1)

Vai tādi tiesību akti kā Spānijas tiesību akti, kas saskaņā ar 2015. gada 23. oktobra KD 2/2015, ar ko apstiprina Ley del Estatuto de los Trabajadores (Darba likuma) konsolidēto tekstu, 49. panta 1.e) punktu neparedz konsultāciju periodu darba līgumu izbeigšanas gadījumos, kas pārsniedz iepriekš minētās direktīvas 1. pantā paredzēto skaitu un kas izriet no darba devēja, kas ir fiziska persona, aiziešanas pensijā, ir saderīgi ar Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (1) 2. pantu?

2)

Ja atbilde uz šo jautājumu nav apstiprinoša, vai Direktīvai 98/59 ir tieša horizontāla iedarbība starp privātpersonām?

1)

Vai ar uzņēmējdarbību saistītie dokumenti, kas ir šīs lietas priekšmets un kas tiek pārsūtīti pa elektronisko pastu, ir “saziņa” Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. panta izpratnē?

2)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants nepieļauj ar uzņēmējdarbību saistītu dokumentu konfiskāciju, kuri izriet no elektroniskā pasta saziņas starp sabiedrību administratoriem un darbiniekiem, ja tiek izmeklētas vienošanās un darbības, kas ir aizliegtas saskaņā ar LESD 101. pantu (agrāk EKL 81. pants)?

3)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants nepieļauj minēto ar uzņēmējdarbību saistīto dokumentu konfiskāciju, ja to ir atļāvusi tiesu iestāde, šajā gadījumā prokuratūra, kuras uzdevums ir pārstāvēt valsti, aizstāvēt likumā noteiktās intereses, uzsākt kriminālprocesu, pamatojoties uz likumības principu, un aizstāvēt demokrātisko likumību saskaņā ar Konstitūcijas noteikumiem, un kura darbojas neatkarīgi no citām centrālām, reģionālām un vietējām varas iestādēm?

1)

Vai ar uzņēmējdarbību saistītie dokumenti, kas ir šīs lietas priekšmets un kas tiek pārsūtīti pa elektronisko pastu, ir “saziņa” Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. panta izpratnē?

2)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants nepieļauj ar uzņēmējdarbību saistītu dokumentu konfiskāciju, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību un izriet no elektroniskā pasta saziņas starp sabiedrību administratoriem un darbiniekiem, ja tiek izmeklētas vienošanās un darbības, kas ir aizliegtas saskaņā ar LESD 101. pantu (agrāk EKL 81. pants)?

3)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants nepieļauj minēto ar uzņēmējdarbību saistīto dokumentu konfiskāciju, ja to ir atļāvusi tiesu iestāde, šajā gadījumā prokuratūra, kuras uzdevums ir pārstāvēt valsti, aizstāvēt likumā noteiktās intereses, uzsākt kriminālprocesu, pamatojoties uz likumības principu, un aizstāvēt demokrātisko likumību saskaņā ar Konstitūcijas noteikumiem, un kura darbojas neatkarīgi no citām centrālām, reģionālām un vietējām varas iestādēm?

1)

Vai ar uzņēmējdarbību saistītie dokumenti, kas ir šīs lietas priekšmets un kas tiek pārsūtīti pa elektronisko pastu, ir “saziņa” Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. panta izpratnē?

2)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants nepieļauj ar uzņēmējdarbību saistītu dokumentu konfiskāciju, kuri izriet no elektroniskā pasta saziņas starp sabiedrību administratoriem un darbiniekiem, ja tiek izmeklētas vienošanās un darbības, kas ir aizliegtas saskaņā ar LESD 102. pantu (agrāk EKL 82. pants)?

3)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants nepieļauj minēto ar uzņēmējdarbību saistītu dokumentu konfiskāciju, ja to ir atļāvusi tiesu iestāde, šajā gadījumā prokuratūra, kuras uzdevums ir pārstāvēt valsti, aizstāvēt likumā noteiktās intereses, uzsākt kriminālprocesu, pamatojoties uz likumības principu, un aizstāvēt demokrātisko likumību saskaņā ar Konstitūcijas noteikumiem, un kura darbojas neatkarīgi no citām centrālām, reģionālām un vietējām varas iestādēm?

1)

Vai Regulas 2017/1939 (1) 42. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā 2021. gada 1. jūlijaLO 9/2021 [Konstitutīvā likuma 9/2021] 90. pantu, kas no pārbaudes tiesā izslēdz tādu Eiropas Prokuratūras procesuālo aktu, kas rada tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām (iepriekš minētajā izpratnē), kā, Eiropas deleģētā prokurora lēmumu par liecinieku izsaukšanu, kas ietverts 2023. gada 2. februāra dekrētā?

2)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 48. pants un Direktīvas (ES) 2016/343 (2) 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā 2021. gada 1. jūlija Konstitutīvā likuma 9/2021 90. pants, kopsakarā ar tā 42. panta 1. un 3. punktu un 43. pantu, kas no pārbaudes tiesā izslēdz tādu Eiropas Prokuratūras procesuālo aktu kā Eiropas deleģētā prokurora lēmumu izsaukt kā liecinieku trešo personu, attiecībā uz kuru ir pamatotas aizdomas par līdzdalību izmeklējamajos noziedzīgos nodarījumos?

3)

Vai LES 19. panta 1. punkta 2. daļa un LESD 86. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu pārbaudes tiesā sistēmu, kāda ir paredzēta Konstitutīvā likuma 9/2021 90. un 91. pantā attiecībā uz Eiropas deleģēto prokuroru aktiem, kas pieņemti saskaņā ar Konstitutīvā likuma 9/2021 42. panta 1. punktu un 43. pantu un kura izslēdz no pārbaudes tiesā Eiropas deleģētā prokurora izmeklēšanas pilnvaru īstenošanas ietvaros veiktu pasākumu, kuram nav līdzvērtīgas saiknes ar valsts procesuālajām tiesību normām, kas regulē izmeklēšanas tiesnešu lēmumu apstrīdēšanu izmeklēšanas pilnvaru īstenošanas ietvaros?

4)

Vai LES 2. pants, kurā ir nostiprinātas tiesiskumam raksturīgās vērtības, uz kurām balstās Savienība, kopsakarā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesībām uz taisnīgu tiesu saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, kā arī ar LES 19. panta 1. punkta 2. daļā paredzēto efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu Eiropas deleģēto prokuroru aktu pārbaudes tiesā sistēmu, kura gadījumus, kuros ir tiesības apstrīdēt lēmumus, ierobežo līdz noteiktam skaitam gadījumu, kādi minēti Spānijas tiesību aktos, proti, Konstitutīvā likuma 9/2021 90. un 91. pantā?

1)

Vai [LES] 19. panta 1. punkta 2. apakšpunkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka tādas iestādes, kura var piemērot disciplinārsodus tiesnešiem un kurai ir pilnvaras ievākt datus par viņu īpašumu, funkcijas var tikt pagarinātas uz nenoteiktu laiku pēc konstitūcijā paredzētā šādas iestādes amata pilnvaru termiņa beigām, pats par sevi vai pie zināmiem nosacījumiem ir uzskatāms par dalībvalstu pienākuma nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgai pārbaudei tiesā pārkāpumu? Ja šāda pilnvaru pagarināšana ir pieļaujama, tad ar kādiem nosacījumiem?

2)

Vai Regulas (ES) 2016/679 (1) (turpmāk tekstā – “VDAR”] 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbība, kuras gaitā tiek izpausts bankas noslēpums tiesnešu un prokuroru īpašumu pārbaudes nolūkā un pēc tam darīts publiski zināms, ir uzskatāma par darbību, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā? Vai atbilde atšķiras gadījumā, ja šī darbība ietver arī tiesnešu un prokuroru ģimenes locekļu, kas paši nav nedz tiesneši, nedz prokurori, datu izpaušanu?

3)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, VDAR 4. panta 7. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestāde, kas citai valsts sektora iestādei sniedz atļauju piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, lemj par personas datu apstrādes nolūku vai līdzekļiem un tāpēc ir personas datu apstrādes “pārzinis”?

4)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, bet atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, VDAR 51. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestāde, kas citai valsts sektora iestādei sniedz atļauju piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, ir atbildīga par šīs regulas [piemērošanas] uzraudzību un tāpēc attiecībā uz šiem datiem tā ir kvalificējama kā “uzraudzības iestāde”?

5)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, bet atbilde uz vai nu trešo, vai ceturto jautājumu ir apstiprinoša, VDAR 32. panta 1. punkta b) apakšpunkts vai attiecīgi šīs regulas 57. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestādei, kas citai valsts iestādei atļauj piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, tādā gadījumā, ja ir pieejami dati par to, ka šī iestāde, kurai ir jāpiešķir šī piekļuve, iepriekš ir izdarījusi personas datu aizsardzības pārkāpumu, ir pienākums ievākt informāciju par pasākumiem, kas veikti datu aizsardzībai, un lēmuma pieņemšanā par piekļuves atļaušanu ir jāņem vērā šo pasākumu atbilstība?

6)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, un neatkarīgi no atbildēm uz trešo un ceturto jautājumu VDAR 79. panta 1. punkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka

7)

tad, ja dalībvalsts tiesību akti paredz, ka noteiktas datu kategorijas var tikt izpaustas tikai ar tiesas atļauju, attiecīgi kompetentajai tiesai pēc savas iniciatīvas ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība personām, kuru dati tiek izpausti, iestādei, kura ir lūgusi piekļuvi datiem un par kuru ir zināms, ka tā iepriekš ir izdarījusi personas datu aizsardzības pārkāpumus, uzliekot pienākumu sniegt informāciju par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar VDAR 33. panta 3. punkta d) apakšpunktu, un to efektīvo piemērošanu?

1)

Vai [LES] 19. panta 1. punkta 2. apakšpunkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka tādas iestādes, kura var piemērot disciplinārsodus tiesnešiem un kurai ir pilnvaras ievākt datus par viņu īpašumu, funkcijas var tikt pagarinātas uz nenoteiktu laiku pēc konstitūcijā paredzētā šādas iestādes amata pilnvaru termiņa beigām, pats par sevi vai pie zināmiem nosacījumiem ir uzskatāms par dalībvalstu pienākuma nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgai pārbaudei tiesā pārkāpumu? Ja šāda pilnvaru pagarināšana ir pieļaujama, tad ar kādiem nosacījumiem?

2)

Vai Regulas (ES) 2016/679 (1) (turpmāk tekstā – “VDAR”) 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbība, kuras gaitā tiek izpausts bankas noslēpums tiesnešu un prokuroru īpašumu pārbaudes nolūkā un pēc tam darīts publiski zināms, ir uzskatāma par darbību, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā? Vai atbilde atšķiras gadījumā, ja šī darbība ietver arī tiesnešu un prokuroru ģimenes locekļu, kas paši nav nedz tiesneši, nedz prokurori, datu izpaušanu?

3)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, VDAR 4. panta 7. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestāde, kas citai valsts sektora iestādei sniedz atļauju piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, lemj par personas datu apstrādes nolūku vai līdzekļiem un tāpēc ir personas datu apstrādes “pārzinis”?

4)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, bet atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, VDAR 51. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestāde, kas citai valsts sektora iestādei sniedz atļauju piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, ir atbildīga par šīs regulas [piemērošanas] uzraudzību un tāpēc attiecībā uz šiem datiem tā ir kvalificējama kā “uzraudzības iestāde”?

5)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, bet atbilde uz vai nu trešo, vai ceturto jautājumu ir apstiprinoša, VDAR 32. panta 1. punkta b) apakšpunkts vai attiecīgi šīs regulas 57. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestādei, kas citai valsts iestādei atļauj piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, tādā gadījumā, ja ir pieejami dati par to, ka šī iestāde, kurai ir jāpiešķir šī piekļuve, iepriekš ir izdarījusi personas datu aizsardzības pārkāpumu, ir pienākums ievākt informāciju par pasākumiem, kas veikti datu aizsardzībai, un lēmuma pieņemšanā par piekļuves atļaušanu ir jāņem vērā šo pasākumu atbilstība?

6)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, un neatkarīgi no atbildēm uz trešo un ceturto jautājumu VDAR 79. panta 1. punkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts tiesību akti paredz, ka noteiktas datu kategorijas var tikt izpaustas tikai ar tiesas atļauju, attiecīgi kompetentajai tiesai pēc savas iniciatīvas ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība personām, kuru dati tiek izpausti, iestādei, kura ir lūgusi piekļuvi datiem un par kuru ir zināms, ka tā iepriekš ir izdarījusi personas datu aizsardzības pārkāpumus, uzliekot pienākumu sniegt informāciju par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar VDAR 33. panta 3. punkta d) apakšpunktu, un to efektīvo piemērošanu?

1)

Vai Direktīvas 99/70 (2) [pamatnolīguma] 4. klauzula pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Leģislatīvā dekrēta Nr. 297/1994 485. un 489. pants, Likuma Nr. 124/99 11. panta 14. punkts un Prezidenta dekrēta Nr. 399/88 4. panta 3. punkts, kuros, ņemot vērā minēto 11. panta 14. punktu, pirms pieņemšanas pastāvīgā darbā pastāvošā darba stāža ņemšana vērā pilnā apmērā ir paredzēta tikai par pirmajiem četriem gadiem un par turpmākajiem gadiem – divu trešdaļu apmērā juridiskiem un ekonomiskiem mērķiem, savukārt atlikušo trešdaļu tikai ekonomiskiem mērķiem un pēc tam, kad ir sasniegts noteikts darba stāžs, kas paredzēts Prezidenta dekrēta Nr. 399/88 4. panta 3. punktā?

2)

Vai, izvērtējot diskriminācijas esamību saskaņā ar Direktīvas 99/70 4. klauzulu, valsts tiesai katrā ziņā ir jāņem vērā tikai pirms pieņemšanas pastāvīgā darbā pastāvošais darba stāžs, kas tika atzīts darbā pieņemšanas brīdī, vai arī, gluži pretēji, ir jāņem vērā visu tiesību aktu kopums, kas attiecas uz šī darba stāža noteikšanu, un tātad arī noteikumi, ar kuriem laikposmā pēc pieņemšanas pastāvīgā darbā darba stāža ņemšana vērā pilnā apmērā ir paredzēta tikai ekonomiskiem mērķiem?

1)

Vai [LES] 19. panta 1. punkta 2. apakšpunkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka tādas iestādes, kura var piemērot disciplinārsodus tiesnešiem un kurai ir pilnvaras ievākt datus par viņu īpašumu, funkcijas var tikt pagarinātas uz nenoteiktu laiku pēc konstitūcijā paredzētā šādas iestādes amata pilnvaru termiņa beigām, pats par sevi vai pie zināmiem nosacījumiem ir uzskatāms par dalībvalstu pienākuma nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgai pārbaudei tiesā pārkāpumu? Ja šāda pilnvaru pagarināšana ir pieļaujama, tad ar kādiem nosacījumiem?

2)

Vai Regulas (ES) 2016/679 (1) (turpmāk tekstā – “VDAR”) 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbība, kuras gaitā tiek izpausts bankas noslēpums tiesnešu un prokuroru īpašumu pārbaudes nolūkā un pēc tam darīts publiski zināms, ir uzskatāma par darbību, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā? Vai atbilde atšķiras gadījumā, ja šī darbība ietver arī tiesnešu un prokuroru ģimenes locekļu, kas paši nav nedz tiesneši, nedz prokurori, datu izpaušanu?

3)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, VDAR 4. panta 7. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestāde, kas citai valsts sektora iestādei sniedz atļauju piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, lemj par personas datu apstrādes nolūku vai līdzekļiem un tāpēc ir personas datu apstrādes “pārzinis”?

4)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, bet atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, VDAR 51. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestāde, kas citai valsts sektora iestādei sniedz atļauju piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, ir atbildīga par šīs regulas [piemērošanas] uzraudzību un tāpēc attiecībā uz šiem datiem tā ir kvalificējama kā “uzraudzības iestāde”?

5)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, bet atbilde uz vai nu trešo, vai ceturto jautājumu ir apstiprinoša, VDAR 32. panta 1. punkta b) apakšpunkts vai attiecīgi šīs regulas 57. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesu iestādei, kas citai valsts iestādei atļauj piekļūt datiem par tiesnešu un prokuroru un viņu ģimenes locekļu bankas kontiem, tādā gadījumā, ja ir pieejami dati par to, ka šī iestāde, kurai ir jāpiešķir šī piekļuve, iepriekš ir izdarījusi personas datu aizsardzības pārkāpumu, ir pienākums ievākt informāciju par pasākumiem, kas veikti datu aizsardzībai, un lēmuma pieņemšanā par piekļuves atļaušanu ir jāņem vērā šo pasākumu atbilstība?

6)

Vai tad, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka ir jāpiemēro Savienības tiesības, un neatkarīgi no atbildēm uz trešo un ceturto jautājumu VDAR 79. panta 1. punkts kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts tiesību akti paredz, ka noteiktas datu kategorijas var tikt izpaustas tikai ar tiesas atļauju, attiecīgi kompetentajai tiesai pēc savas iniciatīvas ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība personām, kuru dati tiek izpausti, iestādei, kura ir lūgusi piekļuvi datiem un par kuru ir zināms, ka tā iepriekš ir izdarījusi personas datu aizsardzības pārkāpumus, uzliekot pienākumu sniegt informāciju par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar VDAR 33. panta 3. punkta d) apakšpunktu, un to efektīvo piemērošanu?

1.

Vai ar Savienības tiesību normām un tām atbilstošajām Bulgārijas tiesību normām ir savienojamas:

Ja Tiesa uz šo jautājumu sniedz noliedzošu atbildi, tad tai tiek uzdots jautājums par to, vai apsūdzēto pārstāvošā advokāte, kura sevi oficiāli apliecināja kā apsūdzētajam piederošās komercsabiedrības pilnvaroto personu, lai piedalītos citās civiltiesiskās ārpustiesas procedūrās, kuras krimināllietas izskatīšanas laikā tika veiktas, lai mērķtiecīgi un apzināti radītu mākslīgus priekšnosacījumus krimināllietu tiesneses noraidīšanai neobjektivitātes dēļ un interešu konfliktam ar apsūdzēto, drīkst turpināt apsūdzētā aizstāvību šajā kriminālprocesā.

2.

Ja vērtējums par to, vai pastāv faktiski noraidīšanas iemesli, ir valsts tiesas kompetencē: Kā ir jāsaprot Direktīvā 2013/48/ES (2) paredzētās tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā, un vai tās ir absolūtas tiesības, kas neierobežoti ir saistītas ar viena konkrēta advokāta personu? Kā atrisināt pretrunu, ka, no vienas puses, Eiropas Savienības direktīvā paredzētās tiesības uz advokāta palīdzību, kas ir atspoguļotas valsts tiesību aktos, apsūdzētajam piešķir visas pilnvaras izvēlēties un pilnvarot savu aizstāvi, bet, no otras puses, tieši šī aizstāve veic darbības, ar kurām tā atbalsta apsūdzēto mākslīgu priekšnosacījumu radīšanā, lai neobjektivitātes dēļ noraidītu ziņojošo tiesnesi?

3.

Kā ir jāinterpretē un jāregulē Direktīvas 2012/13/ES (3) 7. panta 2. un 3. punktā noteiktās pārējo 13 apsūdzēto tiesības uz informāciju kriminālprocesā un tiesības piekļūt lietas materiāliem attiecībā uz iepriekš minētās aizstāves iesniegto noraidīšanas lūgumu un tam pievienotajiem dokumentiem? Kā šo aizstāves rīcību var saskaņot ar tiesneses kā Savienības pilsones tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību?

4.

Vai tādā gadījumā, ja apsūdzētajam personīgi vai ar savas komercsabiedrības starpniecību, mērķtiecīgi un aktīvi rīkojoties, izdodas radīt mākslīgus priekšnosacījumus interešu konfliktam, tiešām ir jāpieņem, ka ir “interešu konflikts”, arī ja šie priekšnosacījumi ir apslēptas metodes ar mērķi izvairīties no kriminālvajāšanas?

5.

Vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par iepriekš norādītajiem jautājumiem attiecīgā apsūdzētā aizstāvei dod iemeslu pieprasīt ierosināt un izskatīt disciplinārlietu pret iesniedzējtiesas tiesnesi, ņemot vērā, ka tiesnese uzreiz pēc aizstāves darbību konstatēšanas iesniedza iesniegumu atbildīgajās valsts iestādēs?

1)

Vai LES 2. pantā nostiprinātās demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un taisnīguma vērtības un LES 19. panta 1. punkta otrās daļas tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām dalībvalstu likumdevējvarai un izpildvarai tiek piešķirta neierobežota un ekskluzīva rīcības brīvība ar valsts tiesību aktiem noteikt tiesnešu atalgojumu tādā apmērā, kas ir atkarīgs tikai no likumdevējvaras un izpildvaras gribas?

2)

Vai LES 19. panta 1. punkta, kā arī Hartas 47. panta tiesību normas, kas tostarp attiecas uz tiesu varas neatkarību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās ļauj dalībvalstīm ar valsts tiesību aktiem ieviest noteikumus, saskaņā ar kuriem tiesnešu atalgojums ir zemāks par atlīdzību vai honorāriem, ko valsts ir noteikusi citu juridisko profesiju pārstāvjiem?

1)

Vai Deleģētās regulas 2015/2446 (1) 178. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts kopsakarā ar Savienības Muitas kodeksa (2) 214. panta 1. punktu pieļauj, ka īpašā procedūra “uzglabāšana brīvajā zonā” tiek pabeigta, elektroniskajā uzskaites sistēmā neietverot galveno atsauces numuru (MRN), kas identificē muitas deklarāciju, ar kuru piemērota nākamā muitas procedūra?

2)

Vai atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 214. panta 1. punktam un 215. panta 1. punktam un Deleģētās regulas 2015/2446 178. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktam ir pieļaujams, ka īpašās procedūras “uzglabāšana brīvajā zonā” piemērotājs šo procedūru pabeidz, pamatojoties vienīgi uz muitas dienesta amatpersonas atzīmi par preču muitas statusu uz preču pārvadājuma dokumenta (CMR), pašam neveicot pārbaudi par šāda preču muitas statusa piemērošanas pamatotību?

3)

Ja atbilde [uz] otro jautājumu ir noraidoša, tad kāds pārbaudes apjoms atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 214. panta 1. punktam, 215. panta 1. punktam un Deleģētās regulas 2015/2446 178. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktam ir pietiekams, lai atzītu, ka īpašā procedūra “uzglabāšana brīvajā zonā” ir pabeigta pareizi?

4)

Vai īpašās procedūras “uzglabāšana brīvajā zonā” piemērotājam varēja rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz muitas dienesta apstiprinājumu, ka precēm ir mainīts muitas statuss no “ārpussavienības preces” uz “Savienības preces”, kaut arī šajā apstiprinājumā nav norādīts ne preču statusa maiņas pamats, ne dati, kas ļautu pārliecināties par preču statusa maiņas pamatu?

5)

Ja atbilde uz ceturto jautājumu ir noraidoša, vai, ievērojot valsts un Eiropas Savienības tiesībās atzīto res judicata principu, pamats atbrīvošanai no muitas parāda, kas radies atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 79. panta 1. punkta a) apakšpunktam un 3. punkta a) apakšpunktam, var būt tas, ka citā valsts tiesas lietā ar spēkā stājušos spriedumu ir atzīts, ka muitas procedūras piemērotājs, ievērojot muitas dienesta iedibināto kārtību, nav pieļāvis muitas procedūras “uzglabāšana brīvajā zonā” pārkāpumu?

1)

Vai jēdziens “uzņēmums” Vispārīgās datu aizsardzības regulas (1) 83. panta 4., 5. un 6. punktā ir jāsaprot kā “uzņēmums” LESD 101. un 102. panta, tos lasot kopsakarā ar minētās regulas 150. apsvērumu, un Eiropas Savienības Tiesas judikatūras par Savienības konkurences tiesībām izpratnē, tādējādi, ka jēdziens “uzņēmums” ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no tās juridiskā statusa un finansēšanas veida?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Vispārīgās datu aizsardzības regulas 83. panta 4., 5. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, piemērojot naudas sodu uzņēmumam, ir jāņem vērā ekonomiskās vienības, kurā ietilpst uzņēmums, kopējais gada apgrozījums visā pasaulē vai tikai paša uzņēmuma kopējais gada apgrozījums visā pasaulē?

—

pilnībā atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/839 (2023. gada 19. aprīlis), ar ko attiecībā uz darbības jomu, ziņošanas un izpildes noteikumu vienkāršošanu un dalībvalstu 2030. gada mērķrādītāju noteikšanu groza Regulu (ES) 2018/841 un attiecībā uz monitoringa, ziņošanas, progresa apsekošanas un izskatīšanas uzlabošanu groza Regulu (ES) 2018/1999 (1);

—

piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

pamats par LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu

Polija uzskata, ka, nepieņemot apstrīdēto regulu, pamatojoties uz LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunktu, atbildētājas iestādes ir pārkāpušas minēto līguma normu, kurā ir prasīts Padomes vienprātīgs lēmums, lai gan apstrīdētā regula ievērojami ietekmē dalībvalsts izvēli starp dažādiem enerģijas veidiem un tās kopējo energoapgādes sistēmu.

2)

pamats par LESD 192. panta 2. punkta b) apakšpunkta trešā ievilkuma pārkāpumu

Polija uzskata, ka, nepieņemot apstrīdēto regulu, pamatojoties uz LESD 192. panta 2. punkta b) apakšpunkta trešo ievilkumu, atbildētājas iestādes ir pārkāpušas minēto līguma normu, kurā ir prasīts Padomes vienprātīgs lēmums, lai gan apstrīdētā regula ietekmē zemes izmantojumu dalībvalstīs.

3)

pamats par LES 4. panta 1. punkta un 5. panta 2. punkta pārkāpumu

Polija uzskata, ka atbildētājas iestādes nav ievērojušas kompetences piešķiršanas principu, jo ar apstrīdēto regulu ir noteikti pienākumi un mērķi, kas būtiski ietekmē mežu apsaimniekošanas veidu dalībvalstīs, lai gan līgumos Eiropas Savienībai nav piešķirta kompetence mežsaimniecības jomā.

4)

pamats par samērīguma principa (LES 5. panta 4. punkts), kā arī dalībvalstu vienlīdzības principa (LES 4. panta 2. punkts) kopsakarā ar LESD 191. panta 2. punktu neievērošanu

Polija uzskata, ka, pieņemot apstrīdēto regulu, atbildētājas iestādes nav ievērojušas samērīguma un dalībvalstu vienlīdzības principus, kā arī nav pietiekami ņēmušas vērā situāciju atšķirības dažādos Savienības reģionos. Ja Polija izpildītu pienākumus un mērķus siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju un piesaistījumu jomā ZIZIMM sektorā, tam varētu būt negatīvas, nopietnas sociāli ekonomiskās un finansiālās sekas. Turklāt ar apstrīdēto regulu ir iedibināts nepamatots nesamērīgums starp atsevišķām dalībvalstīm pienākumu un mērķu līmeņa ziņā.

5)

pamats par pienākuma veikt atbilstošu apstrīdētās regulas ietekmes analīzi, kā arī LESD 191. panta 3. punkta neizpildi

Polija uzskata, ka atbildētājas iestādes nav izpildījušas pienākumu sniegt pietiekamu ietekmes novērtējumu, jo regulas projektam pievienotajā regulējuma ietekmes novērtējumā ir būtiskas nepilnības attiecībā uz regulā noteikto pienākumu un mērķu ietekmi uz atsevišķām dalībvalstīm. Turklāt nav pietiekami ņemti vērā pieejamie zinātniski tehniskie dati, vides apstākļi dažādos Savienības reģionos, iespējamie ieguvumi un izmaksas saistībā ar darbību vai tās izbeigšanu, kā arī gan Savienības kopumā, gan tās reģionu vienotu un līdzsvarotu ekonomisko un sociālo attīstību, un tas ir LESD 191. panta 3. punkta pārkāpums.

—

pilnībā atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/851 (2023. gada 19. aprīlis), ar ko groza Regulu (ES) 2019/631, lai stiprinātu CO2 emisiju standartus jauniem vieglajiem pasažieru automobiļiem un jauniem vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem atbilstoši Savienības vērienīgākajiem mērķiem klimata jomā (1);

—

pakārtoti, daļēji atcelt Regulu 2023/851, ciktāl tā attiecas uz emisiju mērķu noteikšanu, kuri piemērojami no 2035. gada 1. janvāra jauniem vieglajiem pasažieru automobiļiem, kā arī jauniem vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem, kas norādīti šīs regulas 1. punkta 1. punkta b) apakšpunktā, ja Tiesa atzītu, ka izvirzītie pamati nepamato šīs regulas atcelšanu pilnībā;

—

piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpums

Polija uzskata, ka, nepieņemot apstrīdēto regulu, pamatojoties uz LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā ir prasīts Padomes vienprātīgs lēmums, lai gan apstrīdētā regula ievērojami ietekmē dalībvalsts izvēli starp dažādiem enerģijas veidiem un kopējo tās energoapgādes sistēmu, atbildētājas iestādes ir pārkāpušas minēto līguma normu.

2)

LES 3. panta 1. un 3. punkta, LESD 9. pantā, kā arī LES 6. panta 1. punkta kopsakarā ar ES Pamattiesību hartas 21. pantu pārkāpums

Polija uzskata, ka, nosakot apstrīdētās regulas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētos emisijas līmeņu mērķrādītājus jauniem vieglajiem pasažieru automobiļiem, kā arī jauniem vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem, kas rada nopietnas sekas Eiropas autobūves nozarei un ar to saistītajām ekonomikas nozarēm, kā arī sabiedrībām, Savienības likumdevējs nav ievērojis pienākumu stiprināt Savienības tautu labklājību (LES 3. panta 1. punkts), pienākumu veicināt sociālo taisnīgumu, līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi, kā arī atbalstīt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un dalībvalstu solidaritāti (LES 3. panta 3. punkts), pienākumu ņemt vērā prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu un sociālās atstumtības apkarošanu (LESD 9. pants), kā arī diskriminācijas īpašuma dēļ aizliegumu, kas izriet no ES Pamattiesību hartas (21. panta 1. punkts).

3)

samērīguma principa (LES 5. panta 4. punkts) saistībā ar LESD 191. panta 2. punktu neievērošana

Polija uzskata, ka apstrīdētās regulas normas neatbilst samērīguma principam, jo, pirmkārt, tās neesot piemērotas LESD 191. panta 2. punkta mērķu īstenošanai un, otrkārt, no tām izrietošās neērtības, tostarp izmaksas, acīmredzami ir pārmērīgas salīdzinājumā ar paredzētajiem mērķiem. Polija uzskata, ka izmaksas, kas rodas, pielāgojot Savienības ekonomiku un sabiedrību stingrākiem CO2 emisiju samazināšanas standartiem, kas noteikti apstrīdētajā regulā, ievērojami pārsniedz no tā izrietošos ieguvumus. Apstrīdētā regula saistībā ar pāreju uz bezemisiju mobilitāti uzliekot pārmērīgu slogu Eiropas iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kas ir mazāk turīgi, kā arī Eiropas autobūves uzņēmumiem. Apstrīdētais lēmums radot risku izraisīt būtiskas, negatīvas sekas Eiropas autobūves nozarei, sociālo atstumtību, nabadzīgo atstumtību komunikācijas jomā, kā arī padziļināt iedzīvotāju dzīves līmeņu atšķirības. Turklāt apstrīdētajā regulā pietiekamā mērā neesot ņemta vērā situācija dažādos Savienības reģionos, kas nozīmējot LESD 191. panta 2. punkta pārkāpumu.

4)

pienākuma veikt atbilstošu apstrīdētās regulas ietekmes analīzi neizpilde, kā arī LESD 191. panta 3. punkta pārkāpums

Polija uzskata, ka atbildētājas iestādes nav izpildījušas pienākumu sniegt pietiekamu ietekmes novērtējumu, jo regulas projektam pievienotajā regulējuma ietekmes novērtējumā esot būtiskas nepilnības attiecībā uz regulā noteikto pienākumu un mērķu ietekmi uz atsevišķām dalībvalstīm. Turklāt neesot pietiekami ņemti vērā pieejamie zinātniski tehniskie dati, iespējamie ieguvumi un izmaksas saistībā ar darbību vai tās izbeigšanu, kā arī gan Savienības kopumā, gan tās reģionu vienota un līdzsvarota ekonomiskā un sociālā attīstība, un tas esot LESD 191. panta 3. punkta pārkāpums.

—

pilnībā atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2023/852 (2023. gada 19. aprīlis), ar ko Lēmumu (ES) 2015/1814 groza attiecībā uz kvotu skaitu, kurš līdz 2030. gadam jāieskaita Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas tirgus stabilitātes rezervē (1);

—

piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpums

Polija uzskata, ka, nepieņemot apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā ir prasīta Padomes vienprātīgs lēmums, lai gan apstrīdētā regula ievērojami ietekmē dalībvalsts izvēli starp dažādiem enerģijas veidiem un kopējo tās energoapgādes sistēmu, atbildētājas iestādes esot pārkāpušas minēto līguma normu.

2)

LESD 194. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums

Polija uzskata, ka, 2024.–2030. gadam saglabājot Lēmuma 2015/1814 1. panta 5. punktā noteiktās vērtības, atbildētājas iestādes ir pārkāpušas LESD 194. panta 1. punkta b) apakšpunktu un tas apdraudot Polijas neatkarību enerģētikas jomā, neņemot vērā citas iespējami ieinteresēto dalībvalstu intereses un nelīdzsvarojot to intereses ar Savienības interesēm.

3)

LES 3. panta 1. un 3. punkta pārkāpums, pieņemot Lēmumu 2023/852, kas grauj Eiropas Savienības tautu labklājību un sociālo kohēziju starp dalībvalstīm

Polija uzskata, ka, pieņemot Lēmumu 2023/852, atbildētājas iestādes esot pārkāpušas LES 3. panta 1. un 3. punktu un tas varot radīt grūtības kalnrūpniecībā un bezdarba pieaugumu un tā rezultātā palielināt sociālās nevienlīdzības līmeni dalībvalstīs, kā arī palielināt sociālo atstumtību.

4)

LES 13. panta 2. punkta kopsakarā ar Lēmuma 2015/1814 3. pantu pārkāpums, nepareizi novērtējot regulējuma sekas, kā arī pārkāpjot samērīguma principu (LES 5. panta 4. punkts)

Polija uzskata, ka, pieņemot Lēmumu 2023/852, pamatodamās uz nepilnīgu, neaktuālu, kā arī kļūdaini veiktu seku vērtējumu, kas ir veikts atbilstoši datiem, kuros nav ņemts vērā Krievijas uzbrukums Ukrainai un tā izraisītā enerģētikas krīze, atbildētājas iestādes ir pārkāpušas LES 13. panta 2. punktu kopsakarā ar Lēmuma 2015/1814 3. pantu. Atbildētājas iestādes, 2024.–2030. gadam saglabājot Lēmuma 2015/1814 1. panta 5. punktā norādītās vērtības, neveicot uzticamu šī lēmuma pamatojuma analīzi, neesot ievērojušas arī samērīguma principu (LES 5. panta 4. punkts).

—

atzīt, ka, ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijas interpretāciju, ko sniegusi Konstitucionālā tiesa 2021. gada 14. jūlija (lieta P 7/20) un 7. oktobra (lieta K 3/21) spriedumos, Polijas Republika nav izpildījusi Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus;

—

atzīt, ka, ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijas interpretāciju, ko sniegusi Konstitucionālā tiesa 2021. gada 14. jūlija (lieta P 7/20) un 7. oktobra (lieta K 3/21) spriedumos, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no vispārējiem autonomijas, [Savienības tiesību] pārākuma, efektivitātes un Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas principiem, kā arī no Tiesas spriedumu saistošas iedarbības principa;

—

atzīt, ka, tā kā Konstitucionālā tiesa neatbilst neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas prasībām to pārkāpumu dēļ, kas pieļauti triju šīs tiesas tiesnešu iecelšanas procedūrā 2015. gada decembrī, kā arī tās priekšsēdētāja ievēlēšanas procedūrā 2016. gada decembrī, Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus;

—

piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

pilnībā atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/857 (2023. gada 19. aprīlis), ar ko groza Regulu (ES) 2018/842 par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no 2021. līdz 2030. gadam un kas dod ieguldījumu rīcībā klimata politikas jomā, lai izpildītu Parīzes nolīgumā paredzētās saistības, un Regulu (ES) 2018/1999 (1);

—

piespriest Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpums

Polija uzskata, ka, nepieņemot apstrīdēto regulu, pamatojoties uz LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā ir prasīts Padomes vienprātīgs lēmums, lai gan apstrīdētā regula ievērojami ietekmē dalībvalsts izvēli starp dažādiem enerģijas veidiem un kopējo tās energoapgādes sistēmu, atbildētājas iestādes esot pārkāpušas minēto līguma normu.

2)

enerģētikas solidaritātes principa, kas noteikts LESD 194. panta 1. punkta b) apakšpunktā, neievērošana

Polija uzskata, ka, palielinot Savienības siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanas mērķi, kā arī dalībvalstu individuālos samazināšanas mērķus līdz 40 %, atbildētājas iestādes ir pārkāpušas LESD 194. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un tas apdraudot Polijas drošību enerģētikas jomā, jo neesot ievērotas konkrētu iespējami ieinteresēto dalībvalstu intereses un to intereses neesot līdzsvarotas ar Savienības interesēm.

3)

samērīguma principa, kas paredzēts LES 5. panta 4. punktā, neievērošana

Polija uzskata, ka, palielinot Savienības siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanas mērķi, kā arī dalībvalstu individuālos samazināšanas mērķus līdz 40 %, atbildētājas iestādes nav ievērojušas samērīguma principu, pamatojoties uz kļūdainu seku vērtējuma analīzi, kas bijusi nepilnīga, kļūdaini veikta un balstīta uz neaktuāliem datiem.

4)

lojālas sadarbības principa, kas noteikts LES 4. panta 3. punktā, neievērošana

Polija uzskata, ka, Regulā 2023/857 norādīdamas samazināšana mērķus, pamatojoties uz neaktuālu sociāli ekonomisko situāciju un atrauti no dalībvalstu faktiskajām iespējām, atbildētājas iestādes nav ievērojušas lojālas sadarbības principu.

1)

Iekšējo konsultantu izmaksas, kuras Pētniecības izpildaģentūra (REA) noraidījusi 184 642,84 EUR apmērā, ir attiecināmas izmaksas atbilstoši dotāciju nolīgumam FP7SEC2012312484, kas noslēgts, lai īstenotu projektu “Inter System Interoperability for Tetra – TetraPol Networks”.

2)

REA izsniegtie paziņojumi par parādu Nr. 3242005825 par atgūstamo summu 171 342,97 EUR apmērā par nepamatotu ieguldījumu un Nr. 3242005872 par atgūstamo summu 17 134,30 EUR apmērā par zaudējumu atlīdzību nav pamatoti.

3)

REA atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Ungārija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Innovaciones Cosmético Farmacéuticas SL atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt.

2)

Cunsorziu di i Salamaghji Corsi – Consortium des Charcutiers Corses un pārējie pielikumā identificētie prasītāji sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

1)

Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

2)

Eiropas Investīciju banka (EIB) atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

1)

Izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību.

2)

Konings NV un Manuel Busto Amandi, SA pašas sedz savus, kā arī katra atlīdzina pusi no Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) tiesāšanās izdevumu.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz 7. klasē ietilpstošajām precēm;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz 7. klasē ietilpstošajām precēm;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz 7. klasē ietilpstošajām precēm;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz 7. klasē ietilpstošajām precēm;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un noraidīt strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz visiem 35., 38. un 42. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem;

—

piespriest EUIPO un otrai procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniecei, ja tā iestātos lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 60. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt Komisijas Īstenošanas Regulu (ES) 2023/825 (2023. gada 17. aprīlis), ar ko paplašina konkrētu Indonēzijas izcelsmes karsti velmētu nerūsējošā tērauda lokšņu un ruļļu importam ar Īstenošanas regulu (ES) 2020/1408 noteikto antidempinga maksājumu, to attiecinot uz konkrētu no Turcijas nosūtītu karsti velmētu nerūsējošā tērauda lokšņu un ruļļu importu neatkarīgi no tā, vai tiem ir deklarēta Turcijas izcelsme (OV 2023, L 103, 12. lpp; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), ciktāl tā attiecas uz prasītāju; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto regulu esot pārkāpts pamatregulas 13. panta 1. un 2. punkts, ciktāl Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinādama, ka ražošanas process Turcijā ir “montāža/nobeiguma apstrāde”.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto regulu esot pārkāpts pamatregulas 13. panta 1. punkts, ciktāl Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka apstrādes operācijām Turcijā nebija pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētā regula esot prettiesiska, ciktāl ar to tiek paplašināts spēkā esošais maksājums, kas noteikts konkrētu Indonēzijas izcelsmes karsti velmētu nerūsējošā tērauda lokšņu un ruļļu (KVNT) importam, attiecinot to arī uz Turcijā no citas, nevis Indonēzijas izcelsmes, nerūsējošā tērauda plātnēm ražotu KVNT importu.

—

atcelt Komisijas Īstenošanas Regulu (ES) 2023/825 (2023. gada 17. aprīlis), ar ko paplašina konkrētu Indonēzijas izcelsmes karsti velmētu nerūsējošā tērauda lokšņu un ruļļu importam ar Īstenošanas regulu (ES) 2020/1408 noteikto antidempinga maksājumu, to attiecinot uz konkrētu no Turcijas nosūtītu karsti velmētu nerūsējošā tērauda lokšņu un ruļļu importu neatkarīgi no tā, vai tiem ir deklarēta Turcijas izcelsme (OV 2023, L 103, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”); un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pamatregulas 13. panta 1. un 2. punkts, ciktāl Komisija secināja, ka nerūsējošā tērauda plātņu pārstrāde karsti velmētās nerūsējošā tērauda loksnēs un ruļļos (KVNT) ir “montāžas operācija” pamatregulas 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 2. punkta izpratnē.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija, nosakot pretapiešanas pasākumus tādu KVNT importam, kas ražoti Turcijā no Turcijas izcelsmes nerūsējošā tērauda plātnēm – ražojumiem, kas neietilpst izmeklēšanas tvērumā un attiecībā uz kuriem ir atzīts, ka saistībā ar tiem netika apiets sākotnējais pasākums,

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

atļaut reģistrēt pieteikto preču zīmi;

—

piespriest otrai procesa Apelācijas padomē dalībniecei atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt Eiropas Personāla atlases biroja 2023. gada 15. maija lēmumu, kas pieņemts konkursā EPSO/AD/378/20;

—

piespriest atbildētajai – Eiropas Komisijai – atmaksāt OQ prasītos šīs tiesāšanās izmaksas kopā ar nokavējuma procentiem, kas aprēķināti no brīža, kad prasītājs veicis katru darbību, līdz samaksas dienai.

1.

Pirmais pamats attiecas uz LESD 45. panta pārkāpumu, jo ar 2023. gada 15. maija lēmumu konkursa komisija noraidīja prasītāja pieteikumu konkursam EPSO/AD/378/20 tādēļ, ka viņa Francijas jurista diploms neatbilst šī konkursa prasībām, lai gan lietā T-713/20, kas norisinājās starp tām pašām pusēm un pamatojoties uz tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, Vispārējā tiesa skaidri nolēma, ka prasītāja pieteikums nevarēja tikt noraidīts tikai tāpēc vien, ka tas nebija viens no konkursa diplomiem un ka tādēļ konkurss attiecībā uz prasītāju bija prettiesisks. Šis pamatojums pārkāpjot prasītāja brīvību, kas garantēta LESD 45. pantā, jo diploma neatzīšana rada nopietnu šķērsli personu pārvietošanās brīvībai tādēļ, ka konkursa komisija neveica prasītāja diploma novērtējumu atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai šajā jomā. Otra pirmā pamata daļa attiecas uz citas prasītāja pieredzes un sertifikātu neņemšanu vērā, kuri apliecina, ka viņam ir vajadzīgās zināšanas un pieredze.

2.

Otrais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu faktisko un tiesisko apstākļu vērtējumā tādēļ, ka konkursa komisija neņēma vērā prasītāja pieredzi juridisku tekstu tulkošanas jomā, ko viņš ieguvis darbā Eiropas Parlamentā. Acīmredzama kļūda izriet no tā, ka runa ir par pieredzi juridisko tekstu tulkošanā, kas citastarp ir prasīta paziņojumā par konkursu. Konkursa komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo prasītāja pieredze viņam esot ļāvusi ieņemt līdzīgus amatus citās Savienības iestādēs un saskaņā ar parasto praksi tā esot jāvērtē tikai saistībā ar attiecīgo konkursu. Tādējādi konkursa komisija esot atkāpusies no paziņojuma par konkursu, kas tai ir saistošs.

3.

Trešais pamats attiecas uz to, ka nav ņemta vērā tulkošanas pieredze, kas iegūta Tiesas un Parlamenta starpiestāžu apmaiņā. Lai gan prasītājs tolaik formāli bija tulkotājs Eiropas Parlamentā, zināšanas, ko viņš ir ieguvis apmaiņas rezultātā Eiropas Savienības Tiesā nevarēja vispār netikt ņemtas vērā, jo šī pieredze bija būtiska no jebkāda viedokļa, kaut arī tā ir iegūta apmaiņas ietvaros. Atzīstot šo pieredzi par nebūtisku, konkursa komisija esot pieļāvusi acīmredzamu tiesību pārkāpumu.

4.

Ceturtais pamats attiecas uz to, ka nav ņemta vērā visa darbā Horvātijas Republikā iegūtā juridiskā pieredze. Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktisko apstākļu vērtējumā, jo tā nav atzinusi par būtisku apmēram 45 dienu darba pieredzi advokātu birojā Horvātijas Republikā. Prasītājam atzīts tikai viens viena mēneša laikposms darbā šajā birojā pēc viņa reģistrācijas advokātu palīgu reģistrā. Sava argumenta pamatojumam, saskaņā ar kuru bija jāņem vērā arī strīdīgais laikposms, prasītājs apgalvo, ka vēlāka reģistrācija reģistrā notika tādēļ, ka prasītājam ir ārvalsts diploms, kas tika pārbaudīts Horvātijas Advokātu padomes sēdē gandrīz mēnesi pēc tam, kad prasītājs bija iesniedzis pieteikumu reģistrēt viņu šīs iestādes turētajā reģistrā. Tikmēr līdz reģistrācijas reģistrā brīdim prasītājs veica tīri juridiskus uzdevumus un pienākumus, kā tas izriet no iesniegtajiem dokumentiem, kuros norādīts, ka no paša darba tiesisko attiecību sākuma darba devēja nodoms bija nodarbināt prasītāju kā advokāta palīgu. Turklāt paziņojumā par konkursu nekur nav norādīts, ka nosacījums atbilstošas pieredzes atzīšanai ir tas, lai kandidāts būtu reģistrēts advokātu palīgu reģistrā, bet vienīgi, lai viņš būtu strādājis advokātu birojā. Tādējādi konkursa komisija esot atkāpusies no paziņojuma par konkursu, kas tai ir saistošs.

5.

Piektais pamats attiecas uz to, ka 2023. gada 15. maija lēmums, ar kuru ir noraidīts prasītāja pieteikums aplūkojamajam konkursam, nav pamatots, jo šajā lēmumā neesot norādīti skaidri kritēriji, uz kuriem konkursa komisija balstījās, kā arī norādītie pamati esot savstarpēji pretrunīgi un neļaujot secināt, kuru tieši kritēriju prasītājs nav izpildījis. Tādējādi konkursa komisija neesot ievērojusi arī vienlīdzīgas attieksmes principu, jo visi pārējie kandidāti jau no sākuma zināja, vai atbilst konkursa nosacījumiem, bet prasītājs pamatojuma trūkuma dēļ joprojām nezina, vai viņš atbilst konkursa nosacījumiem un pamatojoties uz kādiem kritērijiem komisija to nosaka.

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

noraidīt Capri Sun AG iebildumus;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

—

atcelt Eiropas Komisijas 2023. gada 10. maija Lēmumu C (2023) 3232 final.

1.

Lēmumam neesot juridiskā pamata, ciktāl tas ir balstīts uz kļūdainu dotācijas nolīguma II.19.1. panta f) punkta interpretāciju un piemērošanu kopsakarā ar Regulas Nr. 966/2012 30. pantu, kas ir piemērojams nolīgumam saskaņā ar Regulas Nr. 1046/2018 279. panta 2. punktu.

2.

Apstrīdētais lēmums ir pasludināts, pārkāpjot Regulas Nr. 966/2012 135. pantā paredzēto samērīguma principu dotāciju nolīguma II.27.6. panta piemērošanā, pārkāpjot tā paša nolīguma II.25.4. pantu, kā arī pārkāpjot LESD 5. pantu un tā papildus protokola Nr. 2 noteikumus.

3.

Ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.