30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/1

—

iesaka atzīt kopēju Eiropas migrācijas politiku, kas ļauj plaši sadarboties un saskaņot dalībvalstu un trešajo valstu pasākumus;

—

steidzami aicina izveidot finanšu instrumentu, kas īpaši paredzēts apgabaliem ar vislielāko imigrantu daudzumu un tranzīta zonām, ko apgrūtina liels imigrantu pieplūdums, piemēram, Kanāriju salas, Seūta, Lampedūza, Malta, Meliļa, un Itālijas dienvidi kopumā; tie ir apgabali, kur masveidīgs imigrantu pieplūdums ir ļoti nopietna problēma;

—

iesaka pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, lai izbeigtu tirdzniecību ar cilvēkiem un noziedzīgo grupējumu darbību, kas to veic, un aicina izvirzīt minēto jautājumu par ES prioritāti, šim nolūkam paredzot atbilstošus finanšu līdzekļus. Būtiski svarīgi ir novērst nelegālo imigrāciju un cīnīties pret to veicinošo pagrīdes ekonomiku;

—

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu gan saistībā ar to pieredzi sadarbībā ar migrācijas plūsmu izcelsmes valstīm, gan arī to veiktajiem imigrantu integrācijas pasākumiem, jo īpaši attiecībā uz veselības aprūpi (kas veido procentuāli lielāko publisko izdevumu daļu), mājokļiem, izglītību un nodarbinātību;

—

ierosina izveidot mehānismu imigrācijas jomā pieņemto atzinumu uzraudzībai, nodrošinot to, ka attiecīgajās Eiropas Komisijas iniciatīvās Komiteju pārstāv vai nu Konstitucionālo lietu komisijas priekšsēdētājs, vai ziņotāji. Minētais mehānisms sniegtu Komitejai iespēju aktīvi iesaistīties dažādos likumdošanas procesa posmos: a) pirmslikumdošanas posmā (apspriedes ar Komiteju kā ar ieinteresēto pusi, ietekmes analīze); b) politikas novērtēšanas posmā (gada ziņojumi par migrāciju un integrāciju).

1)

tā kā Eiropa piedzīvo lielāko migrācijas plūsmu savā vēsturē un, ņemot vērā to, ka migrācijas galamērķis ir Eiropas teritorijas sasniegšana, tā nav tikai migrantu galveno uzņēmēju dalībvalstu un reģionu vietējā problēma, bet minētais jautājums jāskata arī no visas ES, dalībvalstu un migrācijas plūsmu izcelsmes un tranzītvalstu viedokļa; tām kopīgi jārisina migrācijas plūsmu ikdienā radītās problēmas, tajā skaitā migrantu pārvietošanās ES teritorijā; Eiropadomes 2004. gada novembrī pieņemtajā Hāgas programmā jau ir izklāstīta darba programma kopīgas migrācijas politikas radīšanai, nosakot to kā ES prioritāti,

2)

tā kā trūkst ticamu statistikas datu, lai precīzi novērtētu saistību starp legālo un nelegālo migrāciju un migrāciju kopumā, tādēļ arī turpmāk nepieciešams turpināt Eiropas Migrācijas tīkla darbību, lai iegūtu objektīvu un salīdzināmu informāciju ar mērķi atbalstīt kopīgās migrācijas un patvēruma politikas,

3)

tā kā imigrantu integrācija jāapsver, ņemot vērā viņu iesaistīšanu darba tirgū (pievēršot īpašu uzmanību imigrantēm), kā arī plašākā perspektīvā, kas cita starpā ietver izglītības, kultūras, sociālo un politisko aspektu,

4)

tā kā integrācija ir divpusējs process, kas prasa kā imigrantu gribu integrēties uzņēmējsabiedrībā un viņu atbildību par šīs vēlmes īstenošanu praksē, tā arī ES iedzīvotāju vēlmi akceptēt imigrantu iekļaušanos sabiedrībā; tam nepieciešama izpratnes veidošana un izglītošanas pasākumi, lai pozitīvi ietekmētu abu grupu rīcību,

5)

tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības ir tiešās migrācijas plūsmu uzņēmējas un galvenās iesaistītās puses integrācijas pasākumu ieviešanā (nodarbinātības, izglītības, kultūras, sociālajā un politiskajā jomā) un tām jābūt visbūtiskākajai nozīmei migrācijas politikas noteikšanā iedzīvotājiem pēc iespējas tuvākā līmenī, lai nodrošinātu migrantu sekmīgu integrāciju,

1.1

uzskata, ka, atbilstoši Komitejas iepriekšējos atzinumos paustajam viedoklim par nelegālo imigrantu repatriāciju un par Hāgas programmas (1) piemērošanu reģionālajā un vietējā līmenī imigrācija jāskata globāli, ietverot skaidru skatījumu uz vissvarīgākajiem migrācijas politikas jomā īstenojamajiem pasākumiem, nevis pamatojoties uz fragmentāriem pasākumiem. Jāapsver visas nepieciešamās likumdošanas, rīcības un saimnieciskas iniciatīvas, lai šo parādību risinātu jau tai izceļoties — izmantojot attīstības sadarbību ar migrācijas plūsmu izcelsmes valstīm un cīnoties pret nelegālo tirdzniecību ar cilvēkiem — līdz pat beigu posmam, pieņemot nepieciešamos pasākumus visu to imigrantu integrācijai, kas iekārtojušies uz dzīvi mūsu valstīs, un cīnoties pret pagrīdes ekonomiku, kas ir skaidrs “pievilkšanas faktors” un veicina imigrantu ekspluatāciju; Komiteja pievērš uzmanību tam, ka nelegālo imigrāciju veicina noziedzīgo organizāciju darbība;

1.2

uzsver, ka, neraugoties uz imigrācijas pieaugumu kopš 80. gadiem un to, ka ES uzņem ļoti daudz imigrantu no jaunattīstības valstīm (tiek lēsts, ka pašlaik to ir 40 miljoni), vēl aizvien nav kopīgas Eiropas politikas migrācijas plūsmu regulēšanai, un tādēļ dalībvalstis pieņem vienpusējus lēmumus, kas apgrūtina kopējas nostājas pieņemšanu;

1.3

norāda, ka saistībā ar migrācijas plūsmu pārvaldību nevajadzētu pasīvi nogaidīt, līdz notiek kas nopietns. Ārkārtas situācijām nevajadzētu būt par partnerības nolīgumu izveides priekšnoteikumu;

1.4

uzskata, ka ar trešajām valstīm noslēgtajos partnerības nolīgumos jāietver politiskie, sociālie, ekonomiskie un kultūras aspekti, lai veidotos atbilstoša attiecība vai mijiedarbības saikne starp migrāciju un attīstību, kā ieteikts Eiropas Parlamenta ziņojumā par attīstību un migrāciju (2);

1.5

apstiprina, ka nekontrolētas migrācijas novēršanai galvenokārt nepieciešama pilnvērtīga sadarbība attīstības jomā, izmantojot projektus, kas ļauj radīt darbavietas, organizējot ekonomikas un tirdzniecības forumu, universitāšu tīklus un izveidojot imigrantiem paredzētus mikrokredītu fondus, ieviešot pasākumus, kas palīdz imigrantiem līdzdarboties viņu izcelsmes valstu attīstībā, kā arī infrastruktūru ierīkošana, jo īpaši, lai nodrošinātu dzeramā ūdens (42 % Āfrikas iedzīvotāju nav pieejams dzeramais ūdens), elektrības (tikai 20 % ir regulāra pieeja elektrotīkliem), veselības aprūpes centru un skolu pieejamību. Tas viss jāveic, paturot prātā, ka sadarbība iestāžu nostiprināšanā jānosaka kā prioritāte, izveidojot valstīs, kas saņem atbalstu attīstībai, virkni priekšnoteikumu, piemēram, vadības pārredzamību un struktūru demokratizāciju, lai nodrošinātu minētā atbalsta efektīvu saņemšanu un izmantošanu. Vispārējais mērķis ir vairāk veicināt sadarbības attīstības kvalitāti nekā kvantitāti; jo īpaši svarīgi ir atbalsta pasākumu īstenošanā nodrošināt pārredzamību, lai tie patiešām veicinātu attīstību;

1.6

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu gan saistībā ar to pieredzi sadarbībā ar migrācijas plūsmu izcelsmes valstīm, gan arī to veiktajiem imigrantu integrācijas pasākumiem, jo īpaši attiecībā uz veselības aprūpi (kas veido procentuāli lielāko publisko izdevumu daļu), mājokļiem, izglītību un nodarbinātību. Sadarbības ar migrācijas plūsmu izcelsmes valstīm projektu ietvaros vietējās un reģionālās pašvaldības noslēgušas daudzus nolīgumus un izstrādājušas projektus; cita starpā būtu lietderīgi minēt patversmes repatriētajiem jauniešiem, ko programmas AENEAS ietvaros atvēris Madrides autonomais apgabals Marokā;

1.7

norāda uz ES Galvaspilsētu reģionu parlamentu 2006. gada 26. un 27. aprīlī notikušās 5. konferences deklarācijā uzsvērto faktu, ka ES galvaspilsētu reģioni to labklājības un dinamisma dēļ īpaši piesaista trešo valstu iedzīvotājus, kas meklē jaunas iespējas, un tāpēc uzskata, ka jāīsteno pasākumi, lai novērstu lielu imigrantu pieplūdumu papildus parastajai plūsmai lidostu, ostu un sauszemes robežšķērsošanas vietās, kā arī jāievieš attiecīga plānošana šo cilvēku integrācijai citos uzņēmējvalsts reģionos;

1.8

vienlaikus uzsver galvaspilsētu reģionu nostāju, paužot atbalstu kopīgas Eiropas imigrācijas politikas izveidei, pilnībā ietverot visus jautājumus, kas saistīti ar imigrantu pilnvērtīgu integrāciju sabiedrībā; tikai integrācijas rezultātā būs iespējams panākt, lai imigranti ievērotu ES politisko sistēmu pamatā esošās kopīgās demokrātiskās vērtības un cilvēktiesības. Šajā sakarā Komiteja aicina pievērst uzmanību tādu iniciatīvu izstrādei, kas ļauj imigrantiem apgūt zināšanas par uzņēmējsabiedrības oficiālo valodu vai valodām un kultūru, kā arī liek viņiem justies nozīmīgiem sabiedrībā un līdzatbildīgiem par savu nākotni;

1.9

uzskata, ka migrācijas jautājumi attiecas uz visiem: katram ir kāds uzdevums, kas jāveic — sākot no pārvaldes struktūrām Eiropas, valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, un beidzot ar Eiropas iedzīvotājiem un pašiem imigrantiem. Tikai tā spēsim atrisināt viņu problēmas un visi kopā, arī imigrantu izcelsmes valstis, izmantot piedāvātās iespējas;

1.10

līdz ar to uzskata, ka nepieciešams uzlabot sadarbību

1.11

iesaka šādus pasākumus:

1.12

aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot politikas, lai novirzītu imigrantu veiktos pārvedumus produktīviem ieguldījumiem izcelsmes valstīs, atvieglojot mikrokredītu pieejamību. Šajā sakarā tiek uzsvērta nepieciešamība rast iespēju tādus pārvedumus saistīt ar ieguldījumiem, kas veikti, izmantojot attīstības sadarbības fondus. Komiteja iesaka arī noteikt prasību novirzīt dzēsto parādu produktīvām investīcijām, ko savukārt varētu piesaistīt pārvedumiem tā, lai uzkrājumi minētajos ieguldījumos izrādītos visienesīgākā iespēja imigrantiem-ieguldītājiem;

1.13

šajā sakarā aicina izveidot garantiju fondu, lai nodrošinātu mikroprojektu ilglaicīgumu un palielinātu to ietekmi uz attīstību, un atbalsta ekonomikas un tirdzniecības foruma organizēšanu un ES un jaunattīstības valstu profesionāļu tīkla izveidi;

1.14

aicina dalībvalstis sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām migrācijas politiku izstrādē un nacionālo plānu izveidē integrācijas un nodarbinātības jomā, jo nepieciešamie pasākumi to īstenošanai tiek piemēroti vietējā un reģionālā līmenī;

1.15

steidzami aicina izveidot finanšu instrumentu, kas īpaši paredzēts apgabaliem ar vislielāko imigrantu daudzumu un tranzīta zonām, kuras apgrūtina liels imigrantu pieplūdums, piemēram, Kanāriju salas, Seūta, Lampedūza, Malta, Meliļa, un Itālijas dienvidi kopumā; tie ir apgabali, kur masveidīgs imigrantu pieplūdums ir ļoti nopietna problēma, jo trūkst līdzekļu, lai nodrošinātu attiecīgu humānās palīdzības sniegšanu. Jāatceras tas, ka ienākumu atšķirība valstīs abpus ES ārējai dienvidu robežai ir lielākā pasaulē;

1.16

aicina ES un dalībvalstis ņemt vērā masu nelegālās imigrācijas, kas ieplūst caur ES salu reģionu krastiem, īpašo raksturu, tās apliecināto cilvēcisko traģēdiju un sekas attiecībā uz drošību un kohēziju Eiropā. ES vajadzētu izmantot tās jūras robežu veidojošo reģionu potenciālu kā platformu savstarpēji izdevīgu attiecību izveidošanai ar trešajām valstīm;

1.17

uzskata, ka atbilstoši Komitejas iepriekšējiem atzinumiem par ģimenes atkalapvienošanos, par Hāgas programmas piemērošanu vietējā un reģionālajā līmenī un Zaļo grāmatu par nelegālo rezidentu repatriācijas politiku un saskaņā ar Eiropas Parlamenta ziņojumā par attīstību un migrāciju minētajām (3) nostādnēm jāīsteno tādi pasākumi, kas vērsti uz juridiskās noteiktības palielināšanu migrācijas jomā; šeit jāmin vairāki aspekti:

1.18

atbilstoši Komitejas atzinumā par tematu “Zaļā grāmata par Kopienas politiku nelegālo rezidentu repatriācijas jomā” (4) paustajam viedoklim atbalsta tādu pasākumu izstrādi, kas veicinātu un kā prioritāru izvirzītu brīvprātīgu atgriešanos — pretstatījumā piespiedu izraidīšanai. Būtu lietderīgi izstrādāt veicināšanas pasākumus, kas potenciālos imigrantus motivētu palikt izcelsmes valstīs. Piespiedu izraidīšanas gadījumā jāpievērš īpaša uzmanība neaizsargātām iedzīvotāju grupām; jebkurā gadījumā sadarbība ar izcelsmes valstīm ir īpaši svarīga;

1.19

atgādina, ka atbilstoši starptautiskajām konvencijām bērnu tiesību jomā un bērna interesēm, kas ir primāras, visos iespējamos gadījumos jānodrošina bērna augšana ģimenē. Atbalsts jāsniedz migrācijas plūsmu izcelsmes valstīs, kur bērni jāizglīto un jāapmāca, lai viņi varētu atrast darbu tuvu ģimenēm. Ievērojot Bērna tiesību konvenciju, valstīm jācīnās pret bērnu nelegālu pārvešanu uz citām valstīm;

1.20

uzskata, ka Eiropas integrācijas fonds jāpārvalda tā, lai tiktu ņemtas vērā visu vietējo un reģionālo pašvaldību īpašās prasības, un atbalsta to iesaistīšanu valsts programmu apspriešanā un attiecīgajās rīcības programmās;

1.21

atbilstoši Eiropas Parlamenta ziņojumā par attīstību un migrāciju izteiktajām nostādnēm arī aicina Komisiju sagatavot nepieciešamos finanšu instrumentus imigrantu integrācijai uzņēmējvalsts politiskajā un sociālajā dzīvē, izmantojot valodu apmācību, izglītošanu kultūras jomā un pilsonisko audzināšanu, bet nemazinot imigrantu identitātes saglabāšanu. Turklāt jāņem vērā arī imigrantu pēcnācēju (bērnu un mazbērnu) īpašās integrācijas problēmas;

1.22

uzskata, ka īpaša uzmanība jāveltī izglītībai, kas visvairāk atvieglo integrāciju, jo skolu beidzēju skaits imigrantu vidū ir ievērojami zemāks nekā pārējo ES iedzīvotāju vidū. Komiteja norāda, ka imigrantu integrācijas jomā ir ļoti svarīgi izstrādāt instrumentus, kas nepieciešami viņu iekļaušanai izglītības sistēmā un darba tirgū. Tādēļ Komiteja ierosina:

1.23

Atbilstoši Komisijas Rokasgrāmatā par integrāciju izteiktajam viedoklim uzskata par svarīgu:

2.1

uzsver, ka legālās imigrācijas gadījumā nedrīkst aizmirst to, ka emigrē tieši tie cilvēki, kas ar savām prasmēm varētu veicināt izcelsmes valstu attīstību;

2.2

uzskata, ka jāņem vērā intelektuālā darbaspēka migrācija, kā jau minēts Komitejas atzinumā par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai par trešo valstu pilsoņu iebraukšanas un uzturēšanās nosacījumiem studiju, arodapmācības vai brīvprātīgā dienesta gadījumā” (5) un, lai gan ir jāveicina iespējas, kas tādējādi tiek dotas mūsu valstu ekonomikai, jāatvieglo arī imigrantu atgriešanās izcelsmes valstīs, lai veicinātu to attīstību, kā arī jāpiedāvā viņiem iespēja atgriezties atkārtoti, lai turpinātu vai pabeigtu apgūt izglītību, tādējādi radot pastāvīgu pieredzes plūsmu un ieguvumus gan izcelsmes valstij, gan uzņēmējvalstij;

2.3

uzskata, ka cirkulārā migrācija ir svarīgs pamats, lai nostiprinātu migrācijas pozitīvo ieguldījumu attīstībā;

2.4

atbalsta Komisijas pamatmērķi, kas attiecas uz kopīgas tiesiskās sistēmas garantēšanu visiem trešo valstu pilsoņiem, kuri nodarbināti legāli un kuriem atļauts uzturēties kādā dalībvalstī; jo īpaši uzsver nepieciešamību risināt jautājumu par diplomu un citu kvalifikāciju atzīšanu un saskaņošanu, lai izvairītos no situācijām, kad imigranti strādā krietni zem savas kvalifikācijas līmeņa;

2.5

uzsver nodarbinātības pieejamības nozīmi imigrantu integrācijā un norāda uz pašreizējo pretrunu starp vienkāršoto nostāju, kur galvenā uzmanība vērsta tikai uz nepieciešamību uzņemt vairāk imigrantu un vienkārši legalizēt darbaspēku, un centieniem vietējā un reģionālajā līmenī cīnīties pret sociālo atstumtību un ksenofobiju, kā arī pasākumu īstenošanu sieviešu integrācijai, kuru saikne ar bērniem ir izšķiroši nozīmīga ģimenes integrācijai;

2.6

uzskata, ka legālās migrācijas gadījumā jāņem vērā ģimeņu atkalapvienošanās kā viens no imigrantu sociālās integrācijas pamatnosacījumiem, jo pretējā gadījumā minētā stratēģija izrādīsies nepilnīga. Neraugoties uz to, ģimeņu atkalapvienošanās kā integrācijas virzītājspēks jāatbalsta tiktāl, ciktāl tā attiecas uz šauru ģimenes loku — vecākiem, bērniem un vecvecākiem;

2.7

šajā sakarā uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību bažas par dzimumu jautājumu, jo ir svarīgi ņemt vērā dubultdiskrimināciju, ko cieš sievietes ne vien dzimuma, bet arī etniskās izcelsmes dēļ. Tādēļ Komiteja lūdz Komisiju un dalībvalstis pastiprināt dialogu ar izcelsmes valstīm nolūkā veicināt sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību;

2.8

atbalsta Komisijas nostāju attiecībā uz pagaidu darba ņēmējiem un apsver nepieciešamību izstrādāt labvēlīgākus noteikumus pagaidu darbaspēka mobilitātes jomā. Svarīgi tomēr izvairīties no tā, ka pagaidu darbs pārvēršas par nelegālās imigrācijas plūsmu. Viens no iespējamiem risinājumiem būtu pagaidu darba veicēju iekļaušana sadarbības projektos ar izcelsmes valstīm tā, lai šiem cilvēkiem pēc pagaidu darba perioda būtu motivācija atgriezties attiecīgajās izcelsmes valstīs un turpināt darbu sadarbības projektu ietvaros. Bez tam minētie sadarbības projekti, izmantojot ceļošanas izmaksu pašreizējo samazināšanos, ļautu veicināt pagaidu darbinieku ierašanos ne tikai no ģeogrāfiski tuvu esošām valstīm, bet arī no tālākām valstīm, kā, piemēram, no Latīņamerikas;

2.9

tāpat kā Komisija uzskata, ka ir svarīgi uzlabot datu apkopošanu, lai efektīvi attīstītu Eiropas imigrācijas politiku, kurā saistībā ar imigrantu uzņemšanu kā izšķirošais faktors vienmēr jāņem vērā darba tirgus vajadzības. Ir nepieļaujami, ka 90 % imigrantu attiecīgajā valstī pirms viņu statusa legalizēšanas uzturas nelegāli;

2.10

atzinīgi vērtē dokumentā pausto Eiropas Komisijas vēlmi uzsvērt Eiropas darba mobilitātes portāla nozīmi, kas internetā piedāvā informāciju par EURES sadarbības tīklu (Eiropas valstu nodarbinātības dienestu tīkls), kura uzdevums ir sniegt informāciju, ieteikumus un pakalpojumus nodarbinātības jomā darba ņēmējiem un darba devējiem, kā arī potenciālajiem darba ņēmējiem sniegt informāciju, ievirzes padomus un ieteikumus par mobilitātes jautājumiem, nodarbinātības iespējām, dzīves un darba apstākļiem Eiropas ekonomiskajā telpā un cita starpā palīdzēt darba devējiem, kuri vēlas pieņemt darbā strādājošos no citām valstīm; RK varētu dot ieguldījumu, sniedzot Komisijai informāciju par vietējo un reģionālo pašvaldību pārvaldītajiem interneta portāliem, kas varētu būt nozīmīgi informācijas avoti visām iesaistītajām pusēm (6);

2.11

atbalsta Eiropas Komisijas ideju par to, ka Eiropa jāpadara pievilcīga kvalificētiem darba ņēmējiem, izciliem studentiem un pētniekiem. Turklāt studentiem būtu jāatļauj (pretstatā pašreizējai situācijai atsevišķās dalībvalstīs) darbu apvienot ar mācībām, jo tas viņiem palīdzētu iekļauties darba tirgū. Būtu lietderīgi izstrādāt īpašas mobilitātes programmas ārvalstu studentiem, kā jau ES tas tiek darīts, izmantojot ļoti veiksmīgās programmas Erasmus vai Leonardo da Vinci, lai izvairītos no intelektuālā darbaspēka izceļošanas un atvieglotu studentu apmācību, jo studenti ir nepārvērtējams izcelsmes valstu cilvēkkapitāls;

2.12

atbalsta to, ka jāapsver iespēja atsevišķos gadījumos vienlaicīgi izsniegt uzturēšanās un darba atļaujas, mazinot birokrātiju un palielinot kontroli, kā arī ierosina visā ES standartizēt darba un uzturēšanās atļaujas;

2.13

atbalsta Eiropas Komisijas apgalvojumu, ka imigrācija nav risinājums Eiropas iedzīvotāju novecošanas problēmai, tā ir tikai instruments, kas atvieglo, bet neatrisina demogrāfiskā deficīta problēmu Eiropā;

2.14

atzinīgi vērtē to, kas Eiropas Komisijas paziņojumā liela nozīme ir piešķirta sadarbībai ar imigrācijas plūsmu izcelsmes valstīm un atbalsta imigrācijas jomā esošo finanšu instrumentu nostiprināšanu, kā arī jaunu, īpašu instrumentu izveidi;

2.15

norāda, ka ES iekšienē reģionālo un vietējo pašvaldību vadības pilnvaras nozīmē tiešu iesaistīšanos imigrācijas jautājumu risināšanā, un tādēļ uzsver, ka tās var sniegt ļoti nozīmīgu pievienoto vērtību Eiropas Komisijas 2007. gadā plānotajos pieredzes apmaiņas pasākumos un diskusijās izpratnes veidošanas, informācijas un apmācību jomā (7);

2.16

piedāvā sniegt Komisijai atbalstu ietekmes novērtējuma, ko paredzēts izstrādāt pirms konkrētu priekšlikumu izvirzīšanas legālas imigrācijas jomā, un sistemātisku konsultāciju ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām veikšanā (8).

3.1

jo īpaši atbalsta sadarbības nepieciešamību ar trešajām valstīm, lai novērstu nelegālo imigrāciju, un tādēļ atbalsta Eiropadomes 2005. gada 15. un 16. decembra sanāksmes lēmumu 3 % Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumenta līdzekļu izmantot ar imigrāciju tieši saistīto apgabalu finansiālajam atbalstam;

3.2

uzskata par nepieciešamu veicināt partnerības līgumu noslēgšanu ar imigrācijas plūsmu izcelsmes valstīm, kam būtu jānovērš ārkārtas situācijas migrācijas un humānajā jomā, un kuros būtu jāietver kā sadarbības jautājumi par cīņu ar nelegālo imigrāciju, nelegālo imigrantu atgriešanos un repatriāciju, tā arī atbalsts attīstībai un nodarbinātības iespēju radīšanai šo valstu pamatiedzīvotājiem;

3.3

uzskata, ka ir ļoti svarīgi migrācijas plūsmu izcelsmes valstīs attīstīt visus pieejamos informācijas avotus attiecībā uz imigrāciju, tās apjomu, spēkā esošajiem tiesību aktiem un legālās imigrācijas iespējām;

3.4

atbalsta Eiropas Komisijas ierosinājumu izveidot steidzamas palīdzības mehānismu dalībvalstij, kas saskaras ar grūti risināmām situācijām uz ārējām robežām; aicina Padomi piešķirt Komisijai pietiekami daudz līdzekļu tā pienācīgai izveidei;

3.5

atbalsta Eiropas Komisijas sagatavotajā dokumentā izteikto priekšlikumu par nepieciešamību izskaust tirdzniecību ar cilvēkiem un ar minēto noziegumu saistīto noziedzīgo organizāciju darbību, lūdzot izvirzīt minēto jautājumu kā ES prioritāti un šim nolūkam paredzot nepieciešamos finanšu līdzekļus. Svarīgi ir apzināties šīs cilvēciskās drāmas apmērus: saskaņā ar dažādu starptautisku organizāciju sniegtajiem statistikas datiem, ceļā uz galamērķa valsti viens no trijiem imigrantiem iet bojā;

3.6

saistībā ar iepriekš minēto brīdina — lai saglabātu iespējami lielāku kontroli attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, Eiropas valstīm, kas uzņem imigrantus, jāizvairās imigrantu izraidīšanu nodot to pierobežas valstu ziņā, kurās nepietiekami ievēro cilvēktiesības;

3.7

uzsver, ka šajā sakarā Eiropas Nodarbinātības stratēģijai un pamatnostādnēm jāveicina stabila nodarbinātība ar tādu pasākumu starpniecību kā ar darba algu nesaistītu izmaksu samazināšana un nodokļu sloga samazināšana strādājošajiem, kuri saņem zemu atalgojumu vai ir ar zemu kvalifikāciju, jo tādējādi varētu samazināt motivāciju izmantot nelegālo darbu un līdz ar to arī nelegālo imigrantu pieņemšanu darbā. Minētajiem pasākumiem darba tirgus elastīguma jomā jāveicina imigrantu legāla nodarbināšana;

3.8

atbalsta informācijas kampaņu veicināšanu par legālās migrācijas priekšrocībām un draudiem, ko rada nelegālā imigrācija, kā arī Komisijas iniciatīvu 2007. gadā uzsākt pētījumu par pašreizējo praksi un nelegālo imigrantu legalizēšanas ietekmi dalībvalstīs, izmantojot to, lai risinātu turpmākas diskusijas un izveidot vienotu juridisko pamatu legalizēšanai Eiropas mērogā;

3.9

uzskata par nepieciešamu dalībvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām, kā arī izlūkdienestiem saskaņot darbību ES līmenī, lai tie sadarbībā ar kompetentām vietējām pašvaldībām varētu noteikt noziedzīgās organizācijas, kas nodarbojas ar nelegālu imigrantu transportu, un cīnīties pret tām;

4.1

piekrīt tam, ka plānotā migrācijas tīkla uzdevums ir sniegt Komisijai, dalībvalstīm un sabiedrībai kopumā objektīvu, ticamu un salīdzināmu informāciju patvēruma un migrācijas jomā un atbalsta to, ka šai informācijai, izņemot konfidenciāli informāciju, jābūt publiski pieejamai, visos gadījumos sadarbojoties ar datu aizsardzības aģentūrām;

4.2

piekrīt tam, ka konkrēti uzdevumi, kā, piemēram, datu apkopošana un informācijas analīze, pētījumi, atzinumu un ieteikumu publicēšana un informatīvo pasākumu organizēšana būtu jāveic vienai struktūrai, jo uzdevumu koncentrēšana veicina apjomradītus ietaupījumus un atvieglo koordināciju, turklāt

4.3

izvirza vēl vienu uzdevumu: Eiropas migrācijas tīklam jākoordinē arī Kopienas tiesību aktu transponēšana dažādu valstu likumdošanā;

4.4

atbilstoši Eiropas Parlamenta nostādnēm (9) un lai nodrošinātu visu pušu un organizāciju, kas atbildīgas par datu vākšanu, ciešu sadarbību, iesaka katrā no tām iecelt atbildīgo par sadarbību, kā arī izmantot atsevišķu tīmekļa vietni, kas būtu pieejama tikai ieinteresētajiem un atbildīgajiem lietotājiem. Tāpat ir nepieciešama arī saikne starp valstu un starptautiskajām organizācijām, kas nodarbojas ar minēto jautājumu risināšanu. Tām jāmeklē sadarbības iespējas problēmu risināšanai;

4.5

saistībā ar minētā tīkla struktūru iesaka izvēlēties 1. iespēju, piesaistot tīklu Komisijai, jo tas atvieglotu kontroli, koordināciju un attiecības ar citām ES iestādēm. Attiecībā uz valstu kontaktpunktu darbību jānorāda, ka par datu savākšanu un problēmu izpēti jābūt atbildīgiem valstu pārstāvjiem. Kontaktpunktu uzdevumam jābūt informācijas vākšanai, analīzei (kad tas iespējams) un pārsūtīšanai tīklam un valstu ieinteresētajiem, tam notiekot saskaņā ar valstīs pieņemtajiem noteikumiem par kontaktpunktu darbību un uzdevumiem.Tīkla statusam jānodrošina tā neatkarība no katras valsts valdības, un tā struktūrā būtu jāiekļauj reģionālās un vietējās pašvaldības. Jebkurā gadījumā tekošai informācijas nodošanai jābūt nodrošinātai;

4.6

uzskata par svarīgu ar minētā tīkla starpniecību:

5.1

uzskata par nepieciešamu izstrādāt ikgadējus ziņojumus par migrāciju un attīstību, sniedzot nepieciešamos datus, lai varētu plānot imigrāciju un izstrādāt atbilstošu migrācijas politiku; nav iespējams plānot valsts politiku, ja nav nepieciešamās informācijas, jo īpaši minētajā jomā;

5.2

uzsver nepieciešamību veicināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, to vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izmantojot esošos tīklus un plānoto Eiropas migrācijas tīklu. Visām noradītajām pusēm jābūt pieejamai visai iespējamajai informācijai;

5.3

uzsver, ka jebkura realizējama ideja jāiekļauj programmās, un jebkura izstrādājama programma vai likumdošanas iniciatīva pēc tam jānovērtē, lai noteiktu tās lietderību un labu vai sliktu pārvaldību. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt ikgadēju novērtējuma ziņojumu par migrāciju un integrāciju;

5.4

atbalsta Komisijas priekšlikumu par ikgadēja integrācijas foruma izveidi, kurā eksperti, imigranti, valsts pārvaldes iestāžu atbildīgie darbinieki, ietverot arī reģionālo un vietējo līmeni, un visas ieinteresētās puses var apmainīties ar paraugprakses piemēriem un iegūt izmantojamus secinājumus. Komiteja uzskata paraugprakses apmaiņu par ļoti svarīgu, vietējās un reģionālās pašvaldības tajā var sniegt konkrētu ieguldījumu, lai skatāmajā jomā īstenotajās politikās panāktu progresu un saskaņotus rezultātus. Jebkurā gadījumā jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai iegūtu plašus un precīzus datus par migrāciju, tos izmantojot politiku īstenošanā. Minētajā forumā jāņem vērā arī gada ziņojumi. Vienmēr jāsaglabā kontakti ar visām iesaistītajām pusēm;

6.1

iesaka iesaka atzīt kopēju Eiropas migrācijas politiku, kas ļauj plaši sadarboties un saskaņot dalībvalstu un trešajo valstu pasākumus;

6.2

uzskata par ārkārtīgi nepieciešamu uzlabot pieejamo datu kvantitāti un kvalitāti, kā arī apzināt darba tirgus vajadzības, lai attīstītu atbilstošu Eiropas imigrācijas politiku un kontrolētu migrācijas plūsmas;

6.3

iesaka veicināt līdzattīstību kā veidu, lai migrācijas plūsmu izcelsmes valstu attīstībai izmantotu ES valstīs dzīvojošo imigrantu kopienu potenciālu, un iesaka izpētīt citas iespējas, lai virzītu legālo imigrāciju, novēršot esošos šķēršļus imigrantu nodarbināšanai izcelsmes valstī;

6.4

iesaka pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, lai izbeigtu tirdzniecību ar cilvēkiem un noziedzīgo grupējumu darbību, kas to veic, un aicina izvirzīt minēto jautājumu par ES prioritāti, šim nolūkam paredzot atbilstošus finanšu līdzekļus. Būtiski svarīgi ir novērst nelegālo imigrāciju un cīnīties pret to veicinošo pagrīdes ekonomiku;

6.5

atkārtoti apstiprina to, ka ES iekšienē reģionālo un vietējo pašvaldību pārvaldes pilnvaras nozīmē, ka tās ir tieši iesaistītas imigrācijas jautājumu risināšanā, un tādēļ ierosina izveidot mehānismu imigrācijas jomā pieņemto atzinumu uzraudzībai, nodrošinot to, ka attiecīgajās Eiropas Komisijas iniciatīvās Komiteju pārstāv Konstitucionālo lietu komisijas priekšsēdētājs vai ziņotāji. Minētais mehānisms sniegtu Komitejai iespēju aktīvi iesaistīties dažādos likumdošanas procesa posmos:

6.6

tādēļ prasa Komitejas pārstāvību Komisijas formālajās un neformālajās darba grupās par migrācijas politikas jautājumiem; Komiteja uzskata, ka šāds turpmākais darbs dotu Komisijai iespēju izmantot vietējo un reģionālo pašvaldību uzkrāto pieredzi imigrācijas jautājumos;

6.7

aicina Eiropas migrācijas tīklā iekļaut reģionālās un vietējās pašvaldības;

6.8

vēlas nest savu ieguldījumu tīmekļa vietnē par imigrācijas jautājumiem, ko Komisija vēlas izveidot; Komieja var sniegt informāciju par vietējo un reģionālo pašvaldību pārvaldītajām tīmekļa vietnēm, kas varētu būt nozīmīgi informācijas avoti visām iesaistītajām pusēm;

6.9

aicina pilnveidot esošos juridiskos un finanšu instrumentus, kā arī izveidot jaunu instrumentu, lai nodrošinātu neseno, kā arī otrās un trešās paaudzes imigrantu un viņu pēcnācēju (bērnu un mazbērnu) integrāciju, jo īpaši ar izglītības starpniecību;

6.10

ierosina nolūkā atvieglot attiecīgu viedokļu un pieredzes apmaiņu reģionu starpā organizēt pirmo semināru par Eropas reģionu lomu migrācijas plūsmu pārvaldībā.

30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/10

—

Mājokļi nav tikai betons un ķieģeļi, tiem ir būtiska ietekme uz teritorijām un kopienām, kurās mēs dzīvojam. Mājokļu jautājumu risināšana ir vērsta uz to, lai mūsu pilsētas un reģioni būtu drošāki, tīrāki un zaļāki, un cilvēki tajos varētu sekmīgi veidot savu dzīvi un savstarpējās attiecības. Mājokļu joma ir arī saistīta ar nodarbinātības, transporta un pakalpojumu pieejamību un kvalitatīvas vides veidošanu. Tādēļ, kaut arī mājokļi nav specifiska Eiropas Savienības kompetences joma, daudzas politikas tiešā vai netiešā veidā ietekmē ar mājokļiem saistītos aspektus. Tas attiecas uz tādām politikām kā pilsētvide, energoefektivitāte, atjaunojamie energoresursi, trokšņu piesārņojums un veselība, kā arī uz pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanu un konkurences politiku.

—

Jaunās dalībvalstis mājokļu jomā var izmantot līdz pat 3 % no attiecīgajām darbības programmām paredzētā finansējuma jeb 2 % no kopējā ERAF finansējuma. Atzinumā ir minēti praktiski padomi un labas prakses piemēri no visas ES, lai sniegtu palīdzību šo līdzekļu izmantošanā. Tās ir idejas par to, kā uzlabot fizisko saikni starp ainavām un ēkām, mājokļiem, darba vietām un vietējiem pakalpojumiem, energoefektivitāti un ilgtspējīgu attīstību, kā ari novērst “geto” veidošanos mājokļu apkārtne.

—

Visas dalībvalstis var pievērst uzmanību izglītības lomai ilgtspējīgu kopienu veidošanā. Apmācība, lai sniegtu vietējiem iedzīvotājiem vajadzīgās prasmes savu mājokļu apkārtnes uzlabošanā, zaļo zonu attīstībā un energoefektivitātes veicināšanā, var sekmēt risinājumus attiecībā uz problemātiskajiem rajoniem un radīt jaunas nodarbinātības iespējas.

1.

saskaņā ar valdību vadītāju 2005. gada decembra kompromisu, kas paredz atļaut izmantot struktūrfondu līdzekļus mājokļiem tikai jaunajās dalībvalstīs ERAF regulā (7. panta 2. punktā) noteiktā ierobežotā attiecībā — 3 % no attiecīgajam darba programmām paredzētā finansējuma jeb 2 % no kopējā ERAF finansējuma. Turklāt līdzekļus var piešķirt tikai daudzģimeņu un sociālajiem mājokļiem un tikai pilsētu attīstības programmu ietvaros. Komisijas un EIB sadarbības rezultātā ir izveidoti jauni instrumenti, piemēram, JESSICA, kas ļauj finansēt projektus plašākā pilsētu attīstības kontekstā;

2.

faktiski mājokļi nav specifiska Eiropas Savienības kompetences joma, taču daudzas politikas tiešā vai netiešā veidā ietekmē ar mājokļiem saistītos aspektus. Īpaši tas attiecas uz tādām politikām kā pilsētvide, energoefektivitāte, atjaunojamie energoresursi, trokšņu piesārņojums un veselība, kā arī uz pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanu un konkurences politiku;

3.

mājokļu jautājumi Eiropas Savienībā ietilpst galvenokārt vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē, un pilsētās mājokļu problēmas ir visaktuālākās;

4.

pienācīgu mājokļu pieejamība ir viens no sociālās un teritoriālās kohēzijas pamatnosacījumiem Eiropas Savienībā. Tādēļ mājokļu jautājums un Lisabonas programma ir cieši saistīti. Pienācīgs mājokļu nodrošinājums ir īpaši svarīgs reģionu konkurētspējas nosacījums. Bez pietiekami kvalitatīva mājokļu nodrošinājuma reģioni nevar piesaistīt un noturēt darbaspēku, bet tas savukārt rada ekonomisko pagrimumu.

1.

Mājokļu nodrošinājums ir viens no galvenajiem faktoriem sociālās atstumtības un bezdarba novēršanā, padarot mūsu pilsētas, lauku rajonus un reģionus par labāku vietu dzīvei un darbam, veicinot saskaņu dažādās iedzīvotāju grupās un starp tām un sekmējot ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu.

2.

Daudzos Eiropas Savienības reģionos un pilsētās notiek vai ir nepieciešams atjaunošanas process teritorijās, kurās ir slikta mājokļu kvalitāte, mājokļu tirgus nepilnības, ko pavada ekonomikas lejupslīde, fizisko apstākļu un sociālās infrastruktūras (izglītība, veselība un sociālās attiecības) pasliktināšanās.

3.

Mājokļi nav tikai betons un ķieģeļi, tiem ir būtiska ietekme uz teritorijām un kopienām, kurās mēs dzīvojam. Mājokļu jautājumu risināšana ir vērsta uz to, lai mūsu pilsētas un reģioni būtu drošāki, tīrāki un zaļāki, un cilvēki tajos varētu sekmīgi veidot savu dzīvi un savstarpējās attiecības. Mājokļu joma ir arī saistīta ar nodarbinātības, transporta un pakalpojumu pieejamību un kvalitatīvas vides veidošanu. Tā ir “ilgtspējīgu kopienu” programma. Šai programmai ir divas dimensijas — teritoriālā un sociālā.

1.1

Daudzās ES vecajās un jo īpaši jaunajās dalībvalstīs mājokļu jautājuma ilgstoša atstāšana novārtā ir radījusi mājokļu nepietiekamības un iedzīvotāju grupu atstumtības mantojumu. Ieguldījumu trūkums mājokļu jomā daudzos gadījumos ir novedis pie trūcīgāko un atstumtāko iedzīvotāju grupu nonākšanas “geto” apstākļos, kas savukārt veicina neapmierinātību un atsevišķos gadījumos — sociālos nemierus un vardarbību, kā tas nesen bija vērojams dažās dalībvalstīs.

1.2

Pilsētplānošana ir būtisks elements nākotnes stratēģijā, un ir svarīgi, lai mājokļu stratēģija būtu saskaņota ar reģionu telpiskās attīstības stratēģiju. Vecajām dalībvalstīm šajā jomā ir bijušas gan veiksmes, gan neveiksmes, cenšoties mazināt pilsētu izplešanos un satiksmes sastrēgumus par labu pievilcīgākām, dzīvotspējīgākām pilsētām, atbalstot un veidojot piederības savai dzīves vietai apziņu vietējā un tuvākās apkārtnes līmenī. Jaunajām dalībvalstīm būtu jāņem vērā šī pieredze, lai izvairītos no līdzīgām kļūdām.

1.3

Apkārtnes atjaunošanas pasākumi būs atšķirīgi atkarībā no vietējiem apstākļiem, taču tiem jābūt vispusīgiem un vērstiem uz izglītības, veselības aprūpes un citu sabiedrisko pakalpojumu uzlabošanu, apmācības, nodarbinātības un ekonomisko iespēju veicināšanu, proaktīvas teritoriju apsaimniekošanas ieviešanu, antisociālu parādību apkarošanu, vides kvalitātes un plānojuma uzlabošanu un labu sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu. [Skat. 4. piemēru pielikumā]

1.4

Ir nepieciešams piešķirt prioritāti pamesto teritoriju izmantošanai no jauna un piesārņoto platību atgūšanai, lai pilsētas padarītu kompaktākas un novērstu pilsētu izplešanos un iespiešanos lauku teritorijās. Tas bieži vien ir dārgi īstermiņā, taču sniedz ilgtermiņa ieguvumus sabiedrības kohēzijas, resursu atkārtotas izmantošanas un nodarbinātības jomā. Infrastruktūras subsīdijas un atvieglojumi vietējā un reģionālajā līmenī ir labs instruments atjaunošanas un vides attīstības veicināšanai.

1.5

Būtu jāpiešķir prioritāte dzīvojamo ēku pārveidei, uzturēšanai un uzlabošanai, atbalstot pasākumus to atjaunošanai un rekonstrukcijai, kā arī veicinot gados jaunu iedzīvotāju pārcelšanos uz vēsturiskajiem centriem, piekrastes zonām un pamestajām vietām valsts iekšienē, kuru iedzīvotāji ir novecojuši.

1.6

Publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) izveide, lai veiktu pamesto teritoriju izpēti un nodrošinātu iespējas ilgstošas ekspluatācijas gaitā nolaistu daudzdzīvokļu māju rehabilitācijai var panākt ne tikai fiziskas šādu objektu pārmaiņas, bet arī padarīt konkrēto apkārtni par pievilcīgāku vietu dzīvei un darbam.

1.7

Kompakti mikrorajoni ar augstas kvalitātes un dažāda īpašuma statusa un lieluma mājokļiem veicina intensīvu attīstību un tādu iedzīvotāju sastāvu, kas spēj uzturēt integrētus pakalpojumus, veikalus un transportu, nodrošinot to ekonomisko dzīvotspēju. Mājokļu piedāvājumam jābūt saistītam arī ar sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu, un ir jāpievērš uzmanība optimāla apdzīvotības līmeņa uzturēšanai, lai tiktu nodrošināti pamatpakalpojumi. Pilsētās notiekošās mājokļu atjaunošanas laikā var būt grūtības iedzīvotāju piesaistīšanā, un rezultātā var būt apgrūtināta pakalpojumu sniegšana. Dalībvalstīm būtu jāatzīst tas, cik svarīgi ir turpināt pakalpojumu nodrošināšanu laikā, kad attiecīgajās kopienās notiek būtiskas pārmaiņas.

1.8

Ir nepieciešama vispusīga pieeja plānošanai, lai izprastu fizisko saikni starp ainavu un ēkām, mājokļiem, darba vietām un vietējiem pakalpojumiem. Projektiem jābūt saderīgiem savstarpēji un ar apkārtējo telpu. Veicot mājokļu atjaunošanu vai jaunu mājokļu būvniecību, reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir jāņem vērā tādi aspekti kā plānojums, lai plānojums sekmētu noziedzības novēršanu un kvalitatīvu apkārtējo vidi, ilgtspējīgu attīstību un pilsētbūvnieciskā mantojuma saglabāšanu, ievērojot vietējo iedzīvotāju vajadzības un vēlmes un veicinot kohēziju.

1.9

Apkārtnes vēstures un pilsētbūvnieciskā mantojama novērtēšana var būt svarīgs faktors investoru un iedzīvotāju piesaistīšanā. Bagātīga industriālā vai pilsētbūvnieciskā mantojuma izmantošana, nevis maskēšana, var būt atjaunotnes un pārmaiņu dzinējspēks, veidojot pievilcīgu vietu dzīvei un veicinot spēcīgu identitāti un lepnumu par savu kopienu. Tādēļ nevajadzētu pieņemt lēmumus par to, ko saglabāt un ko atjaunot vai nojaukt, iekams nav apsvērti fiziskie, vides, sociālie un ekonomiskie faktori.

1.10

Mājokļu atjaunošanā dažās valstīs svarīga loma ir sociālajiem uzņēmumiem, tostarp mājokļu attīstības apvienībām. Tās spēj nodrošināt stabilitāti un risināt integrācijas un priekšpilsētu pieejamības jautājumus, kā arī sniegt atbalstu grūtībās esošām iedzīvotāju grupām. Mājokļu attīstības apvienībām kā sociālo mājokļu nodrošinātājām ir elastīgas iespējas un tieša saikne ar kopienām, kas ļauj rast tādus problēmu risinājumus, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām. Tās ir arī darbavietu radītājas un var darboties, piesaistot projektiem valsts un privāto atbalstu. [Skat. 1. un 2. piemēru pielikumā]

1.11

Saistībā ar klimata pārmaiņām, kas rada arvien vairāk problēmu valdībām, nākotnes mājokļu projektēšanā ļoti svarīga nozīme ir energoefektīvam mājokļu plānojumam, kas nodrošina atbilstošu siltuma režīmu un tādējādi sekmē energoresursu problēmas risināšanu. Tomēr ļoti būtiska ir arī vecāko ēku siltumizolācijas uzlabošana, kas var radīt darba vietas un nodrošināt enerģijas taupību. Viens no faktoriem, kas daudzviet veicina zemu pieprasījumu, ir slikta apbūves, kurā mājokļi ir tikai viena no sastāvdaļām, kvalitāte. Izstrādājot mājokļu infrastruktūru, projektētājiem no paša sākuma ir jāņem vērā no vides viedokļa ilgtspējīgas iespējas. Piemēram, ģeotermiskās ūdens apsildes iekārtu ierīkošana ir ne vien energoefektīva, bet arī samazina apkures izmaksas. Enerģijas izšķērdēšanas novēršana ir būtiska ES, lai sasniegtu Kioto protokola mērķus. Šis aspekts būtu jāņem vērā pilsētu atjaunošanas procesā un mājokļu attīstības pasākumos, īpaši saistībā ar ES direktīvu par ēku energoefektivitāti.

1.12

Veicot mājokļu projektēšanu, ir jāapsver, cik vietas jāatstāj starp ēkām un kā publiskā telpa var veicināt cilvēku savstarpējo saskarsmi. Piemēram, ielas ir jābūvē atbilstoši cilvēku vajadzībām, nevis tikai kā maģistrāles automašīnām. Viens no telpiskās mijiedarbības piemēriem ir “dzīvojamās zonas”, kurās automašīnām ir otršķirīga vieta salīdzinājumā ar gājēju un iedzīvotāju vajadzībām. Starpposma darba tirgus sistēmu izmantošana un dārzkopības apmācība šādās teritorijās var mainīt attiecīgās vides fizisko uztveri, veicināt vietējo iedzīvotāju labsajūtu un maz izmantotas zemes pārveidi par produktīvāku zaļo zonu.

1.13

Mikrorajonu plānošana var rosināt cilvēkus izvēlēties ilgtspējīgu un veselīgu dzīvesveidu, ja tajos ir nodrošināti, piemēram, pakalpojumi un infrastruktūras objekti mājokļa tuvumā, atpūtas centri, parki un spēļu laukumi, kā arī sabiedriskā transporta pieejamība.

1.14

Šajā sakarā ir svarīgi jau pārveides projekta sākumposmā nodrošināt saziņu ar iedzīvotājiem, lai tos aktīvi iesaistītu atjaunotnes procesā un sekmētu saikni starp attiecīgās teritorijas atjaunotni un kopības apziņas, kā arī sociālās iekļautības un solidaritātes veicināšanu. Atjaunošanas pasākumiem jākalpo pirmām kārtām iedzīvotāju labā, un tie nedrīkst veicināt sociāli neaizsargātāko iedzīvotāju izstumšanu no līdzšinējās dzīvesvietas.

1.15

Apmācība, lai sniegtu vietējiem iedzīvotājiem vajadzīgās prasmes savu mājokļu apkārtnes uzlabošanā, zaļo zonu attīstībā un energoefektivitātes veicināšanā, var sekmēt bezdarba un neapmierinātības problēmu risināšanu problemātiskajos rajonos. [Skat. 5. piemēru pielikumā]

1.16

Nereti PPP pievēršas galvenokārt publiskās infrastruktūras projektiem, piemēram, transporta, atkritumu apsaimniekošanas un komunālo pakalpojumu jomā. Kaut gan dažas organizācijas ir atzinušas PPP lomu pilsētu atjaunošanā, to vēl varētu pilnveidot. Šādas attīstības priekšnoteikums būtu Kopienas tiesiskā regulējuma precizēšana attiecībā uz PPP, tā kā faktiski ir palikušas neskaidrības attiecībā uz iekšpakalpojumu definīciju, attiecinot uz PPP noteiktas jauktās sociālo mājokļu nodrošinājuma formas un noteiktas pazeminātas īres maksas mājokļu nodrošinājuma formas kvalificējot kā institucionālās PPP.

1.17

Eiropā lielākā vai mazākā mērā pilsētu atjaunošana ir ievērojams izaicinājums pilsētu pašvaldībām, un tajā jāiegulda ievērojami finanšu līdzekļi vai radošais vai vadības darbs. Daudzas pilsētas vairs nespēj pašas ar saviem resursiem nodrošināt nepieciešamos ieguldījumus gan publiskā finansējuma trūkuma dēļ, gan ierobežoto profesionālo resursu dēļ tādēļ, ka ar ieguldījumiem saistītais risks ir pārāk liels, vai arī juridisku ierobežojumu dēļ.

1.18

PPP šajā ziņā var palīdzēt, ne vien sniedzot papildu kapitāla resursus, bet arī palīdzot rast labākos risinājumus, lai rosinātu katru no partnerības pusēm aktīvi darboties, nevis tikai pildīt tradicionālo ieinteresētās puses lomu. Privāto partneru papildu prasmes var izmantot projektu vadības un projektu organizatoriskās vienkāršības pilnveidošanai. Vietējās organizācijas, kuras ir elastīgākas nekā pašvaldību struktūras, ciešāk saistītas ar neformālajiem tīkliem un pārstāv vietējo iedzīvotāju ilgtermiņa intereses, var veicināt efektivitāti, kā arī nodrošināt atbalstu no sabiedrības puses. Tādējādi projektus ir iespējams īstenot ātrāk un ar lielāku ilgtspējību.

1.19

Tomēr pastāv risks, ka privātā finansējuma ieplūšana var radīt mākslīgu inflāciju mājokļu tirgū. Tam var būt daudzas negatīvas sekas. Var rasties situācija, ka vietējie iedzīvotāji vairs nevar iegādāties mājokļus to augsto cenu dēļ, kas tādējādi izjauktu vietējās kopienas sakarā ar iedzīvotāju aizplūšanu no attiecīgajām teritorijām, savām ģimenēm un atbalsta tīkliem. Šajā ziņā ļoti svarīga loma var būt un vajadzētu būt sociālajiem mājokļiem. Sociālie mājokļi var mazināt šādas inflācijas ietekmi, un atbalstu vietējiem iedzīvotājiem var sniegt arī ar kopīpašuma sistēmu palīdzību, kā arī, nodrošinot zemu izmaksu hipotekāro kredītu pieejamību iedzīvotājiem. Tas var aizkavēt esošo iedzīvotāju aizplūšanu, piesaistīt problemātiskajām teritorijām jaunus iedzīvotājus un radīt jaunus stimulus vietējai ekonomikai.

2.1

Lai veicinātu mājokļu pieejamību vairumam iedzīvotāju, ir nepieciešams pietiekošs izīrējamo mājokļu piedāvājums, atbalsts un stimuls cilvēkiem kļūt par mājokļu īpašniekiem un palīdzība mājokļu fiziskās struktūras uzturēšanā. Palīdzība var izpausties kā administratīvo izmaksu samazināšana, zemu procentu likmju uzturēšana un nodokļu atvieglojumi noteiktām grupām, kā arī banku pakalpojumu pieejamība. Mājokļu attīstību var sekmēt arī tādi stimuli kā subsīdijas ēku fasāžu uzturēšanai un ēku apkārtnes apzaļumošanai. (Skat. pielikumā 4., 5. un 6. piemēru).

2.2

Integrētas sabiedrības, kura nav sašķelta pēc sociālām, rasu vai reliģiskām pazīmēm, izveidi nereti ir iespējams panākt, apmierinot dažādo iedzīvotāju grupu vajadzības un vēlmes attiecībā uz nodrošinājumu ar mājokļiem. Šim nolūkam varētu izmantot īpašuma statusa dažādības, tostarp mājokļu kopīpašuma iespējas, un nodrošināt dažāda lieluma mājokļus, kas attiecīgi atbilst gan ģimeņu, gan vientuļu personu vajadzībām. Zemes vērtību var izmantot kā instrumentu zemu izmaksu mājokļu nodrošinājumam, ja pašvaldība ir gatava šim nolūkam izmantot savā rīcībā esošo zemi. Būvējot jaunus vai piešķirot esošos mājokļus, būtu jāņem vērā arī reliģisko grupu vajadzības, piemēram, ūdensapgāde rituālajai mazgāšanai. Ir svarīgi nodrošināt invalīdiem un gados vecākiem darbiniekiem pieejamas mājas turpmākajam mūžam.

2.3

Iedzīvotāju mājokļu izvēle var veicināt noteiktas etniskās izcelsmes iedzīvotāju koncentrāciju noteiktās teritorijās. Pati par sevi tā nav problēma, un ir daudzi veiksmīgi piemēri kopienām ar augstu vienādas etniskās izcelsmes iedzīvotāju koncentrāciju. Taču dažviet diemžēl daudzas afrikāņu un citu etnisko minoritāšu kopienas ir koncentrētas zemas kvalitātes privāto mājokļu mikrorajonos, savukārt trūcīgie balto kopienu iedzīvotāji — sociālajos mājokļos. Daļēji fiziskās segregācijas radīts savstarpējās saskarsmes trūkums var veicināt bailes un neuzticību, un segregācija mājokļu jomā savukārt rada segregāciju izglītības un izklaides jomā.

2.4

Daudzas “vispārējās” reģenerācijas stratēģijas un programmas ir vērstas uz ekonomiski un sociāli nelabvēlīgākā stāvoklī esošu minoritāšu un atstumto iedzīvotāju grupu problēmu risināšanu plaša profila intervences pasākumu kompleksu ietvaros. Šajās programmās jābūt iekļautiem pasākumiem mājokļu jomā, un tie būtu jāiekļauj arī plašākā novērtējumā attiecībā uz intervences pasākumu un ieguldījumu ietekmi sekmīgas reģenerācijas īstenošanā.

2.5

Ir svarīgi, lai mājokļu mikrorajoni atspoguļotu tajos dzīvojošo kopienu kultūru. Kopienu veidošanai ir būtiski tādi vietējās nozīmes objekti kā sabiedriskie centri, reliģisko kultu vietas, vietējie tirgi vai specializētas tirdzniecības vietas. Tādas organizācijas kā Habitat for Humanity var veidot mehānismus tādu jaunu mājokļu radīšanai, kas būtu pieejami visiem, bet jo īpaši tiem, kuriem ir reliģiska rakstura iebildumi pret parādsaistībām vai hipotēkām, sniedzot mājokļu īpašuma iespējas ar netradicionālu līdzekļu palīdzību.

2.6

Demogrāfiskās pārmaiņas un darbinieku mobilitāte ES ir apstākļi, kas ietekmē vajadzības un prasības mājokļu jomā. Dažās pilsētās vai reģionos daudzi mājokļi ir kļuvuši tukši, iedzīvotājiem aizplūstot uz citiem reģioniem darba meklējumos un tādējādi samazinoties iedzīvotāju skaitam. Jauna problēma daudzās dalībvalstīs ir tā, ka cilvēki sāk veidot ģimenes vēlāk un viņiem dzimst mazāk bērnu, savukārt gados veci cilvēki dzīvo ilgāk, un tādējādi palielinās pieprasījums pēc mājokļiem, kas paredzēti vienai personai. Reģioniem ir jāapzinās gan šīs demogrāfiskās problēmas, gan arī darbinieku imigrācijas un migrācijas ietekme un attiecīgi jāpielāgo sava mājokļu stratēģija.

3.1

Eiropas Parlamentam turpināt saistībā ar pašiniciatīvas ziņojumu (1) ierosinātās debates un iekļaut tajā priekšlikumu Eiropas Mājokļu hartai, kuru pieņēma pilsētbūvniecības sadarbības grupa “Pilsētbūvniecība un mājoklis”, jo ES nevar pastāvīgi ignorēt ES iedzīvotāju problēmas saistībā ar mājokļiem, kas ir izaugsmes un produktivitātes programmas būtiska sastāvdaļa;

3.2

atzīt mājokļu nozīmi sociālās un ekonomiskās izaugsmes veicināšanā. Pienācīgi mājokļi ilgtspējīgās un kvalitatīvu vidi veicinošās kopienās ir vietas, kur cilvēki vēlas dzīvot. Cilvēku piesaistīšana piesaistīs ieguldījumus un veicinās ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi;

3.3

izmantot JESSICA instrumentu mājokļu jomā jaunajās dalībvalstīs ka papildinājumu citām ERAF pilsētu atjaunošanas un attīstības iniciatīvām. Šajā sakarā RK iesaka iekļaut mājokļu jomu pilsētu ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, ko var finansēt ar JESSICA palīdzību. Finansēšanas inženierijas izmantošana var būt visnotaļ noderīga efektīvas mājokļu politikas īstenošanā, īpaši attiecībā uz mikrokredītiem mājokļu atjaunošanai un remontam, ko var atbalstīt ar JEREMIE iniciatīvas palīdzību;

3.4

jaunajām dalībvalstīm palielināt vietējo pašvaldību rīcībā esošos finanšu resursus, lai efektīvi risinātu ilgtspējīgas pilsētu attīstības un mājokļu problēmas, izstrādāt valsts mājokļu stratēģijas (programmas) pašvaldību un sociālo mājokļu celtniecības veicināšanai un piešķirt finanšu resursus infrastruktūru izveidei;

3.5

piešķirt prioritāti pamesto teritoriju izmantošanai no jauna un piesārņoto platību atgūšanai, lai pilsētas padarītu kompaktākas un novērstu pilsētu izplešanos un iespiešanos lauku teritorijās;

3.6

sekmēt iedzīvotāju līdzdalību pilsētu atjaunošanas projektos, sevišķi problemātisko rajonu pārveidē, kur ir nepieciešams atjaunot kopības apziņu, saikni un integrāciju starp iedzīvotājiem. Šim nolūkam dalībvalstīm vajadzītu padarīt pieejamu un izmantot ES atbalstīto projektu (piemēram, INTERREG IIIC POSEIDON) pieredzī;

3.7

visām dalībvalstīm pievērst uzmanību izglītības lomai ilgtspējīgu kopienu veidošanā. Apmācība, lai sniegtu vietējiem iedzīvotājiem vajadzīgās prasmes savu mājokļu apkārtnes uzlabošanā, zaļo zonu attīstībā un energoefektivitātes veicināšanā, var sekmēt risinājumus attiecībā uz problemātiskajiem rajoniem un radīt jaunas nodarbinātības iespējas;

3.8

RK atgādina Bristolē notikušās Ministru Padomes neformālās sanāksmes par ilgtspējīgām kopienām secinājumus attiecībā uz to, ka ir jāpaaugstina pilsētplānotāju prasmes un zināšanu līmenis. Šajā sakarā tā aicina Komisiju pievērsties turpmākām iniciatīvām, īpaši sadarbības un paraugprakses apmaiņas jomā, un aicina izveidot Eiropas tīklu paraugprakses pārņemšanas un apmaiņas veicināšanai saprātīgas mājokļu enerģētikas jomā un iedzīvotāju izglītošanai par energoefektivitātes jautājumiem;

3.9

pievērsties ES direktīvas par ēku energoefektivitāti pārskatīšanai un rūpīgi sekot tās īstenošanai jaunajās dalībvalstīs. Enerģētiku mājokļu jomā var veicināt arī ar tādām ES programmām kā “Saprātīga enerģija Eiropai” un iniciatīva CONCERTO (7. pamatprogramma) laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam;

3.10

Iesaka pirmām kārtām likt uzsvaru uz iedzīvotāju izglītošanu attiecībā uz enerģijas taupīšanu. Vajadzības, kas, neskatoties uz to, radīsies, tiks segtas, prioritāri izmantojot atjaunojamo enerģiju. Šajā sakarā Komiteja iesaka veltīt vairāk fondu pētniecības un informēšanas mērķiem šajā jomā;

3.11

gatavojoties Leipcigas neformālās Ministru padomes sanāksmei, kura notiks 2007. gada maijā, iekļaut mājokļu jautājumu citās ES pilsētu attīstības politikās kā to svarīgu sastāvdaļu;

3.12

sekmēt vispusīgu pieeju plānošanai, optimizējot fizisko saikni starp ainavu un ēkām, mājokļiem, darba vietām un vietējiem pakalpojumiem. Bez tam ar vietējā, reģionālā un valstu līmeņa pasākumiem būtu jānodrošina nepieciešamā apbūves platība, īpaši sociālajiem mājokļiem, un tās izmantošana tai paredzētajiem mērķiem;

3.13

ievērot to, ka mājokļu piedāvājumam jābūt saistītam arī ar sabiedrisko pakalpojumu nodrošinājumu, un izveidojot minēto pakalpojumu sniegšanai nepieciešamās infrastruktūru. Jāpievērš uzmanība arī optimāla apdzīvotības līmeņa uzturēšanai, lai tiktu nodrošināti pamatpakalpojumi;

3.14

apzināties Mājokļu attīstības apvienību lomu, jo tām ir elastīgas iespējas un tieša saikne ar iedzīvotāju kopienām, kas ļauj rast tādus problēmu risinājumus, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām;

3.15

ņemt vērā mājokļu lomu demogrāfisko pārmaiņu situācijā un saistībā ar imigrantu integrāciju ES imigrācijas politikas ietvaros, atzīstot reģionālo un vietējo pašvaldību īpašo lomu šajā aspektā;

3.16

jaunizveidotajai Eiropas Komisijas Pilsētu attīstības jautājumu darba grupai risināt mājokļu jautājumus kā pilsētu attīstības politikas svarīgu sastāvdaļu;

3.17

izsaka gandarījumu par to, ka Komisija savā paziņojumā par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem atzīst sociālo mājokļu lomu Līguma mērķu īstenošanā sociālās kohēzijas un pamattiesību nostiprināšanas jomā;

3.18

dalībvalstīm vienkāršot un padarīt pārredzamākas administratīvās procedūras mājokļu atjaunošanas jomā;

3.19

izmantot URBACT tīklu un jauno iniciatīvu “Reģioni ekonomikas pārmaiņām” kā potenciālu instrumentu pieredzes un paraugprakses apmaiņai starp Eiropas Savienības pilsētām un reģioniem;

3.20

Eiropas Savienības direktīvā par energoefektivitāti prioritāte jāpiešķir dzīvojamo ēku atjaunošanai un pārveidei, lai nepieļautu jaunu teritoriju apbūvi, pirms netiek izmantoti visi dzīvošanai piemērotie mājokļi, tādējādi novēršot teritoriju jaunu un nevajadzīgu apbūvi.

30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/19

—

uzskata, ka ES turpmākās jūrniecības politikas galvenais mērķis ir apzināties un saglabāt Eiropas jūru lielo potenciālu un izstrādāt tādu aktīvu jūrniecības politiku, kas arī nākamajām paaudzēm ļautu izmantot jūras vides, ekonomiskās, bioloģiskās un kultūras bagātības;

—

lūdz Komisiju sagatavot tādu ES rīcības plānu jūrniecības jomā, kurā jāiekļauj cita starpā šādi pasākumi:

1.

okeāni un jūras nodrošina būtisku pamatu dzīvībai uz zemes, saglabājot bioloģiskās daudzveidības augstu līmeni, palīdzot regulēt klimatu, turklāt tajos atrodas tādi nozīmīgi resursi kā pārtika (zivis, jūras veltes un jūras zāles), enerģijas avoti un minerāli, un pa okeāniem un jūrām tiek veikts visvairāk pārvadājumu, jo īpaši starpkontinentu tirdzniecības jomā;

2.

Eiropa ir jūras kontinents un tai ir nepieciešama integrēta jūrniecības politika saskaņā ar ANO Konvencijas par jūras tiesībām preambulu, tostarp saskaņā arī ar tādām tajā iekļautajām atziņām, ka “jautājumi saistībā ar jūras tiesībām” ir jārisina “savstarpējās sapratnes un sadarbības gaisotnē”, ka “okeānu un jūru jomas problēmas ir savstarpēji cieši saistītas un tās ir jāuzskata par vienotu veselumu”, ka būtu jāveicina “starptautiska saziņa” un ka būtu jāveicina “okeānu resursu atbilstīga un efektīva izmantošana”, kā arī “okeānu dzīvo resursu saglabāšana un […] jūras vides aizsardzība un saglabāšana”;

3.

labā Eiropas jūrniecības politikā ir jāņem vērā kompleksā un bieži vien atšķirīgā situācija dažādos Eiropas ģeogrāfiskajos apgabalos, jo īpaši uzsverot dabas daudzveidību un resursu pieejamību, kā arī resursu izmantošanas apmērus, ilgtspējību un mijiedarbības veidus;

4.

jūras un okeāni jau paši par sevi cilvēcei ir vērtības, Eiropas Savienībai aktīvi jāstrādā, lai sasniegtu tādus mērķus kā jūru un okeānu ilgtspējīga izmantošana un vides aizsardzība;

5.

reģionālajām un vietējām pašvaldībām, jo īpaši piekrastes zonās, ir plaša pieredze, kas rada reģionālā un vietējā līmeņa ieinteresētību turpmākās jūrniecības politikas izstrādē;

1.1

atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu, kuras mērķis ir skaidri izklāstīt galvenos elementus, kas būtu jāņem vērā, lai izstrādātu turpmāko jūrniecības politiku;

1.2

atzinīgi vērtē vienotu pieeju, kopējā ES jūrniecības politikā integrējot tādu nozīmīgāko nozaru politikas kā transports, rūpniecība, ostas, zivsaimniecība, vide un tūrisms;

1.3

atbalsta Komisijas viedokli, ka minētajai vienotajai politikai ir jāatspoguļojas integrētā pieejā pārvaldībai Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī;

1.4

uzsver, ka dažādās ES jūrniecības politikas jomās jāparedz risinājumi, lai apmierinātu vajadzību pēc minētā jautājuma starptautiskas koordinācijas, tādējādi nodrošinot jūru un okeānu ilgtspējīgas izmantošanas efektivitāti un vides aizsardzību;

1.5

atbalsta Zaļajā grāmatā pausto apņemšanos turpmākajā ES jūrniecības politikā ņemt vērā Lisabonas stratēģijā un Tematiskajā stratēģijā par Jūras vides aizsardzību un saglabāšanu izvirzītos kritērijus;

1.6

atzinīgi vērtē Komisijas plašo un ilgstošo konsultāciju procesu, kurā bija iesaistītas visas nozīmīgākās ieinteresētās puses un iedzīvotāji, kuru viedokļi būtu jāņem vērā, izstrādājot turpmāko ES jūrniecības politiku;

1.7

atbalsta to, ka uzmanība ir veltīta informācijas vākšanai un tās pārredzamai izplatīšanai, kas ir dažādu nozaru politiku un interešu efektīvas apvienošanas priekšnoteikums;

1.8

joprojām ierosina, ka saskaņā ar Zaļo grāmatu uzsāktajā konsultāciju procesā tā varētu būt nozīmīgs partnerattiecību veicinātājs un uzsver, ka ir lietderīgi organizēt ilgtermiņa reklāmas kampaņu, kurā ir iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības, tādējādi nodrošinot to, ka Eiropas iedzīvotāji, ko šāda jauna politika ietekmēs vistiešāk, ne tikai izprot izteiktos ierosinājumus, bet arī tiek rosināti paust savu viedokli, idejas un problēmas;

1.9

atzinīgi vērtē to, ka Komisija jūrniecības jomas pārvaldībā attiecīgu nozīmi piešķir vietējam un reģionālajam līmenim un uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmīgumu, izstrādājot un īstenojot turpmāko ES jūrniecības politiku;

1.10

uzskata, ka ir nepieciešams pienācīgu uzmanību veltīt īpašiem vietējiem, reģionāliem un ekoreģionāliem faktoriem tādos Eiropas lielākos un mazākos jūru baseinos kā Baltijas jūra, Melnās jūra, Lamanšs, Vidusjūras Ziemeļu jūra, kā arī ūdeņiem, kas apskalo ES attālākos reģionus: Atlantijas okeānam un tā Āfrikas piekrastei, Karību jūrai un Indijas okeānam, kas nodrošina ES klātbūtni pasaules mērogā;

1.11

īpaši atzinīgi vērtē Komisijas viedokli par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu jaunās jūrniecības politikas principu un mērķu īstenošanā un atkārtoti apstiprina savu vēlmi ņemt dalību turpmāko politikas prioritāšu noteikšanā un regulāri saņemt informāciju par šādas politikas izstrādes gaitu;

1.12

uzsver to, ka šajā atzinuma projektā uzmanība ir pievērsta diviem galvenajiem jautājumiem, t.i., “kā ir iespējams īstenot jaunu ES jūrniecības politiku?” un “vai turpmākā integrētā pieeja salīdzinājumā ar pašreizējo jūrniecības nozaru politiku būs lietderīgāka?”;

1.13

joprojām uzskata, ka ES turpmākās jūrniecības politikas galvenais mērķis ir apzināties un saglabāt Eiropas jūru lielo potenciālu un izstrādāt tādu aktīvu jūrniecības politiku, kas arī nākamajām paaudzēm ļautu izmantot jūras vides, ekonomiskās, bioloģiskās un kultūras bagātības;

1.14

uzskata, ka ir jāvāc un pienācīgi jāanalizē dati, kā arī jānodrošina pieeja informācijai, tādējādi politikas veidotājiem un ieinteresētajām pusēm dodot iespēju pieņemt pārdomātus lēmumus, pamatojoties uz pilnveidotu zinātnisku izpratni un izmantojot izcilus sasniegumus jūras pētniecības, tehnoloģijas un inovāciju jomā;

1.15

atbalsta iesaistīto pušu, kas pārstāv dažādas nozaru politiku jomas, līdzdalību un atzinīgi vērtē Komisijas centienus vairāk informēt plašus sabiedrības slāņus par jūrniecības nozares nozīmi kopumā un jo īpaši par šīs politikas nozīmi;

1.16

uzskata, ka ES integrētās jūrniecības politikas īstenošanai nevajadzētu kavēt atsevišķu jūrniecības nozaru politiku, kuras jāveido atbilstoši vides ilgtspējības prasībām, vienlaicīgu attīstību;

1.17

uzsver, ka ES jūrniecības politika jāveido un jāīsteno atbilstīgi subsidiaritātes un proporcionalitātes principam;

1.18

atbalsta ideju par Eiropas teritoriālajiem paktiem un uzskata, ka, pamatojoties uz minētajiem paktiem, ES galvenos politiskos mērķus un prioritātes būs iespējams sasniegt elastīgi, efektīvi un brīvprātīgi, kā arī būs iespējams nodrošināt trīspusēju līgumu un nolīgumu efektīvu pārvaldību, kā to sākotnēji ierosinājusi Eiropas Komisija, lai atrisinātu iedzīvotājiem nozīmīgas problēmas;

1.19

atbalsta konkrētu pasākumu izstrādi, lai sasniegtu tādus Zaļajā grāmatā minētos galvenos mērķus kā iedzīvotāju un kopienu labklājība, jūras resursu ilgtspējīga izmantošana, labas pārvaldības jūrniecības jomā attīstīšana un Eiropas iedzīvotāju labāka izpratne par Eiropas jūrniecības nozares mantojumu, tomēr vienlaicīgi saglabājot vietējo un reģionālo kultūras daudzveidību;

1.20

uzskata, ka jāizstrādā “Eiropas rīcības plāns jūrniecības jomā”, iekļaujot konkrētu mērķu kopumu un nosakot trīspakāpju pieeju — katra mērķa sasniegšanai ir jāizvirza uzdevums, jāsniedz attiecīgā mērķa sīks apraksts un jāizvirza priekšlikums par tā īstenošanu (kas ideālā gadījumā būtu jāveic līdz 2008. gadam), kā arī ne vēlāk kā līdz 2007. gadam jāizvirza priekšlikumi par attiecīgajiem finansiālajiem pasākumiem;

2.1.1

izveidot katalogu, kurā iekļauti esošie valstu, reģionālā un vietējā līmeņa paraugprakses piemēri, jo īpaši ņemot vērā reģionālos uzņēmumu klasterus, pētniecības tīklus, publiskā un privātā sektora sadarbību, teritorijas plānošanu un labu pārvaldību, kā arī veicināt esošo paraugprakses piemēru izmantošanu un pieredzes nodošanu citiem reģioniem un citām iesaistītajām pusēm;

2.1.2

rosināt un atbalstīt reģionus, lai tie attīstītu šādus paraugprakses piemērus un tādējādi izveidotu Eiropas jūrniecības izcilības centrus;

2.1.3

stiprināt piekrastes reģionu un salu kā galveno jūras politikas veidotāju, īstenotāju un novērtētāju nozīmi;

2.1.4

izveidot Eiropas jūrniecības jomas platformu, kas var veicināt Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī esošo paraugprakses piemēru regulāru, efektīvu un rentablu apmaiņu un kurā ir iekļauta arī Komisija un Reģionu komiteja;

2.1.5

novērtēt un koordinēt īpašus stratēģiskus plānus attiecībā uz Eiropas okeāniem (proti, Ziemeļaustrumu Atlantijas okeānu un Ziemeļu ledus okeānu) un daļēji slēgtiem lielākiem un mazākiem jūras baseiniem (proti, Vidusjūru, Baltijas jūru, Ziemeļu jūru, Melno jūruun Lamanšu); šie plāni būtu jāierosina Komisijai un jāizstrādā dalībvalstīs atbilstoši Tematiskajai stratēģijai par jūras vides aizsardzību un saglabāšanu, kurā iekļauti ieteikumi izveidot plašākus jūras reģionus. Helsinku Komiteja (HELCOM) jau sākusi izstrādāt Baltijas jūras rīcības plānu, kas ir vērienīgs un plašs projekts, kuru var uzskatīt par izmēģinājuma projektu vai pētījumu jūrniecības stratēģijas attīstībai, un tādēļ minētais rīcības plāns būtu īstenojams sadarbībā ar dalībvalstīm;

2.1.6

atbalstīt tematisko reģionālo tīklu izveidi, lai izstrādātu kopīgus projektus tādās jomās kā transports, infrastruktūras uzlabošana un pārveidošana, vides aizsardzība, zivsaimniecības nozares pasākumu koordinācija un tirdznieciskā sadarbība, un ņemt vērā jau esošo zivsaimniecības padomju darbību;

2.2.1

jo īpaši uzlabot reģionālo datu bāzi reģionālajā un vietējā līmenī, izmantojot ģeogrāfiskas informācijas sistēmas (GIS), un datu bāzēs iekļaut no satelītiem, lidmašīnām un bojām iegūto telpiski integrētu informāciju par tādiem apstākļiem uz sauszemes un jūras kā vietējās jūras līmenis, kuģu kustība vai klimata apstākļi — minētos datus izmanto okeānu novērošanas sistēmās (Ocean Monitoring systems);

2.2.2

vākt datus par atsevišķu jūras resursu ekonomiskajiem un ekoloģiskajiem aspektiem un to sociālo ietekmi, izveidot vienotu Eiropas jūras reģistra sistēmu;

2.2.3

veikt Kopienas ūdeņos esošo zivju krājumu un migrējošo sugu uzraudzību, kā arī ieviest datu iegūšanas modeli, lai iegūtu datus par zivju resursu nozveju. Minēto modeli varētu ieviest, attīstot zivju tirgu telemātikas tīklu, kas saistīts ar datu bāzēm;

2.2.4

realizēt priekšlikumu par Eiropas jūras novērošanas un datu tīkla (EMODN) izveidi, uzsverot to, ka minētais tīkls būtu jāizmanto, lai apkopotu jau esošos datus un jaunus datus jūrniecības jomā, tādējādi veicinot ilgtermiņa monitoringu un riska novērtēšanas augstas kvalitātes procesu, kurā īpaša uzmanība tiek pievērsta tādiem jautājumiem kā jūras pārvadājumu drošība, dabas resursu izpēte un izmantošana, kā arī jūras vides un tās bioloģiskās daudzveidības aizsardzība;

2.2.5

turpmākajās pētniecības sistēmās daudz lielāku uzmanību pievērst integrējošajai pieejai;

2.2.6

atbalstīt ciešāku saikni starp esošajiem Eiropas zinātniskās pētniecības institūtiem ar mērķi izveidot “Eiropas okeānu pētniecības institūtu” tīklu, lai sekmētu kopēju ES mērogā veiktu jūras pētniecību. Tādējādi tiktu nodrošināta augsta ES teritorijā veiktās jūras pētniecības kvalitāte un Eiropa kļūtu par pasaulē vadošo šajā jomā;

2.2.7

pētniecības nolūkiem izmantojamos kuģus un apjomīgas iekārtas apvienot un nodot Eiropas jūrniecības pētniecības tīkla rīcībā, lai nodrošinātu mērsistēmu saskaņotību, uzlabotu pētniecības rentabilitāti un kvalitāti, kā arī atbalstīt šādu pieeju, veicot kopīgu aprīkojuma iegādi, ko varētu veicināt Eiropas Investīciju banka;

2.2.8

atbalstīt Zaļajā grāmatā minēto atjaunojamo enerģijas avotu — tostarp jūras vēja un viļņu enerģijas — izmantošanu, ja tas savietojams ar citām darbībām un interesēm sociāli ekonomiskajā un vides jomā, kā arī atbalstīt turpmāko pētniecību un jauninājumus minētajā nozarē;

2.2.9

izpētīt to, kā no atmosfēras atdalītu oglekli varētu uzglabāt izmantotās naftas un gāzes atradnēs jūrā;

2.2.10

pastiprināt centienus jūras pētniecības jomā attīstīt zinātniskos un tehnoloģiskos jauninājumus, piemēram, jūras biotehnoloģijas, navigācijas vadības sistēmu un tūrisma pasākumu jomā, tādējādi ņemot vērā pašreizējos un iespējamos turpmākos draudus, kas jo īpaši saistīti ar klimata pārmaiņām, zivju krājumu, tūrisma apjoma samazināšanos un pārmaiņām piekrastes iedzīvotāju demogrāfiskajā situācijā. Tādēļ ir jāizstrādā un jāveicina viegli pieejamas iniciatīvas, kas sekmē pētniecību un attīstību minētajās jomās;

2.2.11

izstrādāt iniciatīvas, lai veicinātu pētniecību un attīstību ilgtspējīgas zivkopības nozarē, nosakot audzēšanas noteikumus, kas ražotājiem jāievēro pārliecībā, ka zivis ir nozīmīgs pamata pārtikas produkts, un ņemot vērā, ka zivkopība ir ļoti resursietilpīgs process;

2.2.12

aktīvāk analizēt iespējamos draudus Eiropas jūras videi, jo īpaši tos, ko izraisa klimata pārmaiņas un ar tām saistītā jūras līmeņa paaugstināšanās, kā arī pastiprināt monitoringu attiecībā uz tektonisko aktivitāti zem jūras līmeņa un noteikt atbilstīgus reaģēšanas pasākumus;

2.2.13

veicināt zivju audzēšanas noteikumu īstenošanu un attīstīšanu bioloģiskās akvakultūras jomā;

2.2.14

atbalstīt un veicināt pētniecības virzienus, lai noteiktu parametrus, kas raksturotu vides ilgtspējas un sociālās ilgstpējas līmeni attiecībā uz katru cilvēka darbību, kas saistīta ar jūras resursu izmantošanu (zvejniecība, akvakultūra, ostas, tūrisma un atpūtas nozare, transports, enerģētika u.c.);

2.3.1

izstrādāt stratēģiju, kādā veidā Eiropas Savienība, ņemot vērā ilgtspējas, izmaksu un tehnoloģiju faktorus, pasaules mēroga konkurences apstākļos saglabās un paplašinās savu tirgus daļu atsevišķās jūrniecības ekonomikas jomās;

2.3.2

sīki izpētīt jautājumu par to, cik lielā mērā atsevišķas tautsaimniecības nozares (piemēram, enerģētika, transports, zivsaimniecība un jūras biotehnoloģija un kuģu būve) šobrīd pozitīvi ietekmē ES konkurētspēju un inovāciju, jo īpaši ņemot vērā Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus un prioritātes;

2.3.3

iegūt zinātniskus datus par to, vai (un kādā mērā) minētās tautsaimniecības nozares veicinās:

2.3.4

veicināt pētniecības un rūpniecības nozares turpmāko savstarpējo saikni, jo īpaši jūrniecības klasterus. Eiropas jūrniecības klasteru konferences izveidošana varētu būt ideāls forums, kurā zinātnieki, kas strādā jūrniecības jomā, un rūpniecības nozares pārstāvji var regulāri tikties un dalīties pieredzē;

2.3.5

saistībā ar turpmāko jūrniecības politiku stiprināt transporta nozares nozīmi, ņemot vērā to, ka transports ir viena no vissvarīgākajām jūrniecības jomas nozarēm, kuras pakalpojumus izmanto, lai veiktu daudzas citas ar jūrniecības jomu saistītas darbības;

2.3.6

atbalstīt nodomu noteikt jūras transporta maģistrāles, ievērojot to, ka, pabeidzot šā vērienīgā projekta īstenošanu 2010. gada beigās, Eiropas jūrās un okeānos palielināsies jūras pārvadājumu apjoms. Tādēļ Komiteja lūdz Komisiju rosināt dalībvalstis daudz uzmanīgāk veikt vides monitoringu par piesārņojuma līmeni uz galvenajiem jūras ceļiem un uzskata, ka šā mērķa sasniegšanai varētu sekmīgi izmantot Vides un drošības globālā monitoringa (GMES) jaunās tehnoloģijas;

2.3.7

atkārtoti rosināt pabeigt jūras ostu terminālu izbūvi, vispirms pabeidzot vairākveidu pārvadājumiem izmantojamos terminālus, vienlaikus ņemot vērā to, ka dažu ar jūrniecības jomu saistītu TEN-T projektu (Eiropas transporta tīklu) realizācija kavējas;

2.3.8

uzlabot ostu infrastruktūru un transporta sakarus ar salām, nosakot un veicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai iekļautu nomaļos reģionus, un nodrošināt piekļuvi Eiropas tirgum, vienlaikus garantējot to, ka jūras transporta pakalpojumi preču un pasažieru pārvadājumu jomā uz kontinentu un starp viena arhipelāga salām tiek sniegti regulāri un par pieņemamām cenām; turklāt jāuzlabo sekundārie transporta tīkli, lai salas, bet jo īpaši nomaļie reģioni, bez nepamatotas kavēšanās būtu pilnībā savienoti ar jūras transporta maģistrālēm;

2.3.9

turpināt sadarboties ar dalībvalstīm un piejūras reģioniem, lai pilnveidotu, uzlabotu un attīstītu kuģošanas ceļus un nodrošinātu, ka tiem kā Eiropas komunikāciju tīklu sastāvdaļai tiek pievērsta pienācīga uzmanība;

2.3.10

veikt pētījumu par vienota Eiropas karoga izveidošanas priekšrocībām un trūkumiem;

2.3.11

stiprināt stratēģisko ostu nozīmi, jo tās būs turpmākās jūrniecības politikas prioritāte, un vienlaicīgi uzdot veikt pētījumu par transporta savienojumiem starp nozīmīgākajām un vietējas nozīmes ostām un par dažu ostās veicamo darbību iespējamo delokalizāciju un dekoncentrēšanu mazākās ostās;

2.3.12

izveidot Eiropas jūrskolu tīklu, lai uzlabotu jūrnieku apmācību un izglītošanu un formalizētu viņu karjeras virzību, tādējādi nodrošinot, ka Eiropā ir profesionāls un kvalificēts darbaspēks, un iesniegt priekšlikumu par apmācību un mūžizglītību ne tikai attiecībā uz nodarbošanās veidiem, kas tieši saistīti ar jūru, bet gan par apmācību un izglītību visās jūrniecības nozarēs;

2.3.13

nodrošināt Eiropas mēroga minimālu standartu eksistenci un ieviešanu attiecībā uz nodarbinātības un darba apstākļiem jūrniecības transporta nozarē un visās citās jūrniecības jomās, kā arī izvairīties no visa veida ļaunprātīgas prakses;

2.3.14

izstrādāt jaunu sistēmu, lai izveidotu koordinētu pieeju ilgtspējīgam jūras tūrismam ES — jo īpaši atspoguļojot reģionu vajadzības —, ņemot vērā to, ka jūras tūrisms ir viens no galvenajiem jūrniecības nozares ekonomikas virzītājspēkiem un tam ir liels izaugsmes potenciāls, vienlaikus tomēr ņemot vērā arī to, ka jūras tūrisma rezultātā palielinās krasta teritoriju piesārņojums, resursu izmantošana nav ilgstpējīga un pasliktinās piekrastes dabiskās vides stāvoklis;

2.3.15

veicināt šelfā ģenerētas vēja enerģijas saimniecību tālāko attīstību ES, t.i., atbalstīt projektus, kuros piedāvāti risinājumi tādām problēmām kā kompetenču pārklāšanās valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, jo īpaši attiecībā uz kabeļu līnijām vai, piemēram, vēja turbīnu un ēdamgliemeņu audzētavu kombinētu izmantošanu;

2.3.16

steidzami iesniegt priekšlikumu par jaunu tehnoloģijas veidu attīstīšanu saistībā ar tādiem citiem okeānā sastopamiem atjaunojamiem enerģijas avotiem kā plūdmaiņas vai okeāna straumes, kuru pētniecībā un izmantošanā ES varētu īstenot stratēģisko vadību pasaules mērogā;

2.3.17

regulēt tādu tradicionālo jūras enerģētikas resursu kā nafta un gāze ieguvi, pamatojoties uz precīzi noteiktiem vides drošības standartiem, kā arī veikt šāda veida pasākumu efektīvu monitoringu;

2.3.18

pamatojoties uz dažādām prognozēm par jūras līmeņa celšanos un laika apstākļu izmaiņām, izstrādāt darbības plānus saistībā ar pasākumiem, kas var būt nepieciešami piekrastes zonas aizsardzībai; turklāt minēto plānu izstrādes gaitā būtu jāņem vērā tādi jau esošie darbības plāni, koizstrādājis, piemēram, Vadenas Jūras forums (Wadden Sea Forum);

2.3.19

veicināt starptautiskus nolīgumus, lai nodrošinātu kopīgo zivju resursu (migrējošo sugu) ilgtspējīgu izmantošanu;

2.3.20

īstenot pētniecības projektus, lai attīstītu noenkurošanas sistēmas, kas īpaši vērtīgos reģionos var novērst zemūdens augu (Posidonia oceanica) izpostīšanu;

2.3.21

izveidot valsts piekrastes struktūrvienību, kuras uzdevums būtu jūrā strādājošajiem palīdzēt tādās jomās kā vides inspekcija, robežu kontrole, glābšanas dienesti, zvejas inspekcija, veselības aprūpe un civilā aizsardzība;

2.4.1

parādīt, kāda veidā var sekmīgi aizsargāt un atjaunot pastāvošo vidi, kā arī Eiropas līmenī noteikt un piemērot aizsardzības kritērijus, un nodrošināt piekrastes zonu un atklātās jūras ekosistēmu un biotopu kvalitāti;

2.4.2

turpināt noskaidrot, kā Jūras vides aizsardzības tematiskā stratēģija un Jūras vides stratēģijas direktīva tiks integrētas turpmākajā vispārējā jūrniecības politikā, ņemot vērā Reģionu komitejas ierosinātos pārskatītos termiņus. Lai nodrošinātu iespējami lielāku efektivitāti, šie termiņi jāsaskaņo ar tādām citām nozīmīgām ES programmām kā struktūrfondi un lauksaimniecības fondi;

2.4.3

koordinēt un atbalstīt piejūras reģionu centienus izzināt, kādā veidā var sekmīgi aizsargāt pastāvošo vidi, un jo īpaši to centienus izveidot starpreģionālas un/vai starptautiskas jūras vides aizsardzības zonas un izstrādāt konkrētus priekšlikumus, lai ievērojami samazinātu radiaktīvo noplūdi, kuģu radīto piesārņojumu (konkrēti — emisijas gāzes, notekūdeņi un balasta ūdens, jo pēdējais var veicināt svešu sugu ieviešanos) un postījumus, ko radījusi cilvēka darbība īpaši vērtīgos jūras biotopos, kas minēti Biotopu direktīvā, kā arī atbalstīt pasākumus, lai nodrošinātu piekrastes zonu un atklātās jūras ekosistēmu un biotopu kvalitāti, ņemot vērā arī saimnieciskās darbības ievērojamo ietekmi uz jūras vidi, jo īpaši jūrā iepludinot barības vielas;

2.4.4

sīki izpētīt, kādās jomās un kādā veidā standarta tehnoloģijas var aizstāt ar videi draudzīgām tehnoloģijām, un izstrādāt finansiālus veicināšanas pasākumus un palīdzības programmas, kas rosinātu un sekmētu šādas pārmaiņas;

2.4.5

intensīvāk ietekmēt un piemērot juridiskas sankcijas attiecībā uz tiem, kas neievēro tiesiskās prasības un standartus, jo īpaši saistībā ar atkritumu nelegālo izgāšanu jūrā, nelegālo zvejniecību vai cilvēku un preču nelegālajiem pārvadājumiem;

2.4.6

padarīt drošākus jūras ceļus un izpētīt iespēju ieviest obligāto loča vadību uz naftas tankkuģiem un citiem kuģiem, kas pārvadā bīstamu kravu, kā arī izpētīt iespēju ieviest obligāto loča vadību uz šauriem kuģu ceļiem;

2.4.7

atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir pilnveidot vai uzlabot ostu infrastruktūru, kas paredzēta naftas izplūdumu savākšanai, kā arī veicināt tehnoloģijas jauninājumus naftas pārvadāšanas un uzglabāšanas jomā, kā arī novērst eksotisku sugu izplatību;

2.4.8

atbalstīt un veicināt starptautiskus nolīgumus, lai saglabātu aktīvi migrējošu zivju sugu ar komerciālu nozīmi rezerves, ņemot vērā, ka saglabāšanas pasākumu piemērošana vienīgi Kopienas flotēs vērā ņemamu aizsardzības efektu neradīs;

2.4.9

veicināt Eiropas aizsargāto jūras teritoriju un uzraudzības tīkla izveidi pirmām kārtām starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un kaimiņvalstīm, lai sekmētu pieredzes un paraugprakses apmaiņu pārvaldes jomā;

2.4.10

atbalstīt iniciatīvas, kas paredzētas, lai izstrādātu protokolus par kuģu radīto balasta ūdeņu apsaimniekošanu un attīrīšanu, jo šie ūdeņi var radīt svešu sugu izplatību, kas, savukārt, var veicināt jūras bioloģiskās daudzveidības zudumu;

2.5.1

sagatavot katalogu par pašreizējiem Eiropas līmenī pieejamajiem jūrniecības politikas finansēšanas instrumentiem, t.i., struktūrfondiem, Regulu par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai, Eiropas Zivsaimniecības fondu, mūžizglītības fondu un Kopienas 7. ietvarprogrammu pētniecībai un izstrādei, kā arī izpētīt to efektivitāti, lai noteiktu, vai šāda veida instrumenti ir jāvienkāršo vai efektīvāk jāpopularizē;

2.5.2

sagatavot to jūrniecības nozares projektu sarakstu, kas jau saņēmuši Komisijas finansējumu;

2.5.3

turpmākajās finansēšanas shēmās (no 2014. gada un turpmāk) daudz lielāku uzmanību pievērst integrējošajai pieejai;

2.5.4

izskatīt iespēju pārskatīt ES finanšu sistēmu, izveidojot apvienotu un vienkāršotu sistēmu visu vai lielākās daļas ar jūrniecību saistīto jautājumu risināšanai, kas ietilpst Eiropas piekrastes un salu fonda darbības jomā;

2.5.5

finansiāli atbalstīt krīzes situācijā nokļuvušus reģionus ar īpašām bioloģiskām, vides un arhitektūras vērtībām, kuru ekonomika ir ļoti atkarīga no jūrsaimniecības;

2.5.6

pārskatīt ES spēkā esošo tiesisko regulējumu, vairāk ņemot vērā jūrniecības nozares vajadzības, un risināt problēmas, kas saistītas ar dažādu nozaru politiku neizmantotajām integrācijas iespējām, kā arī ar nepieciešamību uzlabot spēkā esošo tiesisko regulējumu;

2.5.7

izveidot un piemērot īpašus finanšu instrumentus reģionos ar lielu vides un kultūras vērtību, kam raksturīga maza apjoma piekrastes zvejniecība, dažkārt arī lauksaimniecība, ko piekopj ģimenes uzņēmumi, bet kuros nevar piemērot pastāvošos finanšu instrumentus, jo mazie uzņēmumi nevar izpildīt prasības attiecībā uz ekonomisko jaudu un uzņēmuma lielumu;

2.5.8

ieviest piekrastes reģioniem un salām paredzētus finanšu instrumentus, lai segtu izmaksas, kas šādiem reģioniem radušās, aizsargājot Eiropas Savienības kopīgās intereses, jo īpaši — apkarojot narkotikas un cilvēku tirdzniecību, nelegālo imigrāciju un jūras piesārņošanu, un uzraugot ekskluzīvo ekonomisko zonu;

2.5.9

attīstīt tālāku starptautisku sadarbību un starptautisko tiesību piemērošanu, pamatojoties uz ANO Jūras tiesību konvenciju;

2.6.1

lai veicinātu nozaru politiku integrāciju tādos reģionos, kur varētu veikt darbības dažādās nozarēs un jomās, izpētīt to, kādā veidā var sekmīgi īstenot teritorijas plānošanu un integrētu piekrastes zonas pārvaldību, pievēršot uzmanību salām kā īpašam gadījumam;

2.6.2

jūrniecības nozarē izveidot efektīvu ģeogrāfisku instrumentu, kas līdzinātos INSPIRE telpiskās informācijas sauszemes sistēmai;

2.6.3

steidzami risināt problēmu, kas saistīta ar nepieciešamību izveidot Eiropas krasta apsardzes dienestu, nosakot katrā jūras reģionā pastāvošās īpašās vajadzības;

2.6.4

izzināt to, kā labāk izmantot ES finanšu instrumentus, lai, pirmkārt, īstermiņā atbalstītu dalībvalstis vai reģionus, ko tieši skar aizvien lielākā nelegālo imigrantu plūsma, un, otrkārt, ilgākā laika posmā palīdzētu trešām valstīm sasniegt noteiktu politiskās un ekonomiskās attīstības līmeni, un tādējādi novērstu iedzīvotāju vēlmi meklēt iespējas nelegāli ieceļot ES teritorijā. Tādēļ Komiteja atbalsta Eiropas Parlamenta Budžeta komitejas priekšlikumu izveidot īpašu aģentūru, kas būtu atbildīga par nelegālās migrācijas jautājumiem un patvēruma meklētājiem no trešām valstīm; ir plānots, ka minētā aģentūra atradīsies Maltā;

2.6.5

vairāk atbalstīt reģionālās un vietējās pašvaldības, lai tās risinātu ar jauniem imigrantiem saistītās problēmas, viņiem ierodoties to teritorijā; šis atbalsts ir jāsniedz papildus valsts līmeņa pasākumiem;

2.6.6

ņemt vērā iekšzemes dimensiju un iekšzemes, iekšējo ūdenstilpju un upju, piekrastes un jūras zonu mijiedarbību, tādējādi nodrošinot dažādo pastāvošo saikņu pārredzamību;

2.6.7

nodrošināt kuģošanas drošības visaugstāko standartu turpmāku izstrādāšanu un piemērošanu Eiropas ūdeņos, lai izvairītos no kuģošanas negadījumiem starptautiskajos ūdeņos, piekrastes zonās un ostās;

2.6.8

izstrādāt īpašas programmas un pasākumus, kas paredzēti attālākajiem reģioniem un salām, ņemot vērā tajos pastāvošos īpašos apstākļus un problēmas. Programmas un pasākumi jāizstrādā jo īpaši šādās darbības jomās:

2.6.9

izstrādāt īstermiņa un vidēja termiņa stratēģijas, lai ierobežotu Eiropas okeānu un jūru aizvien pieaugošo ļaunprātīgo izmantošanu, ņemot vērā arī cilvēku nelegālo ievešanu Eiropā;

2.6.10

analizēt darbības šķēršļus, ko izraisa piejūras reģionu atrašanās vietas attāluma dažādās pakāpes, izstrādājot jūras transporta politikas, pamatojoties uz kohēziju, lai uzlaboto šo reģionu intergrāciju Eiropas Savienībā;

2.6.11

veicināt tādus piekrastes zonu integrētas pārvaldības izmēģinājumus praksē, ar kuru palīdzību varētu sekmēt un izveidot organizacionālās struktūras un procedūras, iekļaujot mehānismus saskaņošanai starp valdībām, kā arī veicināt sociālo līdzdalību uz piekrastes zonām attiecināmu lēmumu pieņemšanā;

2.7.1

ietvert priekšlikumu dinamiskā procesā sistemātiski uzlabot sabiedrības informētību par jūrniecības jautājumiem, tajā skaitā par tādiem aspektiem kā kopīgas jūrniecības tradīcijas, tās kultūra un identitāte Eiropā;

2.7.2

iesniegt priekšlikumu par to, kādā veidā jūrniecības dimensiju varētu integrēt pasākumos, kas saistīti ar 2008. gadu — Eiropas starpkultūru dialoga gadu;

2.7.3

sabiedrības informētības uzlabošanai izstrādāt modernas jūrniecības politikas sistemātisku stratēģiju, lai šāda jūrniecības politika kļūtu iedzīvotājiem tuva un iesakņotos viņu apziņā, kā arī tiktu nodrošināta tās patiesa īstenošana.

30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/27

—

iesaka veidot ETI pārvaldes struktūras tā, lai nodrošinātu līdzsvaru starp ETI neatkarību tā ikdienas darba pārvaldē un nepieciešamību nodrošināt dalībvalstīm un ES iestādēm iespēju aizsargāt ES intereses, piemēram, reizi piecos gados veicot pārskatīšanu dalībvalstu komisijā;

—

izsaka nožēlu, ka priekšlikumā paredzēts neatbilstošs finansējums pētniecības kopienai. Komiteja uzstāj, ka nedrīkstētu šo finansējumu nodalīt no pašreizējiem pētniecībai paredzētajiem ES līdzekļiem, taču tā vietā būtu jāparedz privātā sektora papildu ieguldījums, kas nodrošināms ar skaidri noteiktu mehānismu palīdzību. Zināšanu un jaunrades kopienas jārosina laika gaitā kļūt finansiāli ilgtspējīgām un regulāri pārskatīt budžetu attiecībā pret darba rezultātiem;

—

iesaka ETI sākotnēji piešķirt nevis zinātniskos “grādus” bet gan izstrādāt zīmolu vai pazīšanas zīmi, ko piešķir zinību un jaunrades kopienas partneruniversitāte

—

iesaka zināšanu un jaunrades kopienu atlases procesā ņemt vērā gan izcilību, gan arī to pierādīto izcilības sasniegšanas potenciālu izglītības, pētniecības un inovāciju jomā. Komiteja aicina Komisiju precizēt, kā šie kritēriji tiks vērtēti;

—

iesaka sniegt ETI norādījumus, ka augsts novērtējums jāpiešķir to zināšanu un jaunrades kopienu pieteikumiem, kurām ir stabilas un spēcīgas partnerattiecības ar strukturētām pētniecības kopienām, kā arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām/iestādēm. Nepārprotami jānorāda, ka MVU uzskatāmi par potenciālām partnerorganizācijām.

1.

Komisijas otrais paziņojums un priekšlikums regulai par Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) izveidi ir veicinājis pozitīvu attīstību;

2.

ES pētniecības institūtu centieni līdzdarboties ETI, iesaistoties zinību un jaunrades kopienā (kaut arī ne visiem būs iespējams piedalīties tieši), pozitīvi izmainīs pētniecības vidi, jo tiks stiprināts izglītības, pētniecības un jauninājumu “zināšanu trijstūris”;

3.

stiprinot “zināšanu trijstūri” un jo īpaši attīstot spēcīgas partnerattiecības starp uzņēmējdarbības un pētniecības jomām, ievērojami tiks uzlabota ES konkurētspēja;

4.

līdzsvarotu reģionālo attīstību ir iespējams veicināt, ETI zinību un jaunrades kopienām (kas veidosies ap labākajām grupām, kuras sadarbojas ar uzņēmējiem) strādājot sadarbībā ar reģionālajām un vietējām attīstības veicināšanas iestādēm,

1.1

atbalsta Komisijas otro paziņojumu un uzskata, ka tas veicina diskusiju par Eiropas Tehnoloģijas institūta izveidi, kā arī Lisabonas stratēģijas īstenošanu;

1.2

atzinīgi vērtē Komisijas līdzsvaroto pieeju likumdošanas iniciatīvas sagatavošanas procesā, tajā skaitā nosaukuma “zinību kopienas” nomaiņu ar “zinību un jaunrades kopienas”, un ar gandarījumu atzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības minētas kā zinību un inovācijas kopienas potenciālās “partnerorganizācijas”, tomēr izska bažas par dažiem citiem aspektiem;

1.3

atbalsta iniciatīvu, kuras mērķis ir stiprināt “zināšanu trijstūra” triju pīlāru, proti, izglītības, pētniecības un inovācijas saikni, kā arī atbalsta priekšlikumu, lai risinātu Eiropas inovācijas jomā vērojamās nepilnības;

1.4

atkārtoti izsaka viedokli, ka veiksmīgus pētniecības un jauninājumu modeļus tik vienkārši pārņemt nemaz nav iespējams un ka ES tā vietā vajadzētu balstīties uz veiksmīgiem paraugprakses modeļiem, kam raksturīgas ciešas attiecības starp pētniecību, jauninājumiem un izglītību ES;

1.5

atzīst ETI nozīmi, lai panāktu visu galveno “zināšanu trijstūrī” iesaistīto pušu — t.i., nozīmīgāko pētniecības grupu, rūpniecības nozares un varas iestāžu — līdzdalību; jebkurā gadījumā ir jāizvairās no divu līmeņu sistēmas;

1.6

atzīst to, ka saistībā ar minēto priekšlikumu daži jautājumi vēl ir problemātiski;

1.7

ar nožēlu atzīmē to, ka jaunajā likumdošanas iniciatīvā pētniecības kopienai paredzēts neatbilstošs jauns finansējums, un ka priekšlikumā nav skaidri noteikti privātā sektora finansējuma nodrošināšanas mehānismi;

1.8

uzstāj, lai nepieciešami līdzekļi netiktu nodalīti no esošā pētniecības finansējuma plūsmas (FP& CIP), tā vietā paredzot privātā sektora papildu ieguldījums;

1.9

atzīmē vietējo un reģionālo pašvaldību izšķirošo ietekmi uz apstākļiem, kas veicina savstarpējo sadarbību, kuras rezultātā rodas jauninājumi;

1.10

atgādina Komisijai vietējo un reģionālo pašvaldību (jo īpaši to ekonomisko partnerību) lielo nozīmi, veidojot “zināšanu trijstūra” 3 sastāvdaļu mijiedarbību veicinošus apstākļus (piemēram, klasteru attīstības veicināšana, biznesa inkubatoru infrastruktūras nodrošināšana, rūpniecības nozares investīciju veicināšana utt.);

1.11

turklāt atgādina Komisijai, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vislabāk spēj rosināt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) iesaistīties pētniecības partnerattiecībās; tās vislabāk spēj veicināt arī augstskolu un rūpniecības nozares partnerību, kas varētu sekmīgi attīstīties reģionālajā vai vietējā līmenī, ņemot vērā esošos un turpmākos apstākļus, politikas, dažādus veicinošus un kavējošus faktorus utt;

1.12

turpina uzsvērt, ka ETI galvenā uzmanība būtu jāpievērš inovācijai, zināšanu nodošanai un uz tirgu orientētiem projektiem.

2.1

iesaka ETI apvienot gan pasaulē atzītu labāko ES augstskolu un to pētniecības grupu, kā arī pētniecības iestāžu potenciālu, gan arī tādu citu ES augstskolu labākās pētniecības grupas un pētniecības iestādes, kam ir iespējas sasniegt šādu izcilības līmeni;

2.2

tādēļ aicina Komisiju sadarboties ar augstskolām un pētniecības iestādēm, kurām ir liela praktiskā pieredze attiecībā uz “zināšanu trijstūri”. Ja ETI neizdosies izveidot saikni ar Eiropas vadošajām augstskolām un pētniecības iestādēm, tiks negatīvi ietekmēta ETI reputācija pasaulē;

2.3

iestājas par to, lai zinību un jaunrades kopienu izveide būtu augšupējs process, sākumā izvēloties jau pastāvošus pētniecības un uzņēmējdarbības labas sadarbības piemērus;

2.4

ar gandarījumu secina ka zinību un jaunrades kopienu atlases process būs atklāts, tādējādi pētniecības grupām ar attiecīgu potenciālu dodot iespēju censties panākt līdzdalību ETI. Visām augstskolām un pētniecības iestādēm (gan lielām, gan mazām) būtu jāvadās no pieņēmuma, ka, izveidojot atbilstīgas struktūras, partnerības un politikas, to labākajām pētniecības grupām būtu iespēja kļūt par aktīviem ETI dalībniekiem. Tomēr izsaka nožēlu, ka kritērijā “izcilība izglītībā un zinātnē” nav ietverta arī potenciālā izcilība, un aicina Komisiju precizēt, kā novērtējami abi kritēriji;

2.5

ierosina, ka pētniecības jomas un privātā sektora saikni zinību un jaunrades kopienā varētu uzlabot, zinību un jaunrades kopienas rosinot/stimulējot laika gaitā kļūt finansiāli ilgtspējīgām, un aicina iekļaut šo pieeju likumdošanas priekšlikuma noteikumos;

2.6

iebilst pret Komisijas priekšlikumu, ka ETI piešķir zinātniskos grādus un iesaka ETI sākotnēji piešķirt nevis “grādus”, bet gan izstrādāt zīmolu vai pazīšanas zīmi, ko piešķir zinību un jaunrades kopienas partneruniversitāte. Pretēja rīcība varētu aizkavēt vadošu augstskolu iesaisti;

2.7

ierosina, ka darbības pirmajos gados ETI vajadzētu piešķirt zīmolu vienīgi tādām maģistra programmām, kurās ir iekļauti tādi īpaši elementi kā prakse kādā uzņēmumā, starpdisciplīnu pieeja, uzņēmējdarbības apmācība utt.;

2.8

iestājas par to, lai valdē (kam pamatoti būtu jāpiešķir autonomija noteikt ETI stratēģisko plānu), attiecīgi būtu pārstāvēts privātais sektors;

2.9

iesaka veidot ETI pārvaldes struktūras tā, lai nodrošinātu līdzsvaru starp ETI neatkarību tā ikdienas darba pārvaldē un nepieciešamību nodrošināt dalībvalstīm un ES iestādēm iespēju aizsargāt ES intereses, piemēram, reizi piecos gados veicot pārskatīšanu dalībvalstu komisijā;

2.10

ierosina Komisijai, tās pamatnostādnēs dot norādījumu valdei, izraugoties zinību kopienas, dot augstu novērtējumu tiem pieteikumiem par dalību zinību kopienā, ko iesniegušas sabiedrības, kurās iekļautas reģionālās un vietējās pašvaldības un strukturētas pētniecības kopienas, kas ietver augstskolu, pētniecības iestāžu un uzņēmumu sadarbību zinātnes un tehnoloģiju jomā ar vidēja termiņa un ilgtermiņa pētniecības plānošanu;

2.11

atgādina Komisijai reģionu un vietējo pašvaldību izšķirīgo nozīmi klasteru veidošanā, ko tās veicina, īstenojot savu politiku un investējot infrastuktūrā; tādējādi veidojas spēcīga augstskolu un rūpniecības nozares sadarbība;

2.12

ierosina, lai ETI darbības novērtēšanai valdei tiktu izvirzīti mērķi, ar kuru palīdzību varētu novērtēt ETI darbību stratēģiskajā līmenī. Darbības novērtējumā varētu ietvert rādītājus, lai novērtētu ETI spēju piedāvāt konkrētus realizējamus risinājumus problēmām, ar ko saskaras MVU, uzņēmumi un rūpniecības nozare;

2.13

īpaši aicina Komisiju, lai aktīvais darbs pie ETI izveidošanas nenovērstu tās uzmanību no Eiropas Pētniecības padomes kā nozīmīgākā fundamentālo pētījumu virzītājspēka izveides. ETI valdei un Eiropas Pētniecības padomei būtu jāveido iespējami spēcīga saikne, kā arī jāizveido struktūras, lai nodrošinātu abu iestāžu saskaņotu un papildinošu darbību un izvairītos no darbības pārklāšanās un dubultošanās;

2.14

ierosina zinību un jaunrades kopienas veidot pakāpeniski, mācoties no katras gūtās pieredzes un katras jaunas zinību un jaunrades kopienas veidošanas procesā attiecīgi piemērojot struktūras, un ir gandarīta, ka Komisija ierosinājusi līdz 2013. gadam izveidot 6 zinību un jaunrades kopienas;

2.15

uzskata, ka zinību un jaunrades kopienu izveidē un pārvaldībā būtiska nozīme ir šādām jomām:

2.16

iesaka personāla jautājumu risināšanā izmantot elastīgu pieeju, lai Eiropas Tehnoloģiju institūtā nodrošinātu labāko pētniecības grupu iesaisti. Risinot personāla jautājumus, labs risinājums var būt duālas darba attiecības;

2.17

ierosina, ka vadošu pētnieku grupu līdzdalību un iesaisti ETI varētu veicināt, ja katram zinību un jaunrades kopienas darbiniekam būtu iespēja veltīt tikai daļu darba laika ETI. Šīs iesaistes minimālo un maksimālo apjomu var noteikt katrā gadījumā atsevišķi, un zinību un jaunrades kopienas pastāvēšanas laikā to ir iespējams attiecīgi piemērot;

2.18

aicina Komisiju, sagatavojot likumdošanas iniciatīvu par ETI, uzsvērt vietējo un reģionālo iestāžu īpaši svarīgo nozīmi — tās nodrošinās būtisku atbalstu zinību un jaunrades kopienām, kā arī vispārēji veicinās nepilnību novēršanu “zināšanu trijstūrī”.

30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/34

—

uzskata, ka no vides viedokļa vēl ir argumenti par labu ierobežotas Eiropas augsnes aizsardzības politikas izstrādei. Piemēram, augsnes piesārņojums ietekmē cilvēku un dzīvnieku veselību, un šajā jomā augsnes politika ir nozīmīga. Turklāt ES līmenī ir jāņem vērā arī klimata pārmaiņas, augsnes degradācijas pārrobežu ietekme, citās vides jomās izraisītās problēmas un Kioto vienošanās;

—

uzskata, ka Komisijas piedāvātā direktīva, apzinot situāciju un palīdzot dalībvalstīm pasākumu īstenošanā, varētu sniegt ieguldījumu ilgtspējīgā augsnes aizsardzības iedibināšanā Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka direktīvai pēc sava rakstura ir jābūt elastīgai;

—

pauž bažas par administratīvo slogu, kas tiek uzlikts vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tām nosakot riska zonas un pildot pienākumu reizi desmit gados tās pārskatīt (6. pants), kā arī tām sniedzot piesārņoto teritoriju pārskatu (10. un 11. pants);

—

izsaka cerību, ka tas neuzliks atbildīgajām iestādēm tiešu pienākumu piesārņoto teritoriju attīrīšanas un pārvaldības jomā (13. pants);

—

uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jāizstrādā izmaksu ziņā izdevīgu pasākumu kopums, no kura dalībvalstis varētu rast ierosmi savu pasākumu programmu izstrādei.

1.1

Augsne ir mūsu eksistences pamats. Augsne ir uzturvielu un ūdens avots, ciklu regulētājs, dažādu organismu dzīves vide un pamats dzīvībai virs zemes. Cilvēkam tāpat kā dabai ir svarīgi, lai augsne turpinātu nodrošināt minētās funkcijas optimāli un ilglaicīgi.

1.2

Visās ES dalībvalstīs ir vairāk vai mazāk nozīmīgas augsnes problēmas. Nevar noliegt, ka dažviet Eiropā noris vērā ņemami un uztraucoši degradācijas procesi, kas vēl turpināsies.

1.3

Augsne nepārvietojas, tomēr augsnes degradācija vienā dalībvalstī var ietekmēt arī citas dalībvalstis; tādēļ uzskata, ka priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam. Tajā pašā laikā RK secina, ka tikai deviņas dalībvalstis ir izstrādājušas vides aizsardzības politiku un ka šī politika visumā aprobežojas ar atsevišķiem augsnes piesārņojuma aspektiem. RK tomēr uzskata, ka no vides viedokļa ir argumenti par labu Eiropas augsnes aizsardzības politikas izstrādei. Piemēram, augsnes piesārņojums ietekmē cilvēku un dzīvnieku veselību, un šajā jomā augsnes politika ir nozīmīga. Turklāt ES līmenī ir jāņem vērā arī klimata pārmaiņas, augsnes degradācijas pārrobežu ietekme, citās vides jomās izraisītās problēmas un Kioto vienošanās.

1.4

Augsnes aizsardzības politika ir sarežģīta joma. Eiropā ir vairāk kā 320 augsnes veidu, kurus izmanto dažādiem mērķiem. Augsne, piemēram, ir saistīta ar darbību saimniecības, kultūras un vides jomā, un to izmanto zemkopībā, vidē, apbūvē, ceļu un dambju būvniecībā. Līdz ar to dažādās dalībvalstīs augsni apraud dažādi apstākļi. Ir vērojamas arī būtiskas atšķirības starp dalībvalstu veiktajiem pasākumiem vai pat vienas dalībvalsts dažādu reģionu veiktajiem pasākumiem. Bez ģeogrāfiskajām atšķirībām ir arī klimata atšķirības starp atsevišķiem Eiropas reģioniem. Šīs atšķirības nosaka kompetences, kas šajā jomā piešķirtas dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

1.5

Ņemot vērā lielo daudzveidību un grūtības kopīgu standartu izstrādē, Komiteja uzskata, ka šobrīd nav iespējams pieņemt vienotas Kopienas kvantitatīvas normas. Tomēr Komiteja uzskata, ka Komisijas izstrādātā stratēģija ir pirmais solis, lai panāktu vienošanos par kopīgām normām drīzā nākotnē. Lai efektīvi aizsargātu augsni, ir nepieciešama konkrētiem gadījumiem piemērojama stratēģija. Augsnes aizsardzības politika pirmām kārtām ir jāīsteno vietējā un reģionālā līmenī.

1.6

Vairumā dalībvalstu augsnes aizsardzības politika ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Tādēļ vietējām un reģionālajam pašvaldībām jāpiešķir nozīmīga loma jaunu metožu un pasākumu izstrādāšanā augsnes aizsardzības jomā.

1.7

Eiropas Savienībai jāatbalsta un jāveicina ar augsni saistīto jautājumu risināšana. Eiropas tiesību aktu pieņemšana nav atbalstāma, ja tie nav elastīgi un neatstāj dalībvalstīm pietiekošu rīcības brīvību augsnes politikas jomā.

1.8

Komiteja atbalsta stratēģijas mērķus un uzskata, ka tie nes svarīgu ieguldījumu elastīgā Kopienas pamatpolitikā ilgtspējīgas augsnes pārvaldības jomā.

1.9

Mērķu apraksts RK liek secināt, ka uzmanība tiek vērsta uz pieejamo zināšanu par augsnes procesiem palielināšanu un dalībvalstu obligātajām saistībām. Dalībvalstis tiek mudinātas veikt pasākumus, lai novērstu augsnes degradāciju, bet tās pašas nosaka apdraudētās teritorijas, augsnes degradācijas mazināšanas mērķus un pasākumus minēto mērķu sasniegšanai. Komiteja atbalsta šo pieeju, jo augsnes jautājumi tiek skatīti integrēti un ņemot vērā procesus un uzsverot augsnes problēmu vietējo un reģionālo raksturu.

1.10

Lai stratēģiju īstenotu, sistemātiski jānovērtē visi svarīgākie ar augsni saistītie tiesību akti un politikas, lai noteiktu, kādā mērā tie sniedz ieguldījumu ilgtspējīgā augsnes aizsardzībā Kopienā. Gadījumos, kad ieguldījums nav pietiekošs, tiesības un politikas attiecīgi jāpielāgo. Īstermiņā Komisijai ir jāizstrādā attiecīgs rīcības plāns.

1.11

Atbilstoši iepriekš teiktajam Komiteja uzskata, ka stratēģijā jāizveido ciešāka saikne ar citām stratēģijām, kas izstrādātas Sestās vides rīcības programmas ietvaros. Jo īpaši tas attiecas uz stratēģiju par pesticīdiem, atkritumiem un to pārstrādi, virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem.

1.12

RK uzskata, ka ilgtspējīgai augsnes pārvaldībai svarīga ir informācija un komunikācija. Jāiekļauj augsni apdraudošās ar ilgtspējību saistītās problēmas un arī iespējas.

1.13

Dalībvalstu veiktajos pasākumos pastāv lielas atšķirības (skat. 1.4 piezīmi). RK uzskata, ka augsnes kvalitāti Eiropas Savienībā var praktiski un efektīvi uzlabot, ja valstis, kur pastāv augsnes politika, nodod zināšanas pārējām dalībvalstīm. Komiteja atbalsta pasākumus, lai dotu iespēju dalībvalstīm, kurās ir izstrādāta augsnes politika, dalīties pieredzē ar dalībvalstīm, kurās nav visaptverošu tiesību aktu šajā jomā.

1.14

Komiteja uzskata par svarīgu tāda atklāta komunikācijas foruma izveidi, kura ietvaros notiek informācijas par “labāko praksi” apmaiņa, ņemot vērā atbilstošu augsnes aizsardzību. Augsnes daudzveidība prasa tādu dažādu līdzekļu izmantošanu, kas jau ir sevi apliecinājuši praktiskā pielietojumā.

1.15

Direktīvas mērķis ir novērtēt augsnes degradāciju ES. Tā sniedz atbalsta punktus, lai to varētu izdarīt vienotā un caurskatāmā veidā. Pati dalībvalsts nosaka, vai kāds apgabals ir pakļauts riskam, vai nē. Tas pats attiecas uz iespējamajiem pasākumiem un to piemērošanas tempu.

1.16

Komiteja uzskata, ka Komisijas piedāvātā direktīva, apzinot situāciju un palīdzot dalībvalstīm pasākumu īstenošanā, varētu sniegt ieguldījumu ilgtspējīgā augsnes aizsardzības iedibināšanā Eiropas Savienībā. Direktīva nedrīkst sarežģīt, ne arī kavēt labi darbojošos valsts augsnes aizsardzības politikas īstenošanu. Tas nozīmē, ka direktīvai jābūt elastīgai un tā nedrīkst ietvert nekādas kvalitatīvas vai kvantitatīvas normas. Pasākumu īstenošanai jābūt brīvprātīgai un tā jāveicina, izveidojot atvieglojumu un konsultāciju sistēmu. Pašreizējos ES priekšlikumus nedrīkst uzskatīt arī par aicinājumu īstenot tālejošu ES iejaukšanos.

1.17

Komiteja uzskata, ka īpaša prioritāte ir jāierāda dalībvalstu atbildībai par vides standartu sasniegšanu, nosakot īpašnieku un augsnes piesārņojuma izraisītāju atbildību. Tas nozīmē, ka arī piemērojot principu “maksā piesārņotājs”, pie atbildības var saukt ne tikai piesārņojuma izraisītāju, bet arī citas atbildīgās puses. Komiteja vēlētos uzsvērt, ka valstu līmenī būtu jānosaka, kurš īsti uzskatāms par atbildīgo pusi.

1.18

RK pauž bažas par to, ka saskaņā ar Lēmumu 1999/468/EK (komitejas procedūra) paredzēts veidot komiteju, kas noteiks ES direktīvas konkrētās prasības, it īpaši augsnes piesārņojuma riska novērtēšanas kritērijus. Šajā gadījumā būtu jāizvēlas tāda procedūra, kas ļautu nodrošināt pietiekamu visu ieinteresēto pušu (stakeholders) līdzdalību un interešu ievērošanu.

1.19

Direktīvas 16. pantā aprakstīts, kāda veida informācija, kas attiecas galvenokārt uz vietējo un reģionālo pašvaldību atbildības jomu, ir jāsniedz obligāti. Komiteja uzskata, ka ir jāizvairās no nevienmērīgas pašvaldību un reģionu uzdevumu sadales. Šajā sakarā jāatzīmē, ka tādu pašu uzmanību, cilvēkresursus un finanšu resursus, ko velta ziņojumu sagatavošanai, nevar vienlaicīgi veltīt augsnes degradācijas novēršanas pasākumiem, kaut gan augsnes degradācijas samazināšanas pasākumi ir prioritārs mērķis.

1.20

Komiteja piekrīt, ka ir svarīga augsnes politikas ārējā integrācija nozaru politikās, kā arī regulējuma noteikšana visos pārvaldes līmeņos (3. pants). Nozaru politiku īstenošanas sakarā obligātā kontrole, pamatojoties uz pieejamajiem datiem (augsnes pārbaudes) jāvērtē atturīgi. Kontrole ir būtiska tikai augsnes apdraudējuma gadījumos. Tā kā politika jau nosaka ietvarus, augsnes pārbaudes tās izpildes gaitā parasti ir liekas. Sarežģītākās un kompleksākās situācijās jau tagad ir obligāti jāsniedz ziņojums par ietekmi uz vidi.

1.21

Komiteja pauž bažas par administratīvo slogu, kas tiek uzlikts vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tām nosakot riska zonas un pildot pienākumu reizi desmit gados tās pārskatīt (6. pants), kā arī tām sniedzot piesārņoto teritoriju pārskatu (10. un 11. pants).

1.22

Komiteja secina, ka direktīvas projektā iekļauta vesela virkne prasību, kas paredz obligātu datu vākšanu un pārskatu sniegšanu, kā arī norādes par plānu un programmu izstrādāšanu, kas, iespējams, būs saistīta ar obligātu prasību veikt to stratēģisko vides novērtējumu. Minēto prasību izpilde radīs ievērojamu papildu administratīvo slogu. ES tiesību aktos cik vien iespējams jāatsakās no prasībām sniegt pārskatus un izstrādāt plānus un programmas, paredzot to stratēģiskā vides novērtējuma veikšanu.

1.23

Komiteja uzskata, ka sabiedrības iesaistīšana pieļaujama tikai gadījumos, kas paredzēti Direktīvā par brīvu piekļuvi vides informācijai.

1.24

Komiteja izsaka cerību, ka tas neuzliks atbildīgajām iestādēm tiešu pienākumu piesārņoto teritoriju attīrīšanas un pārvaldības jomā (13. pants). Atbildīgās iestādes nodrošina attīrīšanas pasākumu veikšanu. Abi minētie aspekti ir jāņem vērā attiecībā uz dalībvalsts likumdošanu un reglamentējošiem noteikumiem, kā arī attiecībā uz augsnes stāvokli. Pats par sevi saprotams, ka atbildīgo iestāžu pienākums ir attīrīt piesārņotās teritorijas.

1.25

Komiteja izsaka gandarījumu par augsnes attīrīšanu, kuras pamatā ir funkcionalitāte (1.1. un 13.2. pants). Pasākumi tiek noteikti atbilstoši augsnes (pašreizējai) izmantošanai.

1.26

Ietekmes novērtējumā ir teikts, ka pasākumi augsnes degradācijas novēršanai ir ar lielu sabiedrisko labumu. Komiteja piekrīt šim secinājumam, tomēr piebilst, ka, pirms iegūt minēto labumu, augsnē vispirms ir jāiegulda. Pieredze liecina, ka augsnes sanācijas projekti īpaši vietējās un reģionālajās pašvaldībās finanšu līdzekļu trūkuma dēļ bieži apstājas.

1.27

Komiteja uzskata, ka ziņojums par augsnes stāvokli (12. pants) ir Eiropas atbalsts piesārņoto teritoriju apzināšanai: šis ziņojums, pirmkārt, sekmē piesārņoto teritoriju saraksta atjaunināšanu un, otrkārt, pārredzami informē citu dalībvalstu pārstāvjus, kas ieinteresēti zemes pirkšanā, ļaujot tādējādi izvairīties no ekonomiskiem zaudējumiem. Līdz ar to tiek īstenots princips “piesārņotājs maksā” (4. pants).

1.28

Komiteja uzskata, ka, nosakot augsnes aizsardzības funkciju pasākumus, ir jāņem vērā ne tikai sociālie un ekonomiskie aspekti, bet arī drošības apsvērumi un iespējamā arheoloģiskā, ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā mantojuma atrašanās minētajās zonās (8. pants).

1.29

Komiteja uzskata, ka Komisija, izvirzot prasību izveidot valsts finansēšanas mehānismus piesārņoto vietu sanācijai (13. pants), nepietiekami ņēmusi vērā īpašos reģionālos (finansēšanas) mehānismus, kas līdz šim veiksmīgi darbojušies. ES prasības minētajā jomā varētu radīt tikai šķēršļus.

1.30

Komiteja uzskata, ka viens no Komisijas priekšlikuma nozīmīgākajiem punktiem ir informācijas apmaiņas ieviešana (17. pants). Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ņemot vērā to praktiskās zināšanas un uzkrāto pieredzi, kā arī to līdzdalību riska zonu noteikšanā, ir aktīvi jāiesaistās šajā informācijas apmaiņas procesā.

2.1

Komiteja uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jāizstrādā izmaksu ziņā izdevīgu pasākumu kopums, no kura dalībvalstis varētu rast ierosmi savu pasākumu programmu izstrādei. Dalībvalstis, kas vēl nav izstrādājušas augsnes politiku, vai dalībvalstis, kuras to šobrīd izstrādā, var veikt efektīvus pasākumus tikai ar nosacījumu, ka tām ir pieejams pietiekami plašs informācijas klāsts.

2.2

Komiteja ierosina neuzspiest vispārēju datus iesniegšanas pienākumu Eiropas līmenī, bet drīzāk ļaut dalībvalstīm izmantot pašām savas datu iesniegšanas sistēmas un nodrošināt Eiropas Komisijai pieeju minētajai informācijai (16. pants).

2.3

Ar riska zonu noteikšanu saistīto administratīvo slogu var mazināt, iepriekš apzinot konkrētos augsnes (vai atsevišķu augsnes kārtu) riska faktorus attiecīgajā dalībvalstī (6. pants). Attiecībā uz riska zonu atkārtotu pārbaudi un piesārņoto teritoriju apzināšanu visaptveroša pārskatīšana nav nepieciešama. Pietiekama būtu uz pārbaudes datiem pamatota sarakstu atjaunināšana.

2.4

Komiteja ierosina, kā jau minēts tematiskajā stratēģijā, precizēt Eiropas Komisijas pētījumu grafiku un atspoguļot tajā prioritātes un termiņus. Kā galvenā prioritāte ir jāizvirza pētījums par klimata pārmaiņu ietekmi uz augsni. Viena no potenciālajām/reālajām klimata pārmaiņu sekām ir paātrināta organisko vielu degradācija. Ņemot vērā organisko vielu būtisko lomu augsnes procesos, klimata pārmaiņas var radīt nopietnas sekas attiecībā uz augsnes ilgtspējīgu pārvaldību.

1.

dalībvalstis nosaka un uzskaita riska zonas (skatīt Komisijas priekšlikuma direktīvai 16. panta 1. punkta b), c) un e) apakšpunktu);

2.

Eiropas Komisija izveido 17. pantā paredzēto pasākumu apkopojumu (skatīt 10. ieteikumu);

3.

dalībvalstis izstrādā pasākumu kopumu (skatīt Komisijas priekšlikuma direktīvai 16. panta 1. punkta a), d), f) un g) apakšpunktu).

30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/48

—

atzinīgi vērtē Komisijas tematisko stratēģiju, jo tai raksturīga integrēta un visaptveroša pieeja ar pesticīdu lietošanu saistītajiem jautājumiem, un šāda pieeja sekmē labāku vides aizsardzību minētajā jomā;

—

pauž bažas par to, ka līdzšinējais regulējums nav bijis pietiekams, lai nepieļautu, ka jau gadiem ilgi palielinās pesticīdu atlieku daudzums pārtikā; tādēļ pozitīvi vērtē to, ka tematiskajā stratēģijā paredzēts stingrāk uzraudzīt pesticīdu atlieku daudzumu pārtikā;

—

uzskata, ka ierosinātajā iedalījumā zonās, ko paredz priekšlikums regulai par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, nav pietiekami ņemti vērā zonu teritorijā pastāvošie ģeoloģiskie, ģeogrāfiskie un hidroloģiskie apstākļi. Tā kā tie nav vienādi, atšķiras bīstamu pesticīdu perkolācijas un izskalošanās risks, un tam būtu jāatspoguļojas regulējumā; izsaka nožēlu par to, ka, veicot iedalījumu zonās, nav ņemti vērā pašreiz dalībvalstīs spēkā esošie pesticīdu lietošanu regulējošie standarti. Ja iedalījums zonās tiks saglabāts, tad katra zona vismaz būtu jāiedala vairākās vienībās;

—

uzskata, ka Komisijas ierosinājums par pesticīdu obligātu savstarpēju zonālo atzīšanu nav ideāls risinājums, jo tādējādi var palielināties virszemes ūdeņu piesārņojums ar pesticīdiem;

—

uzskata, ka Regulas COM(2006) 388 juridiskais pamatojums ir jāpaplašina, tajā iekļaujot arī atsauci uz EK Līguma 175. pantu, kas attiecas uz vides aizsardzību;

—

aicina izvirzīt kvantitatīvus pesticīdu patēriņa samazināšanas mērķus.

1.1

atzinīgi vērtē Komisijas tematisko stratēģiju, jo tai raksturīga integrēta un visaptveroša pieeja ar pesticīdu lietošanu saistītajiem jautājumiem, un šāda pieeja sekmē labāku vides aizsardzību minētajā jomā;

1.2

pozitīvi vērtē to, ka Komisija nepārtraukti atjauno Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes procedūras un funkcijas. Tādējādi tiek panākts, ka ES regulējums attiecīgajā jomā atbilst jaunākajiem zinātnes atklājumiem, un tam ir pozitīva ietekme uz vidi un iedzīvotāju veselību;

1.3

atbalsta tematiskās stratēģijas mērķus, proti, augstāka vides un iedzīvotāju veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ierobežojot pesticīdu lietošanu un veicinot pētījumus par nekaitīgākām alternatīvām;

1.4

piekrīt tam, ka noteikumi par datu aizsardzību nav jāattiecina uz tādiem datiem, kas iegūti, veicot izmēģinājumus ar dzīvniekiem. Tādējādi tiks panākts, ka izmēģinājumus neatkārto bez vajadzības, un šādu izmēģinājumu skaits tiks pēc iespējas samazināts;

1.5

pozitīvi vērtē to, ka tematiskajā stratēģijā būs noteiktas pamatnostādnes tieši pesticīdu lietošanas jomā; līdzšinējais Kopienas regulējums šajā jomā nav bijis pietiekams;

1.6

atzinīgi vērtē to, ka stratēģijā ir paredzēti uzraudzības un pārskatu sniegšanas instrumenti, lai uzraudzītu dalībvalstu panākto progresu tematiskās stratēģijas mērķu sasniegšanā;

1.7

atzīst, ka saprātīga pesticīdu lietošana ievērojami palielina ražīgumu, kā tas ir norādīts arī Komisijas izstrādātajā ietekmes novērtējumā (SEC(2006) 894), tomēr atzīst arī to, ka šādu produktu izmantošana joprojām negatīvi ietekmē vidi;

1.8

atzīst arī to, ka pesticīdu nozare ir svarīgs darba devējs ES, jo šajā nozarē kopumā ir aptuveni 26 000 darbavietu; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar ietekmes novērtējumu, īstenojot tematisko stratēģiju, minētajā nozarē tiks izveidotas vēl 3 000 darbavietu un lauksaimniecības nozarē tiks papildus iegūti vismaz 380 miljoni EUR, kā arī atzinīgi vērtē to, ka tematiskā stratēģija kopumā atbilst Lisabonas stratēģijas mērķiem;

1.9

atzinīgi vērtē to, ka stratēģijas mērķis ir uzlabot pesticīdu lietošanas drošību, proti, ir paredzēts pārbaudīt un sertificēt aprīkojumu un pieprasīt, lai pesticīdus uzglabātu drošā veidā, kā arī paredzēts sekmēt izplatītāju un profesionālu lietotāju apmācības iniciatīvas. Tādējādi uzlabosies pesticīdu lietošanas efektivitāte, un ieguvējas būs visas iesaistītās puses;

1.10

pauž bažas par to, ka līdzšinējais regulējums nav bijis pietiekams, lai nepieļautu, ka jau gadiem ilgi palielinās pesticīdu atlieku daudzums pārtikā; tādēļ pozitīvi vērtē to, ka tematiskajā stratēģijā paredzēts stingrāk uzraudzīt pesticīdu atlieku daudzumu pārtikā; uzstājīgi aicina rūpīgi pārbaudīt, vai ir pesticīdu pārpalikums importētā pārtikā un lopbarībā, jo īpaši — tādā, kas importēta no valstīm, kur pesticīdu lietošanas ierobežojumi, iespējams, ir ne tik stingri;

1.11

pozitīvi vērtē to, ka priekšlikumā Direktīvai, ar kuru nosaka Kopienas pamatprincipus pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanā, ir atsauces uz Ūdens pamatdirektīvu. Tādējādi tiks nodrošināta ES centienu saskaņotība vides aizsardzības jomā; tādēļ aicina atsaukties uz Ūdens pamatdirektīvu arī priekšlikumā Regulai par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū;

1.12

pilnībā izprot Komisijas vēlmi veicināt konkurenci, dinamismu un brīvo tirdzniecību Eiropas Savienībā. Tomēr uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai tematiskajā stratēģijā par pesticīdu lietošanu galvenais atskaites punkts būtu vides un iedzīvotāju veselības aizsardzība; vēlas pievērst uzmanību tam, ka iespēja dzert augstas kvalitātes ūdeni tieši no ūdens krāna ir saistīta ar labāku dzīves kvalitāti; pievērš uzmanību arī tam, ka, pārvadājot pudelēs pildītu dzeramo ūdeni (šāda prakse pašreiz tiek piekopta), resursi netiek izmantoti lietderīgi;

1.13

tādēļ uzskata, ka priekšlikumā regulai ietvertais ierosinājums par pesticīdu obligātu savstarpēju atzīšanu trīs apstiprināšanas zonās neapšaubāmi izraisīs pašreizējā regulējuma pasliktināšanos. Vienā zonā ietilpstošās dalībvalstīs ir atšķirīgi apstākļi, tādēļ dažas dalībvalstis joprojām varēs aizstāvēt savas tiesības īstenot stingrākus standartus. Piemēram, vairākās dalībvalstīs neapstrādātu gruntsūdeni izmanto kā dzeramo ūdeni. Ja piespiedu kārtā ieviestu līdz šim aizliegtus pesticīdus, minētā prakse būtu apdraudēta, un tas ietekmētu vietējo un reģionālo pašvaldību un dalībvalstu ekonomiku; vēlas pievērst uzmanību tam, ka iespēja dzert augstas kvalitātes ūdeni tieši no ūdens krāna ir saistīta ar labāku dzīves kvalitāti;

2.1

Reģionu komiteja uzskata, ka ierosinātajā iedalījumā zonās nav pietiekami ņemti vērā zonu teritorijā pastāvošie ģeoloģiskie, ģeogrāfiskie un hidroloģiskie apstākļi. Tā kā tie nav vienādi, atšķiras bīstamu pesticīdu perkolācijas un izskalošanās risks, un tam būtu jāatspoguļojas regulējumā; izsaka nožēlu par to, ka, veicot iedalījumu zonās, nav ņemti vērā pašreiz dalībvalstīs spēkā esošie pesticīdu lietošanu regulējošie standarti. Ja iedalījums zonās tiks saglabāts, tad katra zona vismaz būtu jāiedala vairākās vienībās. Ja iedalījums zonās tiks apstiprināts, tad jāatrod veids, kā, pietiekami aizsargājot patērētājus un vidi, nodrošināt augu aizsardzības produktu lietošanas atļauju savstarpēja atzīšana reģionos, kas atrodas kaimiņos, tomēr iedalīti atšķirīgās zonās;

2.2

uzskata, ka Komisijas ierosinājums par pesticīdu obligātu savstarpēju zonālo atzīšanu nav ideāls risinājums, jo tādējādi var palielināties virszemes ūdeņu piesārņojums ar pesticīdiem. Tādējādi tiktu apdraudēti ūdensorganismi un dažos gadījumos arī putni un mugurkaulnieki, kas dzīvot tikai kādā konkrētā reģionā; uzskata, ka minētā pieeja neatbilst Ūdens pamatdirektīvas vispārīgajām prasībām nepasliktināt ūdens resursu stāvokli;

2.3

uzskata, ka mērķi, ko paredzēts sasniegt ar savstarpējas atzīšanas palīdzību, ir iespējams sasniegt arī citā veidā, proti, īstenojot aktīvāku sadarbību un informācijas apmaiņu starp zonās ietilpstošajām dalībvalstīm un ātri izskatot jautājumu par tādu līdzekļu atzīšanu, kas ir atzīti kādā citā no attiecīgajā zonā ietilpstošām valstīm; tādēļ uzskata, ka pesticīdu obligāta savstarpēja atzīšana ir nelietderīga; uzskata, ka gadījumā, ja prasība par savstarpēju atzīšanu tiks saglabāta, noteikti būtu dziļāk jāizpēta zonālā iedalījuma sekas;

2.4

aicina noteikt stingrākus vides aizsardzības kritērijus, proti, paaugstināt tos kritērijus, kas nav pietiekami, lai saglabātu pašreizējo augsto aizsardzības līmeni; tomēr piekrīt, ka ir jāievieš kritēriji aktīvo vielu apstiprināšanai. Šie kritēriji ir pietiekami stingri, lai nerastos kaitējums veselībai;

2.5

uzskata, ka Regulas COM(2006) 388 juridiskais pamatojums ir jāpaplašina, tajā iekļaujot arī atsauci uz EK Līguma 175. pantu, kas attiecas uz vides aizsardzību. Tam būs nozīme saistībā ar gaidāmajiem jautājumiem par regulas interpretāciju, kā arī saistībā ar dalībvalstu pasākumiem vides aizsardzības jomā;

2.6

piekrīt, ka ir jāievieš princips, ka daži augu aizsardzības līdzekļi jāaizstāj ar mazāk bīstamiem augu aizsardzības līdzekļiem vai metodēm, kas nav ķīmiskas;

2.7

aicina izstrādāt iespējamo aizstājēju izvēles kritērijus, lai būtu iespējams aizstāt vairāk vielu. Jāizstrādā arī noteikumi, lai dalībvalstis varētu aizstāt augu aizsardzības līdzekļus, pamatojoties uz to sastāvā ietilpstošo palīgvielu īpašību izvērtējumu;

2.8

aicina minētajā regulā konsekventi pieskaitīt paaugstināta riska grupai tos pesticīdus, kas var iesūkties gruntsūdeņos;

2.9

aicina atteikties no principa, ka pēc apstiprinājuma pirmās atjaunošanas, ko veic pēc 10 gadiem, aktīvo vielu un augu aizsardzības līdzekļu apstiprinājuma periods ir neierobežots. Šāds noteikums negatīvi ietekmētu vidi un iedzīvotāju veselību, jo netiktu veikta apstiprinājuma atjaunošana gadījumā, ja, piemēram, tiktu ieviestas jaunas prasības attiecībā uz sniedzamajiem datiem vai jaunas vielu novērtējuma pamatnostādnes;

2.10

iebilst pret to, ka tiek ieviesta atvieglota apstiprināšanas procedūra augu aizsardzības līdzekļiem, kas satur “zema bīstamības līmeņa” aktīvās vielas. Visi augu aizsardzības līdzekļi zināmā mērā var apdraudēt cilvēkus un līdzsvaru dabā, tādēļ tiem ir jāpiemēro pilna apstiprināšanas procedūra;

2.11

iesaka pesticīdu pārdošanu un izplatīšanu veikt sertificēta speciālista vai kompetenta mediķa uzraudzībā;

2.12

aicina izvirzīt kvantitatīvus pesticīdu patēriņa samazināšanas mērķus saskaņā ar Sestās vides rīcības programmas ieteikumiem un veicināt tādas ražošanas metodes, kur pesticīdus izmanto maz vai tie vispār netiek izmantoti, kā, piemēram, bioloģiskajā lauksaimniecībā;

2.13

aicina regulas 21. pantā un 43. pantā iekļaut tiešu atsauci uz Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punktu;

2.14

atzinīgi vērtē to, ka tematiskās stratēģijas izstrādes gaitā notikusi plaša apspriešanās, kurā bija iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības; aicina iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības arī tematiskās stratēģijas ekspertu grupā, kuras uzdevums ir konsultāciju sniegšana par paraugpraksi un tematiskās stratēģijas īstenošanas izvērtējums. Vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista arī valsts rīcības plānu izstrādē un īstenošanā. Tā kā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpašas zināšanas par vietējiem apstākļiem, tās šajos forumos, kuros būtu jāiesaista arī pilsoniskā sabiedrība, var sniegt vērtīgu ieguldījumu.

30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/53

—

atzinīgi novērtē Komisijas iniciatīvu veicināt pārredzamību. Eiropas pārredzamības iniciatīvas uzsākšana ir svarīgs solis no Komisijas puses, lai veicinātu ES iestāžu darbības pārredzamību. Lielākai pārredzamībai ir izšķirīga nozīme, lai ES iestādes arī turpmāk būtu uzticamas un demokrātiskas, efektīvas un tuvas iedzīvotāju vajadzībām; šajā sakarā atgādina, ka tad, ja ES patiešām vēlas palielināt savu demokrātisko leģitimitāti, vietējie un reģionālie dalībnieki ir vairāk jāiesaista ES likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesos;

—

tomēr izsaka nožēlu par to, ka minētajā iniciatīvā nav pieminēta vietējā un reģionālā dimensija, un aicina Komisiju vairāk iesaistīt šo līmeni;

—

uzsver, ka ES ir daudzlīmeņu institucionāla partnerība, kurā reģionālās un vietējās pašvaldības ir iesaistītas Eiropas politikas veidošanā valstu un Eiropas Savienības līmenī.

—

uzskata, ka ir vēlreiz jāuzsver vajadzība diferencēt ES iestāžu konsultācijas ar vēlētām vietējām un reģionālajām pašvaldībām un ar tām saistītajām organizācijām, no vienas puses, un lobistu organizācijām, kuras pārstāv īpašas intereses, no otras puses;

—

atzinīgi novērtē to, ka Eiropas Komisija ir uzsākusi pastāvīgu un sistemātisku dialogu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to Eiropas un valsts līmeņa apvienībām jomās, kurās tās atbild par izpildi un ieviešanu; uzskata, ka minētā dialoga organizāciju iespējams uzlabot;

—

atzinīgi novērtē to, ka, ieviešot lobija organizāciju reģistrāciju, palielināsies pārredzamība;

—

tomēr neuzskata, ka kārtība, kas pamatojas uz brīvprātīgas reģistrācijas principu, ir piemērots regulējums, kas nodrošina pietiekamu pārredzamību;

—

izsaka pārliecību, ka ir svarīgi nodrošināt efektīvāku un vienkāršotu turpmākās reģistrācijas procedūru. Eiropas Komisijai būtu jābūt atbildīgai par reģistru.

—

atbalsta Komisijas nodomu uzlabot ES finansējuma izlietojuma pārredzamību un aicina dalībvalstis pārvaldīt Kopienas līdzekļus, izmantojot “dalītu vadību”, t.i., īstenojot struktūrfondu projektus, kas orientēti uz paraugprakses apmaiņas pilnveidošanu. ES finansējuma pārredzamība ir visu atbalsta saņēmēju interesēs;

1)

tā kā pārredzamība ir viens no tādas demokrātijas galvenajiem elementiem, kurā tiek īstenota daudzlīmeņu pārvaldība;

2)

tā kā ir svarīgi precīzāk ievērot subsidiaritātes, proporcionalitātes un tuvuma iedzīvotājiem principus, lai izstrādātu vienkāršu un skaidru Eiropas tiesisko regulējumu, kas ir viegli saprotams Eiropas iedzīvotājiem;

3)

tā kā ir īpaši svarīgi nodrošināt, lai reģionālie un vietējie dalībnieki gan ar RK starpniecību, gan citos veidos būtu pilnībā iesaistīti galveno Eiropas darba kārtības jautājumu risināšanā;

4)

tā kā reģionālajām un vietējām pašvaldībām, ja tās ir pienācīgi iesaistītas normatīvo aktu izstrādē, var būt svarīga loma to izpildē un ieviešanā savās attiecīgajās kompetences jomās,

1.1

atzinīgi novērtē Komisijas iniciatīvu veicināt pārredzamību. Eiropas pārredzamības iniciatīvas uzsākšana ir svarīgs solis no Komisijas puses, lai veicinātu ES iestāžu darbības pārredzamību. Lielākai pārredzamībai ir izšķirīga nozīme, lai ES iestādes arī turpmāk būtu uzticamas un demokrātiskas, efektīvas un tuvas iedzīvotāju vajadzībām; šajā sakarā atgādina, ka tad, ja ES patiešām vēlas palielināt savu demokrātisko leģitimitāti, vietējie un reģionālie dalībnieki ir vairāk jāiesaista ES likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesos;

1.2

uzskata, ka ar pārredzamības iniciatīvu Eiropas Komisija ir uzsākusi ļoti vajadzīgas debates, un ir pārliecināta, ka šīs debates ir īpaši svarīgas tieši tagad, pārdomu perioda un debašu par Eiropas nākotni kontekstā, jo lēmumu pieņēmējiem ir jānodrošina un jāpierāda, ka ES darbojas demokrātiski un efektīvi. Pārredzamības nodrošināšana ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā tuvināt Eiropu tās iedzīvotājiem;

1.3

tomēr izsaka nožēlu par to, ka minētajā iniciatīvā nav pieminēta vietējā un reģionālā dimensija, un aicina Komisiju vairāk iesaistīt šo līmeni; atgādina Komisijas “Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību” (2001. gads) teikto, ka tā nodrošinās to, ka politikas priekšlikumu izstrādes gaitā tiks ņemta vērā reģionālā un vietējā pieredze un apstākļi;

1.4

atzinīgi novērtē Somijas prezidentūras laikā 2006. gada otrajā pusē pieņemto lēmumu tiekties uz lielāku pārredzamību Padomes darbā. Tas, ka Padome ir piekritusi lēmumu pieņemšanas procesu padarīt atklātāku un padomes dokumentus — vieglāk pieejamus, ir ļoti pozitīva tendence; tomēr uzskata, ka tas ir tikai pirmais solis pareizajā virzienā, un aicina Padomi padarīt tās darbu sabiedrībai pārredzamāku. Tas ir svarīgi, lai iedzīvotāji varētu sekot līdzi lēmumu pieņemšanas procesam;

1.5

uzskata, ka jēdziens “neatbilstoša lobēšana” ir jādefinē pēc iespējas precīzāk, lai būtu iespējams uzraudzīt lobistu darbību un pārkāpumu gadījumā viņus sodīt;

1.6

uzskata, ka pārredzamības mērķim jābūt Eiropas Savienības tuvināšanai iedzīvotājiem. Lai veicinātu pārredzamību un tādējādi samazinātu plaisu starp Eiropas iestādēm un iedzīvotājiem, RK uzskata, ka ir ļoti svarīgi veicināt pasākumus, kas, līdzīgi tiem pasākumiem, kuri izstrādāti saskaņā ar “D Plānu — demokrātija, dialogs un diskusijas”, aicina popularizēt ES darbību un kompetenču jomas iedzīvotāju, jo īpaši jauniešu, vidū, kā paredz Jaunatnes forums.

2.1

uzsver, ka ES ir daudzlīmeņu institucionāla partnerība, kurā reģionālās un vietējās pašvaldības ir iesaistītas Eiropas politikas veidošanā valstu un Eiropas Savienības līmenī. Labākais veids, kā nodrošināt ES tiesību atbilstību un izpildāmību, ir konsultācijas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām par būtiskiem jautājumiem, kā arī līdzdalību veicinoša un ar lēmumu pieņemšanu saistīta dialoga un forumu intensifikācija. Šīs pašvaldības atbild par ES politikas īstenošanu un transponēšanu, un tādēļ tām ir liela nozīme pārredzamības nodrošināšanā;

2.2

tomēr atzīst, ka ne tikai Eiropas Savienībai ir pienākums nodrošināt pārredzamību. Dalībvalstīm, kā arī RK un visiem pārvaldes līmeņiem, kurus tā pārstāv, būtu jārāda piemērs, nodrošinot efektīvu, apzinīgi strādājošu un demokrātisku publisko pārvaldi. Tātad arī dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu būt atvērtām un orientētām uz pārredzamības nodrošināšanu savā darbībā;

3.1

uzskata, ka ir vēlreiz jāuzsver vajadzība diferencēt ES iestāžu konsultācijas ar vēlētām vietējām un reģionālajām pašvaldībām kā arī to apvienībām, no vienas puses, un lobistu organizācijām, kuras pārstāv īpašas intereses, no otras puses; uzsver, ka RK kopā ar tās pārstāvētajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir Eiropas pārvaldības sastāvdaļa, un tādēļ tai jābūt cieši iesaistītai visās Eiropas Komisijas iniciatīvās, kas vērstas uz lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamības uzlabošanu Eiropas Savienībā;

3.2

aicina Eiropas Komisiju visām likumdošanas iniciatīvām un neleģislatīvajiem priekšlikumiem pievienot attiecīgā priekšlikuma izstrādes gaitā notikušo sanāksmju un saņemto dokumentu ar nostājas izklāstu sarakstu;

3.3

uzsver, ka tas strukturētais dialogs starp Komisiju un vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām, kas izveidots, pamatojoties uz Balto grāmatu par Eiropas pārvaldību, ir svarīgs solis ceļā uz vietējo un reģionālo pašvaldību reālu iesaisti; atzinīgi vērtē šo procesu un uzsver Komitejas svarīgo lomu šajā jomā;

3.4

atzinīgi novērtē to, ka Eiropas Komisija ir uzsākusi pastāvīgu un sistemātisku dialogu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to Eiropas un valsts līmeņa apvienībām jomās, kurās tās atbild par izpildi un ieviešanu. Dialogu ir svarīgi pastāvīgi attīstīt, lai abas puses no tā gūtu maksimālu labumu; šajā sakarā ir jo īpaši svarīgi stiprināt dialogu, kas notiek šo vietējās un reģionālās pašvaldības ietekmējošo likumdošanas iniciatīvu izstrādes gaitā;

3.5

uzskata, ka minētā dialoga organizāciju iespējams uzlabot, un tādēļ ierosina:

3.6

aicina Komisiju pilnveidot pašreizējos instrumentus, ko izmanto atgriezeniskās saiknes nodrošināšanai par atzinumiem, kas satur konkrētas atbildes uz Komisijas konsultatīvajiem pieprasījumiem, un vērā ņemamus priekšlikumus, kuros ir atspoguļotas reģionālās un vietējās intereses. Turklāt Komisijai būtu vismaz jāpamato vai jāpaskaidro iemesli, kādēļ tā nav ņēmusi vērā Komitejas ieteikumus;

3.7

uzskata, ka 2002. gadā ieviestās pamata prasības attiecībā uz apspriedēm pavēra jaunas iespējas plašākām konsultācijām ar ieinteresētajām aprindām un padziļinātiem ietekmes novērtējumiem pirms likumdošanas iniciatīvu ierosināšanas. Šie standarti piešķir īpašu nozīmi vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un tā ir nostiprināta RK un Komisijas sadarbības līgumā. Svarīgi ir tas, lai konsultēšanās būtu savlaicīga un sniegtu ieinteresētajām aprindām reālu iespēju reaģēt uz likumdošanas iniciatīvām;

3.8

vēlas, lai Komitejas vadībā paralēli strukturētajam dialogam ar vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām tiktu attīstītas arī cita veida tiešās un pirmslikumdošanas konsultācijas ar reģioniem un pašvaldībām un lai līdz ar to ieinteresēto pušu viedoklis likumdošanas priekšlikumu sagatavošanas posmā tiktu uzklausīts nevis epizodiski, bet gan sistemātiski; šajā sakarā atgādina, ka šādas konsultācijas bija paredzētas Komisijas 2002. gada iniciatīvā par minimālo konsultāciju standartu noteikšanu un ka šajā sakarā tika prasīts, lai RK rīkotos proaktīvi, organizējot konsultācijas pēc Komisijas pieprasījuma (4);

3.9

izsaka nožēlu, ka Zaļajā grāmatā par Eiropas pārredzamības iniciatīvu un jaunajā ietekmes novērtēšanas stratēģijā nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības teritoriālajam aspektam; tādēļ aicina Komisiju iekļaut konsultācijas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām visos vairāku līmeņu pārvaldības pasākumos un konsultāciju metodi, ko tā jau sekmīgi izmanto kohēzijas politikas jomā, ieviest visās politikās, kas ietekmē reģionālo un vietējo līmeni;

3.10

uzskata, ka ietekmes novērtējumiem jāpilda būtiska funkcija, kas saistīta ar ES tiesību aktu radītā administratīvā sloga mazināšanu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā norādīts atzinumā par tiesību aktu labāku izstrādi (CdR 121/2005);

3.11

joprojām uzskata, ka provizoriskajos ietekmes novērtējumos būtu ne vien jāsniedz likumdošanas iniciatīvas politisko mērķu un piemērotāko politikas instrumentu analīze, bet arī tiesību aktu ietekmes vietējā un reģionālajā līmenī novērtējums finansiālā izteiksmē;

4.1

atzinīgi novērtē to, ka, ieviešot lobija organizāciju reģistrāciju, palielināsies pārredzamība. Lobistu darbība ir vērsta arī uz RK un tās locekļiem kā ES pārvaldības sastāvdaļu, tādēļ Komiteja piekrīt, ka, ieviešot reģistrācijas/akreditācijas sistēmu, var uzlaboties ES politiskā procesa pārredzamība;

4.2

uzsver, ka savas demokrātiskās leģitimitātes dēļ vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības neapšaubāmi atšķiras no komerciālajiem lobistiem un interešu grupām. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir ES pārvaldības struktūras sastāvdaļa. Tādēļ jebkuras reģistrācijas gadījumā šī atšķirība ir jāņem vērā. Tātad vietējās un reģionālās pašvaldības nebūtu jāiekļauj lobistu reģistrā nekādā veidā, kas varētu radīt risku, ka atšķirība starp to lomu un citu sarakstā minēto organizāciju lomu kļūst neskaidra;

4.3

tomēr neuzskata, ka kārtība, kas pamatojas uz brīvprātīgas reģistrācijas principu, ir piemērots regulējums, kas nodrošina pietiekamu pārredzamību. Uz brīvprātības principu balstīta sistēma nenovērsīs sabiedrības neuzticību un aizdomas attiecībā uz iestāžu konsultācijām ar privātpersonām. Reģistrācija būtu jāpadara par nosacījumu jebkuras lobija organizācijas piekļuvei jebkurā ES iestādē, šāds noteikums jau ir spēkā Eiropas Parlamentā;

4.4

izsaka pārliecību, ka ir svarīgi nodrošināt efektīvāku un vienkāršotu turpmākās reģistrācijas procedūru. Eiropas Komisijai būtu jābūt atbildīgai par reģistru. Vajadzētu būt tikai vienam kontaktpunktam, kurā varētu reģistrēties visās ES iestādēs, un reģistrācija būtu jāattiecina uz organizācijām kopumā, nevis indivīdiem. Tā kā Komitejas rīcībā jau ir informācija par reģionālajām un vietējām pašvaldībām un tās pārstāvošajām apvienībām, nav vajadzības katrai vietējai un reģionālajai pašvaldībai vai to apvienībām reģistrēties atsevišķi. RK varētu nodot Komisijai informāciju, lai to būtu iespējams iekļaut attiecīgajā reģistra sadaļā;

4.5

uzskata, ka ir jāprecizē, cik bieži, kādi dati un cik daudz datu lobistiem ir jāiesniedz;

5.1

atbalsta Komisijas nodomu uzlabot ES finansējuma izlietojuma pārredzamību un aicina dalībvalstis pārvaldīt Kopienas līdzekļus, izmantojot “dalītu vadību”, t.i., īstenojot struktūrfondu projektus, kas orientēti uz paraugprakses apmaiņas pilnveidošanu. ES finansējuma pārredzamība ir visu atbalsta saņēmēju interesēs;

5.2

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot tīmekļa vietni, kurā iespējams piekļūt pašreizējai informācijai par projektu un programmu atbalsta saņēmējiem. Lai sniegtu informāciju, ko var salīdzināt visu ES dalībvalstu iedzīvotāji un kas līdz ar to ir pārredzama, Komisijai būtu centralizēti jāpublicē attiecīgie dati. ES iedzīvotāju interesēs būtu arī saņemt informāciju par gūto pieredzi un iniciatīvām ar humānu ievirzi.

5.3

atzinīgi vērtē Zaļajā grāmatā ietverto priekšlikumu izveidot vienotus Kopienas noteikumus attiecībā uz ES finansējuma izlietojuma publiskošanu.

6.1

izsaka gandarījumu par to, ka 2001. gadā Komisija nodrošināja piekļuvi ES iestāžu un struktūru nepublicētajiem dokumentiem ar dokumentu reģistra palīdzību vai pēc individuāliem pieprasījumiem, un uzsver, ka 2002. gadā tā veica nākamo soli šajā virzienā, ieviešot Labas administratīvās prakses kodeksu, kurā definēti dokumentu publiskās pieejamības noteikumi. Abas iniciatīvas ir uzskatāmas par nozīmīgu soli Eiropas Komisijas darba pārredzamības nodrošināšanā;

6.2

ar cerībām gaida Regulas Nr. 1049 pārskatīšanu un pauž gatavību sniegt savu ieguldījumu šajā procesā.

30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/58

—

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, bet īpaši — ierosināto stratēģijas izstrādi, lai efektīvi veicinātu un aizsargātu bērna tiesības ES iekšējā un ārējā politikā un lai atbalstītu dalībvalstu centienus šajā jomā;

—

atzinīgi vērtē Bērnu tiesību nodaļas izveidi Komisijā un atzīmē to būtisko lomu, kas piešķirta koordinatoram bērnu tiesību jautājumos, lai nodrošinātu sekmīgu stratēģiju, tomēr izsaka cerību, ka tiks piešķirti pietiekami apjomīgi līdzekļi un ka koordinatoram tiks piešķirts pietiekami augsts statuss un politiskā ietekme, kas ir vajadzīga, lai nodrošinātu minētās institūcijas mērķu sasniegšanu; aicina izskaidrot, kādā veidā koordinatora funkcijas papildinās to darbu, ko veic valsts līmenī;

—

izsaka nožēlu, ka vairāk uzmanības nav veltīts mazgadīgu meiteņu, bērnu ar invaliditāti un migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu bērnu stāvoklim kā ES teritorijā, tā arī visā pasaulē; ne arī kvalitatīvas pirmsskolas izglītības nodrošināšanai bērniem, kas jaunāki par 6 gadiem;

—

uzsver, ka stratēģija Eiropas un valstu līmenī spēj izveidot pamatu efektīvākai lēmumu pieņemšanas struktūru, vietējo un reģionālo pašvaldību un nevalstisko organizāciju partnerībai;

—

tomēr izsaka nožēlu, ka paziņojumā nav apliecināta vietējo un reģionālo pašvaldību unikālā loma pakalpojumu nodrošināšanā bērniem un viņu tiesību aizsardzībā un uzsver, ka pašvaldības vēlas un arī spēj būt par partneriem stratēģijas izstrādē un īstenošanā;

—

ierosina nepieciešamos finanšu un cilvēku resursus, kā arī politiskos centienus veltīt paziņojuma pilnveidošanai, kā arī Zaļās grāmatas un stratēģijas izstrādei un iesaka Eiropas Parlamentam apsvērt iespēju ieviest īpašu pasākumu, kas paredzēts stratēģijas un tās ierosināto darbību finansējumam.

1)

ANO Konvencijā par bērna tiesībām noteikts, ka par bērniem uzskatāmas visas personas vecumā līdz astoņpadsmit gadiem;

2)

visas dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par bērnu tiesībām, ne Eiropas Komisija, ne Eiropas Savienība nav un nevar būt šīs konvencijas līgumslēdzēja puse;

3)

attiecībā uz bērnu tiesībām ES līgumos ietverts tikai ierobežots juridiskais pamats; tam ir ietekme uz iespējamajiem budžeta avotiem;

4)

ir atzīta ģimenes centrālā loma un īpaši vecāku loma, kā arī dalībvalstu atbildība saistībā ar atbalstu vecākiem, tiem pildot bērnu audzināšanas un aprūpes pienākumus;

5)

Eiropas Savienības nākotnei būtiski svarīga ir bērnu tiesību aizsardzība un sekmēšana, kā arī bērniem draudzīgas un integrējošas sabiedrības izveide;

6)

bērnu un jauniešu savlaicīga iesaistīšana sabiedriskajā darbībā ir ļoti nozīmīga integrējošas un demokrātiskas sabiedrības attīstībai;

7)

vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir unikālas iespējas, lai veicinātu un aizsargātu bērnu tiesības, ievērojot pašvaldību atbildību par materiālo vidi, sabiedrisko transportu un izglītības pieejamību, veselības aprūpi, izklaidi, atpūtu un darba tirgu jauniešiem, kā arī to lomu bērnu dzīves apstākļu uzraudzībā, piemēram, izmantojot sociālo palīdzību un datu apkopošanu,

1.1

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, bet īpaši — ierosināto stratēģijas izstrādi, lai efektīvi veicinātu un aizsargātu bērna tiesības ES iekšējā un ārējā politikā un lai atbalstītu dalībvalstu centienus šajā jomā;

1.2

atzīst, ka ieguldījums bērnos šodien ir ieguldījums mūsu nākotnē un turpmākajā Eiropas integrācijas padziļināšanā un stiprināšanā;

1.3

izsaka nožēlu par ES konstitucionālā procesa blokādi, ņemot vērā to, ka Konstitucionālajā līgumā un Pamattiesību hartā bērna tiesības ir nepārprotami atzītas;

1.4

atzinīgi vērtē apliecinājumu tam, ka dalībvalstīm obligāti jāievēro starptautiski nolīgumi, it īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par bērna tiesībām (UNCRC), kuru ir ratificējušas visas dalībvalstis; tomēr izsaka nožēlu par to, ka noteiktāk nav uzsvērta nepieciešamība dalībvalstīm iespējami ātrāk izpildīt to pastāvošās saistības Eiropas un starptautiskā līmenī attiecībā uz bērnu tiesībām;

1.5

atzinīgi vērtē apliecinājumu tam, ka gandrīz pilnīgā UNCRC ratifikācija visā pasaulē nodrošina īpaši stabilu pamatu Eiropas Komisijas un ES sastāvā neietilpstošu valstu sadarbībai, bet izsaka nožēlu, ka paziņojumā nav īpaši uzsvērtas iespējas izmantot tādu potenciālu kā UNCRC ratifikācija visās dalībvalstīs, kas varētu būt par pamatu dalībvalstu kopīgai rīcībai;

1.6

atzinīgi vērtē Bērnu tiesību nodaļas izveidi Komisijā un atzīmē to būtisko lomu, kas piešķirta koordinatoram bērnu tiesību jautājumos, lai nodrošinātu sekmīgu stratēģiju, tomēr izsaka cerību, ka tiks piešķirti pietiekami apjomīgi līdzekļi un ka koordinatoram tiks piešķirts pietiekami augsts statuss un politiskā ietekme, kas ir vajadzīga, lai nodrošinātu minētās institūcijas mērķu sasniegšanu; aicina izskaidrot, kādā veidā koordinatora funkcijas papildinās to darbu, ko veic valsts līmenī;

1.7

atbalsta Komisijas ierosinātos īstermiņa pasākumus atsevišķu steidzamu problēmu pārvarēšanai, jo īpaši vienota sešciparu tālruņa numura izveidi bērnu palīdzības līnijām ES teritorijā, kā arī atsevišķa telefona numura izveidi bērnu palīdzības līnijām, kas paredzētas pazudušiem vai seksuāli izmantotiem bērniem un uzskata, ka šo palīdzības līniju skaits būtu jāpalielina, pateicoties saskaņotam protokolam attiecībā uz bērnu nolaupīšanu starpvalstu līmenī. Turklāt uzskata, ka jaunām bērnu palīdzības līnijām nebūtu jādublē, bet gan jāpapildina valstu un reģionālā līmenī jau pastāvošās palīdzības līnijas un ka dalībvalstu paraugprakses apmaiņas ietvaros būtu jāinformē par šādu pakalpojumu ieviešanu;

1.8

atzīmē, ka Komisijas paziņojumā nav norādīts tas, ka stratēģija noteiks minimālos standartus un ietvers aptverošus uzstādījumus ar skaidriem mērķiem un laika grafikiem;

1.9

atzīmē, ka šobrīd nedarbojas tādas sistēmas, kas var nodrošināt aptverošus, salīdzināmus un atbilstīgus datus par noteiktiem rādītājiem visās dalībvalstīs; atgādina, ka ar atklātās koordinēšanas metodes palīdzību turpinās darbs, lai izstrādātu rādītāju (rādītāju kopumu) par bērnu labklājību, kā arī statistikas datus par nabadzību, kas saistīta ar ienākumu līmeni, par materiālo trūkumu un mājokļa jautājumu, daudzi citi datu apkopojumi jau pastāv dalībvalstu un reģionālajā/vietējā līmenī;

1.10

uzsver, ka bērni nav viendabīga grupa, viņu vajadzības ir atšķirīgas, piemēram, atkarībā no bērna vecuma, spējām, dzimuma, tautības un ģimenes formas;

1.11

izsaka nožēlu, ka vairāk uzmanības nav veltīts nepavadītiem nepilngadīgajiem, mazgadīgo meiteņu, bērnu ar invaliditāti un migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu bērnu stāvoklim kā ES teritorijā, tā arī visā pasaulē; ne arī kvalitatīvas pirmsskolas izglītības nodrošināšanai bērniem, kas jaunāki par 6 gadiem; iekļaujot aprūpes pakalpojumu un aizsardzības nodrošināšanu visiem iepriekš minētajiem bērniem;

1.12

izsaka nožēlu, ka nav atsauces uz kvalitatīvas “sākotnējās izglītības” nodrošināšanu bērniem līdz sešu gadu vecumam, neskatoties uz ES kvantitatīvo mērķu pieņemšanu un uz to, ka “bērnu aprūpes” pakalpojumi ir ES ilgtermiņa un prioritārs politikas mērķis;

1.13

uzsver, ka stratēģija Eiropas un valstu līmenī spēj izveidot pamatu efektīvākai lēmumu pieņemšanas struktūru, vietējo un reģionālo pašvaldību un nevalstisko organizāciju partnerībai;

1.14

tomēr izsaka nožēlu, ka paziņojumā nav apliecināta vietējo un reģionālo pašvaldību unikālā loma pakalpojumu nodrošināšanā bērniem un viņu tiesību aizsardzībā un uzsver, ka pašvaldības vēlas un arī spēj būt par partneriem stratēģijas izstrādē un īstenošanā;

1.15

uzsver to, ka, izstrādājot rīcības stratēģiju, būtu pilnībā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

1.16

pozitīvi vērtē atziņu par to, ka “bērnu stāvokli ietekmē arī vieta, kur viņi dzīvo”; bērni var nonākt nelabvēlīgā situācijā tādēļ, ka visiem nav vienlīdzīgi pieejama kvalitatīva izglītība, veselības aprūpe, sabiedriskais transports, izklaides un atpūtas objekti, tāpat arī informācija un iespējas piedalīties pilsoniskās sabiedrības dzīvē; vēlētos, lai lielāka uzmanība tiktu pievērsta pilsētās, priekšpilsētās un citās dalībvalstu īpašās teritorijās pastāvošajiem apstākļiem;

1.17

uzsver to, ka daudzas vietējās un reģionālas pašvaldības tiešā veidā finansē un īsteno attīstības politiku trešās valstis, atbalstot infrastruktūru un nozīmīgākos pakalpojumus, sadarbojoties ar vietējo pārvaldi, daloties pieredzē un nododot iemaņas, un ka pastāv iespējas vel vairāk pievērsties šīm bērnu tiesībām veltītajam darbam;

1.18

atzinīgi vērtē apliecinājumu tam, ka bērniem ir tiesības izteikt viedokļus par jautājumiem, kas ietekmē viņu dzīvi; tāpat arī atzinīgi vērtē ierosinātos pasākumus, lai bērnus iesaistītu stratēģijas izstrādē. Tas, vai šis darbs būs sekmīgs, lielā mērā būs atkarīgs no vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī bērnu organizāciju iesaistes;

1.19

atzinīgi vērtē nesen publicēto Apvienoto Nāciju Organizācijas pētījumu par vardarbību pret bērniem (1). Ziņojums “aicina valstis aizliegt visa veida vardarbību pret bērniem jebkādā formā, ieskaitot miesas sodus, kaitējošas tradīciju izpausmes, piemēram, piespiedu vai agras laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļojumus un tā dēvētos goda noziegumus, tāpat arī seksuālu vardarbību un spīdzināšanu un cita veida nežēlīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu” (2); iesaka stratēģijas izstrādes gaitā pilnībā ievērot šī pētījuma secinājumus.

2.1

ierosina nepieciešamos finanšu un cilvēku resursus, kā arī politiskos centienus veltīt paziņojuma pilnveidošanai, kā arī Zaļās grāmatas un stratēģijas izstrādei un iesaka Eiropas Parlamentam apsvērt iespēju ieviest īpašu pasākumu, kas paredzēts stratēģijas un tās ierosināto darbību finansējumam;

2.2

uzsver, ka vietējās un reģionālajās pašvaldībās jāsaskata nozīmīgi partneri stratēģijas izstrādei, un aicina Reģionu komiteju kā locekli iekļaut Eiropas bērnu tiesību forumā, tai piedaloties starpiestāžu grupā, un aicina apspriesties ar to par koordinatora ziņojuma izstrādi un darīt šo ziņojumu pieejamu sabiedrībai;

2.3

iesaka noteikt, ka stratēģija ievieš minimālos standartus un iekļauj tālejošu rīcību ar skaidriem uzstādījumiem un mērķiem, pamatojoties uz pamatīgu analīzi;

2.4

iesaka stratēģijā panākt līdzsvaru starp pievēršanos globālajam kontekstam un ES iekšējo un starpvalstu rīcību un dialogu;

2.5

iesaka par prioritāti noteikt salīdzināmu rādītāju kopuma izstrādāšanu un atbilstīgu datu apkopošanu dalībvalstu un, kur tas iespējams, arī reģionālā līmenī;

2.6

aicina nodrošināt atbilstošus resursus, atbalstu un mehānismus, lai veicinātu bērnu līdzdalību stratēģijas izstrādē, iekļaujot arī bērnus no nelabvēlīgiem apstākļiem un mazākumtautību pārstāvjus, kā arī bērnus invalīdus. Šajā procesā bērni būtu jāiesaista jau no mazotnes, izmantojot dažādas piemērotas metodes, kā darbu mākslas jomā, vienkāršas diskusijas u.c. Turklāt apliecina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības spētu arī darīt vairāk, lai veicinātu šādas apspriedes ar bērniem par attiecīgajām politikām, kuras tiek veidotas subnacionālajā līmenī;

2.7

atkārto aicinājumu pilnībā ieviest 1989. gada 20. novembra konvencijas par bērna tiesībām prasības un uzsver šādu tiesību īpašo nozīmi: domas, apziņas un reliģisko uzskatu brīvība; privātās dzīves aizsardzība; aizsardzība pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un atstāšanu bez aprūpes; tiesības uz veselības aprūpi; tiesības uz teorētisko un praktisko izglītību un apmācību; minoritāšu aizsardzība, kā tas noteikts Komitejas atzinumā par integrāciju un migrāciju (CdR 51/2006 fin), kā arī tiesības uz piemērotu uzturu un mājokli;

2.8

šajā sakarā pieprasa, lai pilnībā tiktu atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību būtiskā nozīme, tām nodrošinot svarīgākos pakalpojumus bērniem, piemēram, izglītību un mājokli, bērnu aprūpi un citus sociālos pakalpojumus, tāpat to loma materiālās vides plānošanā, uzraudzībā un uzturēšanā, nodrošinot to, ka bērniem ir pieejams mājoklis, kas ir piemērots un atbilstošs viņu vajadzībām, kā arī atbilstoši izklaides un atpūtas objekti un ka viņi izaug drošā fiziskajā vidē;

2.9

aicina lielāku uzmanību pievērst nepieciešamībai dalībvalstīm iespējami ātrāk izpildīt to pastāvošās saistības Eiropas un starptautiskā līmenī, ieskaitot UNCRC noteiktās saistības likumdošanas un praktiskā izpratnē, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un Eiropas Padomes dokumentos noteiktās saistības. Šis darbs būtu jāiekļauj to pastāvošo ES darbību ietekmes novērtējumā, kas iespaido bērnu tiesības;

2.10

iesaka noteikt, ka analīze ne tikai “izvērtē tās pastāvošo darbību efektivitāti”, bet arī atvieglo dalībvalstu progresa izvērtējumu atbilstoši UNCRC, izmantojot salīdzinošu datu analīzi, kā norādīts ietekmes novērtējumā;

2.11

iesaka noteikt, ka analīzei būtu jāietver arī pārskats par to, vai dalībvalstis ir ratificējušas Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (1993);

2.12

iesaka izmantot atklāto koordinācijas metodi kā mehānismu dalībvalstu sadarbībai un lai mācītos no paraugprakses, kas saistīta ar UNCRC izpildi, kā arī šajā procesā pilnībā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

2.13

iesaka ES un dalībvalstu politikās ņemt vērā bērnu dažādību un viņu atšķirīgās vajadzības; piemēram, bērni, kuru nelabvēlīgā stāvokļa iemesli ir ģeogrāfiskā atrašanās vieta, vecums, dzimums, tautība un invaliditāte. Īpašu uzmanību būs nepieciešams pievērst tādu apstākļu ietekmei kā nabadzība, sociālā atstumtība, invaliditāte, diskriminācija, rasisms, kā arī reliģiskās, valodu un kultūras dažādības nozīmei un mazākumtautību pārstāvju un bēgļu bērnu stāvoklim kā ES teritorijā, tā arī visā pasaulē;

2.14

iesaka iekļaut stratēģijā īpašus mērķus, nodrošinot to, ka visiem bērniem ir vienādas iespējas neatkarīgi no viņu ģeogrāfiskās atrašanās vietas; tas būs saistīts ar rīcības pastiprināšanu cīņai ar bērnu nabadzību un nelabvēlīgo stāvokli izglītības jomā. Šajos pasākumos īpaši svarīga loma būs vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

2.15

iesaka, ka papildus noteiktajiem īstermiņa pasākumiem tiek izstrādāts pasākums policijas spēku starptautiskas sadarbības nodrošināšanai, lai pārbaudītu, vai kādam no tiem darbiniekiem un brīvprātīgajiem, kas strādā ar bērniem, nav reģistrēta kriminālsodāmība; rosina noteikt, ka stratēģijas ietvaros būtu jāapsver ES reģistra izveide par likumpārkāpējiem, kas izdarījuši noziegumus pret bērniem, un lai šis reģistrs būtu pieejams policijas struktūrām;

2.16

mudina stratēģijā pievērsties veidiem, kā labāk attīstīt ģimenes atbalsta pakalpojumus, lai novērstu bērnu izmantošanu un bērnu slepkavības, ko izdara vecāki. Šie pasākumi varētu koncentrēties uz atbalstu vecākiem, bērnu izmantošanas savlaicīgu konstatēšanu un novēršanu, atbalstu izmantošanas upuriem un mehānisma izveidošanu, izskatot aizdomas raisošus bērnu nāves gadījumus, lai tādējādi pārbaudītu valstu iejaukšanās efektivitāti pirms šādiem gadījumiem;

2.17

iesaka stratēģijas ietvaros pievērsties televīzijas, datoru un jauno tehnoloģiju negatīvajai ietekmei uz bērniem, piemēram, nepiemērotu vai pieaugušajiem paredzētu attēlu pieejamībai tīmeklī un arī ar to saistītajam mazkustīgajam dzīvesveidam un tā ietekmei uz bērnu dzīvi. Radniecīgs jautājums ir arī bērnu tiešas uzrunāšanas nelabvēlīga ietekme reklāmās un tirdzniecības veicināšanas pasākumos. Būtu jāsekmē pasākumi tehnoloģiju izmantošanai izglītības jomā, piemēram, bērnu valodas un kulturālās spējas veicinoši televīzijas raidījumi, kas būs īpaši svarīgi migrantu bērniem. Ir nepieciešami arī radoši pasākumi, lai veicinātu kulturālas aktivitātes un darītu tās pieejamas bērniem, piemēram, lasīšana, mūzika un teātris;

2.18

aicina, lai apmācības programmas un līdzekļi, kas izstrādāti kā stratēģijas daļa, būtu pieejami vietējām un reģionālajām pašvaldību struktūrām, šādi iepazīstinot amatpersonas ar jauniem politikas instrumentiem un paraugpraksi;

2.19

iesaka saziņas stratēģiju balstīt uz UNCRC un visas informatīvās kampaņas uzsākt vietējā un reģionālā līmenī, kā arī, lai tās būtu piemērotas vecumam, pieejamas dažādās valodās un bērniem ar invaliditāti;

2.20

iesaka noteikt, ka ES attīstības palīdzībai jānodrošina tās līdzekļu noteiktas daļas ieguldīšana pasākumos, kas paredzēti bērniem, un ka vietējo un reģionālo pašvaldību attīstības politikai trešās valstīs būtu arī jāuzsver tādu pasākumu prioritāte kā prasmju nodošana un politikas izpratne par bērnu tiesībām.

30.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 146/63

—

uzskata, ka platjoslas piekļuves pieejamība par pieņemamu maksu visā ES teritorijā ir būtisks priekšnoteikums, lai nodrošinātu kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, veicinātu reģionu konkurētspēju un ražīgumu un vienmērīgāku informācijas un zināšanu sabiedrības attīstību arī rajonos, kas tradicionāli ir no tās izslēgti. Tā uzskata, ka platjoslas pārklājums jānodrošina tādā pašā mērā kā vispārējie pakalpojumi, piemēram, dzeramā ūdens un elektroenerģijas piegāde;

—

uzskata, ka Komisijas atsauces uz lauku attīstību, struktūrfondu izmantošana un tās vērtējums par valsts finansētu platjoslas piekļuves projektu atbilstību ES tiesību normām ir ļoti svarīgi;

—

cer, ka jaunajos regulējošajos noteikumos par elektroniskajām komunikācijām tiks attīstīta tāda radiofrekvenču spektra izmantošanas politika, kas atbalsta bezvadu platjoslas tehnoloģiju ieviešanu;

—

atbalsta Komisijas aicinājumu dalībvalstīm nostiprināt valsts platjoslas savienojumu stratēģijas, palielinot vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanos;

—

uzskata, ka iekļaujoša e-pārvaldība attiecas gan uz cīņu pret iespējamām jaunām atstumtības formām, kuras rada pakalpojumu sniegšana tīklā (infrastruktūru un kultūras digitālā plaisa), gan uz sociālās iekļautības politikas izstrādi, izmantojot IKT;

—

norāda, ka e-pārvaldības izmantošanai jābūt vērstai gan uz valsts pārvaldes iestāžu sniegto pakalpojumu reorganizāciju un modernizāciju, gan efektivitātes, ražīguma, saimnieciskuma, objektivitātes, pārredzamības, vienkāršošanas un līdzdalības mērķu īstenošanu. Tā uzskata, ka valsts iestādēm noteikti jādalās informācijā par paraugpraksi;

—

iesaka atvieglot sadarbību, zināšanu apmaiņu un atkārtoti izmantojamu risinājumu kopīgu izmantošanu un atbalstīt iniciatīvas, kas vērstas uz lielāku pārredzamību un sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā, īpaši parlamentu lēmumu pieņemšanas procesos.

1.1

uzskata, ka internets ir viens no mūsdienu vissvarīgākajiem jauninājumiem, kura ekonomiskās attīstības potenciāls vēl var nodrošināt būtiskus ieguvumus sakarā ar jaunu pakalpojumu, darba vietu un investīciju iespēju rašanos, ražīguma celšanu, izmaksu pazemināšanu un dzīves kvalitātes uzlabošanu;

1.2

uzskata, ka informācijas tehnoloģiju izvēršanai ir izšķiroša nozīme Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju īstenošanā gan saistībā ar uzlabošanu, ko tās rada esošo uzņēmumu darbībā, gan jaunu un novatorisku uzņēmumu izaugsmē, gan saistībā ar izšķirošo ieguldījumu, ko tās var sniegt strādājošo un iedzīvotāju apmācībā vispārīgi;

1.3

apstiprina, ka ir ļoti svarīgi pastiprināti ieviest pieejamās informācijas tehnoloģijas visos valsts pārvaldes līmeņos, bet jo sevišķi tajās jomās, kurās pārvaldes iestādes ir apņēmušās sniegt pakalpojumus tieši iedzīvotājiem;

1.4

tomēr uzsver, ka tiešsaistes pakalpojumi, kā, piemēram, e-pārvalde (e-Government), e-veselība (e-Health), e-apmācība (e-Learning) un e-publiskais iepirkums (e-Procurement) var kļūt integrējoši un interaktīvāki vienīgi tad, kad, pateicoties platjoslas savienojumiem, tie kļūs plaši pieejami Eiropas Savienības iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

1.5

tāpēc uzskata, ka platjoslas piekļuves pieejamība par pieņemamu maksu visā ES teritorijā ir būtisks priekšnoteikums, lai nodrošinātu kvalitatīvus publiskos pakalpojumus, veicinātu reģionu konkurētspēju un ražīgumu, vienmērīgāku informācijas un zināšanu sabiedrības attīstību arī rajonos, kas tradicionāli ir no tās izslēgti;

1.6

atzinīgi vērtē faktu, ka Paziņojumā daudzviet norādītas nepārprotamas atsauces uz lauku attīstību, tajā skaitā ad hoc finansējuma piešķiršanu, kas liecina, ka Komisija pienācīgi ņem vērā potenciālu, kāds plašai piekļuvei platjoslas pakalpojumiem var būt lauku reģionu konkurētspējas palielināšanā un teritorijas līdzsvarotā attīstībā, kā arī vispārīgi reģionos ar pastāvīgiem nelabvēlīgiem ģeogrāfiskiem vai dabas apstākļiem, kā arī augsto pievienoto vērtību, ko tā var sniegt šajos reģionos tradicionāli pastāvošajām ražošanas nozarēm;

1.7

tādēļ uzskata, ka ir svarīgas atsauces uz tām politikas jomām, kas ir Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta, sevišķi attiecībā uz struktūrfondu izmantošanu, un Konkurences ģenerāldirektorāta kompetencē. Īpaši jāmin Konkurences ģenerāldirektorāta vērtējums attiecībā uz projektu par piekļuvi platjoslas pakalpojumiem lauku reģionos, kurus finansē no valsts līdzekļiem, atbilstību Kopienas tiesību normām;

1.8

pauž bažas par to, ka platjoslas savienojumu ieviešanai var traucēt tirgus nepilnībām raksturīgas parādības, kad investīcijas infrastruktūrās attālos, lauku, mazapdzīvotos rajonos privātie uzņēmēji uzskata par nerentablām vai kur reljefs tās padara īpaši sarežģītas un dārgas. Šāda veida atvērtības un elastīguma izrādīšana ir svarīga un laba zīme, ņemot vērā nozīmi, kāda platjoslas savienojumiem ir minēto reģionu sociāli ekonomiskajā attīstībā;

1.9

atgādina, ka šī apsvēruma atbalstam Reģionu komiteja pēc virknes pasākumu, kādus vietējās un reģionālās pašvaldības ir uzsākušas visā Eiropā, vairākkārtīgas analīzes un apspriešanas ir skaidri norādījusi, ka nav iespējams atrast vienu, visām situācijām pieņemamu risinājumu. Jo īpaši tas, kas piemērots lielajiem pilsētu centriem, var nebūt piemērots, piemēram, neizdevīgā situācijā esošiem reģioniem ar sarežģītu un daudzveidīgu reljefu vai reti apdzīvotiem rajoniem, kur jebkāda veida pakalpojuma sniegšana prasa ievērojamas pūles;

1.10

ņem vērā ievērojamo platjoslas savienojumu izvēršanas pieaugumu, kas noticis pēdējos gados. Tomēr, salīdzinot ar Eiropas līmeņa mērķi līdz 2010. gadam nodrošināt platjoslas savienojumus vismaz 90 % Eiropas Savienības iedzīvotāju, infrastruktūru jomā pastāv dziļa atšķirība starp pilsētu centriem un nomaļajiem rajoniem, kā arī starp vecajām un jaunajām ES dalībvalstīm;

1.11

tomēr uzsver, ka mērķis nodrošināt platjoslas savienojumus 90 % iedzīvotāju nav pietiekams, ja tas nav saistīts ar citiem faktoriem (ģeogrāfiskais sadalījums, iedzīvotāju blīvums utt.). Nelielās kopienās, piemēram, kalnu reģionos, kur bieži vien ir grūtības ieviest vispārējus pakalpojumus (mobilās un fiksētās tālruņa līnijas, virszemes apraide), atlikušie 10 % varētu nozīmēt veselu reti apdzīvotu teritoriju atstumtību;

1.12

turklāt atgādina, ka tad, kad runa ir par atšķirību platjoslas pakalpojumu jomā, īpaša uzmanība jāpievērš atšķirībai starp platjoslas savienojumu ieviešanu un to efektīvu izmantošanu. Lai izlīdzinātu minēto atšķirību, jāveic ar tehnoloģiju nesaistīti papildu pasākumi vietējā līmenī, lai veicinātu platjoslas izmantošanu vecāka gada gājuma cilvēku un nelabvēlīgākā situācijā esošu vai tradicionāli uz jaunumiem mazāk atsaucīgu sociālo grupu, kā, piemēram, lauku iedzīvotāju vidū (apmācības, publiski pieejamas piekļuves vietas u.t.t.);

1.13

visbeidzot uzsver, ka platjoslas transporta infrastruktūras veidošanas un pakalpojumu, kas to izmanto, attīstīšanas ietvaros būs svarīgi pievērst sevišķu uzmanību visu ar drošību saistīto prasību apmierināšanai visos līmeņos, lai nodrošinātu atbilstošus lietotāju privātās dzīves aizsardzības un neaizskaramības standartus.

1.14