16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/1

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz ražojumu tirdzniecību”

—

un par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par ražojumu tirdzniecības vienotu sistēmu”

—

un par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko nosaka procedūras, lai dažus valstu tehniskos noteikumus piemērotu citā dalībvalstī likumīgi tirgotiem ražojumiem, un ar ko atceļ Lēmumu 3052/95/EK”

1.1

Komiteja pilnībā piekrīt viedoklim, ka ir svarīgi nodrošināt brīvās preču aprites principa pilnvērtīgu darbību, kā tas ir noteikts Līgumā un apstiprināts vairākos EK Tiesas spriedumos, lai vienā dalībvalstī likumīgi tirgotos ražojumus bez grūtībām varētu tirgot visā ES teritorijā.

1.2

Komiteja uzskata, ka svarīgākais uzdevums ir nodrošināt tirdzniecības drošību, pārredzamību un efektivitāti, novēršot kontroļu un testu dublēšanos un nodrošinot augstu patērētāju, iedzīvotāju un uzņēmumu aizsardzības līmeni, kā arī pastiprināt koordinācijas un tirgus uzraudzības pasākumus, lai nodrošinātu aktīvu un viendabīgu preču drošības jomā noteikto Kopienas prasību piemērošanu.

1.3

Komiteja uzsver, ka brīva preču aprite ir Eiropas vienotā tirgus konkurētspējas, kā arī ekonomiskās un sociālās attīstības galvenais virzītājspēks un ka drošu un kvalitatīvu ražojumu tirdzniecības prasību pastiprināšana un atjaunināšana ir Eiropas patērētājiem, uzņēmumiem un iedzīvotājiem nozīmīgi faktori.

1.4

Komiteja uzskata, ka ES tiesību aktu, kas attiecas uz precēm, atjaunināšana un vienkāršošana ir neatliekama, ņemot vērā:

1.5

Komiteja atbalsta Komisijas ierosināto normatīvo aktu kopumu minētajā jomā, ja pilnībā tiek:

1.6

Komiteja uzskata, ka kopējo savstarpējās atzīšanas procedūru piemērošanā jānodrošina augsts pārredzamības, juridiskās noteiktības un vienkāršības līmenis,

1.7

Komiteja piekrīt priekšlikumu pamatprincipiem, kuri izstrādāti, ņemot vērā pozitīvo pieredzi, kas gūta atbilstības novērtēšanas jomā, apvienojot “jauno” un “vispārējo” pieeju, un kurus vajadzētu plaši piemērot esošajos un turpmākajos Kopienas tiesību aktos, aptverot visus tirgoto ražojumu aspektus, jo īpaši drošību, veselību un vides aizsardzību.

1.8

Komiteja uzsver, ka ir svarīgi, lai visi piegādes un izplatīšanas ķēdē iesaistītie uzņēmēji — neatkarīgi no tā, vai tie ir ražotāji, pilnvarotie pārstāvji vai importētāji — veiktu atbilstīgus pasākumus un uzņemtos vienlīdzīgu atbildību par to, ka tirgū tiek pārdoti tikai noteikumiem atbilstoši ražojumi.

1.9

Pateicoties ražojumu izsekojamībai, kas nodrošina to uzņēmēju atbildību, kas pārdod preces Eiropas tirgū, minētajiem uzņēmējiem jābūt skaidri identificējamiem, kas ļautu panākt Kopienas noteikumu atbilstīgu izpildi.

1.10

Komiteja uzskata, ka jārisina arī problēmas, kas saistītas ar preču pārdošanu tiešsaistē, ņemot vērā, ka pārdošana tiešsaistē vēl nav pilnībā regulēts tirgus.

1.11

Komiteja uzskata, ka “jaunās pieejas” regulējums ir noteikti jāpilnveido, pieņemot skaidrākus noteikumus attiecībā uz:

1.12

Komiteja piekrīt, ka jānostiprina CE zīmes statuss un nozīme, uzlabojot tās tiesisko aizsardzību un reģistrējot to kā kolektīvu preču zīmi, kas ļautu valsts iestādēm ātri reaģēt un apkarot tās ļaunprātīgu izmantošanu.

1.13

Komiteja atkārtoti uzsver, ka minētajā jomā ļoti svarīga nozīme ir tehniskās standartizācijas procesam, jo “jaunā pieejas” pamatā ir ciešā saikne starp likuma pamatprasībām un Eiropas tehniskajiem standartiem, kuri jāatbalsta un jāizmanto.

1.14

Eiropas akreditācijas sistēmai (EAS), kura jāvērtē kā vispārējas nozīmes pakalpojums un kuras pamatā jābūt starptautiski atzītiem standartiem un skaidrām definīcijām, ir jānodrošina atbilstības novērtēšanas rezultātu vispārēja atzīšana un jānovērš nevajadzīga novērtēšanas dublēšanās.

1.15

Regulas noteikumiem, kas skar EAS, jāattiecas uz visām Eiropas Ekonomiskās zonas akreditācijas iestādēm un to sniegtajiem pakalpojumiem, neatkarīgi no tā, kādus atbilstības novērtēšanas pakalpojumus tās sniedz klientiem.

1.16

Minētajiem noteikumiem:

1.17

Komiteja uzskata, ka jāizveido skaidrs juridiskais pamats Eiropas sadarbībai akreditācijas jomā (European Cooperation for Accreditation) (EA), kā arī jāpalielina un jāprecizē tās nozīme. Visām valstu akreditācijas iestādēm jābūt EA loceklēm nolūkā nodrošināt atbilstību, pārredzamību, ticamību un efektivitāti. Arī dalībvalstīm jāatbalsta EA tīkls.

1.18

Ņemot vērā, ka akreditācijas iestādēm jāparāda, ka tām dāvātā uzticība ir pamatota, Komiteja uzskata, ka tām ir veiksmīgi jāpiedalās savstarpējā novērtēšanā (peer review).

1.19

Komiteja uzskata, ka svarīga ir arī ieinteresēto pušu iesaistīšana. Jaunajā regulā jāparedz, ka tām jābūt pārstāvētām akreditācijas iestādēs.

1.20

Komiteja uzskata, ka jāparedz atbilstoši pasākumi, lai iekšējā tirgū palielinātu izpratni par patērētāju tiesībām un tās tiktu atzītas.

1.21

Tirgus pārraudzības pasākumiem jāattiecas arī uz tiem ražojumiem, kurus aptver Direktīva par produktu vispārēju drošību (VPDD), jo daudzus ražojumus pārdod gan profesionālai lietošanai, gan gala patērētāju vajadzībām. Tāpēc EESK uzskata, ka pilnīgi pamatoti pašreiz izveidota Kopienas ātrās ziņošanas sistēma RAPEX, kas spēj sniegt efektīvu palīdzību tirgus uzraudzībā.

1.22

Eiropas tīklā muitas iestādēm jāsadarbojas ar tirgus uzraudzības iestādēm, lai efektīvi kontrolētu ražojumus, pirms tie tiek nonāk brīvā apritē Eiropas iekšējā tirgū.

1.23

Arī šī iemesla dēļ muitas iestāžu rīcībā jābūt kvalificētiem darbiniekiem, finanšu līdzekļiem un atbilstošām pilnvarām, lai tās varētu efektīvi pildīt tām uzticētos uzdevumus. To rīcībā jābūt arī instrumentiem, kas dod iespēju ātri rīkoties gadījumos, kad tiek ievestas sezonas preces vai preces, kas tiek pārdotas tirgū noteiktu laika posmu.

1.24

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka regulā jāprecizē, ka pierādīta atbilstības trūkuma gadījumā, pasākumi jāveic, ievērojot proporcionalitātes principu.

2.1

Iekšējais preču tirgus ir ne vien izaugsmes katalizators Kopienas iekšienē, bet tas būtiski ietekmē arī Eiropas Savienības konkurētspēju pasaules tirgū. Komiteja jau vairākkārt uzsvērusi, ka “globalizācija ir faktors, kura nozīme ir pieaugusi un kas ir vienlaicīgi gan problēma, gan iespēja. Šo problēmu būs iespējams atrisināt tikai pilnībā izmantojot vienotā tirgus potenciālu” (2).

2.2

Vienotā tirgus pamatu veido brīva preču aprite. Piemērojot Līguma 28.-30. pantu (3), panākts būtisks progress tehnisko normu saskaņošanā ES mērogā, lai novērstu tirdzniecības tehniskos šķēršļus, sevišķi ar “jaunās pieejas” direktīvu palīdzību (pazīstamas arī kā “CE zīmes” direktīvas).

2.3

Līdz ar valstu tehnisko noteikumu ieviešanu tomēr atklājušies trūkumi Līguma noteikumu piemērošanā un izpildē, īpaši nesaskaņoto ražojumu jomā. Vēl pārāk nepilnīgais tiesiskais regulējums un dalībvalstu nesaskaņotā pieeja tirgus uzraudzībai rada nopietnus šķēršļus brīvai tirdzniecībai, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU).

2.4

Komitejai jau uzsvērusi, ka “dalībvalstu pienākums ir nodrošināt ES tiesību normu pienācīgu transponēšanu valstu normatīvajos aktos un piemērošanu” un cik svarīgi, lai “tā normatīvā satvara saturs, kas izveidots dalībvalstu līmenī un ir attiecināms uz uzņēmējiem, darba ņēmējiem, patērētājiem un visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, būtu līdzsvarots un vienlaicīgi pēc iespējas vienkāršāks” (4).

2.5

Komiteja pilnībā atbalsta izvirzītos mērķus, proti, palielināt noteikumu pārredzamību un efektivitāti, kā arī atjaunināt drošu un kvalitatīvu ražojumu tirdzniecības noteikumus, lai nodrošinātu:

2.6

Komiteja atzinumā par tematu “Iekšējā tirgus stratēģija — prioritātes laika posmā no 2003. līdz 2006. gadam” (5) uzsvēra, ka “tirdzniecība ar trešām valstīm attīstījās ātrāk nekā tirdzniecība starp dalībvalstīm” un ka “viens no iemesliem ir tas, ka netiek ievērots savstarpējās atzīšanas princips, kura mērķis ir veicināt patērētāju uzticēšanos ražojumiem no citām valstīm. Vienai dalībvalstij ir jāuzticas atbilstošajai sistēmai, kas darbojas citā dalībvalstī. Efektīva tiesību sistēma, augsti un pārredzami kvalitātes standarti, kā arī iniciatīvas patērētāju izglītošanai ir vissvarīgākie priekšnoteikumi, lai palielinātu preču tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

2.7

Komiteja arī uzsvērusi, ka iekšējā tirgū patērētāji ir ļoti slikti informēti par savām tiesībām, un vairākkārt norādījusi (6) — it īpaši perifērajām valstīm un jaunajām dalībvalstīm — uz minētajiem trūkumiem un veidu, kā valsts un vietējā līmeņa publiskās iestādes bieži izmanto šo nezināšanu.

2.8

Komiteja arī norāda, ka Vienotā tirgus novērtēšanas centrs (VTNC) 2007. gadā minēja četrus būtiskākos šķēršļus iekšējā tirgus veiksmīgai darbībai:

2.9

Komiteja norādīja: “Ar nožēlu jāatzīmē un jāatzīst, ka pēc daudziem Eiropas integrācijas gadiem vairākās dalībvalstīs ES tiesību akti un politikas vēl nav pietiekami iekļautas kā vietējā politiku veidošanas procesa politisks un administratīvs līmenis tajās jomās, kurās dalībvalstis nolēmušas īstenot kopēju politiku un pildīt kopēja lēmumu pieņemšanas procesa rezultātā noteikto” (7).

2.10

Turklāt “efektīva un pārskatāma pieeja ES jautājumiem valstu līmenī ir būtiski nepieciešama, jo 25 dalībvalstīm — katrai ar savu valsts pārvaldes kultūru un tradīcijām, kā arī pārvaldes procesiem — ir jāievēro acquis, kas ietver arī vienādas prasības attiecībā uz ES tiesību aktu izstrādi, transponēšanu, ieviešanu un izpildi (8)”.

2.11

Kok kga ziņojumā (9) norādīts, ka “preču brīvu apriti ES joprojām kavē daudzi vietējie noteikumi, kurus nereti piemēro patvaļīgi, klaji pārkāpjot savstarpējās atzīšanas principu (10)”.

2.12

Saistībā ar iepriekš minēto Komiteja uzskata, ka nolūkā nodrošināt Eiropas integrācijas nākotni, patērētāju un iedzīvotāju aizsardzību, kā arī Eiropas uzņēmumu attīstību steidzami jāveic šādi prioritāri pasākumi:

3.1

Komisija secinājusi, ka “iekšējais tirgus vēl nav pilnībā izveidots”:

3.2

Lai risinātu minētās problēmas, Komisija ierosina:

3.3

Pirmajā priekšlikumā regulai [COM(2007) 36 galīgā redakcija] ierosināts atcelt pašreizējo informācijas apmaiņas kārtību, un tajā aplūkoti daži nesaskaņotās jomas aspekti:

3.4

Ar priekšlikumu lēmumam [COM(2007) 53 galīgā redakcija] tiek izveidota vispārēja sistēma turpmākajiem tiesību aktiem atsevišķās nozarēs. Minēto sistēmu veido:

3.5

Otrajā priekšlikumā regulai [COM(2007) 37 galīgā redakcija] paredzēts pastiprināt akreditācijas un tirgus uzraudzības noteikumus, lai varētu ātri identificēt neatbilstošos ražojumus un izņemt tos no tirgus. Priekšlikuma galvenais mērķis ir saskaņotā telpā nodrošināt preču brīvu apriti,

4.1

Komiteja ir pilnībā piekrīt viedoklim, ka brīva preču aprite ir Eiropas vienotā tirgus konkurētspējas, kā arī ekonomiskās un sociālās attīstības galvenais virzītājspēks un ka prasību par drošu un kvalitatīvu ražojumu tirdzniecību pastiprināšana un atjaunināšana ir nozīmīgs faktors Eiropas patērētājiem, uzņēmumiem un iedzīvotājiem.

4.2

Pēdējo piecdesmit gadu laikā vienotais preču tirgus veicinājis arvien lielāku Eiropas ekonomisko tuvināšanos. Pašlaik tirdzniecība starp ES 27 dalībvalstīm veido divas trešdaļas no ES tirdzniecības kopapjoma.

4.3

EK dibināšanas līguma 28. un 30. panta (13) ieviešana, “vecās” un “jaunās” pieejas tehnisko noteikumu saskaņošanas process, kā arī pareiza savstarpējās atzīšanas principa piemērošana ir svarīgākie pamatnosacījumi Kopienas iekšējās tirdzniecības attīstībai.

4.4

ES tiesību aktu, kas attiecas uz precēm, atjaunināšana un pielāgošana ir kļuvusi neatliekama vairāku iemeslu dēļ: Līguma noteikumu piemērošanā un ieviešanā konstatētās problēmas, dalībvalstu saskaņotas pieejas trūkums tirgus uzraudzības jomā, atbilstības novērtēšanas iestāžu trūkumi un CE zīmes juridiskās aizsardzības nepilnības, nesaskaņoti un sarežģīti Eiropas tiesību akti, kas bieži atkārtojas un pārklājas ar dažādām procedūrām, kā arī uzņēmumu, pārvaldes iestāžu un iedzīvotāju vājā informētība par viņu tiesībām un pienākumiem.

4.5

Komiteja atbalsta Komisijas iniciatīvu, jo īpaši tādēļ, ka atzinumos par vienoto tirgu (14) pati jau uzsvērusi un vairākkārt norādījusi uz tās nepieciešamību. EESK atbalsta iesniegtos priekšlikumus, ja tajos tiks iekļauti šajā atzinumā izteiktie ieteikumi.

4.6

Komiteja uzskata, ka, vērtējot ierosinātos pasākumus, jālieto četri pamatkritēriji, lai nodrošinātu, ka minētie pasākumi iekļaujas jau esošajā Kopienas sistēmā:

4.7

Komiteja uzskata, ka Komisijas priekšlikumi paver tālākvirzības iespējas, jo tie paredz:

4.8

Komiteja pilnībā piekrīt, ka jāuzlabo pilnvaroto iestāžu akreditācijas sistēmas kvalitāte un jānosaka stingrāki kritēriji šo iestāžu nozīmēšanai, pārvaldībai un pārraudzībai, izveidojot tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu decentralizētās sistēmas saskaņotību, salīdzināmību un koordināciju nolūkā panākt tās ticamību un nostiprināt savstarpējo uzticēšanos.

4.9

Arvien lielākās globalizācijas apstākļos tirgus uzraudzības sistēmai jākalpo kā kopīgam tiesiskam regulējumam, kas nodrošina efektīvu un saskaņotu tiesību aktu piemērošanu visā Kopienas teritorijā.

4.10

RAPEX (Kopienas ātrās ziņošanas sistēma) 2006. gada ziņojumā par bīstamām patēriņa precēm (15) norādīts, ka neatbilstošu un potenciāli bīstamu ražojumu nonākšanas tirgū nav pieļaujama.

4.11

Attiecībā uz CE zīmi, kas nav kvalitātes, bet atbilstības zīme, Komiteja uzskata, ka ir būtiski atjaunot uzticību atbilstības zīmēm. Jāatjauno CE zīmes nozīme, paredzot plašākas iespējas sodīt ar to saistītos pārkāpumus, kā arī nodrošinot juridisko aizsardzību svarīgajam elementam visās “jaunās pieejas” direktīvās, kas pašlaik aptver 20 ražošanas nozares.

4.12

Attiecībā uz pašreizējo tiesisko regulējumu Komiteja uzskata, ka nesaskaņotība, noteikumu pārklāšanās un juridiskā nenoteiktība varētu būt visas sistēmas visredzamākais trūkums, kas rada nopietnus zaudējumus patērētājiem, uzņēmumiem, iedzīvotājiem un visai pilsoniskajai sabiedrībai kopumā.

4.13

Tiesību aktu pārklāšanās un ar citiem ES mērķiem un politikas virzieniem saistīto iniciatīvu nepietiekamās saskaņotības dēļ pārmērīgi palielinājusies birokrātija un ievērojami apgrūtināta ir dažādo procedūru faktiskās īstenošanas termiņu ievērošana. Tam ir ļoti negatīva ietekme, it īpaši uz patērētājiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem un katru iedzīvotāju atsevišķi.

4.14

Tādēļ Komiteja pilnībā atbalsta priekšlikumu par vienotu pamatprincipu kopumu ražojumu tirdzniecības jomā (16). Minētajā sistēmā jābūt iekļautām definīcijām, procedūrām un kopējiem elementiem, kur būtu lietderīgi, turpmāk veicot izmaiņas un pielāgojumus atsevišķās direktīvās, lai izskaustu trūkumus un nevajadzīgus birokrātiskus apgrūtinājumus pašreiz spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā.

4.15

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi izstrādāt “Praktisko telemātisko rokasgrāmatu ražojumu tirdzniecībai Eiropas iekšējā tirgū” (17), kura būtu svarīgs iekšējā tirgus elements un kurā lietotājam saprotamā (user-friendly) veidā būtu apkopoti visi noteikumi un procedūras (horizontālā izklāstā un katrā lielajā nozarē atsevišķi), tajā skaitā arī tiesības un pienākumi, piekļuves noteikumi, laika termiņi un īstenošanas izmaksas.

5.1.1

Iekšējā tirgū notiekošās brīvās preču un pakalpojumu aprites pamatā ir Līguma 28. un 30. pantā noteiktais savstarpējās atzīšanas princips. Ņemot vērā 50 gadu pieredzi, ES pakāpenisko paplašināšanos un arvien izteiktāku tirgu globalizāciju, Komiteja uzskata, ka ir jānostiprina minētā principa nozīme un aizsardzība, jānodrošina lielāka juridiskā noteiktība un piemērošanas viendabīgums, pilnībā jāizmanto visas iespējas, ko tas paver Eiropas uzņēmējiem un uzņēmumiem, kā arī valsts iestādēm.

5.1.2

Komisijas priekšlikums liecina par pūliņiem minēto mērķu īstenošanā, jo tajā:

5.1.3

Komiteja tomēr uzskata, ka priekšlikumā regulai īpaša uzmanība jāvelta vairākiem problēmjautājumiem:

5.1.4

Komiteja uzskata, ka minētajā dokumentā jāiekļauj skaidra atsauce uz Līgumā noteikto savstarpējās atzīšanas principa juridisko pamatu, tādējādi uzsverot, ka tā saucamo valstu prasību aizsardzība ir tikai izņēmums.

5.1.5

Komiteja uzskata, ka savstarpējās atzīšanas principa izpildē un piemērošanā jānodrošina augsts pārredzamības, juridiskās noteiktības un vienkāršošanas līmenis:

5.1.6

Komiteja uzskata, ka ir lietderīgi noteikt maksimālos pārsūdzību izskatīšanas termiņus, lai strīdu varētu izšķirt pirmās instances tiesā.

5.1.7

Dalībvalstīm jāizveido efektīvas un kompetentas tehniskās struktūras, kas spēj īsā laikā — attiecīgos gadījumos steidzamības kārtībā — nodrošināt visus nepieciešamos pierādījumus, kas liecina par atkāpšanos no savstarpējās atzīšanas principa saskaņā ar Līguma 30. pantu, kas “atļauj dalībvalstīm noteikt pasākumus, kuru sekas ir līdzvērtīgas kvantitatīviem ierobežojumiem, kad tos pamato neekonomiska rakstura vispārējas intereses: sabiedrības morāles, sabiedriskās kārtības, valsts drošības, cilvēku un dzīvnieku veselības un dzīvības aizsardzības, augu aizsardzības, nacionālo mākslas bagātību aizsardzības un industriāla un komerciālā īpašuma aizsardzības apsvērumi” (19).

5.1.8

Ražojumu informācijas punktiem vajadzētu lietot SOLVIT metodes, sākumā mēģinot izšķirt strīdus un ļaujot uzņēmumiem, kuru ražojumi apturēti uz robežas, izmantot dalībvalstu administratīvās sadarbības ietvaros paredzēto ārpustiesas procedūru ar iespēju saņemt atbildi 10 nedēļu laikā (20).

5.1.9

Komiteja uzskata, ka ražojumu informācijas punktiem (RIP) ir aktīvi jārīkojas, lai praktiskās procedūru rokasgrāmatas būtu savlaicīgi pieejamas. Tie varētu izveidot arī valstu tīmekļu vietnes, kuras tiktu apvienotas Eiropas tīklā un piesaistītas ES tīmekļa vietnei un kurās būtu pieejami nolēmumi līdz šim izšķirto strīdu gadījumos, to ražojumu saraksts, uz kuriem attiecas savstarpējās atzīšanas princips, un datu bāze. Piekļuve minētajām tīmekļa vietnēm tiktu nodrošināta potenciālajiem lietotājiem, kas apvienoti RIP telemātiskās informācijas apmaiņas tīklā saskaņā ar saskaņā ar Programmu par valsts pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un pilsoņiem sniegto e-valdības pakalpojumu savietojamības nodrošināšanu Eiropas mērogā (IDABC) (21).

5.1.10

Minēto instrumentu sagatavošana un darbība nevar būt fakultatīva, bet priekšlikumā jāparedz, ka tā ir obligāta. Ražojumu informācijas punktiem sadarbībā ar Komisiju regulāri jāorganizē informatīvi semināri un mācības uzņēmējiem, pārvaldes un muitas iestāžu darbiniekiem, kā arī patērētājiem, lai palielinātu izpratni un izplatītu zināšanas par Līgumā noteiktajām tiesībām un pienākumiem.

5.1.11

Jāsagatavo arī telemātiska rokasgrāmata, kas ļautu atrast visā ES teritorijā pašreiz spēkā esošos tiesību aktus, kas sagrupēti horizontāli un pa svarīgākajām nozarēm.

5.1.12

Nav lietderīgi veidot pozitīvo sarakstu ražojumiem, uz kuriem attiecas regula, kā arī atcelt Direktīvā par produktu vispārēju drošību paredzēto steidzamības procedūru.

5.1.13

Komisijai cieši jāpārrauga, kā darbojas paziņošanas mehānisms. Tādēļ ir jāpieprasa, lai dalībvalstis nosūta katra paziņojuma kopiju, kā arī sagatavo gada ziņojumus par atbilstoši regulai veiktajiem pasākumiem, kas ļautu Komisijai iesniegt pārskatu Parlamentam, Padomei un EESK (VTNC).

5.2.1

Komiteja piekrīt principiem minētajā priekšlikumā, kurš izstrādāts, ņemot vērā pozitīvo pieredzi, kas gūta atbilstības novērtēšanas jomā apvienojot “jauno” un “vispārējo” pieeju (22). Minētie principi jāievēro pašreizējos un turpmākajos Kopienas tiesību aktos, kas aptver visus tirgoto ražojumu aspektus, jo īpaši drošību, veselību un vides aizsardzību. Uzņēmēju nediskriminācijas princips, kas ir iekšējā tirgus pamatprincips, tiesību aktos ir jāievēro, un dalībvalstīm tas ir jāpiemēro pilnībā.

5.2.2

Komiteja uzsver, ka “visiem uzņēmējiem, kas veido piegādes un izplatīšanas ķēdi, jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka tirgū tiek darīti pieejami tikai tādi ražojumi, kas atbilst piemērojamajiem tiesību aktiem” (23), neatkarīgi no tā, vai minētie uzņēmēji ir ražotāji, pilnvarotie pārstāvji vai importētāji (24).

5.2.3

Ražojumu izsekojamībai ir būtiska nozīme, lai noteiktu to uzņēmēju atbildību, kuri pārdod preces Eiropas tirgū, kā arī panāktu attiecīgo Kopienas prasību izpildi. Nepietiek tikai ar ražojuma atbilstības prasību, kas aprobežojas ar “atsevišķiem kontroles pasākumiem”, kā to ierosina Komisija (25).

5.2.4

Aplūkojot Komisijas lēmuma priekšmetu un darbības jomu, Komiteja uzskata, ka jāizvairās no tajā minētajiem izņēmumiem un vienota ražojumu tirdzniecības sistēma — saskaņā ar 5.3.3. punktā ierosināto saistībā ar regulu par Eiropas akreditācijas sistēmu un tirgus uzraudzības mehānismiem — jāpiemēro atbilstošo Kopienas tiesību aktu kopumam, bez izņēmumiem drošības un veselības, kā arī vides aizsardzības jomā. Jaunā sistēma jāpiemēro visiem minētajā jomā spēkā esošajiem tiesību aktiem, negaidot katras atsevišķas direktīvas un regulas iespējamo vispārējo pārskatīšanu.

5.2.5

Kopīgās definīcijas, kas iekļautas priekšlikuma 1. daļā, ir ļoti svarīgas tirgus dalībniekiem, ņemot vērā faktu, ka daudzās direktīvās viena un tā paša ražojuma apzīmēšanai lietotas dažādas definīcijas.

5.2.6

Komiteja uzskata, ka būtiski ir:

5.2.7

Uzņēmēju pienākumiem jābūt pamatotiem un proporcionāliem, un tie nedrīkst radīt augstas birokrātiskās un administratīvās izmaksas gan saistībā ar tirgoto ražojumu paraugu pārbaudi un sūdzību reģistru (7. panta 4. punkta otrā daļa), gan saistībā ar paziņošanas pienākumu, kuru vajadzētu attiecināt tikai uz bīstamiem ražojumiem, kas noteikti Direktīvā par produktu vispārēju drošību.

5.2.7.1

Eiropas akreditācijas sistēmas ietvaros atbilstības novērtēšanas struktūru pasākumiem jābūt proporcionāliem, un tām jālieto metodes, kas piemērotas maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī precēm, kas ražotas šaurākam patērētāju lokam vai ierobežotā daudzumā.

5.2.8

Komiteja vēlreiz uzsver, ka pilnvarotajām iestādēm jānodrošina kompetence, objektivitāte un efektivitāte visā Eiropas Ekonomikas zonā. Lai visiem ražotājiem nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā arī saskaņā ar Regulas 3. un turpmākajos punktos paredzēto akreditācijas pienākumu, valsts akreditācijas iestādei jāveic novērtējums akreditācijas saņemšanai, un pilnvarotajai iestādei tas jāpieņem, izvairoties no nevajadzīgas un dārgas dublēšanās.

5.2.9

Atbilstības novērtēšanā priekšroka jādod iekšējās kontroles A modulim kā labākai atbilstības novērtēšanas metodei, kas galvenokārt izskaidrojams ar faktu, ka jebkurā gadījumā atbildība par ražojumu pilnībā gulstas uz ražotāju vai importētāju Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ). Turklāt jānodrošina izvēles iespējas starp vairākiem (dažādiem) vienkāršotiem moduļiem, tas īpaši attiecas uz MVU un ierobežotā daudzumā ražotām precēm.

5.2.10

Minētā tiesību akta svarīgākā daļa ir regulējums, kas attiecas uz CE zīmi, kuras uzdevums ir apliecināt ražojuma atbilstību attiecīgajām prasībām un kuras aizsardzība dalībvalstīm ir jāpastiprina, nepieļaujot tās neatbilstīgu izmantošanu ar piemērotām un proporcionālām sankcijām, tostarp arī kriminālsodiem. Kā iepriekš tika minēts, jaunie noteikumi paredz, ka ražojuma atbilstība, ko apliecina CE zīme, neatbrīvo ražotāju no pienākuma segt zaudējumus, ko radījis ražojums, kuram vēlāk atklāti defekti.

5.2.11

Komiteja pilnībā piekrīt apgalvojumam, ka uzticības trūkums CE zīmei rada “uzticības trūkumu visai sistēmai, kas aptver tirgus uzraudzības iestādes, ražotājus, laboratorijas un sertifikācijas iestādes, un, visbeidzot, uz jauno pieeju balstītu tiesību aktu atbilstībai” (26).

5.2.12

Labākais veids, kā nostiprināt CE zīmes statusu un nozīmi, kā tas paredzēts Padomes lēmumā 93/465 (27), ir veikt radikālu zīmes reformu:

5.2.13

Tirgus uzraudzības mehānismi aplūkoti 5.3.13. punktā et seq., taču šajā sakarā Komiteja vēlētos uzsvērt, ka Komisijas iesaistīšanās ir svarīga ne vien visos gadījumos, kad ražojumi apdraud drošību un veselību, kaut arī tie atbilst prasībām, bet arī oficiālas neatbilstības gadījumos, kas minēti ierosinātā lēmuma 38. pantā.

5.2.14

Komiteja vēlreiz uzsver, ka būtiska nozīme minētajā jomā ir tehniskās standartizācijas procesam, jo “jaunās pieejas” pamatā ir cieša saikne starp likuma minimālajām prasībām un Eiropas tehniskajiem standartiem, kuri jāatbalsta un jāizmanto. Līdz ar to gadījumā, ja rodas oficiāli iebildumi pret saskaņotiem standartiem (29), iesaistītā standartizācijas iestāde par to nekavējoties ir jāinformē, lai tā standartu izstrādē varētu ņemt vērā šādus iebildumus.

5.3.1

Komiteja atbalsta ierosinājumus par Eiropas akreditācijas sistēmas izveidošanu uz uzticības un savstarpējas sadarbības pamatiem, ja tādējādi tiks pieņemti gan uzņēmējiem, gan valsts iestādēm saistoši noteikumi, lai nodrošinātu augstu visu tirgū nonākošo ražojumu drošības un veselības aizsardzības līmeni. Vienkāršojot un pilnīgojot procedūras, minētajai sistēmai arī jānodrošina visiem Eiropas patērētājiem un uzņēmējiem vienāds piemērošanas un regulējuma līmenis.

5.3.2

Eiropas akreditācijas sistēmai jānodrošina vispārēja atbilstības novērtēšanas rezultātu pieņemšana un jāizvairās no nevajadzīgas novērtēšanu dublēšanas. Nolūkā nodrošināt sistēmas starptautisku atzīšanu novērtēšana akreditācijas saņemšanai jāveic atbilstoši starptautiski atzītiem standartiem, un regulā ir skaidri jāmin definīcijas “atbilstības novērtēšana”, “atbilstības novērtēšanas iestāde”, “iestādes nozīmēšana” un “paziņojums”.

5.3.3

Regulas noteikumiem jāattiecas uz visām Eiropas Ekonomiskās zonas akreditācijas iestādēm un to sniegtajiem pakalpojumiem neatkarīgi no klientiem sniegto atbilstības novērtēšanas pakalpojumu veida, un minētajiem noteikumiem:

5.3.4

Jāpārveido akreditācijas definīcija, iekļaujot kalibrēšanu, pārbaudes, sertifikāciju, inspekciju un citas atbilstības novērtēšanas darbības.

5.3.5

Lai visas atbilstības novērtēšanas procedūras, ieskaitot kvalitātes nodrošināšanu, kalibrēšanu un ISO 43 pārbaudes atbilstu vienotiem noteikumiem, nedrīkst pieļaut nekādus izņēmumus, proti, regulai jāattiecas uz visām akreditācijas iestādēm un visiem pakalpojumiem, ko tās sniedz Eiropas Ekonomikas zonā, neatkarīgi no tā, kādus atbilstības novērtēšanas pakalpojumus minētās iestādes sniedz saviem klientiem.

5.3.6

Valstu akreditācijas iestādēm jābūt bezpeļņas iestādēm, kā tas noteikts 4.6. punktā. Tomēr pašreizējais formulējums var traucēt sākuma kapitāla veidošanu, lai nodrošinātu stabilu finansiālo pamatu, kas ļautu efektīvi sniegt kvalitatīvus pakalpojumus. Komiteja uzskata, ka valstu akreditācijas iestādēm jāstrādā kā bezpeļņas iestādēm, kas neveic peļņas sadali, kā tas starptautiski noteikts ISO/IEC 17011 (30).

5.3.7

Eiropas akreditācijas sistēma (EAS) vērtējama kā akreditācijas sistēmas visaugstākais līmenis un kā vispārējas nozīmes sabiedriskais pakalpojums, kas nav pakļauts konkurencei. Komiteja uzskata par pamatotu noteikumu, saskaņā ar kuru dalībvalstīs jābūt vienai valsts akreditācijas iestādei, kuras kompetence, objektivitāte un taisnīgums ir jānovērtē, veicot salīdzinošo pārskatīšanu (peer review). Turklāt zināmos apstākļos (31) būtu iespējami izņēmumi teritoriāli mazām dalībvalstīm, ja tās gribētu izmantot kaimiņos esošās dalībvalsts valsts akreditācijas iestādes pakalpojumus.

5.3.8

Komiteja uzskata, ka jāizveido skaidrs juridiskais pamats Eiropas sadarbībai akreditācijas jomā (European Cooperation for Accreditation) (EA), kā arī jāpalielina un jāprecizē tās nozīme. Visām valstu akreditācijas iestādēm jābūt EA loceklēm nolūkā nodrošināt vienlīdzību, pārredzamību, uzticamību un efektivitāti. Turklāt dalībvalstīm jāatbalsta EA tīkls.

5.3.9

Komiteja uzskata, ka nolūkā tālāk nostiprināt EA, akreditācijas iestādēm jāparaksta daudzpusēji līgumi, kurus īsteno EA. Turklāt regulā paredzētajiem finansēšanas mehānismiem nav jāattiecas vienīgi uz EA, bet arī uz atbalstu tirgus uzraudzības pasākumiem un dažādu ieinteresēto valstu pārvaldes iestāžu darbinieku kopīgai apmācībai.

5.3.10

Salīdzinošā pārskatīšana (peer review), kas paredzēta 9.1. pantā nolūkā atvieglot un uzlabot iekšējā tirgus darbību, palielinot uzticības līmeni, jāorganizē Eiropas akreditācijas sistēmas ietvaros un jāīsteno atbilstoši saskaņotiem noteikumiem, kurus nosaka EA. Salīdzinošās pārskatīšanas (peer review) rezultāti ir jāpublisko, un tie jāpaziņo visām dalībvalstīm un Komisijai.

5.3.11

Ņemot vērā, ka akreditācijas iestādēm jāparāda, ka tām dāvātā uzticība ir pamatota, Komiteja uzskata, ka tām ir veiksmīgi jāpiedalās lietpratēju veiktajā salīdzinošajā pārskatīšanā (peer review).

5.3.12

Komiteja uzskata, ka svarīga ir arī ieinteresēto pušu iesaistīšana, proti, tām jābūt pārstāvētām akriditācijas iestādēs, un šāds nosacījums būtu jāiekļauj jaunajā regulā.

5.3.13

Komiteja uzsver, ka svarīgi ir panākt dalībvalstu tirgus uzraudzības mehānismu ekvivalenci, lielāku saskaņotību un efektivitāti, saskaņojot Kopienas tiesību aktus un vienlaikus pastiprinot pārrobežu sadarbību. Ir nepieciešama jauna ražojumu vispārējās drošības noteikumu — Direktīvas par produktu vispārēju drošību (Nr. 2001/95/EK) un citu attiecīgo direktīvu — pielāgošana, lai nodrošinātu labāku tiesību aktu izstrādes principa ievērošanu attiecībā uz iekšējā tirgus darbību. Tirgus uzraudzības pasākumiem jāaptver arī ražojumi, uz kuriem attiecas Direktīvas par produktu vispārēju drošību (VPDD), jo daudzus ražojumus pārdod gan profesionālai lietošanai, gan patērētājiem. Tādēļ Komiteja uzskata, ka nav attaisnojama VPDD izslēgšana no direktīvas piemērošanas jomas, par ko ir runa 13.2. punktā, jo tā rada sarežģījumus un lielāku apjukumu uzņēmēju vidū, kā arī neveicina lielāku iekšējā tirgus uzraudzības pasākumu kohēziju.

5.3.14

EESK arī uzskata, ka pilnībā sevi ir attaisnojusi Kopienas ātrās ziņošanas sistēma RAPEX  (32), kas spēj sniegt efektīvu palīdzību tirgus uzraudzībā. Tomēr ir jāpanāk, lai dalībvalstis, kā arī muitas un pārvaldes iestādes to izmantotu saskaņotākā un koordinētākā veidā.

5.3.15

Muitas iestādēm jāsadarbojas ar tirgus uzraudzības iestādēm Eiropas tīklā, lai nodrošinātu efektīvu ražojumu kontroli pirms to nonākšanas Eiropas iekšējā tirgū, un muitas iestāžu rīcībā jābūt kvalificētiem darbiniekiem, finanšu līdzekļiem un atbilstošām pilnvarām, lai minētās iestādes varētu efektīvi veikt tām uzticētos uzdevumus.

5.3.16

Būtiska nozīme ir tam, lai tirgus uzraudzības un muitas kontroles dienestu rīcībā būtu instrumenti, kas ļauj ātri rīkoties gadījumos, kad tiek ievestas sezonas preces vai preces, kas tiek pārdotas tirgū noteiktu laika posmu īpašu akciju laikā, bieži vien izmantojot īslaicīgus, izdomātus nosaukumus. Šajā gadījumā iestāžu rīcībā jābūt pilnvarām un ātras reaģēšanas līdzekļiem, bet importētājiem, kas ieved preces Kopienā, jābūt pilnībā atbildīgiem par to atbilstību galvenajām ES prasībām, īpaši attiecībā uz drošību un vides aizsardzību.

5.3.17

Visbeidzot, Komiteja uzskata, ka Regulā ir skaidri jāparedz, ka pierādīta atbilstības trūkuma gadījumā, pasākumi jāveic, ievērojot proporcionalitātes principu neatkarīgi no 19.1. punktā ierosinātajām pamatnostādnēm. Komiteja uzskata, ka atbilstoši jāgroza 17. pants.

1)

“Pārskats par vienoto tirgu”, OV C 93, 27.4.2007., ziņotājs — CASSIDY kgs;

2)

atzinums par tematu “Komisijas Paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Kopienas Lisabonas programmas ieviešana: normatīvās vides vienkāršošanas stratēģija”, COM(2005) 535 galīgā redakcija, ziņotājs — Cassidy kgs, OV C 309, 16.12.2006.;

3)

pēc Apvienotās Karalistes prezidentūras lūguma izstrādāts izpētes atzinums par tematu “Tiesību aktu labāka izstrāde”, ziņotājs — Retureau kgs, OV C 24, 31.1.2006.;

4)

pašiniciatīvas atzinums par tematu “ES tiesību aktu ieviešanas un izpildes uzlabošana”, ziņotājs — van Iersel kgs, OV C 24, 31.1.2006.;

5)

atzinums par tematu “Kopienas Acquis atjaunināšana un vienkāršošana”, COM(2003) 71 galīgā redakcija, ziņotājs — Retureau kgs, pieņemts 31.3.2004., OV C 112, 30.4.2004.;

6)

pašiniciatīvas atzinums par tematu “Vienkāršošana”, ziņotājs — Simpson kgs, pieņemts 26.3.2003., OV C 133, 6.6.2003.;

7)

izpētes atzinums par tematu “Komisijas paziņojums attiecībā uz normatīvās vides vienkāršošanu un uzlabošanu”, COM(2001) 726 galīgā redakcija, ziņotājs — Walker kgs, pieņemts 21.3.2002., OV C 125, 27.5.2002.;

8)

pašiniciatīvas atzinums par tematu “Vienkāršošana”, ziņotājs — Simpson kgs, pieņemts 29.11.2001., OV C 48, 21.2.2002.;

9)

pašiniciatīvas atzinums par tematu “Vienotā tirgus noteikumu vienkāršošana”, ziņotājs — Vever kgs, pieņemts 19.10.2000., OV C 14, 16.1.2001.;

10)

pašiniciatīvas atzinums par tematu “Vienotā tirgus prioritātes 2005-2010”, ziņotājs — Cassidy kgs, pieņemts 7.4.2005., OV C 255, 14.10.2005.;

11)

atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Iekšējā tirgus stratēģijas prioritātes 2003 — 2006”, ziņotājs — Cassidy kgs, pieņemts 16.7.2003., OV C 234, 30.9.2003.;

12)

informatīvs ziņojums par tematu “Vienkāršošana”;

13)

informatīvs ziņojums par tematu “Pašreizējais kopregulācijas un pašregulācijas stāvoklis vienotajā tirgū”, ziņotājs — Vever kgs, pieņemts 11.1.2005., CESE 1182/2004 fin.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/14

1.1

EESK bez iebildumiem atbalsta minēto priekšlikumu.

1.2

Direktīvā 2009. gada beigas norādītas kā galīgais termiņš “papildu rādītāju”, t.i. nemetrisko rādītāju, izmantošanai. Minētā termiņa saglabāšana varēt radīt lielas izmaksas visiem ES uzņēmumiem, kas iesaistīti Transatlantijas tirdzniecībā.

1.3

Atbilstoši direktīvas prasībām Apvienotajai Karalistei un Īrijai jānosaka beigu termiņš atbrīvojumiem, kurus piemēro pintei, jūdzei un trojas uncei.

1.4

Komisija izteikusi priekšlikumu atcelt minētos termiņus, neaizvietojot tos ar jauniem termiņiem.

1.5

Direktīvā kā likumīgās mērvienības ES ir atzītas metriskās vai SI sistēmas, proti, Système International mērvienības, kas ir visā pasaulē izmantota sistēma un kuru 1960. gadā pieņēma Ģenerālā svaru un mēru konference (Conférence générale des poids et mesures (CGPM)). Lai gan Eiropas Savienība pati nav parakstītāja, visas dalībvalstis ir parakstītājvalstis. SI mērvienību regulāras aktualizācijas atbilstoši tehnikas attīstībai rezultātā Komisija ir ierosinājusi “katal” simbola pieņemšanu kā SI mērvienību, ar ko izsaka katalītisko aktivitāti.

1.6

EESK atzinīgi vērtē minēto Komisijas priekšlikumu kā daļu no centieniem vienkāršot un uzlabot tiesību aktus un atbalsta Komisijas atsaucību, atzīstot “subsidiaritātes” nozīmīgumu attiecībā uz Īriju un Apvienoto Karalisti.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/15

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/15

1.1

EESK atzīmē, ka “Zaļā grāmata par tirgus instrumentu izmantošanu vides aizsardzībā” tika publicēta ar lielu aizkavēšanos.

1.2

Komiteja piekrīt apsvērumiem, ka vides aizsardzības jomā dažādiem tirgus instrumentiem (nodokļi, nodevas, cita veida maksājumi, subsīdijas, tiesības/sertifikācijas shēmas u.c.) ir atšķirīga fiskālā un ekoloģiskā ietekme.

1.3

EESK secina, ka tirgus instrumenti jau ilgu laiku ir politiskās darbības neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ vairs nav jāmeklē atbilde uz jautājumu “vai”, bet gan “kā” tos izmantot.

1.4

Komisija pamatoti secina, ka tirgus instrumenti paver labas iespējas ekonomiski izdevīgiem risinājumiem vides aizsardzības jomā, tomēr tie nespēj atrisināt visas problēmas. Tādēļ politiskajās diskusijās un arī Zaļajā grāmatā būtu jāapspriež, piemēram, prasību un aizliegumu, reglamentējošo tiesību aktu un tirgus instrumentu (piemēram, nodokļi, nodevas, mērķsubsīdijas un atsavināmas atļaujas) saistība un savstarpējā mijiedarbība. EESK pauž nožēlu, ka Komisijas Zaļajā grāmatā minētie jautājumi tomēr gandrīz nav aplūkoti.

1.5

Tādēļ Komiteja lūdz Komisiju izmantot publiskās debates, kas sākušās pēc Zaļās grāmatas publicēšanas, lai ar konkrētu piemēru palīdzību raksturotu dažādu vides aizsardzības instrumentu iespējas, ietekmi, kā arī to izmantošanas robežas.

2.1

Komisija 2007. gada 28. martā publicēja Zaļo grāmatu “Tirgus instrumentu izmantošana vides politikā un ar vidi saistītā politikā” (1), par kuras publicēšanu tā informēja jau 2004. gadā un kura ir šī atzinuma temats.

2.2

Publicējot Zaļo grāmatu, Komisija vēlas sabiedrībā uzsākt debates par tirgus instrumentu plašāku izmantošanu.

2.3

Zaļajā grāmatā Komisija norāda uz tiem mērķiem vides aizsardzības jomā, par kuriem Eiropas līmenī jau ir panākta vienošanās, tostarp — par jauno enerģētikas un klimata aizsardzības politiku, kas pēc Komisijas domām izpaudīsies “vismaz kā jauna rūpniecības revolūcija turpmākajos 10-15 gados”.

2.4

Komisija pauž nepārprotamu viedokli, ka “… šos vērienīgos mērķus nav iespējams sasniegt bez publiskā sektora iesaistīšanās”. Komisija uzskata, ka tirgus instrumenti būtu aizvien plašāk jāizmanto arī kā vides politikas instrumenti; tiem jābūt “šo centienu svarīgai sastāvdaļai, lai ar jauniem stimuliem patērētajiem un uzņēmējiem panāktu patiesas pārmaiņas”.

2.5

Vienlaikus Komisija pauž arī viedokli, ka tirgus instrumenti “nav visu problēmu panaceja”.

2.6

Zaļajā grāmatā minēts, ka “tirgus instrumenti” ir nodokļi, nodevas, mērķsubsīdijas un tirgojamas atļaujas.

2.7

Pēc Komisijas domām, tirgus instrumentu izmantošana it pamatojama ar to piedāvāto iespēju“ekonomiski izdevīgi koriģēt tirgus nepilnības. Tirgus nepilnība ir situācija, kad tirgū pilnībā netiek vai nepietiekami tiek ņemtas vērā ekonomiskās darbības “patiesās” vai sociālās izmaksas (piemēram, vides vērtības kā sabiedriskās preces)”.

2.8

Zaļajā grāmatā minētas šādas tirgus instrumentu priekšrocības:

2.9

Komisija tomēr uzsver, ka tirgus instrumenti kalpo ne tikai vides politikas mērķu sasniegšanai, bet galvenokārt “arī, lai novērstu iekšējā tirgus kropļojumus, ko izraisa atšķirīgas pieejas dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka visās ES attiecīgajās nozarēs ir līdzīgs “slogs”, un novērstu potenciāli negatīvu ietekmi uz konkurētspēju ES”.

2.10

Komisija arī norāda, ka dažādu tirgus instrumentu ietekme ir atšķirīga. Kvantitatīvas sistēmas (piemēram, tirgojamas atļaujas) piedāvā lielāku drošību konkrētu mērķu (piemēram, emisiju ierobežojumi) sasniegšanā salīdzinājumā ar cenu instrumentiem (piemēram, nodokļiem). Savukārt cenu instrumenti nodrošina lielāku noteiktību attiecībā uz izmaksām vai cenu, un tos ir vieglāk administrēt.

2.11

Komisija norāda uz vēl kādu svarīgu atšķirību, proti, nodokļus (un arī nodevas) neizmanto tikai kā noteiktu norišu ietekmēšanas instrumentu, bet tie ir arī publisko ieņēmumu avots; savukārt ieņēmumus no tirgojamām atļaujām var gūt tikai gadījumā, “ja publiskās iestādes tās pārdod izsolē”.

2.12

Zaļajā grāmatā aplūkots arī “izaugsmes un nodarbinātības” jautājums un aprakstīti iemesli ekoloģiskām nodokļu reformām. Eiropadome 2006. gada jūnijā notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē saistībā ar jauno ilgtspējības stratēģiju apsprieda jautājumu par jaunu nodokļu sistēmu, kuras pamatā ir ilgtspējības kritēriji, taču konkrēti lēmumi netika pieņemti. Komisijas Zaļajā grāmatā tagad teikts, ka: “izdevīgs risinājums gan no vides, gan nodarbinātības viedokļa ir vides nodokļu reforma, ar kuru nodokļu slogs tiktu pārbīdīts no labklājību samazinošiem nodokļiem (piemēram, nodokļi, kas jāmaksā par darbaspēku) uz labklājību veicinošiem nodokļiem (piemēram, par videi kaitīgām darbībām, tādām kā resursu izmantošana vai piesārņojums)  (2). Lai ilgtermiņā pārbīdītu nodokļu slogu, vienlaikus vajadzīgi relatīvi stabili ieņēmumi no vides nodokļa bāzes”.

2.13

Visbeidzot, dokumentā minēti dažu jau nostabilizējušos tirgus instrumentu piemēri (nodokļu piemērošana enerģijai, Eurovignette (Eiropas uzlīme), vietējā līmeņa nodevu sistēmas satiksmes novirzīšanai no iekšpilsētām) un ietverta virkne kā specifisku, tā arī ļoti vispārīgu sabiedrībai adresētu jautājumu, lai tādējādi uzsāktu publisku apspriešanu.

2.14

Komisija uzskata, ka tirgus instrumentus iespējams izmantot arī sugu daudzveidības aizsardzības jomā.

3.1

EESK jau bieži rosinājusi daudzveidīgos politiskās rīcības instrumentus iespējami efektīvi izmantot vides aizsardzības jomā, kurā svarīga nozīme var būt arī tirgus instrumentiem. Tātad šajā jautājumā Komitejai un Komisijai ir vienots viedoklis.

3.2

Lai arī Komiteja izprot minētos argumentus un uzskata, ka tie ir labi un pareizi, tā tomēr vēlētos, ka Zaļajā grāmatā, kuras izstrāde bija ilga un kuras publicēšana tika vairākkārt atlikta, tiktu iekļautas skaidrākas norādes par plānoto tirgus instrumentu pielietojumu nākotnē. Iespējams, ka ilgstošā iekšējā saskaņošana Komisijā bija nepieciešama, tomēr EESK vēl nav pārliecināta par tās lietderību politikas veidošanas procesā.

3.3

Drīzāk šķiet, ka patiesā politiskā situācija dažreiz attīstās ātrāk nekā iekšējais saskaņošanas process.

3.4

EESK atzīmē, ka tirgus instrumentus vides aizsardzības jomā (dažādās dalībvalstīs gan ļoti atšķirīgi) izmanto jau ilgi. Saskaņā ar Statistikas biroja datiem, piemēram, vidēji tikai nedaudz mazāk par 7 % no visiem budžeta līdzekļiem ES dalībvalstīs ir ieņēmumi no tādiem avotiem, kas saistīti ar vidi.

3.5

Tātad Zaļajā grāmatā un politiskajās debatēs nav jāapspriež tirgus instrumentu iespējamā ieviešana vides aizsardzības jomā. Nav jāmeklē atbilde uz jautājumu “vai”, bet gan — “kā”. Cik bieži jāizmanto tirgus instrumenti, un kādai jābūt to saistībai ar prasībām un aizliegumiem, kā arī ar citiem instrumentiem?

3.6

Zaļajā grāmatā tomēr nav pateikts nekas, ko jau sen nezina un neapspriež uzņēmēji un dažādas sabiedrības grupas. Tāpat nav aplūkots jautājums par to, kurai pusei jāuzņemas lielākā atbildība par rīcību. Zināms, ka ES nav vienlīdz lielā mērā atbildīga par visa veida instrumentiem, piemēram, nodokļu tiesību jomā tās pilnvaras ir ļoti ierobežotas. Nav skaidrs arī, kāda būs politiskā rīcība pēc Zaļās grāmatas publicēšanas, vai vēlāk — kā tas notiek parasti — tiks izstrādāta Baltā grāmata un kādi secinājumi ir jāizdara.

3.7

Lielākais trūkums ir neskaidrība par to, kādā politiskajā situācijā kuram politikas instrumentam būtu jādod priekšroka. Piemēram, joprojām nav skaidri saprotama paredzētā reglamentējošo tiesību aktu un tirgus instrumentu norobežošana vai to iespējamā sasaiste.

3.8

Tādēļ EESK, neraugoties uz to, ka Zaļās grāmatas publicēšana vērtējama atzinīgi, tomēr atzīmē, ka publiskās debates par efektīvākiem vides politikas instrumentiem būtu jārīko ar lielāku pašatdevi un tajās jāizmanto pēc iespējas konkrētāki piemēri, lai patiešām sasniegtu jau minētos ES tālejošos mērķus, piemēram, klimata un enerģētikas politikas jomā.

3.9

EESK uzskata, ka tirgus instrumentu izmantošanā jāievēro princips “piesārņotājs maksā”, kas ļautu stimulēt tos, kas aktīvi aizsargā vidi.

4.1

EESK ir vienmēr uzsvērusi, cik svarīgi ir internalizēt tā dēvētās “ārējās izmaksas”. Kā to atzīst pati Komisija, šajā ziņā tirgus instrumenti varētu būt visai piemēroti. Tomēr vispirms ir jāpieņem skaidrs politisks lēmums par internalizējamo ārējo izmaksu apjomu.

4.2

Zaļajā grāmatā aprakstītais “tirgus instruments” transporta jomā — Eurovignette ir spilgts piemērs tam, ka instruments, kas tiek vērtēts kā piemērots ārējo izmaksu internalizācijai, līdz šim izmantots ļoti negribīgi. Pati Komisija raksta, ka “vidējā maksa sedz tikai infrastruktūras izmaksas un neparedz maksājumus par ārējo ietekmi”. Tādēļ ir vajadzīgas iniciatīvas, lai, piemēram, izmantojot Eurovignette instrumentu, turpmāk internalizētu ārējās izmaksas.

4.3

EESK lūdz Komisiju, Padomi un Parlamentu lietot apzīmējumu “tirgus instruments vides aizsardzībai” tikai gadījumā, ja attiecīgā instrumenta mērķis patiešām ir nepārprotami saistīts ar vidi. Runājot par jau pieminēto Eurovignette instrumentu, šāds mērķis ir saskatāms visai nosacīti, jo ārējās izmaksas netiek ņemtas vērā. Eurovignette gadījumā galvenais nolūks ir panākt, lai infrastruktūras izmaksas netiktu finansētas tikai no publiskā budžeta līdzekļiem, bet finansēšanā tieši iesaistīt arī lietotājus. Protams, šāda pieeja netieši ir saistīta arī ar ietekmi uz vidi, piemēram, ja izmaksu pieauguma dēļ lietotājs sāk apsvērt, ko viņam labāk izmantot — ceļu tīklu vai tomēr labāk dzelzceļu (varbūt pat no brauciena atteikties vispār). Tomēr tikai tad, kad (vides) izmaksas, kam līdz šim “tirgus” nebija vispār un kas netika ņemtas vērā, tiks internalizētas, Eurovignette iniciatīvu varētu uzskatīt par “vides instrumentu”.

4.4

Tātad politikas veidotājiem vispirms ir jāpaskaidro, kāds ir noteikta politiskā pasākuma mērķis. Tikai pēc mērķa izvirzīšanas jānotiek diskusijai par tam piemēroto instrumentu.

4.5

Pat pastiprināti izmantojot tirgus instrumentus, politikas veidotājiem neizdosies izvairīties no daļēji ļoti strīdīgā un tādēļ sarežģītā lēmuma, proti, nosaukt pavisam skaidrus (vides politikas) mērķus, piemēram, emisiju ierobežojumus u.t.t. Tieši tā līdz šim bieži vien ir pietrūcis. Ar tirgus instrumentiem nav iespējams aizstāt šādus lēmumus, tie — kā jau liecina to nosaukums — ir tikai instrumenti politisko mērķu sasniegšanai.

4.6

Komisijai pēc iespējas ātrāk jānovērš neskaidrības, kas radušās pēc Zaļās grāmatas publicēšanas. Komisijai ir skaidri jāpauž savi priekšstati par dažādu politisko instrumentu izmantošanu nākotnē. Tādēļ EESK iesaka Komisijai, kas minētos jautājumus paredzējusi apspriest plašāk, parādīt dažādās varbūtējās politiskās rīcības iespējas (ar vai bez tirgus instrumentiem), izmantojot dažus praktiskus piemērus no dažādām politikas jomām, piemēram, enerģētikas un transporta jomas.

4.7

Komisija varētu, piemēram, paziņot, ka kancerogēno vielu problēmu — kas ir tikai viens no piemēriem — tā neplāno risināt ar tirgus instrumentu ieviešanas palīdzību.

4.8

Tirgus instrumenti turpretī varētu būt lietderīgi, piemēram, risinot aizvien aktuālākos jautājumus, kas saistīti ar ogļu spēkstacijām, kas nerada oglekļa dioksīda emisijas, kā arī to iespējamo celtniecību, ja tuvākajā laikā būs pieejamas atbilstošas tehnoloģijas. Vai šādu spēkstaciju ierīkošana būs obligāta prasība (izmantojot reglamentējošas normas), jo tās atbilst “pašreizējam tehnikas attīstības līmenim”, vai arī tiks izmantoti tirgus instrumenti, lai minēto spēkstaciju darbība būtu rentabla? Šādi jautājumi turpmāk būtu plašāk jāapspriež publiskās debatēs.

4.9

Ja reglamentējošo tiesību aktu un tirgus instrumentu sasaisti vai attiecīgi norobežošanu varētu padarīt kopumā saprotamāku, norādot konkrētas rīcības iespējas, varbūt saprotamāki kļūtu arī Zaļajā grāmatā izteiktie apsvērumi par tirgus instrumentu izmantošanu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jomā; EESK uzskata, ka minētie apsvērumi līdz šim ir nepārliecinoši un neļauj cerēt, ka izdosies apturēt vēl joprojām draudīgo bioloģiskās daudzveidības samazināšanos.

4.10

Komiteja jau savā atzinumā par tematu “Pārgadu progresa ziņojums par jauno ilgtspējīgas attīstības stratēģiju” (3) aicināja Komisiju precizēt tās ļoti neskaidri formulētos apsvērumus par jaunu uz ilgtspējības rādītājiem orientētu nodokļu sistēmu. Saskaņā ar Statistikas biroja datiem, ieņēmumi no tādiem nodokļiem, kas ir saistīti ar vidi, ir aptuveni 7 %.

4.11

EESK uzskata, ka jau sen bija jāsāk debates par darbaspēkam uzlikto nodokļu samazināšanu un atbilstošu līdzekļu kompensāciju, izmantojot ieņēmumus no nodokļiem par videi kaitīgām darbībām, un tās jāpasteidzina pēc Zaļās grāmatas publicēšanas. Tomēr jārod skaidra atbilde uz jautājumu, kā ES iecerējusi šādas izmaiņas veikt, ņemot vērā, ka saskaņā ar ES Līgumiem tās ietekme uz dalībvalstu attiecīgo nodokļu politiku ir ļoti ierobežota.

4.12

EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir cik iespējams savlaicīgi publicēt solīto pārskatu par videi kaitīgām subsīdijām un šādas subsīdijas pēc iespējas ātrāk atcelt. Komiteja uzskata, ka videi kaitīgas subsīdijas ir būtisks konkurences kropļojums un liecina par publisko līdzekļu nepareizu sadali, kas nekādā ziņā nav pieņemama. Vides aizsardzības veicināšanai paredzētie tirgus instrumenti būs efektīvi tikai tad, kad videi kaitīgās subsīdijas būs pilnībā likvidētas.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/19

1.1

Darbaspēka migrācijai Eiropā ir tautsaimniecisks raksturs, un to izraisa darba ņēmēju brīva kustība ES, kur dažādu dalībvalstu starpā pastāv lielas labklājības līmeņa atšķirības. Lielais bezdarbs vairākās jaunajās dalībvalstīs un lēta, mazkvalificēta darbaspēka pieprasījums 15 vecajās dalībvalstīs uztur nepārtrauktu darba meklētāju plūsmu.

1.2

Lai vecās dalībvalstis varētu regulēt migrāciju no jaunajām dalībvalstīm, 2004. un 2007. gadā tika pieņemti pārejas pasākumi. Viens no pārejas pasākumu noteikšanas galvenajiem iemesliem bija veco dalībvalstu vēlme novērst pārāk lielas darba migrantu plūsmas izraisītu spriedzi darba tirgū, kas savukārt varētu sekmēt nelegālā darba izmantošanu.

1.3

Pārejas pasākumu rezultātā noticis tieši tas, ko vēlējās novērst, tos ieviešot. Ziņojumā par pārejas pasākumu darbību Eiropas Komisija secina, ka legāla darba ierobežojumi attiecībā uz migrantiem no jaunajām dalībvalstīm praksē ir izraisījuši nelegālā darba, “šķietamu pašnodarbināto” darba, fiktīvu pakalpojumu un ārpakalpojumu sniegšanas izplatību.

1.4

Izveidojusies paradoksāla situācija, kad 15 dalībvalstu ES lauksaimniecībā ir daudz sezonas darba, bet darba tirgus nepiedāvā pietiekami daudz vietējo darba ņēmēju. Pietiekams skaits migrējošo darba ņēmēju no jaunajām dalībvalstīm vēlas šo darbu veikt, bet daudzi no viņiem to nevar darīt ierobežojošo pārejas pasākumu dēļ. Darbaspēka pieplūdums lauksaimniecībā atšķiras kā pēc izcelsmes valsts, tā arī pēc uzņēmējvalsts atkarībā no tā, vai kādā valstī ir vai nav ieviesti pilnīgi vai daļēji pārejas pasākumi.

1.5

Minētajos apstākļos sezonas darbu uzņemas veikt nelegāli. Precīzu informāciju par to grūti iegūt, jo iesaistītas ir trīs puses, un katrai no tām ir savi iemesli neizpaust informāciju. Darba devēji, kas vēlas maksāt mazāk, nekā noteikts tiesību aktos vai spēkā esošajos darba koplīgumos; darba ņēmēji, kuri piekrīt strādāt par zemāku atalgojumu, nekā tas, kādu viņi ir tiesīgi saņemt saskaņā ar tiesību aktiem vai darba kopīgumiem; un negodīgi starpnieki, kuri ir pārlieku gatavi izmantot minēto situāciju, lai gūtu sev lielus ienākumus.

1.6

Daudzi šādi starpnieki piedāvā lētas izmaksas, bet to starpību galu galā sedz darba migranti, un viņiem jāsamierinās ar ienākumiem, kas ir zemāki par sociālo minimumu. Notiek arī tā, ka darba devēji, kas nolīgst sezonas strādniekus, starpniekiem maksā atbilstīgi tirgus cenām, bet starpnieki nenomaksā ienākumu nodokli un neveic sociālās iemaksas. Turklāt tādi starpnieki parasti sev patur arī daļu no migrējošo darba ņēmēju algas. Visbeidzot pastāv interneta vietnes ar telefona numuriem gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā, piedāvājot pašnodarbinātus darba ņēmējus, par kuriem nav jāmaksā nekādi nodokļi un nekādas darba devēja vai sociālās iemaksas.

1.7

Šāda situācija nav vēlama daudzējādā ziņā. Pamatprincipam jābūt tādam, ka pret migrējošajiem darba ņēmējiem visādā ziņā izturas tāpat kā pret vietējiem darba ņēmējiem, ar kuriem viņi strādā kopā. Par vienādu darbu jāmaksā vienāds atalgojums un jānodrošina labāka piekļuve sociālās drošības sistēmai. Tas ir svarīgi ne tikai tādēļ, lai darba ņēmēji būtu sociāli aizsargāti. Tas ir arī darba devēju saimnieciskajās interesēs (līdzvērtīgi godīgas konkurences apstākļi), kā arī dalībvalstu finanšu interesēs (nodokļi).

1.8

Eiropas Parlaments un Padome ir izstrādājuši priekšlikumu direktīvai, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu iedzīvotājus, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli. Priekšlikumā paredzētas saskaņotas sankcijas pret darba devējiem, preventīvi pasākumi, kā arī definēta laba prakse sankciju piemērošanā pret darba devējiem un paredzēta šādas prakses apmaiņa starp dalībvalstīm.

1.9

Kamēr ierobežojumi migrantiem no jaunajām dalībvalstīm nav atcelti, EESK aicina ierosināto direktīvu piemērot arī attiecībā uz darba devējiem, kas nelegāli nodarbina to ES dalībvalstu iedzīvotājus, uz kurām vēl attiecas ierobežojumi. Turklāt Komiteja uzskata, ka ir būtiski, lai Eiropas Savienība īpašu uzmanību pievērstu ne tikai direktīvas transponēšanai visu dalībvalstu tiesību aktos, bet arī tās praktiskai īstenošanai.

1.10

Nedeklarētā darba apkarošanā lietderīga ir Eiropas līmeņa viennozīmīga darba attiecību definīcija, kurā skaidri noteikta atšķirība starp uzņemšanos veikt darbu (pakalpojuma sniegšanu) un tā veikšanu darba devēja un darba ņēmēja attiecību ietvaros (darba līgumu). Starptautiskā darba organizācija (SDO) minētajā jautājumā ir izstrādājusi skaidrus ieteikumus. Saskaņā ar tiem godīgiem pašnodarbinātajiem, kuru specializācija nav tikai lēta, nekvalificēta darba piedāvājums, darba tirgū ir skaidrāks statuss un darba ņēmējiem tiek nodrošināta aizsardzība, uz kuru viņiem ir tiesības. EESK ir gandarīta, ka Eiropas Komisija ir apstiprinājusi priekšlikumu par sociālo partneru veiktu aptauju par (šķietamiem) pašnodarbinātajiem būvniecības nozarē. Tā pauž gandarījumu par to, ka Komisija minēto pētījumu arī finansē.

1.11.

Ņemot vērā legālā darba ierobežojumu izraisītās sekas, būtu labāk, ja, ES turpmāk paplašinoties, šādi pārejas noteikumi netiktu paredzēti. Turklāt EESK aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespēju atcelt visus vēl pastāvošos ierobežojumus darba ņēmējiem no 12 valstīm, kas ES pievienojās 2004. un 2007. gadā. Liela daļa sociālo partneru Eiropā to principā vērtē atzinīgi, ar nosacījumu, ja Eiropas Savienība, valstis, kā arī sociālie partneri īstenos konkrētus pasākumus ar mērķi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret migrējošajiem darba ņēmējiem.

2.1

Saskaņā ar Lisabonas stratēģiju ES tautsaimniecībai nākotnē jābūt ļoti konkurētspējīgai, pamatotai uz ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu, un tajā jāpanāk augsts sociālās kohēzijas līmenis.

2.2

Šobrīd ES ir samērā konkurētspējīga uz zināšanām balstīta tautsaimniecība, kuru raksturo ražošana un patēriņš, kas vēl nav pietiekoši ilgtspējīgi, un sociālā kohēzija, kas nebūt nav apmierinoša.

2.3

Šajā atzinumā galvenokārt skatīts pēdējais minētais aspekts, proti, sociālā kohēzija. ES daudz uzmanības tiek veltīts tautsaimniecības attīstībai un ilgtspējai, jo īpaši ražošanas ilgtspējai. Tā kā Lisabonas stratēģijas trešajam pīlāram tiek pievērsts pārāk maz uzmanības, sociālā kohēzija nevis nostiprinās, bet gan pavājinās.

2.4

Tā sekas skaidri atspoguļojas darba tirgū. Nelegālā darba īpatsvars palielinās, un atkal ir parādījies tāds darba ņēmēju veids kā dienas strādnieki, kurus vēl nesen uzskatīja par izzudušu parādību.

2.5

Jaunie dienas strādnieki savu darbu piedāvā uz ielas, vietās, kuras negodīgi starpnieki pazīst kā “savākšanas punktus”. Viņus nolīgst uz dienu, nemaksājot par viņiem ne nodokļus, ne sociālās iemaksas, viņiem jāstrādā pārāk garas stundas, viņu darbs netiek pietiekami apmaksāts un viņus nekādā veidā neaizsargā jau tā nepietiekamās darba tiesību normas.

2.6

Pirms dažiem gadiem darba tirgus, jo īpaši attiecībā uz mazkvalificētu vai nekvalificētu darbu, vēl pastāvēja tikai valstu ietvaros. Pēc ES paplašināšanas 2004. gadā Eiropas darba tirgus atvērās arī minētajai darba tirgus kategorijai. Pēc 2007. gada paplašināšanās, tirgū ienākot darba ņēmējiem no Bulgārijas un Rumānijas, piedāvājums krasi palielinājās.

2.7

Minētā tendence jo īpaši izpaužas lauksaimniecībā. Turklāt daudzi, kas meklē darbu ārvalstīs, gandrīz vienmēr savu pirmo darbu atrod tieši minētajā nozarē.

2.8

Ar šo atzinumu EESK vēlas ES darba kārtībā pievērst uzmanību skatāmajam jautājumam, lai attiecīgās Eiropas iestādes kopā ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem meklētu šīs lielās, traģiskās un, diemžēl, augošās problēmas risinājumus.

3.1

Lauksaimniecība ir tādu saimniecisko darbību kopums, kuru rezultātā tiek pārveidota vide, lai audzētu augus un dzīvniekus (1). Atkarībā no produkta, ražošanas metodes un labklājības līmeņa izmanto daudzas un dažādas tehnikas, sākot no darba ar vienkāršiem darbarīkiem, līdz pat lielām lauksaimniecības mašīnām, kas arvien vairāk aizstāj roku darbu.

3.2

Lauksaimniecības nozare ES ir liela nozare. ES kopā lauksaimniecībā izmanto 160 miljonu hektāru zemes un tajā ir 11 miljonu lauksaimniecības uzņēmumu, kas dod darbu kopā 15 miljoniem cilvēku. Vairumā tie ir paši zemnieki un viņu ģimenes locekļi, bet aptuveni 1 miljons uzņēmumu nodarbina kopā 6,5 miljonus darba ņēmēju. No tiem 4,5 miljoni veic sezonas darbu, un nezināms skaits šo strādnieku ir nodarbināti kādā valstī, kas nav viņu izcelsmes valsts (2). Daudzi sezonas strādnieki nāk no Polijas, Bulgārijas un Rumānijas.

3.3

Lauksaimniecības nozari var iedalīt vairākās apakšnozarēs. Dzīvnieku audzēšana (lopkopība) un akvakultūra (zivkopība), dārzkopība (augu ar īsu veģetācijas periodu, piemēram, dārzeņu, dekoratīvo augu, augļu, sēņu maza apmēra audzēšana) un laukkopība (atšķiras no dārzkopības ar to, ka laukkopība notiek lielākā mērogā un prasa mazāk darba). Komerciālā mežkopība ne visur Eiropā ir lauksaimniecības daļa, dažas valstīs to uzskata par atsevišķu nozari.

3.4

Lauksaimniecībā ražo ne tikai pārtiku, bet arvien lielākā mērā arī citas preces, piemēram, ziedus, zvērādas, ādu, biodegvielu (biodīzeļdegvielu, etanolu, gāzi, ātri augošus kokus), enzīmus, šķiedras utt. Ģenētiski modificētus augus izmanto arī īpašu medikamentu ražošanā.

3.5

Starptautiskās Darba organizācijas (3) un Eurofound  (4) dati liecina, ka lauksaimniecība ir viena no bīstamākajām nozarēm darba ņēmējiem. Veicot darbu, ik gadus kopumā notiek 335 000 nāvējošu nelaimes negadījumu, un vairāk nekā puse no tiem, t.i., 170 000, lauksaimniecības nozarē.

4.1.1

Dažādu juridisku sarežģījumu dēļ Eiropas Savienībā nav iespējams noteikt viennozīmīgu un kopīgu nelegālā darba definīciju. Prakse, kas kādā valstī ir pavisam ierasta (ja kāda joma nav regulēta, nav noteikumu, ko ievērot), kādā citā valstī ir neiespējama vai pat tiek uzskatīta par likumpārkāpumu.

4.2

Dažādās dalībvalstīs pastāv atšķirīgas nelegāla darba definīcijas. Runa ir par darbu, ko neatspoguļo tautsaimniecības oficiālā statistika. Lai gan attiecīgi skaitliski dati pastāv, tiem bieži ir viens un tas pats avots, tos ne vienmēr var pārbaudīt, un tāpēc tie ne vienmēr ir uzticami. Nevar tomēr apstrīdēt, ka nelegālais darbs ir ļoti izplatīta parādība.

4.3

Praktiski visās valstu neoficiālā darba definīcijās uzsvars ir uz nodokļu maksāšanas pienākuma nepildīšanu. Gandrīz visās definīcijās ir minēta arī pienākuma nepildīšana attiecībā uz sociālo drošību. Vienlaikus jāatzīmē, ka valstu nelegālā darba definīcijās gandrīz nekad netiek minēta citu saistību nepildīšana darba tiesību jomā (darba apstākļi, darba laiks, vispārēji saistoši kolektīvie līgumi).

4.4

Neoficiālo darbu veic nereģistrēti darba ņēmēji, kas ne vienmēr ir darba migranti bez darba un/vai uzturēšanās atļaujas. Arī cilvēki, kam ir vajadzīgie dokumenti — vai arī tie, kuriem tādi nav nepieciešami, jo viņi pastāvīgi dzīvo valstī, kur likumpārkāpums notiek — veic nelegālu darbu. Cilvēki bez derīgiem dokumentiem turklāt atrodas nedrošākā situācijā, tādēļ ir vieglāk izmantojami nekā cilvēki, kuriem tādi dokumenti ir. Turklāt pēdējai minētajai grupai ir pieejams legālais darba tirgus, bet personām bez derīgiem dokumentiem tas nav pieejams.

4.5

Blakus ierastajām algota darba formām pastāv arī “pašnodarbinātie bez personāla”. Šādus “pašnodarbinātos” uzskata par uzņēmējiem, par viņiem nav jāmaksā ienākumu nodoklis un sociālās iemaksas. Par minētajiem maksājumiem viņi ir atbildīgi paši.

4.6

Viņus neizsargā arī darba tiesību normas, kas attiecas uz darba ņēmējiem. Uz viņiem neattiecas noteikumi par minimālo atalgojumu, maksimālo darba laiku nedēļā un drošiem un veselīgiem darba apstākļiem. Ņemot vērā smagu nelaimes gadījumu darbā augsto apdraudējumu (skat. 3.5), tas nav pieņemami. Šie pašnodarbinātie var strādāt saskaņā ar likmēm un nosacījumiem, par kuriem viņi paši vienojušies ar darba devēju.

4.7

Agrāk pašnodarbinātie bija pieredzējuši savas profesijas speciālisti ar īpašām prasmēm kādā jomā. Parasti viņi daudzu gadu laikā bija profesionāli apliecinājuši savu kvalifikāciju, kas bija nepieciešams, lai kļūtu par pašnodarbinātu personu.

4.8

Ārpakalpojumu un arvien pieaugošo apakšlīgumu izmantošanas rezultātā, uzņēmumam atbrīvojies no mazāk būtiskām funkcijām, apakšuzņēmējus šobrīd piesaista daudz vairāk, nekā tikai specializēta darba veikšanai. Pietiek nodarbināt tikai dažus labi apmācītus pastāvīgus darbiniekus, bet vienkāršos uzdevumus aizvien vairāk izpilda ārpakalpojumu sniedzēji un apakšuzņēmēji. Šāda darba pieprasījumu arvien vairāk apmierina liels skaits jauno pašnodarbināto, kas ieplūst darba tirgū. Daudzu jauno pašnodarbināto galvenā specializācija galvenokārt ir lēts, nekvalificēts darbs.

4.9

Patiesībā tā ir tikai šķietami neatkarīga darba forma, ko īpaši izmantoja pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, lai eksportētu bezdarbu no Īrijas un Apvienotās Karalistes. Agrāk Anglijas tiesību aktos bija noteikti kritēriji, kas ļāva pārbaudīt, vai pašnodarbinātie patiešām atbilst konkrētām prasībām. Saskaņā ar vienu no priekšnoteikumiem viņi bija kāda darba speciālisti. Toreizējā Apvienotās Karalistes valdība šos kritērijus atcēla, un tādējādi daudz lielāks skaits personu pēkšņi varēja reģistrēties kā pašnodarbinātie un strādāt kontinentālajā Eiropā, nerēķinoties ar tur esošo dalībvalstu darba tiesībām (5).

4.10

Minētā parādība vairs nav raksturīga tikai anglosakšu valstīm. Piemēram, Polijas valdības pārstāvis kādā konferencē par darba ņēmēju brīvu apriti informēja, ka viņa valdība ir aicinājusi darba meklētājus reģistrēties kā pašnodarbinātām personām (6). Tā viņi var izvairīties no visiem citās dalībvalstīs vēl spēkā esošiem ierobežojumiem un strādāt visur. Šādā veidā pašnodarbinātas personas statusu pastāvīgi apzināti izmanto kā mākslīgu konstrukciju, lai ar vairāku apakšlīgumu un ārpakalpojumu starpniecību apietu likumus un darba tiesību normas. Līgumi ar šķietamiem pašnodarbinātajiem, kuru pakalpojumus bieži piedāvā darba aģentūras, ļauj atbrīvoties arī no jebkādas atbildības par pienākumu, kas saistīti ar ienākumu nodokli un sociālo drošību, izpildi.

4.11

Arī būvniecībā šī parādība ir plaši izplatīta, un šajā nozarē ir veikts daudz vairāk attiecīgu pētījumu nekā lauksaimniecības nozarē. Abām nozarēm ir daudz kopīgu iezīmju, bet galvenokārt tām abām ir raksturīgi trīs lielākie nelegālā darba riska faktori: intensīvs, pagaidu darbs, ko galvenokārt veic ieceļojuši strādnieki. Būvniecības nozares sociālie partneri jau ir šo apdraudējumu atzinuši un lūguši Eiropas Komisiju piešķirt subsīdijas, lai 18 dalībvalstīs veiktu pētījumu par (šķietamiem) pašnodarbinātajiem. Komisija ir pozitīvi atsaukusies uz šo pieprasījumu, un līdz šī gada beigām par pētījuma priekšlikumu tiks izsludināts Eiropas mēroga piedāvājumu konkurss.

4.12

Tas, ka vēl joprojām nepastāv darba attiecību ES līmeņa tiesiskais regulējums, paver brīvas iespējas apšaubāmajam lēta darbaspēka tirgum. Tas izraisa nopietnas kaitīgas blakus parādības Eiropas mērogā. Arī Eiropas Komisija ir konstatējusi šo faktu savā Ziņojumā par 2003. gada Pievienošanās līgumā noteikto pārejas pasākumu darbību, kurā tā konstatē, ka “ka ierobežojumi, iespējams, ir veicinājuši ES–8 valstspiederīgo iespējas meklēt citus saimnieciskas darbības veidus, kuru izpausme ir ārkārtīgi liels norīkoto darba ņēmēju pieplūdums vai darba ņēmēji, kas reģistrējušies kā pašnodarbinātas personas” (7).

4.13

Šajā pašā ziņojumā Komisija konstatē: “Atzīstot, ka migrācijas plūsmas no ES–8 valstīm uz ES–15 valstīm bijušas pieticīgas, sociālie partneri stingri uzsvēra, ka jāizvairās no darba standartu erozijas un “sociālā dempinga”. Viņi norādīja arī, ka legāla darba ierobežojumi patiesībā veicina nedeklarēta darba, viltus pašnodarbinātības, kā arī fiktīvu pakalpojumu sniegšanas un apakšlīgumu slēgšanas izplatību”. Tālāk tekstā Komisija koriģē iepriekš minēto, norādot, ka “patiesās migrācijas plūsmas caur paplašināto ES var arī būt lielākas, nekā šķiet, spriežot pēc šajā ziņojumā sniegtajiem datiem, jo oficiālā statistika pilnībā neatspoguļo nedeklarēta darba problēmu”. Vispārīgi Komisija konstatē, ka darba tirgus pieejas ierobežojumu rezultātā vairāk var tikt izmantots nedeklarēts darbs.

4.14

Piemēram, Nīderlandē dārzkopībā, kur lauksaimniecības nozarē ir visvairāk darba ņēmēju, 1992. gadā bija 54,200 pilnslodzes ekvivalentu (Full Time Equivalents). Gandrīz 87 % darba ņēmēju bija nodarbināti pastāvīgi, bet nedaudz vairāk par 13 % bija saistīti ar uzņēmumu kādā citādā veidā (nepilna laika darbinieki, pagaidu darba līgums, (šķietami) pašnodarbinātie. Tajā pašā nozarē 2005. gadā bija 59 000 pilnslodzes ekvivalentu, bet tikai 61 % tur strādāja pastāvīgi, un 39 % bija saistīti ar uzņēmumu citādā veidā. Turklāt tie ir tikai tautsaimniecības oficiālās statistikas dati. Saskaņā ar aplēsēm 2007. gada pavasarī nozarē nelegāli nodarbināja vēl 40 000 pilnslodzes ekvivalentu (8), tomēr šķiet, ka dārzkopībā nelegālā darba daļa pastāvīgi samazinās kopš atcelti ierobežojošie pasākumi attiecībā uz to valstu pilsoņiem, kas ES pievienojās 2004. gadā.

5.1

Dažu aizvadīto gadu pieredze rāda, ka darba tirgus pieejamības ierobežojumi bieži vien rada pretēju rezultātu iecerētajam. Tiek apieti likumi un darba tiesību normas. Darba meklētājiem no Rumānijas un Bulgārijas līdz 2008. gada 31. decembrim nav nekādu ierobežojumu Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Čehijā, Zviedrijā, Somijā, Kiprā un Slovēnijā, lai gan pēdējās minētajās trīs valstīs viņiem jāreģistrējas. Pārējās 15 ES dalībvalstīs darba meklētājiem no Rumānijas un Bulgārijas jāsaskaras ar ierobežojumiem (9). Arī uz darba meklētājiem no 10 dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004. gadā, vēl joprojām attiecas noteikti ierobežojumi, tomēr tie nav spēkā tik daudzās valstīs un nav tik plaši kā Bulgārijas un Rumānijas pilsoņiem (10).

5.2

Darbaspēka migrācijai Eiropā ir tautsaimniecisks raksturs, un to izraisa darba ņēmēju brīva kustība ES, kur dažādu dalībvalstu starpā pastāv lielas labklājības līmeņa atšķirības. Lielais bezdarbs vairākās jaunajās dalībvalstīs un lēta un mazkvalificēta darbaspēka pieprasījums 15 vecajās dalībvalstīs uztur nepārtrauktu darba meklētāju plūsmu.

5.3

Daudzi no viņiem atrod darbu lauksaimniecības nozarē, kur darba piedāvājumam ir sezonāls raksturs un ražas novākšanas laikā ievērojami palielinās pieprasījums pēc papildu darbaspēka. Lauksaimniecībā pastāv arī lielāks sociālā dempinga risks nekā citās nozarēs — cita starpā tādēļ, ka dažās dalībvalstīs lauksaimniecības nozarē nepastāv darba koplīgumi, bet, ja tādi ir, daudzos gadījumos tie nav vispārēji saistoši.

5.4

Sezonas darbs ES lauksaimniecībā ir strukturāls elements. Bez elastīga darbaspēka ilgtspējīga un efektīva lauksaimnieciskā ražošana nav iespējama. Sezonas darbu lauksaimniecības nozarē lielākoties veic migrējoši darba ņēmēji. Tas dažreiz izraisa problēmas, kas apdraud sociālo kohēziju.

5.5

Migranti, kas strādā legāli, bieži ir lētāks darbaspēks nekā vietējie darba ņēmēji, jo darba devējs par viņiem nemaksā dažādas iemaksas, galvenokārt nozares darbinieku apmācības un pensiju fondos. Migranti no 10 dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004. gadā un uz kurām vēl joprojām attiecas ierobežojumi vairāku “veco” dalībvalstu darba tirgū, bieži vien strādā daļēji nelegāli, nodokļu iestādēm neziņojot par visām nostrādātajām stundām. Migranti no Bulgārijas un Rumānijas, uz kuriem attiecas vēl vairāk ierobežojumu, parasti ir plaši pārstāvēti nelegālā darba tirgū. Nelegālā darba veicēji nesaņem atalgojumu par visām nostrādātājām stundām, samaksa par darba stundu ir pārlieku zema un saskaņā ar ļoti neizdevīgajiem darba līgumiem viņi ir spiesti strādāt kā (šķietami) pašnodarbinātie.

5.6

SDO ir izstrādājusi vairākas konvencijas par šajā atzināmā analizētajiem jautājumiem, proti, 97. konvenciju (par migrējošiem darba ņēmējiem, 1949), 143. konvenciju (par strādniekiem migrantiem, papildu noteikumi, 1975), 181. konvenciju (par privātām darba aģentūrām, 1997) un 184. konvenciju (par drošību un veselības aizsardzību lauksaimniecības nozarē, 2001); 97. un 181. konvenciju nav ratificējušas 17 no 27 ES dalībvalstīm, savukārt 143. konvenciju nav ratificējušas 22, bet 184. konvenciju nav ratificējušas 24 dalībvalstis. Neviena no ES pašreizējām 27 dalībvalstīm nav ratificējusi visas četras konvencijas (11). SDO 2006. gadā izstrādāja arī ieteikumus par darba attiecībām (12). Ieteikumu galvenais mērķis bija uzlabot visu valstu tiesību aktus, lai skaidri noteiktu kopīgi izprastu atšķirību starp pašnodarbinātajiem un darba ņēmējiem. Tas ir nepieciešams, lai izskaustu aizvien plašāk izplatīto negodīgo praksi, ko izmanto nolūkā slēpt to, ka strādājošie, kas pieņemti darbā kā pašnodarbinātie, faktiski ir darba ņēmēji (13).

6.1

Pamatprincipam jābūt tādam, ka pret migrējošajiem darba ņēmējiem visādā ziņā izturas tāpat kā pret vietējiem darba ņēmējiem, ar kuriem viņi strādā kopā. Par vienādu darbu jāmaksā vienāds atalgojums, un jānodrošina labāka piekļuve sociālās drošības sistēmai. Tas ir svarīgi ne tikai tādēļ, lai darba ņēmēji būtu sociāli aizsargāti. Tas ir arī darba devēju saimnieciskajās interesēs (līdzvērtīgi godīgas konkurences apstākļi), kā arī dalībvalstu finanšu interesēs (nodokļi). Iepriekš minētais princips nebūt netiek vispārēji piemērots. Kad Nīderlandē atcēla ierobežojumus attiecībā uz to dalībvalstu pilsoņiem, kas ES pievienojās 2004. gadā, sociālie partneri izteica vēlēšanos no 2007. gada 1. maija sadarboties, lai veiktu darba un sociālās likumdošanas un noteikumu piemērošanas kontroli. Valdības iestādes piekrita izstrādāt attiecīgu politiku. Līdz šim brīdim tas vēl nav devis nekādus taustāmus rezultātus.

6.2

Eiropas Parlaments un Padome ir izstrādājusi priekšlikumu direktīvai, ar ko nosaka sankcijas darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu iedzīvotājus, kuri dalībvalstīs uzturas nelegāli (14). Priekšlikumā paredzētas saskaņotas sankcijas pret darba devējiem, preventīvi pasākumi, definēta laba prakse sankciju piemērošanā pret darba devējiem, kā arī paredzēta šādas prakses apmaiņa starp dalībvalstīm.

6.3

Priekšlikums izstrādāts tādēļ, ka ES nelegāli uzturas ļoti daudz trešo valstu iedzīvotāju (saskaņā ar aplēsēm 4,5 līdz 8 miljoni). Tā rezultātā tiek veikts nelegāls darbs, un blakus būvniecībai, viesnīcu pakalpojumiem un uzkopšanas darbiem lauksaimniecība ir viena no četrām jomām, kurās šāda prakse ir izplatīta visvairāk. Eiropas Parlaments un Padome priekšlikumā secina, ka nelegālais darbs “tāpat kā ES pilsoņu nedeklarētais darbs, rada zaudējumus valstij, pazemina vispārējo algu un darba apstākļu līmeni, var ietekmēt konkurenci un nozīmē, ka nedeklarētie darba ņēmēji nevarēs izmantot veselības apdrošināšanas priekšrocības un neiegūs pensijas tiesības”.

6.4

Savā ziņojumā par 2003. gada Pievienošanās līgumā paredzēto pārejas pasākumu darbību (laika posmā no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 30. aprīlim) Eiropas sociālie partneri secina, ka “ka legāla darba ierobežojumi patiesībā veicina nedeklarēta darba, viltus pašnodarbinātības, kā arī fiktīvu pakalpojumu sniegšanas un apakšlīgumu slēgšanas izplatību”. Ņemot vērā šo pieredzi, labāk būtu atcelt visus ierobežojumus darba ņēmējiem no 12 dalībvalstīm, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. un 2007. gadā, lai visiem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas. Vairums Eiropas sociālo partneru to atbalsta, ar nosacījumu, ka Kopiena, valstis, kā arī paši sociālie partneri īsteno konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darba migrantiem.

6.5

Kamēr ierobežojumi nav atcelti, EESK aicina ierosināto direktīvu (ar ko nosaka sankcijas pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri ES uzturas nelegāli) piemērot arī attiecībā uz darba devējiem, kas nelegāli nodarbina to ES dalībvalstu iedzīvotājus, uz kurām vēl attiecas ierobežojumi. Turklāt Komiteja uzskata, ka ir būtiski, lai Eiropas Savienība īpašu uzmanību pievērstu ne tikai direktīvas transponēšanai visu dalībvalstu tiesību aktos, bet arī tās praktiskai īstenošanai.

6.6

Turklāt direktīva ļauj novērst dalībvalstu vidū pastāvošās lielās atšķirības attiecībā uz kontroles kvalitāti un intensitāti, kā arī soda apmēriem. Piemēram, Nīderlandē darba devējam, kas izmanto nelegālu darbaspēku, vislielākais iespējamais sods ir 6 700 EUR par darba ņēmēju. Beļģijā šī summa sasniedz 20 000 EUR un Luksemburgā 50 000 EUR. Savukārt dažas dalībvalstis vēl nav noteikušas vispār nekādas sankcijas attiecībā uz darba devējiem, kas izmanto nelegālu darbaspēku.

6.7

Labas prakses apmaiņa ir sociālās kohēzijas stiprināšanas procesa būtiska sastāvdaļa. Plovdivā (15) notikušās uzklausīšanas laikā tika vērsta uzmanība uz vairākiem šādas prakses piemēriem:

6.8

Vairākos piemēros atspoguļotās situācijas tomēr pilnībā nevar salīdzināt ar situāciju, kādā ir darba ņēmēji no Bulgārijas un Rumānijas, kas meklē darbu Eiropas Savienības 15 “vecajās” dalībvalstīs. Piemēram, darba ņēmēji no Ungārijas, kas strādā Burgenlandes federālajā zemē, katru vakaru atgriežas mājās, savukārt darba ņēmēji no Bulgārijas un Rumānijas daudzus mēnešus ir tālu no mājām. Arī šajās situācijās iespējami noteikumu pārkāpumi, tomēr daudz mazākā mērā. Aktīvi piemērojot pastāvošos pasākumus, šos pārkāpumus var labi atklāt un piemērot sankcijas. Vispārēji tomēr rodas iespaids, ka minētajā reģionā darba apstākļi ir sociāli pieņemami.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/25

1.1

Komisija, sagatavojot paziņojumu “Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana” (1), ir radījusi nozīmīgu pamatu debatēm par nodarbinātību lauksaimniecībā kā svarīgu faktoru darba vietu radīšanā un nodrošināšanā lauku reģionos.

1.2

Lauksaimniecības nozares strukturālās pārmaiņas turpinās. Tās skars simtiem tūkstošu lauksaimniecībā nodarbināto, kas zaudēs darba vietas vai kuru dzīves apstākļi mainīsies. Paziņojumā tomēr gandrīz nav ņemts vērā būtisks aspekts saistībā ar nodarbinātību lauksaimniecībā, proti, darba ņēmēju, jo īpaši sezonas darbinieku un migrējošo darba ņēmēju, situācija.

1.3

Tas rada nožēlu, ņemot vērā Komisijas centienus saistībā ar Darbaspēka mobilitātes gadu (2006). Tas, ka ik gadu ir aptuveni 4 miljoni sezonas un nepilnas slodzes darba ņēmēju (no tiem aptuveni 2 miljoni migrējošo darba ņēmēju) liecina par augsto mobilitātes un elastīguma līmeni lauksaimniecības nozarē.

1.4

Sezonas darbs, jo īpaši augļkopībā un dārzeņkopībā, ir lauksaimniecības struktūrelements, bez kura nav iespējama efektīva un ilgtspējīga zemes apsaimniekošana. Tā kā sezonas darba veikšanai bieži vien nepietiek ar vietējo darbaspēku, migrējošie darba ņēmēji sniedz savu ieguldījumu Eiropas lauksaimniecības attīstībā.

1.5

Veselīgas pārtikas produktu ražošanai ir liela nozīme mūsu eksistences nodrošināšanā. Šajā sakarā jāmin arī taisnīgs atalgojums.

1.6

Lai gan daudzos Eiropas reģionos ir augsts bezdarba līmenis, joprojām palielinās pieprasījums pēc sezonas darbiniekiem no Baltkrievijas, Ukrainas un citām valstīm. ES darba tirgum jāattīstās atbilstīgi sociālajai ilgtspējībai, t.i., ikvienam jābūt iespējai strādājot nopelnīt iztikai. Lēta papildu darbaspēka no trešām valstīm dēļ šādas iespējas tiek ierobežotas.

1.7

Eiropas Savienības mērķi izaugsmes jomā ir sasniedzami tikai godīgas konkurences rezultātā. Pret lauksaimniecībā nodarbinātajiem, neatkarīgi no viņu izcelsmes, jābūt vienlīdzīgai attieksmei visos jautājumos.

1.8

Lauksaimniecības nozares darba tirgū ir liela mobilitāte. Tas atbilst Komisijas mērķiem. Mobilais darbaspēks nedrīkst nonākt neizdevīgā stāvoklī. Tādēļ pēc politiskās un ekonomiskās integrācijas jāseko arī sociālajai integrācijai. EESK uzskata, ka īstermiņā jāveic šādi pasākumi:

1.9

Eiropas lauksaimniecības nozarē ir nepietiekama pārredzamība attiecībā uz nodarbinātības līmeni un sociālajiem standartiem. Tādēļ rodas konkurences izkropļojumi. Viens no instrumentiem, kā atkal panākt godīgu konkurenci, ir uzņēmumu sertificēšana, pamatojoties uz sociālajiem kritērijiem.

2.1.1

EESK jau bieži ir sagatavojusi atzinumus par nodarbinātības situāciju lauksaimniecības nozarē. Gan ES līmenī, gan arī daudzās dalībvalstīs aizvien nozīmīgākas kļūst debates par migrējošiem darba ņēmējiem un sezonas darbiniekiem. Daudzās jomās un pasākumos pašlaik iesaistās trīs galvenās ieinteresētās puses: darba devēju pārstāvji, arodbiedrības un politikas vai administrācijas pārstāvji attiecīgajos jautājumos. Var minēt šādus piemērus:

2.1.2

Atkārtoti izskanējis aicinājums izveidot ar migrējošiem darba ņēmējiem un sezonas darbiniekiem saistītās nodarbinātības novērošanas centru. Minētā prasība tomēr nav īstenota. Lai uzlabotu darbaspēka situāciju, liela nozīme ir saprotamu datu par nodarbinātību lauksaimniecībā apkopošanai, publiskošanai un izvērtēšanai.

2.2.1

Debates par sezonas darbu lauksaimniecībā norisinās gausi, jo ir nepietiekama pārredzamība un neapmierinošs reālās situācijas atspoguļojums. Vēl joprojām nav pieejami saprotami un detalizēti dati par sezonas darba apjomu lauksaimniecībā.

2.2.2

Eiropas Savienībā aptuveni 2 miljoni darba ņēmēju ir nodarbināti lauksaimniecībā pilnu darba laiku. Aptuveni 4 miljoni personu ir nodarbināti nepastāvīgā darbā. Daļa no tiem ir nodarbināti nepilnu darba laiku, otra daļa veic sezonas darbu, kas ilgst no dažām dienām līdz pat 8 mēnešiem gadā. Liela daļa sezonas darbinieku ir migrējošie darba ņēmēji, viņi nav nodarbināti savas dzīvesvietas tuvumā, un viņiem bieži vien jāšķērso robeža, lai nokļūtu savā darba vietā.

2.2.3

Lai analizētu datus par nodarbinātajiem, nepieciešams skaidrs iedalījums, piemēram, pēc uzņēmumu lieluma, piederības nozarei un sektoram, galvenokārt jānodala dārzkopība un lauksaimniecības nozarē sniegtie pakalpojumi.

3.1

Atzinums ir steidzami nepieciešams dažādu iemeslu dēļ.

4.1

Migrācija darba dēļ ir izskaidrojama galvenokārt ar Eiropas reģionu atšķirīgo dzīves līmeni. Ilgtermiņā darbaspēka migrācijas rezultātā pašās izceļošanas valstīs trūks darbaspēka, galvenokārt kvalificēta darbaspēka. Minētajos reģionos darbaspēka deficītu mēģina samazināt, nevis palielinot ienākumus vai uzlabojot izglītības līmeni, bet gan pieņemot darbā strādniekus no vēl nabadzīgākiem reģioniem — turpmāk aizvien vairāk no reģioniem ārpus Eiropas Savienības.

4.2

Viens no darbaspēka trūkuma iemesliem ir dažreiz sarežģītie un neierastie darba apstākļi attiecīgajās nozarēs. Migrējošie darba ņēmēji izturas atbilstīgi tirgus nosacījumiem. Brīvajā darba tirgū viņi pārvietojas uz turieni, kur ir labākie apstākļi.

4.3

Saistībā ar migrējošo darba ņēmēju nodarbinātību vēl aizvien rodas šādas problēmas:

5.1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienus paaugstināt nodarbinātības līmeni lauku rajonos. Šajā sakarā jāmin arī papildu centieni panākt lielāku pārredzamību attiecībā uz nodarbinātības situāciju lauksaimniecībā, kā arī centieni apkopot statistikas datus par darba ņēmēju situāciju, tāpat arī darba ņēmējiem paredzēta plaša informācija par darba un dzīves apstākļiem attiecīgajā valstī.

5.1.2

Līdzšinējā lauksaimniecības politikā galvenā uzmanība tika pievērsta produktu kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem aspektiem. Pilnīgi novārtā tika atstāts jautājums par to, kādā veidā ir un būs organizēts darbs.

5.1.3

Lisabonas stratēģijas un Gēteborgas stratēģijas mērķi ir vēl vairāk jākonkretizē. Turpmāk izstrādājot ilgtspējīgas lauksaimniecības politiku, līdzās ekonomikas un vides aspektiem jāņem vērā arī sociālais aspekts.

5.1.4

Svarīgākais visu ieinteresēto personu mērķis ir ES darba tirgus līdzsvarošana. To nevar sasniegt, Eiropā aizvien vairāk ievedot lētu darbaspēku no vēl attālākiem reģioniem. Eiropas modelis ir galvenokārt arī kopīgas sabiedriskās dzīves veidošana Eiropā. Tajā neiekļaujas migrējošu darba ņēmēju “geto” ar sliktiem dzīves apstākļiem un bez līdzdalības vietējās kultūras un sabiedriskajās norisēs.

5.1.5

Turpmākajos pētījumos un to piedāvātajos problēmu risinājumos lielāka nozīme jāpiešķir dzimumu aspektam.

5.1.6

Joprojām nav radīti attiecīgie nosacījumi. Visas ieinteresētās puses ir aicinātas sniegt savu ieguldījumu.

5.1.7

Pret migrējošiem darba ņēmējiem jāizturas tāpat kā pret vietējiem darba ņēmējiem. Komisijai savu iespēju robežās jāsniedz ieguldījums šajā procesā. Pirmais solis šajā virzienā ir obligāto standartu noteikšana. Pamatojoties uz šādiem obligātajiem standartiem, var plaši apspriest darbavietas kvalitātes jautājumu.

5.2.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka sociālie partneri ar sociālā dialoga starpniecību veicina profesionālo apmācību lauksaimniecības nozarē un jo īpaši to, ka attiecīgās dalībvalstu iestādes atzīst profesionālo pieredzi. Eiropas apliecība “Agripass”, kas ir sagatavošanā, paredzēta, lai atvieglotu lauksaimniecībā nodarbināto mobilitāti ES teritorijā. Nebūtu ieteicams, ka apliecība “Agripass” kļūst par iemeslu diskriminēt tos darba ņēmējus, kuriem šādas apliecības nav, bet būtu mudinājums iegūt šādu kvalifikāciju apliecinošu apliecību.

5.2.2

Tajā pašā laikā, pateicoties pārredzamībai par iegūto profesionālo kvalifikāciju, var uzlabot darba ņēmēju mobilitāti un iespējas strādāt un apmesties citās valstīs. EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas, ar ko atbalsta sociālos partnerus “Agripass” ieviešanā.

5.2.3

Sociālajiem partneriem kopā ar Eiropas Komisiju un attiecīgo dalībvalstu valdībām būtu jāizstrādā un jāīsteno koncepcijas cīņai pret nelegālo nodarbinātību.

5.3.1

Sezonas darbinieku sociālais nodrošinājums ir īpaši svarīgs jautājums. Darba ņēmēji, kas vairākus gadus strādājuši kā sezonas darbinieki, sociālajā ziņā nedrīkst būt sliktāk nodrošināti kā citi nodarbinātie; šajā sakarā pirmām kārtām jāveic šādi pasākumi:

5.3.2

Darba ņēmēji viņu dzimtajā valodā jāinformē par likumiem, nolīgumiem un praksi, piemēram, attiecībā uz atalgojumu un algām, organizāciju, sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, kā arī darba drošības noteikumiem. Tajā pašā laikā Eiropas Savienībai jāņem vērā koplīguma partneru loma, un tā nedrīkst pieņemt tiesību aktus jomās, ko regulē valstu koplīgumi.

5.4.1

Migrējošiem darba ņēmējiem galamērķa valstī ir tiesības dzīvot cilvēka cienīgos apstākļos. ES līmenī jāizstrādā regulējums, kurā tiktu noteikti migrējošo darba ņēmēju dzīves apstākļu pamatstandarti.

5.5.1

Jau gadiem ilgi Komiteja daudzos atzinumos ir paudusi atbalstu ilgtspējīgai apsaimniekošanai. Šāda apsaimniekošana attiecas ne tikai uz vides dimensiju, bet arī uz tautsaimniecības un sociālajiem aspektiem. Nevalstiska un brīvprātīga sertificēšanas sistēma par godīgu attieksmi pret sezonas darbu varētu nodrošināt taisnīgāku konkurenci. Brīvprātīgas sertificēšanas pamatā varētu būt šādi kritēriji:

Sertificēšanas uzdevums ir:

5.6.1

Eiropas lauksaimniecības nozarē ir daudz interesantu ierosmju un projektu saistībā ar mobilitātes uzlabošanu lauksaimniecībā un sezonas darbinieku situācijas uzlabošanu. EESK aicina Komisiju veikt pasākumus paraugprakses izvērtēšanai un popularizēšanai.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/29

1.1

Valstu ilgtspējīgas attīstības padomes (VIAP) var nodrošināt ievērojamu un būtisku ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības jomā, jo tās var sniegt neatkarīgu viedokli un par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem veicināt dialogu ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētajām pusēm.

1.2

Pārskats par ES VIAP liecina, ka dažādās valstīs situācija ir ļoti atšķirīga. Dažās dalībvalstīs šādu padomju vai nu vispār nav vai arī ir vienīgi tādas padomes, kas nedarbojas; attiecībā uz aktīvajām padomēm jāsecina, ka to uzdevumi, sastāvs, neatkarības līmenis un resursi ievērojami atšķiras un to darbībai ir ļoti dažāda ietekme.

1.3

Ņemot vērā to dalībvalstu pozitīvo pieredzi, kur VIAP ir ievērojama nozīme, EESK aicina visas dalībvalstis stiprināt ilgtspējīgas attīstības padomes vai — ja šādu padomju vēl nav — izveidot darbotiesspējīgas un efektīvas padomes.

1.4

EESK iesaka:

2.1

Ilgstpējīga attīstība nozīmē, ka pašreizējai paaudzei jāspēj apmierināt savas vajadzības, vienlaikus neapdraudot turpmāko paaudžu spēju nākotnē apmierināt savas vajadzības. Tas ir viens no ES vispārējiem mērķiem, kas ir visu tās politiku un pasākumu pamatā. Tā pamatojas uz šādiem principiem — demokrātija, dzimumu līdztiesība, solidaritāte, tiesiskums, kā arī pamattiesību, tostarp tiesību uz brīvību un iespēju vienlīdzību, ievērošana.

2.2

Pēc ANO Riodežaneiro notikušās konferences ilgstspējīga attīstība 1992. gadā kļuva par pasaules mērogā atzītu politikas jomu. Minētās konferences rezultātā ir radusies arī ideja par padomdevējām iestādēm, piemēram, VIAP. Pēc Riodežaneiro konferences tika izstrādāta arī “Agenda 21”, kurā minēts, ka “valstu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas jāizstrādā, iesaistot pēc iespējas plašāku sabiedrību”. Papildus tam, Johannesburgas 2002. gada sammita ieteikumos ir izteikts aicinājums izveidot ilgtspējīgas attīstības padomes.

2.3

Eiropas Savienība pirmo ilgstpējīgas attīstības stratēģiju pieņēma Gēteborgā 2001. gadā. Lai izstrādātu aptverošāku un efektīvāku stratēģiju, Komisija 2004. gadā uzsāka pārskatīšanas procesu, un 2006. gada jūnijā Padome pieņēma pārskatīto ilgtspējīgas attīstības stratēģiju paplašinātā Eiropā (1). Pārskatītās stratēģijas mērķis ir īstenot Eiropas ilgtermiņa apņemšanos sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķi.

2.4

Ņemot vērā ANO secinājumos iekļautos un vēlāk arī Eiropas Savienības paustos ieteikumus, daudzas valstis pagājušā gadsimta 90. gados sāka veidot iestādes, kas pazīstamas kā VIAP, kuru galvenais mērķis bija nodrošināt “Agenda 21” efektīvu īstenošanu un ilgstpējīgas attīstības principu realizāciju praksē. Dažas valdības izveidoja starpministriju koordinācijas iestādes (piemēram, Ungārijas Ilgstpējīgas attīstības komisija, 1993), dažas nolēma izveidot jauktas iestādes, piemēram, Somijas Valsts ilgtspējīgas attīstības komisija (1993), savukārt citas valdības izveidoja padomes, iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, piemēram Beļģijas valsts padome (1993) un Apvienotās Karalistes apaļais galds par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem (1994). Citas valstis sekoja šim piemēram — dažas no agrāk izveidotajām iestādēm tika pārstrukturētas, savukārt citu iestāžu darbība galu galā tika pārtraukta.

2.5

Pārskatītā ES stratēģija paredz, ka “dalībvalstis varētu apsvērt valstu konsultatīvo padomju ilgtspējīgas attīstības jomā stiprināšanu vai, ja tādu vēl nav, to izveidi, [iesaistot daudzas ieinteresētās puses], lai veicinātu pamatotas debates, palīdzētu valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģiju sagatavošanā un/vai sekmēt valsts un ES progresa ziņojumu izstrādi. Valsts ilgtspējīgas attīstības padomes ir paredzētas, lai palielinātu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu ilgtspējīgas attīstības jautājumos un sekmētu labāku dažādas politikas un politikas līmeņu sasaisti, lietojot arī Eiropas Vides un ilgtspējīgas attīstības konsultatīvo padomju (EEAC) tīklus.”

2.6

Pašlaik VIAP oficiāli ir izveidotas vairākās dalībvalstīs. Ievērojot atšķirīgos vēsturiskos apstākļus dažādās dalībvalstīs, šīs padomes Eiropas Savienībā ir diezgan atšķirīgas. 24 dalībvalstīs ir izveidota ilgtspējīgas attīstības padome vai padome vides jautājumos, tostarp astoņās dalībvalstīs ir padome, kas nodarbojas vienīgi ar ilgstpējīgas attīstības jautājumiem, un sešās valstīs ir izveidota padome vides jautājumos, ko veido ieinteresētās puses vai eksperti un kura risina arī ilgtspējīgas attīstības jautājumus. Citās valstīs ir valdības koordinācijas struktūras, tā dēvētās padomes, kur zināmā mērā ir iesaistīti pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Dažās no šīm struktūrām nedarbojas. Vairākās valstīs, kur reģioniem ir ievērojama ietekme, papildus valstu padomēm ir izveidotas arī reģionālās padomes. VIAP skaita straujais pieaugums liecina par padomju potenciālu un to, ka minētās padomes varētu sniegt ieguldījumu politikas veidošanas procesā un debatēs ar plašu pilsonisko sabiedrību.

2.7

Atzinuma mērķis ir analizēt VIAP nozīmi ilgtspējīgas attīstības veicināšanā, to uzdevumus, resursus, darba metodes un, galvenokārt, pilsoniskās sabiedrības līdzdalību to darbībā. Atzinumā zināmā mērā ir analizēta arī VIAP darbības efektivitāte, vienlaikus tomēr apzinoties, ka šāds novērtējums vienmēr ir zināmā mērā subjektīvs. Šis novērtējums ir veikts, ņemot vērā it īpaši EEAC tīkla veikto pētījumu (2), kā arī secinājumus, kas izriet no EESK aptaujas, ko tā izsūtīja dažādām kontaktiestādēm dalībvalstīs, VIAP, kā arī daudzām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Turklāt tika veiktas daudzas intervijas ar VIAP un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

3.1

VIAP analīze liecina, ka tās ir ļoti atšķirīgas.

3.2

VIAP veic šādus četrus galvenos uzdevumus:

3.2.1

Tomēr minētos četrus uzdevumus paveic ne visu dalībvalstu padomes. Dažām padomēm uzticēto uzdevumu klāsts ir krietni šaurāks, savukārt citas — lai arī minētie uzdevumi ietilpt to atbildības lokā — pēdējo uzdevumu neveic vispār vai arī izpilda tikai daļēji. Par to liecina arī tas, ka dažas padomes ļoti reti rīko sanāksmes (2 vai 3 reizes gadā). Savukārt citas padomes tiekas biežāk un ir izveidojušas papildu darba grupas (īpaši efektīvas ir projekta grupas, kas strādā pie attiecīga projekta, nevis pastāvīgas darba grupas vienā jautājumā). Dažās dalībvalstīs padomēm ir iespēja sniegt ieguldījumu NIAS izstrādes sākuma posmā, savukārt citās valstīs ar tām konsultējas ļoti vēlu vai arī tās vispār netiek iesaistītas. Dažas padomes gada laikā nesagatavo nevienu ziņojumu, toties citas sagatavo 10 ziņojumus. Labi attīstītās padomes regulāri sadarbojas ar ieinteresētajām pusēm un regulāri organizē publiskus pasākumus vai ekspertu sanāksmes.

3.3

VIAP locekļu skaits un sastāvs dažādās valstīs ir atšķirīgs. Piemēram, Vācijā padomi veido 15 locekļi, savukārt Beļģijā 78, Somijā 81 un Francijā 90 locekļi. Vairumā padomju darbojas pilsoniskās sabiedrības, proti, uzņēmumu, arodbiedrību, NVO un pētniecības institūtu, pārstāvji. Citas padomes pulcē arī dažādu valdības resoru pārstāvjus. Noteiktos gadījumos par padomi dēvē valdības koordinācijas struktūru, un tajā ir iesaistītas nedaudzas ieinteresētās puses. Padomēs bieži darbojas arī reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvji. Vairāki pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir pauduši neapmierinātību, ka attiecīgās valsts padomē, kā arī ar ilgtspējīgu attīstību saistītajos vispārējos procesos pietiekamā mērā nav iesaistīta pilsoniskā sabiedrība.

3.4

Tā kā padomes izveido un finansē valdība, tās šai ziņā ir “atkarīgas”. Lai padomju darbību ņemtu vērā gan valsts iestādes, gan arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tām ir jāsasniedz attiecīgais neatkarības līmenis, un tas sarežģīti. Locekļu atlases procesi ir atšķirīgi, bet, kopumā ņemot, valdība parasti ieceļ padomes locekļus, pamatojoties uz padomē pārstāvēto pilsoniskās sabiedrības organizāciju priekšlikumiem. Vēl viens jautājums attiecas uz padomes darbiniekiem; dažās valstīs tos padomes rīcībā nodod valdības iestādes. Šis apstāklis var ierobežot padomes neatkarības līmeni. Turklāt dažas padomes vada valdības loceklis.

3.5

Padomēm pieejamie resursi (gan cilvēkresursi, gan finanšu resursi) ir ļoti atšķirīgi. Dažās valstīs, kur sekretariāts atrodas ministrijā, ir tikai viens administrators, kas turklāt padomē bieži nestrādā pilnu laiku. Kopumā ņemot, darbinieku skaits ir ļoti atšķirīgs — dažkārt padomē nav neviena darbinieka, dažkārt darbinieku skaits sasniedz apmēram 20 darbiniekus. Vislielākā padome (58 darbinieki) ir Apvienotajā Karalistē. Ne visu padomju rīcībā ir pašu finanšu resursi. Atšķirīgi ir arī finanšu līdzekļi — dažkārt padomes saņem mazāk nekā 0,1 miljonu euro, dažkārt līdzekļu apjoms sasniedz apmēram 1 miljonu euro, izņemot Apvienotās Karalistes padomi, kuras resursi ir 5,5 miljoni euro.

3.6

Lai arī padomju darbības ietekmi novērtēt nav vienkārši, iegūtā informācija ļauj izdarīt dažus secinājumus. Piemēram, dažās valstīs, kur padomēm ir lielas pilnvaras, daudzi padomju ieteikumi ir ņemti vērā, veidojot valdības politikas, it īpaši izstrādājot valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Neapšaubāmi, ka dažas padomes var vienkārši piekļūt valdības ministriem un resoriem, un, veidojot politikas, to viedoklis tiek regulāri uzklausīts. Savukārt citām padomēm saikne ar valdības resoriem nepastāv. Turklāt var secināt, ka dažas padomes, savos pasākumos iesaistot ļoti daudzus dalībniekus, ir spējušas iedibināt saikni ar daudzām ieinteresētajām pusēm un plašu sabiedrību, tādējādi nodrošinot pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību ilgtspējīgas attīstības procesos.

3.7

VIAP ilgtspējīgas attīstības jomā var sniegt ievērojamu un būtisku ieguldījumu. Tās var sniegt neatkarīgu viedokli un plašas zināšanas, kā arī veicināt dialogu ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētājām pusēm. Padomes var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, piedaloties progresa, kas sasniegts attiecībā uz ilgāka termiņa mērķiem ilgtspējas jomā, pārraudzībā, un, ja sasniegumi nav pietiekami, tās var aktīvi rosināt veikt attiecīgus pasākumus.

3.8

Dažās dalībvalstīs šādu padomju nav vispār vai ir vienīgi tādas padomes, kas nedarbojas; attiecībā uz aktīvajām padomēm jāsecina, ka to uzdevumi, sastāvs, neatkarības līmenis un resursi ievērojami atšķiras un to darbībai ir ļoti dažāda ietekme. Šādas nevienmērīgas attīstības pamatā ir dažādi faktori: valsts lielums un politiskā sistēma, tas, cik nozīmīga valdības skatījumā ir ilgtspējīgas attīstības politika un cik spēcīga ir pilsoniskās sabiedrības līdzdalības tradīcija, vai attiecīgajā valstī ir citas iestādes, kas daļēji veic padomes uzdevumus, valdības vēlme ņemt vērā citu iestāžu ieteikumus utt.

3.9

Visas dalībvalstis neizmanto VIAP patiesās iespējas. Dažu valstu padomes principā var uzskatīt par “dekorācijām”, kas nemaz necenšas panākt pilsoniskās sabiedrības reālu līdzdalību. Tomēr jāatzīmē, ka vairākās valstīs ir labi attīstītas padomes, kas veic savus uzdevumus un kurām ir reāla ietekme.

3.10

Vairumam padomju nav pietiekamu resursu, lai veiktu visus tām uzticētos uzdevumus. Lai vāktu materiālus, analizētu politikas un to ietekmi, organizētu padomju sanāksmes, nodrošinātu sabiedrības līdzdalību, kā arī sagatavotu labi pamatotus un vērā ņemamus ziņojumus, par tiem aktīvi informējot valdību un citas iestādes, ir nepieciešami ievērojami cilvēkresursi un finanšu līdzekļi.

3.11

Dažās dalībvalstīs valdībai ir ļoti liela ietekme, piemēram, attiecībā uz padomes locekļu iecelšanu, valdības pārstāvju skaitu padomē, kā arī padomes darbiniekiem. Šādos gadījumos pastāv zināmas bažas, ka padomes darbībā valdības viedoklim var būt dominējoša nozīme, tādējādi samazinot iespēju, ka padome var ievērojami rosināt valdību atteikties no īsāka termiņa politiskajiem apsvērumiem un virzīties uz ilgāka termiņa mērķiem ilgtspējīgas attīstības jomā.

3.12

Attiecībā uz to, kā veicināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību ilgtspējīgas attīstības jautājumu risināšanā, padomes ir guvušas dažādu pieredzi. Dažādu Eiropas valstu padomes varētu daudz mācīties viena no otras un attīstīt labu praksi šajā jomā.

3.13

Attiecībā uz daudziem ilgtspējīgas attīstības jautājumiem kompetence ir dalīta starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm. Vairumam padomju ir ierobežotas iespējas pievērst uzmanību Eiropas aspektiem vai jebkādā veidā ietekmēt lēmumu pieņemšanu Briselē. Padomes minēto problēmu daļēji ir atrisinājušas, izveidojot EEAC tīklu, kura viedoklis, risinot Eiropas ilgtspējīgas attīstības jautājumus, aizvien vairāk tiek ņemts vērā.

4.1

Ņemot vērā to dalībvalstu pozitīvo pieredzi, kur valstu padomēm ir ievērojama nozīme, EESK aicina visas dalībvalstis stiprināt VIAP vai — ja šādu padomju vēl nav — izveidot labi attīstītas padomes.

4.2

Dažādu valstu VIAP sastāvs, pilnvaras un uzdevumi būs atšķirīgi, ņemot vērā šajās valstīs pastāvošo situāciju un politisko sistēmu. EESK tomēr iesaka dalībvalstīm pievērst īpašu uzmanību turpmāk minētajiem vispārējiem ieteikumiem par nozīmīgākajiem padomju izveides un darbības principiem.

4.2.1

Dalība: VIAP ir lielākas pilnvaras un ticamība, ja tajās darbojas pārstāvji no visām nozīmīgākajām sabiedrības jomām, kuras skar ilgtspējīgas attīstības jautājumi. Jo plašāka dalība padomē, jo lielākas iespējas rast risinājumus, ko atbalstīs plaša sabiedrība.

4.2.2

Pilnvaras un nākotnes redzējums: lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, lēmumu pieņēmējiem jāattīsta ilgtermiņa redzējums un jāņem vērā nākamo paaudžu un visas planētas vajadzības, kā arī tuvākā nākotnē realizējami un īstermiņa politiskie apsvērumi. VIAP var būt nozīmīga loma ilgtermiņa redzējuma noteikšanā. Lai padomes šajā jomā varētu sniegt efektīvu ieguldījumu, tajās jāiesaista locekļi, kam ir nākotnes redzējums, ietekme un kuri ieņem attiecīgu stāvokli sabiedrībā, kā arī spēj pieņemt neatkarīgus lēmumus un veicināt pārmaiņas pastāvošajās politikās un praksē.

4.2.3

Neatkarības līmenis: VIAP spētu efektīvāk veicināt ilgtspējīgāku attīstību, ja tās zināmā mērā būtu neatkarīgas no valdības. Ievērojot šo likumsakarību, tās spētu risināt sarežģītus politiskus jautājumus, kur īstermiņa politiskie mērķi ir zināmā mērā pretrunā ar priekšnoteikumiem, kas nepieciešami ilgāka termiņa ilgstpējas nodrošināšanai.

4.2.4

Darbības joma: VIAP jau no paša sākuma būtu aktīvi jāiesaistās ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un tām līdzīgu stratēģiju izstrādē un to īstenošanas pārraudzībā. Tādējādi tām būtu jāiesaistās daudzu ar ilgstpējīgu attīstību saistītu jautājumu risināšanā, piemēram, klimata pārmaiņas, enerģētika un transporta politika, bioloģiskā daudzveidība, ar lauku apvidiem un lauksamniecību saistītie jautājumi, kā arī ilgtspējīga tautsaimniecības vispārējā pārvaldība. VIAP darbojas visefektīvāk, ja tām ir iespēja pievērsties gan valdību interesējošiem īpašiem jautājumiem, gan arī citām jomām, kuras tās pašas uzskata par nozīmīgām.

4.2.5

Piekļuve informācijai: lai VIAP darbotos efektīvi, tām jāspēj vākt materiālus no visiem būtiskajiem avotiem. Īpaši nozīmīgs priekšnoteikums ir laba piekļuve valdības informācijai, kā arī padomēm jādod iespēja uzzināt valdības viedokli.

4.2.6

Pilsoniskā sabiedrība un ilgtspējīgas attīstības jautājumi — sabiedrības līdzdalības veicināšana: VIAP nozīmīgs uzdevums ir uzlabot sabiedrības informētību. Padomes var ievērojami veicināt to, lai visas attiecīgās iestādes ilgtspējīgas attīstības jautājumus iekļautu formālās un neformālās izglītības programmās. Tās var veicināt plašāku izpratni par šiem jautājumiem plašsaziņas līdzekļos. Publicējot VIAP ikgadējos ziņojumus par situāciju ilgtspējīgas attīstības jomā, varētu pievērst papildu uzmanību šiem jautājumiem un veicināt sabiedriskās debates.

4.2.7

Resursi: EESK aicina dalībvalstis padomēm nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai tās varētu izpildīt savus uzdevumus un sniegt patiesu ieguldījumu debatēs par ilgtspējas jautājumiem, kā arī nodrošināt ieguldījumu attiecīgo lēmumu pieņemšanas procesā.

4.2.8

Eiropas iesaiste: Komiteja aicina VIAP uzkārt pieredzi, īstenot paraugprakses apmaiņu un uzturēt atklātu savstarpēju dialogu, galvenokārt stiprinot EEAC tīklu. Šādā veidā Eiropas Savienība varētu ievērojami veicināt ilgstpējīgu attīstību.

4.3

Turklāt EESK iesaka padomēm attīstīt spēju individuāli un kopīgi sadarboties ar Eiropas iestādēm, lai ilgtspējīgas attīstības politikas Eiropas aspektus risinātu no pilsoniskās sabiedrības perspektīvas. Šajā sakarā Komiteja (it īpaši Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centrs) varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu, veicinot VIAP aktīvāku līdzdalību, risinot ar ilgtspēju saistītos Eiropas līmeņa jautājumus. EESK būtu regulāri jāsadarbojas ar EEAC un tās locekļiem ar mērķi pievērsties paredzamajiem jautājumiem. Komitejai būtu jāatbalsta šiem jautājumiem veltīti salīdzinoši Eiropas mēroga pētījumi, kuros īpaša uzmanība pievērsta pilsoniskās sabiedrības ieguldījumam un lomai. Turklāt EESK varētu vērst uzmanību uz paraugprakses piemēriem un tos publicēt.

4.4

EESK uzsver, ka ir svarīgi panākt arī to, lai plaša sabiedrība ar ilgtspējīgu attīstību saistītu jautājumu risināšanā iesaistītos ne tikai padomju darbības ietvaros, bet arī ārpus tām. Tādēļ tā aicina valstu valdības un reģionālās un vietējās pašvaldības iesaistīt pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus visu to politisko lēmumu pieņemšanā, kas īpaši saistīti ar ilgtspējas jomu. Vienlaikus tomēr jāatzīmē, ka nav tādu vadlīniju, kas nosaka minimālos standartus attiecībā uz to, kādai jābūt labai praksei sabiedrības līdzdalības veicināšanā. Lai veicinātu līdzdalības procesu, EESK iesaka regulāri veikt salīdzinošo novērtēšanu vai izteikt atzinību par labu praksi. VIAP uzdevums ir nodrošināt arī ciešu sadarbību ar citām organizācijām un institūcijām, kas attiecīgajā dalībvalstī darbojas ilgtspējīgas attīstības jomā, tostarp ar valstu Ekonomikas un sociālo lietu padomēm (ja tās ir izveidotas).

4.5

Nobeigumā EESK vērš uzmanību uz to, ka VIAP darbība var būt efektīva tikai tad, ja valdības vēlas tās uzklausīt un ņemt vērā to ieteikumus, kā arī veic konkrētus pasākumus, lai attiecīgās valsts politiku vairāk orientētu uz ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, tostarp piešķirot attiecīgu finansējumu.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/33

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par rīcību starptautiskā un reģionālā līmenī, lai pēc iespējas ātrāk mainītu pašreizējo nepieņemamo kuģu demontāžas praksi.

1.2

Šībrīža kuģu demontāžas nozares starptautiskā struktūra aptver kā labi aprīkotus uzņēmumus ar sausajiem dokiem, tā arī tādus, kas izmanto pludmales, kurās kuģus sadala ar rokām un ir nodrošināta tikai minimāla līmeņa drošība, kā arī veselības un vides aizsardzība. Lielākās daļas tirdzniecības kuģu ekspluatācijas cikls pēdējā laikā beidzas kādā no šīm pludmalēm Dienvidāzijā. Visā pasaulē vērojams būtisks tādu demontāžas uzņēmumu trūkums, kuri atbilst vides un sociālās ilgtspējības principiem.

1.3

Komiteja izsaka bažas, ka stāvoklis vēl vairāk pasliktināsies, strauji pieaugot to kuģu skaitam, kuru izmantošana tiks izbeigta nākamajos gados pēc tam, kad visā pasaulē tiks pārtraukta vienkārša korpusa naftas tankkuģu ekspluatācija; tāpat Komiteja izsaka satraukumu par neveiktajiem pārvadājumiem aptuveni 15 miljonu bezkravas ūdensizspaida tonnu (LTD) (1) apmērā un par kuģu būves straujo izaugsmi pēdējā laikā. Vajadzība nākamajos gados likvidēt daļu lieko kuģu ir saistīta ar ES ierosinātajiem un Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) veiktajiem pasākumiem nolūkā aizsargāt vidi, un tādējādi tieši ES ir jāuzņemas skaidra atbildība par veicamajām darbībām.

1.4

Jāatzīmē, ka daži kuģu īpašnieki savās darbības izmaksās neiekļauj izdevumus par nolietotu kuģu drošu un norobežotu likvidāciju, lai arī liela daļa (2) saskata vajadzību rīkoties un uzsāk īstenot brīvprātīgus pasākumus.

1.5

Tāpat jāuzsver, ka ES gan ir spēkā tiesiska prasība, kam būtu jānovērš kuģu iespējas pēdējo reizi doties jūrā ar nolūku veikt to demontāžu vietās, kurās nav tam piemērota aprīkojuma, tomēr no šīs prasības izpildes ir viegli izvairīties. EESK ir konsekventi iestājusies, pēdējo reizi 2007. gada martā pieņemtajā atzinumā par tematu “Zaļā grāmata par turpmāko ES jūrniecības politiku” (3), par to, ka dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk jāratificē starptautiskās konvencijas par jūrniecības drošību un vides aizsardzību, kā arī jānodrošina to pienācīga īstenošana.

1.6

Ir atzīts, ka nolietotu kuģu demontāža ir sarežģīts jautājums, kurš aptver būtiskus darba un izejvielu resursu ieguldījumus, tādējādi attīstības valstīm paverot iespēju piedāvāt demontāžu ar zemākām izmaksām. Tajā pat laikā Komiteja atzīst, ka strukturālā nabadzība un citas sociāla un tiesiska rakstura problēmas dažos Dienvidāzijas reģionos ir cieši saistītas ar to, ka ir nepietiekami ieviesti pat minimālie darba standarti un minimālie standarti darba drošības un vides aizsardzības jomā vai arī tie vispār nepastāv.

1.7

Ar SJO palīdzību būtu jāievieš stingrs starptautiskais režīms nolietotu kuģu identifikācijai, kontrolei un likvidācijai. Šim režīmam jāpiedāvā līdzvērtīgs kontroles līmenis Bāzeles konvencijā noteiktajam: tajā jāiekļauj visi atbilstošie Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) standarti; nedrīkst pieļaut nekādus atbrīvojumus un jānovērš nolietotu kuģu, kuri pārvadā bīstamus atkritumus, došanos uz valstīm, kuras nav pievienojušās minētajai konvencijai un kurām nav pienācīga aprīkojuma.

1.8

Tomēr šāda SJO nolīguma ieviešanai būs vajadzīgi vairāki gadi, tādēļ:

1.9

EESK īpaši atbalsta paraugprakses veicināšanu kuģu pārstrādes jomā un kuģu iepriekšēju iztīrīšanu no gāzēm un toksiskajiem atkritumiem ES. Dalībvalstu apņemšanās šādā veidā rīkoties ar visiem valstij piederošajiem kuģiem un piemērot īpašus noteikumus nolietotu kuģu gadījumā, ja šādi kuģi tiek pārdoti trešām pusēm, ir pirmie svarīgie soļi minētās pieejas atbalstam. Kuģu iepriekšēja iztīrīšana pirms to eksporta piedāvās iespējas tīra otrreizējā tērauda nogādāšanai Dienvidāzijā, kur ir augsts pieprasījums. Šim mērķim būtu jāizstrādā pamatnostādņu dokuments par iepriekšējo iztīrīšanu.

1.10

Finansiālas un tehniskas palīdzības sniegšana Dienvidāzijas valstīm nolūkā uzlabot to aprīkojumu mazinās dažas no lielākajām problēmām, vismaz pārceļot demontāžas darbus no pludmalēm uz norobežotām piestātnēm un sausajiem dokiem, kā arī radot lielāku drošību un labākas atkritumu apsaimniekošanas ierīcības lejtecēs.

1.11

EESK apzinās, ka efektīva rīcība šajā jomā būs saistīta ar papildu izmaksām. Tā atbalsta Komisijas iecerētos priekšlikumus par mehānismiem, kas nodrošinātu šādu izmaksu iekļaušanu kuģniecības darbību parastajās izmaksās. SJO un kuģu īpašnieki aicina veikt papildu pasākumus, lai nodrošinātu finansējumu ikviena kuģa pārstrādei, ko uzkrātu kuģa ekspluatācijas laikā vai arī nodrošinātu kā garantijas iemaksu ar brīdi, kad ir uzsākta kuģa ekspluatācija. Dažādām finanšu iestādēm ir labas iespējas strukturēt un īstenot šādus pasākumus. Ja šādu līdzekļu fondu izveidot nav iespējams, ES būtu jāapsver reģionāla līmeņa mehānismi, piemēram, ostas valsts nodevas vai tamlīdzīgi.

1.12

Ilgtermiņā labvēlīga ietekme būs pārstrādes prasībām atbilstošai projektēšanai, apzinot riskus un aizvietojot pēc iespējas vairāk toksisko materiālu kuģu būvēšanas procesā, un EESK atbalsta kā ES un SJO, tā arī kuģu īpašnieku un būvnieku centienus šajā jomā.

2.1

Atzinuma temats ir starptautiskā kuģniecība un atkritumu starptautiskie pārvadājumi. Katru gadu sadala un pārstrādā 200 līdz 600 kuģus, tādējādi iegūstot tēraudu un citas izejvielas. Liela daļa šo darbību notiek Dienvidāzijas valstīs plūdmaiņu ietekmei pakļautās pludmalēs, praktiski neievērojot strādnieku drošības un vides aizsardzības prasības. Tiek lēsts, ka nākamajos astoņos gados vidē nonāks aptuveni 5,5 miljoni tonnu kaitīgo materiālu no nolietotiem kuģiem demontāžas novietnēs (jo īpaši naftas nogulsnes, eļļas, krāsas, polivinilhlorīds un azbests).

2.2

Nevienā no vietām, ko Indijas subkontinentā izmanto kuģu demontāžai, nav aizsargbarjeru, lai novērstu augsnes un ūdens piesārņošanu, un atkritumu apstrāde reti atbilst pat minimālajiem vides standartiem. Zemais drošības pasākumu līmenis ir iemesls biežiem negadījumiem un ilgtermiņa veselības apdraudējumam, ko rada strādnieku darbs ar toksiskiem materiāliem, nenodrošinot atbilstošu aizsardzību (4).

2.3

Nolietotu kuģu pārvietošanu no rūpnieciski attīstītajām uz attīstības valstīm regulē starptautiskās tiesības par atkritumu pārvadāšanu, un kuģu, kas satur bīstamus materiālus, eksports no ES ir aizliegts ar ES Atkritumu pārvadāšanas regulu. Tomēr kuģu nodošana brokeriem un karoga nomaiņa sarežģī īpašnieku un atbildības jautājumu risināšanu, kā arī apgrūtina spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un rada iespējas bezatbildīgiem kuģu īpašniekiem izvairīties no savām saistībām.

2.4

Daļējs risinājums varētu būt ES kapacitātes palielināšana. Lai arī tas varētu būt pozitīvs solis, ko varētu izmantot attiecībā uz karakuģiem un valstij piederošiem kuģiem, visticamāk, ka šādi varētu risināt tikai nelielu daļu no jautājuma par kuģu demontāžu, kuru kopējā kravnesība līdz 2020. gadam paredzama 105 miljonu LDT apjomā (5).

2.5

Tādēļ Zaļajā grāmatā tiek steidzami meklētas iespējas, ar kuru palīdzību ekonomiski izdevīgi un visaptveroši uzlabot standartus atbilstoši iepriekš minētajiem spēkā esošajiem Eiropas līmeņa un starptautiskajiem tiesību aktiem.

3.1

ES Padome 2006. gada novembra sanāksmes secinājumos atzina, ka videi nekaitīga kuģu demontāžas pārvaldība ir Eiropas Savienības prioritāte. Komisija savu viedokli jau ir izklāstījusi 2006. gada jūnijā pieņemtajā Zaļajā grāmatā par jūrniecības politiku (6), ierosinot, ka turpmākajai ES jūrniecības politikai jāatbalsta starptautiska līmeņa iniciatīvas, lai noteiktu obligātus minimālos standartus kuģu pārstrādē un veicinātu “tīru” pārstrādes iekārtu izveidi.

3.2

Šajā Zaļajā grāmatā ietvertas jaunas idejas, lai turpinātu un pastiprinātu dialogu ar dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm, kā arī sagatavotu pamatu turpmākai rīcībai, un izteikts aicinājums meklēt atbildes uz virkni svarīgāko jautājumu, kas atspoguļo galvenās problēmas.

3.3

Šo pasākumu galvenais mērķis ir vides un cilvēku veselības aizsardzība. Nolūks nav kuģu pārstrādes uzņēmējdarbības mākslīga “pārcelšana atpakaļ” uz Eiropas Savienību, šādi atņemot Dienvidāzijas valstīm būtisku ienākumu avotu un nepieciešamos materiālus. Galamērķis ir rast visas pasaules mērogā ilgtspējīgus risinājumus.

3.4

Pašlaik vides un drošības standartiem atbilstīgā kuģu pārstrādes jauda pasaules mērogā ļauj apstrādāt augstākais 2 miljonus tonnu gadā, un tas veido aptuveni 30 % no prognozētā kopējā ikgadējā pieprasījuma pēc sagriešanas lūžņos. Vairums šādu iekārtu, jo īpaši Ķīnā un arī dažās ES dalībvalstīs, nevar piedāvāt tādas pašas cenas par sagriešanu lūžņos, un to izmaksas ir daudz augstākas salīdzinājumā ar konkurentiem Dienvidāzijā. Visi šie (un arī visi pārējie) uzņēmumi drīzumā izjutīs spiedienu, jo līdz 1300 vienkārša korpusa naftas tankkuģu ekspluatācija būs jāpārtrauc līdz 2015. gadam saskaņā ar pasākumiem, kas tika īstenoti pēc kuģu Erika un Prestige avārijām (7). Galvenās bažas izraisa tas, ka mazāk kvalificētu strādnieku nodarbināšana, veicot būtiski pieaugušu darba apjomu, vēl vairāk veicinās drošības un vides standartu pazemināšanos. Kulminācija tiks sasniegta 2010. gadā, kad saskaņā ar aprēķiniem lūžņos sagriezīs aptuveni 800 vienkārša korpusa naftas tankkuģu, tātad jārīkojas ir steidzami.

—

zemākas vai neieviestas normatīvās prasības atkritumu, veselības un drošības jomā;

—

ievērojami zemākas darba algu izmaksas. Demontāža pludmalēs nepieļauj smago mehānismu pielietojumu, tādēļ roku darbs joprojām veido lielu izmaksu daļu;

—

Kuģu piegāde ir neregulāra un mainīga. Kuģus parasti pārtrauc ekspluatēt tad, kad kravu pārvadājumu tarifi ir zemi, un šiem kuģiem ir ļoti atšķirīga konstrukcija un uzbūve;

—

ESAO valstīs normatīvo prasību dēļ praktiski nepastāv lietota tērauda un lietota kuģu aprīkojuma tirgus.

3.11.1

Attiecībā uz ievērojami lielāko tirdzniecības kuģu floti ir vajadzīgas iniciatīvas, lai rosinātu izmaiņas kuģniecības nozarē šobrīd ierastajā praksē. Piemēram, tālāk tekstā pieminētā finansējuma sistēma, ar kuru kuģu īpašnieki un citi iesaistītie dotu savu ieguldījumu drošā un videi nekaitīgā kuģu demontāžā visā pasaulē.

3.14.1

Vēlams pasākums varētu būt arī ilgtspējīgas kuģu demontāžas fonda izveide ar SJO palīdzību, kas būtu kuģu demontāžai paredzēta jauna starptautiskā režīma obligāts elements. To apliecina pieredze ar MARPOL konvencijas ietvaros jau pastāvošajiem naftas piesārņojuma fondiem.

(a)

ES tiesību akti, īpaši attiecībā uz vienkārša korpusa naftas tankkuģiem;

(b)

kuģniecības atbalsta racionalizēšana ar piesaisti kuģu “zaļai” demontāžai;

(c)

Eiropas sertifikācijas sistēmas izveide kuģu “tīrai” demontāžai un prēmijām par izcili veiktu “zaļu” pārstrādi;

(d)

starptautisko pētījumu pastiprināšana kuģu demontāžas jomā.

4.1

Bieži kuģu pārstrāde notiek tādā veidā, kas ir pretrunā ar starptautiski pieņemtiem darbinieku veselības un drošības, kā arī vides aizsardzības standartiem.

4.2

Ir būtiski svarīgi, lai ES nodrošina to, ka tās noteiktie pasākumi jūrniecības un drošības jomā, piemēram, vienkārša korpusa naftas tankkuģiem paredzētie, nenoved pie attiecīgo apdraudējumu vienkāršas novirzīšanas uz attīstības valstīm, bet gan, lai, risinot šos jautājumus, tiktu pilnībā īstenota Atkritumu pārvadāšanas regula, kurā iekļauta arī Bāzeles konvencija, tostarp Bāzeles aizlieguma grozījums un tā principi.

4.3

Līdzās tehniskai un finansiālai palīdzībai, lai uzlabotu apstākļus attīstības valstu kuģu demontāžas uzņēmumos, būs vajadzīgi līdzekļi piesārņotas augsnes un ūdens attīrīšanai un cita kaitējuma novēršanai, ko izraisījusi nekontrolēta darbība kuģu sadalīšanas nozarē. Tomēr vēlreiz jāuzsver, ka tāda veida problēmas, kas raksturīgas tikai attīstības valstu īpašajai situācijai, nav risināmas tikai ar tehnoloģiska rakstura uzlabojumiem.

4.4

EESK atbalsta Komisijas ieinteresētību šajā jautājumā un arī tās izmantoto pieeju, kas ietver plašu pasākumu kompleksu. Ievērojot neatliekamo vajadzību uzlabot aprīkojumu un apstākļus, īpaši Bangladešā, īpaša uzmanība jāpievērš iespējami ātram progresam tādos jautājumos kā visefektīvāko atbalsta formu, regulējuma un prioritāšu noteikšana, lai tādējādi Baltajā grāmatā varētu sniegt priekšlikumus un lai būtu iespējams pienācīgs ietekmes novērtējums. Kuģniecības nozarē arī atzīta vajadzība uzlabot veselības un vides standartus kuģu pārstrādes uzņēmumos visā pasaulē (11), tāpat arī pozitīvi novērtētas ES iespējas šajā jomā un tās ietekme uz SJO.

5.1

Lai nodrošinātu šī temata izskatīšanas rezultātā Komitejas izstrādāto īpašo piezīmju skaidru formulējumu un kodolīgumu, tās noformulētas kā praktisku pasākumu uzskaitījums un iekļautas sadaļā “Secinājumi un ieteikumi” (1.1.-1.12. punkts), kas ievada šo atzinumu.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/38

1.1

Klimata pārmaiņas ir viena no lielākajām problēmām, kas 21. gadsimtā skar pasauli. Rīcība šo pārmaiņu mazināšanai, ierobežojot siltumnīcefekta gāzu emisiju, ir viena no galvenajām prioritātēm. Taču svarīgi ir arī savlaicīgi plānot adaptāciju šādām pārmaiņām, kuras ir kļuvušas nenovēršamas. Zaļā grāmata ir atzinīgi vērtējama kā pirmais solis Eiropai minētās problēmas risināšanā.

1.2

EESK iesaka īstenot visaptverošu Eiropas adaptācijas pamatstratēģiju un noteikt pasākumus, kurus būs jāīsteno Eiropas mērogā, valstu līmenī un iesaistot citas ieinteresētās puses.

1.3

EESK uzskata, ka Eiropas un valstu adaptācijas stratēģijās būtu jāietver šādi galveni aspekti:

2.1

Klimata pārmaiņas ir viena no lielākajām problēmām, kas 21. gadsimtā skar pasauli.

2.2

Līdz šim pasaule pievērsās galvenokārt tam, lai mazinātu klimata pārmaiņu radīto ietekmi, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tomēr šobrīd aizvien vairāk kļūst skaidrs, ka tikai agrākās emisijas vien radīs būtisku atmosfēras un jūras ūdeņu sasilšanu nākamajā gadsimtā un vēlāk. Tas nopietni ietekmēs klimatu un ar laika apstākļiem saistītas parādības, kā arī fizisko un dabīgo vidi visā pasaulē. Tādēļ ir pienācis laiks pievērst vairāk uzmanības vispārējās sasilšanas nenovēršamajai ietekmei un klimata pārmaiņām, kā arī jautājumam par to, kā labāk pielāgoties minētajām pārmaiņām.

2.3

Šādi pasākumi nedrīkst vājināt centienus emisiju ierobežošanas jomā, lai mazinātu turpmākās klimata pārmaiņas. Tieši pretēji, pienācīga izpratne par iespējamajām adaptācijas grūtībām varētu veicināt ikviena apņēmību sekmēt emisiju būtisku samazināšanos. Emisiju nekontrolēta palielināšanās nolemtu nākamās paaudzes daudz sāpīgākam un dārgākam adaptācijas procesam.

2.4

Klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanas un adaptācijas stratēģijām jābūt atbilstīgām un savstarpēji papildinošām. Mums jāizstrādā ticamas un īstenojamas stratēģijas siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanai pieņemamā līmenī vai diapazonā un reālā laika periodā. Adaptācijas stratēģijās jāizklāsta, kā pasaule iespējami labāk var pielāgoties visticamākajiem klimata pārmaiņu diapazoniem, kā to paredz klimata pārmaiņu seku mazināšanas pasākumi. Riska novērtējums un pārvaldība būs izšķirīgs instruments nepieciešamās rīcības un prioritāšu secības noteikšanai.

2.5

Komisijas Zaļajā grāmatā norādītas daudzas nozares, ko ietekmēs klimata pārmaiņas, kā arī jautājumi, ko nāksies risināt.

2.6

EESK uzskata, ka tagad ir īpaši nepieciešams izstrādāt visaptverošu Eiropas pamatstratēģiju daudzo adaptācijas jautājumu risināšanai un noteikt pasākumus, kurus būs jāīsteno Eiropas mērogā, valstu līmenī un iesaistot citas ieinteresētās puses.

2.7

Šajā Eiropas Adaptācijas stratēģijā būtu jāizvirza prasība līdz noteiktam datumam izstrādāt nacionālās adaptācijas stratēģijas, par kuru īstenošanu valstis regulāri ziņo.

2.8

Eiropas Adaptācijas stratēģijā vajadzēs noturīgu ārējo dimensiju, nosakot, kā Eiropa plāno palīdzēt valstīm visā pasaulē risināt adaptācijas problēmas.

2.9

Eiropā vajadzīgas stingras un neatkarīgas institucionālas vienošanās, lai organizētu nepieciešamos pētījumus un uzraudzību, kā arī pieprasītu politiskajā līmenī savlaicīgi veikt attiecīgus pasākumus. Minēto iestāžu darbā pilnībā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība.

3.1

EESK uzskata, ka Zaļajā grāmatā minētās rīcības jomas kopumā ir pareizas. Attiecībā uz Zaļo grāmatu EESK iesaka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm vispārējo stratēģiju ietvaros izstrādāt konkrētas programmas un pasākumus katrā no minētajām jomām. Ir nepieciešams noteikt grafikus un plānus, kā arī mobilizēt atbilstošus finanšu resursus.

3.2

Valsts un vietējā mēroga iestādes būs atbildīgas par nepieciešamā darba organizēšanu saistībā ar lielāko daļu minēto jautājumu. Savukārt Eiropas Savienībai būtu jāizveido pamatsistēma, kā arī jāveicina un jāatbalsta valstu centieni adaptācijas jomā. Jo īpaši Komiteja iesaka ES:

4.1

Piekrastes aizsardzība — ledājiem kūstot, paaugstināsies jūras līmenis un palielināsies jūras ūdens temperatūra. Dažviet var būt nepieciešams būvēt vai nostiprināt aizsargvaļņus, lai aizsargātu zemi un apdzīvotas vietas. Citviet piemērotāka stratēģija varētu būt piekrastes aizsargsistēmu un pretplūdu barjeru izveide līdz ar to iedzīvotāju pārvietošanu, kuri dzīvo plūdu apdraudētos īpašumos.

4.2

Plūdi — klimata pārmaiņas var izraisīt ļoti mainīgus laika apstākļus ar garākiem sausuma periodiem, ko pārtrauc īslaicīgas intensīvas lietusgāzes, kas rada strauju virszemes noteces ūdeņu celšanos un plūdus. Nepieciešams aktualizēt aizsardzības plānošanu pret plūdiem, ņemot vērā šos jaunos laika apstākļus. Dažos gadījumos būs nepieciešamas jaunas programmas aizsardzībai pret plūdiem. Citos gadījumos no jauna vai atkārtoti jāizveido piemērotas plūdiem pakļautas zemes vai sateces baseinus, lai uzsūktu plūdu ūdeņus. Var rasties nepieciešamība ierobežot attīstību šādos apgabalos un apsvērt pārvietošanas iespējas.

4.3

Ūdens resursi un to nepietiekamība — daudzos Eiropas reģionos jau ir ierobežoti ūdens resursi, un minētā problēma var vēl vairāk saasināties, jo klimata pārmaiņu rezultātā atsevišķās Eiropas daļās paildzinās zema nokrišņu daudzuma un sausuma periodi. Var rasties nepieciešamība veikt pasākumus (piemēram, atsāļošana vai piegāde lielos attālumos), lai skartajām zonām nodrošinātu jaunus ūdens avotus un efektīvāk izmantotu ūdens resursus. Jāpastiprina motivācija efektīvākas ūdens izmantošanas veicināšanai (tostarp attiecībā uz ūdens cenām). Apgabalos, kuros visvairāk jūtama negatīvā ietekme, var būt arī nepieciešams ierobežot tādus pasākumus kā intensīva lauksaimniecība vai tūrisms. (EESK patlaban izstrādā atsevišķu detalizētāku atzinumu par ūdens resursu nepietiekamības un sausuma problēmām.)

4.4

Palielinās ugunsgrēku risks un izplatība tādos reģionos kā Eiropas dienvidi, kur klimats kļūst karstāks un sausāks, un šis tendences var vēl vairāk pastiprināties temperatūras turpmākā pieauguma rezultātā. Ir jāpastiprina un labāk jāsaskaņo aizsardzības pasākumi un reaģēšanas spēja. (EESK patlaban izstrādā atsevišķu detalizētāku atzinumu par dabas katastrofām un civilo aizsardzību.)

4.5

Veselības aizsardzība — klimata pārmaiņām var būt dažādas sekas veselības aizsardzības jomā. Tās var izraisīt vektoru pārnēsātu slimību plašu izplatīšanos, jo īpaši to slimību pārvietošanos uz ziemeļiem, kuras iepriekš uzskatītas par tropu joslā sastopamām; Arī temperatūras rekordi var radīt tiešas sekas. Ir nepieciešami plāni, lai sagatavotos minētajām pārmaiņām.

4.6

Lauksaimniecība — lauksaimniecību ļoti spēcīgi ietekmēs klimata pārmaiņas. Temperatūras izmaiņas un lietusgāzes ietekmēs zemes piemērotību dažādām lauksaimniecības vajadzībām un izraisīs plašas pārmaiņas lauksaimnieciskās ražošanas kvalitātes un kvantitātes aspektā un tādējādi arī dažādu lauksaimniecības režīmu dzīvotspējā dažādos Eiropas reģionos.

4.6.1

KLP “veselības pārbaudei”, kas notiks 2008. gadā, būtu jāsekmē iespēja veikt nepieciešamās izmaiņas, lai motivētu lauksaimniekus pielāgot savu lauksaimniecisko darbību paredzamo klimata pārmaiņu apstākļiem.

4.6.2

Jāpaplašina lauksaimnieciskā izpēte par jaunām kultūrām un lauksaimniecības metodēm, kas būtu piemērotākas jauniem klimatiskajiem apstākļiem. Tāpat būtu jāizvērtē klimata pārmaiņu ietekme uz dzīvnieku audzēšanas iespējām dažādos Eiropas reģionos, kā arī risinājumi klimata pārmaiņu izraisītu slimību apkarošanai. (EESK drīzumā izstrādās atsevišķu detalizētāku atzinumu par klimata pārmaiņām un lauksaimniecību.)

4.7

Bioloģiskā daudzveidība — klimata pārmaiņas izraisīs plašas izmaiņas koku, augu un dzīvnieku biotopos visā Eiropā. Dažos gadījumos atsevišķas sugas vairs nespēs izdzīvot pārmaiņu skartajos biotopos vai kļūs īpaši apdraudētas. Dabisku procesu rezultātā dažas sugas veiksmīgi migrēs uz jauniem biotopiem. Citām sugām būs nepieciešama palīdzība pārejas posmā, lai tās varētu izdzīvot. Lai minēto pārejas posmu pabeigtu bez ievērojama sugu zaudējuma, būs jāaktualizē esošās stratēģijas un programmas bioloģiskās daudzveidības jomā un jāpiešķir līdzekļi to īstenošanai.

4.8

Klimata pārmaiņas būtiski ietekmēs arī kokus un mežus. Daži reģioni var kļūt mazāk piemēroti noteiktām sugām. Citi reģioni savukārt var kļūt piemērotāki konkrētām sugām. Vajadzēs attiecīgi pielāgot koku stādīšanas, pārstādīšanas, aprūpes un mežu apsaimniekošanas programmas.

4.9

Teritoriālā plānošana — pilsētu un citu apdzīvotu vietu, kā arī transporta un infrastruktūra plānošanā jāpievērš vairāk uzmanības temperatūras un meteoroloģisko režīmu pārmaiņām. Šie nosacījumi būtu jāiestrādā projektēšanas standartos un profesionālajā praksē un apmācībā. Arī individuālajās attīstības programmās un projektos būs jāņem vērā minētās klimata pārmaiņas. Atbilstoši būs jāpielāgo ietekmes novērtējuma metodoloģijas.

4.10

Ēkas — uzņēmējdarbību būvniecības un celtniecības jomā nopietni ietekmēs klimata pārmaiņas. Ir nepieciešami stingrāki obligātie noteikumi attiecībā uz ēku energoefektivitāti, augstākiem būvniecības standartiem u.c. Informācija par paraugpraksi, iespējamajām vecāku ēku atjaunošanas un jaunu ēku celtniecības iespējamajām metodēm, materiāliem un subsīdijām, lai samazinātu enerģijas patēriņu un ēkas pielāgotu temperatūru un meteoroloģisko apstākļu pārmaiņām, arī jāpadara iedzīvotājiem pieejamāka.

4.11

ES budžets — EESK iesaka iekļaut gada budžetā posteni ar nosaukumu “adaptācija” tajās politikas jomās, kurās būs nepieciešami tūlītēji ieguldījumi (piemēram, enerģija, pētniecība, lauksaimniecība, transports, būvniecības standarti, palīdzība dabas katastrofu gadījumos, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, veselības aizsardzības politika u.c.). Nākamajā finanšu plānā būtu jāpiešķir lielāka pieejamo resursu daļa programmām, kas paredzētas klimata pārmaiņu mazināšanai un adaptācijai. Arī dalībvalstīm būtu jāveic līdzīgas izmaiņas savos budžetos un izdevumu programmās.

4.12

Struktūrfondi — Eiropas Reģionālās attīstības fondā, Kohēzijas fondā un Pirms pievienošanās palīdzības programmā (PPP) noteikti kritēriji vides projektu atbalstam, bet nav skaidras norādes par pielāgošanos klimata pārmaiņām, un bieži vien ietekmes novērtējums ir nepietiekams (daudzi transporta un enerģētikas projekti nepārprotami ir kaitīgi videi un klimatam). Visu minēto programmu turpmākās pārskatīšanas gaitā būtu jāpiešķir daudz lielāka pieejamā finansējuma daļa klimata pārmaiņu mazināšanas un adaptācijas pasākumiem.

4.13

Eiropas investīciju bankai ( EIB ) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ( EBRD ) budžeta izstrādē un kritērijos projektu un programmu novērtēšanas kritērijos jāiekļauj jautājums par klimata pārmaiņām.

4.14

Apdrošināšanas nozarē klimata pārmaiņas izraisījušas plašu interesi, un lēmumos par apdrošināšanas gadījumiem un apdrošināšanas nosacījumiem aizvien vairāk tiek iekļauti apsvērumi saistībā ar klimata pārmaiņām. ES un tās dalībvalstis varētu uzsākt pastāvīgu dialogu ar apdrošināšanas nozares pārstāvjiem, lai nodrošinātu, ka minētā nozare varētu palīdzēt uzņēmumiem un pārējai sabiedrības daļai pielāgoties klimata pārmaiņām.

4.15

Jaunattīstības valstis — daudzās jaunattīstības valstīs būs nopietnākas adaptācijas problēmas nekā Eiropā un mazāk resursu, lai tās risinātu. Vairākas vismazāk attīstītās valstis ir ļoti maz veicinājušas klimata pārmaiņu problēmu, taču tās tiks skartas visvairāk un pamatoti izvirzīs nopietnas prasības attiecībā uz sadarbību un atbalstu. Minētajām valstīm būs nepieciešams attīstīto valstu atbalsts, ieskaitot cilvēkresurus, tehniskos un finanšu resursus, lai palīdzētu tām atbilstoši pielāgoties. Eiropai jāuzņemas vadošā loma, nodrošinot papildu resursus adaptācijas pasākumiem savās kolektīvajās un valstu attīstības programmās un palīdzot starptautiskajām finanšu iestādēm pielāgoties ar adaptācijas jautājumiem saistītajām problēmām.

4.16

Daudzi pasaules reģioni iedzīvotājiem kļūs daudz nelabvēlīgāki (un galējos gadījumos var pat kļūt neapdzīvojami) jūras līmeņa paaugstināšanās vai ārkārtēju laika apstākļu dēļ. Klimata pārmaiņu rezultātā var pastiprināties migrācijas uz Eiropu no citiem pasaules reģioniem tendences, kā arī iedzīvotāju pārcelšanās Eiropas iekšienē. Attīstības aģentūrām un citām kompetentajām valstu iestādēm vajadzēs būt gatavām sniegt palīdzību jaunattīstības valstīm, lai savlaicīgi paredzētu šādas situācijas, un sniegt atbalstu jebkādu nepieciešamo pārvietošanas programmu izstrādē.

4.17

Klimata pārmaiņu potenciālā ietekme valstu un vietējā līmenī Eiropā un paredzamais pārmaiņu temps vēl aizvien nav pilnībā izprasts, un vēl būs nepieciešams daudz turpmāku pētījumu un analīžu, lai uzlabotu un precizētu prognozes. Eiropas Vides aģentūra varētu darboties kā koordinācijas centrs attiecībā uz visiem nepieciešamajiem pētījumiem, monitoringu, analīzēm un prognozēm minētajā jomā, kā arī labākās pieejamās informācijas izplatīšanu lēmumu pieņēmējiem un visiem citiem, kuri iesaistīti adaptācijas stratēģiju detalizētā īstenošanā. Pati EESK ir gatava piedalīties plašākas izpratnes veicināšanā par klimata pārmaiņu ietekmi dažādos Eiropas reģionos un nepieciešamajiem adaptācijas pasākumiem.

4.18

Ar klimata pārmaiņām saistītajā adaptācijas procesā plaši jāiesaista pilsoniskā sabiedrība. Klimata pārmaiņas aizvien vairāk ietekmēs vietējās kopienas, uzņēmumus un dažādas citas organizācijas, un būs nepieciešama to iesaistīšanās atbildes pasākumu īstenošanā. Iedzīvotājiem un dažādām organizācijām vajadzīga plašāka izpratne par pārmaiņām, kas jau notiek tagad un notiks nākotnē — gan šīs, gan nākamās paaudzes dzīves laikā. Nepieciešama arī daudz plašāka izpratne par to, kādi līdzekļi tiks izmantoti klimata pārmaiņu seku mazināšanā un pielāgošanās procesā. Plašākām zināšanām par šiem jautājumiem jākļūst par oficiālās un neoficiālās izglītības programmas pamatsastāvdaļu.

4.19

EESK uzsver, ka svarīgi ir iesaistīt pilsonisko sabiedrību visos līmeņos un nodrošināt saikni ar patērētājiem un plašu sabiedrību. Komiteja pilnībā atbalsta Zaļajā grāmatā izteikto priekšlikumu par nozaru darba grupu izveidi ar ieinteresētajām pusēm, lai palīdzētu izstrādāt attiecīgajā nozarē nepieciešamos īpašos atbildes pasākumus. Svarīgs uzdevums šādām grupām varētu būt metodikas izstrādāšana riska līmeņa novērtēšanai un pārbaudīt organizāciju un struktūru gatavību reaģēt uz ekstremāliem meteoroloģiskajiem apstākļiem un citām katastrofām, kuras var kļūt arvien nopietnākas vai biežākas klimata pārmaiņu pastiprināšanās rezultātā.

4.20

Svarīga nozīme ir reģionālajām un vietējām pašvaldībām, koordinējot attiecīgos pasākumus savā līmenī un mobilizējot sabiedrības rīcību un iesaisti. Publiskajām iestādēm visos līmeņos var būt arī īpaši nozīmīga loma, rādot priekšzīmi savu ēku atbilstošas plānošanas un aprīkošanas ziņā, kā arī publiskā iepirkuma politikas jomā.

4.21

Zaļajā grāmatā ierosināts izveidot Eiropas padomdevēju grupu adaptācijas klimata pārmaiņām jautājumos, kurā ietilptu pilsoniskās sabiedrības, politikas un zinātnes aprindu pārstāvji, kas darbotos kā ekspertu grupa stratēģijas izstrādāšanā. Komiteja var atbalstīt šādas grupas ideju.

4.22

Bez tam EESK ierosina ES apsvērt iespēju izveidot neatkarīgu pārraudzības struktūru ar neatkarīgu priekšsēdētāju, kuras uzdevums būtu pārskatīt visas klimata pārmaiņu stratēģijas progresu (gan adaptācijas, gan samazināšanas aspektā). Tai vajadzētu regulāri un publiski ziņot par minēto norisi, kā arī savlaicīgi brīdināt, ja rīcība neatbilst saistībām un konkrētās situācijas prasībām. Arī EESK regulāri pārraudzīs panākto progresu šajā jomā.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/42

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija savā priekšlikumā par Eiropas vīna tirgus organizācijas reformu būtībā ierosina saglabāt īpašu vīna tirgus organizāciju. Tā būtu vēlējusies, lai Eiropas Komisija būtu ņēmusi vērā vairāk priekšlikumu, ko Komiteja bija izstrādājusi savā 2006. gada 14. decembra atzinumā par tematu “Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam — ceļā uz ilgtspējīgu Eiropas vīna ražošanas nozari”  (1).

1.2

EESK atkārtoti izsaka prasību, ka par reformas svarīgāko mērķi jānosaka Eiropas vīnu konkurētspējas uzlabošana un tirgus daļas atgūšana. Bez tam, īstenojot reformu un regulējot ārējo tirdzniecību, Komisijai būtu vairāk jāņem vērā Eiropas vīna ražošanas nozares vadošā vieta pasaules tirgū.

1.3

EESK uzsver, ka vīns un vīna ražošana ir Eiropas kultūras un dzīvesveida būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Daudzos Eiropas vīna ražošanas reģionos vīna nozare caurvij visu sabiedrisko un ekonomisko vidi. Komiteja tādēļ uzsver, ka, izvirzot mērķus un īstenojot pasākumus, reformas gaitā jāņem vērā ne tikai ekonomiskās sekas, bet arī ietekme uz nodarbinātību, sociālo sistēmu, vidi, jo īpaši — īstenojot vīnogulāju izaršanas programmas, kā arī patērētāju aizsardzība un veselība. Eiropas Komisijas projektā minētie apstākļi ņemti vērā nepietiekamā apjomā.

1.4

EESK norāda, ka vīna ražošana Eiropas Savienībā ir iztikas avots 1,5 miljoniem pārsvarā mazu ģimenes uzņēmumu, un tā nodrošina vismaz sezonālu darbu vairāk nekā 2,5 miljoniem darba ņēmēju. Tādēļ Komiteja īpašu uzmanību pievērš tam, lai par prioritāriem tiktu atzīti tādi reformu pasākumi, kas labvēlīgi ietekmēs vīndaru ienākumus un nodarbinātības iespējas Eiropas vīna nozarē.

1.5

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijas priekšlikums piedāvāt katrai vīnu ražojošai dalībvalstij valsts finansējumu, ir nozīmīgs ieguldījums, lai tādējādi vairāk sekmētu subsidiaritāti un ņemtu vērā reģionālās atšķirības. Lai varētu sasniegt reformas mērķus, atbalsta instrumentu kopums tomēr jāpaplašina.

1.6

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijas iesniegtie priekšlikumi par patērētāju informēšanas pasākumiem nav pietiekami. Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumus noieta sekmēšanai eksporta tirgos, taču uzskata, ka līdzvērtīgi pasākumi jāveic arī iekšējā tirgū.

2.1

Eiropas Komisija ierosina vīna tirgus organizācijas reformu galvenokārt šādās jomās:

3.1

EESK kopumā atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikuma mērķus. Tā tomēr uzskata, ka ierosinātie pasākumi jāpielāgo un jāuzlabo.

3.2

EESK atkārtoti izsaka prasību paaugstināt Eiropas vīndaru konkurētspēju kā iekšējā tirgū, tā arī eksporta tirgos, stiprināt Eiropas kā vietas uzņēmējdarbībai nozīmi, atbalstīt centienus uzlabot kvalitāti un pastiprināti pievērsties tirgus attīstībai un patērētāju vēlmēm. Iesniegtajā regulas projektā Komisija šīs prasības nav pietiekami ņēmusi vērā.

3.3

Komiteja arī uzskata, ka ir nepieciešams konkretizēt ekonomiskos mērķus un tos papildināt ar sociālajiem un nodarbinātības politikas mērķiem. Pie tādiem pieskaitāma vīna ražošanas uzņēmumu ienākumu paaugstināšana, labākas jauno vīndaru izaugsmes iespējas, ilgtspējīgas nodarbinātības iespējas un piemērots atalgojums kā pastāvīgiem, tā arī sezonas darbiniekiem.

3.4

Komiteja joprojām neatbalsta Padomes pilnvaru nodošanu Komisijai, piemēram, attiecībā uz atļauju izmantot jaunus vīna darīšanas paņēmienus, jo Komisija sarunās par divpusēju līgumu noslēgšanu ir nepietiekami pārstāvējusi Eiropas vīna ražotāju intereses.

3.5

EESK vēlreiz apstiprina savu viedokli, ka jāpalielina šobrīd pieejamie finanšu līdzekļi, tādējādi reaģējot uz divu jaunu vīnu ražojošu valstu pievienošanos ES.

3.6

EESK atkārtoti aicina īstenot labāku un apjomīgāku tirgus novērošanu, lai iegūtu pamatu vīna tirgus organizācijai — labākus datus par vīna ražošanu, tirdzniecību un patēriņu. Līdz šim izmantotie kopējie dati ir svarīgi, bet nepietiekami. Vajadzīga arī aktuāla informācija par izmaiņām ražošanas struktūrās, noieta iespējās un patērētāju uzvedībā.

3.7

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka jaunajai vīna tirgus organizācijai jāsāk darboties pēc iespējas ātrāk. Komiteja tomēr uzskata, ka ir vajadzīgs pārejas periods, lai nepieciešamības gadījumā uzņēmumiem būtu iespēja pakāpeniski pielāgoties jaunajiem pamatnosacījumiem.

3.8

EESK atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija ir izdarījusi grozījumus savā priekšlikumā par vīnogulāju izaršanas programmu. Komiteja tomēr uzskata par lietderīgu šos pasākumus īstenot, izmantojot valstu vai reģionālās struktūrprogrammas, lai izvairītos no atsevišķās vietās veiktas izaršanas nelabvēlīgajām sekām (piemēram, atmatas atstāšana vīna kalnu teritorijā) un nodrošinātu strukturētu izaršanu.

3.9

EESK atkārtoti noraida stādījumu regulējošo noteikumu pilnīgu liberalizēšanu, jo tā nelabvēlīgi ietekmētu vīna tirgus reformas ekonomiskos, sociālos, vides politikas un ar ainavu saglabāšanu saistītos mērķus.

4.1.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka kopumā ir uzklausītas tās prasības vairāk ņemt vērā reģionālās atšķirības un noteiktāk īstenot subsidiaritātes principu vīna nozarē, nosakot valstu finansējumu. Tomēr piedāvātos atbalsta pasākumus tā uzskata par nepietiekamiem.

4.1.2

EESK piekrīt Eiropas Komisijai, ka ir jāsaglabā noteiktāks un piemērotāks Kopienas tiesiskais regulējums. Šī regulējuma ietvaros dalībvalstīm jānosaka pilnvaras izvēlēties pasākumus to vīna ražošanas reģioniem. Šajā procesā liela nozīme piešķirama ražotāju organizācijām, nozares apvienībām, regulatīvām organizācijām un citām struktūrām ar atbilstošiem mērķiem.

4.1.3

EESK uzskata, ka jāpaplašina īstenojamo pasākumu loks, tādējādi nodrošinot atbilstību tirgus organizācijas mērķiem. Komiteja norāda uz iepriekš pieņemtiem atzinumiem par vīna tirgus kopīgās organizācijas reformu (2), kuros tā cita starpā jau rosināja vīnogu audzēšanas, vīna darīšanas, tirdzniecības un patērētāju informēšanas jomā īstenot programmas kvalitatīvas produkcijas veicināšanai, aicināja veikt pasākumus mazāk labvēlīgu reģionu atbalstam, kā arī paredzēt iespējas piešķirt tiešos maksājumus atkarībā no platības.

4.1.4

EESK atkārto savu prasību veikt saskaņotus un integrētus pasākumus, lai tādējādi sasniegtu iespējami lielāko efektivitāti. Šie pasākumi tādēļ jāiekļauj visaptverošos plānos, kas paredzēti visai ražošanas ķēdei, kurā ietilpst kā vīnogu audzēšana, tā arī vīnogu pārstrāde un vīna tirdzniecība. Te jāpieskaita arī pasākumi, lai apgūtu alternatīvus noieta tirgus visiem no vīnogām ražotiem produktiem.

4.1.5

EESK vēlreiz uzstājīgi aicina ieviest īpašu programmu mazāk attīstītu vīnogu audzēšanas apgabalu atbalstam, piemēram, vīnogu audzēšanai stāvās vietās un nogāzēs, kā arī tajos apgabalos, kas ir pakļauti ekstremāliem klimatiskajiem apstākļiem.

4.1.6

EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija būtisku nozīmi ir veltījusi eksporta veicināšanas pasākumiem, izmantojot valstīm piešķirtu finansējumu. Jāīsteno arī pasākumi, ar kuru palīdzību patērētājus iekšējā tirgū varētu informēt par vīna darīšanas kultūru, kā arī sniegt viņiem informāciju par mērenas vīna lietošanas labvēlīgo ietekmi un brīdināt par pārlieka vīna patēriņa radītajiem draudiem. Komiteja atkārtoti aicina atbalstīt Eiropas tirgus novērošanas struktūras izveidi.

4.1.7

EESK uzskata par nepieņemamu tūlītēju intervences pasākumu apturēšanu. Komiteja tādēļ iesaka valstīm piešķirtā finansējuma ietvaros pārejas perioda laikā no 2008. līdz 2010. gadam piedāvāt atbalstu destilācijai dzeramā degvīna ražošanai un privātai uzglabāšanai.

4.1.8

EESK uzskata, ka valstīm piešķirtajā finansējumā jāparedz uz ražotāju līdzatbildību balstīti pasākumi krīžu pārvarēšanai. Līdz šim paredzētie pasākumi (ražas apdrošināšana un kopējie fondi) nav pietiekami konjunktūras krīžu pārvarēšanai. Tādēļ būtu jāpārbauda, vai līdz šim izmantotā krīzes destilācija ir bijusi efektīva un vai iespējams paredzēt krīzes destilāciju, izmantojot valstīm piešķirto finansējumu.

4.1.9

Spēkā esošais aizliegums pilnībā izspiest vīnogas, misu vai vīna nogulsnes ir izrādījies efektīvs, lai tādējādi nodrošinātu vīna produktu kvalitāti un izvairītos no iespējamas ļaunprātīgas izmantošanas. Tādēļ tas būtu jāsaglabā. Dalībvalstīm būtu jāpiešķir pilnvaras atsevišķos gados paaugstināt destilācijai paredzētās produkcijas procentuālo īpatsvaru.

4.1.10

EESK atzīmē, ka Eiropas Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu par budžeta sadalījumu, kas attiecas uz valstīm piešķiramo finansējumu. Jaunajām ES dalībvalstīm, par kurām nav nekādu vēsturisku datu, tomēr būtu jānosaka īpaša finansējuma shēma atbilstoši ar vīnogulājiem apstādīto platību īpatsvaram šajās valstīs.

4.2.1

EESK dažādos atzinumos jau uzsvērusi otrā pīlāra nozīmīgumu lauku reģionu nākotnes attīstībā, un šiem reģioniem pieskaitāmi arī vīnogu audzēšanas apgabali Eiropā. Tomēr, pat ņemot vērā šo principiālo mērķi, Komiteja iestājas par to, ka, risinot vīna nozares īpašās problēmas, vīna tirgus reformas gaitā apspriestie pasākumi kopumā tiktu finansēti no vīna nozarei paredzētā budžeta. Šī iemesla dēļ nav pieļaujams samazināt šo budžetu, piešķirot tam mazāk līdzekļu vai pārvedot tos.

4.3.1

EESK uzskata, ka katrā ziņā ir vajadzīga starptautiski atzīta vīna definīcija. Tādēļ ir jānosaka arī atzīti ražošanas paņēmieni. Būtu jāprecizē, ka tā dēvētie “augļu vīni” nav vīna tirgus organizācijas priekšmets.

4.3.2

EESK iestājas par to, lai vīna darīšanas paņēmienu pielāgošana OIV (Starptautiskais vīnogulāju un vīna birojs) standartiem tiktu noteiktāk paredzēta divpusēju vai starptautisku tirdzniecības līgumu stratēģiskajā sistēmā. Atļauja izmantot jebkādas metodes attiecībā uz importētiem vīniem, kas ir apstiprinātas kādā citā pasaules valstī, ir pretrunā ar OIV normu stingrāku piemērošanu Eiropas vīniem un novestu pie vēl izteiktākas konkurences kropļošanas. EESK tāpat iebilst pret priekšlikumu atļaut izmantot tādas vīndarības metodes eksportam paredzēto vīnu ražošanā, kas ir aizliegtas iekšējā tirgū.

4.3.3

EESK iestājas par tāda kataloga izveidi šajā atzinumā apskatītās regulas pielikumā, kurā būtu uzskaitītas pieļaujamās vīndarības metodes, tāpat būtu jāsaglabā Padomes pilnvaras pārskatīt šīs metodes un atļaut jaunas metodes.

4.3.4

EESK atzinīgi vērtē, ka Eiropas Komisija ir norobežojusies no plānotās atļaujas Eiropā ražot vīnu no importētas vīnogu misas vai misas koncentrāta, kā arī jaukt trešo valstu produktus ar Eiropas ražojumiem.

4.3.5

EESK aicina Komisiju tās priekšlikumos par ražošanas noteikumiem ņemt vērā atšķirīgos nosacījumus, kas saistīti ar atrašanās vietu, klimata un laika apstākļiem. Komiteja norāda, ka šis temats ir ļoti jutīgs un nedrīkst veicināt domstarpības Eiropas vīna ražošanas nozarē vai pat izraisīt reformu priekšlikumu blokādi. EESK atbalsta prasību stingrāk kontrolēt visas vīndarības metodes, lai veicinātu un nodrošinātu vīnu kvalitāti.

4.3.6

EESK tādēļ vērtē Komisijas priekšlikumus, ņemot vērā savus līdzšinējos atzinumus, Komisijas iepriekšējo analīzi, ierosināto vīna darīšanas metožu liberalizāciju, vīna darīšanas paņēmienu atzīšanu divpusējos līgumos un reformas mērķu kontekstā, kā arī īpaši ņemot vērā konkurētspējas paaugstināšanu un ražošanas izmaksu samazināšanu. Izvērtējot argumentus “par” un “pret” Komisijas priekšlikumu, Komiteja aicina kopumā saglabāt šobrīd spēkā esošos noteikumus par saharozes izmantošanu un par atbalstu vīnogu misas koncentrāta izgatavošanai.

4.4.1

EESK atzinīgi vērtē, ka Eiropas Komisija ir precizējusi savus priekšlikumus par vīna marķēšanu atbilstoši to izcelsmei. Tāpat kā Komisija Komiteja uzskata, ka kvalitatīvu vīnu jēdziens Kopienā cita starpā pamatojas uz specifiskām īpašībām, kas saistītas ar vīna ģeogrāfisko izcelsmi. Cilmes vietas nosaukumam un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ir ļoti liela nozīme. Šī iemesla dēļ cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu izmantojumam jābūt saistītam ar vīna darīšanu noteiktos ģeogrāfiskajos apgabalos.

4.4.2

EESK atzinīgi vērtē, ka Eiropas Komisija šobrīd ir tiktāl izskaidrojusi un precizējusi savus priekšlikumus, ka iespējams saglabāt tādas savu lietderību apliecinājušas kvalitātes politikas sistēmas, kas pilnībā vai daļēji nav saistītas ar cilmes vietas nosaukuma principu. Īpaši savu lietderību ražotāju un jo sevišķi patērētāju interesēs daudzās valstīs ir pierādījusi kvalitatīva vīna pārbaude.

4.4.3

Neraugoties uz to, neatbildēti paliek daudzi jautājumi par atbilstību Komisijas 2002. gada 29. aprīļa Regulai Nr. 753/2002, ar ko paredz konkrētus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1493/1999 piemērošanai attiecībā uz konkrētu vīna nozares produktu aprakstu, apzīmējumu, noformējumu un aizsardzību (3). EESK tādēļ aicina iesniegt atbilstības tabulu, lai tādējādi varētu noteikt ietekmi uz ģeogrāfiskajiem un tradicionālajiem apzīmējumiem.

4.5.1

EESK vērtē priekšlikumus kā ļoti sarežģītus un sagaida no Eiropas Komisijas precīzu ar ierosinātajām izmaiņām saistīto seku modelēšanu.

4.5.2

EESK tādēļ norāda, ka noteikumus par apzīmējumu pēc gadiem ilgām debatēm grozīja tikai pirms neilga laika. Komiteja aicina Eiropas Komisiju sniegt informāciju par to, vai ir parādījušies kādi jauni viedokļi, kas netika ņemti vērā tikko noslēgtajās debatēs.

4.5.3

EESK atzinīgi vērtē marķēšanas noteikumu vienkāršošanu, ja tie palīdz labāk informēt patērētājus. Šāda veida izmaiņas tomēr nedrīkst radīt stāvokli, ka pieaug konkurences kropļošanas vai patērētāja maldināšanas briesmas, kā rezultātā savukārt rodas ļoti daudz tiesā izskatāmu strīdu. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā apšaubāms jāvērtē Eiropas Komisijas priekšlikums par fakultatīvu norādi uz vīnogu šķirni vai ražas gadu vīniem, kuriem nav cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes vietas norādes. Šāds priekšlikums ir pieņemams tikai gadījumā, ja tiek ieviesta šo vīnu kontroles un sertifikācijas sistēma, kas nodrošina to izsekojamību, lai tādējādi aizsargātu patērētāju tiesības, kā arī izvairītos no maldināšanas un negodīgas konkurences.

4.5.4

EESK norāda, ka, Eiropas Savienībai aizvien paplašinoties, pieaug arī valodu daudzveidība, kas var būt par iemeslu tirdzniecības šķēršļiem, kā tas jau šobrīd notiek saistībā ar norādēm par sulfītu izmantošanu. Tādēļ jārada iespēja obligātajā produktu marķējumā, piemēram, norādēs par izmantotajām sastāvdaļām, lietot visiem saprotamus simbolus.

4.6.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izdarījusi grozījumus savos priekšlikumos par vīnogulāju izaršanas noteikumiem un samazinājusi šim mērķim paredzēto budžetu. Komiteja atzīst izaršanas kā tirgus organizācijas instrumenta nozīmi, ko kā daļu no reģionālajām vai valsts struktūrprogrammām, iekļaujot to Kopienas kopējā pasākumu sistēmā, paredzēts piedāvāt ierobežotu laiku — trīs līdz piecus gadus. Izaršana būtu jāpiedāvā kā brīvprātīgs vīnogulāju iznīcināšanas pasākums teritorijās, kas nav piemērotas vīnogu audzēšanai, un, lai mazinātu sociālās sekas uzņēmumiem, kuri vairs nespēj darboties šajā nozarē.

4.6.2

EESK atzinīgi vērtē, ka Eiropas Komisija ir mainījusi stādījumu regulējošo noteikumu liberalizēšanai sākotnēji noteiktos termiņus. EESK tomēr joprojām neatbalsta arī vēlāku, bet pilnīgu liberalizāciju, jo tā apdraud vīna tirgus reformas ekonomiskos, sociālos, vides politikas un ar ainavu saglabāšanu saistītos mērķus. Vīnogu audzēšanas pārcelšana no kulturāli augstvērtīgiem vīnogulāju apgabaliem uz saimnieciski izdevīgāk apsaimniekojamām platībām nav atbalstāma, ņemot vērā vispārējo atbildību par nodarbinātību, vīna ražošanas reģionu ekonomiku un infrastruktūru, kā arī par sociālo sistēmu, vidi un dabas aizsardzību.

4.6.3

Gadījumā, ja nav paredzēts saglabāt vīnogu audzēšanas noteikumus apvienojumā ar jaunu stādījumu aizliegumu, ir jārada pilnvarojuma sistēma, kas dod iespēju vīnogu audzēšanas reģioniem turpināt izmantot vai pilnveidot to noteikumus par vīnogulāju stādīšanas tiesībām un audzēšanu saskaņā ar Eiropas vīna tirgus organizācijas mērķiem.

4.7.1

EESK uzskata, ka ar Komisijas priekšlikumiem nav pietiekami, lai iekšējā tirgū atgūtu tirgus daļas salīdzinājumā ar vīniem no trešām valstīm un īpaši — no “jaunās pasaules”.

4.7.2

EESK aicina Komisiju ar valstīm piešķirtā finansējuma palīdzību paredzēt atbalstu patērētāju informēšanas un noieta veicināšanas pasākumiem ne tikai eksporta, bet arī iekšējā tirgū. Turklāt īpaša uzmanība ir jāpievērš vispārējai informēšanai par saprātīga vīna patēriņa priekšrocībām, kas ir veselīga uztura un mūsdienīga dzīvesveida sastāvdaļa.

4.7.3

EESK uzsver, ka, īstenojot informatīvus un noieta veicināšanas pasākumus, uzmanība jāvelta visa veida no vīnogām ražotajiem produktiem.

4.7.4

EESK iesaka vīna produktu popularizēšanas pasākumus apvienot ar pasākumiem tūrisma un gastronomijas jomā, kā arī ar pasākumiem, kas paredzēti iepazīstināšanai ar citiem vīnu ražojošo reģionu produktiem.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/47

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2006. gada 13. septembrī pieņēma pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Lauksaimniecības nākotnes perspektīvas īpaši nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmētos reģionos (kalnu, salu un visattālākos reģionos)” (1).

1.1.1

Minētajā atzinumā EESK velta veselu nodaļu — 4. nodaļu — problēmām, kas saistītas ar kalnu reģioniem, cita starpā uzsverot nepieciešamību:

1.2

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barozu 2006. gada 7. decembrī politiskā dialoga laikā, noslēdzot Reģionu komitejas plenārsesiju, atbalstīja Zaļās grāmatas par kalnu reģioniem paredzētās politikas nākotni sagatavošanu.

1.3

Tādēļ EESK uzskatīja par lietderīgu izstrādāt atzinuma papildinājumu, lai paustu savu nostāju par šādas Zaļās grāmatas sagatavošanas principu.

1.4

Eiropas iedzīvotāji var izmantot dažādus pakalpojumus, ko piedāvā kalnu reģioni, kā arī gūt sabiedrisku un ekonomisku labumu. Piemēram,

1.5

Ja kalnu reģionos dzīvojošie cilvēki pienācīgi nepārvaldītu minētos reģionus, preču ražošana un pakalpojumu sniegšana būtu apdraudēta.

1.6

Šodien ir jāsaskaras ar jauniem lieliem izaicinājumiem, gan esošiem, gan turpmākiem, piemēram, konkurences palielināšanās ekonomikā, demogrāfiskās izmaiņas, klimata pārmaiņas utt. Minētās problēmas attiecas uz visiem reģioniem, taču to ietekme ir vēl lielāka kalnu reģionos, un tāpēc ir nepieciešami specifiski risinājumi.

1.7

Lielākā daļa politiku, ko piemēro kalnu reģionos, ir nozaru politikas, kuras bieži ir pieņemtas ārpus minētajiem kalnu reģioniem, neveltot pienācīgu uzmanību šādu reģionu specifiskajām iezīmēm. Kalnu reģioniem paredzētās politikas bieži vien ir vienkāršotas, paredzētas arī citiem reģioniem, un tajās nav ņemtas vērā kalnu reģionu specifiskās iezīmes. Tajā pašā laikā Eiropas un valstu valdību politikas vairāk pievēršas to teritoriju salīdzināmajām priekšrocībām, kuras nepieciešams veicināt un attīstīt.

1.8

Neraugoties uz to, ka kalnu reģioniem ir liela nozīme Eiropas mērogā, Eiropas politikā tiem nav pievērsta pietiekama uzmanība, un to ievērojamās iespējas, jo īpaši izmantojot novatoriskas pieejas, sniegt ieguldījumu Eiropas izaugsmē un daudzveidībā netiek atzītas.

1.9

Tāpēc EESK atbalsta saskaņotāku un integrētāku politisko pieeju. Lai veicinātu kalnu reģionu ilgtspējīgu attīstību, ir nepieciešama horizontāla un reģionāla pieeja.

1.10

Zaļā grāmata par kalnu reģioniem paredzētas politikas nākotni ļautu racionalizēt un konsolidēt Eiropas mērogā esošās politikas un iniciatīvas, lai tās padarītu efektīvākas kalnu reģionu specifiskajā situācijā. Tas ir ļoti būtiski attiecībā uz lauksaimniecību kalnu reģionos, kā norādīts šajā atzinumā. Patiesībā lielākajā daļā Eiropas kalnu reģionu lauksaimniecība ir pamats, uz kura attīstās pārējā sociāli ekonomiskā, agrorūpnieciskā, tūrisma u.c. darbība, kas nosaka šādu reģionu spēju piesaistīt. Kopējai lauksaimniecības politikai tādēļ ir būtiska nozīme, un tā ir jāiekļauj Eiropas kalnu reģioniem paredzēto politiku pārskatā, kā tas paredzēts Zaļajā grāmatā.

1.11

EESK tādēļ pieprasa, lai Zaļā grāmata par kalnu reģioniem paredzētas politikas nākotni tuvākajā laikā tiktu iekļauta Eiropas Komisijas darba plānā, lai noteiktu Eiropas Savienības dalībvalstu kalnu reģioniem stratēģiski nozīmīgos jautājumus, precizētu dažādu līmeņu iestāžu un tautsaimniecības nozaru attiecīgos uzdevumus un to savstarpējo koordināciju, konsolidētu konkrētus statistikas datus, uz kuriem balstās minētajiem reģioniem paredzētā politika, izpētītu papildu pasākumus un atbalsta pasākumus, kas īstenojami šādos reģionos, ņemot vērā Eiropas Savienības noteiktos stratēģiskos mērķus, un veicinātu Eiropas un valstu valdību politiku izstrādi.

1.12

Veicinot kalnu reģionu salīdzinošo priekšrocību izmantošanu, Zaļā grāmata par kalnu reģioniem paredzētās politikas nākotni atbildīs arī atjaunotajai Lisabonas stratēģijai un Gēteborgas stratēģijai. Tā sniegs ieguldījumu arī izaugsmes un nodarbinātības mērķu īstenošanā un palīdzēs Eiropas Savienībai tuvākajos gados kļūt par konkurētspējīgāku uz zināšanām balstītu ekonomiku pasaules mērogā. Kalnu reģioniem ir jāsniedz būtisks ieguldījums visā Eiropā, un tāpēc pēc iespējas labāk ir jāizpēta šādu reģionu inovatīvais un izaugsmes potenciāls.

1.13

Par reģionālo politiku atbildīgā Komisijas locekle Danuta HÜBNER EESK plenārsesijā 2007. gada 11. un 12. jūlijā norādīja uz “ES teritoriālo programmu” un paziņoja, ka 2008. gadā tiks sagatavots ziņojums par teritoriālo kohēziju, kurā pētīs lielo nākotnes problēmjautājumu ietekmi uz reģioniem un līdzekļus to atrisināšanai. EESK pieprasa, lai, sagatavojot Teritoriālo programmu, un pašreizējās diskusijās par Eiropas Savienības kohēzijas politiku atbilstoši tiktu ņemtas vērā kalnu reģionu, kā arī salu un attālāko reģionu specifiskās iezīmes.

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/49

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/50

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam, ar ko groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK, 88/378/EEK, 1999/13/EK un Direktīvu 2000/53/EK, 2002/96/EK un 2004/42/EK, lai pielāgotu tās Regulai (EK) … par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu, un ar ko groza Direktīvu 67/548/EEK un Regulu (EK) Nr. 1907/2006” un par tematu

—

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai ar ko groza Regulu (EK) Nr. 648/2004, lai pielāgotu to Regulai (EK) … par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu, un ar ko groza Direktīvu 67/548/EEK un Regulu (EK) Nr. 1907/2006”

16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/51

A.

Eiropas ekonomika ir cieši integrēta pasaules ekonomikā. Atkarībā no nozares šī integrācija ir vairāk vai mazāk spēcīga; īpaši izteikta tā ir tajās rūpniecības nozarēs, kas ir visatvērtākās globalizācijai. Eiropas Savienības ekonomikas un nodokļu politika attiecīgi ir jādefinē, ņemot vērā pasaules ekonomikas attīstību. Neskatoties uz to, ka šajā atzinumā tiek pētīta nodokļu likumdošanas teritoriālās nosacītības ietekme uz rūpniecības pārmaiņām ES, to nevar apskatīt atrauti no pasaules.

B.

ES un katras dalībvalsts pienākums ir pārvaldīt ekonomikas, finanšu, sociālās un vides aizsardzības politikas jomas, kuru vajadzības sniedzas tālāk par tirgus dinamiku. Tāpēc ir jārūpējas par to, lai nodokļu likumdošanas teritoriālā nosacītība pozitīvi ietekmē rūpniecības pārmaiņas Eiropā; protams, ka šim procesam jāatbilst tirgus dinamikai, bet tas ir arī jāiekļauj plašākā kontekstā, proti, iepriekšminētajās politikas jomās. Lisabonas process būtībā balstās uz dažādu virzienu līdzsvaru (konkurētspēja, sociālā dimensija, dabas aizsardzība), par kuru ir jārūpējas, tostarp, saistībā ar dalībvalstu nodokļu sistēmu konkurenci (1).

C.

Komiteja konstatē, ka nodokļu konkurence ir viena no iekšējā tirgus realitātēm, kas var radīt konkurences traucējumus. Tajā ir jāparedz pārredzamības noteikumi un iespējamu pārkāpumu un nelabvēlīgas prakses apzināšana (2). Jānosaka arī indikatori, kas būtu labi rādītāji nodokļu konkurences situācijas izvērtēšanai. EESK tomēr novēro, ka nodokļi nav noteicošais faktors lēmumos par ieguldījumiem MVU. Šim faktoram ir daudz lielāka nozīme mobilākos daudznacionālos uzņēmumos.

D.

Nodokļu konkurence neattiecas tikai uz nodokļu uzlikšanu uzņēmējdarbībai. Sakarā ar finanšu aktīvu arvien pieaugošo mobilitāti minētā konkurence skar arī personu ienākuma nodokļus, kā arī kapitāla nodokli.

E.

Komiteja uzskata, ka dažādu pārvaldes iestāžu nodokļu noteikumu koordinācija var būt līdzeklis, ar kura palīdzību, novēršot nodokļu jomas saskaņošanas procesa nepilnības un izmaksas, jo īpaši pierobežas rajonos, var stiprināt iekšējā tirgus darbību. EESK atkārto ieteikumus, ko tā bija izteikusi nesenajā atzinumā par Fiscalis 2013 (3).

F.

EESK uzskata, ka, tā kā nav dalībvalstu koordinācijas attiecībā uz valsts tiešajiem nodokļiem, veidojas situācijas, kad nav uzlikts nodoklis (4), notiek krāpšana vai rodas izkropļojumi vienotā tirgus darbībā. Tāpat tas izraisa Eiropas Savienības nodokļu destabilizāciju, pat vispārējo nodokļu ieņēmumu samazinājumu.

G.

Nodokļu konkurence bez ierobežojumiem Kopienā var, pirmkārt, palielināt mazāk mobilo subjektu — mazo uzņēmumu un nepārvietojamu pakalpojumu — nodokļu bāzes faktorus un, otrkārt, grozīt nodokļu sloga sadalījumu starp nodokļu maksātājiem un patērētājiem, lai segtu valsts izdevumus un sociālos pabalstus. Tā rezultātā varētu rasties kaitējums sociālai kohēzijai.

H.

MVU un pakalpojumu uzņēmumiem ir vismazāk iespēju gūt labumu no nodokļu konkurences. Komiteja iesaka ieviest papildu pasākumus, šo uzņēmumu vadošo darbinieku (kā arī valsts pārvaldes ierēdņu) mācību programmas, izveidot piemērotas datu bāzes, jo īpaši ES robežu un attālākajos reģionos, lai palīdzētu šiem uzņēmumiem virzībā uz internacionalizāciju.

I.

Komiteja uzskata, ka cīņai pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir jākļūst par prioritāti, un atgādina sava nesenā atzinuma šajā jomā secinājumus (5).

J.

Nodokļu sloga pārnešana uz mazāk mobiliem ražošanas faktoriem var izraisīt situāciju, kad attiecīgie uzņēmumi un darbavietas ir mazāk konkurētspējīgas nekā to ārvalstu konkurentiem. Šāda nodokļu sloga pārnešana negatīvi ietekmēs valsts IKP pieauguma līmeni, līdz ar to, nesaņemot jaunus budžeta līdzekļus, var samazināties valsts ieguldījuma iespējas.

K.

Nodokļu konkurences dēļ katrai dalībvalstij ir labāk jāpārvalda valsts izdevumi. Komiteja vēlas, lai tas notiktu, nekaitējot ne piedāvājumam, ne valsts pakalpojumu kvalitātei. Tie ir būtiski, lai saglabātu un darītu pievilcīgas darbības, kas rada labklājību, nodarbinātību un gala rezultātā — nodokļu bāzi. Nodokļu konkurence nedrīkst apdraudēt sociālās aizsardzības finansējumu un segumu.

L.

Komiteja atbalsta dalībvalstu centienus, lai izskaustu nodokļu sistēmu kaitīgu konkurenci, kā arī to apņemšanos vēlākais līdz 2010. gadam likvidēt virkni kaitīgu nodokļu režīmu, kas norādīti 1997. gadā pieņemtajā Rīcības kodeksā (6). No otras puses, tā aicina Komisiju turpināt savus centienus šajā virzienā, kas uzsākti kopš 1997. gada.

M

Komiteja atbalsta arī Komisijas politiku, kas paredz to, lai valsts atbalsts, tostarp uzņēmumiem selektīvi piešķirtie nodokļu atvieglojumi, būtu lietderīgi rūpniecības pārmaiņu un teritoriālās attīstības ilgtspējīgu mērķu sasniegšanā, vienlaikus, būdami saderīgi ar konkurences politiku Eiropas Savienībā.

N.

Komiteja aicina izveidot kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) (7), lai dalībvalstu nodokļu prakse būtu vienkāršāka, taisnīgāka, pārskatāmāka. Tas ļautu maksimāli izmantot iekšējā tirgus potenciālu, vienlaikus neskarot dalībvalstu budžeta un fiskālo autonomiju un novēršot iespējamo neatbilstību Līguma noteikumiem. Ņemot vērā to, ka KKUINB, iespējams, izveidos, pamatojoties uz pastiprinātu sadarbību, Komiteja vēlētos, lai to pieņemtu pēc iespējas lielāks dalībvalstu skaits.

O.

Komiteja, pirms atzinuma par šo sarežģīto un stratēģisko jautājumu papildināšanas, lūdz vairāk informācijas par KKUINB projekta saturu, metodēm un izstrādi un šobrīd vienīgi atsaucas uz izpētes atzinumu, ko tā 2006. gadā izstrādāja pēc komisāra KOVÁCS lūguma (8).