28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/1

(1)

Lai nodrošinātu vīzas pieteikumu iesniedzēju pārliecinošu pārbaudi un identifikāciju, Vīzu informācijas sistēmā (VIS), kas izveidota ar Padomes Lēmumu 2004/512/EK (3), ir jāapstrādā biometriskie dati un jārada šo biometrisko identifikatoru apkopošanas tiesiskais regulējums. Turklāt VIS īstenošanai ir vajadzīgas jaunas organizācijas formas vīzu pieteikumu pieņemšanai.

(2)

Biometrisko identifikatoru integrācija VIS ir svarīgs jaunu elementu izmantošanas pasākums, ar kuru izveido drošāku saikni starp vīzas turētāju un pasi, lai izvairītos no viltotas identitātes izmantošanas gadījumiem. Tādēļ noteikumam par pieteikuma iesniedzēja personisku ierašanos – vismaz pirmā pieteikuma iesniegšanas reizē – vajadzētu būt vienai no pamatprasībām, kas jāizpilda, lai izsniegtu vīzu, reģistrējot biometriskos identifikatorus VIS.

(3)

Biometrisko identifikatoru izvēle ir izdarīta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 767/2008 (2008. gada 9. jūlijs) par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un datu apmaiņu starp dalībvalstīm saistībā ar īstermiņa vīzām (“VIS regula”) (4).

(4)

Šajā regulā noteikti biometrisko identifikatoru ieguves standarti, atsaucoties uz attiecīgajiem Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) noteikumiem. Lai nodrošinātu standartu savietojamību, sīkākas tehniskās specifikācijas nav vajadzīgas.

(5)

Jebkuru dokumentu, datus vai biometriskos identifikatorus, ko vīzas pieteikuma procesā saņem dalībvalsts, uzskata par “konsulāru dokumentu” saskaņā ar Vīnes 1963. gada 24. aprīļa Konvenciju par konsulārajiem sakariem un atbilstīgi ar to rīkojas.

(6)

Lai atvieglotu pieteikumu iesniedzēju reģistrāciju un samazinātu dalībvalstu izmaksas, papildus pašreizējiem pārstāvības noteikumiem ir jāparedz jaunas organizatoriskas iespējas. Vispirms Kopīgā konsulārā instrukcija diplomātiskajām pārstāvniecībām un konsulārajiem dienestiem (5) būtu jāpapildina, nosakot īpašu pārstāvības veidu, kurā ietilpst tikai pieteikumu pieņemšana un biometrisko identifikatoru reģistrācija.

(7)

Būtu jāievieš citas iespējas, piemēram, kopīga atrašanās vieta, kopīgi pieteikumu pieņemšanas centri, goda konsuli un sadarbība ar ārpakalpojumu sniedzējiem. Būtu jāizveido piemērots šo iespēju tiesiskais regulējums, jo īpaši ņemot vērā datu aizsardzības aspektus. Dalībvalstīm saskaņā ar šajā tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem būtu jānosaka, kāda veida organizatorisko struktūru tās izmantos katrā attiecīgajā trešā valstī. Komisijai būtu jāpublicē šādu struktūru sīks apraksts.

(8)

Organizējot sadarbību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem tiek norādīta dalībvalsts, kura ir atbildīga par viņu pieteikumu apstrādi.

(9)

Ir jāparedz noteikums situācijām, kad dalībvalstis nolemj sadarboties ar ārpakalpojumu sniedzēju pieteikumu pieņemšanā, lai paātrinātu procedūru. Šādu lēmumu var pieņemt, ja īpašu apstākļu vai vietējās situācijas dēļ attiecīgajai dalībvalstij nav lietderīga sadarbība ar citām dalībvalstīm, lai deleģētu ierobežotu pārstāvību, veidotu kopīgu atrašanās vietu vai kopīgu pieteikumu pieņemšanas centru. Šādai kārtībai vajadzētu būt saskaņā ar vispārējiem vīzu izsniegšanas principiem, ievērojot datu aizsardzības prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (6). Turklāt, nosakot un īstenojot šādus pasākumus, būtu jāņem vērā vajadzība novērst vīzu izdevīgākas iegādes iespējas.

(10)

Dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar ārpakalpojumu sniedzējiem, pamatojoties uz juridisku instrumentu, kurā būtu jāietver noteikumi par precīziem pakalpojumu sniedzēja uzdevumiem, tiešu un neierobežotu piekļuvi pakalpojumu sniedzēju telpām, informāciju par pieteikumu iesniedzēju, kā arī konfidencialitāti un sadarbības pārtraukšanas vai izbeigšanas apstākļiem, nosacījumiem un procedūru.

(11)

Ar šo regulu, kura dalībvalstīm ļauj sadarboties ar ārpakalpojumu sniedzējiem, lai pieņemtu pieteikumus, vienlaikus pieteikumu iesniegšanai izveidojot “vienas pieturas aģentūras” principu, ir radīta atkāpe no vispārējā noteikuma, kas prasa ierasties personiski, kā paredzēts Kopīgās konsulārās instrukcijas III daļas 4. punktā. Tas neskar iespēju, ka pieteikuma iesniedzēju aicina uz individuālām pārrunām, kā arī to, ka paredz turpmākus juridiskus instrumentus, ar ko reglamentē šos jautājumus.

(12)

Lai nodrošinātu atbilstību datu aizsardzības prasībām, ir notikušas apspriedes ar darba grupu, kas izveidota ar Direktīvas 95/46/EK 29. pantu.

(13)

Personas datu apstrādei, ko veic saskaņā ar šo regulu, piemēro Direktīvu 95/46/EK.

(14)

Dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja, ka visi pieteikumu iesniedzēji var pieteikumus iesniegt tieši šo dalībvalstu diplomātiskajās vai konsulārajās pārstāvniecībās.

(15)

Lai vienkāršotu katra nākamā pieteikuma procedūru, būtu jāparedz iespēja, ka 59 mēnešus no pirmās datu ievades VIS var izmantot pirkstu nospiedumu kopijas. Ja šis laikposms ir pagājis, pirkstu nospiedumi būtu jāiegūst no jauna.

(16)

Tā kā ir ieviesta prasība iegūt biometriskus identifikatorus, komercstarpniekus, piemēram, ceļojumu aģentūras, vairs nevarēs izmantot pirmā pieteikuma gadījumā, un tos varēs izmantot tikai nākamos vīzas pieteikumos.

(17)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Kopīgā konsulārā instrukcija.

(18)

Trīs gadus pēc VIS darbības sākuma un turpmāk ik pēc četriem gadiem Komisijai būtu jāsniedz ziņojums par šīs regulas īstenošanu.

(19)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus – proti, vīzas pieteikumu pieņemšanas un apstrādes organizēšanu, lai nodrošinātu biometrisko datu ievietošanu VIS sistēmā, un kopēju standartu un savstarpēji savietojamu biometrisko identifikatoru un kopēju noteikumu ieviešanu visām dalībvalstīm, kas piedalās Kopienas kopējā vīzu politikā, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(20)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Tā kā šī regula papildina Šengenas acquis atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma trešās daļas IV sadaļai, Dānijai saskaņā ar minētā protokola 5. pantu sešos mēnešos pēc šīs regulas pieņemšanas dienas būtu jāizlemj, vai tā šo regulu transponēs savos tiesību aktos.

(21)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (7) – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta B punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (8) par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai.

(22)

Šī regula papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (9). Tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(23)

Šī regula papildina tos Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (10). Tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(24)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (11) – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (12) 3. pantu.

(25)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu, kas parakstīts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā – šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B. punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/261/EK (13) 3. pantu.

(26)

Attiecībā uz Kipru šī regula papildina Šengenas acquis noteikumus vai citādi attiecas uz to nozīmē, kas paredzēta 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktā.

(27)

Šī regula papildina Šengenas acquis noteikumus vai citādi attiecas uz to nozīmē, kas paredzēta 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā,

1.

Instrukcijas II daļu groza šādi:

2.

Instrukcijas III daļu groza šādi:

3.

Instrukcijas VII daļas 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Vīzu nodaļu organizēšana

1.1.   Vīzu pieteikumu saņemšanas un apstrādes organizēšana

Katra dalībvalsts ir atbildīga par pieteikumu saņemšanas un apstrādes organizēšanu. Principā pieteikumus iesniedz dalībvalstu diplomātiskajās pārstāvniecībās vai konsulārajos dienestos.

Dalībvalstis:

Īpašos apstākļos vai vietējās situācijas dēļ, piemēram, ja:

un ja minētās sadarbības formas attiecīgai dalībvalstij nav piemērotas, dalībvalsts saskaņā ar 1.4. punktu kā galēju līdzekli var apsvērt iespēju sadarboties ar ārpakalpojumu sniedzēju.

Neskarot tiesības aicināt pieteikuma iesniedzēju uz individuālām pārrunām, kā paredzēts III daļas 4. punktā, izraudzītā darba organizācijas forma neparedz prasību, ka pieteikuma iesniedzējam ir personiski jāierodas vairāk nekā vienā vietā, lai iesniegtu pieteikumu.

1.2.   Dalībvalstu sadarbības formas

1.3.   Goda konsulu izmantošana

Goda konsulus var arī pilnvarot veikt dažus vai visus 1.5. punktā minētos uzdevumus. Paredz pienācīgus pasākumus, lai garantētu drošību un datu aizsardzību.

Ja goda konsuls nav dalībvalsts civildienesta ierēdnis, šos uzdevumus viņš pilda saskaņā ar 19. pielikumā izklāstītajām prasībām, izņemot attiecībā uz minētā pielikuma C punkta c) apakšpunkta noteikumiem.

Ja goda konsuls ir dalībvalsts civildienesta ierēdnis, attiecīgā dalībvalsts nodrošina, ka piemēro prasības, kas ir salīdzināmas ar tām, kuras piemērotu, ja uzdevumus pildītu tās diplomātiskā vai konsulārā pārstāvniecība.

1.4.   Sadarbība ar ārpakalpojumu sniedzējiem

Dalībvalstis cenšas sadarbību ar ārpakalpojumu sniedzēju veidot kopā ar vienu vai vairāk dalībvalstīm, neskarot valsts iepirkuma un konkurences noteikumus.

Sadarbība ar ārpakalpojumu sniedzējiem balstās uz juridisku instrumentu, kam jāatbilst 19. pielikumā izklāstītajām prasībām.

Dalībvalstis, īstenojot vietēju konsulāro sadarbību, apmainās ar informāciju par ārpakalpojuma sniedzēja izvēli un par attiecīgo juridisko instrumentu noteikumiem.

1.5.   Ar ārpakalpojumu sniedzējiem īstenotās sadarbības tipi

Ārpakalpojumu sniedzējam var uzdot veikt vienu vai vairākus šādus uzdevumus:

1.6.   Dalībvalstu pienākumi

Izvēloties ārpakalpojumu sniedzēju, attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) rūpīgi izpēta uzņēmuma maksātspēju un uzticamību (tostarp vajadzīgās licences, komercdarbības reģistrāciju, uzņēmuma statūtus, banku līgumus) un pārliecinās par to, ka nepastāv interešu konflikts.

Attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) nodrošina, ka izvēlētais ārpakalpojumu sniedzējs ievēro noteikumus, ko tam piemēro saskaņā ar 1.4. punktā minēto juridisko instrumentu.

Attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) ir atbildīga(-as) par datu aizsardzības noteikumu ievērošanu datu apstrādes procesā un to uzrauga saskaņā ar 28. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (15).

Sadarbība ar ārpakalpojumu sniedzēju neatbrīvo no atbildības vai neierobežo šo atbildību, kas saskaņā ar attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) tiesību aktiem paredzēta par pienākumu neizpildi attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju personas datiem un vīzu apstrādi. Šis noteikums neskar jebkādu tiesvedību, ko var tieši vērst pret ārpakalpojumu sniedzēju saskaņā ar attiecīgās trešās valsts tiesību aktiem.

Attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) nodrošina, ka dati, ko no ārpakalpojuma sniedzēja elektroniski nosūta vai fiziski uz elektronisko datu nesēja nodod attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) iestādēm, ir pilnībā šifrēti.

Trešās valstīs, kas aizliedz to, ka šifrē datus, ko no ārpakalpojuma sniedzēja paredzēts elektroniski pārsūtīt attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) iestādēm, attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) neļauj ārpakalpojumu sniedzējam datus pārsūtīt elektroniski.

Šādos gadījumos attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) nodrošina, ka elektroniskos datus, ievērojot drošumu un drošību, no ārpakalpojuma sniedzēja attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) iestādēm nodod fiziski – pilnībā šifrētā formā saglabātus elektronisko datu nesējā, ar dalībvalsts konsulāro ierēdņu starpniecību vai, ja šāda pārsūtīšana prasītu nesamērīgus vai nepamatotus pasākumus, – citādi, nodrošinot drošumu un drošību, piemēram, izmantojot atzītus uzņēmumus, kam attiecīgajā trešā valstī ir pieredze konfidenciālu dokumentu un datu transportēšanā.

Datu pārsūtīšanas drošības līmeni vienmēr pielāgo datu konfidencialitātei.

Dalībvalstis vai Kopiena cenšas panākt vienošanos ar attiecīgajām trešām valstīm, lai atceltu to datu šifrēšanas aizliegumu, kurus no ārpakalpojumu sniedzēja paredzēts elektroniski pārsūtīt attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) iestādēm.

Attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) nodrošina ārpakalpojumu sniedzēju apmācības, kurās tie iegūst vajadzīgās zināšanas, lai pienācīgi apkalpotu pieteikumu iesniedzējus un tiem varētu sniegt pietiekamu informāciju.

Attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) nodrošina iespēju šaubu gadījumā pārbaudīt pirkstu nospiedumus diplomātiskajās pārstāvniecībās vai konsulārajos dienestos, ja pirkstu nospiedumus ir ņēmis ārpakalpojumu sniedzējs.

Vīzu pieteikumu izskatīšanu, vajadzības gadījumā – pārrunas, atļauju izsniegšanas procesu un vīzu ielīmju apdrukāšanu un ielīmēšanu veic tikai diplomātiskajās vai konsulārajās pārstāvniecībās.

Ārpakalpojumu sniedzējiem nekādos apstākļos nav atļauts piekļūt VIS. Piekļūt VIS drīkst vienīgi attiecīgi pilnvaroti diplomātiskās pārstāvniecības vai konsulārā dienesta darbinieki.

Attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) cieši pārrauga 1.4. punktā minētā juridiskā instrumenta īstenošanu, ietverot:

Šim nolūkam attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) diplomātiskā pārstāvniecība regulāri, iepriekš par to nebrīdinot, veic pārbaudes ārpakalpojumu sniedzēja telpās.

1.7.   Pakalpojuma maksa

Ārpakalpojumu sniedzējs papildus maksai, ko paredzēts saņemt, kā noteikts 12. pielikumā, var prasīt maksu par pakalpojumu. Pakalpojumu maksa ir samērīga ar izmaksām, kas ārpakalpojuma sniedzējam radušās, pildot vienu vai vairākus 1.5. punktā minētos uzdevumus.

Pakalpojuma maksu precizē 1.4. punktā minētajā juridiskajā instrumentā.

Saistībā ar vietējo konsulāro sadarbību dalībvalstis nodrošina, lai no pieteikuma iesniedzēja prasītā pakalpojumu maksa būtu atbilstīga ārpakalpojuma sniedzēja sniegtajiem pakalpojumiem un pielāgota vietējiem apstākļiem. Turklāt tās tiecas saskaņot piemēroto pakalpojumu maksu.

Pakalpojumu maksa nav augstāka par pusi no 12. pielikumā norādītās summas, ko piemēro par vīzu nodevu, neatkarīgi no iespējamiem atbrīvojumiem no vīzu nodevas, kā paredzēts 12. pielikumā.

Attiecīgā(-ās) dalībvalsts(-is) saglabā iespēju, ka visi pieteikumu iesniedzēji var pieteikumus iesniegt tieši šīs (šo) dalībvalsts(-u) diplomātiskajās vai konsulārajās pārstāvniecībās.

1.8.   Informācija

Dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības un konsulārie dienesti sniedz sabiedrībai precīzu informāciju par to, kā pieteikt apmeklējumu un iesniegt pieteikumu.

1.9.   Pakalpojuma nepārtrauktība

Ja sadarbība ar citu dalībvalsti vai jebkura tipa ārpakalpojumu sniedzēju beidzas, dalībvalsts nodrošina pilnīgu pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību.

1.10.   Lēmums un publicēšana

Dalībvalstis informē Komisiju par to, kā tās paredz organizēt pieteikumu pieņemšanu un apstrādi katrā konsulārā dienesta atrašanās vietā. Komisija nodrošina atbilstīgu publicēšanu.

Dalībvalstis iesniedz Komisijai 1.4. punktā minētā juridiskā instrumenta kopiju.

4.

Instrukcijas VIII daļas 5.2. punktu groza šādi:

5.

Pievieno šādu pielikumu:

28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/11

(1)

Padomes Direktīva 94/57/EK (1994. gada 22. novembris) par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu pārbaudes un apsekojumus, un attiecīgajām darbībām, kuras veic valsts administrācijas jūras lietu jomā (4), ir vairākas reizes būtiski grozīta. Skaidrības labad tā būtu jāpārstrādā, jo ir veicami turpmāki grozījumi.

(2)

Ņemot vērā noteikumu būtību Direktīvā 94/57/EK, šķiet, ir piemēroti tās noteikumus pārstrādāt divos Kopienas tiesību aktos, proti, direktīvā un regulā.

(3)

Organizācijām, kas veic kuģu inspekcijas un apskates, būtu jāspēj piedāvāt savus pakalpojumus visā Kopienā un konkurēt citai ar citu, uzturot vienādu drošības un vides aizsardzības līmeni. Tādēļ vajadzīgie to darbības profesionālie standarti būtu vienādi jānosaka un jāpiemēro visā Kopienā.

(4)

Būtu jātiecas sasniegt šo mērķi, izmantojot pasākumus, kas ir pienācīgi saistīti ar Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) darbu un, attiecīgā gadījumā, to izmanto un papildina. Turklāt dalībvalstīm un Komisijai būtu jāveicina SJO veikta Starptautiska atzīto organizāciju kodeksa izstrāde.

(5)

Būtu jānosaka organizāciju atzīšanas minimālie kritēriji, lai uzlabotu kuģu drošību un novērstu to radītu piesārņojumu. Tādēļ būtu jāstiprina Direktīvā 94/57/EK noteiktie minimālie kritēriji.

(6)

Piešķirot sākotnēju atzīšanu organizācijām, kas vēlas saņemt pilnvarojumu darboties dalībvalstu vārdā, šajā regulā noteikto minimālo kritēriju ievērošanu varētu daudz efektīvāk izvērtēt, ja to saskaņoti un centralizēti darītu Komisija kopā ar dalībvalstīm, kuras pieprasa atzīšanu.

(7)

Atzīšana būtu jāpiešķir, tikai pamatojoties uz organizācijas veikumu kvalitātes un drošības jomā. Būtu jānodrošina, lai minētās atzīšanas pakāpe visos gadījumos atbilstu šīs organizācijas faktiskajai darbspējai. Turklāt, piešķirot atzīšanu, būtu jāņem vērā atzīto organizāciju atšķirības juridiskajā statusā un korporatīvajā struktūrā, vienlaikus turpinot nodrošināt šajā regulā noteikto minimālo kritēriju vienādu piemērošanu un Kopienas pārbaužu efektivitāti. Neatkarīgi no atzīstamās organizācijas korporatīvās struktūras tai būtu jāsniedz pakalpojumi visā pasaulē un tās juridiskajām struktūrām būtu jāpiemēro pasaules mēroga nedalīta un solidāra atbildība.

(8)

Pasākumi, kas ir vajadzīgi šīs regulas īstenošanai, būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (5).

(9)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt šo regulu, lai iestrādātu turpmākus grozījumus ar to saistītās starptautiskās konvencijās, protokolos, kodeksos un rezolūcijās, lai atjauninātu I pielikumā ietvertos minimālos kritērijus un lai pieņemtu kritērijus noteikumu un procedūru efektivitātes noteikšanai, kā arī atzīto organizāciju veikuma novērtēšanai attiecībā uz to klasificēto kuģu drošību un to izraisīta piesārņojuma novēršanu. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt šīs regulas nebūtiskus elementus, inter alia papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(10)

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai uz atzītās organizācijas nespēju izpildīt pienākumus varētu reaģēt ātri, efektīvi un samērīgi. Galvenais mērķis būtu labot trūkumus, lai laicīgi novērstu iespējamus draudus drošībai vai videi. Tādēļ Komisijai būtu jāpiešķir vajadzīgās pilnvaras prasīt, lai atzītā organizācija īstenotu vajadzīgo preventīvo un korektīvo darbību, un kā piespiedu pasākumus noteikt naudas sodus un periodiskus soda maksājumus. Komisijai būtu jāīsteno šīs pilnvaras atbilstīgi pamattiesībām un būtu jānodrošina organizācijas tiesības tikt uzklausītai visā procedūras laikā.

(11)

Saskaņā ar vienoto pieeju, kas aptver visu Kopienu, lēmums atsaukt organizācijas atzīšanu, ja tā nav izpildījusi šajā regulā izklāstītos pienākumus gadījumos, kad iepriekš minētie pasākumi izrādās neefektīvi vai organizācija kā citādi rada nepieļaujamu draudu drošībai vai videi, ir jāpieņem Kopienas mērogā, un tātad tas jādara Komisijai ar komitejas procedūru.

(12)

Rīkojoties saskaņoti un centralizēti, var daudz efektīvāk veikt atzīto organizāciju pastāvīgu uzraudzību a posteriori, lai izvērtētu šīs regulas ievērošanu. Tāpēc būtu ieteicams Kopienas vārdā šo uzdevumu uzticēt Komisijai kopā ar dalībvalsti, kas pieprasa atzīšanu.

(13)

Ir būtiski, lai Komisijas inspektoriem, uzraugot atzīto organizāciju darbības, būtu pieeja kuģiem un kuģu dokumentiem neatkarīgi no kuģa karoga, lai pārliecinātos, vai atzītās organizācijas ievēro šajā regulā noteiktos minimālos kritērijus attiecībā uz visiem kuģiem atbilstīgi to klasifikācijai.

(14)

Atzītu organizāciju spēja ātri atklāt un izlabot savu noteikumu, procesu un iekšējās kontroles nepilnības ir būtiska to kuģu drošībai, ko tās pārbauda un sertificē. Šī spēja būtu jāstiprina ar tādas kvalitātes novērtēšanas un sertificēšanas struktūras palīdzību, kurai vajadzētu būt neatkarīgai no komerciālām un politiskām interesēm un kura var ierosināt kopīgu rīcību, lai ilgtspējīgi pilnveidotu visas atzītās organizācijas un nodrošinātu produktīvu sadarbību ar Komisiju.

(15)

Atzīto organizāciju noteikumi un procedūras ir būtisks faktors drošības paaugstināšanai un nelaimes gadījumu un piesārņojuma novēršanai. Atzītās organizācijas ir aizsākušas procesu, kam būtu jāizraisa to noteikumu un procedūru saskaņošana. Šis process būtu jāsekmē un jāatbalsta Kopienas tiesību aktos, jo tam būtu pozitīvi jāietekmē jūrniecības drošība un arī Eiropas kuģubūves nozares konkurētspēja.

(16)

Atzīto organizāciju noteikumu saskaņošana attiecībā uz tirdzniecības kuģu konstrukciju, būvēšanu un periodisku apskati ir nepārtraukts process. Tādēļ prasība, lai būtu izstrādāts savu noteikumu kopums vai pierādītas spējas izstrādāt savu noteikumu kopumu, būtu jāvērtē saskaņošanas procesa kontekstā un tai nevajadzētu būt šķērslim atzīto organizāciju vai organizāciju, kas potenciāli pretendē uz atzīšanu, darbībām.

(17)

Atzītām organizācijām būtu jāuzliek par pienākumu atjaunināt savus tehniskos standartus un īstenot tos vienoti, lai saskaņotu drošības noteikumus un nodrošinātu starptautisko noteikumu vienādu izpildi Kopienā. Ja atzīto organizāciju tehniskie standarti ir identiski vai ļoti līdzīgi, jāapsver savstarpēja materiālu, iekārtu un sastāvdaļu apliecību atzīšana attiecīgos gadījumos, vadoties pēc stingrākajiem un precīzākajiem standartiem.

(18)

Lai gan principā katrai atzītajai organizācijai vajadzētu būt atbildīgai vienīgi par tām daļām, ko tā ir sertificējusi, atzīto organizāciju un ražotāju atbildību noteiks atbilstīgi saskaņotiem noteikumiem vai attiecīgā gadījumā pēc piemērojamajiem tiesību aktiem katrā atsevišķā gadījumā.

(19)

Ņemot vērā to, ka pārredzamībai un informācijas apmaiņai ieinteresēto personu starpā, kā arī sabiedrības tiesībām iegūt informāciju ir būtiska nozīme avāriju novēršanā uz jūras, atzītajām organizācijām būtu jānodrošina ostas valstu uzraudzības iestādes ar visu tiesību aktos paredzēto noderīgo informāciju par kuģu stāvokli atbilstīgi katrai klasifikācijai un tā būtu jādara pieejama atklātībā.

(20)

Ar mērķi nepieļaut kuģu klasifikācijas maiņu, ko izdara, lai izvairītos no nepieciešamiem remontdarbiem, atzītajām organizācijām vajadzētu savstarpēji apmainīties ar jebkuru noderīgu informāciju par to kuģu stāvokli, kuriem maina klasifikāciju, un vajadzības gadījumā iesaistīt karoga valsti.

(21)

Jūrniecībā iesaistīto personu, tostarp kuģu būvētavu, iekārtu piegādātāju un kuģu īpašnieku, intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai nebūtu jākavē parasti komercdarījumi un līgumos noteikti pakalpojumi starp pusēm.

(22)

Eiropas Jūras drošības aģentūrai (EMSA), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1406/2002 (6), būtu jāsniedz vajadzīgais atbalsts, lai nodrošinātu šīs regulas piemērošanu.

(23)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt pasākumus, kas jāievēro organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu inspekcijas un apskates un kas darbojas Kopienā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tādējādi minētās rīcības mēroga dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(24)

Pasākumi, kas jāizpilda dalībvalstīm to attiecībās ar organizācijām, kas veic kuģu inspekcijas un apskates, ir noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā Nr. 2009/15/EK (2009. gada 23. aprīlis) par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu inspekcijas un apskates, un attiecīgajām darbībām, kuras veic valsts administrācijas jūras lietu jomā (7),

a)

“kuģis” ir kuģis, uz ko attiecas starptautiskās konvencijas;

b)

“starptautiskās konvencijas” ir 1974. gada 1. novembra Starptautiskā konvencija par cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS 74), izņemot tās pielikuma XI-2. nodaļu, un 1966. gada 5. aprīļa Starptautiskā konvencija par kravas zīmi, un 1973. gada 2. novembra Starptautiskā konvencija par piesārņošanas novēršanu no kuģiem (Marpol) kopā ar to protokoliem un grozījumiem, kā arī attiecīgiem visās dalībvalstīs juridiski saistošiem kodeksiem to jaunākajā redakcijā;

c)

“organizācija” ir juridiska persona, tās meitasuzņēmumi vai citas tās kontrolē esošas juridiskas personas, kuras kopīgi vai atsevišķi veic uzdevumus, uz ko attiecas šī regula;

d)

“kontrole” c) punkta nozīmē ir tiesības, līgumi vai citi faktiski vai tiesiski līdzekļi, kas vai nu atsevišķi, vai kombinācijā dod iespēju realizēt izšķirošu ietekmi uz juridisku personu vai dod iespēju šai personai veikt uzdevumus, uz kuriem attiecas šī regula;

e)

“atzītā organizācija” ir organizācija, kas atzīta saskaņā ar šo regulu;

f)

“pilnvarojums” ir akts, ar ko dalībvalsts pilnvaro vai deleģē pilnvaras atzītajai organizācijai;

g)

“konvencionālā apliecība” ir apliecība, ko izdevusi karoga valsts vai kas izdota tās vārdā saskaņā ar starptautiskajām konvencijām;

h)

“noteikumi un procedūras” ir atzītās organizācijas prasības attiecībā uz kuģu konstrukciju, būvniecību, iekārtām, apkopi un apskatēm;

i)

“klasifikācijas apliecība” ir atzītās organizācijas izdots dokuments, kas apliecina, ka kuģis pēc tā uzbūves un mehāniskajām īpašībām ir piemērots konkrētam mērķim vai pakalpojumam saskaņā ar šīs atzītās organizācijas publiski pieejamiem noteikumiem un procedūrām;

j)

“atrašanās vieta” ir organizācijas juridiskā adrese, valdes atrašanās vieta vai galvenā uzņēmējdarbības vieta.

a)

b)

kura saskaņā ar 8. panta 1. punktu veiktās novērtēšanas laikā apzināti sniegusi Komisijai nepareizu, nepilnīgu vai maldinošu informāciju vai kā citādi kavējusi minēto novērtēšanu.

a)

kuras nopietni vai atkārtoti nav pildījušas I pielikumā izklāstītos minimālos kritērijus vai savus pienākumus atbilstīgi šai regulai tādā apjomā, ka rodas nepieļaujams drauds drošībai vai videi;

b)

kuru atkārtotas un nopietnas nespējas garantēt drošību un novērst piesārņojumu dēļ rodas nepieļaujams drauds drošībai vai videi;

c)

kuras neļauj vai atkārtoti kavē Komisiju veikt to novērtējumu;

d)

kuras nemaksā naudas sodus un/vai periodiskos soda maksājumus, kas minēti 6. panta 1.un 2. punktā; vai

e)

kuras mēģina iegūt finansējumu vai atmaksu saistībā ar jebkādiem naudas sodiem, kas tām noteikti saskaņā ar 6. pantu.

a)

sava attiecīgās atzītās organizācijas novērtējuma rezultātiem, kas veikts saskaņā ar 8. panta 1. punktu;

b)

ziņojumiem, ko iesniegušas dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 2009/15/EK 10. pantu;

c)

tādu nelaimes gadījumu analīzi, kuros iesaistīti kuģi, kurus klasificējusi atzītā organizācija;

d)

jebkuru 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto nepilnību atkārtošanos;

e)

to, cik lielā mērā ir ietekmēta atzītās organizācijas klasificētā flote, un

f)

6. panta 2. punktā minēto pasākumu neefektivitāti.

a)

jebkādām nokavētām apskatēm;

b)

jebkādiem neievērotiem ieteikumiem vai klasifikācijas nosacījumiem;

c)

ekspluatācijas nosacījumiem, kas ieviesti attiecībā uz šo kuģi, un

d)

ekspluatācijas ierobežojumiem, kas ieviesti attiecībā uz šo kuģi.

a)

atzīto organizāciju kvalitātes vadības sistēmu bieža un regulāra novērtēšana saskaņā ar ISO 9001 kvalitātes standartu kritērijiem;

b)

atzīto organizāciju kvalitātes vadības sistēmu sertificēšana, ietverot organizācijas, kuru atzīšana ir lūgta saskaņā ar 3. pantu,

c)

starptautiski atzītu kvalitātes vadības standartu interpretāciju izdošana, jo īpaši – lai ņemtu vērā atzītu organizāciju būtības un pienākumu īpatnības, un

d)

atsevišķu un kolektīvu ieteikumu pieņemšana atzīto organizāciju, procesu un iekšējās kontroles mehānismu uzlabošanai.

a)

kritērijus atzīto organizāciju noteikumu un procedūru, kā arī veikuma novērtēšanai attiecībā uz drošību un piesārņojuma novēršanu no to klasificētiem kuģiem, īpaši ņemot vērā datus, kas iegūti, izmantojot Parīzes Saprašanās memorandu par valsts kontroli ostās un/vai tamlīdzīgas shēmas; un

b)

kritērijus, ar kuriem var ņemt vērā īpašus apstākļus, kas ietekmē mazākas vai šauri specializētas organizācijas, lai noteiktu gadījumus, kad šādi rādītāji uzskatāmi par nepieļaujamu draudu drošībai vai videi.

28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/24

(1)

Ir jāparedz turpmāki pasākumi kopējā transporta politikā, lai uzlabotu jūras transporta drošību. Šiem pasākumiem būtu jāietver noteikumi, ar ko reglamentē atbildību par pasažieriem nodarītu kaitējumu, jo ir svarīgi nodrošināt pienācīga apjoma atlīdzību pasažieriem, kuri iekļūst nelaimes gadījumos uz jūras.

(2)

Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) aizgādībā 2002. gada 1. novembrī ir pieņemts 2002. gada protokols 1974. gada Atēnu Konvencijai par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru. Kopiena un tās dalībvalstis pašlaik lemj par to, vai pievienoties minētajam protokolam vai to ratificēt. Jebkurā gadījumā tās noteikumi, kas iekļauti šajā regulā, būtu jāpiemēro Kopienā vēlākais no 2012. gada 31. decembra.

(3)

1974. gada Atēnu Konvenciju par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru, kā tā grozīta ar 2002. gada protokolu (“Atēnu konvencija”), piemēro vienīgi starptautiskiem pārvadājumiem. Jūras pārvadājumu pakalpojumu iekšējā tirgū vairs neizšķir vietējos un starptautiskos pārvadājumus, un tādēļ Kopienā ir lietderīgi nodrošināt vienādu atbildības būtību un līmeni gan starptautiskiem pārvadājumiem, gan vietējiem pārvadājumiem.

(4)

Apdrošināšanas noteikumiem, kas pieprasīti saskaņā ar Atēnu konvenciju, jāņem vērā kuģu īpašnieku un apdrošināšanas sabiedrību finansiālās iespējas. Kuģu īpašniekiem ir jāļauj izvēlēties tādu apdrošināšanas veidu, kas ir tiem ekonomiski pieņemams, un jo īpaši attiecībā uz nelielām kuģniecības sabiedrībām, kuras piedāvā transporta pakalpojumus tikai savā valstī, ir jāņem vērā darbības sezonālais raksturs. Izvēloties apdrošināšanas veidu saskaņā ar šo Regulu, būtu jāņem vērā kuģu dažādās klases.

(5)

Ir lietderīgi noteikt pārvadātājam pienākumu veikt avansa maksājumu pasažiera nāves vai miesas bojājumu gadījumā ar noteikumu, ka avansa maksājuma veikšana nenozīmē atbildības atzīšanu.

(6)

Pasažieriem pirms ceļojuma vai, ja tas nav iespējams, vēlākais pie izbraukšanas būtu jāsaņem atbilstoša informācija par pasažieriem piešķirtajām tiesībām.

(7)

SJO Juridiskā komiteja 2006. gada 19. oktobrī ir pieņēmusi SJO Atrunu un pamatnostādnes par Atēnu konvencijas īstenošanu (“SJO pamatnostādnes”), lai risinātu dažus jautājumus saistībā ar Atēnu konvenciju, jo īpaši kompensācijas par kaitējumu, kas saistīts ar terorismu. Tādēļ SJO pamatnostādnes var uzskatīt par lex specialis.

(8)

Šajā regulā ir ietvertas SJO pamatnostādņu daļas, kas ar šo regulu kļūst saistošas. Šajā nolūkā SJO pamatnostādnēs konkrēti darbības vārdi vēlējuma izteiksmē būtu jālasa īstenības izteiksmē.

(9)

Atēnu konvencija (I pielikums) un SJO pamatnostādnes (II pielikums) mutatis mutandis būtu jālasa saistībā ar Kopienas tiesību aktiem.

(10)

Regulā paredzētā atbildības sistēma būtu pakāpeniski jāpaplašina uz kuģu dažādām klasēm, kā noteikts Padomes Direktīvas 98/18/EK (1998. gada 17. marts) par pasažieru kuģu drošības noteikumiem un standartiem (4) 4. pantā, pamatojoties uz piemērotiem ietekmes novērtējumiem. Būtu jāņem vērā ietekme uz maksām un tirgus spēju nodrošināt apdrošināšanas segumu par pieejamām cenām līmenī, kāds nepieciešams saistībā ar politiku, kas paredz pasažieru tiesību stiprināšanu, kā arī dažu satiksmes veidu sezonālo raksturu.

(11)

Ja uz jautājumiem attiecas Atēnu konvencijas 17. un 17.a pants, tie ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē, ciktāl minētie panti ietekmē noteikumus, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (5). Kopienai pievienojoties Atēnu konvencijai, divi minētie noteikumi tādā apjomā būs daļa no Kopienas tiesību sistēmas.

(12)

Šajā regulā formulējums “vai ir tur (kādā dalībvalstī) ir reģistrēts” būtu jāuzskata ar šādu nozīmi – attiecībā uz ārējās berbouta fraktēšanas reģistrāciju karoga valsts ir vai nu dalībvalsts, vai Atēnu konvencijas līgumslēdzēja puse. Dalībvalstīm un Komisijai būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai aicinātu SJO izstrādāt pamatnostādnes par ārējās berbouta fraktēšanas reģistrācijas jēdzienu.

(13)

Šajā regulā formulējums “pārvietošanās palīglīdzekļi” nebūtu jāuzskata par bagāžu vai transportlīdzekļiem Atēnu konvencijas 8. panta nozīmē.

(14)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (6).

(15)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro izdarīt grozījumus šajā regulā, lai iekļautu turpmākus grozījumus ar to saistītās starptautiskās konvencijās, protokolos, kodeksos un rezolūcijās. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, inter alia papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(16)

Eiropas Jūras drošības aģentūrai, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1406/2002 (7), būtu jāpalīdz Komisijai sagatavot un izstrādāt progresa ziņojumu par šajā regulā paredzēto noteikumu darbību.

(17)

Valstu iestādēm, jo īpaši ostu pārvaldēm, ir nozīmīga un būtiski svarīga loma ar jūras satiksmes drošību saistīto dažādo risku apzināšanā un pārvaldībā.

(18)

Dalībvalstu 2008. gada 9. oktobra paziņojumā par jūras drošību dalībvalstis ir uzņēmušās noteiktas saistības ne vēlāk kā līdz 2012. gada 1. janvārim paust to piekrišanu 1976. gada Starptautiskās Konvencijas par atbildības ierobežošanu jūras prasībās, kurā grozījumi izdarīti ar 1996. gada protokolu, saistībām. Dalībvalstis var izmantot minētās konvencijas 15. panta 3.a punktā paredzēto iespēju ar konkrētiem šīs regulas pantiem reglamentēt pasažieriem piemērojamo atbildības ierobežošanas sistēmu.

(19)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, radīt vienotu noteikumu kopumu, ar ko reglamentē jūras pārvadātāju un to pasažieru tiesības nelaimes gadījumā – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tā mēroga un seku dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

a)

1974. gada Atēnu Konvencijā par pasažieru un viņu bagāžas pārvadājumiem pa jūru, kurā grozījumi izdarīti ar 2002. gada protokolu (“Atēnu konvencija”), kā noteikts I pielikumā; un

b)

SJO atrunā un pamatnostādnēs par Atēnu konvencijas īstenošanu, ko SJO Juridiskā komiteja pieņēmusi 2006. gada 19. oktobrī (“SJO pamatnostādnes”), kā noteikts II pielikumā.

a)

kuģis brauc ar kādas dalībvalsts karogu vai ir tajā reģistrēts;

b)

pārvadājuma līgums ir noslēgts kādā dalībvalstī; vai

c)

saskaņā ar pārvadājuma līgumu izbraukšanas vieta vai galamērķis ir kādā dalībvalstī.

28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/47

(1)

Padomes Direktīva 94/57/EK (1994. gada 22. novembris) par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu pārbaudes un apsekojumus, un attiecīgajām darbībām, kuras veic valsts administrācijas jūras lietu jomā (4), ir vairākas reizes būtiski grozīta. Skaidrības labad tā būtu jāpārstrādā, jo ir veicami turpmāki grozījumi.

(2)

Ņemot vērā noteikumu būtību Direktīvā 94/57/EK, šķiet, ir piemēroti tās noteikumus pārstrādāt divos Kopienas tiesību aktos, proti, direktīvā un regulā.

(3)

Padome 1993. gada 8. jūnija rezolūcijā par kopīgu jūru drošības politiku ir noteikusi mērķi: no Kopienas ūdeņiem izvest visus standartiem neatbilstošos kuģus, un tā piešķīra prioritāti Kopienas darbībai, kas paredzēta, lai nodrošinātu efektīvu un vienādu starptautisko noteikumu īstenošanu, sīki izstrādājot kopīgus standartus klasificēšanas sabiedrībām.

(4)

Drošību un piesārņojuma novēršanu jūrā var efektīvi pastiprināt, stingri piemērojot starptautiskas konvencijas, kodeksus un rezolūcijas, sekmējot arī pakalpojumu sniegšanas brīvības mērķi.

(5)

Kontrolēt, vai kuģis atbilst vienotiem starptautiskiem jūras drošības un piesārņojuma novēršanas standartiem, ir karoga un ostas valstu pienākums.

(6)

Dalībvalstis atbild par starptautisku apliecību izdošanu drošībai un piesārņojuma novēršanai, kas paredzēti, piemēram, 1974. gada 1. novembra Starptautiskajā Konvencijā par cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS 74), 1966. gada 5. aprīļa Starptautiskajā konvencijā par kravas zīmi un 1973. gada 2. novembra Starptautiskajā Konvencijā par piesārņošanas novēršanu no kuģiem (MARPOL), kā arī par šo konvenciju īstenošanu.

(7)

Atbilstīgi šādām konvencijām visas dalībvalstis var apstiprināt dažādās pakāpēs atzītās organizācijas, lai tās sertificētu šādu atbilstību, un var deleģēt tām attiecīgu apliecību izdošanu drošībai un piesārņojuma novēršanai.

(8)

Daudzās pasaulē pastāvošās organizācijas, kuras ir atzītas Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) līgumslēdzējas puses, nenodrošina ne atbilstīgu noteikumu izpildi, ne arī pietiekamu drošību, darbojoties valsts administrācijas vārdā, jo tām nav drošas un atbilstīgas struktūras un pieredzes, uz ko paļauties, un tās nespēj pildīt savus pienākumus augsti profesionālā līmenī.

(9)

Saskaņā ar SOLAS 74 II-1. nodaļas A-1. daļas 3.-1. noteikumu dalībvalstu atbildībā ir nodrošināt, lai kuģi, kas kuģo ar to karogu, būtu projektēti, konstruēti un uzturēti saskaņā ar administrāciju atzītu organizāciju paredzētajām prasībām konstrukcijai, mehānismiem un elektroiekārtām. Tādēļ šīs organizācijas izstrādā un īsteno kuģu konstrukcijai, būvēšanai, apkopei un inspekcijām piemērojamos noteikumus un tās ir atbildīgas par kuģu inspekcijām karoga valsts vārdā un par šo kuģu sertificēšanu, apliecinot, ka tie atbilst starptautisko konvenciju prasībām par attiecīgo apliecību izdošanu. Lai tās varētu apmierinoši veikt šo pienākumu, tām jābūt pilnīgi neatkarīgām, ar ļoti specializētu tehnisko kompetenci un stingru kvalitātes vadību.

(10)

Kuģu inspekcijas un apskates organizācijām ir būtiska loma Kopienas tiesību aktos, kuri attiecas uz kuģošanas drošību.

(11)

Organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu inspekcijas un apskates, būtu jāspēj piedāvāt savus pakalpojumus visā Kopienā un konkurēt citai ar citu, uzturot vienādus drošības un vides aizsardzības līmeņus. Tādēļ vajadzīgie to darbību profesionālie standarti būtu vienādi jānosaka un jāpiemēro visā Kopienā.

(12)

Kravas kuģu radiosakaru drošības apliecības izdošanu var uzticēt privātām iestādēm, kam ir pietiekama kompetence un kvalificēts personāls.

(13)

Dalībvalsts var ierobežot tās apstiprinātu atzīto organizāciju skaitu, atbilstīgi savām vajadzībām, balstoties uz objektīviem un pārredzamiem apsvērumiem, ko kontrolē Komisija saskaņā ar komitejas procedūru.

(14)

Ar šo direktīvu būtu jānodrošina pakalpojumu sniegšanas brīvība Kopienā; attiecīgi, Kopienai būtu jāvienojas ar trešām valstīm, kurās atrodas dažas no atzītajām organizācijām, lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret tādām atzītajām organizācijām, kas atrodas Kopienā.

(15)

Valstu administrāciju cieša iesaistīšana kuģu inspekcijās un attiecīgu apliecību izdošana ir vajadzīga, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību starptautiskajiem drošības noteikumiem pat tad, ja dalībvalstis uztic veikt ar likumu noteiktos pienākumus tām atzītajām organizācijām, kas nav to pārvaldē. Tādēļ ir lietderīgi izveidot ciešus darba sakarus starp administrācijām un to pilnvarotajām atzītajām organizācijām, un var prasīt, lai atzītajām organizācijām būtu vietēja pārstāvniecība tās dalībvalsts teritorijā, kuras vārdā tā pilda savus pienākumus.

(16)

Kad atzītā organizācija, tās inspektori vai tehniskais personāls administrācijas vārdā izsniedz atbilstīgās apliecības, dalībvalstīm attiecībā uz šīm nodotajām pilnvarām būtu jāapsver iespēja attiecināt tādas pašas juridiskās garantijas un tiesisko aizsardzību, tostarp arī attiecīgu aizsardzības darbību īstenošanu, izņemot imunitāti, kas ir prerogatīva, kuru var ierosināt tikai dalībvalstis kā neatņemamu suverenitātes sastāvdaļu, un kuru tādēļ nevar nodot ar pilnvaru.

(17)

Atšķirības finansiālās atbildības režīmu ziņā starp atzītajām organizācijām, kas darbojas dalībvalstu vārdā, kavētu šīs direktīvas pienācīgu piemērošanu. Lai mēģinātu atrisināt šo problēmu, ir piemēroti panākt zināmu saskaņotību Kopienas mērogā attiecībā uz atbildību, kas iestājas jebkāda jūras nelaimes gadījumā, ir izraisījusi atzītā organizācija, kā tas atzīts saskaņā ar tiesas nolēmumu, ietverot strīda izšķiršanu šķīrējtiesā.

(18)

Pasākumi, kas ir vajadzīgi šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (5).

(19)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt šo direktīvu, lai iestrādātu turpmākus grozījumus ar to saistītās starptautiskās konvencijās, protokolos, kodeksos un rezolūcijās. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(20)

Tomēr būtu jāatstāj dalībvalstīm iespēja apturēt vai atsaukt atzītās organizācijas pilnvarojumu, informējot Komisiju un citas dalībvalstis par saviem lēmumiem un to attiecīgi pamatojot.

(21)

Dalībvalstīm būtu periodiski jāizvērtē tādu atzīto organizāciju darbība, kuras darbojas to vārdā, un jāsniedz Komisijai un visām pārējām dalībvalstīm precīza informācija par šādu darbību.

(22)

Dalībvalstīm kā ostu pārvaldītājām ir jāpastiprina drošība un piesārņojuma novēršana Kopienas ūdeņos, pirmām kārtām veicot inspekcijas uz kuģiem, kuriem ir apliecības, ko izdevušas organizācijas, kuras neatbilst kopīgajiem kritērijiem, tādējādi nodrošinot, ka kuģi, kas kuģo ar trešās valsts karogu, vairs nav labvēlīgākos apstākļos.

(23)

Pašlaik nav vienotu starptautisku standartu, kam visiem kuģiem būtu jāatbilst to būvēšanas laikā vai visā turpmākajā mūžā, attiecībā uz korpusu, mehānismiem, elektriskajām un vadības iekārtām. Šādus standartus var noteikt saskaņā ar atzītu organizāciju noteikumiem vai līdzvērtīgiem standartiem, ko pieņem valstu administrācijas saskaņā ar procedūru, kas izklāstīta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (6).

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt pasākumus, kas dalībvalstīm jāievēro to attiecībās ar organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu inspekcijas un apskates un kas darbojas Kopienā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(25)

Pienākumam transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāatbilst tikai minētajiem noteikumiem, kas salīdzinājumā ar Direktīvu 94/57/EK ir būtiski atšķirīgi. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav grozīti, izriet no minētās direktīvas.

(26)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu saistības attiecībā uz I pielikuma B daļā noteiktajiem termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

(27)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (7) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un darīt tās publiski pieejamas.

(28)

Pasākumi, kas ir saistoši organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu inspekcijas un apskates, ir noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr 391/2009 (2009. gada 23. aprīlis) par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu inspekcijas un apskates (pārstrādāta versija) (8),

a)

“kuģis” ir kuģis, uz ko attiecas starptautiskās konvencijas;

b)

“kuģis, kas kuģo ar dalībvalsts karogu” ir kuģis, kurš reģistrēts dalībvalstī un kuģo ar tās karogu saskaņā ar tās tiesību aktiem. Kuģus, kas neatbilst šai definīcijai, pielīdzina kuģiem, kam ir trešās valsts karogs;

c)

“inspekcijas un apskates” ir inspekcijas un apskates, kas ir obligātas saskaņā ar starptautiskajām konvencijām;

d)

“starptautiskās konvencijas” ir 1974. gada 1. novembra Starptautiskā konvencija par cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS 74), izņemot tās pielikuma XI-2. nodaļu un, 1966. gada 5. aprīļa Starptautiskā konvencija par kravas marku un 1973. gada 2. novembra Starptautiskā konvencija par piesārņošanas novēršanu no kuģiem (MARPOL) kopā ar to protokoliem un grozījumiem, kā arī attiecīgiem visās dalībvalstīs juridiski saistošiem kodeksiem to jaunākajā redakcijā;

e)

“organizācija” ir juridiska persona, tās meitasuzņēmumi vai citas tās kontrolē esošas juridiskas personas, kuras kopīgi vai atsevišķi veic uzdevumus, uz ko attiecas šīs direktīva;

f)

“kontrole” e) punkta nozīmē ir tiesības, līgumi vai citi faktiski vai tiesiski līdzekļi, kas vai nu atsevišķi, vai kombinācijā dod iespēju realizēt izšķirošu ietekmi uz juridisku personu vai dod iespēju šai personai veikt uzdevumus, uz kuriem attiecas šīs direktīva;

g)

“atzītā organizācija” ir organizācija, kas atzīta saskaņā ar Regulu (EK) Nr 391/2009;

h)

“pilnvarojums” ir akts, ar ko dalībvalsts pilnvaro vai deleģē pilnvaras atzītajai organizācijai;

i)

“konvencionālā apliecība” ir apliecība, ko izdevusi karoga valsts vai kas izdots tās vārdā saskaņā ar starptautiskām konvencijām;

j)

“noteikumi un procedūras” ir atzītās organizācijas prasības attiecībā uz kuģu konstrukciju, būvniecību, iekārtām, apkopi un apskatēm;

k)

“klasifikācijas apliecība” ir atzītās organizācijas izdots dokuments, kas apliecina, ka kuģis pēc tā uzbūves un mehāniskajām īpašībām ir piemērots konkrētam mērķim vai pakalpojumam saskaņā ar šīs atzītās organizācijas publiski pieejamiem noteikumiem un procedūrām;

l)

“kravas kuģa radiosakaru drošības apliecība” ir apliecība, kas ieviests ar 1988. gada Protokolu, ar kuru groza SOLAS, ko pieņēmusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO).

i)

pilnvarot organizācijas veikt pilnīgas vai daļējas inspekcijas vai apskates attiecībā uz konvencionālajām apliecībām, ietverot apliecības par atbilstību 11. panta 2. punktā minētajiem noteikumiem, un vajadzības gadījumā izdot vai pagarināt attiecīgās apliecības; vai

ii)

pilnīgi vai daļēji nodot organizāciju ziņā inspekcijas un apskates, kas minētas i) apakšpunktā;

a)

noteikumus, kas ir izklāstīti II pielikumā SJO Rezolūcijai A.739(18) par pamatnostādnēm, piešķirot pilnvarojumu organizācijām, kuras darbojas administrācijas vārdā, tajā pašā laikā vadoties pēc pielikuma, pielikuma papildinājumiem un papildinājuma, kas pievienots SJO MSC/Apkārtrakstam 710 un MEPC/Apkārtrakstam 307 par nolīguma paraugu saistībā ar tādu atzīto organizāciju pilnvarošanu, kuras darbojas administrācijas vārdā;

b)

šādus finansiālas atbildības noteikumus:

c)

noteikumus, ka administrācija vai tās izraudzīta neieinteresēta neatkarīga iestāde regulāri revidē pienākumus, ko organizācijas apņemas veikt tās vārdā, kā tas minēts 9. panta 1. punktā;

d)

iespēju veikt izlases veida un detalizētas kuģu inspekcijas;

e)

noteikumus par obligātu būtiskas informācijas sniegšanu par saviem klasificētajiem kuģiem un klasifikācijas izmaiņām, tās apturēšanu un atsaukšanu.

a)

iestrādātu turpmākos grozījumus, kas izdarīti 2. panta d) punktā, 3. panta 1. punktā un 5. panta 2. punktā minētajās starptautiskajās konvencijās un ar tām saistītajos protokolos, kodeksos un rezolūcijās, kuri stājušies spēkā;

b)

grozītu 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) un iii) punktā norādītās summas.

28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 131/57

(1)

Padomes Direktīva 95/21/EK (1995. gada 19. jūnijs) par ostas valsts kontroli kuģošanai (4) ir vairākkārt būtiski grozīta. Tā kā tajā ir jāveic turpmāki grozījumi, skaidrības dēļ būtu lietderīgi to pārstrādāt.

(2)

Kopienu nopietni satrauc kuģošanas negadījumi un jūras un krastu piesārņojums dalībvalstu teritorijās.

(3)

Kopiena ir tikpat norūpējusies arī par dzīves un darba apstākļiem uz kuģiem.

(4)

Drošību, piesārņojuma novēršanu un dzīves un darba apstākļus uz kuģiem var efektīvi uzlabot, krasi samazinot standartiem neatbilstošu kuģu skaitu Kopienas ūdeņos, stingri piemērojot konvencijas, starptautiskus kodeksus un rezolūcijas.

(5)

Šajā sakarā atbilstoši Padomes Lēmumam 2007/431/EK (2007. gada 7. jūnijs), ar ko dalībvalstīm atļauj Eiropas Kopienas interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā (5), dalībvalstīm būtu jācenšas iespējami drīz, vēlams līdz 2010. gada 31. decembrim, ratificēt minētās konvencijas daļas, kas ir Kopienas kompetencē.

(6)

Kuģu atbilstība starptautiskiem standartiem attiecībā uz drošību, piesārņojuma novēršanu un dzīves un darba apstākļiem uz kuģiem pirmām kārtām ir karoga valstu pārziņā. Vajadzības gadījumā paļaujoties uz atzītām organizācijām, karoga valsts pilnībā nodrošina tādu inspekciju un apsekojumu pilnību un efektivitāti, kas veikti, lai izdotu attiecīgus sertifikātus. Kuģa sabiedrības pārziņā ir kuģa un tā iekārtu stāvokļa uzturēšana pēc apsekojuma, nodrošinot, lai kuģis atbilstu tam piemērojamām konvenciju prasībām. Tomēr vairākas karoga valstis nav ieviesušas un piemērojušas starptautiskos standartus. Turpmāk – kā otra iespēja novērst standartiem neatbilstīgu kuģošanu – atbilstība starptautiskiem standartiem attiecībā uz drošību, piesārņojuma novēršanu un dzīves un darba apstākļiem uz kuģiem būtu jānodrošina arī ostas valstij, tajā pašā laikā izprotot, ka ostas valsts kontroles inspekcija nav apsekojums un ka attiecīgie inspekciju veidi nav sertifikāti, kas apliecina kuģu derīgumu kuģošanai.

(7)

Vienota pieeja ar mērķi nodrošināt, ka dalībvalstis efektīvi piemērotu starptautiskos standartus kuģiem, kas kuģo ūdeņos, kuri ir to jurisdikcijā, un ienāk to ostās, ļautu izvairīties no konkurences kropļošanas.

(8)

Kuģniecības nozari būtiski apdraud terorisma akti. Būtu efektīvi jāīsteno transporta drošuma pasākumi, un dalībvalstīm būtu rūpīgi jāuzrauga atbilstība drošuma noteikumiem, veicot drošuma inspekcijas.

(9)

Būtu jāizmanto pieredze, kas gūta laikā, kopš spēkā stājies Parīzē 1982. gada 26. janvārī parakstītais Parīzes Saprašanās memorands par ostas valsts kontroli (Parīzes SM).

(10)

Eiropas Jūras drošības aģentūrai (EMSA), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1406/2002 (6), būtu jāsniedz nepieciešamais atbalsts, lai nodrošinātu ostas valsts kontroles sistēmas konverģentu un efektīvu īstenošanu. Eiropas Jūras drošības aģentūrai būtu īpaši jāpalīdz dalībvalstīm izstrādāt un īstenot saskaņā ar šo direktīvu izveidotu inspekciju datubāzi un saskaņotu Kopienas sistēmu ostas valsts kontroles inspektoru apmācībām un kompetenču novērtēšanai.

(11)

Ar efektīvu ostas valsts kontroles sistēmas īstenošanu būtu jācenšas nodrošināt, ka regulāri inspicē visus kuģus, kas ienāk kādā no Kopienas ostām vai enkurvietām. Inspekcijās vislielākā uzmanība būtu jāpievērš kuģiem, kas neatbilst standartiem; turpretī kvalitātes prasībām atbilstīgiem kuģiem, proti, tādiem, kam iepriekšējo inspekciju ziņojumi ir apmierinoši vai kas kuģo ar tādas valsts karogu, kurā panākta atbilstība Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) dalībvalstu brīvprātīgajai revīzijas sistēmai, būtu jāveic retākas inspekcijas. Šajā nolūkā jo īpaši dalībvalstīm būtu jādod priekšroka augsta riska profila kuģu inspekcijai.

(12)

Šāda jaunā inspekciju kārtība būtu jāiekļauj Kopienas ostas valsts kontroles sistēmā, tiklīdz precīzi noteikti tās dažādie aspekti, kā arī pamatojoties uz inspekciju dalīšanas sistēmu, atbilstīgi kurai katra dalībvalsts sniedz proporcionālu ieguldījumu, lai sasniegtu Kopienas mērķi – visaptverošu inspekciju sistēmu un inspekciju daudzums ir vienlīdzīgi sadalīts starp dalībvalstīm. Šī inspekciju dalīšanas sistēma būtu jāpārskata, ņemot vērā pieredzi, kas gūta, izmantojot jauno ostas valsts kontroles sistēmu ar mērķi paaugstināt tās efektivitāti. Turklāt dalībvalstīm būtu jāpieņem darbā un jāsaglabā vajadzīgais darbinieku skaits, tostarp kvalificēti inspektori, ņemot vērā kuģu satiksmes apjomu un īpatnības katrā ostā.

(13)

Šajā direktīvā izstrādātajā inspekciju sistēmā ir ņemts vērā ar Parīzes SM paveiktais. Tā kā par jebkuru Parīzes SM jauninājumu būtu jāvienojas Kopienas līmenī, pirms tas kļūst piemērojams ES, būtu jāizveido un jāuztur cieša koordinācija starp Kopienu un Parīzes SM, lai veicinātu iespējami lielu konverģenci.

(14)

Komisijai, cieši sadarbojoties ar Parīzes SM, būtu jāpārvalda un jāatjaunina inspekciju datubāze. Inspekciju datubāzē būtu jāiekļauj dalībvalstu, kā arī visu to valstu, kas ir Parīzes SM parakstītājas valstis, inspekciju dati. Kamēr Kopienas jūras datu sistēma SafeSeaNet vēl pilnībā nedarbojas un nav iespējams inspekciju datubāzē automātiski ievadīt datus attiecībā uz kuģu ienākšanu ostās, dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai informācija, kas vajadzīga, lai nodrošinātu direktīvas piemērošanas pienācīgu uzraudzību, jo īpaši attiecībā uz kuģu kustību. Pamatojoties uz dalībvalstu sniegtajiem inspekciju datiem, Komisijai no inspekciju datubāzes būtu jāiegūst dati par kuģu riska profilu, par kuģiem, kuri jāinspicē, un par kuģu kustību, un tai būtu jāaprēķina katras dalībvalsts saistības attiecībā uz inspekciju veikšanu. Inspekciju datubāzei būtu jābūt iespējām pieslēgties citām Kopienas jūras drošības datubāzēm.

(15)

Dalībvalstīm saistībā ar Parīzes SM būtu jācenšas pārskatīt karoga valstu baltā/pelēkā un melnā saraksta noteikšanas metodi, lai nodrošinātu, ka tā ir taisnīga, jo īpaši attiecībā uz tām karoga valstīm, kuru flote ir maza.

(16)

Noteikumi un procedūras attiecībā uz ostas valsts veiktu inspekciju, tostarp kuģu aizturēšanas kritēriji, būtu jāsaskaņo tā, lai tie visās ostās būtu vienlīdz iedarbīgi, līdz ar to krasi samazinot dažu ostu selektīvu izmantošanu nolūkā izvairīties no kontrolēm.

(17)

Periodiskajām un papildu inspekcijām būtu jāietver katram kuģim iepriekš noteiktu vietu pārbaude, kas var atšķirties atkarībā no kuģa veida, inspekcijas veida un iepriekšējās ostas valsts kontroles rezultātiem. Inspekciju datubāzē būtu jānorāda elementi, lai noteiktu riska zonas, kas jāpārbauda katrā inspekcijā.

(18)

Konkrētu kategoriju kuģi, sasniedzot noteiktu vecumu, rada ievērojamus nelaimes gadījumu vai piesārņojuma draudus, tādēļ būtu jāveic to paplašinātas inspekcijas. Šādām paplašinātām inspekcijām būtu jāparedz sīki izstrādāti noteikumi.

(19)

Saskaņā ar šajā direktīvā izstrādāto inspekciju sistēmu laiks starp periodiskajām inspekcijām ir atkarīgs no kuģa riska profila, ko nosaka ar īpašiem vispārējiem un iepriekšējās darbības rādītājiem. Kuģiem ar augstu riska pakāpi šādam intervālam vajadzētu būt ne ilgākam par sešiem mēnešiem.

(20)

Lai kompetentajām ostas valsts iestādēm sniegtu informāciju par kuģiem ostās vai enkurvietās, ostu iestādēm vai struktūrām vai šim mērķim norīkotām iestādēm vai struktūrām būtu jāpārsūta informācija par kuģu ienākšanu ostā, par kuģu uzņemšanu, ciktāl tas iespējams.

(21)

Daži kuģi rada nepārprotamu risku kuģošanas drošībai un jūras videi to sliktā stāvokļa, karoga darbības un vēstures dēļ. Tādēļ Kopiena var likumīgi neļaut šiem kuģiem ienākt dalībvalstu ostās un enkurvietās. Ienākšanas aizliegumam vajadzētu būt samērīgam, un no tā varētu izrietēt pastāvīgs ienākšanas aizliegums, ja kuģa operators konsekventi neveic korektīvus pasākumus, neskatoties uz vairākiem ienākšanas aizliegumiem un aizturēšanu Kopienas ostās un enkurvietās. Jebkuru trešo ienākšanas aizliegumu var atcelt vienīgi tad, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka attiecīgo kuģi Kopienas ūdeņos var ekspluatēt droši, jo īpaši attiecībā uz kuģa karoga valsti vai sabiedrību, kas to pārvalda. Pretējā gadījumā kuģim būtu pastāvīgi jāaizliedz iebraukt dalībvalstu ostās un enkurvietās. Jebkurā gadījumā ikvienas nākamās aizturēšanas rezultātā attiecīgajam kuģim būtu pastāvīgi jāaizliedz ienākt dalībvalstu ostās un enkurvietās. Pārskatāmības labad būtu jādara zināms atklātībai to kuģu saraksts, kuriem ir aizliegta ienākšana Kopienas ostās un enkurvietās.

(22)

Lai samazinātu slogu, ko konkrētām pārvaldes iestādēm un sabiedrībām rada atkārtotas inspekcijas, nosakot kuģa riska profilu, intervālus starp inspekcijām un katras dalībvalsts inspekciju veikšanas saistību izpildi, būtu jāņem vērā apsekojumi, kurus uzņemšanas valsts, kas nav kuģa karoga valsts, veic uz ro-ro prāmjiem un ātrgaitas pasažieru kuģiem saskaņā ar Padomes Direktīvu 1999/35/EK (1999. gada 29. aprīlis) par obligāto apsekojumu sistēmu ro-ro prāmju un ātrgaitas pasažieru kuģu regulārās satiksmes drošībai (7) un kuros ietverti vismaz visi paplašinātas inspekcijas pasākumi. Turklāt Komisijai būtu jāizskata, vai ir piemēroti nākotnē grozīt Direktīvu 1999/35/EK, lai palielinātu drošības līmeni, kas vajadzīgs ro-ro prāmju un ātrgaitas pasažieru kuģu satiksmei uz dalībvalstu ostām un no tām.

(23)

Būtu jānovērš tas, ka netiek ievērotas attiecīgās konvencijas. Gadījumos, kad konstatētā noteikumu neievērošana acīmredzami apdraud drošību, veselību vai vidi, kuģi, kuriem jāveic koriģējošas darbības, jāaiztur, līdz nepilnības novērstas.

(24)

Būtu jādod iespēja apstrīdēt kompetento iestāžu rīkojumus par kuģu aizturēšanu, lai nepieļautu nepamatotus lēmumus, kas var izraisīt kuģu nepamatotu aizturēšanu vai aizkavēšanu. Dalībvalstīm būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka strīdus izskata saprātīgā termiņā un saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(25)

Iestādes un inspektori, kas iesaistīti ostas valsts kontroles darbībās, nedrīkstētu būt iesaistīti interešu konfliktā saistībā ar inspekcijas ostu vai kuģiem, kurus inspicē, kā arī ar radniecīgām interešu sfērām. Inspektoriem vajadzētu būt attiecīgi kvalificētiem, un viņi būtu jāsagatavo atbilstīgās apmācībās, tādējādi saglabājot un uzlabojot viņu kompetenci inspekciju veikšanā. Dalībvalstīm būtu jāsadarbojas, izstrādājot un uzlabojot Kopienas sistēmu inspektoru apmācībām un kompetences novērtēšanai.

(26)

Ločiem un ostu iestādēm vai struktūrām būtu jānodrošina iespēja sniegt noderīgu informāciju par acīmredzamām nepilnībām, kas konstatētas uz kuģiem.

(27)

Būtu jāizskata no personām, kurām ir likumīgas intereses, saņemtas sūdzības, kas saistītas ar dzīves un darba apstākļiem uz kuģa. Ikviena persona, kas iesniedz sūdzību, būtu jāinformē par turpmāku rīcību pēc sūdzības saņemšanas.

(28)

Dalībvalstu kompetentajām iestādēm un citām iestādēm vai organizācijām ir jāsadarbojas, lai varētu pienācīgi sekot tādiem standartiem neatbilstīgiem kuģiem, kuriem tomēr piešķirta atļauja turpināt ceļu, kā arī lai apmainītos ar informāciju par kuģiem ostās.

(29)

Tā kā inspekciju datubāze ir būtiska ostas valsts kontroles daļa, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to atjaunina atbilstīgi Kopienas prasībām.

(30)

Tādas informācijas publicēšana par kuģiem un to operatoriem vai sabiedrībām, kuras neatbilst starptautiskiem drošības, veselības un jūras vides aizsardzības standartiem, ņemot vērā sabiedrības kuģu flotes lielumu, varētu būt iedarbīgs līdzeklis, kā atturēt kuģotājus no šādu kuģu izmantošanas un kā rosināt kuģu īpašniekus veikt koriģējošas darbības. Attiecībā uz to, lai informāciju darītu pieejamu, Komisijai būtu jāizveido cieša sadarbība ar Parīzes SM un jāņem vērā visa publicētā informācija, lai izvairītos no nevajadzīgas dublēšanās. Dalībvalstīm tikai vienreiz būtu jāsniedz attiecīgā informācija.

(31)

Tādu inspekciju izmaksas, kuru iznākumā kuģi aiztur, kā arī izmaksas, kas radušās, atceļot ienākšanas aizliegumu, būtu jāuzņemas segt attiecīgā kuģa īpašniekam vai operatoram.

(32)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru īstenošanas kārtību (8).

(33)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt šo direktīvu, lai piemērotu turpmākus grozījumus konvencijās, starptautiskos kodeksos un rezolūcijās, kas saistīti ar šo direktīvu, kā arī lai pieņemtu noteikumus 8. un 10. panta īstenošanai. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia to papildinot ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(34)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – proti, samazināt standartiem neatbilstīgu kuģošanu ūdeņos, kas atrodas dalībvalstu jurisdikcijā, uzlabojot Kopienas inspekciju sistēmu jūras kuģiem, un attīstīt tādus līdzekļus, kas vērsti uz preventīvu darbību veikšanu jūras piesārņošanas jomā – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šo mērķu apjoma un ietekmes dēļ tos var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(35)

Pienākumam šo direktīvu transponēt attiecīgo valstu tiesību aktos būtu jāattiecas vienīgi uz noteikumiem, ar kuriem paredzētas ievērojamas pārmaiņas salīdzinājumā ar Direktīvu 95/21/EK. Pienākums transponēt noteikumus, kas netiek grozīti, izriet no minētās direktīvas.

(36)

Šī direktīva nedrīkstētu iespaidot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem, kad tām jātransponē savos tiesību aktos XV pielikuma B daļā norādītās direktīvas.

(37)

Ostas valsts kontroles sistēma, kas izveidota saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāievieš visās dalībvalstīs vienlaicīgi. Šajā sakarā Komisijai būtu jānodrošina, ka tiek veikti atbilstoši sagatavošanās pasākumi, tostarp inspekciju datubāzu testēšana un apmācības nodrošināšana inspektoriem.

(38)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (9) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(39)

Lai dalībvalstīm, kurām nav pieejas jūrai, neradītu nesamērīgu administratīvu slogu, šādām dalībvalstīm ar de minimis noteikumu būtu jāļauj atkāpties no šīs direktīvas noteikumiem, proti, šādām dalībvalstīm nav pienākuma transponēt šo direktīvu, ja tās atbilst konkrētiem kritērijiem.

(40)

Lai ņemtu vērā to, ka Francijas aizjūras departamenti pieder pie citas ģeogrāfiskās joslas, tie lielā mērā ir līgumslēdzējas puses citos reģionālos ostas valsts kontroles memorandos, kas nav Parīzes SM, un tiem ir ļoti ierobežota satiksmes plūsma ar kontinentālo Eiropu, attiecīgajām dalībvalstīm vajadzētu ļaut izslēgt šīs ostas no Kopienā piemērotās ostas valsts kontroles sistēmas,

a)

panākot labāku starptautisko un Kopienas tiesību aktu ievērošanu attiecībā uz drošību jūrā, jūras satiksmes drošumu, jūras vides aizsardzību un dzīves un darba apstākļiem uz kuģiem ar jebkuras valsts karogiem;

b)

ieviešot kopējus kritērijus, pēc kuriem ostas valstīm veikt kuģu kontroli, un saskaņojot inspekcijas un aizturēšanas procedūras, izmantojot saistībā ar Parīzes SM gūtās zināšanas un pieredzi;

c)

īstenojot Kopienā ostas valsts kontroles sistēmu, kā pamatā ir Kopienā un Parīzes SM teritorijā veiktas inspekcijas un kuras mērķis ir inspicēt visus kuģus ar intervāliem, kas noteikti atkarībā no to riska profila, tos kuģus, kuri rada augstāku risku, inspicējot detalizētāk un biežāk.

1)

“konvencijas” ir turpmāk norādītās konvencijas līdz ar to protokoliem un grozījumiem, kā arī attiecīgie juridiski saistošie kodeksi to jaunākajā redakcijā:

2)

“Parīzes SM” ir Saprašanās memorands par ostas valsts kontroli, kas parakstīts Parīzē 1982. gada 26. janvārī, tā jaunākajā redakcijā;

3)

“SJO dalībvalstu brīvprātīgās revīzijas sistēmas struktūra un procedūras” ir SJO Asamblejas Rezolūcija A.974(24);

4)

“Parīzes SM teritorija” ir ģeogrāfisks apgabals, kurā Parīzes SM parakstītājas valstis veic inspekcijas saistībā ar Parīzes SM;

5)

“kuģis” ir ikviens jūras kuģis, uz kuru attiecas viena vai vairākas konvencijas un kurš kuģo ar karogu, kas nav ostas valsts karogs;

6)

“kuģu/ostas mijiedarbība” ir mijiedarbība, kas notiek, kad kuģi tieši un nekavējoties ietekmē darbības, kurās ietverta personu vai preču kustība vai ostas pakalpojumu sniegšana no kuģa vai uz to;

7)

“kuģis enkurvietā” ir kuģis, kurš atrodas ostā vai citā vietā, kas atrodas ostas jurisdikcijā, taču neatrodas pie piestātnes, un attiecībā uz kuru notiek kuģa un ostas mijiedarbība;

8)

“inspektors” ir valsts sektora darbinieks vai cita persona, kuru kādas dalībvalsts kompetentā iestāde attiecīgi pilnvarojusi veikt inspekcijas, īstenojot ostas valsts kontroli, un kura ir atbildīga minētajai kompetentajai iestādei;

9)

“kompetentā iestāde” ir jūrlietu pārvaldes iestāde, kas saskaņā ar šo direktīvu ir atbildīga par ostas valsts kontroli;

10)

“nakts laiks” ir tāds periods, kurš saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir ne īsāks par septiņām stundām un kurā jebkurā gadījumā jāiekļauj periods starp pusnakti un pulksten 5.00 no rīta;

11)

“sākotnējā inspekcija” ir kuģa apmeklējums, ko inspektors veic ar mērķi pārbaudīt atbilstību attiecīgajām konvencijām un noteikumiem un kas ietver vismaz 13. panta 1. punktā noteiktās darbības;

12)

“detalizētāka inspekcija” ir inspekcija, kuras laikā 13. panta 3. punktā minētajos apstākļos kuģi, tā aprīkojumu un apkalpi vai nu kopumā, vai vajadzības gadījumā selektīvi inspicē paplašināti, cita starpā inspicējot kuģa konstrukciju, aprīkojumu, apkalpi, dzīves un darba apstākļus un to, kā uz kuģa ievēro dienesta procedūras;

13)

“paplašināta inspekcija” ir inspekcija, kas attiecas vismaz uz VII pielikumā minētajām darbībām. Paplašinātas inspekcijas ietvaros var veikt arī detalizētāku inspekciju, ja vien saskaņā ar 13. panta 3. punktu tam ir pamatots iemesls;

14)

“sūdzība” ir jebkura informācija vai ziņojums, ko iesniedz jebkura persona vai organizācija, kurai ir pamatota ieinteresētība kuģa drošībā, tostarp ieinteresētība, kas saistīta ar kuģa apkalpes drošību vai draudiem tās veselībai, dzīves un darba apstākļiem uz kuģa un piesārņojuma novēršanu;

15)

“aizturēšana” ir oficiāls aizliegums kuģim doties jūrā, pamatojoties uz atklātajiem trūkumiem, kas vai nu katrs atsevišķi, vai visi kopā kuģi padara nederīgu kuģošanai;

16)

“iebraukšanas aizlieguma rīkojums” ir lēmums, ko izsniedz kuģa kapteinim, uzņēmumam, kas atbildīgs par kuģi, un karoga valstij, paziņojot tiem, ka kuģim turpmāk aizliegts iebraukt visās Kopienas ostās un enkurvietās;

17)

“operācijas pārtraukšana” ir oficiāls aizliegums kuģim turpināt veikt kādu operāciju, pamatojoties uz atklātiem trūkumiem, kas vai nu katrs atsevišķi, vai visi kopā tādas operācijas turpināšanu padarītu bīstamu;

18)

“sabiedrība” ir kuģa īpašnieks vai arī jebkura cita organizācija vai persona, piemēram, sabiedrības vadītājs vai arī bezapkalpes kuģa fraktētājs, kas no īpašnieka pārņēmis atbildību par kuģa ekspluatāciju un, pārņemot šādu atbildību, ir piekritis pārņemt visus Starptautiskajā drošības pārvaldības (ISM) kodeksā noteiktos pienākumus un atbildību;

19)

“atzīta organizācija” ir klasificēšanas sabiedrība vai cita privāta struktūra, kas karoga valsts iestāžu vārdā veic tiesību aktos noteiktus uzdevumus;

20)

“normatīvais sertifikāts” ir sertifikāts, ko saskaņā ar konvencijām izdevusi karoga valsts vai kas ir izdots tās vārdā;

21)

“klasifikācijas sertifikāts” ir dokuments, kas apliecina atbilstību Starptautiskās konvencijas par dzīvības drošību uz jūras (SOLAS 74) II-1. nodaļas A-1. daļas 3.-1. noteikumam;

22)

“inspekciju datubāze” ir informācijas sistēma, kas palīdz Kopienā ieviest ostas valsts kontroles sistēmu un kas attiecas uz datiem par Kopienā un Parīzes SM teritorijā veiktajām inspekcijām.

a)

inspicē visus I prioritātes kuģus, kā minēts 12. panta a) punktā, kas ienāk tās ostās vai enkurvietās; un

b)

ik gadu veic tik daudz I un II prioritātes kuģu inspekciju, kā minēts 12. panta a) un b) punktā, cik atbilst vismaz tās proporcionālai daļai no kopējā inspekciju skaita, kas katru gadu jāveic Kopienā un Parīzes SM teritorijā. Inspekciju sadalījumu katrai dalībvalstij nosaka, pamatojoties uz atsevišķu kuģu skaita, kas ienāk attiecīgās dalībvalsts ostās, attiecību pret atsevišķu kuģu kopskaitu, kas ienāk katras dalībvalsts ostā Kopienā un Parīzes SM teritorijā.

a)

5 % no tādiem I prioritātes kuģiem ar augstu riska profilu, kas ienāk tās ostās un enkurvietās;

b)

10 % no tādu I prioritātes kuģu kopskaita, kam nav augsta riska profila un kuri ienāk tās ostās un enkurvietās.

a)

ja inspekciju var veikt, kad kuģis attiecīgajā dalībvalstī ienāk nākamo reizi, ar nosacījumu, ka kuģis starplaikā neienāk nevienā citā Kopienas vai Parīzes SM teritorijas ostā, un ja inspekciju neatliek ilgāk kā uz 15 dienām; vai

b)

ja inspekciju var veikt citā ienākšanas ostā Kopienā vai Parīzes SM teritorijā 15 dienās ar nosacījumu, ka dalībvalsts, kurā atrodas šāda ienākšanas osta, ir iepriekš piekritusi veikt inspekciju.

a)

pēc kompetentās iestādes uzskata, inspekcijas veikšana radītu apdraudējumu inspektoru, kuģa, tā apkalpes vai ostas, vai jūras vides drošībai; vai

b)

kuģa ienākšana notiek vienīgi nakts laikā. Šādā gadījumā dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kuģus, kas regulāri ienāk ostā nakts laikā, atbilstīgi inspicē.

a)

kuģi saskaņā ar I pielikumu inspicē citā ostā vai enkurvietā Kopienā vai Parīzes SM teritorijā 15 dienu laikā; vai

b)

kuģa ienākšana ostā notiek vienīgi nakts laikā vai ja tā uzturēšanās ir pārlieku īsa, lai sekmīgi veiktu inspekciju, un inspekcijas neveikšanas iemesls ir reģistrēts inspekciju datubāzē; vai

c)

kompetentā iestāde uzskata, ka inspekcijas veikšana radītu apdraudējumu inspektoru, kuģa, tā apkalpes vai ostas, vai jūras vides drošībai, un inspekcijas neveikšanas iemesls ir reģistrēts inspekciju datubāzē.

a)

Vispārējie rādītāji

Vispārējos rādītājus nosaka, ņemot vērā kuģa tipu, vecumu, karogu, iesaistītās atzītās organizācijas un sabiedrības darbības saskaņā ar I pielikuma I.1. daļu un II pielikumu.

b)

Iepriekšējās darbības rādītāji

Iepriekšējās darbības rādītājus nosaka pēc kuģu trūkumiem un to aizturēšanas skaita konkrētā periodā saskaņā ar I pielikuma I.2. daļu un II pielikumu.

a)

karoga valsts kritērijiem;

b)

sabiedrības darbības kritērijiem,

a)

kuģiem veic periodiskas inspekcijas iepriekš noteiktos laika intervālos atkarībā no kuģa riska profila saskaņā ar I pielikuma I daļu. Starplaiku starp kuģu periodiskajām inspekcijām palielina, riskam attiecīgi samazinoties. Augsta riska kuģiem šis periods nepārsniedz sešus mēnešus;

b)

kuģiem veic papildu inspekcijas neatkarīgi no laika, kas pagājis kopš pēdējās periodiskās inspekcijas, šādos gadījumos:

a)

izvēlas kuģus, kuriem ir laiks veikt obligāto inspekciju un kurus dēvē par “I prioritātes” kuģiem saskaņā ar I pielikuma II daļas 3.A punktā noteikto atlases shēmu;

b)

var izvēlēties kuģus, kam jāveic inspekcija un kurus dēvē par “II prioritātes” kuģiem saskaņā ar I pielikuma II daļas 3.B punktu.

1)

Katrā sākotnējā inspekcijā kompetentā iestāde nodrošina to, ka inspektors veic vismaz šādas darbības:

2)

Ja pēc 1. punktā minētās inspekcijas trūkumi, kas jānovērš nākamajā ostā, ir reģistrēti inspekciju datubāzē, kompetentā iestāde nākamajā ostā var nolemt neveikt šā panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā minēto inspekciju.

3)

Veic detalizētāku inspekciju, tostarp paplašinātu inspekciju attiecībā uz dienesta procedūru ievērošanu uz kuģa, gadījumos, kad pēc 1. punktā minētās inspekcijas ir pamatots iemesls uzskatīt, ka kuģa vai tā aprīkojuma, vai apkalpes apstākļi pēc būtības neatbilst kādas konvencijas prasībām

“Pamatots iemesls” ir tad, ja inspektors ir atklājis liecības, kas, vērtējot profesionāli, dod pamatu veikt detalizētāku kuģa, tā aprīkojuma vai apkalpes inspekciju.

“Pamatotu iemeslu” piemēri minēti V pielikumā.

—

augsta riska profila kuģiem,

—

pasažieru kuģiem, naftas tankkuģiem, gāzes vai ķīmiskajiem tankkuģiem vai balkeriem, kas vecāki par 12 gadiem,

—

kuģiem ar lielu riska profilu vai pasažieru kuģiem, naftas tankkuģiem, gāzes vai ķīmiskajiem tankkuģiem vai balkeriem, kas vecāki par 12 gadiem, kad rodas īpaši svarīgi vai neparedzēti apstākļi,

—

kuģiem, kam jāveic atkārtota inspekcija pēc tam, kad saskaņā ar 16. pantu ir izdots ienākšanas aizlieguma rīkojums.

—

kas kuģo ar tādas valsts karogu, kuras kuģu aizturēšanas rādītāji iekļauti melnajā sarakstā, kas pieņemts saskaņā ar Parīzes SM, pamatojoties uz inspekciju datubāzē reģistrēto informāciju, ko ik gadu publicē Komisija, un kas iepriekšējos 36 mēnešos vairāk nekā divas reizes ticis aizturēts vai kam saskaņā ar Direktīvu 1999/35/EK izdots ekspluatācijas aizliegums kādas dalībvalsts ostā vai enkurvietā vai kādas tādas valsts ostā, kura parakstījusi Parīzes SM, vai

—

kas kuģo ar tādas valsts karogu, kuras kuģu aizturēšanas īpatsvars iekļauts pelēkajā sarakstā, kas pieņemts saskaņā ar Parīzes SM, pamatojoties uz inspekciju datubāzē reģistrēto informāciju, un ko ik gadu publicē Komisija, un kas iepriekšējos 24 mēnešos vairāk nekā divas reizes ticis aizturēts vai kam saskaņā ar Direktīvu 1999/35/EK izdots ekspluatācijas aizliegums kādas dalībvalsts ostā vai enkurvietā vai kādas tādas valsts ostā, kura parakstījusi Parīzes SM,

—

kuģis kuģo ar tādas valsts karogu, kuras aizturēšanas īpatsvars nav iekļauts ne 1. punktā minētajā melnajā, ne pelēkajā sarakstā,

—

kuģa normatīvos un klasifikācijas sertifikātus izdevusi organizācija vai organizācijas, kas atzītas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 391/2009 (2009. gada 23. aprīlis) par kopīgiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz organizācijām, kas pilnvarotas veikt kuģu inspekcijas un apsekojumus (pārstrādāta versija) (12),

—

saskaņā ar II pielikuma I.1. daļu kuģi pārvalda sabiedrība, kuras darbības līmenis ir augsts, un

—

ir panākta atbilstība VIII pielikuma 3. līdz 9. punktā paredzētajiem noteikumiem.

a)

dalībvalsts nodrošina, ka inspekciju datubāzē nekavējoties veic attiecīgus grozījumus;

b)

dalībvalsts, kurā izdots aizturēšanas rīkojums vai ienākšanas aizlieguma rīkojums, 24 stundās pēc šā lēmuma pieņemšanas nodrošina, ka tiek labota informācija, kas publicēta saskaņā ar 26. pantu.

a)

neievēro nosacījumus, ko paredz tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā atrodas inspekcijas osta; vai

b)

atsakās ievērot attiecīgās konvenciju prasības un neienāk norādītajā remonta rūpnīcā.

—

informāciju par kuģi (nosaukumu, SJO identifikācijas numuru, izsaukuma signālu un karogu),

—

informāciju par kuģošanu (pēdējo ienākšanas ostu, galamērķa ostu),

—

informāciju par uz kuģa konstatētajām acīmredzamām nepilnībām.

—

informāciju, kas sniegta atbilstīgi 9. pantam un III pielikumam,

—

informāciju par kuģiem, kas nav snieguši informāciju saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajām prasībām un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/59/EK (2000. gada 27. novembris) par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai (14), un Direktīvu 2002/59/EK, kā arī attiecīgā gadījumā Regulu (EK) Nr. 725/2004,

—

informāciju par kuģiem, kuri izbraukuši jūrā, neizpildījuši Direktīvas 2000/59/EK 7. vai 10. pantā noteiktās prasības,

—

informāciju par kuģiem, kam aizliegts ienākt ostā vai kas izraidīti no ostas drošuma apsvērumu dēļ,

—

informāciju par acīmredzamām nepilnībām atbilstīgi 23. pantam.

a)

pielāgo pielikumus, izņemot I pielikumu, lai ņemtu vērā spēkā stājušos grozījumus Kopienas tiesību aktos par drošību jūrā un jūras satiksmes drošumu un attiecīgu starptautisko organizāciju konvencijās, kodeksos un rezolūcijās, kā arī ņemot vērā Parīzes SM;

b)

groza definīcijas, kurās ir atsauces uz konvencijām, starptautiskiem kodeksiem un rezolūcijām, kā arī Kopienas tiesību aktiem, kas attiecas uz šo direktīvu.