2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/1

Ziņotājs:

Dimitris DIMITRIADIS

1.1.

Vairākos atzinumos EESK ir pastāvīgi paudusi pozitīvu attieksmi pret ES pasākumiem, kuru mērķis ir atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) (1). Tomēr MVU ir ārkārtīgi neviendabīga kategorija, un tas nozīmē, ka ir jāpieliek īpašas pūles, lai pienācīgi ņemtu vērā dažādās apakšgrupas un it īpaši mazos ģimenes un tradicionālos uzņēmumus.

1.2.

Šī apakšgrupa ir svarīga tāpēc, ka lielo vairumu darbvietu ES reģionos nodrošina šādi uzņēmumi. Vēlreiz norādot uz iepriekšējiem secinājumiem un atgādinot ieteikumus, ko sniegusi iepriekšējos atzinumos (2), EESK vēlas tuvāk aplūkot un analizēt problēmas, ar kurām saskaras mazie ģimenes un tradicionālie uzņēmumi. Mērķis ir sniegt iespēju konstruktīvi ietekmēt politikas veidošanu ES, valstu un reģionu līmenī.

1.3.

EESK aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespējas, kā atbalstīt un veicināt mazo ģimenes un tradicionālo uzņēmumu darbību, jo šie uzņēmumi ir galvenais elements jaunu darbības veidu attīstībā un ienākumu radīšanā teritorijās ar ierobežotiem resursiem. Šie uzņēmumi rada pievienoto vērtību reģionālās attīstības procesā, it īpaši mazāk attīstītos reģionos, jo tie ir cieši iesakņojušies vietējā tautsaimniecībā, kurā tie iegulda līdzekļus un saglabā darbvietas.

1.4.

Komiteja uzskata, ka ir lielas iespējas attīstībai daudzos reģionos, kas joprojām atpaliek, un ka šo nepietiekami izmantoto potenciālu varētu atraisīt, iesaistot vietējos mazos ģimenes un tradicionālos uzņēmumus. Šis uzdevums būtu jāveic ne tikai Eiropas Komisijai, bet arī citiem dalībniekiem, tostarp vietējām pašvaldībām un vietējiem starpniekiem, piemēram, uzņēmējdarbības organizācijām un finanšu iestādēm, kas būtu aktīvi jāiesaista.

1.5.

EESK aicina Komisiju pievērst uzmanību faktam, ka jaunākās norises un attīstības tendences ekonomikā un rūpniecībā ir negatīvi ietekmējušas mazos ģimenes un tradicionālos uzņēmumus. Šie uzņēmumi zaudē konkurētspēju, un tiem ir aizvien grūtāk veikt savu darbību.

1.6.

EESK pauž bažas par to, ka atbalsta politikas instrumenti nav vērsti uz mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem, un ir maz ticams, ka šie uzņēmumi no tiem gūs vērā ņemamu labumu. Kopumā atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem ir vērsts uz pētniecības un inovācijas veicināšanu šajos uzņēmumos un uz jaunuzņēmumiem. Neapšaubot šīs politikas nozīmi, EESK vēlas uzsvērt, ka labumu no tās gūs tikai ļoti neliela daļa no visiem MVU un ka mazo ģimenes un tradicionālo uzņēmumu to vidū parasti nav. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas nodomu pārskatīt MVU definīciju. To ierosināja Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāts, un pārskatīšana ir provizoriski plānota 2019. gada sākumā (3).

1.6.1.

Pašreizējā MVU definīcija jau ir novecojusi, tādēļ Komiteja uzskata, ka šī pārskatīšana varētu būt lietderīga, jo nodrošinās atbilstošāku izpratni par MVU būtību un uzlabos šiem uzņēmumiem paredzētu pasākumu izstrādi. EESK aicina Eiropas Komisiju apspriešanās procesā iekļaut novērtējumu par to, kā, īstenojot MVU politikas pasākumus ES, valstu un reģionu līmenī, tiek piemērota pašreizējā definīcija, īpašu uzmanību pievēršot mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem.

1.6.2.

EESK uzskata, ka, pārskatot šo definīciju, vajadzētu vismaz:

1.7.

EESK uzskata, ka mazie ģimenes un tradicionālie uzņēmumi ir jāatzīst par īpašu apakšgrupu, jo tie parasti visvairāk cieš no tirgus nepilnībām. Tādēļ Komiteja iesaka izstrādāt pielāgotus atbalsta pasākumus, kas orientēti uz šiem uzņēmumiem. Lai risinātu visakūtākās problēmas, šādiem pasākumiem jābūt vērstiem vismaz uz:

2.1.

ES politikas veidošanas uzmanības centrā pašlaik ir vairākas svarīgas norises un attīstības tendences rūpniecībā: digitalizācija, “Rūpniecība 4.0”, strauji mainīgie uzņēmējdarbības modeļi, globalizācija, sadarbīgais patēriņš un novatoriskāki konkurences priekšrocību avoti. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka cilvēkiem ir jāspēj dzīvot visur Eiropas Savienībā, tostarp daudzos reģionos, kurus “Rūpniecība 4.0”, visticamāk, tik viegli nesasniegs.

2.2.

Nenoliedzot šo jauno attīstības tendenču nozīmi un atbalstot politiskos centienus, kuru mērķis ir tās veicināt, jāatgādina, ka lielo vairumu darbvietu ES reģionos pašlaik nodrošina ļoti tradicionāli MVU (6) un mazie ģimenes uzņēmumi (7), no kuriem lielākajai daļai ir sena vēsture un savas tradīcijas, pieredze un daudzi stāsti par pagātnē gūtiem panākumiem. Šo uzņēmumu grupu parasti veido šādas apakšgrupas:

2.3.

Kā EESK jau norādījusi, mazie ģimenes un tradicionālie uzņēmumi ir daudzu pasaules valstu tautsaimniecības pamats, un to augšanas temps ir iespaidīgs. Tiem ir būtiska nozīme reģionālajā un vietējā attīstībā un īpaša konstruktīva loma vietējās kopienās. Ģimenes uzņēmumi spēj labāk pārvarēt grūtus lejupslīdes un stagnācijas periodus. Šiem uzņēmumiem ir unikālas atbildīgas pārvaldības iezīmes, jo to īpašniekiem ļoti rūp uzņēmuma ilgtermiņa izredzes, lielā mērā tāpēc, ka no tā ir atkarīga viņu ģimenes turība, reputācija un nākotne. Atbildīga pārvaldība parasti izpaužas kā īpaša pašaizliedzība, lai nodrošinātu uzņēmuma darbības nepārtrauktību, un tā ietver lielākas rūpes par saviem darbiniekiem, kā arī centienus izveidot ciešāku saikni ar klientiem, lai nodrošinātu uzņēmējdarbības ilgtspēju. EESK jau aicinājusi Eiropas Komisiju īstenot aktīvu stratēģiju, kuras mērķis būtu dalībvalstīs popularizēt labu praksi ģimenes uzņēmumu jomā (8).

2.4.

Pēdējos gados daudziem mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem ir aizvien grūtāk darboties; tam ir vairāki iemesli:

2.5.

Eiropas Savienībā ir gandrīz 23 miljoni MVU, turklāt lielākais MVU īpatsvars uzņēmumu kopējā skaitā ir ES dienvidu valstīs (10). MVU ne vien pārstāv 99,8 % no visiem uzņēmumiem ES nefinanšu sektorā (11), bet arī nodarbina gandrīz 67 % no visiem darba ņēmējiem un rada gandrīz 58 % no kopējās pievienotās vērtības nefinanšu sektorā (12). Ļoti lielu daļu no uzņēmumu kopskaita veido mikrouzņēmumi, tostarp vienas personas uzņēmumi.

3.1.

Vispārējais noteikums ir tāds, ka MVU paredzētais atbalsts galvenokārt ir jānovirza pētniecības un inovācijas veicināšanai šajos uzņēmumos un MVU attīstībai (13). Spēja ieviest jauninājumus un strādāt pasaules līmenī ir atzīta par diviem svarīgākajiem izaugsmes dzinējspēkiem, un šajās jomās MVU darbībā parasti ir vērojami trūkumi (14). Pusei no pēdējā finansēšanas periodā apzinātajiem instrumentu veidiem mērķi gandrīz vienmēr ir saistīti tikai ar inovāciju. Tie ir instrumenti, kas atbalsta tehnoloģisku un ar tehnoloģijām nesaistītu inovāciju, ekoinovāciju, novatorisku uzņēmumu izveidi, pētniecības un izstrādes projektus, zināšanu pārnesi un tehnoloģiju nodošanu.

3.2.

Laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam (15) ERAF atbalsts MVU sasniedza aptuveni 47,5 miljardus euro (76,5 % uzņēmējdarbības atbalstam un 16 % no ERAF kopējā piešķīruma šajā periodā). Turklāt no 18,5 miljoniem uzņēmumu atbalstu saņēma aptuveni 246 000 MVU. Atbalsta saņēmēju skaitu salīdzinot ar uzņēmumu kopējo skaitu, ir skaidri redzams, ka šī summa ne tuvu nav pietiekama, un tas pierāda, ka šo ļoti svarīgo uzņēmumu kategoriju ES nav atbalstījusi. Resursu trūkuma un šo uzņēmumu lielās daudzveidības dēļ Eiropas Komisija šo nozīmīgo jautājumu ir atstājusi novārtā.

3.3.

Tajā pašā periodā tika izmantoti salīdzinoši daudzi un ļoti dažādi politikas instrumenti, kuru atbalsta saņēmēju skaits bija robežās no 1 līdz 8 000–9 000. Tādu instrumentu izveide, kurus piemēro ļoti nelielam skaitam atbalsta saņēmēju, noteikti ir neefektīva. Tādēļ jājautā, vai tik daudzus instrumentus ir vērts izstrādāt. Turklāt ir jāizvērtē to efektivitāte un lietderība, izstrādē izmantotos cilvēkresursus un finanšu resursus salīdzinot ar gūtajiem rezultātiem (ja tādi ir). Tajā pašā laikā konkrētu gadījumu pētījumos norādīts uz pašatlases (soft targeting) procesu, kad noteikta atbalsta saņēmēju grupa (tiem parasti raksturīga lielāka apguves spēja) faktiski tikusi izraudzīta, jau izstrādājot attiecīgo politikas instrumentu.

3.4.

Visaptverošs pārskats (16) par kopumā 670 politikas instrumentiem 50 darbības programmās, kas tiek īstenotas plānošanas periodā, atklāja, ka sadalījums starp dažādām politikas jomām ir samērā nevienmērīgs. Pārskats liecina, ka tradicionālo uzņēmumu vajadzībām kalpo mazāk nekā 30 % no visiem politikas instrumentiem. EESK jau paudusi atbalstu novatoriskiem un strauji augošiem uzņēmumiem (17). Vienlaikus par to, ka politikas instrumenti tiek neproporcionāli un galvenokārt orientēti uz MVU inovācijas mērķiem, Komiteja pauž nožēlu, jo lielākajam vairumam ES mazo un vidējo uzņēmumu nav un tuvākajā nākotnē arī nebūs nekāda inovācijas potenciāla un to pamatdarbībai tas nemaz nav vajadzīgs. Tā ir taisnība, ka novatoriskus produktus varētu izstrādāt ar ārkārtīgi zemām izmaksām un tiem varētu būt augsts izaugsmes potenciāls, taču ir skaidrs, ka šāda izaugsme ir izņēmums, nevis ierasta parādība tradicionālajiem un ģimenes uzņēmumiem, kuru darbības pamatā ir pilnīgi cita filozofija. Zināma inovācija ir iespējama un vēlama, un jaunās paaudzes pārstāvji sāk ar to nodarboties, jo viņi domā progresīvi. Taču vairumā gadījumu inovācija ir tikai fragmentāra un nav šo uzņēmumu pamatdarbības daļa (18).

3.5.

Mazie ģimenes un tradicionālie uzņēmumi nav atbalsta politikas instrumentu mērķis, un par to liecina fakts, ka tikai daži politikas instrumenti (tikai 7 % no kopējā publiskā ieguldījuma) ir vērsti uz MVU, kas darbojas noteiktās nozarēs, visbiežāk tūrisma nozarē. Par to liecina arī tas, ka aptuveni 54 % no atbalsta saņēmējiem ir ražošanas un IKT (10 %) nozares mazie un vidējie uzņēmumi, bet tikai 16 % darbojas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nozarē un 6 % sniedz izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumus (tās ir tradicionālās nozares). Stāvokli sarežģī tas, ka pēdējā plānošanas periodā MVU paredzētā atbalsta strukturēšanu ietekmēja dziļā ekonomikas krīze un tika ņemta vērā vajadzība novirzīt līdzekļus no inovācijas uz lielākā mērā vispārēju izaugsmi.

3.6.

Tajā pašā laikā dati rāda, ka piecos gados pēc krīzes sākuma – 2008. gada – MVU skaits palielinājās, bet pievienotā vērtība un darbinieku skaits samazinājās (19). Šādi statistikas dati liecina par to, ka šajā periodā “uzņēmējdarbība nepieciešamības dēļ” dominēja pār “uzņēmējdarbību izdevības dēļ”. Acīmredzot cilvēki centās atrast veidu, kā izkļūt no krīzes, un uzņēmumi mēģināja izdzīvot, taču atbalsts nebija ne pietiekams, ne pienācīgs (20).

3.7.

Daudzi nesen veikti pētījumi ir skaidri parādījuši, ka MVU vajadzības Eiropas ziemeļos un dienvidos būtiski atšķiras un būtiskas atšķirības ir arī valstu līmenī. Šis viedoklis pilnībā atbalstīts arī Eiropas Komisijas sagatavotajā gada ziņojumā par Eiropas MVU 2014. un 2015. gadā, kurā norādīts, ka valstu grupu ar zemākajiem rādītājiem galvenokārt veido Dienvideiropas valstis. Šīs valstis ziņo par ārkārtīgi zemiem projektu panākumu rādītājiem, tostarp programmas “Apvārsnis 2020” sadaļā, kas paredzēta MVU.

3.8.

Vēl viena nopietna problēma efektīva atbalsta sniegšanā mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem ir tā, ka veicināšanas politiku lielākoties formulē, ņemot vērā atbalstāmo uzņēmumu lielumu, nevis būtiskākas iezīmes, kam ir lielāka ietekme uz to darbību. Šī pieeja varētu būt novecojusi un pārāk vispārīga, un tā neņem vērā dažādu grupu, tādu kā mazo ģimenes un tradicionālo uzņēmumu, atšķirīgās vajadzības. Tāpēc EESK savos atzinumos ir pastāvīgi uzsvērusi, ka Eiropā vajadzīga mērķtiecīgāka un precīzāk formulēta MVU veicināšanas politika un ka ir jāatjaunina MVU definīcija, lai tā labāk atspoguļotu MVU daudzveidību (21).

3.9.

EESK pauž bažas par to, ka tikai neliela daļa no ERAF atbalsta līdz šim ir nodrošinājusi neapšaubāmus rezultātus (22) un apliecinājusi, ka tam ir reāla ietekme uz ekonomiku. Tas liek apšaubīt MVU atbalstīšanā ieguldīto līdzekļu faktisko ietekmi, un EESK uzsver, ka jāveic faktiskās ietekmes novērtējums, tostarp analizējot mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem piešķirto atbalstu.

3.10.

ERAF nav vienīgais avots, no kā atbalstu saņem mazie ģimenes un tradicionālie uzņēmumi. Citi avoti, piemēram, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) (23), Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) (24) un Eiropas Sociālais fonds (ESF) (25), kurus var izmantot atsevišķi vai, izmantojot teritoriālos instrumentus (sabiedrības virzīta vietējā attīstība un integrēti teritoriālie ieguldījumi), arī sniedz atbalstu MVU. Taču tie nav vērsti uz mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem, un tikai neliela finansējuma daļa tiek atvēlēta šiem uzņēmumiem. Mazo ģimenes un tradicionālo uzņēmumu pārstāvji norāda, ka to vajadzības netiek pietiekami izprastas un pienācīgi apmierinātas.

3.10.1.

To varētu izskaidrot ar faktu, ka ES, valstu un vietējie politikas veidotāji un pārvaldes iestādes, izstrādājot politikas atbalsta instrumentus, savā ziņā ir pārāk neelastīgi un neņem vērā uzņēmumu un sociālo partneru viedokļus, kas ļautu izprast mazo un ļoti mazo uzņēmumu faktiskās vajadzības.

3.10.2.

Protams, vaina būtu jāuzņemas ne tikai pārvaldes iestādēm, bet arī starpniekorganizācijām, kas nav efektīvi informējušas par MVU faktiskajām vajadzībām. Šo situāciju labi raksturo kontrasts starp MVU izteikto vēlmi saņemt uzņēmumiem piešķirtās dotācijas un faktu, ka politikas debatēs uzsvars arvien vairāk tiek likts uz kapitāla finansējumu, atmaksājamo atbalstu un netiešo atbalstu.

3.10.3.

Arī partnerību veidošana starp uzņēmumiem un pētniecības centriem un starpnieku izmantošana, lai tie sniegtu palīdzību MVU, acīmredzot nenotiek tik aktīvi, kā prognozēts, neraugoties uz to, ka šie jautājumi piesaista lielu uzmanību. Tiek apgalvots, ka šo neatbilstību varētu daļēji skaidrot ar krīzi, tomēr ekonomikas lejupslīdes laikā politikas veidotāji varēja izvēlēties “tradicionālākus” politikas instrumentus, lai kritiskā brīdī nodrošinātu vietējo tautsaimniecību ilgtspēju.

3.10.4.

Iespēja izmantot dažādus konkrētus finanšu instrumentus mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem ir praktiski nesasniedzama, jo tiem ir grūti šos instrumentus ieviest, turklāt trūkst pieredzes un zināšanu.

4.1.

Maziem uzņēmumiem eksporta daļa apgrozījumā parasti ir mazāka nekā vidējiem un lieliem uzņēmumiem, un tas nozīmē, ka pastāv saikne starp uzņēmuma lielumu un eksporta iespējām.

4.2.

Maziem un vidējiem uzņēmumiem un jaunuzņēmumiem finansējuma pieejamība bieži vien ir nopietna problēma. Informatīvā ziņojumā EESK norādīja, ka kopš 2008. gada MVU darbību ierobežo nepietiekams finansējuma nodrošinājums (26). Lai gan stāvoklis pēdējā laikā uzlabojas, ir jāsecina: jo mazāki ir attiecīgie uzņēmumi, jo lēnāks ir bijis progress, un tas vēlreiz liecina, ka uzņēmuma lielums būtiski ietekmē tā vajadzības un darbības rezultātus. Jānorāda arī, ka finansēšanai MVU galvenokārt izmanto banku aizdevumus, bet banku sistēma nav labi piemērota MVU, it īpaši mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem.

4.3.

Pēdējā laikā finansiālais atbalsts galvenokārt koncentrējās uz jaunuzņēmumiem, kas Eiropas Savienībā veido ļoti nelielu MVU daļu, taču neatliekamā vajadzība pēc kapitāla, ar ko finansēt izvērses posmā esošos uzņēmumus, joprojām netiek pienācīgi apmierināta; tas pats attiecas uz lielā vairuma tradicionālo uzņēmumu vajadzību tikai finansēt savu regulāro darbību, kas cietusi no nesenās krīzes. Ir izskanējuši ziņojumi par banku bankrotiem, kuru dēļ mazie uzņēmumi bijuši spiesti pārtraukt uzņēmējdarbību vienkāršu naudas plūsmas problēmu dēļ.

4.4.

Vēl viens ļoti nopietns šķērslis, ar ko atšķirībā no lieliem uzņēmumiem saskaras MVU, ir saistīts ar piekļuvi informācijai un jauniem tirgiem. Šiem uzņēmumiem ir arī grūtāk pieņemt un noturēt darbā augsti kvalificētu darbaspēku un izpildīt aizvien pieaugošās regulatīvās un birokrātiskās prasības. Šis nelabvēlīgais stāvoklis vēl jo sliktāks ir mazāk attīstīto ES reģionu maziem un vidējiem uzņēmumiem, kam trūkst iespēju sadarboties ar lielākiem uzņēmumiem, iesaistoties to vērtības radīšanas ķēdēs, un ir mazāk iespēju kļūt par daļu no konkurētspējīgām kopām. Šie uzņēmumi arī nesaņem pietiekamus sabiedriskos labumus, tiem ir ierobežota piekļuve dažādiem instrumentiem un atbalsta iestādēm un tie bieži cieš no klientu skaita samazināšanās. Visi šie faktori var arī paaugstināt izmaksas, kas saistītas ar šo uzņēmumu preču laišanu tirgū.

4.5.

Tāpēc tradicionālajiem MVU un tiem, kas atrodas mazāk attīstītās ES teritorijās, ļoti svarīgi ir nevis tie politikas instrumenti, kuri vērsti uz inovācijas veicināšanu, piekļuvi jauniem tirgiem, internalizāciju, piekļuvi kapitāla tirgiem utt., bet gan tie, kuri palīdz MVU uzlabot un pilnveidot savu pamatdarbību, proti, tie, kuri atvieglo piekļuvi kopīgam banku finansējumam, informācijai, kvalificētam darbaspēkam un tūlītējām uzņēmējdarbības iespējām (ikdienas darbības uzlabošanai). Īstermiņā nav jēgas ierosmei sākt mainīt šo uzņēmumu rīcību, jo vispirms ir jāmaina vispārējā vide, kurā tie darbojas.

4.6.

Lai gan dažās valstīs biznesa inkubatori darbojas sekmīgi, citās to pozitīvā ietekme ir diezgan ierobežota. Galvenais panākumu faktors ir organizatorisko resursu kopīgas izmantošanas kultūra un atbalsta tīkli, kas kopumā mazāk attīstītajos ES reģionos nav labi izveidoti.

4.7.

Uz zināšanām balstīta satura radīšanas kā konkurences priekšrocības pieaugošā nozīme vēl vairāk pastiprina MVU neviendabīgumu, izraisot divu nošķirtu grupu veidošanos, proti, strauji augoši MVU un citi MVU, kuru attīstību kavē šķēršļi, kas parasti ir saistīti ar to mazo izmēru, atrašanās vietu un klientu loku.

4.8.

EESK aicina Eiropas Komisiju atbalstīt pieeju “vispirms rīkoties mazo uzņēmumu interesēs” un, izstrādājot politikas instrumentus, īpašu uzmanību pievērst mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem.

4.9.

Pirms 30–40 gadiem Eiropā bija daudzi mazāk attīstīti reģioni, kas ģeogrāfiski vai funkcionāli bija nošķirti no ekonomikas izaugsmes centriem. Daži no tiem tagad ir plaukstoši reģioni, jo to vietējā pārvalde ir bijusi atvērta, atbildīga un nekorumpēta, uzņēmējdarbības organizācijas ir darbojušās efektīvi un ir izveidoti vietējie uzņēmējdarbības tīkli, kas sekmīgi darbojas.

5.1.

Finansējuma pieejamība ir vispārzināma problēma. Salīdzinājumā ar lielākiem uzņēmumiem mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem ir raksturīgas lielākas atšķirības peļņas, izdzīvošanas un izaugsmes rādītāju ziņā, un tas izskaidro īpašās problēmas, ar kurām tie saskaras saistībā ar finansējumu. MVU parasti tiek noteiktas augstākas procentu likmes, turklāt nodrošinājuma trūkuma dēļ tiek piemērota kredītu normēšana. Ar finansējumu saistītās grūtības starp lēni un strauji augošiem uzņēmumiem būtiski atšķiras.

5.2.

Riska kapitāla fondu un privātā kapitāla tirgu – tostarp neoficiālo tirgu un komerceņģeļu – darbības paplašināšanās, kolektīvā finansēšana un kapitāla tirgu savienības izveide kopumā ir uzlabojusi riska kapitāla pieejamību noteiktām MVU kategorijām, taču mazie ģimenes un tradicionālie uzņēmumi no šīm pārmaiņām, visticamāk, negūs lielu labumu un vairumā gadījumu joprojām būs atkarīgi no tradicionālajiem banku aizdevumiem. Pat novatoriskiem uzņēmumiem, jaunuzņēmumiem un vidējiem uzņēmumiem šie instrumenti ne vienmēr ir viegli izmantojami, un gan vietējo kapitāla tirgu attīstības līmeņa, gan pienācīgu tiesību aktu trūkuma dēļ starp valstīm joprojām pastāv būtiskas atšķirības.

5.3.

Atzinīgi ir vērtējama Eiropas Komisijas politika, kas vērsta uz to, lai, nodrošinot garantijas, atvieglotu piekļuvi finansējumam. Tomēr izraudzītā shēma, šķiet, rada traucējumus garantiju tirgū un, galu galā, neparedzētu ietekmi uz garantijas iestāžu darbību. Ir pieejami empīriski pierādījumi (Spānija ir raksturīgs piemērs) par to, ka komercbankas savus esošos aizņēmējus atklāti aicina lūgt garantiju, ko tiešas garantijas veidā tiem izsniedz ES, lai banka ar šo garantiju varētu nodrošināties pret attiecīgajiem riskiem un tai nebūtu jāpaaugstina riska klase. “Neizdevīgā stāvoklī esoši MVU” (t. i., tie, kas cenšas iegūt kredītu) tiek atstāti novārtā. Publisko līdzekļu ieguldīšanas izvēršana, izmantojot kontragarantijas, paaugstinās šo līdzekļu izmantošanas efektivitāti un radīs lielāku sviras efektu tirgū un ekonomikā kopumā.

5.4.

Eiropas un vietējais regulatīvais slogs joprojām ir būtisks šķērslis mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem, jo parasti tiem trūkst resursu, lai risinātu problēmas, ko rada pārmērīga regulēšana. Tāpēc ir jāgādā, lai šiem uzņēmumiem būtu viegli pieejama informācija par regulējumu, un jāuzlabo informācijas sniegšana par tehniskajiem un vides standartiem. Politikas veidotājiem ir jāparūpējas par to, lai atbilstības procedūras nebūtu nevajadzīgi dārgas, sarežģītas vai ilgstošas. Turklāt attiecīgajām vietējām uzņēmumu apvienībām sistemātiski un rūpīgi jāpārbauda jaunais regulējums un tā īstenošana.

5.5.

Piekļuve labākai informācijai ir vajadzīga ne tikai saistībā ar regulatīvajām prasībām. Tradicionālajiem un ģimenes uzņēmumiem ļoti svarīga ir arī informācija par vietējo uzņēmējdarbības vidi un tirgus iespējām reģionālajā līmenī. Modernajām tehnoloģijām, ja tās ir vienkārši lietojamas, ir liels potenciāls mazināt informācijas plaisu. Ļoti lietderīgi būtu izveidot vienotu kontaktpunktu, kur visa vajadzīgā informācija, kas ietekmē uzņēmumu stratēģijas un lēmumus, būtu pieejama vienuviet, kā tas dažās valstīs jau notiek. Informācijas tīklu atbalsta pasākumi ir jāveic tā, lai pielāgotu datubāzes un nepieļautu pārmērīgu informācijas daudzumu.

5.6.

Pēdējā laikā veiktie pasākumi, kuru mērķis ir atvieglot piekļuvi tirgum, galvenokārt tika orientēti uz starptautiskajiem tirgiem. Politika šajā jomā ir vērsta uz tādu nelabvēlīgu apstākļu novēršanu, ar ko saskaras MVU, kuriem nav piekļuves cilvēkresursiem, ārējiem tirgiem un tehnoloģijām. Taču, kā minēts iepriekš, mazajiem tradicionālajiem un ģimenes uzņēmumiem tas bieži vien nav būtiski. Tāpēc centieni būtu jāvirza uz reģionālo tirdzniecības misiju organizētāju koordinācijas uzlabošanu un uz labākas palīdzības sniegšanu uzticamu darījumu partneru meklēšanā. Vēl viena iespēja šajā jomā ir veltīt vairāk pūļu, lai palielinātu mazo uzņēmumu daļu publiskā iepirkuma līgumos.

5.7.

Ļoti konkrēta problēma, ar ko mazie tradicionālie un ģimenes uzņēmumi saskaras pēdējā laikā, ir kvalificēta darbaspēka trūkums. Demogrāfiskie rādītāji attālos apgabalos un daudzos mazāk attīstītos reģionos pasliktinās, tāpēc daudzviet ir vērojams būtisks kvalificēta darbaspēka trūkums. Tādēļ šiem uzņēmumiem ir vajadzīga palīdzība cilvēkresursu apzināšanā un piesaistīšanā, kā arī to apmācībā. Apmācības programmas nevajadzētu īstenot sezonas laikā, un tās būtu jāpielāgo konkrētām vajadzībām. Būtu vajadzīga arī sistēma, kā šīs programmas piedāvāt regulāri, jo maziem uzņēmumiem var būt augsts darbinieku mainības rādītājs.

5.8.

Ģimenes uzņēmumos ir ierasts, ka uzņēmumā strādā bērni no tās pašas ģimenes vai arī citi bērni. Tā ir tradīcija, kas nāk par labu uzņēmējdarbībai, jo palīdz uzņēmumam viegli pāriet no vienas paaudzes uz nākamo un bērniem iepazīties ar turpmāko darbu. Šādos gadījumos īpašniekiem/vadītājiem vienmēr ir jāpatur prātā, ka darba apstākļiem ir jāatbilst SDO Konvencijas Nr. 182 un SDO Konvencijas Nr. 138 par bērnu darbu noteikumiem.

5.9.

Apmācība ir vajadzīga, taču ne tikai mazo ģimenes un tradicionālo uzņēmumu darbiniekiem. Lauku apvidos un attālos apgabalos banku darbinieki un darba devēju apvienības bieži vien neko nezina par dažādajām programmām un iespējām, kuras nodrošina Eiropas Komisija, un par attiecīgajiem dokumentiem un procedūrām. Šis starpnieku tīkls ir ārkārtīgi svarīgs, lai atbalsts mazajiem ģimenes un tradicionālajiem uzņēmumiem būtu efektīvs. Būtu jāveicina informācijas programmas un labas prakses piemēru apmaiņa starp šiem starpniekiem. Būtu jāorganizē arī vienots kontaktpunkts visu veidu finansējumam un programmām.

5.10.

Svarīgs politikas pasākums būtu uzlabot mazo ģimenes un tradicionālo uzņēmumu īpašnieku/vadītāju “kvalitāti”, jo šajos uzņēmumos viss ir tieši saistīts ar šo faktoru. To varētu panākt, veicinot apmācību un/vai nodrošinot vieglu piekļuvi konsultatīvajiem pakalpojumiem. Būtu jāveicina mūžizglītība; tiešsaistes izglītības instrumenti, kas saistīti ar tādām jomām kā uzņēmējdarbības plānošana, ražošanas standarti, patērētāju aizsardzības tiesību akti vai citi noteikumi, varētu būt solis pareizajā virzienā.

5.11.

Vēl viens pasākums ir mudināt mazos ģimenes un tradicionālos uzņēmumus atkārtoti ieguldīt savu peļņu. Ja tie tiks stimulēti šādi rīkoties, šie uzņēmumi kļūs stabilāki, būs mazāk atkarīgi no banku aizdevumiem un labāk aizsargāti pret krīzēm.

5.12.

Būtu ļoti lietderīgi apkopot dažādu valstu labas prakses piemērus no tādām nozarēm (tūrisms, lauksaimniecība, zivsaimniecība utt.), kur darbojas daudz mazo ģimenes un tradicionālo uzņēmumu, un informēt par šiem piemēriem dalībvalstis.

2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/9

Ziņotājs:

Jean-Marc ROIRANT

1.1.

Pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) ir būtiska nozīme aktīva pilsoniskuma veicināšanā Eiropā. Līdzdalības demokrātijai ir vajadzīgas starpniecības struktūras, lai iesaistītu iedzīvotājus un mudinātu viņus paust viedokli visās pilsoniskajās struktūrās. Organizētas, spēcīgas, neatkarīgas un daudzveidīgas pilsoniskās sabiedrības esības pamatā ir atbilstīgs publiskais finansējums.

1.2.

Papildus aizvien lielākām grūtībām piekļūt publiskajam finansējumam, PSO darbību un Eiropas demokrātiju visvairāk apdraud pilsoniskās telpas samazināšanās, kas konstatēta atsevišķās ES dalībvalstīs.

1.3.

EESK uzskata, ka ES un valstu līmenī ir jāizveido politisks un leģislatīvs satvars, kas veicinātu Eiropas pilsoniskās sabiedrības attīstību, kura savā darbībā ievēro pamattiesībās nostiprinātās vērtības.

1.4.

Tāpat kā dažas dalībvalstis to darījušas valsts līmenī ar “savstarpējo saistību hartām” vai “paktiem”, ES iestādes varētu sekmēt reālu pilsonisko dialogu Eiropā. Ir jāatsāk diskusijas par Eiropas asociāciju statūtiem un par Eiropas nodibinājuma statūtiem un jāīsteno LES 11. pants par strukturētu dialogu ar pilsonisko sabiedrību.

1.5.

Eiropas Savienībai būtu jāmudina dalībvalstis saglabāt vai izstrādāt nodokļu stimulus, kas paredzēti privātiem ziedojumiem, kā arī novirzīt pilsoniskās sabiedrības organizācijām daļu no saviem nodokļu ieņēmumiem. Eiropas Savienībai būtu arī jālikvidē šķēršļi pārrobežu ziedojumiem, koordinējot nodokļu tiesību aktus un procedūras, un jāiegulda filantropiskajā darbībā visā ES.

1.6.

ES iestādēm vajadzētu popularizēt pozitīvu priekšstatu par pilsoniskās sabiedrības organizācijām un nodrošināt to neatkarības saglabāšanu, piemēram, stiprinot to rīcībspēju un iesaistīšanos sociālajā inovācijā un pilsoniskajā līdzdalībā.

1.7.

EESK aicina izstrādāt stratēģiju, kas veicinātu spēcīgas un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības veidošanos Eiropā un iecelt ES mediatoru pilsoniskās telpas brīvību jautājumos, kuram NVO varētu ziņot par incidentiem, kas saistīti ar iebiedēšanu vai to darbības ierobežošanu.

1.8.

Attiecībā uz nākamo daudzgadu finanšu shēmu EESK aicina budžeta iestādes palielināt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, piešķirot tām darbības dotācijas un daudzgadu finansējumu.

1.9.

EESK aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu izveidot ES demokrātijas, cilvēktiesību un vērtību fondu (1), kuram būtu piešķirts apjomīgs budžets un kurš būtu tieši pieejams pilsoniskās sabiedrības organizācijām visā Eiropā un tiktu pārvaldīts neatkarīgi, līdzīgi kā Eiropas Demokrātijas fonds (EDF) (2), iesaistot EESK pārstāvjus.

1.10.

Lai veicinātu līdzdalības demokrātiju, EESK uzskata, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) programmai “Eiropa pilsoņiem” būtu jāpiešķir budžets 500 miljonu EUR apmērā, kā ierosinājis Eiropas Parlaments (3). Būtu arī jāpaplašina programmas “Erasmus +” darbības, kas virzītas uz pilsonisko sabiedrību.

1.11.

EESK aicina Komisiju uzraudzīt, kā struktūrfondu ietvaros tiek īstenots rīcības kodekss partnerattiecībām ar pilsonisko sabiedrību. Komisijai vajadzētu arī aicināt valstu un reģionālās pārvaldes iestādes izmantot tehniskās palīdzības mehānismus pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju attīstīšanai.

1.12.

EESK atbalsta padziļinātas debates par to, kā nodrošināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju plašāku iesaisti pētniecības programmās, lai veicinātu pētnieku un pilsoniskās sabiedrības savstarpējo saikni, un ierosina nākamajā pētniecības pamatprogrammā sabiedrības problēmu risināšanas pīlāra ietvaros iekļaut jaunu sadaļu par pilsonisko līdzdalību un demokrātiju.

1.13.

Nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būtu jāiekļauj ilgtspējīgas attīstības mērķi un dzimumu līdztiesības prioritātes.

1.14.

Eiropas Savienībai būtu jāsaglabā un jāpastiprina vadošā loma humānās palīdzības sniegšanā un starptautiskajā sadarbībā un proaktīvi jāveicina pilsoniskās sabiedrības veidošanās.

1.15.

EESK atzinīgi vērtē, ka priekšlikumā par Finanšu regulas pārskatīšanu Komisija ierosinājusi attiecināmajās izmaksās ņemt vērā brīvprātīgi nostrādātā darba laiku (kas liecina, ka ir tieši ņemts vērā EESK atzinums “Statistikas instrumenti brīvprātīgā darba novērtēšanai” (4)) un sekmēt, lai līdzfinansējumā tiktu ņemti vērā materiālie ieguldījumi. EESK atzinīgi vērtē arī Parlamenta ziņojumu, kurā aicināts vienkāršot līdzekļu uzraudzību, piemēram, saistībā ar savstarpēju paļaušanos uz novērtējumiem un revīzijām, īsākiem termiņiem atbildes sniegšanai pieteikumu iesniedzējiem un līgumu parakstīšanai un maksājumiem. EESK aicina ES institūcijas vienoties par ierosināto tekstu, jo tas pavērs iespēju taisnīgi ņemt vērā brīvprātīgi nostrādātā darba laiku.

1.16.

Stiprināt pilsonisko sabiedrību nozīmē arī uzlabot vismazāko organizāciju un visnelabvēlīgākajā situācijā esošo sabiedrības grupu piekļuvi finansējumam. Šajā saistībā Komisijai vajadzētu paredzēt dažādus finansēšanas noteikumus un turpināt administratīvo formalitāšu vienkāršošanu, nodrošinot apmācību un vadlīnijas par līgumu īstenošanu un finanšu saistībām, vienlaikus nodrošinot, ka Komisijas dienesti saskaņoti interpretē Finanšu regulu.

1.17.

EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties reaģēt ar attiecīgiem pasākumiem, tostarp paredzēt pārkāpumu procedūras pret dalībvalstīm, ja valsts administratīvie noteikumi vai tiesību normas ierobežo valsts pilsoniskās sabiedrības organizācijām piekļuvi ES fondu finansējumam, tostarp, ja tiek piemēroti finansēšanas nosacījumi, kas ierobežo to īstenoto aizstāvības funkciju.

2.1.

Vairākos atzinumos EESK ir izskatījusi jautājumus par pilsonisko dialogu un līdzdalības demokrātiju, šo jēdzienu definēšanu, dažādu dalībnieku pārstāvību un Eiropas līmenī īstenojamiem pasākumiem. Konkrētāk, EESK ir uzsvērusi, ka LES 11. panta (5) īstenošana ir ļoti svarīga, lai ES panāktu demokrātisku leģitimitāti attiecībās ar iedzīvotājiem.

2.2.

Tomēr vēl nav izstrādāts konkrēts atzinums par to, kā finansējums var veicināt aktīvu pilsoniskumu un līdzdalības demokrātiju.

2.3.

Tā kā ES iestādes gatavojas apspriest priekšlikumu par daudzgadu finanšu shēmu laikposmam pēc 2020. gada un pieņemt lēmumu par Finanšu regulas pārskatīšanu, ir steidzami jāanalizē Eiropas Savienības finansējuma sadale un efektivitāte šajā jomā.

2.4.

Finansēšanas jautājums ir saistīts arī ar dažādu Eiropas pilsoniskā dialoga dalībnieku lomas un statusa atzīšanu. EESK jau vairākkārt ir norādījusi, ka ir vajadzīgi Eiropas apvienību statūti (6).

2.5.

Šajā atzinumā jēdziens “pilsoniskās sabiedrības organizācijas” (PSO) nozīmē nevalstiskas bezpeļņas organizācijas, kuras nav atkarīgas no publiskām iestādēm un komerciālām interesēm un kuru darbība virzīta uz Pamattiesību hartas mērķu īstenošanu, piemēram, sociālo iekļaušanu, pilsoņu aktīvu līdzdalību, ilgtspējīgu attīstību visos tās aspektos, izglītību, veselības aprūpi, nodarbinātību, patērētāju tiesībām, palīdzību migrantiem un bēgļiem un pamattiesībām (7).

3.1.

Aktīvai, plurālistiskai un neatkarīgai pilsoniskajai sabiedrībai ir būtiska nozīme, lai veicinātu aktīvu sabiedrības līdzdalību demokrātiskajā procesā, kā arī ES un valsts līmeņa iestāžu pārvaldībā un pārredzamībā. Tā var sekmēt arī taisnīgāku un efektīvāku politiku izstrādi un veicināt ilgtspējīgu attīstību un iekļaujošu izaugsmi (8). Tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas spēj uzrunāt visneaizsargātākās un nelabvēlīgā situācijā esošās sabiedrības grupas un dod iespēju paust savu viedokli tiem, kuru viedoklis parasti netiek pietiekami uzklausīts, tās nodrošina plašu līdzdalību un sekmē ES politiku izstrādi (9).

3.2.

Papildus pilsoniskajām un sociālajām funkcijām dažas pilsoniskās sabiedrības organizācijas darbojas arī tā dēvētajā sociālās un solidārās ekonomikas jomā un pat dod vērā ņemamu ieguldījumu darbvietu radīšanā.

3.3.

Pilsoniskās sabiedrības organizāciju raksturīgā iezīme ir to spēja dažādos projektos iesaistīt lielu skaitu aktīvu brīvprātīgo, kā arī ieinteresētus algotus darbiniekus. Ir jānodrošina labvēlīga vide brīvprātīgajam darbam, kas uzskatāms par pilsoniskās līdzdalības aktīvu izpausmi un kas ļauj nostiprināt tādas Eiropas kopējās vērtības kā solidaritāte un sociālā kohēzija (10).

3.4.

Īstai līdzdalības demokrātijai ir vajadzīgas starpniecības struktūras (arodbiedrības, darba devēju un MVU organizācijas, NVO, citas bezpeļņas organizācijas u. c.), lai iesaistītu iedzīvotājus un veicinātu iedzīvotāju un sabiedrības interesi par ES izaicinājumiem un taisnīgākas, iekļaujošākas un solidārākas Eiropas veidošanu. Spēcīgas un daudzveidīgas organizētas pilsoniskās sabiedrības pamatā ir atbilstīgs publiskais finansējums un regulējums, kas sekmē piekļuvi dažāda veida privātam finansējumam.

4.1.

Eiropas Savienības līmenī dažādās nozarēs (izglītība, kultūra, sociālā joma, pilsonība, vide, pamattiesības, pētniecība, starptautiskā sadarbība, humānā palīdzība, veselības aprūpe u. c.) ir daudz programmu, kurās noteikti konkrēti mērķi attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, tostarp līdzdalību projektos. Iestādes ir arī izstrādājušas darbības dotācijas, piemēram, lai sekmētu valsts organizāciju, kuras darbojas dažādās jomās un risina sabiedrībai aktuālus jautājumus, iesaistīšanos tīklā. Tādējādi šāds finansiālais atbalsts palīdz veidot “Eiropas sabiedrisko domu”.

4.2.

Attiecībā uz paplašināšanos un ārpolitiku, tostarp starptautisko sadarbību un humāno palīdzību, ES ir izstrādājusi proaktīvu politiku, kuras mērķis ir veicināt pilsoniskās sabiedrības attīstību, piemēram, ar konkrētu pasākumu palīdzību. ES ir arī viena no galvenajām attīstības palīdzības un humānās palīdzības līdzekļu devējām, un šo pieeju plaši atbalsta ES iedzīvotāji (11).

4.3.

Tomēr kopš 2000. gada, kad administratīvo reformu procesa ietvaros tika publicēts pirmais Komisijas apspriešanās dokuments, kurā uzsvērta nepieciešamība saglabāt augstu publiskā finansējuma līmeni NVO lomas stiprināšanai, izstrādāt konsekventu pieeju Komisijas iekšējos dienestos un uzlabot dotāciju pārvaldību, iekšpolitikā nav atkārtoti izvērtētas ES un pilsoniskās sabiedrības organizāciju attiecības (tostarp atbilstīgi LES 11. pantam).

4.4.

Pilsoniskās sabiedrības organizāciju finansējums galvenokārt tiek piešķirts humānās palīdzības un starptautiskās sadarbības jomā. Saskaņā ar 2015. gada datiem NVO finansējumam ir piešķirti 1,2 miljardi EUR (aptuveni 15 % izdevumu kategorijā “Globālā Eiropa”) (12), taču finansējums pilsoniskās sabiedrības organizācijām citās jomās ir diezgan mazs: 0,08 % kategorijā “Ilgtspējīga izaugsme: dabas resursi”, 2,5 % kategorijā “Drošība un pilsonība” un nepilni 0,009 % kategorijā “Gudra un iekļaujoša izaugsme”. Tāpēc ir steidzami jāizvērtē šīs summas un plānoto pasākumu efektivitāte.

5.1.

Nesenie pētījumi un apsekojumi, kā arī atsevišķās ES dalībvalstīs izstrādātie pasākumi liecina, ka dažās dalībvalstīs valsts līmenī pasliktinās pilsoniskās telpas stāvoklis (13). Šī jaunā situācija noteikti ir jāņem vērā, pārskatot finanšu shēmu laikposmam pēc 2020. gada un pašreiz pārskatot atsevišķas finansēšanas programmas.

5.2.

Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un Eiropas Padome ir nosodījuši 2017. gada jūnijā Ungārijā pieņemto likumu par organizāciju, kuras saņem ārvalstu finansējumu, pārredzamību. Tas liecina, ka Komisijai jāpanāk, lai pasākumi cīņai ar terorisma finansēšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju neradītu nevēlamu ietekmi uz PSO piekļuvi finansējumam un finanšu aizdevumiem.

5.3.

Daudzās Eiropas valstīs patlaban tiek izstrādāti pasākumi, kuru mērķis ir ieviest nosacījumus PSO paredzētajām dotācijām, tādējādi ierobežojot to īstenoto aizstāvības funkciju un procesuālo rīcībspēju (14).

5.4.

Daudzās valstīs finanšu un ekonomikas krīzes dēļ samazinājās publiskais finansējums PSO un/vai tas tika pārvirzīts uz īstermiņa dotācijām. Finansējuma shēmas, kuras galvenokārt paredzētas atsevišķiem projektiem, var piespiest PSO pielāgot savas prioritātes un novērsties no sava sākotnējā uzdevuma un sabiedrības vajadzībām. Dažās valstīs valdības ir atbalstījušas tās organizācijas, kuras atbalsta attiecīgās valdības stratēģisko kursu (kaitējot citām organizācijām), radot politiskas vienošanās gaisotni, un subsīdiju piešķiršanā vērojama arvien mazāka pārredzamība.

5.5.

EESK aicina Komisiju – kad tā vērtē programmas, kā arī attiecībā uz partnerības nolīgumiem – uzraudzīt ex ante nosacījumu īstenošanu, jo īpaši tādās jomās kā nodarbinātība, sociālā iekļaušana un nediskriminācija, vide, dzimumu līdztiesība un cilvēku ar invaliditāti tiesības, pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana un to institucionālās spējas palielināšana (15) un publiskā iepirkuma procedūru pārredzamība, un, ja šie nosacījumi nav ievēroti, apturēt maksājumus. EESK arī atkārtoti aicina Komisiju uzraudzīt, kā tiek īstenots 125. pants par pārvaldības iestāžu pienākumu izmantot atlases procedūras un kritērijus, kas ir pārredzami un nav diskriminējoši. EESK aicina Eiropas Revīzijas palātu savā gaidāmajā ziņojumā novērtēt nevalstiskajām organizācijām paredzēto atlases procedūru atbilstību šiem noteikumiem.

5.6.

Ekstrēmisma, populisma un antidemokrātisku aktu pieaugums ir izaicinājums demokrātiskajam acquis kopumā un rada starpniecības struktūrām naidīgu gaisotni. Tādēļ ir jāapstiprina pilsoniskās sabiedrības organizāciju lomas nozīmīgums un jāpalielina tām piešķirtais ES finansiālais atbalsts.

5.7.

EESK aicina iecelt ES mediatoru pilsoniskās telpas brīvību jautājumos, kuram NVO varētu ziņot par incidentiem, kas saistīti ar iebiedēšanu vai to darbības ierobežošanu.

6.1.

EESK uzskata, ka ES un valstu līmenī ir jāizveido politisks un leģislatīvs satvars, kas veicinātu daudzveidīgas Eiropas pilsoniskās sabiedrības veidošanos, kura savā darbībā ievēro pamattiesībās nostiprinātās vērtības.

6.2.

ES iestādēm vajadzētu popularizēt pozitīvu priekšstatu par pilsoniskās sabiedrības organizācijām un nodrošināt to neatkarības saglabāšanu, piemēram, stiprinot to rīcībspēju un spēju iesaistīties sociālajā inovācijā, kā arī pilsonisko līdzdalību, kas bieži vien ir saistīta ar finansējumu.

6.3.

Tāpat kā dažas dalībvalstis, kas šajā saistībā ir pieņēmušas “savstarpējo saistību hartas” un “paktus”, arī ES iestādes varētu spert soļus, lai atzītu pilsoniskās sabiedrības pārstāvības struktūras un veidotu ar tām partnerattiecības, tādējādi radot apstākļus reālam pilsoniskam dialogam Eiropā un vienlaikus īstenojot LES 11. pantu un citas attiecīgās starptautiskās saistības (16).

6.4.

Nekavējoties ir jāatsāk debates par Eiropas apvienības statūtiem, ko Komisija ierosināja 1992. gadā (17), un par Eiropas nodibinājuma statūtiem. Šāda iniciatīva sekmētu pilsoniskās sabiedrības organizāciju, to savstarpējās sadarbības Eiropas līmenī atzīšanu un papildinātu 2004. gadā pieņemtos Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus (18).

6.5.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāmudina dalībvalstis saglabāt esošos un izstrādāt jaunus nodokļu stimulus privātiem ziedojumiem un novirzīt daļu no nodokļu ieņēmumiem pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vienlaikus novērst šķēršļus pārrobežu ziedojumiem, saskaņojot nodokļu tiesību aktus un procedūras un investējot filantropijas attīstībā visā Eiropas Savienībā.

6.6.

Saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu (DFS) EESK aicina budžeta lēmējinstitūcijas palielināt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, izmantojot darbības dotācijas un daudzgadu finansējumu, kas paredzēts darbību īstenošanai ilgtermiņā.

6.7.

Kopš Pamattiesību hartas pieņemšanas nav izstrādāta neviena konkrēta programma ES dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības atbalstam cilvēktiesību jomā. Būtiskais atbalsts, ko Centrālās un Austrumeiropas valstu pilsoniskā sabiedrība saņēma, pievienojoties Eiropas Savienībai, netika turpināts ar citiem finansēšanas mehānismiem. Nesenie notikumi, kas saistīti ar terorisma, ekstrēmisma un/vai populisma pieaugumu, liecina par nepieciešamību vairāk ieguldīt pilsoniskajā sabiedrībā un pilsoniskās sabiedrības attīstības aspektā nodrošināt kohēziju starp valstīm.

6.8.

EESK aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu izveidot ES demokrātijas, vērtību un cilvēktiesību fondu (19), kam būtu piešķirts apjomīgs budžets un kas būtu tieši pieejams pilsoniskās sabiedrības organizācijām visā Eiropā, tostarp cilvēktiesību aizstāvības organizācijām, kuru mērķis ir popularizēt un aizsargāt Eiropas Savienības pamatvērtības. No fonda līdzekļiem būtu jāsedz darbības izmaksas, kā arī tiesvedības un uzraudzības darbības, un tā pārvaldībai jābūt neatkarīgai, tāpat kā Eiropas Demokrātijas fonda (20) pārvaldībai, iesaistot tajā EESK pārstāvjus.

6.9.

Programma “Eiropa pilsoņiem” ir vienīgā ES programma, kura konkrēti palīdz mazināt demokrātijas deficītu, dodot iespēju visiem eiropiešiem tieši piedalīties Eiropas veidošanā, taču šīs programmas finansējums nav pietiekams. Laikā, kad tiek apšaubītas Eiropas vērtības un demokrātija, EESK uzskata, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā šai programmai būtu jāpiešķir budžets 500 miljonu EUR apmērā, kā ierosinājis Eiropas Parlaments (21). Būtu jāpaplašina arī programmas “Erasmus +” pasākumi, kas virzīti uz pilsonisko sabiedrību.

6.10.

Lielākajai daļai PSO ir grūtības piekļūt struktūrfondiem galvenokārt obligātā līdzfinansējuma dēļ. Spēju veidošanai paredzētie tehniskās palīdzības nosacījumi netiek pietiekami izmantoti, turklāt bieži vien tie paredzēti vienīgi publiskajām pārvaldes iestādēm. Vairākumā dalībvalstu nav pienācīgi piemērots ES rīcības kodekss partnerattiecībām ar pilsonisko sabiedrību, kas ir ļoti nozīmīgs instruments (22). Pat tad, kad PSO ir uzaicinātas piedalīties uzraudzības komiteju darbā, to loma ir ierobežota.

6.11.

EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties reaģēt ar attiecīgiem pasākumiem, tostarp paredzēt pārkāpumu procedūras pret dalībvalstīm, ja valsts administratīvie noteikumi vai tiesību normas ierobežo valsts pilsoniskās sabiedrības organizācijām piekļuvi ES fondu finansējumam, tostarp, ja tiek piemēroti finansēšanas nosacījumi, kas ierobežo to īstenoto aizstāvības funkciju.

6.12.

Tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir pastāvīga saikne un saziņa ar iedzīvotājiem un vietējā līmeņa darbībām, tās pārzina sabiedrības problēmas un vajadzības; tomēr tās nav pietiekami iesaistītas pētniecībā. Arī ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmā (EaSI) ir šķēršļi, kas ierobežo pilsoniskās sabiedrības organizāciju piekļuvi tai. EESK atbalsta padziļinātas debates par to, kā nodrošināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju plašāku iesaisti pētniecības programmās, sekmējot pētnieku un pilsoniskās sabiedrības savstarpējo saikni, un ierosina nākamajā pētniecības pamatprogrammā sabiedrības problēmu risināšanas pīlāra ietvaros iekļaut jaunu virzienu pilsoniskās līdzdalības un demokrātijas jomā.

6.13.

Jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir ļoti augsts, un tā ir viena no problēmām, kas Eiropas Savienībai jārisina nekavējoties, jo arvien vairāk jauniešu ir pakļauti sociālās atstumtības riskam. Šādā situācijā ar ES finansējumu būtu jāsniedz lielāks atbalsts tām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras ar neformālās izglītības palīdzību cenšas attīstīt jauniešu kvalifikāciju un prasmes.

6.14.

Kultūras jomā lielākā daļa dotāciju nav pielāgotas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas šajā jomā, un tām ir arī liegta piekļuve dažādiem finanšu instrumentiem, piemēram, aizdevumiem. Laikā, kad arvien plašāk izplatās identitātes izpausmes un populistiski uzskati, trūkst nopietna darba pie Eiropas kultūras dimensijas. Eiropas Savienībai būtu vairāk jāatbalsta neatkarīga kultūras produkcija, konkrēti, ar programmu “Radošā Eiropa”, un jāiegulda vietējo kopienu bezpeļņas plašsaziņas līdzekļu attīstībā un ilgtspējā.

6.15.

Attīstības sadarbības jomā Eiropas Savienībai būtu vairāk jāiegulda sadarbības iniciatīvās, kas virzītas uz iedzīvotājiem, tostarp dzimumu līdztiesības, pārvaldības, cilvēktiesību, vides tiesību, noturības pret klimata pārmaiņām, izglītības un sociālās aizsardzības aspektiem, izmantojot jo īpaši katrai valstij piemērotu tematisko pieeju un cieši iesaistot pilsonisko sabiedrību.

6.16.

Izstrādājot nākamo DFS, būtu jāņem vērā arī ilgtspējīgas attīstības mērķi un prioritātes dzimumu līdztiesības jomā.

6.17.

Stiprināt pilsonisko sabiedrību nozīmē arī uzlabot finansējuma pieejamību vismazākajām organizācijām un visnelabvēlīgākajā situācijā esošajām sabiedrības grupām. Šajā saistībā Eiropas Komisijai būtu jāparedz dažādi finansēšanas nosacījumi un jāveic lielāks darbs administratīvās vienkāršošanas jomā. Būtu sistemātiskāk jāizmanto pārsubsidēšanas (jeb kaskādes finansējuma) mehānismi, kurus piemēro saistībā ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu vai EEZ dotāciju ietvaros. Dotācijas būtu jāpiešķir neatkarīgam nacionālajam operatoram, kuru ieceļ, pamatojoties uz konkursa procedūru (23).

6.18.

Centrālās un Austrumeiropas valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām joprojām ir ierobežota piekļuve finansējumam. Eiropas Komisijai būtu plašāk jāinformē par dažādiem fondiem, kas pieejami PSO, un vairāk jāatbalsta organizāciju partnerattiecības.

6.19.

Būtu lietderīgi arī sistemātiskāk pārraudzīt un atbalstīt līdzekļu saņēmējas organizācijas, organizējot mācības par līgumsaistībām un revīziju, kā arī mācības dažādiem ģenerāldirektorātiem, kuru kompetencē ir Finanšu regulas īstenošana.

6.20.

Inovācijas un partnerattiecību veicināšanas nolūkā būtu jānodrošina potenciālo kandidātu piekļuve datubāzēm, kurās pieejami apraksti par jau īstenotajiem projektiem un labas prakses piemēriem. Komisijai būtu jāturpina darbs, lai samazinātu administratīvo slogu pieteikuma procesā un finansējuma pārvaldībā, piemēram, dažādām programmām izveidojot vienotu sistēmu pieteikuma iesniegšanai tiešsaistē.

6.21.

Tā kā ES dotācijām tiek iesniegts liels skaits pieteikumu, bet pieņemto pieteikumu skaits ir neliels, Komisijas tiešā pārvaldībā esošo programmu novērtējumam vajadzētu būt pārredzamākam un rūpīgāk sagatavotam. Turklāt atsauksmes palīdzētu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuru pieteikumi ir noraidīti, pilnveidoties un palielinātu uzticēšanos atlases procedūrai.

6.22.

Līgumu paziņošanas, līgumu parakstīšanas un maksājumu termiņiem vajadzētu būt daudz īsākiem, lai samazinātu nepieciešamību ņemt bankas aizdevumus skaidras naudas trūkuma dēļ.

6.23.

EESK arī aicina Komisiju pārskatīt līdzfinansējuma summas, īpaši attiecībā uz vismazākajām organizācijām, kurām ir ļoti grūti piesaistīt citus līdzekļus, vai tām, kuras iesaistītas interešu aizstāvības procesā, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības organizācijām, vides apvienībām, cilvēktiesību aizsardzības un pilsoniskuma veicināšanas organizācijām. Tas vajadzīgs vēl jo vairāk tādēļ, ka līdzfinansēšanas noteikumi palielina pilsoniskās sabiedrības organizācijām administratīvo slogu un rada papildu risku, kas saistīts ar līdzekļu devēju atšķirīgajiem līgumu un finanšu noteikumiem.

6.24.

EESK ir gandarīta, ka Finanšu regulas pārskatīšanas priekšlikumā (24) Komisija ierosinājusi attiecināmajās izmaksās ņemt vērā brīvprātīgi nostrādātā darba laiku un veicināt to, lai līdzfinansējumā tiktu ņemts vērā materiālais ieguldījums. Šis priekšlikums ir tieša atbilde uz aicinājumu, kas izteikts EESK atzinumā “Statistikas instrumenti brīvprātīgā darba novērtēšanai” (25). EESK atzinīgi vērtē arī Parlamenta ziņojumu, kā arī Padomes priekšlikumu neattiecināt bezpeļņas noteikumu uz bezpeļņas apvienībām. EESK aicina ES institūcijas vienoties par ierosināto tekstu, jo tas pavērs iespēju taisnīgi ņemt vērā brīvprātīgi nostrādātā darba laiku.

6.25.

Būtu jāuzlabo finansējuma pieejamības un kontroles pārredzamība, izstrādājot skaidras vadlīnijas attiecībā uz Komisijas veiktajām pārbaudēm, un gadījumos, kad ir vairāki līdzekļu devēji, jāņem vērā partneru ex ante novērtējumi un atlase, kā arī citu līdzekļu devēju ex post veiktās pārbaudes un revīzijas.

6.26.

Turklāt būtu jāvienkāršo sabiedrības piekļuve informācijai par finansējuma summām un mērķiem, tādēļ ir vajadzīga Komisijas finanšu pārredzamības noteikumu reforma. Informācijā būtu jāiekļauj ikgadēji maksājumi, nevis daudzgadu saistības, un jāpanāk, lai ar dažādu programmu datubāzu saskaņošanas palīdzību tā būtu ticamāka. Tajā pašā laikā NVO būtu jāturpina piemērot augstākos pārredzamības standartus ziņošanas pienākuma izpildē.

6.27.

Visbeidzot Komisijai vajadzētu veidot dažādu ģenerāldirektorātu konstruktīvu un nepārtrauktu dialogu ar PSO, lai izvērtētu labas un sliktas prakses piemērus un izstrādātu saskaņotāku pieeju.

2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/16

Ziņotājs:

Tom JONES

1.1.

EESK uzskata, ka, neskatoties uz iedzīvotāju skaita līdzsvarotības un tradicionālās saimnieciskās darbības samazināšanos, daudzos ciematos un mazpilsētās ir iegūti pietiekami pierādījumi par labu praksi, kas ļauj optimistiski prognozēt ilgtspējīgu nākotni daudzās, ja ne visās, lauku apdzīvotajās vietās. Šādas apdzīvotās vietas var būt plašākas lauku teritoriju atjaunošanas un ilgtspējīgas attīstības veicinātājas.

1.2.

Tomēr šāds optimistisks redzējums ir atkarīgs no pastāvīgiem un visaptverošiem centieniem, kas prasa cilvēkresursus un finanšu resursus visos pārvaldības līmeņos, kā arī privātajā un publiskajā sektorā un pilsoniskās sabiedrības līmenī.

1.3.

EESK pilnībā atbalsta Eiropas Komisijas Viedo ciematu iniciatīvu, jo īpaši ņemot vērā dotos solījumus attiecībā uz direktorātu sadarbību. Valstu un reģionālajām lauku attīstības programmām (LAP), ko Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD pārvalda kopā ar dalībvalstīm, ir ļoti būtiska nozīme, taču šis ģenerāldirektorāts nekad nevarēs ieguldīt pietiekamus resursus iniciatīvā, ja netiks piesaistīti citi valsts, reģionālie vai vietējie publiskie ieguldījumi. EESK norāda, ka Reģionu komiteja pašlaik izstrādā atzinumu par viediem ciematiem (1), un atbalsta to.

1.4.

Ātrgaitas platjoslas tīklam – gan mobilajam, gan arī fiksētajam – ir izšķiroša nozīme, lai viedi attīstītiem ciematiem un pilsētām būtu jebkādas cerības panākt ekonomisko un sociālo attīstību, un šādiem tīkliem jābūt pilnībā pieejamiem, kā to garantē ietekmes uz lauku apvidiem novērtējums atbilstīgi 2016. gada otrajai Korkas deklarācijai (Korka 2.0.).

1.5.

Sabiedriskajiem pakalpojumiem izglītības, mācību, veselības un sociālās aprūpes un bērnu aprūpes jomā jābūt pieejamiem, integrētiem un inovatīviem, kā arī balstītiem uz tehnoloģiju sasniegumu izmantošanu.

1.6.

Plānošanas iestādēm lauku apvidos būtu aktīvi jāveicina neizmantoto ēku atjaunošana ciematos un mazpilsētās, piemērojot zemus uzņēmējdarbības nodokļus jaunizveidotiem uzņēmumiem un nodrošinot kompensācijas maksājumus no pilsētu nomalēm paredzētiem projektiem mazumtirdzniecības nozarē. Šādu atjaunotu ēku pieejamības nodrošināšanā ir jāņem vērā vietējo nevalstisko organizāciju, kā arī privātā un publiskā sektora vajadzības.

1.7.

Transporta slikta savienojamība ir vēl viena problēma, un gadījumos, kad privātais sektors nevēlas iesaistīties, tiek ieteikts izmantot tādus risinājumus kā transportlīdzekļu kopīga lietošana un kopienai piederošu autobusu un automobiļu izmantošana.

1.8.

Darba devēji pēc iespējas būtu jāmudina atbalstīt attālināto darbu un izmantot ieguvumus, ko var piedāvāt lauku teritoriju un pilsētu partnerības. Šai sakarā ļoti būtiska nozīme ir gan devumam, ko sniedz lauksaimniecības tūrisms un lauku tūrisms, ar veselību saistītās darbības un vietējo saimniecību un amatnieku produktu zīmolu radīšana, gan arī kultūras un vēsturisko pasākumu piedāvājuma palielināšanai. Izmantojot veicinošu atbalstu, ko paredz lauku attīstības programma, tiek sniegta iespēja uzņēmējiem piesaistīt iekšējos ieguldījumus un izstrādāt un piedāvāt tirdzniecībā produktus ar pievienoto vērtību.

1.9.

Pārvaldība vietējā līmenī ir valsts vai reģionālā līmenī risināms jautājums. Taču ciematiem un mazpilsētām jāpiešķir plašākas pilnvaras un piekļuve finanšu resursiem, lai palīdzētu īstenot un atbalstītu to iedzīvotāju ieceres.

1.10.

Būtu pilnībā jāatbalsta LEADER īstenošana un vietējās rīcības grupas to centienos panākt vietējo attīstību, mudinot uzņēmumus – gan privātos uzņēmumus, gan arī bezpeļņas organizācijas – uzsākt darbību un attīstīties, un radīt tādu kopienas gaisotni, kurai raksturīga ieinteresētība un atbalsts. Uzlabota sadarbība ļautu šos centienus paplašināt, īstenojot sabiedrības virzītu vietējo attīstību.

1.11.

Taču visbūtiskākais ir tas, ka ciematu un mazpilsētu iedzīvotājiem būtu jātiecas radīt kopības sajūtu, kas veicinātu to, ka vadību uzņemas pašas kopienas locekļi. Skolām un vietējiem mentoriem būtu jāveicina vadības uzņemšanās. Konsultatīvajām aģentūrām un nevalstiskajām organizācijām, kurām ir piekļuve labākajai praksei un zināšanas par nozīmīgiem līdzīgiem projektiem, jāsniedz pilnīgs atbalsts jaunajiem vadītājiem.

1.12.

Jauni un pārdomātā veidā izveidoti ciemati būtu jāizmanto kā piemēri reģionālā, valsts un ES līmenī. ES iestādēm un to ieinteresētajām personām būtu jāorganizē ikgadēja svētku diena, lai izplatītu informāciju par sekmīgām un vienotām ciematu un mazpilsētu kopienām.

1.13.

Lai stiprinātu un radītu patiesu partnerības sajūtu pilsētu vai lielpilsētu un blakus esošo apdzīvoto vietu starpā, EESK atbalsta ieteikumus, kas sniegti 2016. gada R.E.D.  (2) dokumentā “Kā panākt Eiropas un tās lauku teritoriju izaugsmi” (Making Europe Grow with its Rural Territories), kā arī Karnegī fonda sadraudzības pilsētu izmēģinājuma projektu. Uz pilsētu un lauku partnerībām būtu jāattiecina ilgtspējīgas attīstības un aprites ekonomikas principi.

1.14.

Komiteja atbalsta aicinājumu, kas pausts Eiropas Lauku manifestā, ko otrais Eiropas Lauku parlaments pieņēma 2015. gada novembrī, proti, uzlabot sadarbību starp kopienām, organizācijām un iestādēm lauku apvidos un pilsētās, lai pilnībā izmantotu sociālās, kultūras un ekonomiskās saiknes, ko var nodrošināt šāda sadarbība, kā arī panākt ideju un labas prakses aktīvu apmaiņu to dalībnieku starpā, kuri pārstāv pilsētas un lauku teritorijas.

1.15.

EESK iesaka Eiropas Investīciju bankai izstrādāt īpaši pielāgotas atbalsta shēmas nelieliem lauku uzņēmumiem – gan privātajiem, gan arī sociālajiem uzņēmumiem, tostarp kooperatīviem – atbilstīgi solījumiem, ko tā sniedza 2017.–2019. gada programmā.

1.16.

Būtu jāatbalsta Eiropas Jauno lauksaimnieku padome (CEJA) un citas struktūras, kuras pārstāv jauniešus, lai veicinātu jauniešu forumu organizēšanu vietējās kopienās, – šādi forumi rosinās rīcību atbilstīgi jauniešu vajadzībām un iecerēm. Jāpanāk, ka jaunieši daudz aktīvāk piedalās ekonomisko un sociālo risinājumu izstrādē, un apmācība, mentorēšana un finansiālais atbalsts jāpielāgo viņu centieniem.

1.17.

ANO ilgtspējīgas attīstības 11. mērķis attiecas uz pilsētām un kopienām. Ilgtspējīgi ciemati un mazpilsētas būtu jāiekļauj kategorijā “kopienas”.

1.18.

Kultūras vērtībām, kas rodamas ciematos un mazpilsētās, būtu jāpiešķir īpaša vērība publicitātes materiālos par Eiropas Kultūras mantojuma gadu (2018) un ar to saistītajās iniciatīvās. Svarīga loma tradīciju un kultūras popularizēšanā var būt vecāka gadagājuma iedzīvotājiem, un tāpēc ir vērts radīt viņiem apstākļus aktīvai darbībai šajā jomā.

1.19.

Komiteja iesaka apmainīties ar labu praksi visos līmeņos. To patlaban jau dara ELAT, ELARD, Ecovast  (3) un partnerība “Izglītība lauku iedzīvotājiem” (Education for Rural People – ERP), un attiecīgā informācija ir pieejama publikācijā “Labākais ciemats pasaulē” (The best Village in the World).

2.1.

Lauku teritorijas veido nozīmīgu Eiropas daļu un nodrošina apstākļus tādām izšķiroši svarīgām nozarēm kā lauksaimniecība un mežsaimniecība. Mazpilsētu un ciematu kopienas atrodas šajās lauku teritorijās un ir daļa no tām, turklāt tās vienmēr ir bijušas vietas, kur cilvēki gan dzīvo, gan arī strādā.

2.2.

Mazpilsētas lauku teritorijās ir tuvumā esošo ciematu un ciemu centri. Vienlaikus mazpilsētas atrodas lielu aglomerāciju nomalēs. Visas minētās apdzīvotās vietas ir savstarpēji atkarīgas cita no citas. Tās ir būtiski partneri pilsētu un lauku teritoriju partnerībās – šo koncepciju popularizē Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ĢD (4) un ESAO –, kurās abiem partneriem ir līdzvērtīga ietekme uz to nākotnes pārvaldību un plānošanu. Eiropas ciemati un mazpilsētas ir piedzīvojušas vērienīgas pārmaiņas – gan ekonomiskas, gan arī sociālas –, un tiem joprojām nākas pielāgoties mūsdienu apstākļiem.

2.3.

Kopā ar lauksaimniecības un mežsaimniecības nozari ciemati un mazpilsētas veido lauku teritoriju “mugurkaulu” un nodrošina darbvietas, pakalpojumus un izglītību gan saviem iedzīvotājiem, gan arī tuvumā esošo ciematu un ciemu iedzīvotājiem. Savukārt mazpilsētas ir daļa no lielāku pilsētu un administratīvo centru nomales. Tādējādi veidojas saikne starp lauku teritorijām un pilsētām, kas raksturo ikvienu reģionu. Pilsētas un lauku teritorijas cita citai sniedz pakalpojumus – pilsētas ir atkarīgas no lauku apvidiem pārtikas nodrošinājuma ziņā un ir piemērots tirgus lauku teritorijās saražotajai produkcijai, savukārt lauku teritorijas pilsētu iedzīvotājiem piedāvā atpūtu un mieru.

2.4.

Daudzās lauku teritorijās ir spēcīgas tradīcijas, kas saistītas ar piederību kopienai. Šīs tradīcijas izzūd, turklāt daudzas tālākās lauku teritorijas ir pamestas un atstātas.

3.1.

Dažās pēdējās desmitgadēs lauku kopienas ir saskārušās ar problēmām tādēļ, ka tiek īstenota iecere centralizēt daudzus pakalpojumus, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, notiek izmaiņas transporta un ceļošanas nozarē, kā arī tādēļ, ka mūsdienās mainās cilvēku dzīvesveids. Vietējie pakalpojumu uzņēmumi pamet lauku kopienas, tiek likvidēti daudzi veikali, banku un pasta nodaļas, kā arī tiek slēgtas mazās lauku skolas.

3.2.

Lauku teritorijās klusē par bezdarbu, jo rādītāji ir zemi salīdzinājumā ar bezdarbnieku skaitu pilsētās, taču lauku iedzīvotāji saskaras ar papildu problēmu, kas saistīta ar piekļuvi palīdzībai, kuru sniedz nodarbinātības centri, kas atrodas pilsētās, un bieži vien izjūt negatīvās sekas, kuras rada sabiedriskā transporta pakalpojumu samazināšanās laukos. Iespējams, ka bezdarba rādītājs ir zems tādēļ, ka ļoti daudzi jaunieši ir devušies prom no lauku teritorijām, lai mācītos, iegūtu izglītību vai lai atrastu darbu, savukārt daudzi, kuri paliek, strādā par zemu atalgojumu.

3.3.

Publiskie līdzekļi un budžets, kuriem ir tik būtiska nozīme, lai sniegtu atbalstu lauku kopienām, ir pakļauti arvien lielākam spiedienam, jo vispārēji pieaug dzīves dārdzība, kā arī palielinās pakalpojumu sniegšanas izmaksas.

3.4.

Ieguldījumi ceļos un automaģistrālēs mudina izmantot privāto automobili kā vieglāko veidu, lai nokļūtu darbā. Cilvēki patlaban ir daudz lielākā mērā gatavi pārvietoties lielākos attālumos, taču šā iemesla dēļ iedzīvotāji ir mazāk atkarīgi no nodarbinātības iespējām vai pakalpojumu sniegšanas savās vietējās kopienās.

3.5.

Ir mainījušies cilvēku iepirkšanās paradumi. Cilvēki parasti iepērkas tur, kur viņi strādā, un parasti tas ir pilsētā vai lielpilsētā, nevis savā ciematā vai mazpilsētā. Turklāt cilvēki iepērkas internetā, un preces tiek piegādātas viņiem uz mājām. Minētie iemesli ir veicinājuši vietējo veikalu izzušanu.

3.6.

Jaunieši pamet lauku teritorijas, lai mācītos, iegūtu izglītību un lai strādātu pilsētās. Ja lauku teritorijās netiek saglabātas darbvietas, ir grūti ieinteresēt jauniešus atgriezties lauku kopienās. Ir steidzami nepieciešams gādāt par to, lai vietējās demokrātijas uzmanības centrā izvirzās jauniešu viedokļa uzklausīšana. Jauniešu pārstāvības organizācijas būtu jāatbalsta, lai sekmētu līdzdalību pārvaldībā. Tāpat arī ekonomikas un sociālās jomas aģentūrām būtu jāizvērtē, vai to konsultācijas un finansiālais atbalsts ir piemērots jauniešiem.

3.7.

Paaudžu saliedētību apdraud vecuma grupu skaitliskā nelīdzsvarotība. Pielāgotu nodarbinātības pasākumu, skolu un bērna aprūpes iespēju pieejamībai, tāpat kā cenu ziņā pieejamiem mājokļiem lauku teritorijās ir izšķiroša nozīme, lai jaunieši un ģimenes ar bērniem varētu palikt vai atgriezties lauku kopienās. Vienas kopienas pārstāvjiem reizēm ir atšķirīgi viedokļi par vietējo saimniecisko darbību. Ir nepieciešams dialogs un izpratne, lai rastu līdzsvaru starp mierīgu dzīvi un piemērotām darbvietu izveides iniciatīvām.

4.1.

Eiropas Komisijas Viedo ciematu iniciatīvai ir izšķiroša nozīme, jo īpaši, ņemot vērā apvienoto direktorātu sniegtos solījumus par sadarbību. Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD lauku attīstības programma nekad nevarēs nodrošināt pietiekamus resursus iniciatīvai, ja netiks piesaistīti citu ģenerāldirektorātu ieguldījumi, kā arī valsts, reģionālās vai vietējās publiskās investīcijas. Minētā izmēģinājuma iniciatīva pēc izvērtēšanas jāiekļauj jaunajā kopējā lauksaimniecības politikā un visās reģionālajās programmās, kā arī jāīsteno, lai mazpilsētas kļūtu par daļu no tā dēvētās lauku atdzimšanas.

4.2.

Platjoslas tīklam ir ļoti būtiska nozīme lauku teritorijās. Platjoslas tīkla – gan mobilā, gan arī fiksētā – pārklājuma uzlabošana varētu palīdzēt panākt uzlabojumus daudz un dažādās jomās: tā ne tikai veicinātu uzņēmumu attīstību un palielinātu iespējas strādāt no mājām, bet arī uzlabotu iedzīvotāju ikdienas dzīves kvalitāti. Tā sniegtu iespējas mācīties tiešsaistē, piekļūt labākai veselības aprūpei un uzlabotu tiešsaistē pieejamo pakalpojumu tirdzniecību. Ir pieejami labas prakses piemēri par to, ka uzlabota piekļuve internetam lauku teritorijās ir devusi labumu kopienām. Iedzīvotājiem, it īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir jābūt iespējām apgūt pamatzināšanas interneta lietošanā.

4.3.

Darba devēji būtu pēc iespējas jāmudina atbalstīt attālināto darbu un izmantot ieguvumus, ko var piedāvāt lauku apvidu un pilsētu partnerības. Izmantojot veicinošo atbalstu, ko paredz lauku attīstības programma, tiek sniegta iespēja uzņēmējiem piesaistīt iekšējos ieguldījumus, lai izstrādātu un piedāvātu tirdzniecībā produktus ar pievienoto vērtību, piemēram, pārtikas produktus, dzērienus, ainavisko un vēsturisko mantojumu, kultūras un veselības uzlabošanas, kā arī atpūtas iespējas, vienlaikus nodrošinot ar lauku amatniecību un vidi saistīto prasmju turpināmību.

4.4.

Sabiedriskajiem pakalpojumiem izglītības, mācību, veselības un sociālās aprūpes jomā jābūt integrētiem, saistītiem un inovatīviem, kā arī balstītiem uz tehnoloģiju sasniegumu izmantošanu, izvairoties no diskriminācijas un atstumtības jo īpaši attiecībā uz gados vecākiem un pusaudžu vecuma lauku teritoriju iedzīvotājiem. Lauku teritorijās izvietotas valsts pārvaldes iestādes varētu būt piemērs, kā mazināt iedzīvotāju koncentrēšanos un piesārņojumu pilsētās, vienlaikus veicinot taisnīgumu attiecībā pret lauku teritorijām. Vietējām pārvaldes iestādēm ir ļoti būtiska ietekme lauku teritoriju plānošanā, kā arī lai lauku kopienās nodrošinātu pozitīvu rīcību, kas veicinātu un atbalstītu to pastāvēšanu nākotnē. Dažādas iestādes var izvietot vienā ēkā vai neizmantotas ēkas var izmantot jauniem uzņēmējdarbības veidiem, radot jaunas darbvietas, kas var nodrošināt iespējas paplašināt saimniecisko darbību. Šādu atjaunotu ēku pieejamības nodrošināšanā ir jāņem vērā vietējo nevalstisko organizāciju, kā arī privātā un publiskā sektora vajadzības.

4.5.

Ir jāveic darbs, veidojot patiesu partnerības gaisotni pilsētu vai lielpilsētu un to tuvumā esošo apdzīvoto vietu starpā, lai radītu savstarpēji atzītu piederības sajūtu, veidotu zīmolus un nodrošinātu kopīgus ieguldījumus. R.E.D. kopā ar citām organizācijām 2016. gadā ierosināja Eiropas politisko stratēģiju lauku teritorijām laikposmā līdz 2030. gadam (5). Vēl viens piemērs ir Karnegī fonda sadraudzības pilsētu izmēģinājuma projekts. Uz pilsētu un lauku partnerībām būtu jāattiecina ilgtspējīgas attīstības un aprites ekonomikas principi.

4.6.

Otrais Eiropas Lauku parlaments 2015. gada novembrī pieņēma Eiropas Lauku manifestu. Partnerības “Izglītība lauku iedzīvotājiem” tīkls, kurā ir partneri no 40 Eiropas valstīm, veic darbības atbilstīgi manifestā noteiktajiem tematiem. Eiropas Lauku parlaments veic darbu ar mērķi uzlabot sadarbību starp kopienām, organizācijām un iestādēm lauku apvidos un pilsētās, lai pilnībā izmantotu sociālās, kultūras un ekonomiskās saiknes, ko var nodrošināt šāda sadarbība, kā arī panākt ideju un labas prakses aktīvu apmaiņu to dalībnieku starpā, kuri pārstāv pilsētas un lauku teritorijas. Darbu veic visi partneri, iedziļinoties dažādos tematos, piemēram, “Mazpilsētas”, “Ilgtspējīgi pakalpojumi un infrastruktūra” un “Integrēta lauku attīstība un LEADER/sabiedrības virzīta vietējā attīstība”, un, pabeidzot darbu, tiks sagatavots ziņojums, kurš tiks iesniegts un apspriests trešajā Eiropas Lauku parlamenta sanāksmē Venhorstā, Nīderlandē, 2017. gada oktobrī.

4.7.

Eiropas Investīciju bankai būtu jāizstrādā īpaši pielāgotas atbalsta shēmas maziem lauku uzņēmumiem – gan privātajiem, gan arī sociālajiem uzņēmumiem, tostarp kooperatīviem, – atbilstīgi solījumiem, ko tā sniedz 2017.–2019. gada programmā; šādas shēmas piemērs ir tās atbalsts uzņēmumam Niki’s Sweets Agrosā, Trodos kalnos, Kiprā.

4.8.

Brīvprātīgā sektora dalībnieki lauku teritorijās ir ļoti aktīvi, un brīvprātīgie palīdz koordinēt darbības un veicina iedzīvotāju sadarbību. Sociālie un kopienas uzņēmumi, kā 300 sociālekonomiskie uzņēmumi Dānijā, kuriem atļauts izmantot marķējumu RSV, proti, reģistrēts sociālekonomiskais uzņēmums (Virksomhed), vai kafejnīca Cletwr Velsas vidienē, sniedz arvien lielāku devumu, lai aizstātu zudušos valsts un privātos pakalpojumus. To darbība atbilst korporatīvas sociālās atbildības (KSA) idejām. Lai nodrošinātu un saglabātu sociālo un kopienas uzņēmumu ilgtspēju, svarīgs ir atbalsts un konsultācijas, ko sniedz tādas organizācijas kā fonds Plunkett Foundation.

4.9.

Ciematu un mazpilsētu iedzīvotāji pārstāv visus sabiedrības slāņus, un viņiem visiem jābūt iespējai paust viedokli savā vietējā kopienā. Valsts pārvaldes zemākais līmenis, proti, pagastu pārvaldes vai (mazās) pašvaldības, būtu jāiesaista vietējo lēmumu pieņemšanā, un tāpēc būtu jāstiprina minētais līmenis un jānodrošina tam attiecīgas iespējas. Iedzīvotāji lepojas ar savām vietējām kopienām, un to var atzīt par resursu un izmantot, lai mudinātu citus iesaistīties. Pensionētie uzņēmēji un iedzīvotāji, kuri strādājuši valsts vai civilajā sektorā, var piedāvāt daudzas prasmes. Eiropas programmas un vietējās programmas paredz īstenot projektus, kuri veicina vietējās partnerības attīstību ciematos un mazpilsētās, un šajā procesā daudzi iedzīvotāji ir kļuvuši par kopienas uzņēmējiem. Viņi pārstāv visas nozares un ir kļuvuši par savas kopienas vēstniekiem.

4.10.

Ciemati un mazpilsētas ir nozīmīga Eiropas kultūras daļa. Ciematos un mazpilsētās bieži vien tiek saglabātas vietējās paražas un tradīcijas. Šīs lauku apdzīvotās vietas parasti ir vēsturiskas vietas, un to arhitektūrai raksturīgi vietējie celtniecības materiāli un vairāku gadsimtu gaitā izveidojusies būvniecības maniere. Mazpilsētu centros parasti ir palicis vairāk vietējo uzņēmumu, un mazpilsētu centriem nav raksturīgas standarta ēku fasādes, ko pieprasa veikalu ķēdes, kā tas notiek lielāku pilsētu centros. Nelielas lauku apdzīvotās vietas ir arī cieši saistītas ar ainavu, kurā tās izvietotas, un to atrašanās vieta ļoti lielā mērā nosaka gaisotni ciematā un mazpilsētā, liecinot par to ļoti dažādo izcelsmi; šādas ainavas var būt aizsardzības pozīcija kalna virsotnē, upju sateces vieta, avota izteka, ezera piekraste, sala vai krastmala u. c. Ciematu un mazpilsētu kultūras vērtībām būtu jāpiešķir īpaša vērība publicitātes materiālos par Eiropas Kultūras mantojuma gadu (2018). Svarīga loma tradīciju un kultūras popularizēšanā var būt vecāka gadagājuma iedzīvotājiem, un tāpēc ir vērts radīt viņiem apstākļus aktīvai darbībai šajā jomā.

4.11.

Šādiem ciematiem un mazpilsētām ir vērtības, uz kurām tie var balstīties un kuras var tiem palīdzēt saglabāt vai arī attīstīt vietējo ekonomiku. Šādi ciemati un mazpilsētas ir saistīti ar vietējo lauksaimniecības un mežistrādes produktu un enerģijas ražošanu, kā arī ar lauksaimniecības tūrismu un lauku tūrismu, ar veselības uzlabošanu un ar kultūras festivāliem un vides aizsardzību un izglītību. Eiropā ir vairāki simti piemēru, kā Kozard ciemats Ungārijā un Alstonas muiža Anglijā, kurus var izmantot citi. Ecovast ziņojums “Mazpilsētu nozīme” arī sniedz vērtīgu ieguldījumu, kā aprakstīt ciematu un mazpilsētu nozīmi un veicināt izpratni par to.

4.12.

Jaunajai lauku politikai, attiecībā uz kuru 2016. gada septembrī Korkā notikušajā otrajā konferencē (Korka 2.0.) tika panākta entuziasma pilna vienošanās, būtu jāpalīdz dalībvalstīm un reģioniem izstrādāt atbalstošu lauku politiku un jāveicina projektu īstenošana saskaņā ar Eiropas programmām. Ietekmes uz lauku apvidiem novērtēšana, kas aprakstīta Korkas otrās konferences laikā, ir ļoti būtiska ES, dalībvalstīm un reģioniem.

4.13.

ES finansētā LEADER metode un sabiedrības virzīta vietējā attīstība nodrošina instrumentus, kas var palīdzēt stiprināt lauku kopienas un dot tām iespējas. LEADER un vietējās rīcības grupas var atbalstīt vietējos centienus mudināt uzņēmumus – gan privātos uzņēmumus, gan arī bezpeļņas organizācijas – uzsākt darbību un attīstīties un radīt tādu gaisotni kopienā, kurai raksturīga ieinteresētība un atbalsts. LEADER iniciatīva līdz 2014. gadam tika atbalstīta no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, taču kopš 2015. gada šo metodi var piemērot, izmantojot arī citus Eiropas strukturālos un investīciju fondus, kas nodrošina vairākfondu finansējumu saistībā ar sabiedrības virzītu vietējo attīstību. Šai sakarā nav nepieciešams uzlabot sadarbību, un kā labas prakses piemērus var minēt uzņēmumus IRD Duhallow un SECAD Korkas grāfistē un PLANED Velsā, kuri jau daudzus gadus īsteno augšupēju sabiedrības virzītu vietējo attīstību.

4.14.

Saskaņā ar Eiropas programmām ir īstenoti daudzi lauku attīstības projekti, kuri uzskatāmi parāda labas prakses ārkārtīgi lielo daudzveidību mazpilsētās un ciematos. Laba prakse skaidri apliecina arī starpnieku nepieciešamību un nozīmi, kāda tiem ir uzņēmēju un nelielu grupu atbalstīšanā.

2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/22

Ziņotājs:

Cillian LOHAN

1.1.

Klimatiskā taisnīguma jēdziens ietver to, ka globālās klimata pārmaiņas ir ne tikai un vienīgi vides problēma, bet arī politiskas un ētiskas dabas jautājums. To parasti skata globālā kontekstā un telpas un laika savstarpējā saistībā, atzīstot, ka klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi bieži visvairāk izjūt visneaizsargātākās un nabadzīgākās sabiedrības grupas, lai gan tās ir vismazāk atbildīgas par emisijām, kas izraisījušas klimata pārmaiņas. Plašākā nozīmē un šajā atzinumā klimatiskais taisnīgums nozīmē, ka ir jāņem vērā taisnīga attieksme saistībā ar bieži vien nesamērīgo klimata pārmaiņu ietekmi uz iedzīvotājiem un kopienām gan jaunattīstības, gan arī attīstītajās valstīs.

1.2.

EESK uzskata, ka visiem iedzīvotājiem ir tiesības uz veselīgu un tīru vidi un tiesības sagaidīt, ka valdības uzņemsies atbildību par savas valsts saistībām un par nacionāli noteiktajiem devumiem (NND), kuri saskaņā ar Parīzes nolīgumu ir jāsniedz, lai vērstos pret faktoriem, kas veicina klimata pārmaiņas, un pret klimata pārmaiņu izraisītajiem apdraudējumiem, vienlaikus atzīstot ne tikai nenoliedzamos ekoloģiskos un ekonomiskos aspektus, bet arī ietekmi uz sabiedrību.

1.3.

EESK ierosina sākt debates par ES Klimata tiesību hartu, kas ietvertu ES iedzīvotāju un dabas tiesības, ņemot vērā uzdevumus, kas risināmi saistībā ar globālo klimata pārmaiņu krīzi. Atzīstot ES vadošo lomu stingra un taisnīga starptautiskā klimata režīma atbalstīšanā, EESK mudina ES iestādes un dalībvalstu valdības izvērtēt klimatiskā taisnīguma principu piemērošanu visos līmeņos – gan globālā, gan Eiropas, gan valstu, gan arī vietējā līmenī. Lai veiktu šo uzdevumu, kā instrumentu var izmantot Eiropas pusgada procesu. Klimatiskais taisnīgums nozīmē taisnīgumu gan iedzīvotājiem, gan arī videi, no kuras esam atkarīgi, jo šie aspekti ir savstarpēji saistīti. Tāpēc EESK atgādina par divām nesenām iniciatīvām: Pasaules vides paktu un vispārējās deklarācijas par cilvēces tiesībām projektu.

1.4.

Ražošanas un patēriņa sistēma ir jāmaina, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un tās mazinātu. Šai pārejai jānotiek visā pasaulē un nozarēs, un ES var uzņemties tās vadību. Jāapzina un pienācīgi jāatbalsta visvairāk apdraudētās uzņēmējdarbības nozares un darba ņēmēji. Jo īpaši pārejas laikā jāatbalsta pārtikas sistēmas un to dalībnieki. Ilgtspējīgam pārtikas patēriņam jāsākas augsnes sagatavošanas un dabas sistēmu pārvaldības agrīnā posmā, lai nodrošinātu pamatu pārtikas apgādei. Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas nepārprotama vadība, veicinot augsnes ilgtspējīgu apsaimniekošanu un aizsardzību.

1.5.

Patērētāju spēju virzīt pāreju var izmantot tikai tad, ja viņi var izvēlēties tādas ilgtspējīgas un ētiskas alternatīvas, kas ievērojami nesamazina ar pakalpojumu, lietojumu vai pieejamību saistīto ērtumu un kvalitāti. Patērētājiem paredzētas dzīvotspējīgas alternatīvas var izstrādāt, izmantojot gan jaunos ekonomikas modeļus, piemēram, digitālo, sadarbīgo un aprites ekonomiku, gan starptautisko sadarbību, lai panāktu globālu, nozarēs veiktu pāreju uz šiem modeļiem.

1.6.

Būtu jāizmanto atbalsta mehānismi, tostarp publiskā sektora finanšu līdzekļi, ekonomikas instrumenti un iniciatīvas, lai nodrošinātu infrastruktūru un pienācīgu atbalstu patērētājiem, kuri izvēlas mazoglekļa dzīvesveidu, tostarp jāpalīdz viņiem segt augstākās izmaksas saistībā ar ētiskām, ilgstoši izmantojamām, ilgtspējīgām precēm un pakalpojumiem. Tomēr vienlaikus jānodrošina, ka šajā procesā netiek mazināta konkurētspēja.

1.7.

Pēc iespējas savlaicīgāk ir jāapzina darbvietu pārvirze mazoglekļa ekonomikā un jānosaka iespējas. Tādējādi varēs izstrādāt un īstenot visefektīvākos politikas pasākumus, kas nodrošina, ka darba ņēmēji ir aizsargāti un viņu dzīves kvalitāte ir saglabāta, pateicoties taisnīgai pārejai.

1.8.

EESK atkārtoti aicina izveidot Eiropas Nabadzības novērošanas centru (1), kas vienotu visas ieinteresētās personas, lai palīdzētu noteikt Eiropas enerģētiskās nabadzības rādītājus. Taisnīgums visiem iedzīvotājiem nozīmē nodrošināt, ka ikvienam ir pieejama un tiek piegādāta tīra un cenas ziņā pieņemama enerģija.

1.9.

EESK aicina pārtraukt fosilā kurināmā subsīdijas un atbalstīt pāreju uz atjaunojamiem energoresursiem.

1.10.

Efektīva ilgtspējas politika ir atkarīga no tā, vai pārejas atbalsta pasākumi ir skaidri noteikti un vai ir paredzētas attiecīgās prioritātes un pienācīgs šādu pasākumu finansējums. Vienlaikus Eiropas Savienībai ir jāuzsāk visaptverošas starptautiskas sarunas, lai virzītos uz globālu vienošanos, kas var mazināt klimata pārmaiņas izraisošos faktorus un atbalstīt ilgtspējīgāku globālās ekonomikas modeli.

2.1.

Šis pašiniciatīvas atzinums izstrādāts saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centra darba plānu 2017. gadam. Klimatiskais taisnīgums ir jautājums, kas skar mūs visus, taču trūkst rīcības ES līmenī. Šī ir iespēja EESK uzņemties vadošu lomu un nākt klajā ar pirmajiem priekšlikumiem, it īpaši attiecībā uz Eiropu. Daudzi klimatiskā taisnīguma aspekti jāapspriež vēl detalizētāk, piemēram, jautājums par emisijas kvotu globālo un individuālo sadalījumu.

2.2.

EESK vēlas paust institucionālu nostāju, lai darītu zināmu ES organizētas pilsoniskās sabiedrības viedokli debatēs par klimata pārmaiņu ietekmi un par to, kā šo ietekmi vislabāk mazināt godīgā un taisnīgā veidā.

2.3.

Ņemot vērā starptautiski pieņemtos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, Parīzes nolīgumu un faktu, ka klimata pārmaiņu ietekme jau ir jūtama, ir vajadzīga lielāka izpratne par klimatiskā taisnīguma steidzamu īstenošanu, veicot konkrētus pasākumus.

3.1.

Klimatiskā taisnīguma jēdziens ietver to, ka globālās klimata pārmaiņas ir ne tikai un vienīgi vides problēma, bet arī politiskas un ētiskas dabas jautājums. Tiek atzīts, ka klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi bieži visvairāk izjūt visneaizsargātākās un nabadzīgākās sabiedrības grupas. Klimatisko taisnīgumu parasti skata globālā kontekstā un telpas un laika savstarpējā saistībā, īpaši uzsverot to valstu atbildību, kas attīstījušās, pamatojoties uz dabas resursu izmantošanu.

3.2.

Ilgtspējīgas attīstības mērķi ir tālejošāki par iepriekšējiem, tūkstošgades attīstības, mērķiem; tos pieņemot, ir atzīta savstarpēja pārskatatbildība, līdzatbildība, kolektīva rīcība un iekļaujošu līdzdalības procesu nepieciešamība. Atzīstot ES vadošo lomu stabila un taisnīga starptautiskā klimata režīma atbalstīšanā, EESK mudina ES iestādes un valstu valdības visos līmeņos, proti, globālā, Eiropas, valstu un vietējā līmenī, veikt klimatiskā taisnīguma pasākumus. Lai veiktu šo uzdevumu, kā instrumentu var izmantot Eiropas pusgada procesu. Tādējādi šajā atzinumā klimatiskais taisnīgums nozīmē, ka ir jāņem vērā taisnīgums saistībā ar bieži vien nesamērīgo klimata pārmaiņu ietekmi uz iedzīvotājiem un kopienām gan jaunattīstības, gan arī attīstītajās valstīs.

3.3.

Problēmu rada negatīva attieksme pret klimata pārmaiņu politiku un uzskats, ka, neraugoties uz tās priekšrocībām, tā nav labvēlīga vidusmēra iedzīvotājiem, konkrētām nozarēm (piemēram, lauksaimniecības produktu ražošanas un transporta nozarēm) un kopienām un personām, kas atkarīgas no fosilā kurināmā.

3.4.

Dažādas politikas iniciatīvas ir vērstas uz nozarēm un jomām, kurās klimata pārmaiņām ir būtiska ietekme, piemēram, veselību, transportu, lauksaimniecību un enerģētiku. Klimatiskais taisnīgums varbūt visaptveroša un integrēta pieeja, kas nodrošina, ka pāreju uz mazoglekļa ekonomiku var panākt taisnīgā un godīgā veidā.

3.5.

Ir svarīgi ņemt vērā, ka klimatiskais taisnīgums attiecas ne tikai uz tiem, kurus tieši skar klimata pārmaiņu ietekme, bet arī uz tiem, kurus ietekmē klimata pārmaiņas veicinošie faktori, jo viņi ir atkarīgi no precēm, pakalpojumiem un dzīvesveida, kas saistīti ar augstu emisiju līmeni un zemu resursu izmantošanas efektivitāti.

4.1.1.

EESK uzskata, ka visiem iedzīvotājiem ir tiesības uz veselīgu un tīru vidi un tiesības sagaidīt, ka valdības uzņemsies atbildību par savas valsts saistībām un par nacionāli noteiktajiem devumiem (NND), kuri saskaņā ar Parīzes nolīgumu ir jāsniedz, lai vērstos pret faktoriem, kas veicina klimata pārmaiņas, un pret klimata pārmaiņu izraisītajiem apdraudējumiem, vienlaikus atzīstot ne tikai nenoliedzamos ekoloģiskos un ekonomiskos aspektus, bet arī ietekmi uz sabiedrību.

4.1.2.

ES sociālo tiesību pīlāram jāpalīdz orientēties atjaunotā konverģences procesā, ko raksturo virzība uz labākiem darba un dzīves apstākļiem dalībvalstīs. Tā pamatā ir 20 principi, un daudzus no tiem vai nu tieši skars klimata pārmaiņas, vai netieši – vajadzība veikt pāreju uz jauniem ekonomikas modeļiem.

4.1.3.

Saistībā ar cilvēktiesībām un sociālajām tiesībām EESK ierosina uzsākt debates par Klimata tiesību hartas izstrādi. Tā ietvertu iedzīvotāju un dabas tiesības, ņemot vērā klimata pārmaiņu krīzes radītās problēmas. Šajā sakarā EESK atgādina par vispārējās deklarācijas par cilvēces tiesībām projektu, ko 2015. gadā izstrādājusi Corinne Lepage, gatavojoties COP 21 konferencei.

4.1.4.

Pieņemot attiecīgus tiesību aktus, dabas tiesības patlaban atzīst dažādās valstīs visā pasaulē. Piemēram, Nīderlandē 2015. gadā nevalstiskā organizācija Urgenda Foundation uzvarēja ar klimatu saistītā tiesvedībā pret valdību. Nīderlandes Augstākā tiesa vairākkārt atsaucās uz principu, ka valdība var būt juridiski atbildīga par nepietiekamu rīcību ar mērķi novērst paredzamu kaitējumu, ko rada klimata pārmaiņas. Līdzīgas lietas tiek gatavotas Beļģijā un Norvēģijā. Turklāt tādas iniciatīvas kā Pasaules vides pakts, kura darbība sākta 2017. gada 24. jūnijā, saistītas ar vajadzību pēc taisnīgas pasaules mēroga vides pārvaldības, ar vispārēja, transversāla un universāla atsauces instrumenta palīdzību piedāvājot “trešās paaudzes tiesības”.

4.1.5.

Svarīgi nodrošināt, lai visneaizsargātākajām sabiedrības grupām nebūtu jāuzņemas netaisnīgs slogs un lai izmaksas, kas rodas, pārejot uz klimatu saudzējošu ekonomikas modeli, būtu taisnīgi sadalītas visai sabiedrībai. Piemēram, princips “piesārņotājs maksā” būtu jāpiemēro tiem, kas piesārņojumu rada un gūst no tā peļņu, nevis galalietotājiem, kad nav citas dzīvotspējīgas alternatīvas. EESK jau iepriekš ir izskatījusi šā svarīgā principa rūpīgu un atbilstīgu piemērošanu (2).

4.1.6.

Pārvietotu cilvēku dēļ palielināsies migrācija (ieskaitot klimata bēgļus) (3). Mēs jau esam pieredzējuši, ka ES nav pietiekami sagatavojusies, lai pienācīgi reaģētu uz šādu situāciju, kā arī risinātu jautājumu par nevienmērīgo slogu dalībvalstīm. EESK jau ir norādījusi, kā nelīdzsvaroti ekonomikas procesi šādos apstākļos var veicināt nestabilitāti (4).

4.1.7.

Eiropas Parlaments nesen veiktā pētījumā par klimata bēgļiem konstatēja, ka ES līmenī nav atsevišķa instrumenta, ko piemērot “vides apstākļu dēļ pārvietotām personām”. Pagaidu aizsardzības direktīva ir politiski neērts instruments izmantošanai masveida pārvietošanās gadījumā, un EESK atbalsta nostāju, ka Lisabonas līgums nodrošina pietiekami plašas pilnvaras, lai pārskatītu imigrācijas politiku ar nolūku reglamentēt “vides apstākļu dēļ pārvietotu personu” statusu.

4.2.1.

Pārtikas ražošanas sistēmas un uztura režīmi mainīsies, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un tās mazinātu. Visi iedzīvotāji – lauksaimnieki, ģimenes, piegādes ķēdes dalībnieki, patērētāji – ir atkarīgi no lauksaimniecības pārtikas nozares, tāpēc pārejai uz mazoglekļa sabiedrību būtu jānodrošina, ka tiem, kurus skars pārmaiņas, tiek sniegta palīdzība un atbalsts. Turklāt šai pārejai jānotiek visā pasaulē un nozarēs, un ES var uzņemties tās vadību.

4.2.2.

Klimata pārmaiņas rada ārkārtīgi lielas problēmas Eiropas lauksaimniecības nozarei, kas vienlaikus gan veicina šīs pārmaiņas, gan arī vistiešāk izjūt to ietekmi.

4.2.3.

Šī nozare jādefinē no jauna, ņemot vērā tās ieguldījumu dabiskās absorbcijas sistēmās, piemēram, ekosistēmu pakalpojumos, kuri var daļēji mazināt klimata pārmaiņu ietekmi. Šādas sistēmas un pakalpojumi, ko, pateicoties savam mērķim – pārtikas ražošanai, nodrošina lauksaimniecības nozare, būtu jāatzīst un jāatbalsta ar publiskā sektora finansējumu kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros. Šāda vispārīga nostāja atbalstīta nesen pieņemtajā atzinumā (5).

4.2.4.

Ilgtspējīgam pārtikas patēriņam jāsākas augsnes sagatavošanas un dabas sistēmu pārvaldības agrīnā posmā, lai nodrošinātu pamatu pārtikas apgādei. EESK uzsver, ka ir jāsāk debates par nepieciešamību pieņemt augsnes pamatdirektīvu un jāuzņemas nepārprotama vadība tāda svarīga jautājuma risināšanā kā augsnes ilgtspējīga apsaimniekošana un aizsardzība (6). Jautājumam par augsnes aizsardzību un tās nozīmi ekosistēmu pakalpojumos ir pievērsusies Eiropas Savienības Padomes pašreizējā prezidentvalsts Igaunija (7).

4.2.5.

EESK atbalsta ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa koncepciju. Lai panāktu vienprātību par to, ka jāmaina attieksme pret gaļas patēriņu, ir jānosaka iespējas un atbalsts, kas nepieciešams taisnīgas pārejas nodrošināšanai tiem, kas ir atkarīgi no šīs lauksaimniecības pārtikas nozares.

4.2.6.

Minēto nozari ietekmē arī klimata pārmaiņas veicinošie faktori, jo īpaši tās atkarība no fosilā kurināmā visos darbības posmos – no pārtikas ražošanas un pārstrādes līdz transportēšanai un iepakošanai. Jāizstrādā politika, kas atzīst, ka pašreizējais lauksaimniecības pārtikas ražošanas modelis ir ierobežots, un piedāvā reālu ceļu uz ilgtspējīgu un klimatu saudzējošu nākotni lauksaimniekiem.

4.2.7.

Vides politikas pasākumiem nav jābūt pretrunā ar lauksaimniecības nozares neatliekamajām vajadzībām, ja tos paredz kā atbalsta mehānismus ar mērķi atvieglot pāreju uz mazoglekļa sabiedrību.

4.3.1.

Patērētāju spēju virzīt pāreju var izmantot tikai tad, ja viņi var izvēlēties tādas ilgtspējīgas un ētiskas alternatīvas, kas ievērojami nesamazina ar pakalpojumu, lietojumu vai pieejamību saistīto ērtumu un kvalitāti. Patērētājiem paredzētas dzīvotspējīgas alternatīvas var izstrādāt, izmantojot gan jaunos ekonomikas modeļus, piemēram, digitālo, sadarbīgo un aprites ekonomiku, gan starptautisko sadarbību, lai panāktu globālu, nozarēs veiktu pāreju uz šiem modeļiem.

4.3.2.

Princips “piesārņotājs maksā” pārāk bieži tiek piemērots nepareizi un rada slogu patērētājiem, jo tiem nav pieejamas dzīvotspējīgas alternatīvas. Lai cenu noteikšana efektīvi ietekmētu ieradumu maiņu vēlamajā virzienā, vispirms ir jānodrošina alternatīvas iespējas patērētājiem.

4.3.3.

Plastmasas maisiņu nodoklis ir labs piemērs neliela nodokļa piemērošanai patērētājiem, jo viņiem ir pieejami alternatīvi risinājumi, proti, iespēja izmantot savu somu vai mazumtirgotāja piedāvātu kasti. Šādi iespējams panākt ieradumu maiņu lielā mērogā.

4.3.4.

Savukārt fosilā kurināmā (piemēram, benzīna) aplikšana ar nodokli var izraisīt patērētāju neapmierinātību, un daļa pieejamo ienākumu var tikt novirzīta kurināmā iegādei. Turklāt šāds risinājums var sekmēt arī sekundāra, nelikumīga tirgus rašanos, piesārņojošā produkta ražotājam saglabājot savu peļņu. Stāvokli pasliktina tas, ka vairumā gadījumu šādi nodokļi nav norobežoti. Iedzīvotāji uzskata, ka klimata pārmaiņu politika netaisnīgi ietekmē tos, kuriem nav citas alternatīvas, kā vien darboties ekonomikā, kas balstīta uz fosilā kurināmā izmantošanu.

4.3.5.

Būtu jāizmanto atbalsta mehānismi, tostarp publiskā sektora finanšu līdzekļi, un ekonomikas instrumenti, lai nodrošinātu infrastruktūru un pienācīgu atbalstu patērētājiem, kuri izvēlas mazoglekļa dzīvesveidu, tostarp jāpalīdz viņiem segt augstākās izmaksas saistībā ar ētiskām, ilgstoši izmantojamām, ilgtspējīgām precēm un pakalpojumiem. To varētu darīt publiskā un privātā sektora partnerību ietvaros. Automobiļu rūpniecība ir labs reāls piemērs tam, kā ražotāji atbalsta finansēšanas mehānismus, lai jaunus automobiļus darītu patērētājiem pieejamākus. Līdzīgas atbalsta sistēmas var piedāvāt arī citās nozarēs, piemēram, sadzīves tehnikas ražošanas nozarē vai mājokļa vai uzņēmuma modernizācijai.

4.3.6.

No klimata viedokļa ir pretrunīgi publiskā sektora līdzekļus izmantot atbalstam un ieguldījumiem sistēmās un infrastruktūrās, kas palielina galalietotāju atkarību no klimata pārmaiņas veicinošajiem faktoriem, vienlaikus veicot darbu ar mērķi ierobežot un pārvaldīt klimata pārmaiņu ietekmi. Minētās pretrunas sekas vistiešāk skar patērētājus. Izvēle starp iespēju par piesārņojošām alternatīvām maksāt vairāk vai palikt ar tukšām rokām nav “taisnīga” izvēle, ko piedāvāt iedzīvotājiem.

4.3.7.

Pastāv viedoklis, ka ilgtspējīgs dzīvesveids un ilgtspējīga patēriņa izvēles iespējas ir savienojamas tikai ar lieliem pieejamajiem ienākumiem. Ētiskas, klimatu saudzējošas un ilgtspējīgas izvēles iespējas nav visiem vienādi pieejamas. Cenu noteikšana, kas ietver ar klimatu saistītās preču un pakalpojumu izmaksas (piemēram, resursu izmantošanas intensitāti), būtu jāatbalsta ar politikas satvaru, kurš iepriekšminēto viedokli apstrīdētu un visiem patērētājiem uzlabotu pieejamības iespējas.

4.3.8.

ANO ilgtspējīgu patēriņu par vienu no patērētāju pamattiesībām atzina 1999. gadā, bet ES patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti pieņemti vēl pirms tam, tāpēc šīs pamattiesības tajos nav minētas (8). EESK atkārtoti aicina pieņemt ilgtspējīga patēriņa politiku. Tas ir īpaši svarīgi saistībā ar IAM un aprites ekonomikas iniciatīvu.

4.3.9.

Bez alternatīvas izvēles patērētājam nav citas iespējas, kā nonākt nabadzībā vai pieņemt sliktu lēmumu, izdarīt neveselīgu vai neilgtspējīgu izvēli, tādējādi rodoties nepatikai pret vides politiku, ar kuru, viņaprāt, tiek sodīts galalietotājs. Vienlaikus tie, kuriem šāda sistēma ir izdevīga, nevis maksā, bet gūst lielākus ieņēmumus, un tādējādi vides politikas aizsegā palielinās nevienlīdzība un tiek pārkāpti ilgtspējas principi.

4.4.1.

Ir ļoti svarīgi aizsargāt visus darba ņēmējus pārejas posmā, gan tos, kam ir zema līmeņa prasmes vai tās nav nododamas tālāk, gan tos kuru amata pienākumu pildīšanai nepieciešama augsta kvalifikācija. Jāapzina un attiecīgi jāatbalsta vismazāk aizsargātās nozares un vismazāk aizsargātie darba ņēmēji. Darbvietu automatizācija, pārejot uz mazoglekļa ekonomiku, var veicināt konkrētu darbvietu likvidēšanu (9).

4.4.2.

Lai nodrošinātu aizsardzību, būtiska nozīme ir pārkvalifikācijai un izglītībai. Darba ņēmējiem, kuru darbvietas izzūd klimata pārmaiņu dēļ vai tādēļ, ka jāpārtrauc atkarība no klimata pārmaiņu veicinošajiem faktoriem, nevajadzētu būt tiem, kuri maksā par šādām pārmaiņām.

4.4.3.

Viens no risinājumiem ir savlaicīgi noteikt prasmes, kas vajadzīgas, lai pilnībā iesaistītos jaunajos ekonomikas modeļos, bet vienlīdz svarīgi ir plānot šādas prasmes, ņemot vērā pašreizējo stāvokli nodarbinātības jomā un atkarību no pašreizējā neilgtspējīgā modeļa.

4.4.4.

Ir svarīgi pēc iespējas aizsargāt un saglabāt kopienas un veicināt pāreju ar vismazāko ietekmi uz tās skarto iedzīvotāju sociālo un ekonomisko labklājību.

4.4.5.

Jaunie ierosinātie ekonomikas modeļi, tostarp funkcionālā ekonomika, sadarbīgā ekonomika un aprites ekonomika, neapšaubāmi, sniedz jaunas iespējas Šajā saistībā Eiropas Savienībai būtu jāuzsāk vajadzīgās starptautiskās sarunas, lai veicinātu virzību uz globālu ekonomikas modeli.

4.5.1.

Klimata pārmaiņas un tās veicinošie faktori ietekmē arī veselību. Šī ietekme mērāma ar tādu nāves gadījumus un saslimšanu skaitu, kas saistītas, piemēram, ar gaisa piesārņojumu, un par to maksā sabiedrība, kā arī valstu veselības aprūpes sistēmas. Valstu veselības aprūpes sistēmām jāņem vērā tas, kā klimata pārmaiņas un tās veicinošie faktori ietekmē veselības aprūpes nozari.

4.5.2.

Veselība, labklājība un dabas pieejamība ir savstarpēji saistītas (Eiropas Vides politikas institūts). Daudzas dalībvalstis saskaras ar problēmām, kas saistītas ar veselību un sabiedrību, piemēram, aptaukošanās, garīgās veselības problēmas, sociālā atstumtība, trokšņa piesārņojums un gaisa piesārņojums; minētās problēmas nesamērīgi ietekmē nelabvēlīgā sociālekonomiskā stāvoklī esošās un mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas.

4.5.3.

Ieguldot dabā, klimata pārmaiņu jautājums tiek risināts ne vien ar atteikšanos no piesārņotājiem, bet arī ar ieguldījumiem oglekļa dioksīda uzglabāšanai dabiskās ekosistēmās. Attiecīgie ieguvumi veselībai ir divkārši: tiek novērsta veselības pasliktināšanās un veicināts aktīvs dzīvesveids, un tādējādi uzlabojas iedzīvotāju un visas sabiedrības veselība. Šā aspekta atzīšana palīdz nodrošināt, ka politiskie lēmumi ir līdzsvaroti, labi pārdomāti un balstīti uz pierādījumiem.

4.6.1.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošana, kas izteikta procentos no elektrības patēriņa, laikposmā no 2004. līdz 2015. gadam ES ir palielinājusies vairāk nekā divas reizes (no 14 % līdz 29 %). Taču tādās jomās kā apkure, būvniecība un rūpniecība, un transports enerģijas pieprasījums joprojām ir ārkārtīgi liels. Progress tiek panākts, taču rādītāji ir ļoti zemi, piemēram, transporta nozares degvielas patēriņā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars minētajā periodā ir palielinājies no 1 % līdz 6 %.

4.6.2.

Enerģētiskā nabadzība ir aktuāls jautājums visā Eiropā, un, lai gan šā jēdziena nozīme un saturs dažādās dalībvalstīs atšķiras, tā ir vēl viens piemērs tam, ka jānodrošina, lai klimata pārmaiņu politikā galvenā vērība būtu veltīta visneaizsargātāko sabiedrības grupu aizsardzībai.

4.6.3.

EESK atkārtoti aicina (10) izveidot Eiropas Nabadzības novērošanas centru, kas vienotu visas ieinteresētās personas, lai palīdzētu noteikt Eiropas enerģētiskās nabadzības rādītājus. Taisnīgums visiem iedzīvotājiem nozīmē nodrošināt, ka ikvienam ir pieejama un tiek piegādāta tīra un cenas ziņā pieņemama enerģija.

4.6.4.

Politika, kas palīdz risināt ārkārtīgi plašo enerģētiskās nabadzības problēmu ES, var būt arī risinājums tam, lai izveidotu tīras enerģijas infrastruktūru un apgādi, pārvirzot subsīdijas un koordinējot politisko gribu.

4.6.5.

Politika, kas tieši vai netieši atbalsta fosilā kurināmā subsidēšanu, ir pretrunā principam “piesārņotājs maksā”, jo šādos gadījumos maksā piesārņotājam. Daudzas no šādām subsīdijām galalietotājam nav zināmas, taču galu galā tās finansē no publiskajiem līdzekļiem. Nesen pieņemtā atzinumā (11) jau ir skarts jautājums par videi kaitīgu subsīdiju pārtraukšanu Eiropas Savienībā, savukārt atzinumā, kurā sniegts pārskats par ES īstenoto ilgtspējīgas attīstības politiku (12), uzsvērta nepieciešamība īstenot spēkā esošās saistības atcelt videi kaitīgās subsīdijas un aktīvi veikt vides nodokļu reformu.

4.6.6.

Atbalstam jābūt pieejamam visiem, subsīdijas jāvirza uz atjaunojamiem energoresursiem, savukārt bez kavēšanās pakāpeniski jāpārtrauc subsīdijas klimata pārmaiņas veicinošai darbībai un taisnīgāk jāpiemēro izņēmumi, proti, noteikti ne tiem, kas visvairāk var atļauties maksāt, un arī ne tiem, kuri no piesārņotājiem gūst peļņu. Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda sniegto informāciju subsīdijas fosilajam kurināmajam patlaban visā pasaulē ir 10 miljoni USD minūtē. Šādas subsīdijas pārtraucot, valdību ieņēmumi palielinātos par 3,6 % no pasaules IKP, par vairāk nekā 20 % samazinātos emisijas, vairāk nekā uz pusi samazinātos gaisa piesārņojuma izraisītas priekšlaicīgas nāves gadījumu skaits un globālā ekonomiskā labklājība palielinātos par 1,8 triljoniem USD (2,2 % no pasaules IKP). Šis rādītājs skaidri parāda pašreizējās sistēmas netaisnīgumu.

4.6.7.

Efektīva ilgtspējas politika ir atkarīgi no tā, vai pārejas atbalsta pasākumi ir skaidri noteikti un pienācīgi finansēti un vai paredzēta to prioritārā secība.

2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/29

Ziņotājs:

Alfred GAJDOSIK

Līdzziņotājs:

Thomas WAGNSONNER

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta tādu attīstības politiku, kas uz attīstību raugās kā uz procesu, kurā iesaistītajām valstīm ir vienādas tiesības un kura pamatā ir cieņa un suverēni lēmumi. Lai finansētu un īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) līmenī apstiprinātos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), ir vajadzīga saskaņota rīcība pasaules mērogā. EESK vēlas norādīt, ka ANO Ekonomikas un sociālo lietu padome varētu uzņemties vēl lielāku lomu kā piemērots forums nodokļu jautājumu risināšanai. Tas ļautu nodrošināt gan 2030. gada programmas orientāciju uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem, gan arī visu valstu līdzdalību saskaņā ar vienlīdzīgiem noteikumiem.

1.2.

Ņemot vērā starptautiskos nolīgumus par starptautisko nodokļu tiesību reformēšanu, piemēram, izmantojot ESAO rīcības plānu par nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS), būtu jāizvērtē šo starptautisko reformēšanas centienu ietekme uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem un tā būtu labāk jāņem vērā starptautiskās nodokļu politikas turpmākajā attīstībā. EESK norāda, ka IAM sasniegšanai ir vajadzīgi finanšu resursi. Tomēr daudzas valstis saskaras ar lielām problēmām, kā iegūt valsts ieņēmumus, iekasējot nodokļus. Viens iemesls jaunattīstības valstīs ir tas, ka ir grūti īstenot darba samaksas nodokļa un apgrozījuma nodokļa sistēmas. Vēl viens iemels varētu būt pasaules mēroga konkurence uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā un tas, kā ir veidotas konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu. Citi faktori ir ierobežotas spējas un nepietiekama informācijas sniegšana.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar starptautisko reformu Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir pielikušas lielas pūles, lai novērstu nepilnības starptautiskajā nodokļu sistēmā. Šie centieni ir vērtējami atzinīgi, tie ir efektīvi jāatbalsta un jāīsteno, un regulāri jāuzrauga. Minētās reformas galvenokārt vada lielākās attīstītās valstis, kas ir ESAO dalībnieces. Būtu jāizpēta, vai turpmāko starptautisko nodokļu politiku nebūtu piemērotāk veidot tādai iestādei kā ANO, jo tā ir pasaules mēroga forums, īpaši ņemot vērā to, ka tajā darbojas arī jaunattīstības valstis. Tomēr EESK norāda, ka ANO Komitejai nodokļu jautājumos trūkst resursu un darbinieku. Tāpēc ANO vajadzībām būtu jāpiešķir pietiekami līdzekļi.

1.4.

ES pasākumi, kas orientēti uz starptautiskās nodokļu pārredzamības uzlabošanu un BEPS rīcības plānu, ietekmēs arī jaunattīstības valstis. EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments (EP) un Eiropas Komisija jau ir izteikuši viedokli par jautājumiem, kas skar saikni starp nodokļu un attīstības politiku. Eiropas Komisijas izveidotā Labas nodokļu pārvaldības platforma ir vērtējama atzinīgi. Platformā pieejamais un darba dokumenta veidā iesniegtais instrumentu kopums, kas attiecas uz nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvenciju “domino” efektu, ir labs pamats dalībvalstīm, lai apsvērtu, vai nebūtu jāpārskata konvencijas ar jaunattīstības valstīm.

1.5.

EESK norāda, ka 2015. gada ziņojumā Eiropas Parlaments aicināja veikt virkni uzlabojumu, kas līdz šim vēl nav īstenoti. Šajā saistībā EESK vērš uzmanību uz savos iepriekšējos atzinumos iekļautajiem secinājumiem, jo īpaši tiem, kas attiecas uz pārskatu sniegšanu par katru valsti un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu, izmantojot ieteikumus attiecībā uz publiskiem īpašumtiesību reģistriem. EESK norāda, ka tiek izstrādāts saraksts ar nodokļu jurisdikcijām, kuras nevēlas sadarboties. Tā aicina pielikt lielākus pūliņus, lai īstenotu attiecīgos Eiropas Parlamenta ieteikumus, un iesaka analizēt pašreizējo kritiku, ko izteikušas NVO. Ir lietderīgi veicināt šādu pasākumu ieviešanu visā pasaulē, izmantojot starptautiskus nodokļu nolīgumus, lai uzlabotu jaunattīstības valstīs nodokļu iestādēm pieejamo informāciju. Par mērķi vajadzētu izvirzīt visā pasaulē ieviest vienādus standartus, kuru izstrādē līdztiesīgi varētu iesaistīties arī jaunattīstības valstis.

1.6.

EESK aicina nodrošināt saskaņotību starp dalībvalstu starptautisko nodokļu politiku un attīstības politikas mērķiem, lai izvairītos no pretrunām starp atsevišķu valstu nodokļu politiku un kopīgajām attīstības prioritātēm.

1.7.

EESK uzskata, ka dalībvalstu starptautiskās nodokļu politikas ietekmes novērtējumi ir labs veids, kā pārbaudīt nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvenciju un nodokļu stimulu ietekmi uz jaunattīstības valstīm. Tie būtu jāatbalsta un jāpadara par vispārēju praksi. Ņemot vērā iespējamās pretrunas ar Eiropas attīstības politiku, šādu analīzi būtu lietderīgi veikt arī Eiropas Savienības līmenī. Pašreizējās nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvencijas būtu jāpārskata, un jaunas konvencijas būtu jānoslēdz, pamatojoties uz pārskatīšanā iegūtajām atziņām.

1.8.

ESAO paraugkonvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, ko pašlaik izmanto visplašāk, ir vairāk vērsta uz attīstīto valstu interesēm. Tāpēc EESK iesaka ES dalībvalstīm vairāk ņemt vērā jaunattīstības valstu intereses, kad tiks risinātas sarunas par šādām konvencijām ar minētajām valstīm. EESK norāda, ka, pamatojoties uz ESAO konvenciju, ir izstrādāta arī ANO paraugkonvencija, lai regulētu nodokļu politiku starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm un līdz ar to nodokļa uzlikšanas tiesības vairāk piešķirtu izcelsmes valstīm.

1.9.

EESK atbalsta privātos ieguldījumus, kas veicina attīstību, ja vien šāda attīstība ir saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem un svarīgākajām ekonomiskajām, vides un sociālajām pamattiesībām, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamatkonvencijām un pienācīga darba nodrošināšanas programmu. Juridiskā noteiktība ir svarīgs faktors, kas dod iespēju atbalstīt ieguldījumiem labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, kas līdz ar to ir labvēlīga arī ārvalstu tiešo ieguldījumu veikšanai. Tā kā nodokļu jautājumi ir saistīti ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, uzņēmumiem pamatoti vajadzētu maksāt nodokļus tur, kur tiek gūta peļņa vērtības ķēdē (piemēram, ražošana, izejvielu ieguve).

1.10.

EESK norāda, ka ES un tās dalībvalstis, pamatojoties uz jauno Eiropas Konsensu attīstības jomā, ir apņēmušās sadarboties ar partnervalstīm, lai izplatītu progresīvu nodokļu sistēmu, korupcijas apkarošanas pasākumus, uz pārdalīšanas principiem balstītu politiku, kā arī lai cīnītos pret negodīgām finanšu plūsmām. Tomēr nodokļu politikai vajadzētu būt svarīgākam elementam ES attīstības politikā. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos atbalstīt tās reģionālās platformas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas jaunattīstības valstīs, kuras strādā nodokļu jomā. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas jaunattīstības valstīs pilda kontroles un atbalsta funkcijas, tostarp nodokļu jomā, un tāpēc tās būtu ciešāk jāiesaista un jāatbalsta. Veicinot piemērotus nodokļu spēju veidošanas pasākumus, tostarp savstarpējo mācīšanos un jaunattīstības valstu sadarbību, varētu panākt ilgstošu ietekmi uz attīstības projektiem.

1.11.

Ņemot vērā uzņēmumu pienākumu sniegt pārskatus, atbildīga rīcība nodokļu jomā būtu jāuzskata par daļu no uzņēmumu sociālās atbildības.

1.12.

EESK iesaka iekļaut atbildīgas nodokļu pārvaldības klauzulas visos attiecīgajos nolīgumos starp ES un trešām valstīm vai to reģioniem, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.

1.13.

EESK iesaka izvērtēt šādu pieeju: jauni vai pārskatīti brīvās tirdzniecības nolīgumi starp ES un jaunattīstības valstīm tiek uzskatīti par pamatu tam, lai analizētu arī divpusējos nodokļu nolīgumus. Šādas analīzes mērķis būtu novērtēt dalībvalstu īstenotās starptautiskās nodokļu politikas ietekmi uz attīstības politikas mērķiem.

2.1.

Vairāki pētījumi (1) izraisa jautājumu, vai dalībvalstu īstenotā starptautiskā nodokļu politika, it īpaši daudzi noteikumi, kas iekļauti divpusējās konvencijās par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, nav pretrunā ES attīstības politikas mērķiem. Turklāt jaunattīstības valstis ir kapitāla neto eksportētājas uz attīstītajām valstīm, un tas lielā mērā ir saistīts ar apstākli, ka kapitāla plūsmu pārvaldītāji izvairās no nodokļu maksāšanas. Tas jo īpaši attiecas uz nabadzīgākajām jaunattīstības valstīm, kur gandrīz nav iekšējo finansēšanas avotu.

2.2.

Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir lielākās līdzekļu devējas attīstības sadarbības jomā, un tām ir ievērojama loma nodokļu jomas starptautisko nolīgumu sagatavošanā. Tās ir apņēmušās sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, lai gan tikai dažas dalībvalstis ir sasniegušas mērķi, proti, attīstības palīdzībai piešķirt līdzekļus 0,7 % apmērā no IKP. Brexit ietekme uz Eiropas finansējumu attīstības sadarbības jomā ir neskaidra. Ir plānots īstenot vairāk pasākumu, lai veicinātu privātos ieguldījumus saistībā ar attīstības politikas mērķiem. Oficiālās attīstības palīdzības resursi ir atkarīgi no līdzekļu devēju politikas.

2.3.

Uz jaunattīstības valstīm attiecināmie ilgtspējīgas attīstības mērķi ietver arī vietējo resursu piesaistīšanu, starptautisko atbalstu nodokļu iekasēšanas spēju veidošanai, negodīgu finanšu plūsmu samazināšanu un līdzdalību pasaules mēroga vadības struktūrās. Tādējādi stabila publisko ieņēmumu bāze, cīņa pret resursu nelikumīgu aizplūšanu un vienāda teikšana visām valstīm globālo nodokļu noteikumu izstrādē ir svarīgi ilgtspējīgas attīstības pīlāri. Attīstība sniedz īpašu labumu bērniem, sievietēm un citām neaizsargātām jaunattīstības valstu sabiedrības grupām (2).

2.4.

Oficiālais attīstības sadarbības finansējums nav pietiekams, lai finansētu ilgtspējīgas attīstības mērķus. Ir vajadzīgi iekšzemes resursi, kā tas jau paredzēts, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus (3). Lai piesaistītu šādus resursus, ir jāuzlabo nodokļu iekasēšana un, virzoties uz ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un paplašinot nodokļu bāzi, jāpalielina nodokļu ieņēmumi.

3.1.

Nodokļi ir stabilāks finanšu avots nekā citi ieņēmumu veidi, bet daudzām jaunattīstības valstīm ir grūtāk nekā attīstītajām valstīm gūt pietiekamus nodokļu ieņēmumus.

3.2.

Pēdējās desmitgadēs tika aktīvi īstenota globālās tirdzniecības liberalizācija, samazinot importa un eksporta tarifus, lai veicinātu ekonomikas attīstību, ieguldījumus un iedzīvotāju labklājību kopumā. Šī principā pozitīvā ietekme var dot iespēju arī paplašināt nodokļu bāzi, ja nodokļu iestādes var gūt no tā labumu. Tomēr līdz ar to samazinājās arī jaunattīstības valstu ieņēmumi no svarīgiem un viegli pieejamiem avotiem. Izaugsmei un ieguldījumiem jāatspoguļojas arī jaunattīstības valstu ieņēmumu struktūrā.

3.3.

Lai kompensētu zaudētos ieņēmumus, jaunattīstības valstis bieži ievieš apgrozījuma nodokļus, kam faktiski var būt regresīva ietekme. Nodokļu sistēma, kas sastāv no dažādiem nodokļu veidiem, samazina atkarību no atsevišķiem nodokļu veidiem un nodrošina stabilus iekšzemes ieņēmumus.

3.4.

Zemes un īpašuma nodokļu sistēmas jaunattīstības valstīs bieži ir grūti īstenot. Ienākuma nodokļi jaunattīstības valstīs zemo ienākumu dēļ rada tikai salīdzinoši nelielus nodokļu ieņēmumus. Ienākuma nodokļus galvenokārt iekasē no publiskajā sektorā nodarbinātajiem un starptautisku uzņēmumu darbiniekiem. Turklāt bieži vien ir izplatīta ēnu ekonomika.

3.5.

Mbeki ziņojumā ir piemērota šāda pieeja: ienākumi, kas gūti, apejot nodokļus, tiek pieskaitīti pie “negodīgām naudas plūsmām” (4). Tās acīmredzot pārsniedz attīstības sadarbībai ienākošo līdzekļu apjomu (5). Šādu nelikumīgo līdzekļu aizplūšanas apturēšanai ir vajadzīga ciešāka starptautiskā sadarbība starp iestādēm, lai veicinātu pārredzamību un stiprinātu tiesiskus un normatīvus pasākumus. Svarīgs faktors, kas aizkavētu kapitāla aizplūdi, ir arī īpašumtiesību nostiprināšana jaunattīstības valstīs.

3.6.

Uzņēmumu ienākuma nodoklim (UIN) jaunattīstības valstīs nodokļu ieņēmu struktūrā ir nozīmīgāka loma nekā rūpnieciski attīstītajās valstīs. Tādēļ tās vairāk ietekmē nodokļu apiešanas stratēģijas. Vienlaikus pasaulē kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem samazinās gan UIN nominālās, gan efektīvās likmes, lai piesaistītu ieguldījumus. UIN ir uzņēmumiem svarīgs rādītājs, kas liecina par uzņēmējdarbības vidi. Tas radīja starptautisku konkurenci nodokļu jomā, un to jaunattīstības valstīm – nodokļu ieņēmumu struktūras dēļ – izturēt ir sarežģītāk nekā rūpnieciski attīstītajām valstīm. Tā dēvētā nodokļu konkurences plašāka ietekme ir jautājums, ko jau aplūkojis Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) (6). Turklāt daudzās jaunattīstības valstīs ir tikai nedaudzi lieli uzņēmumi, kas veic ieguldījumus un līdz ar to rada ievērojamu daļu no kopējā UIN ieņēmumu apjoma.

3.7.

Nodokļu iestādēm ir grūti atbilstīgi nesaistītu pušu darījuma principam aprēķināt transfertcenas pārrobežu darījumiem starp vienas grupas uzņēmumiem. Jaunattīstības valstīs nav pietiekošu iespēju to izdarīt, un nodokļu izraisīta manipulēšana ar transfertcenām joprojām ir būtiska problēma.

3.8.

Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu nosaka nodokļu uzlikšanas tiesību sadalījumu starp līgumslēdzējām valstīm, regulē informācijas apmaiņu starp nodokļu iestādēm un tādējādi nodrošina juridisko noteiktību. Tādējādi uzņēmumi tās var uzskatīt kā stimulu ārvalstu tiešajām investīcijām, un līdz ar to šīs konvencijas veicina izaugsmi. Tomēr šīs konvencijas var ietekmēt izcelsmes valstu tiesības uzlikt nodokļus. No dividendēm, procentiem un honorāriem ieturētā nodokļa likmes parasti ir zemākas par izcelsmes valsts iekšzemes nodokļa likmēm. Daži noteikumi, piemēram, pastāvīgas darījumdarbības vietas ierobežojoša definīcija, var ierobežot nodokļa uzlikšanas tiesības. Jaunattīstības valstis, protams, ir ieinteresētas turpmākajos ieguldījumos, bet var zaudēt tiesības uzlikt nodokli. Tāpēc nodokļu informācijas apmaiņas nolīgumi var būt labs risinājums, ja valsts principā vēlas saņemt informāciju par nodokļiem no citām jurisdikcijām.

3.9.

Kā izejas punkts visplašāk ir izmantota ESAO nodokļu paraugkonvencija, kas ir vairāk orientēta uz rūpnieciski attīstīto valstu interesēm (7). ANO paraugkonvencija ir izstrādāta kā alternatīva jaunattīstības valstīm, vairāk atspoguļojot to intereses (8). Kopumā tā paredz izcelsmes valstīm piešķirt lielākas tiesības uzlikt nodokli nekā ražojošā uzņēmuma valstīm.

3.10.

Jaunattīstības valstis var zaudēt nodokļu ieņēmumus, ja uzņēmumi izveido īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības dažādās valstīs, lai tās sadarbībā viena ar otru izmantotu vairākas konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, tādējādi samazinot nodokļus. Izcelsmes valstīm var arī izrādīties grūti saskaņā ar minēto konvenciju noteikumiem uzlikt nodokļus pakalpojumiem un netiešai aktīvu pārvešanai. Būtu jāņem vērā vēlme rast izdevīgas iespējas, kā nodot tehnoloģijas, lai jaunattīstības valstīs veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi.

3.11.

Ir pētījumi par ieņēmumu zaudējumiem jaunattīstības valstīs. Nīderlandes nevalstiskā organizācija SOMO ir aprēķinājusi, ka ikgadējie zaudētie ieņēmumi, ko rada nodokļu ieturēšana no procentiem un dividendēm, ir 554 miljoni EUR, un šos zaudējumus ir radījušas starp Nīderlandi un 28 jaunattīstības valstīm noslēgtās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu (9). Kādā Austrijas pētījumā ir secināts, ka būtu jāveic šādu konvenciju ietekmes novērtējums, jo tās var būt par iemeslu ieņēmumu zaudējumiem, pat ja ieguldījumi pieaug (10). ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (Unctad) 2015. gada ziņojumā World Investment Report 2015 secināts, ka pasaules daudznacionālie uzņēmumi jaunattīstības valstu budžetos ir iepludinājuši apmēram 730 miljardus USD. Tomēr ir arī aprēķināts, ka ik gadus tiek zaudēti nodokļu ieņēmumi 100 miljardu USD apmērā – jaunattīstības valstis šos ieņēmumus negūst, jo ārvalstu investīcijas tiek veiktas, izmantojot ārzonas investīciju centrus (11). Šādi ieņēmumu zaudējumi nav savienojami ar iepriekš minētajiem IAM.

4.1.

Ir pastiprināti centieni, lai jaunattīstības valstīm sniegtu atbalstu nodokļu jautājumos, piemēram, pateicoties Adisabebas nodokļu iniciatīvai. Starptautiskā nodokļu politika ir dalībvalstu kompetencē. Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ir divpusēji līgumi, un ES likumdošanas iniciatīvas būtībā ietver tikai instrumentus, kas orientēti uz iekšējā tirgus izveides pabeigšanu. Attiecībā uz koncepciju “politikas saskaņotība attīstībai” (PCD) (12) pastāv sadarbība starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm. Starptautiskās nodokļu sistēmas ietekmi uz attīstību atzīst arī Eiropas Komisija, un tā darbojas šajā jomā (13). Lai nodrošinātu politikas saskaņotību attīstībai, ir jāanalizē to Eiropas Savienībā pastāvošo nodokļu politikas aspektu ietekme uz jaunattīstības valstīm, kas nav savienojami ar attīstības politikas mērķiem, un jāveic atbilstoši pasākumi.

4.2.

ANO līmenī darbs pie nodokļu jautājumiem notiek attīstības finansēšanas procesa ietvaros, un to veic Ekonomikas un sociālo lietu padome, ANO Komiteja nodokļu jautājumos, kā arī tādas specializētas aģentūras kā ANO Tirdzniecības un attīstības konference (Unctad). Pēc G20 pieprasījuma ESAO valstis vienojās par vērienīgām reformām un projektu, kas paredzēts BEPS novēršanai. Galvenie jautājumi ietvēra tādu problēmu risināšanu kā izdevīgākās valsts izvēle, valdību īstenotā kaitējošā nodokļu prakse (tāda kā “patentlodziņa” režīms un neskaidri lēmumi), hibrīdneatbilstība nodokļu režīmā attiecībā uz parādiem un neefektīva transfertcenu noteikšana un pārskatu sniegšana. Ņemot vērā uzņēmumu ienākuma nodokļa nozīmi jaunattīstības valstīm, tiek sagaidīts, ka BEPS rīcības plānam būs pozitīva ietekme uz tām.

4.3.

Vairākas valstis, kas nav ESAO valstis, tostarp Āfrikas valstis, ir pievienojušās ESAO BEPS rīcības plāna visaptverošajam satvaram. 103 valstis 2017. gada jūnijā vienojās par jaunas daudzpusējas BEPS konvencijas pieņemšanu – līdz ar to tiks vienkāršota divpusējo nodokļu nolīgumu interpretācija, kas būs atbilstīga BEPS rīcības plāna idejai. Apvienoto Nāciju Organizācija, ESAO, SVF un Pasaules Banka izveidoja platformu sadarbībai nodokļu jomā, lai pastiprinātu starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos. Minētā iniciatīva var palīdzēt radīt lielāku saskaņotību starp ESAO darbu un ANO forumiem. Tas, vai tiks panākta vēlamā ietekme, būtu jāuzrauga.

4.4.

EESK atzinīgi vērtē ESAO centienus, kas vērsti uz to, lai izstrādātu labāku starptautisku nodokļu sistēmu. Tomēr pilsoniskās sabiedrības organizācijas (14) pauž bažas, ka jaunattīstības valstīm ESAO ietvaros nav balsošanas tiesību. Tās tika uzaicinātas piedalīties tikai pēc BEPS rīcības plāna izstrādes. Līdzīgā veidā Eiropas Parlaments aicināja stiprināt attiecīgās ANO struktūras, lai starptautiskās nodokļu politikas veidošanā pasaulē un tās reformēšanā veicinātu vienlīdzības principu (15). SVF darba dokumentā eksperti pauž arī bažas par BEPS rīcības plāna ietekmi uz jaunattīstības valstīm (16).

4.5.

Lai novērtētu reformas ietekmi un vajadzības gadījumā veiktu pielāgojumus, būtu jāstiprina attiecīgās ANO struktūras, jo īpaši ANO Komiteja nodokļu jautājumos, un to rīcībā jānodrošina lielāki resursi. Jebkurā gadījumā Eiropas Komisijai būtu jāuzrauga, kā tiek īstenota 2017. gada jūnijā parakstītā daudzpusējā konvencija par nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas novēršanu, un jāturpina strādāt pie tā, lai nodokļu jautājumos pastiprinātu starptautisko sadarbību starp ANO, ESAO un starptautiskajām finanšu iestādēm.

4.6.1.

Pasākumu kopumā, kas paredzēts cīņai pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ir risināti jautājumi saistībā ar starptautisko nodokļu politiku, proti, politiku, kas pārsniedz ES darbības jomu (17). Informācija, kas minēta pārskatos, kurus saskaņā ar ES, G20 un ESAO pamatnostādnēm sagatavo par katru valsti (18), ir svarīgs instruments nodokļu iestāžu atbalstam. Visā pasaulē publicējot datus par valstīm, rodas iespēja plašākai sabiedrībai, tostarp darba ņēmējiem un atbildīgiem ieguldītājiem, labāk novērtēt, cik lielā mērā uzņēmumi maksā nodokļus tur, kur tie gūst peļņu. EESK norāda, ka 2015. gada ziņojumā Eiropas Parlaments aicināja veikt virkni uzlabojumu, kas līdz šim vēl nav īstenoti. Šajā saistībā EESK vērš uzmanību uz savos iepriekšējos atzinumos iekļautajiem secinājumiem, jo īpaši tiem, kas attiecas uz pārskatu sniegšanu par katru valsti un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu, izmantojot ieteikumus attiecībā uz publiskiem īpašumtiesību reģistriem. EESK norāda, ka tiek izstrādāts saraksts ar nodokļu jurisdikcijām, kuras nevēlas sadarboties. Tā aicina pielikt lielākus pūliņus, lai īstenotu attiecīgos EP ieteikumus, un iesaka analizēt pašreizējo kritiku, ko izteikušas NVO. Ir lietderīgi veicināt šādu pasākumu ieviešanu visā pasaulē, izmantojot starptautiskus nodokļu nolīgumus, lai uzlabotu jaunattīstības valstīs nodokļu iestādēm pieejamo informāciju. Par mērķi vajadzētu izvirzīt visā pasaulē ieviest vienādus standartus, kuru izstrādē līdztiesīgi varētu iesaistīties arī jaunattīstības valstis.

4.6.2.

Ar nodokļiem saistītas informācijas automātisku apmaiņu Eiropas Savienība nodrošināja, veicot grozījumus Savstarpējās palīdzības direktīvā (19). Tomēr jaunattīstības valstīm arī turpmāk ir jānoslēdz divpusēji savstarpējās palīdzības nolīgumi ar Eiropas valstīm. Tam ir vajadzīga savstarpēja datu apmaiņa un datu drošība, kas bieži vien rada veiktspējas problēmu jaunattīstības valstīm.

4.6.3.

Eiropas Komisijas paziņojumā par ārējo stratēģiju faktiskai nodokļu uzlikšanai (20) ir risināti šajā atzinumā minētie jautājumi. Patlaban tiek izstrādāts kopējs ES saraksts, kurā iekļautas nodokļu jurisdikcijas, kuras nevēlas sadarboties (21). EESK šādu pasākumu ir vērtējusi atzinīgi. Tomēr nevalstiskās organizācijas attiecībā uz šādu sarakstu ir noskaņotas daudz skeptiskāk (22). Arī Eiropas Parlaments ir aicinājis izstrādāt tādu pasaulē atzītu definīciju par nodokļu oāzēm, kurā ir iekļautas arī ES dalībvalstis un to aizjūras teritorijas (23).

4.6.4.

Ieteikumā par nodokļu nolīgumiem (24) ir aplūkoti svarīgi jautājumi, kas attiecas uz konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, un dalībvalstis tiek mudinātas uzlabot savus nodokļu nolīgumus, lai cīnītos pret nolīgumu ļaunprātīgu izmantošanu un izdevīgākās valsts izvēlēšanos. Taču tajā nav pieprasīts veikt šo konvenciju ietekmes novērtējumu, jo īpaši attiecībā uz to, kā šie nolīgumi ietekmē attīstības politikas saskaņotību vai kāda ir to plašāka ietekme. Atzinīgi vērtējamā Nodokļu labas pārvaldības platforma, kas ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalību risina starptautiskos nodokļu uzlikšanas jautājumus, ir iesniegusi darba dokumentu, kurš attiecas uz šo ietekmi (25). Dalībvalstīm tas būtu jāņem vērā.

4.6.5.

Nodokļu apiešanas stratēģijas bieži vien ir saistītas ar nepārredzamām īpašumtiesību attiecībām. Pēc grozījumiem Ceturtajā direktīvā par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu (26) tomēr nav izveidoti publiski pieejami īpašumtiesību reģistri attiecībā uz trastiem un citiem uzņēmumiem, kas veic ieguldījumus. Šādi reģistri palīdzētu jaunattīstības valstīm izmeklēt iespējamos nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un nodokļu nemaksāšanas gadījumus.

4.6.6.

Priekšlikumi par kopējo (konsolidēto) uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (K(K)UINB) ir izskatīti citā EESK atzinumā (27). Saistībā ar līdzdalību starptautiskajos nodokļu nolīgumos un ņemot vērā nozīmīgo ietekmi uz jaunattīstības valstu nodokļu administrācijām, šāda vienošanās – un ar to saistītā attiecīgā informācija – varētu būt labs piemērs un ietekmēt ar trešām valstīm noslēgtās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu. Eiropas mēroga informācija sniegtu arī pieturas punktus salīdzinošiem aprēķiniem jaunattīstības valstīs. Par mērķi vajadzētu izvirzīt visā pasaulē ieviest vienādus standartus, kuru izstrādē līdztiesīgi varētu iesaistīties arī jaunattīstības valstis.

4.6.7.

EESK iesaka iekļaut atbildīgas nodokļu pārvaldības klauzulas visos attiecīgajos nolīgumos starp ES un trešām valstīm vai to reģioniem, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.

4.6.8.

EESK iesaka izvērtēt šādu pieeju: jauni vai pārskatīti brīvās tirdzniecības nolīgumi starp ES un jaunattīstības valstīm tiek uzskatīti par pamatu tam, lai analizētu arī divpusējos nodokļu nolīgumus. Šādas analīzes mērķis būtu novērtēt dalībvalstu īstenotās starptautiskās nodokļu politikas ietekmi uz attīstības politikas mērķiem. Tādējādi varētu palīdzēt īstenot arī Eiropas Parlamenta ziņojumā izteiktos ieteikumus.

5.1.

Saskaņā ar pasākumu kopumu, kas paredzēts cīņai pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un lai nodrošinātu dalībvalstu un ES īstenotās attīstības politikas saskaņotību, ir regulāri jānovērtē dalībvalstu starptautiskās nodokļu politikas un konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ietekme (28). Lai uzlabotu koordināciju starp ES attīstības politiku un dalībvalstu nodokļu politiku, Eiropas Komisijai būtu jānodrošina, ka tās dalībvalstis, kuras ar kādu jaunattīstības valsti ved sarunas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvenciju, attiecīgi ņem vērā ES saskaņotos attīstības politikas aspektus. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieteikumu par tādu pasākumu īstenošanu, kuru mērķis ir novērst nodokļu nolīgumu ļaunprātīgu izmantošanu (29). Ņemot vērā attīstības mērķus, jaunattīstības valstu vajadzības būtu vairāk jāņem vērā. Šajā nolūkā būtu jāpaplašina ES līdzdalība ANO līmenī, proti, ANO Komitejā nodokļu jautājumos, un jāveicina spēju veidošana attiecībā uz pasaules mēroga forumu, kurā līdztiesīgi iesaistītos visas valstis.

5.2.

Ir jāparedz pārejas periodi, lai jaunattīstības valstis, kamēr vēl notiek spēju veidošana, varētu iekļauties pasākumos, kas ļauj īstenot automātisku informācijas apmaiņu.

5.3.

Ņemot vērā uzņēmumu pienākumu sniegt pārskatus, atbildīga rīcība nodokļu jomā būtu jāuzskata par daļu no uzņēmumu sociālās atbildības.

5.4.

Plānojot privātos ieguldītājus ciešāk iesaistīt Eiropas attīstības politikā, jautājumi par nodokļu atvieglojumiem, ko piemēro darbībai attīstības jomā, kļūst vēl aktuālāki (30). Tā kā nodokļu jautājumi ir saistīti ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, uzņēmumiem pamatoti vajadzētu maksāt nodokļus tur, kur tiek gūta peļņa vērtības ķēdē (31). Jāraugās, lai, īstenojot pasākumus privātā sektora iesaistīšanās atbalstam, nodrošinātu minētā principa ievērošanu.

5.5.

Kopumā jāatzīmē, ka nodokļu atvieglojumu paredzēšana neapdraud ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu.

5.6.

EESK vērš uzmanību uz savām piezīmēm par publisku reģistru, kurā iekļauta informācija par bankas kontu, uzņēmumu, trastu un darījumu patiesajiem saimnieciskajiem īpašniekiem (32), un uzskata, ka ir lietderīgi sekmēt šo pasākumu ieviešanu visā pasaulē, izmantojot starptautiskos nodokļu nolīgumus. Turklāt minētie pasākumi jo īpaši būtu jāņem vērā centienos uzlabot spējas, lai atbalstītu cīņu pret finanšu negodīgu aizplūšanu no jaunattīstības valstīm. Tā kā ir pamats bažām, ka uz daudziem Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas jaunattīstības valstīs, neattiecas ziņojumi, kurus izstrādā par katru valsti atsevišķi, EESK norāda uz savām piezīmēm par šo jautājumu (33). Tā iesaka izvērtēt arī citu attiecīgo noteikumu ietekmi uz jaunattīstības valstīm, jo īpaši tos noteikumus, kuru piemērošana ir saistīta ar gada apgrozījumu.

5.7.

ES un tās dalībvalstis, pamatojoties uz jauno Eiropas Konsensu attīstības jomā, ir apņēmušās sadarboties ar partnervalstīm, lai izplatītu progresīvu nodokļu sistēmu, korupcijas apkarošanas pasākumus, uz pārdalīšanas principiem balstītu politiku, kā arī lai cīnītos pret negodīgām finanšu plūsmām (34). Tikmēr, kamēr jaunattīstības valstīs tiek veidotas attiecīgās tehniskās un cilvēkresursu spējas, kas tām ļautu pilnībā piedalīties starptautiskos nolīgumos, jau tagad būtu jānodrošina iespējas abpusēji apmainīties ar informāciju, lai sasniegtu kopīgi izvirzītos mērķus. Eiropas Komisijas apņemšanās (35) reģionālos forumus (36) atbalstīt, pateicoties ANO Komitejai nodokļu jautājumos, ir vērtējama atzinīgi un būtu jāpastiprina. Jānodrošina tas, lai šajos forumos aktīvi piedalītos ieinteresētās personas un būtu stabilas apspriešanās procedūras. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas jaunattīstības valstīs pilda kontroles un atbalsta funkcijas, arī nodokļu jomā, un tāpēc tās būtu vairāk jāatbalsta.

5.8.

Veidojot sadarbību attīstības jomā, lielāka uzmanība būtu jāpievērš attiecīgās valsts nodokļu sistēmai. Īstenojot spēju veidošanas pasākumus, var uzlabot atbalsta saņēmēju pašpalīdzības spējas un nodokļu sistēmu efektivitāti, kā arī stiprināt valsts leģitimitāti. Īpaši laba pieredze ir gūta tiešā apmaiņā starp nodokļu administrācijām, kas saskaras ar līdzīgām problēmām (mācīšanās no līdzbiedriem), un sadarbībā ar valstīm, kurās ir līdzīgi attīstības nosacījumi (piemēram, jaunattīstības valstu sadarbība). Tā rada iespēju savstarpēji apspriesties par līdzīgām problēmām un apmainīties ar paraugpraksi, kas ir atbilstoša spējām.

5.9.

EESK uzsver, ka attīstības politikas saskaņotība nodokļu jomā ir ļoti svarīga, jo Eiropas Savienībā veiktajiem pasākumiem ir starptautiska ietekme uz jaunattīstības valstīm. Šī ietekme ir jāņem vērā, un ir jāiesaista skartās jaunattīstības valstis.

2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/37

Ziņotāja:

Helena DE FELIPE LEHTONEN

1.1.

Jau 1995. gada Barselonas deklarācijā (1) ir uzsvērta pilsoniskās sabiedrības ekonomikas un sociālās jomas organizāciju vispārējā nozīme, jo tas ir faktors, kas vajadzīgs, lai Vidusjūras reģionā pakāpeniski veidotu miera un stabilitātes, kopīgas labklājības, kā arī kultūru un civilizāciju dialoga telpu starp dažādām Vidusjūras reģiona valstīm, sabiedrībām un kultūrām. Pašlaik Vidusjūras reģiona valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir iekļaušanas un līdzdalības forumi, kuros notiek dialogs ar publiskajām pārvaldes iestādēm, tostarp vietējā līmeņa iestādēm, ar mērķi veicināt ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības Vidusjūras reģionā. EESK uzskata, ka ir jāpalielina ESP nozīme valstīs, kurās tās jau darbojas, un jāveicina to izveide valstīs, kurās tās ir izzudušas vai nav izveidotas, šajā nolūkā pastiprinot dažādu ieinteresēto personu savstarpējo sinerģiju. Šo tiesību veicināšanā ESP un ekonomikas un sociālās jomas organizācijām būtu jāveido partnerības, kas sekmētu to iespējas un efektivitāti.

1.2.

Sievietes cieš no dzimumu stereotipiem, kas atspoguļojas politiskos, ekonomiskos un izglītības šķēršļos, kuriem ir smagas sekas sabiedrības attīstībā. EESK aicina samazināt lielās atšķirības starp tiesību aktiem un realitāti. Komiteja uzskata, ka šajā nolūkā nekavējoties ir jāpiešķir līdzekļi, lai apmācītu un izglītotu grupas, kuru uzdevums ir nodrošināt tiesību aktu reālu īstenošanu. Lai nostiprinātu tiesības, EESK iesaka vietējās pašvaldības iesaistīt sadarbībā ar organizācijām, ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem, pilsonisko sabiedrību un tās tīkliem dzimumu līdztiesības jautājumos, kuri darbojas dažādās jomās attiecīgajā sabiedrībā. Turklāt šis darbs ir jāatbalsta ar ieguldījumiem no augstskolām un specializētajiem mācību centriem.

1.3.

Vardarbīga ekstrēmisma draudi ir jāapkaro, novēršot tā dažādos cēloņus, turklāt ne tikai drošības jomā. Ekonomikas un sociālās jomas organizācijām būtu jāuzņemas vadošā loma šā uzdevuma veikšanā, sadarbojoties ar iestādēm un tīkliem, kas darbojas kultūru un reliģiju dialoga jomā, lai panāktu lielāku ietekmi un ietvertu darbībās arī kultūras mantojumu, mākslas izpausmes un radošās nozares. EESK aicina Eiropas Komisiju un Savienības Vidusjūrai dalībvalstis veicināt šādas darbības starpkultūru dialoga jomā arī sociālo partneru vidū, tādējādi nostiprinot specializētās organizācijas, kuras jau daudzus gadus strādā Vidusjūras reģionā, piemēram, Annas Lindes fonds (2). Attiecībā uz mantojumu EESK aicina veidot ciešāku sadarbību, lai aizsargātu kultūras mantojumu, ko patlaban apdraud bruņoti konflikti un vardarbīgas organizācijas.

1.4.

Ekonomikas attīstībā un demokrātiskas sabiedrības veidošanā svarīga nozīme ir ekonomikas, darba un sociālajām tiesībām. Minēto tiesību galvenie elementi ir uzņēmējdarbības brīvība, biedrošanās brīvība, tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, kā arī sociālo aizsardzību tādās jomās kā veselība, izglītība un vecumdienas. Kā jau norādīts SDO dibināšanas laikā un Filadelfijas deklarācijā, ekonomikas organizēšana ir jāpakārto sociālajam taisnīgumam. Tas būtu jāizvirza par visu valsts un starptautisko politiku galveno mērķi. Filadelfijas deklarācijā uzsvērts, ka ekonomika un finanses ir līdzekļi, kas kalpo cilvēkiem.

1.5.

Plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska loma redzējuma un savstarpējas sapratnes veidošanā, un tie ir galvenais virzītājspēks, lai uzlabotu kultūru dialogu un veicinātu savstarpēju cieņu, iecietību un sapratni. Tāpēc EESK ir gandarīta par uzsāktajiem projektiem, kuri virzīti uz daudzveidības ievērošanu un veicina no aizspriedumiem, stereotipiem un maldīgiem priekšstatiem brīvas informācijas izplatīšanu. Komiteja aicina pastiprināt šo novērošanas, apmācības un izpratnes veidošanas instrumentu darbu cīņā ar rasismu un islāmofobiju plašsaziņas līdzekļos un mudina veicināt sadarbības mehānismus un kopējas profesionālās izaugsmes platformas kā profesionālās ētikas ievērošanas, tā arī vārda brīvības aizstāvības jomā.

1.6.

Izglītība ir galvenais sociālekonomiskās mobilitātes vektors, un tādējādi tā var uzlabot dzīves kvalitāti. Savukārt nevienlīdzīgas iespējas izglītības jomā apdraud stabilitāti un drošību reģionā. Tādēļ EESK aicina kopīgi strādāt, lai uzlabotu pamatizglītības, vidējās izglītības, augstākās izglītības un profesionālās apmācības kvalitāti, īstenojot pieredzes apmaiņu mācību programmu izstrādē un metodikas inovācijā. EESK arī uzskata, ka ir svarīgi pārvarēt zināšanu plaisu starp abiem Vidusjūras krastiem, un šajā nolūkā ierosina veicināt kopīgus zināšanu un pētniecības tīklus, kas sekmē zināšanu tālāknodošanu un apriti, kā arī veicināt pasniedzēju, studentu, akadēmisko aprindu pārstāvju un pētnieku mobilitāti un atbalstīt viņu darbu tulkošanu, īpaši no arābu valodas un arābu valodā.

1.7.

Neformālā izglītība ir nepieciešams papildinājums, jo tā sekmē iekļaujošākas un plurālistiskas sabiedrības veidošanu. EESK uzskata, ka ir jāpalielina formālās un neformālās izglītības sinerģija un jāveicina šāda veida izglītība kā instruments, ar kuru stiprināt miera kultūru un mūžizglītību. Tāpēc EESK aicina palielināt neformālajai izglītībai piešķirto budžetu un veicināt pieredzes un zinātības nodošanu starp Eiropas un Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm.

1.8.

Lai stiprinātu iekļaujošu un konkurētspējīgu ekonomiku, ir jāatbalsta personu digitālā un tehnoloģiskā iekļaušana. EESK uzsver, ka šajā nolūkā ir jāveicina reģionāla un vietēja mēroga projekti, kas nodrošinās iedzīvotāju autonomiju jauno tehnoloģiju izmantošanā, kā arī uzņēmējdarbības un digitalizācijas jomā, un jāstiprina pilsoņu līdzdalības, digitālo prasmju apguves un pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšanas iniciatīvas, piemēram, pilsētu iniciatīvas sociālās un digitālās inovācijas jomā (Labs).

2.1.

2011. gadā arābu jauniešu cerības uz pārmaiņām satricināja vairākus politiskos režīmus, kuri negaidīti tika radikāli apšaubīti. Tunisijā, Ēģiptē, Lībijā un Jemenā tika gāzti politiskie līderi, taču šo valstu konkrētie politiskie apstākļi aizveda tās pilnīgi atšķirīgos virzienos: Tunisijā turpinās pārmaiņas, ko sekmē tās dinamiskā pilsoniskā sabiedrība, Ēģiptē nomainījies režīms, bet Lībijā un Jemenā notiek atklāti konflikti. Sīrija ir iesaistīta nežēlīgā karā, kas pašlaik izvērsies reģionālā un starptautiskā mērogā. Tas radījis traģisku iedzīvotāju pārvietošanos un bezprecedenta migrācijas plūsmas, kuras ir destabilizējušas visu Eiropas un Vidusjūras reģionu.

2.2.

Papildus režīma maiņai bija paredzēts ieviest taisnīgāku un iekļaujošāku sistēmu, politiskās brīvības, sociālo taisnīgumu, nodrošināt iespējas un cieņas ievērošanu. Cerības nepiepildījās, jo sociālajā jomā tās netika īstenotas. Konkrētie politiskie apstākļi valsts iekšienē un ārpus tās neļāva šīm cerībām piepildīties. Sešus gadus vēlāk leģitīmās prasības par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām joprojām ir aktuālas un nav atrisinātas, un joprojām ir potenciāls reģiona nestabilitātes faktors.

2.3.

Tāpēc EESK uzskata, ka absolūta prioritāte ir panākt mieru un demokrātiju visā reģionā un nodrošināt visu pilsoņu cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanu.

2.4.

Pamattiesības: neatsavināmas un neatņemamas

2.4.1.

EESK aicina visas Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis pievienoties Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (3) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (4). Vienlaikus Komiteja uzsver, ka svarīga nozīme ir sekulārajiem principiem un vērtībām, kā arī to personu tiesību aizsardzībai, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm (5).

2.4.2.

EESK uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pienācīgu dzīves kvalitātes līmeni visiem iedzīvotājiem. EESK norāda, ka ir jāgarantē piekļuve dzeramajam ūdenim un pārtikai pietiekamā daudzumā un ar pieņemamiem nosacījumiem, pietiekama enerģijas pieejamība, lai nepieļautu ne indivīda, ne sabiedrības enerģētisko atstumtību, kā arī jāattīsta veselības aizsardzība un jāveicina pienācīgi vides apstākļi.

2.4.3.

Turklāt, ņemot vērā pašreizējos īpašos apstākļus reģionā, valsts un starptautiskajā līmenī ir jānodrošina tiesības uz pienācīgu mājokli vai, ja tas nav iespējams, tiesības uz pienācīgu patvērumu/pajumti indivīdam un ģimenei. EESK arī uzskata, ka ir jāgarantē tiesības uz izpostīto teritoriju iekļaujošu un pienācīgu atjaunošanu neatkarīgi no tā, vai postījumi radušies dabas katastrofu vai bruņotu konfliktu dēļ.

2.5.

Tiesības uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātību – sociālās stabilitātes un progresa faktors

2.5.1.

EESK uzskata, ka kaimiņvalstu sabiedrībām ir jāapvieno spēki, lai veicinātu lielāku iekļautību un kohēziju. Turklāt ir vajadzīgas reformas un inovācija to ekonomikā, lai radītu pienācīgas kvalitātes darbvietas, kas ir būtisks ilgtspējīgas attīstības elements.

2.5.2.

EESK arī uzsver nepieciešamību garantēt tiesības, uz kurām balstīti šie izklāstītie principi. Šajā saistībā ir jānodrošina tiesības uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātību šajās valstīs neatkarīgi no sociālā statusa, reliģijas vai tautības.

2.5.3.

EESK uzskata, ka ir svarīgi veikt pasākumus, kuru mērķis ir veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, kas ir sociālās stabilitātes faktors, kā norādīts SDO Deklarācijā par pamatprincipiem un pamattiesībām darbā un tās turpmākā izpildē (6) un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (7), un kas ir pamats nabadzības novēršanai, kā arī mudina parakstīt minēto dokumentu. Tādēļ ir svarīgi aizsargāt darba tiesības, piemēram, biedrošanās tiesības, tiesības dibināt arodbiedrību vai iestāties kādā arodbiedrībā pēc savas izvēles, tiesības streikot, kā arī reāli atzīt tiesības uz kolektīvām sarunām, kā arī tiesības uz veselībai nekaitīgiem un drošiem apstākļiem darbā un tiesības uz atalgojumu.

2.5.4.

Kā ierosināja SDO, ir jāpilnveido arī tiesības uz mājokli, lai aizsargātu visus iedzīvotājus, īpaši mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas. Ļoti svarīgi ir cīnīties pret pamattiesību pārkāpumiem, piemēram, bērnu darba izmantošanu un piespiedu darbu, un veicināt sieviešu un personu ar invaliditāti nodarbinātības iespējas.

2.6.

Uzņēmējdarbība – galvenais ekonomikas attīstības virzītājspēks

2.6.1.

Eiropas Savienība uzskata, ka pieci galvenie Eiropas un Vidusjūras reģiona miera, stabilitātes, drošības un labklājības faktori ir šādi: ekonomikas attīstība, modernizējot un dažādojot ekonomiku; uzņēmējdarbības ekosistēmas un inovatīvas uzņēmējdarbības nostiprināšana; darbvietu radīšana, izmantojot specializētu apmācību, īpaši jauniešiem; privāta sektora, īpaši MVU, attīstīšana; enerģētikas un vides ilgtspēja (8). Jāuzsver, ka pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšana ir pamats, lai panāktu ekonomisko labklājību un veicinātu sieviešu uzņēmējdarbību, kā arī uzņēmējdarbības sinerģiju abos Vidusjūras krastos. EESK uzskata, ka šie faktori ir nesaraujami saistīti ar sociālo attīstību. Jo integrācija un sociālā kohēzija vienmēr ir stabilitātes, drošības un labklājības pamatā.

2.6.2.

Kopīgajā paziņojumā norādīts, ka noteicošais faktors minēto valstu ekonomikas attīstībā ir nepieciešamība atļaut un garantēt taisnīgu privātās uzņēmējdarbības iniciatīvas īstenošanu. Tāpēc ir jānodrošina tāds tiesiskais regulējums, kas garantētu tiesības uz privātīpašumu un tā neaizskaramību saskaņā ar tiesisko regulējumu.

2.6.3.

EESK skatījumā ir svarīgi, lai publiskās iestādes aizsargātu brīvu un taisnīgu konkurenci ekonomikā, garantējot vienlīdzīgu attieksmi pret visiem uzņēmējiem. Tādēļ uzskata, ka ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme attiecībā uz piekļuvi finansējumam un mikrofinansējuma pakalpojumu pieejamība, kā arī nekorumpēta valsts pārvaldei, kuras uzdevums ir sniegt sabiedriskos pakalpojumus.

2.7.

Tiesības uz radošumu un inovāciju – daudzveidīgas ekonomikas un pievienotās vērtības garantija

2.7.1.

Savienības Vidusjūrai ministru deklarācijā par digitālo ekonomiku (9) norādīts, ka ir jāveicina jauno tehnoloģiju iekļaujoša un transversāla ietekme kultūras, sociālajā, ekonomikas, pārvaldes un drošības jomā.

2.7.2.

EESK atbalsta arī Kopīgajā paziņojumā norādīto pieeju attiecībā uz nepieciešamību ilgtspējīgā un iekļaujošā veidā dažādot un attīstīt Vidusjūras reģiona valstu ekonomiku.

2.7.3.

EESK uzsver, ka jaunu programmu izstrādes laikā ir jārada Eiropas un Vidusjūras reģionam paredzētas ES programmas inovācijas attīstībai, kas sekmētu ekonomikas attīstību reģionā, saglabājot individuālās un kolektīvās tiesības uz radošumu un inovāciju. Šīs tiesības ir saistītas ar intelektuālā īpašuma tiesību atzīšanu, kā arī tiesību uz inovācijas kopīgu izmantošanu un izplatīšanu un tiesību uz piekļuvi jaunajām tehnoloģijām atzīšanu.

2.7.4.

EESK atzīst, ka e-iekļaušana un individuāla un kolektīva brīva piekļuve internetam ir ar inovāciju saistīto tiesību neatņemama sastāvdaļa.

2.8.

Tiesības uz kvalitatīvu izglītību – tautas attīstības pīlārs

2.8.1.

Izglītība ir galvenais sociālekonomiskās mobilitātes vektors, un tādējādi tā var uzlabot dzīves kvalitāti. Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma (UNDP) (10) liecina, ka daudzās reģiona valstīs pamatizglītības līmenis atbilst starptautiskajiem standartiem un būtisks progress panākts arī vidējās izglītības jomā, tomēr to kvalitāte nav apmierinoša. Pasaules Banka sadarbībā ar citām aģentūrām ir izstrādājusi programmas šim reģionam, un Eiropas Komisijai vajadzētu turpināt darbu šajā virzienā. Turklāt jāatzīmē, ka lielā iespēju nevienlīdzība izglītības jomā negatīvi ietekmē sociālo līgumu arābu valstīs.

2.8.2.

Savienības Vidusjūrai ceļvedī (11) uzsvērta nepieciešamība stiprināt izglītību, kas ir būtisks faktors ilgtspējīgu un kvalificētu darbvietu radīšanai, īpaši jauniešiem, kuri ir bez darba un kuri varētu sākt nodarboties ar nevēlamām darbībām; pētniecību un inovāciju, kas tas ir ekonomikas modernizācijas pamats; un ilgtspēju, kas ir iekļaujošas ekonomiskās un sociālās attīstības transversāls elements.

2.8.3.

Lai panāktu stabilitāti un drošību reģionā, ir svarīgi nostiprināt sociālo kapitālu. Šajā nolūkā ir jāatbalsta pamatizglītība, vidējā izglītība, augstākā izglītība, zinātnes un zinātnisko atziņu pieejamība, nodarbināmība, veselības aizsardzība, iespēju nodrošināšana jauniešiem un jauniešu mobilitāte, dzimumu līdztiesība, debašu forumi un jāveicina sociālā iekļaušana.

2.8.4.

Neraugoties uz atsevišķām problēmām saistībā ar izglītības pieejamību visiem un nepieciešamību uzlabot pamatizglītības un vidējās izglītības kvalitāti, galvenais uzdevums ir mazināt plaisu starp izglītību un nodarbinātību. Šajā sakarā ir svarīgi izvērst struktūras, kuras nodrošina darba tirgus saikni ar izglītības sistēmu, lai panāktu jauniešu pilnīgu iekļaušanu sabiedrībā. EESK uzskata, ka šajā nolūkā ir svarīgi veicināt pieredzes apmaiņu saistībā ar mācību programmu izstrādi un metodikas inovāciju, sekmējot pieredzes un prakses nodošanu, lai zināšanas un prasmes būtu pielāgotas darba videi, kā arī atbalstīt profesionālo izglītību un apmācību un palielināt tās nozīmi, lai nākamajos desmit gados arābu valstīs radītu 60 miljonus darbvietu.

2.8.5.

Sociālie partneri un citas specializētās organizācijas ir uzsvērušas Annas Lindes fonda svarīgo nozīmi neformālās izglītības jomā, jo tā ir būtisks instruments un ilgtermiņa risinājums radikalizācijas un ekstrēmisma apkarošanai un sekmē riska grupu, īpaši jauniešu un sieviešu, integrāciju.

2.8.6.

EESK ir gandarīta, ka ir atzīts neformālās izglītības nozīmīgums, jo tā papildina oficiālo izglītību, un uzskata, ka ir jāstiprina abu izglītību sinerģija. Uzskata, ka ir jāpalielina politiskās saistības attiecībā uz neformālo izglītību un jāpiešķir tai lielāks budžets, jo tā veicina jauniešu sociālā brieduma un iekļaušanas procesu un māca aktīvi iesaistīties sabiedrībā un demokrātisko vērtību veidošanā, un ir labs instruments miera kultūras nostiprināšanai.

2.9.

Mobilitāte augstskolu un akadēmiskajās aprindās: ceļā uz zināšanu plaisas likvidēšanu

2.9.1.

Jauniešu mobilitāte ir būtisks elements, lai risinātu problēmas, ar kurām saskaras Vidusjūras reģions. Migrācija arābu valstīs faktiski liecina par augsti kvalificētu jauniešu sociālo atstumtību. Tādēļ ir jāveicina migrācija, kas dod labumu gan izcelsmes, gan galamērķa valstīm. Tas nozīmē, ka ir jāuzlabo prasmju un diplomu atzīšana, jāveicina akadēmiskā mobilitāte un jāpilnveido noteikumi par kaimiņvalstu pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos Eiropas Savienībā pētniecības, studiju, skolēnu apmaiņas, mācību un brīvprātīgā darba nolūkā.

2.9.2.

Turklāt viena no dziļākajām plaisām starp abiem Vidusjūras krastiem ir zināšanu plaisa, tāpēc EESK uzskata, ka ir jāveic pasākumi, lai veicinātu zinātnes atziņu un akadēmisko zināšanu radīšanu un apriti, un ierosina izveidot un veicināt zināšanu un pētniecības tīklus visā Eiropas un Vidusjūras reģionā. Komiteja arī uzskata, ka ir svarīgi veicināt šo akadēmisko un zinātnisko darbu tulkošanu no arābu valodas un arābu valodā.

2.9.3.

EESK vēlas arī uzsvērt, ka studentu, pasniedzēju, pētnieku, akadēmisko un zinātnes aprindu pārstāvju mobilitātes veicināšana, izmantojot uzturēšanos, apmaiņu un prakses periodus, ir būtisks elements, lai veicinātu izglītības kvalitāti, jauniešu nodarbināmību, pastiprinot Erasmus Plus programmas efektīvu īstenošanu un sasniegtos rezultātus Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīs, kā arī nodrošinātu zināšanu apriti un rosinātu kultūru dialogu.

2.10.

Komunikācijas līdzekļi un kultūru dialogs – galvenie tolerances veicināšanas faktori

2.10.1.

Vietējo plašsaziņas līdzekļu plurālisms, neatkarība un profesionalitāte ir sociālā progresa garantija un nodrošina, ka to darbība ir pārmaiņu katalizators kaimiņvalstīs.

2.10.2.

EESK uzsver nepieciešamību veicināt plašsaziņas līdzekļu dialogu un sadarbību Eiropas un Vidusjūras reģionā, lai uzlabotu un stiprinātu profesionālos standartus un to tiesisko regulējumu. Ļoti svarīgi ir arī palīdzēt garantēt un aizsargāt preses brīvību un vārda brīvību.

2.10.3.

Noteikti ir jāatzīst plašsaziņas līdzekļu nozīme kultūru dialoga uzlabošanā un cieņas, iecietības un savstarpējās sapratnes veicināšanā. Pašlaik, kad arvien biežāk dzirdam pret rietumvalstīm vērstus izteikumus dienvidu valstīs un populistiskus ksenofobus izteikumus Eiropā, vairāk nekā jebkad agrāk ir jārīkojas, lai apkarotu šāda veida runas, atspēkojot redzējumu, kas pretstata tautas, kultūras un reliģijas, pamatojoties uz melnbaltu un savstarpēji izslēdzošu binārismu.

2.10.4.

Šajā sakarā EESK ir gandarīta par uzsāktajiem projektiem, kas nodrošina Eiropā esošās daudzveidības respektēšanu un veicina iecietību un informāciju bez aizspriedumiem, stereotipiem un izkropļotiem priekšstatiem. Kā piemēru var minēt novērošanas centru Spānijā, kas uzrauga islāmofobiju plašsaziņas līdzekļos (12) un izplata no rasisma brīvu informāciju. Tāpēc mudina šajā nolūkā sākt transversālus projektus.

2.10.5.

Ne tikai drošības jomā, bet arī plašākā nozīmē iespēju trūkums, jo īpaši jauniešiem, var būt viens no nestabilitātes cēloņiem, kas papildina radikalizācijas procesu iemeslus. Ekstrēmisms un rasisms ir jāapkaro un preventīvi jānovērš, veicinot kultūru dialogu. Tādējādi iestādēm un tīkliem, kas darbojas kultūru un reliģiju dialoga jomā, būtu jāpastiprina savstarpējā sinerģija un papildināmība, lai panāktu lielāku ietekmi.

2.10.6.

Radikalizācijas un vardarbīga ekstrēmisma novēršanā būtu jāiesaista Eiropas un Vidusjūras reģiona ekonomikas un sociālo lietu padomes, ekonomikas un sociālās jomas pārstāvji un pilsoniskā sabiedrība kopumā. Lai to panāktu, ir vajadzīgi apmaiņas un sadarbības mehānismi ar budžeta dotāciju, kā arī jārisina jautājumi, kas saistīti ar tiesiskumu, dzimumu nevienlīdzību, naida kurināšanu, jauniešu bezdarbu un analfabētismu, jo tā ir daļa no plašāka deradikalizācijas darba, kas ietver arī kultūru dialoga veicināšanu. Šajā saistībā būtu jāuzsver darbs, ko veic Radikalizācijas izpratnes tīkls (Radicalisation Awareness Network, RAN) (13) un tā Izcilības centrs.

2.10.7.

EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi stimulēt apmaiņu starp šā reģiona intelektuāļiem, māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, jo tie ir priviliģēti sociālo pārmaiņu vektori, un veicināt kopīgu projektu īstenošanu, kas sekmē dialogu un savstarpēju sapratni. Komiteja arī aicina uzlabot koordināciju un sadarbību kultūras mantojuma aizsardzības jomā, kā arī informēt par to un uzsvērt, cik vērtīgas ir Eiropas un Vidusjūras reģionā dažādās līdzāspastāvošās kultūras un mākslas disciplīnas un sensitīvie aspekti kā vērtīgs kohēzijas un savstarpējas sapratnes elements.

2.11.

Pilsoniskā sabiedrība un sociālās jomas dalībnieku savstarpējā sinerģija: iekļaušanas un debašu telpas

2.11.1.

Ekonomikas krīze un ksenofobija Vidusjūras ziemeļu krastā, kā arī prasība par vārda brīvību un cīņa par cilvēktiesībām Vidusjūras dienvidu valstīs ir elementi, kas būtiski ietekmē ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīs.

2.11.2.

Šajā saistībā Eiropas Parlamenta 2015. gada novembra ziņojumā par cilvēktiesību veicināšanu (14) norādīts, ka ir vajadzīgs lielāks atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai. Neraugoties uz to, pilsoniskās sabiedrības organizāciju atpazīstamība dienvidu valstīs joprojām ir nepietiekama, ņemot vērā šo organizāciju veikto darbu un risku, kas tām dažkārt jāuzņemas, kā arī to nozīmi sociālo pārmaiņu stimulēšanā. Šajā ziņā nozīmīga loma var būt Vidusjūras reģiona ekonomikas un sociālo lietu padomēm kā izplatīšanas, tikšanās un debašu forumiem.

2.11.3.

EESK norāda, ka apvienību kopums ir telpa, kura veicina iekļautību. Komiteja arī uzskata, ka Eiropas Komisijai ir jāpalielina atbalsts projektiem, kurus īsteno pilsoniskā sabiedrība ar tās ekonomikas un sociālās jomas organizāciju, apvienību un to veidoto tīklu starpniecību, un jāveicina dažādu iesaistīto dalībnieku partnerība un sinerģija.

2.11.4.

EESK uzskata, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ministriem būtu jāsadarbojas konkrētos projektos ar Vidusjūras reģiona ekonomikas un sociālo lietu padomju un tām līdzīgu iestāžu samitu, neskarot atbalstu pilsoniskajām un kultūras apvienībām.

2.12.

Sieviete: ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību centrālais elements

2.12.1.

Trijās Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ministru konferencēs par sievietes lomas stiprināšanu sabiedrībā, kuras notika Stambulā (15) (2006.g.), Marrākešā (16) (2009.g.) un Parīzē (17) (2013.g.), valdības apņēmās izpildīt šādas saistības: sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas tiesības piedalīties politiskajā, ekonomiskajā, pilsoniskajā un sociālajā dzīvē; cīņa ar jebkāda veida vardarbību un diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm; centieni mainīt attieksmi un rīcību, lai panāktu dzimumu līdztiesību un veicinātu sieviešu emancipāciju ne tikai tiesību līmenī, bet arī reālajā dzīvē.

2.12.2.

Neraugoties uz izmaiņām likumdošanā Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs, UNDP uzskata, ka tās joprojām ir tālu no sieviešu līdztiesības ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā.

2.12.3.

EESK konstatē lielu neatbilstību starp oficiālajiem paziņojumiem, iestāžu priekšlikumiem un spēkā esošajiem tiesību aktiem un realitāti, ar ko ikdienā saskaras sievietes savās kopienās, un norāda, ka valstu tiesību akti ir jāsaskaņo ar konstitūciju un jānovērš juridiskās nepilnības, kas joprojām pieļauj diskriminējošu praksi pret sievietēm.

2.12.4.

Šajā sakarā EESK uzsver nepieciešamību piešķirt līdzekļus, lai apmācītu un izglītotu tās grupas, kuru pienākums ir nodrošināt tiesību aktu reālu īstenošanu, – tiesu iestādes, drošības spēkus, uzņēmumus, skolotājus, plašsaziņas līdzekļus, tādas iestādes kā ESP utt.

2.12.5.

Lai nostiprinātu tiesības un gūtu labākus rezultātus, EESK iesaka vietējās pašvaldības iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbā, kas saistīts ar dzimumu līdztiesību, jo to rīcībā ir pilnīgāka informācija par iedzīvotāju problēmām un prasībām. Šo dažādu dalībnieku kopīgo darbu varētu atbalstīt arī ieguldījums no akadēmiskajām aprindām (augstskolām un specializēto studiju centriem). Viens no piemēriem ir Euromed sieviešu fonds (18), kas kopā ar Sieviešu tiesību līgu federāciju, Marrākešas reģionālo pašvaldību, Cadi Ayyad Universitāti, Cilvēktiesību reģionālo komiteju un citām vietējām struktūrām rīkoja izpratnes veicināšanas kampaņu pret agrīnām laulībām.

2.12.6.

EESK aicina Savienības Vidusjūrai dalībvalstu ministrus ņemt vērā šos jautājumus nākamajā ministru konferencē, kā arī piešķirt finanšu līdzekļus minētajām darbībām un kampaņām.

2.12.7.

EESK norāda: ja netiks ņemts vērā iepriekšējos punktos izklāstītais, tam būs nopietnas sekas. Pāragras laulības, izglītības procesa agrīna pārtraukšana un līdz ar to sievietes vērtības krišanās darba tirgū un politiskās pārstāvības līmenī ir daži faktori, kas negatīvi ietekmē tiesību, jo īpaši sieviešu un meiteņu tiesību, īstenošanu.

2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/44

Ziņotāja:

Brenda KING

Līdzziņotājs:

Lutz RIBBE

1.1.

Eiropu, tāpat kā pārējo pasauli, skar šādas trīs galvenās problēmas: 1) planētas dabas resursu izsīkšana, tostarp klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās; 2) sociālā nevienlīdzība, tostarp jauniešu bezdarbs un cilvēki, kas dzīvo reģionos, kuros mazinās vai izzūd ražošana; un 3) sabiedrības neuzticēšanās valdībai, politiskajai iekārtai un ES un tās pārvaldības struktūrām, kā arī citām iestādēm.

1.2.

Minētās trīs galvenās problēmas jārisina, ņemot vērā digitalizāciju (nozīmīgākā megatendence) un globalizāciju, jo tās ir būtiski ietekmējušas Eiropas darba tirgus un to ietekme turpmāk pat vēl vairāk pastiprināsies. Sevišķi digitalizācija var gan veicināt minēto trīs problēmu novēršanu, gan saasināt tās. Tas, vai digitalizācijai būs labvēlīga vai nelabvēlīga ietekme, ir atkarīgs no tās politiskās pārvaldības veida.

1.3.

Pamatojoties uz šo trīs galveno tematu un digitalizācijas mijiedarbības rūpīgu analīzi, EESK aicina Komisiju izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju Eiropas ilgtspējīgai attīstībai ar mērķi veicināt pasākumus, kas stiprina tās ekonomiku, lai izmantotu ieguvumus sociālajā un vides jomā. Šā atzinuma mērķis ir nākt klajā ar jautājumiem un ieguldījumu, kas jāņem vērā, izstrādājot ilgtermiņa stratēģiju.

Daži cilvēki pretojas pārmaiņām. Pastāvīgu tehnoloģisko sasniegumu laikā dažu cilvēku interesēs ir saglabāt status quo. Citi cilvēki var izjust nedrošību, cenšoties pielāgoties aizvien mainīgajai sabiedrībai. Citiem, turpretī, pārmaiņas nav pietiekami ātras (piemēram, zaļās enerģijas atbalstītājiem). Politikas veidotājiem būtu jāņem vērā šīs bažas un problēma jārisina nekavējoties, nevis jāturas pie status quo. Pirmais solis būtu uzsākt atklātas debates par šiem jautājumiem un stiprināt līdzdalības demokrātiju, tostarp Eiropas pilsoņu iniciatīvu.

1.4.

“Nerīkošanās” nav risinājums. Lai pārmaiņas būtu sekmīgas, ir vajadzīga politiskā griba. Ir vajadzīga ciešāka saikne starp ekonomikas attīstību, vides aizsardzību un sociālo politiku. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšana un īstenošana apvienojumā ar Parīzes nolīgumu un labi pārvaldītu pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un digitālo ekonomiku atrisinās galvenās problēmas, ar kurām saskaras Eiropa, un Eiropa būs uzvarētāja šajā jaunajā rūpnieciskajā revolūcijā. Komiteja iesaka Komisijai steidzami izstrādāt politiku, kas izklāstīta tās paziņojumā par turpmākajiem pasākumiem (Komisijas darba dokuments) (1), un lielāku uzmanību veltīt IAM un Parīzes nolīguma pilnīgai iekļaušanai Eiropas politikas satvarā un Komisijas pašreizējās prioritātēs ar mērķi izveidot redzējumu par taisnīgu un konkurētspējīgu Eiropu laikposmam līdz 2050. gadam.

1.5.

Nedrīkst pārprast vajadzību nodrošināt spēcīgu politisko ieguldījumu. Lai gan atbilstīgam tiesiskajam regulējumam ir izšķirīga nozīme sekmīgas pārejas nodrošināšanā, Eiropai ir vajadzīga programma, kas ietekmē visu sabiedrību, cenšoties panākt taisnīgu globalizāciju, paaugstināt konkurētspēju un nodrošināt Eiropai vadošo lomu jauno tehnoloģiju jomā, nepieļaut atpalicību, mazināt nabadzību un veidot vidi, kas ļauj sabiedrībai atkal uzticēties politiskajām sistēmām un pārvaldības daudzpusējām formām (2). Līdztekus dažādu politikas jomu virzīšanai ar stratēģiskajām pieejām jācenšas aktivizēt arī pilsoniskās sabiedrības milzīgo potenciālu. Sociālā uzņēmējdarbība, pilsoņu iniciatīvas un kopienas darbs ir tikai daži piemēri tam, ka ilgtspējīgu attīstību var panākt, izmantojot augšupēju pieeju, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamo pāreju uz mazoglekļa aprites ekonomiku. Labākais kritērijs šajā kontekstā ir decentralizētas atjaunojamo energoresursu enerģijas joma.

1.6.

Tuvākajā laikā Komisijai un EESK būtu jāturpina kopīgais darbs stratēģiski svarīgākajās politikas jomās, kas analizētas šajā atzinumā, piemēram:

1.7.

Minēto politikas pasākumu kopuma īstenošanai vajadzīga visaptveroša un saskaņota stratēģija. EESK iesaka izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, kas ir skaidri formulēta, horizontāli un vertikāli integrēta, pārvaldāma un līdzdalību veicinoša. Tādēļ EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, ka pāreja uz 2050. gadu ir jāizstrādā un jāīsteno, pilnvērtīgi iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Lai stiprinātu līdzdalības demokrātiju, Komisijai vajadzētu pārdomāt savas tiesības uz likumdošanas monopolu.

1.

Kā risināt situāciju, kas saistīta ar planētas ierobežotajām iespējām, un novērst vispārējās ekoloģiskās problēmas, tostarp klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības mazināšanos?

2.

Kā reaģēt uz pieaugošo sociālo nevienlīdzību globalizētā pasaulē?

3.

Kā panākt, lai nemazinātos sabiedrības atbalsts valdībām un iestādēm?

3.1.1.

Platformas ekonomika, mākslīgais intelekts, robotika un lietu internets – globālās tendences šajās jomās vēršas plašumā un kļūst straujākas, un drīz vien tās skars visas ekonomikas un sabiedrības jomas. Digitālās tehnoloģijas kļūst arvien pieejamākas lielai sabiedrības daļai, tomēr var būt atsevišķas sabiedrības grupas, kurām šie īpaši jaudīgie digitālie instrumenti nav pieejami.

3.1.2.

Digitālo tehnoloģiju konverģence ar nanotehnoloģijām, biotehnoloģiju, materiālu mācību, atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanu un uzglabāšanu un kvantu skaitļošanu spēj izraisīt jaunu industriālo revolūciju (4). Lai Eiropai nodrošinātu vadošo lomu pasaules jaunajā tehnoloģiskajā un ekonomiskajā konkurencē, ir vajadzīgas apjomīgas investīcijas un jaunas iniciatīvas.

3.1.3.

Digitalizācija sniedz daudz ieguvumu. Tā dod ierosmes jauniem produktiem un pakalpojumiem, kuri nodrošina ieguvumu patērētājiem. Digitalizācija var palīdzēt sasniegt vairākus ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), paaugstinot ienākumu līmeni pasaulē, uzlabojot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, radot iespējas iekļaujošāku demokrātijas modeļu izveidei un palielinot kvalitatīvu darbvietu skaitu, kā arī palielinot ES konkurētspēju kopumā – šādus ieguvumus nodrošināja arī iepriekšējās industriālās revolūcijas. Pastāv arī draudi – pētījumi liecina, ka digitalizācija var iznīcināt daudz vairāk darbvietu nekā tā radīs.

3.1.4.

Digitālās tehnoloģijas daudz lielākā mērā tuvinās ražošanu un patēriņu, samazinot pārprodukciju. Šādai tendencei ir iespēja samazināt ES vides pēdas nospiedumu. Saimniecisko labumu tiešā tirdzniecība – gan vienādranga darījumos, gan arī sadarbīgajā ekonomikā – var samazināt resursu patēriņu. Piemēram, digitālās tehnoloģijas atbalsta transporta koplietošanas pakalpojumu un bezvadītāja transportlīdzekļu izplatību, kas var uzlabot mūsu mobilitātes sistēmu ilgtspēju vides jomā.

3.1.5.

Tomēr digitalizācija nav ilgtspējīga pati par sevi. Tās ienākšanu tirgū un apjomradītu ietaupījumu gūšanu kavē šķēršļi, kas var liegt iedzīvotājiem izmantot digitalizācijas sniegtās iespējas. Digitalizācija varētu palielināt nevienlīdzību, jo īpaši ņemot vērā tās spēju traucēt darba tirgus darbību un tās tendenci izraisīt polarizāciju attiecībā pret daudzām zemas un vidējas kvalifikācijas darbvietām, ko automatizācija var nelabvēlīgi ietekmēt. Robotizācija un platformas ekonomika var nopietni apdraudēt daudzas Eiropas darbvietas un radīt jaunus riskus, jo gandrīz visu attiecīgo tehnoloģiju darbības pamatā ir dati, tostarp jo sevišķi personas dati.

3.1.6.

Jaunās iespējas vairot labklājību bieži vien sniedz labumu tikai noteiktai sabiedrības daļai – labi izglītotiem cilvēkiem ar labām sociālajām prasmēm un augstu riska toleranci. Lielākie ieguvēji no digitālās inovācijas parasti ir intelektuālā, finansiālā un fiziskā kapitāla nodrošinātāji – novatori, akcionāri, ieguldītāji un augsti kvalificēti strādājošie. Pastāv bažas, ka digitālās tehnoloģijas kļūs par vienu no galvenajiem stagnācijas vai pat ienākumu samazināšanās iemesliem.

3.1.7.

Lai izmantotu digitalizācijas sniegtās iespējas, jāīsteno aktīva un aptveroša politika, ņemot vērā iepriekš minētās trīs galvenās problēmas. Digitalizācijas radītie riski ir arī jāuzrauga un jāpārvalda. EESK būtu jāturpina aktīvi strādāt pie šiem jautājumiem.

3.2.1.

Tā kā Eiropa ir uzņēmusies globālās saistības novērst klimata pārmaiņas (proti, Parīzes nolīgums) un atbalstīt dabas resursu aizsardzību, tai steidzami būtiski jāsamazina savas ekonomikas vides pēdas nospiedums. Mūs jau skar ekoloģiskā krīze. Pasaules mērogā iedzīvotāju skaita pieaugums, uz fosilā kurināmā izmantošanu balstītas ekonomikas ilgtermiņa izaugsme un resursu un zemes neilgtspējīga izmantošana rada arvien lielāku slodzi videi. Galvenā problēma, kas atspoguļota arī IAM, ir nodrošināt tādu ekonomikas attīstību un izaugsmi, kurā tiek ņemtas vērā planētas iespēju robežas gan klimata aizsardzības, resursu izmantošanas un pārvaldības, gaisa un ūdens kvalitātes, gan arī sauszemes un jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā.

3.2.2.

Lai panāktu būtisku ekonomikas dekarbonizāciju, steidzami jāveic daudzu ekonomikas nozaru pārveide. Pārejai no fosilā kurināmā uz atjaunojamajiem energoresursiem vajadzīga lielāka enerģētiskā elastība un zinātība. Arī ražojošu patērētāju (5) enerģijas vispārējai attīstībai vajadzētu veidot nozīmīgu un ilgtspējīgu ES enerģētikas politikas daļu (6). Transporta sistēmās jāīsteno strukturālas pārmaiņas, veicot elektrifikāciju un izmantojot automobiļu koplietošanu. Jāveic mājokļu un infrastruktūras uzlabojumi. Uzlabota bioekonomika var būt nozīmīgs faktors, kas veicinās vidi saudzējošākas ekonomikas izveidi.

3.2.3.

Eiropai jāatsakās no pašreizējā lineārā ekonomikas modeļa “paņemt, saražot, patērēt un izmest” un jāpāriet uz aprites modeli, kas ir atjaunojošs pēc būtības, veicina atjaunojamu dabas resursu izmantošanu, kur tas iespējams, un pēc iespējas ilgāk saglabā produktu, materiālu un resursu vērtību ekonomikā. Šajā saistībā digitalizācijai var būt izšķirīga nozīme (sk. 3.1.4. punktu).

3.2.4.

Pāreja uz mazoglekļa, aprites un vidi saudzējošu ekonomiku ir iespēja ES palielināt savu konkurētspēju un noturību. Šāda pāreja var uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti un labklājību. Tā arī mazina atkarību no fosilā kurināmā un būtiski svarīgu izejvielu importa un rada stabilu pamatu ekonomikas uzplaukumam.

3.2.5.

Tomēr dekarbonizācija un ekoloģiskā pāreja ietvers sociālās problēmas (7), jo samazināsies darbvietu skaits nozarēs, kuras būtiski ietekmē vidi. Tas jāuztver kā stratēģisks politisks uzdevums, lai pilnībā izmantotu dekarbonizācijas un ekoloģiskās pārejas sniegtās iespējas jaunu darbvietu radīšanā un sociālā nodrošinājuma uzlabošanā pēc iespējas pozitīvākas neto bilances sasniegšanas nolūkā.

3.2.6.

Pāreju uz mazoglekļa un aprites ekonomiku veicināja iedzīvotāju, pašvaldību, patērētāju un inovatīvu uzņēmumu virzītas augšupējas iniciatīvas enerģētikas un pārtikas jomā. Tomēr tā vietā, lai popularizētu attiecīgās iniciatīvas un radītu Eiropā kritisko masu, labvēlīgi ietekmējot darba tirgu un sociālo drošību, turpmāko virzību bieži kavē administratīvās un tiesiskā regulējuma sistēmas. Trūkst plašas izpratnes par to, ka augšupējas iniciatīvas var būt iedarbīgs instruments, ar ko novērst ar dekarbonizāciju un ekoloģisko pāreju saistītās sociālās problēmas. Šo iespēju izmantošanas nolūkā jānovērš strukturālie šķēršļi, kas liedz iedzīvotājiem, kuru resursi ir ierobežoti, piekļūt vajadzīgajiem resursiem (jo īpaši kapitālam un atbilstīgai informācijai).

3.3.1.

Lai gan globalizācija un tehnoloģiju attīstība ir ievērojami paplašinājusi pasaules tirdzniecību un uzlabojusi labklājību pasaulē, abas kopumā tās ir arī palielinājušas sociālo (un vides) nevienlīdzību. Saskaņā ar Oxfam datiem tikai astoņām personām (visi ir vīrieši) pieder tikpat liela bagātība, cik pusei pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju, kopā ņemot.

3.3.2.

Eiropā paplašinās nevienlīdzības plaisa. Jaunākais ESAO pētījums liecina, ka Eiropā vēl nekad nav bijusi tik liela ienākumu nevienlīdzība. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados 10 % bagātāko iedzīvotāju vidējie ienākumi septiņas reizes pārsniedza 10 % nabadzīgāko iedzīvotāju ienākumus. Mūsdienās šis īpatsvars ir 9,5 reizes lielāks. Nevienlīdzība labklājības ziņā ir vēl lielāka – 10 % bagātāko mājsaimniecību pieder 50 % no kopējās bagātības, savukārt 40 % nabadzīgāko mājsaimniecību pieder nedaudz vairāk par 3 % no kopējās bagātības (8).

3.3.3.

Viens no iemesliem, kāpēc Eiropā palielinās nevienlīdzība, ir izaugsmes atsaiste no neto ienākumiem. Lai gan eurozonas IKP laikposmā no 2008. gada līdz 2015. gadam ir palielinājies par vairāk nekā 16 % (ES-28 vairāk nekā 17 %), mājsaimniecību rīcībā esošie neto ienākumi palika nemainīgi, palielinoties tikai par 2 % ES-28 valstīs.

3.3.4.

Kopš 1995. gada 24 ESAO valstu ražīguma rādītāji ir palielinājušies par 27 %, bet vidējais darba atalgojums ir palielinājies tikai par 22 %. Situāciju pasliktina arī tas, ka darbaspēka ienākumu pieauguma rādītāji ir krietni zemāki attiecībā uz sociālo grupu, kurai ir mazāks neto atalgojums. Nevienlīdzība atalgojuma jomā pēdējo 20 gadu laikā ir palielinājusies visās Eiropas valstīs, izņemot Spāniju. Visizteiktāk šī tendence vērojama Ungārijā, Polijā, Čehijas Republikā un Apvienotajā Karalistē (9).

3.3.5.

Pastāv risks, ka, mainoties darba raksturam, šī plaisa vēl vairāk paplašināsies. Piemēram, robotikas veicinātas sarežģītu rūpniecisko procesu automatizācijas dēļ var mazināties pieprasījums pēc vidējas kvalifikācijas darbaspēka un pat mazināties pieprasījums pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem, kas nav fiziskā darba strādnieki un kas patlaban veic šos sarežģītos uzdevumus. Tas var vēl vairāk veicināt darba tirgus polarizāciju, jo jaunizveidotās darbvietas būs iekļautas vai nu (vēl) augstākas kvalifikācijas grupā (minēto produktu/pakalpojumu izstrāde un uzturēšana), vai arī uz pakalpojumiem vērstas zemas kvalifikācijas grupā. Saskaņā ar ESAO datiem 9 % darbvietu draud automatizācijas risks un vēl 25 % darbvietu būtiski mainīsies veicamie uzdevumi.

3.3.6.

Valdības reakcija uz digitalizācijas ietekmi mēdz būt nevis proaktīva, bet gan nogaidoša, un tā lielākoties ir vērsta uz digitalizācijas blakusefektu mazināšanu, nevis tās iespējamo priekšrocību izmantošanu. Valdībām vairāk jāņem vērā problēmas saistībā ar darba ņēmēju pārstāvību un līdzdalību, kas ir ieguldījumu cilvēkkapitālā būtisks aspekts mainīgajā darba tirgū. EESK varētu turpināt rūpīgi analizēt digitalizācijas ietekmi uz darba raksturu.

3.4.1.

Nevienlīdzības palielināšanās, ko tikai daļēji ir izraisījusi globalizācija un tehnoloģiju attīstība, ir mazinājusi uzticēšanos valdībām, politiskajai iekārtai, starptautiskajām organizācijām, iestādēm un globālajai pārvaldībai. Turklāt tā ir veicinājusi populistisko kustību aktivizēšanos un tradicionālo politisko partiju panīkumu. Īpaši satraucoša tendence ir jauniešu nepiedalīšanās vēlēšanās (nemaz jau nerunājot par protesta balsojumiem pret sistēmu) – 2015. gadā vēlēšanās piedalījās tikai 63 % eiropiešu vecumā no 15 līdz 30 gadiem (10).

3.4.2.

Daudzi Eiropas iedzīvotāji jūtas nošķirti no politisko lēmumu pieņemšanas valstu un Eiropas līmenī. Viņi uzskata, ka tradicionālie demokrātijas procesi liedz viņiem ietekmēt būtisku lēmumu pieņemšanu. Daudzu ieinteresēto personu pieeja (piemēram, saskaņā ar ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam) ir iekļaujošs demokrātiskais modelis un veids, kā mazināt minēto neuzticēšanos.

3.4.3.

Pāreju uz ilgtspējīgu attīstību nevar un nedrīkst uzspiest “no augšas”; šāda pāreja būs sekmīga tikai tad, ja to aktīvi atbalstīs un tajā piedalīsies lielākā daļa uzņēmumu, vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī darba ņēmēji un pārējie iedzīvotāji. Sadarbībai jābūt augšupējai un lejupējai. Programmas 2030. gadam izstrādē tika iesaistītas vairākas ieinteresēto personu alianses, un šādas alianses tiek veidotas arī klimata politikas jomā (11). Tās var izmantot kā paraugu iekļaujošam demokrātiskam pārvaldības modelim, kuru var piemērot dažādās politikas jomās un kurš var rosināt pārveidi veicinošas pārmaiņas un inovāciju.

3.4.4.

Jo īpaši jaunākā paaudze pieprasa netradicionālus politiskās līdzdalības veidus, kas atšķiras no tradicionālajām politiskajām partijām un struktūrām. Šādi alternatīvi politiskās līdzdalības veidi ir enerģētikas kopienas, iedzīvotāju un pašvaldību partnerības energoefektivitātes (piemēram, izmantojot līgumattiecību modeļus) vai atkritumu apsaimniekošanas veicināšanai, pārejas pilsētu iniciatīvas, kopienu atbalstīta lauksaimniecība, politiskie emuāri un citi tiešsaistes risinājumi, vai pat vietējo valūtu iniciatīvas. Šie līdzdalības veidi noteikti neaizstās tradicionālo politisko darbu, tomēr tie var sniegt būtisku devumu politikas socializēšanā un sociālajā integrācijā.

3.4.5.

Vēl viena daudzsološa pieeja politiskā strupceļa novēršanai ir interneta sniegto iespēju izmantošana. Informācija nekad nav bijusi tik brīvi pieejama kā decentralizētā tīklā bez vārtziņa klasiskā izpratnē. Tas rada jaunas problēmas sabiedrībai, kā to apliecina pseidopatiesības vai viltus ziņu gadījumi. Mēs arī redzam, ka strauji izplatās alternatīvi aktivitātes veidi bez hierarhijas elementiem, un ka iedzīvotāji, jo īpaši jaunieši, ļoti aktīvi lieto tiešsaistes sociālos tīklus.

3.4.6.

E-pārvalde var veicināt tādu pārvaldības modeļu ieviešanu, kuriem raksturīga vēl nepieredzēti aktīva sabiedrības līdzdalība politikas veidošanā. ES vajadzētu ņemt piemēru no tādām dalībvalstīm kā Igaunija, kurā jau panākts ļoti ievērojams progress. Digitalizācija sniedz iedzīvotājiem iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, radot salīdzinoši zemas izmaksas. Tomēr pierādījumi liecina, ka e-līdzdalības forumos vairāk iesaistās vidusšķiras pārstāvji. EESK ir lieliskas iespējas iesaistīties dialogā par šo jautājumu pilsoniskās sabiedrības līmenī.

—

digitālās revolūcijas sniegto ieguvumu pēc iespējas labāka izmantošana, lai veidotu jaunu, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu ekonomiku,

—

pāreja uz mazoglekļa, aprites un vidi saudzējošu ekonomiku, nodrošinot taisnīgu pāreju visiem,

—

noturīga Eiropas sociālā modeļa izveide,

—

vairāk uz iedzīvotājiem vērstas un lielākā mērā decentralizētas demokrātijas sistēmas nodrošināšana, vienlaikus izmantojot priekšrocības, ko sniedz godīga ekonomiskā sadarbība pasaules līmenī.

4.1.

EESK uzskata, ka IAM un Parīzes nolīgums (COP21) atjauninās redzējumu par Eiropu, kādu to vēlamies (12)  (13). Komisijai jārada impulss šo nolīgumu īstenošanai, izstrādājot politiku, kā izklāstīts paziņojumā par turpmākajiem pasākumiem, un pilnībā iekļaujot šo politiku Eiropas politikas satvarā un pašreizējās Komisijas prioritātēs. Redzējumā “Eiropa, kādu to vēlamies”, tāpat kā programmā 2030. gadam (proti, IAM), sabiedrības un ekonomikas centrā tiek izvirzīta atsevišķa persona, un ikvienai personai tiek dota iespēja izvēlēties veidu, kādā tā vēlas apmierināt savas vajadzības saskaņā ar sociālo un ekoloģisko vidi. Šāda koncepcija nav utopija. Patiesībā Eiropas rīcībā tagad ir tehnoloģiju un ekonomikas instrumenti šā redzējuma īstenošanai – lietu internets un lielie dati, sarežģītu procesu kontrole ar mobilu lietotņu starpniecību, patērētāja veikta ražošana, samazinot ražošanas apjomu un ražošanas izmaksas (piemēram, atjaunojamo energoresursu enerģija, 3D drukāšana), jauni darījumu un maksājumu veidi (blokķēdes, elektroniskā norēķinu sistēma Bitcoin un viedie līgumi), kooperatīvisms un sadarbīgā ekonomika kā jauna uzņēmējdarbības koncepcija, un citas inovācijas.

4.2.

Visiem minētajiem jauninājumiem ir iespēja padarīt šo redzējumu par realitāti, bet šajā nolūkā ir jāpieņem stratēģija, kurā paredzēti risinājumi trim minētajām ar inovāciju saistītajām problēmām. Šī stratēģija ietver jaunu labklājības jēdzienu – tā izpratnē labklājība ir kas vairāk par IKP, proti, tāda, kurā integrēta ekonomiskā pārticība, sociālā iekļautība, atbildība par vidi un lielāku pilnvaru nodrošināšana iedzīvotājiem.

4.3.

Nerīkošanās nav risinājums – ja ES nevēlas vai nespēj izstrādāt un īstenot visaptverošu stratēģiju, Eiropa nespēs īstenot programmu 2030. gadam un redzējumu “Eiropa, kādu to vēlamies”. Nerīkojoties ir liela iespēja, ka netiks atrisināta neviena no galvenajām problēmām – tiks izjaukts Eiropas darba tiesiskais regulējums, tiks pārtraukta dekarbonizācija un resursu aizsardzība, jo tiek uzskatīts, ka ekoloģiskās pārejas sociālās izmaksas ir pārāk augstas, tāpat palielināsies sociālā nevienlīdzība un atsvešināšanās, tādējādi apdraudot demokrātiju.

4.4.

Ļoti liela nozīme ir tam, lai stratēģijā tiktu ietverti precīzi ieteikumi politikas jomā, kas palīdzētu novērst trīs galvenās problēmas, ar kurām saskaras Eiropa, un īstenot redzējumu par Eiropu, kādu to vēlamies.

—

inovācija,

—

regulējums/pārvaldība,

—

sociālā politika,

—

atvērtā piekļuve,

—

izglītība/apmācība,

—

pētniecība.

5.1.1.

Inovācija. Jauna rūpnieciskā revolūcija paver iespēju Eiropai uzņemties vadošo lomu tehnoloģiju jomā un palielināt savu konkurētspēju globalizētajos tirgos. Ekonomiskās vērtības radīšanai bez augstām ārējām izmaksām jākļūst par standarta uzņēmējdarbības modeli. Lai veiktu ieguldījumus ilgtspējīgā ražošanā, radītu kvalitatīvas darbvietas un radītu ekonomisko pamatu labklājībai, ir vajadzīgi novatoriski un rentabli uzņēmumi. Lai inovācija veicinātu virzību uz ilgtspējīgāku Eiropu, jāizstrādā satvars, kas paredz kompensēt saimnieciskās darbības veidus bez ārējās ietekmes vai ar būtiski samazinātu ārējo ietekmi vai ierobežotu resursu patēriņu. Tādējādi ilgtspējīgi novatori (iedzīvotāji, uzņēmumi, pilsētas vai reģioni) varēs efektīvi konkurēt ar uzņēmējdarbības modeļiem ar augstu resursu patēriņu un/vai lielu vides pēdas nospiedumu. Proaktīvi jāatbalsta – piemēram, nodrošinot mikrokredīta pieejamību MVU, iedzīvotājiem, privātām mājsaimniecībām, kopienas iniciatīvām, sociālajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem – arī novatori, kuri piedāvā jaunus risinājumus vides un sociālo problēmu novēršanai un kuri rīkojas kā pirmreizējie piemērotāji (14). Šajā saistībā varētu izstrādāt vienotu Eiropas patentu ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniegšanas izmaksas nav pārmērīgi augstas (15). Būtu jāpārskata otrās iespējas princips attiecībā uz MVU, lai Eiropas Savienībā mazinātu pašreizējo lielo nevēlēšanos uzņemties risku (16). Politikas uzdevums ir arī atbalstīt tiesības uz eksperimentēšanu Eiropā, jo īpaši mobilitātes, atkritumu apsaimniekošanas, enerģētikas, lauksaimniecības, izglītības un veselības jomā. Jaunus tirgus var atrast, novirzot publisko iepirkumu uz digitāliem, mazoglekļa, aprites un vidi saudzējošiem pakalpojumiem, kuri tiek sniegti sociāli iekļaujošā veidā.

5.1.2.

Regulējums. Tiesiskajam regulējumam jānodrošina trīs mērķu sasniegšana. Pirmkārt, pēc iespējas precīzāk jāaprēķina ārējā ietekme, lai varētu izstrādāt uzņēmējdarbības modeļus, kas palīdz sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus (17). Otrkārt, regulējuma uzdevums ir nodrošināt labi izstrādātas digitālās infrastruktūras ieviešanu visā Eiropā, tostarp lauku apvidos, un garantēt ikvienai personai piekļuvi šādai infrastruktūrai (tostarp viedajai apkurei, viedajam elektrotīklam un elektromobilitātes tīkliem). Juridiskā ziņā tie būtu jāuzskata par sabiedriskiem pakalpojumiem. Visbeidzot, tas, ka digitalizācija parasti atbalsta platformas, rada monopolu veidošanās risku galvenajos digitālajos tirgos. Tāpēc jāizstrādā aktīva pretmonopolu politika (18). EESK ir arī ierosinājusi, ka Komisijai būtu jāapsver, kā veicināt Eiropas platformas, lai pievienotā vērtība paliktu vietējā ekonomikā (19). Neatkarīgai Eiropas reitingu aģentūrai digitālo platformu vērtēšanas jomā varētu būt liela nozīme, lai līdzsvarotu šo platformu ietekmi uz tirgu, un tai būtu viens un tas pats uzdevums visās dalībvalstīs, proti, novērtēt platformu pārvaldību attiecībā uz konkurenci, nodarbinātību un nodokļiem (20).

5.1.3.

Sociālā politika. Izmaiņas, kas ieviestas ar dekarbonizāciju un digitalizāciju (skatīt 3. iedaļu), apdraud sociālā nodrošinājuma sistēmas attiecībā uz nodarbinātības samazināšanās problēmu un nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Tādēļ jaunas pieejas un modeļi būtu jāizvērtē un jāpilnveido ar mērķi nodrošināt sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju dalībvalstīs, reaģējot uz dalībvalstu atšķirīgajiem nodarbinātības apstākļiem nākotnē un atbalstot darba ņēmējus un kopienas nozarēs un reģionos, ko skārusi pāreja. EESK savā atzinumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru ir izskatījusi problēmas, ko rada nodarbinātības nākotne, un aicina izstrādāt saskaņotu Eiropas Nodarbinātības stratēģiju, pievēršot uzmanību šādiem jautājumiem: ieguldījumi un inovācija, nodarbinātība un kvalitatīvu darbvietu radīšana, taisnīgi darba apstākļi visiem, taisnīga un netraucēta pāreja, ko atbalsta aktīva darba tirgus politika, kā arī visu ieinteresēto personu, īpaši sociālo partneru, iesaiste. Tāpat jāveic publiskie ieguldījumi, lai palīdzētu kopienām, reģioniem un darba ņēmējiem nozarēs, kuras jau skārusi minētā pāreja, kā arī lai paredzētu un veicinātu turpmāku pārstrukturēšanu un pāreju uz vidi saudzējošāku un ilgtspējīgāku ekonomiku (21).

5.1.4.

Atvērta piekļuve. Lai izmantotu digitalizācijas sniegtās iespējas vidi saudzējošas un taisnīgas ekonomikas izveidei, pirmkārt, jānodrošina vispārēja ekonomikas atvērtība, ļaujot cilvēkiem tajā aktīvi piedalīties un izmantot tehnoloģiju attīstības sniegtās iespējas (piemēram, apvienojot digitālos enerģijas ražošanas datus ar decentralizētu enerģijas ražošanu). Tādēļ izšķirīgi svarīgi ir novērst šķēršļus dalībai ekonomikā, nodrošinot atvērtus tirgus, atklātos datus, atklātus datu avotus un atvērtus standartus. Katrs no šiem elementiem ir uzskatāms par pamatprincipu attiecībā uz politikas programmām tādās stratēģiskās nozarēs kā enerģētika, transports, loģistika un ražošanas procesi. Jāizstrādā datu suverenitātes jēdziens, un tas jāīsteno, izmantojot Eiropas tiesību aktus – Eiropas pilsoņiem jābūt tiesīgiem izmantot savus datus personīgiem nolūkiem, noteikt, kurus personas datus izmantojušas trešās personas, izlemt, kā datus var izmantot, saņemt informāciju par datu izmantošanu un pilnībā kontrolēt to, un dzēst datus.

5.1.5.

Izglītība/apmācība. Gan vidi saudzējošai ekonomikai, gan digitālajai ekonomikai vajadzīgas īpašas prasmes, jo nākotnē digitālās tehnoloģijas būs svarīgs instruments, lai panāktu Eiropas ekonomikas dekarbonizāciju (sk. 3.1.4. un 3.2.3. punktu). Kopējā izglītības un mūžizglītības politikā jāiekļauj apmācība vajadzīgo formālo un neformālo prasmju pilnveidei, tostarp tādās jomās kā kopīgs darbs/darbs kopienā un uzņēmējdarbība (22). Par šo jautājumu vajadzīgs plašāks dialogs un analīze. Ieteicams mērķtiecīgi izmantot struktūrfondus, lai nodrošinātu efektīvu atbalstu nepilnību novēršanai zaļo un digitālo prasmju jomā, jo īpaši reģionos, kuri jau atrodas pārejas posmā vai kurus nākotnē skars pāreja. Eiropas izglītības sistēmā resursi būs jānovirza izglītībai un prasmju pilnveidei jomās, kurās cilvēka prasmes nevar aizstāt ar mākslīgā intelekta sistēmām vai kurās līdztekus šīm sistēmām vajadzīgas cilvēka prasmes (piemēram, uzdevumi, kuru veikšanai ļoti svarīga ir cilvēka un mašīnas mijiedarbība vai cilvēka un mašīnas sadarbība, kā arī uzdevumi, kuri, mūsuprāt, arī turpmāk jāveic cilvēkiem) (23).

5.1.6.

Pētniecība. Digitāla, vidi saudzējoša un taisnīga ekonomika būs kritērijs nākotnē piemērojamiem ekonomikas modeļiem. Virzību uz šādu ekonomiku nodrošinās mērķtiecīga pētniecības politika, kuras pamatā ir inovāciju, īpaši digitālo inovāciju, ietekmes uz vidi un sociālās ietekmes analīze. Šajā saistībā novatoriem, kuri izstrādā jaunas digitālās tehnoloģijas un pakalpojumus, lai risinātu vides un/vai sociālās problēmas, jābūt pieejamiem pētniecības un izstrādes izdevumiem. Lai atbalstītu novatorus, jāizstrādā inkubatoru tīkls.

5.2.1.

Inovācija. Līdzdalība ir galvenais demokrātijas elements. Vēlēšanas un pārstāvība ir viena no metodēm līdzdalības organizēšanai, tomēr šajā nolūkā vajadzīgas jaunas, inovatīvas pieejas, tostarp e-līdzdalība. Ir svarīgi nodrošināt, lai tradicionālā politikas veidošana būtu atvērta ar hierarhiju nesaistītiem, sociāli mainīgiem un ne tik formāliem politiskās darbības veidiem, kā arī veicināt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas un augšupējas iniciatīvas.

5.2.2.

Pārvaldība. Lai īstenotu pārmaiņas, jārīko pārredzami un brīvi pieejami daudzu ieinteresēto personu dialogi par visiem ES likumdošanas procesiem ES un vietējā līmenī. Termins “pilsoniskā sabiedrība” jāattiecina ne tikai uz organizētu pilsonisko sabiedrību, bet arī uz visiem iedzīvotājiem. Jaunajām aliansēm ir īpaša nozīme klimata politikas jomā un resursu aizsardzības jomā (24). Līdzdalības demokrātijas nostiprināšanas nolūkā jāatceļ Eiropas Komisijas gandrīz monopolstāvoklim līdzīgās tiesības uz likumdošanas iniciatīvu sagatavošanu, dodot iespēju Eiropas Parlamentam izstrādāt vairāk iniciatīvu un veicināt augšupēju likumdošanas iniciatīvu izstrādi, piemēram, novēršot tehniskās, juridiskās un ar birokrātiju saistītās problēmas Eiropas pilsoņu iniciatīvā (25).

5.2.3.

Atvērta piekļuve. Kolektīvo pakalpojumu metodes visu ES tiesību aktu pieņemšanā ir piemērota pieeja, lai novērstu strukturālos šķēršļus, kas apgrūtina pilsoņu līdzdalību ES lēmumu pieņemšanas procesā. Izstrādājot šo pieeju, īpaša uzmanība jāvelta pieejamībai, iekļautībai un pārskatatbildībai. Atvērtu piekļuvi politikai var paplašināt, publicējot tīmeklī lietotājam ērti izmantojamā veidā visu informāciju par ES darbību un datus.

5.2.4.

Apmācība/izglītība. Jāizstrādā pilsoņu spēju veidošanas programmas, lai novērstu problēmu, ka līdzdalības platformās vairāk iesaistās vidusšķiras pārstāvji (sk. 3.4.6. punktu). Šādas programmas jāizstrādā tā, lai tiktu iesaistīta tā iedzīvotāju daļa, kas parasti atturas no aktīvas līdzdalības politikā, ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē. Vispārīgajā izglītībā jāveido izpratne par to, ka demokrātijas pamatprincips ir līdzdalība, un jāuzsver līdzdalības iespējas. Jānorāda, ka aktīva līdzdalība politiskās gribas veidošanas procesos sniedz labumu sabiedrībai kopumā un katram atsevišķam pilsonim, kura intereses un viedoklis tiek ņemts vērā. Jāpiešķir lielāks finansējums tām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuru darbs ir saistīts ar šo atturīgo sabiedrības daļu un kas cenšas sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus.

5.2.5.

Pētniecība. Sociālajā zinātnē lielāka uzmanība jāvelta alternatīvai demokrātijas praksei. Viens piemērs ir prototipu veidošanas metodes iespējamā piemērošana politikā. Izmantojot šo pieeju, politikas risinājumi tiktu izstrādāti īsākā laikposmā, īstenoti tā dēvētajā pārbaudes tirgū un to ietekme tiktu novērtēta tiklīdz būtu saņemtas atsauksmes no iedzīvotājiem un citām ieinteresētajām personām. Ietekmes novērtējums veidotu pamatu būtisku izmaiņu veikšanai politikas risinājumos pirms to pieņemšanas.

5.2.6.

Kopumā jāturpina pētījumu veikšana par to, kā pārskatīt saikni starp (zinātnisko) lietpratību un politikas veidošanu un kā apvienot pilnīgi pārredzamu un neatkarīgu speciālo zināšanu iekļaušanu politikas veidošanā, ņemot vērā vajadzību palielināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.

5.3.1.

Inovācija. Digitāla, vidi saudzējoša un taisnīga ekonomika ietver ļoti lielus ieguldījumus gan privātos objektos (piemēram, atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas iekārtās vai elektrisko transportlīdzekļu uzlādes stacijās), gan arī publiskajā infrastruktūrā (piemēram, elektroapgādes un mobilitātes sistēmu digitalizācija). Tādējādi finanšu nozarei būs izšķirīga nozīme šīs inovācijas īstenošanā. Finanšu resursi, tostarp publiskie resursi, jānovirza ieguldījumiem, kas atbalsta ilgtspējīgu pāreju. Lai sasniegtu mērķus klimata un enerģētikas jomā, ir vajadzīga stabila un prognozējama investīciju vide un ar inovatīviem finanšu instrumentiem ir jāmobilizē privātais finansējums ieguldījumiem, kas citādi netiktu veikti (26)  (27).

5.3.2.

Regulējums. Par politikas mērķi jāizvirza ilgtspējīgākas privātās finanšu sistēmas izveide, iekļaujot ilgtspējas elementus finanšu riska novērtējumā, paplašinot finanšu iestāžu atbildību un attiecinot to arī uz ieguldījumu lēmumu nefinansiālo ietekmi un palielinot ieguldījumu lēmumu pārredzamību vides un sociālajā jomā (28). Politikai būtu arī jāmudina ieguldītāji uzņemties brīvprātīgas saistības ieguldīt objektos, kas atbilst ilgtspējas principiem. Lai privāto finansējumu pārvirzītu no tradicionālajiem ieguldījumiem uz ieguldījumiem mazoglekļa un pret klimata pārmaiņām noturīgos risinājumos, būtiska nozīme ir vidi saudzējošāku banku darbības standartu ieviešanai. Centrālo banku uzdevums būtu virzīt kapitāla pārdali, īstenojot monetāro politiku, kā arī mikrouzraudzības un makrouzraudzības politiku, tostarp ilgtspējas standartus.

5.3.3.

Sociālā politika. Īstenojot digitalizāciju un dekarbonizāciju, tiks radīts papildu slogs mājsaimniecībām. Tāpēc jāveic fundamentāla fiskālā reforma, lai palielinātu mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus un apvienotu šo mērķi ar dekarbonizācijas nosacījumiem. EESK aicina ieviest fiskālo sistēmu, kuras pamatā ir vides izmaksu internalizācija un papildu ieņēmumu izmantošana, lai mazinātu darbaspēka nodokļu slogu. Nodokļu novirzīšana no darbaspēka uz resursu izmantošanu palīdz koriģēt tirgus nepilnības, radīt jaunas ilgtspējīgas vietējās darbvietas, palielināt mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus un stimulēt ekoloģiski inovatīvus ieguldījumus (29).

5.3.4.

Pētniecība. Līdz šim nav plašas informācijas par digitalizācijas un samazināta fosilā kurināmā patēriņa ietekmi uz valsts finansēm (fiskālā erozija). Pētījumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš gan šim aspektam, gan vispārējam ieguldījumam, ko stratēģiska finanšu politika var sniegt ilgtspējīgai attīstībai.

5.4.1.

Inovācija un uzņēmējdarbības iespējas. Ņemot vērā trīs galveno problēmu globālo dimensiju, Eiropu nevarēs padarīt ilgtspējīgāku, īstenojot tikai skaidri formulētu inovācijas politiku. Eiropai sadarbībā ar tirdzniecības partneriem ir jāizstrādā inovācijas koncepcijas, kas būtu izmantojamas citos pasaules reģionos. Šajā ziņā tirdzniecība var palīdzēt, ja vien par starptautiskās tirdzniecības politikas, tostarp daudzpusējo un divpusējo tirdzniecības nolīgumu, galvenajiem kritērijiem tiek izvirzīti ilgtspējas aspekti. Īpaša nozīme būtu jāpiešķir Pasaules tirdzniecības organizācijai (PTO), kurai lielāka uzmanība jāvelta starptautiskajai vides politikai, piemēram, Parīzes nolīgumam vai Aiči mērķim bioloģiskās daudzveidības jomā. Tiklīdz būs ieviesti attiecīgie standarti, Eiropas uzņēmumi, iedzīvotāji, kopienu iniciatīvu īstenotāji, pašvaldības un reģioni varēs izstrādāt svarīgas inovācijas (produktus un pakalpojumus), ko var eksportēt, apmierinot vajadzību īstenot dekarbonizāciju un izmantojot iespējas, ko sniedz digitalizācijas megatendence. Tās var kļūt par sekmīgām eksporta iniciatīvām. Eiropas Komisijai pirmām kārtām vajadzētu strādāt ar PTO un saviem galvenajiem partneriem, lai izmantotu tirdzniecības līgumus oglekļa dioksīda cenas noteikšanas uzlabošanai, ņemot vērā arī jebkurus citus ārējos faktorus, kas kaitē ilgtspējīgai inovācijai.

5.4.2.

Regulējums. Viens no mūsu ekonomikas arvien lielākā vides pēdas nospieduma iemesliem ir arvien lielākais attālums starp vietām, kur produktus ražo, pārveido, patērē un reizēm arī likvidē un reģenerē. Lai starptautiskā tirdzniecība atbilstu ilgtspējīgas attīstības prasībām, vajadzīga lietpratīga regulatīvā pieeja liberalizācijai, ņemot vērā un stiprinot vietējās maza mēroga ražošanas sistēmas. Veicinot un atbalstot aprites ekonomikas politiku, būtu jānodrošina, ka sistēmas ir noturīgas, mazas, vietēja mēroga un vidi saudzējošas. Attiecībā uz konkrētām rūpnieciskām darbībām aprites loks var būt liels (30). Regulējumā šī problēma jārisina, izmantojot divpusējus un daudzpusējus tirdzniecības nolīgumus.

5.4.3.

ES vajadzētu mudināt Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu būtiski iesaistīties fiskālās un finanšu sistēmas reformu veicināšanā, lai radītu vidi, kas ļauj jaunattīstības valstīm vairāk izmantot pašu resursus. Tajā vajadzētu ietvert iekšējo nodokļu reformu, kas nozīmē arī starptautiskās sabiedrības iesaisti, lai kopā censtos novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un nelikumīgas kapitāla plūsmas, kuru rezultātā no jaunattīstības valstīm aizplūst vairāk naudas nekā tajās ieplūst, saņemot oficiālu palīdzība attīstības jomā. Eiropas Komisijai, pamatojoties uz 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kā pamats ES finansētajai ārpolitikai un programmām jo īpaši būtu jāizmanto programma 2030. gadam (31).

5.4.4.

Sociālā politika. Viens no veidiem, kā īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un veicināt progresīvu tirdzniecības politiku, no kuras labumu gūst visi, ir īstenot daudzu ieinteresēto personu pieeju attiecībā uz atbildīgu uzņēmējdarbību. Ar šādu pieeju uzņēmumi, NVO, arodbiedrības un valdības kopīgi nosaka, kā pienākumu ievērot cilvēktiesības var īstenot praksē. Pieaug bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem piegādes ķēdēs, jo īpaši attiecībā uz “konfliktu izrakteņiem”, piemēram, kobaltu, ko izmanto, lai ražotu atkārtoti uzlādējamas baterijas, kuras izmanto mobilajos tālruņos, klēpjdatoros, elektriskajos transportlīdzekļos, gaisa kuģos un elektroierīcēs. Ņemot vērā apņemšanos veikt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, nepārtraukto virzību uz digitalizāciju un atbildīgas uzņēmējdarbības prakses sarežģītību starptautiskajās piegādes ķēdēs, izšķiroša nozīme ir dažādu ieinteresēto personu sadarbībai. EESK tāpēc atzinīgi vērtē Nīderlandes valdības iniciatīvu vairot izpratni par to, kā daudzpusēji ieinteresēto personu pasākumi var veidot izpratni par jēgpilnu un atbildīgu uzņēmējdarbības praksi, jo īpaši sarežģītajās piegādes ķēdes, kurās derīgo izrakteņu ieguvei izmanto bērnu darbu vai vergu darbu, vai arī tā notiek bīstamos apstākļos.

5.4.5.

Atvērta piekļuve. Jauno tirdzniecības nolīgumu pamatā jābūt apstiprinājumam, kas panākts jaunos demokrātiskos procesos, palielinot iedzīvotāju līdzdalību kopīgā lēmumu pieņemšanā. Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības (TIA) sadaļas spēkā esošajos ES tirdzniecības nolīgumos nedarbojas tik labi, kā tā vajadzētu. Pirmkārt, TIA sadaļās būtu jāiekļauj globāli daudzpusēji nolīgumi (Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un Parīzes nolīgums). Otrkārt, būtu jānostiprina pilsoniskās sabiedrības veiktas uzraudzības mehānismi un jāiekļauj no pilsoniskās sabiedrības perspektīvas veikta analīze. Treškārt, īstenošanas mehānismi jāattiecina arī uz pašām TIA sadaļām (32).

5.4.6.

Pētniecība. Vajadzīgs vairāk empīrisku pierādījumu, lai novērtētu, kāda ietekme ir jauno patēriņa un ražošanas veidu, kas pakāpeniski ietver arī starptautiskos pakalpojumus, straujajai izplatībai starptautiskajā tirdzniecībā, jo īpaši to ietekmi uz starptautisko nodokļu sistēmu. Pamatojoties uz šiem pierādījumiem, vajadzētu pieņemt lēmumu par to, vai tos iekļaut vispārējos PTO noteikumos vai padarīt tos par divpusējo un reģionālo nolīgumu daļu, kā tas ir pienācīga darba nodrošināšanas programmas gadījumā.

5.4.7.

Komiteja atgādina Komisijai savu iepriekšējo ieteikumu veikt pilnīgu ietekmes novērtējumu par IAM un Parīzes nolīguma īstenošanas iespējamo ietekmi uz ES tirdzniecības politiku.

6.1.

Atzinuma 5. iedaļā EESK noteica vairākas jomas, kurās jāveic politikas pasākumi, lai veidotu ilgtspējīgāku Eiropu krasi mainīgajos sociāli ekonomiskajos apstākļos. Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģijai var noteikt četrus kritērijus. Stratēģijai jābūt:

Minētie četri kritēriji plašāk ir paskaidroti turpmākajā tekstā.

6.2.1.

Stratēģiskā domāšana nozīmē ilgtermiņa plāna izstrādi, pamatojoties uz 4. iedaļā izklāstīto redzējumu “Eiropa, kādu to vēlamies” un nosakot, kas Eiropai jādara, lai minēto redzējumu īstenotu. To, kādas būs 3. iedaļā minēto digitalizācijas radīto globālo problēmu un megatendences radītās sociālās pārmaiņas, redzēsim pēc trīsdesmit gadiem. Jāpaiet zināmam laikam, lai daudzi attiecīgie lēmumi, tostarp lēmumi par ieguldījumiem, stātos spēkā. Tādēļ trīsdesmit gadi šķiet atbilstīgs laikposms Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanai. Attiecīgie mērķi un politikas pasākumi jāplāno, ņemot vērā minēto laikposmu (33). Šādas atpakaļvērstas pieejas piemērošana nozīmē to, ka atsauces punkts ir labākais scenārijs 2050. gadam un ka visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai īstenotu šo labāko scenāriju, tiek noteikti, pamatojoties uz šo scenāriju. Koncentrēšanās uz labāko scenāriju ļauj izstrādāt pozitīvu formulējumu. Pārmaiņas, ko rada pāreja no oglekļietilpīgas un resursietilpīgas ekonomikas un no divdesmitā gadsimta centralizētās sabiedrības uz citu attīstības modeli, nedrīkst uzskatīt par sodu vai par progresa beigām – šāda pāreja vērtējama kā jauns un pozitīvs laikmets, kas piedāvā pievilcīgas iespējas iedzīvotājiem.

6.3.1.

Tas, ka ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatā ir ilgtermiņa redzējums, nenozīmē, ka nav jāpieņem īstermiņā īstenojami politikas pasākumi. Galvenais ilgtspējīgas attīstības stratēģijas uzdevums drīzāk ir izstrādāt vairākus politikas pasākumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu 2050. gadam noteiktos mērķus, un šie pasākumi ietver gan politikas programmas ar ilgtermiņa ietekmi, gan politikas plānus ar ietekmi vidējā termiņā, gan arī konkrētus pasākumus, kuri īstenojami īstermiņā. Lai panāktu augstāko iespējamo efektivitātes līmeni, skaidri jānosaka politikas programmu, politikas plānu un politikas pasākumu hierarhija. Iepriekš izstrādātajās pieejās ilgtspējas jautājuma risināšanai, jo īpaši pieejās, kuras izstrādātas saskaņā ar Lisabonas stratēģiju un stratēģiju “Eiropa 2020”, neapšaubāmi trūka skaidrības attiecībā uz konkrētiem politikas pasākumiem. Šajā saistībā, izstrādājot Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kā piemērs būtu jāizmanto Gēteborgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija (34), kurā skaidrs uzsvars likts uz politikas pasākumiem un kura tika atjaunināta, pieņemot Komisijas paziņojumu par rīcības platformu (35).

6.4.1.

Lai piemērotu 5. iedaļā aprakstītās politikas pieejas un lai īstenotu tajā izklāstītos dažādos politikas pasākumus, pret vienu aspektu jāattiecas ļoti nopietni, proti, kā jau minēts iepriekš, digitalizācijas radītās trīs globālās problēmas un digitalizācijas megatendence ir savstarpēji cieši saistītas. Tādēļ sekmīgi īstenojamā stratēģijā jāizvairās no ierobežotas domāšanas, tai jābūt horizontāli integrētai un tādai, kas aptver visas sešas politikas jomas. Šāda visaptveroša ilgtermiņa stratēģija varētu būt pašreizējās stratēģijas “Eiropa 2020” turpinājums, apvienojot 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu – atspoguļojot stingru apņemšanos pildīt Parīzes klimata nolīgumu – ar Eiropas Komisijas darba prioritātēm (36).

6.4.2.

Sekmīgai ilgtspējas politikai jābūt arī vertikāli integrētai. Lai panāktu ilgtspējīgu attīstību, būs nepieciešams atbalsts visos saistītajos politikas līmeņos (vietējā, reģionālajā, valsts, Eiropas un pasaules līmenī). Tādēļ skaidri jānosaka, kurā politikas līmenī jāveic stratēģiskajā satvarā noteiktie attiecīgie pasākumi. EESK iesaka kopā ar stratēģiju ieviest pārvaldības un koordinācijas sistēmu, lai nodrošinātu saskaņotību starp centralizētiem un decentralizētiem pasākumiem, kā arī iesaistītu organizētu pilsonisko sabiedrību valsts un reģionālajā līmenī. Būtu jāturpina attīstīt Eiropas pusgada procesu, lai tajā iekļautu mehānismu IAM īstenošanas vertikālai koordinēšanai.

6.5.1.

Ilgtspējīgai attīstībai vajadzīga politiska pārvaldība. Pamatojoties uz izmērāmiem mērķiem, kas paredzēti laikposmam līdz 2050. gadam (sk. 6.2. punktu), jānosaka starpposma mērķi, kurus izmanto kā atskaites punktus. Jāveic pastāvīga novērtēšana, lai uzraudzītu, vai skaidri noteikto politikas pasākumu kopums (sk. 6.3. punktu) sniedz paredzētos rezultātus. Ja rezultāti neatbilst noteiktajiem mērķiem un mērķrādītājiem, nekavējoties jānodrošina politikas pasākumu pielāgošana.

6.5.2.

Lai novērtētu progresu, pamatojoties uz ilgtermiņa stratēģisko satvaru un labāko scenāriju 2050. gadam, ir vajadzīgs plašs rezultātu apkopojums, kura izstrādē ņemta vērā šajā atzinumā aprakstītā sarežģītā daudznozaru pieeja. Šajā rezultātu apkopojumā būtu jāiekļauj rādītāji visās sešās politikas jomās, lai atspoguļotu 2. iedaļā izklāstīto digitalizācijas radīto trīs globālo problēmu un digitalizācijas megatendences savstarpējo saistību. Patiesi stratēģisku pieeju ilgtspējīgas attīstības jomā būs iespējams īstenot tikai tad, ja tiks veikts rūpīgs analītisks darbs, nosakot atbilstīgus rādītājus un iekļaujot tos holistiskā rezultātu apkopojumā. Jāpārvalda arī ilgtspējas politikas vertikālā un horizontālā saskaņošana (sk. 6.4. punktu). Lai veiktu šos trīs uzdevumus (uzraudzība un novērtēšana, politikas pasākumu pielāgošana un horizontālās un vertikālās integrācijas koordinēšana), ir vajadzīgas pārskatatbildīgas administratīvās struktūras. Viens no risinājumiem varētu būt ES līmeņa ģenerāldirektorāts un līdzīgas struktūras dalībvalstu līmenī.

6.5.3.

EESK arī atzīst, ka strauji mainīgajā pasaulē kopienu novērtējumā jāņem vērā ne vien ekonomikas izaugsme, bet arī citi rādītāji. Tādēļ EESK ir ierosinājusi izmantot jaunu kritēriju, proti, sabiedrības progresu. Lai novērtētu sabiedrības progresu, šajā rādītājā ņem vērā citus faktorus, nevis ekonomikas izaugsmi. Sabiedrības progress būtu uzskatāms par papildu kritēriju ekonomikas izaugsmei, sniedzot labāku priekšstatu par situāciju sabiedrībā (37).

2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/57

Ziņotāja:

Anne CHASSAGNETTE

Līdzziņotājs:

Carlos TRIAS PINTÓ

1.1.

Pieaugot ekonomiskajiem, sociālajiem un vides izaicinājumiem, kas skar Eiropu, tiek apšaubīts ekonomikas modelis, kura pamatā ir shēma “iegūt, ražot, patērēt, izmest”.

1.2.

Pašlaik ir vērojama hibrīdekonomikas rašanās, kur ar tirgus tradicionālo uzbūvi konkurē strauja dažādu jaunu modeļu rašanās, kuri pārveido attiecības starp ražotājiem, izplatītājiem un patērētājiem.

1.3.

Papildus ekonomiskajai rentabilitātei daži no šiem jaunajiem modeļiem, piemēram, funkcionalitātes ekonomika, kopīgošanas ekonomika vai atbildīgu finanšu ekonomika, cenšas risināt vai apgalvo, ka cenšas risināt citus izaicinājumus, kas ir noteicoši cilvēkiem un planētai un būtiski svarīgi ilgtspējīgai attīstībai, piemēram:

1.4.

Atbalstīt šādus novatoriskus risinājumus Eiropas Savienībai (ES) nozīmē iespēju kļūt par līderi inovatīvu ekonomikas modeļu jomā, kurā nesaraujami saistīta ir ekonomiskā labklājība, kvalitatīva sociālā aizsardzība un vides ilgtspēja un kura definē ES “preču zīmi”. Tāpēc šajā jautājumā ES mērķiem ir jābūt augstiem.

1.5.

Lai to paveiktu, šajā atzinumā ir pausti šādi 10 ieteikumi:

1.5.1.

Nodrošināt Eiropas Savienībā labāku darbu koordināciju ilgtspējīgas ekonomikas jomā, izveidojot pastāvīgu struktūru jaunajai ilgtspējīgajai ekonomikai. Šādai struktūrai ir jāpiešķir novērtēšanas un komunikācijas līdzekļi, lai pārraudzītu tādu jaunu ekonomikas modeļu attīstību, kuriem ir ilgtspējīgas attīstības potenciāls, un šajā dokumentā minēto ieteikumu īstenošanu. Šāda struktūra veicinātu dialogu starp dažādajām ieinteresētajām personām Eiropas mērogā. EESK varētu sekmēt šos centienus, izveidojot savu jaunās ekonomikas novērošanas centru, kā jau ir ieteikts vairākos atzinumos.

1.5.2.

1.5.3.

Jānodrošina, ka jaunie modeļi patiešām atbilst ilgtspējas kritērijiem. Daži dalībnieki jaunās ilgtspējīgas ekonomikas aizsegā izstrādā modeļus, kas ne vienmēr ir ilgtspējīgi visos aspektos. Komisijai ir jāņem vērā ne tikai iespējas, bet arī atsevišķu jauno ekonomikas modeļu potenciālo risku un novirzes, jo īpaši attiecībā uz sociālajiem, kā arī darba un negodīgas nodokļu konkurences regulējuma jautājumiem.

1.5.4.

ES ir jāveicina un jāatbalsta izglītība, apmācība un informēšana, lai uzlabotu visu dalībnieku zināšanas par jauniem ilgtspējīgiem ekonomikas modeļiem un ilgtspējīgu finanšu lomu. Tas nozīmē uzsvērt saderību un eventuāli arī spriedzi un arbitrāžu, kas pastāv starp ilgtspējas izaicinājumiem, no vienas puses, un ekonomisko rentabilitāti, no otras puses.

1.5.5.

Komisijai būtu jāanalizē un jāpapildina privātās iniciatīvas (tās neaizstājot), kuru mērķis ir veicināt labas prakses un pieredzes apmaiņu starp novatoriem, izmantojot tīklus, interneta platformas, konferences utt. EESK šādas iniciatīvas jau atbalsta, kopīgi ar Eiropas Komisiju pārvaldot jaunu aprites ekonomikas platformu.

1.5.6.

ES publiskajām struktūrām ir jānodrošina, ka jaunu patiesi ilgtspējīgu ekonomikas modeļu veicinātājiem ir piekļuve finansējumam to sākotnējos attīstības posmos un vēlāk. Lai tiem nodrošinātu privileģētu piekļuvi publiskajiem finansēšanas mehānismiem un/vai atvieglotu to finansēšanu ar sociāli atbildīgu ieguldītāju palīdzību, ir vajadzīgi instrumenti un definīcijas.

1.5.7.

Eiropas Komisija varētu sekmēt eksperimentus ar jauniem modeļiem, izmantojot ilgtspējīgiem modeļiem paredzētu inovāciju finansēšanas fondu, kas būtu atvērts publiskā un privātā sektora partnerībām. Šajā nolūkā EESK iesaka ieviest pilotprojektus, kas spēj radīt kopīgo vērtību un integrēt jaunās ekonomikas tīklus.

1.5.8.

ES publiskajām struktūrām jaunus ekonomikas modeļus veicinoši dalībnieki ir jāintegrē jau esošajā ES nozaru politikā, lai sniegtu viņiem labāku atpazīstamību un radītu to attīstībai labvēlīgu “sviras efektu”. Tāpēc topošajā mobilitātes tiesību aktu kopumā varētu būt vērts atbalstīt jaunus automobiļu koplietojuma vai automašīnu kopīgošanas modeļus, lai papildinātu sabiedriskā transporta piedāvājumu.

1.5.9.

1.5.10.

Finanšu nozares darbības veids ir jāpārdomā, lai to padarītu ilgtspējīgu un no jauna definētu risku, tajā iekļaujot vides, sociālos un pārvaldības ilgtermiņa izaicinājumus mikrolīmenī un makrolīmenī. Šajā pārveidē ir jāpiedalās visiem finanšu vērtības ķēdes dalībniekiem (patērētājiem, bankām, ieguldītājiem, regulatoriem, valdībām). Tas ļaus ieguldījumu un aizdevumu jomas rezultātus labāk pielāgot atbildīgu patērētāju gaidām. EESK ierosina izveidot platformu (hub), kas ļauj sniegt patērētājiem objektīvu informāciju, lai viņi varētu orientēties šajos jautājumos.

2.

2.1.

Ekonomikas modeļa ilgtspēja, t. i., tā spēja reaģēt uz pašreizējo paaudžu vajadzībām, neapdraudot turpmāko paaudžu spēju reaģēt pašām uz savām vajadzībām, tiek apspriesta arvien vairāk (2).

2.2.

Ekonomikas līmenī masveida bezdarbs, kas saglabājas dažās valstīs, apliecina atsevišķu iedzīvotāju kategoriju grūtības piekļūt strauji mainīgam darba tirgum. Pirktspējas samazināšanās un vāja izaugsme dažās attīstītajās valstīs rada jautājumus par mērķiem, uz ko būtu jātiecas ekonomikas modelim.

2.3.

Sociālā līmenī nevienlīdzības padziļināšanās rada jautājumu par resursu (dabas un ekonomisko) izplatību un taisnīgu sadalījumu. Vienas sabiedrības daļas atstumšana no izaugsmes radītajiem ieguvumiem liek pārskatīt pārvaldības veidus, lai radītu iekļaujošāku un līdzdalīgāku ekonomikas modeli.

2.4.

Vides līmenī ar klimata pārmaiņām saistītie riski liek pārskatīt atkarību no energoresursiem, kas rada vairāk CO2 emisiju. Ražošanas un patēriņa sistēmu linearitāte izraisa dabas resursu pārmērīgu izmantošanu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Ekonomisko darbību radītais piesārņojums ietekmē vidi un iedzīvotāju labjutību.

2.5.

2.5.1.

Šādi jauni modeļi, kas var izmantot jaunās tehnoloģijas un jo īpaši digitālās tehnoloģijas, maina attiecības starp ražotājiem, izplatītājiem un patērētājiem, kuri reizēm kļūst par ražojošiem patērētājiem. Tie apvērš dažus tradicionālos priekšstatus, piemēram, par algotu darbu, piedāvājot elastīgākus darba veidus un darba dalīšanu. Lai arī tie ir kvalificēti kā “jauni”, šādi modeļi faktiski var atjaunot senās prakses.

2.5.2.

Šajā atzinumā aplūkoti visi jaunie ekonomikas modeļi, kas papildus ekonomiskajai rentabilitātei cenšas risināt vai apgalvo, ka cenšas risināt citus galvenos ilgtspējīgas attīstības izaicinājumus, kas ir:

2.5.3.

Inovatīvus uzņēmējus, kas ierosina jaunus ekonomikas modeļus, kuriem būtu jābūt ilgtspējīgākiem, apvieno vairākas idejas, piemēram, aprites ekonomika, funkcionalitātes ekonomika, kopīgošanas ekonomika, ekonomika kopējo interešu labā un atbildīgas finanses. Viņi bagātina jau strukturētu uzņēmējdarbības ekosistēmu – sociālo ekonomiku, kuras rīcības centrā ir ar pārvaldību un ar sabiedrisko un ekoloģisko labumu saistītie izaicinājumi. Sociālo ekonomiku nevar uzskatīt par “jaunu ilgtspējīgu” ekonomikas modeli, taču šādu inovatīvu darbību ietekmē tā tomēr atjaunojas. Lai arī šādi jauni modeļi ne vienmēr tiecas uz vieniem un tiem pašiem mērķiem (daži ir vērsti uz vides aspektiem, citi – uz sociālajiem), to nolūks ir dažādu vērtību (ekonomisko, sociālo, vides) radīšana, un tāpēc tos nevajadzētu skatīt izolēti.

2.6.

Eiropas Savienībai ir jāizmanto iespēja kļūt par ilgtspējīga ekonomikas modeļa līderi. ES ekonomikas modelim ir jāturpina atjaunoties un pārveidoties, lai integrētu ilgtermiņa izaicinājumus un padarītu ekonomisko labklājību nenošķiramu no ilgtspējas.

2.6.1.

Patērētāji Eiropā arvien vairāk pievērš uzmanību sava patēriņa sociālajai un vides ietekmei. Ražojoša patērētāja rašanās, jo īpaši atjaunojamo energoresursu jomā, palīdz veidot jaunas attiecības vērtības ķēdē un starp ražotājiem, izplatītājiem un patērētājiem. To var apliecināt arī ekonomikas dalībnieki. Piemēram, finanšu nozarē paplašinās izpratne par risku, lai varētu iekļaut arī ar finansēm nesaistītus kritērijus, konkrēti aktīvu vērtēšanā. Daži aktīvu pārvaldītāji tādējādi tiecas radīt dinamiku, lai mudinātu uzņēmumus papildus tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem precizēt dažus sociālās atbildības un vides elementus. Šāda dinamika, kas pašlaik vēl ir sākotnējā attīstības stadijā, ir jāturpina un jāpastiprina uz reālas atbildības pamata (3). Ilgtspējīgu finanšu attīstība ir labākais veids, kā pārvirzīt Eiropas finanšu sistēmu no īstermiņa stabilizācijas apsvērumiem uz ilgtermiņa ietekmi.

2.6.2.

Kļūšana par šādas jaunas ekonomikas līderi Eiropai var radīt daudzus ieguvumus.

2.6.3.

Izmantojot šādus jaunus modeļus, ES var rast risinājumus konkrētām problēmām. Automašīnu kopīgošana, atjaunojot transporta veidus, var sekmēt iekļaujošāku un videi nekaitīgāku mobilitāti. Uzņēmumu modeļi ar mērķi reintegrēt grūtībās nonākušas personas palīdz uzlabot vienas iedzīvotāju daļas piekļuvi darba tirgum.

2.6.4.

2.6.5.

ES ir iespējas radīt “Eiropas čempionus” šajās jomās. Dažiem uzņēmumiem ekonomiskā izdevīguma un ilgtspējas kritēriju apvienošana to modeļa ietvaros kļūst par – vai jau sniedz – reālu salīdzinošo priekšrocību jaunu tirgu apguvē.

2.6.6.

Iekļaujot ilgtspēju savas ekonomikas modernizācijas projekta un politisko jautājumu centrā, ES pēc Brexit radītā trieciena var atkal mobilizēt dalībvalstis vienojošā projektā un nodrošināt, ka Eiropas projekta centrā atgriežas cilvēks.

3.

Ja jaunu modeļu rašanās, kas ietver ilgtspējas solījumus, ir reāla iespēja Eiropas Savienībai, šāda “pārmērība” ir labi jāizprot un jānovērtē, lai konstatētu un veicinātu šādu pārmaiņu virzītājspēkus.

3.1.

Piemēram, funkcionalitātes ekonomika aizstāj preces pārdošanu ar preces izmantošanas pārdošanu. Individuālais patērētājs vairs neiegādājas transportlīdzekli, bet gan mobilitātes pakalpojumu ar pakalpojuma sniedzēja starpniecību. Ilgtspējas aspektā pāreja no īpašuma uz lietojumu principā ļauj: stimulēt piegādātājus optimizēt produktu apkopi, paildzināt to izmantošanas laiku vai pat veidot ekodizainu un tos pārstrādāt; apvienot vienas un tās pašas preces izmantošanu starp vairākiem patērētājiem, tādējādi intensīvāk izmantojot jau saražotās un reizēm nepietiekami izmantotās preces; par piekļuvi šādām precēm piedāvāt cenas, kas ir zemākas par to iegādes cenu.

3.2.