodu aprēķināšanas vadlīniju nozīmē. Tā ir nepareizi piemērojusi vadlīnijās minētos pārkāpuma smaguma kritērijus (pārkāpuma būtība, konkrētās sekas tirgū, attiecīgā tirgus teritorijas apmērs), nav ņēmusi vērā Komisijas vajāšanas pasākumu selektivitāti un noslēgumā nav veikusi tās prasīto visu viedokļu kopējo izvērtēšanu.

Pirmās instances tiesa, pieļaujot tiesību kļūdu, visas Raiffeisen grupas tirgus daļas ir pieskaitījusi RZB. Turklāt tā nepareizi pārbaudīja tikai “acīmredzamu ”nevienlīdzību attiecībā pret citām bankām. Pilnīgai pieskaitīšanai nebija nepieciešamā tiesiskā pamatojuma.

Pirmās instances tiesa nepareizi no tiesību viedokļa novērtēja RZB sadarbību. Tā piemēroja “būtiskas virsvērtības ”kritēriju, pārkāpjot atpakaļejošas iedarbības aizliegumu, neņēma vērā to, ka RZB dažāda veida sadarbība bija brīvprātīga, tā nepareizi vadījās no tā, ka attiecībā uz sadarbības nozīmi pierādīšanas pienākums ir apvērsts, nepieļaujamā veidā noraidīja Kopējo faktu aprakstu kā nederīgu sadarbības formu, un kļūdaini neatzina par sadarbību RZB piekrišanu tam, ka norunām ir konkurencei pretējs mērķis.

(1) OV C 331, 29. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/12

Apelācija, ko 2007. gada 6. martā ierosinājusi Bank Austria Creditanstalt AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisiju, kas attiecas uz lietu T-260/02

(Lieta C-135/07 P)

(2007/C 117/19)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Bank Austria Creditanstalt AG (pārstāvji — C. Zschocke un J. Beninca, advokāti)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt pilnībā vai daļēji Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu saistītajās lietās T-259/02 — T-264/02 un T-271/02 (1), šajā gadījumā lietā T-260/02;

—	atcelt Komisijas 2002. gada 11. jūnija Lēmumu lietā COMP/36.351 daļā, kas attiecas uz BA-CA;

—	pakārtoti — atbilstoši samazināt naudas sodu, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzlikusi BA-CA;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar savu apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlas panākt Tiesas 2006. gada 14. decembra sprieduma atcelšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz vairākiem trūkumiem pamatojumā, tiesību un procesuālajām kļūdām.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka apstrīdētais spriedums neizprotamā veidā apstiprina Komisijas uzskatu, ka banku apspriedēm ir bijušas negatīvas ekonomiskas sekas. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, apstrīdētais spriedums pārkāpj pierādīšanas procedūras principus, nepareizi saprotot prasības pēc ekonomikas zinātņu atzinuma, lai pierādītu trūkstošās ekonomiskās sekas. Pamatojoties uz iesniegto atzinumu, nosakot naudas sodu nedrīkstēja ņemt vērā ekonomiskās sekas.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet, ka apstrīdētajā spriedumā nav ņemtas vērā Kopienu tiesām izvirzītās prasības obligāti samazināt naudas sodu, pamatojoties uz naudas sodu samazinošiem apstākļiem. Pamatojoties uz šo tiesību kļūdu, apstrīdētajā spriedumā nav izlabota Komisijas kļūda vērtējumā, kurā nav ņemts vērā kā naudas sodu samazinošs apstāklis tas, ka banku apspriedēs piedalījās publiskas iestādes un par tām bija plaši un aptveroši zināms atklātībā.

Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst pret pamatojuma trūkumu, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumiem, kā arī citām apstrīdētā sprieduma tiesību un procedūras kļūdām saistībā ar tās devuma sadarbībai ar Komisiju novērtēšanu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja strādāja kopā ar Komisiju pie faktisko apstākļu pārbaudes jau kopš sākuma. Tā iesniedza aptverošu banku apspriežu apskatu agrā procedūras stadijā, kā arī aptverošus dokumentus, kurus iesniegt nebija tās pienākums un ko Komisija — atbilstoši Pirmās instances tiesas konstatējumiem par faktiem — izmantoja, pieņemot apstrīdēto lēmumu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja savā atbildē uz paziņojumu par apsūdzības punktiem iesniedza faktu aprakstu, kuru tāpat — saskaņā ar konstatējumiem apstrīdētajā spriedumā — Komisija varēja izmantot apstrīdētajā lēmumā.

Apstrīdētajā spriedumā — tāpat kā apstrīdētajā lēmumā — par šo apelācijas sūdzības iesniedzējas aptverošo, lietderīgo un pierādīto sadarbību netika samazināts naudas sods. Tas ir kļūdains paziņojuma par sadarbību piemērošanas gadījums, kas pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus. Turklāt apstrīdētajā spriedumā, izdarot apsvērumus par apelācijas sūdzības iesniedzējai piemēroto naudas sodu, par ko apelācijas sūdzības iesniedzējai iepriekš nebija iespējams paust savu nostāju, ir pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai.

(1) OV C 331, 29. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/13

Prasība, kas celta 2007. gada 7. martā — Eiropas Kopienu Komisija/Spānijas Karaliste

(Lieta C-136/07)

(2007/C 117/20)

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — H. Støvlbæk un R. Vidal Puig)

Atbildētāja: Spānijas Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīva 89/48/EEK (1) par vispārēju sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību, un Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/51/EEK (2) par otro vispārējo sistēmu profesionālās izglītības un mācību atzīšanai, lai papildinātu Direktīvu 89/48/EEK, attiecībā uz pieeju gaisa satiksmes vadības dispečera profesijai;

—	piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Direktīva 89/48/EEK ir piemērojama pieejai gaisa satiksmes vadības dispečera profesijai un darbam šajā profesijā Spānijā, jo

—	to diplomu, licenču un kvalifikāciju kopums, kas tiek prasītas, lai Spānijā varētu strādāt “gaisa satiksmes vadības dispečera ”profesijā, ir “diploms ”Direktīvas 89/48/EEK izpratnē;

—	gaisa satiksmes vadības dispečera profesija ir Spānijā “reglamentēta profesija ”Direktīvas 89/48/EEK izpratnē.

2)	Neskatoties uz to, Spānijas Karaliste nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai attiecībā uz gaisa satiksmes vadības dispečera profesiju transponētu Direktīvu 89/48/EEK.

Komisija uzskata, ka Spānijas Karaliste tāpat nav izpildījusi pienākums, ko tai uzliek Direktīva 92/51/EEK, jo

—	Direktīva 92/51/EEK ir piemērojama gaisa satiksmes vadības dispečera profesijai; un

—	Spānijas Karaliste nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai attiecībā uz gaisa satiksmes vadības dispečera profesiju transponētu Direktīvu 92/51/EEK.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīva 2006/23/EK (3) par Kopienas gaisa satiksmes vadības dispečera licenci izveido saskaņā ar šo direktīvu izsniegtu gaisa satiksmes vadības dispečera licenču savstarpējas atzīšanas sistēmu. Tomēr termiņš, kas dalībvalstīm paredzēts šīs direktīvas prasību izpildei, ir 2008. gada 17. maijs. Tādējādi līdz šim datumam Direktīva 89/48/EEK un Direktīva 92/51/EEK ir piemērojama pieejai gaisa satiksmes vadības dispečera profesijai un darbam šajā profesijā Spānijā.

(1) OV L 19, 16. lpp.

(2) OV L 209, 25. lpp.

(3) OV L 114, 22. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/13

Apelācija, ko 2007. gada 8. martā ierosinājusi Österreichische Volksbanken-AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisija, attiecībā uz lietu T-271/02

(Lieta C-137/07 P)

(2007/C 117/21)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Österreichische Volksbanken-AG (pārstāvji — A. Ablasser-Neuhuber, R. Bierwagen un F. Neumayr, advokāti)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt rezolutīvās daļas 2. un 4. punktu Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumā apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02 (1), kā arī

atcelt strīda pamatā esošo lēmumu — Komisijas 2002. gada 11. jūnija Lēmumu 2004/138/EK ar karteli saistītā lietā COMP/36.571/D-1 — atbilstoši pirmajam un trešajam prasījumam daļā, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, vai, pakārtoti, samazināt tai uzlikto naudas sodu atbilstoši tās trešajam prasījumam, vai

b.	pakārtoti tam, ja nav iespējams pieņemt galīgo nolēmumu šajā tiesvedības stadijā, nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai atkārtotai izskatīšanai un galīgā nolēmuma pieņemšanai,

2.	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, pakārtoti, ja lieta nodota atpakaļ Pirmās instances tiesai, tai noteikt pieņemt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pamato apelāciju par minēto Pirmās instances tiesas spriedumu šādi:

Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu interpretējot uzņēmumu nolīgumu vai rīcības, kas ietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību, kritērija piemērotību un, pieļaujot juridisku kļūdu, šo kritēriju piemērojusi šajā lietā. Savā spriedumā, pieļaujot juridisku kļūdu, tā nav pienācīgi novērtējusi tirgus sadales kritērija nozīmi, jo nav skaidrs, kāpēc Pirmās instances tiesa nevēlas tirgus sadales kritēriju uzskatīt vismaz par būtisku pierādījumu ietekmes uz dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību esamībai. Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt norāda, ka Pirmās instances tiesa ir veikusi apspriežu pārrobežu ietekmes vispārēju pārbaudi, bet nav pārbaudījusi atsevišķu Lombard tīkla apspriežu iespējamo ietekmi uz dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību. EKL 81. panta 1. punkta pārmērīgi plašā interpretācija, atbilstoši kurai kartelis ar ietekmi visā dalībvalstī ir būtībā uzskatāms par piemērotu, lai sadalītu tirgu un ietekmētu tirdzniecību Kopienā, vai vismaz ka šajā ziņā pastāv nopietnas aizdomas, neatbilst šīs Kopienu tiesību normas jēgai.

Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, Komisijas izvirzītos un judikatūrā attīstītos apgrozījuma piesaistīšanas nosacījumus nepiemērojot decentralizēto banku tirgus daļas piesaistot vadošajai iestādei. Tādējādi tā nav ņēmusi vērā to, ka šajā lietā gan apgrozījuma piesaistīšana, gan tirgus daļu piesaistīšana attiecas uz to pašu pamata strīdu, proti, uz pieļaujamā naudas soda noteikšanu. Te nav pamata līdzīgus jautājumus par apgrozījuma piesaistīšanu un tirgus daļu piesaistīšanu izvērtēt saskaņā ar dažādiem kritērijiem. Tomēr pat pieņemot, ka decentralizēto banku tirgus daļas varētu saistīt ar vadošo iestādi, atsaucoties uz citiem, bet ne apgrozījuma piesaistīšanas kritēriju, tieši Pirmās instances tiesas izvēlētais pamats ir nepareizs un nelikumīgs.

Pirmās instances tiesa ir kļūdījusies noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumus par to, ka nav ņemti vērā atbildību mīkstinošie apstākļi. Tās sniegtajā juridiskajā vērtējumā tā nav pietiekami ņēmusi vērā to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai karteļa struktūrā bija pakārtota nozīme un ka izmeklēšanas laikā nebija nepieciešams tai piemērot piespiedu līdzekļus, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja brīvprātīgi sadarbojās ar Komisiju. Apelācijas sūdzības iesniedzējai ir pavisam neliela tirgus daļa, citas bankas to nav aicinājušas iekļauties iekšējā lokā un tā piedalījās tikai dažas apspriedēs. Šie apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie iemesli, kas liecina par atbildību mīkstinošo apstākļu esamību, zināmā mērā vispār netika aplūkoti. Ne Komisija, ne Pirmās instances tiesa nav izpildījusi savu pienākumu izskatīt iesniegtos faktiskos apstākļus un novērtēt tos, nepieļaujot juridiskas kļūdas.

(1) OV C 331, 29. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/14

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Hof van beroep te Antwerpen (Beļģija) 2007. gada 9. marta rīkojumu — Belgische Staat/N.V. Cobelfret

(Lieta C-138/07)

(2007/C 117/22)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Hof van beroep te Antwerpen

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Belgische Staat

Atbildētājs: N.V. Cobelfret

Prejudiciālais jautājums

Vai tāds noteikums kā Beļģijas regulējums par galarezultātā apliktajiem ienākumiem, saskaņā ar kuru attiecīgās dividendes vispirms tiek pieskaitītas mātes uzņēmuma ar nodokli apliekamo ienākumu pamatsummai un pēc tam saņemtās dividendes saskaņā ar W.I.B.'92 205. panta 2. punktu tiek atskaitītas no mātes uzņēmuma ar nodokli apliekamo ienākumu pamatsummas (95 % apmērā) tikai, ja mātes uzņēmumam ir ar nodokli apliekama peļņa, atbilst Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvas 90/435/EEK (1) par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV L 25, 6. lpp.), 4. pantam tiktāl, ciktāl šāds ar nodokli galarezultātā apliktu ienākumu atskaitījuma ierobežojums noved pie tā, ka mātesuzņēmumam vēlākā nodokļu aplikšanas laika posmā par izmaksātajām dividendēm ir jāmaksā nodokļi, ja nodokļu aplikšanas laika posmā, kad tika izmaksātas dividendes, tam nebija vai bija nepietiekama ar nodokli apliekamā peļņa, ja vien nodokļu zaudējumi netika izmantoti negodīgi un līdz ar to tos vairs nevar pārcelt uz saņemto dividenžu summu, kas jebkurā gadījumā, ja nav nodokļu zaudējumu, bija atbrīvotas no nodokļa 95 % apmērā?

(1) OV L 225, 6. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/15

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Bundesverwaltungsgericht (Vācija) 2007. gada 12. marta rīkojumu — Hecht-Pharma GmbH/Staatliches Gewerbeaufsichtsamt Lüneburg

(Lieta C-140/07)

(2007/C 117/23)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesverwaltungsgericht

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Hecht-Pharma GmbH

Atbildētājs: Staatliches Gewerbeaufsichtsamt Lüneburg

Cits lietas dalībnieks: Vertreterin des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht

Prejudiciālie jautājumi

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (1), tās ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/27/EK (2) grozītajā redakcijā, 2. panta 2. punktā paredzētais noteikums attiecībā uz šaubu gadījumiem ir interpretējams tādējādi, ka Direktīva 2001/83/EK ir piemērojama produktam, kas, iespējams, ir klasificējams kā zāles, taču nav pārbaudīts, vai tā īpašības atbilst zāļu definīcijai? Cik liela ticamības pakāpe un atbilstoši — kādi fakti attiecīgā gadījumā ir nepieciešami, lai pamatotu Direktīvas 2001/83/EK piemērošanu?

Vai produkts, kas pēc tā apzīmējuma nav zāles, var tikt uzskatīts par zālēm, kas ir tādas pēc to funkcijām Direktīvas 2001/83/EK tās ar Direktīvu 2004/27/EK grozītās redakcijas 1. panta 2. punkta izpratnē, pamatojoties uz to, kas tas ietver sastāvdaļu, kas noteiktās devās var pārveidot fizioloģiskās funkcijas, taču pārbaudāmajā produktā, ja tas tiek atbilstoši lietots, šī deva ir mazāka? Vai šis jautājums ir attiecināms uz “farmakoloģisko iedarbību ”vai “cilvēka fizioloģisko funkciju pārveidošanu”?

Vai pēc tam, kad ar Direktīvu 2004/27/EK tika pieņemta zāļu definīcijas jaunā redakcija, ir nozīme produkta “lietošanas kārtībai, izplatībai, patērētāju zināšanām par to un riskiem, kas var būt saistīti ar tā lietošanu ”(2005. gada 9. jūnija spriedums lietā C-211/03, Krājums, I-5141. lpp., 51. punkts), kas Eiropas Kopienu Tiesas judikatūrā, klasificējot produktu kā zāles, ir atzītas par būtiskām īpašībām papildus farmakoloģiskajām īpašībām?

(1) OV L 311, 67. lpp.

(2) OV L 136, 34. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/15

Prasība, kas celta 2007. gada 9. martā — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-141/07)

(2007/C 117/24)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvis — B. Schima)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prasītājas prasījumi:

—

paredzēdama Aptieku likuma [Apothekengesetz] 14. panta 5. un 6. punktā kumulatīvus noteikumus attiecībā uz zāļu piegādes līgumiem, kā rezultātā zāļu piegāde slimnīcām no citu dalībvalstu aptiekām ir praktiski neiespējama, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 28. un 30. pants;

—	piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Saskaņā ar EKL 28. pantu dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību. Jebkāds dalībvalsts tiesiskais regulējums attiecībā uz tirdzniecību, ar kuru var tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, ir uzskatāms par pasākumu, kuram ir kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīga iedarbība. Fakts, ka pašreizējā Kopienu tiesību situācijā zāļu izplatīšanas regulējums ir saskaņots tikai atsevišķās jomās, neatbrīvo dalībvalstis no to pienākumu ievērot preču brīvas aprites noteikumus.

Saskaņā ar Vācijas Aptieku likuma 14. pantu Vācijas slimnīcām, tā vietā lai ierīkotu vietējo slimnīcas aptieku, bija iespēja zāles iegādāties no aptiekām no malas. Šajā normā tomēr ir iekļauti tādi kumulatīvi noteikumi attiecībā uz zāļu piegādes līgumiem, kā rezultātā regulāra zāļu piegāde slimnīcām no citu dalībvalstu aptiekām ir praktiski neiespējama, jo atsevišķus paredzētos noteikumus var izpildīt tikai tās aptiekas, kuras atrodas apgādājamās slimnīcas tuvumā.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru uz valsts tiesību normām, ar kurām tiek ierobežoti vai aizliegti noteikti tirdzniecības veidi, EKL 28. pants neattiecas, ja ir izpildīti divi nosacījumi: pirmkārt, attiecīgie noteikumi ir piemērojami visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, kuri darbojas [attiecīgās] dalībvalsts teritorijā, un, otrkārt, šiem noteikumiem ir jāattiecas vienādi — kā juridiski tā faktiski — gan uz vietējiem ražojumiem, gan arī uz ražojumiem no citām dalībvalstīm. Šajā gadījumā ir izpildīts tikai pirmais nosacījums, tomēr, ja likumā paredzētos līguma noteikumus izpilda tikai viens piedāvātājs, vietējie un ārvalstu ražojumi faktiski un juridiski netiek ietekmēti vienādi. Ar šo regulējumu ražojumu no citām dalībvalstīm iekļūšana tirgū ir stingrāk reglamentēta, nekā tas ir vietējo ražojumu gadījumā. Tādēļ saskaņā ar Tiesas judikatūru nav nozīmes tam, ka slimnīcas tuvumā neesošās aptiekas saskaras ar tām pašām problēmām. Valsts pasākumu par tirdzniecības dalībvalstu starpā ierobežojumu var uzskatīt arī tad, ja ar to netiek nodibināts izdevīgāks stāvoklis vietējiem ražojumiem un neizdevīgāks stāvoklis arī ne tikai ievestajiem, bet arī vietējiem ražojumiem.

Preču aprites Kopienā ierobežojumus var pamatot ar īpaši svarīgām sabiedrības interesēm, it īpaši prasību par valsts drošību vai veselības aizsardzību. Tai pat laikā ir jāpierāda, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir piemērots, vajadzīgs un samērīgs. Izskatāmajā lietā likumā kā obligāts paredzētais līgumu noteikumu kopums tomēr nav uzskatāms par vajadzīgu veselības aizsardzības nolūkiem. Tieši pretēji — ir jābūt par iespējamam, ka zāļu piegādes var veikt no apgādājamās slimnīcas tālāk esošas un pat citā dalībvalstī dibinātas aptiekas.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/16

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Finanzgericht Hamburg (Vācija) 2007. gada 13. marta rīkojumu — Firma A.O.B. Reuter & Co./Hauptzollamt Hamburg-Jonas

(Lieta C-143/07)

(2007/C 117/25)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Finanzgericht Hamburg

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Firma A.O.B. Reuter & Co.

Atbildētāja: Hauptzollamt Hamburg-Jonas

Prejudiciālais jautājums

Vai par to, ka eksportētājs eksporta deklarācijā ir sniedzis nepareizu informāciju, tiek piemērota sankcija saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 3665/87 (1) 11. panta 1. punktu vai arī sankciju piemēro tikai tad, ja nav ievēroti kompensācijas tiesību materiālie noteikumi?

(1) OV L 351, 1. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/16

Apelācijas sūdzība, ko 2007. gada 13. martā iesniegusi K-Swiss, Inc. par Pirmās instances tiesas (trešā palāta) 2006. gada 14. decembra rīkojumu lietā T-14/06: K-Swiss, Inc./Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

(Lieta C-144/07 P)

(2007/C 117/26)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: K-Swiss, Inc. (pārstāvis — H. E. Hübner, Advocate)

Cits lietas dalībnieks: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Prasītāja lūdz Tiesu:

—	atcelt Pirmās instances tiesas rīkojumu;

—	piespriest Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, atzīstot tās prasību par nokavētu, Pirmās instances tiesa pārkāpa Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (1), 61., 62. un 68. noteikumu.

(1) OV 1995, L 303, 1. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/17

Prasība, kas celta 2007. gada 15. martā — Eiropas Kopienu Komisija/Portugāles Republika

(Lieta C-150/07)

(2007/C 117/27)

Tiesvedības valoda — portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — G. Wilms un M. Afonso)

Atbildētāja: Portugāles Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, atsakoties samaksāt Komisijai nokavējuma procentus, kas tai jāmaksā novēlotas pašu resursu samaksāšanas dēļ saistībā ar ATA sistēmu, un nemainot valsts praksi attiecībā uz pašu resursu grāmatvedības ierakstiem saistībā ar šo sistēmu, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89 (1) 2. pants, 6. panta 2. punkts, 9., 10. un 11. pants;

—	piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

1992. gada 21. februārī, kas ir datums, kad oficiāli tika noteikta muitas parāda summa, par kuru ir runa, ne parādnieki, ne garantiju sniegusī apvienība formāli neapstrīdēja šo apjomu, un šī parāda samaksa tika garantēta saskaņā ar ATA konvencijas 6. panta 1. punktu. Tādējādi tika izpildīti nosacījumi, lai šī summa tiktu ierakstīta A kontā.

Attiecīgās summas bija jāieraksta A kontā un jānodod Kopienas budžeta rīcībā Regulā Nr. 1522/89 paredzētajos termiņos. Tā kā Portugāles iestādes šīs summas Regulas Nr. 1522/89 9. panta 1. punktā paredzētajā kontā ierakstīja ar novēlošanos, ir jāmaksā nokavējuma procenti atbilstoši šis regulas 11. pantam un, sākot ar 2000. gada 31. maiju, atbilstoši Regulas Nr. 1150/2000 (2) 11. pantam. Otrkārt, Portugāles iestādēm bija jāpielāgo valsts prakse Kopienu tiesiskajam regulējumam attiecībā uz līdzīgiem gadījumiem, kas var rasties saistībā ar ATA konvenciju.

(1) Padomes 1989. gada 29. maija Regula, ar ko īsteno Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 155, 1. lpp.).

(2) Padomes 2000. gada 22. maija Regula (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/17

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Simvoulio tis Epikrateias (Grieķija) 2007. gada 19. marta rīkojumu — Theologos-Grigorios Chatzithanasis/Ypourgos Igeias kai Koinonikis Allilengis un Organismos Epangelmatikis Ekpaidefsis kai Katartisis (OEEK)

(Lieta C-151/07)

(2007/C 117/28)

Tiesvedības valoda — grieķu

Iesniedzējtiesa

Simvoulio tis Epikrateias

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Theologos-Grigorios Chatzithanasis

Atbildētāji: Ypourgos Igeias kai Koinonikis Allilengis (Veselības un sociālās solidaritātes ministrs), Organismos Epangelmatikis Ekpaidefsis kai Katartisis (Izglītības un profesionālās izglītības iestāde (ΟΕΕΚ))

Prejudiciālais jautājums

Vai tāda dalībvalsts pilsoņa gadījumā, kurš uzrāda diplomu, uz kuru kā tādu ir attiecināma Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/51/EΕK par otro vispārējo sistēmu profesionālās izglītības un mācību atzīšanai, lai papildinātu Direktīvu 89/48/EEK (OV L 209, 25. lpp.), un kurš lūdz attiecīgajām uzņēmējdalībvalsts kompetentajām iestādēm dot pieeju vai atļaut veikt šajā valstī reglamentēto profesiju, šīs iestādes ir tiesīgas Direktīvas 92/51 1., 2., 3. un 4. panta nozīmē, interpretējot tos Līguma 149. un 150. panta nozīmē, noraidīt ieinteresētās personas lūgumu (tādējādi liedzot tam pilnībā piekļuvi šādai profesijai vai tiesības veikt šo profesiju uzņēmējdalībvalstī), pamatojoties tikai uz to, ka minēto diplomu izcelsmes dalībvalsts iestāde izsniedza pēc tādas izglītības iegūšanas, kuras lielākā daļa tika pabeigta uzņēmējdalībvalsts institūtā, kas, neskatoties uz to, ka brīvi darbojas uzņēmējdalībvalstī, nav atzīts par izglītības iestādi atbilstoši tās vispārējiem tiesību noteikumiem?

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/18

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) 2007. gada 22. marta rīkojumu — Jacqueline Förster/IB-Groep

(Lieta C-158/07)

(2007/C 117/29)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Iesniedzējtiesa

Centrale Raad van Beroep

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Jacqueline Förster

Atbildētājs: IB-Groep

Prejudiciālie jautājumi

1)	Vai Regulas (EEK) Nr. 1251/70 (1) 7. pants attiecas arī uz studentiem, kuri Nīderlandē ir ieradušies galvenokārt studiju dēļ un sākotnēji ierobežotā apjomā papildus savām studijām ir strādājuši algotu darbu, bet pašlaik ir pārtraukuši šo darbību?

2)	Vai Direktīva 93/96 (2) iestājas pret to, ka pirmajā jautājumā minētie studenti var atsaukties uz EKL 12. pantu, lai pieprasītu pilnu studiju finansējumu?

a)	Vai noteikums, ka ekonomiski neaktīvie Savienības pilsoņi uz EKL 12. pantu var atsaukties tikai tad, ja viņi noteiktu laiku likumīgi ir uzturējušies uzņēmējvalstī vai viņiem ir bijusi uzturēšanās atļauja, ir spēkā arī attiecībā uz studentiem piešķirto pabalstu uzturēšanās izmaksu segšanai?

b)	Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai ir pieļaujams, ka šajā periodā prasība par noteiktu uzturēšanās ilgumu tiek attiecināta tikai uz personām, kurām ir citas dalībvalsts, nevis uzņēmējvalsts pilsonība?

c)	Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai prasība par piecu gadu uzturēšanās laikposmu ir saderīga ar EKL 12. pantu?

d)	Noliedzošas atbildes gadījumā, kādu uzturēšanās ilgumu var pieprasīt?

4)	Vai atsevišķos gadījumos pietiek ar īsāku likumīgas uzturēšanās laikposmu, ja citi apstākļi nekā uzturēšanās ilgums liecina par nozīmīgu integrācijas pakāpi uzņēmējvalsts sabiedrībā?

Ja personām, atbilstoši tādam Eiropas Kopienu Tiesas spriedumam, kuram ir atpakaļejoša iedarbība, no EKL 12. panta izriet plašākas tiesības nekā iepriekš pieņemts, vai var attiecībā uz šīm personām paredzēt ar šīm tiesībām saistītus pamatotus nosacījumus saistībā ar periodu pagātnē, ja šie nosacījumi ir publicēti īsi pēc sprieduma pieņemšanas?

(1) Komisijas 1970. gada 29. jūnija Regula (EEK) Nr. 1251/70 par darba ņēmēju tiesībām palikt kādā dalībvalstī pēc tam, kad darba attiecības šajā valstī beigušās (OV L 142, 24. lpp.).

(2) Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīva 93/96/EEK par studentu uzturēšanās tiesībām (OV L 317, 59. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/18

Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Eiropas Kopienu Komisija/Portugāles Republika

(Lieta C-159/07)

(2007/C 117/30)

Tiesvedības valoda — portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — K. Simonsson un P. Andrade)

Atbildētāja: Portugāles Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Komisijas 2005. gada 8. marta Direktīvas 2005/23/EK (1), ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/25/EK par jūrnieku minimālo sagatavotības līmeni, prasības, vai jebkurā gadījumā nedarot šos aktus zināmus Komisijai, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

—	piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Termiņš direktīvas transponēšanai valsts tiesībās beidzās 2005. gada 29. septembrī.

(1) OV L 62, 14. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/19

Prasība, kas celta 2007. gada 29. martā — Spānijas Karaliste/Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-167/07)

(2007/C 117/31)

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Spānijas Karaliste (pārstāve — N. Díaz Abad)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Padomes 2006. gada 21. decembra regulu (EK) Nr. 41/2007 (1), ar ko nosaka 2007. gada zvejas iespējas un ar tām saistītos nosacījumus konkrētiem zivju krājumiem un zivju krājumu grupām, kas piemērojami Kopienas ūdeņos un — attiecībā uz Kopienas kuģiem — ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas ierobežojumi, ciktāl Ziemeļjūras Kopienas ūdeņos Spānijas flotei nav piešķirtas noteiktas kvotas, un

—	piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

1) Nediskriminācijas principa pārkāpums:

Spānijas Karaliste apgalvo — ciktāl apstrīdētā regula Spānijai nepiešķir kvotas Ziemeļjūras Kopienas ūdeņos, ar to tiek pārkāpts nediskriminācijas princips, jo, beidzoties Pievienošanās aktā paredzētajam pārejas periodam, pārējām dalībvalstīm tiek atzītas tiesības piekļūt šiem ūdeņiem un to resursiem, bet Spānijas Karalistei tiek atzītas vienīgi tiesības piekļūt šiem ūdeņiem.

2) Akta par Spānijas pievienošanos nepareiza interpretācija:

Nosakot Spānijai pārejas periodu zivsaimniecības jomā, Pievienošanās akts neiezīmē atšķirību starp pieeju ūdeņiem un pieeju resursiem. Turklāt Pievienošanās akta noteikumi ir jāinterpretē saskaņā ar tā kontekstu un mērķi.

3) Regulas 2371/2002 (2) 20. panta 2. punkta pārkāpums:

Nepiešķirot Spānijai kvotas, kas ir jaunas zvejas iespējas un kas pirmoreiz sadalītas, beidzoties Pievienošanās aktā paredzētajam pārejas periodam, tiek pārkāpta minētā tiesību norma.

(1) OV 2007, L 15, 1. lpp.

(2) Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV L 358, 59. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/19

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Tribunal de grande instance de Nanterre (Francija) 2007. gada 2. aprīļa rīkojumu — 1. S.A. SAFBA/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 2. S.A. Sucreries et Raffineries d'Erstein/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 3. SA Sucreries & Distilleries de Souppes — Ouvré Fils/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 4. SA Sucrerie de Bourgogne/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 5. Sucrerie Bourdon/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 6. S.A. des Sucreries du Marquenterre/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 7. Cristal Union/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 8. S.A. Lesaffre Frères/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 9. Société Vermendoise Industries/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 10. S.A. Sucreries de Toury et Usines annexes/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers

(Lieta C-175/07 - Lieta C-176/07 - Lieta C-177/07 - Lieta C-178/07 - Lieta C-179/07 - Lieta C-180/07 - Lieta C-181/07 - Lieta C-182/07 - Lieta C-183/07 - Lieta C-184/07)

(2007/C 117/32)

Tiesvedības valoda — franču

Iesniedzējtiesa

Tribunal de grande instance de Nanterre

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāji: S.A. SAFBA (C-175/07), S.A. Sucreries et Raffineries d'Erstein (C-176/07), SA Sucreries & Distilleries de Souppes — Ouvré Fils (C-177/07), SA Sucrerie de Bourgogne (C-178/07), Sucrerie Bourdon (C-179/07), S.A. des Sucreries du Marquenterre (C-180/07), Cristal Union (C-181/07), S.A. Lesaffre Frères (C-182/07), Société Vermendoise Industries (C-183/07), S.A. Sucreries de Toury et Usines annexes (C-184/07)

Atbildētāji: Directeur général des douanes et droits indirects un Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers

Prejudiciālie jautājumi

Vai Eiropas Komisijas Regula Nr. 314/2002 (1) ir spēkā neesoša Padomes Regulas Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (2) 15. panta kontekstā, kā arī samērīguma un nediskriminācijas principa kontekstā tādēļ, ka tajā nav paredzēts ražošanas maksājumu aprēķinā izslēgt vajadzību segt tā cukura daudzuma izmaksas, kas iekļauts pārveidoto produktu sastāvā, kuri tiek eksportēti, nesaņemot eksporta kompensāciju?

Gadījumā, ja atbilde ir noraidoša:

Vai Regula Nr. 1686/2005 (3) ir spēkā neesoša Eiropas Komisijas Regulas Nr. 314/2002 un Padomes Regulas Nr. 1260/2001 15. panta un samērīguma principa kontekstā tādēļ, ka tajā ir noteikts ražošanas maksājums cukuram, kas tiek aprēķināts, novērtējot vidējos zaudējumus no vienas tonnas eksportētā cukura, neņemot vērā eksportēto daudzumu, par kuru nav saņemta kompensācija, lai gan šis daudzums ir iekļauts kopumā kopējo sedzamo zaudējumu noteikšanai?

(1) Komisijas 2002. gada 20. februāra Regula (EK) Nr. 314/2002, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus kvotu sistēmas piemērošanai cukura nozarē (OV L 50, 40. lpp.).

(2) Padomes 2001. gada 19. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 178, 1. lpp.).

(3) Komisijas 2005. gada 14. oktobra Regula (EK) Nr. 1686/2005, ar ko 2004./2005. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus un papildu maksājuma koeficientu cukura nozarē (OV L 271, 12. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/20

Prasība, kas celta 2007. gada 3. aprīlī — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-192/07)

(2007/C 117/33)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. Condou-Durande un W. Bogensberger, Bevollmächtigte)

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nepieņemot normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (1), vai nepaziņojot par tiem Komisijai, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva;

—	piespriest Vācijas Federatīvai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Termiņš Direktīvas 2003/86/EK transponēšanai beidzās 2005. gada 3. oktobrī.

(1) OV L 251, 12. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/20

Prasība, kas celta 2007. gada 12. aprīlī — Eiropas Kopienu Komisija/Grieķijas Republika

(Lieta C-199/07)

(2007/C 117/34)

Tiesvedības valoda — grieķu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — M. Patakià un D. Kukovec)

Atbildētāja: Grieķijas Republika

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, faktiski ieviešot automātiskas izslēgšanas papildu kritēriju, kas nav skaidri paredzēts Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (1), 31. panta 2. punktā, par ļaunu ārvalstu pētījumu birojiem, un nenošķirot apstrīdētajā konkursā kvalitātes izvēles kritērijus no piešķiršanas kritērijiem, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Kopienu tiesību akti publisko iepirkumu līgumu nozarē un, it īpaši, 4. panta 2. punkts, 31. panta 1. un 2. punkts, 34. panta 1. punkta a) apakšpunkts Direktīvā 93/38/EEK, kā tos ir interpretējusi Eiropas Kopienu Tiesa, kā arī abpusējas kvalifikāciju atzīšanas principu, ko reglamentē Kopienu tiesības publiskā iepirkuma nozarē, un EKL 12. un 49. pants;

—	piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija ir saņēmusi sūdzību par pārkāpumiem sabiedrības ERGA OSE AE konkursa ietvaros 2003. gadā, kas bija par “pētījumu attiecībā uz instalācijas un elektromehānikas darbu 1. posmu Staciju kompleksā Thrias līdzenumā”.

Ņemot vērā Tiesas judikatūru, Komisija uzskata, ka pētījumu biroju piedalīšanās konkursā kritēriji, kas paredz tos klasificēt atbilstoši Grieķijas sistēmai klasēs, proti, “uzaicinātās ”klases, ievieš faktisku izslēgšanas pamatu, kas pārsniedz tos izslēgšanas pamatus, kuri ir skaidri minēti Direktīvas 93/38/EEK 31. panta 2. punktā, un atsevišķos gadījumos diskriminē ārvalstu pētījumu birojus, pārkāpjot Direktīvas 93/38/EEK 4. panta 2. punktu.

Komisija arī uzskata, ka iepriekš minētais nosacījums paziņojumā par konkursu pārkāpj abpusējas kvalifikāciju vai citu oficiālo pierādījuma dokumentu atzīšanas principu, kā arī EKL 12. un 49. pantu.

Turklāt Komisija uzskata, ka apstrīdētajā paziņojumā par konkursu nav nošķirti izvēles un piešķiršanas posmi un tajā ir sajaukts izvēles kritērijs ar piešķiršanas kritēriju, pārkāpjot Direktīvas 93/38/EEK 31. un 34. pantu.

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka Grieķijas iestāžu veiktā iepriekš pastāvošā likuma atcelšana neizbeidza norādīto pārkāpumu, jo šajā gadījumā ir runa par to, ka Grieķijas iestādes šajā nozarē nepareizi piemēro Kopienu tiesību noteikumus, un nevis par to, ka šie noteikumi nebūtu pilnībā jātransponē Grieķijas tiesībās.

Līdz ar to Komisija uzskata, ka Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 4. panta 2. punkts, 31. panta 1. un 2. punkts un 34. panta 1. punkta a) apakšpunkts Direktīvā 93/38/EEK, kā arī diplomu abpusējas atzīšanas principu un EKL 12. un 49. pantu.

(1) OV L 199, 9.8.1993., 84. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/22

Prasība, kas celta 2007. gada 12. martā — Hamdi/Padome

(Lieta T-75/07)

(2007/C 117/35)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Ahmed Hamdi, Amsterdama (Nīderlande) (pārstāvis — M. J. G. Uiterwaal, advocaat)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

—	Kopējā nostāja 2002/402/KĀDP (OV 2002, L 344, 93. lpp.) attiecībā uz prasītāju ir piemērota nepareizi kā pamats Regulai 2001/2580/EK (OV 2001, L 344, 70. lpp.) un līdz ar to prasītājam Regula nav saistoša;

—	jebkurā gadījumā šī regula nebūtu jāpiemēro attiecībā uz prasītāju;

—	jebkurā gadījumā 2006. gada 21. decembra Lēmums 2006/1008/EK (OV L 379, 123. lpp.) būtu jāatceļ;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pēc tam, kad valsts tiesa uzskatīja, ka ir pierādīta viņa piederība teroristu organizācijai Hofstadgroep, prasītājam tika piespriests brīvības atņemšanas sods. Prasītājs spriedumu ir pārsūdzējis.

Ar Lēmumu 2006/1008/EK (1) Padome ievietoja prasītāju to personu un organizāciju sarakstā, kam piemēro Regulu (EK) Nr. 2580/2001 (2).

Prasības pamatojumam prasītājs norāda, ka gan apstrīdētais lēmums, gan apstrīdētā regula tika pieņemti, pārkāpjot būtiskus procesuālos priekšrakstus un it īpaši tie netika pienācīgi pamatoti. Attiecībā uz Regulu prasītājs norāda, ka Padome nav paskaidrojusi, kāpēc tā bija nepieciešama kopējā tirgus ietvaros. Attiecībā uz Lēmumu prasītājs norāda, ka nav norādīts pamatojums, kāpēc Padome uzskatīja, ka attiecībā uz prasītāju tai jāpiemēro Regula Nr. 2580/2001.

Prasītājs turklāt norāda, ka apstrīdētajam lēmuma trūkst nepieciešamā juridiskā pamata. Kā uzskata prasītājs, Regula Nr. 2580/2001 ir pretrunā EK līgumam, ciktāl Regula tiek piemērota attiecībā uz prasītāju. Prasītājs norāda, ka apstrīdētā regula nav nepieciešama, lai izpildītu pienākumus, kas izriet no ANO Drošības padomes rezolūcijas. Nav saiknes starp prasītāju un trešām valstīm vai citiem Kopienas ārpolitikas un drošības politikas aspektiem, un līdz ar to otrais pīlārs prasītāja gadījumā nav piemērojams.

Šajā sakarā prasītājs turklāt norāda, ka EKL 308. pants nav juridisks pamats, jo tam nav saistības ar kopējā tirgus ieviešanu. Turklāt ar apstrīdēto regulu netiek īstenots kāds Savienības mērķis un līdz ar to EKL 60., 301. un 308. panta kombinācija nav atbilstīgs juridisks pamats.

Visbeidzot prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums pārkāpj viņa pamattiesības, it īpaši tiesības netraucēti izmantot īpašumu un tiesības uz netraucētu personisko dzīvi, kā tas izriet no Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (CTPK).

(1) Padomes 2006. gada 21. decembra Lēmums 2006/1008/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV L 379, 123. lpp.).

(2) Padomes 2001. gada 27. decembra Regula (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV L 344, 70. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/22

Prasība, kas celta 2007. gada 12. martā — El Fatmi/Padome

(Lieta T-76/07)

(2007/C 117/36)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Nouriddin El Fatmi, Amsterdama (Nīderlande) (pārstāvis — M. J. G. Uiterwaal, advocaat)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

—	Kopējā nostāja 2002/402/KĀDP (OV 2002, L 344, 93. lpp.) attiecībā uz prasītāju ir piemērota nepareizi kā pamats Regulai 2001/2580/EK (OV 2001, L 344, 70. lpp.) un līdz ar to prasītājam Regula nav saistoša;

—	jebkurā gadījumā šī regula nebūtu jāpiemēro attiecībā uz prasītāju;

—	jebkurā gadījumā 2006. gada 21. decembra Lēmums 2006/1008/EK (OV L 379, 123. lpp.) būtu jāatceļ;

—	piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja norādītie pamati un galvenie argumenti ir tādi paši kā lietā T-75/07 Hamdi/Padome, izņemot pēdējo pamatu, ko prasītājs šajā lietā nenorāda.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/23

Prasība, kas celta 2007. gada 14. martā — (likvidējamā) KG Holding/Komisija

(Lieta T-81/07)

(2007/C 117/37)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: likvidējamās sabiedrības K. G. Holding N.V., Roterdama (Nīderlande) maksātnespējas administrators Jan Rudolf Maas, (pārstāvji — G. van der Wal un T. Boesman, advocaten)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2006. gada 19. jūlija Lēmumu lietā C-30/2005;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs apstrīd Komisijas 2006. gada 19. jūlija Lēmumu 2006/939/EK par atbalsta pasākumu, ko izziņojusi Nīderlande attiecībā uz KG Holding (1).

Minētais valsts atbalsta pasākums attiecās uz pārstrukturēšanas atbalstu, ko Nīderlande vēlējās piešķirt KG Holding NV, konvertējot iepriekš apstiprinātu glābšanas aizdevumu un par to pienākošos procentus akciju kapitālā. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atzīst atbalsta pasākumu pārstrukturēšanas atbalsta formā par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

Komisija arī nospriež, ka Nīderlandei bija jāatgūst no KG Holding NV un tās meitas uzņēmuma Kliq BV tā atbalsta daļa, ko KG Holding NV bija pārskaitījusi Kliq BV kā glābšanas aizdevumu un kas tika konvertēts akciju kapitālā, un ka Nīderlandei kā kreditorei bija jāiesniedz prasība par piedziņu no KG Holding un/vai Kliq Reïntegratie maksātnespējas procedūrā.

Prasības pamatojumam prasītāja norāda, pirmkārt, ka Komisija pieļāva kļūdu novērtējumā, kā rezultātā apstrīdētais lēmums ir nepietiekami pamatots un ir pretrunā EKL 87. panta 1. punktam. Komisija pieļāva kļūdu, nolemjot, ka Nīderlandei kā kreditorei jāiesniedz administratoram savu prasību par 35,75 miljonu euro piedziņu no KG Holding un/vai Kliq Reïntegratie maksātnespējas procedūrā. Nav skaidrs, vai Komisija attiecībā uz KG Holding apstrīdētajā lēmumā secināja, ka runa bija par nelikumīgu atbalstu 35,75 miljonu euro apmērā, kas Nīderlandei bija jāpieprasa atpakaļ, vai arī runa bija par glābšanas atbalstu, ko Komisija apstiprināja apstrīdētajā lēmumā, pamatojoties uz Komisijas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākošu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai 23. panta d) punktu (2). Turklāt Komisija 2003. gada 16. decembra lēmumā (3) bija piekritusi, ka šī summa tiek izmantota darbinieku atlaišanas finansēšanai un Kliq Reïntegratie izbeigto līgumu finansēšanai, un ka pēc tam Kliq Reïntegratie bija jālikvidē.

Prasītāja norāda, otrkārt, ka Komisija pieļāva kļūdu attiecībā uz prasību par KG Holding daļu Kliq BV apmaksu pilnībā ieskaita veidā pret KG Holding prasījumu pret Kliq BV saskaņā ar aizdevuma līgumu. Tas netika minēts 2005. gada 5. augusta lēmumā (4), ar ko uzsāka procesu. Komisija nepareizi izmantoja savas pilnvaras un rīkojās pretēji tiesībām uz aizstāvību un pušu tiesībām tikt uzklausītām principu.

Treškārt, Komisija kļūdaini nenoteica, ka apgalvotajam atbalstam varētu būt negatīva ietekme uz konkurenci un tirdzniecību dalībvalstu starpā; katrā ziņā Komisijas secinājumi šajā sakarā nav pietiekami pamatoti.

Ceturtkārt, Komisija ir kļūdaini noteikusi, ka Nīderlandei apgalvotais atbalsts 9,25 miljonu euro apmērā ir jāatgūst no KG Holding un Kliq BV. Komisija arī kļūdījās, uzskatot, ka apgalvotais atbalsts 35,75 miljonu euro apmērā jāatgūst no KG Holding un/vai Kliq Reïntegratie, iesniedzot šīs prasības maksātnespējas procedūrā. KG Holding, Kliq Reïntegratie un Kliq BV likvidācijas dēļ apgalvotā atbalsta summu atgūšana būs pilnībā neiespējama un katrā ziņā ir kļuvusi bezmērķīga tādējādi, ka summu atgūšana, piesakoties šo sabiedrību maksātnespējas procesā, ir nevajadzīga un tiešām ir pārmērīga konkurences izkropļojuma izbeigšanai.

Piektkārt, Komisija kļūdījās juridiskajos apgalvojumos un secinājumos attiecībā uz norēķinu konta kredītu 17 miljonu euro apmērā, ko Nīderlande jau tika sniegusi KG Holding, to nodibinot un saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem, kas neietilpa apstrīdētajā lēmumā aplūkotajā pasākumā.

Visbeidzot Komisija kļūdījās, nolemjot, ka Nīderlandei jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai atgūtu 9,25 miljonus euro no KG Holding, ieskaitot arī procentus, sākot no dienas, kad atsevišķas atbalsta daļas pirmoreiz tika nodotas to saņēmēju rīcībā, līdz pat to faktiskās atgūšanas dienai. Šī prasība ir pretrunā valsts tiesībām par maksātnespēju.

(1) OV L 366, 40. lpp.

(2) OV 1999, C 288, 2. lpp.

(3) Atbalsta pasākums N 510/2003 — Glābšanas atbalsts Kliq Holding NV (OV 2004, C 33, 8. lpp.).

(4) Valsts atbalsts Nr. C-30/2005 (ex N-78/2004) — Pārstrukturēšanas atbalsts KG Holding N. V. — Aicinājums iesniegt komentārus saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu (OV C 280, 2. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/24

Prasība, kas celta 2007. gada 14. martā — (likvidējamā) Kliq/Komisija

(Lieta T-82/07)

(2007/C 117/38)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: likvidējamās sabiedrības ar ierobežotu atbildību Kliq B.V., Apeldoorn (Nīderlande) maksātnespējas administratori Jan Rudolf Maas un Cornelis Van den Bergh (pārstāvji — G. van der Wal un T. Boesman, advocaten)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2006. gada 19. jūlija Lēmumu lietā C-30/2005;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji apstrīd Komisijas 2006. gada 19. jūlija Lēmumu 2006/939/EK par atbalsta pasākumu, ko izziņojusi Nīderlande attiecībā uz KG Holding (1).

Minētais atbalsta pasākums attiecās uz pārstrukturēšanas atbalstu, ko Nīderlande vēlējās piešķirt KG Holding NV, konvertējot iepriekš apstiprinātu glābšanas aizdevumu un par to pienākošos procentus akciju kapitālā. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atzīst atbalsta pasākumu pārstrukturēšanas atbalsta formā par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

Komisija arī nospriež, ka Nīderlandei jāatgūst no KG Holding NV un tās meitas uzņēmuma Kliq BV tā atbalsta daļa, ko KG Holding NV bija pārskaitījusi Kliq BV kā glābšanas aizdevumu un kas tika konvertēts akciju kapitālā, un ka Nīderlandei kā kreditorei jāiesniedz administratoram savu prasību pret KG Holding un/vai Kliq Reïntegratie maksātnespējas procedūrā.

Prasības pamatojumam prasītāji norāda, pirmkārt, ka Komisija pieļāva kļūdu attiecībā uz prasību par KG Holding daļu Kliq BV apmaksu pilnībā ieskaita veidā pret KG Holding prasījumu pret Kliq BV saskaņā ar aizdevuma līgumu. Tas netika minēts 2005. gada 5. augusta lēmumā (2), ar ko uzsāka procesu. Komisija nepareizi izmantoja savas pilnvaras un rīkojās pretēji tiesībām uz aizstāvību un prasītāju tiesībām tikt uzklausītiem. Otrkārt, Komisija kļūdījās, uzskatot, ka Kliq BV bija uzskatāma par valsts atbalsta saņēmēju 9,25 miljonu euro apmērā. Novērtējumā Komisija kļūdaini neņēma vērā faktu, ka “9,25 miljonus euro lielā aizdevuma konvertācija akciju kapitālā”, kā norādīts apstrīdētā lēmuma (43).-(46). apsvērumā, katrā ziņā nevar tikt piedēvēta Nīderlandei kā dalībvalstij un līdz ar to nevar tikt klasificēta kā valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē. Šajā sakarā Komisija pieļāva kļūdas faktu novērtējumā. Apstrīdētais lēmums līdz ar to ir juridiski un/vai faktiski nepareizs vai katrā ziņā nesaprotams un/vai nepareizs vai nepietiekami pamatots un ir pretrunā EKL 87. pantam un/vai 253. pantam.

Ceturtkārt, Komisija ir kļūdaini noteikusi, ka Nīderlandei apgalvotais atbalsts 9,25 miljonu euro apmērā ir jāatgūst no KG Holding un Kliq BV. KG Holding, Kliq Reïntegratie un Kliq BV likvidācijas dēļ apgalvotā atbalsta summu atgūšana būs pilnībā neiespējama un katrā ziņā ir kļuvusi bezmērķīga tādējādi, ka summu atgūšana, piesakoties šo sabiedrību maksātnespējas procesā, ir nevajadzīga un tiešām ir pārmērīga konkurences izkropļojuma izbeigšanai.

Piektkārt, Komisija kļūdījās, uzskatot, ka no KG Holding un Kliq BV atgūstamā summa ietver arī procentus, sākot no dienas, kad atsevišķas atbalsta daļas pirmoreiz tika nodotas to saņēmēju rīcībā, līdz pat to faktiskās atgūšanas dienai. Šī prasība ir pretrunā valsts tiesībām par maksātnespēju.

(1) OV L 366, 40. lpp.

(2) Valsts atbalsts Nr. C-30/2005 (ex N-78/2004) — Pārstrukturēšanas atbalsts KG Holding N. V. — Aicinājums iesniegt komentārus saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu (OV C 280, 2. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/25

Prasība, kas celta 2007. gada 14. martā — likvidējamā Kliq Reïntegratie/Komisija

(Lieta T-83/07)

(2007/C 117/39)

Tiesvedības valoda — holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: likvidējamās sabiedrības ar ierobežotu atbildību Kliq Reïntegratie B.V., Amersfoort (Nīderlande) administrators Dr. Jean Leon Marcel Groenewegen (pārstāvji — G. van der Wal un T. Boesman, advocaten)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2006. gada 19. jūlija Lēmumu lietā C-30/2005;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs apstrīd Komisijas 2006. gada 19. jūlija Lēmumu 2006/939/EK par atbalsta pasākumu, ko izziņojusi Nīderlande attiecībā uz KG Holding (1).

Prasības pamatojumam prasītājs norāda, pirmkārt, ka Komisija pieļāva kļūdu novērtējumā, kā rezultātā apstrīdētais lēmums ir nepietiekami pamatots un ir pretrunā EKL 87. panta 1. punktam. Komisija pieļāva kļūdu, nolemjot, ka Nīderlandei kā kreditorei bija jāiesniedz administratoram savu prasību 35,75 miljonu euro apmērā pret KG Holding un Kliq Reïntegratie maksātnespējas procesā.

Prasītāja norāda šajā sakarā, ka Nīderlandes valstij nav prasījumu pret Kliq Reïntegratie. Turklāt Kliq Reïntegratie nebija valsts atbalstu saņemošais uzņēmums un ka tādu to Komisija savā lēmumā neapraksta. Līdz ar to nav pamata prasījumam par atgūšanu no valsts puses pret Kliq Reïntegratie un arī pamata piemērot attiecībā uz Kliq Reïntegratie it īpaši Komisijas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai 23. panta d) punktu (2).

Nav arī skaidrs, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz Kliq Reïntegratie secināja, ka pastāvēja nelikumīgs atbalsts 35,75 miljonu euro apmērā, kas Nīderlandei bija jāpieprasa atpakaļ, vai runa bija par glābšanas atbalstu, ko Komisija apstiprināja apstrīdētajā lēmumā, pamatojoties uz Komisijas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai 23. panta d) punktu (3). Turklāt Komisija 2003. gada 16. decembra lēmumā (4) bija piekritusi, ka šī summa tiek izmantota darbinieku atlaišanas finansēšanai un Kliq Reïntegratie izbeigto līgumu finansēšanai, un ka pēc tam Kliq Reïntegratie bija jālikvidē.

Otrkārt, Komisija kļūdaini nenoteica, ka apgalvotajam atbalstam varētu būt negatīva ietekme uz konkurenci un tirdzniecību dalībvalstu starpā; katrā ziņā Komisijas secinājumi šajā sakarā nav pietiekami pamatoti.

Treškārt, Komisija ir kļūdaini noteikusi, ka Nīderlandei apgalvotais atbalsts 35,75 miljonu euro apmērā ir jāatgūst no KG Holding un/vai Kliq BV, iesniedzot savu prasību maksātnespējas procedūrā. KG Holding, Kliq Reïntegratie un Kliq BV likvidācijas dēļ apgalvotā atbalsta summu atgūšana būs pilnībā neiespējama un katrā ziņā ir kļuvusi bezmērķīga tādējādi, ka summu atgūšana, piesakoties šo sabiedrību maksātnespējas procesā, ir nevajadzīga un tiešām ir pārmērīga konkurences izkropļojuma izbeigšanai.

Ceturtkārt, Komisija kļūdījās juridiskajos apgalvojumos un secinājumos attiecībā uz norēķinu konta kredītu 17 miljonu euro apmērā, ko Nīderlande jau tika sniegusi KG Holding, to nodibinot,un saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem, un kas neietilpa apstrīdētajā lēmumā aplūkotajā pasākumā.

(1) OV L 366, 40. lpp.

(2) OV 1999, C 288, 2. lpp.

(3) OV 1999, C 288, 2. lpp.

(4) Atbalsta pasākums N 510/2003 — Glābšanas atbalsts Kliq Holding NV (OV 2004, C 33, 8. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/26

Prasība, kas celta 2007. gada 13. martā — Mineral and Chemical Company“EuroChem”/Padome

(Lieta T-84/07)

(2007/C 117/40)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Open Joint Stock Company Mineral and Chemical Company“EuroChem”, Maskava (Krievija) (pārstāvji — P. Vander Schueren, B. Evtimov, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto regulu, sevišķi tās 1. pantu, tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju un ar to saistītās kompānijas, kas minētas apstrīdētās regulas 14. apsvēruma a) un b) apakšpunktā, un

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās un ar to saistītos izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja, kas ir Krievijas urīnvielas un amonijas nitrāta šķīduma ražotāja un eksportētāja, lūdz atcelt Padomes 2006. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1911/2006, ar ko Alžīrijas, Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas izcelsmes urīnvielas un amonija nitrāta šķīdumu importam piemēro galīgo antidempinga maksājumu pēc pārskatīšanas sakarā ar termiņa izbeigšanos saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 384/96 11. panta 2. punktu (1).

Pamatojot savu prasību, prasītāja norāda, ka Kopienu iestādes nepareizi noteica prasītājai normālo vērtību un veica nepareizu salīdzinājumu ar eksporta cenu, tādējādi kļūdaini konstatējot dempingu. Tādā veidā Kopienu iestādes pieļāva virkni acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpa Kopienu tiesību pamatprincipus.

Turklāt prasītāja norāda, ka Kopienu iestādes ir pārkāpušas Pamatregulas 11. panta 1. un 3. punktu (2), neveicot starpposma pārbaudi saistībā ar Pamatregulas 11. panta 2. punktā noteikto termiņa beigu pārskatu, un pieņemot apstrīdēto regulu, ar ko nodevas palielina līdz sākotnējam līmenim, lai gan tām bija pienākums un iespēja uzsākt starpposma pārbaudi arī pēc savas iniciatīvas vai atbilstoši pietiekamiem pierādījumiem, ko iesniedza prasītāja.

(1) OV 2006, L 365, 26. lpp.

(2) Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/26

Prasība, kas celta 2007. gada 20. martā — Gabel Industria Tessile/ITSB — Creaciones Garel (“GABEL”)

(Lieta T-85/07)

(2007/C 117/41)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Gabel Industria Tessile S.p.A., Rovellasca (Itālija) (pārstāvis — A. Petruzzelli, Avvocato)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Creaciones Garel S.A.

Prasītājas prasījumi:

—

daļēji atcelt Apelāciju otrās padomes 2007. gada 25. janvāra lēmumu, kas paziņots 2007. gada 29. janvārī, tiktāl ciktāl ar to ir atteikta Kopienas preču zīmes “GABEL”, reģistrācijas pieteikums Nr. 3754777, attiecībā uz 24. klasē ietilpstošajām precēm reģistrācija, sakarā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu;

—	uzturēt spēkā Apelāciju padomes lēmumu preču zīmi reģistrēt attiecībā uz 25. klasē ietilpstošajiem “peldmēteļiem”;

—	izdot rīkojumu Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam Kopienas preču zīmi “GABEL ”Nr. 3754777 reģistrēt attiecībā uz 24. klasi un šajā klasē tobrīd norādītajām precēm, nevis tikai attiecībā uz 25. klasē ietilpstošajiem “peldmēteļiem”;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt visus prasītājai radušos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “GABEL ”(reģistrācijas pieteikums Nr. 3754777) attiecībā uz 24. un 25. klasē ietilpstošajām precēm

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: Creaciones Garel S.A.

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Kopienas grafiska preču zīme “GAREL ”attiecībā uz 24., 25. un 26. klasē ietilpstošajām precēm

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus apmierināt

Apelāciju padomes lēmums: apelāciju daļēji apmierināt, ciktāl preču zīme ir reģistrēta attiecībā uz “peldmēteļiem ”(25. klase)

Izvirzītie pamati: Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/27

Prasība, kas celta 2007. gada 21. martā — Deichmann-Schuhe/ITSB — Design for Woman (“DEITECH”)

(Lieta T-86/07)

(2007/C 117/42)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Heinrich Deichmann-Schuhe GmBH & Co, Esene (Vācija) (pārstāvis — O. Rauscher, Rechtsanwalt)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Design for Woman SA

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju otrās padomes 2007. gada 22. janvāra lēmumu (lieta R 791/2006-2);

—	noraidīt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Nr. 3378643 attiecībā uz visām precēm, kuras ietilpst 25. klasē (apģērbs; apavi; galvas segas);

—	piespriest Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: Design for Woman SA.

Attiecīgā Kopienas preču zīme: grafiska preču zīme “DEITECH”, kas attiecas uz precēm, kuras ietilpst 18. un 25. klasē (pieteikums Nr. 3 378 643).

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: prasītāja.

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Vācijas grafiska preču zīme “DEI-tex”, kas attiecas uz precēm, kuras ietilpst 25. klasē, un starptautiska grafiska preču zīme “DEI-tex”, kas attiecas uz precēm, kuras ietilpst 25. klasē, pie kam iebildums vērst pret reģistrāciju 25. klasē.

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumu noraidīt.

Apelāciju padomes lēmums: apelācijas sūdzību noraidīt.

Izvirzītie pamati: Regulas (EK) Nr. 40/94 (1) 43. panta 2. un 3. punkta pārkāpums, jo prasītājas iesniegtie pierādījumi netika uzskatīti par pietiekošiem, lai pierādītu faktisko izmantošanu, kā arī Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo pastāv iespēja sajaukt pretstatītās preču zīmes.

(1) Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/27

Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Scil Proteins/ITSB — Indena (“affilene”)

(Lieta T-87/07)

(2007/C 117/43)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Scil Proteins GmBH, Halle (Vācija) (pārstāvis — V. Dalichau, lawer)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Indena SpA, Milāna (Itālija)

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt atbildētāja Apelāciju otrās padomes 2006. gada 23. janvāra lēmumu lietā R 10/2006-2 un 2007. gada 31. janvāra labojumus Apelāciju otrās padomes lēmumā tiktāl, ciktāl ir noraidīti iebildumi attiecībā uz precēm “ārstniecības augu ekstrakti, kas paredzēti izmantošanai […] kosmētikā un pārtikas rūpniecībā, bet ne diagnostikas nolūkos”;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: Indena SpA.

Attiecīgā Kopienas preču zīme: grafiska preču zīme “affilene”, kas attiecas uz precēm, kuras ietilpst 1. klasē — reģistrācijas pieteikums Nr. 2 751 931.

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašniece: prasītāja.

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: Kopienas vārdiska preču zīme “AFFILIN”, kas attiecas uz precēm, kuras ietilpst 1. un 5. klasē.

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus apmierināt pilnībā.

Apelāciju padomes lēmums: iebildumus apmierināt daļēji.

Izvirzītie pamati: Padomes Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, jo attiecīgās preču zīmes ir līdzīgas tādā mērā, ka iespējama to sajaukšana arī attiecībā uz precēm, kuru reģistrācija tika atļauta ar Apelāciju padomes lēmumu.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/28

Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Fabryka Samochodów Osobowych/Komisija

(Lieta T-88/07)

(2007/C 117/44)

Tiesvedības valoda — poļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Fabryka Samochodów Osobowych S.A., Varšava (Polijas Republika) (pārstāvji — W. Radzikowski, R. A. Kozłowski, G. Dźwigała, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt Komisijas lēmumu par spēka neesošu tiktāl, ciktāl tas skar 2. panta 2., 3. un 4. punktu, ar ko ievieš kompensācijas pasākumus šādā formā: a) līdz pat 2011. gada februārim ierobežot automašīnu apjomu, ko ik gadus saražo FSO [Fabryka Samochodów Osobowych] un visas esošās un nākotnē izveidojamās FSO meitas sabiedrības un visas sabiedrības, ko FSO kontrolē kā akciju turētāja, kā arī b) aizliegt līdz 2011. gada jūlijam pieprasīt jaunas licences;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja lūdz atzīt par spēkā neesošu Eiropas Komisijas 2006. gada 20. decembra lēmumu valsts atbalsta lietā C 3/2005 (ex N 592/2004 [ex PL 51/2004]), ar kuru atbalsta pasākumi, kurus, saskaņā ar lēmuma formulējumu, Polija daļēji īstenoja prasītājas interesēs, atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu, ciktāl šis lēmums uzliek prasītājai un atbalsta saņēmējai pienākumu ierobežot līdz 2011.gadam gadā saražoto un pārdoto automašīnu daudzumu ES teritorijā. Turklāt lēmuma pamatojumā prasītājai aizliegts līdz 2011.gada beigām pieprasīt jaunas licences.

Savā prasībā par lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu prasītāja norāda, ka lēmums pārkāpj EK līguma normas un būtiskus tā piemērošanas noteikumus. Turklāt prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot būtiskas procesuālās prasības.

Prasītāja pamato prasību ar sekojošiem pamatiem:

—	atzīstot daļu atbalsta pasākumu kā īstenotus, Komisija pārkāpa EK līguma 88. panta 3. punktu un Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1) 3. pantu un pieļāva acīmredzamu kļūdu faktu izvērtēšanā;

—

nosakot kompensācijas pasākumu apmēru, Komisija pārkāpa samērīguma principu, principu, kas paredz tiesības brīvi veikt profesionālo darbību, EK līguma 253. pantu un Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (2) 11., 32., 37., 39. un 54. punktu, kā arī pieļāva acīmredzamu kļūdu lietas faktu izvērtēšanā, it īpaši sekojošu iemeslu dēļ: pēc prasītājas domām valsts atbalsta vērtība tika noteikta nepareizi, jo tā vērtība tika pārspīlēta; netika ņemts vērā atbalsta veids; nepareizi tika noteikts konkrētais tirgus; nepareizi tika noteikta prasītājas, kas bija atbalsta saņēmēja, tirgus daļa; tika atstāti bez ievērības nozīmīgi aspekti, nosakot ietekmi, kāda ir atbalsta piešķiršanai prasītājai; kompensācijas pasākumu ieviešana, kuriem būs nelabvēlīga ietekme uz prasītājas iespēju atgūt kapacitāti pēc pārstrukturēšanas pabeigšanas; kā arī tika atstāts bez ievērības fakts, ka prasītāja darbojas reģionā, kuram bija tiesības saņemt reģionālo atbalstu;

—	Komisija pārkāpa tiesiskās drošības principu un EK līguma 253. pantu, ietverot lēmuma pamatojumā papildus kompensējošo pasākumu, kurš nebija definēts lēmuma galvenajā daļā (petitium);

—	sniedzot nepietiekamu skaidrojumu par piemēroto kompensējošo pasākumu būtību un apmēru un neatsaucoties uz visiem šajā sakarā sagatavotajiem priekšlikumiem, Komisija pārkāpa EK līguma 253. pantu.

(1) Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).

(2) OV 1999, C 288, 2. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/29

Prasība, kas celta 2007. gada 23. martā — Vip Car Solutions/Parlaments

(Lieta T-89/07)

(2007/C 117/45)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Vip Car Solutions, Hoenheim (Francija) (pārstāvis — G. Welzer, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt Eiropas Parlamenta lēmumu atteikt tiesību slēgt līgumu piešķiršanu PE/2006/06/UTD/1 — Eiropas Parlamenta locekļu pārvadāšana Strasbūras sesiju laikā, kas tika paziņots 2007. gada 24. janvārī;

—	atcelt visus tam sekojošos aktus;

—	piespriest Parlamentam samaksāt summu EUR 500 000 apmērā kā zaudējumu atlīdzību un procentus;

—	piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē un citus izdevumus tiesā;

—	piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt izdevumus, kas saistīti ar konkurenci, EUR 5 000 apmērā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājs apstrīd Eiropas Parlamenta lēmumu, ar ko ir noraidīts tā piedāvājums attiecībā uz konkursa procedūru PE/2006/06/UTD/1 — Eiropas Parlamenta locekļu pārvadāšana Strasbūras sesiju laikā (1).

Savas prasības pamatojumam prasītājs norāda uz, pirmkārt, tiesību slēgt līgumu piešķiršanas kritēriju, kas ir ietverti konkursa līgumā, pārkāpumu, it īpaši saistībā ar cenu, jo tas uzskata, ka ir piedāvājis viszemāko cenu, un ka šis kritērijs veido 55 % no tiesību slēgt līgumu piešķiršanā kritērijiem.

Turklāt, prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums pārkāpa Finanšu regulas (2) 100. pantu, atbilstoši kuram konkrētu elementu paziņošanu var neveikt gadījumos, ja tas radītu zaudējumus privāto uzņēmēju tiesiskām tirdzniecības interesēm, vai gadījumos, ja tas varētu kaitēt lojālai konkurencei to starpā. Pēc prasītāja domām, tā pieprasītā informācija, proti, tiesību slēgt līgumu piešķirošās personas piedāvātā cena, nav ietverta minētā panta piemērošanas jomā un līdz ar to atteikums sniegt tam šo informāciju ir nelikumīgs.

(1) Paziņojums par konkursu “Eiropas Parlamenta locekļu pārvadāšana ar automašīnu un autobusu ar šoferi Strasbūras sesiju laikā”, OV S 2006. gads, 177.187988. lpp.

(2) Padomes 2002. gada 25. jūnija Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/29

Apelācija, ko 2007. gada 26. martā ierosinājusi Beļģijas Karaliste par Civildienesta tiesas 2007. gada 16. marta spriedumu lietā F-92/05 Genette/Komisija

(Lieta T-90/07 P)

(2007/C 117/46)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Beļģijas Karaliste (pārstāvis — L. Van den Broeck)

Pretējā puse procesā: Emmanuel Genette, Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi

—	atcelt Civildienesta tiesas 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-92/05

Pamati un galvenie argumenti

Ar 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-92/05 Genette/Komisija, Civildienesta tiesa apmierināja prasību, kuru bija cēlis Genette par Komisijas 2005. gada 25. janvāra lēmuma atcelšanu, ar kuru atteikts, pirmkārt, viņam atsaukt 2001. gadā iesniegto pieteikumu par viņa pensijas tiesību, kas iegūtas Beļģijas pensiju sistēmas ietvaros, pārnešanu, un, otrkārt, atļaut viņam iesniegt pieteikumu par jaunu pārnešanu.

Savu apelāciju pamatojot, Beļģijas Karaliste, persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, atbalstot Komisijas prasījumus, ievadā apgalvo, ka Civildienesta tiesas kompetencē nav izvērtēt pieteikuma par Beļģijas pensiju sistēmas ietvaros iegūtu pensijas tiesību pārnešanu uz Kopienas pensiju tiesību sistēmu atsaukšanu pieņemamību saskaņā ar Beļģijas tiesībām.

Saskaņā ar apelācijas iesniedzēju Civildienesta tiesa ir pārsniegusi savas pilnvaras, lemjot par to Beļģijas valsts tiesību normu piemērošanas apjomu, kuras varētu būt piemērojamas šajā lietā.

Otrkārt, Beļģijas Karaliste apgalvo, ka Civildienesta tiesa pārkāpa Kopienas tiesības, kļūdaini novērtējot jauna fakta pastāvēšanu, kurš, saskaņā ar Beļģijas Karalistes viedokli, nav vērtējams saistībā ar Civildienesta noteikumu reformas stāšanos spēkā, bet gan — ievērojot Beļģijas tiesību normas.

Visbeidzot, Beļģijas Karaliste balstās uz pamatu, kas atvasināts no tiesiskās drošības principa pārkāpuma.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/30

Prasība, kas celta 2007. gada 19. martā — WWF-UK/Padome

(Lieta T-91/07)

(2007/C 117/47)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: WWF-UK Ltd, Godalming (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — P. Sands, QC, J. Simor, Barrister, R. Stein, Solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Padomes Regulā Nr. 41/2007 attiecībā uz mencām noteikto kopējo pieļaujamo nozveju (turpmāk tekstā — “KPN”) zonās, uz kurām attiecas Padomes Regula Nr. 423/2004, ar ko nosaka mencu krājumu atjaunošanas pasākumus;

—	iepriekšminētajām normām tomēr jāpaliek spēkā, līdz tās aizstāj ar jaunu pasākumu;

—	Padome atlīdzina ar prasības celšanu saistītos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība ir celta, pamatojoties uz EK līguma 230. pantu, par Padomes Regulā Nr. 41/2007 (turpmāk tekstā — “KPN regula”) (1) noteikto KPN 2007. gadam attiecībā uz mencām apgabalos, uz kuriem attiecas Padomes Regula Nr. 423/2004, ar ko nosaka mencu krājumu atjaunošanas pasākumus (2) (turpmāk tekstā — “mencu krājumu atjaunošanas plāns”), sekojot Komisijas 2006. gada 5. decembra priekšlikumam (3).

Kopumā prasītāja norāda, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu tiesību kļūdu, nenosakot nulles KPN līmeni, kurš, kā tā norāda, saskaņā ar atbilstošiem zinātnes ieteikumiem, ir nepieciešams, lai krājumi palielinātos, salīdzinot ar šābrīža līmeni, kurā tiem pastāv risks sabrukt un nekad neatgriezties no bioloģiskā viedokļa drošās robežās.

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka attiecīgā KPN ir prettiesiska, jo nav tā noteikta atbilstoši mencu krājumu atjaunošanas plāna prasībām. Turklāt, saskaņā ar prasītājas norādīto, gan Padome, gan Komisija, šķiet, ir balstījušās uz Regulas Nr. 2371/2002 (4) (turpmāk tekstā — “2002. gada regula”) 20. pantu, pieņemot attiecīgo KPN, nevis uz mencu krājumu atjaunošanas plānu.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka attiecīgā KPN ir prettiesiska, jo tā neatbilst piesardzības principam, kā to prasa mencu krājumu atjaunošanas plāns, 2002. gada regulas 5. panta 3. punkts, 4. pants un 2. panta 1. punkts, Kopējā zivsaimniecības politika, EK līguma 174. pants un ANO 1995. gada līguma 5. un 6. pants.

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka attiecīgās KPN pieņemšana nav saprātīga, jo tā ir noteikta tādā līmenī, kurā, saskaņā ar visiem pieejamiem zinātnes pierādījumiem, krājumi vai nu paliks līmenī, kurā tiem pastāv nopietns risks izzust, vai izzudīs.

Ceturtkārt, saskaņā ar prasītāju, Padome ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, pieņemot KPN tādā līmenī, lai sasniegtu politiskus un ekonomiskus mērķus, nevis līmenī, kas nepieciešams, lai sasniegtu mencu krājumu atjaunošanas plāna mērķi — proti, gada laikā, vai īsākajā iespējamā laika periodā pēc šī gada, palielināt mencu krājumus, pārsniedzot līmeni, kurā tiem pastāv pamatots risks izzust.

Turklāt prasītāja apgalvo — ja mencu krājumu atjaunošanas plāns nepieļautu KPN nulles līmeni, plāns pats par sevi būtu prettiesisks, jo tas neatbilstu piesardzības principam.

Papildus prasītāja apgalvo, ka Padome pieļāva kļūdu no tiesiskā viedokļa mencu krājumus Starptautiskās Jūras pētniecības padomes [ICES] VII(d) apgabalā neuzskatot par tādiem, uz kuriem attiecas mencu krājumu atjaunošanas plāns.

(1) Padomes 2006. gada 21. decembra Regula (EK) Nr. 41/2007, ar ko nosaka 2007. gada zvejas iespējas un ar tām saistītos nosacījumus konkrētiem zivju krājumiem un zivju krājumu grupām, kas piemērojami Kopienas ūdeņos un — attiecībā uz Kopienas kuģiem — ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas ierobežojumi (OV 2007, L 15, 1. lpp.).

(2) OV 2004, L 70, 8. lpp.

(3) COM (2006) 774. lpp.

(4) Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV 2002, L 358, 59. lpp.).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/31

Apelācija, ko 2007. gada 28. martā ierosinājis Jacques Frankin u.c. par Civildienesta tiesas 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-3/06 Frankin u.c./Komisija

(Lieta T-92/07 P)

(2007/C 117/48)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Jacques Frankin, Sorée (Beļģija) un 482 citi prasītāji (pārstāvis — F. Frabetti, avocat)

Pretējā puse procesā: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāju prasījumi

—	atcelt Civildienesta tiesas 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-3/06, kuras galvenais priekšmets bija prasība atcelt 2005. gada 10. jūnija tieši izteikto lēmumu, kurā Komisija atteica prasītajiem sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu;

—	pieņemt lēmumu par izmaksām, tiesāšanās izdevumiem un honorāriem un piespriest Komisijai tos atlīdzināt.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumā prasītāji norāda, ka, noraidot viņu prasību pirmajā instancē, Civildienesta tiesa, izskatot pirmajā instancē izvirzītos pamatus, pirmkārt, par Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpumu un pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses neizpildi un, otrkārt, par nediskriminācijas principa pārkāpumu, esot pieļāvusi juridiskas kļūdas.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/31

Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Itālija/Komisija

(Lieta T-93/07)

(2007/C 117/49)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvis — P. Gentili, Avvocato dello Stato)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta 2007. gada 11. janvāra Lēmumu Nr. 175 Programmas un projekti Kiprā, Grieķijā, Ungārijā, Itālijā, Maltā un Nīderlandē — attiecībā uz Komisijas maksājumiem, kas ir atšķirīgi no prasītā apmēra. Ref: Programma POR Sicīlija (Nr. CCI 1999 IT 161 PO 011);

—

atcelt Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta 2007. gada 12. janvāra Lēmumu Nr. 234 — Programmas un projekti Kiprā, Grieķijā, Ungārijā, Itālijā, Maltā un Nīderlandē — attiecībā uz Komisijas maksājumiem, kas ir atšķirīgi no prasītā apmēra. Ref: Programma POR Sicīlija (Nr. CCI 1999 IT 161 PO 011);

—	atcelt saistītos un agrāk pieņemtos aktus un sekojoši piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Juridiskais pamatojums un argumenti ir līdzīgie tiem, uz kuriem atsaucās lietā T-345/04 Itālijas Republika/Komisija (1).

(1) OV C 262, 23.10.2004., 55. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/31

Prasība, kas celta 2007. gada 26. martā — EREF/Komisija

(Lieta T-94/07)

(2007/C 117/50)

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: European Renewable Energies Federation (EREF) ASBL, Brisele (Beļģija) (pārstāvis — D. Fouquet, lawyer)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Eiropas Komisijas 2006. gada 24. oktobra lēmumu K(2006) 4963 final;

—	aplūkojamā finansu starpniecība dotajā veidā un sastāvā ir atzīstama par prettiesisku valsts atbalstu;

—	pakāroti, Komisijai saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu ir pienākums lietā NN 62/B/2006 uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru;

—	piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, tai skaitā prasītājai radušos izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

2004. gadā prasītāja iesniedza sūdzību Komisijā, citu starpā sūdzoties, ka dažādie Somijā būvējamās jaunās atomelektrostacijas finansēšanas aspekti ir uzskatāmi par nepaziņotu valsts atbalstu. 2006. gadā Komisija sadalīja iesniegtos dokumentus divās lietās ar numuriem NN 62/A/2006 un NN 62/B/2006.

Šajā lietā prasītāja lūdz atcelt Komisijas lēmumu C(2006) 4963 final, kas attiecas uz valsts atbalstu lietā NN 62/B/2006, kurā Komisija konstatēja, ka piecu banku apvienības piešķirtais kredīts un aizdevums, ko piešķīra AB Svensk Exportkredit (“SEK”), nav atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.

Prasītāja norāda, ka Komisijas rīcība, sadalot iesniegtos dokumentus divās atsevišķās lietās, ir nelikumīga gan no procesuālā, gan no saturiskā viedokļa. Saskaņā ar prasītājas teikto, piešķirt kredītu un aizdevumu ar tik zemu procenta likmi bija iespējams tikai tādēļ, ka to garantēja Francijas eksporta kreditēšanas apdrošināšanas aģentūra COFACE. Tomēr jautājums par COFACE līdzdalību valsts atbalstā bija aplūkots lietā NN 62/A/2006. Tādēļ prasītāja norāda, ka iesniegto dokumentu sadalīšana divās atsevišķās lietās, tādējādi neaplūkojot garantijas jautājumu lietā NN 62/B/2006, Komisiju noveda pie nepareiza slēdziena, ka kredīta un SEK aizdevuma piešķiršana ar tik zemu procenta likmi vienkārši nevar tikt uztverta kā valsts atbalsts, jo, atsaucoties uz Komisijas teikto, valsts nebija šo iesaistīto banku akcionāre.

Bez tam prasītāja norāda, ka pat tad, ja neņem vērā COFACE garantijas, gan kredīts, gan aizdevums, ko piešķīra SEK, veido valsts atbalstu, jo:

—	kredīts tika piešķirts ar zemu kredīta procenta likmi, piedaloties BLB un BNP Paribas bankām, kur, kā prasītāja apgalvo, abas ir valsts bankas; un

—	SEK aizdevumu piešķīra banka, kas 100 % pieder valstij, ar kredīta procenta likmi, kas bija zemāka par tirgus likmēm.

Visbeidzot, prasītāja atsaucas, ka nav norādīts pamatojums un pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/32

Prasība, kas celta 2007. gada 30. martā — Aventis Pharma/ITSB — Altana Pharma (“PRAZOL”)

(Lieta T-95/07)

(2007/C 117/51)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Aventis Pharma SA, Antony (Francija) (pārstāvis — R. Gilbey, lawyer)

Atbildētājs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Otra procesa Apelāciju padomē dalībniece: Altana Pharma AG, Konstance (Vācija)

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 8. februāra lēmumu lietā R 302/2005-4 un atstāt spēkā Iebildumu nodaļas 2005. gada 26. janvāra lēmumu;

—	piespriest Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam atlīdzināt prasītājai šajā tiesas instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: Altana Pharma AG

Attiecīgā Kopienas preču zīme: vārdiska preču zīme “PRAZOL”, kas attiecas uz precēm, kuras ietilpst 5. klasē — pieteikums Nr. 1 154 269

Iebildumu procesā pretstatītās preču zīmes vai apzīmējuma īpašnieks: prasītāja

Pretstatītā preču zīme vai apzīmējums: vārdiska valsts preču zīme “PREZAL”, kas attiecas uz precēm, kuras ietilpst 5. klasē

Iebildumu nodaļas lēmums: iebildumus pieņemt

Apelāciju padomes lēmums: atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu un iebildumus noraidīt

Izvirzītie pamati: Apelāciju padome nav salīdzinājusi preču zīmes, ņemot vērā visus attiecīgos faktorus.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/32

Prasība, kas celta 2007. gada 23. martā — Telecom Italia Media/Komisija

(Lieta T-96/07)

(2007/C 117/52)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Telecom Italia Media S.p.A., Roma (Itālija) (pārstāvji — prof. F. Bassan un S. Venturini, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

—	pamatā atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra lēmumu C(2006) 6634, galīgajā redakcijā, par valsts atbalstu C 52/2005 (ex NN 88/2005, ex CP 101/2004), kā arī visus pirms šī lēmuma un pēc tā pieņemtos ar to saistītos tiesību aktus;

—	pakārtoti, atcelt Komisijas lēmumu C(2006) 6634, galīgajā redakcijā, tiktāl, ciktāl ar to Itālijai ir uzlikts pienākums atgūt atbalstu saskaņā ar tajā sīki izklāstīto kārtību;

—	piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus ar visām no tā izrietošajām juridiskajām sekām.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību tiek apstrīdēts Komisijas lēmums, ar kuru valsts atbalsts subsīdiju veidā digitālo dekodētāju iegādei, ko Itālija ieviesusi 2004. un 2005. gadam, ir atzīts par nelikumīgu. Šajā sakarā tiek norādīts, ka ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu subsīdijas, kas paredzētas 2006. gadam, lai iegādātos digitālos dekodētājus ar atvērtu API (lietojumprogrammas saskarne), ir atzītas par likumīgām atbilstoši EK līguma 87. panta c) punktam.

Prasītājs uzskata, ka atšķirība starp likumīgo 2006. gada atbalstu un nelikumīgo 2004. un 2005. gada atbalstu ir tāda, ka pēdējā skaidri ir izslēgta satelīta TV dekodētāju finansēšana, kas tādējādi ir izslēgta juridiski, savukārt 2006. gada atbalsta gadījumā šāda finansēšana ir izslēgta tikai faktiski, ņemot vērā, ka šo dekodētāju ir izvēlējies “slēgts ”SKY monopoluzņēmums.

Prasījumu pamatojumam prasītājs atsaucas uz:

—

atbildētājas pieļautu kļūdu vērtējumā. Šajā sakarā tiek norādīts:

—	pasākums bija nepieciešams, lai atvieglotu pāreju uz digitālo raidīšanu: likumā noteiktais termiņš attiecībā uz switch off (2006) nebija obligāts (un katrā ziņā nebija pamata to par tādu uzskatīt);

—

pasākumu katrā ziņā nebija paredzēts veikt pēc apraides sabiedrību iniciatīvas. Apraides sabiedrības, ņemot vērā zemes ciparu televīzijas apraides tirgus īpašās pazīmes, nebija ieinteresētas dekodētāju iegādes finansēšanā, jo

i)	tās nav vertikāli saistītas ar programmatūras vai dekodētāju ražotājiem;

ii)	tām nav biznesa plāna, kas balstīts uz ikmēneša abonēšanas maksu, kas ar laiku ļauj atgūt finansējumu;

iii)	zemes dekodētāji var pieņemt kartes no diviem vai vairākiem operatoriem, kas konkurē savā starpā;

—

pasākumi neradīja diskrimināciju attiecībā pret satelītapraides sabiedrībām divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka šādas apraides sabiedrības darbojas citā tirgū, ko Komisija nepareizi klasificējusi kā vienu tirgu. Otrkārt, tāpēc, ka šīs apraides sabiedrības jau faktiski bija izslēgtas, jo laikā, kad darbojās SKY (satelīttelevīzijas monopoluzņēmums Itālijā), tās jau bija izvēlējušās atbilstošu uzņēmumu, kas izmanto slēgtu standartu un kas tādējādi nav atbalstāms, kā tas izriet no Komisijas nostājas lēmumā par 2006. gada pasākumu;

—

laika posms, kas ņemts vērā, lai aprēķinātu pasākuma sekas tirgū, nevar aptvert visu laika posmu no 2004. līdz 2005. gadam, jo TIMedia reklamēja un pārdeva pirmo pay per view piedāvājumu zemes ciparu televīzijas tirgū 2005. gada 22. janvārī. Runājot par dies ad quem, nevar nepiešķirt nozīmi tam, ka no 2005. gada 1. septembra subsīdija tika piešķirta patērētājiem tikai all digital apgabalos vai reģionos (Valle d'Aosta [Val D'Aosta] un Sardīnija), attiecībā uz kuriem bija paredzēts agrāk pabeigt pārejas periodu. Subsīdija bija ierobežota gan darbības, gan teritorijas ziņā. TIMedia varēja atgūt atbalstu tiktāl, ciktāl tas attiecīgajā laika posmā nav guvis papildu peļņu. Izmaksas faktiski ir augstākas nekā ienākumi, kā tas parasti notiek darbības sākumposmā. Turklāt Komisija pieprasa, lai atgūstamās summas apmērs tiktu noteikts, pamatojoties uz papildu peļņu, kas gūta no papildu skatītājiem, kurus pasākums piesaistījis pay per view zemes ciparu televīzijai. Šī peļņa jāaprēķina, vidējos ienākumus no lietotājiem reizinot ar aptuveno papildu lietotāju skaitu. Patiesībā papildu peļņu aprēķina, papildu izmaksas atskaitot no papildu ienākumiem (nevis no vidējiem ienākumiem). Ienākumi no papildu lietotāja — kas reti cenšas iegādāties pay per view pasākumus — ir zemāki, nekā ienākumi, ko dod parastais lietotājs;

—

EK līguma 87. panta 1. punkta un 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu un nepareizu piemērošanu tiktāl, ciktāl Komisija nav pierādījusi, ka pasākums izkropļo vai var izkropļot konkurenci un ka tādējādi tas atzīstams par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Komisija arī nav pierādījusi, kādā veidā 87. panta 3. punktā paredzētā atkāpe var tikt piemērota dekodētāju ražotājiem, bet nevar tikt piemērota apraides sabiedrībām, jo arī pēdējās minētās netieši izmanto dekodētājus;

—	apstrīdētā lēmuma iekšējām pretrunām un neloģiskumu. Šajā ziņā tiek norādīts, ka Komisija uzskata, ka pasākums ir selektīvs, jo tas attiecas tikai uz dažiem netiešiem labuma guvējiem (apraides sabiedrībām) un neattiecas uz citiem (dekodētāju ražotājiem).

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/34

Apelācija, ko 2007. gada 29. martā ierosinājusi Eiropas Kopienu Komisija par Civildienesta tiesas 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-92/05 Genette/Komisija

(Lieta T-99/07 P)

(2007/C 117/53)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — V. Joris un D. Martin, pārstāvji)

Pretējā puse procesā: Emmanuel Genette, Beļģijas Karaliste

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

—	atcelt Civildienesta tiesas 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-92/05;

—	atzīt prasību par nepieņemamu;

—	pakārtoti, atzīt prasību par nepamatotu;

—	nolemt, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus šajā instancē un tiesvedības Civildienesta tiesā pats.

Pamati un galvenie argumenti

Ar 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-92/05 Genette/Komisija Civildienesta tiesa (CT) apmierināja Genette prasību atcelt Komisijas 2005. gada 25. janvāra lēmumu, ar kuru nav piešķirta atļauja, pirmkārt, atsaukt 2001. gadā iesniegto pieteikumu par to pensijas tiesību pārcelšanu, kas iegūtas Beļģijas pensiju shēmas ietvaros, un, otrkārt, pieprasīt jaunu pensijas tiesību pārcelšanu.

Savā apelācijas sūdzībā Komisija vispirms ceļ jautājumu par sākotnējās prasības pieņemamību. Tā uzsver, ka Civildienesta tiesa sprieda ultra petita, grozot strīda priekšmetu, un ka tā ir pieļāvusi kļūdas vērtējumā, pārbaudot apgalvotos jaunos faktus, uz kuriem atsaucās prasītājs pirmajā instancē, lai pamatotu termiņu atkārtotu uzsākšanu viņa labā. Komisija apgalvo, ka, ja CT būtu pareizi novērtējusi gan strīda priekšmetu, kā tas definēts prasības pieteikumā pirmajā instancē, gan apgalvotos jaunos faktus, uz kuriem atsaucies prasītājs, tā būtu atzinusi prasību par nepieņemamu. Tādējādi Komisija apgalvo, ka CT ir pārsniegusi savu kompetenci un arī pārkāpusi Komisijas tiesības uz aizstāvību, jo tā sprieda par dažiem jautājumiem, neļaujot Komisijai savā labā izvirzīt argumentus.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam attiecībā uz CT lietas vērtējumu pēc būtības pārsūdzētajā spriedumā Komisijas izvirza vairākus pamatus saistībā ar to, ka CT esot pārkāpusi dažādus Kopienu tiesību, tostarp Civildienesta noteikumu noteikumus, un judikatūras principus, ciktāl pārsūdzētais spriedums, pēc tās domām, ļāva atsaukt juridiskus aktus, un, pakārtoti, pārkāpa Komisijas autonomās tiesības neatsaukt apstrīdētus lēmumus.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/35

Prasība, kas celta 2007. gada 23. februārī — Pouzol/Revīzijas palāta

(Lieta F-17/07)

(2007/C 117/54)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Michel Pouzol, Chemin des Peyridisses (Francija) (pārstāvji — D. Grisay, I. Andoulsi un D. Piccininno, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Revīzijas palāta

Prasītāja prasījumi:

—	Atcelt Revīzijas palātas 2006. gada 23. novembra lēmumu, kā arī Eiropas Kopienu Komisijas 2006. gada 18. maija lēmumu;

—	attiecībā uz prasītāju atzīt vai nu papildu pensijas izdienas gadus, proti, 6 gadi, 10 mēneši un 1 diena, vai arī vispārējos pensijas izdienas gadus, proti, 10 gadi 3 mēneši un 24 dienas;

—	piespriest Revīzijas palātai attiecībā uz prasītāju izteikt šos izdienas gadus kā pensijas pielikumu EUR 1 232,32 mēnesī;

—	piespriest Revīzijas palātai atlīdzināt prasītājam nodarīto finansiālo zaudējumu, kas šīs prasības iesniegšanas dienā novērtēts EUR 17 252,48 apmērā (vai arī prasītāja negūto peļņu EUR 1 232,32 mēnesī, sākot skaitīt ar tā pensionēšanās datumu no 2006. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 1. martam);

—	piespriest Revīzijas palātai atlīdzināt prasītājam nodarīto morālo kaitējumu vairāk nekā 13 gadu garumā; zaudējumu atlīdzības summa ir nosakāma vēlāk, atbilstoši lietas dalībnieku izlīguma noteikumiem;

—	piespriest Revīzijas palātai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Atbildētājs, agrākais Revīzijas palātas ierēdnis, kas pašlaik ir pensijā, it īpaši apstrīd aprēķinu, kas veikts pārceļot viņā Francijā iegūtās tiesības uz pensiju uz Kopienu režīmu, jo šajā aprēķinā nav ņemtas vērā tiesības, kas iegūtas Papildu pensiju sistēmas organizācijā (ARRCO) un Vispārējā iestāžu darbinieku pensionēšanas organizācija (AGIRC).

Prasības pamatojumam prasītājs atsaucas uz 4 pamatiem, kas izvirzīti, attiecīgi: i) par vairāku Civildienesta noteikumu un tā VIII pielikuma (it īpaši šī pielikuma 11. panta 2. punkta un 26. panta) noteikumu pārkāpumu; ii) par Civildienesta noteikumu 24. pantā minētā pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu; iii) par vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa pārkāpumu; iv) par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/35

Prasība, kas celta 2007. gada 19. martā — M/Eiropas Zāļu aģentūra (EMEA)

(Lieta F-23/07)

(2007/C 117/55)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: M, Broxbourne (Apvienotā Karaliste) (pārstāvji — S. Orlandi, A. Coolen, J.N. Louis un E. Marchal, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Zāļu aģentūra (EMEA)

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt 2006. gada 25. oktobra lēmumu ar ko EMEA izpilddirektors ir noraidījis prasītāja lūgumu izveidot invaliditātes komiteju;

—	piespriest EMEA samaksāt prasītājam summu EUR 100 000 apmērā kā zaudējumu atlīdzību par dienesta pārkāpumiem;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

2005. gada 17. martā prasītājs, EMEA pagaidu darbinieks, cieta darba negadījumā, kā rezultātā viņš vairs nebija spējīgs turpināt pildīt darba pienākumus. 2006. gada 14. februārī viņš tika informēts, ka pēc 2006. gada 15. oktobra viņa līgums netiks pagarināts. Viņa lūgums izveidot invaliditātes komiteju tika noraidīts.

Prasības pamatojumam prasītājs ir īpaši atsaucas uz Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 31. panta pirmās daļas un 33. panta pirmās daļas pārkāpumu, kā tos ir interpretējusi Civildienesta tiesa 2007. gada 16. janvāra spriedumā lietā F-119/05 Gesner/ITSB, Krājumā vēl nav publicēts.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/36

Prasība, kas celta 2007. gada 15. martā — Lafleur-Tighe/Komisija

(Lieta F-24/07)

(2007/C 117/56)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Virgine Lafleur-Tighe, Makati (Filipīnas) (pārstāvji — S. Rodrigues un C. Bernard-Glanz, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt iecēlējinstitūcijas lēmumu klasificēt prasītāju 13. pakāpē 1. līmenī dienā, kad viņa tika pieņemta darbā kā līgumdarbiniece, jo šis lēmums izriet no 2005. gada 22. decembrī noslēgtā darba līguma;

—	norādīt iecēlējinstitūcijai uz sekām, kādas ir apstrīdētā lēmuma atcelšanai un it īpaši prasītājas profesionālās pieredzes no 1993. gada 16. novembra ņemšanai vērā, diena, kad viņā ieguva bakalaura diplomu un 2005. gada 22. decembrī ar atpakaļejošu spēku tika klasificēta 14. pakāpē;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja, papildus ļoti īdzīgiem pamatiem, kādus viņa bija izvirzījusi lietā F-135/06 (1), norāda uz diplomu un profesionālās kvalifikācijas brīvas aprites principa pārkāpumu.

(1) OV C 236, 30.12.2006., 87. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/36

Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Bleser/Eiropas Kopienu Tiesa

(Lieta F-25/07)

(2007/C 117/57)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Thomas Bleser, Nittel (Vācija) (pārstāvis — P. Goergen, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Tiesa

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt klasifikāciju pakāpē, kas viņam tika noteikta ar 2006. gada 16. marta lēmumu par viņa iecelšanu amatā;

—	atcelt Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 2. un 13. pantu un Civildienesta noteikumu 32. pantu, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā

—	iecelt prasītāju konkursa paziņojumā minētajā pakāpē vai atbilstošā pakāpē saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem (kā arī atbilstošā līmenī saskaņā ar noteikumiem kas bija piemērojami līdz 2004. gada 1. maijam);

—	nospriest, ka viņam tiek samaksāta zaudējumu atlīdzības summa, kas vienāda ar starpību starp šīm attiecīgajām atalgojuma summām;

—	nospriest, ka viņam tiek atlīdzināti zaudējumi EUR 10 000 apmērā par nodarīto morālo kaitējumu;

—	piespriest Eiropas Kopienu Tiesai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasībā galvenokārt tiek apstrīdēts Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu, kas stājas spēkā 2004. gada 1. maijā, XIII pielikuma 2. un 13. pants, kā arī Civildienesta noteikumu 32. pants;

Prasītājs norāda, ka viņa klasifikācijai bija jānotiek atbilstoši agrākajiem Civildienesta noteikumiem, kas viņam bija daudz izdevīgāki un kas bija spēkā datumā, kad viņš izturēja konkursu. Prasītājs uzskata, ka viņa klasifikācija ir pretrunā ar vienlīdzības un nediskriminācijas principu, kā arī diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ.

Turklāt prasītājs uzskata, ka tas ir pretrunā ar vispārējiem Kopienu tiesību principiem un it īpaši ar pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un ar labas pārvaldības, pārskatāmības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās drošības principu, labas ticības principu, kā arī “reformatio in peius”(stāvokļa pasliktināšanas) aizliegumu un tiesībām uz aizstāvību.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/37

Prasība, kas celta 2007. gada 21. martā — Potoms un Scillia/Parlaments

(Lieta F-26/07)

(2007/C 117/58)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Gerrit Potoms, Malines (Beļģija) un Mario Scillia, Brisele (Beļģija) (pārstāvji — S. Orlandi, A. Coolen, J. N. Louis un E. Marchal, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītāju prasījumi:

—	atzīt, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 5. un 12. pants ir prettiesiski;

—	atcelt individuālos lēmumus, ar kuriem prasītāji ir iecelti administratora amatā, jo tajos viņu klasifikācija ir noteikta saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 5. panta 2. punktu;

—	atzīt, ka piemērošanas pasākumi par nopelnu punktu piešķiršanu un paaugstināšanu nav likumīgi, jo tie paredz atcelt nopelnu un paaugstināšanas punktus, pārejot no vienas funkciju grupas uz citu;

—	atcelt individuālos lēmumus atcelt nopelnu un paaugstināšanas punktus, ko prasītāji ieguvuši iepriekšējā kategorijā;

—	atcelt individuālos lēmumus, nosakot prasītāju atlīdzibu, piemērot reizināšanas koeficientu, kas zemāks par 1;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāji norāda ļoti līdzīgus pamatus tiem, kādi izvirzīti lietā F-31/06 (1).

(1) OV C 131, 3.6.2006., 50. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/37

Prasība, kas celta 2007. gada 26. martā — Sundholm/Komisija

(Lieta F-27/07)

(2007/C 117/59)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Asa Sundholm, Brisele (Beļģija) (pārstāvji — S. Orlandi, A. Coolen, J.N. Louis un E. Marchal, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt 2006. gada 2. jūnija lēmumu, ar ko sagatavo prasītājas karjeras attīstības ziņojumu (KAZ) par laika posmu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim un kas pieņemts, izpildot Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 20. aprīļa spriedumu lietā T-86/04 Sundholm/Komisija;

—	piespriest atbildētājai šajā procesa stadijā samaksāt [prasītājai] EUR 1 par morālo kaitējumu;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumam prasītāja norāda, pirmkārt, uz EKL 233. panta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, jo no apstrīdētā lēmuma nav saprotams, kā ir ņemts vērā iepriekš minētā sprieduma pamatojums.

Turklāt prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā, pirmkārt, nav ievēroti ar jauno karjeras attīstības novērtēšanas sistēmu iecerētie mērķi un, otrkārt, tas nav spēkā esošs pretrunu dēļ, kuras pastāv starp komentāriem un piešķirto novērtējumu.

Visbeidzot, prasītāja norada, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo viņa nav informēta par viņas novērtējuma pamatā esošajiem faktiskajiem apstākļiem nedz to rašanās brīdī, nedz novērtēšanas procedūras laikā.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/37

Prasība, kas celta 2007. gada 28. martā — Quadu/Parlaments

(Lieta F-29/07)

(2007/C 117/60)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Sandro Quadu, Brisele (Beļģija) (pārstāvji — S. Orlandi, A. Coolen, J.-N. Louis un E. Marchal, avocats)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītāja prasījumi:

—	atcelt Iecēlējinstitūcijas 2006. gada 26. aprīļa lēmumu, ar ko prasītājs iecelts par Eiropas Kopienu ierēdni, daļā, kurā viņš klasificēts AST 2 pakāpē, 3. līmenī;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar 2006. gada 26. aprīļa lēmumu prasītājs, tobrīd Parlamenta pagaidu darbinieks, kas klasificēts C*4 pakāpē, 7. līmenī, un iekšējā konkursa ierēdņa palīga amatam (karjera C4-5) Nr. C/348, kas publicēts, pirms stājās spēkā Padomes 2004. gada 22. marta Regula (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (1), veiksmīgs kandidāts, tika iecelts ierēdņa amatā un klasificēts AST 2 pakāpē, 3. līmenī.

Prasītājs savā prasībā tostarp norāda uz paziņojuma par konkursu pārkāpumu, kā arī uz vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa pārkāpumu. It īpaši viņš pārmet administrācijai Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 5. panta 4. punkta interpretāciju tādā izpratnē, ka pagaidu darbiniekiem, kas iecelti par ierēdņiem, ir tiesības saglabāt agrāko pakāpi un līmeni tikai gadījumā, ja iecelšanas rezultātā notiek pāreja uz augstāku kategoriju.

(1) ESOV L 124, 27.4.2004., 1. lpp.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/38

Prasība, kas celta 2007. gada 28. martā — Noworyta/Parlaments

(Lieta F-30/07)

(2007/C 117/61)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lidia Noworyta, Brisele (Beļģija) (pārstāvji — S. Orlandi, A. Coolen, J. N. Louis un E. Marchal, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt iecēlējinstitūcijas 2006. gada 28. aprīļa lēmumu, ar ko ir noraidīts prasītājas tiešā priekšnieka 2005. gada 20. oktobra priekšlikums viņai piešķirt nemainīgu pabalstu par īpašos apstākļos nostrādātajām virsstundām Civildienesta noteikumu VI pielikuma 3. panta nozīmē vai jebkādu citu samaksu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 56.a vai 56.b pantu;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumam prasītāja vispirms atsaucas uz to, ka ir pārkāpts vispārējais princips, saskaņā ar kuru uz visiem darba ņēmējiem ir jāattiecina līdzīgi darba nosacījumi, ņemot vērā darba laiku un atlīdzību vai samaksu par nostrādātajām virsstundām vai darba grafika īpatnību dēļ.

Konkrētāk, viņa norāda, ka atšķirībā no Civildienesta noteikumu 56.a un 56.b panta Civildienesta noteikumu VI pielikuma 3. pantā iespēja par īpašos apstākļos nostrādātajām virsstundām izmaksāt nemainīgu pabalstu nav saistīta ar nosacījumu, ka šīs virsstundas tiek strādātas regulāri. Prasītāja uzskata, ka iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi juridisku kļūdu, šo nosacījumu papildus iekļaujot iekšējos noteikumos par atlīdzību par virsstundu darbu.

Iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi juridisku kļūdu, arī norādot, ka ierēdņi, kas pieņemti darbā kopš 2004. gada 1. maija, nevar saņemt šādu atlīdzību, kaut gan šī iespēja ir tieši paredzēta minēto iekšējo noteikumu 1. pantā.

Turklāt prasītāja apgalvo, ka lēmumā, ar ko viņai tiek atteikta jebkāda atlīdzība vai samaksa par īpašajiem darba apstākļiem, nav ņemts vērā Civildienesta noteikumu 56.a un 56.b pants, kā arī vienlīdzīgas attieksmes princips.

Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka Parlamenta nostāja nav konsekventa, jo prezidējošās valsts ģenerāldirekcijas ģenerāldirektors ir apgalvojis, ka tālruņa centrālē persona virsstundas nestrādā regulāri, bet iecēlējinstitūcija savukārt ir secinājusi, ka bija uzsākta izpēte, lai noskaidrotu, kādas ir iespējas saskaņot darba nosacījumus attiecīgajā dienestā tieši netipiskā darba laika dēļ, kas neatbilst vispārējam/parastajam darba laikam.

26.5.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/38

Prasība, kas celta 2007. gada 2. aprīlī — Putterie-de-Beukelaer/Komisija

(Lieta F-31/07)

(2007/C 117/62)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Françoise Putterie-de-Beukelaer, Brisele (Beļģija) (pārstāvis — E. Boigelot, avocat)

Atbildētājs: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt prasītājas karjeras attīstības ziņojumu (turpmāk tekstā — “KAZ”) par 2005. gada 1. janvāra — 2005. gada 31. decembra periodu, tostarp pārsūdzības procesu un citus ar to saistītos lēmumus, it īpaši 6. 5. sadaļu “Potenciāls”, ciktāl tajā netiek atzīts prasītājas potenciāls veikt funkcijas, kas ietilpst B* kategorijā;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pamatojot savu prasību, prasītāja atsaucas, pirmkārt, uz faktu, ka administrācija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl tā Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā — “Noteikumi”) XIII pielikuma 10. panta 3. punktā paredzētās atestācijas procedūras nolūkā neatzina viņas potenciālu veikt funkcijas, kas ietilpst B* kategorijā. It īpaši, pretēji tam, kas tika norādīts prasītājas KAZ, viņas kā personas, kas atbildīga par informātikas apmācību (turpmāk tekstā — “PAIA”), pienākumi ietilpstot B* kategorijā.

Otrkārt, prasītāja atsaucas uz Noteikumu 26. panta pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu, pārskatāmības un sacīkstes principa, kā arī personāla labas pārvaldības principa pārkāpumu. It īpaši tā norāda, ka atsevišķi dokumenti, kuri esot izmantoti tās novērtējumam, neesot viņai darīti zināmi savlaicīgi.

Treškārt, prasītāja norāda uz Noteikumu 25. panta 2. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

Ceturtkārt, prasītāja norāda uz vienlīdzīgas attieksmes pret personālu un nediskriminācijas principa pārkāpumu, ciktāl pienākumi, ko veic PAIA, atestācijas procedūras nolūkā esot vērtēti atšķirīgi saskaņā ar ģenerāldirekciju un augstākstāvošo ierēdņu viedokli.

		ISSN 1725-5201
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 117

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	50. sējums 2007. gada 26. maijs

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	IV Paziņojumi
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU PAZIŅOJUMI
	Eiropas Kopienu Tiesa
2007/C 117/01	Tiesas pēdējā publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī OV C 95, 28.4.2007.	1

	V Atzinumi un paziņojumi
	JURIDISKAS PROCEDŪRAS
	Eiropas Kopienu Tiesa
2007/C 117/02	Lieta C-71/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 12. februārī ierosinājis Franco Campoli par Pirmās instances tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2006. gada 29. novembra spriedumu lietā T-135/05 Campoli/Komisija	2

2007/C 117/03	Lieta C-78/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Consiglio di Giustizia Amministrativa per la Regione siciliana (Itālija) 2007. gada 13. februāra rīkojumu — Ispettorato Provinciale dell'Agricoltura di Enna, Assessorato all'agricoltura e foreste della regione Sicilia, Regione Sicilia/Domenico Valvo	3

2007/C 117/04	Lieta C-94/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Arbeitsgericht Bonn (Vācija) 2007. gada 20. februāra rīkojumu — Dr. Andrea Raccanelli/Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften e. V.	3

2007/C 117/05	Lieta C-95/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale (Itālija) 2007. gada 20. februāra rīkojumu — Ecotrade spa/Agenzia Entrate Ufficio Genova 3	4

2007/C 117/06	Lieta C-96/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale (Itālija) 2007. gada 20. februāra rīkojumu — Ecotrade spa/Agenzia Entrate Ufficio Genova 3	4

2007/C 117/07	Lieta C-112/07: Prasība, kas celta 2007. gada 26. februārī — Eiropas Kopienu Komisija/Itālijas Republika	5

2007/C 117/08	Lieta C-113/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 27. februārī ierosinājusi SELEX Sistemi Integrati SpA par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T-155/04 SELEX Sistemi Integrati SpA/Eiropas Kopienu Komisija	5

2007/C 117/09	Lieta C-119/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Verwaltungsgericht Darmstadt (Vācija) 2007. gada 27. februāra rīkojumu — Container Service Thorsten Sperzel GmbH/Land Hessen	6

2007/C 117/10	Lieta C-125/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 2. martā ierosinājusi Erste Bank der österreichischen Sparkassen AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisija, attiecībā uz lietu T-264/02	7

2007/C 117/11	Lieta C-126/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Rozhodčí soud při Hospodářské komoře České republiky a Agrární komoře České republiky (Čehijas Republika) 2007. gada 26. februāra rīkojumu — Reisebüro Bühler GmbH/Dom.info e.K., Sebastian Dieterle	8

2007/C 117/12	Lieta C-127/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Conseil d'État (Francija) 2007. gada 5. martā rīkojumu — Société Arcelor Atlantique et Lorraine, Société Sollac Méditerranée, Société Arcelor Packaging International, Société Ugine & Alz France, Société Industeel Loire, Société Creusot Métal, Société Imphy Alloys un Société Arcelor/Premier ministre, Ministre de l'Économie, des Finances et de l'Industrie, Ministre de l'Écologie et du Développement durable	8

2007/C 117/13	Lieta C-128/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale di Latina (Itālija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Angelo Molinari/Agenzia Entrate Ufficio Latina	8

2007/C 117/14	Lieta C-129/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale di Latina (Itālija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Giovanni Galeota/Agenzia Entrate Ufficio Latina	9

2007/C 117/15	Lieta C-130/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale di Latina (Itālija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Salvatore Barbagallo/Agenzia Entrate Ufficio Latina	9

2007/C 117/16	Lieta C-131/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Commissione tributaria provinciale di Latina (Itālija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Michele Ciampi/Agenzia Entrate Ufficio Latina	10

2007/C 117/17	Lieta C-132/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Rechtbank van koophandel Brussel (Beļģija) 2007. gada 5. marta rīkojumu — Beecham Group plc, SmithKline Beecham plc, Glaxo Group Ltd, Stafford-Miller Ltd, GlaxoSmithKline Consumer Healthcare NV, GlaxoSmithKline Consumer Healthcare BV/Andacon NV	10

2007/C 117/18	Lieta C-133/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 6. martā ierosinājusi Raiffeisen Zentralbank Österreich AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisija, kas attiecas uz lietu T-259/02	11

2007/C 117/19	Lieta C-135/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 6. martā ierosinājusi Bank Austria Creditanstalt AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisiju, kas attiecas uz lietu T-260/02	12

2007/C 117/20	Lieta C-136/07: Prasība, kas celta 2007. gada 7. martā — Eiropas Kopienu Komisija/Spānijas Karaliste	13

2007/C 117/21	Lieta C-137/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 8. martā ierosinājusi Österreichische Volksbanken-AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisija, attiecībā uz lietu T-271/02	13

2007/C 117/22	Lieta C-138/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Hof van beroep te Antwerpen (Beļģija) 2007. gada 9. marta rīkojumu — Belgische Staat/N.V. Cobelfret	14

2007/C 117/23	Lieta C-140/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Bundesverwaltungsgericht (Vācija) 2007. gada 12. marta rīkojumu — Hecht-Pharma GmbH/Staatliches Gewerbeaufsichtsamt Lüneburg	15

2007/C 117/24	Lieta C-141/07: Prasība, kas celta 2007. gada 9. martā — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika	15

2007/C 117/25	Lieta C-143/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Finanzgericht Hamburg (Vācija) 2007. gada 13. marta rīkojumu — Firma A.O.B. Reuter & Co./Hauptzollamt Hamburg-Jonas	16

2007/C 117/26	Lieta C-144/07 P: Apelācijas sūdzība, ko 2007. gada 13. martā iesniegusi K-Swiss, Inc. par Pirmās instances tiesas (trešā palāta) 2006. gada 14. decembra rīkojumu lietā T-14/06: K-Swiss, Inc./Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)	16

2007/C 117/27	Lieta C-150/07: Prasība, kas celta 2007. gada 15. martā — Eiropas Kopienu Komisija/Portugāles Republika	17

2007/C 117/28	Lieta C-151/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Simvoulio tis Epikrateias (Grieķija) 2007. gada 19. marta rīkojumu — Theologos-Grigorios Chatzithanasis/Ypourgos Igeias kai Koinonikis Allilengis un Organismos Epangelmatikis Ekpaidefsis kai Katartisis (OEEK)	17

2007/C 117/29	Lieta C-158/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) 2007. gada 22. marta rīkojumu — Jacqueline Förster/IB-Groep	18

2007/C 117/30	Lieta C-159/07: Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Eiropas Kopienu Komisija/Portugāles Republika	18

2007/C 117/31	Lieta C-167/07: Prasība, kas celta 2007. gada 29. martā — Spānijas Karaliste/Eiropas Savienības Padome	19

2007/C 117/32	Lieta C-175/07, Lieta C-176/07, Lieta C-177/07, Lieta C-178/07, Lieta C-179/07, Lieta C-180/07, Lieta C-181/07, Lieta C-182/07, Lieta C-183/07, Lieta C-184/07: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — izteikts ar Tribunal de grande instance de Nanterre (Francija) 2007. gada 2. aprīļa rīkojumu — 1. S.A. SAFBA/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 2. S.A. Sucreries et Raffineries d'Erstein/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 3. SA Sucreries & Distilleries de Souppes — Ouvré Fils/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 4. SA Sucrerie de Bourgogne/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 5. Sucrerie Bourdon/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 6. S.A. des Sucreries du Marquenterre/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 7. Cristal Union/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 8. S.A. Lesaffre Frères/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 9. Société Vermendoise Industries/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers, 10. S.A. Sucreries de Toury et Usines annexes/Directeur général des douanes et droits indirects et Receveur principal des douanes et droits indirects de Gennevilliers	19

2007/C 117/33	Lieta C-192/07: Prasība, kas celta 2007. gada 3. aprīlī — Eiropas Kopienu Komisija/Vācijas Federatīvā Republika	20

2007/C 117/34	Lieta C-199/07: Prasība, kas celta 2007. gada 12. aprīlī — Eiropas Kopienu Komisija/Grieķijas Republika	20

	Pirmās instances tiesa
2007/C 117/35	Lieta T-75/07: Prasība, kas celta 2007. gada 12. martā — Hamdi/Padome	22

2007/C 117/36	Lieta T-76/07: Prasība, kas celta 2007. gada 12. martā — El Fatmi/Padome	22

2007/C 117/37	Lieta T-81/07: Prasība, kas celta 2007. gada 14. martā — (likvidējamā) KG Holding/Komisija	23

2007/C 117/38	Lieta T-82/07: Prasība, kas celta 2007. gada 14. martā — (likvidējamā) Kliq/Komisija	24

2007/C 117/39	Lieta T-83/07: Prasība, kas celta 2007. gada 14. martā — likvidējamā Kliq Reïntegratie/Komisija	25

2007/C 117/40	Lieta T-84/07: Prasība, kas celta 2007. gada 13. martā — Mineral and Chemical Company EuroChem/Padome	26

2007/C 117/41	Lieta T-85/07: Prasība, kas celta 2007. gada 20. martā — Gabel Industria Tessile/ITSB — Creaciones Garel (GABEL)	26

2007/C 117/42	Lieta T-86/07: Prasība, kas celta 2007. gada 21. martā — Deichmann-Schuhe/ITSB — Design for Woman (DEITECH)	27

2007/C 117/43	Lieta T-87/07: Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Scil Proteins/ITSB — Indena (affilene)	27

2007/C 117/44	Lieta T-88/07: Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Fabryka Samochodów Osobowych/Komisija	28

2007/C 117/45	Lieta T-89/07: Prasība, kas celta 2007. gada 23. martā — Vip Car Solutions/Parlaments	29

2007/C 117/46	Lieta T-90/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 26. martā ierosinājusi Beļģijas Karaliste par Civildienesta tiesas 2007. gada 16. marta spriedumu lietā F-92/05 Genette/Komisija	29

2007/C 117/47	Lieta T-91/07: Prasība, kas celta 2007. gada 19. martā — WWF-UK/Padome	30

2007/C 117/48	Lieta T-92/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 28. martā ierosinājis Jacques Frankin u.c. par Civildienesta tiesas 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-3/06 Frankin u.c./Komisija	31

2007/C 117/49	Lieta T-93/07: Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Itālija/Komisija	31

2007/C 117/50	Lieta T-94/07: Prasība, kas celta 2007. gada 26. martā — EREF/Komisija	31

2007/C 117/51	Lieta T-95/07: Prasība, kas celta 2007. gada 30. martā — Aventis Pharma/ITSB — Altana Pharma (PRAZOL)	32

2007/C 117/52	Lieta T-96/07: Prasība, kas celta 2007. gada 23. martā — Telecom Italia Media/Komisija	32

2007/C 117/53	Lieta T-99/07 P: Apelācija, ko 2007. gada 29. martā ierosinājusi Eiropas Kopienu Komisija par Civildienesta tiesas 2007. gada 16. janvāra spriedumu lietā F-92/05 Genette/Komisija	34

	Eiropas Savienības Civildienesta tiesa
2007/C 117/54	Lieta F-17/07: Prasība, kas celta 2007. gada 23. februārī — Pouzol/Revīzijas palāta	35

2007/C 117/55	Lieta F-23/07: Prasība, kas celta 2007. gada 19. martā — M/Eiropas Zāļu aģentūra (EMEA)	35

2007/C 117/56	Lieta F-24/07: Prasība, kas celta 2007. gada 15. martā — Lafleur-Tighe/Komisija	36

2007/C 117/57	Lieta F-25/07: Prasība, kas celta 2007. gada 22. martā — Bleser/Eiropas Kopienu Tiesa	36

2007/C 117/58	Lieta F-26/07: Prasība, kas celta 2007. gada 21. martā — Potoms un Scillia/Parlaments	37

2007/C 117/59	Lieta F-27/07: Prasība, kas celta 2007. gada 26. martā — Sundholm/Komisija	37

2007/C 117/60	Lieta F-29/07: Prasība, kas celta 2007. gada 28. martā — Quadu/Parlaments	37

2007/C 117/61	Lieta F-30/07: Prasība, kas celta 2007. gada 28. martā — Noworyta/Parlaments	38

2007/C 117/62	Lieta F-31/07: Prasība, kas celta 2007. gada 2. aprīlī — Putterie-de-Beukelaer/Komisija	38