12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/1

A.

tā kā Parlaments un Amerikas Savienoto Valstu Kongress ir nepārtraukti atbalstījuši vajadzību līdz 2015. gadam izveidot transatlantisko tirgu;

B.

tā kā miers, demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, starptautiskās tiesības, ilgtspējīga ekonomika un ilgtspējīga attīstība ir kopīgas vērtības, kuras veido pamatu transatlantiskajai partnerībai, kas ir ES ārpolitikas un globālās ekonomikas politikas stūrakmens;

C.

tā kā, ņemot vērā transatlantisko partneru dominējošo ekonomisko nozīmi pasaulē, globālās ekonomikas pārvaldības stāvoklis un globāla mēroga ekonomisko problēmu risināšana ir to kopējā atbildība;

D.

tā kā stipras un aktīvas partnerattiecības starp ES un ASV ir būtisks instruments, lai globālo attīstību veidotu atbilstīgi kopīgajām vērtībām, un uz efektīvas daudzpusības un starptautisko tiesību pamata; tā kā ir nepieciešama spēcīga un konsekventa politiskā vadība, lai partneri sasniegtu šo mērķi,

1.

uzsver, ka ciešas transatlantiskās partnerattiecības ir nozīmīgs veids, kā izmantot globalizāciju, lai aizstāvētu kopīgas vērtības un pasaulē panāktu taisnīgu politisko un ekonomisko kārtību; atkārtoti pauž uzskatu, ka darbotiesspējīgs un konkurētspējīgs transatlantiskais tirgus ir pamats, uz kura stingri balstīt transatlantiskās attiecības, lai ES un ASV varētu kopīgi risināt pasaules līmeņa politiskos un ekonomiskos uzdevumus;

2.

stingri atbalsta transatlantiskās ekonomikas integrācijas pastiprināšanu, kas aizsākās ES un ASV 2007. gada augstākā līmeņa sanāksmē, kurā pieņēma Pamatdokumentu transatlantiskās ekonomiskās integrācijas veicināšanai starp Eiropas Savienību un ASV un izveidoja TEP ar uzdevumu pārskatīt un paātrināt pamatdokumentā paredzētos pasākumus;

3.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija pēc Eiropas Parlamenta ieteikuma ir nolēmusi veikt pētījumu, kuru paredzēts pabeigt 2008. gadā, par šķēršļiem, kas jāpārvar, lai izveidotu transatlantisko tirgu; uzskata, ka šis pētījums ir plaši jāizplata abos Atlantijas okeāna krastos; aicina Komisiju nodrošināt, lai pētījumu par transatlantiskā tirgus īstenošanu rezultātus apspriestu ar attiecīgajam Parlamenta komitejām pirms jebkādu konkrētu secinājumu izdarīšanas ar mērķi sniegt turpmākus ieteikumus TEP;

4.

uzskata, ka abām administrācijām līdz 2009. gada ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmei ir jāizstrādā detalizēts ceļvedis, kā, nosakot konkrētus termiņus nozarēm, ir jāīsteno ilgtermiņa saistības attiecībā uz transatlantisko tirgu;

5.

pauž atzinību par TEP līdz šim gūtajiem panākumiem, uzņemoties politisko atbildību par prioritāšu noteikšanu un augsnes sagatavošanu nolīgumiem, ar kuriem atceltu tirdzniecības un ieguldījumu šķēršļus un veicinātu konkurenci transatlantiskajā tirgū;

6.

uzskata, ka kopš TEP izveides gūtie panākumi rāda, ka transatlantisko tirgu nevar izveidot tikai ar administratīvu darbu un ka šā mērķa sasniegšanai ir vajadzīga stingra un pastāvīga politiskā vadība; mudina TEP turpināt apņēmīgi rīkoties;

7.

uzsver steidzamu vajadzību saglabāt šā procesa nepārtrauktību 2008. un 2009. vēlēšanu gados, nodrošinot, ka abas puses turpina ātri virzīties uz kopīgu mērķu sasniegšanu un abu pušu amatpersonas paliek uzticīgas galamērķim;

8.

uzsver, ka TEP 2008. gada 14. maija pavasara sanāksmes Briselē prioritātes ir panākt konkrētus rezultātus jo īpaši tādos jautājumos kā grāmatvedības standarti, vērtspapīru tirdzniecība, pārapdrošināšana, importa drošība, piegādātāju atbilstības deklarācijas un tādu mājputnu imports, kuri apstrādāti, lai samazinātu patogēnu daudzumu; tomēr uzskata, ka ir svarīgi šajā rezolūcijā norādīt vairākus citus saistītus jautājumus, kuri TEP būs jārisina nākotnē;

9.

aicina Komisiju informēt Parlamentu par iegūtajiem rezultātiem iepriekšminētajā pētījumā;

10.

atbalsta pieeju, kas izklāstīta Regulā (EK) Nr. 1569/2007 (8), un ko pēc būtības atbalsta Komisijas 2007. gada 26. septembra vēstule ASV Vērtspapīru un biržu komisijai par “Ierosinātajiem noteikumiem, kas atļautu pieņemt privāto ārvalstu emitentu finanšu pārskatus, kuri izstrādāti atbilstīgi starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem, nepieprasot saskaņošanu ar ASV vispārpieņemtajiem grāmatvedības principiem” un Parlamenta 2007. gada 14. novembra rezolūcija (9) par starptautisko grāmatvedības principu piemērošanu, kas jo īpaši uzsvēra, ka “Komisijas lēmumam visos gadījumos ES vērtspapīru emitentiem jāparedz tiesības jebkurā trešā valstī izmantot ES pieņemtos IFRS”;

11.

uzskata, ka ASV un ES vērtspapīru tirgu savstarpēja atzīšana būtu nozīmīgs solis uz priekšu un uzlabotu transatlantiskā tirgus efektivitāti, sekmējot ES un ASV piekļuvi plašākam un “dziļākam” transatlantiskajam tirgum; tomēr uzsver, ka šāds projekts ir jāīsteno pēc divpusējām sarunām, ka ir jānoslēdz ASV un ES pamatnolīgums, kas pilnībā ņem vērā ES tiesību aktus par finanšu tirgu pārraudzību, kā arī Komisijai nevajadzētu ļaut dalībvalstīm slēgt atsevišķus divpusējus nolīgumus ar ASV, kas varētu traucēt ES pieņemtos līdzvērtīgos konkurences apstākļus;

12.

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt finansiālo stabilitāti; šajā sakarā atgādina Starptautiskā valūtas fonda (SVF) nozīmi; uzsver tās nepilnības, uz kurām norādīja pašreizējā finansiālā nestabilitāte, jo īpaši saistībā ar notiekošo krīzi galvenajos finanšu tirgos, pieaugošo nelīdzsvarotību valūtu jomā un tirdzniecības attiecībās, pastāvīgajām vai ik pa laikam atkal uzliesmojošajām parādu krīzēm visnabadzīgākajās valstīs un aizvien pieaugošo nabadzības un bagātības starpību starp valstīm, kā arī to iekšienē; uzskata, ka ir ļoti svarīgi stiprināt ASV un ES uzraudzības iestāžu sadarbību;

13.

atzinīgi vērtē Finanšu stabilitātes foruma un SVF pieeju — noteikt vienotu diagnozi finanšu jomas satricinājumiem — un gaida FSF Tirgus un institucionālās sagatavotības darba grupas secinājumu un politikas ieteikumu īstenošanu no abām organizācijām; tomēr uzskata, ka šiem pasākumiem ir papildinošs raksturs un ar tiem nevajadzētu aizstāt pārdomas un lēmumus par pienācīgiem ES un ASV politikas risinājumiem;

14.

aicina ASV informēt ES par “Bāzeles II” noteikumu īstenošanu ASV; atgādina par koordinētas pieejas nozīmību, izstrādājot starptautiskiem finanšu tirgus dalībniekiem paredzētus vispārējus noteikumus vai tajos izdarot grozījumus; šajā sakarā uzskata, ka ir ļoti svarīgi ASV īstenot “Bāzeles II” noteikumus, lai pasaules līmenī saglabātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus;

15.

atzinīgi vērtē ASV Kongresa darbu, ieviešot tiesību aktus, lai ASV Valsts kasē izveidotu Federālo Apdrošināšanas informācijas biroju; uzskata, ka līdztekus ASV Valsts kases projektam tas ir nozīmīgs solis ceļā uz regulatīvo pieeju savstarpēju atzīšanu Atlantijas okeāna abos krastos; atzīst, ka par to vēl ir jāvienojas un ka vēl joprojām ir jāatrisina galvenais jautājums saistībā ar pārapdrošināšanas nodrošināšanu; turklāt uzskata, ka ciešāka parlamentu sadarbība ievērojami pastiprinās “Solvency II” mērķu sasniegšanu;

16.

uzsver, ka īstenojot mērķi radīt vienotus standartus tirdzniecībai un ieguldījumiem, kā tika apspriests Transatlantiskās Ekonomikas padomes 2007. gada novembra sanāksmē, saistībā ar vadlīnijām ceļā uz ES—ASV tirdzniecības partnerattiecību nolīgumu abpusēju atzīšanu 2009. gadā, jānodrošina augsta līmeņa sociālie, vides un veselības standarti;

17.

atkārtoti atgādina, ka tā saucamo tirdzniecības un ieguldījumu beztarifu barjeru izveides pamatā bija likumdošanas struktūru apzināta rīcība, lai atbalstītu sociālus, ar veselību saistītus, kultūras vai vides mērķus, tāpēc tās nevar atcelt bez atbilstīga tiesību akta; šajā sakarā norāda uz Eiropas Parlamenta un ASV Kongresa būtisko lomu, kontrolējot standartu pielīdzināšanas procesu, kā arī barjeru atcelšanu tirdzniecībai un ieguldījumiem;

18.

uzsver, ka ievesto izstrādājumu drošums jāpadara par TEP prioritāti; uzskata, ka brīvas tirdzniecības vide gūs iedzīvotāju vispārēju uzticību tikai tad, ja būs aizsargāta viņu veselība un drošība; aicina ASV Patēriņa preču drošības komisiju izmantot savu lielāko rīcības brīvību, lai apmainītos ar informāciju par konkrētiem gadījumiem, taču ierosina Transatlantiskajai Ekonomikas padomei izstrādāt saistošu sadarbības instrumentu, kas strukturētu un atvieglotu izstrādājumu drošības informācijas apmaiņu, kā arī sadarbības pasākumu kopējās programmas pilnveidošanu; aicina Komisiju un Padomi nostiprināt ES un ASV muitas un tirgus uzraudzības iestāžu sadarbību, lai bez nevajadzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem uz ārējām robežām nodrošinātu atbilstīgu kontroli, kas novērš iespēju, ka līdz patērētājiem nonāk bīstami izstrādājumi, it īpaši bīstamas rotaļlietas; aicina dalībvalstis un ASV nodrošināt, ka stingri tiek īstenoti tiesību akti par izstrādājumu, it īpaši rotaļlietu, drošumu, kā arī pastiprinātas valsts pārbaudes; uzsver, ka ES un ASV ir cieši jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka Ķīna un citas trešās valstis paaugstina savus ražošanas standartus tā, ka tiek ievērotas ES/ASV drošuma prasības, it īpaši attiecībā uz rotaļlietām, un pārliecināt šīs valstis, ka izstrādājumu drošuma prasība jāiekļauj ražošanas un izplatīšanas procesā;

19.

aicina sniegt vairāk informācijas par atjaunināto ASV Patēriņa preču drošības likumu un pauž bažas, ka ar šo jauno tiesību aktu, nosakot obligātas drošuma prasības ar trešās personas pārbaudi, varētu tikt ieviests lieks reglamentējošs slogs, kas apgrūtinātu Eiropas uzņēmumus; mudina turpināt sarunas par savstarpēju atzīšanu, lai izvairītos no dublēšanās;

20.

atzīmē, ka, pasaules ekonomikai esot tik integrētai kā nekad agrāk, droša tirdzniecība ir īpaši svarīga, bet uzskata, ka priekšlikums par no ārtvalstīm ienākošo kravas konteineru 100 % skenēšanu, kā pasākumu, lai novērstu terorisma draudus, ir lieks un nereāls; līdz ar to aicina Kongresu atsaukt šo priekšlikumu, jo ir pārliecināts, ka “konteineru drošības iniciatīva”, kas paredz “augsta riska” jūras konteineru pārbaudes, ir pietiekams pasākums, lai garantētu starptautiskā jūras transporta drošību;

21.

aicina Komisiju, ja iespējams, TEP sistēmā risināt sarunas par kopējiem pasaules standartiem; uzskata, ka, ieviešot kopējos automobiļu drošības standartus (ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (UNECE) Vispārējie tehniskie noteikumi), varētu būtiski samazināt izmaksas autotransporta nozarē, kas gan ES, gan ASV nodrošina visvairāk darba vietu;

22.

aicina Komisiju turpināt oficiāli apstiprināt atbilstības deklarāciju savstarpējās atzīšanas procedūras attiecībā uz izstrādājumiem, kuri obligāti ir jāpārbauda trešai personai, it īpaši attiecībā uz informācijas un sakaru tehnoloģijām (IST) un elektroierīcēm;

23.

turpina atbalstīt Komisijas centienus panākt savstarpēju vienošanos par ievestajiem izstrādājumiem, kas jāmarķē gan angļu mērvienību, gan metriskajā sistēmā, un uzstāj, ka nepieciešams pieņemt ar starptautiskajiem standartiem saskaņotu mērvienību sistēmu un jo īpaši, ka nepieciešams, lai ASV pieņem izstrādājumus, kas marķēti tikai ar metriskajām vienībām; uzskata, ka šie centieni palielinās apjomradītos ietaupījumus Eiropas, ASV un trešo valstu uzņēmumiem un it īpaši dos labumu maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

24.

aicina Komisiju un Padomi stiprināt ES un ASV sadarbību attiecībā uz ķimikāliju klasificēšanas un marķēšanas globāli harmonizēto sistēmu (GHS), jo īpaši lai īstenotu starptautisko kritēriju, par kuru ir vienojusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomikas un sociālo lietu padome; uzskata, ka svarīgs šīs sistēmas mērķis ir atvieglot tirdzniecību un pastiprināt patērētāju aizsardzību, un tāpēc uzstāj, ka GHS vienlaikus un atbilstīgi ir jāievieš gan ES, gan ASV;

25.

uzsver, ka personas dati ir kļuvuši par daudzu uzņēmējdarbības pasākumu, jo īpaši elektronisko telekomunikāciju, galveno elementu; atzīmē, ka strauji pieaug personas datu un uz tiem balstītu papildvērtības darbību ekonomiskā vērtība; aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu un ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, kā arī kopā ar savu ASV līdzinieku — Federālo tirdzniecības komisiju — izstrādāt transatlantiskos datu aizsardzības principus; turklāt aicina TEP steidzami izstrādāt vispārējos datu aizsardzības standartus, lai personas datiem garantētu augsta līmeņa aizsardzību un uzņēmumiem — juridisko noteiktību;

26.

aicina steidzami rast risinājumu pašreizējām diskusijām par aizliegumu Eiropas Savienībā ievest ASV mājputnus, kuriem ir veikta ārstēšana, lai samazinātu patogēnu daudzumu; atzīst, ka nepieciešams pamatoti zinātniski ieteikumi, kuros ņemti vērā patērētāju aizsardzības un informēšanas aspekti; atzīst arī Eiropas mājputnu nozares nozīmīgos ieguldījumus saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem, lai samazinātu salmonellas infekciju, izmantojot pieeju, kura aptver visus ražošanas ķēdes posmus; uzskata, ka neviens iespējamais risinājums nedrīkst novest pie konkurenci ierobežojošām darbībām;

27.

uzskata, ka Kopienas lēmums aizliegt ievest gaļu, kas iegūta no liellopiem, kuru audzēšanā izmantoti hormoni, bija pilnībā pamatots ar zinātniskiem pierādījumiem, un aicina ASV nekavējoties atcelt sankcijas, kas vērstas pret Eiropas precēm;

28.

uzsver, ka liela nozīme ir vienotajai atļauju piešķiršanas procedūrai, kas izstrādāta saskaņā ar piesardzības principu un attiecas uz visiem ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO) saturošiem pārtikas produktiem un lopbarībai, un ka svarīga ir marķēšana un izsekojamība, kas patērētājiem dod iespēju izvēlēties, pamatojoties uz informāciju;

29.

aicina risināt dialogu par lauksaimniecības tirgos vērojamām pārmaiņām, īpaši attiecībā uz preču cenu svārstībām, kopējās lauksaimniecības politikas vidusposma pārskatu (ES “veselības pārbaude”), ASV Lauksaimniecības likumu, necikliskajiem maksājumiem, lauku attīstības aizvien lielāko nozīmi un savstarpējās atbilstības instrumentu;

30.

aicina paplašināt stratēģisko transatlantisko sadarbību enerģētikas, rūpniecības un zinātnes jomā; uzsver, ka nozīmīgs jautājums ir enerģētika, un atbalsta enerģijas avotu un piegādes maršrutu diversifikāciju, lai nodrošinātu drošu enerģētiku un infrastruktūru un veicinātu energoapgādes drošības politikas virzienus, kas pamatojas uz tirgus situāciju; atzīmē aizvien pieaugošās debates, abos Atlantijas okeāna krastos, par oglekļa emisiju tirdzniecības sistēmām;

31.

uzsver, ka jāuzlabo ES un ASV regulatīvā un zinātniskā sadarbība biodegvielas un biomasas degvielas jomā, kopīgi veicinot alternatīvus un ilgtspējīgus degvielas avotus transporta nozarei; mudina TEP turpināt darbu, lai ar Brazīliju noteiktu kopējus biodegvielas standartus, kas nodrošinātu maksimālu vides ilgtspējību un rūpētos par problēmām attiecībā uz vispārējo nodrošinātību ar pārtiku;

32.

aicina Komisiju nodrošināt, ka TEP palīdz panākt Dohas attīstības programmas sekmīgu noslēgšanu; atgādina, ka ES un ASV dominējošais stāvoklis pasaules tirdzniecībā (pašreiz 60 % no kopējā apjoma) ir pasaules tirdzniecības sistēmu un tās kopējo pamatu potenciāli veicinošs faktors;

33.

aicina Komisiju izvērtēt, vai divpusējā tirdzniecības strīdu izšķiršanas procedūra nevarētu būt temats, kas interesē TEP; šajā sakarā atzīmē, ka, kaut gan tikai apmēram 2 % no ES un ASV tirdzniecības darījumiem ir saistīti ar tirdzniecības strīdiem, daži ir ļoti graujoši un dārgi;

34.

aicina Komisiju TEP apspriest, kā var panākt saskaņotākus divpusējos tirdzniecības nolīgumus un PTO daudzpusējos noteikumus, lai visām pusēm garantētu harmoniskāku un vienkāršāku starptautiskās tirdzniecības sistēmu; mudina Komisiju apspriest, kā ES un ASV var sasniegt lielāku atbilstību, parakstot ar trešām valstīm divpusējos nolīgumus par pasākumiem, kas piemēro nosacījumus tirdzniecībai, piemēram, tirdzniecība un noteikumi attiecībā uz vidi, tirdzniecība un sociālie standarti, kā arī tirdzniecība un darba tiesību akti;

35.

aicina Komisiju kā steidzamu jautājumu izstrādāt visaptverošu pieeju par Eiropas nekomerciālām interesēm pasaules tirdzniecības sarunās, it īpaši attiecībā uz vides un sociālā nodrošinājuma klauzulām, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu atzīšanu un aizsardzību, dzīvnieku labturību, kā arī ievesto dzīvnieku veselības stāvokli un ievesto augu produktu kondīciju, lai tādējādi novērstu negodīgu, pret Eiropas ražotājiem vērstu konkurenci;

36.

aicina Komisiju pieprasīt, lai TEP izstrādā progresa ziņojumu par sadarbības pasākumiem intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanas jomā, tostarp paziņojumu par turpmāko rīcību, lai ciešāk sadarbotos preču viltošanas un pirātisma apkarošanā; prasa izstrādāt skaidru plānu, lai noteiktu, kā atvieglot patentu tiesību starptautisko savstarpējo atzīšanu;

37.

aicina TEP aktīvi atbalstīt Dohas deklarāciju par Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS nolīgums), kas veicina to, lai dzīvību glābjošas zāles būtu pieejamas tām valstīm, kurām nav farmaceitisku produktu ražošanas jaudas; aicina Komisiju pievērsties jautājumam par ASV politiku iekļaut divpusējos nolīgumos ar jaunattīstības valstīm, par kuriem notiek sarunas, klauzulas ar kurām šīs valstis atsakās no savām tiesībām izmantot Dohas deklarācijas par TRIPS nolīgumu noteikumu, kas dod šīm valstīm iespēju ražot un importēt ģenēriskas zāles, kas nepieciešamas, lai risinātu smagākās problēmas sabiedrības veselības jomā (AIDS, tuberkuloze utt.);

38.

uzskata, ka neatkarīgi no Dohas attīstības programma iznākuma, pasaules tirdzniecības integrācijas veidošanai būtiski svarīgs virzītājspēks varētu būt transatlantiskā tirgus koncepcija, kuras mērķis ir regulatīva sadarbība beztarifu barjeru pakāpeniskai atcelšanai;

39.

uzskata, ka Transatlantiskās Ekonomikas padomes Eiropas puses vissvarīgākais uzdevums ir pārliecināt ES transatlantiskos partnerus par nepieciešamību līdz 2012. gadam panākt ilglaicīgu, ambiciozu un juridiski saistošu pēc-Kioto režīmu par siltumnīcefekta gāzu emisijām un izstrādāt milzīgu transatlantisku projektu par ieguldījumu un tehnoloģiju apmaiņu drošas un nepiesārņojošas enerģijas ražošanas jomā;

40.

uzsver, ka, iespējams, turpmākie transatlantiskās ekonomiskās integrācijas sasniegumi pozitīvi ietekmēs ilgtspējīgu reģionālo attīstību, un uzskata, ka šādi sasniegumi sekmēs ES centienus īstenot Lisabonas stratēģiju un panākt sociālo, ekonomikas un teritoriālo kohēziju; šajā sakarā aicina par šo virzību atbildīgās ES iestādes nodrošināt, ka šis progress veicina harmonisku un līdzsvarotu visu ES teritoriju attīstību, un ņemt vērā Eiropas principu, ka vispārējas nozīmes pakalpojumi ir pieejami visiem iedzīvotājiem;

41.

aicina abas puses izvērtēt iespēju sākt strukturētu dialogu par reģionālo politiku, kurš varētu būt labs veids jaunu reģionālās politikas virzienu atklāšanai, iespēju apmainīties ar atzīto praksi, arī pētniecības un attīstības jomā, un meklēt paņēmienus, kā risināt kopējās problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas un energoresursu cenas;

42.

aicina TLD gaidāmo sanāksmju darba kārtībās iekļaut diskusiju par ASV ienākošo kravu skenēšanas noteikumiem, nodrošinot, ka starp Parlamentu un ASV Kongresu veidojas lielāka savstarpēja šā jautājuma izpratne; uzsver arī, ka TLD par PTO jāatspoguļo darbība pēc Dohas programmas, tostarp PTO reforma, un jāapspriež cilvēktiesību, vides un sociālo tiesību klauzulas divpusējos tirdzniecības nolīgumos, izdarot secinājumus, cita starpā, no nesenā ASV divpusējā nolīguma ar Peru, kurā ir sīki izklāstīti un izpildāmi noteikumi par darba standartiem;

43.

norāda uz Parlamenta un ASV Kongresa izšķirošo lomu procesa nepārtrauktības nodrošināšanā un to, ka beztarifu barjeras var atcelt tikai likumdevēji; ierosina veikt rūpīgi sagatavotas gadskārtējas debates par panākumiem TEP risināto jautājumu jomā, kā arī par tās struktūru;

44.

tāpēc aicina ES un ASV vadību un TEP līdzpriekšsēdētājus ņemt vērā likumdevēju izšķirošo nozīmi procesa ilgtermiņa rezultātu sasniegšanā un mudina TEP darbā pilnīgi un tieši iesaistīt TLD pārstāvjus; tai pat laikā atzīst uzņēmēju un patērētāju nozīmi, paužot viedokli par TEP darbu un sniedzot ekspertu ieguldījumu; tomēr uzskata, ka viņu konsultatīvā loma ir jānodala no ASV Kongresa un Parlamenta likumdevēju lomas;

45.

atzīmē Padomdevēju grupas izveidi, kurā ir TLD, Transatlantiskā uzņēmējdarbības dialoga un Transatlantiskā patērētāju dialoga pārstāvji; slavē likumdevēju un ieinteresēto pušu ieguldījumu TEP pirmās — 2007. gada novembra — sanāksmes veiksmīgajā iznākumā; pauž vēlmi, lai tuvākajā nākotnē lielāka loma būtu Transatlantiskam darbaspēka dialogam un Transatlantiskam vides dialogam; aicina Transatlantiskā darbaspēka dialoga un vides dialoga vadītājus iekļaut Padomdevēju grupā;

46.

atkārtoti pauž vēlmi pastiprināt abu parlamentu dialogu un tos aicina agrīni iesaistīties jomās, kas jo īpaši attiecas uz jebkādiem turpmākiem noteikumiem, kurus izstrādā pasaules līmeņa pašregulējošās iestādes, lai agrīni risinātu politiskās pārskatatbildības jautājumus;

47.

uzskata, ka šie jautājumi patlaban ir ļoti būtiski un valstu parlamentāriešiem jābūt regulāri informētiem par notiekošo; aicina Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju nodrošināt, lai tam tiktu izveidots piemērots mehānisms;

48.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Transatlantiskās ekonomikas padomes sekretariātam un ASV Kongresam.

12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/7

A.

tā kā Eiropas Savienības devītais gada pārskats par cilvēktiesībām 2007. gadā, ko sagatavoja Padome un Komisija, sniedz vispārēju pārskatu par Eiropas Savienības iestāžu darbību attiecībā uz cilvēktiesībām Eiropas Savienībā un ārpus tās;

B.

tā kā šī rezolūcija ir izdota, lai pārbaudītu, novērtētu un īpašos gadījumos sniegtu konstruktīvu kritiku par Komisijas, Padomes un Parlamenta darbībām cilvēktiesību jomā;

C.

tā kā nav šaubu, ka konstatētais cilvēktiesību stāvoklis Eiropas Savienībā tieši ietekmē tās uzticamību un spēju īstenot efektīvu ārpolitiku;

D.

tā kā cilvēktiesības un to aizsardzību nosaka un vienlaikus nostiprina tiesiskums, demokrātiska pārvalde, varas dalīšanas princips un politiskā atbildība, kā arī politiskās tiesības, kas var ļaut cilvēkiem aizsargāt pašiem savas cilvēktiesības;

E.

tā kā ir jācenšas pievērst lielāku uzmanību cilvēka pamattiesību, jo īpaši politisko tiesību, ievērošanai, noslēdzot un īstenojot divpusējus vai reģionālus tirdzniecības nolīgumus, pat tādus, kas noslēgti ar nozīmīgiem tirdzniecības partneriem;

F.

tā kā taisnīgums, brīvība, demokrātija un tiesiskums, garantējot pamatbrīvības un cilvēktiesības, ir stabila miera pīlāri un tā kā stabilu mieru nevar sasniegt ar darījumiem, kuros aizsargātu tos, kas atbildīgi par sistemātiskiem cilvēktiesību vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem;

G.

tā kā cilvēktiesību veicināšanas politika joprojām ir apdraudēta dažādos pasaules reģionos, jo cilvēktiesību pārkāpumi nenovēršami ir saistīti ar to izdarītāju centieniem samazināt jebkuras cilvēktiesības nostiprinošas politikas ietekmi, jo īpaši valstīs, kurās cilvēktiesību pārkāpumi ir būtiski, lai nedemokrātiska valdība varētu palikt pie varas;

H.

tā kā 82 % invalīdu jaunattīstības valstīs joprojām dzīvo apstākļos zem nabadzības sliekšņa un cieš no vissmagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp no tā, ka tiek liegtas tiesības uz dzīvību, un no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, un tā kā bērnu invalīdu stāvoklis rada īpašas bažas šajā sakarā;

I.

tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas Konstitūciju “augstākie sasniedzamie veselības standarti ir viena no katra cilvēka pamattiesībām neatkarīgi no dzimuma, rases, reliģijas, politiskajiem uzskatiem, ekonomiskā vai sociālā stāvokļa” un tā kā visu cilvēku veselība ir pamatnosacījums, lai sasniegtu mieru un drošību,

1.

izsaka nožēlu, ka Eiropas Savienība joprojām ir tālu no tā, lai īstenotu saskaņotu un bargu politiku cilvēktiesību atbalstam un veicināšanai visā pasaulē, un uzsver nepieciešamību šādu politiku īstenot efektīvāk; uzskata, ka ir jāpanāk ievērojams progress, lai nodrošinātu striktu atbilstību pašreizējiem ES noteikumiem cilvēktiesību jomā;

2.

uzskata, ka, lai būtiski uzlabotu cilvēktiesību veicināšanu, ir jāveic pasākumi, lai stiprinātu ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ko bieži kavē dalībvalstu interešu pārsvars, ar mērķi nodrošināt, lai cilvēktiesību veicināšana tiktu uzskatīta par prioritāti, un nodrošinātu, ka tiek stingri īstenota cilvēktiesību veicināšana kā kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķis, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā;

3.

aicina Padomi un Komisiju veltīt lielākas pūles, lai uzlabotu Eiropas Savienības spēju ātri reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, ne tikai saglabājot aktīvu cilvēktiesību politiku visā ES ārējā politikā attiecībās ar šīm valstīm un sistemātiski risinot cilvēktiesību jautājumus saistībā ar politisko dialogu visos līmeņos;

4.

atkārtoti apstiprina, ka cilvēktiesības — kā noteikts galvenajos starptautiskajos instrumentos un konvencijās, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā — ir vispārējas un nedalāmas tiesības, kuru praktiska un efektīva ievērošana ir būtisks līdzeklis, lai nodrošinātu starptautisko tiesību un kārtības īstenošanu un piemērošanu un miera, brīvības, taisnīguma un demokrātijas veicināšanu;

5.

uzskata, ka cilvēktiesību efektīva “piekritība” visā pasaulē vietējās un valstu tiesās vai, kur tas nav iespējams, pārvalstiskās tiesās ir skaidrs galvenais ES politikas virzienu mērķis, sākot ar KĀDP;

6.

uzskata, ka vienam no galvenajiem Eiropas Savienības politiskajiem mērķiem ir jābūt atbalsta sniegšanai visa līmeņa tiesu iestādēm, īstenojot centienus nodrošināt cilvēktiesību reālu ievērošanu, un jo īpaši atbalsta sniegšanai starptautiskajām tiesām;

7.

tādēļ aicina Padomi un Komisiju veikt prioritāras darbības — tajos pašos darbības virzienos kā SKT izveidei — lai atbalstītu visu to tiesu darbību, kas iesaistītas cilvēktiesību aizsardzībā; īpaši uzskata, ka, piešķirot papildu finanšu resursus, jārisina problēmas, kas saistītas ar ļoti lielo lietu skaitu, kas jāizskata Eiropas Cilvēktiesību tiesai, un ka ir maksimāli jāatbalsta Visamerikas Cilvēktiesību tiesas un Āfrikas Cilvēktiesību tiesas darbs, un ka jāveic pasākumi, lai palīdzētu veicināt cilvēktiesību tiesas izveidi starp valstīm Āzijā un Klusā okeāna reģionā;

8.

uzskata, ka tiesības uz demokrātiju — ar to saprotot katra pilsoņa tiesības saskaņā ar tiesiskumu piedalīties cilvēku suverenitātes īstenošanā iestāžu sistēmā — ir vēsturiski iegūtas vispārējās cilvēktiesības, kas skaidri atzītas Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijā, 1993. gada Pasaules cilvēktiesību konferences Vīnes Deklarācijā un ANO Tūkstošgades deklarācijā; uzskata, ka šīs tiesības uz demokrātiju paredz pienākumus starptautiskās sabiedrības iestādēm, Eiropas Savienībai un visām dalībvalstīm strādāt, lai novērstu šķēršļus to pilnai īstenošanai visā pasaulē; uzskata, lai to sasniegtu, jāveic jauns papildu pasākums, konkrēti — īsta demokrātiju tīkla izveide visā pasaulē, pārveidojot un stiprinot esošās organizācijas;

9.

uzskata, ka nevardarbīga cilvēktiesību aizsardzība ir piemērotākais veids, kā nodrošināt, ka tiek īstenotas, atbalstītas, veicinātas un ievērotas cilvēka pamattiesības; uzskata, ka tās veicināšanai ir jābūt ES cilvēktiesību un demokrātijas politikas galvenajam mērķim, un plāno sekmēt moderno nevardarbības teoriju un prakses īstenošanu un pētīšanu daļēji ar pagātnē izmantotās labākās prakses salīdzinošās analīzes palīdzību; ierosina 2009. gadā sasaukt Eiropas konferenci par nevardarbību un 2010. gadu nosaukt par “Eiropas nevardarbības gadu”, lai piešķirtu šai idejai galveno politisko lomu; aicina dalībvalstis ANO struktūrā censties nodrošināt, ka tiek pasludināta “nevardarbības desmitgade 2010.—2020.”;

10.

uzsver Eiropas Savienības gada ziņojuma par cilvēktiesībām lielo nozīmi, analizējot un novērtējot Eiropas Savienības cilvēktiesību politiku, un atzīst, ka ziņojumā ir sniegts pārskats par Eiropas Savienības ar cilvēktiesībām saistīto pasākumu pieaugošo skaitu;

11.

uzskata, ka ir jāsniedz vairāk kvalitatīvas informācijas, lai novērtētu iepriekšējo politiku, un ka jāierosina nosacījumi un pamatnostādnes, lai grozītu vispārējo pieeju, kā arī saskaņotu politikas prioritātes, pamatojoties uz katras atsevišķas valsts gadījumu, ar mērķi pieņemt valsts stratēģiju cilvēktiesību jomā vai vismaz cilvēktiesību nodaļu valsts stratēģiskajos dokumentos; atkārtoti aicina regulāri novērtēt Eiropas Savienības politiku, instrumentu un iniciatīvu attiecībā uz cilvēktiesībām trešās valstīs izmantošanu un rezultātus; aicina Padomi un Komisiju izstrādāt īpašus rādītājus un kritērijus, lai varētu novērtēt šo politiku efektivitāti;

12.

atzinīgi vērtē, ka Parlamenta 2007. gada decembra plenārsēdē Padome un Komisija publiski iepazīstināja ar 2007. gada pārskatu vienlaicīgi ar ikgadējās Saharova balvas par domas brīvību piešķiršanu Salih Mahmoud Mohamed Osman no Sudānas; tagad ir ieviesis regulāru praksi un ir izveidojis Eiropas Parlamenta decembra plenārsēdi par ES pasākumu cilvēktiesību jomā ikgadējo kontaktpunktu;

13.

vēlreiz aicina Padomi un Komisiju norādīt “valstis, kas rada īpašas bažas”, kurās ir sevišķi grūti veicināt cilvēktiesības, un šim nolūkam izstrādāt kritērijus, ar kuru palīdzību novērtēt valstis attiecībā uz to cilvēktiesību rādītāju, tādējādi ļaujot noteikt īpašas politikas prioritātes;

14.

uzskata, ka Padomes Cilvēktiesību sekretariāta kvantitatīva un kvalitatīva uzlabošana Eiropas Savienībai ļautu palielināt tās nozīmi un nostiprināt tās lomu cilvēktiesību veicināšanā un to ievērošanas nodrošināšanā savā ārpolitikā; pauž cerību, ka KĀDP augstā pārstāvja iecelšana, kas būs arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, ievērojami palielinās ES konsekvenci un efektivitāti šajā jomā;

15.

uzskata, ka progress, kas panākts, izveidojot Pamattiesību aģentūru, ir pirmais solis, reaģējot uz Parlamenta aicinājumu izveidot tādu noteikumu un iestāžu integrētu sistēmu, kas paredzēti, lai nodrošinātu saistošu spēku Pamattiesību hartai un lai nodrošinātu atbilstību sistēmai, ko paredz Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kā arī izstrādāt visaptverošu ES minoritāšu tiesību politiku; uzsver, ka ir svarīgi tas, ka aģentūras mandāts aptver arī tās valstis, kuras ar ES ir noslēgušas stabilizācijas un asociācijas nolīgumu;

16.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai Eiropas Savienības īpašajiem pārstāvjiem nākotnē būtu tādas pilnvaras, kas paredzētu cilvēktiesību veicināšanu un to ievērošanas nodrošināšanu;

17.

uzskata, ka Eiropas Savienības spēja novērst un pārvaldīt krīzes, kā arī reaģēt uz tām ir izrādījusies nepietiekama, un pieprasa Padomei, lai, pamatojoties uz Eiropas drošības un aizsardzības politikas civilajiem aspektiem, pakāpeniski izveidotu “Civilo miera dienestu”, kas pārvaldītu īstermiņa civilās krīzes un ilgtermiņa miera nostiprināšanu; uzskata, ka šajā sakarā Eiropas Savienībai ir jānostiprina faktiskie civilās sabiedrības tīkli — vietējā, valsts un reģionālā līmenī — lai stiprinātu uzticības veidošanu, jaudas palielināšanu, uzraudzību un informētību, tādējādi atbalstot pilsoniskās sabiedrības līdzdalības reģionālajās un vietējās miera un drošības struktūrās institucionalizāciju;

18.

atkārto savu prasību Komisijai mudināt Eiropas Savienības dalībvalstis un trešās valstis, ar kurām notiek sarunas par pievienošanos nākotnē, parakstīt un ratificēt visas galvenās ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus; īpaši vērš Eiropas Savienības dalībvalstu uzmanību uz vajadzību ratificēt 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību — šo konvenciju vēl nav ratificējusi neviena dalībvalsts (17);

19.

aicina Eiropas Kopienu un tās dalībvalstis nekavējoties ratificēt ANO Konvenciju par invalīdu tiesībām; uzstāj, ka konvencijas fakultatīvais protokols ir uzskatāms par tās neatņemamu sastāvdaļu, un aicina konvenciju un protokolu parakstīt vienlaicīgi;

20.

uzsver vajadzību uzlabot Eiropas Savienības un tās dalībvalstu aktīvu līdzdalību cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos attiecībā uz dalību dažādos starptautiskos forumos 2008. gadā, tostarp ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC), ANO Ģenerālās asamblejas, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (OSCE) Ministru padomes un Eiropas Padomes darbā;

21.

aicina uzlabot sadarbību un saskaņošanu starp Eiropas Padomi un Eiropas Savienību; atzinīgi vērtē to, ka 2007. gada 11. maijā starp Eiropas Padomi un Eiropas Savienību tika parakstīts Saprašanās memorands, un aicina abas puses to īstenot praksē; īpaši norāda uz šādiem J.-C. Juncker2006. gada 11. aprīļa ziņojumā “Eiropas Padome un Eiropas Savienība: viena ambīcija Eiropas kontinentam” iekļautiem ieteikumiem:

22.

aicina pastiprināt Eiropas Padomes un Eiropas Savienības sadarbību minoritāšu tiesību veicināšanas un reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzības jomā; aicina izmantot Eiropas Padomes juridiski saistošās konvencijas, piemēram, Nacionālo minoritāšu aizsardzības pamatkonvenciju un Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, un to efektīvo uzraudzības mehānismu; mudina apsvērt Konvencijas padomdevējas komitejas atzinumu par pasākumiem, ko veikušas ziņojumus iesniegušās valstis, un apsvērt Hartas ekspertu komitejas ziņojumus par dalībvalstu saistību izpildi ES iestāžu darbā, un jo īpaši pievienošanās procesa laikā attiecībā uz kandidātvalstīm;

23.

atzīmē, ka UNHRC ir iespējas attīstīties par vērtīgu sistēmu Eiropas Savienības daudzpusējiem centieniem cilvēktiesību jomā; atzīmē ar bažām, ka pēdējā gada darbības laikā šī jaunā struktūra nav pierādījusi savu uzticamību, bet vēlreiz uzsver UNHRC izšķirīgo lomu kopējā ANO sistēmā; tic, ka vispārējā periodiskā pārskata mehānisma īstenošana dos pirmos konkrētos rezultātus un uzlabojumus; aicina Padomi un Komisiju cieši uzraudzīt šo procesu, lai nodrošinātu, ka tajā tiek īstenota ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 15. marta Rezolūcija 60/251, kas ir vispārējā periodiskā pārskata sākuma punkts, pamatojoties uz objektīvu un uzticamu informāciju, uz to, ka katra valsts pildīs savus cilvēktiesību pienākumus un apņemšanās tādā veidā, kas nodrošina vispārēju nodrošinājumu un vienlīdzīgu attieksmi pret visām valstīm; aicina Padomi apspriesties ar Eiropas Parlamentu par šo jautājumu;

24.

atzinīgi vērtē to, ka sūdzību procedūra, kuras pamatā ir iepriekšējā “1503 procedūra”, turpinās ļaut indivīdiem un organizācijām pievērst UNHRC uzmanību sūdzībām par nopietniem un ticami apstiprinātiem cilvēktiesību pārkāpumiem un aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, ka UNHRC turpina uzklausīt nevalstiskās organizācijas (NVO), lai tās varētu izmantot privilēģijas, ko tām nodrošina to konsultatīvais statuss, iesniegt rakstiskus paziņojumus un sniegt mutiskas deklarācijas;

25.

atkārtoti apstiprina īpašo procedūru un valstu mandātu nozīmīgumu ANO Cilvēktiesību komitejā; uzstāj, ka mandātu atjaunošanas procesam jābūt pārredzamam un ka ir jāīsteno centieni iecelt neatkarīgus un pieredzējušus kandidātus, kuri nodrošinātu pienācīgu pārstāvību gan ģeogrāfiskajā, gan dzimumu ziņā; atzīmē, ka Dārfūras ekspertu padomes mandāts ir jāapvieno ar Sudānas īpašā referenta mandātu; nosoda Eiropas Savienības lēmumu atbalstīt rezolūciju, kurā aicināts neatjaunot Dārfūras cilvēktiesību ekspertu pilnvaras, un ANO Cilvēktiesību komisijas lēmumu neatjaunot pilnvaras attiecībā uz Baltkrieviju un Kubu;

26.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus panākt, lai UNHRC ievēlēšanai tiktu noteikts kritērijs, kas paredz piederību ANO, ieskaitot pastāvīgu uzaicinājumu izdošanu uz īpašajām procedūrām; aicina arī uzraudzīt ANO dalībvalstu valdību vēlēšanu solījumu reālo izpildi; aicina šo noteikumu piemērot, lemjot par to, vai ES ir jāatbalsta kandidātvalstis;

27.

šajā sakarā aicina Eiropas Savienību oficiāli uzsākt sarunas ar citām demokrātiskām valdībām no citām reģionālajām grupām, lai sāktu oficiālu sadarbību un konsultāciju UNHRC, lai garantētu tādu iniciatīvu panākumus, kas vērstas uz ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā iekļauto principu ievērošanu; uzskata, ka tikai ar tādu demokrātisko valstu starpreģionālo savienību kā DVK saskaņotu darbu Eiropas Savienības daudzpusējie centieni cilvēktiesību jomā var būt efektīvi ANO forumos, kā to parādīja nesenā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas 62/149 par nāvessoda piemērošanas moratoriju pasaulē veiksmīgā pieņemšana 2007. gada 18. decembrī;

28.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija izmantoja savu Kimberlijas procesa priekšsēdētājas stāvokli 2007. gadā, lai stiprinātu mehānismus, kas veidoti, lai apturētu “konflikta dimantu” plūsmu; atkārtoti uzsver Kimberlijas procesa nozīmīgumu, ņemot vērā saikni starp “konflikta dimantu” tirdzniecības apturēšanu un ilgtspējīga miera un drošības sasniegšanu; tāpat atzinīgi vērtē Turcijas un Libērijas jauno dalību 2007. gadā un Kongo Republikas atkārtotu uzņemšanu Kimberlijas procesā (kā 48. dalībnieku, starp kuriem ir arī Eiropas Kopiena, kas pārstāv 27 dalībvalstis);

29.

atzinīgi vērtē to, ka 2007. gada decembrī Vīnē ar pilnu Eiropas Savienības atbalstu notika trešā starptautiskā konference, kuras mērķis bija noslēgt starptautisku līgumu, aizliedzot kasešu bumbu ražošanu, izmantošanu, pārvietošanu vai glabāšanu saskaņā ar starptautisko humāno tiesību principiem (18); aicina Rumāniju un Kipru kā divas vienīgās ES dalībvalstis, kas vēl nav apstiprinājušas 2007. gada 23. februāra Oslo deklarāciju par ķekaru bumbām, to izdarīt; pilnībā atbalsta Oslo procesa konferences, ko rīkoja 2008. gada 18.—22. februārī Velingtonā un ko plānots rīkot 2008. gada 19.—30. maijā Dublinā; sagaida, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis varēs parakstīt līgumu ceremonijas laikā, ko plānots rīkot 2008. gada beigās Oslo;

30.

aicina Padomi un Komisiju turpināt savus enerģiskos centienus veicināt Romas Statūtu vispārēju ratifikāciju un vajadzīgo valsts īstenošanas tiesību aktu pieņemšanu saskaņā ar Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko krimināltiesu (19) un rīcības plānu; norāda, ka ne visas Padomes prezidentūras vienlīdz enerģiski pievēršas šā kopējā mērķa sasniegšanai; lūdz visas prezidentūras pieminēt SKT sadarbības statusu visos sammitos ar trešām valstīm; pieprasa paplašināt šādus centienus, iekļaujot nolīguma par SKT privilēģijām un neaizskaramību, kas ir svarīgs SKT darbības instruments, ratifikāciju un īstenošanu; atzīmē, ka 2007. gada 8. decembrī ir stājies spēkā nolīgums ar Apvienoto Karalisti par sodu izpildi lietās (un ir stājies spēkā līdzīgs nolīgums, kuru 2005. gadā noslēdza ar Austriju), un mudina visas dalībvalstis izskatīt iespēju noslēgt ar SKT līdzīgus nolīgumus; atzīst, ka sadarbības un palīdzības nolīgums starp Eiropas Savienību un SKT ir svarīgs instruments, kas papildina atsevišķām dalībvalstīm saistošos pienākumus;

31.

atzinīgi vērtē to, ka Japāna 2007. gada jūlijā ratificēja Romas Statūtus — tādējādi 2007. gada decembrī iesaistīto valstu kopējais skaits palielinājās līdz 105 valstīm; mudina Čehiju kā vienīgo Eiropas Savienības dalībvalsti, kas vēl nav ratificējusi Romas Statūtus, nekavējoties to izdarīt; atkārtoti aicina nekavējoties ratificēt Romas Statūtus visas valstis, kas to vēl nav izdarījušas (20); aicina Rumāniju anulēt savu divpusējas imunitātes nolīgumu ar Amerikas Savienotajām Valstīm;

32.

mudina visas dalībvalstis pilnībā sadarboties, izmantojot starptautiskos kriminālās tiesvedības mehānismus, jo īpaši saucot pie atbildības personas, kuras bēguļo; šajā sakarā ar gandarījumu atzīmē Kongo Demokrātiskās Republikas sadarbību, nododot SKT Germain Katanga, Serbijas sadarbību, arestējot un nododot Bijušās Dienvidslāvijas Starptautiskajam krimināltribunālam (ICTY) Zdravko Tolimir, un Serbijas un Melnkalnes sadarbību, arestējot un nododot ICTY Vlastimir Đjorđjević; tomēr ar bažām atzīmē Sudānas prezidenta pastāvīgo nespēju sadarboties ar SKT, lai arestētu un nodotu Ahmad Muhammad Harun un Ali Muhammad Ali Abd-Al-Rahman; ar bažām atzīmē, ka SKT izsniegtie četru Ugandas “Svētās pretošanās armijas locekļu” aresta orderi joprojām nav īstenoti; tāpat ar bažām atzīmē, ka Radovan Karadžić un Ratko Mladić joprojām atrodas brīvībā un nav saukti ICTY priekšā; šajā sakarā aicina Serbijas iestādes nodrošināt pilnīgu sadarbību ar ICTY, kuras rezultātā būtu jāaiztur un jānodod visi atlikušie apsūdzamie, lai tādējādi varētu ratificēt stabilizācijas un asociācijas nolīgumu; turklāt uzskata, ka pašreizējā tiesvedība, ko Sjerraleones īpašā tiesa Hāgā uzsāka pret Libērijas bijušo prezidentu Charles Taylor, ir ievērojams pavērsiens pretī nesodāmības izbeigšanai;

33.

uzsver vajadzību stiprināt starptautisko kriminālās tiesvedības sistēmu un šajā sakarā atzīst Tiesvedības ātrās reaģēšanas mehānisma kā jauna starptautiska sadarbības mehānisma izveidi 2007. gada novembrī, lai nodrošinātu zināšanas un atbalstu gadījumos, kad informācijas noteikšana, apkopošana un saglabāšana palīdzētu veikt izvēli plašā starptautisko un pārejas tiesību spektrā; mudina SKT pastiprināt savus informatīvo pasākumu centienus, lai iesaistītu kopienas izmeklēšanas gaitā konstruktīvas mijiedarbības ar SKT procesā, kas veidots, lai veicinātu izpratni par tās mandātu un tā atbalstu, lai attaisnotu cerības un ļautu šīm kopienām sekot starptautiskajam kriminālās tiesvedības procesam un to izprast; uzsver lomu, kādu var pildīt mehānismi, kuriem nav vajadzīga tiesas iejaukšanās, izskatot cilvēktiesību un starptautisko krimināltiesību pārkāpumus, ar nosacījumu, ka šādi centieni ievēro procesuālās garantijas un nav fiktīvi;

34.

atzinīgi vērtē to, ka ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju par pamatiedzīvotāju tiesībām, un apsveic Padomi un dalībvalstis par atbalstu šā teksta pieņemšanā, kas radīs sistēmu, kurā valstis var aizsargāt un veicināt pamatiedzīvotāju tiesības bez atstumtības un diskriminācijas; vienlaicīgi ar bažām atzīmē to, ka bez jauniem instrumentiem, lai garantētu attiecīgās rezolūcijas īstenošanu, nevar sagaidīt reālu uzlabojumus pamatiedzīvotāju dzīvē, jo īpaši to pamatiedzīvotāju dzīvē, kuri dzīvo autoritatīvos un diktatoriskos režīmos; tāpēc mudina Komisiju veikt pasākumus, kas nepieciešami saistībā ar deklarācijas īstenošanu, jo īpaši ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) palīdzību, vienlaikus jo īpaši prasot visām dalībvalstīm steidzami ratificēt Starptautiskās darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 169 par pamatiedzīvotāju un cilšu tautām, kas attiecīgajā deklarācijā izklāstītos principus papildina ar juridiski saistošu instrumentu;

35.

vēlreiz aicina Komisiju izstrādāt Eiropas pamatstratēģiju attiecībā uz romiem, ņemot vērā romu iedzīvotāju īpašo sociālo situāciju Eiropas Savienībā, kandidātvalstīs un valstīs, kas iesaistītas stabilizācijas un asociācijas procesā attiecībā uz Rietumbalkāniem;

36.

mudina ES uzņemties galveno lomu Durbanas Pārskatīšanas konferencē, veicinot līdzsvarotu tekstu, kas apkarotu rasismu, nevis mēģinātu deleģitimizēt demokrātiskas valstis un veicināt naidu, kā tas bija 2001. gada Durbanas sanāksmes gadījumā;

37.

ar nožēlu atzīmē, ka, neraugoties uz to, ka Komisija ir vairākkārt ieteikusi ratificēt SDO Konvenciju Nr. 169, pašlaik, gandrīz divdesmit gadus pēc tās spēkā stāšanās, to ir ratificējušas tikai trīs dalībvalstis — Dānija, Nīderlande un Spānija; tāpēc mudina īstenot iniciatīvas, lai palielinātu informētību par šo svarīgo normatīvo instrumentu un pastiprinātu tā efektivitāti visā pasaulē, nodrošinot, ka to ratificē visas dalībvalstis;

38.

vēlreiz aicina Komisiju un dalībvalstu vēstniecības un konsulātus nodrošināt, ka visi to darbinieki ir pilnībā informēti par cilvēktiesību pamatnostādnēm; uzskata, ka Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide ir aktīvi jāizmanto, lai saskaņotu dalībvalstu un Komisijas misiju pieeju ārvalstīs cilvēktiesību jomā, daloties ar struktūrām un darbiniekiem, lai radītu īstas “Eiropas Savienības vēstniecības”;

39.

atzīmē Vācijas un Portugāles prezidentūru centienus pabeigt Eiropas Savienības cilvēktiesību pamatnostādnes par bērnu tiesībām; cer nākamā gada laikā saņemt īpašo īstenošanas pasākumu projektu, kas koncentrēsies uz pamatnostādņu pamatā esošās visaptverošās un vienotās pieejas īstenošanu;

40.

aicina prezidentūru rast veidus, kā uzlabot koordināciju un sadarbību starp Padomes darba grupām attiecībā uz mēģinājumiem vispārējas intereses jomās, piemēram, starp Cilvēktiesību darba grupu (COHOM) un darba grupu par starptautiskajām publiskajām tiesībām (COJUR), kas strādā ar SKT, un attiecībā uz starptautisko kriminālo tiesvedību un bērniem, kā arī bruņotiem konfliktiem;

41.

mudina Padomi atjaunināt pamatnostādnes, lai pilnībā atzītu visaugstāko pieejamo veselības standartu kā pamattiesību īstenošanas nozīmīgumu, jo īpaši attiecībā uz atsāpināšanu;

42.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto rezolūciju 62/149, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2007. gada 18. decembrī, aicinot visā pasaulē pieņemt nāvessoda moratoriju, un atzīst šādas iniciatīvas pozitīvās starpreģionālās īpašības;

43.

mudina Padomi atjaunināt pamatnostādnes par nāvessodu, lai atbalstītu pasākumus, kas vērsti uz ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas pilnīgu īstenošanu, kurā, cita starpā, aicinātas visas valstis, kurās joprojām tiek izpildīts nāvessods, ievērot starptautiskos standartus, kas nodrošina aizsardzības pasākumus, garantējot to personu tiesības, kurām draud nāvessods, jo īpaši obligātos standartus, kuri noteikti Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 1984. gada 25. maija Rezolūcijas 1984/50 pielikumā; norāda, ka rezolūcija nodrošina ģenerālsekretāram informāciju attiecībā uz nāvessoda izmantošanu un tādu aizsardzības pasākumu ievērošanu, kas garantē to cilvēku tiesību aizsardzību, kuriem draud nāvessods, un mēģina aktīvi ierobežot nāvessoda izmantošanu un samazināt to noziegumu skaitu, par kuriem nāvessodu var izpildīt; turklāt norāda, ka rezolūcijas beigās visas ANO dalībvalstis tiek aicinātas noteikt nāvessoda izpildes moratoriju, lai atceltu nāvessodu;

44.

aicina prezidentūru mudināt Itāliju, Latviju, Poliju un Spāniju, kas vēl nav ratificējušas ECHR Protokolu Nr. 13 par nāvessoda atcelšanu visos pastākļos, to izdarīt (21); šajā sakarā atzīst, ka pamatnostādnes par nāvessodu varētu īstenot saskaņotāk, ja dalībvalstis parakstītu un ratificētu šādus protokolus un konvencijas;

45.

atzinīgi vērtē Tieslietu un iekšlietu padomes 2007. gada 7. decembra lēmumu parakstīt Eiropas Padomes un Eiropas Savienības kopējo deklarāciju, kas izveido Eiropas dienu pret nāvessodu, kura tiks atzīmēta katru gadu 10. oktobrī; atzinīgi vērtē 2007. gada 9. oktobrī Lisabonā notikušās Eiropas konferences darbu, vēlreiz aicinot atcelt nāvessodu Eiropā un veicinot nāvessoda vispārēju atcelšanu;

46.

atzinīgi vērtē nāvessoda atcelšanu Albānijā 2007. gada 25. martā (visiem noziegumiem); Kirgizstānā 2007. gada 27. jūnijā; Ruandā 2007. gada 26. jūlijā; Ņūdžersijas štatā (Amerikas Savienotajās Valstīs) 2007. gada 13. decembrī; un Uzbekistānā 2008. gada 1. janvārī; pauž bažas par iespēju, ka Gvatemalā varētu atkal sākt piemērot nāvessodu; mudina Gvatemalas valdību, tieši otrādi, patiesi uzņemties saistības noteikt vispārēju nāvessoda moratoriju; atzinīgi vērtē to, ka Ķīna ir nolēmusi Augstākajā tiesā pārskatīt visas nāvessoda lietas, bet joprojām pauž bažas par to, ka Ķīna turpina izpildīt lielāko skaitu nāvessodu pasaulē; nosoda nāvessoda izmantošanu Baltkrievijā, kas ir pretrunā Eiropas vērtībām; nosoda Irānas režīma arvien aktīvāko nāvessoda izmantošanu; pauž dziļu satraukumu par to, ka Irānas režīms joprojām piespriež nāvessodu apsūdzētajiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem;

47.

atzīmē, ka Grieķija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija līdz šim nav nedz parakstījušas, nedz ratificējušas Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu (OPCAT); atzīmē, ka Austrija, Beļģija, Kipra, Somija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle un Rumānija līdz šim ir to parakstījušas, bet nav ratificējušas; mudina visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas līdz šim nav parakstījušas un/vai ratificējušas OPCAT protokolu, to nekavējoties izdarīt;

48.

pauž bažas par to Eiropas Savienības dalībvalstu patieso apņemšanos attiecībā uz cilvēktiesībām, kas atsakās parakstīt iepriekš minēto Starptautisko konvenciju visu personu aizsardzībai no piespiedu pazušanas; lūdz visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nekavējoties to parakstīt un ratificēt (22);

49.

vērš Padomes un Komisijas uzmanību uz neseno pētījumu “Eiropas Savienības pamatnostādņu attiecībā uz spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu izpildi īstenošana”, kas iesniegts Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai 2007. gada 28. jūnijā un COHOM 2007. gada decembrī; aicina abas iestādes ievērot tajā iekļautos ieteikumus, piemēram, ieteikumu pieņemt skaidru globālu skatījumu, valsts galveno uzmanību pievēršot vietējā, politiskā, sociālā, kultūras un juridiskā konteksta pārbaudei; aicina Padomi un Komisiju — pēc analīzes — nosūtīt norādījumus savām delegācijām un dalībvalstu misijām, lai palīdzētu tām īstenot pamatnostādnes;

50.

aicina Padomi un Komisiju pastiprināt sadarbību ar Eiropas Padomi ar nolūku izveidot visas Eiropas mēroga zonu, kas būtu brīva no spīdzināšanas un cita veida nežēlīgas izturēšanās un kas būtu skaidrs signāls, ka Eiropas valstis ir cieši apņēmušās šāda veida praksi izskaust savā teritorijā;

51.

izsaka cerību attiecībā uz Eiropas Savienības pamatnostādņu attiecībā uz spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu izpildi īstenošanas novērtēšanu, kas tiek sagatavota iesniegšanai COHOM; šo pamatnostādņu pārskatīšanas kopsakarā cer, ka COHOM pārrunās īpašus rīcības kritērijus attiecībā uz individuāliem gadījumiem, lai uzlabotu pamatnostādņu īstenošanu; ierosina pieņemt pasākumus, lai nodrošinātu spīdzināšanas pilnīga aizlieguma ievērošanu un nepieļautu nekādus mēģinājumus pieņemt tādu Eiropas Savienības nostāju, kas padarītu likumīgu diplomātisku garantiju izmantošanu, lai veicinātu personu pārvietošanu uz valsti, kurā tām var draudēt spīdzināšana vai cita veida necilvēcīgs vai pazemojošs sods;

52.

aicina atjaunināt Eiropas Savienības pamatnostādnes attiecībā uz spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu izpildi, ņemot vērā ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām 15. pantu, kas attiecas uz aizsargātību pret spīdzināšanu vai citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu izpildi;

53.

pieprasa regulāru prezidentūras vai Padomes sekretariāta klātbūtni attiecīgajās ANO komitejās, kā arī turpmāku sadarbību ar Eiropas Padomi un tās Spīdzināšanas novēršanas komiteju, lai sasniegtu nozīmīgu un lietderīgu materiālo ieguldījumu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz demaršiem pret noteiktām valstīm;

54.

mudina Padomi un Komisiju turpināt demaršus attiecībā uz visiem ES starptautiskajiem partneriem par starptautisko konvenciju ratifikāciju, kas aizliedz spīdzināšanu un nežēlīgu rīcību, kā arī nodrošināt rehabilitācijas palīdzību spīdzināšanā izdzīvojušajiem; aicina ES uzskatīt cīņu pret spīdzināšanu un nežēlīgu rīcību par cilvēktiesību politikas galveno prioritāti, jo īpaši uzlabojot ES pamatnostādņu un visu pārējo ES instrumentu, tostarp EIDHR, īstenošanu, un nodrošinot, ka ES dalībvalstis atsakās pieņemt diplomātiskas garantijas no trešām valstīm, kurās pastāv reāli spīdzināšanas vai nežēlīgas rīcības draudi;

55.

atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja bērnu un bruņotu konfliktu lietās ziņojumu, kas publicēts 2007. gada 13. augustā un kurā izdarīts secinājums, ka ANO dalībvalstīm ir jāīsteno konkrēti un mērķtiecīgi pasākumi pret nepakļāvīgiem pārkāpējiem;

56.

atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra ziņojumu un ieteikumus par bērniem un bruņoto konfliktu Birmā; nosoda smagos bērnu tiesību pārkāpumus šajā valstī un aicina COHOM noteikt Birmu par prioritāti attiecībā uz tās pamatnostādņu par bērniem un bruņotiem konfliktiem īstenošanu;

57.

atzinīgi vērtē sasniegto progresu, piemērojot starptautiskos bērnu aizsardzības standartus attiecībā uz iespējamo noziedznieku saukšanu pie atbildības, piemēram, SKT izvirzītās apsūdzības pret dažādu Kongo Demokrātiskajā Republikā karojošo grupējumu galvenajiem vadītājiem un apsūdzības, kas izvirzītas pret “Svētās pretošanās armijas” četriem galvenajiem dalībniekiem; uzskata par ievērojamu sasniegumu Sjerraleones Īpašās tiesas spriedumu, ka bērnu, kas jaunāki par 15 gadiem, vervēšana vai izmantošana karadarbībā ir kara noziegums saskaņā ar starptautiskajām paražu tiesībām un to, ka tā nesen notiesāja militāros komandierus par bērnu vervēšanu;

58.

atzinīgi vērtē aktīvāku bērnu jautājuma iekļaušanu plaša mēroga sarunās, nolīgumos, miera veidošanas un miera uzturēšanas pasākumos, darba kārtībās un līgumos; tomēr uzsver, ka miera nolīgumu klauzulām par bērniem ir jābūt konkrētām un ka ir jāsasniedz to mērķi;

59.

atzinīgi vērtē bērnu jautājuma aktīvo iekļaušanu atbildības par noziegumiem mehānismos saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem (šajā sakarā atzīstot Libērijas Taisnības un samierināšanas komisijas centienus 2007. gadā) kā svarīgu līdzekli, ar kura palīdzību īstenot bērnu tiesības piedalīties tādu lēmu pieņemšanā, kas ietekmē viņu dzīvi; tomēr uzsver, ka labākajām bērnu interesēm ir jābūt jebkādas šādas iesaistīšanas pamatā, tostarp īstenojot vecumam piemērotas politikas un procedūras un veicinot cietušo bērnu rehabilitāciju un reintegrāciju;

60.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts politikas formulēšanā attiecībā uz integrētajiem atbruņošanas, demobilizācijas un reintegrācijas standartiem (2006), Parīzes Principiem un pamatnostādnēm par bērniem, kas saistīti ar bruņotajiem spēkiem vai bruņotām grupām (2007); tomēr uzsver, ka tagad tie ir efektīvi jāīsteno;

61.

atzinīgi vērtē to, ka vēl papildu septiņas valstis (Argentīna, Horvātija, Gvatemala, Laosa, Mauritānija, Maroka un Ukraina) ir uzņēmušās starptautiskās saistības apturēt bērnu vervēšanu bruņotos konfliktos, kas pazīstamas kā Parīzes Saistības un Principi, un pauž nožēlu, ka Amerikas Savienotās Valstis nav parakstījušas šo dokumentu, jo tās iebilst pret klauzulu attiecībā uz SKT;

62.

atzinīgi vērtē to, ka 11 Eiropas Savienības dalībvalstis ir parakstījušas Ženēvas Deklarāciju par bruņotu vardarbību un attīstību, tādējādi palielinot līgumslēdzēju valstu kopējo skaitu līdz 42; mudina pārējās 16 Eiropas Savienības dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas Ženēvas Deklarāciju, nekavējoties to izdarīt;

63.

aicina tās dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas un ratificējušas Konvencijas par bērnu tiesībām fakultatīvos protokolus (23), nekavējoties to izdarīt;

64.

atgādina, ka nav panākta galīgā vienošanās par neatrisinātiem konfliktiem Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) valstīs; uzsver, ka šāda situācija rada kontekstu, kurā tiek atstāts novārtā tiesiskums un cilvēktiesību pārkāpumi to teritorijās, kā arī ir ievērojams šķērslis tam, lai nodrošinātu un ievērotu visas bērnu tiesības; aicina kā prioritāti risināt jautājumus, kas saistīti ar bērnu un viņu ģimeņu īpašo situāciju neatrisināto konfliktu teritorijās EKP valstīs, tās rīcības kontekstā, ko šajā jomā īsteno ES;

65.

atzīmē, ka Portugāles prezidentūra turpināja Vācijas iniciatīvas saskaņā ar pamatnostādnēm un deva norādījumus visām misijām prioritārajās valstīs ievērot katras valsts stratēģiju, ko 2007. gada 15. jūnijā pieņēma COHOM, jo pastāvīgās instrukcijas ir jāiekļauj misijas vadītāju darbā attiecībā uz bruņotos konfliktos iesaistītiem bērniem; atzinīgi vērtē to, ka prezidentūra ir arī nosūtījusi vietējām prezidentūrām ziņojumus, ko saņēmušas attiecīgās NVO par īpašām valstīm; atzinīgi vērtē Slovēnijas prezidentūras iniciatīvu, pasūtot pētījumu par ES pasākumu ietekmi uz bērniem, kurus skar bruņots konflikts; šajā sakarībā uzsver ierobežoto ietekmi, kas pamatnostādnēm ir uz bērniem un bruņotiem konfliktiem, jo īpaši tādēļ, ka lielākā daļa Komisijas un dalībvalstu delegāciju nebija informētas, ka to uzņemošā valsts tika uzskatīta par prioritāru valsti attiecībā uz šo pamatnostādņu piemērošanu;

66.

aicina Padomi un Komisiju uzsākt Eiropas Savienības Pamatnostādņu attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem pārredzamāku un sistemātiskāku īstenošanu, ņemot vērā, ka tas ir svarīgs un inovatīvs instruments, kas veidots, lai aizsargātu un atbalstītu visapdraudētākos cilvēktiesību aizstāvjus;

67.

aicina Padomi un Komisiju savā humānajā un tirdzniecības politikā iekļaut centienus apkarot bērnu piespiedu darbu;

68.

sagaida, ka Pamatnostādņu attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem noteikšanai par Eiropas Savienības cilvēktiesību ārpolitikas prioritāru elementu sekos vietējo stratēģiju pamatnostādņu attiecībā uz 120 valstīm efektīva īstenošana; norāda, ka Eiropas Savienības pasākumu trūkums, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus noteiktās valstīs, piemēram, Ķīnā, Tunisijā, Etiopijā, Irānā un Krievijā, šķiet, liecina par Eiropas Savienības dalībvalstu vienprātības trūkumu, turklāt katra dalībvalsts nosaka dažādas prioritātes ārpolitikā, un tādējādi nav iespējama vienota rīcība;

69.

uzskata, ka saskaņotai pieejai arī jākoncentrējas uz cilvēktiesību aktīvistu jaudas veidošanas stiprināšanu un konsultāciju un mijiedarbības mehānismu veicināšanu viņu un viņu valdību starpā demokrātisku reformu un cilvēktiesību veicināšanas jautājumos, jo īpaši gadījumos, kad runa ir par demokratizācijas procesiem;

70.

aicina Padomi un Komisiju aktīvi mudināt cilvēktiesību aizstāvjus izplatīt informāciju par nevardarbības teoriju un praksi un mēģināt veicināt zināšanas par labāko praksi un tās apmaiņu savā starpā, pamatojoties uz tiešu faktisko pieredzi;

71.

lūdz Padomi un dalībvalstis steidzami izskatīt jautājumu par ārkārtas vīzām cilvēktiesību aizstāvjiem, iekļaujot skaidru atsauci uz cilvēktiesību aizstāvju īpašo situāciju jaunajā Kopējā vīzu kodeksā un tādējādi izveidojot īpašu un paātrinātu vīzu procedūru, kurā varētu izmantot pieredzi, kas šajā jautājuma ir Īrijas un Spānijas valdībai; uzskata, ka Eiropas Savienības demaršu konfidencialitāte par labu cilvēktiesību aizstāvjiem dažkārt ir lietderīga, bet lūdz par spīti šai konfidencialitātei Eiropas Savienības vietējos spēkus vienmēr informēt vietējās NVO par šādiem demaršiem konfidenciālā veidā;

72.

atzīmē, ka, neraugoties uz nozīmīgām ekonomiskām reformām, joprojām notiek sistemātiski politisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumi attiecībā uz tādiem jautājumiem kā politiski apcietinājumi, uzbrukumi advokātiem un cilvēktiesību aizstāvjiem un viņu iebaidīšana, neatkarīgas tiesu sistēmas trūkums, piespiedu darbs, vārda un reliģijas brīvība, reliģisko un etnisko minoritāšu tiesības, personu patvaļīga aizturēšana, Laogai nometnes sistēma un apgalvojumi par orgānu tirdzniecību; joprojām pauž bažas par žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu, tostarp Dalailamas, viņa sabiedroto un falunguņ praktizētāju, iekļaušanu melnajos sarakstos;

73.

pauž nožēlu par to, ka Baltkrievijā ir palikušas tikai piecas reģistrētas cilvēktiesību organizācijas un ka iestādes pastāvīgi cenšas iebaidīt un kontrolēt šīs grupas, vienlaikus atkārtoti noraidot pieteikumus, ko iesniedz citas cilvēktiesību grupas, lai legāli reģistrētos; atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas 2007. gada maija lēmumu noraidīt Baltkrievijas pieteikumu uz vietu Cilvēktiesību padomē, norādot uz tās slikto situāciju cilvēktiesību jomā; atkārtoti mudina Baltkrievijas iestādes izbeigt izmantot iebaidīšanu, aizskaršanu, mērķtiecīgus arestus un politiski motivētu vajāšanu pret cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem Baltkrievijā;

74.

pauž nopietnas bažas, ka 2007. gadā Irānas iestādes pastiprināja neatkarīgu cilvēktiesību aizstāvju un juristu vajāšanu, cenšoties nepieļaut, ka viņi publicē un izmeklē cilvēktiesību pārkāpumus; pauž nožēlu par to, ka Irānas valdība slēgusi NVO, kuras veicina pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un palielina informētību par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp tās, kas sniedz juridisko un sociālo palīdzību sievietēm, kuras cietušas no vardarbības;

75.

vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi izveidot pamatnostādņu īstenošanas rokasgrāmatu, kas būtu pieejama cilvēktiesību aizstāvjiem izmantošanai praksē; mudina COHOM izplatīt ES pamatnostādņu cilvēktiesību aizstāvju jomā tulkojumus tajās ES valodās, kas ir lingua franca trešās valstīs, un galvenajās valodās, kas nav ES valodas, reģionālajiem birojiem un vēstniecībām/delegācijām; atzinīgi vērtē to, ka šobrīd tulkojumi ir pieejami krievu, arābu, ķīniešu un farsi valodā, bet uzsver, ka vairāk tulkojumu ir jāsagatavo vietējā līmenī; mudina Eiropas Savienības dalībvalstis vienkāršot vīzu izsniegšanu cilvēktiesību aizstāvjiem, kas uzaicināti piedalīties Eiropas Savienībā organizētos pasākumos vai kas bēg no arvien sliktākiem drošības apstākļiem;

76.

aicina Padomi un Komisiju uzsākt pamatnostādņu attiecībā uz cilvēktiesību dialogiem visaptverošu novērtēšanu un izstrādāt skaidrus katra dialoga ietekmes rādītājus, kā arī kritēriju dialogu uzsākšanai, pārtraukšanai un atsākšanai;

77.

atkārtoti aicina cilvēktiesību dialogus paplašināt, iekļaujot situāciju gan trešās valstīs, gan Eiropas Savienībā, lai palielinātu attiecīgā dialoga ticamību;

78.

atkārtoti aicina cilvēktiesību jautājumus pārskatīt augstākajā politiskajā līmenī, lai piešķirtu lielāku politisko nozīmi cilvēktiesību problēmām, un nepieļaut, ka dalībvalstis vai trešās valstis cilvēktiesību jautājumus nošķir no politiskā dialoga; uzskata, ka šo dialogu nekad nedrīkst izmantot, lai ierobežotu šo tematu līdz ekspertu sanāksmēm un tādējādi mazinātu tā nozīmi attiecībā pret citiem politiskiem jautājumiem; tādēļ aicina Padomi un Komisiju veikt šādus pasākumus:

79.

šajā kontekstā vēlreiz uzsver ierosinājumus, kas iekļauti iepriekš minētajā Parlamenta 2007. gada 6. septembra rezolūcijā par cilvēktiesību dialogu un konsultāciju par cilvēktiesībām ar trešām valstīm darbību; šajā sakarībā uzsver, ka 2008. gada janvārī starp Padomi, Komisiju un Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju tika sākts dialogs, lai īstenotu minētās rezolūcijas ieteikumus attiecībā uz Parlamenta vispārēju iesaistīšanos dialogos; atgādina šajā sakarībā Padomes pienākumu apspriesties ar Parlamentu un pilnībā ņemt vērā tā viedokli saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu;

80.

uzsver vajadzību radikāli pastiprināt Eiropas Savienības un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, un pauž satraukumu par to, ka Ķīna sniedza atbildes tikai uz divām trešdaļām no jautājumiem, ko ES izvirzīja par atsevišķiem satraucošiem gadījumiem saistībā ar šo dialogu; pauž savu satraukumu par nopietnajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā un uzsver, ka par spīti režīma dotajiem solījumiem, ņemot vērā nākamās olimpiskās spēles saistībā ar Olimpisko Hartu, situācija uz vietas attiecībā uz cilvēktiesībām nav uzlabojusies; saskaņā ar Olimpisko Hartu atzinīgi vērtē to, ka Ķīna strādā pie tā, lai īstenotu ieteikumus, ko sniedza īpašais referents par spīdzināšanu, un ir nesen devusi tiesām norādījumu nepaļauties uz atzīšanos; atzīmē, ka par spīti Ķīnas valdības atkārtotajiem apgalvojumiem par tās nodomu ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām tas joprojām nav izdarīts; pauž nožēlu, ka Eiropas Savienības un Ķīnas kopējā deklarācija par cilvēktiesībām netika pieņemta Eiropas Savienības un Ķīnas sammita laikā 2007. gada 28. novembrī Pekinā, lai gan sākotnēji bija paziņots nodoms publicēt šādu deklarāciju; aicina Padomi sniegt detalizētāku informāciju pēc diskusijām, tostarp detalizētu tādu demaršu sarakstu, ko Padome un dalībvalstis veikušas individuālos gadījumos; norāda, ka lielāka uzmanība jāpievērš šādām problēmām, gatavojoties Pekinas Olimpiskajām spēlēm, kas ir nozīmīga vēsturiska izdevība uzlabot cilvēktiesības Ķīnā; šajā sakarā joprojām pauž bažas par Ķīnas tiesību aktiem, tostarp valsts noslēpumu sistēmu, kas kavē pārredzamību, kura vajadzīga labas pārvaldības izveidei un tādas sistēmas izveidei, kurā valda tiesiskums; pauž bažas par brīvības ierobežojumiem attiecībā uz Ķīnas un starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp internetu, emuāriem un pieeju informācijai Ķīnas un starptautiskās preses vajadzībām; joprojām pauž bažas par žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu, tostarp Dalailamas, viņa sabiedroto un falunguņ praktizētāju, iekļaušanu melnajos sarakstos; šajā sakarībā aicina nekavējoties atbrīvot pazīstamo AIDS aktīvistu Hu Jia; uzsver vajadzību turpināt, pat pēc olimpiskajām spēlēm, rūpīgi uzraudzīt cilvēktiesību situāciju un izmaiņas tiesību aktos attiecībā uz šo jautājumu; mudina Eiropas Savienību nodrošināt, ka tās tirdzniecības attiecības ar Ķīnu ir atkarīgas no cilvēktiesību reformām un šajā sakarā aicina Padomi veikt cilvēktiesību situācijas visaptverošu novērtējumu, pirms noslēgt jebkādu jaunu partnerattiecību un sadarbības pamatnolīgumu; aicina Padomi un Komisiju aktualizēt jautājumu par Iekšējo Mongoliju, Austrumturkmenistānu un Tibetu, lai aktīvi atbalstītu pārredzamu dialogu starp Ķīnas valdību un Tibetas trimdas valdības sūtņiem un lai risinātu jautājumu par Ķīnas politikas ietekmi uz cilvēktiesībām Āfrikā; joprojām pauž satraukumu par sistemātiskiem etnisko uiguru cilvēktiesību pārkāpumiem Sijņdzjanas autonomajā reģionā;

81.

joprojām pauž bažas, ka kopš 2004. gada ir pārtraukts cilvēktiesību dialogs ar Irānu jebkāda pozitīva cilvēktiesību situācijas uzlabošanas procesa trūkuma dēļ un sadarbības trūkuma dēļ no Irānas puses; aicina Irānas iestādes atsākt šo dialogu, lai sniegtu atbalstu visām pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajām personām, kuras ir par demokrātiju, kā arī stiprināt — ar miermīlīgiem un nevardarbīgiem līdzekļiem — pašreizējos procesus, kas var stiprināt demokrātiskas, institucionālas un konstitucionālas reformas, nodrošināt šādu reformu ilgtspēju un apvienot visu Irānas cilvēktiesību aizstāvju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju dalību politika veidošanas procesos, stiprinot to lomu vispārējā politiskajā situācijā; pauž nopietnas bažas par to, ka cilvēka pamattiesību, jo īpaši vārda un pulcēšanās brīvības, ievērošana Irānā 2007. gadā turpināja pasliktināties; nosoda jauno moralizēšanas kampaņu, ko Irānas iestādes uzsāka 2007. gada aprīļa sākumā un kuras īstenošanas laikā tūkstošiem vīriešu un sieviešu tika arestēti, cīnoties pret “amorālu uzvedību”; nosoda to, ka Irānas režīms arvien aktīvāk piemēro nāvessodu;

82.

pauž nožēlu par rezultātu trūkumu Eiropas Savienības un Krievijas apspriedēs par cilvēktiesībām un aicina Parlamentu iesaistīt šādos procesos; mudina Padomi un Komisiju veikt pasākumus, lai panāktu, ka apspriedes notiek pārmaiņus Krievijā un Eiropas Savienībā un ka apspriedēs piedalās ne tikai Ārlietu ministrija, bet arī citas Krievijas ministrijas, un ka Krievijas delegācija piedalās Krievijas un Eiropas NVO vai parlamentāro struktūru sanāksmēs, kas tiek organizētas kopā ar apspriedēm; pauž nožēlu, ka Eiropas Savienībai ir bijuši tikai ierobežoti panākumi, ieviešot politikas izmaiņas, kas saistīts ar tādu jūtīgu jautājumu aktualizēšanos kā situācija Čečenijā un citās Kaukāza republikās, nesodāmība un tiesu sistēmas neatkarība, izturēšanās pret cilvēktiesību aizstāvjiem un politieslodzītajiem, ieskaitot Mihailu Hodorkovski, plašsaziņas līdzekļu neatkarība un vārda brīvība, izturēšanās pret etniskajām minoritātēm, tiesiskuma ievērošana un cilvēktiesību aizsardzība bruņotajos spēkos, diskriminācija, pamatojoties uz seksuālo orientāciju, kā arī citu jautājumu aktualizēšanos; uzskata, ka ilgtermiņa debates par Čečeniju ir jāpaplašina, iekļaujot jautājumu par satraucošo situāciju Ingušijā un Dagestānā; aicina Krievijas iestādes aizsargāt nacionālās minoritātes Mari-El Republikā un nodrošināt cilvēktiesību un minoritāšu ievērošanu saskaņā ar Mari-El Republikas Konstitūciju un Eiropas standartiem; nosoda nepārtraukto žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un NVO vajāšanu, piemēram, neseno uzbrukumu Novaya Gazeta un Ņižņijnovgorodas Tolerances veicināšanas fondam; pauž bažas par to, ka 2007. gadā, pēc to stāšanās spēkā 2006. gadā, jaunie Krievijas tiesību akti par NVO ir izrādījušies pakļauti patvaļīgai un selektīvai īstenošanai un ir tikuši izmantoti, lai kavētu, ierobežotu un sodītu likumīgas NVO darbības, tādējādi veicinot NVO pieaugošo nedrošību un neaizsargātību; atbilstoši “Amnesty International” 2007. gada decembra ziņojumam pauž bažas arī par to, ka prokuratūra joprojām neievēro Mihaila Hodorkovska un viņa darījumu partnera Platona Ļebedjeva tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, un dziļu nožēlu par atteikumu nodrošināt dzīvībai svarīgu ārstēšanu Vasīlijam Aleksanjanam, uzņēmuma “Yukos” prezidenta vietniekam, lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs ir vairākkārt aicinājuši to izdarīt; mudina Krieviju veikt papildu pasākumus, lai aizsargātu vārda brīvību, kā arī žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju drošību; šajā sakarā uzskata, ka Krievijas sadarbība ar EDSO, Eiropas Padomi un ANO cilvēktiesību mehānismiem, kā arī visu attiecīgo cilvēktiesību konvenciju ratifikācija Eiropas Savienībai ir jāuzskata par prioritāti, jo īpaši ECT Protokola Nr. 14 ratifikācija, kas groza konvencijas kontroles sistēmu; nosoda Krievijas nevēlēšanos uzaicināt starptautiskos vēlēšanu novērotājus piemērotā daudzumā un savlaicīgi, lai ļautu tiem pienācīgi uzraudzīt vēlēšanas saskaņā ar EDSO standartiem, tādējādi padarot iespējamu to, ka tāda organizācija kā EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs (ODIHR) varētu veikt savas plānotās vēlēšanu novērošanas misijas saskaņā ar savu mandātu, un tādēļ ir spiests apšaubīt 2007. gada parlamentāro un 2008. gada prezidenta vēlēšanu demokrātisko likumīgumu; mudina Padomi un Komisiju izskatīt ar Krievijas iestādēm augstākajā līmenī cilvēktiesību jautājumus, tostarp individuālus gadījumus, un ar Krieviju noslēgtajā jaunajā partnerattiecību un sadarbības nolīgumā; mudina Komisiju noteikt skaidrākus pienākumus un izveidot efektīvāku uzraudzības mehānismu papildus cilvēktiesību klauzulai, lai sasniegtu reālus uzlabojumus cilvēktiesību situācijā;

83.

mudina Padomi un Komisiju izveidot cilvēktiesību apakškomitejas ar visām kaimiņvalstīm; atkārtoti aicina iesaistīt parlamentāriešus šo apakškomiteju sanāksmju sagatavošanā un informēt viņus par rezultātiem; uzskata, ka, lai gan sanāksmju pirmās kārtas, piemēram, kas risinājās Tunisijā, var koncentrēties uz apakškomiteju ilgtspējas nodrošināšanu un partneru uzticības un ticības stiprināšanu, šādām apakškomitejām, šobrīd jo īpaši ar Maroku, ir jāvirzās pretī uz rezultātiem orientētam posmam, izveidojot konkrētus standartus un progresa rādītājus, ka arī iespēju izvirzīt jautājumu par atsevišķiem gadījumiem; uzsver, ka diskusijas par cilvēktiesībām nekādā ziņā nedrīkst notikt tikai minētajās apakškomitejās, un uzsver nepieciešamību šos jautājumus iekļaut politiskajā dialogā līdz visaugstākajam līmenim, lai palielinātu ES politikas konsekvenci šajā jomā un lai samazinātu nesaskaņas tādos paziņojumos par cilvēktiesību situāciju, ko abas puses sniegušas presei; atzinīgi vērtē Padomes 2007. gada 16. oktobra paziņojumu, ka diskusijās par ES un Lībijas nākamo pamatnolīgumu intir alia tiks konkrēti izskatīts jautājums par sadarbību un progresu cilvēktiesību jomā;

84.

atgādina par situācijas pasliktināšanos Sīrijā, kur režīma iestādes atsakās piešķirt oficiālu statusu cilvēktiesību grupām un kur cilvēktiesību grupas aizskar policija un to locekļus iesloga juridiskā statusa trūkuma dēļ; nosoda disidentu un opozīcijas partiju biedru arestus un mudina Padomi un Komisiju aicināt Sīrijas valdību atbrīvot šādi aizturētos žurnālistus, cilvēktiesību aktīvistus un neatkarīgos juristus un atcelt ārkārtas stāvokli;

85.

nosoda pasākumus, ko pret opozīciju veikušas Baltkrievijas iestādes; atzīmē, ka šie pasākumi arvien biežāk izpaužas kā sistemātiski centieni pazemot un nežēlīgi izturēties pret opozīcijas locekļiem; piemēram, norāda uz Saharova balvas laureāta Aleksandra Miļinkeviča neseno aizturēšanu; atzīmē, ka Eiropas Savienībai nav izdevies uzlabot situāciju attiecībā uz cilvēktiesību reformām Baltkrievijā;

86.

pauž nopietnu satraukumu arī par katastrogālo humāno krīzi Gazas joslā; aicina visas iesaistītās puses ievērot ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju; atkārtoti apstiprina Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcijas par stāvokli Gazas joslā (24) saturu;

87.

atzīst Padomes un Komisijas centienus 2008. gada maijā organizēt Eiropas Savienības un Uzbekistānas dialoga par cilvēktiesībām otro kārtu un atzinīgi vērtē Komisijas centienus sarīkot pilsoniskās sabiedrības seminārus par plašsaziņas līdzekļu izpausmēm paralēli dialogam, iespējams, Taškentā; vēlreiz norāda, ka dialoga par cilvēktiesībām un ekspertu sanāksmju rīkošana par 2005. gada Andižanas masu slepkavību pati par sevi nav progress un to nevar izmantot par iemeslu, lai atceltu sankcijas; atzīmē, ka neatkarīgas starptautiskas izmeklēšanas par Andižanas masu slepkavību trūkums un jebkādu uzlabojumu trūkums Uzbekistānā cilvēktiesību jomā — tie ir nosacījumi, ko izvirzīja Eiropas Savienība sankciju atcelšanai — vietējā līmenī ir novedis pie tā, ka sankcijas pret Uzbekistānu ir pagarinātas; atzinīgi vērtē to, ka Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2007. gada 15. un 16. oktobra secinājumi ir ieviesuši īpašus nosacījumus, kuri jāievēro sešus mēnešus, lai vīzu ierobežojumu atcēlums tiktu saglabāts; aicina Padomi un Komisiju nopietni novērtēt ietekmi, kāda bijusi lēmumam uz sešiem mēnešiem atcelt dažus tādus vīzu ierobežojumus, kas veido daļu no Eiropas Savienības sankcijām pret Uzbekistānu, un pārskatīt vispārējo cilvēktiesību situāciju valstī; nosoda to, ka Uzbekistāna līdz šim nav sasniegusi nekādu progresu nevienā no šīm jomām; pauž atzinību par darbu, ko veikusi EP Cilvēktiesību apakškomiteja, cieši uzraugot cilvēktiesību situāciju ik pēc sešiem mēnešiem, lai Padomei sniegtu regulārus parlamentārus novērtējumus un ieteikumus attiecībā uz ES politiku, kas jāpieņem šajā jomā; pauž bažas par 2007. gada 23. decembra prezidenta vēlēšanām Uzbekistānā, kas saskaņā ar EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja informāciju “notika strikti kontrolētā politiskā vidē, nepieļaujot reālu opozīciju, un būtībā neievēroja daudzas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas saistības attiecībā uz demokrātiskām vēlēšanām”; nosoda neatkarīgā Ilkhom teātra dibinātāja un mākslinieciskā direktora Mark Weil slepkavību 2007. gada 9. septembrī Taškentā un žurnālista un Uzbekistānas režīma kritiķa Alisher Saipov slepkavību Kirgizstānas pilsētā Osh2007. gada 24. oktobrī; atkārtoti aicina nekavējoties atbrīvot politieslodzītos (25);

88.

atbalsta Padomes vēlmi uzsākt cilvēktiesību dialogus ar katru no pārējām četrām Vidusāzijas valstīm; aicina dialogus risināt mērķtiecīgi un pilnībā saskaņā ar Eiropas Savienības pamatnostādnēm par cilvēktiesību dialogiem ar trešām valstīm, garantējot pilsoniskās sabiedrības un Eiropas Parlamenta līdzdalību; aicina dialoga uzsākšanu papildināt ar piemērotiem resursiem Padomes un Komisijas sekretariātos;

89.

norāda, ka gan Turcijas, gan ES saistības attiecībā uz Turcijas pievienošanās procesu ir svarīgas notiekošajām cilvēktiesību reformām Turcijā;

90.

pauž cerību, ka pēc iespējas ātrāk tiks atrasti un saukti pie atbildības tie, kas atbildīgi par Benazir Bhutto slepkavību; atzīmē arvien sliktāko cilvēktiesību situāciju Pakistānā 2007. gadā, tostarp īpaši draudus tiesu sistēmas neatkarībai un plašsaziņas līdzekļu brīvībai; ņemot to vērā, nosoda apmelošanas kampaņu pret Iftikhar Mohammad Choudhry, bijušo Pakistānas galveno tiesnesi, kā arī to, ka viņš ir atcelts no amata un tiek turēts mājas arestā; aicina Padomi un Komisiju atbalstīt demokrātijas kustību, ko uzsāka tiesneši un advokatūra, jo īpaši attiecinot uzaicinājumus uz dažiem to pārstāvjiem, piemēram I. M. Choudhry; aicina atjaunot amatā visus atceltos tiesnešus; atzīmē jauna Pakistānas valsts stratēģijas dokumenta pieņemšanu un atzinīgi vērtē konflikta novēršanas un cilvēktiesību jautājuma izskatīšanu visā dokumentā; atzīmē, ka 2007. gada 24. maijā Islamabadā notika Eiropas Kopienas un Pakistānas kopējās komisijas pirmā sanāksme, un uzsver vajadzību noteikt cilvēktiesību jautājumu par visu turpmāko sanāksmju darba kārtību prioritāti;

91.

uzsver, ka ir jāpastiprina centieni izskaust visu veidu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu gan tautas apakšslāņos, gan politikas veidošanas procesā, lai uzsvērtu to, ka šāda kropļošana ir gan cilvēktiesību pārkāpums, gan ar dzimumu saistīta problēma;

92.

uzstāj, ka sieviešu tiesības ir skaidri jāizskata visos cilvēktiesību dialogos, jo īpaši cīņa pret visu veidu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm un tās izskaušanu, tostarp, vissvarīgāk, abortu izdarīšanu atkarībā no dzimuma, visu veidu vardarbīgas paražas vai ierasto praksi, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un agras vai piespiedu laulības, visu veidu tirdzniecību ar cilvēkiem, vardarbību ģimenē un sieviešu slepkavību, ekspluatāciju darbā un ekonomisko ekspluatāciju, un ka ir jānoraida valstu atsaukšanās uz jebkādām ieražām, tradīcijām vai jebkāda veida reliģiskiem apsvērumiem, lai izvairītos no sava pienākumu izskaust šādu brutalitāti un jebkāda veida praksi, kas apdraud sieviešu dzīvību;

93.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izmantot cilvēktiesību klauzulu, lai padarīt cīņu pret visu veidu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu par prioritāru jautājumu attiecībā uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis, jo īpaši tām valstīm, kurām ir priviliģētas attiecības ar Eiropas Savienību saskaņā ar Kotonū nolīgumu (tagad saskaņā ar Eiropas partneratiecību nolīgumiem), un izdarīt spiedienu uz tām, lai šīs valstis īstenotu vajadzīgos likumdošanas, administratīvos, juridiskos un preventīvos pasākumus šo darbību izbeigšanai;

94.

atgādina par Tūkstošgades attīstības mērķiem, un uzsver, ka tiesības saņemt izglītību un veselības aprūpi ir cilvēka pamattiesības; uzskata, ka veselības programmām, tostarp programmām par seksuālo veselību, dzimumu līdztiesības veicināšanai, sieviešu tiesību nostiprināšanai un bērnu tiesībām ir jābūt ES attīstības un cilvēktiesību politikas prioritātēm, īpaši gadījumos, kad izplatās pret dzimumu vērsta vardarbība un sievietes un bērni ir pakļauti draudiem saslimt ar HIV/AIDS, vai arī viņiem ir liegta iespēja saņemt informāciju, profilaksi un/vai ārstēšanu; aicina Komisiju attīstības politikā iekļaut darbinieku pamattiesības un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības jautājumu, īpaši ar tirdzniecību saistītās atbalsta programmās;

95.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis īpaši veicināt, lai Āfrikas Savienības dalībvalstis ratificētu un īstenotu Āfrikas Savienības Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā;

96.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis stiprināt Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un nodrošināt līdzekļu piešķiršanu pasākumiem, ar kuriem tiek risināts jautājums par visu veidu sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušanu;

97.

pauž nožēlu par to, ka Birmas militārā hunta turpina pārkāpt cilvēktiesības un demokrātijas principus, un atbalsta Eiropas Savienības apņemšanos sasniegt nospraustos mērķus, proti, visaptverošu un patiesu “trīspusēju dialogu” starp militāro režīmu, demokrātisko opozīciju (proti, Nacionālo Demokrātijas līgu, kas uzvarēja 1990. gada vēlēšanās) un etniskajām tautām, lai panāktu nacionālo samierināšanos, kas ir vajadzīga pārejai uz demokrātiju Birmā, un likumīgas, demokrātiskas pilsoniskās valdības izveidi, kas ievērotu savu iedzīvotāju cilvēktiesības un atjaunotu attiecības ar starptautisko sabiedrību; atzinīgi vērtē to, ka 2007. gada novembrī Padome pieņēma kopēju nostāju, atjaunojot pašreizējos ierobežojošos pasākumus un ieviešot papildu ierobežojošus pasākumus, bet pauž nožēlu, ka šajos pasākumos nav iekļauta tādas būtiskas nozares kā enerģētika un finanšu un banku sankcijas pret militāro režīmu; šajā sakarībā uzskata, ka ierobežojošu pasākumu pieņemšana ir katrā ziņā jāpapildina ar stingru atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, kas Birmas gadījumā nav noticis; nosoda Birmas iestāžu brutālo reakciju uz budistu mūku demonstrāciju un pret visiem pārējiem miermīlīgajiem demonstrantiem; pauž nožēlu par demokrātisko aktīvistu un žurnālistu pastāvīgajiem arestiem un aizturēšanu un aicina Padomi turpināt izcelt cilvēktiesību situāciju Birmā kā galveno prioritāti UNHRC, kā arī turpināt izdarīt spiedienu, kura mērķis ir ANO īpašā ziņotāja par cilvēktiesībām Birmā Tomas Ojea Quintana otro valsts apmeklējumu, lai turpinātu izvērtēt cilvēktiesību pārkāpumus; atzinīgi vērtē Piero Fassino iecelšanu par Eiropas Savienības īpašo sūtni Birmā un aicina Komisiju aktīvi atbalstīt Birmas demokrātisko kustību EIDHR sistēmā; nosoda Karen Nacionālās apvienības (KNA) ģenerālsekretāra Padoh Mahn Sha slepkavību 2008. gada 14. februārī Taizemē, kuru nogalināja viņa mājā; prasa, lai par šīs slepkavības apstākļiem tiktu veikta izmeklēšana un lai Eiropas Savienība militārajam režīmam izteiktu savu sašutumu, un mudina nodrošināt labāku aizsardzību demokrātijas līderiem, kas izsūtīti no Birmas un dzīvo Taizemē; pauž bažas par to, ka Birmas bēgļi Malaizijā ir ārkārtīgi neaizsargāti un ir pakļauti riskam un ka Malaizijas iestādes viņus var arestēt, aizturēt, ieslodzīt un deportēt; mudina Padomi aicināt Malaizijas iestādes izbeigt brutālo izturēšanos pret bēgļiem, aicināt ANO Augstāko komisiju bēgļu jautājumos (UNHCR) reģistrēt visus bēgļus, lai nodrošinātu labāku aizsardzību, un mudināt vairāk valstu pieņemt Birmas bēgļus no Malaizijas, lai viņi tajās varētu apmesties;

98.

aicina Padomes prezidentūru koncentrēties uz valstīm, kas rada īpašas bažas attiecībā uz cilvēktiesībām; īpaši mudina Padomi pilnībā īstenot Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un piešķirt papildu līdzekļus EIDHR projektiem, jo īpaši, lai veicinātu demokrātiju Baltkrievijā, Birmā, Kubā, Eritrejā, Laosā, Ziemeļkorejā, Uzbekistānā, Vjetnamā un Zimbabvē; uzskata, ka šo projektu koncepcija un īstenošana nedrīkst būt atkarīga no attiecīgo režīmu piekrišanas vai sadarbības;

99.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības pirmās cilvēku tirdzniecības novēršanas dienas atzīmēšanu 2007. gada 18. oktobrī, kas izveidota, lai informētu par cilvēku tirdzniecību un uzsvērtu Eiropas Savienības ilglaicīgo apņemšanos to izskaust;

100.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības NVO cilvēktiesību forumu, ko organizēja Portugāles prezidentūra un Komisija un kas notika 2007. gada decembrī Lisabonā par ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jautājumiem; atbalsta foruma ieteikumus, kuros tika atkārtoti apstiprināta cilvēktiesību nedalāmība un universālums un kuros izdevās apvienot Eiropas Savienības politiku ārējos un iekšējos aspektus; tāpēc aicina Padomi un Komisiju pastiprināt pašreizējo ilgtspējas ietekmes novērtējumu, ko veic Komisijas Tirdzniecības ĢD, ar atbilstošu cilvēktiesību ietekmes novērtējumu;

101.

atzinīgi vērtē 2007. gada 7. un 8. maijā Hāgā notikušo Eiropas Savienības kontaktpunktu tīkla ceturto sanāksmi attiecībā uz personām, kas atbildīgas par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci; atzīmē sanāksmes darbu, kas bija pilnībā veltīts Ruandai un Eiropas valstu veiktajai Ruandas aizdomās turamo izmeklēšanai; pauž nožēlu, ka Portugāles prezidentūras laikā netika rīkota tīkla piektā sanāksme; atgādina Padomei par apņemšanos šādu sanāksmi rīkot katras prezidentūras laikā;

102.

aicina Padomes prezidentūru izskatīt jautājumu par Eiropas Savienības rīcības trūkumu Dārfūrā; atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības un ANO kopējo darbību Dārfūrā (UNAMID), kas tika vienbalsīgi apstiprināta 2007. gada 31. jūlijā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 1769(2007), kā nelielu soli pareizajā virzienā; atzīmē, ka UNAMID2007. gada 31. decembrī no Āfrikas Savienības pārņēma misiju Sudānā (AMIS) un ka tās sākotnējās pilnvaras beidzas 2008. gada 31. jūlijā; sagaida, ka 7 000 cilvēku lielā AMIS, kas līdz šim bija atbildīga par miera uzturēšanu, iesaistīsies šajos jaunajos bruņotajos spēkos un ka tiks veikti visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu UNAMID spēju pildīt savas pilnvaras, tostarp periodisku miera uzturēšanas dalībnieku skaita pārskatīšanu; tomēr uzstāj, ka SKT izsniegtie aresta orderi attiecībā uz Dārfūru ir jāīsteno pēc iespējas ātrāk; atzīmē, ka tas, ka pasākumi, lai apkarotu humāno katastrofu Dārfūrā, nebija atbilstoši, bija viens no iemesliem, kuru dēļ pasliktinājās politiskā un sociālā situācija Čadā; aicina nekavējoties veikt pasākumus, lai šai valstij sniegtu lielāku palīdzību;

103.

pauž bažas par nemiernieku uzbrukumu Ndžamenā, Čadas galvaspilsētā, 2008. gada februāra sākumā; uzsver, ka ES ir svarīgi iesaistīties pieaugošā diplomātiskā spiedienā panākt Čadā pamieru, lai aizsargātu aplenkumā nonākušos civiliedzīvotājus, un atbalstā diskusijām ar mērķi šajā valstī panākt mieru un nacionālo samierināšanos; nosoda politisko oponentu apspiešanu galvaspilsētā Ndžamenā, ko Čadas valdība veica pēc februāra apvērsuma mēģinājuma; mudina Padomi darīt visu, kas ir tās spēkos, lai nodrošinātu politiskās opozīcijas brīvību Čadā; pasvītro bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu krīzes smagumu Čadas austrumos, kur vairāk nekā 400 000 bēgļu un valsts iekšienē pārvietotas personas uzturas 12 nometnēs gar Čadas austrumu robežu; atzinīgi vērtē miera uzturēšanas misijas Eiropas Savienības spēki Čadas republikā un Centrālās Āfrikas republikā (EUFOR TCHAD/RCA) izveidi un tās vitāli svarīgo mērķi aizsargāt bēgļus, valsts iekšienē pārvietotas personas un humāno personālu šajā krīzes reģionā;

104.

atzinīgi vērtē to, ka ANO ir sācies darbs, lai panāktu vienotus rīcības standartus visām tā personāla kategorijām, kas iesaistīts miera uzturēšanas misijās; atzīmē, ka darba grupas rīcības plānā ir uzsvērta prasība, ka visos Starpaģentūru pastāvīgās komitejas (IASC) rīcības kodeksos ir jāiekļauj seši pamatprincipi, tostarp princips, kas aizliedz seksuālas darbības ar personām jaunākām par 18 gadiem neatkarīgi no vietējā līmenī piemērojamās pilngadības vai piekrišanas vecuma; atzinīgi vērtē to, ka šis rīcības kodekss tagad attiecas uz visu ANO miera uzturēšanas personālu un humānās palīdzības sniedzējiem; atzinīgi vērtē personīgās uzvedības vienību izveidi ANO misijās Burundi, Kotdivuārā, Kongo Demokrātiskajā Republikā un Haiti, lai izmeklētu liecības un palīdzētu upuriem; sagaida pilnīgu rīcības kodeksa īstenošanu visās ANO misijās, tostarp vajadzības gadījumā piemērojot kriminālās sankcijas pret tiem darbiniekiem, kuru vaina izvarošanā vai bērnu seksuālā izmantošanā ir pierādīta;

105.

atzinīgi vērtē to, ka Padome veido un regulāri atjaunina tādu uzraugāmo valstu sarakstu, attiecībā pret kurām tiek veikti papildu saskaņoti centieni, lai īstenotu Eiropas Savienības pamatnostādnes par bērniem un bruņotiem konfliktiem, par nāvessodu (tā sauktās “svārstīgās valstis”) un cilvēktiesību aizstāvjiem; atzīmē, ka līdzīga prakse ir paredzēta arī saskaņā ar jauno Eiropas Savienības pamatnostādņu par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību īstenošanas stratēģiju; mudina Padomi un Komisiju paplašināt šo labo praksi, kas ļauj Eiropas Savienībai, cita starpā, reaģēt efektīvākā veidā ar demaršu, paziņojumu un citu pasākumu palīdzību, līdz Eiropas Savienības pamatnostādnēm par spīdzināšanu; mudina Padomi un Komisiju iesaistīt ANO īpašos mehānismus un, nosakot uzraugāmās valstis, ņemt vērā Eiropas Parlamenta ieteikumus un steidzamās rezolūcijas;

106.

atkārto savu prasību, ka visām cilvēktiesību un demokrātijas pārrunām ar trešajām valstīm, instrumentiem, dokumentiem un ziņojumiem, tostarp gada ziņojumiem par cilvēktiesībām, skaidri jārisina diskriminācijas jautājumi, tostarp jautājumi par etniskajām minoritātēm, reliģijas brīvībām, tostarp par neiecietību pret jebkādu reliģiju un diskriminējošu rīcību pret minoritāšu reliģijām, par pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzību un veicināšanu, sieviešu cilvēktiesībām, bērnu tiesībām, invalīdu, tostarp cilvēku ar intelektuālo atpalicību, un cilvēku ar visu veidu seksuālo orientāciju tiesībām, vajadzības gadījumā pilnībā iekļaujot to organizācijas gan ES, gan trešajās valstīs;

107.

pauž bažas par acīmredzamo krāpšanu prezidenta vēlēšanās Kenijā 2007. gada decembrī, pēc kurām šajā valstī sekoja vardarbība, un aicina nodrošināt cilvēktiesības, tostarp vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un apvienošanās brīvību, kā arī brīvas un godīgas vēlēšanas; ir nobažījies par ES finanšu līdzekļu piešķiršanu Kenijai nākošajā dienā pēc vēlēšanām 2007. gada decembrī; uzstāj, lai turpmāk māksājumi valdībām nenotiktu tik īsu laiku pēc vispārējām vēlēšanām, jo īpaši, ka šādi maksājumi netiek veikti, kamēr nav saņemts ES vēlēšanu novērošanas misijas ziņojums; atzīmē atbilstīgi miera sarunām, ka ir ļoti svarīgi ES turpināt iesaistīties pasākumu atbalstīšanā, lai panāktu funkcionājošu un stabilu demokrātisku valdību un prezidentūru Kenijā;

108.

atzinīgi vērtē ārējās palīdzības finanšu instrumenta EIDHR pieņemšanu, kas jo īpaši veicina cilvēktiesības un demokrātiju, un to, ka Eiropas Parlamenta prioritātes ir ņemtas vērā 2007. un 2008. gada plānošanas dokumentos;

109.

aicina nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz veidu, kādā tiek tērēta nauda un izvēlēti projekti, kā arī to, kādā veidā projekti tiek novērtēti atbilstīgi EIDHR; aicina publicēt internetā visus izvēlētos projektus visos gadījumos, kad tas ir savienojams ar saņēmēja aizsardzību;

110.

atzinīgi vērtē tāda jauna projekta uzsākšanu saskaņā ar EIDHR, kas ļauj veikt steidzamus pasākumus cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai; aicina Komisiju īstenot šo jauno pasākumu ātri un efektīvi;

111.

ierosina EIDHR budžetu no 2009. gada palielināt, lai, jo īpaši, padarītu pieejamu papildu finansējumu gan projektiem “sarežģītās” valstīs, gan projektiem, ko tiešā veida pārvalda Komisijas delegācijas ar vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tā lai ikvienai valstij, kurā šos projektus īsteno, būtu pieejami Kopienas līdzekļi;

112.

aicina Komisiju pielāgot līmeni personālam, kas piešķirts EIDHR īstenošanai, gan galvenajā mītnē, gan delegācijās, lai ņemtu vērā šā jauna instrumenta īpašās iezīmes un problēmas un lai tādējādi padarītu pieejamus nepieciešamos līdzekļus un pieredzi, ņemot vērā ļoti jūtīgos projektus, ko tas atbalsta, nepieciešamību aizsargāt pilsoniskās sabiedrības dalībniekus, kas īsteno šos projektus, un tā pārstāvētā politiskā mērķa svarīgumu;

113.

aicina ES delegāciju darbiniekiem trešās valstīs līdz visaugstākajam līmenim sniegt īpašu cilvēktiesību un demokrātijas apmācību, jo īpaši ņemot vērā projektus, ko īsteno saskaņā ar šīm pamatnostādnēm, un to, ka ir steidzami nepieciešams sniegt atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina arī ik pēc diviem gadiem veikt delegāciju vadītāju apmācību, lai iekļautu cilvēktiesību aspektu, ņemot vērā delegāciju jaunos pienākumus šajā jomā;

114.

aicina Komisiju nodrošināt atbilstību starp Eiropas Savienības politiskajām prioritātēm un projektiem un programmām, ko tā atbalsta, jo īpaši saistībā ar tās divgadu plānošanu ar trešām valstīm; aicina arī nodrošināt atbilstību starp programmām un tematiskajiem instrumentiem un šos instrumentus pastiprināt, jo tie ir vienīgais līdzeklis, kas Eiropas Savienībai dod iespēju īstenot projektus trešās valstīs bez attiecīgo valstu iestāžu atbalsta;

115.

atzīmē, ka EIDHR finansējums, kas piešķirts Eiropas Savienības vēlēšanu uzraudzības misijai 2007. gadā, ir 23 % no kopējā EIDHR izmantotā finansējuma (EUR 30,1 miljons) un ka tika īstenotas 11 šādas misijas;

116.

atzīmē, ka liela daļa (apmēram 50 %) no kopējā EIDHR finansējuma 2007. gadā noslēgtiem projektiem tika novirzīta lieliem tematiskiem projektiem un tikai neliela daļa (24 %) valstīs esošām atbalsta shēmām (līdzvērtīgas mikroprojektiem); tāpat atzīmē, ka tikai neliela finansējuma daļa tika paredzēta Āzijai, un iesaka pārdomāt ģeogrāfisko līdzsvaru;

117.

atzīmē, ka ir jārūpējas, lai tiktu finansētas starptautiskās organizācijas, kuru finansējums tiek nodrošināts ar dalībvalstu novērtētu iemaksu palīdzību, piemēram, SKT, jo šādām organizācijām sniegtais finansējums ir līdzvērtīgs tādu valsts pušu subsidēšanai, kurām ir pienākums nodrošināt šādu finansējumu šīm organizācijām, un apdraud citus projektus un iestādes, kuras paļaujas uz EIDHR finansējumu, piemēram, NVO projektus un Sjerraleones īpašās tiesas informatīvo darbu un līdzšinējo programmu;

118.

ar gandarījumu atzīmē, ka ES arvien vairāk izmanto vēlēšanu palīdzību un vēlēšanu novērošanu, lai veicinātu demokrātiju trešās valstīs, un ka šo misiju kvalitāte un neatkarība ir plaši atzīta;

119.

mudina palielināt modrību attiecībā uz kritērijiem to valstu atlasei, kurās tiek īstenota vēlēšanu palīdzība/vēlēšanu novērošana, un attiecībā uz atbilstību metodoloģijai un noteikumiem, kas pieņemti starptautiskā līmenī, jo īpaši attiecībā uz misijas neatkarību;

120.

uzskata, ka šajā posmā, ņemot vērā agrāko pieredzi, vēlēšanu palīdzība un vēlēšanu novērošana būtu jāiekļauj pastāvīgā procesā, kas aptvertu arī atbalsta priekšvēlēšanu posmu, lai īstenotu demokrātiju un cilvēktiesības, un, sevišķi svarīgi, arī pēcvēlēšanu posmu, lai sniegtu atbalstu demokrātijas procesam un lai to novērtētu ar mērķi veicināt tiesiskumu, nostiprināt demokrātiskās iestādes, politisko plurālismu, tiesu neatkarību un pilsoniskās sabiedrības lomu;

121.

atgādina par pēcvēlēšanu politikas iezīmju nepieciešamību EIDHR juridiskajā pamatā;

122.

aicina vēlēšanu procesu, tostarp gan pirmsvēlēšanu, gan pēcvēlēšanu posmu, iekļaut politiskā dialoga dažādajos līmeņos, kas notiek ar attiecīgajām trešām valstīm, lai nodrošinātu ES politikas konsekvenci un vēlreiz apstiprinātu cilvēktiesību un demokrātijas izšķirošo nozīmi;

123.

atgādina Padomei un Komisijai arī par to, ka demokrātija un cilvēktiesības ir jāpārskata katrai valstij, kā dažas dalībvalstis jau ir sākušas darīt, jo tie ir būtiski līdzekļi, ar kuriem var nodrošināt īstenoto politiku konsekvenci, tostarp vēlēšanu procesu laikā;

124.

aicina Ārlietu komiteju pirms vidusposma novērtējuma veikt EIDHR dažādo sastāvdaļu īstenošanas izvērtējumu;

125.

pauž nožēlu par to, ka cilvēktiesību un demokrātijas klauzula, kas ir visu sadarbības un partnerattiecību nolīgumu ar trešām valstīm būtisks elements, joprojām netiek īstenota konkrētā veidā tāda mehānisma trūkuma dēļ, kas ļautu to pastiprināt;

126.

šajā kontekstā vēlreiz uzsver ierosinājumus, kas iekļauti iepriekš minētajā Parlamenta 2006. gada 14. februāra rezolūcijā par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulām Eiropas Savienības nolīgumos; īpaši uzsver nepieciešamību iekļaut šādas klauzulas visos ES nolīgumos, tostarp atsevišķu nozaru nolīgumos;

127.

aicina Padomi un Komisiju izmantot to, ka pašlaik ar vairākām kaimiņvalstīm un Krieviju beidzas partnerattiecību un sadarbības nolīgumu termiņš, un izmantot sarunas par jauniem nolīgumiem, lai turpmākajos nolīgumos aktualizētu cilvēktiesības un efektīvu dialogu par tām, tostarp izmantojot pēcpārbaudes mehānismu;

128.

128 prasa Komisijai ES tirdzniecības, investīciju un attīstības politikas virzienos nodrošināt, ka ES privāto uzņēmumu darbības trešās valstīs notiek, ievērojot starptautiskos cilvēktiesību standartus, it īpaši attiecībā uz dabas resursu izmantošanu un starptautisko pienākumu iegūt iepriekšēju un uz informāciju balstītu attiecīgo vietējo kopienu un pamatiedzīvotāju piekrišanu; uzskata, ka Parlamentam ir jāuzrauga progress šajā jomā un par to jāziņo;

129.

atkārtoti aicina īstenot cilvēktiesību klauzulas ar pārredzamākas konsultāciju procedūras pušu starpā palīdzību, sīki izklāstot politiskos un juridiskos mehānismus, kas izmantojami gadījumā, ja tiek izteikta prasība pārtraukt divpusēju sadarbību, pamatojoties uz atkārtotiem un/vai sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem; uzskata, ka klauzulās jāiekļauj arī informācija par mehānismu, lai ļautu īslaicīgi pārtraukt sadarbības nolīgumus, kā arī par “brīdināšanas mehānismu”;

130.

atzīmē, ka 2007. gadā Eiropas Savienība nenoslēdza nevienu jaunu nolīgumu, kurā būtu iekļautas cilvēktiesību klauzulas;

131.

atzinīgi vērtē to, ka Padome un Komisija 2007. gada jūnijā atcēla Baltkrievijas tirdzniecības atvieglojumus saskaņā ar vispārējo priekšrocību sistēmu (VPS) pēc tam, kad Baltkrievijas valdība nespēja īstenot nevienu no ieteikumiem, ko 2004. gadā iesniedza Starptautiskā Darba organizācija (SDO);

132.

uzskata, ka reālas demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzības nodrošināšanai pie ES ārējām robežām jābūt galvenajai prioritātei ES centienos aktualizēt cilvēktiesības; aicina Padomi un Komisiju turpināt pastiprināt savus aktualizācijas centienus Eiropas kaimiņattiecību politikā, stratēģiskajās partnerattiecībās ar Krieviju un attiecībās ar Turciju un Rietumbalkānu valstīm un šajā nolūkā arī pilnībā izmantot pastāvošos reģionālos sadarbības nolīgumus šajos reģionos; atgādina par īpašo vajadzību risināt jautājumus, kas saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem teritorijās, kurās ir neatrisināti konflikti, attiecīgajās valstīs, kas ievērojami traucē tiesiskuma un demokrātijas nostiprināšanai pie ES pašreizējām ārējām robežām;

133.

aicina Komisiju turpināt rūpīgi uzraudzīt VPS+ atbalsta piešķiršanu valstīm, kuras pieļāvušas nopietnus trūkumus, īstenojot astoņas SDO konvencijas par darba tiesību pamatnostādnēm saistībā ar pilsoņu un politisko tiesību pārkāpumiem vai ieslodzīto darba izmantošanu; aicina Komisiju izstrādāt kritērijus, saskaņā ar kuriem VPS būtu jāatceļ, pamatojoties uz cilvēktiesību apsvērumiem;

134.

atgādina par Deklarāciju par tiesībām uz attīstību, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1986. gada 4. decembra Rezolūciju 41/128, kurā atzīts, ka tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēktiesības un ka valstīm ir galvenā atbildība par tādu apstākļu radīšanu, kas sekmē tiesību uz attīstību īstenošanu, un tām jāveic pasākumi, lai formulētu starptautiskās attīstības politikas, lai veicinātu šo tiesību pilnīgu īstenošanu; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka starptautiskās attīstības programmas, kas veidotas, lai izskatītu šo valstu atbildību, ir ietverošas un pieejamas invalīdiem saskaņā ar ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām, ko Eiropas Kopiena parakstīja 2007. gada 30. martā, 32. pantu;

135.

atgādina Padomei par tās apņemšanos aktualizēt cilvēktiesības KĀDP un visās citās ES politikās, kā izklāstīts tās dokumentā, ko 2006. gada 7. jūnijā apstiprināja Politiskā un drošības komiteja; aicina panākt turpmāku progresu, īstenojot minētajā dokumentā iekļautos ieteikumus; īpaši atgādina Padomei par pienākumiem, kas gulstas uz ģeogrāfiskajām darba grupām, kā daļu no savas vispārējās plānošanas noteikt galvenos cilvēktiesību jautājumus, prioritātes un stratēģijas un izveidot sistemātisku apmaiņu ar starptautiskajām NVO un cilvēktiesību aizstāvjiem;

136.

atgādina, ka Eiropas Savienības 2008. gada vispārējā budžetā ir noteiktas apropriācijas, kas paredzētas invaliditātes pārbaudei, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Kopienas teikto tās atbilst ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām 32. pantam, un aicina šos budžeta noteikumus precīzi ievērot un pārbaudīt;

137.

aicina Padomi darīt visu iespējamo, lai īstenotu pamattiesības uz veselību attiecībā uz sāpju remdēšanu un pieeju sāpes remdējošiem opiātiem, norādot, ka Starptautiskā Narkotiku kontroles pārvalde ir lūgusi starptautisko sabiedrību veicināt sāpes remdējošu līdzekļu izrakstīšanu, ar nosacījumu, ka atzītas starptautiskas un valstu uzraudzības aģentūras, piemēram, valstu valdības un ANO specializētās aģentūras to rūpīgi kontrolē, jo īpaši nabadzīgās valstīs, tādēļ ka vairāk nekā 150 valstīs akūti trūkst ārstnieciskās aprūpes; aicina Padomi un Komisiju strādāt pie tā, lai par PVO loceklēm varētu kļūt visas valstis, kā noteikts tās Statūtu 3. pantā, tādējādi pastiprinot PVO programmu efektivitāti un universālo raksturu;

138.

bez izņēmumiem nosoda visu veidu bērnu ekspluatāciju, kas izpaužas kā seksuālā ekspluatācija, tostarp bērnu pornogrāfija un bērnu sekstūrisms, vai piespiedu darbs, kā arī visu veidu cilvēku tirdzniecību; aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt par nopietnu sociālo tiesību un cilvēktiesību jautājumu un veikt pasākumus, lai risinātu tūkstošiem ielas bērnu un ubagot spiestu bērnu problēmas, un aicina dalībvalstis ieviest sankcijas pret tiem, kas ir atbildīgi par ubagot spiesto bērnu degradāciju;

139.

mudina Komisiju kopā ar Eiropas un vietējiem uzņēmumiem turpināt veicināt uzņēmumu sociālo atbildību; aicina Padomi ziņot Parlamentam par jebkādu informāciju no ANO īpašā pārstāvja uzņēmumu un cilvēktiesību lietās, kura precizē starptautisko korporāciju un citu uzņēmumu atbildības standartus un pienākumus attiecībā uz cilvēktiesībām;

140.

atzīst, ka imigrācijas politika ir kļuvusi par prioritāti ES iekšpolitikas un ārpolitikas darba kārtībā un ka savos dokumentos ES ir mēģinājusi saistīt imigrāciju ar attīstību un nodrošināt, ka tiek ievērotas imigrantu pamattiesības; tomēr apgalvo, ka reālā situācija neatbilst šiem dokumentiem; uzsver, ka nolīgumi par nelegālo imigrantu atpakaļuzņemšanu jāslēdz ar trešām valstīm, kurām ir vajadzīgais juridiskais un iestāžu mehānisms, lai nodrošinātu savu pilsoņu atpakaļuzņemšanu un aizsargātu viņu tiesības; uzsver, ka jānodrošina, lai šādi atpakaļuzņemšanas nolīgumi tiktu īstenoti, pilnībā ievērojot nerepatriēšanas principu, kā arī jānodrošina taisnīga patvēruma piešķiršanas procedūra; aicina efektīvi pārraudzīt izturēšanos pret personām, kuras nosūtītas atpakaļ saskaņā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, jo īpaši saistībā ar iespējamu “atkārtotu repatriēšanu”;

141.

aicina Padomi nodrošināt, ka bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu tiesības tiek pilnībā ievērotas praksē, stiprinot sadarbību ar trešām valstīm imigrācijas un patvēruma jomās; uzsver, ka īpaši Eiropas kaimiņattiecību politikas mehānisms ir jāizmanto, lai uzraudzītu cilvēktiesību ievērošanu šajā jomā; aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai tādu sadarbības politiku kontekstā, kas attiecas uz pasākumiem pret nelikumīgo imigrāciju, tiktu veikts viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka policija un tiesu iestādes trešās valstīs ievēro cilvēktiesības, un aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai netiek atbalstīta policija un tiesu iestādes valstīs, kuras nopietni un sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības un/vai neziņo par veidu, kādā tiek izmantots attiecīgais finansējums;

142.

aicina Padomi un Komisiju īstenot Eiropas Savienības iniciatīvas starptautiskā līmenī, lai cīnītos pret vajāšanu un diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ, piemēram, veicinot rezolūciju par šo jautājumu ANO līmenī un sniedzot atbalstu NVO un dalībniekiem, kuri veicina vienlīdzību un nediskrimināciju; nosoda to, ka daudzas valstis ir atzinušas homoseksuālu uzvedību par kriminālnoziegumu, ka Irāna, Saūda Arābija, Jemena, Sudāna, Mauritānija un Apvienotie Arābu Emirāti un daļa Nigērijas piespriež nāvessodu par homoseksuālām darbībām, ka 77 valstīs ir tiesību akti, kas ļauj valsts iestādēm celt apsūdzību un dod iespēju piespriest cietumsodu cilvēkiem par iesaistīšanos viena dzimuma attiecībās un ka vairākām valstīm, piemēram, Pakistānai, Bangladešai, Ugandai, Kenijai, Tanzānijai, Zambijai, Malāvijai, Nigērai, Burkinai Faso, Sjerraleonei, Malaizijai un Indijai (kur par attiecīgajiem kriminālkodeksa noteikumiem pašlaik notiek tiesas pārbaude) ir tiesību akti, kuri paredz cietumsoda piemērošanu termiņā no 10 gadiem līdz mūža ieslodzījumam; pilnībā atbalsta Džakartas Principus par starptautisko tiesību aktu cilvēktiesību jomā piemērošanu attiecībā uz seksuālo orientāciju un dzimumu līdztiesību; mudina dalībvalstis sniegt patvērumu personām, kurām draud vajāšana viņu izcelsmes valstī seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ;

143.

aicina Padomi un Komisiju, ņemot vērā plānoto ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja 2009. gada ministru sanāksmi, nodrošināt, ka finansējums, kas piešķirts starptautiskām aģentūrām, piemēram, ANO, lai cīnītos pret nelikumīgām narkotikām, nekad tieši vai netieši netiek izmantots to valstu drošības struktūru atbalstam, kas nopietni un sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības vai izpilda nāvessodu ar narkotikām saistītās lietās; tāpat aicina sagatavot dokumentu, visaptverošā un detalizētā veidā izklāstot visu Eiropas Savienības dalībvalstu labākās prakses attiecībā uz cilvēktiesību un narkotiku politiku, izmantojot ANO Narkotisko vielu apkarošanas komisijas nākamās sesijas izdevību;

144.

atkārtoti uzsver Eiropas Savienības iekšējās politikas, kas veicina starptautisko tiesību aktu par cilvēktiesībām ievērošanu, nozīmi un to, ka dalībvalstīm jāizdod tiesību akti atbilstīgi, cita starpā, saistībām, kas izriet no Ženēvas Konvencijas un tās fakultatīvā protokola, Konvencijas par spīdzināšanas novēršanu, Konvencijas par genocīdu un Romas statūtiem; atzinīgi vērtē progresu, kas sasniegts universālās jurisdikcijas piemērošanā dažās dalībvalstīs; lai nodrošinātu iekšpolitikas un ārpolitikas lielāku saskaņotību, mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis iekļaut cīņu pret smagu starptautisko noziegumu nesodāmību kopējās ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas attīstīšanā;

145.

atkārtoti pauž bažas par interneta satura ierobežojumiem attiecībā uz informācijas izplatīšanu vai saņemšanu, ko piemēro valdības un kas strikti neatbilst vārda brīvības garantijai; šajā sakarā pieprasa Padomei un Komisijai sagatavot tādus Kopienas noteikumus par tirdzniecību ar trešām valstīm attiecībā uz produktiem, tostarp programmatūru, datortehniku un citiem līdzīgiem produktiem, kuru vienīgais uzdevums ir veikt vispārējus uzraudzības pasākumus, un ierobežotu pieeju internetam veidā, kurš neatbilst vārda brīvībai, un šādu preču importu un eksportu, izņemot preces, kuru vienīgais uzdevums ir aizsargāt bērnus; uzskata, ka tas pats jāattiecina uz novērošanas un/vai militāro tehnoloģiju, kas paredzēta valstīm, kuras sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības; tāpat aicina rast konkrētu risinājumu, lai novērstu, ka Eiropas uzņēmumi sniedz šīm valstīm personīgos datus, kurus var izmantot šādu tiesību, jo īpaši vārda brīvības, pārkāpšanai;

146.

aicina Padomi piedalīties debatēs par steidzamos gadījumos pieņemtām rezolūcijām par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem un aicina Cilvēktiesību apakškomitejai dot konstruktīvāku lomu visaptveroša un pārredzama steidzamu jautājumu izvēles kritērija izveidē;

147.

iesaka rezolūcijas un citus galvenos dokumentus attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem pārtulkot valodās, kurās runā mērķa reģionos, jo īpaši valodās, kuru lietošanu neatzīst valdības iestādes, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem;

148.

pauž dziļu nožēlu par to, ka Birmas un Kubas iestādes noraidīja Parlamenta prasību piekrist delegācijas nosūtīšanai, lai apciemotu bijušos Saharova balvas laureātus; uzskata, ka Parlamentam ir jāveicina Saharova balvas laureātu tīkla izveide, regulāri rīkojot sanāksmes Parlamentā;

149.

stingri noraida sistemātisku vardarbību un atkārtoto Saharova balvas ieguvēju “Damas de Blanco” (“Sievietes baltā”) vajāšanu, kad viņas piedalījās miermīlīgā demonstrācijā un prasīja savu radinieku atbrīvošanu, kas jau vairāk nekā piecus gadus ieslodzīti Kubā; aicina priekšēdētāju no jauna Kubas iestādēm atkārtot prasību, lai 2002. gada Saharova balvas laureāts Oswaldo Payá saņemtu atļauju saistībā ar ielūgumu, ko viņam nosūtījušas Eiropas Savienības iestādes, personīgi ierasties šajās iestādēs un izskaidrot pašreizējo politisko situāciju Kubā; aicina priekšsēdētāju izteikt Kubas iestādēm savu ciešo vēlmi un apņemšanos nākamajās nedēļās uzņemt “Sievietes baltā” kādā no Parlamenta darbavietām, lai viņām oficiāli pasniegtu 2005. gada Saharova balvu;

150.

atgādina Parlamenta delegācijām, ka tām savu apmeklējumu darba kārtībā sistemātiski jāiekļauj starpparlamentāras debates par cilvēktiesību situāciju;

151.

atzinīgi vērtē Pagaidu komitejas saistībā ar iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus, darbu un šīs komitejas ziņojumu, kura rezultātā Parlaments 2007. gada 14. februārī pieņēma rezolūciju šajā sakarā (26); pieprasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm kopīgi strādāt visos līmeņos, lai atklātu ārkārtas pārsūtīšanas darbības tagad un nākotnē; šajā sakarībā aicina komisāru F. Frattini ziņot Parlamentam par atbildēm uz savu 2007. gada 23. jūlija vēstuli Polijas un Rumānijas valdībai, prasot sniegt sīku informāciju par rezultātiem, kas gūti izmeklēšanā, kura notika abās minētajās valstīs, un par rezultātiem, kas gūti attiecībā uz anketu, kura visām ES dalībvalstīm tika nosūtīta par to attiecīgajiem terorisma apkarošanas tiesību aktiem, kā tika paziņots 2007. gada septembra plenārsēdē;

152.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei, EDSO un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.

12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/31

A.

tā kā vēlēšanas ir jāorganizē saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem;

B.

tā kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir noteikts, ka katram pilsonim vajadzētu būt tiesīgam, aizklāti balsojot, ievēlēt brīvi izvēlētus pārstāvjus periodiskās un nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata; šīs tiesības ir noteiktas arī visos citos starptautiskajos un reģionālajos cilvēktiesību dokumentos, kā arī ir būtisks patiesas demokrātijas elements, kuru ES atbalsta savos Līgumos;

C.

tā kā vēlēšanu novērošana sekmē vispārēju cilvēka pamattiesību veicināšanu un aizsardzību, proti, civilās un politiskās tiesības; un tā kā patiesi demokrātisks vēlēšanu process paredz vārda brīvības ievērošanu un brīvus plašsaziņas līdzekļus, tiesiskuma, tiesību dibināt politiskas partijas un sacensties par valsts amatpersonas pienākumu pildīšanu, nediskriminācijas un vienlīdzīgu tiesību visiem pilsoņiem, kā arī citu tādu cilvēka pamattiesību un brīvību ievērošanu, kuras EDSO dalībvalstis ir apņēmušās aizsargāt un veicināt;

D.

tā kā starptautiskās vēlēšanu novērošanas mērķis ir vēlēšanu procesa likumīguma stiprināšana, palielinot sabiedrības uzticēšanos vēlēšanām, nepieļaujot vēlēšanu rezultātu viltošanu un atklāt to, kad tā rodas, kā arī analizējot, ziņojot un izvirzot ieteikumus visu vēlēšanu procesa aspektu uzlabošanai, pilnībā sadarbojoties ar mītnes zemi, jebkādu nesaskaņu atrisināšana un cilvēktiesību aizsardzība;

E.

tā kā vēlēšanu novērošana jaunās un attīstošās demokrātiskās valstīs ir ES prioritāte, kas parāda tās apņemšanos atbalstīt jaunās demokrātiskās valstis un valstis, kuras virzās pretim demokrātijai, lai veidotu stabilas demokrātiskās struktūras;

F.

tā kā, ņemot vērā 1999. gada 1. aprīlī Strasbūrā pieņemto ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par ĀKK valstu un ES sadarbību un ES iesaistīšanos vēlēšanu procesā ĀKK valstīs, kā arī par Apvienotās asamblejas nozīmi (13), nabadzības samazināšanai, kas ir viens no ES attīstības politikas galvenajiem mērķiem, ir nepieciešama līdzdalības demokrātija, kā arī atbildīgas un nekorumpētas valdības;

G.

tā kā, ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū noslēgto Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (14) (Kotonū nolīgums), ĀKK valstu un ES partnerattiecību mērķis ir aktīvi veicināt cilvēktiesības, demokratizācijas procesus, tiesiskuma stiprināšanu un labu pārvaldi;

H.

tā kā 2005. gadā ANO aizgādībā tika pieņemta Deklarācija par starptautiskās vēlēšanu novērošanas principiem un Starptautisko novērotāju rīcības kodekss, ko apstiprināja gan Komisija, gan Parlaments, kā arī 32 citas starptautiskas valsts un nevalstiskas organizācijas;

I.

tā kā minētajā deklarācijā uzsvērtie principi paredz pilnu kontroli, neatkarību un objektivitāti, pārredzamību un publicitāti, profesionalitāti, analīzi un konsultēšanu, mītnes valsts suverenitātes ievērošanu, arī vajadzību saņemt novērošanas uzaicinājumu, sadarbību dažādu novērošanas organizāciju starpā un neapšaubāmi nedemokrātisku vēlēšanu procesu atzīšanu par nelikumīgiem;

J.

tā kā kopš iepriekš minētā Komisijas paziņojuma pieņemšanas 2000. gada 11. aprīlī uz 32 valstīm Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā ir nosūtītas vairāk nekā 50 ES vēlēšanu novērošanas misijas; tā kā tomēr ir acīmredzami, ka daudz mazāks skaits ES vēlēšanu novērošanas misiju ir nosūtītas uz Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm;

K.

tā kā ar EIDHR ietvaros ES vēlēšanu novērošanas misijām katru gadu tiek piešķirti vairāk nekā EUR 30 miljoni;

L.

tā kā konkrētā valstī, kurā ir notikušas vēlēšanas, demokrātiski ievēlētam parlamentam ir ierobežota vērtība, ja šai iestādei nav ievērojamu pilnvaru un ja izpildvaras ietekme uz to ir pārāk liela;

M.

tā kā ES vēlēšanu novērošanas jomā nākotnē vēl jārisina daži būtiski jautājumi, piemēram, elektroniskās balsošanas nozīmes pieaugums;

N.

tā kā iepriekšminētais Komisijas 2000. gada 11. aprīļa paziņojums bija pagrieziena punkts ES pieejā vēlēšanu novērošanai, nosakot vispusīgu metodoloģiju, kas aptver visu vēlēšanu procesu no pirmsvēlēšanu posma līdz pēcvēlēšanu posmam un kas ir bijusi veiksmīga, un ar kuras palīdzību ES ir kļuvusi par vadošo organizāciju starptautiskās vēlēšanu novērošanas jomā;

O.

tā kā ES vēlēšanu novērošanas misiju nosūtīšana ir ES ārpolitikas galvenais elements un it īpaši kopā ar palīdzību vēlēšanās veido nozīmīgu instrumentu vēlēšanu atbalstam, ņemot vērā ES apņemšanos veicināt demokrātijas vērtības, attīstību un mieru;

P.

tā kā veiksmīgas vēlēšanas var notikt tikai tad, ja sabiedrībā tiek ilgtermiņā nostiprinātas demokrātiskās vērtības, ņemot vērā nepieciešamību panākt Eiropas konsensu par demokrātijas veicināšanu, notiek vēlētāju un pilsoniskās sabiedrības izglītošana, ir izveidoti stipri cilvēktiesību atbalsta mehānismi, pastāv neatkarīga un plurālistiska pilsoniskā sabiedrība un likumdevēja vara ir nodalīta no izpildvaras;

Q.

tā kā vēlēšanu novērošana ir ilgtermiņa process, kas sastāv no trīs posmiem — pirmsvēlēšanu posma, vēlēšanu dienas un pēcvēlēšanu posma, un tā kā katrs no šiem periodiem ir rūpīgi un objektīvi jāanalizē, pamatojoties uz tiešiem datiem;

R.

tā kā, lai gan šo trīs periodu novērošanu var vadīt dažādi novērotāji, novērošanai ir jābūt vienotai un labi koordinētai;

S.

tā kā deputātu un bijušo deputātu ieguldījums vēlēšanu novērošanā ir neapšaubāms un papildina ES vēlēšanu novērošanas misiju sniegto ieguldījumu, tomēr tie vieni paši nevar sniegt precīzu vēlēšanu procesa vērtējumu;

T.

tā kā Parlamentam ir vadošā loma ES vēlēšanu novērošanas misijās, jo Eiropas Parlamenta deputātu izvirza par galveno novērotāju un vairumā gadījumu Eiropas Parlamenta vēlēšanu novērošanas delegācija tiek pilnībā iekļauta ES vēlēšanu novērošanas misiju struktūrā;

U.

tā kā ES vēlēšanu novērošanas misijām ir vajadzīgi saskaņotāki un vispusīgāki turpmākās uzraudzības pasākumi gan tehniskā, gan politiskā līmenī;

V.

tā kā, lai gan ir būtiski saglabāt ES vēlēšanu novērošanas misiju nosūtīšanas politiku situācijās, kurās ir iespējams uzdevumus pildīt neatkarīgi, visaptveroši un nodrošinot iesaistītā personāla drošību, ES nedrīkst būt pasīva attiecībā uz vēlēšanu norisi situācijās, kurās šādi nosacījumi nepastāv,

1.

apliecina apņemšanos veicināt demokrātisko procesu attīstību, palielinot līdzdalību vēlēšanu novērošanā, turpmākās uzraudzības nodrošināšanā pēc vēlēšanu novērošanas misijām un parlamentu veiktspējas palielināšanā;

2.

uzskata, ka vēlēšanu rīkošanu nevar uzskatīt par vienīgo demokrātijas radītāju, tomēr vēlēšanām, ja vien tiek nodrošināts politiskais plurālisms, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, vārda brīvība, vienlīdzīga piekļuve plašsaziņas līdzekļiem, aizklāta balsošana un cilvēktiesību ievērošana, ir labvēlīga ietekme uz demokratizācijas procesu, kuru raksturo uzlabojumi saistībā ar pilsoniskajām brīvībām;

3.

uzsver, ka vēlēšanu novērošana jaunās un attīstošās demokrātiskās valstīs ir jāsaglabā kā prioritāte, jo šādas valstis parasti gūst visvairāk labuma no starptautiskās vēlēšanu novērošanas un turpmākajiem ieteikumiem attiecībā uz vēlēšanām;

4.

pauž nožēlu, ka ES joprojām nav kopējas, vispusīgas stratēģijas demokrātijas vecināšanai un mudina visas ES iestādes un dalībvalstis arī turpmāk censties panākt šādas stratēģijas pieņemšanu; šajā sakarā mudina visas ES iestādes un dalībvalstis vienoties, lai sagatavotu Eiropas konsensu par demokrātiju;

5.

ņemot to vērā, uzskata, ka vēlēšanu novērošana ir vienīgi pirmais solis demokrātijas virzienā un ka ir nepieciešami citi pienācīgi finansēti pasākumi un pēcvēlēšanu pasākumi demokrātijas veicināšanai, jo īpaši palielinot valstu parlamentu, politisko partiju, civildienesta, nevalstisko dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības veiktspēju, kā arī veicinot cilvēktiesības un labu pārvaldi; tādēļ aicina finanšu shēmas septiņu gadu laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam saglabāt ES vēlēšanu novērošanas misijām piešķiramos budžeta griestus 25 % apmērā no EIDHR, par kuriem vienojās Komisija; prasa Komisijai rezervēt šajā budžeta shēmā piešķīrumus gaidāmo vēlēšanu sagatavošanas pasākumiem, arī vietējo vēlēšanu novērotāju apmācīšanai, vēlētāju izglītošanai un citiem pasākumiem, kas ir būtiski brīvu un godīgu vēlēšanu veidošanai ilgtermiņā;

6.

atzinīgi vērtē ODIHR, kura novatoriskais darbs ir spēcīgi ietekmējis ES vēlēšanu novērošanas metodoloģiju;

7.

Atzinīgi vērtē trešo valstu novērotāju piedalīšanos ES vēlēšanu novērošanas misijās no tādām valstīm, kā Šveice, Norvēģija un Kanāda;

8.

atkārtoti apstiprina ODIHR vēlēšanu novērošanas misiju nozīmīgo lomu EDSO dalībvalstu teritorijā, uz kuru ES parasti nenosūta vēlēšanu novērošanas misijas; izsaka atzinību ODIHR par tā kvalitatīvo darbu un to, ka tas ievēro augstus pārredzamības un neatkarības standartus; pauž bažas par dažu tādu EDSO dalībvalstu paziņojumiem un darbību, kas apšauba ODIHR pilnvaras un apdraud tā misiju efektivitāti, nodrošinājumu un efektivitāti; aicina EDSO dalībvalstis un Eiropadomi atbalstīt ODIHR stāvokli, to atzīstot par galveno vēlēšanu uzraudzības iestādi EDSO dalībvalstu teritorijā; īpaši nosoda to, ka nesen vairākas EDSO dalībvalstis ieviesa ierobežojumus attiecībā uz vēlēšanu novērošanas misiju ilgumu atteicās izsniegt vīzas vai arī kavēja to izsniegšanu novērotājiem, kas neļāva ODIHR īstenot tā pilnvaras;

9.

norāda uz pievienoto vērtību, ko sniedz līdzdalība starptautiskās vēlēšanu novērošanas misijās EDSO dalībvalstu teritorijā kopā ar EDSO/ODHIR, EDSO Parlamentāro asambleju, Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju un vajadzības gadījumā ar NATO Parlamentāro asambleju; uzskata, ka līdzdalību šajās misijās vajadzētu turpināt un pat palielināt; uzsver, cik nozīmīga ir pilnīga politiska koordinācija starp iesaistītajām iestādēm, jo īpaši saistībā ar to novērtējuma kvalitāti, neatkarības standartu ievērošanu, ilgtermiņa novērotāju secinājumiem un publisko paziņojumu saskaņotību;

10.

atzinīgi vērtē ES vēlēšanu novērošanas misiju pozitīvos rezultātus demokrātisko procesu stiprināšanā, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, labas pārvaldības, tiesiskuma veicināšanā un it īpaši vēlēšanu procesu nostiprināšanā visā pasaulē;

11.

atgādina par Komisijas/Parlamenta 2007. gada 11. septembra semināra secinājumiem, kuros noteikts, ka metodoloģijas, identitātes un atpazīstamības dēļ ES vēlēšanu novērošanas misijām arī turpmāk vajadzētu darboties neatkarīgi no starptautiskajiem un valsts novērotājiem; uzskata, ka tas tomēr neizslēdz regulāru un ciešu sadarbību ar citām novērošanas organizācijām uz vietas, kā arī turpmāku ES atbalstu valsts un reģionālo novērošanas organizāciju veiktspējas palielināšanai;

12.

uzsver ES metodoloģijas panākumus, tomēr aicina Komisiju turpināt to uzlabot un atjaunot, iekļaujot vispāratzīto praksi un risinot jaunas problēmas;

13.

uzsver, ka šie panākumi ir padarījuši ES par vadošo organizāciju starptautiskās vēlēšanu novērošanas jomā un ka koncentrēšanās uz ES vēlēšanu novērošanas misiju profesionālismu ievērojami veicina liela skaita augsti kvalificētu un pieredzējušu vēlēšanu ekspertu parādīšanos; uzsver, cik svarīgi ir aktīvi pieņemt darbā un apmācīt jaunus novērotājus, lai tādējādi nodrošinātu ES pieredzes vēlēšanu novērošanas jomā nodošanu; turklāt uzsver, ka ES vēlēšanu novērošanas misiju profesionālisms veicina ES ieguldījumu, nostiprinot pastāvīgu informētību par dažādiem demokrātisku vēlēšanu procesa veidojošiem elementiem; šajā sakarā uzskata, ka var ņemt vērā bijušo Eiropas Parlamenta deputātu īstermiņa un ilgtermiņa novērotāju pieredzi;

14.

aicina Komisiju veikt atbilstošus pasākumus, lai papildus stiprinātu pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo novērotāju atbilstīgu līdzdalību vēlēšanu procesos;

15.

uzsver, cik svarīgi ir, lai ES ilgtermiņa un īstermiņa novērotāji atturētos no uzvedības, kuru vietējie iedzīvotāji varētu uztvert kā aizbildniecisku, pārākumu izrādošu un vietējo kultūru necienošu; uzskata, ka šajā sakarā ES novērotājiem nepieciešamības gadījumā vajadzētu sadarboties ar vietējiem novērotājiem;

16.

atzinīgi vērtē vispāratzīto praksi, kam raksturīga Eiropas Parlamenta deputātu iecelšana par ES vēlēšanu novērošanas misiju galvenajiem novērotājiem, aicina panākt, ka iecelšanas process ir skaidrs un pārredzams, lai nodrošinātu galvenā novērotāja uzticamību, un uzsver, ka, lai gan mandāta termiņa laikā viņi cieši sadarbojas ar Komisiju un citām ES iestādēm, viņiem vienmēr jāsaglabā skaidri noteikta neatkarība, kuru neapdraud iejaukšanās;

17.

atzinīgi vērtē dzimumu vienlīdzības politiku novērotāju atlasē, kas ir pieņemta kā daļa no šīs metodoloģijas, arī izvēloties galveno novērotāju, neatkarīgi no misijā sagaidāmajām grūtībām;

18.

uzskata, ka tādas valodas zināšanām, ko lieto valstī, kurā notiek vēlēšanas (piemēram, spāņu Bolīvijā), jābūt norādošam kritērijam, ieceļot novērotājus, jo spēja tieši sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem atvieglo novērotāju izredzes pilnībā iepazīties ar attiecīgās valsts sociālo un politisko situāciju;

19.

uzskata, ka pirmsvēlēšanu periodā pēc tikšanās ar kandidātiem un vēlēšanu komisijas amatpersonām novērotājiem jābūt iespējai tikties ar citām grupām valstī, kurā notiek vēlēšanas;

20.

atzinīgi vērtē pozitīvo pieredzi, kas gūta no Parlamenta vēlēšanu novērošanas delegāciju līdzdalības ES vēlēšanu novērošanas misijās, jo šīs delegācijas nodrošina ievērojamu pievienoto vērtību misijām, piešķirot leģitimitāti to secinājumiem un pastiprinot to pamanāmību, taču uzsver, ka šo secinājumu ticamība ir atkarīga no metodoloģijas precīzas piemērošanas visos novērošanas procesa posmos;

21.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta Bijušo deputātu asociācijas veikto darbu, dibinot Starptautisko Vēlēšanu novērošanas institūtu kopā ar Kanādas parlamenta bijušajiem deputātiem un ASV Bijušo kongresmeņu asociāciju; atzīmē, ka Starptautisko Vēlēšanu novērošanas institūta locekļi ir novērojuši virkni vēlēšanu, un papildus norāda, ka visi pašreizējie Eiropas Parlamenta deputāti kādreiz būs bijušie deputāti un ka viņu zināšanas būs nenovērtējamas turpmākajai demokrātiskā procesa attīstībai;

22.

aicina visus Eiropas Parlamenta deputātus, kas piedalās vēlēšanu novērošanas delegācijās, turpināt šādām delegācijām izstrādāto pamatnostādņu ievērošanu; uzsver, cik nozīmīgs ir rīcības kodekss starptautisko vēlēšanu novērotājiem, kas attiecas arī uz Eiropas Parlamenta deputātiem;

23.

atzīst, ka vairākos gadījumos Eiropas Parlamenta novērotāju delegācija ir bijusi nepietiekami liela, un nolemj, ka šādos gadījumos var būt lietderīgi iesaistīt bijušos deputātus, lai kompensētu vajadzīgo dalībnieku skaitu; mudina Eiropas Parlamenta attiecīgās politiskās iestādes ņemt vērā šo ierosinājumu;

24.

uzsver, ka politisko grupu vēlēšanu novērošanas delegācijas nepārstāv Parlamentu, un aicina šīs delegācijas atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu mazināt uzticību oficiālajām Eiropas Parlamenta vēlēšanu novērošanas delegācijām un ES vēlēšanu novērošanas misijām un to atpazīstamību;

25.

konstatē, ka sadarbība starp ES iestādēm un Komisiju kopumā ir bijusi pozitīva; tomēr pauž nožēlu, ka dažos gadījumos tā ir cietusi no nopietnas vienotības trūkuma, kas nākotnē jāuzlabo;

26.

īpaši uzsver visu publisko paziņojumu, kas saistīti ar ES vēlēšanu novērošanas misiju secinājumiem, koordinēšanas svarīgumu un to, ka ir svarīgi nepieļaut paziņojumu veikšanu, pirms ES vēlēšanu novērošanas misija nav iepazīstinājusi ar savu sākotnējo paziņojumu, kā arī milzīgo preses konferences lomu uzticamības un pamanāmības nodrošināšanā, ja tajā pirmo reizi paziņo sākotnējo paziņojumu; aicina gan preses paziņojumus, gan ziņojumus par secinājumiem publicēt saskaņā ar grafiku, kurā ņemti vērā vēlēšanu jutīgie aspekti uz vietas;

27.

lai uzlabotu Parlamenta un Padomes attiecības, iesaka Padomei piedalīties VKG sanāksmēs un Parlamentam piešķirt novērotāja statusu Padomes cilvēktiesību darba grupas (COHOM) sanāksmēs;

28.

aicina Komisiju, risinot sarunas par asociācijas nolīgumiem vai stratēģiskajām partnerībām, izskatīt jautājumu par to, kā paredzēt iespēju organizēt vēlēšanu procesu novērošanu Vidusjūras reģiona valstīs un Tuvajos Austrumos;

29.

uzskata, ka galvenais risināmais uzdevums ir ES vēlēšanu novērošanas misijām sekojošie efektīvie un uz rezultātiem orientētie pasākumi, nošķirot tehniskos un politiskos pasākumus, šajā procesā visos līmeņos iesaistot visas ES iestādes un dalībvalstis;

30.

ierosina stingri pārbaudīt ES vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumu īstenošanu, jo īpaši gadījumos, kad netiek sniegta palīdzība vēlēšanās;

31.

aicina visas ES iestādes, jo īpaši Padomi un dalībvalstu valdības ietvert ES vēlēšanu novērošanas misiju secinājumus un ieteikumus politiskajos dialogos ar iesaistītajām valstīm, kā arī demaršos, deklarācijās, rezolūcijās un paziņojumos;

32.

aicina jo īpaši Komisiju iekļaut ES vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumus visos rīcības plānos attiecībā uz Eiropas kaimiņattiecību politikas partnervalstīm, uz kurām ir nosūtītas ES vēlēšanu novērošanas misijas;

33.

aicina Komisiju pastāvīgi un pilnīgi izmantot šos ieteikumus, kad tā izstrādā valsts stratēģijas dokumentus vai gada rīcības programmas, kas saistītas ar Eiropas Attīstības fondu un ES ārējiem finanšu instrumentiem, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (15), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Regulu (EK) Nr. 1638/2006, ar ko paredz vispārējos noteikumus Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta izveidošanai (16);

34.

no vienas puses, nosoda pagātnē īstenoto praksi, kuras pamatā ir pieeja “turpināt ierastās attiecības” ar valstīm, kuru vēlēšanu procesus ES vēlēšanu novērošanas misijas ir nopietni kritizējušas, un, no otras puses, pauž nožēlu, ka ES ne vienmēr atzīst par likumīgām demokrātiski notikušas vēlēšanas, un uzskata, ka šīs nesaskaņas vājina trauslo demokrātijas ideju un ES tēlu šajās valstīs;

35.

aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt katras ES vēlēšanu novērošanas misijas rezultātus, ielāgot no tiem gūto mācību un nobeiguma ziņojumos skaidri norādīt metodoloģiskos ierobežojumus katrai ES vēlēšanu novērošanas misijai; turklāt aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka ES vēlēšanu novērošanas misiju demokrātiskie sasniegumi (metodoloģija, tehniskā prakse, budžeta līdzekļi, vēlēšanu struktūras u. c.) netiek apšaubīti vai aizmirsti pēc vēlēšanu procesa beigām;

36.

aicina Komisiju izpētīt specializētu novērošanas misiju izvēršanas iespējamību, lai sekotu vēlēšanu procesa dažiem svarīgiem aspektiem, piemēram, vēlēšanu tiesību aktu projektiem, vēlētāju reģistrācijai un pēcvēlēšanu sūdzībām un iesniegumiem, ko dažos gadījumos ES vēlēšanu novērošanas misijas neaplūko vispusīgi;

37.

ierosina sākt politisku dialogu gadījumos, kad netiek īstenoti ES vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumi;

38.

saskaņā ar iepriekšminēto punktu ierosina Eiropas Parlamentam piedalīties tāda jauna parlamenta atklāšanā, kura vēlēšanas ir tikušas novērotas, un stiprināt sadarbību ar šādu tikko ievēlētu parlamentu;

39.

iesaka izstrādāt īpašu stratēģiju jauno demokrātiski ievēlēto parlamentu atbalstam, lai tādējādi nodrošinātu demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldes ilgstošu nostiprināšanos;

40.

šajā nolūkā ierosina, lai Parlaments izpētītu jaunievēlēto parlamentu darbības atbalsta veidus un instrumentus, īpašu uzmanību pievēršot jaunattīstības valstīm;

41.

iesaka Komisijai ieviest citus mehānismus vēlēšanu procesa uzraudzīšanai tajos gadījumos, kad pilntiesīgas ES vēlēšanu novērošanas misijas nosūtīšana nav iespējama; aicina Padomi un Komisiju sagatavoties, lai izdarītu spēcīgus un laicīgus publiskus paziņojumus saistībā ar vēlēšanām šādos apstākļos;

42.

uzskata, ka attiecībā uz tehniskajiem papildpasākumiem palīdzība vēlēšanās nozīmē nepieciešamās ilgtermiņa stratēģiskās saistības visā vēlēšanu cikla laikā, kas vislabāk mijiedarbojas ar ES vēlēšanu novērošanas misiju, kā arī uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš vēlēšanu administratīvās iestādes neatkarības un likumības pastiprināšanai, kā arī pastāvīgas, bet ne ad hoc vēlēšanu komisijas izveides atbalstīšanai;

43.

uzsver, ka Parlaments kā demokrātiski vēlēta Eiropas iestāde, ieņems īpašu vietu ES vēlēšanu novērošanas misiju turpmāko politisko papildpasākumu nodrošināšanā un it īpaši parlamentu veiktspējas palielināšanā;

44.

aicina, ja vien tas iespējams, nopietni ņemt vērā pievienoto vērtību, kas piemīt apspriedēm, sadarbībai un pieredzes apmaiņai starp Parlamentu un ĀKK parlamentārajām delegācijām un misijām plašākā ES ārējās darbības kontekstā un saistībā ar citu valstu un starptautiskajām novērošanas misijām. ierosina izveidot darba grupas, lai ļautu Āfrikas Savienības partneriem, piedaloties jaunajā ES un Āfrikas stratēģijā, gūt labumu no zināšanām vēlēšanu novērošanā un pieredzes, tāpat kā ES ir guvusi labumu no ODIHR/EDSO darba metodēm un pieredzes;

45.

aicina izanalizēt apstākļus, kādos varētu organizēt īstermiņa vienotas vēlēšanu novērošanas delegācijas ar ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārās asamblejas un Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārā asamblejas kolēģiem;

46.

iesaka regulāri organizēt kopējas ĀKK un ES novēršanas misijas, ja vēlēšanas notiek ES;

47.

uzskata, ka elektroniskajai balsošanai jau ir ārkārtīgi būtiska loma vēlēšanu procesos un ka tā arvien pieaugs, kas potenciāli radīs jauna veida vēlēšanu rezultātu viltošanu; mudina Komisiju veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu uzticamu šādu vēlēšanu novērošanu, un atbilstīgi apmācīt novērotājus šim mērķim;

48.

aicina Eiropas Parlamentu pieņemt gada ziņojumu par ES vēlēšanu novērošanas misijām;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam un Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārā asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, EDSO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam un Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja direktoram.

12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/38

A.

tā kā Eiropas Savienībai jāturpina par prioritāti izvirzīt uz noteikumiem balstītu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu, kura izveidota ar PTO palīdzību un kura piedāvā vislabāko perspektīvu taisnīgai un vienlīdzīgai starptautiskajai tirdzniecībai, izstrādājot atbilstošus noteikumus un nodrošinot atbilstību šiem noteikumiem;

B.

tā kā veiksmīga, līdzsvarota Dohas Attīstības programmas noslēgšana sniedz vislielākās cerības palīdzēt jaunattīstības valstu integrācijai starptautiskajā tirdzniecības sistēmā;

C.

tā kā reģionu tirdzniecības nolīgumi var papildināt daudzpusējo sistēmu, veicinot integrāciju un pievēršoties tiem jautājumiem, par kuriem pašlaik ir grūti panākt daudzpusēju nolīgumu;

D.

tā kā ASEAN, ja to uzskata par vienu organizāciju, varētu būt ES piektais lielākais tirdzniecības partneris un ES varētu būt ASEAN otrais lielākais tirdzniecības partneris un galvenais ieguldītājs reģionā;

E.

tā kā ASEAN ir ārkārtīgi neviendabīgs reģions, jo trīs no tā dalībvalstīm pieder pie vismazāk attīstītajām valstīm, kamēr citu šā reģiona valstu ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir augstāki nekā daudzās ES dalībvalstīs;

F.

tā kā ASEAN valstīm ir atšķirīgi ekonomikas profili un šīm atšķirībām būs liela nozīme ES un ASEAN brīvās tirdzniecības nolīguma sagatavošanā;

G.

tā kā pētījumi liecina, ka ES un ASEAN nolīgums varētu radīt nozīmīgus ekonomiskos ieguvumus abām pusēm, bet varētu būt nepieciešami papildu pasākumi, lai veicinātu vienlīdzīgu šādu ienākumu sadali;

H.

tā kā partnerības un sadarbības nolīgums, kurš ietver īstenojamos cilvēktiesību nosacījumus, ir priekšnoteikums, lai ES noslēgtu brīvās tirdzniecības nolīgumu ar jebkuru valsti;

I.

tā kā adekvāta un abpusēja piekļuve ES un ASEAN tirgiem, pilnībā respektējot ASEAN valstu, jo sevišķi visnabadzīgāko vismazāk attīstīto valstu atšķirīgos ekonomikas stāvokļus, palielinās preču un pakalpojumu plūsmu un sekmēs inovāciju, kā arī veicinās abu pušu ekonomikas izaugsmi;

J.

tā kā pienācīgi jāņem vērā intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp ģeogrāfisko norāžu un izcelsmes vietu nosaukumu, efektīva aizsardzība, vienlaikus atbalstot zāļu pieejamību un tehnoloģiju pārnesi, īpaši ilgtspējīgas attīstības jomā un cīņā pret klimata pārmaiņām,

1.

uzskata, ka vērienīgais ES un ASEAN nolīgums dos lielu ieguvumu abām pusēm, un, lai gan augstas kvalitātes nolīgums ir svarīgāks par ātru grafiku, tomēr pauž bažas par sarunu lēno gaitu; uzsver, ka ES uzņēmējdarbībā ir svarīgi sasniegt konkrētu rezultātu, uzlabojot piekļuvi tirgum;

2.

uzskata, ka veiksmīga Dohas Attīstības programma turpina būt ES tirdzniecības prioritāte, un vēlas, lai to papildina sarunas ar ASEAN; uzskata, ka piedāvātajam brīvās tirdzniecības nolīgumam pilnībā jāatbilst PTO noteikumiem;

3.

aicina abas puses sarunās galveno uzmanību pievērst vajadzībai nostabilizēt preču cenas, īpaši pārtikas cenas, un ļoti piesardzīgi risināt jautājumu par agrodegvielu;

4.

uzskata, ka starpreģionu nolīgumi var būt veiksmīgs papildinājums daudzpusējai sistēmai ar nosacījumu, ka tie ir plaši un tālejoši un neaprobežojas tikai ar tarifu samazināšanu, kā arī attiecas uz tirdzniecības kvalitatīvajiem nosacījumiem, tostarp efektīviem noteikumiem par cilvēktiesībām, un uz sociālajiem un vides standartiem; uzskata, ja starpreģionu nolīgumi izrādītos nelietderīgi, būtu svarīgi, ka divpusējām sarunām ir kopēja sistēma ar ietvertu vienošanos un atšķirīgiem pārējas periodiem;

5.

uzsver, ka turpmākā rūpniecības izaugsme Eiropas Savienībā ir atkarīga no atvērtības ārējai tirdzniecībai un ieguldījumiem, kurus regulē taisnīgi noteikumi;

6.

pauž nožēlu, ka ES un ASEAN augsta līmeņa sanāksmē, kas notika 2007. gada novembrī Singapūrā, daži noteikumi attiecībā uz praksi un ētiku uzņēmējdarbībā netika aplūkoti padziļināti, tādējādi mazinot ES ieguldījumu apmēru ASEAN valstīs;

7.

uzsver, ka ir būtiski palielināt reģionu ekonomisko integrāciju starp ASEAN valstīm un aicina Komisiju sniegt tehnisko palīdzību un turpmāku iespējamo atbalstu, lai sekmētu integrāciju;

8.

mudina puses pakāpeniski samazināt vai novērst šķēršļus tirdzniecībai ar precēm un pakalpojumiem, vienlaikus ņemot vērā atšķirīgos ekonomiskos apstākļus ASEAN reģionā un nepieciešamību nodrošināt universālus, pieejamus un ilgtspējīgus sabiedriskos pakalpojumus par visiem pieejamu cenu un augstiem kvalitātes standartiem;

9.

mudina Komisiju ES un ASEAN nolīgumā nodrošināt pārredzamību un efektīvus noteikumus publiskajiem iepirkumiem, konkurencei un ieguldījumiem, intelektuālā īpašuma tiesībām, valsts atbalstam un citām subsīdijām; uzsver pakalpojumu nozīmīgumu ES un ASEAN tirdzniecības attiecībās;

10.

uzsver, ka nolīgumam ar ASEAN valstīm jānodrošina:

11.

uzskata, ka jautājums par ārpustarifu šķēršļiem ir ne mazāk nozīmīgs kā jautājums par tarifu samazināšanu, un jo īpaši pauž bažas par uzņēmējdarbības pakalpojumu ierobežojumiem, kur nepamatoto ierobežojumu samazināšana varētu radīt to, ka ASEAN uzņēmumiem būtu pieejamas zemākas izmaksas, daudz efektīvāki banku pakalpojumi, apdrošināšana un juridiskie pakalpojumi;

12.

uzsver intelektuālā īpašuma tiesību nozīmīgumu un aicina piešķirt prioritāti to efektīvai īstenošanai, jo īpaši dizainam, skaņu ierakstiem un citām kultūras precēm, kā arī ģeogrāfiskajām norādēm un izcelsmes vietu nosaukumiem; mudina Komisiju novērst šķēršļus neatkarīgi no valstu tiesībām reglamentēt nozares, piemēram, audiovizuālo nozari, kurām ir svarīga nozīme kultūras daudzveidības saglabāšanā;

13.

piešķir īpašu nozīmi cīņai pret viltotiem farmaceitiskiem līdzekļiem, kas rada negodīgu konkurenci un draudus patērētājiem; tajā pašā laikā uzsver, ka šajā nolīgumā nekas nevar radīt juridiskus vai praktiskus šķēršļus to elastīguma mehānismu pilnīgai izmantošanai, kuri noteikti deklarācijā, ar ko groza Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību aspektiem attiecībā uz tirdzniecību (TRIPS), un zāļu pieejamību, un aicina Komisijas sarunu dalībniekus pilnībā ņemt vērā tos punktus, kuri izklāstīti iepriekš minētajā 2007. gada 12. jūlija rezolūcijā par šo tematu;

14.

atgādina par ES saistībām atbalstīt Dohas deklarāciju un TRIPS elastīguma mehānismus attiecībā uz sabiedrības veselību un piekļuvi medikamentiem jaunattīstības valstīs; tāpēc aicina Komisiju neveikt nekādas darbības, kas varētu mazināt Taizemes valdības centienus nodrošināt piekļuvi medikamentiem visiem iedzīvotājiem;

15.

uzskata, ka tajos nolīguma aspektos, kas skar publiskos iepirkumus, jāņem vērā ASEAN dalībvalstu dažādais attīstības līmenis un jāievēro visu dalībnieku tiesības regulēt sabiedriskos pakalpojumus, jo īpaši tos, kuri saistīti ar pamatvajadzībām;

16.

uzskata, ka nolīgumam ir jāveicina labāka pārredzamība un atbildība attiecībā uz ieguldījumiem, ko izdara valsts ieguldījumu fondi;

17.

pauž bažas par sekām, ko rada augstākas rīsu cenas, jo īpaši attiecībā uz nabadzīgākām mājsaimniecībā rīsu importētājās ASEAN valstīs;

18.

uzskata par nepieciešamu sīki iztirzāt zvejniecības nozari, jo sevišķi tunzivju nozari, ņemot vērā būtisko sociālekonomisko ietekmi, ko uz šo jutīgo nozari varētu radīt pilnīga un tūlītēja tarifu liberalizācija, kā to atzinusi Komisija šīs nozares pētījumā, ko veica saskaņā ar Parlamenta pieprasījumu;

19.

uzsver higiēnas un veselības prasību ievērošanas nozīmību zvejniecībā; mudina Komisiju nodrošināt nepieciešamo tehnisko palīdzību, lai ASEAN zivsaimniecības nozares panāktu šos mērķus;

20.

mudina reģionu ekonomisko sadarbību paplašināt līdz makroekonomikas jomai, iekļaujot sadarbību nodokļu un statistikas jautājumos, starptautisku revīzijas un uzskaites standartu, kā arī korupcijas un nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas apkarošanas pasākumu pieņemšanu;

21.

aicina ES un ASEAN stiprināt sadarbību cīņā pret cilvēku tirdzniecību, sekstūrismu un viltošanu; atzinīgi vērtē ASEAN dalībnieku ieguldījumu narkotiku apkarošanā, aicinot viņus aizstāvēt ANO nāvessoda moratoriju; atzinīgi vērtē nāvessoda atcelšanu Filipīnās;

22.

aicina ES un ASEAN stiprināt sadarbību sabiedrības veselības jomā un jo sevišķi cīņā pret AIDS, SARS un putnu gripu, risināt klimata pārmaiņu, ka arī pārtikas nekaitīguma jautājumus;

23.

uzskata, ka Eiropas Savienības konkurētspēja ar ASEAN valstīm ir atkarīga no uzlabotas izglītības, apmācības un pētniecības Eiropas Savienībā, kā arī no novatorisku produktu un pakalpojumu izveides;

24.

uzskata, ka tirdzniecības, ieguldījumu, kā arī zinātniskajos un pētnieciskajos nolīgumos būtu jārisina konkrētu nozaru specifiski jautājumi, piemēram:

25.

iesaka, ka jebkādai Eiropas Savienības enerģētikas politikai attiecībā uz ASEAN valstīm jābūt virzītai uz:

26.

atzinīgi vērtētu kopīgus pētniecības projektus, kurus īstenotu Eiropas Savienības un ASEAN valstu pētniecības iestādes, un mudina Komisiju veikt pasākumus šādu projektu veicināšanai;

27.

atgādina par nepieciešamību aizsargāt Eiropas Savienības rūpniecību pret eksportētāju no ASEAN valstīm dempingu un nepieļaut šādu dempingu ar agrīnu intervenci no Eiropas Savienības tirdzniecības sarunu dalībnieku puses;

28.

uzsver, ka jebkuros grafikos par tarifu samazinājumiem pilnībā jāņem vērā ASEAN dalībvalstu atšķirīgais ekonomiskais stāvoklis;

29.

zskata, ka trūcīgākajām ASEAN dalībvalstīm, kas nav vismazāk attīstītās valstis, ir jāgūst labums no elastīguma, kas ir visumā līdzīgs tam, ko piedāvā ekonomiskās partnerības nolīgumi valstīm ar salīdzināmiem ienākumu līmeņiem;

30.

aicina Komisiju atbilstošā sarunu posmā uzaicināt Kambodžu un Laosu norādīt, vai tās vēlētos tikt iekļautas nolīgumā, un, ja atbilde būs apstiprinoša, censties saņemt Padomes piekrišanu atkārtotām sarunām, kas šo iekļaušanu padarītu par iespējamu;

31.

uzskata, ka pašreizējā situācija Birmā padara par neiespējamu iekļaut šo valsti nolīgumā;

32.

uzskata, ka problēmas atrisinājums banku pakalpojumu slepenībai Singapūrā, kas ir apstādinājusi partnerības un sadarbības nolīguma noslēgšanu, ir nozīmīgs, lai brīvās tirdzniecības nolīgumam starp abiem reģioniem būtu nopietnas izredzes;

33.

uzskata tālejošu ilgtspējīgas attīstības sadaļu par jebkura nolīguma neatņemamu sastāvdaļu un uzsver, ka nolīgumā ietverto standartu ieviešana ir būtiska; uzskata, ka tāpēc ir vajadzīgs, lai uz sadaļu attiektos strīdu izšķiršanas standartmehānisms;

34.

uzskata, ka nolīgumā jāietver saistošas sociālās un vides klauzulas, paredzot, ka puses apņemas ratificēt svarīgākās Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas un nodrošināt to efektīvu īstenošanu jo sevišķi attiecībā uz bērnu darbu un piespiedu darbu, kura izskaušana ir SDO būtisks uzdevums, kā norādīts tās ziņojumā “Bērnu darba novēršana: sasniedzams mērķis”, ko pirmoreiz publicēja 2006. gadā;

35.

aicina Komisiju apsvērt iespējas piedāvāt stimulus valstīm, kuras uzlabo darba standartus, lai nodrošinātu to, ka brīvās tirdzniecības nolīgumu izplatība nesamazina interesi pretendēt vispārējās tarifa preferenču sistēmas īpašajam veicināšanas režīmam (GSP+), tajā pašā laikā pētot iespējas ietvert klauzulu, ar ko ratificē ANO un SDO pamatkonvencijas par cilvēktiesībām un darba tiesībām, jo īpaši tās, kas attiecas uz bērnu darbu un piespiedu darbu;

36.

uzsver, ka līdz ar ES un ASEAN brīvās tirdzniecības nolīguma stāšanos spēkā nevajadzētu būt apdraudētām tām priekšrocībām, ko izmanto vismazāk attīstītās valstis attiecībā uz to produktu piekļuvi ES;

37.

uzskata, ka Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības forumam, ko veido pārstāvji no darba ņēmēju un darba devēju organizācijām, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, varētu būt nozīmīga loma, nodrošinot, lai vienlaikus ar plašāka tirgus atvēršanu tiktu paaugstināti vides un sociālie standarti;

38.

ierosina veidot mehānismu, kas dod iespēju atzītām darba ņēmēju un darba devēju organizācijām iesniegt pieprasījumus par pasākumiem, kurus veiktu noteiktā laikposmā un kuri rosinātu papildu pasākumus un noteikumu pārskatīšanu, lai vērstos pret darba ņēmēju tiesību pārkāpumiem;

39.

gaida ietekmes uz ilgtspējību novērtējuma topošās publikācijas, kurām jābūt pieejamām laikus, lai varētu notikt plaša sabiedriskā apspriešana un lai ietekmes uz ilgtspējību novērtējuma rezultāti varētu ietekmēt sarunu iznākumu, jo īpaši attiecībā uz pasākumiem, kas varētu būt nepieciešami, lai samazinātu negatīvo ietekmi uz atsevišķām grupām vai nozarēm;

40.

uzskata, ka šajā ietekmes uz ilgtspējību novērtējumā īpaša uzmanība jāpievērš tirdzniecības liberalizācijas ietekmei uz dzimumu līdztiesību, jo īpaši tādās nozarēs kā lauksaimniecība, tekstilpreces un eksportējamo produktu pārstrāde;

41.

aicina Komisiju un ASEAN valstu pārstāvjus pievērst īpašu uzmanību nolīguma ietekmei uz reģiona sīkzemniekiem un nodrošināt, lai ģimenes saimniecības un ilgtspējīga lauksaimniecība nostiprinātos, nevis pavājinātos;

42.

atbalsta pasākumus, lai cīnītos pret mežu izciršanu un aizsargātu un vairotu tropiskos mežus, jo tiem ir liela nozīme cīņā ar klimata pārmaiņām, kā arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā; tādēļ uzskata, ka partnerības un sadarbības nolīgumam vienīgi jāveicina videi nekaitīgas biodegvielas tirdzniecība un ka jāpalīdz ASEAN valstīm to pūliņos novērst nelegālo mežu izciršanu;

43.

aicina sarunu partnerus nodrošināt, ka nolīgums ietver mehānismus, kas nodrošina pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu tradicionālās un paražu tiesības izmantot viņu mežus, īstenojot mežu apsaimniekošanas un licencēšanas shēmas, un paaugstināt valstu parlamentu un pilsonisko sabiedrību, tai skaitā vietējo kopienu un pamatiedzīvotāju, spēju piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz dabas resursu saglabāšanu, izmantošanu un apsaimniekošanu, kā arī norobežot un aizsargāt viņu tiesības uz zemi;

44.

uzskata, ka gan videi nekaitīgiem ražojumiem, gan “godīgas tirdzniecības” precēm tarifi ir jāpazemina ātrāk nekā citām precēm, un ir jānodrošina to agrīna piekļuve ES tirgum; aicina Komisiju apsvērt muitas nomenklatūras atjaunināšanu, lai ņemtu vērā šīs īpašās preces;

45.

atzīst ASEAN pieaugošo lomu, nostiprinot reģiona stabilitāti un labklājību; atzinīgi vērtē ES un ASEAN attiecību atsākšanu 2007. gadā Singapūras augstākā līmeņa sanāksmē; uzskata, ka ES un ASEAN, kas abas sniegušas ieguldījumu reģionu integrācijā, ir liels sadarbības potenciāls;

46.

norāda, ka pasākumi ekonomisko un tirdzniecības attiecību paātrināšanai starp ES un ASEAN palīdzēs nostiprināt šo abu reģionu vispārējās attiecības un veicinās turpmākus sasniegumus politiskās sadarbības un drošības, demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanas jomā, kā arī turpmākus sasniegumus enerģijas/klimata pārmaiņu un vides jomā, kā arī sociālajā un kultūras jomā un saistībā ar sadarbību un attīstību;

47.

atzinīgi vērtē ASEAN integrācijas virzību un ASEAN hartas parakstīšanu un cer, ka tās noteikumi stāsies spēkā pēc iespējas ātrāk;

48.

atgādina, ka cilvēktiesības un demokrātija ir ES pamatvērtības un prasa, lai tās tiktu pilnībā iekļautas sarunās ar ASEAN, jo īpaši partnerības un sadarbības nolīgumos; atkārtoti uzsver, ka Parlaments lielu nozīmi piešķir politiskajām un cilvēktiesību reformām, un atzinīgi vērtē ar ASEAN hartu izveidoto Cilvēktiesību iestādi, kā arī tajā skaidri izteiktās saistības attiecībā uz demokrātijas stiprināšanu, labas pārvaldības un tiesiskuma sekmēšanu, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību; tāpēc pauž cerību, ka ASEAN spēj sniegt konstruktīvu ieguldījumu, lai sekmētu šo vērtību ievērošanu reģionā;

49.

atzinīgi vērtē vēlēšanas Taizemē, atjaunojot demokrātiju; prasa sākt uzticamu demokrātijas procesu un panākt nacionālo izlīgumu Birmā, kurā pilnībā jāiesaista opozīcija un etniskās grupas, un prasa nekavējoties atbrīvot Aung San Suu Kyi un visus politiskos ieslodzītos, kā arī normalizēt politisko partiju darbību; atbalsta ANO un ES īpašo pārstāvju darbu; prasa Padomei saglabāt ierobežojošos pasākumus attiecībā uz Birmas valdību, uzmanīgi sekot situācijai un, ja notikumu attīstība valstī to prasa, pārskatīt šos pasākumus; prasa ASEAN dalībniekiem, kā arī Ķīnai un Indijai izdarīt spiedienu uz Birmu;

50.

uzsver pašreizējās sadarbības nozīmi pretterorisma un krīžu/katastrofu pārvaldībā un atzinīgi vērtē neseno sadarbību Ačehas novērošanas misijā;

51.

lai veicinātu labu pārvaldību, pārredzamību un tiesiskumu Parlaments vēlas, lai dalībvalstis un Komisija iesaistītos tajos gadījumos, kad ir skaidri tiesiskie pierādījumi, ka ASEAN valstu amatpersonas ir iesaistītas korupcijas gadījumos saistībā ar dabas resursiem; prasa Komisijai sniegt ziņojumu Parlamentam par visām darbībām, kuras tā veiks šajā sakarā;

52.

sagaida, ka Lisabonas līgums stāsies spēkā pirms sarunu noslēgšanas, tādējādi novēršot jebkādas šaubas par vajadzību pēc Parlamenta piekrišanas šādam nolīguma veidam; aicina Komisiju nodot sarunu mandātu plašākā Parlamenta rīcībā un regulāri apspriesties ar Parlamentu sarunu norises laikā, lai nodrošinātu, ka sarunu iznākums iegūst plašu atbalstu;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ASEAN valstu valdībām un parlamentiem un ASEAN ģenerālsekretāram.

12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/45

A.

tā kā Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) 2002. un 2004. gada ieteikumos par dziļjūras sugām norāda, ka vairums šo sugu atrodas ārpus bioloģiskā drošības limita; tā kā ES ir ievērojami samazinājusi zvejas intensitāti, kas mazāka PAR ICES ieteikumos pieprasīto; tā kā ir svarīgi precīzāki bioloģiskie pamatdati tādu kvotu noteikšanai, kas nodrošinātu ilgspējīgu zveju;

B.

tā kā dziļjūras zvejas flotēm trešo valstu teritorijā zonās, uz kurām attiecas reģionālo zivsaimniecības organizāciju (RZO) regulējums, kā arī nereglamentētās dziļjūras zonās ir jādarbojas racionāli un atbildīgi, ievērojot ANO Jūras tiesību konvenciju, ANO nolīgumu par šajā konvencijā paredzēto noteikumu īstenošanu saistībā ar transzonālo un tālu migrējošo zivju krājumiem, kā arī Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas izstrādāto Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu; un tā kā saskaņā ar ANO Nolīgumu par zivju krājumiem un ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas rīcības kodeksu ir jāpiemēro tālredzības princips;

C.

tā kā 2002. gada Johannesburgas augstākā līmeņa sanāksmē ES apņēmās nodrošināt pasaules zvejas ilgtspējību un uzturēt vai atjaunot krājumus, pirmām kārtām pārzvejotos krājumus maksimālā ilgtspējīgā daudzumā, ja iespējams, līdz 2015. gadam;

D.

tā kā jūras vides aizsardzību un ilgtspējīgu zveju būs iespējams efektīvi nodrošināt tikai ar visu iesaistīto valstu piekrišanu un sadarbību;

E.

tā kā sistemātiska ticamu datu vākšana ir zivju krājumu novērtēšanas un zinātnisku atzinumu izstrādes pamats un tādēļ tai ir ļoti būtiska nozīme kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) īstenošanā, un tā kā Komisija savā iepriekšminētajā paziņojumā konstatē datu nepietiekamību zinātniskai dziļjūras zivju krājumu novērtēšanai, kā arī nevienprātību attiecībā uz dziļjūras ūdeņu definējumu;

F.

tā kā Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevēja komiteja 2007. gada aprīlī publicēja ziņojumu par zinātnisko ziņojumu iesniegšanas grafika maiņu un par to kvalitātes uzlabošanu;

G.

tā kā ir nepieciešami atbilstīgi sociāli ekonomiski pasākumi, lai zvejniekiem varētu kompensēt izmaksas, kas rodas, samazinoties zvejas darbībai, ievērojot krājumu atjaunošanas plānu;

H.

tā kā 2006. gada 14. novembra rezolūcijā par jūras vides aizsardzības un saglabāšanas tematisko stratēģiju (1) tika aizstāvēti vairāki pasākumi, lai veicinātu ilgtspējīgu jūras izmantošanu un jūras ekosistēmu saglabāšanu,

1.

atzinīgi vērtē Kopienas flotes cenšanos īstenot ilgtspējīgu zvejniecības politiku, tomēr konstatē, ka Komisijas paziņojumā aprakstītais stāvoklis zināmā mērā neatbilst realitātei;

2.

uzskata, ka pirms jaunu pārvaldības pasākumu pieņemšanas būtu jāanalizē, kāpēc nav piemēroti pašreizējie pasākumi, kā arī cēloņi, kādēļ dalībvalstis neievēro saistības vai ievēro ar kavēšanos, izmantojot citus paņēmienus, tādējādi padarot sarežģītāku zveju ietekmējošo faktoru analīzi;

3.

brīdina, ka nepārtraukta tiesību aktu grozīšana un jaunu priekšlikumu ierosināšana pirms pastāvošo noteikumu īstenošanas un iegūtās informācijas atbilstīgas apstrādes grauj KZP ticamību un pastāvošie intensitātes ierobežojumi dažām sugām ir vairāk piemēroti nekā citām;

4.

piekrīt Komisijai, ka sistemātiska ticamu datu vākšana ir zivju krājumu novērtēšanas un zinātnisku atzinumu izstrādes pamats; aicina Komisiju, dalībvalstis un zvejniecības nozari novērst pastāvošos trūkumus, lai būtu iespējams piemērot zvejas intensitātes kontroles pasākumus katrai zvejas nozarei un atzīt, ka lielākā daļa dziļjūras zvejas ir jauktu sugu zveja;

5.

norāda Komisijai, ka ir jāpiemēro tālredzības princips un katras dziļjūras zivju sugas izmantošana ir jāuzrauga un kopējā pieļaujamā nozveja (TAC) ir jānosaka, balstoties uz precīziem zinātniskiem pētījumiem, kaut arī kopējā pieļaujamā nozveja (TAC) un zvejas intensitātes ierobežojumi šajās zvejas jomās ir pieņemti brīvi, jo nav pieejama pietiekama bioloģiskā informācija;

6.

norāda, ka saskaņā ar Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002) par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (2) ir jāpiemēro 3. pantā definētā tālredzīgā pieeja, kura nozīmē, ka “atbilstošas zinātniskās informācijas neesamību nevar izmantot par iemeslu, lai atliktu tādu apsaimniekošanas pasākumu veikšanu, kuru mērķis ir saglabāt zvejojamās sugas, saistītās vai atkarīgās sugas un blakussugas, un to vidi, vai lai neveiktu tos”;

7.

uzsver nepieciešamību ieviest izmetumu aizliegumu dziļjūras zvejā, jo tas ļautu zinātniekiem precīzāk izpētīt sugu komplekso daudzveidību, no kurām liela daļa pēc izkraušanas nav izmantojamas pārtikā;

8.

uzskata, ka Komisijai līdz ar piezvejas samazināšanas un izmetumu novēršanas pasākumiem būtu jāregulē zvejas intensitātes līmenis attiecībā uz zvejotajām un nejauši noķertajām sugām, vienlaikus nostiprinot arī uzraudzības un kontroles procedūras;

9.

norāda, ka daudzas dziļjūras sugas tiek nozvejotas kā piezveja un tāpēc mudina Komisiju vairāk vērības pievērst zvejas intensitātes kontrolei, lai samazinātu piezveju; tomēr piezīmē, ka, ņemot vērā dziļjūras sugu zivju formu un izmēru, nav lietderīgi ierobežot linuma acu izmēru;

10.

aicina Komisiju īstenot dziļjūras zvejas sociāli ekonomisku novērtējumu, kā arī analizēt, kā to ietekmēs jaunais zvejas intensitātes samazinājums un pakāpeniskā to krājumu izsīkšana, no kuriem ir atkarīga zvejniecības nozare; uzskata, ka būtiski ir atrast līdzsvaru starp sociāli ekonomiskajām vajadzībām un vides ilgtspējību;

11.

uzsver, ka liela daļa šo krājumu tiek pārvaldīti starptautiskos ūdeņos un tāpēc pasākumi ir jāsaskaņo daudzās reģionālajās zivsaimniecības organizācijās, lai ņemtu vērā šajās zvejas jomās strādājošās flotes; uzskata, ka ES būtu jārūpējas par ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas Nr. 61/105 pilnīgu un efektīvu īstenošanu saistībā ar dziļjūras un grunts zveju starptautiskajos ūdeņos; ir pārliecināts, ka visi ierobežojumi ir jāpiemēro visu līgumslēdzēju pušu zvejniekiem, lai novērstu zaudējumus kādai no pusēm;

12.

ierosina aizliegt zveju tajos dziļjūras apgabalos, kuros patlaban vēl netiek zvejots, līdz tiks veikti pētījumi un sniegti zinātniski pierādījumi par to, ka ilgspējīga zveja var notikt, neapdraudot bioloģisko daudzveidību un neradot kaitējumu dzīvotnēm un ka ir izstrādāti atbilstīgi pārvaldības pasākumi;

13.

aicina Komisiju iesniegt jaunas zinātniskas informācijas vākšanas programmas, nepieciešamības gadījumā izmantojot pētniecības kuģus; ir pārliecināts, ka šajā nolūkā Komisija varētu iedvesmoties no Spānijas zvejas administrācijas sniegtā piemēra Ziemeļaustrumu Atlantijas Zvejniecības komisijas reglamentētajā zonā, ko tā guvusi, kartografējot Hatton Bank zonu, kurā zvejo dziļjūras zivju sugas un kurā pētījums bija vērsts uz zemūdens kalnu, auksto ūdeņu koraļļu un hidrotermālo plūsmu izvietojuma izzināšanu, lai noteiktu jutīgās zonas vietas, kurās darbojas zvejas flotes;

14.

piekrīt Komisijai, ka attiecībā uz šo zvejas veidu ir nepieciešams izmantot ekosistēmas pieeju, taču brīdina, ka šiem pasākumiem ir jāpiemīt minimumam ticamības un tos nedrīkst piemērot bez izņēmuma un tāpēc tie ir jāveic, pamatojoties uz ietekmes uz vidi novērtējumu, lai izvairītos no to zonu aizliegšanas, kurās nepastāv risks, bet grunts zvejai slēdzot zonas tur, kur ekosistēma ir trausla vai pastāv aizdomas par tās trauslumu, kā arī tur, kur krājumi atrodas ārpus bioloģiskā drošības limita; jūras dzīļu kartogrāfiskiem pētījumiem, ekosistēmu definējošo elementu mijiedarbības un okeānu dabas resursu pētījumiem ir jābūt prioritātei, ja ir mērķis, lai Eiropas jaunā jūras politika kļūtu par realitāti;

15.

atkārtoti apliecina, ka zvejnieki un viņu apvienības ir jāuzklausa un tām ir jāpiedalās jūras vides aizsardzības pasākumu izstrādē, resursu pārvaldībā un krājumu atjaunošanā;

16.

piekrīt Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevējai komitejai, ka ir jāatvēl vairāk cilvēkresursu un finansiālo resursu, lai analizētu biomasu un zvejas izraisīto mirstību visās zvejas jomās; uzskata, ka ir jāizstrādā skaidras stratēģiskās nostādnes, novēršot darba dublēšanos un sinerģijas trūkumu, lai nodrošinātu zinātnisko atzinumu pieņemamību visām pusēm;

17.

ir noraizējies par pašreizējo KZP regulu neefektivitāti un nepilnīgo īstenošanu; aicina Komisiju uzlabot uzraudzības un kontroles procedūras dalībvalstīs;

18.

uzsver, ka būtiski ir attīstīt jaunus paņēmienus, lai nodrošinātu kontroles un uzraudzības sistēmas darbību; aicina Komisiju turpināt kontroles paņēmienu izstrādi un šajā sakarā norāda iespēju izmantot elektroniskus kuģu žurnālus;

19.

uzsver, ka ir ļoti izdevīgi iekļaut aizsargājamo jūras teritoriju tīklu “Natura 2000” tīklā, un uzskata, ka šis risinājums pozitīvi ietekmēs pārmērīgi izmantotos zivju krājumus; mudina dalībvalstis izmantot visas iespējas, ko sniegtu “Natura 2000” tīkla jūras daļas;

20.

mudina Komisiju censties nodrošināt pašreizējo starptautisko dziļjūras zvejniecības nolīgumu īstenošanu un iespējamu uzlabošanu;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt kopīgas pamatnostādnes, veikt labākās prakses apmaiņu, uzlabot Kopienā pieejamo tehnoloģiju izmantošanu, iesaistīt ideju laboratorijas un NVO, lai labāk īstenotu nelegālās zvejas samazināšanas un nelegālā loma tirdzniecības izskaušanas pasākumus Eiropas tirgos;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt videi draudzīgākas zvejas metodes un nenodarīt kaitējamu videi un ekoloģiskai bioloģiskai daudzveidībai ar nevēlamu piezveju, vai traumējot citus dzīvos organismus;

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/48

A.

tā kā lobēšana Eiropas Parlamentā ir ievērojami pastiprinājusies, jo ir paplašinājušās Parlamenta pilnvaras;

B.

tā kā lobēšanas mērķis ir ietekmēt ne tikai politiku un normatīvus lēmumus, bet arī Kopienas līdzekļu piešķiršanu un pārraudzību, kā arī tiesību aktu izpildi;

C.

tā kā pēc Lisabona līguma gaidāmās ratificēšanas pastiprināsies Parlamenta kā likumdevēja nozīme un tas piedalīsies gandrīz visās parastās likumdošanas procedūras jomās, tādējādi piesaistot vēl vairāk lobētājus;

D.

tā kā interešu pārstāvjiem ir būtiska nozīme atklātās un daudzpusējās sarunās, kas veido demokrātiskas sistēmas pamatu, un tie ir svarīgs informācijas avots deputātiem, tiem pildot savas pilnvaras;

E.

tā kā lobētāju grupas lobē ne tikai deputātus, bet arī cenšas ietekmēt Parlamenta lēmumus, lobējot Parlamenta komiteju sekretariāta darbiniekus, politisko grupu personālu un deputātu palīgus;

F.

tā kā saskaņā ar aprēķiniem Briselē darbojas aptuveni 15 000 individuālu lobētāju un 2 500 lobētāju organizāciju;

G.

tā kā Komisija ir ierosinājusi saistībā ar Eiropas pārredzamības iniciatīvu ieviest kopēju reģistru par interešu pārstāvjiem ES iestādēs;

H.

tā kā Parlamentam kopš 1996. gada ir savs lobētāju reģistrs (3), kā arī rīcības kodekss (4), kurā noteikta prasība lobētājiem darboties saskaņā ar augstiem ētiskiem standartiem;

I.

tā kā Parlamentā pašreiz ir reģistrēti aptuveni 5 000 lobētāju;

J.

tā kā lobētāju grupās darbojas vietējās un valsts organizācijas, par kuru darbības regulēšanu atbild dalībvalstis,

1.

atzīst lobētāju grupu ietekmi uz ES lēmumu pieņemšanas procesu un tādēļ uzskata, ka Parlamenta deputātiem ir svarīgi zināt, kādas organizācijas lobētāju grupas pārstāv; uzsver, ka pārredzama un vienlīdzīga piekļuve visām ES iestādēm ir obligāts priekšnoteikums Eiropas Savienības leģitimitātei un pilsoņu uzticībai; uzsver, ka pārredzamība ir divpusējs process, kas nepieciešams gan pašu iestāžu, gan lobētāju darbībai; uzsver, ka lobētāju vienlīdzīga piekļuve ES iestādēm paplašina pašreizējo ES darbošanās pieredzi; uzskata, ka ir būtiski, lai pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem būtu piekļuve ES iestādēm, pirmkārt, Eiropas Parlamentam;

2.

uzskata, ka deputāti paši ir atbildīgi par saskaņotas informācijas saņemšanu; uzsver, ka deputātiem jābūt spējīgiem pieņemt politiskus lēmumus neatkarīgi no lobijiem;

3.

atzīst, ka jebkurš referents, kā viņam vai viņai tas šķiet atbilstīgi (pēc brīvprātības principa), var izmantot “pirkstu nospiedumu likumdošanā”, t. i., to interešu pārstāvju indikatīvu sarakstu (pievienotu Parlamenta ziņojumiem), ar kuriem notikušas apspriešanās un kuriem ir bijusi būtiska nozīme ziņojuma sagatavošanas laikā; uzskata, ka īpaši ieteicams ir pievienot šādu sarakstu normatīvajiem ziņojumiem; tomēr uzsver, ka Komisijai ir tikpat svarīgi pievienot tiesību aktu priekšlikumiem šādu “pirkstu nospiedumu likumdošanā”;

4.

uzskata, ka Parlamentam ir jāpieņem pilnībā neatkarīgs lēmums par to, cik lielā mērā tas ņems vērā pilsoniskās sabiedrības sniegtos ieteikumus;

5.

ņem vērā pašreizējos noteikumus, saskaņā ar kuriem deputātiem ir jādeklarē finanšu intereses; aicina Prezidiju, pamatojoties uz kvestoru priekšlikumu, izstrādāt plānu, kā turpmāk uzlabot Parlamenta noteikumu īstenošanu un pārraudzību, nosakot, ka deputātam ir jādeklarē jebkurš saņemtais atbalsts — finansiāla vai materiāla palīdzība vai pakalpojumi (5);

6.

ņem vērā pašreizējos noteikumus attiecībā uz sadarbības grupām, saskaņā ar kuriem tiek pieprasīts atklāt informāciju par finansēm; aicina ieviest turpmāku skaidrību attiecībā uz sadarbības grupām, t. i., publiskot reģistrēto un nereģistrēto sadarbības grupu sarakstu Parlamenta interneta vietnē, tostarp pilnīgu informāciju par ārējo atbalstu sadarbības grupu darbībām, kā arī paziņojumu par sadarbības grupas darbības vispārējiem mērķiem; tomēr uzsver, ka sadarbības grupas nekādā ziņā nevajadzētu uzskatīt par Parlamenta struktūrām;

7.

aicina Prezidiju, pamatojoties uz kvestoru priekšlikumu, rast iespēju ierobežot nesankcionētu piekļuvi tām Parlamenta ēku daļām, kurās atrodas deputātu darba telpas, jo publiska iekļūšana komiteju telpās ir jāierobežo tikai izņēmuma gadījumos;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu saistībā ar Eiropas pārredzamības iniciatīvu izveidot strukturētāku sistēmu interešu pārstāvju darbībai;

9.

atbalsta Komisijas lietotā termina “lobēšana” definīciju — “darbības, ko veic ar mērķi ietekmēt ES iestāžu politikas formulēšanas un lēmumu pieņemšanas procesus”; uzskata, ka šī definīcija atbilst Reglamenta 9. panta 4. punktam;

10.

uzskata, ka visas iesaistītās puses, uz kurām attiecas šī definīcija un kuras pastāvīgi ietekmē iestāžu darbu, tostarp sabiedrisko un privāto interešu pārstāvji, ir jāuzskata par lobētājiem un pret tām attiecīgi jāizturas — profesionāli lobētāji, uzņēmumu “iekšējie” lobētāji, nevalstiskas organizācijas, pētniecības iestādes, arodapvienības, arodbiedrības un darba devēju apvienības, kā arī peļņas un bezpeļņas organizācijas un juristi, ja viņu mērķis ir drīzāk ietekmēt politiku, nevis nodrošināt tiesisku palīdzību un aizstāvību tiesvedībā vai sniegt juridisku konsultāciju; tomēr uzsver, ka dalībvalstu reģioniem un pašvaldībām, kā arī politiskajām partijām dalībvalstu un Eiropas līmenī un tām iestādēm, kurām ir juridisks statuss saskaņā ar Līgumiem, nepiemēro šos noteikumus, ja tās darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajiem uzdevumiem un mērķiem;

11.

principā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot vienu centralizētu vietu, kur lobētāji var reģistrēties gan Komisijā, gan Parlamentā, un aicina Parlamentu, Komisiju un Padomi noslēgt iestāžu nolīgumu par kopēja obligātā reģistra izveidi (kā tas jau ir Parlamenta gadījumā), kas būtu piemērojams visām iestādēm un kurā tiktu iekļauta pilnīga informācija par finansēm, kopējs mehānisms izslēgšanai no reģistra un vispārējs ētikas kodekss; tomēr atgādina par Komisijas, Parlamenta un Padomes iestāžu būtiskajām atšķirībām; tādēļ saglabā tiesības novērtēt Komisijas priekšlikuma galīgo variantu un tikai tad pieņemt lēmumu, vai atbalstīt to vai ne;

12.

atgādina, ka to lobētāju skaits, kuriem ir piekļuve Parlamenta telpām, jānosaka saprātīgi; tādēļ ierosina izveidot sistēmu, ar ko saskaņā lobētājiem jāreģistrējas tikai vienreiz visās iestādēs un katra iestāde var lemt par caurlaižu piešķiršanu iekļuvei tās darba telpās, tādējādi nodrošinot Parlamentam iespēju joprojām noteikt, ka katrai organizācijai/uzņēmumam var piešķirt ne vairāk par četrām caurlaidēm;

13.

aicina Parlamentu, Komisiju un Padomi savstarpēji atzīt to atsevišķos reģistrus, ja nav panākta vienošanās par kopēju reģistru; ierosina — kamēr iestādes nav vienojušās par kopēju reģistru, katras iestādes elektroniskajā reģistrā iekļauj saites uz citu iestāžu reģistriem, lai varētu salīdzināt lobētāju sniegto informāciju; aicina ģenerālsekretāru pārcelt Parlamenta sarakstu, kurā minēti akreditēti interešu grupu pārstāvji, uz vieglāk pieejamu vietu Parlamenta interneta vietnē;

14.

ierosina nekavējoties izveidot apvienoto darba grupu, kurā darbotos Padomes pārstāvji, Komisijas locekļi un Priekšsēdētāju konferences iecelti Parlamenta pārstāvji, lai līdz 2008. gada beigām apsvērtu, kā izveidot kopēju reģistru visiem lobētājiem, kuri vēlas saņemt atļauju apmeklēt Padomi, Komisiju vai Parlamentu, un kā izstrādāt vispārēju rīcības kodeksu; uzdod tā ģenerālsekretāram veikt attiecīgos pasākumus;

15.

mudina Padomi pievienoties paredzētajam kopējam reģistram; uzskata, ka ir rūpīgi jāizvērtē lobiju darbības attiecībā uz Padomes sekretariātu koplēmumu jautājumu kontekstā;

16.

norāda uz Komisijas lēmumu sākt ar brīvprātīgo reģistrāciju un pēc gada novērtēt sistēmas darbību, taču pauž bažas, vai pilnīgi brīvprātīga sistēma nodrošinās, ka mazāk atbildīgi lobētāji ievēro reģistrēšanās prasības; aicina minētās trīs iestādes ne vēlāk kā trīs gadus pēc kopējā reģistra izveides pārskatīt noteikumus, kas regulē lobētāju darbību, lai noteiktu, vai ar jauno sistēmu ir panākta vajadzīgā lobiju darbības pārredzamība; apzinās obligātas reģistrēšanās juridisko pamatu, ko nodrošina Lisabonas līgums, un pauž vēlmi saskaņā ar iestāžu nolīgumu pa to laiku sadarboties ar iestādēm, pamatojoties uz pašreizējiem reģistiem; uzskata, ka lobētājiem, kas vēlas pastāvīgi apmeklēt ES iestādes, ir obligāti jāreģistrējas, kā tas jau notiek Parlamentā;

17.

uzskata — tā kā lobēšanas darbības laika gaitā turpina attīstīties, jebkuriem noteikumiem, kas regulē šādas darbības, jābūt pietiekami elastīgiem, lai ātri piemērotos pārmaiņām;

18.

norāda uz Komisijas izstrādāto rīcības kodeksa projektu attiecībā uz interešu pārstāvjiem; atgādina Komisijai, ka Parlamentam kopš desmit gadiem jau ir šāds rīcības kodekss, un prasa Komisijai risināt sarunas ar Parlamentu par kopēju noteikumu izveidi; uzskata, ka jebkuram kodeksam ir jāietver noteikumi par stingru lobētāju rīcības pārraudzību; uzsver, ka sankcijas ir jāpiemēro lobētājiem, kuri ir pārkāpuši rīcības kodeksu; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekami resursi (personāls un finansējums) reģistrā iekļautās informācijas pārbaudei; uzskata, ka attiecībā uz Komisijas reģistru kā sankcijas varētu izmantot reģistrācijas atlikšanu un nopietnāku pārkāpumu gadījumos svītrošanu no reģistra; uzskata — tiklīdz ir izveidots kopējs reģistrs, lobētājam pārkāpuma gadījumā ir jāpiemēro sankcijas attiecībā uz piekļuvi visām iestādēm, uz kurām attiecas minētais reģistrs;

19.

uzsver, ka šim reģistram ir jāatbilst lietotāja vajadzībām un jābūt viegli pieejamam internetā — ir jānodrošina sabiedrībai iespēja vienkāršā veidā atrast un meklēt vajadzīgo informāciju reģistrā, un tajā jānorāda ne tikai lobēšanas organizāciju nosaukumi, bet arī individuālo lobētāju vārdi;

20.

uzsver, ka reģistrā jābūt atsevišķām kategorijām, kurās lobētājus iedala pēc pārstāvēto interešu veida (piemēram, profesionālās apvienības, uzņēmuma pārstāvji, arodapvienības, darba devēju apvienības, juristu biroji, NVO utt.);

21.

atbalsta Komisijas lēmumu piemērot prasību pēc informācijas par reģistrēto interešu pārstāvju finansēm pēc šādiem kritērijiem:

22.

uzsver, ka prasība sniegt informāciju par finansēm ir vienādi jāattiecina uz visiem reģistrētajiem interešu pārstāvjiem;

23.

lūdz iepriekšminētajai apvienotajai darba grupai ierosināt īpašus kritērijus, kas ietvertu prasību atklāt informāciju par finansēm, piemēram, norādes par lobēšanas izdevumiem atbilstīgos lielumos (precīzas summas nebūtu vajadzīgas);

24.

aicina atbildīgo komiteju sagatavot visus nepieciešamos grozījumus Parlamenta Reglamentā;

25.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/51

A.

tā kā sportam ir integrējoša loma, un tas var veicināt sociālo kohēziju, kā arī reģionu iekšējo kohēziju;

B.

tā kā Eiropas sports ir Eiropas identitātes, Eiropas kultūras un pilsoniskuma neatņemama sastāvdaļa un tā kā Eiropas sports ir balstīts uz miljoniem sportistu, brīvprātīgo un līdzjutēju, kuri iesaistījušies daudzos sporta klubos un federācijās, radot plašu kustību, kas palīdzējusi izveidoties daudzām izcilām sportistēm, sportistiem un sporta komandām un kas padarījusi sportu par augstu vērtētu aspektu mūsu sabiedrībā, kurā sporta notikumi ir ārkārtīgi populāri;

C.

tā kā sportam ir ļoti svarīga loma Eiropas sabiedrības dzīvē, bet dažos sacensību sporta veidos nākas saskarties ar jaunu apdraudējumu un problēmām, piemēram, komerciālu spiedienu, gados jaunu spēlētāju un sportistu ekspluatāciju, dopingu, rasismu, vardarbību, iepriekšēju vienošanos par spēļu iznākumu, korupciju, negodīgām derībām un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

D.

tā kā sportam kā sociālās iekļaušanas un integrācijas instrumentam ir īpaša loma sabiedrībā un tā kā sports ir svarīgs instruments starpkultūru dialoga veicināšanā un sniedz izcilu ieguldījumu tādu svarīgu sabiedrības, kultūras un izglītības vērtību kā godīgums, iecietība un savstarpēja cieņa, solidaritāte, noteikumu ievērošana, komandas gars un pašdisciplīna attīstībā un veicināšanā; tā kā sportam Eiropas sabiedrībā ir īpaši liela nozīme attiecībā uz veselības, izglītības, sociālās integrācijas un kultūras vērtībām, pateicoties tam, ka sporta organizācijas ir veidotas saskaņā ar brīvprātības principiem;

E.

tā kā saskaņā ar EK līguma 149. pantu, kurā grozījumi izdarīti ar Lisabonas līgumu, ES darbības mērķis ir attīstīt Eiropas sporta dimensiju, veicinot līdzdalību sporta sacensībās un to atvērtību, un sadarbību starp organizācijām, kas ir atbildīgas par sportu, kā arī aizsargājot sportistu, jo īpaši visjaunāko sportistu, fizisko un morālo neaizskaramību; tā kā ar darbību ES līmenī vajadzētu papildināt citu dalībnieku veiktās darbības, nemainot pastāvošo kompetenču sadalījumu;

F.

tā kā, ņemot vērā Lisabonas līguma ratifikāciju un tā 149. pantu, sporta lomai Eiropā jādod stratēģiska virzība, precizējot Kopienas tiesību aktu piemērošanu sportam; tā kā no sporta organizāciju viedokļa individuāla pieeja katrā atsevišķā gadījumā, kad tiek risināti specifiski sporta jautājumu, ir neapmierinoša, jo nemazinās pastāvošo juridisko nenoteiktību, un tā kā ES līmenī ir jāveic turpmākas ar sportu saistītas darbības, vienlaicīgi ievērojot sporta organizāciju autonomiju, savdabību un pašpārvaldi;

G.

tā kā Lisabonas līguma 149. pantā Kopiena tiek aicināta sekmēt taisnīgumu un atklātību sporta sacensībās un tā kā, piemērojot konkurences noteikumus sportam, palielinās atšķirības starp sporta klubiem, radot priekšrocības bagātākajiem un populārākajiem klubiem, kas tādējādi kaitē taisnīgai sporta sacensību norisei un tāpēc ir pretrunā ar iepriekš minētajā 149. pantā paredzēto mērķi;

H.

tā kā jāņem vērā sporta organizāciju un pārstāvju organizāciju, piemēram, tādu, kas nodarbojas ar profesionālu čempionātu organizēšanu, neatkarība, kā arī fakts, ka organizatoriskā atbildība galvenokārt gulstas uz sporta organizāciju valdēm un zināmā mērā uz dalībvalstīm un sociālajiem partneriem;

I.

tā kā aizvien pieaug profesionālā sporta nozīmīgums un tas palīdz palielināt sporta lomu sabiedrībā; tā kā uz profesionālo sportu attiecas konkurences tiesības un iekšējā tirgus noteikumi, jo tas ir uzskatāms par saimniecisku darbību;

J.

tā kā sports ietilpst ES tiesību aktu darbības jomā, īpaši ņemot vērā pārstāvības un līdzdalības demokrātijas principu Eiropas sporta institūciju lēmējiestādēs un EK līguma 13. pantu, ar kuru tiek aizliegta diskriminācija dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ; tā kā dažos gadījumos, ņemot vērā sporta specifiskās īpašības un būtiskas un savdabīgas iezīmes, to nevar pielīdzināt parastām saimnieciskām darbībām;

K.

tā kā brīvprātīgo darbības sporta sektorā stiprina sociālo kohēziju un integrāciju un veicina demokrātiju vietējā līmenī un pilsonisko aktivitāti, un tām ir arī netieša ekonomiska vērtība, jo bez brīvprātīgo dalības sporta aktivitātes maksātu daudz vairāk un izzustu daudzas ar sportu saistītas sociālās aktivitātes; tā kā ir nepieciešams veicināt brīvprātīgo sporta struktūru darbību un brīvprātīgos pakalpojumus sportā, ieviešot pasākumus, ar kuriem nodrošina brīvprātīgo pienācīgu aizsardzību un atzinīgi novērtē viņu lomu ekonomikas un sociālajā jomā;

L.

tā kā fizisku aktivitāšu trūkums veicina aptaukošanos un hroniskas patoloģijas, piemēram, sirds un asinsvadu slimības un diabētu, un tā rezultātā šis trūkums rada slogu dalībvalstu veselības aprūpes budžetam;

M.

tā kā pēdējo desmit gadu laikā fizisko nodarbību skaits gan pamatskolās, gan vidusskolās ir samazinājies un tā kā pastāv lielas atšķirības starp dažādās dalībvalstīs pieejamu sporta aprīkojumu un inventāru; tā kā sports paver jauniešiem labas iespējas piedalīties un sniegt personīgu ieguldījumu sabiedrībā un var palīdzēt pasargāt viņus no likumpārkāpumu izdarīšanas;

N.

tā kā dopinga lietošana ļoti negatīvi ietekmē pārskatāmas un godīgas sacensības un pakļauj sportistus un sportistes nevajadzīgai slodzei;

O.

tā kā 2003. gada Pasaules antidopinga kodekss ļāva izveidot skaidru standartu, lai nodrošinātu valstu tiesību aktu saskaņošanu visā pasaulē; tā kā Starptautiskās Antidopinga aģentūras centieni (SADA) tomēr ir galvenokārt vērsti uz augstākā līmeņa sportu;

P.

tā kā Eiropas Savienība gūtu priekšrocības no lielākas koordinācijas cīņā pret dopingu, jo īpaši, izveidojot kopējas nostājas ar SADA, UNESCO un Eiropas Padomi un iesaistoties informācijas un labas prakses apmaiņā ar valdībām, valstu antidopinga organizācijām un laboratorijām;

Q.

tā kā sportā joprojām nav vīriešu un sieviešu līdztiesības, kaut gan dzimumu līdztiesības jomā Eiropas mērogā ir gūti sasniegumi; tā kā jaunajiem un talantīgajiem sportistiem un sportistēm paredzētajām mācību programmām ir jābūt pieejamām visiem un nedrīkst pieļaut Eiropas pilsoņu un iedzīvotāju diskrimināciju viņu valstpiederības vai dzimuma dēļ;

R.

tā kā sportam ir jābūt pieejamam visiem iedzīvotājiem un ir jāizskata noteiktu iedzīvotāju grupu, piemēram, invalīdu, migrantu un mazāk nodrošinātu personu, īpašās vajadzības un tā kā attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi sportam dalībvalstīs, jo īpaši sportisti ar invaliditāti nedrīkst ciest no diskriminācijas salīdzinājumā ar sportistiem bez invaliditātes;

S.

tā kā sports ir domāts visiem Eiropas Savienības pilsoņiem neatkarīgi no viņu dzimuma, rases, vecuma, invaliditātes, reliģijas, nacionālās piederības, seksuālās orientācijas, sociālās vides vai finanšu resursiem; tā kā sports var būt sociālās iekļaušanas un integrācijas virzītājspēks un tā kā Parlaments un Komisija ir vairākkārt nosodījuši visas vardarbības, rasisma un ksenofobijas izpausmes;

T.

tā kā vardarbība sporta pasākumu laikā ir problēma, kurai joprojām nav rasts risinājums un kura var izpausties visdažādākajos veidos; tā kā lielāko sporta pasākumu laikā aktīvi notiek prostitūcija un sieviešu un bērnu tirdzniecība;

U.

tā kā saskaņā ar kādu pētījumu, par kura rezultātiem tika ziņots 2006. gadā Austrijas prezidentūras laikā, sports 2004. gadā bija radījis pievienoto vērtību 407 miljardu euro jeb 3,7 % apmērā no Eiropas Savienības iekšējā kopprodukta un radījis darbavietas 15 miljoniem cilvēku jeb 5,4 % no darbaspēka; tā kā sports tādējādi palīdz sasniegt Lisabonas mērķus izaugsmes un darba vietu izveides jomā un ir vietējās, reģionālās un lauku attīstības instruments un tā kā to var saistīt arī ar tūrisma attīstību, jo ar sportu tiek veicināta infrastruktūras modernizācija un jaunu partnerattiecību izveidošanās sporta un atpūtas centru finansēšanai;

V.

tā kā sporta sektoru aizvien vairāk apdraud digitālais pirātisms (un, jo īpaši sporta pasākumu neatļauta tiešraide un atkārtota pārraide), lai gan par šo problēmu ir maza izpratne;

W.

tā kā lielākā daļa no sporta aktivitātēm ir balstītas uz bezpeļņas principu un daudzām ir nepieciešams finansiāls atbalsts, lai nodrošinātu to pieejamību visiem; tā kā finansiālais atbalsts ir svarīgs tautas un visiem pieejamam sportam ar priekšnosacījumu, ka šāds finansiālais atbalsts atbilst Kopienas tiesību aktiem; tā kā organizētas sporta aktivitātes gandrīz visās dalībvalstīs ir balstītas uz īpašām bezpeļņas vietējā līmeņa pārvaldes struktūrām, kuras ir lielā mērā atkarīgas no brīvprātīgo iesaistes un kurām ir piešķirts īpaša veida juridiskas personas statuss, kas rada priekšnosacījumus virknei finansiālu un fiskālu priekšrocību;

X.

tā kā dalībvalstis nav skaidri definējušas sporta jēdzienu un tā kā tās nav nolēmušas, vai tas ir vispārēju interešu pakalpojums, kam būtu piešķiramas noteiktas finansiālas priekšrocības (piemēram, nodokļu atvieglojumi);

Y.

tā kā ziedojumu un valdības finansējuma apmērs mazinās un tā kā, lai spētu pastāvēt, vairumam bezpeļņas sporta organizāciju ir nepieciešams gūt ienākumus no komerciālām darbībām, kas ļauj tām efektīvi pildīt to sociālos mērķus, un tādēļ uz šīm organizācijām attiecas ES tiesību akti;

Z.

tā kā sporta organizācijām ir daudzi ienākuma avoti, piemēram, biedru maksājumi un biļešu tirdzniecība, reklāma un sponsoru līdzekļi, loterijas, plašsaziņas tiesības, sporta federāciju un līgu ienākumu sadale, atvasinātu produktu tirdzniecība, valsts atbalsts, kura svarīgākais avots daudzās dalībvalstīs ir valsts īpašumā esošas vai licencētas loterijas un azartspēļu rīkotāji;

AA.

tā kā plašsaziņas tiesības ir galvenais profesionālā sporta ienākumu avots Eiropā un šo ienākumu cita starpā arī iegulda masveida sporta treniņu organizēšanā, aprīkojumā un sabiedriskos projektos, un tā kā sporta pasākumi ir populārs temats daudzos plašsaziņas līdzekļos;

AB.

tā kā sporta organizācijas Eiropas Savienībā uzskata valsts organizēto loteriju un licencēto azartspēļu organizāciju, kas darbojas vispārējās interesēs, ieguldījumu par neaizstājamu neprofesionālā sporta finansēšanā; tā kā līdz šim nav piedāvāts vai nopietni apspriests nekāds cits ilgtspējīgs un politiski realizējams risinājums, lai segtu šo finansēšanas avotu ievērojamos zaudējumus, kas būtu gaidāmi, ja peļņas uzņēmumiem ļautu darboties dalībvalstīs, kurās līdz šim tiek piemērota politika, kas azartspēles ierobežo;

AC.

tā kā sporta derību aktivitātes ir kļuvušas nekontrolējamas (jo īpaši pārrobežu derības internetā), tā kā notiek vienošanās par aizvien lielāku skaitu spēļu iznākumiem un tā kā dalībvalstīs nesen ir atklātas ar derībām saistītas skandalozas rīcības, kas apdraud sporta un sporta sacensību godīgumu;

AD.

tā kā ekonomiskās un sociālās izmaiņas, kas ir kopīgas vairumam dalībvalstu, piemēram, augoša komercializācija, aicinājumi sniegt valsts finansējumu un tādu cilvēku skaita pieaugums, kuri nodarbojas ar sportu, brīvprātīgo skaitam paliekot nemainīgam, ir radījušas jaunas problēmas sporta organizēšanai Eiropā;

AE.

tā kā valstu komandām ir svarīga loma, ne tikai nostiprinot savu atpazīstamību, bet arī nodrošinot solidaritāti ar sportu vietējā līmenī, un tādēļ tām ir nepieciešams atbalsts;

AF.

tā kā patiesa Eiropas tirgus attīstība attiecībā uz spēlētājiem un sportistiem un algu līmeņa paaugstināšana noteiktos profesionālā sporta veidos ir palielinājusi spēlētāju aģentu darbības nozīmi un tā kā šī iemesla dēļ dalībvalstīs ir nepieciešams organizēt sporta vadītāju un spēlētāju aģentu īpašu apmācību;

AG.

tā kā spēcīgās sporta internacionalizācijas dēļ šajā jomā ir radusies pārrobežu korupcija; tā kā, saskaroties ar Eiropas mēroga pārrobežu korupciju, pārvaldes iestādēm vajadzētu būt iespējām lūgt Komisijas palīdzību, ja un kad tāda ir nepieciešama;

AH.

tā kā licencēšanas sistēmas, kuras apstiprinājuši attiecīgo sacensību organizētāji, paredz nodrošināt to, ka visi profesionālie klubi ievēro tos pašus pamatnoteikumus finanšu vadības un pārredzamības jomā, tā kā tiem jāatbilst konkurences un iekšējā tirgus noteikumiem un tā kā saistībā ar sporta pareizu organizāciju un darbību tie nevar pārsniegt to, kas nepieciešams likumīgu mērķu sasniegšanai;

AI.

tā kā jau pēc būtības Eiropas mērogā organizētas sporta aktivitātes un sporta struktūras nav tik attīstītas kā valstu un starptautiskā mērogā, bet Eiropas mērogā sporta aktivitātes tiek organizētas, ietverot visu kontinentu, bet ne aprobežojoties ar Eiropas Savienības valstīm;

AJ.

tā kā baltajā grāmatā par sportu bieži tiek minēta sporta iekļaušana Eiropas finansējuma programmās un tā kā Eiropas Savienībai savā darbībā ir jāņem vērā arī sporta dimensija, jo īpaši, lai ievērotu sporta organizāciju autonomiju, savdabību un pašpārvaldi un lai veicinātu sportu Eiropas mērogā; tā kā visu ieinteresēto dalībnieku strukturēta dialoga iznākums ir ļoti svarīgs, lai izprastu sporta īpašo būtību;

AK.

tā kā Komisija ir izlēmusi balstīt savu ar sportu saistīto darbību uz fiziskām aktivitātēm, kas uzlabotu veselību; tā kā Eiropas Padome ir iesaistījusies novitātēm bagātā un efektīvā dialogā ar sporta kustības pārstāvjiem Eiropā, uz savām sanāksmēm uzaicinot sporta sektorā ieinteresētus valdību un nevalstisko organizāciju pārstāvjus;

AL.

tā kā Eiropas līmeņa sociālais dialogs var mazināt gan darba devēju, gan sportistu bažas un, to risinot, var pārbaudīt nolīgumus, kuros noteiktas abu pušu attiecības, un darba apstākļus sporta sektorā;

AM.

tā kā sports var sniegt ieguldījumu dažādos ES ārējo attiecību aspektos ārējās palīdzības programmu kontekstā, palīdzot risināt dialogu ar partnervalstīm, kas notiek, īstenojot ES publisko diplomātiju;

AN.

tā kā Eiropas sporta organizācijai, sporta pasākumu rīkotājiem un visām atbildīgajām iestādēm ir jānosprauž mērķi vides jomā, lai nodrošinātu to darbību ilgtspējību vides aspektā,

1.

atzinīgi vērtē Baltās grāmatas par sportu publicēšanu un cer, ka tā kalpos kā pamats sporta pasaules un Komisijas auglīgam un pastāvīgam dialogam; novērtē lielo nozīmi, ko Komisija piešķir sportam, pieņemot šo balto grāmatu;

2.

atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis oficiāli atzina sportu Lisabonas līgumā, lai varētu izstrādāt saskaņotu Eiropas politiku šajā jomā; ņemot vērā sporta savdabību, uz brīvprātīgo darbībām balstītās struktūras un sociālās un izglītības funkcijas, vienlaicīgi ļaujot Komisijai veicināt un papildināt — bet ne reglamentēt — dalībvalstu un sporta organizāciju darbību, norāda, ka Eiropas pašreizējo sporta struktūru pamatā ir valstspiederības princips;

3.

uzskata, ka saistībā ar sportu Komisijai būtu jāizmanto EK līguma 149. pantā, kurā grozījumi izdarīti ar Lisabonas līgumu, ietvertās papildu kompetences attiecībā uz subsidiaritātes principu, ievērojot sporta organizāciju un attiecīgo pārvaldes iestāžu autonomiju un pienācīgi ņemot vērā sporta specifiku;

4.

aicina Komisiju ņemt vērā sporta īpatnības, neatbalstot nostāju par katra gadījuma atsevišķu risināšanu, un nodrošināt lielāku juridisko noteiktību, izstrādājot precīzas vadlīnijas par EK tiesību aktu piemērojamību sportam Eiropas Savienībā un atbalstot pētījumus un seminārus par Kopienas tiesību kopuma konkrētu piemērošanu sportam; aicina Komisiju nodrošināt ES noteikumu skaidrību, konsekvenci un publisku pieejamību tā, lai ar vispārējas nozīmes sporta pakalpojumiem var sasniegt nosprausto mērķi un uzlabot dzīves kvalitāti Eiropas pilsoņiem; turklāt aicina Komisiju uzraudzīt un regulāri pārskatīt ES tiesību aktu piemērošanu saskaņā ar EK līgumu, ņemot vērā izmaiņas, lai noteiktu un risinātu pastāvošas vai jaunas problēmas;

5.

piekrīt Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru lielāko daļo grūtību var atrisināt ar pašpārvaldi, kas atbilst pareizas pārvaldības principiem un ES tiesību aktiem; uzskata, ka Komisijas un sporta kustības pārstāvju strukturēta partnerība un dialogs ir būtiski labai sporta pārvaldībai un juridiskās nenoteiktības novēršanai attiecībā uz sporta organizāciju autonomiju un pašpārvaldi; piekrīt Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru strukturētais dialogs tiek sadalīts divās daļās: a) ikgadējā sporta forumā, kurā piedalās visi, kas ir saistīti ar sportu un b) tematiskās diskusijās, kurās ir ierobežots dalībnieku skaits;

6.

atzinīgi vērtē to, ka piedāvātajā strukturētajā dialogā iesaistās šādi dalībnieki:

7.

uzskata, ka sporta struktūrvienība drīkst pārvaldīt savu sporta veidu, ja tās noteikumi attiecas tikai uz sportu, bet gadījumos, kad noteikumos ir iekļauti ierobežojumi, tiem ir jābūt samērīgiem, proti, pietiekami nepieciešamiem to mērķa(-u) sasniegšanai sporta jomā, ievērojot ES tiesību aktus;

8.

atzīst galveno profesionālā komandu sportā iesaistīto dalībnieku nozīmi, t. i., klubu kā pamatvienību nozīmi, nodarbinot spēlētājus un nodrošinot galveno saikni ar atbalstītājiem, spēlētāju apvienību kā darbinieku pārstāvju nozīmi, līgu kā valsts līmeņa sacensību organizētāju un darba devēju pārstāvju, un klubu nozīmi, un pārvaldes iestāžu kā sporta aizbildņu un spēles noteikumu ievērošanas uzraugu nozīmi, visiem četriem elementiem mijiedarbojoties, lai panāktu labu veselības aizsardzību, godīgumu un solidaritāti sportā;

9.

iesaka starptautisko un valstu federāciju lēmējiestādēs pienācīgi pārstāvēt dažādu sportā iesaistīto personu (spēlētāju, treneru vai instruktoru, tiesnešu utt.) konkrētās asociācijas;

10.

pauž viedokli par to, ka, ņemot vērā ievērojama apmēra kapitāla plūsmu saistībā ar spēlētāju pārcelšanu, finanšu darījumi jāveic atklāti un pārskatāmi starp visām iesaistītajām pusēm, un uzskata, ka sistēmu atkarībā no sporta veida vajadzētu pārvaldīt attiecīgai pārvaldes iestādei;

11.

uzsver brīvprātīgo darba nozīmi sporta jomā, jo tas ir svarīgs faktors sociālās integrācijas un lielākas jauniešu informētības stimulēšanā un sekmēšanā; aicina dalībvalstis un Komisiju, izstrādājot politiku valstu un Eiropas līmenī, vairāk veicināt brīvprātīgo iniciatīvas attiecībā uz sportu un sporta organizācijām;

12.

aicina dalībvalstis un sporta pārvaldes iestādes aktīvi popularizēt līdzjutēju sociālo un demokrātisko lomu, atbalstot līdzjutēju federāciju attīstību un veicinot viņu iesaisti spēļu pārvaldībā un administrēšanā; uzskata, ka saistībā ar šo labākās prakses piemērs ir “Supporters Direct” iniciatīva, un aicina Komisiju, dalībvalstis un sporta pārvaldes iestādes veicināt tās izplatību;

13.

aicina Komisiju veicināt spēcīgāku nevalstisko sporta organizāciju iesaistīšanos dalībvalstu un Komisijas dialogā, rīkojot valsts pārvaldes pārstāvju sanāksmes kopā ar nevalstisko sporta organizāciju pārstāvjiem līdzīgi ministriju vai sporta direktoru sanāksmēm vai Komisijas darba grupu sanāksmēm;

14.

atzinīgi vērtē memorandu par Balto grāmatu par sportu, ko parakstījušas Francija un Nīderlande, un aicina Komisiju precizēt sporta statusu ES tiesību aktos attiecībā uz īpašiem jautājumiem, piemēram, komandu sastāvs, spēlētāju aģentu statuss, audiovizuālās tiesības u. c.;

15.

aicina Komisiju, veidojot jaunu strukturētu dialogu, pievērst īpašu uzmanību Reģionu komitejai un ņemt vērā tās ieguldījumu Baltajā grāmatā par sportu paredzēto pasākumu pārraudzībā un īstenošanā reģionālā un vietējā līmenī;

16.

prasa starptautiskajām, Eiropas un valstu sporta federācijām apstiprināt to statūtos pārsūdzības tiesības vispārējās tiesās, taču atzīst, ka valsts iestāžu, līgu un sacensību pašpārvaldes princips ir pamats Eiropas sporta modeļa struktūrām un pamatprincipiem, kas reglamentē sporta pasākumu rīkošanu;

17.

mudina Komisiju veicināt pašpārvaldes licencēšanas sistēmu ieviešanu un stiprināšanu valstu un Eiropas līmenī, lai palielinātu labu pārvaldi un radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus finansiālas pārredzamības un stabilitātes ziņā; iesaka veikt pasākumus, kuru rezultātā Eiropas sportā tiktu sasniegta finansiāla pārredzamība un izmaksu kontrole, nodrošināta ne tikai stabilitāte, bet arī vienlīdzīgi konkurences apstākļi Eiropas konkurentiem sporta sektorā, atzīst priekšrocību, ko sniedz valstu un Eiropas sacensību organizētāju licenču piešķiršana profesionāliem klubiem, lai nodrošinātu to, ka šiem klubiem ir nepieciešamā struktūra un tie atbilst izvirzītajiem materiālajiem nosacījumiem, lai piedalītos sacensībās;

18.

aicina dalībvalstu un Eiropas sporta sacensību organizētājus un Eiropas sporta organizācijas nodrošināt, ka to sporta asociāciju licencēšanas procedūras atbilst finansiālās pārredzamības pamatprincipiem, nav diskriminējošas un ir saskaņā ar iekšējā tirgus pamatnoteikumiem un principiem, lai ierobežotu konkurences traucējumus; uzskata, ka sporta organizācijām ir jānodrošina tas, ka pārredzamības un licencēšanas prasības tiek ievērotas un to nepildīšana tiek sodīta;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu sarīkot konferenci, kurā piedalītos UEFA, EPFL, Fifpro, valstu asociāciju un valstu iestāžu pārstāvji, kas atbildīgi par profesionālā futbola pasākumu organizēšanu, lai apspriestu licencēšanas pasākumus un labāko praksi šajā jomā; un mudina Komisiju uzaicināt uz šo konferenci citas iesaistītās pārstāvju asociācijas;

20.

prasa dalībvalstīm vienoties par kopīgu likumdošanas pieeju attiecībā uz dopinga lietošanu, lai nodrošinātu līdzīgu tiesisko režīmu visās dalībvalstīs un definētu vienotu nostāju attiecībās ar SADA, UNESCO un Eiropas Padomi; aicina dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas UNESCO Konvenciju pret dopingu sportā, to parakstīt;

21.

aicina Eiropas Savienību kā SADA dalībnieku cīņai pret dopinga lietošanu vispirms pastiprināt pastāvošos sadarbības tīklus un tikai tad veidot jaunas partnerattiecības ar tiesībaizsardzības dienestiem un SADA, Eiropola un Interpola akreditētām laboratorijām, lai savlaicīgi un droši apmainītos ar informāciju par jaunām dopinga vielām un jauniem dopinga izmantošanas veidiem;

22.

aicina Komisiju īstenot “Pjēra de Kubertēna” rīcības plāna 4. un 5. darbību, lai sekmētu partnerattiecību izveidošanu starp dalībvalstu tiesībaizsardzības dienestiem un SADA un Interpola akreditētām laboratorijām, lai savlaicīgi un droši apmainītos ar informāciju par jaunām dopinga vielām un jauniem dopinga izmantošanas veidiem un lai aktīvi veicinātu un atbalstītu dalībvalstu antidopinga organizāciju tīkla izveidi;

23.

mudina dalībvalstis cīnīties ar nelegālu dopinga vielu tirdzniecību tāpat kā ar narkotiku tirdzniecību un šajā jomā attiecīgi pielāgot valsts tiesību aktus; aicina Komisiju apsvērt, kā šo baltajā grāmatā minēto ieteikumu īstenot turpmāk;

24.

aicina izstrādāt politiku, kuras mērķis būtu dopinga lietošanas novēršana un apkarošana, iekļaujot tajā sportistu pārmērīgi aizņemtas dienaskārtības novēršanu, jo tā rada sportistiem spriedzi; uzsver to, ka ir jācīnās pret šādiem pārkāpumiem, veicot kontroli, pētījumus, pārbaudes, pastāvīgu uzraudzību, ko nodrošina neatkarīgi mediķi, izglītošanu, kā arī veicot pasākumus profilakses un apmācību jomā; aicina profesionālos klubus un sporta organizācijas uzņemties saistības apkarot dopinga lietošanu un uzraudzīt šī aizlieguma ievērošanu, veicot iekšēju un ārēju neatkarīgu kontroli;

25.

pieprasa, gatavojoties nākamajām olimpiskajām spēlēm, kas notiks ES (Londonā 2012. gadā), izstrādāt rīcības plānu, lai apkarotu dopinga lietošanu;

26.

pieprasa atvēlēt finansējumu Pētniecības pamatprogrammā un Sabiedrības veselības aizsardzības programmā, lai veiktu pētījumu par dopingu;

27.

aicina dalībvalstis nodrošināt vispusīgāku informāciju un izglītību gados jauniem sporta sacensību dalībniekiem par stimulējošiem līdzekļiem, medikamentiem, kuru sastāvā tie varētu būt, un to ietekmi uz veselību;

28.

uzsver sporta nozīmi izglītībā, mācot jauniešiem iecietību un savstarpēju cieņu, godīgumu un godīgas spēles noteikumu ievērošanu, un veselības aprūpes profilaksē, jo īpaši, cenšoties risināt aptaukošanās problēmu;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu popularizēt sportu un fiziskus vingrinājumus kā būtiskus faktorus izglītības standartu noteikšanā, lai padarītu skolas pievilcīgākas un uzlabotu akadēmiskos rādītājus; atbalsta Komisijas ieteikumus dalībvalstīm izstrādāt stratēģijas valsts līmenī, kuras saskaņā ar izglītības programmām paredzētu no mazotnes palielināt un uzlabot bērnu un skolēnu fiziskās aktivitātes; uzsver, ka ir svarīgi finansēt fizisko aktivitāti skolās, jo tā ir svarīga jaunāko bērnu psiholoģiskajai un fiziskajai augšanai, kā arī ir nozīmīgs labklājības instruments jaunām un ne tik jaunām personām;

30.

aicina dalībvalstis veicināt turpmākus pasākumus sporta un fizisko vingrinājumu popularizēšanā, kas ir svarīgs faktors valsts izglītības līmeņa celšanā, un pilnībā izmantot iespējas, ko mobilitātes jomā visos izglītības, arodmācību un mūžizglītības līmeņos piedāvā Kopienas programmas;

31.

iesaka dalībvalstīm atzīt, ka ir nepieciešams nodrošināt jaunajiem sportistiem un sportistēm duālās karjeras apmācību, gan sportisko, gan akadēmisko, lai profesionālie sportisti, karjerai beidzoties, varētu iekļauties darba tirgū, pievēršot īpašu uzmanību pašu jaunāko sportistu izglītībai, šim nolūkam paredzot stingrāku apmācības uzraudzību un regulāras pārbaudes, lai garantētu apmācības kvalitāti, un nodrošināt augstas kvalitātes vietējos mācību centrus, lai aizsargātu viņu morālās, izglītības un profesionālās intereses;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt jauno sportistu veselības profilakses pasākumus un pārbaudes, kā arī nodrošināt, ka tiek ievērotas visas ANO Bērnu tiesību konvencijā paredzētās tiesības;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par Eiropas balvas piešķiršanu skolām, kuras aktīvi atbalsta un veicina fiziskos vingrinājumus kā daļu no mācību programmas;

34.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka ieguldījums jaunos talantīgos sportistos un sportistēs ir būtisks sporta ilgtspējīgai attīstībai, un uzskata, ka spēlētāju apmācības nodrošināšana vietējā līmenī sagādā sporta kustībai patiesas problēmas; uzskata, ka UEFA noteikums par vietējiem spēlētājiem var kalpot kā piemērs citām federācijām, līgām un klubiem;

35.

saistībā ar šo norāda uz Eiropas Savienības uzdevumu, kas tai uzdots saskaņā ar Lisabonas līgumu, aizsargāt jo īpaši gados visjaunāko sportistu fizisko un morālo neaizskaramību;

36.

aicina Komisiju atzīt par likumīgiem tādus pasākumus kā obligāto vietējo spēlētāju skaitu, atvieglojot mācību sistēmas pabeigušajiem spēlētājiem, neatkarīgi no viņu tautības, iespējas iekļūt profesionālā komandā;

37.

aicina Komisiju atbalstīt tos sporta organizāciju pasākumus, kuru mērķis ir, ņemot vērā sporta specifiku, aizsargāt jaunos sportistus, pauzdams atklātu atbalstu stingrākai tā Starptautiskās Futbola federācijas reglamenta noteikuma piemērošanai, ar kuru Eiropas Savienībā ir aizliegts par 16 gadiem jaunāku spēlētāju transfērs, un piekrītot principam, ka pirmais profesionāla spēlētāja līgums ir jāparaksta ar to klubu, kas spēlētāju ir sagatavojis;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis apkarot meiteņu un zēnu izmantošanu sportā, kā arī bērnu tirdzniecību, stingrāk piemērojot spēkā esošos likumus un noteikumus; uzskata, ka būtu vēlama lielāka juridiskā noteiktība, jo īpaši piemērojot noteikumu par vietējiem spēlētājiem;

39.

nosoda to, ka dalībvalstu valdības pārdod skolu sporta laukumus apbūves projektu attīstītājiem; uzskata, ka dalībvalstis jāmudina nodrošināt to, ka bērniem ir pietiekams aprīkojums, lai viņi varētu skolā nodarboties ar sportu un fiziskām aktivitātēm; aicina dalībvalstis veicināt to, ka personām, kas jaunākas par 14 gadiem, ir brīva piekļuve visām valsts un starptautiskām sacensībām;

40.

ņemot vērā vajadzību pēc horizontālas pieejas jautājumiem par vides un veselības aizsardzību, iesaka Komisijai sekmēt vides un veselības aizsardzības veicināšanu Eiropas sporta pasākumu laikā; atzinīgi vērtē Komisijas pieņemto lēmumu politiskajā dialogā ar dalībvalstīm un pārējām iesaistītajām pusēm sekmēt ekoloģisku iepirkuma politiku;

41.

atzīst sporta nozīmi veselības aizsardzībā un šī iemesla dēļ iesaka apraides tiesību īpašniekiem veicināt sportu, paturot prātā šo mērķi;

42.

norāda, ka saikne starp sportu un veselību ir svarīgs apsvērums, tā ka sadarbība starp sporta organizācijām vai apvienībām un veselības fondiem un ārstiem ir kļuvusi par arvien ierastāku praksi, kas veselības aprūpes dienestiem sniedz ārkārtīgi lielu pievienoto vērtību un vienlaikus nodrošina arī finansiālus ietaupījumus; uzskata, ka ir būtiski izglītot jauniešus, lai viņi apzinātos veselīgas pārtikas svarīgumu, savstarpēji saistot pārtikas un fizisko vingrinājumu tēmas tādos Eiropas mēroga pasākumos kā Eiropas diena “Pārtika bez konservantiem”;

43.

uzsver fizisku vingrinājumu nozīmi aptaukošanās ierobežošanā un neveselīga dzīvesveida ieradumu atmešanā, jo šādiem vingrinājumiem ir liela pozitīva ietekme, pirmkārt, uz iedzīvotāju veselību un, otrkārt, uz veselības apdrošināšanas fondu izmaksu samazināšanu; tomēr pauž bažas par to, ka ilgāks darba laiks un pašreizējie nodarbinātības apstākļi kopumā nerosina darbiniekus regulāri nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem un individuāli vairāk iesaistīties sportā; aicina Komisiju kopā ar sporta federācijām līdz 2008. gada beigām izstrādāt un publicēt Eiropas vadlīnijas un ieteikumus fiziskām aktivitātēm;

44.

aicina dalībvalstis izveidot pamatu Eiropas skolu čempionātu un Eiropas universitāšu čempionātu rīkošanai, lai iemācītu jauniešus sacensties un veicinātu starpkultūru dialogu;

45.

uzsver, ka sports ir viens no efektīvākajiem sociālās integrācijas instrumentiem un Eiropas Savienībai to kā tādu vajadzētu veicināt un atbalstīt daudz lielākā mērā, piemēram, izstrādājot īpašas programmas Eiropas, valsts un vietējā līmeņa sporta un atpūtas pasākumu rīkotājiem; uzskata, ka šīs iespējas būtu jāpaplašina, jo īpaši iekļaujot tajās tos, kas rīko sporta pasākumus, ar kuriem tiek veicināta integrācija un kuros tiek iesaistīti cilvēki ar invaliditāti; uzskata, ka Eiropas Starpkultūru dialoga gada (2008.) kontekstā īpašu uzmanību jāpievērš sporta nozīmei kā dažādu kultūru līdzāspastāvēšanas arēnai un pamatam, veidojot dialogu un sadarbību ar trešajām valstīm;

46.

uzsver, ka ir svarīgi sekmēt sporta praksi, nodrošinot visiem piekļuvi sportam, kā arī iespēju vienlīdzību, ieguldot skolotāju un sporta profesionāļu apmācībā, kā arī jaunu publisku sporta instalāciju izveidē;

47.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzskatīt sportu ne tikai par veselu cilvēku prerogatīvu, bet arī par svarīgu invalīdu rehabilitācijas un sociālās iekļaušanas instrumentu; šajā kontekstā mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt praktiskus pasākumus un iniciatīvas, lai veicinātu lielāku sportistu invalīdu integrāciju tradicionālās sporta disciplīnās;

48.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, ar kuru sporta organizācijas un dalībvalstis tiek rosinātas pielāgot sporta un skolu infrastruktūras invalīdu vajadzībām un pieprasa atvieglot sporta skolotājiem iespējas apgūt fizioterapiju, tādējādi ļaujot viņiem strādāt ar skolēniem, kuriem ir daļēja invaliditāte, atbilstoši viņu stāvoklim;

49.

atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu lēmumu atbalstīt turpmākus pasākumus cilvēkiem ar invaliditāti; mudina Komisiju nodrošināt to, ka visas sportistiem paredzētās sociālās tiesības ir vienlīdzīgi pieejamas arī sportistiem invalīdiem;

50.

atzinīgi vērtē Komisijas vispusīgo Balto grāmatu par sportu; tomēr pauž nožēlu par to, ka dzimuma aspekts netiek pienācīgi ņemts vērā, jo īpaši attiecībā uz nevienlīdzīgu samaksu par vienādu sniegumu, kā arī par to, ka sportistes saņem mazāku atalgojumu nekā viņu kolēģi vīrieši;

51.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ietvert dzimumu līdztiesības jautājumus visās tās ar sportu saistītajās aktivitātēs, pievēršot īpašu uzmanību imigrantu un etnisko minoritāšu grupām piederīgu sieviešu iespējām nodarboties ar sportu, sieviešu iespējām ieņemt tādus amatus, kuri saistīti ar lēmumu pieņemšanu sportā, kā arī informācijai par sievietēm sportā plašsaziņas līdzekļos;

52.

prasa dalībvalstīm novērtēt arī sieviešu sasniegumus sporta disciplīnās, sniedzot viņām finansiālu atzinību, kā arī pieņemt tiesību aktus, lai pārtrauktu tādu sporta sacensību organizēšanu, kur sievietēm piešķir godalgas vai citu atzinību, kas mazāka nekā vīriešiem paredzētā;

53.

aicina dalībvalstis nodrošināt to, ka plašsaziņas līdzekļi atspoguļo sieviešu sporta aktivitātes, lai izceltu sievietes, kas var noderēt citām par paraugu (t. s. “role model”), kā arī lai izskaustu ar dzimumu saistītos stereotipus, un sniegt sievietēm iespēju veidot karjeru ar sportu saistītās nozarēs, tostarp amatos, kas saistīti ar lēmuma pieņemšanu;

54.

aicina dalībvalstis pakāpeniski pielāgot sporta infrastruktūras tā, lai tiktu ņemtas vērā ne tikai invalīdu un, jo īpaši bērnu invalīdu, bet arī gados vecāku cilvēku un sieviešu vajadzības, palielinot gaidāmo aktīvās dzīves ilgumu un sporta nozīmi fiziskās un garīgās veselības atbalstīšanā, kas būtu saistīta ar piekļuvi šādām infrastruktūrām, un mācītos no labākās prakses šajā jomā; aicina dalībvalstis kontrolēt sportam paredzēto valsts līdzekļu izmantošanu, pārbaudot, vai tie ir taisnīgi sadalīti, ņemot vērā abu dzimumu sportistu vajadzības;

55.

uzsver sporta īpaši svarīgo nozīmi mazāk nodrošinātu cilvēku, jo īpaši migrantu, sociālā iekļaušanā; saistībā ar šo aicina dalībvalstis iekļaut sporta aktivitātes un programmas Eiropas sociālā fonda finansētajās iniciatīvās, lai panāktu mazāk nodrošinātu cilvēku sociālo integrāciju un iesaisti;

56.

pozitīvi vērtē Komisijas nostāju, kurā tā atzīst, ka sports ir lietderīgs instruments imigrantu integrācijā un sociālā iekļaušanā vispār; ierosina piekļuvi sportam un sociālo sporta struktūru integrāciju uzskatīt par sociālās integrācijas rādītāju un par faktoru sociālās atstumtības analizēšanai;

57.

uzsver reģionu un vietējo pašvaldību nozīmi profesionālu un atpūtai domātu sporta pasākumu rīkošanā, attīstot infrastruktūru un veicinot sportu un veselīgu dzīves veidu ES pilsoņu, jo īpaši skolēnu vidū;

58.

aicina sporta organizācijas un dalībvalstis veikt visstingrākos pasākumus, lai apkarotu rasismu un diskrimināciju sportā; uzskata sporta jomu par profesionālu sportistu darbavietu un aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt darbavietas, kurās nenotiek diskriminācija;

59.

aicina Komisiju un visas dalībvalstis efektīvi transponēt un īstenot Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (10) un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (11);

60.

aicina profesionālās sporta organizācijas un sporta klubus uzsākt kampaņas, lai izskaustu visu veidu diskrimināciju, rasismu un ksenofobiju pirms sporta nodarbībām, to laikā un pēc tām gan stadionos, gan ārpus tiem;

61.

uzstāj, ka attīstībai ar sporta palīdzību nekad nevajadzētu rosināt sportistu emigrāciju, un aicina Eiropas Savienību risināt šo jautājumu politiskajā dialogā un sadarbībā ar partnervalstīm;

62.

aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt dialoga un sadarbības ar trešajām valstīm darbības jomu, iekļaujot tajā tādus jautājumus kā spēlētāju pārcelšana, jauno spēlētāju ekspluatācija, dopings, naudas atmazgāšana sportā un drošība lielos starptautiskos sporta pasākumos;

63.

aicina dalībvalstis nodrošināt lielāku materiāli tehnisko bāzi trešo valstu sportistu izmitināšanai saskaņā ar nesenajiem paziņojumiem par ciklisko migrāciju, partnerattiecībām ar trešajām valstīm mobilitātes jomā un 2005. gadā iecerēto legālās migrācijas politiku;

64.

aicina Komisiju un dalībvalstis, tiklīdz tās būs izskatījušas sporta jautājumu saistībā ar Eiropas Savienības attīstības politikas virzieniem, saskaņot savu rīcību ar esošajām ANO, dalībvalstu, vietējo pašvaldību, NVO un privāto organizāciju programmām;

65.

aicina dalībvalstis veicināt starp policijas dienestiem, līdzjutēju iniciatīvas grupām, vietējām vardarbības apkarošanas grupām un ekspertiem un sporta iestādēm apmaiņu ar paraugpraksēm un operatīvu informāciju par potenciālajiem huligāniem līdzjutēju vidū, lai novērstu un apturētu vardarbību, rasismu un ksenofobiju sporta pasākumu laikā; aicina visas iesaistītās puses aktīvi darboties, pieprasot piemērot tūlītējas un stingrākas sankcijas rasistiskai un vardarbīgai rīcībai spēles laukumā vai tribīnēs, kā arī izmantot sacensību organizētāju un klubu pieredzi šajā jomā gan vietējā, gan Eiropas mērogā, lai nodrošinātu to, ka valsts iestādes un sacensību organizētāji garantē augstus īstenošanas procedūru un spēļu drošību plānu obligātos standartus; uzsver nepieciešamību izveidot nosacījumus vispusīgākai pieejai, iesaistot visas ieinteresētās puses tādas stratēģijas īstenošanā, kura stiprina problēmu risināšanas nerepresīvos aspektus, cieši koncentrējoties uz izglītību un apmācību;

66.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pārrobežu policijas sadarbības “izlūkošanas politiku” sporta jomā, iekļaujot informācijas un izlūkdatu apmaiņu starp drošības dienestiem un nodrošinot brīvības, pamattiesību un datu aizsardzības noteikumu ievērošanu;

67.

pievērš īpašu uzmanību vērtīgajai pieredzei, kas gūta NFIP (Nacionālajos Futbola informācijas punktos, kuri atbild par pārrobežu policijas informācijas apmaiņas koordinēšanu un atvieglošanu, tostarp novērtējumu un datiem par augsta riska sporta veidu atbalstītājiem) un rokasgrāmatā par starptautisko policijas sadarbību, kas var spēlēt galveno lomu šajā “izlūkošanas politikā”; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sadarbību, kā arī vajadzības gadījumā attīstīt un atjaunot šo pieeju;

68.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par vardarbību novēršanu sporta pasākumu laikā un iesaka izstrādāt pasākumus, lai apkarotu vardarbību fiziskajās nodarbībās skolās;

69.

atzinīgi vērtē klubu licencēšanas sistēmu izveidi gan vietējā, gan Eiropas līmenī un uzskata, ka šādām sistēmām būtu jāietver arī noteikumi, kas saistīti ar rasisma, ksenofobijas un vardarbības novēršanu, nepilngadīgo aizsardzību un pamattiesību ievērošanu;

70.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest tiesību aktus un/vai stiprināt spēkā esošos noteikumus, un piešķirt īpašu nozīmi intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanai saistībā ar komerciāliem paziņojumiem, preču zīmēm un attēliem, nosaukumiem, plašsaziņas tiesībām un citiem ar sporta pasākumu saistītiem blakus produktiem, ko izmanto to organizētāji, lai aizsargātu profesionālā sporta ekonomiskos aspektus, vienlaicīgi ievērojot Direktīvā 2007/65/EK (12) (“Audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu direktīva”) noteiktās īso ziņu reportāžas tiesības un sporta patstāvīgu un līdzsvarotu attīstību, neizjaucot pareizo līdzsvaru starp sporta organizāciju likumīgām interesēm un sabiedrības vajadzību spēt saņemt un radīt objektīvu, izsmeļošu un aktuālu informāciju gan rakstiski, gan attēlu un audio veidā; uzsver, ka ir arī svarīgi, lai iedzīvotājiem tiktu garantēta sporta pasākumu pārrobežu pieejamības iespēja no attāluma visā Eiropas Savienībā; dalībvalstīm un Komisijai jo īpaši būtu jārisina problēmas, kas saistītas ar parazitējošu mārketingu, interneta pirātismu un nelikumīgām sporta derībām;

71.

atzīst plašsaziņas līdzekļu tiesības piekļūt un ziņot par organizētiem sporta pasākumiem, par kuriem sabiedrībai ir liela interese, lai garantētu sabiedrības tiesības saņemt par tiem ziņas un informāciju ziņu programmās; atzīst dalībvalstu tiesības spēt veikt pasākumus, lai aizsargātu tiesības uz informāciju un nodrošinātu plašu sabiedrības piekļuvi televīzijas reportāžām par tādiem sabiedrībai svarīgiem valsts vai starptautiska mēroga sporta notikumiem kā Olimpiskās spēles, Pasaules kausa izcīņa futbolā un Eiropas futbola čempionāts;

72.

atkārtoti pauž atbalstu tam, ka dalībvalstis izveido sabiedrībai svarīgāko pasākumu sarakstu, kurā iekļautie pasākumi saskaņā ar iepriekšminētās Audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu direktīvas 3.a pantu jātranslē bezmaksas televīzijas kanālos, un nosoda to, ka FIFA saistībā ar šo jautājumu ierosinājusi sūdzības tiesā;

73.

iesaka dalībvalstīm un valsts sporta federācijām un līgām ieviest kolektīvu plašsaziņas tiesību pārdošanu (kur šāda prakse vēl nav ieviesta); uzskata, ka solidaritātes dēļ ir nepieciešama taisnīga ienākumu pārdale starp sporta klubiem, tai skaitā vismazākajiem klubiem, līgu ietvaros un starp līgām un starp profesionālo un amatieru sportu, lai nepieļautu situāciju, ka tikai lielie klubi gūst labumu no plašsaziņas tiesībām;

74.

atzīst, ka ar sportu saistītām tiesībām ir nepieciešama tāda pati aizsardzība kā citām plašsaziņas tiesībām; atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst plašsaziņas tiesību kolektīvu pārdošanu kā instrumentu lielākas solidaritātes sasniegšanai sporta jomā, un tās neatlaidību attiecībā uz solidaritātes mehānismu izveidošanu un uzturēšanu; aicina līgas, kurās šādi mehānismi nav paredzēti, tādus ieviest un aicina Komisiju pieņemt plašsaziņas tiesību kolektīvu pārdošanu kā vispārēji atbilstošu ES konkurences noteikumiem, kā alternatīvu nosakot grupālo atbrīvojumu plašsaziņas tiesību kolektīvai pārdošanai sporta jomā un tādējādi nodrošinot juridisko noteiktību gan sporta pasākumu organizētājiem, gan ieguldītājiem plašsaziņas līdzekļos;

75.

uzskata, ka sportā ir jānodrošina sacensību dalībnieku savstarpējā atkarība un sacensību rezultātu neparedzams iznākums, ar ko varētu pamatot to, ka sporta organizācijas ievieš specifiskus tirgus pamatnosacījumus sporta pasākumu sagatavošanai un pārdošanai; taču šīs īpašās iezīmes negarantē to, ka, veicot jebkādas ar sportu saistītas ekonomiskas darbības, tiek automātiski piešķirts atbrīvojums no ES konkurences noteikumu ievērošanas;

76.

lūdz Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk stiprināt intelektuālā īpašuma tiesības (IPT) sporta sektorā un pieprasa veikt konkrētas darbības, lai aizsargātu sporta pasākumu organizētāju IPT gan attiecībā uz to rezultātiem, gan sporta pasākumiem kopumā, neskarot preses brīvību;

77.

aicina Komisiju tiešsaistes satura nozarei paredzētajā stratēģijā un cīņā pret pirātismu pievērst pietiekamu uzmanību pirātismam sporta jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sporta sektora tiesības Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijā (WIPO) un dialogos ar trešajām valstīm;

78.

atzīmē, ka uz svarīgākajiem sporta notikumiem biļešu piedāvājums bieži neatbilst pieprasījumam, kas ir neizdevīgi patērētājiem; uzsver, ka, organizējot biļešu sadali, pilnībā jāņem vērā patērētāju intereses un jāgarantē nediskriminējoša un godīga biļešu tirdzniecība visos līmeņos;

79.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt tādu Eiropas statistikas metodi sporta ekonomiskās ietekmes novērtēšanai, ko varētu izmantot par pamatu dalībvalstu statistikas sistēmās, vēlāk izveidojot Eiropas satelītkontu attiecībā uz sportu;

80.

aicina Komisiju tuvākajā nākotnē ieplānot veikt novērtējumu par sporta tiešu ieguldījumu IKP, attīstībā un nodarbinātībā un tā netiešu ieguldījumu Lisabonas programmā, ietekmējot izglītību, reģionālo attīstību un lielāku ES pievilcību;

81.

iesaka dalīvalstīm efektīvāk izmantot sporta piedāvātās iespējas, lai izveidotu darba vietas, veicinātu ekonomisko izaugsmi un it īpaši atveseļotu mazāk attīstītus reģionus, un iesaka dalībvalstīm un Eiropas Savienībai attiecīgi atbalstīt sportu, izmantojot pastāvošās ES finansējuma programmas, un saistībā ar šo uzsver to, cik svarīgs sports var būt sociālās iekļaušanas jomā; atzīst plašsaziņas un citu intelektuālā īpašuma tiesību radīto ienākumu nozīmi ekonomiskā atveseļošanā un sabiedriskiem projektiem izmantotu līdzekļu palielināšanā;

82.

aicina dalībvalstis ar Komisijas palīdzību organizēt savā starpā un ar sporta federācijām labākās prakses paraugu apmaiņu par lielu sporta pasākumu rīkošanu, lai veicinātu ilgtspējīgu ekonomisku attīstību, konkurenci un nodarbinātību;

83.

ierosina izveidot efektīvu mehānismu pārrobežu un starpreģionālās sadarbības veicināšanai, lai labāk izmantotu ieguldījumus infrastruktūrā, kurus veic saistībā ar sporta pasākumiem; turklāt ierosina veicināt sporta popularizēšanu ar Eiropas teritoriālās sadarbības grupas palīdzību saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (13);

84.

atbalsta profesionālo sportistu un amatieru solidaritātes stiprināšanu, lai atbalstītu nelielus klubus, sekmētu sportu skolās un izveidotu atbilstošas vietējās infrastruktūras; atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst īpašās problēmas, ar kurām saskaras amatieru un bezpeļņas sports un kuras rada tas, ka sports ir atkarīgs no brīvprātīgo kustības, un aicina šīs problēmas atspoguļot visos nākamās sporta politikas ekonomiskajos aspektos;

85.

aicina pievērst uzmanību neprofesionālajām sportam, kas bieži vien atstāts novārtā; uzsver nepieciešamību nodrošināt neprofesionālajam sportam labāku finansiālu atbalstu, labākus darba apstākļus un citus veicināšanas pasākumus un priekšrocības, tostarp bezpeļņas klubiem, to sportistiem, vadītājiem, treneriem/speciālistiem, kā arī tiesnešiem amatieriem un brīvprātīgajiem;

86.

vēlreiz uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka valsts uzņemas izmaksas attiecībā uz drošību neprofesionālajās sacensībās, ko organizē bezpeļņas struktūras;

87.

aicina Komisiju, lai nodrošinātu neprofesionālā sporta finansēšanai nepieciešamo līdzekļu pastāvīgu avotu, palīdzēt saglabāt pašreizējo sistēmu, kas paredz valsts finansējumu neprofesionālajam sportam ar ieguldījumiem no valsts rīkotām loterijām un licencētām azartspēļu organizācijām, kas darbojas vispārējās interesēs;

88.

ar interesi gaida datus, kas tiks iegūti neatkarīgā pētījumā par valsts un privāto finansējumu masveida sportam un visiem pieejamam sportam dalībvalstīs un šajā sektorā notiekošo nemitīgo pārmaiņu ietekmi;

89.

81. pauž bažas par iespējamu azartspēļu un loteriju tirgus liberalizāciju; uzskata, ka ir nepieciešams izmantot no šādām loterijām gūto peļņu vispārējiem sabiedrības mērķiem, tai skaitā profesionālā un amatieru sporta turpmākai finansēšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt tādus regulējošos pasākumus, kuri nodrošina, ka sports ir aizsargāts no jebkādas neatbilstošas ietekmes, kas ir saistīta ar derībām, tādējādi garantējot sporta pasākumu godīgumu un nodrošinot to, ka tiek ievērotas sacensību organizētāju intelektuālā īpašuma tiesības; aicina Komisiju veikt pētījumu par azartspēļu un loteriju tirgus pilnīgas liberalizācijas potenciālo ietekmi uz sabiedrību un sportu un par kontroles mehānismiem, kurus varētu izmantot, lai aizsargātu patērētāju tiesības;

90.

lūdz Komisiju sagatavot priekšlikumu, lai nodrošinātu nevainojamu sporta derību sektora darbību Eiropas Savienībā, nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu un korupciju un ievērotu sporta pasākumu organizētāju tiesības; un lūdz Komisiju un dalībvalstis kopā ar sporta un derību jomas darbiniekiem izpētīt darbaspējīgas, taisnīgas un ilgtspējīgas sistēmas izveides iespēju, lai nodrošinātu to, ka Eiropas Savienības sporta sektorā nenotiek nelikumīgas derības, un saglabātu sabiedrības pārliecību par godīgumu sportā;

91.

norāda, ka diskriminējošas nodokļu sistēmas, ar kurām tiek radītas priekšrocības sportistiem un kuras piemēro dalībvalstīs, var kavēt konkurenci;

92.

uzsver nepieciešamību kopā ar Komisiju joprojām nodrošināt iespēju piemērot sporta aktivitātēm zemāku PVN likmi, ņemot vērā šo aktivitāšu svarīgo sociālo nozīmi un ciešās saiknes ar vietējo kopienu;

93.

mudina sporta organizācijas atkārtoti ieguldīt noteiktu procentuālo daļu no ieņēmumiem, ko rada ar konkrētu sporta veidu saistītu plašsaziņas līdzekļu tiesību pārdošana un tirdzniecības pasākumi, šādu atkārtotu ieguldījumu tiešā veidā piešķirot attiecīgā sporta veida brīvprātīgo un bezpeļņas sektora finansēšanai un atbalstīšanai;

94.

uzskata, ka ir svarīgi atzīt bezpeļņas sporta organizāciju īpašo nozīmi, un atbalsta to, ka Kopienas tiesību aktos tiek ņemtas vērā brīvprātīgo organizāciju, bezpeļņas organizāciju un peļņas uzņēmumu atšķirības; aicina dalībvalstis kopā ar Komisiju noteikt galvenās problēmas, ar kurām saskaras bezpeļņas sporta asociācijas un to sniegto pakalpojumu būtību;

95.

uzskata par neatbilstošu to, ka profesionāliem sportistiem ir mazāk tiesību kā citiem līgumdarbiniekiem, un tāpēc uzskata par svarīgu, ka profesionāliem sportistiem ir plašas un pārredzamas tiesības tāpat kā citiem darbiniekiem, tostarp tiesības noslēgt vai atteikties noslēgt koplīgumus un tiesības iesaistīties profesionālās apvienībās, kā arī tiesības vērsties parastās tiesu iestādēs;

96.

apstiprina, ka sporta jomai pamatā ir piemērojami ES tiesību akti par diskriminācijas novēršanu, un aicina Komisiju nodrošināt, ka jebkuras atkāpes sporta īpatnību dēļ ir likumīgas un ierobežotas; uzskata, ka, ņemot vērā sporta īpatnības, atsevišķos gadījumos konkrēti un samērīgi pārvietošanās brīvības ierobežojumi var būt piemēroti, lietderīgi un nepieciešami, lai veicinātu sportu dalībvalstīs;

97.

aicina dalībvalstis ar valsts tiesību aktiem nodrošināt to, ka jebkuros noteikumos par spēlētāju pārcelšanu Eiropas mērogā tiek ievēroti ES tiesību akti atbilstoši sporta īpatnībām un citiem pamatprincipiem, piemēram, līgumsaistību stabilitātes un sacensību stabilitātes saglabāšanai;

98.

aicina dalībvalstis un sporta asociācijas neieviest jaunus noteikumus, kuri radītu tiešu diskrimināciju, kas balstīta uz sportistu tautību (piemēram, 6 + 5 noteikumu, ko ierosināja FIFA pretstatā UEFA daudz samērīgākajai un nediskriminējošai vietējo spēlētāju shēmai); atbalsta politisko dialogu ar dalībvalstīm kā līdzekli diskriminācijas apkarošanai sportā, izmantojot ieteikumus, strukturētu dialogu ar sportā iesaistītajām pusēm un nepieciešamības gadījumā pienākumu neizpildes procedūras;

99.

aicina dalībvalstis un attiecīgās regulatīvās iestādes pārbaudīt korupcijas un ekspluatēšanas gadījumus, pieņemot darbā un nodarbinot sportistus, jo īpaši nepilngadīgus sportistus no valstīm ārpus Eiropas Savienības;

100.

nosoda dažu profesionālu sportistu aģentu nelikumīgas darbības, iesaistoties korupcijā, nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanā un nepilngadīgu spēlētāju un sportistu izmantošanā, kas saskaņā ar Parlamenta viedokli nodara kaitējumu sportam kopumā; uzskata, ka pašreizējā ekonomiskā situācija, kurā atrodas spēlētāju aģenti, nosaka, ka sporta pārvaldes organizācijām visos līmeņos, konsultējoties ar Komisiju, ir jāuzlabo spēlētāju aģentu darbību regulējošie noteikumi; saistībā ar šo aicina Komisiju atbalstīt sporta pārvaldes organizāciju centienus reglamentēt spēlētāju aģentu darbību, nepieciešamības gadījumā sagatavojot priekšlikumu direktīvai par spēlētāju aģentiem; atbalsta valsts un privātā sektora partnerattiecības, kurās tiek pārstāvētas sporta intereses un korupcijas apkarošanas iestādes un kuras palīdzēs izstrādāt efektīvas korupcijas novēršanas un apkarošanas stratēģijas, lai šādu korupciju apturētu;

101.

norāda, ka spēlētāju aģentu profesionālās kvalifikācijas atzīšana noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (14), ar kuru paredz, ka uz šo profesiju attiecas valsts tiesību normas;

102.

uzstāj, ka, pieņemot darbā jaunus talantīgus ārvalstu sportistus, vienmēr jāievēro tiesību akti imigrācijas jomā, un aicina Komisiju risināt bērnu tirdzniecības problēmu Padomes 2002. gada 19. jūlija pamatlēmuma 2002/629/JHA par cilvēku tirdzniecības apkarošanu (15) kontekstā un/vai Padomes 1994. gada 22. jūnija Direktīvas 94/33/EK par jauniešu darba aizsardzību (16) īstenošanas kontekstā;

103.

aicina dalībvalstis un sporta asociācijas sadarboties, lai aizsargātu jauniešu garīgo un fizisko veselību, izmantojot informāciju par piemērojamiem tiesību aktiem un sportistu veselības apdrošināšanu, ieviešot obligātos standartus un apmainoties ar labākās prakses piemēriem;

104.

aicina sporta pārvaldes organizācijas un klubus iesaistīties cīņā pret cilvēku tirdzniecību,

105.

atzinīgi vērtē pamudinājumu izveidot Eiropas sociālā dialoga komitejas sporta sektorā; atbalsta darba devēju un darbinieku centienus šajā jomā un aicina Komisiju turpināt atklātu dialogu par šo jautājumu ar visām sporta organizācijām;

106.

uzsver to, cik svarīgs ir Komisijas veicinātais sociālais dialogs, kas kalpo kā vērtīga platforma, lai veicinātu sociālu jautājumu apspriešanu un darba devēju un darbinieku pārstāvju stabilu attiecību sekmēšanu un nodrošinātu juridisko noteiktību un līgumsaistību stabilitāti sportā; saistībā ar šo atzinīgi vērtē faktu, ka EPFL un Fifpro, savstarpēji atzīstot viena otru par sociālajām partnerēm, ir kopīgi pieprasījušas Komisijai oficiāli izveidot ES sociālā dialoga komiteju profesionālā futbola sektorā, piesaistot tai kā līdzvērtīgus partnerus klubus un UEFA;

107.

uzskata, ka spēlētāju aģenti ir jāiesaista pastiprinātajā sociālajā dialogā sporta sektorā, kas kopā ar labāku regulējumu un Eiropas aģentu licencēšanas sistēmu arī novērstu aģentu neatbilstīgu darbību;

108.

pieprasa iekļaut 2009. gada budžetā īpašu budžeta pozīciju sagatavošanas darbībām sporta jomā; tā kā EK līguma 149. pantā, kurā grozījumi izdarīti ar Lisabonas līgumu, ir paredzēti veicināšanas pasākumi sporta jomā un tā kā īpaša ES finansējuma programma sportam netiks īstenota ātrāk kā 2011. gadā — pieņemot, ka Lisabonas līgumu ratificē 27 dalībvalstis — atzīst nepieciešamību sākt programmas sagatavošanas darbības no 2009. gada;

109.

lūdz sākt dažādu “Pjēra de Kubertēna” rīcības plānā minēto darbību īstenošanu;

110.

atzinīgi vērtē ideju par ES sporta politikas programmu, kas balstīta uz Lisabonas līgumā paredzētajiem noteikumiem, un gaida attiecīgu Komisijas priekšlikumu;

111.

aicina Komisiju uzsākt sagatavošanas darbības sociālās iekļaušanas un sporta jomā, pievēršot īpašu uzmanību projektiem ar skaidri pievienoto vērtību Eiropas mērogā, un mudina Komisiju atbalstīt projektus, kas atbilst šim mērķim, piemēram, “Special Olympics Unified Sports” iniciatīvu; aicina Komisiju daļu no jebkurām turpmākām sagatavošanas darbībām sporta jomā veltīt nepilngadīgo aizsardzības jautājumiem;

112.

aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā iespēju izveidot atbalsta programmas studentiem ar īpašām fiziskām vajadzībām;

113.

aicina Komisiju un dalībvalstis ilgtspējīgas attīstības stratēģijās paredzēt Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu ar sportu saistītai infrastruktūrai un projektiem, kā arī iespēju piekļūt jaunajiem finansēšanas instrumentiem (cita starpā JEREMIE un JESSICA);

114.

mudina Komisiju pareizi iekļaut sporta aspektus pastāvošajā ES politikā un ES finansējuma programmās un ziņot par šīs iekļaušanas gaitu vairākas reizes gadā;

115.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas, starptautiskajām un valstu sporta federācijām un nacionālajām līgām un sacensību organizētājiem.

12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/67

A.

tā kā mikrokredīts ir maza apmēra aizdevums un ir pieejams maznodrošinātām personām;

B.

atgādinot, ka mikrokredīts ir ļāvis sekmīgi izstrādāt un īstenot autonomus nodarbinātības projektus, vienlaicīgi darot iespējamu dzīves apstākļu uzlabošanos, un ka tas ir arī svarīgs sieviešu emancipācijas virzītājspēks;

C.

tā kā mikrokredīts ir nozīmīgs līdzeklis cīņā pret nabadzību un ir viens no Tūkstošgades mērķu instrumentiem,

1.

prasa Padomei un Komisijai atzīt mikrokredīta nozīmi saistībā ar Barselonas procesu, kā arī kaimiņattiecību un attīstības politiku;

2.

aicina tās vairāk atbalstīt mikrofinansēšanas projektus, kā arī pastiprināt programmas sieviešu atbalstam šajā jomā;

3.

prasa nodrošināt ekonomiskos un cilvēkresursus mikrokredīta projektiem jaunattīstības un Vidusjūras reģiona valstīs;

4.

iesaka izveidot apvienotu mikrokredīta asociāciju, kas nodarbotos ar projektu ticamības pārbaudi;

5.

uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem nosūtīt Padomei un Komisijai.

12.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 271/70

A.

tā kā dažus noteikumus Eiropas Parlamenta un Komisijas nolīgumā par procedūrām, lai īstenotu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (2) (“2000. gada nolīgums”), Komisija diemžēl nav pildījusi, piemēram, noteikumu, ka dažādi ar komitoloģijas procedūru saistīti dokumenti Parlamentam un komitejas locekļiem ir jāsaņem vienlaicīgi un ar vienādiem nosacījumiem, ievērojot, ka šos dokumentus Parlamentam gandrīz vienmēr nosūta pārāk vēlu un jebkurā gadījumā vēlāk nekā komitejas locekļiem;

B.

tā kā Padomes Lēmuma 1999/468/EK īstenošanas procedūras darbojās ārkārtīgi neapmierinoši, un, izņemot procedūras jaunajai regulatīvajai kontroles procedūrai, cita starpā joprojām ir viens no iemesliem, kas noteicis komitoloģijas datubāzes līdzšinējo darbību; tā kā dokumenti bieži tiek nosūtīti fragmentāri, precīzi nenorādot to statusu un dažkārt ar maldinošiem virsrakstiem, piemēram, īstenošanas pasākumu projekti, par kuriem komiteja vēl nav balsojusi, tiek nosūtīti ar virsrakstu “pārbaudei”, kaut gan tos vajadzētu apzīmēt ar virsrakstu “informācijai”, tāpēc nav skaidrs, kādi termiņi ir piemērojami;

C.

tā kā šī problēma praksē vēl vairāk samazina jau tā ļoti ierobežoto Parlamenta kontroli pār komitoloģijas procedūras jautājumiem;

D.

tā kā tagad Komisija ir apņēmusies izveidot visu Parlamentam nosūtīto dokumentu elektronisku reģistru, kam jābūt tieši pieejamam Parlamentam un kas ļaus precīzi identificēt vienas procedūras dokumentus, sameklēt norādi uz sasniegto procedūras posmu un grafiku, precīzi nošķirt Parlamenta saņemtos pasākumu projektus no galīgajiem projektiem, kas tapuši pēc komitejas atzinuma, un precīzi identificēt jebkuru grozījumu salīdzinājumā ar Parlamentam jau nosūtītajiem dokumentiem;

E.

tā kā nolīgumam ir ļoti liela praktiska nozīme ne tikai attiecībā uz jauno regulatīvo kontroles procedūru, bet arī uz visām komitoloģijas procedūrām; tā kā nolīgums var kļūt par precedentu turpmākiem iestāžu nolīgumiem, kam ir līdzīgi mērķi;

F.

tā kā pieredze, ko gūtu īsajā pārejas laikā, kurš noteikts nolīgumā, tomēr varētu būt ļoti pamācoša un tā kā nolīgumu slēdz, lai pēc tam, kad būs stājies spēkā Lisabonas līgums, pienācīgi darbotos visas komitoloģijas procedūras, ko īsteno trīs iestādes,

1.

uzsver, ka attiecīgā gadījumā norāde uz regulatīvo kontroles procedūru ir obligāta visām trim iestādēm un par to nekaulējas un nemēģina vienoties; aicina Padomi, Komisiju un visas Parlamenta komitejas to pienācīgi ņemt vērā ikvienā attiecīgajā likumdošanas procedūrā;

2.

atgādina, ka regulatīvā kontroles procedūra ir jāīsteno attiecībā uz jebkuru vispārēji piemērojamu pasākumu, kas paredzēts, lai grozītu nebūtiskus elementus Līguma 251. pantā norādītajā kārtībā pieņemtajos pamata tiesību aktos, inter alia svītrojot dažus šādus elementus vai papildinot tiesību aktu ar jauniem nebūtiskiem elementiem;

3.

aicina Padomi un Komisiju nenoteiktos gadījumos, kad nav skaidrs, vai jāpiemēro jaunā regulatīvā kontroles procedūra vai kāda cita komitoloģijas procedūra, īstenot jauno regulatīvo kontroles procedūru;

4.

uzsver, ka jaunās regulatīvās kontroles procedūras vienīgais mērķis ir stiprināt Parlamenta tiesības veikt kontroli un ka tā nekādi nemaina Komisijai piešķiramo ieviešanas pilnvaru apjomu;

5.

uzskata, ka nolīgums ir solis pareizajā virzienā, ciktāl tas skar Parlamenta tiesības un pilnvaras attiecībā uz sekundārajiem tiesību aktiem;

6.

atzinīgi vērtē to, ka jaunajā nolīgumā ir precīzāk definēts Komisijas pienākums informēt Parlamentu atbilstīgi Lēmuma 1999/468/EK 7. panta 3. punktam, nosakot, ka Parlamentam ir jāsaņem informācija par komiteju darbu saskaņā ar kārtību, kas nodrošina iesniegšanas sistēmas pārredzamību un efektivitāti un iesniegtās informācijas un dažādu procedūras posmu identificēšanu;

7.

sagaida, ka Komisija pilnībā ievēros visus nolīguma noteikumus, kā tas diemžēl nenotiek attiecībā uz 2000. gada nolīgumu;

8.

prasa konsekventi nodrošināt kvalitatīvus protokola kopsavilkumus, tiem pievienojot apmeklējuma reģistru, kurā obligāti norādīts katra attiecīgās sanāksmes dalībnieka uzvārds, pārstāvētā iestāde un e-pasta adrese;

9.

norāda, ka jaunā reģistra efektīvai darbībai būs izšķiroša nozīme, lai pilnībā un pietiekami īstenotu nolīgumu, un tādēļ ar nepacietību gaida, kad jaunais reģistrs būs izmantojams praksē; iesaka Parlamentam un Komisijai pēc pārejas laika kopīgi pārskatīt jauno reģistru un novērst jebkuras iespējamās praktiskās grūtības un kļūmes; iesaka ieinteresētajām personām sākumposmā sniegt Parlamentam informāciju par reģistra darbību;

10.

īpaši atzinīgi vērtē jaunos noteikumus, saskaņā ar kuriem reģistrā precīzi jānorāda ikviena saņemtā komitoloģijas dokumenta statuss un iespējamā saikne ar citiem jau iesniegtajiem dokumentiem, kā arī jebkuras veiktās izmaiņas;

11.

šajā sakarā aicina Komisiju mainīt iekšējās procedūras, nodrošinot, ka tiek nošķirti, no vienas puses, pasākumu projekti, kas vienlaicīgi jānosūta gan Parlamentam, gan attiecīgajai komitejai informācijai, un, no otras puses, pasākumu projekti, kuri jānosūta Parlamentam, lai tas varētu īstenot pārbaudes tiesības;

12.

atzinīgi vērtē “agrā brīdinājuma sistēmas” ieviešanu, kura nodrošina, ka Parlaments tiek informēts, tiklīdz vairs nav šaubu par steidzamu īstenošanas pasākumu projektu drīzu iesniegšanu komitejā, tomēr uzstāj, ka šo sistēmu nedrīkst izmantot, lai ierastā kārtībā risināmus jautājumus padarītu steidzamus, jo īsākus ierobežojumus laikā drīkst piemērot tikai pienācīgi pamatotos izņēmuma gadījumos;

13.

norāda — lai īstenotu pārbaudes tiesības, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, Parlamentam regulāri jāsaņem visi pamatojuma dokumenti, kuros paskaidrots, kādēļ Komisija ierosina attiecīgus pasākumus; atzinīgi vērtē Komisijas gatavību palīdzēt Parlamentam, lai pilnībā nodrošinātu sadarbību īpašu īstenošanas pasākumu gadījumā, un tādēļ aicina Komisiju pēc Parlamenta pieprasījuma iesniegt tam jebkuru ar īstenošanas pasākumu projektu saistītu pamatojuma dokumentu;

14.

nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka iesniegtos īstenošanas pasākumu projektus nedrīkst publicēt, kamēr komiteja par tiem nav balsojusi, un uzstāj, ka par jebkuru pasākumu projektu tam ir tiesības pēc saviem ieskatiem konsultēties ar jebkuru personu; aicina Komisiju pārdomāt savu viedokli un informēt sabiedrību par īstenošanas pasākumu projektiem, tiklīdz tie ir oficiāli ierosināti;

15.

piekrīt slēgt nolīgumu un sagaida, ka pēc apstiprināšanas tas nekavējoties tiks pilnībā īstenots;

16.

nolemj pievienot nolīgumu Reglamentam, aizstājot Reglamenta XII pielikumu;

17.

uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu ar pielikumu nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem informācijai.