21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/1

Ziņotājs:

Oliver RÖPKE

1.1.

Vienotais tirgus ir liels sasniegums, un tas ir Eiropas integrācijas procesa pamats. Vienotajam tirgum vajadzētu būt Eiropas labklājības stūrakmenim. Euro un Šengenas nolīguma ieviešanai bija būtiska nozīme vienotā tirgus izveidē. Tomēr gan euro, gan Šengenas līgums aizvien vairāk ir pakļauts spiedienam – daļēji arī valstu tuvredzīgo interešu dēļ –, un pietiekami daudz iedzīvotāju arvien vairāk apšauba to lietderību, arī tādēļ, ka Eiropas iedzīvotāji ir patiesi nobažījušies.

1.2.

EESK vienmēr ir iestājusies par preču, pakalpojumu, kapitāla un maksājumu brīvas aprites un personu brīvas pārvietošanās stiprināšanu, kā arī par nepieciešamo līdzsvaru starp ekonomikas, sociālo un vides politiku. Ir jānodrošina nepārtraukta virzība uz sociālo un ekonomisko konverģenci starp dalībvalstīm.

1.3.

Lai turpinātu attīstīt vienoto tirgu, ir jālikvidē nevajadzīgi šķēršļi, tā nodrošinot izaugsmi, nodarbinātību, ilgtermiņa labklājību un lielā mērā konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku. Tas jo īpaši attiecas uz tādiem šķēršļiem tirgū kā nepietiekama kvalifikācijas un diplomu atzīšana, vietējie tehniskie ierobežojumi, regulatīvie šķēršļi, ko rada valstu atšķirīgās tiesību normas, vai e-pārvaldes risinājumu nepietiekama koordinācija ES līmenī.

1.4.

EESK pauž bažas par to, ka kopš finanšu krīzes ES vienotais tirgus nav piedzīvojis gandrīz nekādu izaugsmi. Eurozonā laikposmā no 2008. gada līdz 2015. gadam ekonomikas attīstības temps ir pat samazinājies par 1,6 %. Turklāt citas pasaules daļas, piemēram, ASV, Austrālija un Japāna, ir krietni apsteigušas Eiropas Savienību iekšzemes pieprasījuma un izaugsmes ziņā. Tādēļ jādara viss iespējamais, lai Eiropa vairāk pietuvinātos stratēģijas “Eiropa 2020” politisko mērķu sasniegšanai.

1.5.

EESK vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt uzņēmumu un darba ņēmēju pārrobežu mobilitāti. Vajadzētu ņemt vērā, ka pietiekami daudz iedzīvotāju arvien mazāk atbalsta vienotā tirgus principus. Viens no iemesliem ir pieaugošais negodīgas un nelikumīgas prakses turpināšanās risks pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā. Augsts ļaunprātīgas izmantošanas risks ievērojami grauj darba ņēmēju un godīgu uzņēmumu uzticību vienotajam tirgum.

1.6.

Šīs tendences ir aktīvi jāvājina; ir svarīgi nodrošināt godīgu konkurenci arī uzņēmumu interesēs. Lai vienotais tirgus darbotos, jānodrošina pārrobežu pasākumu atbilstība Eiropas un valstu tiesību normām. Minētā iemesla dēļ EESK locekļu vairākums atbalsta visus centienus, kuru mērķis ir panākt, ka tiek īstenota Jean-Claude Juncker prasība, proti, Eiropas Savienībā par vienādu darbu, kas veikts vienā un tajā pašā vietā, tiktu nodrošināta vienāda samaksa.

1.7.

Lai arī vienotajam tirgum ir stingrs sociālais pamats, ko veido LESD un ES sekundārie tiesību akti, būtu jānodrošina labāks līdzsvars starp tirgus ekonomikas brīvību un primārajos tiesību aktos noteiktajām sociālajām pamattiesībām. Šāda pieeja ļautu mazināt to daudzo cilvēku neapmierinātību, kuri uzskata, ka vienotajā tirgū arvien vairāk netiek ievērotas viņu sociālās intereses un prasības.

1.8.

EESK principā atbalsta ES tiesību aktu efektivitātes pārbaudīšanu. Šai iniciatīvai varētu būt liela nozīme, lai mazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu, kas atšķirīgu valstu vai reģionālo noteikumu dēļ tiek piemērots vienai un tai pašai darbības jomai. Tāpēc MVU interesēs būtu jāpārbauda saskaņoto tiesību aktu nepieciešamība. Taču EESK atkārtoti uzsver savu viedokli, ka augsti patērētāju aizsardzības standarti nav uzskatāmi par nevajadzīgu slogu.

1.9.

EESK uzsver: ņemot vērā digitālā vienotā tirgus milzīgo izaugsmes potenciālu, tas būtu jānosaka par vienu no politiskajām prioritātēm. Juridiskās neskaidrības, kas pastāv attiecībā uz nodarbinātību, ekonomiku un patērētājiem, ir steidzami jāizvērtē un jānovērš. Lai novērstu regulējuma nepilnības, Komisijai būtu jāīsteno skaidri reglamentējošie noteikumi par jauniem ekonomikas veidiem un jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, tostarp dažādajiem sadarbīgās ekonomikas veidiem, vienotajā tirgū. Šajā sakarā pilnībā jāievēro piemērojamie tiesību akti un it īpaši jāaizsargā patērētāju un darba ņēmēju tiesības, kā arī godīga konkurence.

1.10.

Kapitāla tirgu savienības izveidei ir jāpaliek arī prioritātei, jo ar to saistītā pašu kapitāla piešķiršanas efektivitātes uzlabošanās var pozitīvi ietekmēt gan ekonomiku, gan nodarbinātību un patērētājus. Tādiem neseniem notikumiem kā Brexit nevajadzētu lieki aizkavēt vai apgrūtināt šo projektu īstenošanu.

1.11.

EESK atgādina, ka nodokļu politikas regulējuma nepilnības rada negodīgu konkurenci vienotajā tirgū. Tādēļ EESK atbalsta kopējas konsolidētas uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes izstrādi, pārskatu sniegšanu par katru valsti, kā arī pašreizējos centienus nepieļaut nodokļu apiešanu un nodokļu oāzes. Minimālās uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes ieviešana varētu būt šo iniciatīvu lietderīgs papildinājums un izbeigtu sacenšanos par zemāko nodokļa likmi.

1.12.

Sabiedriskajiem jeb vispārējas nozīmes pakalpojumiem ir liela nozīme sociālajā tirgus ekonomikā, un tie ir ļoti svarīgi visiem iedzīvotājiem. Vispārējas nozīmes pakalpojumi kā viena no ES kopīgajām vērtībām ir būtiski sociālās un teritoriālās kohēzijas sekmēšanai.

1.13.

“Principos un nosacījumos”, ko ES var noteikt attiecībā uz šiem pakalpojumiem, būtu jāņem vērā iepriekšminētais uzdevums, proti, veicināt sociālo un teritoriālo kohēziju. Saistībā ar Pakalpojumu direktīvas plānoto reformu EESK norāda uz ES Līgumu 26. protokolu par sabiedriskajiem pakalpojumiem, saskaņā ar kuru dalībvalstu valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm ir liela rīcības brīvība vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā.

1.14.

Attiecībā uz publisko iepirkumu ir vajadzīgi dažādi pasākumi, lai apkarotu negodīgu praksi, kuras dēļ konkursa dalībnieki ir spiesti iesniegt piedāvājumus, kas neatbilst taisnīguma principam, un dažreiz neievērot attiecīgās valsts tiesību aktos spēkā esošās un praksē pieņemtās minimālās prasības attiecībā uz algu, turklāt šāda prakse daudzos gadījumos rada ievērojamu izmaksu pārsniegumu. Īpaši būtu jānodrošina pārredzamība attiecībā uz labākā piedāvājuma cenu un sniegto pakalpojumu, un vēlāko iespējamo izmaksu pārsniegšanu. Mērķis ir ieviest principu, kas paredz labākā, nevis lētākā piedāvājuma pieņemšanu.

2.1.

Īstenojot Eiropas integrāciju, ir jātiecas sasniegt nepieciešamo līdzsvaru starp ekonomikas, sociālo un vides politiku. Preču, pakalpojumu, kapitāla un maksājumu brīva aprite, kā arī personu pārvietošanās brīvība ir jāpapildina ar to sociālo pamattiesību ievērošanu, kas ar Pamattiesību hartas starpniecību ir iestrādātas ES līgumos. Pamata sociālās tiesības ir praktiski jāīsteno iekšējā tirgū. Vienlaikus vienotajā tirgū ir jālikvidē joprojām pastāvoši nevajadzīgie šķēršļi, lai nodrošinātu ilgtermiņa labklājību un konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku.

2.2.

EESK ir vairākkārt norādījusi – pavisam nesen arī atzinumā par vienotā tirgus pilnīgošanu (1) –, ka vienotais tirgus ir Eiropas integrācijas centrāls elements, kas var dot tiešu un jūtamu labumu un radīt Eiropas valstu ekonomikas ilgtspējīgu izaugsmi.

2.3.

Vienotais tirgus ir būtisks sasniegums, un tam vajadzētu kalpot par Eiropas labklājības stūrakmeni. Izšķiroši pavērsiena punkti ceļā uz kopīga vienotā tirgus izveidi bija euro ieviešana eurozonā, kā arī Šengenas nolīgums. Tomēr pašlaik vērojama visai negatīva attieksme pret šiem sasniegumiem, un tas parāda, cik atšķirīgas ir ES dalībvalstu intereses. Zināmā mērā lēmumus joprojām pieņem un pārraudzību īsteno valstu līmenī.

2.4.

EESK norāda, ka tirgū joprojām pastāv būtiski šķēršļi, proti, neatbilstīga kvalifikāciju un diplomu atzīšana, mācību programmu nevienādība, tehniski vietējie ierobežojumi, regulējuma šķēršļi, ko galvenokārt rada vienotā tirgus sadrumstalotība valstu atšķirīgā tiesiskā regulējuma dēļ, un administratīvais slogs, piemēram, atbilstības valsts nodokļu sistēmai un muitas noteikumiem nodrošināšana, kā arī e-pārvaldības iespēju un tās risinājumu koordinācijas trūkums Eiropas līmenī.

2.5.

Komisijas mērķis ir ieviest pilnīgu saskaņošanu dažās jomā, taču tā rezultātā dažās dalībvalstīs varētu samazināties pašreizējais aizsardzības līmenis. EESK uzsver, ka tā vairākos atzinumos ir iebildusi pret šādiem pasākumiem. Pilnīga saskaņošana, ciktāl to vēlas Komisija, jāpanāk, saglabājot jau ieviesto aizsardzības līmeni.

2.6.

Dalībvalstu iedzīvotāji aizvien biežāk uzskata, ka Eiropa dara ļoti maz, lai aizsargātu sociālos standartus un ienākumus vai arī nodrošinātu taisnīgus nodokļus un taisnīgus sociālos maksājumus. Vienotajam tirgum ir stabila sociālā dimensija, kuras pamatā ir LESD un sekundārie ES tiesību akti, tomēr būtu jāapsver iespēja nodrošināt labāku līdzsvaru starp ekonomikas tirgus brīvībām un sociālajām pamattiesībām.

2.7.

Eiropas sociālo tiesību pīlārā paredzētajos pasākumos būtu jāatspoguļo ES dibināšanas principi un jāpamatojas uz pārliecību, ka ekonomikas attīstībai būtu jāsekmē lielāks sociālais progress un kohēzija un ka sociālā politika, kas nodrošina atbilstošus drošības tīklus saskaņā ar Eiropas vērtībām, būtu uzskatāma arī par produktīvu faktoru.

2.8.

Lai gan ES kohēzijas politikā ir daudz sasniegumu, reāla ekonomikas un sociālā konverģence starp dalībvalstīm vēl nebūt nav panākta un pastāv būtiskas atšķirības atalgojuma un sociālo standartu ziņā. Pašreizējais zemais algu līmenis dažās dalībvalstīs ir saistīts ar plašā Eiropas iekšējā tirgus vēsturisko attīstību un dabisko daudzveidību un atspoguļo gan vietējo ražošanas līmeni, gan daudzus citus faktorus, tai skaitā ieguldītāju intereses. Tomēr vairāk uzmanības būtu jāpievērš sociālajam dempingam, kas būtu jānosaka par negodīgu un nelikumīgu praksi, proti, noteikumu neievērošanu darba samaksas vai sociālās un veselības apdrošināšanas pabalstu izmaksas jomā, tādējādi iegūstot negodīgas priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem (2).

2.9.

Kopš finanšu krīzes sākuma, proti, laikposmā no 2008. gada līdz 2015. gadam, ES vienotais tirgus ir pieaudzis tikai par 0,4 % – faktiski gandrīz nemaz. Eurozonā vērojams pat vienotā tirgus samazinājums par 1,6 %. Iekšzemes pieprasījuma ziņā lielākā daļa pārējo ekonomikas reģionu ir ievērojami pārspējuši Eiropas Savienību (piemēram, ASV +8,8 %, Austrālijā +17,9 %, Japānā +3,8 %) (3). Pasākumi, kas paredzēti pieprasījuma atdzīvināšanai vienotajā tirgū, piemēram, Eiropas Investīciju plāns ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, vēl nav devuši vajadzīgos rezultātus.

2.10.

EESK pauž bažas, ka stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītie nodarbinātības un sociālie mērķi, kuru pamatā ir gudra, ilgtspējīga un integrējoša izaugsme, netiks sasniegti (4). Ekonomikas attīstības lejupslīde, lēna lietderīgu strukturālo reformu īstenošana un pieprasījuma trūkums vienotajā tirgū līdz šim ir radījis pretēju ietekmi: 2008. gadā nodarbinātības līmenis bija 70,3 %, savukārt 2014. gadā tas bija samazinājies līdz 69,2 %. Tomēr līdz 2020. gadam būtu jāsasniedz 75 % līmenis. Tā vietā, lai līdz 2020. gadam par 20 miljoniem samazinātu nabadzības un sociālās atstumtības skarto personu skaitu, 2014. gadā tas bija pieaudzis par 4,9 miljoniem. Turklāt līdz 2015. gada nogalei Eiropas Savienībā bez darba bija palikuši par vēl sešiem miljoniem vairāk iedzīvotāju nekā pirms krīzes.

2.11.

Vēl viens nozīmīgs stratēģijas “Eiropa 2020” aspekts ir izglītība. EESK atzinīgi vērtē to, ka izglītību un apmācību priekšlaikus pametušo iedzīvotāju īpatsvars bija sarucis no 14,2 % 2008. gadā līdz 11 %. Tāpat laikposmā no 2008. gada līdz 2015. gadam no 31,3 % līdz 38,7 % pieauga to personu īpatsvars, kuriem ir terciārā izglītība. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas izstrādāto prasmju stratēģiju un norāda, ka augsts kvalifikācijas līmenis ir obligāts priekšnoteikums uzņēmumu piesaistīšanai un jaunu darbvietu radīšanai.

2.12.

Apvienotās Karalistes lēmums izstāties no Eiropas Savienības ir liels izaicinājums Eiropas vienotajam tirgum. Gaidāmajās sarunās EESK iesaka balstīties uz visu vienotā tirgus pamatprincipu un pamatvērtību respektēšanu.

3.1.1.

Darbaspēka mobilitāte var būt svarīga gan uzņēmumiem, lai tiem būtu pieejams prasmīgs darbaspēks, gan pašnodarbinātajiem un darba ņēmējiem, kuriem tādējādi ir iespējas iegūt labu darbu, jaunas prasmes un izmantot labus darba apstākļus. Tomēr šķēršļi joprojām pastāv.

3.1.2.

Pētījumā par šķēršļiem un izmaksām (5) norādīts, ka īpaši liela ietekme uz darbaspēka mobilitāti būs savstarpēji izmantojamiem e-pārvaldības pakalpojumiem, kas samazinās izmaksas administratīvo pakalpojumu jomā un radīs ieguvumus gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Lai nodrošinātu uzņēmumu un darba ņēmēju pārrobežu darbību, ir būtiski uzlabot profesionālo kvalifikāciju atzīšanu.

3.1.3.

Atzinumā “Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana” (6) EESK uzsver, ka fiktīva pašnodarbinātība varētu izraisīt sociālā nodrošinājuma iemaksu neveikšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, darba ņēmēju tiesību pārkāpšanu un nedeklarētu nodarbinātību, tādēļ tā būtu jālikvidē. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē jau izveidoto Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanai, un tas ir solis pareizajā virzienā (7).

3.1.4.

Šīs platformas mērķis ir novērst nedeklarētu darbu un atturēt no tā, uzlabojot sadarbību starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm, piemēram, darba inspekcijām, nodokļu un sociālās nodrošināšanas iestādēm. Šīs sadarbības ietvaros tiek veikta paraugprakses apmaiņa preventīvo un atturēšanas pasākumu jomā, apzināti kopēji principi darba devēju pārbaudei, veicināta personāla apmaiņa un kopīga apmācība, kā arī sekmēta kopīgu kontroles pasākumu īstenošana.

3.1.5.

Mūsdienās daudzus darba ņēmējus pieņem darbā kā “pašnodarbinātus pakalpojumu sniedzējus”, nevis darbinieku statusā, kā tas bija agrāk. Šiem cilvēkiem nav darba līguma, jo atbilstoši savam pašnodarbinātā statusam viņi strādā savā labā. Šādās darba attiecībās lielākajā daļā gadījumu nav jāievēro valsts darba tiesību akti. Jāizmanto skaidri un saistoši kritēriji, lai izvērtētu, vai persona faktiski ir uzskatāma par darbinieku vai patiesi pašnodarbinātu personu. Tāpēc EESK ir paudusi kritiku par Komisijas priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, norādot, ka tā “redakcija nav pietiekami labi izstrādāta” (8). Tādējādi tiek izdarīts spiediens uz mikrouzņēmumiem, MVU un īpaši tiem, kuri ir īsti pašnodarbinātie.

3.2.1.

1996. gada direktīvā ir noteikti ES reglamentējošie noteikumi, ar ko panāk pareizu un taisnīgu līdzsvaru starp mērķiem veicināt un atvieglot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, nodrošināt darbā norīkoto darba ņēmēju aizsardzību un garantēt vienlīdzīgus noteikumus ārvalstu un vietējiem uzņēmumiem.

3.2.2.

2014. gada Izpildes direktīvā (9) ir minēti jauni un spēcīgāki instrumenti cīņai pret apiešanu, krāpšanos un ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī sodīšanai par to, un ar šo direktīvu papildina Direktīvu 96/71/EK un sekmē efektīvāku kompleksu regulējumu darba ņēmēju norīkošanai darbā.

3.2.3.

EESK ir nesen pieņēmusi atsevišķu atzinumu par Komisijas priekšlikumu direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā rezultatīvai pārskatīšanai un ir komentējusi galvenās izmaiņas un ierosinājumus (10), pamatojoties uz priekšsēdētāja Juncker politiskajām pamatnostādnēm, ko viņš prasījis īstenot nākamajam Komisijas sastāvam – Eiropas Savienībā par vienādu darbu, kas veikts vienā un tajā pašā vietā, būtu jāsaņem vienāda samaksa (11).

3.2.4.

Atzinumā “Taisnīgāka darba ņēmēju mobilitāte Eiropas Savienībā” (12) EESK mudināja Komisiju vērsties pret negodīgu praksi, kas izraisa sociālo dempingu. Šī problēma kļūst aizvien aktuālāka, jo praktiski piemēri dalībvalstīs liecina, ka pārrobežu kontekstā algu un sociālā dempinga risks strauji pieaug. Sociālās apdrošināšanas iestādes BUAK  (13) veiktās pārbaudes Austrijā liecina, ka no 7 238 Austrijas uzņēmumiem, kurus pārbaudīja 2015. gadā, par 38 uzņēmumiem radās aizdomas, ka saskaņā ar likumu par algu un sociālā dempinga novēršanu to darbiniekiem nemaksāja pietiekami lielu algu. Tas nozīmē, ka aizdomas par nepietiekamu samaksu darbiniekiem radās attiecībā uz 0,53 % uzņēmumu. Tajā pašā laikposmā tika pārbaudīts arī 1 481 uzņēmums, kas darbojas Austrijā, bet kura mītne citās ES valstīs. No minētajiem uzņēmumiem 398 gadījumos radās aizdomas par nepietiekamu darba samaksu darbiniekiem, t. i., par algu dempingu. Tie ir 26,87 %.

3.2.5.

Ārvalstu uzņēmumos, kuri darbojas pārrobežu mērogā un norīko darba ņēmējus, algu dempinga iespējamība ir 50 reižu lielāka nekā vietējo piegādātāju uzņēmumos. Šāda tendence liek aizdomāties par vienotā tirgus (ne)funkcionēšanu. Augsts ļaunprātīgas izmantošanas risks ievērojami grauj Eiropas darba ņēmēju uzticību iekšējam tirgum.

3.2.6.

Vēl viena problēma ir darba ņēmēju fiktīva norīkošana darbā. Ar fiktīvi darbā norīkotiem darba ņēmējiem saistītie gadījumi, t. i., situācijas ļaunprātīga izmantošana ar viltotām A1 norīkojuma apliecībām, liecina par problēmām, ko rada oficiāli vai valsts iestāžu izsniegti apliecinājumi, sertifikāti vai līdzīgi dokumenti. Tādējādi mikrouzņēmumiem, MVU un kvalificētiem darbiniekiem kļūst arvien grūtāk turēties pretī konkurentiem, kuri rīkojas negodīgi. Tāpēc ir jāizskauž darba ņēmēju fiktīva norīkošana darbā.

3.2.7.

Komisija nesen ierosināja grozīt Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu. EESK pieņems atsevišķu atzinumu saskaņā ar Eiropas Komisijas pieprasījumu, sagaidot, ka tiks izveidota modernizēta sociālās nodrošināšanas koordinācijas sistēma, kas atbilst sociālajai un ekonomiskajai realitātei dalībvalstīs un kurā ir ievēroti ES tiesību principi, it īpaši attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju.

3.2.8.

EESK pieņem zināšanai priekšlikumu par pakalpojumu pasi (vai pakalpojumu identifikācijas karti), ar ko vajadzētu likvidēt nepieciešamību vairākkārt pieprasīt informāciju un dokumentus, kas jau ir iesniegti mītnes dalībvalstī, un to varētu izdarīt, izveidojot vienotu elektronisku repozitoriju dokumentu uzglabāšanai. EESK iebilst pret jebkādu galamērķa valsts principa vājināšanu. Tā izstrādās atsevišķu atzinumu par šo tematu.

3.3.1.

Būtībā pasākumi ES tiesību aktu efektivitātes pārbaudei būtu vērtējami atzinīgi. Iestāžu nolīgums, ko noslēgusi Komisija, Padome un Eiropas Parlaments, var nodrošināt lietderīgu satvaru, kas ļauj vieglāk sasniegt mērķi, proti, nodrošināt vienkāršākus un efektīvākus ES tiesību aktus. Tomēr sadarbojoties ir jānodrošina, lai ES tiesiskie standarti, kas piedāvā sociālus vai ekonomiskus ieguvumus, tiktu aizsargāti, nevis apšaubīti.

3.3.2.

Šis jautājums vienlīdz ietekmē gan MVU, gan patērētājus un darba ņēmējus. Saskaņā ar principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” ir īpaši svarīgi novērst nevajadzīgu slogu MVU. Nolūkā nodrošināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību ir jāīsteno patērētāju aizsardzības politika, kuras pamatā būtu augsta līmeņa aizsardzība atbilstoši LESD 169. pantam.

3.3.3.

REFIT loma varētu būt nozīmīga arī tādu regulatīvo izmaksu mazināšanā, kas rodas, kad uz vienu jomu attiecas dažādi reģionālie noteikumi. Saskaņojot tiesību aktus, varētu ievērojami samazināt izmaksas un veicināt izaugsmi ES reģionos, jo šie šķēršļi tiktu likvidēti. Tādēļ būtu jāizpēta, vai to ir iespējams īstenot.

3.3.4.

Daudzi tiesību akti, kuri birokrātijas mazināšanas nolūkos ir pārskatāmi saskaņā ar REFIT programmu, attiecas uz tiesību normām, kas aizsargā darba ņēmēju un patērētāju standartus, un tāpēc tie sniedz ievērojamu sociālpolitisku un ekonomisku ieguvumu. EESK atkārtoti uzsver savu viedokli, ka augsti patērētāju aizsardzības standarti nav uzskatāmi par nevajadzīgu slogu.

3.3.5.

EESK norāda uz 2014. gada 14. decembra atzinumu (14) un atkārtoti izklāsta savu nostāju, ka lietpratīgs regulējums neatceļ pienākumu ievērot noteikumus par sabiedrības, patērētāju un darba ņēmēju aizsardzību un neatceļ arī standartus dzimumu līdztiesības jomā vai vides aizsardzības normas. Turklāt princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” nedrīkst atbrīvot mikrouzņēmumus un MVU no tiesību aktu piemērošanas, taču tiesību aktos ir jāņem vērā to intereses un vajadzības.

3.3.6.

Nekādi nav saprotama Komisijas atteikšanās turpināt darbu pie plānotās likumdošanas iniciatīvas saistībā ar frizieriem, lai gan starp Eiropas sociālajiem partneriem ir jau panākta vienošanās šajā jautājumā. Komisijas īstenotā pieeja ir pretrunā tāda sociālā dialoga principiem un vērtībām, kurā ievēro pārstāvības principu, un šāda rīcība nebūt nav tālredzīga, jo regulējuma trūkums arodveselības jomā var izraisīt arodslimības un tādējādi radīt ievērojamas izmaksas gan uzņēmumiem, gan publiskajam sektoram.

3.3.7.

EESK vērš uzmanību uz Eiropas sociālo partneru kopīgo deklarāciju par jaunu sociālā dialoga sākumu; minētās deklarācijas pamatā ir tematiskajās grupās gūtie rezultāti, un tajā norādīts uz mijiedarbību starp ES sociālo dialogu un labāka regulējuma koncepciju.

3.3.8.

EESK atzinīgi vērtē dialoga uzsākšanu nesen izveidotajā REFIT platformā. Papildus uzņēmējdarbības atvieglošanas un darba ņēmēju standartu nodrošināšanas mērķiem gan Komisijai, gan šīs platformas ekspertiem, cenšoties vienkāršot ES tiesību aktus, ir jāgarantē patērētāju tiesību aizsardzība.

3.4.1.

Digitālajam vienotajam tirgum ir jābūt vienai no prioritātēm, ņemot vērā ieguvumus, kas gaidāmi, ja šajā jomā pabeigtu vienotā tirgus izveidi. Ir aplēsts, ka saistībā ar digitālā vienotā tirgus izveidi gada IKP ieguvums varētu būt EUR 415 miljardi (15).

3.4.2.

EESK piekrīt Eiropas Komisijai, ka ir jāanalizē un jārisina pašreizējā juridiskā nenoteiktība nodarbinātības, ekonomikas un patērētāju aizsardzības jomā. Šajā saistībā uzmanība jāpievērš tam, lai tiktu aizsargāti pašreizējie darba, sociālie un patērētāju aizsardzības standarti un nodrošināts uzticams tiesiskais regulējums uzņēmumiem. Digitālajā vienotajā tirgū nevajadzētu pastāvēt atšķirīgiem noteikumiem attiecībā uz “pilnībā digitālo” pasauli un “nedigitālo” pasauli. Komisijas uzdevums būtu nodrošināt juridiskos standartus, ko varētu izmantot gan digitālajā, gan nedigitālajā vienotajā tirgū.

3.4.3.

Atzinumā “Nepamatota ģeogrāfiskā bloķēšana digitālajā jomā” (16) EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai par ģeogrāfisko bloķēšanu kā digitālā vienotā tirgus stratēģijas neatņemamu elementu gan uzņēmumiem, gan arī patērētājiem. Tomēr tas ir tikai neliels solis, kas neko būtiski nemainīs. Ir jāizbeidz ģeobloķēšanas prakse, t. i., diskriminācija, kas patērētājiem liedz piekļuvi tiešsaistes pakalpojumiem dzīvesvietas vai ģeogrāfiskās interneta adreses, vai valstspiederības dēļ. Par diskrimināciju vienotajā tirgū var uzskatīt arī praksi, kad patērētāju novirza uz vietējo tīmekļa vietni, kurā cenas ir augstākas. EESK izvērtēs secinājumus, ko 2016. gada novembrī izdarījusi Konkurētspējas padome attiecībā uz ierosinātā teksta vispārējo koncepciju, un skaidri uzsver, ka ir jānošķir cenu diskriminācija un cenu diferencēšana.

3.4.4.

Tādās jomās kā ģeogrāfiskā bloķēšana, sūtījumu pārrobežu piegāde, pārrobežu apdrošināšana, autortiesību licencēšana un finanšu tirgi ir jāņem vērā, ka Eiropas Savienība un dalībvalstis ir galvenokārt atbildīgas par šķēršļu likvidēšanu pārrobežu tirdzniecībai un labākas tirgus darbības nodrošināšanu.

3.4.5.

Ņemot vērā datu brīvu plūsmu, ir jānodrošina lielāka personas datu un privātuma aizsardzība, kas nākotnē būs ļoti nozīmīga, un uzmanība jāpievērš arī tam, lai politika lielo datu, mākoņpakalpojumu un lietiskā interneta jomā būtu saskaņota.

3.4.6.

Aizvien plašākā ekonomikas digitalizācija rada jaunus uzņēmējdarbības modeļus un paver jaunas iespējas, tomēr rada arī jaunus izaicinājumus. Komitejā par šo jauno parādību ir notikušas padziļinātas diskusijas, pēc kurām izstrādāti vairāki atzinumi (17).

3.4.7.

Turklāt, lai šis instruments būtu tiešām efektīvs, Komisijai vajadzētu turpināt izstrādāt priekšlikumu par vienoto digitālo vārteju.

3.4.8.

Lai Eiropas iedzīvotājiem nodrošinātu efektīvāku un ilgtspējīgāku ekonomikas izaugsmi, sociālās kohēzijas panākšanā būtiska nozīme ir sociālajai un sadarbības uzņēmējdarbībai. EESK atkārtoti aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk īstenot daudzus politiskus pasākumus, kas nepieciešami, lai ES līmenī un katrā dalībvalstī tiktu atbalstīts un īstenots uzticams sadarbīgais patēriņš visās tā izpausmēs un lai šī uzticēšanās vairotos (18).

3.5.1.

Komisija 2015. gadā publicēja rīcības plānu par Eiropas kapitāla tirgu savienības izveidi. Komitejas skatījumā (19) šai savienībai pilnībā jābūt vērstai uz ekonomiskās un finansiālās stabilitātes nodrošināšanu ES, un ar tās palīdzību ir jāpanāk kapitāla piešķiršanas adekvātuma un efektivitātes uzlabošanās tā, lai pozitīvas sekas skartu gan ieguldījumus un izaugsmi, gan nodarbinātību un patērētājus. Vienlaikus komiteja (20) pauda arī bažas par to, cik laika vajadzēs gala rezultāta sasniegšanai, turklāt šīs bažas ir tikai pastiprinājušās dažu tādu notikumu ietekmē kā Brexit un citi notikumi, kas minēti iepriekš (sk. 2. punktu).

3.5.2.

Rīcības plāns ietver vismaz 33 pasākumus, ko īstermiņā vai vidējā termiņā ir paredzēts īstenot dažādās jomās. Daži no šiem pasākumiem ļauj piesaistīt papildu finansējumu, jo īpaši MVU un mājsaimniecību vajadzībām. Komiteja uzskata (21), ka šie priekšlikumi būtu jāīsteno īstermiņā, ņemot vērā drošības, pārredzamības un izpildes principus. Runājot par drošības un stabilitātes nodrošināšanas vēlmi, komiteja (22) jau vairākkārt ir norādījusi, ka būtu jārisina ēnu banku problēma un ir jāparedz to regulējums.

3.5.3.

Finanšu tirgu regulējums Eiropas Savienībā un tā izpilde nebija pietiekams līdzeklis, lai novērstu spekulatīvas darbības, pārmērīgas parādsaistības un bezatbildīgu riska uzņemšanos, kas izraisīja finanšu krīzi, kura būtiski ietekmēja visu sabiedrību. EESK atgādina Komisijai, ka tai jānāk klajā ar priekšlikumu par privāto mājsaimniecību pārmērīgām parādsaistībām.

3.6.1.

Kā jau EESK argumentēja 2012. gada ziņojumā “Šķēršļi Eiropas vienotajā tirgū”, trūkumi nodokļu politikas regulējuma jomā veicina negodīgu konkurenci. Atzinīgi vērtējami Eiropas Komisijas plāni par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi. EESK ir izveidojusi izpētes grupu šajā jautājumā. Lai izbeigtu sacensību par zemāko uzņēmumu ienākuma nodokli un nodrošinātu taisnīgāku nodokļu politiku, varētu paredzēt arī obligātās uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes ieviešanu.

3.6.2.

Atzinīgi būtu jāvērtē ar nodokļiem saistītās informācijas apmaiņa dalībvalstu vidū un tiesiskie pasākumi tādu visbiežāk novēroto metožu apturēšanai, ko izmanto, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Īpaši svarīgi ir katrā valstī ieviest ziņošanas prasību uzņēmumiem, kuri darbojas pārrobežu mērogā, vienlaikus gan nepalielinot nevajadzīgu administratīvo slogu.

3.6.3.

Jāīsteno arī pasākumi, kas vērsti pret nodokļu oāzēm. Eiropas Parlamenta rīkotajā uzklausīšanas sanāksmē ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Joseph Stiglitz aicināja visā pasaulē veikt pasākumus pret šādām sistēmām, kas ļauj izvairīties no nodokļu maksāšanas (23). Francijas zinātnieks Gabriel Zucman lēš, ka nodokļu oāzēs visā pasaulē atrodas finanšu līdzekļi aptuveni 5 800 miljardu euro apmērā, no kuriem 80 % nav aplikti ar nodokļiem (24). Nolūkā risināt jautājumu par nodokļu oāzēm Komisija šobrīd ir ierosinājusi pasākumus starptautiskā līmenī.

3.6.4.

Vispirms jānodrošina, ka tiek īstenoti nolīgumi par savstarpēju palīdzību un atsevišķo valstu starpā tiek automātiski veikta informācijas apmaiņa. Attiecībā uz starptautiskiem uzņēmumiem vajadzētu apsvērt iespēju izveidot starptautisku nodokļu revīziju tīklu. Ja aktīvi un kapitāls tiek pārsūtīts uz valstīm, kas klasificētas kā nodokļu oāzes, iesākumā finanšu iestādēm varētu noteikt pienākumu ziņot par pārsūtījumiem, kurus tās veic (25).

3.7.1.

Jau 2012. gada ziņojumā par šķēršļiem vienotajā tirgū EESK norādīja uz šķēršļiem, kādi pastāv pakalpojumu nozarē. Komisija ir secinājusi, ka daudzas dalībvalstis nepilda pienākumu ziņot ES iestādēm par reglamentējošiem pasākumiem, tāpēc Komisijai ir grūti novērtēt, vai jauns regulējums ir pamatots un samērīgs.

3.7.2.

Tāpēc Komisija ir iecerējusi reformēt ziņošanas procedūru, un turpmāk tā attieksies arī uz tādiem pakalpojumiem, kas šobrīd neietilpst Pakalpojumu direktīvas darbības jomā. Komisijai ir jārūpējas par to, lai priekšlikumi neapdraudētu dalībvalstu suverenitāti un neliktu apšaubīt demokrātijas principu.

3.7.3.

Vispārējas nozīmes pakalpojumiem ir svarīga loma sociālā tirgus ekonomikā. Sabiedrībai sevišķi būtiski pakalpojumi ir mājokļi, ūdens un elektrības pieejamība, atkritumu un notekūdeņu izvešanas pakalpojumu pieejamība, sabiedriskā transporta, veselības aprūpes, sociālo pakalpojumu, jauniešu un ģimenes pakalpojumu pieejamība, kā arī kultūras un saziņas pieejamība. Vispārējas nozīmes pakalpojumi ir viena no ES kopīgajām vērtībām un ir būtiski sociālās un teritoriālās kohēzijas sekmēšanai. “Principos un nosacījumos” būtu jāņem vērā sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanas nozīme.

3.7.4.

Saistībā ar plānoto Pakalpojumu direktīvas reformu EESK norāda uz ES Līguma 26. protokolu par sabiedriskiem pakalpojumiem, proti, uz juridiski saistošu LESD 14. panta interpretēšanu: atkarībā no dalībvalstu kultūras, sociālajām un ģeogrāfiskajām atšķirībām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm ir liela rīcības brīvība vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumu jomā. Attiecībā uz minētajiem pakalpojumiem, kuri ir jādara pieejami atbilstoši patērētāju vajadzībām, ir jānodrošina augsts kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis un vienlīdzīga attieksme, kā arī jāveicina vispārēja piekļuve un patērētāju tiesības, vienlaikus nodrošinot to efektivitāti un pareizu pārvaldību.

3.8.1.

Publiskā iepirkuma jomā nav nekādu statistikas datu par faktiskajām izmaksām salīdzinājumā ar tām izmaksām, ko konkursa procesā norādījis labākais pretendents. Daudzos gadījumos izmaksas tiek ievērojami pārsniegtas (26).

3.8.2.

Atkal un atkal tiesības tiek piešķirtas negodīgiem pretendentiem, kuru piedāvājuma izmaksas ir zemākas par taisnīgu cenu un kuri izmanto neuzticamus apakšuzņēmējus. Tāpēc nereti rodas papildu izmaksas, kas pārsniedz otrā vai trešā labākā piedāvājuma cenu.

3.8.3.

Lai ierobežotu šādu praksi, jāveic vairāki pasākumi: ieviešot elektronisko iepirkuma procedūru, vajadzētu rasties iespējai vākt statistikas datus, kas ļauj atpazīt zemas cenas piedāvātājus un veicināt atbildīgo personu pareizu rīcību. Lai gādātu par pārredzamību attiecībā uz izmaksu iespējamu pārsniegšanu, statistisko apsekojumu ietvaros ir centrāli jāreģistrē labākā piedāvājuma cena un secīgās faktiskās izmaksas. Piedāvājumi, kuru pamatā ir cena, kas neatbilst obligātajām prasībām, kuras noteiktas attiecīgajos valsts tiesību aktos un praksē, ir jāizslēdz no konkursa, tādējādi novēršot iespējamu steigu samazināt izmaksas un kvalitāti.

21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/10

Ziņotāji:

Jacek KRAWCZYK

Gabriele BISCHOFF

Luca JAHIER

1.1.

Atsaucoties uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja pieprasījumu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (EESK) sniegt ieguldījumu Eiropas sociālo tiesību pīlāra (“ESTP”) apspriešanā (1), komiteja ir iesaistījusies plašā sabiedriskajā apspriešanā (2) 28 dalībvalstīs. Kopumā šajās dalībvalstu mēroga debatēs piedalījās 116 EESK locekļi un gandrīz 1800 citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvju.

1.2.

EESK atzinumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru ir atspoguļoti un iekļauti minēto debašu galvenie secinājumi un ieteikumi. Komiteja ņem vērā Komisijas mērķi “.. sniegt vairākus būtiskus principus, lai atbalstītu labi funkcionējošus un taisnīgus darba tirgus un sociālās drošības sistēmas” (3) un uzskata, ka ESTP ir iniciatīva, kas ir ļoti svarīga ES ilgtspējai. Šajā saistībā šis EESK atzinums ir pirmais pasākums procesā, kas noris virzībā uz ESTP izveidi. Komiteja norāda, ka tās nolūks ir turpināt iesaistīties diskusijās par šo tēmu, jo īpaši pēc Komisijas baltās grāmatas pieņemšanas 2017. gadā.

2.1.

Eiropas Savienība 2017. gadā atzīmēs 60. gadadienu kopš Romas līguma parakstīšanas. Šis ievērojamais notikums dod pamatu cildināt ES sasniegumus, bet tas jāuzskata arī par iespēju pievērsties Eiropas galveno politisko, ekonomikas un sociālo problēmu risināšanai. Daudzās dalībvalstīs ir mazinājusies iedzīvotāju uzticēšanās Eiropas Savienībai. Pirmo reizi vēsturē Eiropas Savienība, iespējams, piedzīvos kādas dalībvalsts izstāšanos.

2.2.

Kopš satricinājuma, ko izraisīja 2008. gada finanšu krīze, Eiropas Savienību ir skārušas vēl vairākas krīzes. Lai gan situācija katrā dalībvalstī atšķiras un politikas risinājumi bijuši dažādi, ES patlaban saskaras ar daudzām problēmām: augstu ieilguša bezdarba līmeni, nepieļaujami augstu jauniešu bezdarba līmeni, ekonomikas nestabilitāti un sociālās situācijas pasliktināšanos, tostarp nabadzības un nevienlīdzības līmeņa paaugstināšanos. Minētajām problēmām var pievienot globalizāciju, demogrāfiskās norises un digitalizāciju. Eiropas Savienības nespēja pienācīgi risināt problēmu, kas saistīta ar patvēruma meklētāju un migrantu pieplūdumu, pastiprina vispārējo uzskatu, ka ES vairs nevar nodrošināt politiskus un praktiskus risinājumus visu interesēs. Eiroskeptiķu, populistiskas un nacionālistu partijas cenšas izmantot šīs bailes, piedāvājot vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām, norādot uz noteiktām mūsu sabiedrības grupām un izraisot bīstamu šķelšanos sabiedrībā.

2.3.

Krīze ir saasinājusi dažas no šīm problēmām un atšķirībām dalībvalstīs un starp tām. Cēloņi, kas rada vai saasina minētās problēmas, ir saistīti ar izaugsmes trūkumu un strukturālajām nepilnībām mūsu darba tirgos un sociālās aizsardzības sistēmās, un tas lielā mērā bija vērojams jau pirms krīzes. Būtiska nozīme ir ES un tās dalībvalstu kopējai spējai nodrošināt apstākļus ilgtspējīgai izaugsmei un nodarbinātībai.

2.4.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu sākt sabiedrisko apspriešanu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, saistot to ar centieniem nodrošināt “taisnīga un patiešām visas Eiropas mēroga darba tirgus” izveidi, lai panāktu “sociālo AAA reitingu” Eiropai un izmantotu to kā virzienrādītāju konverģences atjaunošanai eurozonā. Tomēr nav skaidrs, kādam šim pīlāram galu galā vajadzētu būt. Galvenokārt, kā uzsver EESK, Eiropas sociālo tiesību pīlāram jākļūst par projektu, kas labvēlīgi ietekmē visus. Tādējādi tas var palīdzēt atjaunot uzticēšanos ES spējai uzlabot mūsu paaudzes un turpmāko paaudžu dzīves kvalitāti.

2.5.

Šajā nolūkā pīlāram jārisina arī konkrētas problēmas darba tirgū un sociālās aizsardzības sistēmās, lai panāktu līdzsvaru starp ekonomisko un sociālo dimensiju, kā arī jāsekmē nabadzības, sociālās atstumtības un nevienlīdzības novēršana.

2.6.

EESK atzīst, ka Eiropas ekonomikas un sociālais modelis balstās uz kopīgu izpratni par nodarbinātības, sociālā progresa un produktivitātes palielināšanas nozīmi, jo tie ir galvenie faktori, kas sekmē ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, radot vienlīdzīgus ieguvumus visiem. Pīlāra izveides process ir iespēja vēlreiz apstiprināt mūsu kopīgo apņemšanos veidot Eiropas sociālo modeli, vienlaikus nodrošinot, ka valstu labklājības sistēmas un darba tirgi ir pielāgojami un piemēroti nākotnes vajadzībām (4). EESK uzsver, ka jāveicina izaugsme un konkurētspēja visā ES. Šajā saistībā EESK uzsver, ka vajadzīga savstarpēja saikne starp ekonomiku, nodarbinātību un sociālo politiku (5).

2.7.

EESK pauž pārliecību, ka ES un dalībvalstu politikai un pasākumiem, kuru mērķis ir sasniegt panākumus ekonomikā un sociālo progresu, jābūt galvenajiem jautājumiem ES politiskajās debatēs. Turklāt ir svarīgi panākt saskaņotas un savstarpēji pastiprinošas ES un dalībvalstu politikas veidošanu. Minēto centienu ietvaros jāveido jauna izpratne attiecībā uz pārmaiņām.

2.8.

Ņemot vērā, ka joprojām noris Eiropas pusgada process, stratēģijas “Eiropa 2020”, kuras mērķis ir gudra, ilgtspējīga un integrējoša izaugsme, nozīme ir mazinājusies un ir zudusi cerība sasniegt tās sociālos mērķus, it īpaši mērķi sasniegt 75 % nodarbinātības rādītāju vai nodrošināt 20 miljoniem cilvēku izkļūšanu no nabadzības. Tāpat arī 2008. gada ieteikumam par aktīvu integrāciju (6) nav bijusi liela ietekme.

2.9.

Sākumposmā pīlāram jāveicina spēkā esošā ES sociālo tiesību aktu kopuma pilnīga un pienācīga īstenošana. Apsverot jaunas saistošas likumdošanas iniciatīvas un instrumentus, jāievēro spēkā esošais juridiskais pamats un procedūras. Vēl jānosaka pīlāra juridiskais statuss, kā arī tā saistība ar galvenajiem starptautisko cilvēktiesību instrumentiem (7). Tomēr EESK uzsver, ka sociālās tiesības jāpiemēro visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem un visās ES dalībvalstīs, vienlaikus atzīstot, ka eurozonai var būt vajadzīgi konkrēti instrumenti/mehānismi.

2.10.

Ieguldījumam nākotnē ir izšķirīga nozīme, taču Eiropai joprojām trūkst publisko ieguldījumu un ienesīgu privāto ieguldījumu. EESK atzīst Junkera Investīciju plāna (8) centienus un atzinīgi vērtē tā paplašināšanu. Otrajā posmā jāizvirza mērķis lielākus ieguldījumus veikt valstīs un reģionos, kam tie visvairāk vajadzīgi, lai sekmētu to ekonomiku un izaugsmi un novērstu vēl lielākas atšķirības dalībvalstīs un starp tām. Ieguldījumu projekti sociālajā infrastruktūrā arī būtu pienācīgi jāatbalsta, izmantojot Junkera plānu.

2.11.

Diskusijas par pīlāru noris līdztekus citām izšķirīgām ES un pasaules mēroga diskusijām, jo īpaši par Eiropas nākotni un nodarbinātības nākotni. Diskusijās par Eiropas nākotni 2017. gada Romas samitā būtu jāņem vērā debates par Eiropas sociālo tiesību pīlāru. EESK uzsver, ka šajās diskusijās par mūsu kopīgās nākotnes veidošanu jāpanāk sinerģija un saskaņotība. Pīlāra izveidē būtu jāņem vērā stratēģija “Eiropa 2020” un pieredze, kas gūta tās problemātiskajā īstenošanā. Pīlāram arī vajadzētu būt saistītam ar visaptverošu ES stratēģiju (9), lai īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, ko ANO pieņēma 2015. gadā līdz ar ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Programmā ietverti mērķi par pasaules pārveidošanu, likvidējot nabadzību, aizsargājot planētu, nodrošinot cilvēktiesību aizsardzību, tostarp personu ar invaliditāti cilvēktiesības, kā noteikts ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), kuras īstenošana ir saistoša ES un tās dalībvalstīm, un nodrošinot labklājību visiem (10). ES līmenī jācenšas arī nodrošināt, ka tiek īstenoti visi ES tiesību akti diskriminācijas novēršanas un dzimumu līdztiesības (11) jomā.

2.12.

Līdztekus Komisijas īstenotajai sabiedriskajai apspriešanai EESK ir sākusi vairākas dalībvalstu mēroga debates 28 dalībvalstīs, lai palielinātu informētību par šo iniciatīvu arī ārpus Briseles, kā arī veicinātu diskusijas un atklāti apspriestu pīlāra izstrādāšanu. Šajā atzinumā ir ietverti daudzi dalībvalstu debašu secinājumi.

2.13.

Būtiski ir precīzāk definēt pīlāra darbības jomu. EESK uzskata, ka šo iniciatīvu vajadzētu attiecināt uz visiem iedzīvotājiem, aptverot visus dzīves posmus. EESK pauž bažas, ka Komisijas paziņojumā par pīlāru nekas nav teikts par patvēruma meklētājiem un migrantiem.

2.14.

Ir skaidrāk jāatzīst pilsoniskās sabiedrības nozīme un tā jāpastiprina. Būtu jāstiprina pilsoniskais dialogs, lai nodrošinātu ka iedzīvotāji, tostarp jaunieši (12) un neaizsargātas vai diskriminētas personas, sajūt, ka tām ir iespēja piedalīties politikas veidošanas procesu izstrādē, īstenošanā un pārskatīšanā. Sociālajiem partneriem ir īpaša nozīme tādas politikas izstrādē un īstenošanā, kas tieši vai netieši ietekmē nodarbinātību un darba tirgu. Sociālais dialogs ir jāveicina un jāatbalsta, ievērojot sociālo partneru un koplīgumu slēgšanas autonomiju un palielinot sociālo partneru spēju iesaistīties sociālajā dialogā. Pienācīga sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības līdzdalība diskusijās par pīlāru tika uzsvērta daudzās dalībvalstu mēroga debatēs (13). Trijās valstīs debatēs tika uzsvērta saskaņotas pieejas un līdzdalības nozīme (14).

3.1.

EESK pauž pārliecību, ka, lai pielāgotos lielajām pārmaiņām, kas notiek darba tirgū, galvenā uzmanība debatēs par pīlāru jāpievērš nodarbinātības nākotnei. EESK uzskata, ka pašlaik vajadzīga konsekventāka un integrētāka pieeja, un šajā nolūkā aicina izstrādāt saskaņotu Eiropas nodarbinātības stratēģiju, tostarp par nodarbinātības nākotni, pievēršot uzmanību šādiem aspektiem:

3.2.

Darba tirgū notiekošo pārmaiņu veidošana un pārvaldība ir uzdevums, ko kopīgi pilda vairāki institucionālie dalībnieki. Visām ieinteresētajām personām kopīgi jāstrādā, lai nākotnē nodrošinātu taisnīgu un iekļaujošu nodarbinātību, sniedzot darba iespējas visiem un sekmējot sociālo progresu. EESK pauž pārliecību, ka visu interesēs ir panākt, lai darbaspēks ir izglītots, kvalificēts un motivēts, saņem pienācīgus ienākumus un strādā kvalitatīvās darbvietās. Pozitīvu rezultātu nodrošināšana nākotnē būs atkarīga no ieguldījumiem, kas vajadzīgi, lai sniegtu iedzīvotājiem instrumentus, kuri ļaus tiem pielāgoties pārmaiņām, kā arī, lai nodrošinātu atbilstīgus drošības tīklus un veicinātu inovāciju, turklāt ne tikai sociālajā jomā.

3.3.

Pārmaiņas darba tirgū vajadzētu izmantot, lai “veicinātu noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību, kā arī cilvēka cienīgu darbu visiem” (16). Šis mērķis būtu jāīsteno ES, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem, katram pildot savas atšķirīgās funkcijas. Vajadzētu iesaistīt arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas pārstāv iedzīvotājus, kuri nav iekļauti darba tirgū. Priekšnosacījumi, lai tiktu izveidots vairāk kvalitatīvu darbvietu, ir nevienmērīgi sadalīti dalībvalstīs un starp tām. EESK mudina dalībvalstu iestādes ātri rīkoties, lai izstrādātu pareizu stratēģiju kopā ar aktīvu darba tirgus politiku. Šāda rīcība būtu jāatbalsta, izstrādājot uzlabotu un iekļaujošu Eiropas nodarbinātības stratēģiju un saskaņotu un mērķtiecīgu Eiropas rūpniecības stratēģiju.

3.4.

EESK jau ir atzinīgi novērtējusi to, ka ES jaunu prasmju un darbvietu programmas (17) pamatā ir elastdrošības koncepcija, un uzsver, ka jāpanāk līdzsvars starp iekšējo un ārējo elastdrošību, lai nodrošinātu efektīvāku darba tirgus darbību un vienlaikus labāk aizsargātu darba ņēmējus. EESK ir uzsvērusi arī to, ka ir svarīgi aktīvi iesaistīt sociālos partnerus elastdrošības politikas īstenošanas uzraudzībā un novērtēšanā (18). Turklāt EESK ir uzsvērusi, ka elastdrošības politikas sekmīgas īstenošanas svarīgs priekšnoteikums ir stabila makroekonomikas politika, kas veicina nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, kā arī labvēlīga uzņēmējdarbības vide, kas sniedz iespēju pilnībā izmantot un veicināt izaugsmes potenciālu. EESK ir arī mudinājusi dalībvalstis un ES izveidot un uzturēt tiesisko regulējumu, kas veicina pielāgošanos, ir vienkāršs, pārredzams un paredzams, kā arī, īstenojot elastdrošības politiku, stiprināt un ievērot darba ņēmēju tiesības un to piekritību, un veicināt visā Eiropas Savienībā stabilu tiesisko regulējumu attiecībā uz darba koplīgumu slēgšanu un sociālo dialogu. EESK arī ir uzsvērusi, ka ir svarīgi aktīvi iesaistīt sociālos partnerus debatēs un lēmumu pieņemšanas procesā elastdrošības jomā (19). Vairākās dalībvalstīs (20) valsts mēroga debatēs tika risināti un uzsvērti jautājumi par līdzsvara panākšanu starp elastīgumu un drošību (21), kā arī par darba tirgus spēju pielāgoties jauniem izaicinājumiem.

3.5.

Pamatnosacījumiem attiecībā uz darba tirgu ir jāatbalsta jaunas, daudzveidīgākas profesionālās izaugsmes iespējas. Darba tirgus pieprasa dažādus darbaspēka iesaistīšanas un nodarbinātības veidus. Šajā nolūkā vajadzīgi piemēroti tiesību akti nodarbinātības aizsardzības jomā, lai nodrošinātu regulējumu, kas paredz godīgus darba apstākļus, un lai veicinātu pieņemšanu darbā saskaņā ar visiem darba līgumiem.

3.6.

Darba tirgū notiek daudzas un daudzveidīgas pārmaiņas. Mums jāatrod veids, kā nodrošināt visam darbaspēkam drošu pāreju no vienas darbavietas uz citu, statusa maiņu un pāreju no bezdarba uz nodarbinātību, kā arī no mācībām uz darbu. Cilvēku spēja dažādos dzīves posmos veikt vajadzīgās pārejas un sistēmu un atbalsta mehānismu pieejamība, lai šādas pārejas būtu iespējamas, noteiks, kādā sabiedrībā mēs dzīvosim un kāds būs ekonomikas uzplaukums. EESK ierosina vispusīgi apspriest sistēmas un atbalsta mehānismus minēto pāreju veicināšanai.

3.7.

Arī straujā tehnoloģiju attīstība nosaka mūsu dzīvesveidu un nodarbinātību. Proaktīva politikas veidošana ES un valstu līmenī var nodrošināt un tai jānodrošina digitalizācijas sniegto iespēju izmantošana, vienlaikus izvairoties no digitalizācijas radītajām problēmām vai mazinot tās (22). Valsts mēroga debatēs, bieži norādot, ka vajadzīgs ieguldījums apmācībā un infrastruktūrā (23), digitalizācija tika plaši atzīta par vienu no galvenajām problēmām, ko vajadzētu atspoguļot pīlārā (24). Tādēļ rūpīgi jāizvērtē šo attīstības tendenču ietekme uz darba tirgu un standartiem, ekonomiku, nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmām, kā arī uz iztikas minimumu (25).

3.8.

Digitalizācijas programmai un digitālā vienotā tirgus iniciatīvai vajadzētu būt saistītām ar jaunu, visaptverošu pieeju nodarbinātības nākotnei. Tai jārisina ekonomikas, nodarbinātības un sociālās problēmas, ietverot mērķi nodrošināt vajadzīgās prasmes un vienlīdzīgus konkurences apstākļus. EESK uzskata, ka to vislabāk var sasniegt, saskaņā ar līgumiem izmantojot uz tiesībām balstītu pieeju attiecīgajā līmenī, cita starpā atbalstot piekļuvi izglītībai un sociālajai aizsardzībai un nodrošinot labāku ES koordinēšanu jomās, kurās ES nav likumdošanas kompetences.

3.9.

EESK jau ir uzsvērusi, ka, risinot ar digitalizāciju saistītās problēmas, izšķirīga nozīme ir sadarbībai (26). Šajā saistībā EESK pievērš īpašu uzmanību Eiropas Komisijai un Eiropas pārvaldības līmenim kopumā, dalībvalstu valdībām, sociālajiem partneriem un plašākai pilsoniskajai sabiedrībai kopumā. EESK jau ir ieteikusi Eiropas Komisijai, ESAO un SDO visos attiecīgajos līmeņos sadarboties ar sociālajiem partneriem un ar dažādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai izstrādātu atbilstīgus noteikumus par pienācīgiem darba apstākļiem un aizsardzību, kas vajadzīga, ņemot vērā jaunos nodarbinātības veidus (piemēram, tiešsaistes darbu, gadījuma darba ekonomiku un kopīgošanas ekonomiku) (27).

3.10.

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš aizvien augstākajam jauniešu bezdarba līmenim. Kā jau minēts iepriekšējos EESK atzinumos, valsts reformu programmu ietvaros būtu jāveic īpaši pasākumi jauniešu bezdarba novēršanai (28). Labi funkcionējošas māceklības un citi PIA (profesionālās izglītības un apmācības) sistēmas veidi, kuru pamatā ir duālā apmācība, var palīdzēt jauniešiem atvieglot pāreju no skolas uz nodarbinātību (29). EESK ir atbalstījusi ierosinājumu dalībvalstīs izveidot jauniešu garantiju shēmas, kuras daudzgadu finanšu shēmas ietvaros finansētu no īpaša Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas fonda, un atzinīgi novērtējusi tā izveidi (30).

3.11.

Daudzās valsts mēroga debatēs tika uzsvērta sociālā dialoga nozīme (31). EESK pauž bažas, ka vairākās valstīs nenotiek pienācīgs sociālais dialogs (32) un ka ir valstis/nozares, kurās darba devēji un darba ņēmēji nav pārstāvēti sociālajā dialogā un nav iesaistīti darba koplīguma slēgšanas sarunās. Tas būtu jāņem vērā (33), tāpat kā vajadzība veicināt uz risinājumu vērstu sociālo dialogu, kas labvēlīgi ietekmē darba ņēmēju aizsardzību un uzņēmumu konkurētspēju. Darba koplīguma slēgšanas sarunas būtu jāveicina visos attiecīgajos līmeņos; un EESK iesaka uzraudzības nolūkā apkopot datus par darba koplīguma slēgšanas sarunu tvērumu Eiropā, izmantojot Eiropas pusgada rādītājus, vienlaikus pilnībā ņemot vērā dalībvalstu praksi un ražošanas attiecību sistēmas.

3.12.

Tehniskais progress rada jaunas darba iespējas, bet sekmē arī darbvietu likvidēšanu. Tiek diskutēts, cik lielā mērā tas notiks, un jaunākie prognozējošie pētījumi ir atšķirīgi (34).

3.13.

Jebkurā gadījumā visu stratēģiju par nodarbinātības nākotni pamatā jābūt ieguldījumiem cilvēkresursos. Kompetenču un prasmju, jo īpaši digitālo prasmju, līmenim būs izšķirīga nozīme, lai iedzīvotāji un darba ņēmēji spētu pielāgoties nākotnes nodarbinātībai. Prasmju garantijas (35) ieviešana, nodrošinot tai vajadzīgos ieguldījumus, varētu radīt sistēmu, kas ļautu cilvēkiem apgūt vajadzīgās prasmes mūža garumā. Tās pamatā būtu visu ES iedzīvotāju piekļuve kvalitatīvai izglītībai, tostarp profesionālajai izglītībai, mūžizglītībai un pārkvalifikācijai, un prasmju pilnveides iespējām.

3.14.

Tehnoloģijas izmaiņas var veicināt prasmju pilnveidošanu, taču tās var arī paātrināt to prasmju novecošanos, kas piemīt darba ņēmējiem daudzās profesijās. Uzņēmumiem kopā ar izglītības iestādēm un sadarbībā ar arodbiedrībām, kā arī CEDEFOP un valdībām ir jānodrošina apgūto prasmju atbilstība pieprasījumam mainīgajā darba tirgū (36), palielinot arī valstu izglītības un apmācības sistēmu pielāgojamību mainīgajām prasmju vajadzībām. Tas jādara saskaņoti. Prasmju pilnveide ir laikietilpīga, un tai steidzami vajadzīgi pietiekami līdzekļi un lielāki un efektīvāki ieguldījumi izglītībā un apmācībā. Jāņem vērā arī Eiropas valstu un reģionu izglītības un sociālās drošības sistēmu atšķirīgā ietekme/rezultāti.

3.15.

Jauni nodarbinātības veidi attīstās tik strauji, ka līgumattiecības nevar pielāgot tikpat ātri, tāpēc jāpievērš uzmanība to juridiskajam statusam. EESK ir aicinājusi steidzami precizēt darba tirgus starpnieku un tiešsaistes platformu statusu, kā arī izpētīt kolektīvo platformu darbinieku līgumisko statusu un citus jaunos darba un darba tiesisko attiecību veidus. Pamatnostādnes ir arī vajadzīgas, lai precizētu neskaidrības saistībā ar nodarbinātības statusu sociālās apdrošināšanas un nodokļu ziņā (37). Vispārējais mērķis ir nodrošināt godīgus darba apstākļus visiem un panākt, lai darba pamatstandarti un pienācīga sociālā aizsardzība tiek attiecināta uz visiem darba ņēmējiem.

3.16.

Sociālajiem partneriem ir īpaša nozīme, visos attiecīgajos līmeņos veicinot nodarbinātības elastīgumu un stabilitāti, par ko panākta vienošanās partneru sarunās, tomēr šajā nolūkā vajadzīga apņemšanās valdību un Eiropas pārvaldības līmenī, kā arī ES iestāžu, valdību un sociālo partneru savstarpējās sadarbības uzlabošana. EESK jau iepriekš ir norādījusi, ka ES un dalībvalstīm dialogā ar sociālajiem partneriem būtu jāizvērtē stratēģijas, kā sociālo un darba tiesību normu piemērošanas jomu pielāgot tā, lai tās atspoguļotu apstākļus digitalizētā darba vidē (38).

3.17.

Sadarbīgo ekonomiku un citus jaunos nodarbinātības modeļus nevajadzētu izmantot kā līdzekli, lai nebūtu jāmaksā pienācīga darba alga vai lai izvairītos no nodokļu un sociālā nodrošinājuma pienākumu pildīšanas (39). EESK jau ir ierosinājusi, ka ES būtu jāapsver, kā veicināt ES platformu pilnveidi, lai radītā vērtība paliktu vietējā ekonomikā (40).

3.18.

Dažās valsts mēroga debatēs dalībnieki izvirzīja jautājumu par darba samaksas konverģenci un minimālās algas noteikšanu dalībvalstīs (41). EESK uzskata, ka šajā virzienā ir vajadzīgi turpmāki pasākumi. Lietderīgs atskaites punkts ir SDO pētījums par sociālo tiesību pīlāra veidošanu Eiropas konverģences nolūkā (42). Tajā norādīts, ka minimālās algas līmeņa salīdzināšanai var izmantot virkni rādītāju, ņemot vērā apstākļus konkrētā valstī, tomēr visbiežāk izmantotais rādītājs ir minimālās un vidējās algas attiecība. Turklāt pētījumā konstatēts, ka kopējas pieejas pieņemšana attiecībā uz minimālās algas politiku ES līmenī varētu palīdzēt mazināt nabadzības līmeni paplašinātajā Savienībā un to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri saņem zemu atalgojumu attiecīgās valsts kontekstā. Pētījumā ierosināts, ka sākuma punkts varētu būt minimālās darba algas apjoma, līmeņa un atbilstības trīspusēja analīze katras valsts līmenī, kā tas norādīts SDO instrumentos. SDO pētījumā arī norādīts, ka vairāku pētījumu konstatējumos uzsvērts līdzsvarotas pieejas nozīmīgums – kā uzsvērts arī Konvencijā Nr. 131 – attiecībā uz aspektiem, kas jāņem vērā, nosakot minimālās algas līmeni, un tajos pēc iespējas un atbilstīgi katras valsts praksei un apstākļiem ietilpst: a) darba ņēmēju un viņu ģimeņu vajadzības, ņemot vērā algu vispārējo līmeni valstī, dzīves dārdzību, sociālās nodrošināšanas pabalstus un citu sociālo grupu relatīvo dzīves līmeni; b) ekonomiskie faktori, tostarp ekonomikas attīstības prasības, ražīguma līmenis un augsta nodarbinātības līmeņa sasniegšanas un saglabāšanas vēlamība. Šie jautājumi jāapspriež arī turpmāk, un tas būtu jāveic sociālo tiesību pīlāra izstrādes ietvaros. EESK uzsver, ka pilnībā jāievēro sociālo partneru galvenās kompetences un autonomija valstu līmenī attiecībā uz algu noteikšanas procesu saskaņā ar attiecīgās valsts praksi. Dažās valsts mēroga debatēs tika norādīts arī uz nepieciešamību ievērot kompetenču sadalījumu un subsidiaritātes principu, kā arī sociālo partneru nozīmi minimālās darba algas līmeņa noteikšanā (43). Kopumā EESK jau ir norādījusi, ka eurozonas dalībvalstīs konverģence nav notikusi, lai gan tika liktas cerības uz endogēnu optimālo valūtas telpu (44).

3.19.

Dažās valsts mēroga debatēs tika atzīts, ka pārējie faktori, kas būtiski ietekmē darba tirgu, ir demogrāfiskās pārmaiņas (45) un pārmaiņas sabiedrības modeļos. Lai sasniegtu labus nodarbinātības rezultātus, aktīvai darba tirgus politikai (ADTP) jābūt efektīvai un mērķorientētai. Vienā valstī tika apspriesta uzmanības veltīšana iespējai iesaistīt privātās aģentūras, lai uzlabotu aktīvu palīdzību darba meklētājiem (46). Eiropas nodarbinātības un darba tirgus politikai arī turpmāk jābūt vērstai uz konkrētiem pasākumiem, kas ļauj piemērot nediskriminācijas principu darbavietā un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visām darba ņēmēju grupām (47).

3.20.

Dzimumu līdztiesība ir galvenais elements godīgu darba apstākļu nodrošināšanā visiem. Sieviešu aktīvāka iesaistīšanās darba tirgū, kā arī sabiedrības novecošanās un ilgāks darba mūžs, iespējams, palielinās aprūpes pienākumus visas dzīves laikā. Nodarbinātības un darba laika elastīgums un ilgtspējīgs darba un privātās dzīves līdzsvars kļūs aizvien svarīgāks visiem darba ņēmējiem. EESK jau ir uzsvērusi, ka ģimenes un profesionālo pienākumu apvienošanas nolūkā jāsaskaņo pasākumi dažādās jomās, tādās kā bērnu aprūpes nodrošināšana, bērna kopšanas atvaļinājums un ģimenes interesēm atbilstoši apstākļi darbavietā (48). EESK aicina atbilstīgā līmenī ieviest integrētu pieeju attiecībā uz likumdošanas un neleģislatīviem pasākumiem, lai veicinātu darba un privātās dzīves līdzsvaru dalībvalstīs. Svarīgi ir novirzīt pietiekamus ieguldījumus izmaksu ziņā pieejamām aprūpes iestādēm. Tas kopumā palielinās nodarbinātību, jo īpaši sieviešu un pilna laika darba ņēmēju nodarbinātību.

3.21.

Īpaša uzmanība būtu jāvelta neaizsargāto sabiedrības grupu un minoritāšu integrācijai darba tirgū. Lielākajā daļā dalībvalstu romu ekonomiskā, sociālā un kultūras situācija nav uzlabojusies, un EESK ir norādījusi, ka romu stratēģija būtu konsekventi jāiekļauj Eiropas pusgadā (49).

3.22.

Ņemot vērā Eiropas sabiedrības novecošanos, izšķirīga nozīme ir ilgtspējīgām pensiju sistēmām. Komisija ir norādījusi, ka pensionēšanās vecuma palielināšana, ņemot vērā dzīves ilguma palielināšanos, un centieni veicināt aktīvas vecumdienas sniedz iespēju ne vien būtiski samazināt ar pensijām saistītos izdevumus, bet arī uzkrāt lielāku pensiju. Tomēr EESK jau iepriekš kritizēja Komisijas priekšlikumu, ka pensionēšanās vecumu vajadzētu indeksēt saskaņā ar dzīves ilguma palielināšanos, un tā vietā ir ierosinājusi pasākumus, kas tuvinātu faktisko pensionēšanās vecumu likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam (50). Sociālās aizsardzības komiteja ir norādījusi, ka bezdarba samazināšanai un iedzīvotāju ilgākas palikšanas darba tirgū veicināšanai, tostarp sieviešu dalības darba tirgū palielināšanai, būs izšķirīga nozīme ilgtspējīgu un atbilstīgu pensiju nodrošināšanā nākotnē (51). Piemēram, Eiropas salīdzinošais pensiju ilgtspējas un atbilstības indekss būtu noderīgs kritērijs, lai palīdzētu dalībvalstīm reformēt savas pensiju sistēmas un mazināt nabadzību.

3.23.

Mērķis, kas saistīts ar cilvēku darba dzīves paildzināšanu, būtu jāpapildina ar dzīves cikla pieeju, ietverot labus darba apstākļus, tostarp veselības aizsardzības, drošības un darba laika politiku, un mudinot cilvēkus izmantot mūžizglītības iespējas. Ilgāks darba mūžs līdz pensijas vecumam, saņemot pienācīgus ienākumus nostrādātajos gados un līdz ar to arī pienācīgu pensiju, un politika, kas sekmē gados vecāku darba ņēmēju vienmērīgu pāreju uz pensionēšanos, ir svarīgi aspekti – šajā ziņā būtiska loma ir spējai pilnveidot attieksmi pret darbu.

3.24.

Sociālā nodrošinājuma standarti ES ir ļoti atšķirīgi atkarībā no dažādajām sistēmām un tradīcijām. EESK ir aicinājusi noteikt skaidrākas ES stratēģiskās prioritātes sociālās politikas jomā un darba pamatprogrammas ietvaros izstrādāt vispārējus sociālās politikas principus. EESK ir norādījusi, ka jācenšas noteikt saistošu obligāto sociālās aizsardzības minimumu (52), un ierosina definēt augsta līmeņa standartus attiecīgajos līmeņos, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā gan ilgtspējas, gan atbilstības prasības. Vajadzīga labāka apmaiņa ar paraugpraksi, lai ieviestu iekļaujošāku sociālā nodrošinājuma tīklu visiem, kuri likumīgi dzīvo Eiropas Savienībā. Ņemot vērā dialoga “Darbs 4.0” izaicinājumus un jaunu nodarbinātības un daļējas nodarbinātības veidu ieviešanu, ir būtiski apsvērt un nolemt, kā dalībvalstis varētu reformēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas, lai bezdarba apdrošināšanu pārveidotu par iekļaujošas nodarbinātības apdrošināšanu, kas var kalpot kā “drošības josta” nākotnē, kā arī veicināt nodarbinātību un pienācīgu darbu. Svarīgi nodrošināt, lai darbs būtu pievilcīgāks nekā pabalstu saņemšana, radot īstos stimulus, kas mudinātu cilvēkus izvēlēties iespēju strādāt, un vienlaikus nodrošinot ienākumus cilvēkiem, kuri nevar atrast darbu. Salīdzinošā novērtēšana šajā jomā varētu sniegt pievienoto vērtību dalībvalstīm, lai vajadzības gadījumā uzlabotu atbilstības nosacījumus, pabalstu maksāšanas ilgumu un apjomu.

3.25.

EESK jau 2009. gadā uzsvēra, ka Eiropai jāatgūst vadošā loma pētniecībā un inovācijā. EESK ir uzsvērusi, ka sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā un to izmantošana konkurētspējīgā globalizētā ekonomikā nodrošinātu Eiropas nākotni pasaules rūpniecības vidē. Turklāt tā ir uzsvērusi, ka inovācijas priekšnosacījums ir sociālā vide, kas atvērta progresam (53). Radošai uzņēmējdarbībai, kas nodrošina darba iespējas, arī ir izšķirīga nozīme inovācijai labvēlīgas vides veidošanā. Šajā procesā būtiska nozīme ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

3.26.

EESK uzskata, ka inovācijas spēja darbavietā un darba ņēmēju līdzdalība ir savstarpēji saistītas. Turklāt “laba” un “ilgtspējīga” uzņēmējdarbības pārvaldība būtu jāveido, pamatojoties uz iekšējā tirgus apstākļos pārbaudītām tiesiskām struktūrām un praksi, kas nodrošina darba ņēmēju līdzdalību, kura izpaužas kā informēšana, uzklausīšana un attiecīgajos gadījumos arī iesaistīšana lēmumu pieņemšanā (54). Noteikumus par darba ņēmēju obligātu līdzdalību vajadzētu konsolidēt un vispārēji piemērot ES tiesību aktos, pamatojoties uz standartiem, kuri jau ir spēkā (55).

3.27.

Klimata pārmaiņas rada būtiskas vides un sociālās problēmas Eiropai un visai pasaulei. Nodarbinātības nākotni veidos arī steidzamā nepieciešamība pārveidot mūsu ekonomiku, rūpniecību un darbvietas tā, lai aizsargātu planētu. EESK atzinīgi vērtē to, ka ES ir ratificējusi Parīzes nolīgumu, un aicina veidot pilsoniskās sabiedrības un vietējo un reģionālo pašvaldību aliansi, lai nodrošinātu COP21 saistību izpildi (56). Šo saistību īstenošana jāsaskaņo ar ES saistībām nabadzības mazināšanas jomā. Taisnīgas pārejas, pienācīga darba un nodarbināmības atbalstam būs vajadzīgi ieguldījumi resursos, lai palīdzētu kopienām un darba ņēmējiem nozarēs, kuras jau skārusi minētā pāreja, kā arī lai paredzētu un veicinātu turpmāku restrukturizāciju un pāreju uz vidi saudzējošāku un ilgtspējīgāku ekonomiku. Ar Investīciju plānu Eiropai būtu jāatbalsta projekti, kas ir atbilstīgi COP 21 saistībām.

4.1.

Sociālā un ekonomiskā nelīdzsvarotība rada draudus ES. Tā vājina sociālo kohēziju un politikas uzticamību un kavē ekonomikas progresu. EESK jau iepriekš ir paudusi savu viedokli, ka nabadzības mazināšanai jābūt prioritārai un ka cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību jākļūst par vienu no galvenajiem pīlāra elementiem (57).

4.2.

Lai gan EESK atzīst, ka nabadzības mazināšana ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, tā arī mudina Eiropas Savienības Padomi vēlreiz uzsvērt apņemšanos, kas iekļauta stratēģijā “Eiropa 2020”, saistībā ar tās mērķi mazināt nabadzību, vienlaikus īstenojot integrētāku pieeju. Tas nozīmē, ka nabadzības mazināšanas jautājums būtu sistemātiski jāiekļauj Eiropas pusgada procesā un ka stratēģija “Eiropa 2020” būtu jāsaista ar programmu 2030. gadam (58). Būtiski svarīga ir ekonomikas izaugsme un konkurētspēja, tāpēc liela nozīme nevienlīdzības un nabadzības mazināšanā ir makroekonomikas politikai, kas sekmē pienācīgu darbvietu izveidi.

4.3.

EESK jau agrāk ir norādījusi, ka, jo ilgāk turpinās taupības politika, kas galvenokārt ir vērsta uz izdevumu samazināšanu un kurā trūkst atbilstīgu pasākumu izaugsmes, sociālās kohēzijas un solidaritātes nodrošināšanai, jo skaidrāk kļūst redzams, ka aizvien lielākā sociālā nevienlīdzība apdraud Eiropas ekonomisko integrāciju un labklājību (59). EESK aicina atjaunot centienus iekļaut sociālo ieguldījumu jēdzienu visās attiecīgajās politikas jomās (60). EESK uzskata, ka vēl ir jāapsver, kā sasaistīt Junkera plānu 2. gadam ar Sociālo ieguldījumu paketes mērķiem. Turklāt EESK ir aicinājusi izstrādāt Eiropas Sociālo ieguldījumu paktu (61), kas sekmētu sociālās reformas un sociālos ieguldījumus un palīdzētu atjaunot ekonomikas, sociālo un teritoriālo konverģenci.

4.4.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas Sociālo ieguldījumu paketi, kas liecināja par līdzšinējās pieejas fundamentālo maiņu, jo Komisija atzīst, ka lielākas uzmanības pievēršana sociālajiem ieguldījumiem nav saistīta tikai ar izmaksām, bet nozīmē arī ieguldījumu Eiropas izaugsmē un nodarbinātības iespējās (62). EESK pauž nožēlu, ka nav izdarīts nekas vairāk, lai efektīvi īstenotu šos mērķus. Sociālie ieguldījumi laika gaitā sniedz ekonomiskos un sociālos ieguvumus, palielinot nodarbinātību vai strādājošo ienākumus, uzlabojot veselības aprūpi, mazinot bezdarbu, nodrošinot labāku izglītību, samazinot nabadzību un sociālo atstumtību u. c. Tie arī palielina iedzīvotāju labklājību un vienlaikus sekmē ekonomiku, nodrošinot kvalificētāku darbaspēku, lielāku ražīgumu un nodarbinātību. Šādi ieguldījumi, īpaši tie, kas veicina izaugsmi, sekmētu arī iedzīvotāju prasmju un kvalifikāciju uzlabošanu, palielinātu viņu iespējas sabiedrībā un darba tirgū, kā arī stimulētu ekonomiku, palīdzot ES pārvarēt krīzi un kļūt spēcīgākai un konkurētspējīgākai. Turklāt tas nodrošinātu valsts līdzekļu efektīvāku izmantošanu, tādējādi radot ietaupījumu valsts budžetā vidējā termiņā un ilgtermiņā.

4.5.

EESK jau ir atzinīgi novērtējusi to, ka Komisija ir pilnībā atzinusi sociālās ekonomikas, sociālo uzņēmumu, pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru svarīgo nozīmi Sociālo ieguldījumu paketes īstenošanā (63).

4.6.

EESK jau ir paudusi viedokli, ka Eiropas minimālā ienākuma ieviešana saskaņā ar pamatdirektīvu ļautu novērst sociālo atstumtību, sekmēt ekonomikas un teritoriālo kohēziju, aizsargāt cilvēka pamattiesības, nodrošināt līdzsvaru starp ekonomikas un sociālajiem mērķiem un taisnīgi sadalīt resursus un ienākumus. EESK atkārtoti aicina Komisiju pārbaudīt Eiropas minimālā ienākuma finansēšanas iespējas un izveidot atbilstīgu fondu (64).

4.7.

EESK atkārtoti uzsver, ka ilgtspējīgas, efektīvas un lietderīgas sociālas labklājības sistēmas ir ļoti svarīgas visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem. Tās ir ļoti svarīgs instruments, lai uzturētu sociālo un teritoriālo kohēziju, solidaritāti un stabilitāti sabiedrībā, kā arī veicinātu ekonomikas izaugsmi. Labklājības sistēmām ir svarīga nozīme arī automātiskas stabilizācijas nodrošināšanā, kā tas pierādījās krīzes laikā. Atzīstot, ka lēmumu par sociālās politikas struktūru un saturu pieņemšana ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, būtu jāizstrādā efektīvākas valstu un ES iniciatīvas par sociālās aizsardzības sistēmu uzlabošanu, ietverot tajās sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus, veselības aprūpi un mājokļu nodrošināšanu (65). Padome un Sociālās aizsardzības komiteja ir norādījušas, ka dalībvalstīm būtu jāturpina centieni uzlabot sociālās aizsardzības sistēmu sniegumu un nodrošināt, ka tās sniedz labākus sociālos rezultātus, vienlaikus maksimāli palielinot labvēlīgo ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi (66).

4.8.

Valsts sociālā nodrošinājuma iestādes un valsts pārvaldes iestādes ir atbildīgas par vispārēju, kvalitatīvu un izmaksu ziņā pieejamu sociālo pakalpojumu nodrošināšanu. Valsts uzdevums ir akreditēt, veikt ieguldījumus un uzraudzīt piekļuvi šiem pakalpojumiem, kurus sniedz valsts iestādes, bezpeļņas vai uz peļņu orientētas organizācijas, kā tas patlaban tiek veikts vairākās ES valstīs. Liela nozīme ir pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem, īpaši sociālajiem partneriem, sociālajiem uzņēmumiem un savstarpējas sadarbības organizācijām. To pienākumi ietver sociālā nodrošinājuma, veselības apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēmu izstrādi, īstenošanu, nodrošināšanu un uzraudzību. Turklāt ciešāka visu dalībnieku sadarbība var veicināt valsts līdzekļu efektīvāku un labāku izmantošanu sociālās politikas īstenošanā. Tai būtu jāietver arī iespēja izmantot partnerības starp valsts iestādēm un privātajiem dalībniekiem, vienlaikus ņemot vērā valsts sistēmu īpatnības.

4.9.

EESK uzskata, ka attiecīgie dalībnieki jāiesaista spēcīgākā un pārredzamākā dialogā ar mērķi uzlabot sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspēju, prioritāri izmantojot resursus efektīviem, lietderīgiem un atbilstīgiem publiskajiem ieguldījumiem, kas pilnībā atbalstītu sociālās tiesības un jo īpaši sekmētu dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmu pamatprincipu ievērošanu.

4.10.

Līdztekus pārejai uz dialogu “Darbs 4.0” jāīsteno pāreja uz dialogu “Labklājība 4.0”. Krīze, lēns izaugsmes temps un augsts bezdarba līmenis, kā arī straujāka sabiedrības novecošanās un darbaspēka samazināšanās apdraud sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspēju un atbilstību. Vienlaikus palielinās pieprasījums pēc sociālajiem pakalpojumiem, galvenokārt sabiedrības novecošanās dēļ, bet trūkst resursu šā pieprasījuma apmierināšanai. Tādēļ ir svarīgi veikt reformas, lai ieviestu iedarbīgas un ekonomiski efektīvas sociālās aizsardzības sistēmas, sociālo politiku un pakalpojumus. Pīlāram jāspēj ne vien reaģēt uz pārmaiņām darba tirgū, bet arī jāatbalsta dalībvalstis, nodrošinot piemērotus risinājumus, lai reaģētu uz būtiskākajām pārmaiņām labklājības sistēmās, sociālās politikas un pakalpojumu jomā. Par galveno mērķi jāizvirza to kvalitātes, ilgtspējas, pieejamības un atbilstības nodrošināšana visiem, kurus ietekmē iepriekšminētie faktori; tam vajadzīgs atbilstīgs tiesiskais regulējums un politika.

4.11.

EESK arī atzīst, ka pastāvīgs spiediens uz valstu budžetiem, demogrāfiskās un sociālās pārmaiņas un jaunas sociālās problēmas daudzās dalībvalstīs ir radījušas jaunus un inovatīvus veidus, kā finansēt un nodrošināt pabalstus un pakalpojumus. Šo tendenci, ko dēvē par sociālo inovāciju, ir izraisījusi nepieciešamība risināt neatrisinātās sociālās vajadzības. Tā papildina valsts tradicionālo labklājības nodrošināšanu, sadarbībā ar vietējām pašvaldībām mobilizējot dažādus sociālos un ekonomikas dalībniekus un finanšu resursus. Tomēr ar to nedrīkst aizstāt valsts un tās dažādo publisko struktūru atbildību un pienākumus nodrošināt ES iedzīvotājiem vispārēju piekļuvi kvalitatīviem, izmaksu ziņā pieejamiem, ilgtspējīgiem un pieejamiem pakalpojumiem saskaņā ar valsts praksi. Sociālā inovācija rada sociālo kapitālu un palielina vietējās sabiedrības nozīmi. Eiropas Komisijai un dalībvalstīm būtu efektīvāk jāizmanto tādi svarīgi instrumenti kā publiskais iepirkums un Eiropas strukturālie un investīciju fondi, lai atbalstītu sociālo inovāciju un sociālās ekonomikas uzņēmumus.

4.12.

EESK ir daudzkārt uzsvērusi sociālās ekonomikas, tostarp sociālo uzņēmumu, īpašo un svarīgo nozīmi ekonomisko un sociālo risinājumu nodrošināšanā (67). Šī nozare ir Eiropas sociālā modeļa galvenais elements, kas tieši veicina sociālo un ekonomisko kohēziju un pārmaiņas, taisnīgāku ienākumu un resursu sadalījumu un aktīvu pilsoniskumu. EESK nesen aicināja izstrādāt ES Rīcības plānu sociālās ekonomikas jomā (68).

4.13.

Kopumā un ES kompetenču ietvaros par pīlāra mērķi būtu jāizvirza kopējas atsauces sistēmas izveide, lai noteiktu kritērijus un uzraudzītu nepieciešamo valsts tiesisko regulējumu un politisko sistēmu, kas nodrošinātu tiesības uz kvalitatīviem noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz sociālās aizsardzības pabalstiem (69), tostarp sociālo pakalpojumu pieejamību, pieņemamām izmaksām un piekļuvi šiem pakalpojumiem, kā arī to ilgtspēju un efektivitāti. Tā būtu jāpiemēro visām sociālā nodrošinājuma jomām (70), kā arī visiem citiem sociālajiem (aizsardzības) pakalpojumiem.

4.14.

Par pīlāra mērķi jāizvirza arī vajadzīgo stimulu radīšana dalībvalstīm, lai nodrošinātu tiesību, kas iegūtas saskaņā ar atbilstīgiem valsts kritērijiem, pārvedamību un tādējādi brīvu apriti. Šāda tiesību atzīšana ļautu sniegt katrai personai piemērotāku atbalstu profesionālās un privātās dzīves sakārtošanai. Tiktu nodrošināti pienācīgāki un elastīgāki līdzekļi, lai pielāgotos katra ES iedzīvotāja dzīves ciklam un jo īpaši nodrošinātu vienmērīgu pāreju uz/no darba tirgus.

4.15.

Turklāt pīlārs būtu jāizmanto, lai noteiktu kritērijus attiecībā uz pamatpakalpojumu sniegšanu. Dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt īstenošanas stratēģijas, ņemot vērā konkrēto sociāli ekonomisko un fiskālo situāciju katrā valstī. Kritēriji būtu jāattiecina ne tikai uz pakalpojumu pieejamību – tiem vajadzētu sekmēt 26. protokolā ietverto pamatprincipu (vispārēja piekļuve, kvalitāte, drošība, pieejamība, vienlīdzīga attieksme un patērētāju tiesību veicināšana) īstenošanu. Kritēriju izstrādē atsaucei būtu jāizmanto brīvprātīgā Eiropas kvalitātes sistēma sociālo pakalpojumu jomā un Eiropas pirmsskolas izglītības un aprūpes kvalitātes sistēma.

4.16.

Princips par vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu visiem ir ietverts Eiropas līgumos, un tas ir pilnībā un atbilstīgi jāatspoguļo iekļaujošā sociālajā pīlārā. Ņemot vērā, ka ES acquis jau ietver vienotu obligāto standartu kopumu attiecībā uz darba ņēmējiem Eiropā, atliek to īstenot. Vienlīdzība un nediskriminācija jānodrošina gan vīriešiem, gan sievietēm, gan visām mūsu sabiedrības grupām, tostarp personām ar invaliditāti, LGBTI personām, personām, kas pieder pie etniskām minoritātēm, un visiem pārējiem, kuri saskaras ar diskrimināciju.

4.17.

Ir būtiski panākt dažādu Eiropas sabiedrības grupu lielāku līdzdalību nodarbinātībā, lai risinātu demogrāfiskās novecošanās un darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās problēmu. Jāpanāk progress vienlīdzības un nediskriminācijas veicināšanā ne tikai darbā, bet arī citās dzīves jomās, piemēram, piekļuvē precēm un pakalpojumiem, izglītībai, mājokļiem un veselības aprūpei. Šajā saistībā ir cerības, ka drīz tiks no jauna apspriesta ES direktīva par vienādu attieksmi attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumu sniegšanu.

5.1.

EESK no 2016. gada 2. septembra līdz 2. novembrim visās dalībvalstīs rīkoja debates ar organizētu pilsonisko sabiedrību. Debates koordinēja trīs EESK locekļi (“trijotne”) no attiecīgās valsts, bieži tas notika sadarbībā ar Eiropas Komisiju (15 debates) vai valsts Ekonomikas un sociālo lietu padomi (septiņas debates). Debatēs piedalījās dalībnieki no dažādām darba devēju organizācijām, arodbiedrībām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī (retāk) no akadēmiskajām aprindām. Pavisam 28 debatēs piedalījās gandrīz 1 800 pārstāvju no pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

5.2.

Lielākajā daļā debašu tika apspriests galveno jautājumu kopums. Tika diskutēts par dažādiem jautājumiem, kuri atspoguļo atšķirīgās dalībvalstu tiesību sistēmas, prioritātes un apstākļus. Pēc debatēm koordinatoru trijotne sagatavoja ziņojumus par dalībvalstīm, kuros vairumā gadījumu tika iekļauti secinājumi un/vai ieteikumi. Orientējošie jautājumi bija šādi:

5.3.

Komitejas locekļu trijotnes sagatavoto valsts ziņojumu secinājumos/ieteikumos atklājās, ka dažādās debatēs tika izvirzītas vairākas kopīgas tēmas/temati. Tās ir apkopotas šajā atzinuma sadaļā.

5.3.1.

Par Eiropas sociālo tiesību pīlāra darbības jomu un formātu:

5.3.2.

Galvenās secinājumos/ieteikumos izvirzītās tēmas, kas saistītas ar Eiropas Komisijas provizorisko ESTP izklāstu:

5.4

Secinājumos/ieteikumos arī atklājās, ka galvenās viedokļu atšķirības bija jautājumā par to, vai ESTP būtu jāparedz likumdošanas pasākumi. Šajā ziņā dalījās gan vienas valsts, gan dažādu valstu dalībnieku uzskati, un viņu atšķirīgos viedokļus pauda darba devēju pārstāvji, kuri (parasti) neatbalsta ierosinājumu par papildu tiesību aktiem, un arodbiedrību pārstāvji, kuriem (parasti) ir pretējs viedoklis.

6.1.1.

Skaidrāk jāprecizē Eiropas sociālo tiesību pīlāra saturs, procesi, konkrētas iniciatīvas tā īstenošanai, finansēšana un uzraudzība, kā arī dažādo dalībnieku uzdevumi. Pārvaldības jautājumam ir izšķirīga nozīme, ņemot vērā līgumos paredzētos noteikumus, tostarp subsidiaritātes principu. Iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kas ir atbildīgs par katru lēmumu.

6.1.2.

Saistībā ar attiecīgajiem dalībniekiem un to uzdevumiem EESK uzsver, ka darba tirgus jautājumos partnerība starp valsts iestādēm un sociālajiem partneriem ES un dalībvalstu līmenī ir galvenais instruments, kas var uzlabot politikas sekmes, lai sasniegtu plaši atbalstītos mērķus. Sociālās aizsardzības jomā galvenā nozīme ir valdībām, valsts pārvaldei, reģionālajām/vietējām pašvaldībām un dažādām valsts iestādēm, kas darbojas sociālā nodrošinājuma jomā, kā arī sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt arī sociālie partneri bieži piedalās sociālās aizsardzības shēmu izstrādē un īstenošanā un uzņemas pienākumus sociālo pakalpojumu jomā. Citas ieinteresētās personas, piemēram, sociālās aģentūras, kam ir pieredze sociālās palīdzības nodrošināšanā, var sniegt ieguldījumu, garantējot drošības tīklus tai sabiedrības daļai, kas pakļauta nabadzības riskam.

6.1.3.

EESK uzsver, ka pīlārs var kļūt par veiksmīgu projektu, kas sniedz ieguvumu Eiropai un visiem tās iedzīvotājiem, bet tikai tad, ja tā rezultāti ir redzami. Krīzes laikā pīlārs var būt laba iespēja apliecināt, ka Eiropas Savienība joprojām spēj vajadzības gadījumā nodrošināt atbilstīgus risinājumus problēmām, ar kurām saskaras iedzīvotāji, vienlaikus pilnībā ievērojot kompetenču sadalījumu un subsidiaritātes principu. Pīlāram īpaši jāsekmē iedzīvotāju labklājība saskaņā ar Līgumā noteikto prasību cita starpā nodrošināt “sociālā tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu” (LES 3. pants). Turklāt pīlāra uzdevums ir veicināt darba tirgu un sociālās aizsardzības sistēmu labāku darbību. Vienlaikus EESK pauž bažas par to, ka trūkst skaidrības attiecībā uz pīlāra darbības jomu. EESK ir noraizējusies, ka tas var izraisīt vēl lielāku nenoteiktību un neapmierinātību, radot cerības, kas netiks piepildītas vai kuras nebūs iespējams piepildīt (71).

6.2.1.

Komisija ierosina sākumā piemērot pīlāru eurozonai, jo tajā jau ir sācies turpmākas integrācijas un konsolidācijas process, lai panāktu lielāku konverģenci. Tomēr ES līgumos (72) ietvertie sociālās jomas noteikumi ir piemērojami visām ES dalībvalstīm. Apsverot daudzajās valsts mēroga debatēs paustos viedokļus, EESK uzskata, ka pīlārs būtu piemērojams visām 28 ES dalībvalstīm.

6.2.2.

EESK vienā no iepriekšējiem atzinumiem ir norādījusi, ka sociāli ilgtspējīga makroekonomikas politika ir priekšnoteikums stabilākai ekonomikas atveseļošanai un sociālās kohēzijas nodrošināšanai. Ekonomikas apstākļu labāka novērtēšana arī ir būtisks priekšnoteikums, lai panāktu produktīvu nodarbinātību un labi izstrādātu sociālo politiku ES un dalībvalstu līmenī, nodrošinot paaudžu līdzsvaru. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka uzsvars likts uz Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumu elastīgu piemērošanu, un to, ka fiskālā deficīta aprēķinos Komisija ņems vērā atsevišķus publiskos ieguldījumus, taču uzskata šo pasākumu par ierobežotu un nepilnīgu (73).

6.3.1.

Eiropas pusgadam un valsts reformu programmām, ko vienādi piemēro valstīm, kas nav eurozonas dalībvalstis, jākļūst par galvenajiem pīlāra īstenošanas un uzraudzības instrumentiem. Tomēr, ņemot vērā Eiropas pusgadā pieejamos papildu makroekonomiskās uzraudzības mehānismus attiecībā uz eurozonas valstīm, ir iespējams tos izmantot, lai izstrādātu attiecīgus papildu kritērijus nolūkā atbalstīt valstu reformas. Saikne starp pīlāru un Eiropas pusgadu tika minēta vairākās valsts mēroga debatēs (74).

6.3.2.

EESK norāda, ka daži ekonomikas politikas mērķi attiecībā uz ekonomikas pārvaldību pēdējos gados ir vairāk jāsaskaņo ar ES sociālās politikas mērķiem, kā noteikts LESD 4. panta 2. punktā (75). Atbilstoši horizontālajai sociālajai klauzulai (76) jāveic visu Eiropas pusgada pasākumu sociālās ietekmes novērtējums. Novērtējuma rezultāti būtu jāpublisko un jāapspriež gan dalībvalstu, gan Eiropas līmenī (77).

6.3.3.

EESK jau iepriekš ir norādījusi, ka Eiropas pusgada laikā nodarbinātības un sociālie mērķi svarīguma ziņā būtu jāpielīdzina makroekonomikas apsvērumiem Eiropas pusgadā (78). Komiteja ir arī ieteikusi, ka būtu jānosaka salīdzināmi un kopēji rādītāji, piemēram, attiecībā uz nabadzību un nevienlīdzību, kā arī obligāti jāveic visu valsts reformu programmās (VRP) un katrai valstij adresētajos ieteikumos (KVAI) ierosināto reformu programmu sociālās ietekmes novērtējumi (79).

6.3.4.

EESK aicina atjaunot Eiropas pusgada līdzsvaru, lai, izstrādājot KVAI, tiktu ņemts vērā pašreizējais galveno nodarbinātības un sociālo rādītāju rezultātu pārskats.

6.3.5.

Mērķis palielināt konverģenci virzībā uz darba un dzīves apstākļu uzlabošanu būtu jāsekmē, nosakot konkrētus starpposma mērķus, kuros ņemta vērā stratēģija “Eiropa 2020” un ilgtspējīgas attīstības mērķi un kuri sniedz norādes ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas koordinēšanai.

6.4.1.

EESK pauž nopietnas bažas par ES stabilitāti, jo nepieciešamās reformas – ar vai bez izmaiņām Līgumā – vienmēr tiek veiktas pēdējā brīdī un pakļaujoties ievērojamam spiedienam. Vajadzētu atkārtoti nostiprināt sociālo, politisko un ekonomisko kohēziju Eiropas Savienībā un turpināt saskanīgu ekonomikas un monetāro integrāciju kā pamatu pienācīgi funkcionējošai EMS. Tāpēc nav iespējams izvairīties no būtiskām debatēm par ekonomiskās un monetārās savienības stabilas struktūras veidošanu, kurās jāpanāk vienprātība par ekonomiskajiem un sociālajiem mērķiem, kā arī saskaņotu pārvaldību (80).

6.4.2.

Lai palielinātu ekonomiskās un monetārās savienības spēju izturēt satricinājumus, jāīsteno sociālā, politiskā un ekonomiskā kohēzija. EESK norāda, ka vairāk jāņem vērā atšķirības EMS dalībvalstu tautsaimniecībās, un minētajās valstīs jāveic līdzsvarotas strukturālas reformas atbilstoši monetārās savienības prasībām un ievērojot valstu vajadzības, lai nodrošinātu nepieciešamo konverģenci.

6.4.3.

EESK jau ir ierosinājusi, kā labāk veidot EMS, un iesniegusi priekšlikumus tās demokrātiskās un sociālās struktūras iespējami ātrākai izveidei, izmantojot Kopienas metodi. Tas uzlabotu demokrātisko noturību un ļautu izpildīt no līgumiem izrietošās sociālās saistības (81).

6.4.4.

Ekonomikas ziņā stabilai EMS ir izšķirīga nozīme. Šajā saistībā EESK jau ir norādījusi, ka dalībvalstu valdībām jāuzņemas liela atbildība par demokrātiskas un sociālas EMS turpmāko pilnveidošanu. Tas pats attiecas arī uz dalībvalstu un Eiropas sociālajiem partneriem, kuriem EMS nodrošina visaptverošu regulējumu, kas piemērojams to attiecīgajām sistēmām atalgojuma noteikšanas, darba tirgus organizēšanas un sociālā nodrošinājuma politikas jomā. Būdami ekonomikas un sociālās jomas dalībnieki, tie izšķirošā mērā nosaka atbilstību EMS kopīgajam stabilitātes mērķim (82). Labāka sociālo partneru iesaiste var veicināt labāku EMS pārvaldību. Minēto dalībnieku viedoklis par darba tirgus un sociālās politikas organizēšanu arī būtu jāuzskata par daļu no debatēm saistībā ar EMS nākotni (83). Uzlabots un strukturēts dialogs ar pilsonisko sabiedrību ļautu uzlabot arī demokrātisko noturību un pārvaldību.

6.4.5.

EESK uzskata, ka, lai novērstu pastāvošo nelīdzsvarotību un palielinātu uzticēšanos un paļāvību Eiropā, ir vajadzīga efektīvāka un demokrātiskāka ekonomikas pārvaldība, it īpaši eurozonā (84).

6.5.1.

Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķim vajadzētu būt šādam: panākt, lai tiek efektīvi īstenots spēkā esošais sociālo tiesību aktu kopums, kas balstīts uz ES primārajiem un sekundārajiem tiesību aktiem attiecībā uz nodarbinātību un sociālajām tiesībām, tostarp jo īpaši attiecībā uz sociālo aizsardzību un efektīvu uzraudzību, ko cita starpā veic darba inspekcijas, un tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un tiesu iestāžu pieejamību. Pilnībā būtu jārespektē starptautiski juridiski saistoši tiesību avoti, ko dalībvalstis ratificējušas ES iedzīvotāju interesēs.

6.5.2.

EESK uzskata, ka pīlārs sniedz iespēju no jauna apstiprināt spēkā esošo sociālo tiesību aktu kopumu. Turklāt pīlāra izveides process arī dod iespēju novērtēt, kas darbojas un kas nē, kādas ir nepilnības ES un dalībvalstu pieejā un kas tajā būtu jāuzlabo, lai sekmētu atjaunoto sociālo un ekonomisko konverģenci, ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību Eiropas Savienībā.

6.6.1.

Ir izstrādāti tādi instrumenti kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds un Eiropas strukturālie un investīciju fondi, kam ir izšķirīga nozīme darbvietu radīšanā un izaugsmē, kā arī teritoriālās un sociālās kohēzijas veicināšanā. EESK uzskata, ka šie fondi ir jāizmanto efektīvāk un lietderīgāk un ka par prioritāti jāizvirza ES ilgtermiņa ieguldījumi kvalitatīvā sociālajā infrastruktūrā un pakalpojumos, tostarp izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fonda un Eiropas Investīciju bankas līdzekļus, un tas jāsasaista ar pīlāra īstenošanu.

6.6.2.

EESK saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu ir iesniegusi dažādus iespējamos variantus un priekšlikumus. Viens no tiem būtu “zelta noteikums” (vai “sudraba” (85)) par dalībvalstu publiskajiem ieguldījumiem (arī sociālajā jomā) papildus ES publiskajiem ieguldījumiem, izmantojot kopīgi saskaņotu parametru sistēmu, kas apvienojumā ar pareizām strukturālām reformām arī veicinātu privātos ieguldījumus (86).

6.6.3.

Saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas budžetu un pārskatīšanu EESK uzskata, ka, ņemot vērā Komisijas norādījumus, 25 % no Eiropas strukturālo un investīciju fondu, proti, Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda, līdzekļiem būtu jāizmanto, lai veicinātu sociālos ieguldījumus sociālajos pakalpojumos, veselības aizsardzības, izglītības un mājokļu nodrošināšanas pakalpojumos un politikā. Turklāt daļa ESF līdzekļu būtu jārezervē kā ES finansējums, kas pieejams sociālo partneru spēju palielināšanai. Eiropas Komisijas uzdevums būtu sniegt norādes dalībvalstīm par sociālo ieguldījumu veicināšanu praksē un par projektu kvalitātes un efektivitātes uzraudzību.

6.6.4.

EESK 2014. gadā atsaucās uz pārdales mehānismu, kas izmantojams asimetrisku satricinājumu gadījumos (87), un norādīja, ka Savienība un jo īpaši eurozona nevar neņemt vērā pašreizējās ekonomikas politikas sociālās sekas, atstājot tās pilnīgi valstu ziņā. EESK uzsvēra, ka izglītības un apmācības budžets būtu jāuzskata par ieguldījumu nākotnē (88). Dažu valsts mēroga debašu dalībnieki apsprieda, vai ES bezdarba apdrošināšana vai pielāgošanas fonds ir vajadzīgs un vai tas varētu būt izdevīgs (89). Šīs debates apliecināja, ka viedokļi šajā jautājumā ievērojami atšķiras un ka šīs diskusijas vajadzētu turpināt (90).

6.7.1.

Apsverot pīlāra izveidi, attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā arī globālā dimensija. Nesenajām debatēm SDO, Eiropas Padomē, ESAO un SVF ir izšķirīga nozīme, jo īpaši attiecībā uz pierādījumiem, kas liecina, ka nevienlīdzība ietekmē izaugsmes noturību un ka pārdale neapdraud izaugsmi. Apsvērumos būtu arī jāatzīst, ka Eiropas sociālā modeļa ilgtspēja ir savstarpēji saistīta ar Eiropas vispārējās konkurētspējas uzlabošanu.

6.7.2.

Visas Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis 2015. gadā vienojās par Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam. Tādējādi šo mērķu sasniegšana ir Eiropas Savienības dalībvalstu pienākums. EESK uzskata, ka pīlārs varētu būtiski veicināt Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši tās 1. mērķi (novērsta nabadzība), 3. mērķi (laba veselība un labklājība), 5. mērķi (dzimumu līdztiesība) un 8. mērķi (pienācīgs darbs un ekonomikas izaugsme).

6.8.1.

EESK aicina Komisiju ierosināt skaidru un saskaņotu stratēģiju attiecībā uz pīlāru. EESK piekrīt Nodarbinātības komitejas (EMCO) un Sociālās aizsardzības komitejas (SPC) viedoklim, ka “Eiropas sociālo tiesību pīlārā būtu jāņem par pamatu un jāuzlabo pastāvošie instrumenti, tostarp Eiropas Nodarbinātības stratēģija (ENS) un atvērtā koordinācijas metode sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas jomā (sociālā atvērtā koordinācijas metode), un ka minētais pamats ir kā kompass procesam, kurā veicina ilgtspējīgu augšupēju konverģenci nodarbinātības un sociālo rezultātu ziņā, vienlaikus ievērojot valstu kompetenci” (91). Šajā procesā varētu iekļaut jaunu atbilstīgu kritēriju izstrādi, ar kuriem novērtēt progresu attiecībā uz dažām galvenajām darba tirgus un sociālajām problēmām. Šādas sadarbības sistēmas izveide ļautu dalībvalstīm sasniegt pozitīvus rezultātus, veicot reformas (92), un veicināt lielāku sociālo kohēziju.

6.8.2.

Lai gan riski ir acīmredzami, tomēr EESK joprojām uzskata, ka ES spēj kļūt par labāku, demokrātiskāku un sociālu Eiropas Savienību. EESK darīs visu iespējamo, lai atbalstītu dalībvalstu un ES līmeņa debates un iesaistītu iedzīvotājus labākas Eiropas nākotnes veidošanā. Taisnīgu globalizāciju, kas nodrošina labklājīgu dzīvi, pietiekamas nodarbinātības iespējas un godīgus darba apstākļus visiem, var sasniegt tikai tad, ja ES ir vienota un rīcībspējīga. Eiropai jāspēj pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, lai saglabātu savu sabiedrības modeli un palielinātu iespējas visiem. Tā ir mūsu alternatīva protekcionismam, nacionālismam un populismam.

21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/27

Ziņotājs:

Juan MENDOZA CASTRO

1.1.

EESK atzinīgi vērtē pasākumu kopumu, kura mērķis ir pielāgot autortiesības digitālās ekonomikas prasībām.

1.2.

ES trūkst integrētas autortiesību sistēmas. Lai to izveidotu, galvenais uzdevums ir novērst sadrumstalotību, vienlaikus palielinot autoru aizsardzību, tostarp pret tehnoloģiju milžiem, kas dominē tirgos.

1.3.

Autortiesību joma ir ļoti sarežģīta, jo tajā ir daudz ieinteresēto personu ar atšķirīgām interesēm, taču tās ir cita citai vajadzīgas. Ar regulējuma palīdzību ir jāpanāk līdzsvars starp visu šo personu tiesībām, neuzliekot birokrātisku slogu un neizvirzot nevajadzīgas prasības.

1.4.

Attiecībā uz Komisijas “pakāpenisko” pieeju EESK ierosina pārskatīt un nostiprināt spēkā esošās tiesības, tostarp izdarot grozījumus citās direktīvās, kā arī apsvērt, vai būtu lietderīgi ierosināt pasākumus, kas paredzēti interneta meklētājprogrammām un satura bezmaksas pārraidīšanu Wi-Fi tīklos, un ar regulas palīdzību reglamentēt atsevišķus aspektus.

1.5.

Komiteja atgādina, ka ir svarīgi, lai ES nekavējoties ratificētu Marrākešas līgumu par autortiesībām neredzīgu personu gadījumā.

1.6.

Raidorganizāciju tiešsaistes pārraides un televīzijas un radio programmu digitāla retranslācija: EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikums ir atbilstošs un veicinās Eiropas kinematogrāfisko darbu izplatīšanu. “Izcelsmes valsts” princips nav pretrunā tiesību teritorialitātei un līgumu slēgšanas brīvībai.

1.7.

Izņēmumu pielāgošana digitālajai un pārrobežu videi: lai gan Komisijas priekšlikumos ir noskaidrotas problēmas, EESK ierosina tajos veikt virkni izmaiņu ar mērķi labāk pielāgot autortiesības mūsdienu prasībām. Ierosinātās izmaiņas:

1.8.

Spriedums, ar kuru Eiropas Savienības Tiesa lēma, ka zināmos apstākļos elektronisko grāmatu patapināšana var būt pielīdzināma tradicionālo grāmatu patapināšanai (5), apmierina prasību, ko iesnieguši bibliotēku lietotāji un izglītības iestādes.

1.9.

Pozitīvi vērtējams priekšlikums par vairs netirgotu darbu digitalizāciju, izplatīšanu un pārrobežu izmantošanu (III sadaļa, 1. nodaļa).

1.10.

Ar Eiropas standartu palīdzību būtu jāsaskaņo izņēmums “panorāmas brīvība”.

1.11.

EESK atbalsta izdevēju ekskluzīvās blakustiesības divdesmit gadus atļaut vai aizliegt digitāli izmantot to preses publikācijas.

1.12.

EESK piekrīt, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kas lielā apjomā glabā un sabiedrībai piekļūstamus dara savu lietotāju augšupielādētus un ar autortiesībām aizsargātus darbus vai citus tiesību objektus, ir jāveic atbilstīgi un samērīgi pasākumi, kuri nodrošinātu ar tiesību īpašniekiem slēgto nolīgumu funkcionēšanu, vai arī jāizvairās no šādu darbu vai tiesību objektu publiskošanas ( value gap ).

1.13.

EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikums ir solis uz priekšu autortiesību aizsardzības jomā; autori ir tiesīgi saņemt taisnīgu atlīdzību par savu radošo darbu, saistot darbu komerciālos panākumus ar augstu darbu aizsardzības un finansēšanas līmeni.

1.14.

Ir svarīgi uzsvērt, ka pilsoniskās sabiedrības institūcijām ir jāpalīdz palielināt lietotāju izpratni par to tiesību aktu ievērošanu, kuri attiecas uz autortiesībām. EESK atbalsta Komisijas centienus cīnīties pret pirātismu un jebkādu ar likumu aizsargāta satura nelikumīgu izmantošanu.

2.1.

Digitālo tehnoloģiju attīstība ir mainījusi to, kādā veidā tiek radīti, producēti, izplatīti un izmantoti darbi un citi aizsargāti tiesību objekti. Ir radušies jauni izmantošanas veidi, jauni dalībnieki un jauni uzņēmējdarbības modeļi. Digitālajā vidē ir pastiprinājusies arī pārrobežu izmantošana, kā arī radušās jaunas iespējas, kā patērētājs var piekļūt ar autortiesībām aizsargātam saturam.

2.2.

Lai gan ES autortiesību regulējumam joprojām ir pamatoti mērķi un principi, minētie tiesību akti ir jāpielāgo šai jaunajai realitātei. Iejaukties ES līmenī vajadzīgs arī tādēļ, lai nepieļautu iekšējā tirgus sadrumstalošanos.

2.3.

Šajos apstākļos 2015. gada maijā pieņemtajā Digitālā vienotā tirgus stratēģijā (6) tika konstatēta vajadzība “samazināt atšķirības starp valstu autortiesību režīmiem un nodrošināt lietotājiem visā ES plašāku tiešsaistes piekļuvi darbiem”, uzsverot, cik svarīgi ir ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargāta satura pakalpojumus padarīt pieejamākus pāri robežām, un arī precizējot tiešsaistes pakalpojumu nozīmi darbu un citu aizsargātu tiesību objektu izplatīšanā.

2.4.

Komisija 2015. gada decembrī publicēja paziņojumu (7), kurā izklāstītas konkrētas darbības un ilgtermiņa redzējums un kurā norādīts, ka šajā jomā jāturpina attīstīt vienoto tirgu, jāatjaunina noteikumi, ņemot vērā jauno digitālo vidi, jānodrošina Eiropas radošo nozaru turpmāka konkurētspēja un jānodrošina pienācīgs līdzsvars starp autortiesībām un citiem sabiedriskās politikas mērķiem.

2.5.

Ņemot vērā neseno priekšlikumu par pārrobežu pārnesamību (8), Komisija tagad ierosina tiesību aktu kopumu ar trim mērķiem:

2.6.

Pirmkārt, ir izstrādāts priekšlikums regulai (9), kuras mērķis ir radīt labvēlīgus nosacījumus jaunajiem televīzijas un radio programmu tiešsaistes un digitālajiem izplatīšanas veidiem, kas līdzīgi nosacījumiem, kuri piemērojami tradicionālajām apraidēm ar satelīta starpniecību vai pa kabeli. Jaunie noteikumi, kas izstrādāti, pamatojoties uz spēkā esošajiem Satelītu apraides un kabeļu retranslācijas direktīvas (10) noteikumiem, veicinās un paātrinās tiesību nokārtošanu saistībā ar raidorganizāciju sniegtiem noteikta veida tiešsaistes pakalpojumiem, kā arī atsevišķiem retranslācijas pakalpojumiem. Šo noteikumu mērķis ir sekmēt tirgus attīstību un Eiropas radio un televīzijas programmu plašāku izplatīšanu. Tas savukārt nodrošinās plašāku piedāvājumu patērētājiem, kā arī lielāku kultūras daudzveidību.

2.7.

Tajā pašā laikā ar priekšlikumu direktīvai par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū (11) tiek radīts jauns sarunu mehānisms, kas atvieglos licencēšanas līgumu noslēgšanu audiovizuālo darbu izplatīšanai pieprasījumvideo platformās. Minētais priekšlikums ir daļa no plašākiem politiskiem centieniem risināt dažādās problēmas, kas ierobežo Eiropas audiovizuālo darbu, īpaši filmu, pieejamību Eiropas Savienībā.

2.7.1.

Licencēšanas problēmas un juridiskās un līgumiskās grūtības, kas saistītas ar Eiropas audiovizuālo darbu izmantošanu pieprasījumvideo pakalpojumos, tiks risinātas arī strukturētā dialogā ar ieinteresētajām personām, lai racionalizētu licencēšanas praksi un veicinātu nozaru līgumus, kas sekmēs Eiropas darbu regulārāku izmantošanu un plašāku pieejamību. Komisija 2018. gada beigās sniegs pārskatu par dialoga rezultātiem.

2.7.2.

Visbeidzot, šajā priekšlikumā direktīvai ir arī norādīti risinājumi, ar kuriem sekmēt kultūras mantojuma iestāžu izdoto tiesību licenču piešķiršanu, kas vajadzīgas tādu darbu digitalizācijai un izplatīšanai, kuri vairs netiek tirgoti, bet kuriem ir liela kultūras vērtība. Ļoti svarīga ir arī piekļuve darbiem nekomerciālā vidē, piemēram, izglītības iestādēs, publiskajās bibliotēkās vai citās vietās, kas nav kinoteātri, lai veicinātu kultūras daudzveidību, izglītošanas mērķiem un lai piedalītos sabiedriskajā dzīvē. Turklāt Komisija kopīgi ar Eiropas Filmu aģentūru direktoru asociāciju (EFAD) un audiovizuālās nozares pārstāvjiem strādā pie tā, lai 2017. gadā izveidotu un finansētu Eiropas filmu kataloga izveidi izglītojošiem mērķiem.

2.8.

Līdztekus ir pieņemti divi tiesību aktu priekšlikumi (12), lai piemērotu ES tiesību aktus saistībā ar Marrākešas līgumu, kurā prasīts pusēm noteikt izņēmumus, kas palīdzētu cilvēkiem ar drukas lasītnespēju piekļūt grāmatām un citiem drukātiem materiāliem tiem pieejamā formātā. Ar šo priekšlikumu direktīvai tiks noteikts obligāts izņēmums un nodrošināta tā izpilde, lai šīs kopijas tiktu sagatavotas pieejamā formātā un būtu pieejamas vienotajā tirgū. Priekšlikums regulai nodrošinās minēto kopiju pārrobežu apmaiņu starp ES un trešām valstīm, kuras noslēgušas minēto līgumu.

3.1.

EESK atzinīgi vērtē pasākumu kopumu, kura mērķis ir pielāgot autortiesības digitālās ekonomikas prasībām.

3.2.

Eiropas māksla ir viena no vadošajām pasaulē, taču kinematogrāfijai, izdevējdarbības nozarei un mūzikas un mākslinieciskajai jaunradei nākas saskarties ar tirgus sadrumstalotību, kultūras un valodu daudzveidības radīto lielo bagātību, digitālo pāreju un finanšu grūtībām.

3.3.

Vienkāršojot atļauju izsniegšanas sistēmu, jāmazina sadrumstalotība, jāveicina pārrobežu piekļuve tiešsaistes saturam un jāpanāk labāks autoru aizsardzības līdzsvars – it īpaši attiecībā pret uzņēmējdarbības milžiem, kas kontrolē digitālos tirgus.

3.4.

Autortiesību joma ir ļoti sarežģīta, jo tajā ir daudz ieinteresēto personu ar atšķirīgām interesēm, taču tās ir cita citai vajadzīgas. Ar regulējuma palīdzību ir jāpanāk līdzsvars starp visu šo personu tiesībām.

3.5.

Komisija ir pieņēmusi “pakāpenisku” pieeju (13) un nepiedāvā visaptverošu pārskatīšanu, bet ierosina spēkā esošajos tiesību aktos iekļaut svarīgus papildinājumus. EESK ierosina apsvērt šādus jautājumus:

4.1.1.

Eiropas Savienībā radio un televīzijas programmu veidošanas un raidīšanas jomā darbojas gandrīz 12 000 uzņēmumu, kuros nodarbināti 255 000 personu un kuru apgrozījums ir EUR 66 500 miljoni (19). Reforma ir pamatota, jo esošie mehānismi, kas atvieglo autortiesību un blakustiesību licencēšanu, neattiecas ne uz tiešsaistes pārraidīšanu, ne arī uz atsevišķiem digitālas retranslācijas veidiem.

4.1.2.

EESK atbalsta “izcelsmes valsts” principa iekļaušanu, kas jau ir noteikts attiecībā uz apraidēm ar satelīta starpniecību (20) un kas nav pretrunā tiesību teritorialitātei un līgumu slēgšanas brīvībai.

4.1.3.

EESK uzskata, ka tehnoloģiski neitrāliem grozījumiem noteikumos par digitālo retranslāciju vajadzētu vienkāršot tiesību iegūšanas procesu jauniem pakalpojumu sniedzējiem un tādējādi arī uzlabot svarīga satura pieejamību patērētājiem.

4.1.4.

Reformā pamatoti noteikts, ka gadījumā, ja pastāv ar licenču piešķiršanu saistītas grūtības, dalībvalstis nodrošina, ka “neitrāla iestāde” palīdz noslēgt līgumus par audiovizuālo darbu pieejamību pieprasījumvideo platformās.

5.1.

Eiropas bibliotēkas, muzeji un arhīvi veido kultūrtelpu Eiropas iedzīvotājiem, un tiem ir svarīga nozīme zināšanu nodošanā, izglītībā un pētniecībā. Vienlaikus tie nodrošina būtisku finansiālu ieguldījumu autortiesību jomā (22).

5.2.

Nesaskaņotības, sarežģītas likumdošanas, ģeogrāfisko šķēršļu un valodu atšķirību dēļ Eiropas pētnieki salīdzinājumā ar citu vadošo valstu (piemēram, ASV) pētniekiem ir neizdevīgā situācijā. Tāpēc ar šo reformu jāsekmē trīs mērķu sasniegšana: paplašināšana un pielāgošanās jaunajai tehnoloģiju realitātei, saskaņota un obligāta formāta noteikšana un juridiskā noteiktība attiecībā uz izņēmumu un ierobežojumu regulēšanu (23).

5.3.

Hāgas 2014. gada deklarācijā ir uzsvērts tekstizraces un datizraces lielais potenciāls inovācijas un pētniecības jomā. Pētniekiem, MVU un lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem tekstizrace un datizrace ir ļoti svarīgs instruments, ko juridisko, tehnoloģisko un līgumisko ierobežojumu dēļ Eiropas Savienībā izmanto nepietiekami.

5.4.

Komisija ierosina noteikt obligātus izņēmumus vairākos gadījumos:

5.5.

Kaut arī EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikumos problēmas ir noteiktas pareizi, komiteja ierosina grozījumus, lai tiesību aktus labāk pielāgotu mūsdienu vajadzībām (sk. secinājumus). Cita starpā ir svarīgi, lai autortiesību jomā noteiktie izņēmumi netiktu atcelti līgumisku vienošanos vai tehnoloģisku rīku dēļ. Turklāt ir jāpārskata autortiesību izņēmums attiecībā uz zinātnisko pētniecību nekomerciālos nolūkos (5. panta 3. punkta a) apakšpunkts), jo to ir ļoti grūti piemērot (24).

5.6.

EESK arī prasa saskaņot “panorāmas brīvības” izņēmumu, kas paredz, ka privātpersonas var iegūt un dalīties internetā ar sabiedriskās vietās esošu ēku un skulptūru attēliem. Lai gan Komisija atzīst šā izņēmuma pamatotību, tā ir nolēmusi saglabāt iespēju dalībvalstīm to piemērot fakultatīvi.

5.7.1.

Komiteja atgādina, ka ir svarīgi, lai ES nekavējoties ratificētu Marrākešas līgumu, kas stājās spēkā 2016. gada 30. septembrī un kura mērķis ir sekmēt piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ. Saskaņā ar šo līgumu daudzi Eiropas iedzīvotāji, kas ir neredzīgi vai ar redzes traucējumiem, varēs piekļūt lielākam darbu klāstam pieejamos formātos, un tas pavērs viņiem plašākas iespējas kultūras, izglītības un nodarbinātības jomā un galu galā nodrošinās reālu sociālo iekļaušanu.

5.7.2.

Priekšlikumi regulai (25) un direktīvai (26) ļaus Savienībai īstenot starptautiskās saistības, kas paredzētas Marrākešas līgumā. Turklāt tās atbilst Savienības saistībām, ko tā uzņēmusies ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām.

5.8.

Licencēšana un plašāka piekļuve saturam. Pamatoti būs arī atļauts digitalizēt un izplatīt vairs netirgotus darbus, kas pirmoreiz publicēti Eiropas Savienībā (7. pants), un vienā dalībvalstī izsniegta licence būs spēkā visā ES (8. pants).

5.9.1.

Saskaņā ar direktīvas priekšlikuma 11. panta 1. un 4. punktu (27) dalībvalstis preses izdevumu izdevējiem paredz uz divdesmit gadiem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt digitāli izmantot to preses publikācijas.

5.9.2.

EESK atbalsta šo pasākumu, lai nodrošinātu taisnīgu un vienlīdzīgu radītās vērtības sadalījumu starp preses izdevējiem, kas šos izdevumu izdod, un tiešsaistes platformām, kas tos izmanto.

5.9.3.

EESK atgādina, ka laikā, kad daudzus preses izdevējus, kas ir ļoti būtiski demokrātijai, ir skārusi finanšu krīze, kuras rezultātā tiek pārtraukta izdevumu publicēšana un masveidā likvidētas darbvietas, palielinās to uzņēmumu ienākumi, kuri izmanto šo preses informāciju (28).

5.10.1.

Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, kas lielā apjomā glabā savu lietotāju augšupielādētus un ar autortiesībām aizsargātus darbus vai citus tiesību objektus, kā arī nodrošina tiem publisku piekļuvi, sadarbībā ar tiesību īpašniekiem veic pasākumus, kuri nodrošina, ka funkcionē ar tiesību īpašniekiem slēgtie nolīgumi par to viņu darbu vai citu tiesību objektu izmantošanu, ko sadarbībā ar pakalpojumu sniedzējiem identificējuši tiesību īpašnieki. No vienas puses, tiks izmantoti tādi instrumenti kā “rezultatīvas satura atpazīšanas tehnoloģijas”, bet, no otras – šādi pakalpojumu sniedzēji tiesību īpašniekiem sniegs “atbilstīgu informāciju” un ieviesīs sūdzību un kompensāciju mehānismus. Dalībvalstis veicinās sadarbību starp pusēm (29).

5.10.2.

Ar šo pasākumu, ko EESK uzskata par piemērotu, tiek mēģināts pārvarēt pašreizējo vērtības plaisu ( value gap ) starp tiesību īpašniekiem un informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, dodot minētajiem tiesību īpašniekiem iespēju pieņemt labākus lēmumus par savu darbu izmantošanu. Ir gadījumi, kad reklāmas pakalpojumu sniedzēji autoriem nesniedz pietiekamas kompensācijas par viņu autortiesībām atšķirībā no abonētiem maksas tiešsaistes pakalpojumiem, kuri šādas kompensācijas nodrošina (30).

6.1.

EESK piekrīt Komisijas apgalvojumam, ka autortiesību pārkāpšana komerciālā mērogā, ko raksturo parazītisms uz citu darba un ieguldījumu rēķina, mūsdienās ir liels drauds Eiropas autoriem. Bez efektīvas un līdzsvarotas sistēmas, kas nodrošinātu autortiesību ievērošanu, autortiesības un citas intelektuālā īpašuma tiesības (IĪT) ir neaizsargātas un tiek paralizēti ieguldījumi radošumā un inovācijā (31).

6.2.

Autoriem jānodrošina tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par savu radošo darbu, saistot darbu komerciālos panākumus ar augstu darbu aizsardzības un finansēšanas līmeni (32).

6.3.

Priekšlikumā, ko EESK uzskata par piemērotu, ir noteikti pasākumi, kuru mērķis ir stiprināt autoru līgumiskās tiesības. Dalībvalstīm jānodrošina pārredzamība, kā arī līgumu koriģēšanas un strīdu ārpustiesas risināšanas mehānismi, savukārt reforma stiprinās autoru un mākslinieku spēju aizstāvēt savas intereses (33).

6.4.

Svarīgi uzsvērt, ka pilsoniskās sabiedrības publiskajām un privātajām organizācijām visās attiecīgajās jomās jāveicina lietotāju izpratne par to, ka autoriem jāsaņem atlīdzība par saviem darbiem saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem.

21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/34

Ziņotājs:

Stefan BACK

1.1.

EESK atkārtoti pauž atbalstu 2012. gadā apstiprinātajam Inovatīvas un konkurētspējīgas drošības nozares rīcības plānam (turpinājumā “Rīcības plāns”) (1).

1.2.

EESK norāda arī uz Eiropas Drošības programmu (turpinājumā “Drošības programma”) (2) un atkārtoti pauž atbalstu ES rīcības plānam pret šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu tirdzniecību un izmantošanu, kā arī priekšlikumam direktīvai par terorisma apkarošanu (3)  (4).

1.3.

Ar nosacījumu, kas ņem vērā turpmāk minētās piezīmes, tagad EESK atzinīgi vērtē arī mērķi, kurš izvirzīts Komisijas priekšlikuma regulā, ar ko izveido Savienības sertifikācijas sistēmu attiecībā uz aviācijas drošības pārbaužu iekārtām (5) (turpinājumā “Priekšlikums”) un kas ir pirmais solis virzībā uz Rīcības plāna īstenošanu. Komiteja atzinīgi vērtē Priekšlikuma mērķi izveidot drošības pārbaužu iekārtu tipa apstiprināšanas sistēmu un vienotu sertifikācijas kontaktpunktu, lai vienkāršotu produktu ieviešanu tirgū, samazinātu izmaksas, palielinātu tirgus apjomu un uzlabotu Eiropas drošības pārbaužu iekārtu rūpniecības konkurētspēju.

1.4.

EESK tomēr pauž nožēlu par to, ka Priekšlikumā nav paredzēts izveidot vienotu ES apstiprinātājiestādi un integrētu tehnisko dienestu, jo tā varētu ievērojami paaugstināt efektivitāti un samazināt izmaksas. EESK pauž nopietnas bažas par to, vai ierosinātais risinājums, proti, tehnisko dienestu un apstiprinātājiestāžu nodalīšana, ir efektīvs no resursu izmantošanas viedokļa.

1.5.

EESK pauž nožēlu arī par to, ka Priekšlikumā nav atspoguļota Regulas (EK) Nr. 300/2008 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā (6) 6. pantā paredzētā un EESK atzinumā (7) par minētā regulas priekšlikumu ļoti atzinīgi vērtētā iespēja valsts līmenī noteikt stingrākas prasības nekā minētajā regulā paredzētie pamatstandarti.

1.6.

EESK pauž nožēlu par to, ka iekšējā tirgus apsvērumi, šķiet, ir guvuši virsroku pār drošības apsvērumiem, jo nav pat paredzēta iespēja saskaņā ar LESD 114. panta 10. punktu valsts līmenī izvirzīt papildu prasības attiecībā uz drošību, lai varētu aizsargāt valstij svarīgas intereses.

1.7.

Šajā saistībā EESK ir norūpējusies arī par to, ka LESD – līdzīgi, kā tas LESD 346. pantā paredzēts attiecībā uz militāro ekipējumu vai kā tas Direktīvas 2014/24 par publisko iepirkumu 15. pantā paredzēts attiecībā uz publisko iepirkumu, – nepieļauj īpašu valsts rīcību, kuras mērķis ir būtisku valsts interešu aizsardzība pret terora aktiem (8).

1.8.

EESK pauž šaubas par to, vai atbilstošs ir Priekšlikuma 24. panta 3. punkta noteikums, kas paredz, ka Komisija vada tehnisko dienestu koordinēšanas grupu, un šo šaubu pamatā ir fakts, ka grupā būs jāapspriež ļoti tehniski un sarežģīti jautājumi.

1.9.

Šajā saistībā EESK pauž nožēlu arī par to, ka nav apsvērta iespēja Priekšlikumā paredzēt, ka jāievieš valstīs izveidoto apstiprinātājiestāžu informācijas apmaiņas un koordinācijas sistēma.

1.10.

EESK pauž šaubas arī par to, vai apmērs, kādā Priekšlikums ļauj pieņemt deleģētos aktus ar mērķi grozīt tehniskos noteikumus, nav lielāks nekā tas, ko pieļauj LESD 290. panta 1. punkts. Šis apgalvojums īpaši attiecas uz Priekšlikuma 27. panta a) punktu, kas nekādi neierobežo to jauno veiktspējas prasību darbības jomu vai būtību, kuras ar deleģēto aktu starpniecību var iekļaut Priekšlikuma I pielikumā.

1.11.

Katrā ziņā EESK norāda, ka Komisijai, ja tā pieņems tiesību aktus šajā jomā, būs vajadzīga tehniskā zinātība, kas nepieciešama, lai nodrošinātu tiesību aktu kvalitāti.

1.12.

EESK principā atzinīgi vērtē priekšlikumu, ka Eiropas Savienībai ir jākļūst par pilntiesīgu Eiropas Civilās aviācijas konferences (ECAC) locekli. Taču, tā kā ECAC kodeksā norādīts, ka ECAC locekles var būt tikai valstis, tā kā Eiropas Civilās aviācijas konferences (ECAC) dalībvalstis ir ne tikai ES dalībvalstis un tā kā šādu iestāšanās sarunu rezultāts nav prognozējams, reālāka būtu norāde, ka ES veic atbilstošus pasākumus, lai varētu kļūt par ECAC locekli.

1.13.

EESK atzīmē Priekšlikumā iekļauto noteikumu, kas paredz, ka vidējais laiks, kurš paiet no pieteikuma iesniegšanas tehniskajiem dienestiem līdz testa rezultātu iesniegšanai attiecīgajai apstiprinātājiestādei, nepārsniedz sešus mēnešus. EESK ierosina labāku risinājumu: būtu jānosaka, ka tehniskajam dienestam jāveic sākotnējs pieprasījuma novērtējums, lai noteiktu testēšanai vajadzīgo laiku, un noteiktā laika periodā jāinformē pieteikuma iesniedzējs. Ja testēšanas termiņš vēlāk netiek ievērots, pieteikuma iesniedzējs būtu jāinformē un kavēšanās iemesli būtu jāizskaidro.

1.14.

EESK atzīmē, ka ECAC izmantotā produktu novērtēšanas sistēma pašlaik funkcionē labi un tādēļ operatīvu iemeslu dēļ rodas jautājums, kāda būtu ES tipa apstiprinājuma sistēmas radītā pievienotā vērtība. Šī atziņa neskar Priekšlikumā izvirzītos mērķus, kas attiecas uz iekšējo tirgu.

1.15.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ EESK pauž šaubas par pašreizējā Priekšlikuma pievienoto vērtību un tāpēc lūdz Komisijai vēlreiz apsvērt tā saturu, lai tiktu ņemtas vērā šajā atzinumā minētās atziņas.

2.1.

Priekšlikums ir solis virzienā uz Rīcības plāna (9) īstenošanu. Rīcības plāna mērķi ir šādi:

2.2.

Viens no svarīgākajiem Rīcības plāna mērķiem ir novērst drošības tirgus sadrumstalotību, ES mērogā ieviešot drošības tehnoloģiju – vispirms lidostas drošības pārbaužu iekārtu un signalizācijas sistēmu – sertificēšanas sistēmu, un tas jāpanāk, izveidojot viena kontaktpunkta sistēmu, kas ļauj veikt sertificēšanu, kura sertificētam produktam nodrošina piekļuvi visam ES tirgum. Šāda sistēma nodrošinās vienkāršošanu un ļaus samazināt sertifikācijas izmaksas, palielināt vietējā tirgus apjomu un tādēļ arī uzlabot spēju konkurēt ar ASV un Ķīnas ražojumiem, kuru priekšrocība ir lielāks vietējā tirgus apjoms.

2.3.

Drošības programma (10) sekmē Rīcības plāna īstenošanu, paredzot tādus atbalsta pasākumus kā apmācība, finansēšana, pētniecība un inovācija.

2.4.

Drošības programmā paredzēti daudzi pasākumi, tostarp tādi, kuru mērķis ir nepieļaut terorisma finansēšanu un šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu tirdzniecību un izmantošanu, kā arī iedzīvotāju un stratēģiski nozīmīgas infrastruktūras aizsardzības pasākumi, tostarp rīcības plāns cīņai pret šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu tirdzniecību un izmantošanu un priekšlikums direktīvai par terorisma apkarošanu (11).

2.5.

Priekšlikumā ierosināts izveidot sertifikācijas sistēmu, kuras pamatā ir vienotas prasības attiecībā uz veiktspēju, vienota testēšanas metodoloģija un testēšanas laboratoriju (tehniskie dienesti) akreditācija.

2.6.

Veiktspējas prasības noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 300/2008 (12) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā un minētās regulas īstenošanas aktos (4. pantā un Priekšlikuma I pielikumā).

2.7.

Novērtēšanā paredzēts lietot ECAC apstiprinātā kopīgā izvērtēšanas procesa (CEP) metodes.

2.8.

Paredzēts, ka katrā dalībvalstī ir jāizveido apstiprinātājiestāde, kuras kompetencē būs visi iekārtu apstiprināšanas aspekti (Priekšlikuma 6. pants). Dalībvalstis nedrīkstēs izvirzīt papildu prasības attiecībā uz sertificētajām iekārtām (Priekšlikuma 4. pants).

2.9.

Priekšlikumā paredzētas procedūras attiecībā uz iekārtām, kuras rada risku valsts mērogā, vai apstiprinātajam tipam neatbilstošām iekārtām (Priekšlikuma 17.–19. pants).

3.1.

EESK jau atzinīgi novērtējusi Rīcības plānu (13), Eiropas Drošības programmu, ES rīcības plānu pret šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu tirdzniecību un izmantošanu, kā arī priekšlikumu direktīvai par terorisma apkarošanu (14).

3.2.

Tagad EESK atzinīgi vērtē arī Priekšlikuma mērķi stiprināt Eiropas drošības nozari un tādā veidā, veidojot lielāku vietējo tirgu un uzlabojot šīs nozares konkurētspēju, īstenot Rīcības plānu.

3.3.

EESK atzinīgi vērtē Priekšlikuma mērķus uzlabot ES drošības nozares konkurētspēju un vienkāršot administratīvās procedūras; tos paredzēts sasniegt, ieviešot vienotu sertifikācijas kontaktpunktu, lai varētu samazināt izmaksas un izveidot lielāku vietējo tirgu. EESK atzīmē, ka īpaša vērība veltīta iekšējam tirgum un konkurētspējai un ka drošības jautājumi galvenokārt risināti, uzskatot, ka nozares konkurētspējas uzlabošana var arī uzlabot inovācijas un jaunu produktu izstrādes iespējas.

3.4.

EESK atzinīgi vērtē Priekšlikumā izmantoto pieeju, proti, ierosinājumu pieņemt tiesību aktus attiecībā uz veiktspējas prasībām un izmantot ECAC izstrādāto vienoto testēšanas metodoloģiju, un piekrīt viedoklim, ka šāda pieeja ir vajadzīga, jo daudzas tiesību normas ir klasificētas. EESK tomēr uzskata, ka daudzus svarīgus punktus Priekšlikumā varētu pilnveidot.

3.5.

Tādēļ EESK pauž nožēlu par to, ka Priekšlikumā nav paredzēta Regulas (EK) Nr. 300/2008 6. pantā minētā iespēja, ka dalībvalstis var paredzēt stingrākus pasākumus nekā Priekšlikumā iekļauti kopīgie pamatstandarti. Nedz procedūras attiecībā uz iekārtām, kas rada risku valsts mērogā, nedz Savienības drošības procedūra nav piemērotas šīs problēmas risināšanai.

3.6.

Šajā saistībā EESK atgādina, ka atzinumā par Regulas (EK) Nr. 300/2008 priekšlikumu (15) tā ļoti atzinīgi novērtēja to, ka minētās regulas 6. pants dalībvalstīm paver iespēju īstenot stingrākus pasākumus.

3.7.

EESK apzinās grūtības saistībā ar tādu papildu prasību atļaušanu, ko valstis izvirza produktiem, uz kuriem attiecas saskaņotie kritēriji, taču norāda uz LESD 114. panta 10. punktā paredzēto iespēju atļaut dalībvalstu prasības, kas – gan tikai uz ierobežotu laiku – izvirzītas, piemēram, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt valsts drošības intereses.

3.8.

EESK atzīmē: vismaz divu dalībvalstu parlamenti priekšlikumos argumentētiem atzinumiem (viens no tiem ir iesniegts) par subsidiaritātes jautājumu norāda, ka jānodrošina iespēja pielāgot drošības prasības, ņemot vērā atšķirīgos riska līmeņus dažādās dalībvalstīs (16). Tas nozīmē, ka var rasties nepieciešamība paaugstināt drošības prasības, ieviešot papildu raksturlielumus un nosakot, ka jāuzlabo iekārtu, tostarp lidostu drošības pārbaužu iekārtu, veiktspēja salīdzinājumā ar ES standarta prasībām.

3.9.

EESK uzskata, ka, īstenojot politiku, lai uzlabotu aizsardzību pret terorisma aktiem, jāapzinās, ka šis mērķis ir būtisks jebkāda ierosinātā pasākuma elements. Ar šo mērķi saistītai rūpniecības politikas programmai ir jābūt pakārtotai terorisma apkarošanas mērķim.

3.10.

Tādēļ skaidri jānosaka, ka dalībvalstis var rīkoties atsevišķi, lai novērstu terorisma draudus, tostarp, ka tās var izvirzīt papildu prasības attiecībā uz lidostu drošības pārbaužu iekārtām un ka šīs prasības var būt augstākas nekā sertifikācijas standartu prasības. Priekšlikuma 17. un 18. pants nav saistīts ar šo problēmu un nenodrošina dalībvalstīm pietiekamu rīcības brīvību, kas ļautu tām pašām aizstāvēt sevi pret terorisma draudiem. EESK apzinās, ka pašlaik spēkā esošajā LESD nav īpašu noteikumu, kas ļautu valstij svarīgu interešu aizsardzības vārdā iekšējā tirgus noteikumus neattiecināt uz drošības iekārtām, jo LESD 346. pantā šāda iespēja pavērta vienīgi attiecībā uz militāro ekipējumu un Direktīvas Nr. 2014/24/ES noteikumi (15. pants) attiecas vienīgi uz publisko iepirkumu (17).

3.11.

EESK atzīmē, ka Priekšlikumā Komisija pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu I pielikumu un atspoguļotu jaunu veiktspējas prasību ieviešanu attiecībā uz aviācijas drošības pārbaužu iekārtām (27. panta a) punkts) un lai grozītu regulas pielikumus un tos pielāgotu aktuālajam zinātnes un tehnikas attīstības līmenim (27. panta b) punkts). LESD 290. panta 1. punkts ierobežo pilnvaru deleģēšanas iespējas, proti, noteikts, ka deleģētos aktus drīkst pieņemt vienīgi par nebūtiskiem attiecīgā tiesību akta elementiem, tostarp ar tehnikas attīstību saistītus grozījumus. Priekšlikuma 27. panta a) punktā paredzētā pilnvaru deleģēšana pārkāpj šo ierobežojumu. Tāpēc EESK pauž šaubas par to, vai Priekšlikuma 27. panta a) punktā paredzētā pilnvaru deleģēšana atbilst Līgumam par Eiropas Savienības darbību.

3.12.

Katrā ziņā, ja Komisija pieņems tiesību aktus šajā jomā, tai būs vajadzīga tehniskā zinātība, kas nepieciešama, lai nodrošinātu tiesību aktu kvalitāti.

3.13.

Priekšlikumā paredzēts, ka katrā dalībvalstī ir jāizveido apstiprinātājiestāde. EESK pauž šaubas gan par visu dalībvalstu spēju Priekšlikuma spēkā stāšanās brīdī izveidot šādu iestādi, gan par šādas prasības ietekmi uz resursu izmantošanas efektivitāti un šīs prasības pievienoto vērtību, jo pašlaik tikai piecas dalībvalstis spēj testēt iekārtas un piešķirt tipa apstiprinājumu. EESK uzskata, ka efektīvāks un viena kontaktpunkta pieejai atbilstošs risinājums būtu vienota ES apstiprinātājiestāde.

3.14.

Šajā saistībā EESK pauž šaubas par to, vai lietderīga ir testēšanas un sertifikācijas funkciju nodalīšana un uzticēšana tehniskajiem dienestiem un apstiprinātājiestādēm, jo tas nozīmē, ka produkta veiktspējas faktisko testēšanu veiks tehniskais dienests, kas sertificēts, ņemot vērā tā kompetences līmeni, taču lēmumu par sertifikāta piešķiršanu (tipa apstiprinājumu) pieņems apstiprinātājiestāde, kurai, protams, nav jāatbilst īpašiem tehniskās kompetences kritērijiem, bet kura pilnībā paļausies uz tehniskā dienesta veikto novērtējumu. Ja šās divu līmeņu sistēmas izveides iemesls ir tas, ka atbilstoša tehniskā kompetence nav pieejama visās dalībvalstīs, EESK ierosina šīs divas funkcijas apvienot mazākā skaitā apstiprinātājiestāžu vai, kā jau ierosināts, izveidot vienu kopēju apstiprinātājiestādi visai Eiropas Savienībai.

3.15.

EESK atzīmē arī, ka ECAC kopīgā sertificēšanas testa metodoloģija tagad funkcionē labi. Tādēļ jāšaubās, vai ar Priekšlikumu izveidotā sistēma radīs pievienoto vērtību, jo ECAC satvars nodrošina attiecīgo produktu brīvu apriti starp ECAC dalībvalstīm. Šī atziņa neskar Priekšlikumā izvirzītos mērķus, kas attiecas uz iekšējo tirgu.

3.16.

EESK atzīmē: Priekšlikuma 10. pants paredz, ka ES iegūst pilntiesīgu pārstāvību Eiropas Civilās aviācijas konferencē (ECAC), proti, struktūrā, kas atbildīga par kopīgo testēšanas metožu izstrādi. EESK norāda: lai ES varētu kļūt par ECAC locekli, vispirms būs jāgroza ECAC kodekss, jo pašlaik tajā noteikts, ka pilntiesīgas locekles var būt tikai valstis. Tā kā pārstāvība šajā struktūrā būs iespējama tikai pēc sarunām, EESK ierosina grozīt minēto noteikumu un paredzēt, ka ES tiek pilnvarota sākt sarunas, lai iegūtu pilntiesīgas locekles statusu Eiropas Civilās aviācijas konferencē (ECAC).

4.1.

Priekšlikumā paredzēts, ka Komisija izveido un vada tehnisko dienestu nozaru grupu, lai nodrošinātu tehnisko dienestu sadarbību un koordināciju. Tā kā paredzams, ka šī grupa nodarbosies ar ļoti sarežģītiem tehniskiem jautājumiem, EESK pauž šaubas par to, vai šis priekšlikums ir atbilstošs.

4.2.

EESK pauž pārsteigumu par to, ka nav atzīta vajadzība ierosināt informācijas apmaiņu un koordināciju starp dažādajām valstu apstiprinātājiestādēm, kā arī starp apstiprinātājiestādēm un Komisiju; tas raisa pārsteigumu tādēļ, ka šādas sistēmas ieviešana ir uzskatīta par lietderīgu tehnisko dienestu darbībā un citās jomās, piemēram, konkurences jomā, kur valstu iestādes ir pilnvarotas pieņemt lēmumus, kas ir nozīmīgi ES tiesību aktu īstenošanā.

4.3.

Priekšlikumā paredzēts, ka apstiprinātājiestāde jāizveido katrā dalībvalstī, taču šāda prasība neattiecas uz tehniskajiem dienestiem, kam, kā iepriekš norādīts, būs būtiska loma sertifikācijas sistēmā, kuru plānots izveidot. Arī šis fakts liek domāt, ka prasībai katrā dalībvalstī izveidot vienu apstiprinātājiestādi ir tikai simboliska vērtība, jo tipa apstiprinājuma sertifikāti un atbilstības sertifikāti, kas izsniegti, pamatojoties uz sertifikācijas rezultātiem, ir spēkā visā Eiropas Savienībā. Procedūru attiecībā uz iekārtām, kas rada risku valsts mērogā (Priekšlikuma 17. pants), varētu uzņemties dalībvalsts iestāde, kuras pārziņā ir drošības jautājumi.

4.4.

Priekšlikumā paredzēts: tehniskie dienesti nodrošina, ka vidējais laiks, kas paiet no pieteikuma iesniegšanas par iekārtas testēšanu līdz testa rezultātu iesniegšanai apstiprinātājiestādei, nepārsniedz sešus mēnešus, taču ārkārtas gadījumos vai arī pēc ražotāja īpaša pieprasījuma šo laikposmu var pagarināt. EESK uzskata, ka šāds noteikts laika periods nav nedz vēlams, nedz reāls. Labāks risinājums būtu noteikums, ka tehniskajam dienestam nekavējoties jānovērtē, cik daudz laika būs vajadzīgs pieprasījuma apmierināšanai, un jāinformē pieteikuma iesniedzējs noteiktā laika periodā, piemēram, 15 darbdienu laikā. Ja testēšanas termiņš vēlāk netiek ievērots, tehniskajam dienestam kavēšanās iemesli būtu jāizskaidro.

21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/40

Ziņotājs:

Christian MOOS

1.1.

atbalsta patiesu kopējo patvēruma politiku, kas atbilst Eiropas vērtībām; atzinīgi vērtē ES pārmitināšanas sistēmas izveidi;

1.2.

rosina ES uzņemties lielāku atbildību par personām, kurām ir vajadzīga starptautiska aizsardzība, vairāk pūļu nekā līdz šim veltīt šo personu uzņemšanai un bēgļu jautājuma risināšanā izrādīt lielāku solidaritāti ar trešām valstīm un arī ar ES dalībvalstīm, piemēram, Grieķiju;

1.3.

uzsver, ka dalībvalstīs jāveido stabilas integrācijas sistēmas;

1.4.

uzsver, ka kopējie pārmitināšanas kritēriji ir jābalsta galvenokārt uz attiecīgo personu neaizsargātību, nevis tikai uz efektīvu sadarbību ar trešām valstīm patvēruma jautājumos, un norāda, ka šiem kritērijiem jābūt nediskriminējošiem;

1.5.

uzskata, ka terminu “pirmā patvēruma valsts” un “droša trešā valsts” lietošana šajā gadījumā ir diskutējams jautājums, tāpēc ka pašlaik attiecīgajās trešās valstīs un reģionos stāvoklis ir nedrošs un nestabils; uzskata, ka pašreizējā situācijā ES un Turcijas paziņojumam ir ārkārtīgi svarīga nozīme. Gan ES, gan Turcijas interesēs ir tas, ka minētā paziņojuma īstenošanā tiek nodrošināta stāvokļa cilvēktiesību jomā uzraudzība;

1.6.

norāda, ka pārmitināšanas programma ir jāatsaista no partnerattiecību nolīgumiem, kuru mērķis ir novirzīt bēgļu plūsmu uz trešām valstīm, un tas jādara, jo to savstarpējā saistība rada draudus, ka var tikt pārkāptas starptautiskās tiesības un pamattiesības; uzsver, ka pasākumu, kas tiek veikti partnerībā ar trešām valstīm, vai – vispārīgāk – attīstības palīdzības sniegšanas priekšnosacījums nedrīkst būt nolīgumi ar trešām valstīm par atgriešanu vai cita veida līdzīgu sadarbību;

1.7.

uzsver, ka noteicošā loma pārmitināmu trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku identificēšanā ir jāuztic Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojam (UNHCR), un apšauba īpašu atlases tiesību piešķiršanu trešām valstīm;

1.8.

atzinīgi vērtē uzsvaru uz sieviešu, kā arī bērnu un jauniešu neaizsargātību, taču kritiski vērtē kategoriju “personas, kuras ir sociāli un ekonomiski neaizsargātas”. Tā kā Komisijas priekšlikumā kopā minēti dažādi likumīgi veidi ieceļošanai Eiropas Savienībā, tas kopumā rada draudus, ka cietīs pārmitināšanas kvalitāte un kvantitāte;

1.9.

saskaņā ar 1951. gada Ženēvas konvenciju apšauba tādu personu pilnīgu izslēgšanu, kuras pēdējo piecu gadu laikā pirms pārmitināšanas ir neatbilstīgi uzturējušās, neatbilstīgi ieceļojušas vai mēģinājušas neatbilstīgi ieceļot dalībvalstu teritorijā, un tādu personu pilnīgu izslēgšanu, ko dalībvalstis pēdējo piecu gadu laikā pirms pārmitināšanas ir atraidījušas, kaut arī pārējiem atbilstības kritērijiem šīs personas atbilst;

1.10.

uzsver, ka pārmitināšana nedrīkst ietekmēt tiesības uz patvērumu. Kopumā ir jānodrošina, ka tiek garantēta Konvencijā par bēgļa statusu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpinājumā “Harta”) un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECTK) noteikto pamattiesību ievērošana;

1.11.

atbalsta vērienīgu mērķu izvirzīšanu attiecībā uz gadā pārmitināmo personu skaitu un iesaka paredzēt, ka augsta līmeņa komitejas nosakāmais skaits ir minimālais skaits;

1.12.

pauž cerību, ka EESK tiks iesaistīta Pārmitināšanas augsta līmeņa komitejā;

1.13.

iesaka, ka UNHCR vajadzētu būt pastāvīgam Pārmitināšanas augsta līmeņa komitejas loceklim. Komisijas priekšlikums kopumā nerada skaidrību par to, kā un ar kādām procedūrām UNHCR vai dalībvalstis identificēs personas, kam vajadzīga starptautiska aizsardzība, un kāda būs ES Patvēruma aģentūras loma šajās procedūrās;

1.14.

rosina apsvērt iespējas īstenot papildu alternatīvas bēgļu uzņemšanas un finansēšanas programmas, kā paraugu izmantojot Kanādā izveidoto privātās sponsorēšanas partnerību (Private Sponsoring Partnership) (1). Trīspusējas pieejas, kas paredz dalībvalstu, UNHCR un privātā sektora/pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalību, institucionalizācija var kopumā pozitīvi ietekmēt ES pārmitināšanas sistēmu. Šāds risinājums tomēr nedrīkst ietekmēt pārmitināšanas kvalitāti un kvantitāti. Komiteja rosina dalībvalstis nodrošināt, ka pilsoniskā sabiedrība tiek pienācīgi informēta par pārmitināšanas plāniem un ka tiek atbalstīta tās līdzdalība procesā;

1.15.

iesaka nodrošināt pastiprinātu ES un dalībvalstu iestāžu klātbūtni īpaši neaizsargātajās izcelsmes un tranzīta valstīs un mazināt tām uzlikto slogu, uz vietas veidojot to spējas nodrošināt uzņemšanu un aizsardzību.

2.1.1.

EESK atzinīgi vērtē personu, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība, pārmitināšanu Eiropas Savienībā. EESK atkārtoti uzsver savā atzinumā “Eiropas programma migrācijas jomā” (2) minēto – līdztekus pārmitināšanai dalībvalstīs ir jāizveido stabilas integrācijas sistēmas un jānodrošina piekļuve darba tirgum, kvalifikāciju atzīšana un profesionālā un valodu apmācība.

2.1.2.

EESK atbalsta pasākumus, kas ir vērsti uz pārmitināto personu agrīnu, efektīvu un sekmīgu integrāciju saskaņā ar 2016. gada 7. jūnijā iesniegto rīcības plānu trešo valstu valstspiederīgo integrācijai (3). Taču šie pasākumi ir pretrunā alternatīvās aizsardzības statusam, jo dalībvalstīm ir atkārtoti jāpārbauda personas aizsardzības statuss un šādā gadījumā dalībvalstis var neatzīt attiecīgās personas bēgļa statusu. Tas nozīmē, ka tādai personai, kurai ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, draud izraidīšana vai piespiedu atgriešanās trešā valstī vai izcelsmes valstī.

2.2.1.

EESK atbalsta 7. un 8. pantā paredzēto elastīgumu, nosakot kopējus kritērijus attiecībā uz to reģionu vai trešo valstu atlasi, no kurām veicama pārmitināšana. Taču tiem nevajadzētu būt pārāk ekskluzīviem un balstītiem uz sadarbības kvalitāti ar trešo valsti vai reģionu migrācijas un patvēruma jomā, bet gan uz personu neaizsargātību. EESK neatbalsta jebkādu diskrimināciju bēgšanas maršruta vai izcelsmes valsts dēļ, kā arī tautības vai reliģijas dēļ (Konvencijas par bēgļa statusu 3. pants).

2.2.2.

Saistībā ar tādu priekšnosacījumu radīšanu, kuri ļauj terminus “pirmā patvēruma valsts” un “droša trešā valsts” lietot patvēruma meklētāju izraidīšanas gadījumā, EESK jau savā atzinumā “ES kopējā drošu izcelsmes valstu saraksta izveide” (4) norādīja, ka joprojām ir pāragri veidot iekļaujošu sarakstu un ir jāvienojas par drošu izcelsmes valstu sarakstu, kura pamatā ir kopēji, piemēram, Direktīvā 2013/32/ES minētie kritēriji, un valstu vērtēšanā būtu jāizmanto konkrēti, praktiski un precīzi rādītāji, it īpaši UNHCR, Eiropas Patvēruma lietu atbalsta biroja (EASO), Eiropas Padomes, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) un citu cilvēktiesību organizāciju avotos norādītie rādītāji. EESK norāda, ka šos terminus nekādā gadījumā nedrīkst lietot attiecībā uz valstīm, kurās tiek pārkāptas cilvēktiesības un tiesiskuma principi. Turklāt trešo valsti var uzskatīt par drošu tikai tad, ja tiek nodrošināts, ka šī valsts ievēro neizraidīšanas principu un ka tā ir pilnībā atzinusi un īsteno Konvenciju par bēgļa statusu, 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas Protokolu par bēgļa statusu un citus attiecīgos līgumus.

2.2.3.

EESK tomēr uzskata, ka ES izmanto partnerības, lai ar bēgļiem saistītās problēmas un savu atbildību par personām, kas meklē aizsardzību, uzveltu trešām valstīm, un ka ES, finansiāli stimulējot šīs valstis, vēlas panākt, ka tās pie savām ārējām robežām aptur personas, kuras meklē aizsardzību. Šajā saistībā arī būtu jāanalizē trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku, kuri neatbilstīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, atpakaļuzņemšana, kas jauno nolīgumu dēļ vērojama arvien biežāk. Centieni samazināt bēgļu skaitu rada draudus, ka trešās valstis varētu apturēt, noraidīt vai izraidīt jaunieceļojošas personas, kuras pie to robežām meklē aizsardzību, un tādējādi tiktu pārkāpti Hartā, Konvencijā par bēgļa statusu un ECTK noteiktie izraidīšanas aizliegumi. Tādēļ EESK rosina stingri piemērot starptautisko tiesību principus un radīt efektīvus kontroles mehānismus.

2.3.1.

EESK uzsver, ka pārmitināšanas programma ir jāatsaista no partnerattiecību nolīgumiem, un tādēļ ir jāsvītro 4. panta a) apakšpunkta daļa “un šo personu tālāka kustība uz dalībvalstu teritoriju”. EESK uzskata, ka 4. panta c) apakšpunktā un d) apakšpunktā (tas neattiecas uz iii) punktu) noteiktie kritēriji apdraud Hartas 18. un 19. pantā paredzētās tiesības uz patvērumu un aizsardzību pret izraidīšanu un tādēļ arī tie ir jāsvītro.

2.3.2.

EESK tāpat kā UNHCR prasa nodrošināt, ka atpakaļuzņemšanas pasākumi garantē, ka attiecīgā trešā valsts vai reģions pilnībā atzīst un īsteno Konvenciju par bēgļa statusu, tā garantējot piekļuvi procedūrai, kurā aizsardzības pieteikums tiek pārbaudīts saskaņā ar Konvenciju par bēgļa statusu.

2.3.3.

EESK pauž bažas par to, ka ES un Turcijas Paziņojumā paredzētā atgriešanas mehānisma dēļ Grieķijā izveidotie “karstie punkti” varētu pārvērsties par aizturēšanas centriem. Tādējādi tiktu pārkāptas tiesības uz brīvību un aizsardzību pret patvaļīgu aizturēšanu (ECTK 5. pants, Hartas 6. pants). Tādēļ EESK pauž bažas par saskaņā ar ES un Turcijas Paziņojumu veikto aizturēšanu un atgriešanu un uzskata, ka pašreizējais atgriešanas mehānisms ir steidzami jāpārskata, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību šajā un jaunos partnerības nolīgumos.

2.3.4.

EESK stingri atbalsta diplomātisko attiecību stiprināšanu, kā arī finansiālus un tehniskus pasākumus, kas tiek veikti partnerībā ar trešām valstīm (piemēram, centienus uz vietas veidot šo valstu spējas nodrošināt tādu personu uzņemšanu un aizsardzību, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība) un kas kalpo ar bēgļiem saistīto problēmu risināšanai trešās valstīs un reģionos. Šiem pasākumiem jāatbilst Konvencijai par bēgļa statusu, ECTK un Hartai. Ar pārmitināšanu saistīto pasākumu vai – vispārīgāk – attīstības palīdzības sniegšanas priekšnosacījums nedrīkst būt nolīgumi ar trešām valstīm par atgriešanu vai cita veida līdzīgu sadarbību, jo šādi nolīgumi nav savienojami ar šo pasākumu humanitāro mērķi.

2.4.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka īpašs uzsvars tiek likts uz sieviešu un meiteņu, kā arī bērnu un jauniešu, tostarp nepavadītu nepilngadīgo, neaizsargātību un ka tradicionālās pārmitināmo personu kategorijas tiek paplašinātas, tajās iekļaujot personas, kam ir ģimenes saites. EESK īpaši atbalsta šo personu ģimenes vienotības nodrošināšanu, par ģimenes locekļiem uzskatot arī brāļus un māsas. Taču minētie kritēriji būtu jāpiemēro vienīgi tad, ja ģimenes vienotību nevar nodrošināt ar pašreizējiem ģimenes atkalapvienošanās pasākumiem, piemēram, 2003. gadā pieņemto Direktīvu par ģimenes atkalapvienošanos. EESK uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzības un nediskriminācijas principu respektēšanu un ka tiem bez ierobežojumiem būtu jāattiecas arī uz a), b), c) un d) apakšpunktu.

2.4.2.

Tomēr EESK kritiski vērtē kategoriju paplašināšanu, tajās iekļaujot “personas, kuras ir sociāli un ekonomiski neaizsargātas”, ja tās ir personas, kurām ir zems ienākumu līmenis, zems profesionālais statuss, zems izglītības līmenis utt. Šai kategorijai nav vajadzīga Konvencijā par bēgļa statusu paredzētā aizsardzība, un tā varētu izraisīt personu, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, diskrimināciju. Šīs kategorijas vajadzībām tomēr jāparedz citi likumīgi ieceļošanas veidi un pasākumi, kas ir vērsti uz sociāli un ekonomiski neaizsargātām personām.

2.4.3.

Kopumā EESK iesaka pārņemt jau sen zināmos UNHCR izmantotos piešķiršanas kritērijus un tādā veidā stiprināt tā noteicošo lomu to personu identificēšanā, kam vajadzīga starptautiska aizsardzība.

2.5.1.

EESK neatbalsta tādu personu pilnīgu izslēgšanu, kuras ir minētas 6. panta 1. punkta d) un f) apakšpunktā, jo šie apakšpunkti ir pretrunā pamattiesībām uz patvērumu. Abi šie apakšpunkti ir jāsvītro, lai saglabātu patvēruma tiesību neaizskaramību un uzticamību.

2.5.2.

Turklāt ir arī jānodrošina, ka 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts tiek tikai piemērots, ievērojot proporcionalitātes principu. Tā kā valstīs tiesiskais regulējums un tā interpretācija ir atšķirīga, jānovērš, ka pantos par atbilstības kritērijiem un izslēgšanas pamatiem tiek izmantoti neskaidri termini un frāzes, piemēram, 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta formulējums “tās ir izdarījušas smagu noziegumu”, vai arī šie formulējumi ir jākonkretizē.

2.5.3.

Piemērojot fakultatīvo izslēgšanas pamatojumu (6. panta 2. punkts), kas paredz, ka dalībvalsts var atteikt pārmitināt trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus, kuriem var prima facie piemērot vienu no 6. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajiem izslēgšanas pamatojumiem, ir jāsniedz skaidri un saprotami pierādījumi. Ja tas netiek paredzēts, minētais punkts ir jāsvītro. Balstoties tikai uz aizdomām, dalībvalsts pārkāpj nediskriminācijas principu.

2.6.1.

EESK atzinīgi vērtē spēju elastīgi reaģēt uz mainīgajām migrācijas plūsmām un starptautiskā stāvokļa izmaiņām. EESK tāpat kā UNHCR un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas (5) prasa paredzēt, ka netiek noteikts maksimālais pārmitināmo personu skaits, kā ierosināts 7. pantā, bet tiek noteikts minimālais skaits, un UNHCR gada ziņojumu (6) izmantot kā pamatu, lai prognozētu pārmitināmo personu skaitu. EESK uzskata, ka vismaz 25 % no UNHCR minētā visu pārmitināmo personu kopskaita ir atbilstošs skaits, kas būtu jāuzņem Eiropai.

2.6.2.

EESK pauž bažas par dalībvalstu iesaistīšanos ikgadējo pārmitināšanas plānu īstenošanā. Šo bažu pamatā ir Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumu līdzšinējā īstenošana, kā arī Komisijas uzsāktās pārkāpuma procedūras par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas neīstenošanu (7) un Komisijas ziņojumi par ES un Turcijas Paziņojuma īstenošanā panākto progresu (8).

2.6.3.

Priekšlikuma 8. pantā skaidrāk jānošķir UNHCR pārmitināšanas sistēma, Savienības pārmitināšanas sistēma un citi likumīgi ES, tās dalībvalstu vai citu dalībnieku nodrošinātie ieceļošanas veidi. EESK kopumā atzinīgi vērtē ES pārmitināšanas sistēmā institucionalizētu trīspusēju pieeju, kas pārmitināšanā iesaista dalībvalstis, UNHCR un privātā sektora/pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus.

2.7.1.

Lai arī 10. un 11. pantā minētajām pārmitināšanas procedūrām jābalstās uz trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku piekrišanu, tos trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus, kuri ir atteikušies no pārmitināšanas noteiktā dalībvalstī, piemēram, ģimenes, sociālu vai kultūras iemeslu dēļ, nedrīkst izslēgt no pārmitināšanas citā dalībvalstī.

2.8.1.

EESK uzskata, ka noteicošā loma trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku identificēšanā ir jāuztic UNHCR. ES Patvēruma aģentūra, kuras mērķis un uzdevumi Komisijai vēl ir precīzi jādefinē, vai citas starptautiskas struktūras var sniegt atbalstu UNHCR. EESK apšauba tādu īpašu tiesību piešķiršanu, kuras ļauj trešai valstij UNHCR vietā izvēlēties izceļojošās personas, kā tas paredzēts ES un Turcijas paziņojumā; šādi netiek garantēta Konvencijā par bēgļa statusu, Hartā un ECTK noteikto pamattiesību ievērošana.

2.8.2.

Priekšlikumā paredzēts, ka pārmitināšanai vajadzētu būt prioritārajai iespējai iegūt starptautisko aizsardzību dalībvalstu teritorijā un tās dēļ nedrīkstētu sākties vēl viena patvēruma piešķiršanas procedūra. Šādi ierobežojumi var ietekmēt neaizsargātu personu tiesības uz patvērumu. Jānodrošina iespēja dalībvalstu teritorijā pieteikties patvērumam arī citos veidos, pretējā gadījumā tas varētu būt pretrunā aizsardzību meklējošās personas tiesībām un pienākumam pieteikties patvērumam pirmajā uzņēmējvalstī ES.

2.8.3.

EESK norāda, ka, dalībvalstī integrējot pārmitinātas personas, rodas pretruna ar alternatīvās aizsardzības statusu saskaņā ar 11. pantā minēto paātrināto procedūru. Proti, dalībvalstij, kurā persona tiek pārmitināta, personas bēgļa statuss ir jāpārbauda vēlreiz un tāpēc noteiktos apstākļos to var noraidīt. Tādēļ alternatīvais statuss nebūtu jāpiešķir, jo paātrinātā procedūra ir jāizmanto steidzamu gadījumu, piemēram, veselības aprūpes neatliekamības dēļ. Abās procedūrās būtu jāpārbauda bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi (9).

2.9.1.

EESK iesaka neaprobežoties tikai ar konsultācijām un Komisijas ikgadējo pārmitināšanas plānu izstrādāt sadarbībā ar augsta līmeņa komiteju, un noteikt, ka tā īstenošana ir obligāta. Komiteja būtu jāvada Komisijai un Parlamentam, cieši sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību. Arī EESK kā pilsoniskās sabiedrības viedokļa paudējai vajadzētu būt Pārmitināšanas augsta līmeņa komitejas loceklei vai vismaz pastāvīgi tajā jāpiedalās novērotājas vai padomdevējas statusā.

2.9.2.

EESK uzsver, ka ES Patvēruma aģentūrai, UNHCR un IOM vajadzētu būt pastāvīgiem Pārmitināšanas augsta līmeņa komitejas locekļiem.

3.1.1.

EESK atkārtoti rosina ES dalībvalstis un starptautisko sabiedrību pašlaik uzņemties lielāku atbildību par personām, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība, izrādīt lielāku solidaritāti ar trešām valstīm un reģioniem, uz kuriem vai kuru teritorijā šīs personas ir pārvietotas, kā arī veltīt vairāk pūļu pārmitināšanai un brīvprātīgai humanitārai uzņemšanai.

3.1.2.

Komiteja rosina ES un dalībvalstis izpildīt pārvietošanas un pārmitināšanas saistības, kas līdz šim noteiktas Padomes 2015. gada jūlija un septembra lēmumos, vairāk ņemot vērā Grieķijas ierobežotās uzņemšanas iespējas, un veltīt vairāk pūļu, lai izveidotu solidāru ES pārmitināšanas sistēmu un kopējo Eiropas patvēruma sistēmu. Ņemot vērā UNHCR datus par 65,3 miljoniem personu, kas visā pasaulē meklē starptautisku aizsardzību, EESK iesaka aktīvāk iesaistīties un katru gadu pārmitināt daudz vairāk nekā 20 000 personu, kurām nepieciešama aizsardzība.

3.1.3.

EESK iesaka dalībvalstīm strauji pastiprināt savu iestāžu klātbūtni izcelsmes un tranzīta valstīs, lai vēstniecības un konsulāti vai jauni migrācijas centri varētu ātri atzīt personu neaizsargātību, pamatojoties uz UNCHR nosūtījumiem, un lai dalībvalstīs varētu nodrošināt pārmitināšanu. Tādējādi tiktu sniegts papildu ieguldījums tādas infrastruktūras izveidē, kas ir nepieciešama, lai ES varētu īstenot pārmitināšanas plānus.

3.2.1.

EESK iesaka institucionalizēt ciešu partnerību ar UNHCR, jo tam ir starptautiski atzīta zinātība. Turklāt līdzīgas partnerības var veidot ar IOM un citām sertificētām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, Baznīcu komisiju migrantu jautājumos Eiropā (CCME) vai Eiropas Padomi bēgļu un izsūtīto personu jautājumos (ECRE). Komiteja vēlas rosināt dalībvalstis jau agrīnā posmā iesaistīt vietējo līmeni, proti, iedzīvotājus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai gūtu vietējo iedzīvotāju atbalstu un tādā veidā vairotu izredzes, ka pārmitināto bēgļu integrācija būs sekmīga.

3.2.2.

Lai nodrošinātu likumīgas iespējas ieceļošanai Savienībā, būtu jāapsver iespēja īstenot arī alternatīvas bēgļu uzņemšanas un finansēšanas programmas, ko nodrošina, piemēram, privātpersonas, nevalstiskas organizācijas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp sociālas apvienības, vai citas ieinteresētu personu grupas. Šīs programmas var būt lietderīgs ES pārmitināšanas plāna papildinājums, taču tām nekādā gadījumā nevajadzētu to aizstāt. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Kanādā īstenoto privātās sponsorēšanas programmu (Private Sponsorship Programme). Pilsoniskā sabiedrība, sociālie partneri un vietējās pašvaldības pilda svarīgas un ar integrāciju saistītas funkcijas pēc attiecīgās personas pārmitināšanas, un tādēļ tās pēc iespējas ātrāk jāiesaista pārmitināšanas sistēmā paredzētajā plānošanā un lēmumu pieņemšanā.

3.2.3.

Dalībvalstīm būtu regulāri jāizvērtē privātās uzņemšanas programmas, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas Hartā, ECTK un Konvencijā par bēgļu statusu noteiktās pamattiesības un ka tās netiek īstenotas citās interesēs. Personām, kas tiek pārmitinātas saskaņā ar privātām uzņemšanas programmām, jāatbilst bēgļa statusa nosacījumiem. Attiecīgajā uzņēmējvalstī šīs personas saņem tādu pašu juridisko statusu kā bēgļi, kas valstī ir ieceļojuši saskaņā ar valsts programmu.

21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/46

Ziņotājs:

Christian BÄUMLER

1.1.

EESK uzskata, ka J.-C. Juncker vadītās Komisijas politiskajās pamatnostādnēs ir pareizi uzsvērts, ka ES dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbība ir pakāpeniski jāuzlabo, ņemot vērā faktisko situāciju, ka visā Eiropas Savienībā ir aizvien vairāk mobilu iedzīvotāju, kuri laulājas un kuriem ir bērni.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikuma mērķi – pieņemot lēmumu par atgriešanos, vairāk ņemt vērā bērna intereses. EESK atbalsta bērnu tiesības un uzsver, ka ir ļoti svarīgi visās politikas jomās, kas attiecas uz bērniem, ievērot bērnu tiesības. Bērna interesēm jābūt pirmajā vietā.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ierosinājusi vairākas būtiskas izmaiņas ar mērķi uzlabot nolaupītā bērna atpakaļatdošanas efektivitāti. EESK uzskata, ka tas varētu ietvert arī kopīgu obligāto standartu pieņemšanu, tostarp vienotu izpildes procedūru.

1.4.

EESK uzskata, ka 55. pantā minētā centrālo iestāžu sadarbība konkrētās lietās par vecāku atbildību ir būtiska, un atbalsta šo noteikumu jauno redakciju.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm ir pienākums koncentrēt jurisdikciju dažās tiesās atbilstoši savai attiecīgajai tiesību sistēmu struktūrai.

1.6.

EESK atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumā ir precizēti termiņi izpildāma atpakaļatdošanas rīkojuma izdošanai un atpakaļatdošanas process ir saīsināts līdz 18 nedēļām.

1.7.

EESK uzskata, ka pārsūdzības ierobežojums, nosakot, ka ir iespējama tikai viena pārsūdzība, atpakaļatdošanas procesā ir pamatots.

1.8.

EESK atzinīgi vērtē to, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa var pasludināt lēmumu par provizoriski izpildāmu, pat ja šāda iespēja valsts tiesību aktos nav paredzēta.

1.9.

EESK uzskata, ka bērna uzklausīšanas standartu minimums veicinātu to, ka ES iedzīvotāji šo lēmumu labāk pieņemtu.

1.10.

EESK arī atbalsta oficiālas atzīšanas prasības atcelšanu. Tomēr EESK uzskata, ka aizsardzības pasākumi ir jāsaglabā.

1.11.

EESK atbalsta to, ka izpildes dalībvalsts tiesai vajadzētu būt arī iespējai lemt par steidzami vajadzīgajiem aizsardzības pasākumiem, ja pastāv nopietns risks, ka bērnam varētu tikt nodarīts kaitējums.

1.12.

EESK atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar tiesību akta projektu, lai bērnu ievietotu audžuģimenē vai aprūpes iestādē citā dalībvalstī, jebkurā gadījumā ir vajadzīga saņemējvalsts piekrišana.

1.13.

EESK uzskata, ka ir jāprecizē regulas “Brisele IIa” darbības joma. Pat pamatojoties uz “nacionālu” izpratni par laulību, dalībvalstīm ir jāievēro ES Pamattiesību hartas 21. pants. EESK iesaka 21. panta ievērošanas aspektu ietvert vienā no regulas apsvērumiem.

1.14.

EESK uzskata, ka ir vajadzīgs regulējums attiecībā uz gadījumiem, kad vienam no vecākiem izcelsmes valsts nav Eiropas Savienībā, un mudina noslēgt divpusējus nolīgumus, jo īpaši ar valstīm, kuras nav parakstījušas Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.

2.1.

Eiropas Komisija 2016. gada 30. jūnijā iesniedza priekšlikumus regulas “Brisele IIa” reformai. Šī regula ir pamats tiesu iestāžu sadarbībai ģimenes lietās Eiropas Savienībā. Tajā paredzēti vienoti jurisdikcijas noteikumi attiecībā uz laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu bez laulības šķiršanas un laulības atzīšanu par neesošu, kā arī uz strīdiem par vecāku atbildību pārrobežu situācijās. Tā atvieglo lēmumu, publisko aktu un nolīgumu brīvu apriti Eiropas Savienībā, paredzot noteikumus par to atzīšanu un izpildi citās dalībvalstīs. No 2005. gada 1. marta to piemēro visās dalībvalstīs, izņemot Dāniju.

2.2.

Regulas daļa, kas attiecas uz bērnu tiesībām, nosaka bērnu lietu starptautisko jurisdikciju Eiropas Savienībā un regulē citu dalībvalstu pieņemto, ar bērnu jautājumiem saistīto lēmumu atzīšanu un izpildi. Regula arī paredz noteikumus attiecībā uz to bērnu atgriešanos, kuri ir nelikumīgi aizvesti uz citu dalībvalsti vai tajā ir aizturēti. Šajā saistībā regula stiprina atgriešanās mehānismu saskaņā ar Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.

2.3.

Šī regula, kas jau bijusi 24 ES Tiesas lēmumu priekšmets, vairākos aspektos ir jāreformē. Pašreizējais Komisijas priekšlikums sekmēs regulas efektivitāti – tas attiecas tikai uz regulas bērnu tiesību daļu un neskar tiesību aktu normas attiecībā uz laulības šķiršanas procesu.

2.4.

EESK uzskata, ka J.-C. Juncker vadītās Komisijas politiskajās pamatnostādnēs ir pareizi uzsvērts, ka ES dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbība ir pakāpeniski jāuzlabo, ņemot vērā faktisko situāciju, ka visā Eiropas Savienībā ir aizvien vairāk mobilu iedzīvotāju, kuri laulājas un kuriem ir bērni.

2.5.

EESK jau savos iepriekšējos atzinumos (1) uzsvēra, ka Līgumos un ES Pamattiesību hartā ir garantēta tiesu pieejamība un pamattiesību ievērošana, it īpaši tiesību uz īpašumu, vienlīdzības likuma priekšā, diskriminācijas aizlieguma, tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesību stāties laulībā un tiesību izveidot ģimeni, kā arī tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošana.

2.6.

Komisija pārbaudīja regulas darbību praksē un apsvēra vajadzīgos grozījumus regulas piemērošanas ziņojumā, kas tika pieņemts 2014. gada aprīlī (COM(2014) 225) (2). Šī pārbaude tika veikta saskaņā ar spēkā esošo ES tiesību aktu Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT).

2.7.

Pārstrādātās redakcijas mērķis ir pilnveidot Eiropas tiesiskuma un pamattiesību telpu, balstoties uz savstarpējo uzticēšanos, likvidēt atlikušos šķēršļus tiesas spriedumu brīvai apritei saskaņā ar savstarpējas atzīšanas principu, un labāk aizsargāt bērna intereses, vienkāršojot procedūras un uzlabojot to efektivitāti.

2.8.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikuma mērķi – pieņemot lēmumu par atgriešanos, vairāk ņemt vērā bērna intereses. Pieaugot migrācijai, ir vajadzīgi aizvien jauni sadarbības veidi un struktūras, lai nodrošinātu bērnu aizsardzību ārpus valsts robežām.

2.9.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ierosinājusi vairākas būtiskas izmaiņas ar mērķi uzlabot nolaupītā bērna atpakaļatdošanas efektivitāti. Lai vecāku veiktas bērna nolaupīšanas lietās regulā paredzētā atpakaļatdošanas procedūra darbotos sekmīgi, būtiska nozīme ir savlaicīgai rīcībai.

2.10.

EESK uzskata, ka 55. pantā minētā centrālo iestāžu sadarbība konkrētās lietās par vecāku atbildību ir būtiska, lai efektīvi atbalstītu vecākus un bērnus, kuri iesaistīti pārrobežu tiesvedībā saistībā ar bērnu lietām.

2.11.

EESK uzskata, ka būtiska problēma ir neskaidrs tā panta formulējums, kurš attiecas uz palīdzību, kuru konkrētās lietās par vecāku atbildību sniedz centrālās iestādes. Dažu dalībvalstu valsts iestādēm šis pants nav pietiekams juridiskais pamats, lai rīkotos.

2.12.

EESK atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumā ir precizēts, kas, kam un ar kādiem nosacījumiem var lūgt palīdzību vai informāciju. Turklāt ir skaidri noteikts, ka arī tiesas un bērnu aizsardzības iestādes var lūgt centrālo iestāžu palīdzību. Pārstrādātā redakcija nodrošina juridisko pamatu tam, lai bērnu aizsardzības iestādes ar centrālo iestāžu starpniecību varētu iegūt vajadzīgo informāciju no citām dalībvalstīm.

2.13.

EESK atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm ir pienākums koncentrēt jurisdikciju dažās tiesās atbilstoši savu attiecīgo tiesību sistēmu struktūrai. Kavēšanās lietu izskatīšanā ir saistīta ar to, ka vairākās dalībvalstīs tiesas, kas izskata atpakaļatdošanas pieteikumus, šajā jomā nav specializētas. Tādējādi tiesnešiem ir mazāk zināmas attiecīgās procedūras un noteikumi un ir mazāk iespēju regulāri sadarboties ar citām ES tiesām tā, lai tiktu veicināta savstarpēja uzticēšanās.

2.14.

EESK atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumā ir precizēti termiņi izpildāma atpakaļatdošanas rīkojuma izdošanai un atpakaļatdošanas process ir saīsināts līdz 18 nedēļām.

2.15.

Saskaņā ar šo priekšlikumu centrālajām iestādēm tiek noteikts sešu nedēļu termiņš, lai saņemtu un apstrādātu pieteikumu, noteiktu atbildētāja un bērna atrašanās vietu un veicinātu starpniecību, vienlaikus nodrošinot, ka tas nekavē lietas izskatīšanu. Patlaban centrālajām iestādēm nekāds termiņš nav noteikts.

2.16.

Tiesvedībai pirmās instances tiesā un apelācijas instancē ir paredzēts atsevišķs sešu nedēļu termiņš. EESK uzskata, ka tādējādi tiesām noteiktais termiņš kļūtu reālāks, lai varētu aizsargāt atbildētāja tiesības uz taisnīgu tiesu. EESK norāda, ka attiecīgajā tiesību sistēmā ir jānodrošina šo termiņu ievērošana.

2.17.

EESK uzskata, ka pārsūdzības ierobežojums, nosakot, ka ir iespējama tikai viena pārsūdzība, atpakaļatdošanas procesā ir pamatots. Lielākā daļa dalībvalstu konstitūciju garantē tikai vienu pārsūdzību par augstāko varas iestāžu pieņemtiem lēmumiem.

2.18.

EESK atzinīgi vērtē to, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa var pasludināt lēmumu par provizoriski izpildāmu, pat ja šāda iespēja valsts tiesību aktos nav paredzēta. Tas ir lietderīgi sistēmās, kurās lēmums nav izpildāms, kamēr vien par to var iesniegt pārsūdzību. Tādējādi viens no vecākiem, pamatojoties uz lēmumu, kas pasludināts par provizoriski izpildāmu, varēs izmantot saskarsmes tiesības, kamēr pēc otra vecāka lūguma tiks izskatīta pārsūdzība attiecībā uz šo lēmumu.

2.19.

EESK atbalsta to, ka tiesneši ir īpaši jāaicina apsvērt, vai rīkojums par atpakaļatdošanu būtu izpildāms provizoriski. Kavēšanās pēc lēmuma par atpakaļatdošanu negatīvi ietekmē vecāku un bērnu attiecības un bērna intereses. EESK atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumā ir ietverti vairāki precizējumi spēkā esošo noteikumu labākai īstenošanai. Proti, tajā uzliek pienākumu tai dalībvalstij, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, rūpīgi noskaidrot bērna intereses, pirms tiek pieņemts galīgais aizgādības lēmums, kas varētu nozīmēt bērna atpakaļatdošanu. Šajā saistībā, veicot šo interešu noskaidrošanu, katram bērnam, kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli, ir tiesības tikt uzklausītam, pat bez viņa fiziskas klātbūtnes, vajadzības gadījumā izmantojot alternatīvus līdzekļus, piemēram, videokonferences iespēju.

2.20.

EESK uzskata, ka bērna uzklausīšanas standartu minimums arī palīdzētu novērst to, ka tiek atteikta citas ES dalībvalsts pieņemtā lēmuma atzīšana un izpilde vai izpildāmības pasludināšana; tādējādi ES iedzīvotāji šo lēmumu labāk pieņemtu. Kā piemēru var minēt uzklausāmā bērna minimālo vecumu, bet ne citus procedūras jautājumus, piemēram, par personu, kas izvaicā bērnu. Arī turpmāk tas būtu (un ir) jāatstāj dalībvalstu ziņā. EESK iesaka nodrošināt sociāli izglītojošu papildus apmācību tiesnešiem, kuri izvaicā bērnu.

2.21.

EESK arī atbalsta oficiālas atzīšanas prasības atcelšanu attiecībā uz visiem kādā dalībvalstī pieņemtajiem lēmumiem (kā arī publiskajiem aktiem un nolīgumiem) par vecāku atbildību. Attiecībā uz izpildi, kas pati par sevi ir dalībvalstu kompetencē, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru valsts izpildes noteikumu piemērošana nedrīkst mazināt regulas efektivitāti praksē.

2.22.

Turklāt oficiālas atzīšanas prasība vidēji izraisīja vairāku mēnešu kavēšanos katrā lietā un radīja iedzīvotājiem izmaksas līdz pat EUR 4 000 (3).

2.23.

Tomēr EESK uzskata, ka noteikti aizsardzības pasākumi ir jāsaglabā. Šādi pasākumi katrā gadījumā ir – dokumentu pienācīga izsniegšana, pušu un bērna tiesības tikt uzklausītiem, it īpaši attiecībā uz pretrunīgiem lēmumiem, kā arī konkrētu procedūras noteikumu ievērošana attiecībā uz bērna ievietošanu citā ES dalībvalstī, pamatojoties uz spēkā esošo regulas “Brisele IIa” 56. pantu.

2.24.

EESK atbalsta to, ka izpildes dalībvalsts tiesai vajadzētu būt arī iespējai lemt par steidzami vajadzīgajiem aizsardzības pasākumiem, ja pastāv nopietns risks, ka bērnam varētu tikt nodarīts kaitējums vai citādi radīta neciešama situācija. Piemēram, tiesa, kas izskata atpakaļatdošanas lietu, vienam no vecākiem var piešķirt saskarsmes tiesības, un šis lēmums ir izpildāms arī bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, kamēr šīs valsts tiesa pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz saskarsmes tiesībām.

2.25.

EESK atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Komisijas priekšlikumu, lai bērnu ievietotu audžuģimenē vai aprūpes iestādē citā dalībvalstī, jebkurā gadījumā ir vajadzīga saņēmējvalsts piekrišana. Piekrišanas prasība nodrošina, ka bērns saņēmējvalstī ir mērķtiecīgi aprūpēts. EESK turklāt ierosina noteikt, ka bērna ievietošanai viņa ģimenē ir prioritāra nozīme; ja tas nav iespējams vai nav bērna interesēs, būtu jānodrošina bērnam vai nu audžuģimene, vai arī kādas kopienas piedāvāta aprūpe.

2.26.

EESK ņem vērā, ka saskaņā ar piemērošanas ziņojumu dažkārt paiet vairāki mēneši, līdz tiek noskaidrots, vai konkrētajā lietā ir vajadzīga piekrišana. Ja piekrišana ir vajadzīga, tai seko apspriešanās procedūra, kas ir tikpat ilgstoša, jo iestādēm, kurām izteikts lūgums, nav noteikts termiņš atbildes sniegšanai. Tāpēc daudzas iestādes, kuras izsaka lūgumu, pieņem lēmumu par ievietošanu un nosūta bērnu uz saņēmējvalsti, kamēr apspriešanās procedūra vēl nav beigusies vai pat nav uzsākta, jo tās uzskata, ka ievietošana ir steidzama, un zina, ka process ir ilgstošs. Līdz ar to bērns nonāk tiesiskās nenoteiktības situācijā.

2.27.

EESK atbalsta to, ka tiesību akta projekts paredz ieviest astoņu nedēļu termiņu, lai valsts, kurai izteikts lūgums, pieņemtu lēmumu par pieteikumu. Procedūras paātrināšana ir bērna interesēs.

2.28.

EESK piekrīt tam, ka saskaņā ar Hāgas konvenciju lēmumu pieņem tās valsts tiesa, kurā atrodas bērns. EESK pauž bažas, ka tiesas atrašanās vieta bērna nolaupīšanas lietā vairumā gadījumu būs nolaupītāja valstī. EESK norāda, ka “Brisele IIa” regulā jau tagad ir paredzētas bezmaksas konsultatīvās iestādes vecākiem, kuri dzīvo valstī, kas nav bērna pašreizējā uzturēšanās vieta.

2.29.

EESK kopumā atbalsta kopīgu obligāto standartu pieņemšanu, tostarp vienotu izpildes procedūru, lai paātrinātu atpakaļatdošanas procesu.

3.1.

EESK uzskata, ka ir vajadzīgs regulējums attiecībā uz gadījumiem, kad vienam no vecākiem izcelsmes valsts nav Eiropas Savienībā. Migrācija un preču un pakalpojumu apmaiņa pasaules mērogā šādu gadījumu skaitu palielina. EESK uzskata, ka ir svarīgi noslēgt divpusējus nolīgumus jo īpaši ar valstīm, kuras nav parakstījušas Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.

3.2.

EESK uzskata, ka ir jāprecizē regulas “Brisele IIa” darbības joma. Komisijas tiesību akta projektā nav aplūkots jautājums par to, vai regula attiecas uz jauniem laulības vai laulības šķiršanas veidiem. Laulības jēdziens nav definēts, bet tikai izteikts kā pieņēmums. Pat pamatojoties uz “nacionālu” izpratni par laulību, dalībvalstīm ir jāievēro ES Pamattiesību hartas 21. pants, kas aizliedz diskrimināciju seksuālas orientācijas dēļ. EESK iesaka 21. panta ievērošanas aspektu ietvert vienā no regulas apsvērumiem.

21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/51

Vienīgais ziņotājs:

Ulrich SAMM

1.1.

EESK vēlas uzsvērt, ka digitālajai tehnoloģijai ir aizvien lielāka nozīme ES ekonomikā un sociālajā dzīvē. Lai saglabātu konkurētspēju un varētu veidot jaunus uzņēmumus un jaunas darbvietas, par svarīgu prioritāti ir jānosaka būtiski ieguldījumi digitālajā infrastruktūrā, it īpaši ņemot vērā ES galveno konkurentu – ASV un Āzijas – veiktos ieguldījumus.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un saistītās ES iniciatīvas, kas attiecas uz Eiropas Elektronisko sakaru kodeksu, Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC), 5G rīcības plānu un atbalsta shēmu publiskām iestādēm, kuras vēlas piedāvāt bezmaksas piekļuvi Wi-Fi (WiFi4EU).

1.3.

Tīklu operatoru sadrumstalotība Eiropā nozīmē to, ka ir vajadzīgas ES pamatnostādnes, lai nodrošinātu saskaņotu Eiropas mēroga modernizāciju, kas atbalsta digitālo vienoto tirgu.

1.4.

EESK norāda, ka stratēģiskie mērķi 2025. gadam ir vērienīgi, tomēr reālistiski, lai gan tie ir lielā mērā atkarīgi no valsts (privātā un publiskā sektora) finansējuma kopā ar ES finansējumu projektu uzsākšanai un koordinēšanai. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Platjoslas kompetences biroju ES tīkla izveidi reģionālā/valsts līmenī un atbalstu tam, jo šis tīkls palīdzēs vietējām pārvaldes iestādēm piemērot un izmantot struktūrfondus.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē arī kuponu sistēmas ieviešanu ar mērķi samazināt administratīvās izmaksas un slogu, it īpaši nelielām kopienām un MVU.

1.6.

EESK ar gandarījumu norāda, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) nodrošina ievērojamu finansējumu ātrdarbīgiem platjoslas tīkliem. Svarīga loma ir arī Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF). EESK iesaka šo lomu pastiprināt, atbalstot plaša mēroga Eiropas projektus ātrdarbīgiem platjoslas tīkliem, tostarp izmantošanai Eiropas transporta pamattīklā, kā arī nosakot attiecīgu finansiālo shēmu un tiesisko regulējumu.

1.7.

Visus ekonomiskos un sociālos ieguvumus, ko sniegs pārveide uz gigabitu savienojamību, varēs izjust tikai tad, ja Eiropa nodrošinās augstas veiktspējas tīklus lauku un pilsētu teritorijās un visā sabiedrībā. Ir vajadzīgi publiskie ieguldījumi, jo tirgus viens pats nespēs aptvert visus attālos rajonus un nodrošināt digitālās piekļuves minimumu sabiedrības neaizsargātajām grupām.

1.8.

EESK atzīst pozitīvo tendenci dalībvalstīs attiecībā uz platjoslas mērķiem, kas 2010. gadā tika noteikti Digitālajā programmā Eiropai un kalpo par pamatu politikai un valstu vai reģionu platjoslas plāniem.

1.9.

EESK atzinīgi vērtē bezmaksas WiFi4EU iniciatīvu visiem Eiropas iedzīvotājiem sabiedriskās vietās, publiskās pārvaldes iestādēs, bibliotēkās un slimnīcās, kā arī ārpus telpām. Ar šo iniciatīvu ikvienam būtu jāpiedāvā tāda bezmaksas interneta savienojuma iespēja, kuram visā ES ir viena digitālā identitāte. EESK īpaši iesaka ņemt vērā eIDAS regulu (1) attiecībā uz digitālo identitāti, kas piedāvā datu aizsardzības un sabiedriskās drošības garantijas pret pakalpojuma neatbilstīgu izmantošanu (t. i., terorismu).

2.1.

Ļoti augstas veiktspējas interneta savienojamība ir svarīga datu pārraides infrastruktūra, tāpat kā kravu un pasažieru pārvadājumiem ir svarīgi autoceļi, dzelzceļi, ostas un lidostas. Tā kā datu pārraidei ir aizvien lielāka nozīme ES ekonomikā un sociālajā dzīvē, Eiropas sabiedrībai ir ļoti svarīgi, lai šajā infrastruktūrā tiktu veikti ieguldījumi, ļaujot saglabāt konkurētspēju un veidot jaunus uzņēmumus un jaunas darbvietas.

2.2.

Interneta savienojamībai ir liela nozīme digitālajā vienotajā tirgū. Ar Komisijas 2015. gada maijā pieņemto digitālā vienotā tirgus stratēģiju tika radīta piemērota vide un apstākļi mūsdienīgu digitālo tīklu ieviešanai. Šo jautājumu nozīmi EESK ir uzsvērusi vairākos atzinumos (2)  (3).

2.3.

Perspektīvas, ka interneta savienojamības pakalpojuma kvalitāte līdz 2025. gadam uzlabosies, ir labi dokumentētas (piemēram, Eiropas Komisijas rīkotās sabiedriskās apspriešanas rezultātos).

2.4.

Pamata platjoslas tīkls, kas pašlaik ir pieejams gandrīz visiem Eiropas iedzīvotājiem, vairs nav pietiekami labs. Nākamajos 10 gados daudzām lietotnēm, tādām kā lietiskais internets (galvenokārt bezvadu), mākoņdatošana, augstas veiktspējas skaitļošana un lielo datu tehnoloģija, nākamās paaudzes TV vai virtuālā un paplašinātā realitāte, būs vajadzīgi ļoti augstas veiktspējas (gigabitu) platjoslas tīkli.

2.5.

Datu pārraides kvalitāti raksturo ne tikai ātrums, bet arī latentums un uzticamība. Daudz zemāks latentuma līmenis nekā pašlaik iespējams un augstāka uzticamība ļaus radīt jaunas lietotnes, kurām ir vajadzīga ātra vadība ar atgriezenisko saiti, tādas kā sasaistīta un automatizēta automašīnas vadīšana, tālvadības operācijas, skārienjutīgs internets vai precīzā navigācija.

2.6.

Paziņojumā COM(2016) 587, kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments SWD(2016) 300, ir izklāstīts redzējums par Eiropas Gigabitu sabiedrību ar trim stratēģiskiem mērķiem 2025. gadam:

Visi trīs mērķi ir svarīgi Eiropas izaugsmei un nodarbinātībai, konkurētspējai un kohēzijai.

3.1.

Eiropai ir jāstājas pretī digitālās infrastruktūras modernizācijai, ko pašlaik veic tās galvenie konkurenti – ASV un Āzija. Eiropas priekšrocība ir zemākas patēriņa cenas par interneta pakalpojumiem, jo tās iekšējā tirgū valda lielāka konkurence, bet tās trūkums ir daudz lielāka tīklu operatoru sadrumstalotība. Tāpēc ir noteikti vajadzīgas ES pamatnostādnes, lai nodrošinātu saskaņotu Eiropas mēroga modernizāciju, kas atbalsta digitālo vienoto tirgu.

3.2.

Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un saistītās ES iniciatīvas, kuras EESK ir analizējusi īpašos atzinumos (4)  (5)  (6)  (7):

atbalsta shēma publiskām iestādēm, kas vēlas piedāvāt bezmaksas Wi-Fi piekļuvi.

3.3.

EESK atzīst, ka dalībvalstis līdz šim ir pieņēmušas platjoslas mērķus, kas 2010. gadā tika noteikti Digitālajā programmā Eiropai un kalpo par pamatu dalībvalstu politikai. Daudzas dalībvalstis šiem mērķiem ir faktiski pielāgojušas savus valsts vai reģionālos platjoslas plānus.

3.4.

EESK pauž gandarījumu arī par to, ka šie mērķi tika izmantoti par atsauces punktiem gan Eiropas strukturālo un investīciju fondu, gan arī Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI platjoslas komponents) noteikumos un pamatnostādnēs, kā arī valsts atbalsta pamatnostādnēs attiecībā uz platjoslas pakalpojumiem.

3.5.

Paziņojumā ietvertie stratēģiskie mērķi 2025. gadam nosaka termiņus Eiropas augstas veiktspējas platjoslas infrastruktūras izveidei. Tie ir izvirzīti, pieņemot paātrinātu ieguldījumu tempu, lai sasniegtu vērienīgus, tomēr reālistiskus rezultātus:

līdz 2018. gada 1. jūlijam novērtēt ietekmi uz ES finansēto platjoslas projektu izmaksām un izdot pamatnostādnes attiecībā uz paraugprakses veicināšanu.

3.6.

Visus digitālās pārveides ekonomiskos un sociālos ieguvumus varēs izjust tikai tad, ja Eiropa nodrošinās vispārēju ļoti augstas veiktspējas tīklu ieviešanu un izmantošanu gan lauku, gan pilsētu teritorijās un visā sabiedrībā. Tomēr tirgus visas problēmas neatrisinās. Proti, tas:

Tāpēc ir jāīsteno publiskā atbalsta shēmas, lai sasniegtu mērķus, kas kalpo visai ES un visiem Eiropas iedzīvotājiem.

4.1.

EESK atzinīgi vērtē Platjoslas kompetences biroju ES tīkla izveidi reģionālā/valsts līmenī un atbalstu tam. Tas būs svarīgs lauku rajoniem un nelielām kopienām. Šis tīkls palīdzēs vietējām pārvaldes iestādēm piemērot un izmantot struktūrfondus, nodrošinot paraugpraksi un sniedzot ieteikumus vietējām pārvaldes iestādēm. Tas būs arī liels solis ceļā uz lauku teritoriju attīstību.

4.2.

ES stratēģijas un instrumenti ir tehnoloģiski neitrāli. Tomēr ir labi zināms, ka optimālu rezultātu galu galā varēs nodrošināt tikai optiskā šķiedra. Vecajiem monopoluzņēmumiem (tādiem kā Vācijas Telekom) nevajadzētu kavēt optiskās šķiedras tīklu ierīkošanu, turpinot ieguldīt vara kabeļu infrastruktūrā.

4.3.

Tikai dažās valstīs, tādās kā Malta, Lietuva, Beļģija un Nīderlande, nākamās paaudzes piekļuves (NGA) tīkli jau ir nodrošinājuši gandrīz pilnīgu pārklājumu. Citur NGA tīklu pārklājums ir mazāks. Dažas dalībvalstis ar pašlaik mazāk attīstītu infrastruktūru pat ir spējušas pārlēkt dažiem tehnoloģiskās attīstības posmiem. Optiskās šķiedras tīklu ierīkošana sniedz tām priekšrocības.

4.4.

Eduroam ir lielākā un veiksmīgākā viesabonēšanas sistēma, kas nodrošina bezmaksas Wi-Fi visā pasaulē. Tā tika izstrādāta Eiropas Savienībā akadēmisko aprindu vajadzībām. Šī sistēma nodrošina miljoniem studentu un citiem akadēmisko aprindu pārstāvjiem bezmaksas piekļuvi Wi-Fi. EESK ar gandarījumu atzīmē, ka šis veiksmes stāsts varētu kalpot par paraugu bezmaksas WiFi4EU iniciatīvai visiem Eiropas iedzīvotājiem sabiedriskās vietās, valsts pārvaldes iestādēs, bibliotēkās un slimnīcās, kā arī ārpus telpām. Ar šo iniciatīvu ikvienam būtu jāpiedāvā tāda bezmaksas interneta savienojuma iespēja, kuram visā ES ir viena digitālā identitāte. EESK īpaši iesaka ņemt vērā eIDAS regulu attiecībā uz digitālo identitāti, kas piedāvā datu aizsardzības un sabiedrības drošības garantijas pret pakalpojuma neatbilstīgu izmantošanu (t. i., terorismu).

4.5.

Kuponus, ar kuriem paredzēts atbalstīt MVU, izmantos vietējās iestādes, lai samaksātu par iekārtām (kabeļiem, antenām u. c.). Uzņēmumi, kas uzstāda materiālus, sūtīs kuponus Eiropas Savienībai, lai saņemtu samaksu. Šī sistēma ne tikai samazinās administratīvās izmaksas un slogu, bet arī ļaus viegli īstenot uzraudzību un nodrošināt labu kvalitāti.

4.6.

EESK atzinīgi vērtē mērķi panākt augšupielādes un lejupielādes simetriju visiem sociālekonomiskajiem virzītājspēkiem, jo tas būs svarīgi daudzām lietotnēm nākotnē.

4.7.

EESK aicina izveidot shēmu, lai nodrošinātu, ka neaizsargātiem galalietotājiem ir piekļuve atbilstīgai un pietiekamai savienojamībai, kas ļauj tiem piedalīties mūsdienu sabiedrības sociālajā dzīvē un ekonomikā. Viens no tās elementiem varētu būt WiFi4EU.

4.8.

Regulatīvie stimuli tīklu operatoriem, lai tie atbalstītu COM(2016) 587 noteiktos mērķus, nedrīkst būt pretrunā citiem svarīgiem mērķiem, tādiem kā tīklu neitralitāte.

4.9.

Lauku rajonu iedzīvotājiem ilgtermiņā vajadzētu būt arī iespējai gūt labumu no veselīgas konkurences un brīvības izvēlēties interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju. Tāpēc ar regulatīvajiem pasākumiem vajadzētu arī nodrošināt stimulus šādai konkurencei.

4.10.

5G tehnoloģija ne vien ļaus izveidot jaunas mobilās lietotnes, bet arī kalpos kā pārejas tehnoloģija, kas ātrāk nodrošinās ātrdarbīgu savienojamību lauku teritorijās. Tomēr tikai uz šķiedras tīkliem balstīta infrastruktūra nodrošinās daudzām jaunām lietotnēm vajadzīgo stabilitāti un drošu joslas platumu.

5.1.

EESK pauž gandarījumu par to, ka Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) finansējums ātrdarbīgiem platjoslas tīkliem ir ievērojami palielinājies – no EUR 2,7 miljardiem 2007.–2013. gadā līdz aptuveni EUR 6 miljardiem 2014.–2020. gadā. Sagaidāms, ka lielākā daļa šo ieguldījumu tiks piešķirti dotāciju veidā. Ar sviras efektu uz valsts un/vai reģionālo līdzfinansējumu un privāto līdzfinansējumu ir sagaidāms, ka plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam platjoslas tīklos tiks ieguldīti EUR 9–10 miljardi. Tas būs svarīgi komerciāliem ieguldījumiem, lai nodrošinātu ātrdarbīgu savienojamību lauku iedzīvotājiem.

5.2.

Liela nozīme ir arī Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF). Šo nozīmi varētu pastiprināt, atbalstot plaša mēroga Eiropas projektus ātrdarbīgiem platjoslas tīkliem, tostarp izmantošanai Eiropas transporta pamattīklā, “Rūpniecības gigabaitus” un Rūpniecību 4.0, kā arī nodrošinot Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju ĢD pārstāvību ESIF valdē. Komisijai arī vajadzētu būt aktīvai attiecīgās finansiālās shēmas un tiesiskā regulējuma definēšanā.

5.3.

Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) budžets digitālajā jomā ir EUR 150 miljoni, un tas ir paredzēts, lai atbalstītu modernas platjoslas infrastruktūras ieviešanu, pamatojoties uz Eiropas Investīciju bankas (EIB) nodrošinātajiem finanšu instrumentiem. Sagaidāms, ka EISI platjoslas komponents mobilizēs papildu ieguldījumus vismaz EUR 1 miljarda apmērā, izmantojot īpašu platjoslas tīklu infrastruktūras fondu, ko varētu papildināt ar ESIF.

21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/56

Vienīgais ziņotājs:

Jorge PEGADO LIZ

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksu, tā lietderību un šā temata izskatīšanai izvēlēto pieeju, kā arī veidu, kādā Komisija ir kodificējusi un horizontāli pārstrādājusi četras spēkā esošās direktīvas (pamatdirektīvu, atļauju izsniegšanas direktīvu, piekļuves direktīvu un universālā pakalpojuma direktīvu), apvienojot tās vienā vienīgā direktīvā un vienkāršojot pašreizējo struktūru nolūkā palielināt saskaņotību un pieejamību saskaņā ar normatīvās atbilstības (REFIT) mērķi.

1.2.

EESK īpaši uzsver grūtības, kas saistītas ar minēto direktīvu pārstrādāšanu, un norāda, ka pirmo reizi ir veikts izcils juridisks darbs. Tomēr EESK norāda, ka ir rūpīgi jāpārskata dažādās valodu versijas, lai labotu dažas nelielas redakcionālas kļūdas.

1.3.

EESK atbalsta priekšlikuma galvenos mērķus, ar kuriem paredzēts nodrošināt labāku interneta pieslēgumu visiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, izmantojot iniciatīvu kopumu, kura mērķis ir visiem uzņēmumiem padarīt pievilcīgākus ieguldījumus jaunā augstas kvalitātes infrastruktūrā visā Eiropas Savienībā kā vietējā, tā arī pārrobežu līmenī.

1.4.

Tomēr EESK pauž nožēlu, ka nav ņemta vērā privātuma direktīva, kurai vajadzētu kalpot iedzīvotājiem par spožu piemēru, kas apliecina ES pozitīvo rīcību iedzīvotāju labā. Tas nozīmē, ka priekšlikumā nav iekļauts viens no galvenajiem pīlāriem, kas garantē tīkla lietotāju svarīgāko interešu ievērošanu, un tas ir priekšlikuma vājais punkts.

1.5.

EESK pauž arī nožēlu, ka Komisija ir izvēlējusies nevis regulu, kas būtu tieši piemērojama un nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, un tādējādi veicinātu vienotā tirgus integrāciju, bet gan direktīvu, kurā ierosinātas dažādas saskaņošanas sistēmas, kas ļauj dalībvalstīm pieņemt lēmumus par daudziem svarīgiem jautājumiem, un tādēļ tā nepalīdzēs novērst tirgus sadrumstalotību.

1.6.

EESK atbalsta vairākus šādus svarīgus aspektus ierosinātajā režīmā:

1.7.

Taču EESK ļoti atturīgi vērtē un nopietni apšauba šādus aspektus, kas saistīti ar:

2.1.1.

Saistībā ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju (1) un ņemot vērā straujas un dziļas pārmaiņas, kas pēdējā laikā ietekmē elektronisko sakaru tirgus struktūras, t. i., rodas dalībnieku kategorijas, kuras iepriekš nebija zināmas un kuras konkurē ar tradicionālajiem telesakaru operatoriem, un papildus tam palielinās tiešsaistes satura pakalpojumu klāsts un popularitāte, ir jāpārskata un jāatjaunina elektronisko sakaru tiesiskais regulējums, kuras matrica izveidota 2009. gadā. Mērķis ir panākt, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem būtu netraucēta piekļuve tiešsaistes darbībām tādā sistēmā, kurā nodrošināta godīga konkurence. 2016. gada 14. septembrī publicētajā priekšlikumā (2) Komisija izvirzījusi galveno mērķi – nodrošināt labāku interneta pieslēgumu visiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

2.1.2.

Izskatāmais priekšlikums ir daļa no tiesību aktu kopuma, kura mērķis ir padarīt uzņēmumiem pievilcīgākus ieguldījumus jaunā augstas kvalitātes infrastruktūrā visā Eiropas Savienībā kā vietējā, tā arī pārrobežu līmenī. Tajā ietverts arī priekšlikums regulai par Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un Komisijas paziņojums par tematu “Konkurētspējīga digitālā vienotā tirgus savienojamība. Virzība uz Eiropas Gigabitu sabiedrību”. Ir iesniegts arī rīcības plāns par 5G pakalpojumu izvēršanu visā ES no 2018. gada un priekšlikums regulai par interneta pieslēguma veicināšanu vietējās kopienās un sabiedriskās vietās – “Wi-Fi Eiropai” (WiFi4EU).

2.1.3.

Visi šie instrumenti paredzēti tam, lai sasniegtu trīs galvenos stratēģiskos mērķus attiecībā uz savienojamību līdz 2025. gadam:

2.1.4.

Priekšlikuma pamatā ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants, jo priekšlikuma mērķis ir izveidot elektronisko sakaru iekšējo tirgu un nodrošināt tā darbību. Priekšlikumā horizontāli pārstrādātas četras spēkā esošās direktīvas (pamatdirektīva, atļauju izsniegšanas direktīva, piekļuves direktīva un universālā pakalpojuma direktīva), apvienojot tās vienā vienīgā direktīvā un vienkāršojot pašreizējo struktūru nolūkā palielināt saskaņotību un pieejamību saskaņā ar normatīvās atbilstības (REFIT) mērķi, un izveidojot reālu Eiropas Elektronisko sakaru kodeksu.

2.1.5.

Atkarībā no apskatītajiem tematiem priekšlikumā paredzēti dažādi tiesību aktu saskaņošanas veidi, sākot no pilnīgas mērķtiecīgas vai selektīvas saskaņošanas, piemēram, saistībā ar galalietotāju tiesību aizsardzības noteikumiem, un minimālas saskaņošanas augstā līmenī attiecībā uz valstu regulatīvo iestāžu pilnvarām, līdz pat maksimālai saskaņošanai spektra jautājumos.

2.1.6.

Priekšlikums balstīts uz divpadsmit nedēļu ilgu plašu sabiedrisku apspriešanos ar ieinteresētajām personām, Eiropas Parlamenta un Padomes ārējo ekspertu specializēto atzinumu, vairākiem citiem pētījumiem, kas sīkāk uzskaitīti un analizēti ietekmes novērtējumā, kā arī uz atzinumu, ko sagatavoja SMART 2015/0005 pētījuma ietvaros izveidotā augsta līmeņa ekspertu grupa.

2.1.7.

Ar izskatāmo priekšlikumu Komisija paredz sasniegt šādus mērķus:

2.1.8.

Īsāk sakot, vairākas izmaiņas, kas attiecas, piemēram, uz spektru, universālo pakalpojumu, piekļuvi, galalietotājiem, numerāciju un politisko pārvaldību, ierosinātas ar mērķi ieviest skaidrus noteikumus, ļaut pusēm viegli izprast savas tiesības un pienākumus un nepieļaut pārmērīgu reglamentēšanu un birokrātiju.

2.1.9.

Ierosinātās izmaiņas ietver šādus pasākumus: piekļuves regulējuma racionalizēšana un mērķtiecīga ģeogrāfisko apvidu izvēle; vispārējās atļaujas izmantošana (ja vien iespējams), dodot priekšroku individuālām spektra piešķīruma atļaujām; sekmēt frekvenču spektra atvasinātos tirgus; nevajadzīgo universālā pakalpojuma pienākumu atcelšana, piemēram, prasības nodrošināt taksofonus un fizisko resursu failu katalogus; sašaurināt universālā pakalpojuma saistības attiecībā uz pieejamību un beigt nozaru sadales mehānismu; precizēt reglamentējošo noteikumu darbības jomu un atsaukt nevajadzīgos pienākumus nodrošināt patērētāju aizsardzību, ja tie jau ir ņemti vērā, īstenojot horizontālos tiesību aktus vai nodrošināti ar tirgus palīdzību; saskaņot un precizēt noteikumus un pārvaldību saistībā ar numerāciju mašīnas–mašīnas sakaru (M2M) jomā.

2.1.10.

Komisija arī ierosinājusi stiprināt valstu regulatīvo iestāžu un BEREC nozīmi ar mērķi nodrošināt saskaņotu un prognozējamu noteikumu ieviešanu digitālajā vienotajā tirgū, samazinot pašreizējo sadrumstalotību un nesaskaņotību, lai veicinātu jauno struktūru efektīvu pārvaldību (3).

2.2.1.

Komisija nav veikusi tikai “kodifikāciju”, kā lielākajā daļā gadījumu, iekļaujot dažādu iepriekšējo direktīvu saturu vienā saskaņotā un konsekventā kopumā, nekaitējot saturam. Komisija drīzāk vēlējās izmantot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar 2001. gada 28. novembrī parakstīto iestāžu nolīgumu (4), vienlaikus ar dažādu agrāk pieņemto tiesību aktu horizontālu iekļaušanu vienā vienīgā tiesību aktā ieviest arī būtiskas izmaiņas (t. s. būtiskus grozījumus) attiecīgajā sistēmā.

2.2.2.

Veicot šādu tiesiskā regulējuma vienkāršošanu, kodificēšanu un ieviešot tajā būtiskus grozījumus, “Kopienas parasto likumdošanas procesu ievēro pilnībā” (nolīguma 5. punkts). Par pārstrādāšanas priekšlikumu pieprasīts arī EESK atzinums, un uz to attiecas kritēriji un noteikumi, kas skaidri norādīti nolīguma 6. un 7. punktā.

3.1.1.

Ņemot vērā ne tikai Komitejas atzinumu apjoma ierobežojumus, bet arī priekšlikuma būtību, EESK uzskata, ka tai nebūtu vēlreiz jāpauž viedoklis par iepriekš pieņemto tiesību aktu elementiem, kas bez izmaiņām iekļauti izskatāmajā priekšlikumā, ja vien tas nav absolūti nepieciešams, lai saprastu kādu no apskatītajiem punktiem.

3.1.2.

EESK ir sīki izklāstījusi savu nostāju iepriekšējos atzinumos par visiem šiem jautājumiem un apstiprina šo nostāju.

3.1.3.

Šajā atzinumā Komiteja arī plaši nepaudīs viedokli par aspektiem, kas saistīti ar BEREC struktūru un darbību, jo tie tiks sīki analizēti atzinumā, kas patlaban tiek gatavots.

3.2.1.

Vispirms EESK vēlas izteikt Komisijai atzinību par šo nozīmīgo iniciatīvu, ko pilnībā pamato apsvērumi, kas saistīti ar tirgu, tehnoloģiju attīstību, elektronisko sakaru lietotāju tiesisko aizsardzību, un tādēļ tiesiskais regulējums ir jāpārstrādā, lai nodrošinātu iedzīvotājiem netraucētu piekļuvi tiešsaistes darbībām un lai uzņēmumi attīstītu savu darbību godīgas konkurences apstākļos. Atzinīgi vērtējama arī “pārstrādāšanas” metode, kas ir ļoti piemērots instruments saistībā ar REFIT programmu, bet pauž nožēlu par to, ka Komisija to izmanto nepietiekami.