22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/1

---

Patērētāju izglītošanas un informētības uzlabošana kredīta un finanšu jomā

P6_TA(2008)0539

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra rezolūcija par patērētāju aizsardzību: patērētāju izglītošanas un informētības uzlabošana kredīta un finanšu jomā (2007/2288(INI))

(2010/C 16 E/01)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 18. decembra paziņojumu par finanšu izglītību (COM(2007)0808),

—	ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū (COM(2007)0226),

—	ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 16. janvāra otrā lasījuma nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par patēriņa kredītlīgumiem, ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (1),

—	ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par finanšu pakalpojumu politiku laiksposmā no 2005. līdz 2010. gadam — Baltā grāmata (2),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A6-0393/2008),

A.

tā kā, no vienas puses, finanšu tirgi strauji attīstās, ir kļuvuši ļoti dinamiski un aizvien sarežģītāki un, no otras puses, sabiedrības pārmaiņas un pārmaiņas dzīvesveidā rada vajadzību pēc privāto finanšu drošas pārvaldības un vajadzību regulāri pielāgot privātās finanses, lai saskaņotu ar jauniem darba un ģimenes apstākļiem;

B.

tā kā patērētāju finasiālās lietpratības pilnveidošanai jābūt politikas veidotāju prioritātei gan dalībvalstīs, gan Eiropas līmenī, lai tas nāktu par labu ne tikai privātpersonām, bet arī sabiedrībai un ekonomikai, piemēram, samazinot problemātisko parādu līmeni, palielinot noguldījumus, paaugstinot konkurētspēju, piemēroti izmantojot apdrošināšanas produktus un pietiekami nodrošinot aiziešanu pensijā;

C.	tā kā pētījumi atklāj, ka patērētājiem ir tendence pārvērtēt savas zināšanas par finanšu pakalpojumiem un viņus vajag informēt par to, ka viņi nav tik finansiāli zinoši, kā viņi uzskata, kā arī par tā sekām;

D.	tā kā kvalitatīvas finanšu izglītības programmas, kurām ir konkrēts mērķis un, ja nepieciešams, kuras ir pēc iespējas personalizētas, var palīdzēt pilnveidot izpratni par finanšu jomu, ļaujot patērētājiem izdarīt apzinātu izvēli un tādējādi efektīvi funkcionēt finanšu tirgiem;

E.	tā kā pārrobežu finanšu pakalpojumu nozīme pastāvīgi pieaug un Komisijai jāīsteno iniciatīvas ES līmenī pārrobežu un, ja nepieciešams, salīdzināmas informācijas par finanšu izglītību veicināšanai;

F.	tā kā īpaša uzmanība jāpievērš neaizsargāto patērētāju, kā arī to jauno patērētāju izglītības vajadzībām, kuriem jāpieņem lēmumi, kas ietekmē ekonomiskās izredzes visam viņu mūžam;

G.	tā kā pētījums ir parādījis, ka tiem, kas ir mācījušies personisko finanšu pamataspektus ļoti agrā vecumā, ir lielāka lietpratība finanšu jomā; tā kā finanšu izglītība ir cieši saistīta ar pamatiemaņu (matemātikas un lasīšanas) mācīšanu,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas patērētāju finanšu izglītības jomā, jo īpaši finanšu izglītības ekspertu grupas neseno izveidošanu un tās nodomu publiskot ES finanšu izglītības programmu un pētījumu tiešsaistes datu bāzi; uzskata, ka precīzi jānosaka ekspertu grupas atbildība un pilnvaras; ierosina, lai šai grupai lūdz īpaši pārbaudīt Eiropas Savienības finanšu izglītības un pārrobežu finanšu pakalpojumu pievienoto vērtību un vislabāko praksi;

2.   uzsver, ka finanšu un kredīta jautājumos patērētājus izglīto un viņu izpratni veicina, lai uzlabotu viņu izpratni par ekonomikas un finanšu lietām, lai viņi saprastu ekonomiska rakstura saistības un izvairītos no nevajadzīga riska, pārmērīgām kredītsaistībām un finansiālas atstumtības; uzskata, ka apmācība un informēšana ļautu patērētājiem izveidot neatkarīgu, uz pašu spriedumu balstītu pieeju attiecībā uz viņiem piedāvātajiem finanšu produktiem vai tiem, kurus viņi domā izmantot;

3.   atzīmē, ka augsta riska hipotekāro kredītu krīze parāda ne tikai to, ka bīstama ir kredīta ņēmējiem nepiemērota informācija, bet arī to, ka trūkst izpratnes un zināšanu par šādu informāciju un rezultātā patērētāji pietiekami neapzinās riskus, ko rada maksātnespēja un pārmērīgas kredītsaistības;

4.   uzsver, ka izglītoti patērētāji ar lielākām iespējām sekmē konkurenci, kvalitāti un jauninājumus banku un finanšu pakalpojumu nozarē, kā arī atgādina, ka izglītoti un pārliecināti investori var nodrošināt papildu likviditāti finanšu tirgos investīcijām un izaugsmei;

5.   uzsver, cik svarīgi ir dalībvalstīs noteikt izglītotības līmeni finanšu jomā, vienoties par pievienoto vērtību, ko var sniegt ES, kā arī noteikt izglītības vajadzības konkrētām sabiedrības mērķgrupām saskaņā ar vecuma, ienākumu un izglītības līmeņa kritēriju kombināciju;

6.   atzīst privātās iniciatīvas, finanšu pakalpojumu industrijas un patērētāju organizāciju lomu gan Kopienas, gan valstu līmenī, nosakot konkrētās mērķgrupu vajadzības pēc finanšu izglītības, norādot vājās vietas un trūkumus pastāvošajās izglītības sistēmās un finanšu informācijas sniegšanā patērētājiem, tostarp, izmantojot interneta instrumentus, plašsaziņas līdzekļus, izglītošanas kampaņas utt. saistībā ar finanšu plānošanu;

7.   uzskata, ka finanšu izglītības programmas ir visefektīvākās, ja tās pielāgotas konkrētu mērķgrupu vajadzībām un, ja nepieciešams, personalizētas; turklāt uzskata, ka visām finanšu izglītības programmām ir jāveicina apzināta un reālistiska attieksme pret katra cilvēka finansiālajām iespējām; jāpievērš uzmanība tādu programmu izstrādei, kas uzlabo pieaugušo finansiālās spējas;

8.   aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm ES līmenī izstrādāt izglītības programmas personisko finanšu jomā, kas pamatotos uz kopējiem noteikumiem un principiem, kurus var pielāgot visu dalībvalstu vajadzībām un piemērot visās dalībvalstīs, nosakot kritērijus un apmainoties ar vislabāko praksi;

9.   uzsver, ka finanšu izglītība var papildināt, bet nevar aizvietot spēcīgus patērētāju aizsardzības noteikumus finanšu pakalpojumu tiesību aktos un finanšu iestāžu regulēšanu un stingru pārraudzību;

10.   atzīst privātā sektora un jo īpaši finanšu iestāžu svarīgo lomu, nodrošinot patērētājus ar informāciju par finanšu pakalpojumiem; tomēr uzsver, ka finanšu izglītība ir jāpiedāvā godīgā, objektīvā un pārredzamā veidā, lai kalpotu patērētāju interesēm, un ka tā skaidri jānošķir no komerciālām konsultācijām vai reklāmas; lai sasniegtu šo mērķi, mudina finanšu iestādes izstrādāt rīcības kodeksus savam personālam;

11.   atzīst, ka jāpanāk precīzs līdzsvars starp patērētāju nodrošināšanu ar zināšanām, kas viņiem vajadzīgas, lai pieņemtu apzinātus finanšu lēmumus, un patērētāja pārslogošanu ar informāciju; atbalsta to, ka kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti, piemēram, kvalitatīva, pieejama, konkrēta, viegli saprotamu informācija, ar kuru mēģināts pastiprināt patērētāja spēju izdarīt apzinātu un atbildīgu izvēli;

12.   uzskata, ka ir nepieciešama efektīva, skaidra un saprotama informācija, īpaši finanšu produktu reklāmās, un ka finanšu iestādēm jāsniedz pietiekama informācija pirms līgumu noslēgšanas un strikti jāpiemēro noteikumi, ko paredz Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK par finanšu instrumentu tirgiem (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Direktīva 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem (4); aicina Komisiju saskaņoti izstrādāt īpašus tiesību aktu priekšlikumus saskaņotai patērētāju informēšanas un aizsardzības sistēmai, jo īpaši attiecībā uz hipotekārajiem kredītiem (piemēram, saskaņotu, vienkāršu un salīdzināmu standartizētu Eiropas informācijas lapu, kurā iekļauti vispārēji norādījumi par maksājamo gada procentu likmi u. c.);

13.   iesaka finanšu izglītības programmās lielāku uzmanību veltīt dzīves plānošanas aspektiem, piemēram, pamata noguldījumiem, parādsaistībām, apdrošināšanu un pensijām;

14.   aicina Komisiju turpināt centienus veicināt dialogu starp ieinteresētajām pusēm;

15.   iesaka palielināt 17. 02. 02. budžeta pozīciju, lai finansētu ES līmeņa darbības, kuru mērķis ir uzlabot patērētāju izglītošanu finanšu jautājumos un viņu izpratni par finanšu lietām; prasa Komisijai veicināt izpratni ES līmenī, atbalstot konferenču un semināru rīkošanu valstu un reģionālajā mērogā, izpratnes veicināšanas kampaņas plašsaziņas līdzekļos, kā arī izglītības pārrobežu programmas, jo īpaši mazumtirzniecības finanšu pakalpojumu jomā un mājsaimniecību kredītu un parādsaistību pārvaldībā;

16.   aicina Komisiju turpināt attīstīt un uzlabot Dolceta tiešsaistes instrumentu un nodrošināt šo pakalpojumu visās oficiālajās valodās; ierosina Komisijai iekļaut Dolceta tīmekļa vietnē saiti uz tiešsaistes datu bāzi, ko tā plāno izveidot par pašreizējām reģionālajām un valsts finanšu izglītības sistēmām; ierosina Dolceta tīmekļa vietnē pēc valstu sadalījuma principa iekļaut saites uz tādu valsts un privātu struktūru tīmekļa vietnēm, kuras darbojas finanšu izglītības jomā;

17.   aicina Komisijai patēriņa tirgus rezultātu pārskatā iekļaut finanšu izglītības pieejamības un kvalitātes rādītājus;

18.   aicina Komisiju rīkot informatīvās kampaņas, lai palielinātu patērētāju informētību par viņu tiesībām saskaņā ar ES tiesību aktiem finanšu pakalpojumu sniegšanas jomā;

19.   uzsver, ka dalībvalstīm ar Komisijas atbalstu un sadarbībā ar dažādām dalībvalstu sociālām un iedzīvotāju grupām, jāveic regulāri pētījumi par sabiedrības pašreizējo izpratnes līmeni finanšu jomā, lai noteiktu prioritārās darbības jomas, un tādējādi nodrošinātu finanšu izglītības programmu piemērotu, tūlītēju un efektīvu īstenošanu, kas palīdzētu sabiedrībai;

20.   mudina dalībvalstis finanšu izglītību iekļaut pamatskolas un vidusskolas vispārējā mācību programmā, ko izstrādājušas kompetentās iestādes un ar ko paredzēts attīstīt ikdienas dzīvē vajadzīgās iemaņas, un organizēt sistemātisku skolotāju apmācību šajā jautājumā;

21.   uzsver, ka nepieciešams pēc pastāvīgs abu pušu izglītības process divos virzienos, proti, izglītības finanšu konsultantiem un patērētājiem, lai nodrošinātu precīzas informācijas sniegšanu par visjaunākajām izmaiņām finanšu pakalpojumu nozarē;

22.   uzskata, ka pietiekami netiek izmantoti dažādu izglītības organizāciju sinerģijas efekti; tāpēc aicina dalībvalstis izveidot finanšu izglītības tīklu, kurā piedalās gan sabiedriskais, gan privātais sektors, un veicināt sadarbību un dialogu starp visām iesaistītajām pusēm;

23.   mudina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst izglītības vajadzībām, kādas ir pensionāriem un darba ņēmējiem profesionālās karjeras beigu posmā, kuriem var draudēt finansiāla atstumtība, kā arī jauniem cilvēkiem, kuri uzsāk profesionālo karjeru, un kuriem ir grūti noteikt, kā pareizi izmantot savus jaunos ienākumus;

24.   aicina dalībvalstis izveidot ekonomikas un finanšu pakalpojumu apmācību programmas sociālajiem darbiniekiem, jo viņi sazinās ar personām, kas ir uz nabadzības robežas vai iestigušas pārmērīgos parādos;

25.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

---

(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0011.

(2)  OV C 175 E, 10.7.2008., 392. lpp.

(3)  OV L 145, 30.4.2004., 1. lpp.

(4)  OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/5

---

Patēriņa tirgus rezultātu pārskats

P6_TA(2008)0540

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra rezolūcija par patēriņa tirgus rezultātu pārskatu (2008/2057(INI))

(2010/C 16 E/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 29. janvāra paziņojumu “Ietekmes uz patērētājiem uzraudzība vienotajā tirgū — Rezultātu tablo par patēriņa tirgiem” (COM(2008)0031),

—	ņemot vērā 2008. gada 14. februāra Iekšējā tirgus rezultātu pārskatu Nr. 16.a (SEC(2008)0076),

—	ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 6. septembra rezolūciju par Zaļo grāmatu par patērētāju acquis pārskatīšanu (1),

—	ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 20. maija rezolūciju par patērētāju aizsardzības politikas stratēģiju 2007.— 2013. gadam (2),

—	ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 23. septembra rezolūciju par Iekšējā tirgus rezultātu pārskatu (3),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 20. novembra paziņojumu “Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0724),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 20. novembra paziņojumu “Vispārējas nozīmes pakalpojumi, tostarp vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi: jauns Eiropas uzdevums” (COM(2007)0725), kas pievienots paziņojumam par vienotu tirgu 21. gadsimta Eiropai,

—	ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Jaunās metodoloģijas ieviešana produktu tirgus un sektora uzraudzībai: pirmā sektora izvērtēšanas rezultāti” (SEC(2007)1517), kas pievienots paziņojumam par vienotu tirgu 21. gadsimta Eiropai,

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A6-0392/2008),

A.	tā kā Parlaments atzinīgi vērtē publicēto “Rezultātu tablo” par patēriņa tirgiem (“Rezultātu tablo”), kura mērķis ir pielāgot iekšējo tirgu iedzīvotāju cerībām un interesēm;

B.	tā kā konkurētspējīgiem un efektīvi funkcionējošiem patērētāju tirgiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu iedzīvotāju uzticību iekšējam tirgum;

C.	tā kā Rezultātu tablo ir jāpapildina ar citiem uzraudzības līdzekļiem;

D.	tā kā Rezultātu tablo rādītāji ir paredzēti, lai noteiktu nozares, kurās ir jāveic papildu izpēte;

E.	tā kā Rezultātu tablo ir jāveicina diskusijas par patērētāju politikas jautājumiem;

F.	tā kā valsts patērētāju un konkurences iestāžu veiktajiem pētījumiem un analīzei var būt būtiska nozīme Rezultātu tablo turpmākās izstrādes gaitā,

Ievads

1.   uzsver, ka ir svarīgi ļaut pilsoņiem pilnībā izmantot iekšējā tirgus priekšrocības, un uzskata Rezultātu tablo par nozīmīgu instrumentu šā mērķa īstenošanai;

2.   atzinīgi vērtē piecus galvenos rādītājus attiecībā uz sūdzībām, cenu līmeni, apmierinātību, piegādātāju maiņu un drošību;

3.   uzsver, ka Rezultātu tablo ir izstrādes sākuma stadijā un tas jāpilnveido, ietverot tajā pilnīgākus datus, precīzāku statistiku un papildu analīzi, balstoties uz dažādiem rādītājiem;

4.   uzsver, ka, tiklīdz būs sasniegts apmierinošs Rezultātu tablo piecu galveno rādītāju izstrādes līmenis, ir jāizstrādā jauni rādītāji, lai iekšējais tirgus vairāk atbilstu pilsoņu vēlmēm un interesēm;

5.   aicina Komisiju nodrošināt atbilstošu finansējumu un personālu 3. un 4. punktā minēto uzdevumu izpildei;

6.   mudina Komisiju nodrošināt savos dienestos vienotu un saskaņotu pieeju, lai novērstu darba dublēšanu un pretrunīgus datu analīzes rezultātus;

7.   aicina Komisiju turpmākajos rezultātu tablo ietvert viegli saprotamu kopsavilkumu, kā arī skaidrus secinājumus un ieteikumus, kas pārtulkoti visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās;

Rādītāju izstrāde

8.   uzskata, ka kopējais rādītāju daudzums ir jāierobežo, lai izveidotu mērķtiecīgu Rezultātu tablo;

9.   uzskata, ka ar sūdzībām saistītais rādītājs ir būtisks, lai izprastu patērētāju apmierinātību; aicina Komisiju un dalībvalstis censties panākt saskaņotību starp sūdzību klasifikācijas sistēmām, ko izmanto atbildīgās iestādes un attiecīgie patērētāju atbalsta dienesti dalībvalstīs un Kopienā, un izveidot ES mēroga datubāzi par patērētāju sūdzībām; aicina dalībvalstis paaugstināt patērētāju informētību par sūdzību sistēmām un uzlabot sūdzību izskatīšanu, lai uzņēmēji varētu piedāvāt vairāk un labākus pakalpojumus;

10.   aicina Komisiju izstrādāt rādītājus, kas attiecas uz pārrobežu tiesvedību un tādu zaudējumu kompensēšanu, kurus cietuši patērētāji, mēģinot panākt kompensāciju tiesas un ārpustiesas ceļā, kā arī izmantojot dalībvalstīs spēkā esošos kompensēšanas mehānismus;

11.   uzskata, ka Rezultātu tablo varētu ietvert ar patērētāju lasītprasmi un rakstītprasmi un ar citām prasmēm, kā arī ar vecumu saistītus rādītājus (piemēram, izglītības līmeni, datorpratību un svešvalodu prasmes); tomēr uzsver, ka ir svarīgi atrast līdzsvaru starp rādītājiem, kas balstīti uz mazāk ticamiem datiem, kuri iegūti patērētāju aptaujās, un uzticamiem datiem, kuri balstīti uz citiem avotiem;

12.   piekrīt, ka izstrādāt precīzus un piemērotus cenu rādītājus ir ļoti sarežģīti, jo atšķirībām cenu līmenī var būt daudz iemeslu un šīs atšķirības kā tādas nenorāda uz nepilnībām tirgū; tomēr uzskata, ka Rezultātu tablo ir jāietver cenu rādītāji, jo cenas ir ārkārtīgi būtiskas patērētājiem un cenu rādītājiem ir būtiska nozīme diskusijas veicināšanā un plašsaziņas līdzekļu informētības palielināšanā par trūkumiem tirgu darbībā; aicina Komisiju ņemt vērā dalībvalstu makroekonomikas stāvokli, kā arī patērētāju pirktspēju un cenas pirms nodokļu nomaksas;

13.   atzinīgi vērtē centienus izstrādāt sarežģītākus cenu rādītājus, taču aicina pirms konkrētu politikas ieteikumu paušanas izmantot arī citus rādītājus, kas saistīti ar tirgu efektīvu funkcionēšanu;

14.   atgādina, ka patērētājiem arvien nozīmīgāki kļūst ētikas un vides jautājumi; aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt, cik pieejama ir informācija par šiem jautājumiem dažādos tirgos;

Informatīvās bāzes uzlabošana

15.   uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstu statistikas biroji, Eurostat un citi Komisijas dienesti cieši sadarbotos kvalitatīvu un pilnīgu datu sniegšanā; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai veicinātu šādu sadarbību;

16.   atgādina, ka dalībvalstu patērētāju un konkurences iestādes bieži sāk gadījumu izpēti vai to rīcībā ir citi pierādījumi par dažādu tirgu funkcionēšanu, tādēļ aicina Komisiju, turpmāk izstrādājot Rezultātu tablo, izmantot pieejamo informāciju par dalībvalstīm un aktīvi konsultēties ar dalībvalstu ekspertiem;

17.   mudina dalībvalstis izpētīt īpaša patērētāju ombuda iecelšanas pamatotību; norāda, ka daudzās dalībvalstīs vairākās nozarēs ir patērētāju ombuds, kas palīdz patērētājiem risināt konfliktus ar uzņēmējiem;

18.   aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm nodrošināt, ka Eiropas patērētāju informācijas centriem piešķir vairāk līdzekļu un nodrošina pietiekamu skaitu darbinieku, lai efektīvi izskatītu patērētāju pārrobežu sūdzības, kuru skaits arvien palielinās, kā arī lai saīsinātu šo sūdzību izskatīšanas laiku;

Lielāka informētība

19.   aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt informētību par Rezultātu tablo, inter alia, nodrošinot, ka tas ir viegli pieejams un redzams attiecīgās interneta vietnēs, un pastiprināt centienus, lai par Rezultātu tablo informētu plašsaziņas līdzekļus, valsts iestādes un patērētāju organizācijas;

Saistība ar iekšējā tirgus novērtējuma rezultātiem

20.   uzskata, ka gan Iekšējā tirgus rezultātu pārskats, gan Rezultātu tablo par patēriņa tirgiem veicina iekšējā tirgus uzlabošanos, no kā gūst labumu pilsoņi un patērētāji;

21.   atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sniegt vairāk informācijas par iekšējo tirgu un uzskata, ka abi tirgus novērtējumi ir nozīmīgi soļi šajā virzienā;

22.   uzsver, ka, lai gan abi dokumenti ir savstarpēji saistīti un ir svarīgi veicināt to saskaņotu izstrādi, tomēr tiem ir atšķirīga mērķauditorija, un tādēļ tie viens no otra jānošķir, kā arī tajos ietverto rādītāju kopumam jābūt atšķirīgam;

23.   uzskata, ka ir regulāri jāpārskata gan izmantotie rādītāji, gan abu tirgus novērtējumu savstarpējā saistība, lai tos pielāgotu norisēm iekšējā tirgū;

*

* *

24.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV C 187 E, 24.7.2008., 231. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0211.

(3)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0421.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/8

---

EMU@10 — Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi

P6_TA(2008)0543

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par EMU@10 — Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi (2008/2156(INI))

(2010/C 16 E/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 7. maija paziņojumu par EMU@10 — panākumu un problēmu apzināšana pēc Ekonomikas un monetārās savienības desmit pastāvēšanas gadiem (COM(2008)0238) (paziņojums par EMU@10),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 24. jūnija paziņojumu par publiskām finansēm EMS 2008. gadā (COM(2008)0387),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 29. oktobra paziņojumu “No finanšu krīzes līdz augšupejai: Eiropas rīcības programma” (COM(2008)0706),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. novembra ekonomiskās prognozes 2008. gada rudenim,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 15. un 16. oktobra sanāksmi,

—	ņemot vērā 2008. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropadomes 2008. gada 15. un 16. oktobra sanāksmi (1),

—	ņemot vērā Eurogrupas 2008. gada 12. oktobra augstākā līmeņa ārkārtas sanāksmi par valdības garantijām starpbanku aizdevumiem,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 4. novembra sanāksmes secinājumus,

—	ņemot vērā valstu vai valdību vadītāju 2008. gada 7. novembra neformālās sanāksmes rezultātus,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. novembra rezolūciju par 2006. gada pārskatu par euro zonu (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par 2007. gada pārskatu par euro zonu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ieguldījumu Eiropadomes 2008. gada pavasara sanāksmes darbā attiecībā uz Lisabonas stratēģiju (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas interesēm — panākumiem globalizācijas laikmetā (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 15. februāra rezolūciju par situāciju Eiropas ekonomikā: provizorisko ziņojumu par ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm 2007. gadam (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 22. februāra rezolūciju par valsts finansēm EMS 2004. gadā (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par valsts finansēm EMS 2006. gadā (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 9 jūlija rezolūciju par ECB 2007. gada pārskatu (9),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par euro zonas paplašināšanos (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 20. jūnija rezolūciju par apspriežu procesa uzlabošanu ar Eiropas Parlamentu turpmākajās euro zonas paplašināšanas procedūrās (11),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 17. jūnija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam saskaņā ar Līguma 122. panta 2. punktu par vienotās valūtas ieviešanu Slovākijā 2009. gada 1. janvārī (12),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. marta rezolūciju par Starptautiskā Valūtas fonda stratēģijas pārskatīšanu (13),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 5. jūlija rezolūciju par informācijas un komunikācijas stratēģijas īstenošanu attiecībā uz euro un Ekonomikas un monetāro savienību (14),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. septembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par riska ieguldījumu fondiem un privāto kapitālu (15),

—	ņemot vērā 1997. gada 13. decembra Eiropadomes rezolūciju par ekonomikas politikas koordināciju EMS III stadijā un EK līguma 109. un 109.b pantu (16),

—	ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes (ECOFIN) 2008. gada 12. februāra devumu pavasara Eiropadomes secinājumos,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 7. oktobra secinājumus par ES saskaņotu rīcību ekonomikas lejupslīdes laikā,

—	ņemot vērā 2008. gada 1. jūnija Saprašanās memorandu par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām pārrobežu finansiālās stabilitātes jomā;

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0420/2008),

A.	tā kā 1999. gada 1. janvārī vienpadsmit dalībvalstis — Beļģija, Vācija, Īrija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija ieviesa Eiropas Savienības vienoto valūtu;

B.	tā kā četras citas dalībvalstis pievienojās euro zonai pēc euro ieviešanas — 2001. gadā Grieķija, 2007. gadā Slovēnija un 2008. gadā — Kipra un Malta;

C.	tā kā euro zonu ir paredzēts arī turpmāk paplašināt, jo vairums dalībvalstu, kuru šobrīd nav euro zonā, gatavojas tai nākotnē pievienoties, un 2009. gadā 1. janvārī euro zonai pievienosies Slovākija;

D.	tā kā Ekonomikas un monetārā savienība (EMS) daudzējādā ziņā bijusi veiksmīga, ar vienotu valūtu uzlabojot ekonomisko stabilitāti dalībvalstīs, it īpaši attiecībā uz pašreizējo finanšu krīzi;

E.

tā kā dalība euro zonā prasa augstu savstarpējās ekonomiskās atkarības līmeni starp iesaistītajām dalībvalstīm un līdz ar to arī ciešāku ekonomikas politikas koordināciju, kā arī efektīvu ekonomikas un finanšu pārvaldību, lai pilnībā izmantotu vienotās valūtas priekšrocības un risinātu turpmākos uzdevumus, piemēram, arvien pieaugušo konkurenci attiecībā uz dabas resursiem, globālās ekonomikas nelīdzsvarotību, jauno tirgu pieaugošo ekonomisko nozīmi, klimata pārmaiņas un iedzīvotāju novecošanu Eiropā;

F.

tā kā pirmajos desmit euro zonas pastāvēšanas gados vidējā inflācija kopumā atbilda ECB mērķim nodrošināt cenu stabilitāti, proti, tā bija tuvu 2 %, taču nepārsniedza šo rādītāju; tā kā pēdējā laikā inflācija ir pieaugusi krietni virs šī līmeņa sakarā ar globālām strukturālām izmaiņām, bet jo īpaši sakarā ar enerģijas un pārtikas cenu pieaugumu, Amerikas Savienoto Valstu monetārās politikas vājināšanos, kā arī daudzu trešo valstu centrālo banku modrības trūkumu;

G.

tā kā jauno tirgus ekonomikas valstu strauji augošais pieprasījums pēc ierobežotiem enerģijas resursiem un citiem izstrādājumiem ir pakāpeniski radījis stāvokli, ka piedāvājums vairs nespēj apmierināt pieprasījumu; un tā kā spiedienu uz cenām vēl pastiprina tas, ka preces arvien vairāk tiek uzskatītas par finanšu aktīvu, jo tās var izmantot arī kā uzkrāšanas līdzekli;

H.

tā kā euro zonas atvērtība ir vērtējama atzinīgi un tiek uzskatīts, ka euro kursa pašreizējam pieaugumam var būt gan negatīva ietekme, jo tas iespaido eksportu un sekmē importu iekšējā tirgū, gan arī pozitīva ietekme, jo tas Eiropas ekonomikai palīdz pārvarēt ievērojamo naftas cenu pieaugumu un pašreizējo finanšu krīzi;

I.	tā kā euro pirmo desmit gadu laikā globālā ekonomiskā vide ir bijusi labvēlīga darba vietu radīšanai, radot gandrīz 16 miljonu darbavietu, tiesa — neņemot vērā radīto darba vietu kvalitāti, un bezdarba līmenim krītoties no 9 % 1999. gadā līdz apmēram 7,3 % 2008. gadā;

J.	tā kā Eiropas Savienībā ir sākusies ekonomikas lejupslīde, izaugsmes tempam samazinoties no 3,1 % 2006. gadā līdz 1,4 % (pārskatītā prognoze, kas sākotnēji bija 2 %) 2008. gadā un 0,2 % (prognoze) 2009. gadā un sagaidot, ka bezdarbs un sociālā atstumtība palielināsies vēl vairāk;

K.	tā kā ekonomikas un ražīguma izaugsme nav bijusi apmierinoša un lēš, ka produkcijas izlaides pieaugums uz vienu strādājošo ir samazinājies no 1,5 % periodā no 1989. gada līdz 1998. gadam līdz aptuveni 0,75 % periodā no 1999. gada līdz 2008. gadam;

L.

tā kā euro strauji ir kļuvis par otru svarīgāko starptautisko valūtu līdzās ASV dolāram un daudzās pasaules valstīs euro plaši izmanto kā atsauces valūtu; tā kā pasaules līmenī euro potenciāls tomēr nav pietiekami izmantots, jo euro zonai nav ne skaidri noteiktas starptautiskās stratēģijas, ne arī efektīvas starptautiskās pārstāvības;

Euro pirmie desmit gadi

1.   piekrīt, ka vienotā valūta ir kļuvusi par Eiropas simbolu un pierādījusi Eiropas spējas pieņemt tālejošus lēmumus kopējai un gaišākai nākotnei;

2.   atzinīgi vērtē faktu, ka euro ir radījis stabilitāti un veicinājis ekonomikas integrāciju euro zonā; atzinīgi vērtē euro stabilizējošo ietekmi pasaules valūtas tirgos, jo īpaši krīzes apstākļos; norāda, ka iekšējās ekonomiskās atšķirības nav vēl samazinājušās, kā gaidīts, un ražīgums visās euro zonas daļās nav attīstījies apmierinoši;

3.   ar gandarījumu konstatē, ka citās pasaules daļās tiek apsvērtas citu monetāro savienību izveides iespējas;

4.   atgādina svarīgo saikni starp monetāro un tirdzniecības politiku pasaulē, ko pierādījuši neskaitāmi pētījumi, un šajā sakarībā uzsver valūtas kursa stabilitātes pozitīvo nozīmi, lai nodrošinātu starptautiskās tirdzniecības ilgtspējīgu izaugsmi;

5.   norāda, ka no arvien plašākas euro izmantošanas par starptautiskās tirdzniecības valūtu ieguvējas ir tieši euro zonas dalībvalstis, jo šo valstu uzņēmumiem samazinās risks sakarā ar valūtas maiņas kursu, kā arī starptautiskās tirdzniecības izmaksas;

6.   atgādina, ka EMS pirmo desmit gadu laikā Parlamentam ir bijusi aktīva loma gan ekonomikas, gan monetārās politikas jomā un Parlaments ir darījis visu iespējamo, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un demokrātisku pārskatatbildību;

7.   uzsver, ka vēl daudz darāmā, lai pilnībā izmantotu EMS priekšrocības, piemēram, veicinot, ka dalībvalstis un reģioni ar IKP zemāku par vidējo līmeni sasniedz labākus rezultātus, un lai stiprinātu pilsoņu izpratni un uzticēšanos vienotai valūtai;

8.   vēlamajam EMS ceļvedim iesaka šādus elementus un konkrētus pasākumus:

Ekonomiskās atšķirības, strukturālās reformas un valsts finanses

9.   uzskata, ka racionālas, saskaņotākas un atbilstīgā laikā koordinētas dažādos veidos atbalstošas ekonomiskās reformas, kas pamatotos uz integrētajām izaugsmes un nodarbinātības pamatnostādnēm (Integrētajām pamatnostādnēm) un uz Lisabonas stratēģijas dažādo politikas virzienu kopumu, varētu samazināt ekonomiskās atšķirības un būtiski veicināt ekonomikas atgūšanos no pašreizējās finanšu krīzes; uzsver nepieciešamību uzlabot un vienkāršot procedūras un metodoloģijas šo pamatnostādņu īstenošanas pārskatīšanai un novērtēšanai katra gada beigās;

10.   atzīst, ka attiecībā uz modernizēšanas centieniem un ekonomisko veiktspēju veiksmīgākās ir valstis, kas tālejošas un līdzsvarotas strukturālās reformas apvieno ar tādiem ieguldījumiem attīstībā un inovācijā, izglītībā, mūžizglītībā un bērnu aprūpē, kā arī uzticamu sociālo tīklu atjaunošanā, kas ir lielāki nekā valstu vidējais rādītājs; atzīmē, ka šajās pašās dalībvalstīs parasti ir efektīva un pārredzama administrācija, tiek nodrošināts budžeta pārpalikums un arī parādi ir mazāki par vidējo rādītāju, bet valsts tēriņi ir kvalitatīvi, efektīvi un mērķtiecīgi, turklāt arī tehnikas progresa nodrošinātais valsts izaugsmes līmenis gandrīz divas reizes pārsniedz ES vidējos rādītājus; norāda, ka šīs “atsauces” dalībvalstis ir vislabāk sagatavojušās risināt ar sabiedrības novecošanu un konkurētspējas nodrošināšanu saistītos jautājumus, jo tajās ir augsti nodarbinātības rādītāji, tostarp strādā daudz sieviešu un vecāka gadagājuma cilvēku, kā arī tajās ir īpaši augsti dzimstības rādītāji;

11.   uzsver nepieciešamību savstarpēji stiprināt uz stabilitāti un izaugsmi orientētu makroekonomikas politiku, padarot līdzsvarotu politiku un ieguldījumus par vispārēju jautājumu; uzsver nepieciešamību ar efektīvu nodokļu politiku un izdevumu pārvaldību rūpīgi uzraudzīt valsts finanses un to ietekmi uz patēriņu, kā arī vienlaikus vienoties par labvēlīgas vides izveidi uzņēmumu pārrobežu darījumiem;

12.   atzīmē, ka pārskatītais Stabilitātes un izaugsmes pakts ir pierādījis savu vērtību un ir stingri jāievēro budžetu konsolidācija, jo demogrāfiskās pārmaiņas un iespējamais kritums ekonomiskajā izaugsmē euro zonas dalībvalstīm varētu radīt problēmas, kam varētu būt negatīva ietekme uz visas euro zonas stabilitāti; šajā sakarībā kritizē disciplīnas trūkumu cīņā ar budžeta deficītu ekonomiskās izaugsmes laikā un uzsver, ka dalībvalstīm efektīvāk jāstrādā anticikliskas nodokļu politikas virzienā, jo īpaši, lai būtu labāka sagatavotība pret ārējiem satricinājumiem; tādēļ uzsver īstermiņa stratēģijas nepieciešamību, lai samazinātu valstu parādus, kā arī ilgtspējīgas un stabilas izaugsmes stratēģiju nepieciešamību, lai ilgtermiņā samazinātu valsts parādu un tā maksimālais līmenis nepārsniegtu 60 %;

13.   atzīmē, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta galvenie elementi konsekventi jāievēro arī turpmāk, jo prasība nodrošināt budžeta deficītu, kas nepārsniedz 3 % no IKP, un valdības parādu, kas nepārsniedz 60 % no IKP, tika noteikta, pamatojoties uz ekonomiskajiem apstākļiem 20. gadsimta deviņdesmitajos gados; uzskata, ka dalībvalstīm stingri jāievēro un Komisijai jāuzrauga Stabilitātes un izaugsmes pakts; uzskata, ka abi parāda kontrollielumi ir jāuzskata par maksimumiem, no kuriem jāizvairās; atzīmē, ka ekonomikas un finanšu politikas efektīva koordinācija ir Ekonomikas un monetārās savienības ekonomisko panākumu priekšnosacījums, tomēr koordinējot ir jārespektē subsidiaritātes princips; aicina Komisiju izpētīt visus iespējamos paņēmienus, lai stiprinātu Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvo daļu; uzsver, ka Komisijai ir labāk jāizmanto esošie uzraudzības instrumenti un Eurogrupai pastiprināti jāveic valstu budžetu vidusposma pārskatīšana;

14.   atbalsta Komisijas viedokli, ka pārskatītais Stabilitātes un izaugsmes pakts sniedz nozīmīgu politisko pamatu sarežģītas ekonomiskās situācijas apstākļos, un uzsver, ka šī pakta ieviešanai vajadzētu nodrošināt to, ka ikreiz, kad pasliktinās publisko finanšu stāvoklis, tiek veikti atbilstīgi pasākumi šīs situācijas atrisināšanai, vienlaikus raugoties, lai tiktu atjaunots ilgtspējīgs stāvoklis; turklāt uzskata, ka budžeta politikas izstrādē pēc iespējas jāizmanto pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā atļautā elastības pakāpe, un prasa Komisijai sniegt dalībvalstīm skaidras norādes par to, kā šo elastības mehānismu īstenot;

15.   uzskata, ka ilgtspējīga un stabila makroekonomikas vide prasa uzlabot valsts finanšu kvalitāti, tostarp nodrošināt turpmāku budžeta konsolidāciju, valsts izdevumu efektivitāti un lielākus ieguldījumus izglītībā, cilvēku kapitālā, pētniecībā un attīstībā un infrastruktūrā, kas veicina izaugsmi un nodarbinātību, kā arī risina samilzušas sabiedrības problēmas, piemēram, klimata pārmaiņu problēmu saskaņā ar klimata pārmaiņu un enerģētikas paketes mērķiem un ekonomikas atgūšanos no pašreizējās finanšu krīzes;

16.   uzskata, ka strukturālām reformām ir jāpalielina ražīgums, labāk kombinējot ekonomikas un sociālo politiku, kā arī nodrošinot labu sociālā dialoga līmeni, kā noteikts Lisabonas stratēģijā;

17.   norāda, ka konkurences politikai ir jāpapildina strukturālās politikas pasākumi, un uzsver ekonomikas restrukturēšanas nepieciešamību;

18.   brīdina, ka nevajag orientēties uz mērenām algām kā uz paņēmienu cenu stabilitātes panākšanai; šajā sakarībā atgādina, ka globalizācijas izraisīta lielāka konkurence jau ir radījusi pastiprinātu lejupēju spiedienu uz algām, kamēr importētā inflācija naftas un citu preču cenu celšanās rezultātā jau ir izraisījusi patērētāju pirktspējas samazināšanos; atkārtoti pauž pārliecību, ka šī problēma jārisina jo īpaši ar taisnīgāku pārticības sadali;

19.   uzskata, ka algu un nodokļu politika ir efektīvs līdzeklis, lai stabilizētu ekonomiku un nodrošinātu izaugsmi; uzskata, ka reālo algu pieaugumam jāatbilst ražīguma līmenim un ka ekonomisko mērķu sasniegšanai dažos gadījumos ir selektīvi jāizmanto nodokļu politikas saskaņošana; uzskata, ka īpaši nozīmīga ir cīņa pret krāpšanu gan tiešo, gan netiešo nodokļu jomā un šī cīņa būtu jāpastiprina; uzsver, ka ir steidzami jāattīsta līdzdalības un iesaistīšanas kultūra kā daļa no uzņēmumu vadības un korporatīvās sociālās atbildības koncepcijas;

20.   uzsver, ka iekšējā tirgū ir nepieciešami taisnīgi noteikumi; tādēļ uzskata, ka centieni noteikt iespējami zemāku uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi nav lietderīgi;

21.   aicina euro zonas dalībvalstis pastiprināt ekonomikas un finanšu politikas efektīvu koordināciju, jo īpaši izstrādājot saskaņotu kopēju stratēģiju Eurogrupas ietvaros; atbalsta Komisijas priekšlikumu pieprasīt no dalībvalstīm vidēja termiņa pamatprogrammas attiecībā uz dalībvalstu ekonomikas un finanšu politikas virzieniem, kā arī kontrolēt šo programmu īstenošanu; uzsver, ka katrai dalībvalstij ir jāuzņemas atbildība par strukturālām reformām un konkurētspējas uzlabošanu sadarbības veidā, lai saglabātos uzticība un labvēlīga attieksme pret euro valūtu;

22.   atzīmē, ka dažāda strukturālo reformu gaita un dažādi atvērtības līmeņi euro zonas dalībvalstīs radījuši to snieguma atšķirības; atbalsta tos Komisijas secinājumus tās paziņojumā par EMU@10, kuros norādīts uz dažu euro zonas valstu nepietiekamu izaugsmi un uz arvien pieaugošām atšķirībām starp euro zonas dalībvalstīm; aicina Eurogrupas valstis regulāri apmainīties ar viedokļiem un sadarboties, lai panāktu kopējo mērķi — konverģences procesa paātrināšanu;

23.   aicina Komisiju izmantot vienotus kopējus kritērijus, izvērtējot ekonomiskos un budžeta rādītājus; norāda uz Komisijas un dalībvalstu atbildību attiecībā uz statistikas datu uzticamību un aicina pieņemt turpmākos lēmumus tikai gadījumā, ja nav šaubu par pieejamo datu derīgumu un pareizību; pieprasa arī, lai būtu iespējams sākt izmeklēšanu, ja vairāku gadu laikā bijusi neatbilstība starp plānotajiem stabilitātes un konverģences programmu datiem un reāli sagaidāmajiem datiem;

Monetārā politika

24.   Parlaments atkārtoti apliecina stingru atbalstu ECB neatkarībai;

25.   norāda, ka ECB regulārie ziņojumi Parlamentam, jo īpaši Ekonomikas un monetāro lietu komitejai, veicina monetārās politikas pārredzamību, un atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta deputātiem doto iespēju uzdot rakstveida jautājumus ECB par monetāro politiku, tādējādi veicinot ECB pārskatatbildību Eiropas Savienības pilsoņu priekšā; atbalsta prasību rīkot plašākas publiskās diskusijas par turpmāko kopējo monetāro un valūtas politiku euro zonā;

26.   uzskata, ka Parlamenta un ECB dialogs monetārās politikas jomā ir bijis veiksmīgs un ka turpmāk tas ir jāattīsta; sagaida monetārās politikas dialoga uzlabošanos vairākos jautājumos, piemēram, attiecībā uz ECB priekšsēdētāja regulāro uzklausīšanu datumu saskaņošanu ar ECB grafiku attiecībā uz monetārās politikas lēmumiem, lai uzlabotu lēmumu analīzi, jo tādējādi būtu vēl iespēja uzaicināt ECB priekšsēdētāju, gan arī būtu iespēja apspriest aktuālus jautājumus, kad tas ir nepieciešams;

27.   atzīmē, ka ECB monetārās politikas galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti un ka ECB vidējā termiņa mērķis ir nodrošināt inflācijas līmeni, kas tuvojas 2 % robežai, taču nepārsniedz šo līmeni; norāda, ka reālu cenu stabilitāti var panākt tikai tad, ja pienācīgi risina jautājumu par inflācijas cēloņiem; atgādina, ka arī EK līguma 105. pants nosaka, ka ECB uzdevums ir atbalstīt Kopienas vispārējās ekonomikas politikas virzienus;

28.   uzskata, ka ECB vajadzētu virzīties uz tieša inflācijas mērķa noteikšanas režīmu, kur precīzu inflācijas mērķi papildina pieļaujamo svārstību diapazons ap mērķa līmeni; aicina ECB publicēt inflācijas prognozes; šāda virzība uz tieša inflācijas mērķa noteikšanas režīmu nedrīkst novērst uzmanību no monetāro rādītāju dinamikas, lai izvairītos no jaunu “burbuļu” rašanās;

29.   uzskata, ka inflācija ir globāla parādība un ka atvērtā ekonomikā pret to nevar cīnīties tikai ar Eiropas monetārās politikas palīdzību;

30.   uzsver savu gribu izpētīt iespējamos uzlabojumus ECB valdes locekļu iecelšanas procedūrā pirms 2010. gada; uzskata, ka ir svarīgi, lai starp valdes locekļiem būtu cilvēki ar akadēmisko un/vai profesionālo pieredzi un tie pārstāvētu dažādas ekonomikas, monetārās un finanšu nozares; vērš uzmanību uz aicinājumu izveidot ECB valdi deviņu locekļu sastāvā, kam būtu ekskluzīvs pienākums noteikt procentu likmes, tādējādi aizstājot pašreizējo sistēmu un izvairoties no paredzētā vēl sarežģītākā risinājuma; aicina steidzami veikt attiecīgās izmaiņas Līgumā;

Finanšu tirgu integrācija un uzraudzība

31.   uzskata, ka finansiālā integrācija var nodrošināt lielāku ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju, kā arī lielāku stabilitāti un likviditāti iekšējā tirgū;

32.   atzīmē, ka galvenais Eiropas Savienības finanšu centrs atrodas ārpus euro zonas; tomēr atgādina, ka ES tiesību akti attiecas uz visām dalībvalstīm un visiem aktīviem iekšējā tirgus dalībniekiem; uzskata, ka Eiropas Savienībai nekavējoties jānostiprina uzraudzības struktūra, ņemot vērā ECB īpašo lomu;

33.   uzskata, ka vēl daudz ir jādara pārrobežu vērtspapīru darījumu maksājumu un norēķinu jomā, jo pašlaik tajā nav reālas integrācijas;

34.   uzsver, ka lielāka integrācija ir nepieciešama attiecībā uz mazumtirdzniecības pakalpojumiem, jo bez šādas integrācijas var ciest patērētāju aizsardzība; uzskata, ka ir jāuzlabo klientu mobilitāte, finansiālā kompetence, piekļuve pamatpakalpojumiem un produktu salīdzināmība;

35.   uzskata, ka finanšu uzraudzības struktūru eiropeizācija, finanšu tirgus pārredzamība, iedarbīgi konkurences noteikumi un atbilstošs regulējums ir priekšnoteikumi, kas nepieciešami vidējā termiņā, lai uzlabotu krīžu pārvarēšanu un sadarbību starp Eiropas Centrālo banku sistēmu (ECBS), uzraudzības iestādēm, valdībām un tirgus dalībniekiem; uzskata, ka integrēta, visaptveroša (attiecas uz visām nozarēm), konsekventa un saskaņota uzraudzības sistēma, sākot ar līdzsvarotu pieeju finanšu riska pārrobežu izplatības regulēšanā, pamatojoties uz saskaņotu likumdošanu, varētu samazināt saskaņošanas izmaksas gadījumos, kad tiesvedība notiek vairākās jurisdikcijās; norāda, ka vajadzētu izvairīties no tiesību aktu pārliekas reglamentēšanas (reglamentēšanas ārpus EK tiesību aktā noteiktajām minimālajām prasībām), kā arī regulējuma arbitrāžas; aicina Komisiju saskaņā ar šiem principiem izvirzīt priekšlikumus esošās uzraudzības struktūras pārskatīšanai; uzskata, ka jebkurus ECB uzraudzības pasākumus vajadzētu paplašināt ārpus euro zonas robežām, izmantojot Eiropas Centrālo banku sistēmu;

36.   atzinīgi vērtē 2008. gada pavasarī panākto Saprašanās memorandu par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām pārrobežu finansiālās stabilitātes jomā; tomēr uzsver, ka Saprašanās memorands nav juridiski saistošs un tā pamatā ir tikai dalībvalstu vēlme savstarpēji sadarboties; uzskata, ka, lai gan ir grūti ex ante definēt noteikumus par apgrūtinājuma sadalīšanu, ir jāturpina darbs pie krīžu vadības;

37.   uzsver, ka Eiropas Savienībai kā pasaules lielākajai ekonomiskajai zonai ar lielākajiem finanšu tirgiem vajadzētu uzņemties vadošo lomu starptautiskajā līmenī, lai reformētu finanšu pakalpojumu reglamentējošo sistēmu par labu iesaistītajām valstīm un vispārējai stabilitātei; uzskata, ka finanšu stabilitātei jābūt pamatmērķim, veidojot politiku apstākļos, kad finanšu tirgi kļūst arvien integrētāki un ir arvien vairāk finanšu inovāciju, kam dažkārt ir destabilizējoša ietekme uz reālo ekonomiku un kas rada sistēmiskus riskus; uzskata, ka ES līmenī pieņemti vērienīgi lēmumi iedrošina citas valstis sekot šim piemēram, un šajā sakarībā uzsver nepieciešamību risināt arī globālas vai “ārzonu” problēmas; uzskata, ka par starptautisko reglamentējošo iestāžu politisko atbildību ir jārunā vienlaikus ar šiem reglamentējošajiem pasākumiem;

38.   aicina Komisiju pārbaudīt Eiropas obligāciju izveides iespēju un izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, kas veicinātu šādu obligāciju izlaidi euro zonā papildus dalībvalstu obligācijām; norāda, ka ir nepieciešams novērtējums par šādu obligāciju ietekmi uz starptautiskajiem finanšu tirgiem un EMS;

Euro zonas paplašināšana

39.   aicina visas dalībvalstis ārpus euro zonas ievērot Māstrihtas kritērijus, ka arī pārskatīto un kopumā elastīgo Stabilitātes un izaugsmes paktu; uzskata, ka Komisijai ir jānodrošina Stabilitātes un izaugsmes pakta precīza interpretācija un izslēgšanas kritēriju pielietošana pirms iespējamās pievienošanās; uzskata, ka ir jānodrošina vienāda attieksme pret dalībvalstīm euro zonā un pret dalībvalstīm, kas vēlas tai pievienoties; šajā sakarībā atzīmē, ka euro zonas ilgtermiņa stabilitāte ir jāuzlūko par kopēju mērķi un paplašināšanai un stabilitātei ir jābūt vienlīdz svarīgiem uzdevumiem; uzskata, ka dalībvalstīm euro zonā un dalībvalstīm, kam ir īpašs statuss, ir svarīgi korekti pildīt savas saistības un neradīt šaubas par kopējiem cenu stabilitātes, ECB neatkarības, budžeta disciplīnas vai izaugsmes, nodarbinātības un konkurētspējas veicināšanas mērķiem;

40.   uzskata, ka dalībvalstīm, kuras nav euro zonas valstis un kuras atbilst Māstrihtas kritērijiem, un uz kurām Līgumā nav attiecināti izņēmumi, būtu pēc iespējas drīz jāievieš kopējā valūta;

41.   uzsver, ka, lai pievienotos euro zonai, ir pilnībā jāievēro Māstrihtas kritēriji, kā noteikts Līgumā un protokolā, kas pievienots Līguma 121. pantam, proti: augsts novērtētas cenu stabilitātes līmenis un šīs stabilitātes ilgtspēja, valsts finanses bez pārmērīga deficīta, vismaz divu gadu dalība valūtas maiņas mehānismā (ERM II), ievērotas valūtas kursa normālas svārstību robežas, ilgtermiņa procentu likmju pielāgošana, tiesību aktu atbilstība Māstrihtas līgumam attiecībā uz EMS, kā arī neatkarīga centrālā banka;

42.   uzskata, ka Māstrihtas kritēriju ilgtspējas nodrošināšana ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, lai varētu pievienoties euro zonai; tomēr uzsver, ka Māstrihtas kritēriji vienlaikus ir svarīgs solis, nodrošinot reformu pasākumu turpināšanos, tostarp apliecinot apņēmību un nodrošinot turpmāko rīcību saistībā ar strukturālajām reformām, ieguldījumiem un ekonomikas politikas saskaņošanu;

43.   atzinīgi vērtē stingrāku un efektīvāku uzraudzību, ko piemēro dalībvalstīm, kuras piedalās ERM II un vēlas pievienoties euro zonai, kā arī šo dalībvalstu ekonomiskai attīstībai; norāda, ka veiksmīgai dalībai ERM II joprojām ir jābūt galvenajam priekšnosacījumam, ne tikai sekundārai prasībai, lai pievienotos euro zonai; tās pašas pievienošanās prasības ir jāpiemēro visām dalībvalstīm, kas vēlas pievienoties euro zonai;

44.   uzskata, ka nākamo gadu galvenais uzdevums ir pastāvīga un sekmīga euro zonas paplašināšana un sakarā ar šīm pārmaiņām ir jāpielāgo gan ECB institucionālie noteikumi, gan lēmumu pieņemšanas process, savukārt, īstenojot rotācijas modeli, ir jāņem vērā dažādu dalībvalstu atšķirīgā ekonomiskā nozīme;

45.   saistībā ar euro zonas paplašināšanos uzsver, ka reālajā ekonomikā ir vēlams augsts konverģences līmenis, lai ierobežotu ar paplašināšanos saistīto slogu gan euro zonai, gan valstīm, kuras vēlas pievienoties; uzskata, ka šajā kontekstā ir jānosaka atvieglojumi tām euro zonas dalībvalstīm, kurās vienotai monetārai politika var būt īpaši kavējoša ietekme;

46.   uzsver, cik svarīgi ir nākamo paplašināšanās kārtu interesēs paredzēt mērķintervences pasākumus, lai atbalstītu tās dalībvalstis ārpus euro zonas, kuras īpaši smagi skārusi pašreizējā finanšu krīze;

Saziņa

47.   uzsver, ka, kaut arī euro zonā līdz šim ir uzturēts augsts cenu stabilitātes līmenis, “inflācijas uztvere” būtiski atšķiras no faktiski zemākiem inflācijas līmeņiem dalībvalstīs pēdējo desmit gadu laikā; tādēļ prasa labāk informēt iedzīvotājus un tiem izskaidrot EMS nozīmi un darbību, jo īpaši attiecībā uz cenu stabilitāti, starptautiskajiem finanšu tirgiem, kā arī euro zonas stabilitātes priekšrocībām starptautisku finanšu krīžu laikā;

48.   uzskata, ka vienotas valūtas ieviešana joprojām ir svarīgākais jautājums Eiropas Savienības saziņā; uzskata, ka ir jāturpina sabiedrībā popularizēt un iedzīvotājiem sīki izskaidrot euro un EMS sniegtās priekšrocības, t. i., cenu stabilitāti, zemas hipotekāro aizdevumu likmes, atvieglotu ceļošanu, aizsardzību pret valūtas maiņas kursa svārstībām un ārējiem satricinājumiem; uzskata, ka īpaša uzmanība jāveltī to Eiropas Savienības iedzīvotāju, patērētāju, mazo un vidēju uzņēmumu (MVU) informēšanai un ziņošanai par norisēm, kuriem nav pietiekamu iespēju uzreiz pielāgoties jaunajām norisēm un grūtībām, ko rada euro ieviešana;

49.   aicina ECB gada pārskatā vai īpašā ziņojumā veikt ikgadēju kvantitatīvu analīzi par priekšrocībām, ko euro ieviešana dod vidusmēra iedzīvotājiem, minot konkrētus piemērus, kā euro izmantošana pozitīvi ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

50.   uzskata, ka saziņa ir ļoti svarīga, lai sagatavotu euro ieviešanu dalībvalstīs, kuras gatavojas pievienoties euro zonai; norāda, ka saziņa par euro zonas paplašināšanu ir arī ļoti svarīga visām dalībvalstīm euro zonā;

51.   uzskata, ka Komisijai jāveltī vairāk pūļu, lai palīdzētu jaunajām dalībvalstīm sagatavot iedzīvotājus euro ieviešanai, izvēršot plašu informācijas kampaņu, uzraugot šādu kampaņu gaitu, ja tādas jau notiek, un regulāri ziņojot par pozitīvo pieredzi, īstenojot valsts rīcības plānus euro ieviešanai; uzskata arī, ka pašreizējo pārmaiņu laikā un ņemot vērā turpmāko paplašināšanos un sagatavošanos jaunu dalībvalstu uzņemšanai jaunajām dalībvalstīm ir noderīga arī iepriekšējo pārmaiņu laikā gūtā pozitīvā pieredze un zināšanas;

Euro starptautiskā nozīme un ārējā pārstāvība

52.   atzinīgi vērtē, ka euro tūlīt aiz ASV dolāra strauji kļūst par otru galveno uzkrājumu un darījumu valūtu un euro šobrīd veido jau 25 % no ārvalstu valūtas rezervēm; atzīmē euro kā finanšu valūtas nozīmi īpaši euro zonas kaimiņvalstīs, kā arī to, ka šajās valstīs attiecīgie valūtas maiņas kursi tiek saskaņoti ar euro; atzinīgi vērtē ECB atzinumu, ka euro ieviešana ir pēdējais solis uz strukturētu konverģences procesu Eiropas Savienībā un ka euro ieviešana ir iespējama tikai saskaņā ar EK līgumu;

53.   uzskata, ka EMS politikas darba kārtībā nākamajai desmitgadei kā viens no jautājumiem tiks iekļauts jautājums par problēmām, ko rada Āzijas jaunās tirgus ekonomikas valstis un pašreizējā pasaules finanšu krīze; pauž nožēlu, ka, neraugoties uz pieaugošo euro nozīmi pasaulē, centieni uzlabot euro zonas valstu ārējo pārstāvību finanšu lietās un monetārajos jautājumos nav nodrošinājuši lielus panākumus; uzsver, ka euro zonā ir jāizstrādā starptautiska stratēģija, kas atbilstu šīs valūtas starptautiskajam statusam;

54.   atgādina, ka visefektīvākais veids, lai euro zonas ietekme būtu līdzvērtīga tās ekonomiskajai nozīmei, ir kopējas nostājas izstrāde un pārstāvības nostiprināšana, nodrošinot vienotu pārstāvību attiecīgās starptautiskās finanšu iestādēs un forumos; mudina euro zonas valstis, cita starpā, paust vienotu nostāju attiecībā uz valūtas maiņas kursa politiku;

55.   uzsver, ka euro kā valsts valūtu izmanto arī ārpus euro zonas; uzskata, ka ir jāanalizē šādas parādības ietekme;

56.   norāda, ka euro nozīme starptautiskajos finanšu tirgos ietver arī saistības un ka monetārās un izaugsmes politikas rezultātiem euro zonā ir globāla ietekme; uzsver pieaugušo euro nozīmi starptautiskajā tirdzniecībā un pakalpojumos, jo tas stabilizē globālo vidi, veicina finanšu tirgus integrāciju un ir pamats, lai palielinātu tiešos ieguldījumus un uzņēmumu pārrobežu apvienošanos, jo tā ir iespējams būtiski samazināt darījumu izmaksas; aicina veikt pētījumu par globālo nelīdzsvarotību un euro nozīmi, kā arī iespējamiem pielāgošanas scenārijiem, lai labāk sagatavotu Eiropas Savienību pretdarbībai lielākiem ārējiem satricinājumiem;

57.   iesaka īstenot tālejošu sadarbību un raitāku starptautisko dialogu starp svarīgāko valūtu bloku atbildīgajām iestādēm, lai uzlabotu starptautisku krīžu pārvarēšanu un palīdzētu mazināt valūtas aprites sekas uz reālo ekonomiku; piemin kopējo veiksmīgo krīzes vadību nesenās ASV augsta riska kredītu tirgus krīzes sākumā, kā arī tūlīt pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, kad tika novērsta ASV dolāra kursa tūlītēja krišanās;

58.   atbalsta Komisijas nodomu stiprināt EMS ietekmi starptautiskās finanšu iestādēs ar kopēju ES nostāju, ko pārstāvētu izvēlēti pārstāvji, piemēram, Eurogrupas priekšsēdētājs, Komisija un ECB priekšsēdētājs; norāda, ka praksē Eurogrupas priekšsēdētājam, Komisijai un ECB priekšsēdētājam ir jau atļauts kā novērotājiem piedalīties lielākajā daļā nozīmīgu starptautisku finanšu iestāžu; tomēr prasa labāku Eiropas nostājas koordināciju, lai nākotnē Eiropas kopējo monetāro politiku pārstāvētu tās likumīgie pārstāvji; sagaida, ka tiks pausta euro zonas nostāja par tās galveno partneru valūtas maiņas kursa politiku; aicina Eurogrupas priekšsēdētāju pārstāvēt euro zonu Finanšu stabilitātes forumā (FSF); ierosina izdarīt grozījumus Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) statūtos, lai būtu iespējama ekonomikas bloku un organizāciju pārstāvība;

59.   uzsver, ka ir vajadzīga kopīga Eiropas Savienības pieeja starptautisko finanšu iestāžu reformai, kurā tiktu ņemtas vērā gan grūtības pasaules ekonomikā, gan jaunu ekonomisko lielvaru rašanās;

60.   pauž nožēlu, ka Komisija savā EMU@10 ziņojumā nav sniegusi sīkāku un precīzāku analīzi par euro starptautisko nozīmi; aicina Komisiju sagatavot izsmeļošu ziņojumu par kopējās monetārās politikas ārējo dimensiju un par tās ietekmi uz euro zonas ekonomikas un tirdzniecības rādītājiem;

61.   uzsver, ka atsevišķas Eiropas Savienības partnervalstis īsteno tādu monetāro politiku, kuras mērķis ir novērtēt par zemu savu valūtu, ka šāda prakse negodīgi ietekmē tirdzniecību un ka to var uzskatīt par beztarifu barjeru starptautiskajai tirdzniecībai;

EMS ekonomiskie instrumenti un pārvaldība

62.   uzskata, ka visām attiecīgajām pusēm, t. i., Parlamentam, Padomei, Komisijai, Eurogrupai un sociālajiem partneriem ES un dalībvalstu līmenī vajadzētu strādāt kopā, lai stiprinātu EMS turpmāko darbu attiecībā uz ekonomisko pārvaldību, pamatojoties uz šādiem ieteikumiem:

a)	integrētās politikas pamatnostādnēm kā būtiskai Lisabonas stratēģijas sastāvdaļai un centrālajam ekonomiskajam instrumentam vajadzētu līdzsvarotas politiskās pieejas nolūkā turpināt savstarpēji rosinošas reformas nodarbinātības, vides un sociālās drošības jomās;

b)

ar integrētajām pamatnostādnēm vajadzētu noteikt vispārēju ietvaru ciešākai ekonomikas politikas koordinācijai, lai saskaņotu valstu reformu programmas (VRP), tomēr ņemot vērā ekonomisko daudzveidību un atšķirīgās valstu tradīcijas; vajadzētu ieviest dalībvalstu parlamentu konsultēšanos par stabilitātes un konverģences programmām, kā arī par VRP;

c)

vajadzētu ieviest stingrāku saikni starp integrētajām pamatnostādnēm, īpaši ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm (EPVP), un stabilitātes un konverģences programmām; stabilitātes un konverģences programmas un VRP varētu tikt iesniegtas vienlaicīgi (katru gadu rudens sākumā) pēc apspriešanas valsts parlamentā; ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnēs varētu būt iekļauti kopējie budžeta mērķi saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvo daļu;

d)

lemjot par savu valsts budžetu, dalībvalstu valdībām vajadzētu ņemt vērā integrētās pamatnostādnes un katrai valstij specifiskus ieteikumus, kā arī vispārējo budžeta stāvokli euro zonā; atšķirīgos valstu fiskālos kalendārus un galvenos pieņēmumus pamatprognozēs vajadzētu saskaņot, lai izvairītos no atšķirībām, kādas rodas, izmantojot atšķirīgas makroekonomikas prognozes (par globālo izaugsmi, ES izaugsmi, par naftas barela cenu, par procentu likmēm) un citus parametrus; aicina Komisiju, Eiropas Kopienu Statistikas biroju un dalībvalstis noteikt instrumentus, lai palielinātu dalībvalstu budžetu salīdzināmību no dažādu kategoriju izdevumu viedokļa;

e)

pēc iespējas vairāk vajadzētu izmantot formālus ieteikumus euro zonas dalībvalstīm, piemēram, par mērķiem attiecībā uz vidēja termiņa izdevumiem, īpašām strukturālām reformām, investīcijām, valsts finanšu kvalitāti; neierobežojot valsts reformu prioritātes, VRP kontekstā vajadzētu ievērot standartizētāku ziņošanas struktūru; lai uzlabotu ekonomiskās pārvaldības saskaņotību un efektivitāti, integrētajās pamatnostādnēs un VRP vajadzētu pilnībā iekļaut visas saistības, mērķus un standartus;

f)	ekonomiskajā pārvaldībā labvēlīgu ekonomisko apstākļu laikposmos vajadzētu iekļaut ilgtermiņa stratēģiju, lai nodrošinātu, ka valsts parādi nepārsniedz 60 % no IKP, jo tādējādi tiktu samazinātas ar aizņēmumu apkalpošanu saistītās izmaksas un kapitāla izmaksas privātajiem ieguldījumiem;

g)	vajadzētu ieviest saistošu ietvaru, kurā euro zonas dalībvalstis pirms galveno ekonomikas politikas lēmumu pieņemšanas savstarpēji konsultējas, piemēram, par pasākumiem cīņā pret augstām pārtikas un enerģijas cenām;

h)

ekonomikas koordinācijai vajadzētu notikt integrētas “Eiropas ekonomikas un nodarbinātības stratēģijas” formā, pamatojoties uz ekonomikas politikas instrumentiem, jo īpaši, uz Lisabonas stratēģiju, integrētajām pamatnostādnēm, ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kā arī uz konverģences un stabilitātes programmām; aicina dalībvalstu valdības Eurogrupas priekšsēdētāja vadībā kopīgi, tajā pašā brīdī un tajā pašā virzienā saskaņotā veidā atbalstīt ekonomisko aktivitāti;

i)	Eiropas ekonomikas un nodarbinātības stratēģijā, kas minēta h) punktā, vajadzētu atzīt jaunas un videi draudzīgas tehnoloģijas iespējas kļūt par vienu no ekonomiskās izaugsmes stūrakmeņiem, vienlaikus īstenojot makroekonomikas politikas pasākumu kopumu;

j)	vajadzētu veicināt inovatīvu uzņēmumu finansēšanu, jo īpaši atbalstot mazos un vidējos uzņēmumus, tostarp ar Eiropas Investīciju bankas izveidotā “Eiropas viedās izaugsmes fonda” palīdzību;

k)	gada pārskatā par euro zonu vajadzētu piedāvāt praktiskākus instrumentus un novērtējumus, lai varētu uzturēt detalizētāku dialogu starp dažādām ES iestādēm, kas iesaistītas ekonomiskajā pārvaldībā;

l)	vajadzētu ieviest Komisijas, Padomes un Parlamenta rīcības kodeksu, kas garantētu attiecīgu sadarbību un pilnīgu visu trīs minēto ES iestāžu iesaistīšanos integrēto pamatnostādņu kā galveno ekonomisko instrumentu turpmākajā īstenošanā;

m)

ekonomikas politikas koordinācijas institucionālo struktūru vajadzētu stiprināt šādi: — Eurogrupas struktūrām vajadzētu būt izveidotām arī konkurētspējas/rūpniecības, vides, nodarbinātības un izglītības jomā; — Eurogrupas rīcībā vajadzētu būt stingrākai institucionālajai struktūrai un lielākam darbinieku skaitam; — Eurogrupas priekšsēdētāja mandātam vajadzētu būt saskaņotam ar integrēto pamatnostādņu ekonomiskajiem cikliem; — Ekonomikas politikas komiteju vajadzētu iekļaut Ekonomikas un finanšu komitejā, lai izveidotu vienotu un saskaņotu sagatavošanas grupu Ekonomikas un finanšu padomes un Eurogrupas darbam; — Parlamenta pārstāvim Eurogrupā un neformālajās Padomes sanāksmēs vajadzētu piešķirt novērotāja statusu; — trijotnes, Parlamenta un Komisijas un sanāksmes vajadzētu organizēt četrreiz gadā, nepieciešamības gadījumā pieaicinot Eurogrupu;

n)

lai padziļinātu pašreizējo sadarbību un apspriestu turpmākos euro zonas ekonomikas uzdevumus, vismaz reizi ceturksnī, līdzīgi, kā pašlaik tiek rīkots monetārais dialogs starp Parlamentu un ECB, vajadzētu rīkot regulārāku un strukturētāku dialogu par makroekonomikas jautājumiem starp Parlamentu, Komisiju un Eurogrupu; kā arī

o)	starp Parlamentu, Eurogrupu, ECB un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju ir jāizveido aktīvs dialogs, lai spriestu par attiecīgu politikas pasākumu kopumu;

63.   uzskata, ka EMS politikas darba kārtību nākamajai desmitgadei īpaši iezīmēs uzdevumi sakarā ar neseno finanšu tirgus satricinājumu un šā satricinājuma ietekmi uz reālo ekonomiku; šajā kontekstā atzinīgi vērtē, ka dalībvalstis euro zonā ir labāk sagatavotas lieliem satricinājumiem nekā agrāk, jo tiek īstenota kopēja monetārā politika un pēdējos gados ir veiktas attiecīgas reformas; tomēr, lai aktīvāk apkarotu ekonomikas lejupslīdi un augsto inflāciju, aicina:

a)	rīkoties saskaņoti ES līmenī, pamatojoties uz kopīgu problēmu izpratni un kopīgiem turpmākajiem pasākumiem, pieņemot atsevišķas valstu specifiskās iezīmes, tostarp koordinēt VRP;

b)	pieņemt vērienīgas un pielāgotas VRP, kā arī apņemīgi tās īstenot, tostarp pārskatīt valsts budžetu, lai reaģētu uz jaunākajām ekonomiskajām prognozēm, pretdarbotos ekonomikas lejupslīdei un veicinātu izaugsmi, vienlaikus izveidojot intensīvu dialogu ar sociālajiem partneriem;

c)	veikt pasākumus MVU atbalstam, it īpaši, lai papildinātu neseno Eiropas Investīciju bankas darbību un ar banku sistēmas palīdzību MVU nodrošinātu ilgstošas kredītlīnijas;

d)	noteikt mērķpasākumus mazaizsargātu grupu pasargāšanai no pašreizējās finanšu krīzes ietekmes;

e)	pilnīgi un savlaicīgi īstenot finanšu pakalpojumu ceļvedi, tostarp nodrošinot turpmākos pasākumus un lielāku uzraudzības efektivitāti attiecībā uz pašreizējo finansiālo satricinājumu;

f)	uzlabot krīžu novēršanas noteikumus, uzlabojot ES noteikumus par likvidāciju un izstrādājot skaidri definētus un vienbalsīgi pieņemamus noteikumus par apgrūtinājuma sadalīšanu starp attiecīgām dalībvalstīm pārrobežu finanšu grupu maksātnespējas gadījumos;

g)

pilnveidot rīkus, ko izmanto monetārās politikas plānošanai, veicot rūpīgu analīzi par faktoriem, kuri ietekmē finanšu sistēmu stabilitāti un darbību, tostarp attiecībā uz monetārās politikas tālāknodošanu, kredīta un finanšu aktīvu attīstību, jaunu produktu raksturīgajām iezīmēm, kā arī riska un likviditātes koncentrāciju;

h)	īstenot proaktīvu Eiropas nostāju starptautiskos forumos, īpaši FSF un SVF, kā arī aktīvi īstenot kopējus politisko lēmumu pieņemšanas procesus;

i)	formulēt Eiropas Savienības viedokli G8 sanāksmes laikā un apmainīties domām par Eiropas Savienības kā efektīvākas vispasaules ekonomikas lēmumu pieņemšanas iestādes lomu, pielāgojot šo lomu globalizācijas sekām un vairāk dominējošiem pasaules finanšu tirgiem;

j)	panākt labāku un efektīvāku koordināciju starp Pasaules Tirdzniecības organizāciju un Bretonvudas iestādēm (SVF un Pasaules Bankas grupu), lai cīnītos pret spekulāciju un risinātu smagās krīzes radītās problēmas;

k)	ņemot vērā monetārās sistēmas pašreizējās nopietnās svārstības, organizēt SVF vadībā pasaules līmeņa monetāro konferenci, lai konsultētos par monetārās politikas jautājumiem; apsvērt arī iespēju ieviest SVF monetāro strīdu izšķiršanas mehānismu;

*

* *

64.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Eurogrupas priekšsēdētājam, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0506.

(2)  OV C 314 E, 21.12.2006., 125. lpp.

(3)  OV C 175 E, 10.7.2008., 569. lpp.

(4)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0057.

(5)  OV C 282 E, 6.11.2008., 422. lpp.

(6)  OV C 287 E, 29.11.2007., 535. lpp.

(7)  OV C 304 E, 1.12.2005., 132. lpp.

(8)  OV C 74 E, 20.3.2008., 780. lpp.

(9)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0357.

(10)  OV C 298 E, 8.12.2006., 249. lpp.

(11)  OV C 146 E, 12.6.2008., 251. lpp.

(12)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0287.

(13)  OV C 291 E, 30.11.2006., 118. lpp.

(14)  OV C 157 E, 6.7.2006., 73. lpp.

(15)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0425.

(16)  OV C 35, 2.2.1998., 1. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/21

---

Principa par vienlīdzīgu atalgojumu sievietēm un vīriešiem piemērošana

P6_TA(2008)0544

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (2008/2012(INI))

(2010/C 16 E/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā EK līguma 192. panta otro ievilkumu,

—	ņemot vērā EK līguma 2. panta un 141. panta trešo punktu,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 18. jūlija paziņojumu “Likvidēt atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā” (COM(2007)0424),

—	ņemot vērā 2007. gada februāra ziņojumu “Darba samaksas atšķirības atkarībā no dzimuma tiesiskie aspekti”, ko izstrādājis Komisijas juridisko ekspertu tīkls nodarbinātības, sociālo lietu un vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā,

—	ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko pieņēma Briseles Eiropadomes sanāksmē 2006. gada 23..— 24. martā,

—	ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, kuras pamatā ir EK līguma 141. pants,

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1994. gada konvenciju par nepilna darba laika darbu, kas paredz pienākumu valstīm savos publiskā iepirkuma līgumos ietvert klauzulu attiecībā uz vienlīdzīgu darba atalgojumu,

—	ņemot vērā ar ANO Ģenerālās asamblejas 1979. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 34/180 pieņemtās Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu,

—	ņemot vērā 2005. gada 1. marta Eiropas sociālo partneru rīcības programmu dzimumu līdztiesībai un tās nākamos ziņojumus,

—	ņemot vērā 2007. gada 13. marta rezolūciju par Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006—2010) (1) un 2008. gada 3. septembra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību — 2008 (2),

—	ņemot vērā Reglamenta 39. un 45. pantu,

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A6-0389/2008),

A.	tā kā Eiropas Savienībā sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem nopelna vidēji par 15 % mazāk un līdz 25 % mazāk privātajā sektorā, tā kā darba samaksas atšķirība atkarībā no dzimuma dalībvalstīs ir no 4 % līdz vairāk nekā 25 % un nav pazīmju, ka tā būtiski samazinās;

B.	tā kā sievietēm būtu jāstrādā līdz 22.februārim (t. i., 418 kalendāra dienas), lai nopelnītu tikpat cik vīrieši gada laikā;

C.	tā kā vienlīdzīga atalgojuma par tādu pašu darbu un par vienlīdzīga nozīmīguma darbu principa piemērošana ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību;

D.

tā kā darba samaksas atšķirība atkarībā no dzimuma joprojām pastāv, uz ko norāda ārkārtīgi lēnais samazinājums (no 17 % 1995. gadā līdz 15 % 2005. gadā), neskatoties uz vairāk nekā 30 gadus spēkā esošu tiesību aktu kopumu, veiktajiem pasākumiem un iztērētājiem resursiem, lai šo atšķirību samazinātu; tā kā ir jāanalizē cēloņi un jāizstrādā pieeja, lai mazinātu šo atšķirību, gan apturētu sieviešu darba tirgus segregāciju, kas ar to ir saistīta;

E.	tā kā visās dalībvalstīs sievietēm bieži vien ir labāki rezultāti mācībās, un lielākā daļa no augstākās izglītības ieguvējiem ir sievietes, bet tas nerada salīdzinošu samaksas atšķirību ierobežojumu;

F.

tā kā atšķirīgas darba samaksas iemesli ir tieša un netieša diskriminācija, kā arī sociāli un ekonomiski faktori, darba tirgus segregācija un kopējā algu struktūra, un turklāt šīs atšķirības ir saistītas ar daudziem juridiskiem, sociāliem un ekonomiskiem faktoriem, kas sniedzas tālāk par vienkāršu līdzvērtīgas samaksas jautājumu par tādu pašu darbu;

G.

tā kā darba samaksas atšķirību nevar skaidrot, tikai pamatojoties uz atšķirību bruto darba samaksā stundā, un tā kā ir arī jāņem vērā tādi elementi kā individuāla atsevišķa piemaksa, profesiju klasifikācija, darba organizācijas modeļi, profesionālā pieredze un darba ražīgums, kas ir jāmēra ne tikai kvantitatīvā izteiksmē (stundās, kuras darbinieks fiziski pavada darba vietā), bet arī kvalitatīvā izteiksmē un saistībā ar saīsināta darba laika, atvaļinājumu un prombūtnes veselības aprūpes dēļ ietekmi uz atalgojuma sistēmu darbību;

H.	tā kā darba samaksas atšķirību samazināšana bija viens no mērķiem Lisabonas stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai, taču šis jautājums netika pienācīgi risināts lielākajā daļā dalībvalstu;

I.	tā kā uzlabotam ES tiesiskajam regulējumam būtu jāmudina dalībvalstis un sociālie partneri labāk noteikt iemeslus, kāpēc atšķirības darba samaksā nemainās;

J.	tā kā profesijām un amatiem, kuros lielākoties strādā sievietes, ir tendence būt zemāk novērtētiem salīdzinājumā ar tiem, kuros lielākoties strādā vīrieši, nepamatojot to ar objektīviem kritērijiem;

K.	tā kā pastāv digitālā plaisa ar dzimumu saistītu iemeslu dēļ, kas izraisa neapstrīdamu ietekmi algu jomā;

L.

tā kā algu sistēma, kas aprēķina darba atalgojumu, ņemot vērā darba stāžu, nostāda nelabvēlīgākā situācijā sievietes, kurām ir (vairākkārt) jāpārtrauc karjera tādu ārēju faktoru dēļ kā pārtraukumi karjerā, kas saistīti ar bērniem, sieviešu atšķirīga profesionālā izvēle un ierobežots darba laiks, un ilgstoši un strukturāli kavē karjeru;

M.

tā kā dati norāda, ka sieviešu iegūtā kvalifikācija un pieredze tiek apmaksāta zemāk nekā vīriešu kvalifikācija un pieredze; tā kā ir jāpiemēro “vienāda atalgojuma par tādu pašu darbu” jēdziens, ko nedrīkst ietekmēt uz dzimumu balstīti aizspriedumi, un arī ir jāatbrīvojas no tradicionālās sabiedrības lomu piešķiršanas, kas līdz šim būtiski ietekmējušas profesionālo ievirzi un izglītību, turklāt dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājums nedrīkst būt par iemeslu sieviešu diskriminācijai darba tirgū;

N.

tā kā atalgojuma atšķirības būtiski ietekmē sieviešu sociālo statusu visā viņu darba dzīvē un ārpus tās un tā kā sievietes sniedz ieguldījumu sabiedrībā nevis ar darbu, bet citiem līdzekļiem, piemēram, aprūpējot bērnus un vecāka gadagājuma cilvēkus, sievietēm bieži ir lielāks risks nonākt nabadzībā, un sievietes ir ekonomiski atkarīgākas;

O.	tā kā ienākumu atšķirības vēl vairāk palielinās to sieviešu vidū, kuras ir imigrantes, invalīdes, pieder minoritātēm un ir nekvalificētas;

P.	tā kā ir īpaši būtiski, lai būtu pieejami dati, kas sadalīti pa dzimumiem, un atjaunināts tiesiskais regulējums, kas skata dzimumu līdztiesības aspektu un ļauj ietekmēt samaksas diskriminācijas cēloņus;

Q.	tā kā jau izglītības jomā var un ir nepieciešams veikt pasākumus, lai izskaustu ar dzimumu saistītus aizspriedumus sabiedrībā;

R.	tā kā tas ir atkārtoti aicinājis Komisiju uzņemties iniciatīvas, tostarp pārskatīt pašreizējos tiesību aktus, lai palīdzētu risināt darba samaksas atšķirību jautājumu, novērstu pensionētu personu nonākšanu nabadzībā un nodrošinātu viņiem pienācīgus dzīves apstākļus;

S.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (3), nosaka, ka vienāda atalgojuma par tādu pašu darbu princips ir īpaši būtiska un neatņemama aquis communautaire, tostarp Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras attiecībā uz diskrimināciju un dzimumiem sastāvdaļa, un ir nepieciešams turpmāk paredzēt noteikumus, lai īstenotu šo principu;

T.	tā kā dalībvalstu, sociālo partneru un vienlīdzīgu iespēju aizstāvības organizāciju īstenotie pasākumi, piemēram, pasākumi, kas ir noteikti iepriekšminētajā 2005. gada 1. marta dzimumu līdztiesības programmā, ļautu patiesi ierobežot atalgojuma atšķirības, efektīvi izmantojot sociālo dialogu;

U.

tā kā stratēģijas noteikšana, kas palīdzēs novērst atalgojuma atšķirību, horizontālu un vertikālu darba tirgus segregāciju, aizspriedumus attiecībā uz darbu un nozarēm, kurās sievietes parasti dominē, ir nepieciešams tiesisku un citu pasākumu pamats dažādos līmeņos, nošķirot diskrimināciju atalgojuma jomā un atalgojuma atšķirību, kura rodas citu iemeslu dēļ un nav saistīta ar tiešu vai netiešu diskrimināciju, jo, kamēr pirmā ir pakļauta tieši tiesību aktu kopumam, tikmēr otra ir jārisina, izmantojot politikas virzienus ar konkrētiem mērķiem un īpašus pasākumus;

V.	tā kā Komisija atbilstīgi iepriekšminētajā 2007. gada 18. jūlija paziņojumā paustajam 2008. gadā analizē ES tiesisko regulējumu attiecībā uz vienlīdzīgu samaksu, un šajā analīzē ir jāiesaista visas attiecīgās puses, tā kā šīs analīzes rezultātiem būtu jābūt pienācīgi publiski pieejamiem;

W.	tā kā vienlīdzība pensiju jomā starp vīriešiem un sievietēm, tostarp attiecībā uz pensionēšanās vecumu, ir noteikta par mērķi;

X.	tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam var būt īpaši būtiska nozīme samaksas atšķirību atkarībā no dzimuma attīstības uzraudzībā un šo atšķirību iemeslu analīzē, kā arī tiesību aktu ietekmes izvērtēšanā,

1.   prasa Komisijai līdz 2009. gada 31. decembrim, pamatojoties uz EK līguma 141. pantu, iesniegt Parlamentam tiesību akta priekšlikumu par pašreizējo tiesību aktu pārskatīšanu attiecībā uz vienlīdzīgas samaksas principu vīriešiem un sievietēm (4) saskaņā ar pievienotajiem sīki izstrādātiem ieteikumiem;

2.   apstiprina, ka šajos ieteikumos ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.   uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nebūs finansiālas ietekmes;

4.   ir pārliecināts, ka ir būtiski nodrošināt labāku un ātrāku Direktīvas 2006/54/EK noteikumu ieviešanu attiecībā uz vienlīdzīgu iespēju aizstāvības organizācijām un sociālo dialogu ar mērķi atrisināt atalgojuma atšķirības, nodrošinot, ka dalībvalstis, sociālie partneri un vienlīdzīgu iespēju aizstāvības organizācijas piemēro tādus pasākumus, kas noteikti iepriekšminētajā 2005. gada 1. marta dzimumu līdztiesības pasākumu programmā, paredzot informācijas un pamatnostādņu izplatīšanu praktiskiem atalgojuma atšķirības risinošiem pasākumiem (īpaši attiecībā uz MVU), kā arī valsts un nozaru koplīgumus,

5.   uzsver, ka, apkarojot sieviešu diskrimināciju, jo īpaši nodarbinātības pieejamības, darba algas, darba apstākļu, profesionālās izaugsmes un arodapmācības jomā, ļoti svarīga nozīme ir kolektīvajām sarunām un sarunām par koplīgumiem;

6.   aicina organizēt Eiropas vienlīdzīga darba atalgojuma dienu (diena, kurā Eiropas sievietes saņem (vidēji) tādu darba algu, kas atbilst (vidēji) vīriešu gada atalgojumam), kam ir jāuzlabo informētība par pastāvošo nevienlīdzību darba algu jomā un jāmudina visi iesaistītie dalībnieki uzņemties iniciatīvas, lai novērstu šo nevienlīdzību;

7.   aicina strādājošo un darba devēju organizācijas kopīgi izstrādāt objektīvus darba novērtējuma instrumentus, lai samazinātu darba samaksas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm;

8.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos detalizētos ieteikumus Komisijai, Padomei un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

---

(1)  OV C 301 E, 13.12.2007., 56. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0399.

(3)  OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.

(4)  Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīva 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19.2.1975., 19. lpp.), ir iekļauta Direktīvā 2006/54/EK. Saskaņā ar Direktīvas 2006/54/EK noteikumiem Direktīva 75/117/EEK ir atcelta no 2009. gada 15. augusta, kas ir arī pēdējais noteiktais termiņš, lai īstenotu šo direktīvu.

---

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/28

---

Atbalsts ilgtspējīgas enerģijas ražošanas no fosilā kurināmā agrīniem demonstrējumiem

P6_TA(2008)0545

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra rezolūcija par atbalstu ilgtspējīgas enerģijas ražošanas no fosilā kurināmā agrīniem demonstrējumiem (2008/2140(INI))

(2010/C 16 E/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 23. janvāra paziņojumu “Atbalsts ilgtspējīgas enerģijas ražošanas no fosilā kurināmā agrīniem demonstrējumiem” (COM(2008)0013), kā arī ar to saistīto Komisijas dienestu darba dokumentu par ietekmes novērtējumu (SEC(2008)0047),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (COM(2008)0016), kā arī ar to saistīto Komisijas darba dokumentu par ietekmes novērtēšanu (SEC(2008)0052),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ģeoloģisko oglekļa dioksīda uzglabāšanu un Padomes Direktīvu 85/337/EEK un 96/61/EK, kā arī Direktīvu 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK un Regulas (EK) Nr. 1013/2006 grozīšanu (COM(2008)0018), kā arī Komisijas darba dokumentu par ietekmes novērtēšanu (SEC(2008)0054),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 22. novembra paziņojumu “Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns (ETS plāns): Ceļā uz zemas oglekļa emisijas nākotni” (COM(2007)0723) un ar to saistīto Komisijas darba dokumentu par tehnoloģijas kartēšanu (SEC(2007)1510), kā arī par kapacitātes kartēšanu (SEC(2007)1511),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 23. janvāra paziņojumu “20 un 20 līdz 2020. gadam: Eiropas iespējas saistībā ar klimata pārmaiņām” (COM(2008)0030),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. janvāra paziņojumu “Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (2007.—2013. g.) (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A6-0418/2008),

A.	tā kā saskaņā ar pašreizējām zinātniski tehnoloģiskajām atziņām, lielos apjomos neinvestējot pētniecībā un attīstībā, fosilā kurināmā izmantošana, lai garantētu apgādes drošumu ES būs nepieciešama vēl vairākus gadus;

B.	tā kā ogles ir vienīgais ES rīcībā esošais fosilais enerģijas avots, kas var ierobežot arvien pieaugošo atkarību no naftas un gāzes importa no nedrošām trešām valstīm, un tādējādi tam ir stratēģiska nozīme;

C.	tā kā daudzās dalībvalstīs oglēm ir ļoti liela nozīme dažādu enerģijas veidu starpā, taču ir nepieciešams modernizēt ogļu spēkstacijas un tajās ieguldīt lielus līdzekļus, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas;

D.	tā kā daudzu ES dalībvalstu rīcībā ir diezgan lielas ogļu rezerves, kuras saskaņā ar novērtējumu būs ilgi pieejamas arī vēl nākamajā gadsimtā;

E.

tā kā plaša CO2 uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju (CCS) izmantošana spēkstacijās, kā arī ilgtermiņā tajās rūpniecības nozarēs, kuras rada lielu daudzumu CO2 izmešu, varētu palīdzēt sasniegt vērienīgos ES mērķus klimata jomā līdz 2020. gadam, tā kā šo tehnoloģiju izmantošana papildina pasākumus energoefektivitātes jomā saistībā ar piegādēm un pieprasījumu, kā arī ar atjaunojamajiem enerģijas avotiem;

F.	tā kā enerģijas ražošana daudzās valstīs pasaulē, kuru ekonomika strauji attīstās, ir atkarīga no ogļu izmantošanas un tā kā veiksmīga klimata politika šajos reģionos ir cieši saistīta ar ogļu tādas izmantošanas iespēju, kura samazina emisiju;

G.	tā kā CSS tehnoloģiju izmantošana spēkstacijās sākot ar 2020. gadu būs iespējama tikai tad, ja demonstrējumu projektiem ir jauni un nepieciešami rezultāti tehnoloģiju jomā, kā arī tie uzlabo efektivitāti un tautsaimniecības dzīvotspēju, vienlaikus ievērojot vides saglabāšanas prasības;

H.	tā kā paraugiekārtu uzstādīšanas novilcināšana rada šaubas par CCS tehnoloģiju izmantošanu spēkstacijās un tādējādi arī par klimata politikas mērķu sasniegšanu;

I.	tā kā pašreiz vēl nav pieņemts tiesiskais regulējums, kas nepieciešams CCS tehnoloģiju izmantošanai;

J.	tā kā cik vien iespējams drīz Kopienas tiesību akti jātransponē valstu vai reģionālajos tiesību aktos, kā arī tie jāpapildina ar jauniem priekšlikumiem tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz transporta infrastruktūru veidošanu;

K.	tā kā tiesiskā regulējuma trūkums apgrūtina uzņēmumiem lēmumu pieņemšanu par ieguldījumu izdarīšanu un iespējamajiem investoriem — par darbošanos finanšu tirgos;

L.	tā kā ir jāatbalsta vismaz 12 paraugiekārtu uzstādīšana un tā kā Eiropas līmenī jāizvēlas tādi paraugprojekti, attiecībā uz kuriem varētu sagaidīt, ka tie nodrošinātu vajadzīgās atziņas par konkrētām tehnoloģijām un dažādām transporta un uzglabāšanas iespējām,

1.   uzsver, ka siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanai visā pasaulē ir jābūt ES klimata politikas mērķim;

2.   atgādina klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 2005. gada īpašo ziņojumu, kurā (CCS) tiek atzīta par daudzsološu tehnoloģiju straujai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanai visā pasaulē, kas dotu iespēju līdz 2100. gadam samazināt šīs emisijas līdz pat 55 %;

3.   atzīst to, ka CCS tehnoloģiju pielietošana var sekmēt paredzēto ES mērķu klimata jomā īstenošanu laika posmam pēc 2020. gada; tomēr norāda, ka atbalsts CCS tehnoloģiju izmantošanai papildina tos pasākumus, kas tiek veikti, lai uzlabotu energoefektivitāti un palielinātu atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu;

4.   atgādina par saistībām, kuras Eiropadome uzņēmās 2007. gada 8. un 9. marta sanāksmē, proti, izveidot sistēmu, lai laikā līdz 2015. gadam veicinātu līdz pat 12 tādu demonstrācijām paredzētu spēkstaciju izveidi un darbību, kurās tirgus vajadzībām veic elektroenerģijas ražošanu;

5.   uzsver nepieciešamību rīkot valstīs debates, iesaistot nozares speciālistus, lai sniegtu informāciju par to, cik svarīgi ir ilgtspējīgas enerģijas ražošanas no fosīlā kurināmā agrīnie demonstrējumi;

6.   uzsver viedokli, ka vismaz 12 paraugiekārtu uzstādīšana Eiropas Savienībā ir vajadzīga, lai panāktu CCS tehnoloģiju vēlamo pielietošanu spēkstacijās un drošo CO2 uzglabāšanu, sākot no 2020. gada; uzskata šajā kontekstā, ka CCS tehnoloģiju demonstrējumi līdz 2002. gadam jāatbalsta arī citos industriālos objektos, ja tas ir iespējams; norāda, ka CCS procesu demonstrēšana uztveršanas, transporta un uzglabāšanas posmā jānoskaidro, vai CCS tehnoloģiju izmantošana ir droša, vai tās ir rentabls klimata pārmaiņu problēmas risinājums;

7.   uzskata, ka CCS tehnoloģiju turpmāka attīstīšana un pielietošana rada iespēju vienādā mērā paātrināt apgādes drošuma, klimata aizsardzības un konkurētspējas mērķu īstenošanu;

8.   uzskata, ka saistībā ar lielo fosilā kurināmā nozīmi enerģijas avotu kombinācijā daudzās valstīs visā pasaulē, CCS tehnoloģijas ES papildus pasākumiem, kas tiek veikti energoefektivitātes paaugstināšanai un atjaunojamu energoavotu izmantošanai, varētu sekmēt piegāžu drošumu un vides aizsardzību;

9.   uzsver, ka glabāšanas vietu ilgtermiņa drošībai un noturībai ir jānosaka saistoši un stingri kritēriji;

10.   uzskata, ka uzglabāšana zem jūras gultnes avārijas gadījumā apdraud jūras ekosistēmu;

11.   uzskata, ka Komisijas norādītie pasākumi nav pietiekami, lai nodrošinātu vēlamos stimulus vismaz 12 paraugiekārtu uzstādīšanai;

12.   aicina Komisiju veikt precīzu visu divpadsmit paraugprojektu individuālu izmaksu novērtējumu attiecībā uz katra projekta finansējumu no privātā un valsts sektora puses;

13.   uzskata, ka nepieciešama tieša finansiāla iesaistīšanās, lai nodrošinātu 12 paraugiekārtu uzstādīšanu;

14.   vērš uzmanību uz to, ka lēmumus par ieguldījumu veikšanu un kapitāla nodrošināšanu paraugiekārtām finanšu tirgos apgrūtina tiesiskā regulējuma trūkums, jo īpaši dalībvalstu un reģionālajā līmenī, kā arī nedrošība attiecībā uz emisijas tirdzniecības sertifikātu cenu turpmākajam izmaiņām;

15.   uzskata, termiņa neievērošanu starp iespējamo atbalstu, kas gūts no emisiju tirdzniecības sākot ar 2013. gadu un nepieciešamo demonstrēšanas objektu plānošanas un uzstādīšanas posmu var pārvarēt, piešķirot finanšu līdzekļus;

16.   šajā sakarā ierosina, pieņemot 7. Pētniecības pamatprogrammu, līdz termiņa vidusposma pārskatam saistībā ar riska dalīšanas finanšu mehānismu rezervē atstātos līdzekļus piesaistīt CCS paraugiekārtām, lai iespējami drīz piešķirtu atbalsta finanšu līdzekļus un, ja iespējams, kā to paredzējusi Komisija, papildināt tos ar citiem finanšu līdzekļiem, sadarbojoties ar EIB;

17.   uzskata turklāt, ka saistībā ar ES emisiju tirdzniecības shēmu (EU ETS) iniciatīvas CCS tehnoloģiju ražošanai saistībā ar ES emisiju tirdzniecības shēmu jāpaplašina, piešķirot kvotas paātrinātai CCS tehnoloģiju ražošanai, sākot ar 2013. gadu to palielinot vismaz par 25 %, taču uzskata arī, ka šādas kvotas jāpiešķir vismaz divu gadus pirms iekārtu uzstādīšanas, lai tās varētu pārdot; uzskata arī, ka jāizskata arī 500 miljonu emisiju tirdzniecības kvotu piešķiršana projektu atbalstam ES; mudina dalībvalstis atbilstīgi ES emisiju tirdzniecības shēmai kvotu izsolēs iegūtos līdzekļus izmantot CCS tehnoloģijām un nepieciešamajai infrastruktūrai;

18.   uzskata, ka ir ārkārtīgi nepieciešams, lai vismaz 12 atbalstāmie paraugiekārtas aptvertu trīs CCS tehnoloģiju iespējamās kombinācijas ar dažādiem enerģijas avotiem un dažādām uzglabāšanas iespējām, un ka vietu izvēlei jānotiek tā, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku ģeogrāfisku izplatību ES;

19.   stingri iesaka iekļaut šajā atlasē spēkstaciju projektus, ar minimālo piedāvāto jaudu 180 MW;

20.   uzskata, ka nekavējoties jānodrošina nepieciešamie priekšnoteikumi transporta un uzglabāšanas atļauju piešķiršanas procedūras īstenošanai valsts un reģionālajā līmenī;

21.   uzskata, ka ES papildus jāiesaistās nepieciešamās transporta infrastruktūras izveidē, un atzīmē šajā sakarībā, ka atļauju izsniegšanas procedūras atsevišķās dalībvalstīs citām transporta infrastruktūrām var ilgt vairākus gadus; šajā sakarā norāda, ka ir svarīgi samazināt šādu procedūru ilgumu, lai līdz 2020. gadam nodrošinātu objektu būvniecību;

22.   uzskata, ka var izmantot struktūrfondu līdzekļus CCS paraugiekārtām kā alternatīvu tikai tad, ja atsevišķos reģionos šie līdzekļi līdz šim nav piesaistīti citiem ilgtermiņa projektiem vai nav iesniegti priekšlikumi šajā jomā, un uzsver, ka samazināsies izpratne par centieniem klimata aizsardzības jomā, ja jāapsver iespēja īstenot klimata aizsardzības pasākumus no līdzekļiem, kurus paredzēts izmantot, lai uzlabotu ekonomisko un sociālo kohēziju;

23.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV L 412, 30.12.2006., 1. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/33

---

Eiropas Ombuda īpašais ziņojums Eiropas Parlamentam, kas sagatavots pēc ieteikuma projekta Eiropas Savienības Padomei sakarā ar sūdzību Nr. 1487/2005/GG

P6_TA(2008)0555

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par Eiropas ombuda īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam, kas sagatavots pēc ieteikuma projekta Eiropas Savienības Padomei sakarā ar sūdzību Nr. 1487/2005/GG (2008/2072(INI))

(2010/C 16 E/06)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas ombuda īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam,

—	ņemot vērā EK līguma 195. panta 1. punkta otro daļu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (1), un it īpaši tā 3. panta 7. punktu,

—	ņemot vērā Special Eurobarometer 237. un 243. numurā publicēto informāciju par Eiropas Komisijas pētījumiem attiecībā uz valodu izplatību Eiropas Savienībā,

—	ņemot vērā Eiropas ombuda statūtu 3. panta 5. punktu, kurā noteikts, ka ombuds kopā ar attiecīgo iestādi vai struktūrvienību, cik iespējams, meklē risinājumu, lai novērstu administratīvās kļūmes un sūdzību apmierinātu,

—	ņemot vērā Reglamenta 195. panta 2. punkta pirmo teikumu,

—	ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A6-0395/2008),

A.	tā kā pārredzamības uzlabošana, daudzvalodības veicināšana un precīzas informācijas sniegšana sabiedrībai ir viens no ES un tās iestāžu prioritārajiem mērķiem;

B.	tā kā viens no demokrātiskas leģitimitātes un pārredzamības vispārējo pamatprincipu svarīgiem priekšnoteikumiem un sastāvdaļām ir vienkāršota piekļuve informācijai visiem ES pilsoņiem;

C.	cenšoties nodrošināt tiešu piekļuvi informācijai par ES iestāžu darbību visās to struktūrās pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem;

D.	apzinoties, ka šī vēlme jāsaskaņo ar loģistikas problēmu, ko rada ES oficiālo valodu lielais skaits;

E.	apzinoties, ka internets kļūst par arvien svarīgāku plašsaziņas līdzekli informācijas iegūšanai un tādēļ arī Eiropas Savienībai tas jāizmanto centienos nodrošināt pārredzamību un izplatīt informāciju,

1.   atbalsta Eiropas ombuda secinājumus, saskaņā ar kuriem:

a)	Padome, tāpat kā jebkura cita ES iestāde, pirmām kārtām pati ir atbildīga par prezidentūras tīmekļa vietnēm un tajās izmantotajām valodām;

b)	Padomes parasti tajās izmantotā pieeja nevar būt galēji atšķirīga no ES iestādēs un to struktūrvienībās īstenotās vienotās pieejas;

c)	informāciju šajās tīmekļa vietnēs ideālā variantā vajadzētu padarīt savlaicīgi pieejamu visās Kopienas oficiālajās valodās;

d)	ja valodu skaits jāierobežo, izmantojamo valodu izvēle jāpamato ar objektivitātes, saprātīguma, pārredzamības un iespējamības kritērijiem;

e)	Padomes atteikšanās apsvērt sūdzības iesniedzēja lūgumu pēc būtības ir administratīva kļūme;

2.   šajā sakarā ar izbrīnu pieņem zināšanai — Padome neuzskata, ka šā jautājuma izskatīšana būtu tās kompetencē, kaut gan tas attiecas uz visām dalībvalstīm, un tā varētu sniegt ieteikumus visām turpmākajām prezidējošām valstīm;

3.   pauž nožēlu, ka Padome atšķirībā no citām iestādēm, piemēram, Komisijas un Parlamenta, kas ievērojami palielinājušas to valodu skaitu, kurās notiek to saziņa ar iedzīvotājiem, līdz šim ir pilnībā izvairījusies no jautājuma izskatīšanas pēc būtības par to, kādās valodās tiek piedāvātas prezidējošo valstu tīmekļa vietnes;

4.   aicina Padomi visaptveroši pārskatīt jautājumu par prezidējošo valstu publikāciju piedāvāto valodu skaita palielināšanu tīmekļa vietnē, neatkarīgi no tā, kura iestāde ir atbildīga par tīmekļa vietni vai kura iestāde veido to, lai nodrošinātu visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem vienkāršu un tiešu piekļuvi informācijai par to darbībām; aicina Padomi informēt Parlamentu par apspriešanās rezultātiem;

5.   uzsver, ka varbūtējam nepieciešamam piedāvāto valodu skaita samazinājumam jānotiek, ievērojot objektīvus un pietiekami pamatotus kritērijus, kā arī lēmums par to jāpublisko, un privileģējoša attieksme pieļaujama vienīgi pret prezidējošās valsts valodu prezidentūras laikā;

6.   atbalsta ombuda ieteikumu Padomei pārbaudīt sūdzības iesniedzēja lūgumu padarīt Padomes prezidentūras tīmekļa vietnes pieejamas arī vācu valodā;

7.   atzinīgi vērtē to, ka pretēji līdzšinējai prezidentūru praksei, saskaņā ar kuru tīmekļa vietnes bija pieejamas tikai angļu, franču un attiecīgās prezidējošās valsts valodā, Francijas prezidentūra savu oficiālo tīmekļa vietni piedāvā Eiropas Savienības visvairāk lietotajās valodās (angļu, vācu, franču, itāļu un spāņu);

8.   vēršas pie visām turpmākajām prezidējošām valstīm, cerot, tās savas tīmekļa vietnes piedāvās pēc iespējas vairāk valodās un, ierobežojot valodu skaitu, prioritārā secībā izmantos visvairāk izplatītās valodas;

9.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/35

---

Sociālās drošības sistēmas un pensijas

P6_TA(2008)0556

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par sociālās drošības sistēmu un pensiju nākotni — to finansēšana un individualizācijas tendence (2007/2290(INI))

(2010/C 16 E/07)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2006. gada 12. oktobra paziņojumu par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību Eiropas Savienībā (COM(2006)0574),

—	ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 99. un 141. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus, jo īpaši 1990. gada 17. maija spriedumu lietā Douglas Harvey Barber pret Guardian Royal Exchange Assurance Group  (1),

—	ņemot vērā juridiski saistošo ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1979. gadā, un jo īpaši tās 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 11. panta 2. punkta c) apakšpunktu,

—	ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2 006,—2010.” (COM(2006)0092),

—	ņemot vērā 2008. gada 13. un 14. marta Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 17. oktobra paziņojumu par sociālās aizsardzības modernizēšanu, lai panāktu lielāku sociālo taisnīgumu un ekonomisko kohēziju — no darba tirgus atstumtu cilvēku aktīvas sociālās integrācijas pastiprināšanu (COM(2007)0620),

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1952. gada Konvenciju par sociālās drošības minimālajiem standartiem,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2008. gada 11. aprīļa darba dokumentu par Padomes 1980. gada 20. oktobra direktīvas 80/987/EEK 8. panta un saistīto noteikumu īstenošanu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, attiecībā uz papildu uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju shēmām ārpus likumos noteiktajām sociālās drošības sistēmām (SEC(2008)0475),

—	ņemot vērā Eiropas sociālo partneru ieteikumus 2007. gada 18. oktobra ziņojumā “Eiropas darba tirgus galvenās problēmas — Eiropas sociālo partneru kopīga analīze”,

—	ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas (COM(2006)0708), un ar to saistīto Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 26. februāra paziņojumu “Sociālās realitātes analīze — starpposma ziņojums 2007. gada pavasara Eiropadomes sanāksmei” (COM(2007)0063) un Parlamenta 2007. gada 15. novembra rezolūciju par sociālās realitātes analīzi (3),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. maija paziņojumu “Paaudžu solidaritātes veicināšana” (COM(2007)0244) un Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Eiropas demogrāfisko nākotni (4),

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A6-0409/2008),

A.

tā kā: — sociālo drošību ievieš, reglamentē, pārvalda un finansē (parasti daļēji) valsts, kā arī apdrošinātie kolektīvi ar maksātajiem nodokļiem un iemaksām, un valsts ir atbildīga par savu pilsoņu vajadzību apmierināšanu attiecībā uz sociālo drošību, — sociālo drošību raksturo pārskatatbildība un attiecīgas pamatdrošības nodrošināšana visiem pilsoņiem, — sociālā drošība pamatojas uz solidaritātes principu, — par sociālo drošību ir runa deviņās iepriekšminētās Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas jomās, — sociālās drošības mērķis ir nodrošināt pamatdrošību nodarbinātības jomā (apdrošināšana bezdarba gadījumā), ieņēmumu (pensijas izmaksas) un pelnītspējas (veselības apdrošināšanas) jomā;

B.	tā kā līdz 2025. gadam ir gaidāms neliels Eiropas Savienības kopējā iedzīvotāju skaita pieaugums un neliela samazināšanās pēc 2025. gada, iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam mazliet saruks un sabiedrība jūtami novecos;

C.

tā kā, saglabājoties imigrācijai pašreizējā līmenī, darbaspēks samazināsies no 227 miljoniem 2005. gadā līdz 183 miljoniem 2050. gadā, nodarbinātības līmenis pieaugs līdz 70 % 2020. gadā, galvenokārt pateicoties lielākai sieviešu nodarbinātībai, kopējais nodarbināto skaits palielināsies par 20 miljoniem līdz 2017. gadam, bet pēc tam samazināsies par 30 miljoniem līdz 2050. gadam, un prognozētā proporcija starp cilvēkiem, kas vecāki par 65 gadiem, un cilvēkiem, kas ir darbspējas vecumā, palielināsies no 1:4 2005. gadā līdz 1:2 2050. gadā;

D.	tā kā, palielinot vispārējo pensionēšanās vecumu atbilstoši vispārējai tendencei par lielāku sagaidāmo dzīves ilgumu, nepietiekami tiek ņemts vērā fakts, ka joprojām ir daudzas nozares, kurās darbinieku sagaidāmais dzīves ilgums ir daudz mazāks;

E.

tā kā sociālie partneri kopumā un tajās rūpniecības nozarēs, kurās darbinieku sagaidāmais dzīves ilgums ir mazāks par vidējo rādītāju, ir sevišķi atbildīgi attiecībā uz darbinieku pieņemšanu un atlaišanu, un tiem var būt svarīga atbalstoša nozīme, lai nodrošinātu efektīvu personāla politiku, ņemot vērā vecumu;

F.	tā kā sakarā ar zemāku bezdarbnieku proporciju izdevumi bezdarbnieku pabalstiem līdz 2050. gadam samazināsies par aptuveni 0,6 procentu punktiem no IKP un šī samazināšanās ir ļoti niecīga un nekompensē lielākus izdevumus citās nozarēs;

G.	tā kā Eiropas Savienība tērē 27,2 % no IKP sociālajai aizsardzībai (2008. gadā), lielāko daļu no tā novirzot vecuma pabalstiem un pensijām (46 %);

H.

tā kā sociālās drošības jautājumu nedrīkst skatīt tikai kā izmaksu lietderības aprēķinu, bet gan kā sabiedrības līgumu, kā pilsoņu un valsts tiesību un pienākumu kopsakarību, un šis jautājums tā arī jāskata; tā kā tomēr nekādā gadījumā nedrīkst atstāt bez ievērības sociālās drošības budžeta aspektu;

I.	tā kā ir paredzams, ka, pieturoties pie pašreizējās politikas, sabiedrības novecošanās fakts līdz 2050. gadam vairumā dalībvalstu palielinās valsts izdevumus īpaši pensijām, veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei, sasniedzot lielākos izdevumus laikā no 2020. gada līdz 2040. gadam;

J.	tā kā Lisabonas stratēģijas mērķi attiecībā uz sieviešu, jauniešu un vecu cilvēku nodarbinātību, kā arī Barselonas mērķi attiecībā uz bērnu aprūpes pakalpojumiem ir būtiski pensiju sistēmu dzīvotspējai;

K.	tā kā ANO 2000. gada Tūkstošgades attīstības mērķos, jo īpaši 3. mērķī, ir paredzēts dzimumu līdztiesības princips;

L.

tā kā kopumā vērojama tendence, ka sieviešu nodarbinātība ir nevienmērīgāka, tai raksturīgs lēnāks atalgojuma pieaugums, turpretim vīriešu nodarbinātība ir ilgstošāka un tai raksturīgs pastāvīgāks atalgojuma pieaugums, kas rada atšķirības iemaksu ziņā pensiju sistēmā, kā arī paaugstinātu nabadzības risku sievietēm, kas ir arī ilgtermiņa risks, ņemot vērā, ka sieviešu paredzamais mūža ilgums ir garāks,

Vispārēji apsvērumi

1.   sakarā ar Lisabonas stratēģiju un vajadzību nosegt sociālos riskus, nodrošināt sociālās drošības un pensiju sistēmu ilgtspēju, kā arī uzturēt galvenos Eiropas sociālos modeļus mudina dalībvalstis panākt lielāku progresu attiecībā uz izdevumu līdzsvarošanu sociālajā jomā un sociālo aktivizēšanu, iesaistīt un noturēt vairāk cilvēku kvalitatīvās, drošās un obligātās sociālās apdrošināšanas darbavietās, veicinot izaugsmi un darbavietu radīšanu, kā arī pieeju darbavietām, pamatojoties uz lielāku tirgus pārredzamību, modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas (piemēram, pabalstu piešķiršanas kārtību un fondēšanas mehānismus) un palielināt ieguldījumus cilvēku kapitālā, veicinot pētniecību, attīstību, inovācijas un labāku izglītību un arodapmācību kontekstā ar mūžizglītību visiem iedzīvotājiem;

2.   aicina Komisiju cieši uzraudzīt sociālās drošības un pensiju sistēmas reformas dalībvalstīs, salīdzinot ietekmi, kāda tām līdz šim bijusi uz sieviešu nodarbinātības stāvokli, un pievēršot uzmanību labākajai praksei, jo īpaši dzimumu diskriminācijas samazināšanai saistībā ar atalgojumu, kā arī profesionālo un ģimenes saistību apvienošanai;

3.   uzsver, ka demogrāfisko izmaiņu rezultātā mainīsies ekonomiskās izaugsmes avoti un ka darba ražīguma pieaugums un tehnoloģiskās inovācijas būs ekonomiskās izaugsmes avoti; atzīst, ka augstāka ražīguma līmeņa saglabāšanai būs nepieciešams ieguldīt vairāk līdzekļu pētniecībā un attīstībā, kā arī labākās pārvaldības metodēs, kur augsta prioritāte ir tehnoloģisko un sociālo inovāciju sinerģijai;

4.   pašreizējo demogrāfisko, ekonomisko un sociālo tendenču, kā arī paaudžu un sociālo grupu konfliktu novēršanas kontekstā uzsver, ka ir svarīgi rast jaunas izdevumu un pabalstu sadalīšanas metodes, kas nodrošinātu to efektīvu un vienlīdzīgu sadali starp mazāko ekonomiski aktīvo un lielāko ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju daļu; Eiropas un dalībvalstu līmenī ir jāuztur līdzsvars starp sociālās drošības sistēmu un pensiju ekonomisko dzīvotspēju un sociālo risku nosegšanu;

5.   atgādina, ka ekonomiski dzīvotspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas veicināšanai Kopienas darba tiesībām ir jāsekmē beztermiņa darba līgumu noslēgšana kā galvenais nodarbinātības veids, saskaņā ar kuru nodrošina atbilstošu sociālo un veselības aizsardzību un pamattiesību ievērošanu; tomēr atzīst, ka ir jāaizsargā to darbinieku tiesības, kuri strādā pēc citiem darba modeļiem, ieskaitot tiesības uz pensiju, kas ļauj pensionāram dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

6.   atgādina, ka Eiropas sociālo modeļu pamatā ir solidaritātes princips starp paaudzēm un sociālajām grupām un ka tos galvenokārt finansē no ieņēmumiem, kas saistīti ar nodarbinātību, piemēram, nodarbināto un darba devēju iemaksām, kā arī darbaspēka aplikšanas ar nodokli; tomēr norāda, ka iedzīvotāju novecošana ļoti iespaido aktīvo darbaspēku un demogrāfisko pārmaiņu risināšanai ir jābūt politiskai prioritātei; uzsver, ka demogrāfiskās pārmaiņas pretējā gadījumā varētu pakļaut briesmām solidaritātes principu un Eiropas sociālos modeļus; tādēļ uzsver arī, ka ir svarīgi nostiprināt solidaritātes principu, tostarp taisnīgu finansiālu kompensāciju;

7.   atgādina, ka saskaņā ar EK līguma 141. pantu var veikt pasākumus, lai aktīvi veicinātu atalgojuma vienlīdzību, un ka Kopienas tiesu praksē sociālās drošības iemaksas tiek uzskatītas par atalgojuma daļu;

8.   norāda, ka saskaņā ar aplēsēm demogrāfisko pārmaiņu rezultātā līdz 2030. gadam ekonomiski aktīvo un neaktīvo cilvēku attiecība būs 2:1; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt politiskus pasākumus, lai nodrošinātu, ka aprūpētāji, no kuriem daudzi bijuši spiesti izstāties no darba tirgus aprūpes pienākumu dēļ, nenonāk neizdevīgā situācijā sakarā ar nedrošību attiecībā uz pensiju;

9.   atgādina, ka individualizācijas tendence veicina otrā un trešā pīlāra modernizāciju, neskarot pirmo, sociālās drošības sistēmu pīlāru; tas veicina, ka cilvēkiem, īpaši sievietēm un citām mazāk aizsargātām grupām, ir lielāka izvēles brīvība, ļauj tiem kļūt neatkarīgākiem un uzkrāt pašiem savas papildu pensijas tiesības;

10.   aicina Komisiju veikt padziļinātus pētījumus par to, kā sociālo tiesību individualizācija ietekmē vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem;

11.   uzskata, ka vīriešu un sieviešu līdztiesībai ir jābūt vienai no sociālās drošības un pensiju sistēmas reformas mērķiem, vienlaikus uzsverot, ka nevienlīdzība šajās sistēmās ir būtībā netieša un to izraisa pastāvīgā nevienlīdzība darba tirgū, atalgojuma un karjeras perspektīvu jomā, kā arī nevienlīdzība attiecībā uz ģimenes un mājsaimniecības pienākumu sadali, un tāpēc to var novērst tikai ar vispārēju pasākumu palīdzību;

12.   aicina Komisiju un dalībvalstis celt informētības līmeni starp (jauniešiem) pieaugušajiem par savlaicīgas pensiju uzkrāšanas svarīgumu;

Darbaspēks

13.   uzskata, ka, saglabājoties pašreizējai situācijai, darbaspēka samazināšanās novedīs pie kopējā nostrādāto darba stundu skaita samazināšanās; uzskata, ka šīs tendences mazināšanai varētu veikt pasākumus, lai samazinātu bezdarba līmeni un palielinātu pieņemšanu darbā (kopā ar apmācību un pārkvalificēšanos) arī cilvēkiem ar augstu darba potenciālu, piemēram, invalīdiem, sievietēm un veciem cilvēkiem; uzsver nepieciešamību veicināt elastīgu pensionēšanos uz brīvprātības pamata, nomainīt darba metožu organizāciju un saprātīgi izmantot jaunās tehnoloģijas; uzsver, ka, lai samazinātu to cilvēku skaitu, kuri pēc pašu velēšanās strādā nepilnu slodzi, ir jāuzlabo palīgdienesti un dienesti bērnu un ģimenes apgādājamo aprūpei;

14.   atgādina, ka augsts nodarbinātības līmenis ir visnotaļ atkarīgs no visu grupu aktivitātes un jo īpaši no to grupu aktivitātes, kas izslēgtas no darba tirgus; tādēļ uzsver, ka ir jācīnās pret diskrimināciju darba tirgū un jāpiedāvā darbavietas neaktīvam darbaspēkam; uzsver arī, ka ir jānodrošina saprātīga izmitināšana, lai veicinātu invalīdu un personu ar smagām veselības problēmām nodarbinātību, un jānodrošina invalīdu un garīgi slimu personu piekļuve darba vietām;

15.   šajā ziņā uzsver, ka ir nepieciešama aktīva sieviešu, jauniešu un vecu cilvēku nodarbinātības politika, lai ar tās palīdzību efektīvi izmantotu darbaspēku un uzņēmējdarbības potenciālu, kā arī cita starpā nodrošinātu, ka iemaksas pensiju sistēmās dod pensionāriem tiesības uz pienācīgu pensiju;

16.   uzsver nepieciešamību apsvērt valsts līmenī likumā paredzētā pensionēšanās vecuma paaugstināšanu; uzskata, ka ir jāveicina, lai darbinieki neatkarīgi no atšķirīgiem pensionēšanās vecumiem dalībvalstīs ir nodarbināti pēc pašu vēlēšanās un kamēr apstākļi to atļauj, līdz noteiktajam pensionēšanās vecumam vai ilgāk;

17.   aicina sociālos partnerus cita starpā, izmantojot pieredzi, kas gūta dažādās nozarēs, apspriest nozarēm pielāgotus pasākumus attiecībā uz veciem darbiniekiem kopumā un jo īpaši attiecībā uz personāla politiku, kas ņem vērā vecumu;

18.   aicina dalībvalstis radīt finansiālus un sociālus stimulus, lai veicinātu darbinieku vēlmi turpināt darbu pēc savas vēlēšanās arī pēc likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas;

19.   aicina dalībvalstis īstenot aktīvu politiku, lai uzlabotu perspektīvas drošiem darba apstākļiem, lai samazinātu risku noteiktās profesijās un novērstu lielas kvalificētu darbinieku daļas priekšlaicīgu pensionēšanos;

20.   atgādina, ka jebkāda proaktīva ekonomiskās migrācijas politika, kas īpaši attiecas uz iespējamiem migrantiem darba spējīgajā vecumā un piedāvā atvieglotu imigrāciju kvalificētam darbaspēkam, ir jāpapildina ar migrantu labāku integrāciju darba tirgū un sabiedrībā kopumā; uzsver, ka pastiprināti centieni palielināt imigrāciju varētu novest pie intelektuālā darbaspēka aizplūšanas no izcelsmes valstīm, kam varētu būt negatīva ietekme uz šo valstu ekonomisko un sociālo attīstību un kas varētu izraisīt jaunus nekontrolētas migrācijas viļņus;

21.   atzīst, ka ir jārunā arī par “intelektuālā potenciāla izniekošanu” gan no visas ekonomikas, gan no konkrēto privātpersonu viedokļa, kad kvalificētus migrējošos darbiniekus izmanto, lai aizpildītu darbavietas, kur prasības pēc kvalifikācijas ir zemākas; uzsver, ka migrējošajiem darbiniekiem ir jābūt iespējai gūt labumu no savām iemaksām pensiju sistēmās;

22.   aicina Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Savienības pilsoņi, kuri strādā un dzīvo kādā citā dalībvalstī, pilnībā vai daļēji nezaudē savas sociālās drošības tiesības;

23.   uzskata, ka imigrācijas ilgtermiņa ietekme uz iedzīvotāju novecošanos nav prognozējama, jo šis process ir atkarīgs no migrācijas plūsmām, jaunu ģimeņu veidošanās, kā arī imigrantu dzimstības koeficienta; uzskata, ka imigranti var veicināt līdzsvarotākas sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidi, ja viņi tiek legāli nodarbināti un līdz ar to dod ieguldījumu tās finansēšanā;

Pensijas

24.   vērš uzmanību uz pašreizējo diskrimināciju pret visām mazāk aizsargātajām grupām attiecībā uz piekļuvi un nosacījumiem darba tirgū (jo īpaši darbiniekiem, kuru darbavietās sociālās drošības iemaksas nav obligātas), kā rezultātā ir zemāks nodarbinātības līmenis, zemākas algas, kā arī šīm grupām ir mazāk iespēju uzkrāt pienācīgas pensijas; uzstāj, ka visiem ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas, tādējādi nodrošinot augstāku nodarbinātības līmeni, vienādu atalgojumu un pienācīgas pensijas tiesības;

25.   norāda uz faktu, ka valsts pensiju sistēmas stiprina sociālo solidaritāti, par tām ir atbildīgas dalībvalstis un šo sistēmu aizsardzībai ir jābūt politiskai prioritātei; uzskata, ka lielāka valsts fondēto pensiju alternatīvu, piemēram, papildu shēmu izmantošana, varētu būt dzīvotspējīga alternatīva; norāda, ka privātajās pensijās varētu iekļaut darba devēju vai kolektīvo organizāciju un apvienību papildu pensiju shēmas, kā arī individuālās papildu pensijas, kas pamatojas uz uzkrājumiem; uzsver, ka privāto pensiju pastāvēšana varētu palielināt vajadzību pēc attiecīgas privāto pensiju fondu reglamentēšanas, šādu pensiju pārnesamības un šo alternatīvu reklāmas un nepārtrauktas modernizācijas (ieskaitot lielāku elastību); uzskata šajā sakarībā, ka ir jāņem vērā risks, ka sievietes pašreizējās valsts pensiju sistēmas kontekstā var zaudēt apdrošināšanu, ja šo sistēmu nomaina ar privātiem noteikumiem, bet šo risku var mazināt, kreditējot tiesības uz pensiju, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu, kā arī darba pārtraukumus personīgu iemeslu dēļ;

26.   aicina dalībvalstis ņemt nopietni vērā nepieciešamību pārveidot tradicionālās pensiju sistēmas, kas pamatojas uz sistemātiskiem riska novērtējumiem un pieņēmumu par tipisku, standarta dzīves gājumu, un pielāgot sociālās drošības sistēmu sakarā ar pensiju sistēmas reformām, jo pieņemtais standarta dzīves gājums strauji mainās un tā sauktās “sadrumstalotās biogrāfijas” kļūst arvien ierastākas; tas varētu novest pie jauna pieaugošas nenoteiktības sociālā riska privātpersonām un mazāk aizsargātajām grupām, īpaši imigrantiem, mazkvalificētiem darbiniekiem, vientuļiem vecākiem un tiem, kuriem nepieciešama cita veida aprūpe; uzsver, ka tas var izraisīt priekšlaicīgu darba tirgus pamešanu vai samazināt dalību šajā tirgū; norāda, ka pensiju sistēmu pārveide ir nepieciešama arī elastīga darba tirgus izveidei;

27.   norāda, ka ilgtspējīga pensiju sistēma ir jāpielāgo demokrātiskiem un ekonomiskiem uzdevumiem, un uzsver, ka trīs pīlāru struktūra ir izsvērts risinājums, ja vien šī struktūra ir plaši pieejama; iesaka papildināt valsts noteiktās pensijas (pirmais pīlārs) ar kolektīvi fondētām darba devēju pensiju sistēmām (otrais pīlārs) un atsevišķiem papildproduktiem no trešā pīlāra; uzsver, ka liela nozīme ir kolektīvi fondēto pensiju sistēmām, kas apvieno solidaritāti ar nereti lielo peļņu sakarā ar apjomu, ilglaicīgām un piesardzīgām, bet arī ienesīgām ieguldījumu stratēģijām; aicina Komisiju sākt gatavot atbilstošu un īstenojamu ietvaru Viseiropas pensiju produktu reglamentēšanai un pārraudzībai; uzsver, ka iekšējs tirgus darba devēju un trešā pīlāra pensijām ļautu privātpersonām izmantot noteikumus par darba devēju pensiju pārvedamību, veicinātu konkurenci un samazinātu pensijas uzkrājumu izmaksas;

28.   konstatē, ka sakarā ar kultūras paražām un sociālajām normām, kā arī sakarā ar bērnu aprūpes iestāžu un citu aprūpes iestāžu (ilgtermiņa aprūpes iestāžu) trūkumu vai slikto kvalitāti par bērniem pārsvarā brīvprātīgi vai apstākļu spiestas rūpējas sievietes, kā arī vecāka gadagājuma, slimi ģimenes locekļi vai invalīdi; uzsver nepieciešamību pēc kompensācijas sievietēm un viņu profesijām, kā arī nodrošināt viņām reālas izvēles iespējas attiecībā uz bērniem un aprūpes pienākumiem, nebaidoties no finansiāliem zaudējumiem vai iespējamā kaitējuma profesionālajai izaugsmei; atzinīgi vērtē dalībvalstu pasākumus šīs situācijas profilaksei un kompensēšanai, piemēram, kreditējot bērna un ģimenes aprūpes laiku ar likumu noteiktajā pensijas apdrošināšanā;

29.   aicina dalībvalstis, sociālos partnerus un sieviešu organizāciju pārstāvjus pievērst ciešu uzmanību iespējamajai vai esošajai pensiju sistēmu reformu uz ietekmei uz sieviešu un vīriešu līdztiesību, kā arī nodrošināt koriģējošus pasākumus līdztiesības garantēšanai;

30.   pieprasa, lai Komisija un dalībvalstis nekavējoties veiktu pasākumus, kas aizliedz tiešo diskrimināciju darba devēju pensiju sistēmās, tostarp maksājumu un ar aktuārajiem faktoriem saistīto iemaksu līmeņa samazināšanu, pamatojoties uz dzimumu;

31.   atgādina Eiropas Parlamenta 1997. gada 21. februāra rezolūciju par pašnodarbinātajiem darba ņēmējiem palīdzošo dzīvesbiedru situāciju (5), kurā cita starpā prasīts veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka palīdzību saņemošās personas obligātā kārtā veic iemaksas savu partneru pensijas apdrošināšanas sistēmā;

32.   piemin Eiropas Parlamenta 2008. gada 12. marta rezolūciju par sieviešu stāvokli ES lauku apvidos (6), kas atkārtoti aicina Komisiju līdz 2008. gada beigām iesniegt grozījumu priekšlikumu 1986. gada 11. decembra Direktīvai 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību (7), nodrošinot neatkarīgas sociālās un pensiju tiesības sievietēm, kuras palīdz lauku saimniecībās;

33.   atgādina Eiropas Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam — Baltā grāmata (8) un uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt pārredzamu un elastīgu Eiropas sociālās drošības un pensiju tirgu, samazinot fiskālās barjeras un šķēršļus, kas kavē pārnest pensijas tiesības no vienas dalībvalsts uz citu; pauž viedokli, ka iekšējā pensiju tirgus izveidei ir vajadzīgs Eiropas ietvars, kas reglamentētu pensijas produktus;

34.   mudina Komisiju nekavējoties pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvu 2003/41/EK par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (9), lai nodrošinātu stabilu, kapitāla uzkrāšanas institūcijām piemērotu maksātspējas režīmu, pamatojoties uz Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejas ieteikumiem un rūpīgu ietekmes novērtējumu, pārbaudot līdztiesības principa ievērošanu gadījumos, kad aprēķini atšķiras no pieņēmumiem, kas ir saistību noteikšanas pamatā; uzsver, ka šāda režīma pamatā varētu būt dažu Komisijas 2008. gada 26. februāra priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dzīvības apdrošināšanu par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (COM(2008)0119) aspektu attiecināšana uz pensiju fondiem, ņemot vērā kapitāla uzkrāšanas institūciju specifiku, piemēram, pensiju sistēmu ilgtermiņa raksturu un veidu, kā pensiju fondi sedz risku, vai kādas garantijas tie piedāvā; uzskata, ka šāds īpašs maksātspējas režīms nostiprinātu finansiālo stabilitāti un novērstu regulējuma arbitrāžu;

35.   atgādina, ka Eiropas Kopienu Tiesa ir nolēmusi, ka nav pieļaujami šķēršļi nodokļu atbrīvojumiem pārrobežu pensiju iemaksām; uzsver, ka nodokļu atvieglojums ir labākais stimuls ilgtermiņa uzkrājumiem un ka varētu būt nepieciešama turpmāka saskaņošana, lai novērstu visus šķēršļus pārrobežu iemaksām pensiju sistēmās;

36.   atzīmē pašreizējo tendenci pāriet no noteiktu pabalstu pensiju sistēmām uz noteiktu iemaksu pensiju sistēmām, kā arī pauž bažas par darba devēju iemaksu krasu samazināšanos, kādu novēro sakarā ar šo tendenci; uzsver vajadzību palielināt darbinieku dalību un iemaksu apmērus pašreizējās pensiju sistēmās, lai nodrošinātu privātpersonām atbilstošus pensiju ienākumus, un uzsver, ka darba devējiem ir nepārtraukti jāveic attiecīgas iemaksas, jo īpaši noteiktu iemaksu pensiju sistēmās; pauž bažas, ka paredzētā starptautisko grāmatvedības standartu (IAS 19) par darbinieku iemaksām pārskatīšana, piemēram, tā dēvētās “koridora metodes” iespējamas atcelšanas gadījumā, varētu ienest pensiju sistēmās būtiskas izmaiņas, kas ir rūpīgi jānovērtē, jo īpaši sakarā ar iespējami nelabvēlīgo ietekmi uz noteikto pabalstu shēmu pievilcību;

37.   norāda, ka, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus invalīdiem un izvairītos no “pabalstu lamatām”, ir jākompensē ar invaliditāti saistītais papildu iztikas minimums un tas jākoordinē ar pensiju sistēmām un sociālās integrācijas politiku;

Finansiālā stabilitāte

38.   uzsver nepieciešamību dalībvalstīm saglabāt atbilstošu finansējuma līmeni sociālās drošības un pensiju sistēmām un nepieciešamību izveidot alternatīvas un spēcīgas nodokļu bāzes, ņemot vērā pieaugošo konkurenci, ko rada globalizācija; uzsver, ka ir svarīgi samazināt atkarību no darba devēja nodokļiem, lai palielinātu dalībvalstu ekonomiku konkurētspēju un vairāk stimulētu nodarbinātības uzsākšanu; atzīst sarežģītību kapitāla aplikšanai ar lielāku nodokli, pamatojoties uz mazāku kapitāla nodokļu bāzi un lielāku kapitāla mobilitāti; iesaka apsvērt iespēju pāriet uz jaunām nodokļu formām un/vai citām alternatīvām, lai uzlabotu sociālo izdevumu finansiālo stabilitāti, kas mazinātu nodokļu slogu cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem; uzskata, ka darba devēja sociālās drošības iemaksas ir kā ieguldījums, jo rezultātā palielinās ražīgums, šis ir viens no iemesliem, kādēļ valstis ar augstiem sociālajiem izdevumiem ir arī viskonkurētspējīgākās;

39.   uzsver, ka dalībvalstīm galvenā uzmanība ir jāpievērš Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem un ir jānodrošina ilgtspējīgas valsts finanses, lai reaģētu uz pieaugošo spiedienu, ko rada iedzīvotāju novecošanās; norāda, ka 2008. gada 5. aprīlī Brdo (Slovēnijā) notikušajā ES Ministru padomes ekonomikas un finanšu lietās (ECOFIN) neformālā sanāksmē tika nolemts, ka uzsvars sociālajos izdevumos ir jāpārvieto no izdevumu apjoma uz sasniegumiem un rezultātiem; ierosina Padomei apsvērt turpmākos SIP uzlabojumus, piemēram, ļaujot par ilgtermiņa ieguldījumiem atskaitīties ilgākā laika periodā;

40.   uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu plānot savu finanšu politiku ilgtspējīgā veidā, godīgi sadalot nodokļu slogu starp darbiniekiem, patērētājiem, uzņēmumiem un ienākumiem no kapitāla, kā arī paaudžu starpā;

41.   uzskata, ka reglamentācijai jābūt vērstai uz to, lai nodrošinātu maksātspēju un aizsargātu darba devēju pensiju sistēmas arī pārņemšanas vai citu būtisku īpašumtiesību vai pārvaldības izmaiņu gadījumā;

42.   aicina dalībvalstis iekļaut savos gada budžetos fondu turpmāko pensiju izmaksai;

43.   uzsver nepieciešamību apsvērt pakāpenisku pāreju no pensiju sistēmām, ko finansē no kopējām iemaksām, uz fondētam apdrošināšanas tipa pensiju sistēmām;

Veselības aprūpe un ilgtermiņa aprūpe

44.   pauž pārliecību, ka pasākumi veselības uzlabošanai nozīmē ieguldījumus, kas var samazināt izmaksas sakarā ar iedzīvotāju novecošanu un uzlabot valsts finanšu stabilitāti; pieprasa saglabāt tās vērtības un principus, uz kuriem pamatojas visas veselības aprūpes sistēmas Eiropas Savienībā un kuri ietver vispārēju pārklājumu, solidaritāti finansējuma jomā, vienlīdzīgu pieeju un augstas kvalitātes veselības aprūpes nodrošināšanu, lai gan bieži ir jāiztiek, racionāli izmantojot ierobežotus resursus; uzsver, ka organizācijas uzlabošana un pakalpojumu nodrošināšana saskaņā ar subsidiaritātes principiem ietver potenciālu, lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un finansiālo efektivitāti;

45.   ņemot vērā paredzamās veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes augstās izmaksas, uzskata, ka dalībvalstīm ir jāpārdomā finansējums un jāņem vērā fakts, ka, ja neprofesionāla aprūpe kļūs mazāk pieejama, jo ģimenes kļūst mazākas un sieviešu līdzdalība darba tirgū lielāka, tad pieprasījums pēc ilgtermiņa aprūpes varētu būt lielāks par paredzēto;

46.   norāda, ka ir jāliek uzsvars uz cilvēkiem, kam vajadzīga dārga vai ilgstoša veselības aprūpe, uz personām un grupām, kam ir īpašas iekļaušanās problēmas, piemēram, mazākumtautībām un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, uz aprūpi cilvēkiem, kuri slimo ar hroniskām slimībām, un uz atvērtu atbalsta struktūru attīstīšanu rehabilitācijai, sociālajai integrācijai un fizisku vai garīgu invalīdu un vecu cilvēku atbalstam, lai novērstu to, ka šie cilvēki uzturas ārstniecības iestādēs, un palīdzētu viņiem dzīvot neatkarīgu dzīvi;

47.   norāda, ka valsts finansējums veselības aprūpei neatkarīgi no personīgā veselības riska palīdz aizsargāties pret finansiālu risku un tādējādi atbalsta vienlīdzību un sociālo drošību, kaut arī privātie iemaksu mehānismi, tieši pretēji, iekļauj ierobežotus vai vispār nekādus riskus un parasti ir saistīti ar slimnieka veselības un slimnieka maksātspējas risku, tomēr vienlaicīgi garantējot stabilu finansējumu neatkarīgi no demogrāfiskām pārmaiņām;

48.   atzīst valsts finansējuma nozīmi, lai sasniegtu solidaritātes mērķi, kā arī lielās atšķirības valsts un privātā veselības aprūpes finansējuma līmeņos dalībvalstīs; iesaka Komisijai veikt pētījumu, lai noteiktu, kāds valsts finansējuma līmenis un/vai apjoms atbilst solidaritātes mērķim gan attiecībā uz sistēmu kopumā, gan arī noteiktām pakalpojumu jomām;

49.   atzīst, ka veselības aprūpes finansēšanā aizvien lielāku popularitāti gūst uz tirgu balstīti risinājumi un privatizācija kā universāls līdzeklis pret straujo izmaksu kāpumu, neefektivitāti un aprūpes kvalitātes problēmām, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs; atzīst, ka sociālo veselības apdrošināšanas sistēmu funkcionālā privatizācija, orientēšanās uz peļņu un konkurence starp finanšu starpniekiem parasti sadārdzina veselības aprūpes sistēmu pārvaldi, bet to noderīgums attiecībā uz izmaksu samazināšanu, efektivitāti un aprūpes kvalitāti ir apšaubāms; tādēļ iesaka dalībvalstīm, kurās ir viena maksātāja modelis, saglabāt šo modeli;

50.   norāda, ka veselības aprūpes sistēmas, ko pārsvarā finansē, izmantojot ar nodarbinātību saistītas sociālās apdrošināšanas iemaksas, var gūt labumu no ieņēmumu bāzes paplašināšanas, lai ietvertu no ieņēmumiem neatkarīgus ienākumus;

51.   norāda, ka saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principu un apdrošinātās personas tiesībām izvēlēties pēc saviem ieskatiem ārstu vai ārstniecības iestādi no veselības apdrošināšanas sistēmas nav pieļaujams, ka dalībvalstis atsakās atmaksāt savu pilsoņu ārstēšanu ārzemēs, bet dalībvalstis var noteikt šīm izmaksām (fiksētas) individuālas robežas, kā arī dalībvalstīm nav jāatmaksā ārstēšana, ko tās pilsoņi nebūtu saņēmuši savā valstī;

52.   aicina dalībvalstis izvairīties no tīri finansiāliem apsvērumiem, pieņemot reformu politiku, kuras mērķis ir pārveidot tiesisko regulējumu, kas ir to attiecīgās valsts veselības aprūpes sistēmu pamatā;

53.   pauž dziļu pārliecību, ka ikviena reforma jāsāk ar rūpīgu pašreizējās veselības aprūpes (finansēšanas) sistēmas analīzi, lai noskaidrotu vājos un problemātiskos punktus, kā arī jāizprot konteksta faktori, kas var vai nu veicināt, vai kavēt reformas sekmīgu norisi; sagaida, ka dalībvalstis pilnībā apzināsies veselības aprūpes reformu lielo ietekmi uz to veselības aprūpes sistēmu darbību, kapacitāti un efektivitāti, kā arī risku, ko nepietiekoši vai nepienācīgi sagatavoti reformas pasākumi var radīt attiecībā uz aprūpes pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, uz iedzīvotāju veselības stāvokli un līdz ar to uz viņu nodarbinātības iespējām;

54.   aicina dalībvalstis vērst uzmanību nevis tikai uz iemaksu mehānismu, bet gan ņemt vērā visu veselības aizsardzības funkciju un politiku spektru; pauž pārliecību, ka to iemaksu, kas attiecināmas uz nodarbinātību, vai pacienta privātās iemaksas veselības aizsardzības pakalpojumu izmaksās palielināšana ir kļūdaina politika, kurai var būt nelabvēlīgas sekas, jo tādējādi tiek nepieņemamā veidā ierobežota iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem piekļuve visam veselības aizsardzības pakalpojumu spektram;

55.   pauž pārliecību, ka iedzīvotāju ar maziem ienākumiem piekļuve kvalitatīviem veselības aizsardzības pakalpojumiem noteikti būtu jāuzskata par prioritāru, tai ir jābūt cieši saistītai ar Eiropas solidaritātes un vienlīdzīgu tiesību vērtībām un tai ir jābūt priekšnoteikumam Lisabonas mērķa attiecībā uz pilnu nodarbinātību sasniegšanai;

56.   aicina Komisiju ņemt vērā visu Savienības pilsoņu vienlīdzīgās tiesības uz kvalitatīvām veselības aprūpes sistēmām un Eiropas tiesību aktos, kas vērsti pret diskrimināciju, vai katrā jaunā tiesību aktā attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem iekļaut arī vajadzīgās garantijas attiecībā pret iedzīvotāju nevienlīdzīgu aprūpi;

57.   iesaka dalībvalstīm uzlabot savu veselības aprūpes sistēmu efektivitāti un taisnīgumu, ierobežojot atbildīgo iestāžu skaitu vai, vēl labāk, izveidojot valstī vienu centrālo iestādi, kas var atvieglot stratēģisko vadību un koordinēšanu visā veselības aprūpes sistēmā;

*

* *

58.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Nodarbinātības komitejai, Sociālās aizsardzības komitejai un dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  Lieta C-262/88, EKT [1990] I-1889. lpp.

(2)  OV C 175 E, 10.7.2008., 401. lpp.

(3)  OV C 282 E, 6.11.2008., 463. lpp.

(4)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0066.

(5)  OV C 85, 17.3.1997., 186. lpp.

(6)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0094.

(7)  OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.

(8)  OV C 175 E, 10.7.2008., 392. lpp.

(9)  OV L 235, 23.9.2003., 10. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/44

---

Eiropas Savienība un pasažieru datu reģistrs

P6_TA(2008)0561

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par pasažieru datu reģistra (PDR) izmantošanu tiesībaizsardzības mērķiem

(2010/C 16 E/08)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumu 2008. gada 21. oktobra sarunās pēc mutiskā jautājuma B6-0476/2008 par priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par pasažieru datu reģistra (PDR) izmantošanu tiesībaizsardzības mērķiem (COM(2007)0654),

—	ņemot vērā Padomē — gan ministru, gan darba grupu apspriedēs — patlaban notiekošās debates par minēto priekšlikumu,

—	ņemot vērā atzinumus, ko sniegusi Pamattiesību aģentūra, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, Datu aizsardzības darba grupa (Article 29 Working Party) un Darba grupa policijas un tieslietu jomā,

—	ņemot vērā iepriekšējās Eiropas Parlamenta rezolūcijas (1) par ES un ASV PDR nolīgumu (2), ES un Kanādas PDR nolīgumu (3) un ES un Austrālijas PDR nolīgumu (4),

—	ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.

tā kā datu aizsardzības principi, kas jāievēro ES institūcijām un dalībvalstīm, ir izklāstīti Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECHR) 8. pantā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Pamattiesību harta) 7. un 52. pantā, EK līguma 286. pantā, Eiropas Padomes 108. konvencijas par indivīda aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi (108. konvencija) 5. pantā un sekundārā līmenī 1995. gada 24. oktobra Direktīvā 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (5) un Padomes Pamatlēmuma projektā par tādu personas datu aizsardzību, kurus apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās;

B.	tā kā ikvienam jaunam ES tiesību aktam ir jāatbilst proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem, kas izklāstīti EK līguma 5. pantā un tā Protokolā Nr. 30,

Procedūras aspekti

1.   atzīst, ka terorisma un smagu noziegumu apkarošanā ir vajadzīga ciešāka sadarbība gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī; atzīst, ka datu vākšana un apstrāde var būt noderīgs līdzeklis tiesībaizsardzības mērķiem;

2.   uzskata, ka tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā jābūt visiem līdzekļiem, kas tām nepieciešami, lai pienācīgi veiktu savas funkcijas, tostarp vajadzīga arī pieeja datiem; tomēr uzsver — tā kā šādi pasākumi ievērojami ietekmē Savienības iedzīvotāju privāto dzīvi, ir vajadzīgs pārliecinošs pamatojums šo pasākumu nepieciešamībai un jāpamato to proporcionalitāte un saderība, ņemot vērā sasniedzamos mērķus, tāpat uzsver, ka jāievieš efektīvi pasākumi privātās dzīves aizsardzības un tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai; uzskata, ka minētais ir priekšnoteikums tam, lai piešķirtu nepieciešamo politisko leģitimitāti tādiem pasākumiem, ko iedzīvotāji varētu uzskatīt par neatbilstīgu iejaukšanos privātajā dzīvē;

3.   pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikuma formulējumā un pamatojumā valda tik liela juridiska nenoteiktība attiecībā uz atbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Pamattiesību hartai, kā arī attiecībā uz juridisko pamatu, un tas rada jautājumus par Parlamenta atbilstīgo lomu likumdošanas procedūrā; atzīmē, ka tādas pašas bažas par juridiskās noteiktības trūkumu minētajā priekšlikumā

—	ir paustas atzinumos, ko sniegusi Pamattiesību aģentūra, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, Datu aizsardzības darba grupa (Article 29 Working Party) un Darba grupa policijas un tieslietu jomā;

—	liek Padomei būtiski izvērtēt turpmākas Eiropas iniciatīvas šajā jomā iespējamo apmēru un ietekmi, kā arī apkopot ievērojamu daudzumu papildinformācijas, tostarp iepriekš minētos atzinumus;

4.   uzskata, ka Parlamentam, ņemot vērā minētos apstākļus, jāatliek saskaņā ar apspriežu procedūru paredzētā oficiālā atzinuma sniegšanu, kamēr nav rasts pienācīgs risinājums šajā rezolūcijā paustajām bažām un saņemta nepieciešamā obligātā informācija;

5.   neraugoties uz Komisijas un Padomes līdzšinējiem skaidrojumiem un precizējumiem, kas sniegti gan mutiski, gan rakstveidā, turpina nopietni apšaubīt priekšlikuma par ES PDR izveidi, kā arī tajā paredzēto drošības pasākumu nepieciešamību un pievienoto vērtību; turklāt konstatē, ka nav sniegtas apmierinošas atbildes uz daudziem Parlamenta, Datu aizsardzības darba grupas (Article 29 Working Party), Darba grupas policijas un tieslietu jomā, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja un Pamattiesību aģentūras jautājumiem;

6.   ir vienisprātis ar Pamattiesību aģentūru, ka komerciālo datubāzu pieejamība automātiski neattaisno to izmantošanu tiesībaizsardzības mērķiem, turklāt tādus pašus vai vēl labākus rezultātus var iegūt, uzlabojot tiesībaizsardzības iestāžu savstarpējo juridisko palīdzību;

7.   aicina Padomi, ja tā plāno turpināt Komisijas teksta izvērtējumu, ņemt vērā šajā rezolūcijā minētos ieteikumus un pienācīgi pamatot neatliekamas sociālās vajadzības nosacījumus, ar kuriem saskaņā šis jaunais ES pasākums būtu “nepieciešams”, kā paredzēts ECHR 8. pantā; uzskata tos par obligātiem nosacījumiem, lai atbalstītu ES PDR sistēmas ieviešanu; pauž gatavību visos līmeņos dot savu ieguldījumu un iesaistīties šajā darbā;

8.   atkārtoti prasa precizēt saistību starp PDR izmantošanu un citiem pasākumiem, piemēram, Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/82/EK par pārvadātāju pienākumu paziņot pasažieru datus (6), ierosināto ieceļošanas un izceļošanas shēmu, elektronisko ceļojumu apstiprināšanas sistēmu, biometrisko datu izmantošanu pasēs un vīzās, Šengenas Informācijas sistēmu (SIS), Vīzu informācijas sistēmu (VIS), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 2320/2002, ar ko nosaka kopīgus noteikumus aviācijas drošības jomā (7) un valstu robežaizsardzības sistēmām; ar nožēlu konstatē, ka dažu minēto pasākumu īstenošana ir ievērojami aizkavējusies, un uzskata, ka ierosinātā ES PDR pievienoto vērtību būtu iespējams labāk novērtēt, pilnīgi un sistemātiski izvērtējot pašreizējos ES un Šengenas drošības sadarbības mehānismus, kā arī līdzekļus, kas paredzēti aviācijas drošības nodrošināšanai, ārējo robežu apsardzībai un terorisma apkarošanai;

9.   atgādina, ka vēl joprojām norisinās debates par šim priekšlikumam piemērotu juridisko pamatu, un atkārtoti uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 47. pantu, pieņemot tiesību aktus tiesu iestāžu un policijas sadarbības jomā, līdztekus sadarbībā ar Eiropas Parlamentu koplēmuma procedūrā ir jāpieņem nepieciešamie Kopienas mēroga pasākumi, lai noteiktu visus ar pirmo pīlāru saistītos aspektus, īpaši to pienākumu apjomu, kuri jāpilda uzņēmējiem (8);

10.   atgādina, ka Eiropas Kopienu Tiesa jau ir apstrīdējusi ES un ASV PDR nolīgumu, jo tam ir nepareizs juridiskais pamats; tāpēc aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt, kāds juridiskais pamats būtu piemērots;

11.   uzskata, ka saistībā ar jaunā tiesību akta iesniegšanu dalībvalstu parlamenti ir pilnā mērā jāiesaista likumdošanas procesā, ņemot vērā šā priekšlikuma ietekmi tiklab uz iedzīvotājiem, kā arī uz dalībvalstu tiesību sistēmām;

12.   uzsver, ka iespējamajā tiesību aktā, ar ko izveidos ES PDR, radot jaunu pamatu ES policijas sadarbībai, ir jāiekļauj noteikumi par tā īstenošanas, piemērošanas un lietderīguma un drošības pasākumu neievērošanas periodisku novērtēšanu; uzskata, ka gan pārskatīšanā, gan novērtēšanā jāaicina līdzdarboties dalībvalstu parlamenti, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, Datu aizsardzības darba grupa (Article 29 Working Party) un Pamattiesību aģentūra; tāpēc uzskata, ka jaunajā tiesību aktā ir jāiekļauj turpināmības klauzula;

13.   šajā sakarībā uzsver, ka katra dalībvalsts uzņemas sākotnējo atbildību par šādu PDR datu vākšanu un šo datu aizsardzību; uzsver, ka, veicot PDR datu nosūtīšanu vai pārsūtīšanu uz citu dalībvalsti vai dalībvalstīm savstarpēji apmainoties ar šiem datiem, ir obligāti nepieciešami datu aizsardzības pasākumi; tāpēc uzskata, ka piekļuve dalībvalstu savstarpēji nosūtītajiem PDR datiem ir stingri jāierobežo, ļaujot piekļūt šiem datiem tikai tām iestādēm, kuru darbība ir saistīta ar terorisma un organizētās noziedzības apkarošanu; uzskata, ka pārējām tiesībaizsardzības iestādēm piekļuvi šiem datiem var piešķirt, ja saņemta attiecīga atļauja no tiesu iestādēm;

Subsidiaritāte

14.   ar bažām atzīmē, ka vēl nav pietiekami konstatēta nepieciešamība īstenot Kopienas mēroga pasākumus; šajā sakarībā apšauba Komisijas apgalvojumu, ka priekšlikuma izvirzītais mērķis ir dalībvalstu sistēmu saskaņošana, jo tikai dažās dalībvalstīs ir sistēma PDR datu izmantošanai tiesībaizsardzības un citiem mērķiem un dažas dalībvalstis plāno ieviest šādu sistēmu; tādējādi uzskata, ka Komisijas priekšlikums nenodrošina dalībvalstu sistēmu saskaņošanu (jo šādas sistēmas nepastāv), bet tikai rada pienākumu visām dalībvalstīm izveidot šādu sistēmu;

15.   atzīmē, ka Komisijas ierosinātā sistēma ir “decentralizēta”, tādēļ Eiropas pievienotā vērtība ir vēl mazāk skaidra;

Proporcionalitāte

16.   atgādina, ka ECHR 8. pantā un Pamattiesību hartas 52. pantā ir noteikts, ka tik apjomīgas iejaukšanās personas tiesībās uz datu aizsardzību pamatā jābūt neatliekamai sociālai vajadzībai, tai jābūt leģitīmai, paredzētai likumā, samērīgai ar sasniedzamo mērķi un leģitīmai demokrātiskā sabiedrībā; šajā sakarībā nosoda to, ka iecerētajiem policijas sadarbības pasākumiem nav noteikts mērķa ierobežojums, attiecinot tos tikai uz tādiem jautājumiem kā terorisma un organizētās noziedzības apkarošana;

17.   pauž bažas, ka priekšlikums būtībā piešķir tiesībaizsardzības iestādēm beznosacījumu piekļuvi visiem datiem; uzsver, ka Komisija nepierāda nedz to, ka nepieciešamas jaunas tiesībaizsardzības pilnvaras, nedz arī to, ka šādu mērķi nevarētu sasniegt ar mazāk tālejošiem pasākumiem; pauž kritiku, ka nav pieejama informācija par to, kādā ziņā pašreizējās tiesībaizsardzības pilnvaras nav pietiekamas vai kādi ir to trūkumi, un kur un kad minēto pilnvaru trūkums kavēja iestādes sasniegt izvirzītos mērķus; pirms ES PDR sistēma tiek attīstīta tālāk, prasa pārskatīt turpmākajā tekstā minētos pašreizējos pasākumus;

18.   ņem vērā Komisijas apgalvojumu, ka “ES varēja novērtēt PDR datu vērtību un apzināties iespējas, ko tie sniedz tiesībaizsardzības mērķu realizēšanai”, bet uzsver, ka līdz pat šai dienai nav zināmi nekādi fakti, kas šo apgalvojumu pamatotu, jo:

—	visa ASV līdz šim sniegtā informācija ir nenopietna, un ASV nekad nav pārliecinoši pierādījusi, ka masveida un sistemātiska PDR datu izmantošana ir nepieciešama terorisma un smagu noziegumu apkarošanā;

—	ir veikta tikai viena ASV un ES PDR nolīguma kopēja pārskatīšana, kurā izvērtēja tikai tā īstenošanu, nevis rezultātus;

—

provizoriskajos secinājumos par PDR datu izmantošanas sistēmu Apvienotajā Karalistē ir norādes uz dažādiem citiem Komisijas priekšlikuma darbības jomā neietilpstošiem tiesībaizsardzības mērķiem, taču ne uz terorisma apkarošanu, kā arī ir norādes uz PDR datu izmantošanu konkrētos gadījumos, kad tiek veikta izmeklēšana, pamatojoties uz orderi un ar pienācīgu iemeslu; līdz šim šajos secinājumos nav nekādu pierādījumu par PDR datu masveida apkopošanas un izmantošanas lietderību terorisma apkarošanai;

Mērķa ierobežojums

19.   uzsver, ka viens no datu aizsardzības pamatprincipiem ir mērķa ierobežošanas princips; norāda, ka jo īpaši 108. konvencijā ir noteikts, ka personas datus “(..) saglabā noteiktiem un leģitīmiem nolūkiem, un tos nedrīkst izmantot tādā veidā, kas nav savienojams ar šiem nolūkiem.” (5. panta b) punkts); tāpat norāda, ka atkāpes no minētā principa ir pieļaujamas vien tad, ja tās ir paredzētas tiesību aktos un ir demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami pasākumi, lai cita starpā “cīnītos ar noziedzību” (9. pants); norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir skaidri noteikts, ka saskaņā ar ECHR 8. panta 2. punktu tādām atkāpēm jābūt samērīgām, precīzām un paredzamām;

20.   pauž nožēlu, ka mērķa ierobežošana nav precīzi noteikta, jo tā būtu svarīga garantija, piemērojot ierobežojošus pasākumus, un uzskata, ka šāda aizsardzība ir vēl jo vairāk svarīga attiecībā uz slepeniem novērošanas pasākumiem, jo šādos apstākļos ir paaugstināts patvaļīgas rīcības risks; uzskata, ka tā kā minētie mērķi un definīcijas ir neprecīzas un nepilnīgas, tie jāpadara daudz konkrētāki, lai nepieļautu ES PDR sistēmas apstrīdēšanu tiesā;

21.   atkārtoti pauž pārliecību, ka PDR dati varētu būt ļoti noderīgi kā papildu pierādījumi atsevišķu izmeklēšanu gaitā par konkrētiem terorismā aizdomās turētajiem un viņu līdzzinātājiem; tomēr norāda, ka nav pierādījumu par PDR datu noderību iespējamo teroristu meklēšanā, veicot apjomīgu datorizētu meklēšanu un analīzi un ņemot vērā riska kritērijus vai modeļus (t. i., profilu izstrāde vai datu ieguve) (9);

22.   turklāt uzsver, ka ES datu aizsardzības noteikumos ir aizliegta profilu izstrāde, pamatojoties uz personas datiem (Pamattiesību hartas 8. pants un ECHR); tāpēc piekrīt Pamattiesību aģentūras viedoklim, ka PDR datu izmantošana profilu izstrādei veicama vienīgi izlūkošanas vajadzībām, to var darīt tikai individuālos gadījumos un pamatojoties uz konkrētiem faktiem;

23.   atkārtoti pauž bažas par pasākumiem, ar kuriem paredzēts veikt neprognozējamu PDR datu izmantošanu profilu un riska novērtēšanas parametru izstrādei; atgādina, ka kategoriski jāaizliedz jebkāda veida profilu izstrāde, pamatojoties uz etnisko piederību, valstspiederību, reliģiju, seksuālo orientāciju, dzimumu, vecumu vai medicīnisko stāvokli, jo šādu profilu izstrāde it pretrunā ar Līgumos un Pamattiesību hartā noteikto jebkādas diskriminācijas aizliegumu;

24.   gadījumā, ja Komisija un Padome plāno paplašināt priekšlikuma darbības jomu, prasa šīm iestādēm attiecībā uz katru izvirzīto mērķi sniegt detalizētu paskaidrojumu par PDR datu izmantošanas veidu un par to, kāpēc pašreizējās tiesībaizsardzības pilnvaras nav pietiekamas; uzskata, ka katram konkrētajam mērķim ir jāparedz atbilstīgs juridiskais pamats;

Personas datu aizsardzība

25.   uzsver, ka jebkuras ES PDR sistēmas neatņemams priekšnoteikums ir atbilstošas datu aizsardzības sistēmas radīšana saskaņā ar 3. pīlāru, turklāt jāparedz arī īpaši noteikumi par to PDR datu nodošanu un izmantošanu, uz kuriem pašreiz neattiecas ES datu aizsardzības sistēma saskaņā ar 1. un 3. pīlāru; uzsver nepieciešamību precizēt, kādi datu aizsardzības noteikumi attiecas uz pasažieru informācijas nodaļu darbību, kā arī nodrošināt, lai jebkāda veida piekļuve PDR datiem, šo datu nodošana un izmantošana būtu izsekojama;

26.   uzsver, ka šos konfidenciālos datus var izmantot tikai konkrētos gadījumos, kad notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana, turklāt šie dati iegūstami tikai ar attiecīgu orderi; atzīmē aviosabiedrību bažas, ka nav iespējams nošķirt paaugstināta riska datus no vispārīgām piezīmēm; tāpēc aicina izstrādāt stingrus noteikumus šo datu apstrādei pasažieru informācijas nodaļās, kā to savā atzinumā prasa Pamattiesību aģentūra;

Detalizēti īstenošanas aspekti

27.   uzsver, ka Komisija nav spējusi sniegt pamatojumu ierosinātajiem datu glabāšanas termiņiem; turklāt uzskata, ka lai izstrādātu riska kritērijus un noteiktu ceļošanas un uzvedības modeļus, ir pietiekami arī ar anonīmiem datiem; uzskata arī, ka gadījumā, ja PDR sistēmas darbības jomu paplašinās, datu glabāšanas termiņi ir jāpamato attiecībā uz katru atsevišķu mērķi;

28.   atkārtoti atzīmē, ka datu nodošanā jāizmanto tikai “push” metode, bet trešām valstīm nedrīkst būt tieša piekļuve ES rezervācijas sistēmu PDR datiem;

29.   attiecībā uz piekļuvi PDR datiem atzinīgi vērtē priekšlikumā noteikto, ka visaptverošā sarakstā jāiekļauj pilnīgi visas struktūras, kam ir piekļuve PDR datiem;

30.   uzsver, ka datu nodošanu trešām valstīm drīkst veikt tikai tad, ja attiecīgā trešā puse garantē pienācīgu datu aizsardzības līmeni (kā noteikts Direktīvā 95/46/EK un juridiskajos instrumentos, ar ko izveido Europol un Eurojust) vai atbilstošus aizsardzības pasākumus (saskaņā ar 108. Konvenciju), un ka šādu nodošanu var veikt tikai atsevišķos gadījumos;

31.   atkārtoti pauž viedokli, ka pasažieri ir pilnībā un viņiem pieejamā veidā jāinformē par sistēmas principiem un viņu tiesībām, un ka par šīs informācijas sniegšanu ir atbildīgas dalībvalstu iestādes; ierosina lidostās izvietot iekāpšanas atteikuma informācijas paraugus; uzskata, ka ir ļoti svarīgi noteikt pasažieru tiesības attiecībā uz piekļuvi datiem, šo datu labošanu, kā arī attiecībā uz apelāciju iesniegšanu;

32.   prasa, lai tiktu izstrādāti detalizēti un saskaņoti noteikumi par PDR datu drošību gan attiecībā uz IT risinājumiem, gan attiecībā uz apstiprināšanas un piekļuves principiem;

Sekas attiecībā uz pārvadātājiem

33.   atzīmē, ka aviācijas uzņēmumi apkopo PDR datus komerciālos nolūkos, taču tie neapkopo šos datus sistemātiski, lai aizpildītu visus PDR datu laukus; prasa, lai aviosabiedrībām netiktu izvirzīta prasība apkopot vēl papildu datus, izņemot tos, kurus tās apkopo komerciālos nolūkos; uzskata, ka nevar prasīt, lai aviācijas uzņēmumi pārbaudītu, vai reģistrētie dati ir pilnīgi un precīzi, nedz arī piemērot tiem sankcijas par nepilnīgu vai neprecīzu datu sniegšanu; prasa precīzi noteikt visas ar ES PDR saistītās izmaksas; uzskata, ka visas papildu izmaksas jāsedz prasītājām pusēm;

Starpnieki/pasažieru informācijas nodaļas

34.   aicina skaidri noteikt pasažieru informācijas nodaļu funkcijas un pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz pārskatāmību un demokrātisko atbildību, lai varētu noteikt atbilstošus datu aizsardzības noteikumus; prasa noteikt, ka pasažieru informācijas nodaļu loma ir vienīgi datu nodošana kompetentām iestādēm, lai nodrošinātu, ka riska novērtējumu veic tikai kompetentās iestādes saskaņā ar izmeklēšanu; aicina precizēt tiesību aktus, ar kuriem reglamentēs pasažieru informācijas nodaļu veikto riska novērtējumu un datu aizsardzības iestāžu atbildību gadījumos, kad dalībvalstis sadarbojas kopējas pasažieru informācijas nodaļas izveidē;

*

* *

35.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam, Pamattiesību aģentūrai, Datu aizsardzības darba grupai (Article 29 Working Party) un Darba grupai policijas un tieslietu jomā.

---

(1)  OV C 61 E, 10.3.2004., 381. lpp.; OV C 81 E, 31.3.2004., 105. lpp.; OV C 103 E, 29.4.2004., 665. lpp.; OV C 157 E, 6.7.2006., 464. lpp.; OV C 305 E, 14.12.2006., 250. lpp.; OV C 287 E, 29.11.2007., 349. lpp.; OV C 175 E, 10.7.2008., 564. lpp.; Pieņemtie teksti, 22.10.2008, P6_TA(2008)0512.

(2)  OV L 204, 4.8.2007., 18. lpp.

(3)  OV L 82, 21.3.2006., 15. lpp.

(4)  OV L 213, 8.8.2008., 49. lpp.

(5)  OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

(6)  OV L 261, 6.8.2004., 24. lpp.

(7)  OV L 355, 30.12.2002., 1. lpp.

(8)  Sk. jo īpaši Padomes Juridiskā dienesta atzinumu par šo jautājumu un ģenerāladvokāta 2008. gada 14. oktobra atzinumu lietā C-301/06 Īrija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome par datu saglabāšanas direktīvu 2006/24/EK.

(9)  CRS ziņojums ASV kongresam “Data Mining and Homeland Security: An Overview”, sagatavojis Jeffrey Seifert; “Effective Counter-terrorism and the Limited Role of Predicative Data Mining”, sagatavojis CATO institūts; “Protecting Individual Privacy in the Struggle Against Terrorists: A Framework for Program Assessment”, “No dream ticket to security”, sagatavojis Frank Kuipers, Clingendael Institute, 2008. gada augusts.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/49

---

Finansiāls atbalsts attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm

P6_TA(2008)0562

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par mehānisma izveidi vidēja termiņa finansiālai palīdzībai attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm

(2010/C 16 E/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 31. oktobra priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 332/2002, ar ko izveido vidēja termiņa finansiālas palīdzības mehānismu attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm (COM(2008)0717),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 31. oktobra ieteikumu Padomes lēmumam, ar ko piešķir savstarpējo palīdzību Ungārijai, un priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko piešķir ES vidēja termiņa finansiālo palīdzību Ungārijai (COM(2008)0716),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 332/2002, ar ko izveido vidēja termiņa finansiālas palīdzības mehānismu attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm (1), un Parlamenta 2001. gada 6. septembra rezolūciju par vidēja termiņa finansiālu palīdzību attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm (2),

—	ņemot vērā EK līguma 100. un 119. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.	tā kā Komisija iesaka piešķirt Ungārijai vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz pat 6 500 000 000 euro apmērā, pamatojoties uz Līguma 119. pantu un kopā ar SVF aizdevumu;

B.	tā kā ir vēlama vispusīga pieeja vidēja termiņa finansiālai palīdzībai visām dalībvalstīm;

C.	tā kā ir jāņem vērā ietekme, ko rada pašreizējā pasaules finanšu un ekonomiskā krīze;

D.	tā kā to dalībvalstu ekonomikai, kuras Eiropas Savienībai pievienojušās pavisam nesen, nav priekšrocību, ko nodrošina pašām sava rezerves valūta;

E.	tā kā minēto dalībvalstu valūtas pēdējā laikā ir piedzīvojušas iespaidīgas spekulatīvas darbības un tā kā pašreizējos apjomīgos ārējos traucējumus pirmām kārtām izraisījis ievērojams nevalstisku kredītu pieaugums;

F.	tā kā ir vajadzīga politika, lai risinātu tieši šo dalībvalstu ekonomikas īpašās problēmas pasaules finanšu krīzes un aizvien plašākas lejupslīdes apstākļos Eiropā;

G.	tā kā iespējas manevrēt, lai risinātu iespaidīgu ārējo traucējumu radītās problēmas un novērstu finanšu nestabilitāti, budžeta politikas jomā varētu būt diezgan ierobežotas, ņemot vērā pašreizējās ekonomiskās lejupslīdes izplatīšanos Eiropas Savienībā,

1.   uzskata, ka ir jāmudina tās dalībvalstis, kuras nav pievienojušās euro zonai, vidēja termiņa finansiālas palīdzības iespējas attiecībā uz savas maksājumu bilances deficītu vispirms meklēt Kopienā un tikai pēc tam — starptautiskā līmenī;

2.   uzskata, ka pašreizējais stāvoklis ir vēl viens apliecinājums tam, cik euro ir nozīmīgs euro zonas dalībvalstu aizsardzībai, un aicina dalībvalstis, kuras nav pievienojušās euro zonai, to izdarīt, tiklīdz tās būs nodrošinājušas atbilstību Māstrihtas kritērijiem;

3.   aicina Komisiju sīki analizēt to, kā Ungārijas maksājumu bilanci ir ietekmējusi atsevišķu banku rīcība, kuras savus aktīvus no Ungārijas pārvietoja, tiklīdz citas dalībvalstis bija pieņēmušas glābšanas plānus;

4.   aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt spekulatīvās darbības (nomātu finanšu instrumentu pārdošanu nolūkā tos vēlāk nopirkt par pazeminātu cenu) to dalībvalstu valūtām, kas Eiropas Savienībai pievienojušās pavisam nesen, kā arī iespējamo rīcību, lai novērstu krasu uzticības mazināšanos šo valstu valūtām un vietējām banku sistēmām;

5.   aicina Komisiju šīs analīzes rezultātus darīt zināmus Jacques de Larosière vadītajai darba grupai un Parlamenta atbildīgajai komitejai;

6.   atzīst, ka ir ievērojami jāpalielina Regulā (EK) Nr. 332/2002 noteiktā maksimālā kopējā summa, ko var aizdot dalībvalstīm, jo kopš minētās regulas pieņemšanas ir krietni pieaudzis to dalībvalstu skaits, kuras nav pievienojušās euro zonai; uzsver, ka šāds palielinājums arī ļautu Kopienai elastīgāk reaģēt uz turpmākiem pieprasījumiem pēc vidēja termiņa finansiālas palīdzības, piemēram, saistībā ar pašreizējo pasaules finanšu krīzi;

7.   norāda, ka šāds aizdevumu maksimālā apjoma palielinājums neietekmētu budžetu, jo attiecīgos līdzekļus finanšu tirgos aizņemtos Komisija un saņēmējām dalībvalstīm tie būtu jāatmaksā; uzsver, ka ietekme uz budžetu iespējama vienīgi tad, ja dalībvalsts nepilda savas parādsaistības;

8.   atgādina, ka pirms pašreizējām Ungārijas finanšu grūtībām Regula (EK) Nr. 332/2002 ne reizi nav piemērota, kopš tā 2002. gadā tika pieņemta, un ka tiesību aktu, kuru ar šo regulu aizstāja, proti, Regulu (EEK) Nr. 1969/88 (3), ar ko īstenoja Līguma 119. pantā noteikto mehānismu, piemēroja divreiz — vienreiz attiecībā uz Grieķiju (1991. gadā) un vienreiz attiecībā uz Itāliju (1993. gadā) —, un ka Grieķija un Itālija izpildīja visas savas saistības pret Komisiju;

9.   atgādina, ka Parlaments prasīja, lai Padome reizi divos gados, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu un pēc tam, kad ir apspriedusies ar Parlamentu un ir sniegts Ekonomikas un finanšu komitejas atzinums, pārbaudītu, vai izveidotais mehānisms atbilst vajadzībām, kuru dēļ tas izveidots; prasa, vai kopš Regulas (EK) Nr. 332/2002 pieņemšanas šādi ziņojumi ir sagatavoti;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai, Eurogrupas priekšsēdētājam un dalībvalstu valdībām.

---

(1)  OV L 53, 23.2.2002., 1. lpp.

(2)  OV C 72 E, 21.3.2002., 312. lpp.

(3)  OV L 178, 8.7.1988., 1. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/51

---

ES atbildes reakcija uz stāvokļa pasliktināšanos Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā

P6_TA(2008)0563

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par ES atbildi uz stāvokļa pasliktināšanos Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā

(2010/C 16 E/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2008. gada 11. novembra secinājumus par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR),

—	ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 23. oktobra rezolūciju par Kongo — sadursmes Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu pierobežas zonās (1),

—	ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Ziemeļkivu reģionu (2),

—	ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā un izvarošanu kā kara noziegumu (3), kā arī iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem KDR,

—	ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas Savienības atbildi uz nestabilām situācijām jaunattīstības valstīs (4),

—	ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2007. gada 22. novembra rezolūciju par situāciju KDR, jo īpaši valsts austrumu daļā, un tās ietekmi uz reģionu,

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 25. oktobra paziņojumu “ES atbilde uz nestabilām situācijām — iesaistīšanās situācijās, kad ilgtspējīga attīstība, stabilitāte un miers ir apdraudēti” (COM(2007)0643) un Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots šim paziņojumam (SEC(2007)1417),

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra Rezolūciju Nr. 60/1 par 2005. gada Pasaules sammita rezultātiem, jo īpaši šās rezolūcijas 138.—140. punktu par pienākumu aizsargāt iedzīvotājus,

—	ņemot vērā Dienvidāfrikas Attīstības kopienas sammita secinājumus, kuros pausta gatavība “vajadzības gadījumā” nosūtīt uz Ziemeļkivu miera uzturēšanas spēkus,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 10. oktobra paziņojumu par stāvokli KDR austrumu daļā,

—	ņemot vērā ziņojumu par Attīstības komitejas misiju Ziemeļkivu reģionā 2008. gadā,

—	ņemot vērā 2007. gada 18. decembrī parakstīto Eiropas Konsensu par humāno palīdzību,

—	ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.

tā kā starp KDR armiju, Mai Mai kaujiniekiem, gāztā ģenerāļa Laurent Nkunda dumpinieku karaspēku (Nacionālo kongresu tautas aizstāvībai(CNDP)) un Ruandas atbrīvošanas demokrātisko spēku (FDLR) cīnītājiem, kā arī Ugandas Tā Kunga pretošanās armijas karaspēku risinās arvien sīvākas kaujas, kas sagādā ārkārtīgas ciešanas civiliedzīvotājiem Ziemeļkivu reģionā;

B.

tā kā 2008. gada 16. novembrī ANO sūtnis, bijušais Nigērijas valsts prezidents Olusegun Obasanjo, tikās ar dumpinieku vadītāju Laurent Nkunda un panāca ar viņu vienošanos izveidot trīspusēju komisiju, lai uzraudzītu karadarbības pārtraukšanu starp armiju un dumpiniekiem, un to, ka steidzami jāatbalsta partnerspēki iesaistītajās valstīs ar mērķi rast risinājumu;

C.

tā kā pašlaik starptautiskā mērogā, iesaistot reģionālos un Eiropas vidutājus, aktīvi risinās diplomātu centieni novērst kauju paplašināšanos Ziemeļkivu reģionā un 1998.—2003. gada kara atkārtošanos Kongo teritorijā, kurā bija iesaistītas sešas kaimiņvalstis; tā kā 2008. gada 7. novembrī Nairobi notika augstākā līmeņa reģionālā sanāksme par krīzi KDR austrumu daļā;

D.	tā kā kopš vardarbības sākuma ir nogalināti un pārvietoti miljoniem cilvēku un tā kā aptuveni 250 000 iedzīvotāju ir pārvietoti KDR, kopš 2008. gada augustā atsākās ģenerāļa Laurent Nkunda vadītās kaujas, izraisot humanitāru katastrofu Kongo austrumu daļā;

E.

tā kā, neraugoties uz to, ka saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, ar ko pilnvaro izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai nepieļautu nekādus spēka izmantošanas mēģinājumus un aizsargātu civiliedzīvotājus, — ANO misijai Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUC) nebija vajadzīgo līdzekļu, lai aizsargātu civiliedzīvotājus pēc nesenās kauju atsākšanās KDR austrumu daļā, atbruņotu un repatriētu Ruandas hutu kaujiniekus, kuri atrodas KDR teritorijā, — MONUC nekas cits neatlika kā gaidīt “zaļo gaismu” no Indijas un Pakistānas, pirms sūtīt kaujās Indijas un Pakistānas karavīrus, kas ir pretēji pilnvaru nosacījumiem, pamatojoties uz kuriem MONUC ir izvietota KDR, — MONUC nemēģināja izbeigt vairāk nekā 200 iedzīvotāju slaktiņu, kas notika 2008. gada 5. novembrīKiwandja, lai gan tajā atrodas viena no tās militārajām bāzēm;

F.	tā kā ANO Drošības padomē 2008. gada 11. novembrī atkārtoti apsprieda stāvokli KDR austrumu daļā un neatbalstīja MONUC lūgumu papildus atsūtīt 3 000 karavīru MONUC pastiprināšanai;

G.	tā kā no kopējā skaita — 17 000 karavīriem, kas atrodas KDR teritorijā — tikai 6 000MONUC karavīru ir izvietoti Ziemeļkivu reģionā;

H.	tā kā ANO Drošības padomes dalībvalstis — tostarp Beļģija, Francija, Itālija un Apvienotā Karaliste — ir vienmēr atteikušās sniegt papildu finansējumu MONUC tās uzdevumu izpildei; tā kā Eiropas Savienības Padome aicina pastiprināt sadarbību starp ES, tās dalībvalstīm un MONUC;

I.

tā kā pēc Eiropas Komisijas komisāra Louis Michel ierosmes Nairobi notika reģionāla augstākā līmeņa sanāksme, kurā KDR valsts prezidents Joseph Kabila un Ruandas valsts prezidents Paul Kagame piekrita nekavējoties īstenot visas iepriekš panāktās vienošanās, lai nodrošinātu mieru un noturīgu politisku stabilitāti;

J.	tā kā pēc minētās sanāksmes tomēr nav panākta tūlītēja karadarbības pārtraukšana KDR austrumu daļā un tā kā sīvas kaujas starp konfliktā iesaistītajām pusēm turpinās, kas smagi ietekmē civiliedzīvotājus;

K.	tā kā MONUC ir noskaidrojusi, ka Laurent Nkunda kaujinieki saņem atbalstu no Ruandas, un tā kā ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns aicinājis Āfrikas valstu vadītājus uzņemties “vēsturisku atbildību šajā reģionā Āfrikai un pasaulei tik kritiskajā brīdī”;

L.

tā kā nometnēs ap Gomas pilsētu humānās palīdzības organizācijas pašlaik aprūpē 200 000 bēgļu un aplēses liecina, ka apmēram 1 mlj. civiliedzīvotāju, iespējams, slapstās mežos, lai izvairītos no vardarbības; tā kā stāvoklis bēgļu nometnēs dienu no dienas pasliktinās un ANO augstais komisārs bēgļu lietās pauž bažas par bēgļu nometņu iespējamu militarizāciju;

M.	tā kā kopš konflikta eskalācijas KDR austrumu daļā ievērojami pieaugusi bērnu karavīru iesaistīšana karadarbībā;

N.	tā kā, šķiet, ka gan KDC armija, gan ar FDLR saistītie kaujinieki ir iesaistīti KDR austrumu daļā sastopamo minerālu iegūšanā un tirdzniecībā;

O.	tā kā Kongo parlamenta deputāti izstrādāja plānu, lai izbeigtu krīzi KDR austrumu daļā, un tajā ietverts aicinājums apvienot visus spēkus, lai atbalstītu konfliktā iesaistīto pušu militāro pārstāvju, politiķu un diplomātu dialogu;

P.	tā kā Francijas un Apvienotās Karalistes ārlietu ministri Bernard Kouchner un David Milliband iesaka stiprināt MONUC, nevis sūtīt Eiropas spēkus uz Ziemeļkivu, taču vienlaikus apstiprina, ka Eiropas spēkus varētu nosūtīt nepieciešamības gadījumā;

Q.	ņemot vērā arvien sliktāko epidemioloģisko stāvokli Ziemeļkivu reģionā, kur izplatās holera, masalas un garais klepus, jo milzīgs pārvietoto personu skaits mitinās pagaidu mājokļos,

1.   pauž dziļas bažas par sadursmju paplašināšanos Ziemeļkivu reģionā un par to sekām, kas skar KDR austrumu daļas iedzīvotājus un visu reģionu kopumā, jo īpaši par humanitārajām sekām, kas radušās neseno CNDP kaujinieku uzbrukumu dēļ, izraisot liela iedzīvotāju skaita pārvietošanu un bojāeju;

2.   pauž sašutumu par masveida slepkavībām, noziegumiem pret cilvēci un seksuālās vardarbības aktiem pret sievietēm un meitenēm KDR austrumu provincēs un aicina attiecīgās valsts un starptautiskās iestādes regulāri saukt vainīgos pie atbildības; aicina ANO Drošības padomi steidzami veikt visus pasākumus, kas patiešām var novērst turpmākus uzbrukumus civiliedzīvotājiem KDR austrumu provincēs;

3.   atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu lēmumus palielināt humāno palīdzību krīzes skartajiem civiliedzīvotājiem; pievērš uzmanību grūtībām, ar kādām humānās palīdzības organizācijas piegādā humāno palīdzību, ņemot vērā nedrošo stāvokli Ziemeļkivu reģionā; aicina visas iesaistītās puses garantēt piekļuvi neaizsargātām iedzīvotāju grupām un nodrošināt palīdzības darbinieku drošību, lai varētu turpināt humāno palīdzību; atgādina, ka militāro spēku un munīciju drīkst izmantot humānās palīdzības pasākumu atbalstam tikai īpašos gadījumos un kā pēdējo līdzekli;

4.   atkārtoti uzsver stingro pārliecību, ka Amani un Nairobi process joprojām ir atbilstīgs pamats stāvokļa ilgtermiņa stabilizācijai KDR austrumu daļā;

5.   mudina Laurent Nkunda ievērot savu deklarāciju miera procesa atbalstam KDR austrumos, kas sniegta pēc sarunām ar ANO ģenerālsekretāra īpašo sūtni un bijušo Nigērijas Republikas valsts prezidentu Olusegun Obasanjo; šajā sakarā aicina CNDP no jauna un bez kavēšanās iesaistīties Amani miera procesā; atkārtoti pauž atbalstu KDR iestādēm krīzes politiska risinājuma meklējumos; atzinīgi vērtē KDR parlamenta deputātu iesniegto plānu, kas ietver aicinājumu apvienot visus spēkus, lai atbalstītu militāro pārstāvju, politiķu un diplomātu dialogu;

6.   uzskata, ka ir jāsarīko Lielo ezeru reģiona valstu starptautiska konference, lai rastu ilgtspējīgu politisku konflikta risinājumu un sekmētu stabilu reģiona ekonomisko integrāciju, kas būtu izdevīga visām reģiona valstīm;

7.   uzsver, ka ir jāturpina centieni, lai izbeigtu ārvalstu bruņotu grupējumu, jo īpaši FDLR, darbību KDR austrumos; aicina KDR un citu valstu valdības reģionā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai panāktu šo mērķi; atzinīgi vērtē KDR un Ruandas vienošanos, ko pasludinājuši abu valstu ārlietu ministri un saskaņā ar kuru Ruandas izlūkošanas grupas var doties uz KDR un sadarboties ar KDR armiju, lai izbeigtu FDLR darbību šajā reģionā;

8.   aicina Āfrikas Savienību, ANO Drošības padomi un galvenos starptautiskos partnerus, tostarp ES, ASV un Ķīnu, palielināt spiedienu uz visām iesaistītajām pusēm, lai veicinātu miera procesu, risinot problēmu, kas saistīta ar kontroli pār derīgo izrakteņu resursiem, un panākot vispārēju miera nolīgumu, nevis tikai karadarbības pārtraukšanu, un arī aicina minētos dalībniekus izdarīt spiedienu uz Ruandu un Ugandu, lai tās apņemtos izbeigt Nkunda kaujas vienību brīvu pārvietošanos un darbību savā teritorijā;

9.   mudina visas iesaistītās puses atjaunot tiesiskumu un cīnīties pret nesodāmību, jo īpaši saistībā ar sieviešu un meiteņu masveida izvarošanas gadījumiem un bērnu vervēšanu armijā;

10.   aicina KDR valdību kopā ar Ruandu un MONUC izstrādāt plānu ar mērķi izolēt un notvert par genocīdu atbildīgos FDRL līderus, kā arī piedāvāt izmitināšanu KDR teritorijā vai reintegrāciju Ruandā tiem, kas nebija iesaistīti genocīda noziegumos un vēlas demobilizēties;

11.   aicina KDR iestādes nekavējoties izbeigt laupīšanu un vardarbību, ko veic valsts armijas karavīri, par ko liecina ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja pārstāvji;

12.   aicina ES dalībvalstis īstenot ANO Nelikumīgas dabas resursu izmantošanas Kongo Demokrātiskajā Republikā ekspertu grupas ieteikumus, tostarp par sankcijām pret personām un uzņēmumiem, kuru līdzdalība dabas resursu izlaupīšanā ir pierādīta, lai tādējādi sekmētu valsts stabilizāciju;

13.   norāda, ka dabas resursu nelegāla iegūšana KDR austrumos ir nemiernieku grupu finansēšanas un tātad arī reģiona nestabilitātes avots; atkārtoti norāda, cik svarīgi ir apkarot šādu nelegālu iegūšanu, ko veic nemiernieku grupas un valdības šajā reģionā; šajā sakarībā aicina Kongo iestādes, sadarbojoties ar MONUC, likvidēt nemiernieku grupu ekonomisko pamatu, liedzot tām piekļuvi minerālu krājumiem (īpaši dimantiem, rūdām un zeltam) un tirdzniecības tīkliem;

14.   aicina Padomi un Komisiju sarunās ar KDR un tās kaimiņvalstu valdībām uzstāt uz to, lai tiktu izveidotas efektīvas sistēmas tādu dabas resursu izcelsmes uzraudzībai un noteikšanai kā zelts, alvas rūda, koltans, kobalts, dimanti, pirohlors un koksne, cita starpā paredzot, ka šīs valstis piekrīt izvietot savā teritorijā ANO uzraugus, kas novērotu dabas resursu importu no KDR un nodrošinātu ANO uzraugu aizsardzību;

15.   atkārtoti aicina izveidot efektīvus uzraudzības mehānismus, kas līdzinās Kimberli procesam, lai sertificētu uz ES tirgu importēto KDR dabas resursu izcelsmi;

16.   aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka uzņēmumi Eiropā netirgo, nepārvieto un neimportē produktus, kas ražoti no minerāliem, kuri iegūti KDR atradnēs tādā veidā, ka labumu gūst bruņoti grupējumi, un saukt pie atbildības ikvienu, kas turpina šādus darījumus;

17.   aicina Padomi un Komisiju darīt visu, lai rastu politisku risinājumu, kas ir vienīgais veids, kā izbeigt konfliktus Kongo Demokrātiskajā Republikā; atzinīgi vērtē komisāra Louis Michel iniciatīvu rīkot Nairobi sanāksmi, kurā tiktos KDR valsts prezidents un Ruandas Republikas valsts prezidents; aicina Komisiju uzsākt sarunas ar KDR iestādēm ar nolūku īstenot nolīgumu par FDLR kaujinieku atgriešanos Ruandā; mudina KDR un Ruandas Republikas iestādes aktīvāk sadarboties, lai īstenotu Nairobi tikšanās laikā paredzētās saistības, un dot priekšroku dialogam un apspriedēm, kas palīdzēs panākt ilgstošu mieru KDR austrumos un stabilitāti reģionā;

18.   aicina ar absolūtu neiecietību izturēties pret seksuālo vardarbību, kas vērsta pret meitenēm un sievietēm un ko izmanto kā kara ieroci, un šo noziegumu veicējiem piespriest bargus kriminālsodus; vērš uzmanību uz to, cik svarīgi konfliktu situācijās un bēgļu nometnēs, jo īpaši ņemot vērā nesenos holēras, garā klepus un masalu uzliesmojumus, nodrošināt veselības pakalpojumu pieejamību;

19.   atkārtoti apliecina atbalstu MONUC pašreizējos dramatiskajos apstākļos, kuros tās klātbūtne bija nepieciešama, neraugoties uz nepilnībām, un aicina izdarīt visu iespējamo, lai tā varētu pilnvērtīgi pildīt savas pilnvaras un izmantot bruņotu spēku apdraudētu cilvēku aizsardzībai; šajā sakarībā aicina Padomi un jo īpaši Beļģiju, Franciju, Itāliju un Apvienoto Karalisti uzņemties vadošo lomu, lai nodrošinātu ANO Drošības Padomes un Miera uzturēšanas operāciju nodaļas atbalstu MONUC nostiprināšanai, palielinot tās operatīvo kapacitāti attiecībā uz ekipējumu un personālsastāvu;

20.   aicina Padomi mudināt ANO Drošības padomi piešķirt MONUC pilnvaras un līdzekļus, lai cīnītos pret minerālu iegūšanu, ko veic bruņoti grupējumi, cita starpā uzraugot un kontrolējot svarīgākos robežkontroles punktus, lauku aerodromus, atsevišķas minerālu ieguves vietas un piegādes ceļus;

21.   uzstāj, ka, ja būs jāizvieto papildu karaspēks, tā pilnvarām jābūt vērstam uz civiliedzīvotāju aizsardzību, kā arī uz iespējamu jaunu miera nolīgumu atbalstīšanu un veicināšanu;

22.   aicina Padomi un Komisiju kopā ar KDR valdību, ANO un citiem nozīmīgākajiem līdzekļu devējiem izstrādāt jaunu plānu par plaša mēroga atbruņošanos, demobilizāciju un reintegrāciju (DDR) Kongo Demokrātiskajā Republikā, kas balstīts uz ES koncepciju DDR atbalstam un nopietnu šīs valsts aizsardzības sektora reformēšanas stratēģiju, kas pamatojas uz ES politikas pamatnostādnēm attiecībā uz aizsardzības sektora reformēšanu, abus projektus pienācīgi finansējot no Kopienas, gan KĀDP līdzekļiem;

23.   aicina KDR valdību darīt visu iespējamo, lai noteiktu atbildīgos par šajā reģionā izdarītajiem kara noziegumiem un nodotu tos tiesai;

24.   lai apmierinātu tūlītējās vajadzības un gatavojoties vajadzīgajam atjaunošanas procesam, aicina Padomi un Komisiju nekavējoties sniegt apjomīgu humāno un medicīnisko palīdzību un īstenot reintegrācijas programmas KDR austrumu daļas iedzīvotājiem, īpašu uzmanību pievēršot atbalsta sniegšanai sievietēm un meitenēm, kas cietušas no seksuālās vardarbības; atzīmē svarīgo lomu, kas sagrauto kopienu atjaunošanā piemīt sievietēm;

25.   ar interesi pieņem zināšanai informāciju par vidutāju grupas izraudzīšanu, kurā iekļauts Nigērijas Republikas bijušais valsts prezidents Olusegun Obasanjo un Apvienotās Tanzānijas Republikas bijušais valsts prezidents Benjamin Mkapa; aicina Padomi strādāt kopā ar Lielo ezeru reģiona starptautisko konferenci un Āfrikas Savienību, lai stabilizētu situāciju KDR austrumu daļā;

26.   aicina Padomi strādāt ar starptautiskajiem un reģionālajiem vidutājiem, lai risinātu karojošo pušu ekonomikas programmās paredzētos uzdevumus, precīzi saistot tos ar vidutāju pašreiz īstenotajiem centieniem;

27.   aicina Padomi un Komisiju cieši sekot cilvēktiesību un drošības situācijai KDR austrumu daļā, lai sīkāk noteiktu dažādus rīcības plānus, kas var būt vajadzīgi atkarībā no apstākļiem;

28.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības komisijas priekšsēdētājam, Visāfrikas Parlamenta priekšsēdētājam un Kongo demokrātiskās republikas un citu Dienvidāfrikas attīstības kopienas dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0526.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0072.

(3)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0022.

(4)  OV C 282 E, 6.11.2008., 460. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/57

---

Eiropas kosmosa politika — kosmosa izpētes attīstība

P6_TA(2008)0564

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par Eiropas kosmosa politiku — kosmosa izpētes attīstību

(2010/C 16 E/11)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 26. septembra rezolūciju “Attīstot Eiropas kosmosa politiku” (1),

—	ņemot vērā ANO Līgumu par principiem, kas reglamentē valstu darbību, pētot un izmantojot Kosmosu, tostarp Mēnesi un citus debesu ķermeņus (Rezolūcija 2222 (XXI) — “Kosmosa līgums”),

—	ņemot vērā 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par kosmosu un drošību (2) un 2004. gada 29. janvāra rezolūciju par rīcības plānu Eiropas kosmosa politikas īstenošanā (3), un debates atklātajā izskatīšanā, ko 2007. gada 16. jūlijā rīkoja Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja,

—	ņemot vērā Padomes 2007. gada 21. maija rezolūciju par Eiropas kosmosa politiku (4),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 11. septembra dokumentu ar nosaukumu “Ziņojums par Eiropas kosmosa politiku” (COM(2008)0561),

—	ņemot vērā Padomes 2003. gada 7. oktobra lēmumu par Pamatnolīguma noslēgšanu starp EK un Eiropas Kosmosa aģentūru,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Līgumu par Eiropas Savienību (LES), ko groza ar Lisabonas līgumu, un attiecīgos noteikumus par Eiropas kosmosa politiku (LESD 189. pants),

—	ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.	tā kā kosmoss ir ārkārtīgi svarīgs Eiropas neatkarībai, drošībai un labklājībai un tā kā politiskā attīstība šajā jomā jāvada Padomei kopā ar Parlamentu;

B.	tā kā Savienība un virkne dalībvalstu vairāk nekā 30 gadus ir piedalījušās kosmosa tehnoloģijas un zinātniskās darbības finansēšanā un izstrādē un tā rezultātā ir izveidojies skatījums par Eiropas kosmosa politiku un auglīga sadarbība ar Eiropas Kosmosa aģentūru;

C.	tā kā aug interese par spēcīgu un vadošu Savienības lomu Eiropas kosmosa politikā, lai sekmētu risinājumu atrašanu vides, transporta, pētniecības, aizsardzības un drošības jomā;

D.

tā kā ar spēcīgu Eiropas kosmosa politiku, jo īpaši tās pielietojumu, saistītajiem pakalpojumiem un infrastruktūru, tiks palielināta Savienības ietekme sabiedrības, kultūras, ekonomikas un zinātnes jomā, veicināta tās rūpnieciskās un zinātniskās bāzes attīstība, sekmēta izaugsme un nodarbinātība, kā arī konsekventi un reāli nodrošināta tās politiskā un tehnoloģiskā autonomija;

E.	tā kā Eiropa, veicot visas darbības kosmosā, pilnībā ievēro principu, ka kosmosa izpēte un izmantošana ir paredzēta visu valstu labumam un visu valstu interesēs un ka kosmoss tiek uzskatīts par visai cilvēcei piederošu teritoriju, kas jāizmanto tikai mierīgos nolūkos;

F.	tā kā Savienība ir apņēmusies veicināt starptautisku sadarbību kosmosa izpētē un izmantošanā, esot vienisprātis ar Padomi, ka Eiropai darbības attiecībā uz kosmosa izpēti būtu jāveic pasaules mēroga programmas ietvaros;

G.	tā kā ir svarīgi pilnveidot Eiropas kosmosa politiku, pastiprinot sabiedrības izpratni un atbalstu kosmosa tehnoloģiju izstrādei, nodrošinot darbību papildināmību un maksimāli izmantojot sinerģiju ar tehnoloģijām, kuras nav paredzētas izmantošanai kosmosā;

H.	ņemot vērā Eiropas stratēģiskās vajadzības garantēt autonomu, drošu, ilgtspējīgu un finansiāli izdevīgu piekļuvi kosmosam, kuras pamatā ir gan piemērotu un konkurētspējīgu pasaules līmeņa starta iekārtu kompleksa, gan funkcionējoša Eiropas kosmodroma pieejamība;

I.

tā kā ir nepieciešams atrast piemērotus Savienības instrumentus un finansēšanas sistēmas Eiropas kosmosa politikai, lai papildinātu līdzekļus, kas paredzēti Septītajā pamatprogrammā pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrējumu jomā (2007—2013), lai tādējādi ļautu dažādajiem uzņēmējdarbības pārstāvjiem veidot programmas vidējā termiņā un ilgtermiņā;

J.

ā kā, lai nodrošinātu, ka Eiropas kosmosa politika sniedz rezultātus atbilstoši Savienības, Eiropas Kosmosa aģentūras un to dalībvalstu vērienīgajiem mērķiem, ir būtiski radīt atbilstošu pārvaldības struktūru un pasākumus kosmosa politikas jomā, kā arī piemērotus reglamentējošos noteikumus, lai sekmētu novatorisku un konkurētspējīgu lejupējo pakalpojumu attīstību, jo īpaši, lai garantētu to pastāvīgu pieejamību visām kosmosa programmām;

K.	tā kā ir jānosaka precīzs kalendāra grafiks, lai sasniegtu mērķus, ko paredz Galileo, EGNOS un Vides un drošības globālā monitoringa iniciatīva Copernicus (GMES) un ir jāizveido ceļvedis dažādajām struktūrām, kas iesaistītas šo programmu īstenošanā;

L.

tā kā kosmoss mūsdienu sabiedrībai piedāvā unikālas iespējas acumirklī savākt un pārsūtīt visai pasaulei liela apjoma datus, kā arī būtisku iespēju izprast un uzraudzīt pasaules klimata pārmaiņas — jomu, kurā Eiropa ir uzņēmusies vadošo lomu, kā arī aicināt citus starptautiskos partnerus uzņemties lielāku atbildību pret nākamajām paaudzēm;

M.	tā kā ir iespējams panākt ievērojamus pavērsienus attiecībā uz drošības aspektiem kosmosā, galvenokārt telekomunikāciju, uzraudzības un Zemes novērošanas jomā;

N.

tā kā rezolūcijā, ko 2007. gada 22. maijā pieņēma Kosmosa padomes ceturtajā sanāksmē (kopīga Eiropas Padomes un Eiropas Kosmosa aģentūras sanāksme), ir iekļauts aicinājums optimizēt lēmumu pieņemšanas procesu Eiropas Savienības Padomē un citās Savienības iestādēs attiecībā uz kosmosa jomas jautājumiem;

O.	tā kā nākamajā finanšu plānā jāparedz piemēroti Savienības instrumenti un finansēšanas sistēmas, lai nodrošinātu Kopienas ilgtermiņa ieguldījumus ar kosmosu saistītā izpētē un ilgtspējīgu, ar kosmosu saistītu pasākumu veikšanā, kas sniegtu labumu Eiropai un tās pilsoņiem;

P.	tā kā Savienībai ir jāpastiprina sadarbība ar jaunattīstības valstīm,

1.   atzinīgi vērtē Padomes 2008. gada 26. septembra secinājumus kā lietderīgu politisku apņemšanos attiecībā uz Eiropas kosmosa politikas attīstību, kura sniedz spēcīgu ieguldījumu Eiropas identitātes veidošanā, un atkārtoti pauž nodomu būt konstruktīvam un pilnībā piedalīties tās īstenošanā tā, it kā Lisabonas līgums jau būtu stājies spēkā;

2.   piekrīt Padomei, ka pašreizējās prioritātes ir Galileo un EGNOS programmu un GMES/Copernicus savlaicīga īstenošana;

3.   īpaši atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota Iestāžu Galileo komiteja, kura varētu kalpot kā paraugs Eiropas kosmosa politikas attīstībai;

4.   aicina Komisiju un Padomi noteikt precīzu efektīvas pārvaldes struktūras izveidošanas grafiku GMES/Copernicus programmai un skaidri noteikt šai programmai ceļvedi nolūkā uzlabot tās efektivitāti un precizēt tās budžeta dotāciju;

5.   pastāv uz to, ka izšķiroša nozīme ir GMES/Copernicus kā lietotāju virzītai iniciatīvai, kuru īsteno, pateicoties izveidoto Zemes un kosmosa novērošanās infrastruktūru sniegtajām priekšrocībām; uzsver, ka ir obligāti nepieciešama datu un pakalpojumu nepārtrauktība; īpaši pauž viedokli, ka Komisijai vispirms jāpasūta ietekmes novērtējums par GMES/Copernicus iniciatīvas iespējamām priekšrocībām, gaidāmajiem izdevumiem un ilgtermiņa attīstību un tad jāiesniedz Parlamentam un Padomei rīcības plāns, kurā cita starpā ietverti šādi aspekti:

—	GMES/Copernicus programmas tiesiskais regulējums,

—	GMES/Copernicus programmas pārvaldība, ieskaitot Savienībā un organizācijas ārpus Savienības,

—	GMES/Copernicus programmas finansējums,

—	īstenošanas plāns,

—	tas, kāda loma ir līdzīgām, bet papildinošām iniciatīvām, kas var būt gan starpvaldību, gan vienpusējas iniciatīvas,

—	GMES/Copernicus starptautiskie aspekti un tādējādi arī nepieciešamā sadarbība;

6.   pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz lietotāju skaidrajiem ieteikumiem, pēc jau orbītā esošā satelīta “Jason 2” nolietošanas netiek turpināta nodrošināšana ar maza noliekuma altimetra datiem, un lūdz Komisiju atrisināt “Jason 3” finansējuma problēmas, kas apdraud Copernicus sniegto pakalpojumu īstermiņa ilgtspēju, kā arī informēt Parlamentu par lēmumiem, kas pieņemti saistībā ar šiem jautājumiem;

7.   mudina izveidot Eiropas iestāžu un valdību pārstāvju strukturētu dialogu, nodrošinot visām dalībvalstīm brīvu un vienlīdzīgu piekļuvi EKP sniegtajām priekšrocībām;

8.   aicina Padomi un Komisiju veicināt civilās un drošības attīstības sinerģiju kosmosa izpētes jomā; norāda, ka Eiropas drošības un aizsardzības spējas cita starpā ir atkarīgas no satelīta sistēmu pieejamības un piekļuve tām Savienībai ir būtiska;

9.   lūdz Padomi un Komisiju panākt progresu starptautisko attiecību jautājumā, proti, par konkurenci starptautiskajos komerciālajos un publiskajos tirgos, jo īpaši saistībā ar publisko iepirkumu Galileo sistēmas vajadzībām, lai nodrošinātu, ka Eiropa ieņem vienotu nostāju un ievēro stratēģiju, par kuru panākta vienošanās;

10.   ir vienisprātis ar Padomi, ka starptautiskajai sadarbībai kosmosa jomā jākalpo Eiropas interesēm un šādā nolūkā tai būtu jāsniedz ieguldījums pasaules mēroga iniciatīvās; uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt Eiropas politisko un tehnoloģisko autonomiju;

11.   atgādina Padomei un Komisijai par to pausto nodomu — saistībā ar EKP īstenošanas plānu iesniegt Eiropas Parlamentam detalizētus ieteikumus vai priekšlikumus četrās prioritāšu jomās par:

—	kosmosu un klimata pārmaiņām,

—	EKP devumu Lisabonas stratēģijā,

—	kosmosu un drošību, balstoties uz 2008. gada 10. jūlija rezolūciju,

—	kosmosa izpēti, ieskaitot cilvēku klātbūtni un kosmisko lidojumu, kurā piedalītos cilvēki;

12.   uzsver to, cik svarīgi ir attīstīt ar kosmosu saistītu rūpniecības politiku — šīs politikas būtisks elements ir reglamentējoši noteikumi kosmosa jomā un standartizācijas programma, kas veicina jaunu pakārtotu Eiropas tirgu rašanos, un atgādina, ka Galileo regulā ir noteikti kritēriji mazo un vidējo uzņēmumu iesaistīšanai ar kosmosu saistītas rūpniecības politikā;

13.   atzīst unikālās priekšrocības, ko sniedz kosmosa programmas, kuras, ilgtermiņā nodrošinot pasaules mēroga pārklājumu, ļauj piekļūt klimata pārmaiņu izpētei svarīgiem datiem un rada zinātnisko pamatojumu svarīgiem lēmumiem, ko jāpieņem vides aizsardzības jomā;

14.   atzīst, ka kosmosa izmantošana var veicināt Lisabonas mērķu sasniegšanu, īstenojot Savienības centienus ekonomikas, izglītības, sociālajā un vides jomā un attaisnojot tās pilsoņu cerības;

15.   atzīst to, ka Savienībai ir jāveic praktiski pasākumi, lai samazinātu Eiropas atkarību attiecībā uz atsevišķām būtiski svarīgām kosmosa tehnoloģijām, elementiem un darbībām;

16.   uzskata, ka Eiropai jāizstrādā kopīgs skatījums un stratēģiski ilgtermiņa plāni attiecībā uz kosmosa izpēti, lai iesaistītos starptautiskās izpētes programmās, kurās izmanto cilvēkus vai robotus (piemēram, Globālajā izpētes stratēģijā), tai skaitā iespējamā cilvēku vadītā ekspedīcijā uz Marsu;

17.   uzstāj, ka ir jālemj par iespējamu jaunu īpašu budžeta pozīciju ES budžetā, kas paredzēta EKP, lai atspoguļotu ES ciešās saistības par labu EKP un uzlabotu šīs politikas skaidrību un pārredzamību, stājoties spēkā Lisabonas līguma noteikumiem par kosmosa politiku;

18.   aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ieguldījumus zinātnē un tehnoloģijā kosmosa jomā;

19.   aicina Komisiju uzsākt piemērotas iniciatīvas, lai pilnveidotu kosmosa izmantošanu informācijas ievākšanā un izplatīšanā, un norāda uz nepieciešamību stimulēt tehnoloģisko attīstību kosmosa uzraudzības un novērošanas jomā;

20.   aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai izvairītos no kosmosa piesārņošanas;

21.   aicina Komisiju izstrādāt pētījumu par kosmosa tūrisma ietekmi un tam nepieciešamo atbilstošo regulējumu attiecībā uz drošību un tiesisko regulējumu;

22.   aicina Padomi un Komisiju uzsākt kosmosa izpētes plaša mēroga izvērtēšanu, definējot skatījumu uz to, kādai vajadzētu būt Eiropas vietai turpmākajos pasaules mēroga izpētes centienos un cik lielus līdzekļus tam vajadzētu atvēlēt; saistībā ar šo vēlas būt cieši iesaistīts darbā pie Komisijas ierosinātās augsta līmeņa konferences par kosmosa izpēti;

23.   uzsver kosmosa izpētes vērtību, iedvesmojot Eiropas jauniešus izvēlēties karjeru zinātnes un tehnoloģijas jomā un stiprinot pētniecības iespējas Eiropā;

24.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Kosmosa aģentūrai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO ģenerālsekretāram.

---

(1)  OV C 268, 23.10.2008., 1. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0365.

(3)  OV C 96 E, 21.4.2004., 136. lpp.

(4)  OV C 136, 20.6.2007., 1. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/61

---

Šķembu munīcija

P6_TA(2008)0565

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par Konvenciju par šķembu munīcijas aizliegumu

(2010/C 16 E/12)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Konvenciju par šķembu munīcijas aizliegumu (CCM), kuru diplomātu konferencē no 2008. gada 19. maija līdz 30. maijam Dublinā pieņēmušas 107 valstis,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra 2008. gada 30. maija ziņojumu, kurā mudināts, lai “valstis nekavējoties paraksta un ratificē šo svarīgo vienošanos” un ka viņš cer — “tā ātri stāsies spēkā”,

—	ņemot vērā 2007. gada 25. oktobra rezolūciju “Ceļā uz vispārēju līgumu par visu veidu šķembu munīcijas aizliegšanu” (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.	ņemot vērā Konvenciju par šķembu munīcijas aizliegumu, kura tiks parakstīta 2008. gada 3. decembrī Oslo un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijā Ņujorkā un kura stāsies spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad to būs ratificējušas 30 valstis;

B.	tā kā ar Konvenciju par šķembu munīcijas aizliegumu šīs munīcijas izmantošana, ražošana, uzkrāšana un pārvietošana tiks aizliegta pilnībā;

C.	tā kā Konvencijā par šķembu munīcijas aizliegumu tiks izvirzīta prasība, lai konvencijas dalībvalstis iznīcinātu šādas munīcijas krājumus;

D.	tā kā ar Konvenciju par šķembu munīcijas aizliegumu noteiks jaunus cilvēktiesību standartus attiecībā uz palīdzību cietušajam personām un valstīm paredzēs saistības novākt neeksplodējušās šķembu munīcijas atliekas, kas palikušas pēc konfliktiem;

1.   atzinīgi vērtējot pilsoniskās sabiedrības paveikto, īpaši Šķembu munīcijas aizlieguma koalīciju (CMC), mēģinot izbeigtu cilvēku ciešanas, ko rada šķembu munīcija;

2.   aicina visas valstis cik vien iespējams ātri parakstīt, ratificēt un ieviest Konvenciju par šķembu munīcijas aizliegumu;

3.   aicina visas valstis veikt valsts mēroga pasākumus, lai uzsāktu Konvencijas par šķembu munīcijas aizliegumu īstenošanu, pirms tā ir pat parakstīta un ratificēta;

4.   aicina valstis šķembu munīciju neizmantot, neizdarīt ieguldījumus saistībā ar to, neuzkrāt, neražot, nepārvietot vai neeksportēt to, kamēr Konvencija par šķembu munīcijas aizliegumu nav stājusies spēkā;

5.   aicina visas ES dalībvalstis, kuras izmantojušas šķembu munīciju, lai sniegtu palīdzību konfliktu skartajiem iedzīvotājiem, un Komisiju palielināt finansiālo atbalstu kopienām un indivīdiem, kuri cietuši no neeksplodējušas šķembu munīcijas;

6.   aicina visas ES šķembu munīciju izmantojušās dalībvalstis tehniski un finansiāli palīdzēt novākt un iznīcināt šķembu munīcijas atliekas, un Komisiju, izmantojot visus tai pieejamos līdzekļus, palielināt finansiālo atbalstu tā paša mērķa īstenošanai;

7.   aicina visas ES dalībvalstis neveikt nekādas darbības, ar kurām varētu apiet vai apdraudēt Konvenciju par šķembu munīcijas aizliegumu un tās noteikumus; īpaši aicina visas ES dalībvalstis nepieņemt, neapstiprināt un pēc tam neratificēt iespējamo Konvencijas par atsevišķiem konvencionālajiem ieročiem (CCW) protokolu, ar kuru atļautu šķembu munīcijas izmantošanu, kas nav savienojama ar šādas munīcijas nepieļaujamību saskaņā 1. un 2. pantu Konvencijā par šķembu munīcijas aizliegumu;

8.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Kopējās ārējās un drošības politikas Augstajam pārstāvim, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram un Šķembu munīcijas koalīcijai.

---

(1)  OV C 263 E, 16.10.2008., 648. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/62

---

HIV/AIDS: atklāšana un ārstēšana agrīnā stadijā

P6_TA(2008)0566

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par HIV/AIDS — agrīna diagnostika un aprūpe

(2010/C 16 E/13)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā savu 2007. gada 24. aprīļa rezolūciju par HIV/AIDS apkarošanu ES un kaimiņvalstīs laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam (1),

—	ņemot vērā 2007. gada 13. martā pieņemto Brēmenes deklarāciju par kopīgu atbildību un partnerību cīņā pret HIV/AIDS,

—	ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju “HIV/AIDS: laiks rīkoties” (2),

—	ņemot vērā 2006. gada 30. novembra rezolūciju par AIDS (3),

—	ņemot vērā Padomes 2005. gada 6. jūnija secinājumus par HIV/AIDS apkarošanu,

—	ņemot vērā Komisijas 2005. gada 15. decembra paziņojumu par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam (COM(2005)0654),

—	ņemot vērā Dublinas deklarāciju par partnerību HIV/AIDS apkarošanai Eiropā un Vidusāzijā, kuru pieņēma Īrijas ES prezidentūras laikā rīkotajā ministru konferencē “Pārvarēt šķēršļus — partnerība HIV/AIDS apkarošanai Eiropā un Vidusāzijā”2004. gada 23. un 24. februārī;

—	ņemot vērā ANO Kopējās HIV/AIDS apkarošanas programmas (UNAIDS) ziņojumu un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas reģiona biroja 2008. gada ziņojumu “Progress, kas sasniegts, īstenojot Dublinas Deklarāciju par partnerību HIV/AIDS apkarošanai Eiropā un Vidusāzijā”,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības un kaimiņvalstu ministru un valdību pārstāvju konferencē “Eiropa un HIV/AIDS — jauni uzdevumi, jaunas iespējas”, kura notika Lietuvā 2004. gada 16. un 17. septembrī, pieņemto Viļņas deklarāciju par pasākumiem cīņas stiprināšanai pret HIV/AIDS Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs,

—	ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2006. gada programmu HIV/AIDS apkarošanai “Ceļā uz vispārēju piekļuvi līdz 2010. gadam”

—	ņemot vērā Eirobarometra 2006. gada februāra apsekojuma rezultātus par AIDS profilaksi,

—	ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.	tā kā EuroHIV 2006. gada noslēguma ziņojumā sniegtie dati liecina, ka laikā no 1999. gada līdz 2006. gadam Eiropas Savienībā HIV infekcija diagnosticēta 269 152 cilvēkiem un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas reģionā HIV infekcija diagnosticēta 806 258 cilvēkiem;

B.	tā kā saskaņā ar EuroHIV 2006. gada noslēguma ziņojumu Eiropas Savienībā 11 % no visiem inficēšanās gadījumiem konstatē cilvēkiem, kuri ir jaunāki par 25 gadiem;

C.	tā kā EuroHIV un UNAIDS ziņojumi liecina, ka Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs joprojām ārkārtīgi strauji pieaug jaunu inficēšanās gadījumu skaits un tiek lēsts, ka dažās valstīs patiesais ar HIV inficēto cilvēku skaits gandrīz trīs reizes pārsniedz oficiāli zināmo skaitu;

D.

tā kā, neraugoties uz HIV inficēšanās gadījumu skaita pieaugumu, pēdējos gados reģistrēto AIDS saslimšanas gadījumu skaits ir pastāvīgi samazinājies un šī tendence ir turpinājusies arī 2006. gadā — saskaņā ar EuroHIV 2006. gada noslēguma ziņojumu Eiropas Savienībā 2006. gadā reģistrēto saslimšanas gadījumu skaits ir par 40 % mazāks nekā 1999. gadā;

E.	tā kā liela daļa HIV inficēšanās gadījumu netiek diagnosticēti; tā kā daudzi cilvēki nezina, vai ir inficēti vai ne, un infekcija, visticamāk, tiek atklāta tikai tad, kad cilvēks saslimst ar kādu no slimībām, kas saistītas ar HIV/AIDS;

F.	tā kā iespējas inficēties ar HIV ievērojami pieaug, ja cilvēks jau slimo ar kādu citu seksuāli transmisīvu slimību (piemēram, gonoreju, hlamīdijām, herpesvīrusu un sifilisu);

G.	tā kā viens no HIV infekcijas ārkārtīgi straujās izplatības iemesliem daudzās Austrumeiropas valstīs ir infekcijas epidēmiskais raksturs intravenozo narkotiku lietotāju vidū;

H.	tā kā HIV/AIDS ir infekcijas slimība un tādēļ pastāv risks, ka cilvēks, kura infekcija nav diagnosticēta, var inficēt citus;

I.

ņemot vērā UNAIDS un PVO Eiropas reģiona biroja ziņojums “Progress, kas sasniegts, īstenojot Dublinas Deklarāciju par partnerību cīņā pret HIV/AIDS Eiropā un Vidusāzijā” atklāj, ka tikai nedaudzas no 53 Eiropas reģiona valstīm ir pieņēmušas tādu pieeju stigmatizācijai, diskriminācijai un cilvēktiesībām, kura atbilst Dublinas deklarācijā izklāstītajām saistībām;

J.	tā kā ikvienā HIV apkarošanas aspektā ļoti būtiska nozīme ir neierobežotai cilvēktiesību aizsardzībai;

K.	tā kā šīs epidēmijas apkarošanā ir absolūti nepieciešama pārrobežu sadarbība;

L.	tā kā ir jāievieš efektīvi sabiedrības veselības pasākumi, lai savlaicīgi noteiktu HIV infekciju,

1.   aicina Padomi un Komisiju izstrādāt HIV apkarošanas stratēģiju, lai

—	veicinātu agrīnu diagnostiku un samazinātu šķēršļus testu veikšanai;

—	nodrošinātu agrīnu terapiju un informāciju par agrīni uzsāktas terapijas priekšrocībām;

2.   aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs veic rūpīgu kontroli un uzraudzību, tostarp precizējot datu aprēķinus par nereģistrēto inficēto personu kopumu (skaits, raksturojošie rādītāji utt.), ievērojot konfidencialitāti un personas datu aizsardzību;

3.   aicina, lai Komisija paredz būtiskus politiskos resursus, finanšu resursus un cilvēkresursus šādas stratēģijas īstenošanas atbalstam;

4.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt piekļuvi testēšanai, kurai jābūt par brīvu un jāpaliek anonīmai;

5.   aicina Komisiju izstrādāt HIV/AIDS inficēšanās riska samazināšanas stratēģiju, kuras mērķauditorija būtu mazāk aizsargātās grupas un augsta riska grupas;

6.   aicina, lai Padome uzdod Komisijai izstrādāt Padomes ieteikumus visām dalībvalstīm par to, kā īstenot testu veikšanas un terapijas pamatnostādnes, kas balstītas uz klīniskos pētījumos gūtām atziņām;

7.   aicina, lai Padome uzdod Komisijai nodrošināt, ka turpmāk pasākumos, kas paredzēti HIV/AIDS apkarošanas progresa uzraudzībai Eiropā un kaimiņvalstīs, tiek iekļauti rādītāji, ar kuru palīdzību iespējams tieši risināt un novērtēt ar HIV/AIDS saistītos cilvēktiesību jautājumus;

8.   aicina dalībvalstis ieviest to jurisdikcijā noteikumus, ar kuru palīdzību varētu efektīvi apkarot HIV/AIDS skarto personu diskrimināciju, tostarp ierobežojumus, kas ietekmē viņu pārvietošanās brīvību;

9.   aicina dalībvalstis pastiprināt informatīvas un izglītojošas kampaņas par HIV/AIDS profilaksi, infekcijas noteikšanas testiem un ārstēšanu;

10.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, ANO ģenerālsekretāram, ANO Kopējai HIV/AIDS apkarošanas programmai un Pasaules Veselības organizācijai.

---

(1)  OV C 74 E, 20.3.2008., 348. lpp.

(2)  OV C 303 E, 13.12.2006., 871. lpp.

(3)  OV C 316 E, 20.12.2006., 366. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/65

---

Stāvoklis biškopības nozarē

P6_TA(2008)0567

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par stāvokli biškopības nozarē

(2010/C 16 E/14)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.	tā kā biškopības nozarē visā pasaulē un jo īpaši Eiropā ir ļoti nopietnas problēmas;

B.	tā kā biškopība labvēlīgi ietekmē visu ekosistēmu un ir jo īpaši būtiska lauksaimniecības ekosistēmai;

C.	tā kā ir svarīgi saglabāt bioloģisko daudzveidību un biškopība to lielā mērā veicina, nodrošinot svešapputi;

D.	tā kā Eiropā ir tūkstošgadīgas biškopības tradīcijas un šīs tradīcijas ir daļa no kultūras un lauksaimniecības mantojuma;

E.	tā kā biškopības produktiem ir augsta uzturvērtība, kā arī ārstnieciskā nozīme;

F.	tā kā Eiropas biškopības nozarē ražotā medus un citu biškopības produktu, piemēram, peru pieniņa, propolisa, bišu indes un bišu vaska daudzveidību un augsto kvalitāti saistībā ar šīs nozares uzkrāto pieredzi, kā arī tik atšķirīgajiem klimatiskajiem apstākļiem;

G.	tā kā šajā nozarē vērojama negodīga konkurence, jo Kopienas tirgū tiek ievesti produkti no trešām valstīm;

H.	tā kā medu var ievest no dažādiem pasaules reģioniem, bet apputeksnēšanu var garantēt tikai bites, turklāt to skaitam jābūt pietiekamam;

I.	tā kā bišu saimes ir nopietni apdraudētas, jo būtiski samazinās ziedputekšņu un nektāra resursi;

J.	tā kā pasaulē novēro strauju bišu saimju skaita samazināšanos;

K.	tā kā pie bišu veselības krīzes cēloņiem jāmin bišu ērce (Varroa spp.) stropos, bišu saimju bojāeja, kā arī nozematozes (Nosema ceranae) izplatīšanās;

L.	tā kā 76 % no cilvēku uzturam paredzētās pārtikas ražošanas ir atkarīgi no biškopības nozares;

M.	tā kā 84 % no Eiropā kultivētajām augu šķirnēm ir atkarīgi no apputeksnēšanas;

N.	tā kā pārāk bieži tiek ignorēti norādījumi un atzītā prakse attiecībā uz biocīdu lietošanu;

O.	tā kā līdz šim nav metožu, lai izskaustu noteiktas bišu slimības, kuru dēļ samazinās bišu pretestības spēja un saimes iet bojā,

1.   uzskata, ka ir svarīgi tūlīt attiecīgi reaģēt uz bišu veselības krīzi, turklāt tas jādara ar efektīviem līdzekļiem;

2.   uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai novērstu negodīgu konkurenci, ko izraisa no trešām valstīm ievestie biškopības produkti, kuriem ir zemākas ražošanas izmaksas, jo īpaši saistībā ar cukura cenu un darbaspēka izmaksām;

3.   aicina Komisiju, piešķirot papildu budžeta līdzekļus, nekavējoties uzsākt pētniecību par parazītiem un slimībām, kas masveidā iznīcina bišu saimes, kā arī par citiem iespējamiem iemesliem kā ģenētiskās daudzveidības izzušanu un ģenētiski modificētu kultūru audzēšanu;

4.   uzskata, ka bišu medus marķējumos obligāti jānorāda izcelsmes valsts;

5.   aicina Komisiju KLP veselības pārbaudes ietvaros ieviest pasākumus, lai veicinātu ekoloģiskās kompensācijas zonu izveidi (piemēram, biškopības atmatas), īpaši lielākajos lauksaimniecības reģionos; aicina izveidot šādas zonas lauku daļās, kur grūti audzēt kultūraugus, un audzēt tur, piemēram, facēlijas, gurķu mētru, savvaļas sinepes un balto āboliņu, kuri nodrošina nektāra resursus rajonos, kur ievāc medu;

6.   aicina Padomi un Komisiju pienācīgi ņemt vērā bišu veselību, tirdzniecību ar bišu produktiem un ekonomisko ietekmi uz biškopības nozari visās diskusijās un turpmākos tiesību aktos, kas skar ģenētiski modificētu kultūru audzēšanu Eiropas Savienībā;

7.   aicina Komisiju veicināt nepieciešamos pasākumus, lai ierobežotu nepietiekamas apputeksnēšanas risku gan biškopjiem, gan lauksaimniekiem, kuri varētu ievērojami palielināt ražošanu;

8.   aicina Komisiju nodrošināt virszemes ūdeņu uzraudzību un kontroli, jo bites ir ļoti jutīgas uz vides pasliktināšanos;

9.   aicina Komisiju veikt pētījumu, kā bišu mirstība ir saistīta ar pesticīdu, piemēram, tiametoksama, imidakloprīda, klotianidīna un fipronila lietošanu, lai būtu iespējams veikt attiecīgos pasākumus attiecībā uz šo produktu apstiprināšanu;

10.   aicina Komisiju saskaņot visu informāciju, kas par pašreizējo stāvokli pieejama katrā dalībvalstī; uzskata, ka Komisijai jāsadarbojas ar atzītām organizācijām, lai apmainītos ar zinātnisko informāciju, kas ir šo iestāžu rīcībā par pesticīdu ietekmi uz bitēm;

11.   uzskata, ka ir svarīgi ieviest prasību veikt ievestā medus analīzi, lai noteiktu, vai tajā nav Amerikas peru puves baktēriju;

12.   mudina Komisiju ierosināt finansiāla atbalsta mehānismu biškopības uzņēmumiem, kas nonākuši grūtībās saistībā ar bišu bojāeju;

13.   aicina Komisiju iekļaut veterinārās politikas jomā pētījumus un pasākumus cīņai ar bišu slimībām;

14.   aicina Komisiju mudināt visas dalībvalstis nekavējoties sniegt lielāku atbalstu biškopības nozarei;

15.   uzdod Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/67

---

Ieteikuma 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs, pārskatīšana

P6_TA(2008)0568

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par Ieteikuma 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs, pārskatīšanu

(2010/C 16 E/15)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Ieteikumu 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2007. gada 14. novembra paziņojumu par to, kā īsteno Ieteikumu 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs (COM(2007)0707),

—	ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.	tā kā Eiropas Parlaments un Padome 2001. gadā pieņēma Ieteikumu 2001/331/EK, kurā tika sniegti nesaistoši kritēriji vides pārbaužu plānošanai, veikšanai, rezultātu apkopošanai un ziņojumu sagatavošanai, atzīstot, ka starp dalībvalstu pārbaužu sistēmām pastāv būtiskas atšķirības;

B.	tā kā minētā Ieteikuma mērķis bija uzlabot atbilstību Kopienas vides tiesību aktiem un veicināt šo tiesību aktu saskaņotāku īstenošanu un izpildi visās dalībvalstīs;

C.	tā kā iepriekšminētajā paziņojumā izklāstīti Komisijas uzskati par minētā ieteikuma turpmāku pilnveidošanu, tostarp pamatojoties uz dalībvalstu iesniegtajiem ziņojumiem par ieteikuma īstenošanu;

D.	tā kā šajā paziņojumā ir norādīts, ka dalībvalstu sniegtā informācija par minētā ieteikuma īstenošanu “nebija pilnīga vai arī tā bija grūti salīdzināma”;

E.	tā kā saskaņā ar dalībvalstu sniegto informāciju noskaidrojās, ka “tikai dažas dalībvalstis ir panākušas ieteikuma pilnīgu īstenošanu” un “pastāv lielas atšķirības starp to, kā Kopienā tiek veiktas vides pārbaudes”;

F.	tā kā saskaņā ar Komisijas viedokli nepilnīgā īstenošana daļēji ir izskaidrojama ar to, ka dalībvalstis atšķirīgi interpretēja ieteikumā iekļautās definīcijas un kritērijus, kā arī ziņojumu sniegšanas prasības;

G.

tā kā Komisija atzīst, ka ieteikuma darbības joma ir neatbilstīga un tajā nav iekļauti daudzi nozīmīgi pasākumi, piemēram, Natura 2000, nelegālu atkritumu pārvadājumu kontrole, ķīmisko vielu reģistrēšana, novērtēšana, licencēšana un ierobežošana (REACH), bīstamu vielu ierobežošana izstrādājumos (piemēram, Direktīva par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās — RoHS direktīva), tirdzniecība ar apdraudētu sugu dzīvniekiem un augiem, kā arī pasākumi, kas saistīti ar ģenētiski modificētiem organismiem un ražotāju atbildības sistēmām,

1.   pauž bažas par Komisijas secinājumu, ka Kopienā nav iespējams nodrošināt pilnīgu vides tiesību aktu īstenošanu, jo šā iemesla dēļ ne vien turpinās vides postīšana, bet notiek arī konkurences kropļošana;

2.   uzsver, ka kvalitatīva un vienmērīga Kopienas vides tiesību aktu īstenošana ir izšķiroši svarīga un jebkādas atkāpes izraisa sabiedrības vilšanos un apdraud Kopienas kā efektīva vides sarga reputāciju;

3.   iebilst pret Komisijas nodomu risināt šo problēmu tikai ar nesaistoša ieteikuma palīdzību un ar atsevišķu juridiski saistošu prasību iekļaušanu nozaru tiesību aktos;

4.   tā vietā mudina Komisiju līdz 2009. gada beigām nākt klajā ar priekšlikumu direktīvai par vides pārbaudēm, precizējot Ieteikumā 2001/331/EK noteiktās definīcijas un kritērijus un paplašinot tā darbības jomu;

5.   uzskata, ka ir ļoti svarīgi stiprināt Eiropas Savienības tīklu vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai (IMPEL) un mudina Komisiju līdz 2009. gada beigām ziņot par iespējamiem veidiem, kā to izdarīt, tostarp izveidojot Kopienas vides inspekciju;

6.   iesaka vairāk koncentrēties uz atbalstu izglītojošiem un informatīviem pasākumiem par vides aizsardzību, kuru precīzais saturs būtu jānosaka vietējā, reģionālā vai valsts līmenī, pamatojoties uz vajadzībām un konkrētajā teritorijā novērotajām problēmām;

7.   uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

---

(1)  OV L 118, 27.4.2001., 41. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/68

---

Somālija

P6_TA(2008)0569

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par Somāliju

(2010/C 16 E/16)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā tā rezolūcijas par situāciju Somālijā, jo īpaši 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Somāliju (1) un 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par civiliedzīvotāju nogalināšanas biežajiem gadījumiem Somālijā (2),

—	ņemot vērā Amnesty International2008. gada 1. novembra ziņojumu “Cilvēktiesību stāvoklis pasaulē”,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālsekretāra īpašās pārstāves jautājumos par bērniem bruņotos konfliktos Radhika Coomaraswamy2008. gada 8. novembra paziņojumu, kurā nosodīta trīspadsmitgadīgās Aisha Ibrahim Duhulow nomētāšana ar akmeņiem,

—	ņemot vērā dažādus reģionālos cilvēktiesību instrumentus, un, jo īpaši 1981. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un tam pievienoto 2003. gada protokolu par Āfrikas sieviešu tiesībām,

—	ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.	tā kā 2008. gada 27. oktobrī Somālijā trīspadsmit gadus vecā meitene Aisha Ibrahim Duhulow tika nomētāta ar akmeņiem līdz nāvei;

B.	tā kā nomētāšanu ar akmeņiem veica 50 vīrieši dienvidu ostas pilsētas Kismaijo stadionā, 1 000 skatītāju acu priekšā;

C.	tā kā viņa tika apsūdzēta laulības pārkāpšanā, tādējādi noziegumā pret islāma likumu, bet patiesībā viņu bija izvarojuši trīs vīrieši;

D.	tā kā al-Shabah militārais grupējums, kas kontrolē Kismaijo, apcietināja Aisha Ibrahim Duhulow un pavēlēja nomētāt viņu ar akmeņiem, bet neaizturēja vai neapcietināja tos, kas bija vainojami izvarošanā;

E.	tā kā stadionā militārā grupējuma locekļi atklāja uguni, kad daži no cilvēkiem stadionā mēģināja glābt Aisha Ibrahim Duhulow dzīvību, un nošāva zēnu, kas atradās netālu;

F.	tā kā ir uzticami ziņojumi par to, ka Kismaijo cilvēktiesību aktīvistiem al-Shabah militāristi ir draudējuši atņemt dzīvību, jo viņi izplatot nepatiesu informāciju par notikušo;

G.	tā kā briesmīgi cilvēktiesību pārkāpumi Somālijā notiek ikdienas, kuru iemesls ir dramatiskā situācija Somālijā, kā arī plaši izplatītā vardarbība, kuru pastrādā daži Somālijas Atkalatbrīvošanas frontes (tā sauktās Islāma tiesu savienības) grupējumi, kas cenšas gāzt Somālijas likumīgo valdību;

H.	tā kā starp cilvēktiesību pārkāpumiem ir arī nesenā divu Itālijas Romas katoļu mūķeņu nolaupīšana no Kenijas, kuras vēlāk tika pārvestas uz Somāliju, kā arī pašnāvnieku uzbrukumu skaita palielināšanās, kuros pēdējās nedēļās valsts ziemeļu daļā dzīvību zaudējuši vismaz 30 cilvēki;

I.	tā kā valstī strādājošo starptautisko organizāciju darbinieki pēdējā laikā ir pakļauti vardarbībai un arī nogalināti, un tā kā lielākā daļa šo noziegumu tiek saistīta ar bruņoto opozīcijas grupējumu locekļiem, tostarp al-Shabah grupējumu un Islāma tiesu savienības grupējumiem;

J.	tā kā islāmistu nemiernieki galvaspilsētā Mogadišā ir veikuši publiskas nopēršanas, tādējādi cenšoties demonstrēt savu pieaugošo spēku;

K.	tā kā šādi brutāli nodarījumi parāda, kādas ir šo militāristu metodes, kā arī plašākā perspektīvā demonstrē tās briesmas cilvēktiesībām, kādas sagaidāmas, ja viņi paplašinās savu ietekmi valstī;

L.

tā kā Somālijas Federālā pagaidu valdība un Somālijas Atkalatbrīvošanas alianse parakstīja līgumu par kaujas darbību pārtraukšanu 2008. gada 26. oktobrī Džibutijā, un tā kā Starpvaldību reģionālās attīstības iestādes (IGAD) reģionālie līderi 2008. gada 28.—29. oktobrī īpašā augstākā līmeņa sanāksmē Nairobi nāca klajā ar Somālijas miera plānu;

M.	tā kā ir ļoti svarīgi atbalstīt Somālijas Pagaidu federālo valdību un tās prezidentu Abdullahi Yusuf,

1.   asi nosoda Aisha Ibrahim Duhulow nomētāšanu ar akmeņiem un nogalināšanu un pauž visdziļāko sašutumu par šādu šausminošu barbarisku rīcību pret 13 gadus vecu izvarošanas upuri;

2.   aicina Somālijas valdību nosodīt šo nogalināšanu un rīkoties, lai novērstu šādus brutālus noziegumus nākotnē;

3.   aicina Somālijas valdību izsniegt dokumentus un sniegt paziņojumus, lai reabilitētu Aisha Ibrahim Duhulow pēc nāves;

4.   atbalsta Somālijas valdības centienus nostiprināt kontroli pār Kismaijo ostu un aicina atbilstoši noteiktai kārtībai saukt pie atbildības tos, kas vainojami Aisha Ibrahim Duhulow izvarošanā;

5.   aicina ES nodrošināt visu nepieciešamo palīdzību, lai Somālijā izveidotu paliekošu demokrātisku valdību un turpināt palīdzību Somālijas valdībai, lai tā nostiprinātu savu kontroli pār visu valsti un izveidotu tiesiskumu, kas būtu savienojams ar tās starptautiskajām cilvēktiesību saistībām, tādējādi novēršot šādas slepkavības nākotnē;

6.   neatlaidīgi mudina Āfrikas Savienības misijai Somālijā (AMISOM) piešķirt visaptverošas pilnvaras aizstāvēt civiliedzīvotājus, īpašu uzmanību veltot sievietēm un bērniem, un aicina tās mandātā iekļaut cilvēktiesību pārkāpumu uzraudzību, izmeklēšanu un ziņošanu par tiem;

7.   aicina gan Somālijas, gan Kenijas vara iestādes darīt visu iespējamo un uzņemties visas iespējamās politiskās un diplomātiskās iniciatīvas, lai nodrošinātu divu itāļu Romas katoļu mūķeņu atbrīvošanu;

8.   stingri atbalsta Džibutijas nolīgumu starp Somālijas valdību un Somālijas Atkalatbrīvošanas aliansi, kura mērķis ir izbeigt gadiem ilgo karadarbību Somālijā un izstrādāt paliekošus risinājumus, lai atjaunotu mieru un izbeigtu noziegumus, kādi minēti šajā rezolūcijā;

9.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Apvienot Nāciju Organizācijas un Āfrikas Savienības ģenerālsekretāriem, IGAD valdībām, AMISOM un Somālijas valdībai.

---

(1)  OV C 282 E, 6.11.2008., 479. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0313.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/71

---

Nāvessods Nigērijā

P6_TA(2008)0570

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija par nāvessodu Nigērijā

(2010/C 16 E/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem Nigērijā,

—	ņemot vērā Nigērijas federālās valdības pašreizējo moratoriju nāvessoda izmantošanai,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru Nigērija ratificējusi 1993. gada 29. oktobrī,

—	ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru Nigērija ratificējusi 1983. gada 22. jūnijā

—	ņemot vērā 1990. gada Āfrikas Bērnu tiesību un labklājības hartu, kuru Nigērija ratificējusi 2001. gada 23. jūlijā,

—	ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, kuru Nigērija ratificējusi 2001. gada 28. jūlijā,

—	ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas likvidāciju, kuru Nigērija ratificējusi 1985. gada 13. jūnijā un tās 1999. gada fakultatīvo protokolu, kuru Nigērija ratificējusi 2004. gada 22. novembrī,

—	ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām, kuru Nigērija ratificējusi 1991. gada 19. aprīlī,

—	ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.	tā kā vairāk nekā 720 vīrieši un 11 sievietes Nigērijas cietumos sagaida nāvessodu;

B.	tā kā Nigērijas Valsts nāvessoda izpētes grupa un Prezidenta tiesvedības reformas komisija ir atklājusi, ka gandrīz visi ieslodzītie ir nabadzīgi un viņiem nav pieejama juridiskā palīdzība;

C.	tā kā, lai gan starptautiskās tiesības aizliedz piespriest nāvessodu nepilngadīgiem likumpārkāpējiem, vismaz 40 uz nāvi notiesātie iespējamā nodarījuma izdarīšanas brīdī bija vecumā no 13 līdz 17 gadiem;

D.	tā kā islāma šariata tiesas pārziņā ir krimināllietas 12 no 36 Nigērijas štatiem; tā kā šīs tiesas turpina piespriest nāvessodus, kā arī nopēršanu un amputācijas;

E.	tā kā 47 % uz nāvi notiesāto gaida apelācijas spriedumu, ceturtā daļa ieslodzīto gaida apelācijas spriedumu piecus gadus, 6 % ieslodzīto ir gaidījuši apelācijas spriedumu vairāk nekā 20 gadus un viens ieslodzītais ir pavadījis 24 gadus, gaidot nāves soda izpildi;

F.	tā kā Nigērijas kriminālās tiesvedības sistēmai raksturīga korupcija un nolaidība un tā cieš no ievērojama resursu trūkuma;

G.	tā kā spīdzināšana, kas Nigērijā ir aizliegta, notiek ikdienā un vismaz 80 % Nigērijas cietumos ieslodzīto apgalvo, ka ir piekauti, iebiedēti ar ieročiem vai spīdzināti policijas kamerās;

H.	tā kā no daudziem ieslodzītajiem, kas gaida tiesu un ir notiesāti uz nāvi, policisti izspiež naudu apmaiņā pret atbrīvošanu;

I.	tā kā vairāk nekā 40 000 valsts cietumos ieslodzīto lietas nav uzsākts izskatīt vai šie ieslodzītie nav notiesāti;

J.	tā kā cietumos ir arī sastopamas hroniskas slimības, no kurām var izvairīties, piemēram, HIV, malārija, tuberkuloze, gripa un plaušu karsonis;

K.

tā kā Nigērijas iestādes ir dažas reizes mēģinājušas risināt šīs valsts tiesu sistēmas problēmas; tā kā 2004. gadā Valsts nāvessoda izpētes grupa un 2007. gadā Prezidenta tiesvedības reformas komisija pauda šaubas par to, vai nāvessods palīdz samazināt noziedzības rādītājus un izplatību Nigērijā; tā kā, tomēr, ne federālā valdība, ne štatu valdības nav rīkojušās, lai atrisinātu šo abu pētniecības grupu aktualizētās neatliekamās problēmas;

L.	tā kā Nigērija kopš 2002. gada nav oficiāli ziņojusi par nāvessodu izpildi;

M.	tā kā ir zināms, ka 2007. gadā tikai septiņas no 53 Āfrikas Savienības dalībvalstīm ir izpildījušas nāvessodu, bet 13 Āfrikas valstīs nāvessods ir oficiāli atcelts un 22 valstīs to nepiemēro praksē;

N.	tā kā 1977. gadā tikai 16 valstis ir atcēlušas nāvessodu par jebkādiem noziegumiem, tā kā pašlaik 137 no 192 ANO dalībvalstīm ir atcēlušas nāvessodu oficiāli vai to neizpilda praksē,

1.   aicina Nigērijas federālo valdību un štatu valdības atcelt nāvessodu;

2.   aicina Nigērijas federālo valdību un štatu valdības, kamēr nav atcelts nāvessods, nekavējoties pasludināt moratoriju jebkādu nāvessodu izpildei, kā to paredz ANO Ģenerālās asamblejas 2008. gada 26. februāra Rezolūcija Nr. 62/149, un aizstāt visus nāvessodus ar brīvības atņemšanu;

3.   aicina Nigērijas federālo valdību un štatu valdības izstrādāt visaptverošu pieeju noziedzībai un nākt klajā ar skaidrojumu, kā risināt situāciju noziedzības jomā;

4.   prasa Nigērijas federālajai valdībai un štatu valdībām gan federālajos, gan štatu tiesību aktos atcelt visus noteikumus, kas paredz nāvessodu cilvēkiem, kuri iespējamā nozieguma izdarīšanas brīdī bija jaunāki par 18 gadiem;

5.   aicina Nigērijas federālo valdību un štatu valdības nodrošināt, ka par noziegumiem, par kuriem paredzēts augstākais sodamērs, tiek ievēroti visstingrākie starptautiski atzīti un konstitucionāli standarti attiecībā uz taisnīgu tiesu, it īpaši reģionos, kuros ir nepietiekami juridiski aizsargāti nabadzīgākie ieslodzītie, kuros atzīšanās un pierādījumi tiek iegūti, izmantojot vardarbību, piespiešanu vai spīdzināšanu, kuros ir nesamērīgi ilgi jāgaida tiesas un apelācijas spriedumi un kuros notiesā nepilngadīgos;

6.   aicina Nigērijas federālo valdību ratificēt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 1989. gada otro fakultatīvo protokolu un ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu 2002. gada fakultatīvo protokolu;

7.   mudina Nigērijas štatu valdībām atcelt visus noteikumus, kas paredz obligātu nāvessodu;

8.   aicina Nigērijas federālo valdību un štatu valdības īstenot Valsts nāvessoda izpētes grupas 2004. gada un prezidenta tiesvedības reformas komisijas 2007. gada ieteikumus un it īpaši noteikt moratoriju nāvessoda izpildei un aizstāt visus nāvessodus ar citiem soda veidiem;

9.   aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis sniegt tehnisku atbalstu Nigērijas iestādēm, lai pārskatītu tiesību aktus, kas paredz nāvessodu, atceļot nāvessodu un uzlabojot Nigērijas policijas izmeklēšanas procedūras;

10.   aicina atbalstīt Āfrikas Komisijas par cilvēku un iedzīvotāju tiesībām darba grupas par nāvessodu darbību, lai izstrādātu protokolu Āfrikas hartai nāvessoda aizliegšanai un padarītu neiespējamu nāvessoda atjaunošanu;

11.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu vparlamentiem un valdībām, Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienībai, Nigērijas federālajai valdībai un parlamentam, Āfrikas Savienībai un Panāfrikas parlamentam.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/73

---

Al-Kurd ģimenes lieta

P6_TA(2008)0571

Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūcija lietā par Al-Kurd ģimeni

(2010/C 16 E/18)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tuvajiem Austrumiem,

—	ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavoja Eiropas Parlamenta ad hoc delegācija pēc vizītes Izraēlā un palestīniešu teritorijās no 2008. gada 30. maija līdz 2. jūnijam, un šīs delegācijas izdarītos secinājumus,

—	ņemot vērā Ceturto Ženēvas konvenciju,

—	ņemot vērā attiecīgās Apvienot Nāciju Organizācijas (ANO) rezolūcijas,

—	ņemot vērā ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu, un jo īpaši tā 2. pantu,

—	ņemot vērā prezidentūras 2008. gada 10. novembra deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par māju nojaukšanu Austrumjeruzalemē,

—	ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.	tā kā naktī uz svētdienu, 2008. gada 9. novembri, Izraēlas policija un bruņotie spēki izlika Al-Kurd ģimeni no mājām Sheikh Jarrah rajonā Austrumjeruzalemē, kur šī ģimene dzīvoja jau vairāk nekā 50 gadus; tā kā uzreiz pēc tam tie ļāva šīs ģimenes mājā ienākt kolonistiem un tad rajonu noslēdza;

B.	tā kā šī izlikšana notika, balstoties uz Izraēlas Augstākās tiesas rīkojumu, kuru tā bija izdevusi 2008. gada 16. jūlijā pēc ilgiem un pretrunīgiem tiesas procesiem par apstrīdētām īpašumtiesībām Izraēlas tiesās un iestādēs;

C.	tā kā ANO Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA) ir deklarējusi, ka tā turpinās sniegt atbalstu ģimenei;

D.

uzsverot, ka izlikšana notika, neraugoties uz starptautiskās sabiedrības iebildumiem; tā kā ASV šo jautājumu ir izvirzījušas Izraēlas iestādēm; tā kā šis lēmums var bruģēt ceļu vēl 26 citu māju pārņemšanai Austrumjeruzalemes Sheikh Jarrah rajonā, kur par izlikšanas mērķi kļūst vēl 26 ģimenes; tā kā tam ir politiskās sekas attiecībā uz Austrumjeruzalemes turpmāko statusu;

E.	vērš uzmanību uz attiecīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām, un to, ka starptautiskā sabiedrība nav atzinusi Izraēlas suverēno varu pār Austrumjeruzalemi;

F.	tā kā Eiropas Parlamenta delegācija 2008. gada 3. novembrī apmeklēja Sheikh Jarrah rajonu un tai bija iespēja tikties ar Al-Kurd ģimeni,

1.   pauž dziļas bažas par Al-Kurd ģimenes izlikšanu, par to, ka Izraēlas varasiestādes nesen nojauca palestīniešu ģimeņu mājas vairākos Austrumjeruzalemes rajonos, kā arī par iespējamām nopietnajām sekām, ko var izraisīt šie pasākumi;

2.   norāda, ka šīs darbības, kas būtiski ietekmē šo rajonu iedzīvotāju dzīvi, ir pretrunā starptautiskajām tiesību normām, un aicina Izraēlas varasiestādes izbeigt šīs darbības, cik drīz vien iespējams;

3.   norāda, atzīstot Izraēlas tiesu iestāžu neatkarību starptautiski atzītajās Izraēlas Valsts robežās, ka saskaņā ar starptautisko tiesību normām Austrumjeruzaleme nav pakļauta Izraēlas tiesu iestāžu jurisdikcijai;

4.   aicina Padomi, Komisiju un starptautisko sabiedrību, ieskaitot Kvartetu, darīt visu iespējamo, lai aizsargātu palestīniešu iedzīvotājus Sheikh Jarrah rajonā un citos Austrumjeruzalemes rajonos, un aicina Kvartetu aktīvāk rīkoties šajā virzienā;

5.   atkārtoti aicina Izraēlas iestādes nekavējoties apturēt jebkādu apmetņu paplašināšanu un drošības žoga būvniecību ārpus Izraēlas 1967. gada robežām — darbības, kas ir pretrunā starptautiskajām tiesību normām un kas apdraud miera centienus;

6.   apstiprina, ka ar šādām darbībām var tikai apdraudēt izredzes panākt miera līguma noslēgšanu starp palestīniešiem un Izraēlu; neatlaidīgi aicina Izraēlu atturēties no vienpusējiem pasākumiem, kas varētu jau iepriekš negatīvi ietekmēt rezultātus sarunām par galīgo statusu, jo īpaši Jeruzalemē;

7.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Augstajam pārstāvim kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kvarteta īpašajam sūtnim Tuvajos Austrumos, Izraēlas valdībai, Knesetam, Palestīniešu pašpārvaldes priekšsēdētājam un Palestīnas Likumdošanas padomei.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/76

---

Pieprasījums atcelt Frank Vanhecke imunitāti

P6_TA(2008)0537

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra lēmums par pieprasījumu atcelt Frank Vanhecke imunitāti (2008/2092(IMM))

(2010/C 16 E/19)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā pieprasījumu par Frank Vanhecke imunitātes atcelšanu, ko pēc Dendermondes prokurora vietnieka prasības Parlamentam iesniedza Beļģijas Karalistes tieslietu ministrs un par ko 2008. gada 10. aprīlī paziņoja plenārsēdē,

—	pēc Frank Vanhecke uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā 9. un 10. pantu 1965. gada 8. aprīļa Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, kā arī 6. panta 2. 1976. punktu. gada 20. septembra Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,

—	ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 1964. gada 12. maija un 1986. gada 10. jūlija spriedumus (1),

—	ņemot vērā Beļģijas Konstitūcijas 58. un 59. pantu,

—	ņemot vērā Reglamenta 6. panta 2. punktu un 7. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0421/2008),

1.   nolemj atcelt Frank Vanhecke imunitāti;

2.   uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu Beļģijas Karalistes attiecīgajai iestādei.

---

(1)  Lieta 101/63, Wagner pret Fohrmann un Krier, 1964. g. Recueil, 383. lpp., kā arī lieta 149/85, Wybot pret Faure un citiem, 1986. g. Recueil, 2391. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/77

---

Pieprasījums atcelt Massimo D'Alema imunitāti

P6_TA(2008)0538

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra lēmums par pieprasījumu atcelt Massimo D'Alema imunitāti (2008/2298(IMM))

(2010/C 16 E/20)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā pieprasījumu atcelt Massimo D'Alema deputāta imunitāti, ko Itālijas Republikas prokurors ir nosūtījis Milānas tiesai 2008. gada 30. maijā, kā arī paziņojumu 2008. gada 16. jūnija plenārsēdē,

—	ņemot vērā 1965. gada 8. aprīļa Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 10. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 1964. gada 12. maija un 1986. gada 10. jūlija spriedumus (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 6. un 7. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0422/2008),

1.   nolemj neatļaut izmantot noklausītās telefonsarunas un neatcelt Massimo D'Alema imunitāti;

2.   lūdz priekšsēdētaju nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un attiecīgās komitejas ziņojumu kompetentām Itālijas iestādēm.

---

(1)  Lieta 101/63, Wagner/Fohrmann et Krier, 1964. g. krājums (Recueil), 195. lpp., kā arī lieta 149/85, Wybot/Faure un citi, 1986. g. krājums (Recueil), 2391. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/78

---

Partnerības un sadarbības nolīguma Protokols starp EK un Kazahstānu *

P6_TA(2008)0528

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam par Partnerības un sadarbības nolīguma Protokola starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses, parakstīšanu, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (COM(2007)0105 — C6-0328/2008 — 2007/0039(CNS))

(2010/C 16 E/21)

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes un Komisijas lēmumam (COM(2007)0105),

—	ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumu ar Kazahstānas Republiku,

—	ņemot vērā EK līguma 44. panta 2. punktu, 47. panta 2. punkta pēdējo teikumu, 55. pantu, 57. panta 2. punktu, 71. pantu, 80. panta 2. punktu, 93., 94., 133. un 181.a pantu, kā arī 300. panta 2. punkta otro teikumu,

—	ņemot vērā EK līguma 101. pantu,

—	ņemot vērā Bulgārijas un Rumānijas Pievienošanās akta 6. panta 2. punktu,

—	ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0328/2008),

—	ņemot vērā Reglamenta 51. pantu, 83. panta 7. punktu un 43. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0416/2008),

1.   apstiprina nolīguma slēgšanu;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un Kazahstānas Republikas valdībām un parlamentiem.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/79

---

Kopuzņēmums, lai izstrādātu jaunas paaudzes Eiropas gaisa satiksmes pārvaldības sistēmu ( SESAR ) *

P6_TA(2008)0529

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 219/2007, ar ko izveido kopuzņēmumu, lai izstrādātu jaunas paaudzes Eiropas gaisa satiksmes pārvaldības sistēmu (SESAR) (COM(2008)0483 — C6-0305/2008 — 2008/0159(CNS))

(2010/C 16 E/22)

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0483),

—	ņemot vērā EK līguma 171. un 172. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C6-0305/2008),

—	ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 43. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A6-0439/2008),

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.   prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/79

---

Divriteņu vai trīsriteņu mehānisko transportlīdzekļu ar tiesību aktiem noteiktais marķējums (kodificēta redakcija) ***I

P6_TA(2008)0530

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par divriteņu vai trīsriteņu mehānisko transportlīdzekļu ar tiesību aktiem noteikto marķējumu (kodificēta redakcija) (COM(2008)0318 — C6-0205/2008 — 2008/0099(COD))

(2010/C 16 E/23)

(Koplēmuma procedūra — kodifikācija)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu (COM(2008)0318) Eiropas Parlamentam un Padomei,

—	ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0205/2008),

—	ņemot vērā 1994. gada 20. decembra Iestāžu nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 80. un 51. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0382/2008),

A.	tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumā teikts, ka šajā priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tiesību aktu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu, kurš pielāgots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumiem;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

---

(1)  OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/80

---

Uzņēmējdarbības tiesības attiecībā uz viena īpašnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (kodificēta redakcija) ***I

P6_TA(2008)0531

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai uzņēmējdarbības tiesību jomā par viena īpašnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (kodificēta redakcija) (COM(2008)0344 — C6-0217/2008 — 2008/0109(COD))

(2010/C 16 E/24)

(Koplēmuma procedūra — kodifikācija)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0344),

—	ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 44. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0217/2008),

—	ņemot vērā 1994. gada 20. decembra Iestāžu nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 80. un 51. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0383/2008),

A.	tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumā teikts, ka šajā priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tiesību aktu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu, kurš pielāgots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumiem;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

---

(1)  OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/81

---

Vadītāja sēdeklis lauksaimniecības vai mežsaimniecības riteņtraktoros (kodificēta redakcija) ***I

P6_TA(2008)0532

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vadītāja sēdekli lauksaimniecības vai mežsaimniecības riteņtraktoros (kodificēta redakcija) (COM(2008)0351 — C6-0243/2008 — 2008/0115(COD))

(2010/C 16 E/25)

(Koplēmuma procedūra — kodifikācija)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0351),

—	ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0243/2008),

—	ņemot vērā 1994. gada 20. decembra Iestāžu nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 80. un 51. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0384/2008),

A.	tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumā teikts, ka šajā priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tiesību aktu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu, kurš pielāgots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumiem;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

---

(1)  OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/82

---

Garantiju fonds ārējai darbībai (kodificēta redakcija) *

P6_TA(2008)0533

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai (kodificēta redakcija) (COM(2008)0365 — C6-0273/2008 — 2008/0117(CNS))

(2010/C 16 E/26)

(Apspriežu procedūra — kodifikācija)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0365),

—	ņemot vērā EK līguma 308. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0273/2008),

—	ņemot vērā 1994. gada 20. decembra Iestāžu nolīgumu par paātrinātu darba metodi tiesību aktu oficiālai kodifikācijai (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 80. un 51. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0387/2008),

A.	tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumā teikts, ka šajā priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tiesību aktu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu, kurš pielāgots Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumiem;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

---

(1)  OV C 102, 4.4.1996., 2. lpp.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/82

---

Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ***

P6_TA(2008)0534

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Kopienas vārdā noslēgtu Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (9196/2008 — C6-0215/2008 — 2008/0048(AVC))

(2010/C 16 E/27)

(Piekrišanas procedūra)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Padomes lēmumam projektu (9196/2008),

—	ņemot vērā Padomes lūgumu dot piekrišanu saskaņā ar EK līguma 300. panta 3. punkta otro daļu saistībā ar EK līguma 61. panta c) punktu (C6-0215/2008),

—	ņemot vērā Reglamenta 75. pantu un 83. panta 7. punktu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu (A6-0428/2008),

1.   dod piekrišanu noslēgt konvenciju;

2.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/83

---

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma Kopienā ***I

P6_TA(2008)0535

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2223/96 par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā (COM(2007)0776 — C6-0452/2007 — 2007/0272(COD))

(2010/C 16 E/28)

(Koplēmuma procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2007)0776),

—	ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 285. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0452/2007),

—	ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A6-0376/2008),

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/84

---

Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda mobilizēšana

P6_TA(2008)0536

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izmantošanu saskaņā ar 28. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (COM(2008)0609 — C6-0345/2008 — 2008/2286(ACI))

(2010/C 16 E/29)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0609 — C6-0345/2008),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (1) un jo īpaši tā 28. punktu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi (2),

—	ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A6-0430/2008),

A.	tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi atbilstošus juridiskus un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darbiniekiem, kurus skar pasaules tirdzniecības modeļu lielu strukturālo izmaiņu sekas, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.	tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Eiropas Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz iespējami drīz un efektīvi;

C.	tā kā Itālija ir lūgusi palīdzību četros gadījumos saistībā ar darbinieku skaita samazināšanu tekstilrūpniecības nozarē Sardīnijā, Pjemontā, Lombardijā un Toskānā (3),

1.   prasa iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, lai paātrinātu Fonda izmantošanu atbilstīgi iepriekšminētajai kopīgajai deklarācijai, kurā Eiropas Parlaments, Padome un Komisija atzīst, ka ir svarīgi nodrošināt ātru procedūru lēmumu pieņemšanai par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izmantošanu, pienācīgi ievērojot 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu;

2.   apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

3.   uzdod priekšsēdētājam kopā ar Padomes priekšsēdētāju parakstīt lēmumu un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

4.   uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju kopā ar pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

---

(1)  OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.

(2)  OV L 406, 30.12.2006., 1. lpp.

(3)  Pieteikumi ar atsauces numuriem EGF/2007/005 IT/Sardegna, EGF/2007/006 IT/Piemonte, EGF/2007/007 IT/Lombardia un EGF/2008/001 IT/Toscana.

---

---

22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/86

---

Akcīzes nodokļa piemērošanas vispārējā kārtība *

P6_TA(2008)0541

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārējo kārtību (COM(2008)0078 — C6-0099/2008 — 2008/0051(CNS))

(2010/C 16 E/30)

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2008)0078),

—	ņemot vērā EK līguma 93. pantu, saskaņā ar kuru Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C6-0099/2008),

—	ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A6-0417/2008),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Komisiju attiecīgi grozīt tās priekšlikumu saskaņā ar EK līguma 250. panta 2. punktu;

3.   aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.   prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

KOMISIJAS IEROSINĀTAIS TEKSTS	GROZĪJUMS
Grozījums Nr. 1 Direktīvas priekšlikums 2.a apsvērums (jauns)
	(2a) Lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību, būtu jāturpina pakāpeniski saskaņot akcīzes nodokli Eiropas Savienībā, ņemot vērā tādus jautājumus kā sabiedrības veselība, vides aizsardzība un budžeta apsvērumi.
Grozījums Nr. 2 Direktīvas priekšlikums 4. apsvērums
(4) Īpašos nolūkos akcīzes precēm var uzlikt citus netiešos nodokļus. Tomēr tādā gadījumā, lai neapdraudētu to Kopienas noteikumu vēlamo ietekmi, kas attiecas uz netiešiem nodokļiem, dalībvalstīm jāievēro minēto noteikumu konkrēti būtiski elementi.	(4) Īpašos nolūkos akcīzes precēm var uzlikt citus netiešos nodokļus. Tomēr tādā gadījumā, lai neapdraudētu to Kopienas noteikumu vēlamo ietekmi, kas attiecas uz netiešiem nodokļiem, dalībvalstīm būtu jāievēro minēto noteikumu konkrēti būtiskie elementi, jo īpaši saistībā ar nodokļa bāzi un tās aprēķināšanas veidu, nodokļa piemērojamību un uzraudzību .
Grozījums Nr. 3 Direktīvas priekšlikums 4.a apsvērums (jauns)
	(4a) Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā, ka ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.
Grozījums Nr. 4 Direktīvas priekšlikums 9. apsvērums
(9) Tā kā akcīzes nodoklis ir nodoklis par konkrētu preču patēriņu, nodoklis nav jāuzliek tām akcīzes precēm, kas ir iznīcinātas vai neatgriezeniski zudušas, neatkarīgi no iznīcināšanas vai zuduma apstākļiem.	(9) Tā kā akcīzes nodoklis ir nodoklis par konkrētu preču patēriņu, nodoklis nav jāuzliek tām akcīzes precēm, kas ir nepārprotami iznīcinātas vai neatgriezeniski zudušas, neatkarīgi no iznīcināšanas vai zuduma apstākļiem.
Grozījums Nr. 57 Direktīvas priekšlikums 14. apsvērums
(14) Ir skaidri jānosaka situācijas, kurās pieļaujama preču beznodokļu pārdošana ceļotājiem, kuri atstāj Kopienas teritoriju.	(14) Preču beznodokļu pārdošana ceļotājiem, kas atstāj Kopienas teritoriju pa sauszemi, ir pieļaujama, ja beznodokļu veikali, kuri atrodas pie tās robežām, spēj garantēt dalībvalstīm, ka tie atbilst visiem nosacījumiem, kas ļauj novērst jebkādu iespējamo krāpšanos, nodokļu nemaksāšanu vai stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu .
Grozījums Nr. 58 Direktīvas priekšlikums 14.a apsvērums (jauns)
	(14a) Ceļotājiem, kas dodas gaisa vai jūras braucienā uz ārpuskopienas teritoriju vai trešo valsti un kam ir braukšanas dokuments, kurā kā galamērķis ir norādīta lidosta vai osta, kas atrodas ārpuskopienas teritorijā vai trešā valstī, ir jādod iespēja izmantot atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, pērkot akcīzes preces beznodokļu veikalos.
Grozījums Nr. 59 Direktīvas priekšlikums 19.a apsvērums (jauns)
	(19a) Noteikumos, kas piemērojami akcīzes preču pārvietošanai atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, atsevišķos gadījumos jāparedz, ka vispārējo nodrošinājumu iesniedz par samazinātu akcīzes nodokļa summu vai neiesniedz vispār.
Grozījums Nr. 5 Direktīvas priekšlikums 21.a apsvērums (jauns)
	(21a) Nodrošinot datorizētās sistēmas darbības efektivitāti, dalībvalstīm būtu jāizveido savai iekšzemes lietojumprogrammatūrai vienots datu katalogs un datu struktūra, lai uzņēmējiem būtu drošs pieslēgums.
Grozījums Nr. 6 Direktīvas priekšlikums 24. apsvērums
(24) Jānosaka procedūras, ko izmanto gadījumā, kad datorizētā sistēma nav pieejama.	(24) Jānosaka procedūras, ko izmanto gadījumā, kad datorizētā sistēma nav pieejama tādu iemeslu dēļ, kas nav atkarīgi no uzņēmējiem, kuri saistīti ar akcīzes preču pārvietošanu, vai citu nekontrolējamu iemeslu dēļ .
Grozījums Nr. 7 Direktīvas priekšlikums 28.a apsvērums (jauns)
	(28a) Ja privātpersonas iegādājas akcīzes preces pašu lietošanai un pašas tās pārvadā, būtu jānosaka šo akcīzes preču daudzums.
Grozījums Nr. 8 Direktīvas priekšlikums 36. apsvērums
(36) Lai atvēlētu laiku pārejai uz elektronisko kontroles sistēmu preču pārvietošanai atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, dalībvalstīm ir jābūt iespējai izmantot pārejas posmu, kura laikā pārvietošanu var veikt saskaņā ar Direktīvā 92/12/EEK izklāstītajām formalitātēm.	(36) Lai atvēlētu laiku pārejai uz elektronisko kontroles sistēmu preču pārvietošanai atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, dalībvalstīm būtu jābūt iespējai izmantot pārejas posmu, kura laikā pārvietošanu var veikt saskaņā ar Direktīvā 92/12/EEK izklāstītajām formalitātēm. Šāda pārejas posma ilgums būtu jānosaka, pienācīgi ņemot vērā reālās iespējas ieviest datorizētu sistēmu katrā konkrētā dalībvalstī .
Grozījums Nr. 9 Direktīvas priekšlikums 4. pants — 4.a punkts (jauns)
	4.a) “akcīzes preču ievešana” ir šo preču nokļūšana Kopienas teritorijā, ja akcīzes precēm, tās ievedot Kopienā, nav piemērota muitas maksājuma atlikšanas procedūra vai režīms, vai arī šādas muitas maksājuma atlikšanas procedūras vai režīma atcelšana akcīzes precēm;
Grozījums Nr. 10 Direktīvas priekšlikums 4. pants — 4.b punkts (jauns)
	4.b) “reģistrēts preču saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, ko galamērķa dalībvalsts kompetentās iestādes ir apstiprinājušas, ievērojot šo iestāžu paredzētos nosacījumus, lai minētā persona saņemtu akcīzes preces, kas no citas dalībvalsts nosūtītas, piemērojot atlikto nodokļa maksājumu;
Grozījums Nr. 11 Direktīvas priekšlikums 4. pants — 4.c punkts (jauns)
	4.c) “reģistrēts preču sūtītājs” ir fiziska vai juridiska persona, ko ievešanas dalībvalsts kompetentās iestādes ir apstiprinājušas, ievērojot šo iestāžu paredzētos nosacījumus, lai minētā persona nosūtītu akcīzes preces, kurām piemērots atliktās nodokļa maksāšanas režīms, pēc izlaišanas brīvam apgrozījumam saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Regulu (EK) Nr. 450/2008, ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (Modernizētais muitas kodekss) (1);
Grozījums Nr. 12 Direktīvas priekšlikums 4. pants — 4.d punkts (jauns)
	4.d) “apstiprināts noliktavas turētājs” ir fiziska vai juridiska persona, kam, veicot uzņēmējdarbību, ir dalībvalsts kompetento iestāžu atļauja ražot, pārstrādāt, glabāt, saņemt vai nosūtīt akcīzes preces un akcīzes nodokļa nomaksa ir atlikta, piemērojot nodokļu atlikšanas režīmu;
Grozījums Nr. 13 Direktīvas priekšlikums 4. pants — 4.e punkts (jauns)
	4.e) “akcīzes preču noliktava” ir vieta, kur ražo, pārstrādā, glabā, saņem vai pārsūta akcīzes preces, kurām piemērojams atliktās nodokļu maksāšanas režīms, apstiprinātam noliktavas turētājam veicot uzņēmējdarbību saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem, ko paredzējušas kompetentās iestādes dalībvalstī, kurā atrodas šī akcīzes preču noliktava;
Grozījums Nr. 14 Direktīvas priekšlikums 4. pants — 4.f punkts (jauns)
	4.f) “preču ievešanas vieta” ir vieta, kurā atrodas preces, tās izlaižot brīvam apgrozījumam saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 450/2008.
Grozījums Nr. 15 Direktīvas priekšlikums 7. pants — 2. punkts — 1. daļa — c) apakšpunkts
c) akcīzes preču ievešana.	c) akcīzes preču ievešana, arī nelikumīga preču ievešana, ja attiecīgajām akcīzes precēm uzreiz pēc ievešanas nepiemēro atliktās nodokļa maksāšanas režīmu .
Grozījums Nr. 16 Direktīvas priekšlikums 7. pants — 4. punkts
4. Pilnīgu akcīzes preču iznīcināšanu vai neatgriezenisku zudumu, ieskaitot zudumu, kas rodas šo preču rakstura dēļ, neuzskata par izlaišanu brīvam apgrozījumam .	4. Par attiecīgo akcīzes preču pilnīgu iznīcināšanu vai neatgriezenisku zudumu sniedz pienācīgus pierādījumus tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā notika šī pilnīgā iznīcināšana vai neatgriezeniskais zudums .
Kompetentajām iestādēm sniedz pienācīgus pierādījumus par attiecīgo akcīzes preču zudumu vai iznīcināšanu .	Ja, pārvietojot preces atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, nav iespējams noteikt, kur notikusi to pilnīga iznīcināšana vai neatgriezenisks zudums, uzskata, ka tas noticis dalībvalstī, kurā tas ir atklāts.
Pirmās daļas nozīmē preces uzskata par neatgriezeniski zudušām, ja neviena persona tās vairs nevar izmantot.	Dalībvalstis var noteikt, ka ir jāsaņem kompetento iestāžu iepriekšēja atļauja, lai apzināti iznīcinātu preces, kurām piemērots atliktās nodokļu maksāšanas režīms.
Grozījums Nr. 17 Direktīvas priekšlikums 9. pants — 1. punkts
1. Ja, pārvietojot preces atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, ir izdarīts pārkāpums, kura rezultātā akcīzes preces ir izlaistas brīvam apgrozījumam, un nav iespējams konstatēt, kur notikusi izlaišana brīvam apgrozījumam, uzskata, ka tā notikusi nosūtītājā dalībvalstī.	1. Ja, pārvietojot preces atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, ir izdarīts pārkāpums, kura rezultātā akcīzes preces ir izlaistas brīvam apgrozījumam saskaņā ar 7. panta 2. punkta a) apakšpunktu , un nav iespējams konstatēt, kur notikusi izlaišana brīvam apgrozījumam, uzskata, ka tā notikusi nosūtītājā dalībvalstī pārkāpuma atklāšanas brīdī .
	Ja akcīzes preces, kurām piemērots atliktās nodokļu maksāšanas režīms, nesasniedz galamērķi, un nav atklāts pārkāpums, kura rezultātā preces ir izlaistas brīvam apgrozījumam saskaņā ar 7. panta 2. punkta a) apakšpunktu, uzskata, ka akcīzes preces nonākušas apgrozībā dalībvalstī, kurā tās atklātas, un tas noticis to atklāšanas brīdī.
Taču ja dalībvalsti, kurā faktiski notika izlaišana brīvam apgrozījumam, nosaka, pirms ir pagājuši trīs gadi no dienas, kad pārvietošana tika uzsākta saskaņā ar 19. panta 1. punktu, minētā dalībvalsts informē nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes.	Taču ja ir noskaidrots, kurā dalībvalstī faktiski notika izlaišana brīvam apgrozījumam, pirms ir pagājuši trīs gadi no dienas, kad pārvietošana tika uzsākta saskaņā ar 19. panta 1. punktu, uzskata, ka preču izlaišana brīvam apgrozījumam notikusi minētajā dalībvalstī, un tā informē atklājējas vai nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes.
Ja nosūtītāja dalībvalsts ir uzlikusi akcīzes nodokli, to atmaksā vai atlaiž, tiklīdz ir sniegts pierādījums par nodokļa iekasēšanu citā dalībvalstī.	Ja atklājēja vai nosūtītāja dalībvalsts ir uzlikusi akcīzes nodokli, to atmaksā vai atlaiž, tiklīdz ir sniegts pierādījums par preču izlaišanu brīvam apgrozījumam citā dalībvalstī.
Grozījums Nr. 18 Direktīvas priekšlikums 9. pants — 1.a punkts (jauns)
	1.a Ja ir iespējams, izmantojot pienācīgus pierādījumus, nešaubīgi noteikt, kur izdarīts pārkāpums, pārvietojot preces atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, kā rezultātā akcīzes preces ir izlaistas brīvam apgrozījumam, akcīzes nodoklis ir maksājams dalībvalstī, kurā izdarīts pārkāpums.
Grozījums Nr. 19 Direktīvas priekšlikums 9. pants — 2.a punkts (jauns)
	2.a Ja var pierādīt, ka pārkāpums ir izdarīts noteiktā dalībvalstī, kā rezultātā brīvam apgrozījumam ir izlaistas akcīzes preces ar galamērķa dalībvalsts akcīzes nodokļa markām, akcīzes nodoklis ir maksājams dalībvalstī, kurā izdarīts pārkāpums, tikai tad, ja galamērķa dalībvalsts atmaksā akcīzes nodokli uzņēmējam.
Grozījums Nr. 20 Direktīvas priekšlikums 9. pants — 2.b punkts (jauns)
	2.b Ja galamērķa dalībvalsts akcīzes nodokļa iekasēšanai neizmanto akcīzes markas, pārkāpuma gadījumā akcīzes nodoklis nekavējoties maksājams dalībvalstī, kurā izdarīts pārkāpums.
Grozījums Nr. 21 Direktīvas priekšlikums 9. pants — 3. punkts
3. Par pārkāpumu šā panta 1. punktā nozīmē uzskata situāciju, kad pārvietošana nav pabeigta saskaņā ar 19. panta 2. punktu.	3. Par pārkāpumu šā panta 1. punkta nozīmē uzskata situāciju, kad, atšķirībā no 7. panta 4. punktā minētā gadījuma , pārvietošana nav pabeigta vai daļēji nav pabeigta saskaņā ar 19. panta 2. punktu.
Grozījums Nr. 22 Direktīvas priekšlikums 11. pants — 1. punkts — ea) apakšpunkts (jauns)
	ea) piegādei apstiprinātai pētniecības un attīstības iestādei, laboratorijai, valdības iestādei vai citai struktūrai, lai pārbaudītu kvalitāti, sākotnējai pirmsrealizācijas pārbaudei un iespējamās viltošanas pārbaudei, ja attiecīgo preču daudzums nav uzskatāms par komerciālu un
	i) dalībvalstis var noteikt, kāds preču daudzums ir uzskatāms par “komerciālu daudzumu”, kā arī
	ii) dalībvalstis var noteikt vienkāršotu kārtību, lai atvieglotu preču kustību saskaņā ar šo punktu.
Grozījums Nr. 23 Direktīvas priekšlikums 11. pants — 2. punkts
2. Atbrīvojumus no nodokļa piemēro saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem. Dalībvalstis var piešķirt atbrīvojumu, paredzot akcīzes nodokļa atmaksāšanu.	2. Atbrīvojumus no nodokļa piemēro saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem. Dalībvalstis var piešķirt atbrīvojumu, paredzot akcīzes nodokļa atmaksāšanu. Dalībvalstu noteiktie atmaksāšanas nosacījumi nedrīkst pārlieku apgrūtināt atbrīvojuma piešķiršanas procedūras .
Grozījums Nr. 54 Direktīvas priekšlikums 11. pants — 2.a punkts (jauns)
	2.a Akcīzes nodokli, arī nodokli par naftu, var atmaksāt vai atlaist saskaņā ar katrā dalībvalstī noteikto procedūru. Dalībvalstis piemēro vienādas procedūras vietējām precēm un precēm no citām dalībvalstīm.
Grozījums Nr. 63/rev. Direktīvas priekšlikums 13. pants — 1. punkts
1. Dalībvalstis no akcīzes nodokļa var atbrīvot akcīzes preces, kas pārdotas beznodokļu veikalos un ko personīgajā bagāžā ved ceļotāji, kuri dodas lidojumā vai jūrasbraucienā uz trešo teritoriju vai trešo valsti.	1. Dalībvalstis no akcīzes nodokļa var atbrīvot akcīzes preces, kas pārdotas beznodokļu veikalos un ko personīgajā bagāžā ved ceļotāji, kuri dodas lidojumā, jūrasbraucienā vai šķērso sauszemes robežu uz ārpuskopienas teritoriju vai trešo valsti.
Grozījums Nr. 65/rev. Direktīvas priekšlikums 13. pants — 4. punkts
4. Šajā pantā piemēro šādas definīcijas:	4. Šajā pantā piemēro šādas definīcijas:
a) “trešā teritorija” ir 5. panta 2. un 3. punktā minēta teritorija;	a) “ārpuskopienas teritorija” ir 5. panta 2. un 3. punktā minēta teritorija;
b) “beznodokļu veikals” ir jebkurš uzņēmums, kas atrodas lidostā vai ostā un kas atbilst nosacījumiem, kurus paredzējušas kompetentās valsts iestādes, jo īpaši saskaņā ar 3. punktu paredzētiem nosacījumiem;	b) “beznodokļu veikals” ir jebkurš uzņēmums, kas atrodas lidostā, ostā vai pie trešās valsts vai ārpuskopienas teritorijas robežas un atbilst nosacījumiem, kurus paredzējušas kompetentās valsts iestādes, jo īpaši saskaņā ar 3. punktu paredzētiem nosacījumiem;
c) “ceļotājs uz trešo teritoriju vai trešo valsti” ir jebkurš pasažieris, kam ir braukšanas dokuments, kurš derīgs braucienam pa gaisa vai jūras ceļiem un kurā norādīts, ka brauciena tiešais mērķis ir lidosta vai osta, kas atrodas trešā teritorijā vai trešā valstī.	c) “ceļotājs uz ārpuskopienas teritoriju vai trešo valsti” ir jebkurš pasažieris, kam ir braukšanas dokuments, kurš derīgs braucienam pa gaisa vai jūras ceļiem un kurā norādīts, ka brauciena galamērķis ir lidosta vai osta, kas atrodas ārpuskopienas teritorijā vai trešā valstī, kā arī jebkurš pasažieris, kas izbrauc no Kopienas pa sauszemi .
Grozījums Nr. 25 Direktīvas priekšlikums 14. pants — 2. punkts
2. Akcīzes preču ražošanai, pārstrādei un uzglabāšanai atlikto nodokļa maksāšanu piemēro tikai tad, ja minētās darbības veic saskaņā ar 3. punktu apstiprinātās telpās .	2. Ja akcīzes nodoklis nav nomaksāts, akcīzes preču ražošana, pārstrāde un uzglabāšana notiek akcīzes preču noliktavā .
Grozījums Nr. 26 Direktīvas priekšlikums 14. pants — 3. punkts
3. Dalībvalstu kompetentās iestādes kā “akcīzes preču noliktavas” apstiprina tās telpas, ko izmanto akcīzes preču ražošanai, pārstrādei un uzglabāšanai, kā arī to saņemšanai vai nosūtīšanai atliktās nodokļa maksāšanas režīmā.	svītrots
Grozījums Nr. 27 Direktīvas priekšlikums 15. pants — 1. punkts — 2. un 3. daļa
Atļaujas izdošanu nedrīkst atteikt vienīgi tāpēc, ka fiziska vai juridiska persona ir reģistrēta citā dalībvalstī un akcīzes preču noliktavas turēšanu atļaujas izsniedzējas dalībvalstī plāno veikt ar pārstāvja vai filiāles starpniecību .	Šādu atļauju piešķir, ievērojot šo iestāžu paredzētos nosacījumus, lai nepieļautu iespējamo izvairīšanos no nodokļu nomaksas vai apstākļu ļaunprātīgu izmantošanu . Atļaujas izdošanu tomēr nedrīkst atteikt vienīgi tāpēc, ka fiziska vai juridiska persona ir reģistrēta citā dalībvalstī.
Atļauja aptver 14. panta 3. punktā minētās darbības.
Grozījums Nr. 28 Direktīvas priekšlikums 16. pants — 1. punkts — ievaddaļa
1. Piemērojot atlikto nodokļa maksāšanu, akcīzes preces Kopienas teritorijā drīkst pārvietot:	1. Piemērojot atlikto nodokļa maksāšanu, akcīzes preces drīkst pārvietot starp diviem punktiem Kopienas teritorijā, arī šķērsojot trešo valsti vai trešās valsts reģionu :
Grozījums Nr. 29 Direktīvas priekšlikums 16. pants — 1. punkts — a) apakšpunkts — ii) apakšpunkts
ii) galamērķa dalībvalsts kompetento iestāžu apstiprinātai fiziskai vai juridiskai personai saskaņā ar minēto iestāžu paredzētiem nosacījumiem, lai minētā persona saņemtu akcīzes preces, kas no citas dalībvalsts nosūtītas, piemērojot atlikto nodokļa maksāšanu (turpmāk tekstā — “reģistrēts preču saņēmējs”);	ii) uz reģistrēta preču saņēmēja telpām ;
Grozījums Nr. 30 Direktīvas priekšlikums 16. pants — 1. punkts — b) apakšpunkts
b) no ievešanas vietas uz jebkuru no a) apakšpunktā minētajiem galamērķiem, ja fiziska vai juridiska persona, ko šim nolūkam apstiprinājušas ievešanas dalībvalsts kompetentās iestādes , nosūta šīs preces saskaņā ar minēto iestāžu paredzētiem nosacījumiem (turpmāk tekstā — “reģistrēts preču nosūtītājs” ) .	b) no ievešanas vietas uz jebkuru no a) apakšpunktā minētajiem galamērķiem vai preču saņēmējiem , ja šīs preces nosūta reģistrēts preču sūtītājs.
Grozījums Nr. 31 Direktīvas priekšlikums 17. pants — 1. punkts — ievaddaļa
1. Nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar to paredzētajiem nosacījumiem pieprasa, lai risks, kas saistīts ar preču pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, būtu segts ar nodrošinājumu, ko var iesniegt viena vai vairākas šādas personas:	1. Nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar to paredzētajiem nosacījumiem pieprasa, lai risks, kas saistīts ar preču pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, būtu segts ar nodrošinājumu, ko var iesniegt viena vai vairākas šādas personas vai kāds cits šo personu vārdā :
Grozījums Nr. 32 Direktīvas priekšlikums 17. pants — 2. punkts — 1. daļa
2. Nodrošinājums ir derīgs visā Kopienā.	2. Nodrošinājums ir derīgs visā Kopienā, un to var sniegt :
	a) uzņēmums, kam atļauts veikt kredītiestādes funkcijas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvu 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (2), vai
	b) uzņēmums, kam atļauts veikt apdrošināšanas uzņēmējdarbību saskaņā ar Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvu 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana (3).
Grozījums Nr. 33 Direktīvas priekšlikums 17.a pants (jauns)
	17.a pants 1.     Pēc 17. panta 1. punktā minētās personas lūguma nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes, ievērojot šo iestāžu paredzētos nosacījumus, var atļaut iesniegt vispārēju nodrošinājumu, kas atbilst samazinātai akcīzes nodokļa summai, vai to neiesniegt vispār, ja finansiālo atbildību par sūtījumu vienlaikus uzņemas persona, kura atbildīga par preču pārvadāšanu. 2.     Šā panta 1. punktā minēto atļauju piešķir tikai personām: a) kas veic uzņēmējdarbību Kopienas muitas teritorijā; b) kam ir pietiekami laba reputācija, sniedzot nodrošinājumu saistībā ar akcīzes preču pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā; kā arī c) kas regulāri sniedz nodrošinājumu saistībā ar akcīzes preču pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā vai kam ir laba reputācija muitas iestādēs, jo tās apzinīgi pilda saistības, ko paredz šīs procedūras. 3.     Pasākumus, kas reglamentē atļaujas piešķiršanas procedūru, piemērojot 1. un 2. punktu, nosaka saskaņā ar 40. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.
Grozījums Nr. 34 Direktīvas priekšlikums 18. pants — 2. punkts — 2. daļa — ievaddaļa
Reģistrēts preču saņēmējs, kas saņēmis atļauju pirmās daļas nozīmē, ievēro šādas prasības:	Īslaicīgi reģistrēts preču saņēmējs, kas saņēmis atļauju pirmās daļas nozīmē, ievēro šādas prasības:
Grozījums Nr. 35 Direktīvas priekšlikums 19. pants — 1. punkts
1. Akcīzes preču pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā uzskata par uzsāktu, kad preces tiek izvestas no akcīzes preču nosūtīšanas noliktavas vai ievešanas vietas.	1. Akcīzes preču pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā uzskata par uzsāktu, kad preces tiek izvestas no akcīzes preču nosūtīšanas noliktavas vai ievešanas vietas. Laiku, kad preces ir izvestas no akcīzes preču noliktavas vai ievešanas vietas, nosaka pēc papildu informatīvā ziņojuma, ko apstiprinātais noliktavas turētājs vai reģistrētais preču sūtītājs nekavējoties nosūta kompetentajai iestādei .
Grozījums Nr. 36 Direktīvas priekšlikums 19. pants — 2. punkts
2. Akcīzes preču pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā uzskata par pabeigtu , kad preču saņēmējs ir saņēmis preču sūtījumu vai — 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļā minētajā gadījumā — kad preces ir izvestas no Kopienas teritorijas.	2. Akcīzes preču pārvietošana atliktās nodokļa maksāšanas režīmā ir pabeigta:
	— kad preču saņēmējs ir saņēmis preču sūtījumu. Laiku, kad preču saņēmējs ir saņēmis preču sūtījumu, nosaka pēc papildu informatīvā ziņojuma, ko preču saņēmējs tūlīt pēc preču saņemšanas nosūta kompetentajai iestādei ;
	— kad preces ir izvestas no Kopienas teritorijas 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļā minētajā gadījumā vai tām piemērota muitas maksājumu atlikšanas procedūra vai režīms .
Grozījums Nr. 37 Direktīvas priekšlikums 19.a pants (jauns)
	19.a pants
	Noteikumi, kas piemērojami akcīzes preču pārvietošanai atliktās nodokļa maksāšanas režīmā, ievērojot nosūtītājas dalībvalsts kompetento iestāžu paredzētos nosacījumus, pieļauj iespēju iesniegt vispārēju nodrošinājumu, kas atbilst samazinātai akcīzes nodokļa summai, vai to neiesniegt vispār, ja finansiālo atbildību par sūtījumu vienlaikus uzņemas persona, kura atbildīga par preču pārvadāšanu.
Grozījums Nr. 38 Direktīvas priekšlikums 20. pants — 1. punkts
1. Akcīzes preču pārvietošanu uzskata par veiktu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā tikai tad, ja tiek izmantots elektronisks administratīvais dokuments, kas apstrādāts saskaņā ar 2. un 3. punktu.	1. Akcīzes preču pārvietošanu uzskata par veiktu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā tikai tad, ja tiek izmantots elektronisks administratīvais dokuments, kas apstrādāts saskaņā ar 2. un 3. punktu. Dalībvalstis un Komisija veic vajadzīgos pasākumus, kas ļauj valsts līmenī izveidot publiski pieejamu pamatinfrastruktūru un nodrošināt tās savstarpēju izmantojamību .
Grozījums Nr. 39 Direktīvas priekšlikums 20. pants — 6. punkts
6. Preču nosūtītājs administratīvās atsauces kodu paziņo personai, kas pavada preces.	6. Sūtījumam pievieno informācijas lapu, kas ļauj identificēt preces pārvietošanas laikā.
Kods ir pieejams visā pārvietošanas laikā, ko veic atliktās nodokļa maksāšanas režīmā .
Grozījums Nr. 40 Direktīvas priekšlikums 22. pants
Nosūtītājas dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar minētās dalībvalsts paredzētiem nosacījumiem var atļaut preču nosūtītājam, kas izmanto datorizēto sistēmu, energoproduktu pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā veikt divās vai vairākās daļās, ja akcīzes preču kopējais apjoms nemainās.	Nosūtītājas dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar minētās dalībvalsts paredzētiem nosacījumiem var atļaut preču sūtītājam, kas izmanto datorizēto sistēmu, energoproduktu pārvietošanu atliktās nodokļa maksāšanas režīmā veikt divās vai vairākās daļās, ja:
	a) akcīzes preču kopējais daudzums nemainās, un
	b) preces sadala tādas dalībvalsts teritorijā, kurā minētā procedūra ir atļauta.
Dalībvalstis var arī paredzēt, ka šāda pārvietošana pa daļām to teritorijā nav atļauta.	Dalībvalstis informē Komisiju par to, vai šāda pārvietošana pa daļām to teritorijā ir atļauta un ar kādiem nosacījumiem. Komisija šo informāciju pārsūta pārējām dalībvalstīm .
Grozījums Nr. 41 Direktīvas priekšlikums 23. pants — 1. punkts — 1. daļa
1. Saņemot akcīzes preces kādā no 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta i), ii) vai iv) daļā vai 16. panta 2. punktā minētajiem galamērķiem, preču saņēmējs, izmantojot datorizēto sistēmu, nekavējoties iesniedz galamērķa dalībvalsts kompetentajām iestādēm ziņojumu par saņemšanu, turpmāk tekstā — “saņemšanas ziņojums”.	1. Saņemot akcīzes preces kādā no 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta i), ii) vai iv) daļā vai 16. panta 2. punktā minētajiem galamērķiem, preču saņēmējs, izmantojot datorizēto sistēmu, vēlākais nākamajā darbdienā pēc saņemšanas iesniedz galamērķa dalībvalsts kompetentajām iestādēm ziņojumu par saņemšanu, turpmāk tekstā — “saņemšanas ziņojums”.
Grozījums Nr. 42 Direktīvas priekšlikums 24. pants — 3. punkts
3. Nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes pārsūta izvešanas ziņojumu preču nosūtītājam.	3. Vēlākais nākamajā darbdienā pēc dokumenta saņemšanas, kurā apliecināts, ka akcīzes preces ir izvestas no Kopienas teritorijas, nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes pārsūta izvešanas ziņojumu preču sūtītājam.
Grozījums Nr. 43 Direktīvas priekšlikums 26. pants — 1. punkts — 2. un 3. daļa
Kad sistēmas pieejamība ir atjaunota, preču nosūtītājs nekavējoties iesniedz elektroniskā administratīvā dokumenta projektu. Minētais dokuments aizstāj papīra dokumentu, kas minēts pirmās daļas a) apakšpunktā, tiklīdz tas ir apstrādāts saskaņā ar 20. panta 3. punktu, un tam piemēro procedūru, kas attiecas uz elektronisko administratīvo dokumentu.	Šos sūtījumus turpina pārvietot saskaņā ar īpašo atkāpprocedūru līdz tās pabeigšanai, arī tad, ja elektroniskā sistēma kļūst atkal pieejama pārvietošanas laikā.
Kamēr šāds elektroniskais administratīvais dokuments tiek apstrādāts saskaņā ar 20. panta 3. punktu, uzskata, ka pārvietošana atliktās nodokļa maksāšanas režīmā notiek, pamatojoties uz papīra dokumentu.
Grozījums Nr. 44 Direktīvas priekšlikums 26. pants — 2. punkts — 1. daļa
2. Ja datorizētā sistēma nav pieejama, apstiprināts noliktavas turētājs vai reģistrēts preču nosūtītājs 20. panta 8. punktā vai 22. pantā minēto informāciju var darīt zināmu, izmantojot alternatīvus sakaru līdzekļus. Lai izpildītu šo prasību, viņš nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes informē tad, kad tiek ierosināts mainīt galamērķi vai veikt pārvietošanu pa daļām.	2. Ja datorizētā sistēma nav pieejama, apstiprināts noliktavas turētājs vai reģistrēts preču sūtītājs 20. panta 8. punktā vai 22. pantā minēto informāciju var darīt zināmu, izmantojot alternatīvus sakaru līdzekļus, kurus nosaka dalībvalstis . Lai izpildītu šo prasību, viņš nosūtītājas dalībvalsts kompetentās iestādes informē tad, kad tiek ierosināts mainīt galamērķi vai veikt pārvietošanu pa daļām.
Grozījums Nr. 45 Direktīvas priekšlikums 28. pants
Dalībvalstis var ieviest vienkāršotas procedūras attiecībā uz pārvietošanu, ko veic atliktās nodokļa maksāšanas režīmā un kas pilnībā notiek to teritorijā.	Dalībvalstis var ieviest vienkāršotas procedūras attiecībā uz pārvietošanu, ko veic atliktās nodokļa maksāšanas režīmā un ko pilnībā veic to teritorijā, cita starpā paredzēt iespēju atteikties no prasības elektroniski pārraudzīt tādu pārvietošanu .
Grozījums Nr. 46 Direktīvas priekšlikums 29. pants — 3.a punkts (jauns)
	3.a) preču pārvietošana saskaņā ar 11. panta 1. punkta ea) apakšpunktu.
Grozījums Nr. 47 Direktīvas priekšlikums 30. pants — 1. punkts — 2. daļa
Attiecībā uz akcīzes precēm, kas nav tabakas izstrādājumi, kurus iegādājušās privātpersonas, pirmo daļu piemēro arī tad, ja minētās preces tiek pārvestas šo personu vārdā.	svītrots
Grozījums Nr. 48 Direktīvas priekšlikums 30. pants — 2.a punkts (jauns)
	2. a Piemērojot 2. punkta e) apakšpunktu, dalībvalstis var noteikt aptuvenu daudzumu, kas kalpo tikai kā atsauces kritērijs. Šis ieteicamais daudzums nedrīkst būt mazāks par norādīto.
	a) Tabakas izstrādājumiem:
	— 400 cigaretes,
	— 200 cigarilli (cigāri, kas sver ne vairāk kā 3 gramus),
	— 100 cigāri,
	— 0,5 kg smēķējamās tabakas.
	b) Alkoholiskajiem dzērieniem:
	— 5 l stipro alkoholisko dzērienu,
	— 10 l vidēji stipro dzērienu,
	— 45 l vīna (tai skaitā ne vairāk kā 30 l dzirkstošā vīna),
	— 55 l alus.
Grozījums Nr. 49 Direktīvas priekšlikums 30. pants — 2.b punkts (jauns)
	2.b Dalībvalstis var arī noteikt, ka akcīzes nodoklis ir uzliekams, patēriņa dalībvalstī iegādājoties minerāleļļu, kas jau izlaista brīvam apgrozījumam citā dalībvalstī, ja šo preci neierastā veidā pārvieto privātpersonas vai privātpersonu uzdevumā. Par neierastu pārvietošanu var uzskatīt arī tādu degvielas pārvadāšanu, ja to neveic transportlīdzekļu degvielas tvertnē vai piemērotā rezerves degvielas tvertnē, kā arī tādu šķidrā kurināmā pārvadāšanu, ja to neveic autocisternās, ko izmanto profesionālu uzņēmēju uzdevumā.
Grozījums Nr. 50 Direktīvas priekšlikums 34. pants — 4. punkts — a) apakšpunkts
a) reģistrē identitāti nosūtītājas dalībvalsts nodokļu iestādē;	a) reģistrējas akcīzes preču nosūtītājas dalībvalsts nodokļu iestādē  un no minētās nodokļu iestādes saņem reģistrācijas dokumentu ;
Grozījums Nr. 51 un Nr. 52 Direktīvas priekšlikums 37. pants
1. Neskarot 7. panta 1. punktu, dalībvalstis var pieprasīt, lai tad, kad preces tiek izlaistas brīvam apgrozījumam šo dalībvalstu teritorijā vai — 31. panta 1. punkta pirmajā daļā un 34. panta 1. punktā paredzētajos gadījumos — kad preces tiek ievestas šo dalībvalstu teritorijā, uz akcīzes precēm būtu akcīzes nodokļa marka vai valsts identifikācijas zīmes, ko izmanto fiskālos nolūkos.	1. Neskarot 7. panta 1. punktu, dalībvalstis var pieprasīt, lai tad, kad preces tiek izlaistas brīvam apgrozījumam šo dalībvalstu teritorijā vai — 31. panta 1. punkta pirmajā daļā un 34. panta 1. punktā paredzētajos gadījumos — kad preces tiek ievestas šo dalībvalstu teritorijā, uz akcīzes precēm būtu akcīzes nodokļa marka, valsts identifikācijas zīmes vai jebkāds cits klasifikācijas vai apliecinošs marķējums , ko izmanto fiskālos nolūkos.
2. Visas dalībvalstis, kuras pieprasa izmantot akcīzes nodokļa markas vai valsts identifikācijas zīmes saskaņā ar 1. punktu, minētās markas vai zīmes dara pieejamas apstiprinātiem noliktavu īpašniekiem no citām dalībvalstīm.	2. Visas dalībvalstis, kuras pieprasa izmantot akcīzes nodokļa markas, valsts identifikācijas zīmes vai jebkādu citu klasifikācijas vai apliecinošu marķējumu saskaņā ar 1. punktu, minētās markas, zīmes vai marķējumu dara pieejamu apstiprinātiem noliktavu īpašniekiem no citām dalībvalstīm.
3. Neskarot noteikumus, ko dalībvalstis var noteikt, lai nodrošinātu šā panta pareizu īstenošanu un novērstu krāpšanu, nodokļa nemaksāšanu vai stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstis nodrošina to, ka šīs markas vai zīmes nerada šķēršļus akcīzes preču brīvai apritei.	3. Neskarot noteikumus, ko dalībvalstis var noteikt, lai nodrošinātu šā panta pareizu piemērošanu un novērstu krāpšanos, nodokļa nemaksāšanu vai stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstis nodrošina to, ka šīs markas vai zīmes nerada šķēršļus akcīzes preču brīvai apritei.
Ja akcīzes precēm ir piestiprinātas šādas markas vai zīmes, tā dalībvalsts, kura tās izsniegusi, atmaksā, atlaiž vai atbrīvo visas summas, kas samaksātas vai garantētas par šādu marku vai zīmju saņemšanu, ja akcīzes nodokļa uzlikšanas iespēja ir radusies un nodoklis ir iekasēts citā dalībvalstī.	Ja akcīzes precēm ir piestiprinātas šādas markas vai zīmes, tā dalībvalsts, kura tās izsniegusi, atmaksā, atlaiž vai atbrīvo visas summas, kas samaksātas vai garantētas par šādu marku vai zīmju saņemšanu, ja akcīzes nodokļa uzlikšanas iespēja ir radusies un nodoklis ir iekasēts citā dalībvalstī.
	Dalībvalsts, kas ir izsniegusi akcīzes markas vai zīmes, var tomēr pieprasīt minēto marku vai zīmju noņemšanas vai iznīcināšanas pierādījumus, pirms tā atmaksā, atlaiž vai atbrīvo iemaksāto vai garantēto summu.
4. Nodokļa markas vai identifikācijas zīmes 1. punkta nozīmē ir derīgas tajā dalībvalstī, kura tās izsniegusi. Tomēr dalībvalstis var vienoties par šo marku vai zīmju savstarpēju atzīšanu.	4. Nodokļa markas, valsts identifikācijas zīmes, kā arī jebkāds cits klasifikācijas vai apliecinošs marķējums 1. punkta nozīmē ir derīgs tajā dalībvalstī, kura to izsniegusi. Tomēr dalībvalstis var vienoties par šo marku vai zīmju savstarpēju atzīšanu.
Grozījums Nr. 53 Direktīvas priekšlikums 39. pants
Kamēr Padome nav pieņēmusi Kopienas noteikumus par kuģu un gaisakuģu krājumiem, dalībvalstis var turpināt piemērot savus noteikumus šajā jomā.	Kamēr Padome nav pieņēmusi Kopienas noteikumus par kuģu un gaisakuģu krājumiem, dalībvalstis var turpināt piemērot savus noteikumus šajā jomā. Par šiem valsts noteikumiem katrai valstij jāziņo pārējām dalībvalstīm, lai tos varētu izmantot attiecīgo valstu uzņēmēji .

---

(1)   OV L 145, 4.6.2008., 1. lpp.

(2)   OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp.

(3)   OV L 228, 11.8.1992., 1. lpp.

---