1.   Šo regulu piemēro attiecībā uz pasažieriem, kuri ceļo:

2.   Šo regulu nepiemēro attiecībā uz pasažieriem, kuri ceļo:

3.   Dalībvalstis var uz diviem gadiem no 2012. gada 18. decembra atbrīvot no pienākuma piemērot šo regulu jūras kuģiem, kuru tonnāža ir mazāka nekā 300 bruto tonnu un kurus izmanto pārvadājumiem attiecīgās valsts teritorijā, ja šajā regulā noteiktās pasažieru tiesības ir attiecīgi nodrošinātas attiecīgās valsts tiesību aktos.

4.   Dalībvalstis var šo regulu nepiemērot pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu pienākumi, pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi vai integrēti pakalpojumi, ja šajā regulā noteiktās pasažieru tiesības ir līdzvērtīgi garantētas attiecīgās valsts tiesību aktos.

5.   Neskarot Direktīvu 2006/87/EK un Direktīvu 2009/45/EK, nekas šajā regulā nav interpretējams kā tehniskas prasības, ar ko uzliek pienākumus pārvadātājiem, termināļa operatoriem vai citām struktūrām, lai tās pārveidotu vai mainītu kuģus, infrastruktūru, ostas vai ostas termināļus.

1.   Pārvadātāji izsniedz pasažierim biļeti, ja vien saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem tiesības uz pārvadājumu nesniedz ar citiem dokumentiem. Biļeti var izsniegt elektroniskā formātā.

2.   Neskarot sociālos tarifus, līguma noteikumus un pārvadātāju vai biļešu pārdevēju piemērotos tarifus piedāvā sabiedrībai, nedz tieši, nedz netieši nediskriminējot tiešos patērētājus saistībā ar viņu valstspiederību vai ar to vietu Savienībā, kur pārvadātāji vai biļešu pārdevēji veic uzņēmējdarbību.

1.   Ja šajā regulā noteikto pienākumu veikšana uzticēta faktiskajam pārvadātājam, biļešu pārdevējam vai jebkurai citai personai, pārvadātājs, ceļojumu aģents, ceļojumu rīkotājs vai termināļa operators, kurš uzticējis šādus pienākumus, tomēr ir atbildīgs par minētās iesaistītās puses darbībām un bezdarbību, pildot savus darba pienākumus.

2.   Papildus 1. punktam personai, kurai pārvadātājs, ceļojumu aģents, ceļojumu rīkotājs vai termināļa operators uzticējis pienākumu veikšanu, attiecībā uz šīs personas veikto pienākumu daļu arī piemēro šīs regulas noteikumus, tostarp noteikumus par saistībām un aizstāvību.

1.   Pārvadātāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji nevar atteikties pieņemt rezervāciju, izsniegt vai citādā veidā piegādāt biļeti vai ļaut iekāpt personām, par iemeslu minot tieši invaliditāti vai ierobežotas pārvietošanās spējas.

2.   Personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām rezervāciju un biļetes piedāvā bez papildu maksas un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā visiem citiem pasažieriem.

1.   Atkāpjoties no 7. panta 1. punkta, pārvadātāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji var atteikties pieņemt rezervāciju vai izsniegt vai kā citādi piegādāt biļeti vai atteikt iekāpšanu personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām:

2.   Atsakoties pieņemt rezervāciju vai izsniegt vai kā citādi piegādāt biļeti 1. punktā minēto iemeslu dēļ, pārvadātāji, ceļojumu aģenti vai ceļojumu rīkotāji dara visu iespējamo, lai attiecīgajai personai piedāvātu pieņemamu alternatīvu pasažieru pārvadājumu pakalpojumu vai kruīzu, ko organizē pārvadātājs.

3.   Ja tādai personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kurai ir rezervācija vai biļete un kura ir izpildījusi 11. panta 2. punktā minētās prasības, tomēr ir bijusi liegta iekāpšana kuģī, pamatojoties uz šo regulu, minētajai personai un jebkurai personai, kas viņu pavada un kas minēta šā panta 4. punktā, piedāvā tiesības saņemt atlīdzinājumu un maršruta maiņu, kā paredzēts I pielikumā. Tiesības izvēlēties braucienu atpakaļ vai maršruta maiņu ir atkarīgas no tā, vai izpildītas visas drošības prasības.

4.   Ja tas ir pilnīgi nepieciešams un ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā izklāstīts 1. punktā, pārvadātāji, ceļojumu aģenti vai ceļojuma rīkotāji var pieprasīt, lai personu ar invaliditāti vai personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām pavada cita persona, kas var sniegt palīdzību, kura vajadzīga šai personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Attiecībā uz pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem šādu pavadošo personu pārvadā bez maksas.

5.   Ja pārvadātāji, ceļojumu aģenti vai ceļojumu rīkotāji atsaucas uz 1. vai 4. punktu, tie nekavējoties informē personu ar invaliditāti vai personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām par šādas rīcības iemesliem. Pēc pieprasījuma šos iemeslus personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām paziņo rakstiski ne vēlāk kā piecas darbadienas pēc pieprasījuma saņemšanas. Ja izteikts atteikums saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu, izdara atsauci uz piemērojamām drošības prasībām.

1.   Sadarbojoties ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, pārvadātāji un termināļa operatori vajadzības gadījumā ar savu organizāciju palīdzību izveido vai īsteno nediskriminējošus transporta piekļuves nosacījumus attiecībā uz personu ar invaliditāti un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām un viņu pavadošo personu pārvadājumiem. Par piekļuves nosacījumiem pēc pieprasījuma informē valstu izpildstruktūras.

2.   Termināļa operatori un pārvadātāji 1. punktā paredzētos piekļuves nosacījumus dara publiski pieejamus tieši vai internetā, pieejamos formātos pēc pieprasījuma un tajās pašās valodās, kurās informāciju parasti sniedz visiem pasažieriem. Īpašu uzmanību pievērš personu ar invaliditāti vai personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzībām.

3.   Ceļojumu rīkotāji dara pieejamus 1. punktā paredzētos piekļuves nosacījumus, kas piemērojami braucieniem, tostarp kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām, ko tie organizē, pārdod vai piedāvā pārdošanai.

4.   Pārvadātāji, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji nodrošina, ka visa attiecīgā informācija, tostarp par rezervēšanu un informāciju internetā, par pārvadājuma nosacījumiem, par braucienu un piekļuves nosacījumiem, ir pieejama personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām atbilstošā un saprotamā veidā. Personas, kurām nepieciešama palīdzība, par to saņem apstiprinājumu ar visiem iespējamiem līdzekļiem, tai skaitā elektroniskiem līdzekļiem vai mobilo sakaru īsziņām (SMS).

1.   Pārvadātāji un termināļa operatori atbilstīgi savām kompetences jomām sniedz palīdzību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kā izklāstīts 10. pantā, ar noteikumu, ka:

2.   Papildus 1. punktam, personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, veicot rezervāciju vai biļetes iepriekšēju iegādi – ar noteikumu, ka tajā laikā tas ir zināms – paziņo pārvadātājam par savām īpašajām vajadzībām saistībā ar izmitināšanu vai sēdvietu vai nepieciešamajiem pakalpojumiem vai par savām vajadzību vest līdzi medicīnas iekārtas.

3.   Paziņojumu, kas izstrādāts atbilstīgi 1. punkta a) apakšpunktam un 2. punktam, vienmēr var iesniegt ceļojumu aģentam vai ceļojumu rīkotājam, no kura biļete nopirkta. Ja biļete ir derīga vairākiem braucieniem, pietiek ar vienu paziņojumu, ja ir sniegta attiecīga informācija par turpmāko braucienu laiku. Pasažieris saņem apstiprinājumu par to, ka par palīdzības nepieciešamību ir paziņots atbilstīgi 1. punkta a) apakšpunkta un 2. punkta prasībām.

4.   Ja paziņojums saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punktu nav sniegts, pārvadātāji un termināļa operatori tomēr dara visu iespējamo, lai sniegtu palīdzību personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām, lai tā varētu iekāpt kuģī, nokāpt no kuģa un ceļot ar to.

5.   Ja personai ar invaliditāti vai personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām nepieciešama atzīta suņa–pavadoņa palīdzība, šim sunim nodrošina nakšņošanu kopā ar minēto personu ar noteikumu, ka pārvadātājam, ceļojumu aģentam vai ceļojumu rīkotājam ir paziņots saskaņā ar attiecīgās valsts spēkā esošajiem tiesību aktiem par atzītu suņu–pavadoņu pārvadāšanu ar pasažieru kuģi, ja ir šādi tiesību akti.

1.   Pārvadātāji, termināļa operatori, ceļojumu aģenti un ceļojumu rīkotāji veic visus vajadzīgos pasākumus paziņojumu pieprasīšanai un tādu paziņojumu saņemšanai, kas iesniegti saskaņā ar 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 11. panta 2. punktu. Šis pienākums attiecas uz visām to tirdzniecības vietām, tostarp pārdošanu, izmantojot telefonu vai internetu.

2.   Ja ceļojumu aģenti vai ceļojumu rīkotāji saņem 1. punktā minēto paziņojumu, tie ierastajā darbalaikā nekavējoties pārsūta šo informāciju pārvadātājam vai termināļa operatoriem.

3.   Pārvadātāji un termināļa operatori nosaka vietu ostas terminālī vai ārpus tā, kurā personas ar invaliditāti un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām var paziņot par ierašanos un lūgt palīdzību. Šajās vietās ir izliktas nepārprotamas zīmes, un tajās pieejamā formātā sniedz svarīgāko informāciju par ostas termināli un piedāvāto palīdzību.

1.   Termināļa operatori un pārvadātāji, kas ekspluatē ostas termināļus vai sniedz pasažieru pārvadājumu pakalpojumus un kas iepriekšējā kalendārajā gadā kopā snieguši vairāk nekā 100 000 pasažieru komercpārvadājumu pakalpojumus, savās attiecīgās kompetences jomās nosaka kvalitātes standartus II un III pielikumā norādītajai palīdzībai un, attiecīgā gadījumā, izmantojot savu organizāciju starpniecību, sadarbībā ar reprezentatīvām organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, nosaka, kādi resursi vajadzīgi, lai tos sasniegtu.

2.   Nosakot kvalitātes standartus, pilnībā ņem vērā starptautiski atzītus politikas virzienus un rīcības kodeksus, kas attiecas uz ceļojumu atvieglošanu personām ar invaliditāti vai personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, jo īpaši SJO Ieteikumu pasažieru kuģu konstruēšanai un ekspluatācijai, lai nodrošinātu atbilstību gados vecāku cilvēku un personu ar invaliditāti vajadzībām.

3.   Termināļa operatori un pārvadātāji 1. punktā paredzētos kvalitātes standartus dara publiski pieejamus tieši vai internetā pieejamā formātā un tajās pašās valodās, kurās informāciju parasti sniedz visiem pasažieriem.

1.   Pārvadātāji un termināļa operatori ir atbildīgi par zaudējumiem, kas radušies pārvietošanās palīglīdzekļu vai citu īpašu ierīču, ko lieto persona ar invaliditāti vai persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām, nozaudēšanas vai bojājuma dēļ, ja starpgadījumu, kas radīja zaudējumus, izraisīja pārvadātāja vai termināļa operatora vaina vai nolaidība. Pārvadātāja vaina vai nolaidība tiek uzskatīta par kuģošanas starpgadījuma radītu zaudējumu.

2.   Kompensācija, kas minēta 1. punktā, atbilst attiecīgo ierīču aizstāšanas vērtībai vai, attiecīgā gadījumā, izmaksām, kas saistītas ar remontu.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja tiek piemērots 4. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 392/2009 (2009. gada 23. aprīlis) par pasažieru pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos uz jūras (10).

4.   Turklāt dara visu iespējamo, lai ātri nodrošinātu piemērotas alternatīvas pagaidu pārvietošanās palīgierīces.

1.   Ja pasažieru pārvadājumu pakalpojuma vai kruīza atiešana tiek atcelta vai aizkavējas, pārvadātājs vai, attiecīgā gadījumā, termināļa operators informē par situāciju pasažierus, kuri izbrauc no ostas termināļiem vai, ja iespējams, pasažierus, kuri izbrauc no ostām, pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā 30 minūtes pēc plānotā atiešanas laika, un par paredzamo atiešanas laiku un paredzamo pienākšanas laiku, tiklīdz minētā informācija ir pieejama.

2.   Ja pasažieri ceļojuma atcelšanas vai aizkavēšanās dēļ nokavē saistītu pārvadājuma pakalpojumu, pārvadātājs un, attiecīgā gadījumā, termināļa operators veic samērīgus pasākumus, lai informētu attiecīgos pasažierus par alternatīvām pārsēšanās iespējām.

3.   Pārvadātājs vai, attiecīgā gadījumā, termināļa operators nodrošina, ka personas ar invaliditāti vai personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām informāciju, kas prasīta saskaņā ar 1. un 2. punktu, saņem pieejamā formātā.

1.   Ja pārvadātājam ir iespējams paredzēt, ka pasažieru pārvadājumu pakalpojuma vai kruīza atiešana tiks atcelta vai aizkavēsies ilgāk nekā par 90 minūtēm pēc plānotā atiešanas laika, pasažieriem, kuri izbrauc no ostas termināļiem, bez maksas piedāvā uzkodas, maltītes vai atspirdzinājumus samērīgā attiecībā pret gaidīšanas laiku, ja vien tie ir pieejami vai ja tos ir iespējams sagādāt.

2.   Ja atiešanas atcelšanas vai aizkavēšanās gadījumā ir jāpārnakšņo viena vai vairākas naktis vai jāuzturas ilgāk, nekā pasažieris bija paredzējis, pārvadātājs – ja vien un kad tas ir fiziski iespējams – pasažieriem, kuri izbrauc no ostas termināļiem, papildus 1. punktā paredzētajām uzkodām, maltītēm vai atspirdzinājumiem bez maksas piedāvā atbilstīgu izmitināšanu uz kuģa klāja vai krastā un pārvadāšanu starp ostas termināli un izmitināšanas vietu. Pārvadātājs var noteikt ierobežotu viena pasažiera kopējo izmaksu summu izmitināšanai krastā, kas nepārsniedz EUR 80 par nakti (ilgākais trīs naktis), kurā neiekļauj izmaksas par transportu abos virzienos starp ostas termināli un izmitināšanas vietu.

3.   Piemērojot 1. un 2. punktu, pārvadātājs pievērš īpašu uzmanību vajadzībām, kādas ir personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām un viņus pavadošajām personām.

1.   Ja pārvadātājam ir iespējams paredzēt, ka pasažieru pārvadājumu pakalpojums tiks atcelts vai atiešana no ostas termināļa aizkavēsies ilgāk nekā par 90 minūtēm, pasažierim nekavējoties piedāvā šādas izvēles iespējas:

2.   Ja pasažieru pārvadājumu pakalpojums ir atcelts vai atiešana no ostas aizkavējas ilgāk nekā par 90 minūtēm, pasažieriem ir tiesības šādu maršruta maiņu vai biļetes cenas atlīdzību saņemt no pārvadātāja.

3.   Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punktā paredzēto atlīdzību izmaksā septiņās dienās skaidrā naudā, ar elektronisku bankas pārskaitījumu, bankas pārveduma rīkojumu vai bankas čeku, atlīdzinot biļetes pilnu pirkuma cenu par to brauciena daļu vai daļām, kas nav veiktas, un par jau veikto daļu vai daļām, ja braucienam vairs nav jēgas attiecībā uz pasažiera sākotnējo ceļojuma plānu. Ar pasažiera piekrišanu pilnu biļetes cenu var atmaksāt arī ar kuponiem un/vai citiem pakalpojumiem par biļetes pirkšanas cenai līdzvērtīgu summu, ar noteikumu, ka nosacījumi ir elastīgi, jo īpaši attiecībā uz derīguma termiņu un ceļojuma galamērķi.

1.   Nezaudējot tiesības uz pārvadājumu, pasažieri var pieprasīt kompensāciju no pārvadātāja, ja aizkavējas pārvadājuma līgumā paredzētā pienākšana galamērķī. Kompensācijas minimālais apjoms ir 25 % no biļetes cenas, ja ir notikusi aizkavēšanās par vismaz:

Ja aizkavēšanās ir divreiz ilgāka par a) līdz d) apakšpunktā noteikto laiku, kompensācija ir 50 % no biļetes cenas.

2.   Pasažieri, kam ir vairākkārt lietojama biļete vai sezonas biļete un kas minētās biļetes derīguma termiņa laikā saskaras ar atkārtotu pienākšanas aizkavēšanos, var prasīt pienācīgu kompensāciju saskaņā ar pārvadātāja noteikumiem par kompensēšanas kārtību. Minētajos noteikumos paredz kritērijus, ar ko nosaka pienākšanas aizkavēšanos un aprēķina kompensāciju.

3.   Kompensāciju aprēķina attiecībā pret cenu, ko pasažieris faktiski ir samaksājis par aizkavēto pasažieru pārvadājuma pakalpojumu.

4.   Ja pārvadājums ir brauciens turp un atpakaļ, kompensāciju par pienākšanas aizkavēšanos turpceļā vai atpakaļceļā aprēķina attiecībā pret pusi no cenas, kas samaksāta par attiecīgo pasažieru pārvadājuma pakalpojumu.

5.   Kompensāciju izmaksā viena mēneša laikā pēc kompensācijas pieprasījuma iesniegšanas. Kompensāciju drīkst izmaksāt ar kuponiem un/vai citiem pakalpojumiem ar noteikumu, ka nosacījumi ir elastīgi, īpaši attiecībā uz derīguma termiņu un ceļojuma galamērķi. Pēc pasažiera pieprasījuma kompensāciju izmaksā naudā.

6.   Kompensāciju par biļetes cenu nesamazina, atskaitot ar finanšu darījumiem saistītas izmaksas, piemēram, maksas, tālruņa vai pastmarku izmaksas. Pārvadātāji var noteikt minimālo summu, ko nesasniedzot kompensāciju neizmaksā. Minimālā summa nav lielāka par EUR 6.

1.   Šīs regulas 17., 18. un 19. pantu nepiemēro pasažieriem, kuriem ir biļete ar atvērtu datumu, ja atiešanas laiks nav noteikts, izņemot pasažierus, kam ir vairākkārt lietojama biļete vai sezonas biļete.

2.   Šīs regulas 17. un 19. pantu nepiemēro, ja pasažieris ir informēts par atcelšanu vai aizkavēšanos jau pirms biļetes iegādes vai ja atcelšana vai aizkavēšanās ir notikusi pasažiera vainas dēļ.

3.   Šīs regulas 17. panta 2. punktu nepiemēro, ja pārvadātājs var pierādīt, ka atcelšana vai aizkavēšanās ir notikusi laika apstākļu dēļ, kas apdraud kuģa drošu ekspluatāciju.

4.   Šīs regulas 19. pantu nepiemēro, ja pārvadātājs var pierādīt, ka atcelšana vai aizkavēšanās ir notikusi laika apstākļu dēļ, kas apdraud kuģa drošu ekspluatāciju, vai ārkārtēju apstākļu dēļ, kas traucē pasažieru pārvadājuma pakalpojuma sniegšanu un no kā nevarētu izvairīties pat tad, ja veiktu visus iespējamos pasākumus.

1.   Pārvadātāji, termināļa operatori un, attiecīgos gadījumos, ostas iestādes savās attiecīgās kompetences jomās nodrošina, ka informācija par pasažieru tiesībām saskaņā ar šo regulu ir publiski pieejama gan uz kuģiem un, ja iespējams, ostās, gan ostas termināļos. Informāciju pēc iespējas sniedz pieejamā formātā un tajās pašās valodās, kurās informāciju parasti sniedz visiem pasažieriem. Sniedzot minēto informāciju, īpašu uzmanību pievērš personu ar invaliditāti un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzībām.

2.   Lai izpildītu 1. punktā minēto informēšanas prasību, pārvadātāji, termināļa operatori un, attiecīgos gadījumos, ostas iestādes var izmantot šīs regulas noteikumu kopsavilkumu, ko Komisija sagatavo visās Eiropas Savienības iestāžu oficiālajās valodās un dara tiem pieejamu.

3.   Pārvadātāji, termināļa operatori un, attiecīgos gadījumos, ostas iestādes atbilstīgā veidā pasažieriem uz kuģiem un ostas termināļos dara zināmu kontaktinformāciju par izpildstruktūru, ko attiecīgā dalībvalsts izraudzījusies saskaņā ar 25. panta 1. punktu.

1.   Pārvadātāji un termināļa operatori izveido vai izmanto jau pastāvošu pieejamu sūdzību izskatīšanas mehānismu attiecībā uz šajā regulā paredzētajām tiesībām un pienākumiem.

2.   Ja pasažieris, uz ko attiecas šī regula, vēlas iesniegt pārvadātājam vai termināļa operatoram sūdzību, viņš to iesniedz divos mēnešos no dienas, kad pakalpojums tika sniegts vai kad to vajadzēja sniegt. Pārvadātājs vai termināļa operators viena mēneša laikā kopš sūdzības saņemšanas paziņo pasažierim, vai viņa sūdzība ir atzīta par pamatotu, noraidīta vai vēl tiek izskatīta. Galīgās atbildes sniegšanas laiks nevar būt ilgāks par diviem mēnešiem no sūdzības saņemšanas dienas.

1.   Katra dalībvalsts izraugās jaunu vai jau izveidotu struktūru vai struktūras, kas ir atbildīgas par šīs regulas izpildi attiecībā uz pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem un kruīziem no ostām, kuras atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, un pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem no trešām valstīm uz minētajām ostām. Katra struktūra veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību šai regulai.

Katra struktūra organizatoriski, lēmumos par finansējumu, juridiskā formā un lēmumu pieņemšanā ir neatkarīga no komerciālām interesēm.

2.   Dalībvalstis informē Komisiju par struktūru vai struktūrām, kas izraudzītas saskaņā ar šo pantu.

3.   Par šīs regulas varbūtēju pārkāpumu ikviens pasažieris saskaņā ar valsts tiesību aktiem var iesniegt sūdzību kompetentajai struktūrai, kas izraudzīta saskaņā ar 1. punktu, vai kādai citai dalībvalsts izraudzītai kompetentai struktūrai. Kompetentā struktūra sniedz pasažieriem pamatotu atbildi uz viņu sūdzību saprātīgā laikposmā.

Dalībvalsts var pieņemt lēmumu, ka:

4.   Dalībvalstis, kuras saskaņā ar 2. panta 4. punktu ir izvēlējušās atbrīvot no šīs regulas prasībām konkrētus pakalpojumus, nodrošina līdzvērtīgu mehānismu pasažieru tiesību aizsardzībai.

1.   Šo direktīvu piemēro rūpnieciskajām darbībām, kuras rada II līdz VI nodaļā minēto piesārņojumu.

2.   Šī direktīva neattiecas uz jaunu izstrādājumu un procesu izpētes, izstrādes vai testēšanas darbībām.

1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka neviena iekārta vai sadedzināšanas iekārta, atkritumu sadedzināšanas iekārta vai atkritumu līdzsadedzināšanas iekārta netiek ekspluatēta, ja nav saņemta atļauja.

Atkāpjoties no panta pirmās daļas noteikumiem, dalībvalstis var noteikt procedūru V nodaļā minēto iekārtu reģistrācijai.

Reģistrācijas procedūru nosaka juridiski saistošā tiesību aktā, kurā ietver vismaz operatora paziņojumu kompetentai iestādei par nodomu ekspluatēt iekārtu.

2.   Dalībvalstis var noteikt, ka atļauja attiecas uz divām vai vairākām iekārtām vai to daļām, kuras ekspluatē vienā un tajā pašā vietā.

Ja atļauja attiecas uz divām vai vairākām iekārtām, tajā paredz nosacījumus, lai nodrošinātu katras iekārtas atbilstību šīs direktīvas prasībām.

3.   Dalībvalstis var noteikt, ka atļauja attiecas uz vairākām tādas iekārtas daļām, ko ekspluatē dažādi operatori. Šādā gadījumā atļaujā nosaka katra operatora pienākumus.

1.   Neierobežojot citas valsts vai Savienības tiesību aktos noteiktās prasības, kompetentā iestāde piešķir atļauju, ja iekārta atbilst šīs direktīvas prasībām.

2.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atļauju piešķiršanas nosacījumu un procedūru pilnīgu saskaņotību, ja atļauju piešķiršanā iesaistītas vairākas kompetentās iestādes vai vairāki operatori, vai tiek piešķirtas vairākas atļaujas, lai garantētu visu šajā procedūrā kompetento iestāžu efektīvu integrētu pieeju.

3.   Attiecībā uz jaunām iekārtām vai gadījumos, kad tiek veiktas būtiskas izmaiņas, uz kurām attiecas Direktīvas 85/337/EEK 4. pants, piešķirot attiecīgo atļauju, jāpārbauda un jāizmanto saskaņā ar minētās direktīvas 5., 6., 7. un 9. pantu iegūtā informācija vai izdarītie secinājumi.

1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiek ievēroti atļaujas nosacījumi.

2.   Ja ir pārkāpti šīs atļaujas nosacījumi, dalībvalstis nodrošina, ka:

Ja atļaujas nosacījumu pārkāpums rada tūlītējas briesmas cilvēku veselībai vai draud izraisīt tūlītēju būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, un kamēr tiek atjaunota atbilstība saskaņā ar pirmās daļas b) un c) apakšpunkta nosacījumiem, iekārtas, sadedzināšanas iekārtas, atkritumu sadedzināšanas iekārtas, atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtas vai to attiecīgo daļu darbība tiek apturēta.

1.   Ja siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas no iekārtas ir noteiktas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā saistībā ar iekārtā veicamajām darbībām, atļaujā neietver attiecīgās gāzes tiešās emisiju robežvērtības, ja vien tas nav nepieciešams, lai nerastos nozīmīgs vietējais piesārņojums.

2.   Saistībā ar darbībām, kas minētas I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK, dalībvalstis var izvēlēties neizvirzīt prasības attiecībā uz energoefektivitāti sadedzināšanas iekārtām un citām iekārtām objektā, kuras emitē oglekļa dioksīdu.

3.   Nepieciešamības gadījumā kompetentās iestādes atļauju attiecīgi groza.

4.   Šā panta 1. līdz 3. punktā paredzētie noteikumi neattiecas uz iekārtām, kurām uz laiku nepiemēro siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu Savienības tirdzniecības sistēmu saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 27. pantu.

1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka iesniegtajā pieteikumā atļaujas saņemšanai aprakstīta:

Pieteikumā atļaujas saņemšanai iekļauj arī pirmajā daļā minētās informācijas netehnisku kopsavilkumu.

2.   Ja informācija, kas sniegta saskaņā ar Direktīvā 85/337/EEK noteiktajām prasībām, vai drošības pārskats, kurš sagatavots saskaņā ar Padomes Direktīvu 96/82/EK, vai cita informācija, kas sniegta, ievērojot citus tiesību aktus, atbilst 1. punktā noteiktajām prasībām, to var iekļaut pieteikumā vai pievienot pieteikumam.

1.   Lai izstrādātu, pārskatītu un vajadzības gadījumā atjauninātu LPTP atsauces dokumentus, Komisija organizē informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, attiecīgajām nozarēm, attiecīgajām nevalstiskajām organizācijām, kas veicina vides aizsardzību, un Komisiju.

2.   Informācijas apmaiņa jo īpaši ir saistīta ar:

3.   Komisija izveido un regulāri sasauc forumu, kurā piedalās dalībvalstu, iesaistīto nozaru un to nevalstisko organizāciju pārstāvji, kuras veicina vides aizsardzību.

Komisija lūdz foruma atzinumu par informācijas apmaiņas praktiskajiem aspektiem un jo īpaši par:

Otrās daļas c) un d) apakšpunktā minētajās pamatnostādnēs ņem vērā foruma viedokli, un tās pieņem saskaņā ar 75. panta 2) apakšpunktā minēto regulatīvo procedūru.

4.   Komisija saņem un publisko foruma atzinumu par ierosināto LPTP atsauces dokumentu saturu un ņem vērā šo atzinumu 5. punktā izklāstīto procedūru vajadzībām.

5.   Lēmumus par LPTP secinājumiem pieņem saskaņā ar 75. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru.

6.   Pēc tam, kad pieņemts lēmums atbilstīgi šā panta 5. punktam, Komisija nekavējoties dara publiski pieejamu LPTP atsauces dokumentu un nodrošina, ka LPTP secinājumi ir pieejami visās Savienības oficiālajās valodās.

7.   Kamēr nav pieņemts attiecīgais lēmums atbilstīgi 5. punktam, LPTP atsauces dokumentos ietvertos secinājumus par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, ko Komisija pieņēmusi pirms 83. pantā minētās dienas, attiecībā uz šo nodaļu, izņemot 15. panta 3. un 4. punktu, piemēro kā LPTP secinājumus.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka atļaujā iekļauti visi pasākumi, kas vajadzīgi 11. un 18. pantā noteikto prasību ievērošanai.

Minētajos pasākumos iekļauj vismaz šādus aspektus:

2.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās emisijas robežvērtības var papildināt vai aizstāt ar tām ekvivalentiem parametriem vai tehniskiem pasākumiem, ar kuriem nodrošina tādu pašu vides aizsardzības līmeni.

3.   LPTP secinājumus izmanto kā atsauci atļaujas nosacījumu noteikšanai.

4.   Neskarot 18. pantu, kompetentā iestāde atļaujai var noteikt stingrākus atļaujas nosacījumus nekā nosacījumi, ko var panākt, izmantojot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, kā aprakstīts LPTP secinājumos. Dalībvalstis var pieņemt noteikumus, saskaņā ar kuriem kompetentā iestāde var izvirzīt šādus stingrākus nosacījumus.

5.   Ja kompetentā iestāde nosaka atļaujas nosacījumus, balstoties uz labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, kas nav aprakstīti nevienā no atbilstīgajiem LPTP secinājumiem, tā nodrošina, ka

Ja šā punkta pirmajā daļā minētajos LPTP secinājumos nav ietverti emisiju līmeņi, kas saistīti ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, kompetentā iestāde nodrošina, ka ar pirmajā daļā minēto paņēmienu nodrošina tādu vides aizsardzības līmeni, kas līdzvērtīgs LPTP secinājumos aprakstītajām labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem.

6.   Ja uz iekārtā veiktu darbību vai ražošanas procesa veidu neattiecas neviens no LPTP secinājumiem vai ja šādi secinājumi neattiecas uz darbības vai procesa iespējamo ietekmi uz vidi, kompetentā iestāde, iepriekš apspriežoties ar operatoru, nosaka atļaujas nosacījumus, balstoties uz labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, ko tā ir noteikusi attiecīgām darbībām vai procesiem, jo īpaši ņemot vērā III pielikumā minētos kritērijus.

7.   Iekārtām, kas minētas I pielikuma 6.6. punktā, šā panta 1. līdz 6. punktu piemēro, neskarot ar dzīvnieku labturību saistītos tiesību aktus.

1.   Piesārņojošām vielām noteiktās emisiju robežvērtības attiecas uz punktu, kurā notiek emisija no iekārtām, un minēto vērtību noteikšanā atšķaidījumu pirms minētā punkta neņem vērā.

Attiecībā uz netiešu piesārņotājvielu noplūdi ūdenī, nosakot attiecīgās iekārtas emisiju robežvērtības, var ņemt vērā ūdens attīrīšanas iekārtu darbību, ja videi kopumā tiek garantēts ekvivalents aizsardzības līmenis un ja tas nerada vides piesārņojuma līmeņa paaugstināšanos.

2.   Neierobežojot 18. panta noteikumus, emisiju robežvērtības, ekvivalenti parametri vai tehniski pasākumi, kas minēti 14. panta 1. un 2. punktā, jānosaka, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, nenosakot kāda konkrēta tehniskā paņēmiena vai īpašu tehnoloģiju izmantošanu.

3.   Kompetentā iestāde nosaka emisiju robežvērtības, ar kurām nodrošina, ka parastos ekspluatācijas apstākļos emisijas nepārsniedz emisijas līmeni, kas saistīts ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, kā noteikts 13. panta 5. punktā minētajos lēmumos, kas pieņemti attiecībā uz LPTP secinājumiem, panākot to ar vienu no turpmāk izklāstītajiem pasākumiem:

Ja piemēro b) apakšpunktu, kompetentā iestāde vismaz katru gadu izvērtē emisiju monitoringa rezultātus, lai nodrošinātu, ka emisijas parastos ekspluatācijas apstākļos nepārsniedz emisijas līmeni, kas saistīts ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem.

4.   Atkāpjoties no 3. punkta un neskarot 18. pantu, kompetentā iestāde izņēmuma gadījumos var pieņemt mazāk stingras emisiju robežvērtības. Šādu atkāpi var piemērot tikai tad, ja novērtējums parāda, ka, piemērojot emisijas līmeni, kas saistīts ar LPTP secinājumos sniegtajiem labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem, tiktu radītas nesamērīgi lielas izmaksas salīdzinājumā ar videi sniegto labumu šādu iemeslu dēļ:

Kompetentā iestāde atļaujas nosacījumu pielikumā dokumentē pirmās daļas piemērošanu, ietverot izvērtējuma rezultātus un piemēroto nosacījumu izmantojuma pamatojumu.

Emisiju robežvērtības, kas noteiktas saskaņā ar pirmo daļu, tomēr nepārsniedz obligātās prasības emisiju robežvērtībām, kas noteiktas attiecīgā gadījumā šīs direktīvas pielikumos.

Kompetentā iestāde jebkurā gadījumā nodrošina, ka netiek radīts ievērojams piesārņojums un ka kopumā tiek sasniegts augsts vides aizsardzības līmenis.

Pamatojoties uz informāciju, ko saskaņā ar 72. panta 1. punktu sniedz dalībvalstis, jo īpaši attiecībā uz šā punkta piemērošanu, Komisija vajadzības gadījumā, izmantojot vadlīnijas, var novērtēt un precizēt vērā ņemamos kritērijus šā punkta piemērošanai.

Kompetentā iestāde atkārtoti izvērtē šā punkta pirmo daļu, veicot atļaujas nosacījumu pārskatīšanu atbilstīgi 21. pantam.

5.   Kompetentā iestāde uz laikposmu, kas nepārsniedz deviņus mēnešus, var piešķirt pagaidu atkāpes no šā panta 2. un 3. punktā un 11. panta a) un b) punktā noteiktajām prasībām attiecībā uz jaunu paņēmienu izmēģināšanu un izmantošanu, ja pēc minētā laikposma šo paņēmienu lietošanu pārtrauc vai darbības rezultātā sasniedz vismaz tādu emisijas līmeni, kas saistīts ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem.

1.   Attiecīgā gadījumā 14. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto monitoringa prasību pamatā ir secinājumi par monitoringu, kā aprakstīts LPTP secinājumos.

2.   Biežumu attiecībā uz periodisku monitoringu, kas minēts 14. panta 1. punkta e) apakšpunktā, kompetentā iestāde nosaka atļaujā katrai atsevišķai iekārtai vai vispārīgos saistošos noteikumos.

Neskarot šā panta pirmo apakšpunktu, periodisku gruntsūdens monitoringu veic vismaz reizi piecos gados un reizi desmit gados – augsnes monitoringu, ja vien šāds monitorings nav pamatots ar sistemātisku novērtējumu par piesārņojuma apdraudējumu.

1.   Pieņemot vispārīgos saistošos noteikumus, dalībvalstis nodrošina integrētu pieeju un augstu vides aizsardzības līmeni, kas līdzvērtīgs tādam, ko var sasniegt, piemērojot atsevišķus atļaujas nosacījumus.

2.   Vispārīgo saistošo noteikumu pamatā ir labākie pieejamie tehniskie paņēmieni, nenorādot kādas konkrētas metodes vai īpašu tehnoloģiju, lai nodrošinātu atbilstību 14. un 15. pantam.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka vispārīgos saistošos noteikumus regulāri atjaunina, lai ņemtu vērā jaunākos labākos pieejamos tehniskos paņēmienus un lai nodrošinātu atbilstību 21. pantam.

4.   Vispārīgajos saistošajos noteikumos, ko pieņem saskaņā ar 1. līdz 3. punktu, ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai.

1.   Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka operators informē kompetento iestādi par iekārtas parametru vai darbības veida plānotajām izmaiņām vai paplašināšanu, kas var ietekmēt vidi. Attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde atjaunina atļauju.

2.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka operators plānotās būtiskās izmaiņas veic tikai pēc tam, kad ir piešķirta atļauja saskaņā ar šo direktīvu.

Pieteikumā atļaujas saņemšanai un kompetentās iestādes lēmumā norāda tās iekārtu daļas un tos 12. pantā minētos aspektus, kurus var skart attiecīgās būtiskās izmaiņas.

3.   Visas iekārtas parametru vai darbības izmaiņas vai tās paplašināšanu uzskata par būtisku, ja šīs izmaiņas vai paplašinājums pats sasniedz jaudas robežvērtības, kuras noteiktas I pielikumā.

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kompetentā iestāde saskaņā ar 2. līdz 5. punktu regulāri pārskata visus atļaujas nosacījumus, un lai vajadzības gadījumā nodrošinātu to atbilstību šai direktīvai.

2.   Pēc kompetentās iestādes pieprasījuma operators iesniedz visu informāciju, kas vajadzīga, lai pārskatītu atļaujas nosacījumus, tostarp jo īpaši emisiju monitoringa rezultātus un citus datus, kas ļauj salīdzināt iekārtas darbību ar labākajām pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem un ar emisiju līmeņiem, kas saistīti ar labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, kas aprakstīti piemērojamajos LPTP secinājumos.

Pārskatot atļaujas nosacījumus, kompetentā iestāde izmanto visu informāciju, kas iegūta moitoringa vai pārbaužu rezultātā.

3.   Piecus gadus pēc tam, kad atbilstīgi 13. panta 5. punktam publicēts lēmums par LPTP secinājumiem attiecībā uz iekārtas galveno darbību, kompetentā iestāde nodrošina, ka:

Pārskatīšanā ņem vērā visus jaunos vai atjauninātos LPTP secinājumus, kas piemērojami iekārtai un kas pieņemti saskaņā ar 13. panta 5. punktu pēc atļaujas piešķiršanas vai pēdējās pārskatīšanas.

4.   Ja uz iekārtu neattiecas neviens LPTP secinājums, atļaujas nosacījumus pārskata un, ja vajadzības gadījumā atjaunina, ja labāko pieejamo tehnisko paņēmienu attīstība ļauj ievērojami samazināt emisijas.

5.   Atļaujas nosacījumus pārskata un vajadzības gadījumā atjaunina vismaz šādos gadījumos:

1.   Neskarot Direktīvu 2000/60/EK, Direktīvu 2004/35/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/118/EK (2006. gada 12. decembris) par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos (31), un attiecīgos Savienības tiesību aktus par augsnes aizsardzību, kompetentā iestāde paredz atļaujas nosacījumus, lai nodrošinātu, ka pēc darbības pilnīgas izbeigšanas tiktu ievērots šā panta 3. un 4. punkts.

2.   Ja darbība saistīta ar atbilstīgu bīstamu vielu izmantošanu, ražošanu vai novadīšanu, un ņemot vērā augsnes un gruntsūdeņu piesārņošanas iespējamību iekārtas uzstādīšanas teritorijā, operators sagatavo un iesniedz kompetentajai iestādei pamatziņojumu pirms iekārtas ekspluatācijas vai pirms tam, kad pirmo reizi kopš 2013. gada 7. janvāra ir atjaunināta iekārtas atļauja.

Pamatziņojumā ietver informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu augsnes un gruntsūdeņu piesārņojuma apmēru, lai to kvantitatīvi salīdzinātu ar stāvokli pēc 3. punktā minēto darbību pilnīgas izbeigšanas.

Pamatziņojumā ietver vismaz šādu informāciju:

Ja informācija, kas sagatavota atbilstīgi citiem valsts vai Savienības tiesību aktiem, atbilst šā punkta nosacījumiem, šo informāciju var iekļaut iesniegtajā pamatziņojumā vai pievienot tam.

Komisija nosaka pamatnostādnes attiecībā uz pamatziņojuma saturu.

3.   Pēc darbības pilnīgas izbeigšanas operators novērtē augsnes un gruntsūdeņu piesārņojuma stāvokli, ko izraisījušas iekārtā izmantotas, ražotas vai novadītas atbilstīgas bīstamas vielas. Ja, salīdzinot ar stāvokli, kas noteikts šā panta 2. punktā minētajā pamatziņojumā, iekārta radījusi būtisku augsnes un gruntsūdeņu piesārņojumu ar atbilstīgām bīstamām vielām, operators veic vajadzīgos pasākumus, kas attiecas uz šo piesārņojumu, lai tādējādi atjaunotu minēto augsnes stāvokli. Šajā nolūkā var ņemt vērā šādu pasākumu tehnisko īstenošanas iespēju.

Neskarot pirmo daļu, pēc darbību pilnīgas izbeigšanas un ja augsnes un gruntsūdeņu piesārņojums objekta teritorijā rada būtiskus draudus cilvēku veselībai vai videi tādu atļautu darbību dēļ, ko operators veicis pirms iekārtas atļaujas pirmās atjaunināšanas pēc 2013. gada 7. janvāra, un ņemot vērā iekārtas teritorijas stāvokli, ko nosaka atbilstīgi 12. panta 1. punkta d) apakšpunktam, operators veic vajadzīgās darbības ar mērķi savākt, kontrolēt, ierobežot vai mazināt attiecīgās bīstamās vielas, lai objekts vairs neradītu šādu apdraudējumu, ņemot vērā tā pašreizējo vai apstiprināto turpmāko izmantojumu.

4.   Ja operatoram nepieprasa sagatavot 2. punktā minēto pamatziņojumu, pēc darbības pilnīgas izbeigšanas operators veic vajadzīgās attīrīšanas darbības ar mērķi savākt, kontrolēt, ierobežot vai mazināt attiecīgās bīstamās vielas, lai objekts, ņemot vērā tā eksistējošu vai apstiprinātu turpmāku izmantošanu, vairs neradītu augsnes un gruntsūdeņu piesārņojuma būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai vai videi, kas radies, veicot atļautas darbības un ņemot vērā iekārtas teritorijas apstākļus, kas izveidotu atbilstīgi 12. panta 1. punkta d) apakšpunktam.

1.   Dalībvalstis izstrādā sistēmu iekārtu vides inspekcijām, lai pilnībā pārbaudītu visus attiecīgās iekārtas radītos vides ietekmes elementus.

Dalībvalstis nodrošina, ka izdošanas operatori kompetentajām iestādēm sniedz palīdzību, kas tām vajadzīga, lai minētās iestādes varētu veikt apmeklējumus uz vietas, ņemt paraugus un vākt informāciju, kura tiem vajadzīga, pildot pienākumus saskaņā ar šo direktīvu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka visām iekārtām ir valsts, reģionāla vai vietēja mēroga vides inspekcijas plāns un ka šo plānu regulāri pārskata un vajadzības gadījumā atjaunina.

3.   Katrā vides inspekcijas plānā iekļauj šādus datus:

4.   Pamatojoties uz pārbaudes plāniem, kompetentā iestāde regulāri izstrādā kārtējo vides inspekciju programmas, tostarp nosakot dažāda veida iekārtu apmeklējumu uz vietas periodiskumu.

Laikposmu starp diviem apmeklējumiem uz vietas nosaka, ņemot vērā sistemātisku attiecīgo konkrēto iekārtu vides risku novērtējumu, un tas nepārsniedz vienu gadu attiecībā uz iekārtām, kas rada vislielāko iespējamo apdraudējumu, un trīs gadus – iekārtām, kas rada mazāko iespējamo apdraudējumu.

Ja inspekcijā konstatēts, ka atļaujas piešķiršanas nosacījumi nav ievēroti, sešu mēnešu laikā pēc minētās inspekcijas veic papildu apmeklējumu uz vietas.

Sistemātisks vides risku novērtējums balstās uz vismaz šādiem kritērijiem:

Komisija var pieņemt vadlīnijas par kritērijiem vides risku novērtēšanai.

5.   Ārkārtas vides inspekcijas veic, lai izmeklētu nopietnas sūdzības par vides noteikumu neievērošanu, nopietniem negadījumiem, starpgadījumiem vai neatbilstībām vides jomā pēc iespējas īsākā laikā un, ja vajag, pirms atļaujas piešķiršanas, pārskatīšanas vai atjaunināšanas.

6.   Pēc katra apmeklējuma uz vietas kompetentā iestāde sagatavo ziņojumu, kurā apraksta atbilstīgus konstatējumus attiecībā uz iekārtu atbilstību atļaujas nosacījumiem, kā arī secinājumus par to, vai jāveic turpmāka darbība.

Ziņojumu nodod attiecīgajam operatoram divus mēnešus pēc apmeklējuma uz vietas. Ziņojumu četrus mēnešus pēc apmeklējuma uz vietas kompetentā iestāde dara publiski pieejamu saskaņā ar noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (33).

Neskarot 8. panta 2. punktu, kompetentā iestāde nodrošina, ka operators visas ziņojumā norādītās vajadzīgās darbības veic pamatotā laikposmā.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai sabiedrības daļai laikus tiek dotas reālas iespējas piedalīties šādās procedūrās:

Šādas līdzdalības gadījumā piemēro procedūru IV pielikumā.

2.   Pēc lēmuma pieņemšanas par atļaujas piešķiršanu, pārskatīšanu vai atjaunināšanu kompetentā iestāde dara sabiedrībai pieejamu šādu informāciju, tostarp attiecībā uz a), b) un f) punktu – ar interneta starpniecību:

3.   Kompetentā iestāde dara sabiedrībai pieejamu šādu informāciju, tostarp vismaz a) apakšpunktā minēto informāciju darot pieejamu arī ar interneta starpniecību:

4.   Šā panta 1., 2 un 3. punktu piemēro, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti Direktīvas 2003/4/EK 4. panta 1. un 2. punktā.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā ar likumu izveidotā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, lai apstrīdētu tādu lēmumu, aktu vai nolaidību pēc būtības vai to procesuālo likumību, uz kuru attiecas 24. pants, ja ir ievērots viens no šādiem nosacījumiem:

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, aktus vai nolaidību var apstrīdēt.

3.   Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi – nodrošināt attiecīgajai sabiedrības daļai tiesas pieejamību.

Tālab 1. punkta a) apakšpunkta sakarā jebkuras valsts tiesību aktos visām noteiktajām prasībām atbilstošas un vides aizsardzību veicinošas nevalstiskās organizācijas interesi uzskata par pietiekamu.

Uzskata arī, ka šādām organizācijām ir tiesības, kuras var tikt aizskartas, kā noteikts 1. punkta b) apakšpunktā.

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punkts neliedz lietu nodot iepriekšējai izskatīšanai administratīvā iestādē, un – ja valsts tiesību aktos ir šāda prasība – tas neietekmē prasību pirms tiesu izskatīšanas procedūras piemērošanas izmantot visas iespējas administratīvajā izskatīšanas procedūrā.

Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, savlaicīgām un ne pārmērīgi dārgām.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai ir pieejama praktiska informācija par piekļuvi administratīvajām un tiesu izskatīšanas procedūrām.

1.   Ja dalībvalsts apzinās, ka iekārtas ekspluatācija var būtiski negatīvi ietekmēt vidi citā dalībvalstī, vai ja dalībvalsts, kuru minētās iekārtas ekspluatācija var būtiski ietekmēt, to pieprasa, tad dalībvalsts, kurā tika iesniegts pieteikums atļaujas saņemšanai atbilstīgi 4. pantam vai 20. panta 2. punktam, tai pašā laikā, kad tā informē sabiedrību, minētajai otrai dalībvalstij nosūta visu informāciju, kas jāsniedz vai jādara pieejama saskaņā ar IV pielikumu.

Šāda informācija ir pamats visām abu dalībvalstu apspriedēm, kas vajadzīgas divpusējām attiecībām un ko veic, ievērojot savstarpējības un līdztiesības principus.

2.   Divpusējās attiecībās dalībvalstis raugās, lai 1. punktā minētajos gadījumos tās dalībvalsts sabiedrībai, kuras teritorijā iespējama nelabvēlīga ietekme uz vidi, noteiktu laiku būtu pieejami arī atļauju pieteikumi, un lai tai ir tiesības paust viedokli pirms kompetentā iestāde ir pieņēmusi lēmumu.

3.   Visus atbilstīgi 1. un 2. punktam notikušo apspriežu rezultātus ņem vērā, kad kompetentā iestāde pieņem lēmumu par iesniegto pieteikumu.

4.   Kompetentā iestāde visas dalībvalstis, ar kurām notikusi apspriešanās atbilstīgi 1. punktam, informē par pieteikuma sakarā pieņemto lēmumu un nosūta tām 24. panta 2. punktā paredzēto informāciju. Šīs dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka minēto informāciju piemērotā veidā dara pieejamu attiecīgajai sabiedrības daļai šo valstu teritorijā.

1.   Dalībvalstis attiecīgā gadījumā veicina jaunu tehnisko paņēmienu izstrādi un lietojumu, jo īpaši attiecībā uz tādiem jaunajiem paņēmieniem, kas ir apzināti LPTP atsauces dokumentos.

2.   Lai palīdzētu dalībvalstīm veicināt jaunu tehnisko paņēmienu izstrādi un lietojumu, kā noteikts šā panta 1. punktā, Komisija izstrādā pamatnostādnes.

1.   Ja divu vai vairāku atsevišķu sadedzināšanas iekārtu atgāzes aizvada caur vienu kopīgu skursteni, šādu iekārtu apvienojumu uzskata par vienu sadedzināšanas iekārtu un, aprēķinot kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu, to jaudu saskaita.

2.   Ja divas vai vairākas atsevišķas sadedzināšanas iekārtas, kurām atļauja pirmo reizi ir piešķirta 1987. gada 1. jūlijā vai vēlāk vai par kurām pilnīgu pieteikumu šādai atļaujai to operators ir iesniedzis šajā datumā vai vēlāk, ir uzstādītas tā, lai ņemot vērā tehniskos un ekonomiskos faktorus, to atgāzes pēc kompetento iestāžu slēdziena varētu aizvadīt caur vienu kopīgu skursteni, šādu iekārtu apvienojumu uzskata par vienu sadedzināšanas iekārtu un, aprēķinot kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu, to jaudu saskaita.

3.   Aprēķinot kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu vairākām apvienotām sadedzināšanas iekārtām, kā minēts šā panta 1. un 2. punktā, neņem vērā atsevišķas sadedzināšanas iekārtas, kuru nominālā ievadītā siltumjauda ir mazāka par 15 MW.

1.   Atgāzes no sadedzināšanas iekārtām izvada kontrolēti, izmantojot skursteņus, kuriem ir viens vai vairāki dūmvadi, kuru skursteņa augstumu aprēķinā tādā veidā, lai tas atbilstu cilvēku veselības un vides aizsardzības prasībām.

2.   Visās atļaujās iekārtām, kurās ietilpst sadedzināšanas iekārtas, kurām atļauja jau ir piešķirta līdz 2013. gada 7. janvārim vai par kurām to operators ir iesniedzis pilnīgu pieteikumu pirms šā datuma, ja šādas iekārtas sāk ekspluatēt ne vēlāk kā 2014. gada 7. janvārī, ietver nosacījumus par to emisiju robežvērtību ievērošanu, kuras noteiktas V pielikuma 1. daļā.

Visās atļaujās iekārtām, kurās ietilpst sadedzināšanas iekārtas, kurām ir piešķirts Direktīvas 2001/80/EK 4. panta 4. punktā minētais izņēmums un kuras ekspluatē pēc 2016. gada 1. janvāra, ietver noteikumus, nodrošinot, ka šo iekārtu radītās emisijas gaisā nepārsniedz emisiju robežvērtības, kas noteiktas V pielikuma 2. daļā.

3.   Visās atļaujās iekārtām, kurās ietilpst sadedzināšanas iekārtas, kas nav minētas 2. punktā, ietver noteikumus, nodrošinot, ka šādu iekārtu radītās emisijas gaisā nepārsniedz emisiju robežvērtības, kas noteiktas V pielikuma 2. daļā.

4.   Direktīvas V pielikuma 1. un 2. daļā noteiktās emisiju robežvērtības, kā arī šā pielikuma 5. daļā minētās sēra atdalīšanas minimālās pakāpes piemēro katra kopīga skursteņa emisijām un saistībā ar visas sadedzināšanas iekārtas kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu. Ja V pielikumā noteikts, ka emisiju robežvērtības var piemērot sadedzināšanas iekārtas daļai, kura darbojas noteiktas darba stundas, šos ierobežojumus piemēro attiecīgās iekārtas daļas emisijām, bet saistībā ar visas sadedzināšanas iekārtas kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu.

5.   Kompetentās iestādes gadījumos, kad operators nevar ievērot robežvērtības tāpēc, ka deficīta apstākļos pārtrauktas kurināmā ar zemu sēra saturu piegādes, drīkst piešķirt atkāpi uz laiku līdz sešiem mēnešiem neievērot 2. un 3. punktā noteiktās sēra dioksīda emisiju robežvērtības sadedzināšanas iekārtām, kurās parasti izmanto šādu kurināmo.

Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par visām atkāpēm, kas piešķirtas saskaņā ar pirmo daļu.

6.   Kompetentā iestāde drīkst piešķirt atkāpi neievērot 2. un 3. punktā noteiktās emisiju robežvērtības, ja sadedzināšanas iekārtā, kurā dedzina gāzveida kurināmo, izņēmuma kārtā pāriet uz citu kurināmo tāpēc, ka pēkšņi pārtraukta gāzes piegāde, un šā iemesla dēļ tā būtu jāaprīko ar atgāzu attīrīšanas iekārtu. Šādu atkāpi piešķir uz laiku līdz 10 dienām, izņemot gadījumus, kad svarīgāk ir nodrošināt nepārtrauktu enerģijas piegādi.

Operators nekavējoties informē kompetento iestādi par katru šādu pirmajā daļā minēto konkrētu gadījumu.

Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par visām atkāpēm, kas piešķirtas saskaņā ar pirmo daļu.

7.   Ja sadedzināšanas iekārtas jaudu palielina emisiju robežvērtības, kas noteiktas V pielikuma 2. daļā, attiecas uz iekārtas pievienoto daļu, kuru ietekmējušas izmaiņas, un tās nosaka attiecībā pret visas sadedzināšanas iekārtas kopīgo nominālo siltumjaudu. Ja sadedzināšanas iekārta tiek mainīta tā, ka tas var ietekmēt vidi, un ja izmaiņas skar iekārtas daļu, kuras nominālā ievadītā siltumjauda ir 50 MWth vai lielāka, V pielikuma 2. daļā noteiktās emisiju robežvērtības piemēro tai iekārtas daļai, kurā notikušas izmaiņas attiecībā uz visas sadedzināšanas iekārtas kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu.

8.   Direktīvas V pielikuma 1. un 2. daļā noteiktās emisiju robežvērtības nepiemēro šādām sadedzināšanas iekārtām:

9.   Pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem, Komisija attiecībā uz šādām sadedzināšanas iekārtām pārskata, vai jānosaka Savienības mēroga emisiju robežvērtības, kā arī to, vai jāgroza V pielikumā noteiktās emisiju robežvērtības

Komisija līdz 2013. gada 31. decembrim ziņo par minētās pārskatīšanas rezultātiem Eiropas Parlamentam un Padomei, attiecīgā gadījumā pievienojot priekšlikumu tiesību aktam.

1.   Sadedzināšanas iekārtām, kurās sadedzina vietējo cieto kurināmo un kuras šā kurināmā īpatnību dēļ nevar izpildīt 30. panta 2. un 3. punktā minētās sēra dioksīda emisiju robežvērtības, dalībvalstis var to vietā piemērot sēra atdalīšanas minimālās pakāpes vērtības, kas noteiktas V pielikuma 5. daļā, ievērojot minētā pielikuma 6. daļā noteiktos atbilstības noteikumus un iepriekš saņemot kompetentās iestādes apstiprinājumu attiecībā uz 72. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajiem tehniskajiem datiem.

2.   Līdzsadedzināšanas iekārtām, kurās sadedzina vietējo cieto kurināmo, kurās sadedzina atkritumus un kurām cietā kurināmā īpašību dēļ nav iespējams ievērot VI pielikuma 4. daļas 3.1. vai 3.2. punktā minētās sēra dioksīda Cproc vērtības, dalībvalstis šo vērtību vietā var piemērot V pielikuma 5. daļā noteiktās sēra atdalīšanas minimālās pakāpes saskaņā ar šā pielikuma 6. daļā izklāstītajiem atbilstības noteikumiem. Ja dalībvalstis izvēlas piemērot šo punktu, VI pielikuma 4. daļas 1. punktā minētie Catkritumi līdzinās 0 mg/Nm3.

3.   Komisija, īpaši ņemot vērā labākos pieejamos tehniskos paņēmienus un ar sēra dioksīda emisijas samazināšanu saistītos ieguvumus, līdz 2019. gada 31. decembrim pārskata iespēju piemērot V pielikuma 5. daļā noteikto sēra atdalīšanas minimālo pakāpi.

1.   Laikā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 30. jūnijam dalībvalstis var izstrādāt un īstenot valsts pārejas plānu, tajā ietverot tādas sadedzināšanas iekārtas, kurām atļauja pirmo reizi ir piešķirta pirms 2002. gada 27. novembra, vai kuru operators bija iesniedzis pilnīgu atļaujas pieteikumu pirms šā datuma, ja vien šī iekārta darbu bija sākusi pirms 2003. gada 27. novembra. Katrai no šajā plānā iekļautajām sadedzināšanas iekārtām plāns attiecas uz vienu vai vairākiem šādiem piesārņojumu veidiem: slāpekļa oksīdi, sēra dioksīds un putekļi. Attiecībā uz gāzturbīnām plānā ietver vienīgi slāpekļa oksīdu emisijas.

Valsts pārejas plānā neiekļauj šādas sadedzināšanas iekārtas:

2.   Valsts pārejas plānā iekļautās sadedzināšanas iekārtas var atbrīvot no 30. panta 2. punktā minēto emisiju robežvērtību ievērošanas attiecībā uz piesārņojošām vielām, uz kurām plāns attiecas, vai, attiecīgā gadījumā, – no 31. pantā minēto sēra atdalīšanas pakāpes vērtību ievērošanas.

Sēra dioksīda, slāpekļa oksīdu un putekļu emisiju robežvērtības, kas noteiktas sadedzināšanas iekārtas atļaujā, ko piemēro 2015. gada 31. decembrī, it īpaši saskaņā ar Direktīvā 2001/80/EK un 2008/1/EK noteiktajām prasībām vismaz jāuztur noteiktajā līmenī.

Sadedzināšanas iekārtas, kuru kopējā nominālā ievadītā siltumjauda, dedzinot cieto kurināmo, ir lielāka nekā 500 MW, un kurām pirmā atļauja tika piešķirta pēc 1987. gada 1. jūlija, ievēro slāpekļa oksīdu emisiju robežvērtības, kas izklāstītas V pielikuma 1. daļā.

3.   Katrai valsts pārejas plānā iekļautajai piesārņojošai vielai nosaka ierobežojumu, nosakot maksimālās pieļaujamās gada emisijas visām plānā iekļautajām iekārtām, pamatojoties uz katras iekārtas kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu 2010. gada 31. decembrī, tās faktisko gada darbības laiku stundās un izmantojamo kurināmo, kas izteikts vidējās vērtībās pēdējo desmit gadu darbības laikā līdz 2010. gadam, to ieskaitot.

Ierobežojumu 2016. gadam aprēķina, pamatojoties uz atbilstīgām emisiju robežvērtībām, kas noteiktas Direktīvas 2001/80/EK III līdz VII pielikumā, vai, attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz III pielikumā Direktīvā 2001/80/EK noteiktajām sēra atdalīšanas pakāpes vērtībām. Attiecībā uz gāzturbīnām izmanto emisiju robežvērtības slāpekļa oksīdiem, kas šādām iekārtām noteiktas Direktīvas 2001/80/EK VI pielikuma B daļā. Ierobežojumus 2019. un 2020. gadam aprēķina, pamatojoties uz šīs direktīvas V pielikuma 1. daļā noteiktajām atbilstīgajām emisiju robežvērtībām, vai, attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz attiecīgajām sēra atdalīšanas pakāpes vērtībām, kas noteiktas šīs direktīvas V pielikuma 5. daļā. Ierobežojumus 2017. un 2018. gadam nosaka tā, lai nodrošinātu ierobežojumu lineāru samazināšanos laikā no 2016. līdz 2019. gadam.

Ja valsts pārejas plānā iekļautā iekārta ir slēgta vai tā vairs nav III nodaļas darbības jomā, tas nepalielina atlikušo plānā iekļauto iekārtu gada emisijas.

4.   Valsts pārejas plānā nosaka arī noteikumus par monitoringu un ziņojumu iesniegšanu, kas atbilst īstenošanas noteikumiem, kas paredzēti saskaņā ar 41. panta b) apakšpunktu, kā arī katrai iekārtai paredzētus pasākumus, lai laicīgi nodrošinātu emisiju robežvērtību ievērošanu, kuras būs spēkā no 2020. gada 1. jūlija.

5.   Dalībvalstis vēlākais līdz 2013. gada 1. janvārim iesniedz Komisijai valsts pārejas plānu.

Komisija izvērtē plānus un, ja Komisija nav cēlusi iebildumus divpadsmit mēnešos pēc plāna saņemšanas, attiecīgā dalībvalsts uzskata, ka plāns ir pieņemts.

Ja Komisija uzskata, ka plāns neatbilst 41. panta b) apakšpunktā noteiktajiem īstenošanas noteikumiem, tā informē attiecīgo dalībvalsti, ka tās plāns nav pieņemams. Attiecībā uz tāda plāna jaunas versijas izvērtēšanu, par kuru dalībvalsts informē Komisiju, otrajā apakšpunktā minētais laikposms ir seši mēneši.

6.   Dalībvalstis informē Komisiju par jebkādām turpmākām izmaiņām plānā.

1.   Laikā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim sadedzināšanas iekārtas var atbrīvot no 30. panta 2. punktā minēto emisiju robežvērtību un – attiecīgā gadījumā – no 31. pantā minēto sēra atdalīšanas pakāpes vērtību ievērošanas, kā arī no to iekļaušanas 32. pantā minētajā valsts pārejas plānā, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

2.   Līdz 2016. gada 1. janvārim katra dalībvalsts iesniedz Komisijai sarakstu ar tādām sadedzināšanas iekārtām, uz kurām attiecas 1. punkts, norādot to kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu, izmantoto kurināmā tipu un piemērojamās sēra dioksīda un slāpekļa oksīdu un putekļu emisiju robežvērtības. Par iekārtām, uz ko attiecas 1. punkts, dalībvalstis ik gadu iesniedz Komisijai ziņas par reģistrētajām darbības stundām kopš 2016. gada 1. janvāra.

3.   Ja sadedzināšanas iekārtā, kas 2011. gada 6. janvārī ir daļa no mazas izolētas sistēmas un kas minētajā datumā saražo vismaz 35 % no elektroenerģijas piegādes attiecīgajā sistēmā, tehnisku iemeslu dēļ nevar ievērot 30. panta 2. punktā minētās emisiju robežvērtības, šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto darbības stundu skaits ir 18 000 sākot no 2020. gada 1. janvāra līdz, vēlākais, 2023. gada 31. decembrim, un šā panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punktā minētais datums ir 2020. gada 1. janvāris.

4.   Ja sadedzināšanas iekārta, kuras kopējā nominālā ievadītā siltumjauda ir lielāka par 1 500 MW, kas sāka darboties pirms 1986. gada 31. decembra un kurā dedzina vietējo cieto kurināmo ar neto siltumietilpību zem 5 800 kJ/kg, mitruma saturu virs 45 % no svara, kopējo mitruma un pelnu saturu lielāku par 60 % no svara un kalcija oksīda saturu pelnos virs 10 %, 1. punkta a) apakšpunktā minēto darbības stundu skaits ir 32 000.

1.   Līdz 2019. gada 31. decembrim sadedzināšanas iekārtas, kas 2011. gada 6. janvārī ir daļa no mazām izolētām sistēmām, var atbrīvot no 30. panta 2. punktā minēto emisiju robežvērtību un – attiecīgā gadījumā – no 31. pantā minēto sēra atdalīšanas pakāpes vērtību ievērošanas. Līdz 2019. gada 31. decembrim saglabā vismaz tās emisiju robežvērības, kas noteiktas šo sadedzināšanas iekārtu atļaujā, jo īpaši saskaņā ar prasībām Direktīvā 2001/80/EK un 2008/1/EK.

2.   Sadedzināšanas iekārtas, kuru kopējā nominālā ievadītā siltumjauda, dedzinot cieto kurināmo, ir lielāka nekā 500 MW, un kurām pirmā atļauja tika piešķirta pēc 1987. gada 1. jūlija, ievēro slāpekļa oksīdu emisiju robežvērtības, kas izklāstītas V pielikuma 1. daļā.

3.   Ja dalībvalsts teritorijā atrodas šajā nodaļā ietvertās sadedzināšanas iekārtas, kas ir mazu izolētu sistēmu daļa, dalībvalsts informē Komisiju pirms 2013. gada 7. janvāra par šo sadedzināšanas iekārtu sarakstu, par mazu izolētu sistēmu kopējo gada enerģijas patēriņu un tādas enerģijas apjomu, kas iegūta no savienojuma ar citām sistēmām.

1.   Līdz 2022. gada 31. decembrim uz sadedzināšanas iekārtu var attiecināt atbrīvojumu no atbilstības emisiju robežvērtībām, kas minētas 30. panta 2. punktā, un atbrīvojumu no 31. pantā minētās sēra atdalīšanas pakāpes ievērošanas, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

2.   Katra dalībvalsts ne vēlāk kā 2016. gada 1. janvārī iesniedz Komisijai tādu sadedzināšanas iekārtu sarakstu, uz kurām attiecas 1. punkts, tostarp to kopējo nominālo ievadīto siltumjaudu, izmantotā kurināmā veidu un sēra dioksīda, slāpekļa oksīdu un putekļu emisiju robežvērtības. Turklāt attiecībā uz visām sadedzināšanas iekārtām, kurām piemēro 1. punktu, un 1. punktā minētajā laikposmā dalībvalstis ik gadu informē Komisiju par katrā iekārtā saražota lietderīga siltuma daļu, kuru centralizētās siltumapgādes kopējos tīklos piegādāja kā tvaiku vai karstu ūdeni, izsakot to kā vidējo rādītāju par iepriekšējo piecu gadu laikposmu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visu tādu sadedzināšanas iekārtu operatori, kurās saražo 300 vai vairāk megavatu nominālās elektrības jaudas, kurai ir piešķirta sākotnējā būvatļauja, vai (ja neizmanto šo procedūru) sākotnējā darbības atļauja ir piešķirta pēc tam, kad ir stājusies spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisku glabāšanu (34), ir izvērtējuši, vai ir ievēroti šādi nosacījumi:

2.   Ja ir izpildīti 1. punktā minētie nosacījumi, kompetentā iestāde nodrošina, ka iekārtas teritorijā ir nodrošināta vieta aprīkojumam, kas vajadzīgs, lai uztvertu un saspiestu oglekļa dioksīdu. Kompetentā iestāde nosaka, vai noteikumi ir izpildīti, balstoties uz 1. punktā minēto izvērtējumu un citu pieejamu informāciju, it īpaši attiecībā uz vides aizsardzību un cilvēku veselības aizsardzību.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka atļaujās ir paredzēti noteikumi, kuri attiecas uz procedūrām gadījumos, kad pienācīgi nedarbojas vai ir bojātas emisijas samazināšanas iekārtas.

2.   Bojājumu gadījumos kompetentās iestādes pieprasa, lai operators sašaurina vai izbeidz darbību, ja 24 stundu laikā netiek panākti normāli ekspluatācijas apstākļi, vai ekspluatē iekārtu, izmantojot kurināmo ar zemu piesārņotājvielu saturu.

Operators paziņo kompetentajām iestādēm par šādiem gadījumiem 48 stundu laikā pēc tam, kad ir konstatēta emisijas samazināšanas iekārtu nepareiza darbība vai bojājums.

Ekspluatācijas kopējais ilgums bez emisijas samazināšanas iekārtām nedrīkst pārsniegt 120 stundas jebkurā 12 mēnešu laikposmā.

Kompetentās iestādes drīkst piešķirt atkāpi no pirmajā un trešajā daļā noteiktajiem laika ierobežojumiem vienā no šādiem gadījumiem:

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar V pielikuma 3. daļu veic gaisu piesārņojošu vielu monitoringu.

2.   Monitoringa automātiskās iekārtas uzstādīšanu un darbību kontrolē un tajos veic uzraudzības testus katru gadu, kā noteikts V pielikuma 3. daļā.

3.   Kompetentā iestāde nosaka emisiju monitoringam izmantojamās paraugu ņemšanas vai mērīšanas vietas.

4.   Visus monitoringa rezultātus reģistrē, apstrādā un sagatavo tā, lai kompetentai iestādei nodrošinātu iespējas verificēt atbilstību atļaujā iekļautajiem ekspluatācijas apstākļiem un emisiju robežvērtībām.

1.   Emisiju robežvērtības jaukta kurināmā sadedzināšanas iekārtām, kas ir paredzētas divu vai vairāku kurināmā veidu vienlaicīgai dedzināšanai, kompetentās iestādes nosaka šādā kārtībā:

2.   Attiecībā uz jaukta kurināmā sadedzināšanas iekārtām, uz kurām attiecas 30. panta 2. punkts un kurās izmanto pašu patēriņam destilētus un pārstrādātus jēlnaftas atlikumus, atsevišķi vai kopā ar citu kurināmo, saskaņā ar 1. punktu noteikto emisiju robežvērtību vietā var piemērot šādas emisiju robežvērtības:

3.   Attiecībā uz jaukta kurināmā sadedzināšanas iekārtām, uz kurām attiecas 30. panta 2. punkts un kurās izmanto pašu patēriņam destilētus un pārstrādātus jēlnaftas atlikumus, atsevišķi vai kopā ar citu kurināmo, V pielikuma 7. daļā minēto vidējo sēra dioksīda emisiju robežvērtību var piemērot atbilstīgi šī panta 1. un 2. punktā noteikto emisiju robežvērtību vietā.

1.   Šīs nodaļas noteikumi attiecas uz atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtām, kurās sadedzina vai līdzsadedzina cietos vai šķidros atkritumus.

Šī nodaļa neattiecas uz gazificēšanas un pirolīzes iekārtām, ja šādas atkritumu termiskas apstrādes rezultātā radušos gāzi attīra tiktāl, ka pirms sadedzināšanas tā vairs neuzskata par atkritumiem un ka tā nevar radīt lielākas emisijas kā tās, kas rodas, sadedzinot dabasgāzi.

Šajā nodaļā atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtas nozīmē: visas sadedzināšanas līnijas vai līdzsadedzināšanas līnijas, atkritumu savākšanas, glabāšanas, vietējās pirmapstrādes ierīces, degvielas un gaisa padeves sistēmas, sildierīces, atgāzu attīrīšanas iekārtas, vietējās atlikumu un notekūdeņu attīrīšanas vai uzglabāšanas iekārtas, skursteņi, kā arī ierīces un sistēmas sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas procesa vadībai un kontrolei, sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas apstākļu reģistrācijai un monitoringam.

Ja atkritumu termiskai apstrādei izmanto citus procesus, nevis oksidāciju, piemēram, pirolīzi, gazifikāciju vai plazmas procesu, atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtā iekļauj gan termiskās apstrādes, gan arī turpmāku sadedzināšanas procesu.

Ja atkritumus līdzsadedzina tā, ka iekārtas galvenā funkcija nav enerģijas vai materiālu produktu ieguve, bet atkritumu termiskā pārstrāde, iekārtu uzskata par atkritumu sadedzināšanas iekārtu.

2.   Šīs nodaļas noteikumi neattiecas uz šādām iekārtām:

1.   Atļaujā jāiekļauj izdotās:

2.   Papildus 1. punktā noteiktajām prasībām atļaujā atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtu ekspluatācijai, ja tajās pārstrādā bīstamos atkritumus, iekļauj:

3.   Dalībvalstis var noteikt, kādi atkritumu veidi jāiekļauj atļaujā un ko var izmantot līdzsadedzināšanai noteikta veida atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtās.

4.   Kompetentā iestāde periodiski pārskata un, ja vajadzīgs, maina un atjaunina atļaujas nosacījumus.

1.   Atgāzes no atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtām jāizvada kontrolēti un izmantojot skursteņus, kuru augstums aprēķināts tādējādi, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi.

2.   Emisijas no atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtām gaisā nedrīkst pārsniegt emisiju robežvērtības, kas norādītas VI pielikuma 3. un 4. daļā vai noteiktas saskaņā ar minētā pielikuma 4. daļu.

Ja atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtās vairāk nekā 40 % no tajās iegūtās siltumenerģijas rodas, sadedzinot bīstamos atkritumus, vai iekārtā līdzsadedzina neapstrādātus jauktus sadzīves atkritumus, piemēro VI pielikuma 3. daļā norādītās emisiju robežvērtības.

3.   Iespējami jāierobežo atgāzu attīrīšanas iekārtās radušos notekūdeņu novadīšana ūdens vidē, un piesārņotājvielu koncentrācijas nedrīkst pārsniegt VI pielikumā 5. daļā noteiktās emisiju robežvērtības.

4.   Emisiju robežvērtība attiecas uz punktu, kurā atgāzu attīrīšanas notekūdeņus aizvada no atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas.

Gadījumos, kad notekūdeņus no atgāzu attīrīšanas iekārtām attīra nevis atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtu vietējās notekūdeņu attīrīšanas ierīcēs, bet speciālās šim notekūdeņu veidam paredzētās attīrīšanas iekārtās, VI pielikuma 5. daļā noteiktās emisiju robežvērtības attiecas uz vietu, kurā notekūdeņus aizvada no atkritumu sadedzināšanas iekārtas. Ja atgāzu attīrīšanas iekārtu notekūdeņus attīra kopā ar citiem notekūdeņiem vietējās attīrīšanas iekārtās vai centralizēti, operators veic atbilstošus masas bilances aprēķinus emisiju līmeņa noteikšanai notekūdeņos, izmantojot VI pielikuma 6. daļas 2. punktā noteikto mērījumu rezultātus, emisiju līmeņu noteikšanai attiecībā uz notekūdeņu daļu, kas rodas atgāzu attīrīšanas procesā.

Nekādā gadījumā notekūdeņus nedrīkst atšķaidīt tāpēc, lai ievērotu VI pielikuma 5. daļā noteiktās emisiju robežvērtības.

5.   Atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtu teritorijai, kā arī ar to saistītajai teritorijai, kurā uzglabā atkritumus, saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem jābūt izveidotai un apsaimniekotai tā, lai novērstu piesārņotājvielu neatļautu vai nejaušu noplūdi augsnē, virszemes ūdeņos un gruntsūdeņos.

Jānodrošina glabāšanas jaudas piesārņotā lietusūdens notecei no atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas teritorijas un piesārņotā ūdens glabāšanai, kas rodas, novēršot piesārņotājvielu noplūdes vai dzēšot ugunsgrēkus. Glabāšanas jaudām jābūt pietiekamām, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad tas ir vajadzīgs, šādu ūdeni pirms novadīšanas varētu analizēt un attīrīt.

6.   Neskarot 50. panta 4. punkta c) apakšpunktu, atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtā vai atsevišķās krāsnīs, kas ir atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas daļa, nekādā gadījumā nedrīkst turpināt atkritumu sadedzināšanu ilgāk par četrām stundām nepārtraukti pēc tam, kad pārsniegtas emisiju robežvērtības.

Kopīgais ekspluatācijas ilgums šādos apstākļos nedrīkst pārsniegt 60 stundas gadā.

Šā punkta otrajā daļā noteiktais laika ierobežojums attiecas uz tādām krāsnīm, kas pieslēgtas vienai atgāzu attīrīšanas iekārtai.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka emisiju monitoringu veic saskaņā ar VI pielikuma 6. un 7. daļu.

2.   Kontrolē automātisko mērīšanas sistēmu uzstādīšanu un darbību, un tām katru gadu izdara uzraudzības pārbaudes saskaņā ar VI pielikuma 6. daļas 1. punktu.

3.   Emisiju monitoringam izmantojamās paraugu ņemšanas vai mērīšanas vietas nosaka kompetentā iestāde.

4.   Visus monitoringa rezultātus reģistrē, apstrādā un sagatavo tā, lai kompetentajai iestādei nodrošinātu iespējas verificēt atbilstību atļaujā iekļautajiem ekspluatācijas apstākļiem un emisiju robežvērtībām.

5.   Tiklīdz Savienībā kļūst pieejamas attiecīgas mērījumu metodes, Komisija, pieņemot deleģētos aktus saskaņā ar 76. pantu un ievērojot 77. un 78. panta nosacījumus, nosaka dienu, no kuras emisijām gaisā veic nepārtrauktus smago metālu, dioksīnu un furānu mērījumus.

1.   Atkritumu sadedzināšanas iekārtās nodrošina tādu sadedzināšanas pakāpi, lai kopējais oglekļa saturs sārņos un izdedžos nepārsniegtu 3 %, vai to karsēšanas zudumi būtu mazāki par 5 % no šo materiālu sausnas masas. Vajadzības gadījumos izmanto atkritumu pirmapstrādes metodes.

2.   Atkritumu sadedzināšanas iekārtām jābūt plānotām, aprīkotām, uzbūvētām un jādarbojas tā, lai atkritumu sadedzināšanā izdalījušos gāzu temperatūra pēc pēdējās sadedzināšanai vajadzīgā gaisa pievadīšanas arī visnelabvēlīgākajos apstākļos kontrolēti un homogēni uz vismaz divām sekundēm paaugstinātos vismaz līdz 850 °C.

Atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtām jābūt plānotām, aprīkotām, uzbūvētām un jādarbojas tā, lai atkritumu līdzsadedzināšanā izdalījušos gāzu temperatūra arī visnelabvēlīgākajos apstākļos kontrolēti un homogēni uz vismaz divām sekundēm paaugstinātos vismaz līdz 850 °C.

Sadedzinot vai līdzsadedzinot bīstamos atkritumus, kas, izsakot hlora veidā, satur vairāk par 1 % halogēnorganisko vielu, šā punkta pirmajā un otrajā daļā minētajai temperatūrai ir jābūt vismaz 1 100 °C.

Atkritumu sadedzināšanas iekārtās punkta pirmajā un trešajā daļā minētā temperatūra jāmēra pie sadedzināšanas kameras iekšējās sienas. Kompetentā iestāde var atļaut veikt mērījumus sadegšanas kamerā citā reprezentatīvā mērīšanas vietā.

3.   Visas atkritumu sadedzināšanas iekārtu sadedzināšanas kameras jāaprīko ar vismaz vienu papildu degli. Šim deglim jāieslēdzas automātiski, ja sadedzināšanas gāzu temperatūra pēc pēdējās sadedzināšanai vajadzīgā gaisa pievadīšanas nokrītas attiecīgi zem 2. punktā noteiktās temperatūras. Šis deglis jāizmanto arī iekārtas palaišanas un apturēšanas laikā, lai nodrošinātu, ka šīs temperatūras tiek pastāvīgi uzturētas tikmēr, kamēr sadedzināšanas kamerā ir nesadeguši atkritumi.

Papildu deglim nedrīkst padot kurināmo, kas var radīt lielākas kaitīgo vielu emisijas, nekā sadedzinot dīzeļdegvielu, kā definēts Padomes Direktīvas 1999/32/EK (1999. gada 26. aprīlis), ar ko paredz sēra satura samazināšanu konkrētiem šķidrā kurināmā veidiem (36) 2. panta 2. punktā, sašķidrināto gāzi un dabasgāzi.

4.   Atkritumu sadedzināšanas un atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtās jābūt automātiskai sistēmai, ar kuru aptur atkritumu padevi iekārtā šādos gadījumos:

5.   Cik vien iespējams jārekuperē siltumenerģija, kas izdalās atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtās.

6.   Inficēti ārstniecības atkritumi jāievieto tieši sadedzināšanas krāsnī, iepriekš nesajaucot ar citu veidu atkritumiem un neveicot ar tiem tiešas darbības.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtu ekspluatāciju un pārvaldību veic personas ar atbilstošu kompetenci.

1.   Ar noteikumu, ka ievērotas citas šajā nodaļā noteiktās prasības, kompetentā iestāde dažiem atkritumu veidiem vai to termiskās pārstrādes procesiem var pieļaut ekspluatācijas apstākļus, kas atšķiras no 50. panta 1., 2. un 3. punktā izklāstītajiem, un attiecībā uz temperatūru – no minētā panta 4. punktā norādītajiem, ko norāda atļaujā. Dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas reglamentē šādu atļauju izdošanu.

2.   Atkritumu sadedzināšanas iekārtām mainot ekspluatācijas apstākļus, nedrīkst rasties vairāk atlikumu, vai tajos nedrīkst palielināties organisko piesārņotājvielu saturs, salīdzinājumā ar atlikumiem, kas būtu radušies apstākļos, kuri izklāstīti 50. panta 1., 2. un 3. punktā.

3.   Kopējām organiskā oglekļa un oglekļa oksīda emisijām no atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtām, kurām atļauts mainīt ekspluatācijas apstākļus saskaņā ar 1. punktu, jāatbilst arī VI pielikuma 3. daļā noteiktajām emisiju robežvērtībām.

Celulozes un papīra ražošanas uzņēmumos kopējām organiskā oglekļa emisijām no katliem, kurus kurina ar mizām un kuros līdzsadedzina atkritumus to rašanās vietā, kuri ir ekspluatācijā, kuriem ir atļaujas pirms 2002. gada 28. decembra, un kuriem ir atļauts mainīt ekspluatācijas apstākļus saskaņā ar 1. punktu, arī jāatbilst VI pielikuma 3. daļā noteiktajām emisiju robežvērtībām.

4.   Dalībvalstis dara zināmus Komisijai visus ekspluatācijas apstākļus, kas atļauti saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu, kā arī verifikācijas rezultātus, un tie ir daļa no informācijas, kura sniedzama saskaņā ar 72. pantā noteiktajām prasībām par ziņošanu.

1.   Atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtu operatori veic visus ar atkritumu piegādi un saņemšanu saistītos piesardzības pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu vai ierobežotu gaisa, augsnes, virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu piesārņošanu, kā arī smakas un citas negatīvas ietekmes uz vidi, troksni un riska faktorus, kas var tieši apdraudēt cilvēku veselību.

2.   Pirms atkritumu pieņemšanas atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtās operatori nosaka katra atkritumu veida masu, ja iespējams, saskaņā ar Eiropas atkritumu sarakstu, kas izveidots ar Lēmumu 2000/532/EK.

3.   Pirms atkritumu pieņemšanas atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtās operatoriem jābūt pieejamai informācijai par atkritumiem, lai verificētu atbilstību 45. panta 2. punktā noteiktajām atļaujas prasībām.

Minētajā informācijā ietilpst šādi dati:

4.   Pirms bīstamo atkritumu pieņemšanas atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtās operatoriem jāveic šādas procedūras:

Šos b) apakšpunktā minētos paraugus glabā vismaz vienu mēnesi pēc attiecīgo atkritumu sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas.

5.   Kompetentā iestāde var noteikt atbrīvojumus no 2., 3. un 4. punkta noteikumiem tādām atkritumu sadedzināšanas vai atkritumu līdzsadedzināšanas iekārtām, kas ir ražošanas iekārtu daļa un uz kurām attiecas II nodaļas noteikumi, un kurās sadedzina vai līdzsadedzina tikai tajās radušos atkritumus.

1.   Jāsamazina atlikumu daudzums un to kaitīgums. Gadījumos, kad tas vajadzīgs, atlikumus pārstrādā tieši iekārtās vai ārpus tām.

2.   Sauso putekļveida atlikumu pagaidu glabāšana jāveic tā, lai novērstu šo atlikumu izkļūšanu vidē.

3.   Pirms atlikumu apglabāšanas vai pārstrādes paņēmiena izvēles jāveic testēšana, kurā nosaka atlikumu fizikālās un ķīmiskās īpašības, kā arī piesārņošanas potenciālu. Testēšanā nosaka kopējo šķīstošo frakciju un smago metālu šķīstošo frakciju.

1.   Lai dotu iespējas paust viedokli, pirms kompetentā iestāde pieņem attiecīgu lēmumu, sabiedrībai noteiktu laiku ir pieejami pieteikumi jaunu sadedzināšanas iekārtu vai līdzsadedzināšanas iekārtu atļauju saņemšanai. Sabiedrībai ir pieejams arī šis lēmums, kas ietver vismaz atļaujas kopiju, kā arī jebkādus tā vēlākus grozījumus un papildinājumus.

2.   Šīs direktīvas 72. pantā minētajā ziņojumā par atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtu ar nominālo jaudu – divas un vairāk tonnas stundā – jāiekļauj informācija par attiecīgās iekārtas darbību un monitoringu un jāsniedz pārskats par sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas procesu, faktiskajām emisijām gaisā un ūdenī salīdzinājumā ar emisiju robežvērtībām. Šādai informācijai ir jābūt pieejamai sabiedrībai.

3.   Sabiedrībai ir pieejams saraksts, kurā kompetentā iestāde iekļauj tādas atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtas, kuru nominālā jauda nepārsniedz divas tonnas atkritumu stundā.

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katra iekārta atbilst vienam no šādiem kritērijiem:

Dalībvalstis saskaņā ar 72. panta 1. punktu ziņo Komisijai par progresu, kas panākts b) apakšpunktā minētās ekvivalentās emisijas samazināšanā.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta a) apakšpunkta noteikumiem, ja operatoram ir kompetentas iestādes akceptēts pamatojums, ka konkrētajai ražošanas iekārtai difūzo emisiju robežvērtība nav tehniski vai ekonomiski īstenojama, kompetentā iestāde, ja nav gaidāms būtisks risks cilvēku veselībai un videi, un operators var pamatot, ka tiek izmantoti labākie pieejamie tehniskie paņēmieni, kompetentā iestāde var atļaut šīs emisiju robežvērtības pārsniegšanu.

3.   Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, tām VII pielikumā 2. daļā tabulas 8. punktā minētajām pārklājumu veidošanas operācijām, ko nevar veikt slēgtos apstākļos, kompetentā iestāde var atļaut neievērot minētajā punktā noteiktās prasības, ja operators kompetentajai iestādei var pamatot, ka tehniski vai ekonomiski tās ievērot nav iespējams, un ka tiek izmantoti labākie pieejamie tehniskie paņēmieni.

4.   Saskaņā ar 72. panta 2. punktu dalībvalstis ziņo Komisijai par šā panta 2. un 3. punktā minētajām atkāpēm.

5.   Ciktāl tehniski un ekonomiski ir iespējams aizsargāt sabiedrības veselību un vidi, gan to gaistošo organisko savienojumu emisijas, kam ir piešķirti vai jāpiešķir paziņojumi par bīstamību H340, H350, H350i, H360D vai H360F, gan to halogēnus saturošo gaistošo organisko savienojumu emisijas, kam ir piešķirti vai jāpiešķir paziņojumi par bīstamību H341 vai H351, kontrolē slēgtos apstākļos, un tās nedrīkst pārsniegt VII pielikuma 4. daļā noteiktās emisiju robežvērtības.

6.   Iekārtās, kurās veic divas vai vairākas darbības, turklāt katra no tām pārsniedz VII pielikuma 2. daļā noteiktās robežvērtības:

7.   Veic visus vajadzīgos piesardzības pasākumus, lai samazinātu gaistošo organisko savienojumu emisiju iekārtas palaišanas un apturēšanas laikā.

1.   Organisko šķīdinātāju dienas vidējā maksimālā izlietojuma izmaiņas esošā iekārtā, ja attiecīgā iekārta darbojas ar projektēto jaudu, izņemot darbību palaišanas un apturēšanas operāciju, kā arī remonta un apkopju laikā, uzskatāmas par būtisku pārmaiņu, ja tās izraisa gaistošo organisko savienojumu emisiju palielināšanos vairāk par:

2.   Ja esošajā iekārtā ir būtiskas pārmaiņas, vai pēc būtiskām pārmaiņām tā pirmo reizi iekļaujas šīs direktīvas darbības jomā, tā iekārtas daļa, kurā ir būtiskas pārmaiņas, jāuzskata par jaunu iekārtu vai esošu iekārtu, ja kopējā emisija no visas iekārtas nepārsniedz to emisiju, kas izdalītos gadījumā, ja būtiski mainīto daļu uzskatītu par jaunu iekārtu.

3.   Būtisku pārmaiņu gadījumā kompetentā iestāde pārbauda iekārtas atbilstību šīs direktīvas prasībām.

1.   Jāpublisko kompetentās iestādes lēmums, ieskaitot vismaz vienu atļaujas eksemplāru un visi turpmākie grozījumi un papildinājumi.

Publisko vispārējos obligātos noteikumus, kas piemērojami iekārtām, un iekārtu sarakstu, par kurām jāsaņem atļauja un jāveic reģistrācija.

2.   Saskaņā ar 55. pantu jāpublisko kompetentās iestādes rīcībā esošie emisiju monitoringa rezultāti.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, kā noteikts Direktīvas 2003/4/EK 4. panta 1. un 2. punktā.

1.   Jānovērš skābju pilienu emisijas no ražošanas iekārtām.

2.   Iekārtu radītās emisijas gaisā nedrīkst pārsniegt VIII pielikuma 2. daļā noteiktās emisiju robežvērtības.

1.   Lai kompetentā iestāde varētu verificēt atbilstību atļaujas nosacījumiem un 68. panta noteikumiem, dalībvalstis nodrošina emisiju monitoringu ūdenī.

2.   Lai kompetentā iestāde varētu verificēt atbilstību atļaujas nosacījumiem un 69. panta noteikumiem, dalībvalstis nodrošina emisiju monitoringu gaisā. Šāds monitorings ietver vismaz emisiju monitoringu, kā tas noteikts VIII pielikuma 3. daļā.

3.   Monitorings jāveic saskaņā ar attiecīgiem CEN standartiem, bet, ja to nav, saskaņā ar ISO standartiem, valstu vai starptautiskajiem standartiem, pēc kuriem iegūst līdzvērtīgas zinātniskās kvalitātes datus.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka Komisijai ir pieejama informācija par šīs direktīvas īstenošanu, reprezentatīvi dati par emisijām un citiem piesārņojuma veidiem, emisiju robežvērtībām, labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izmantošanu saskaņā ar 14. un 15. pantu, īpaši attiecībā uz atbrīvojumu piešķiršanu saskaņā ar 15. panta 4. punktu, un par panākumiem, kas gūti, izstrādājot un piemērojot jaunus paņēmienus saskaņā ar 27. pantu. Dalībvalstis informāciju dara pieejamu elektroniskā veidā.

2.   Informācijas veidu un formātu, kas jāsniedz saskaņā ar 1. punktu, kā arī šās informācijas sniegšanas biežumu nosaka saskaņā ar 75. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru. Tostarp nosaka īpašas darbības un piesārņojošas vielas, par kurām jāsniedz 1. punktā minētie dati.

3.   Dalībvalstis no 2016. gada 1. janvāra attiecībā uz visām sadedzināšanas iekārtām, uz kurām attiecas šīs direktīvas III nodaļa, sagatavo pārskatu par sēra dioksīda, slāpekļa oksīdu un putekļu emisijām un ievadīto siltumjaudu.

Ievērojot 29. pantā noteiktos apvienošanās noteikumus, kompetentā iestāde par katru sadedzināšanas iekārtu iegūst šādus datus:

Šajos pārskatos iekļautos ikgada datus pa sadedzināšanas iekārtām pēc pieprasījuma nosūta Komisijai.

Komisijai nosūta šādu pārskatu apkopojumu katrus trīs gadus 12 mēnešu laikā pēc attiecīgā trīs gadu perioda beigām. Šajā pārskatā norāda datus pa atsevišķām pārstrādāšanas rūpnīcu sadedzināšanas iekārtām.

Komisija saskaņā ar Direktīvu 2003/4/EK 24 mēnešu laikā pēc attiecīgā trīsgadu perioda beigām dara pieejamu sabiedrībai un dalībvalstīm apkopojumu par šādu pārskatu salīdzinājumu un novērtējumu.

4.   Dalībvalstis no 2016. gada 1. janvāra reizi gadā nosūta Komisijai šādus datus:

1.   Līdz 2016. gada 7. janvārim un pēc tam vienu reizi trijos gados Komisija, pamatojoties uz 72. pantā minēto informāciju, iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas izpildes pārskatu.

Šajā ziņojumā ietver novērtējumu par nepieciešamību pēc Savienības rīcības, izveidojot vai atjauninot Savienībā saistošas minimālās prasības emisiju robežvērtībām un pieņemot noteikumus par monitoringu un atbilstības novērtējumu tām darbībām, kas ietilpst LPTP secinājumu attiecīgajās darbības jomās un kuras pieņemtas iepriekšējā triju gadu periodā, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:

Šajā novērtējumā ņem vērā foruma atzinumu, kā minēts 13. panta 4. punktā.

Uzskata, ka šīs direktīvas III nodaļa un V pielikums atspoguļo Savienības mēroga minimālās prasības lielām sadedzināšanas iekārtām.

Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno tiesību akta priekšlikumu. Ja otrajā daļā minētajā novērtējumā konstatēts, ka vajadzīgas Savienības mēroga minimālās prasības emisiju robežlīmeņiem vai noteikumi par monitoringu un attiecīgo darbību atbilstības novērtējumu, tos iekļauj tiesību akta priekšlikumā.

2.   Līdz 2012. gada 31. decembrim Komisija pārskata vajadzību kontrolēt emisijas, ko izraisa:

Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs pārskatīšanas rezultātiem, attiecīgā gadījumā pievienojot tiesību akta priekšlikumu.

3.   Komisija līdz 2011. gada 31. decembrim ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par I pielikumā noteiktajām:

Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs pārskatīšanas rezultātiem, attiecīgā gadījumā pievienojot tiesību akta priekšlikumu.

1.   Komisijai palīdz Komiteja.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

1.   Pilnvaras pieņemt 48. panta 5. punktā un 74. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2011. gada 6. janvāra. Komisija sagatavo ziņojumu par deleģētajam pilnvarām vēlākais sešus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta par tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome to neatsauc saskaņā ar 77. pantu.

2.   Tiklīdz tā pieņem deleģēto aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

3.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai ir piešķirtas, 77. un 78. pantā izklāstītos nosacījumus.

1.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 48. panta 5. punktā un 74. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu.

2.   Iestāde, kura ir uzsākusi iekšējo procedūru, lai pieņemtu lēmumu par to, vai atsaukt pilnvaru deleģēšanu, cenšas laikus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas informēt otru iestādi un Komisiju, norādot, kuras deleģētās pilnvaras varētu tikt atsauktas un šīs atsaukšanas iespējamos iemeslus.

3.   Ar atsaukšanas lēmumu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājās spēkā nekavējoties vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus. Lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

1.   Eiropas Parlaments vai Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu divos mēnešos no tā paziņošanas dienas.

Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

2.   Ja pēc 1. punktā minētā laikposma beigām ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus pret deleģēto aktu, to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tas stājas spēkā dienā, kas tajā noteikta.

Deleģēto aktu var publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tas var stāties spēkā pirms minētā laikposma beigām, ja gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus.

3.   Ja 1. punktā minētajā laikposmā Eiropas Parlaments vai Padome izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas izsaka iebildumus pret deleģēto aktu, iebildumus pamato.

1.   Dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai, līdz 2013. gada 7. janvārim izpildītu 2. pantā, 3. panta 8), 11) līdz 15), 18) līdz 23), 26) līdz 30), 34) līdz 38) punktā un 41) punktā, 4. panta 2. un 3. punktā, 7., 8. un 10. pantā, 11. panta e) un h) punktā, 12. panta 1. punkta e) un h) apakšpunktā, 13. panta 7. punktā, 14. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punktā, 14. panta 1. punkta d), e), f) un h) apakšpunktā, 14. panta 2. līdz 7. punktā, 15. panta 2. līdz 5. punktā, 16., 17. un 19. pantā, 21. panta 2. līdz 5. punktā, 22., 23., 24., 27., 28. un 29. pantā, 30. panta 1., 2., 3., 4., 7. un 8. punktā, 31., 32., 33., 34., 35., 36., 38. un 39. pantā, 40. panta 2. un 3. punktā, 42. un 43. pantā, 45. panta 1. punktā, 58. pantā, 59. panta 5. punktā, 63. pantā, 65. panta 3. punktā, 69., 70., 71., 72. un 79. pantā, kā arī I pielikuma 1. daļā un 1.1. un 1.4. punktā, 2.5. punkta b) apakšpunktā, 3.1., 4. un 5. punktā, 6.1. punkta c) apakšpunktā, 6.4. punkta b) apakšpunktā, 6.10. un 6.11. punktā, II pielikumā, III pielikuma 12. punktā, V pielikuma 1. daļas b) punktā, 4. daļas 2.2., 2.4., 3.1. un 3.2. punktā, 6. daļas 2.5. un 2.6. punktā, VI pielikuma 8. daļas 1.1. punkta d) apakšpunktā, VII pielikuma 4. daļas 2. punktā, 5. daļas 1. punktā, 7. daļas 3. punktā, VIII pielikuma 1. daļas 1. punktā un 2. punkta c) apakšpunktā, 2. daļas 2. un 3. punktā un 3. daļā noteiktās prasības.

Dalībvalstis minētos noteikumus piemēro no tās pašas dienas.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

1.   Direktīvas 78/176/EEK, 82/883/EEK, 92/112/EEK, 1999/13/EK, 2000/76/EK un 2008/1/EK, kurās grozījumi izdarīti ar IX pielikuma A daļā minētajiem tiesību aktiem, tiek atceltas no 2014. gada 7. janvāra, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem IX pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

2.   Direktīva 2001/80/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar IX pielikuma A daļā minētajām direktīvām, tiek atcelta no 2016. gada 1. janvāra, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem IX pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

3.   Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu X pielikumā.

1.   Attiecībā uz iekārtām, kuras veic darbības, kas minētas I pielikumā: 1.1. punktā attiecībā uz darbībām ar kopējo aprēķināto ievadīto siltumjaudu, kura pārsniedz 50 MW, 1.2. un 1.3., 1.4. punkta a) apakšpunktā, 2.1. līdz 2.6. punktā, 3.1. līdz 3.5. punktā, 4.1. līdz 4.6. punktā attiecībā uz darbībām saistībā ar ražošanu ar ķīmisko apstrādi, 5.1. un 5.2. punktā attiecībā uz darbībām, uz kurām attiecas Direktīva 2008/1/EK, 5.3. punkta a) apakšpunkta i) un ii) daļā, 5.4. punktā, 6.1. punkta a) un b) apakšpunktā, 6.2. un 6.3. punktā, 6.4. punkta a) un b) apakšpunktā attiecībā uz darbībām, uz kurām attiecas Direktīva 2008/1/EK, 6.4. punkta c) apakšpunktā un 6.5. līdz 6.9. punktā, un kuras darbojas un kurām ir atļauja pirms 2013. gada 7. janvāra vai kuru operatori ir iesnieguši pilnīgu pieteikumu atļaujas saņemšanai pirms 2014. gada 7. janvāra, un ar noteikumu, ka šīs iekārtas nodotas ekspluatācijā ne vēlāk kā gada laikā pēc minētā datuma, dalībvalstis no 2014. gada 7. janvāra piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas pieņemti saskaņā ar 80. panta 1. punktu, izņemot III nodaļas un V pielikuma noteikumus.

2.   Attiecībā uz iekārtām, kuras veic darbības, kas minētas I pielikumā: 1.1. punktā attiecībā uz darbībām ar kopējo aprēķināto ievadīto siltumjaudu 50 MW, 1.4. punkta b) apakšpunktā, 4.1. līdz 4.6. punktā attiecībā uz darbībām saistībā ar ražošanu ar bioloģisko apstrādi, 5.1. un 5.2. punktā attiecībā uz darbībām, uz kurām neattiecas Direktīva 2008/1/EK, 5.3. punkta a) apakšpunkta iii) līdz v) daļā, 5.3. punkta b) apakšpunktā, 5.5. un 5.6. punktā, 6.1. punkta c) apakšpunktā, 6.4. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz darbībām, uz kurām neattiecas Direktīva 2008/1/EK, un 6.10. un 6.11. punktā, kuras darbojas pirms 2013. gada 7. janvāra, dalībvalstis no 2015. gada 7. jūlija piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, izņemot III un IV nodaļu un V un VI pielikumu.

3.   Attiecībā uz sadedzināšanas iekārtām, kas minētas 30. panta 2. punktā dalībvalstis no 2016. gada 1. janvāra piemēro normatīvos un administratīvos aktus saskaņā ar 80. panta 1. punktu, lai izpildītu III nodaļas un V pielikuma noteikumus.

4.   Attiecībā uz sadedzināšanas iekārtām, kas minētas 30. panta 3. punktā, dalībvalstis no 2013. gada 7. janvāra vairs nepiemēro Direktīvas 2001/80/EK noteikumus.

5.   Attiecībā uz sadedzināšanas iekārtām, kurās veic atkritumu līdzsadedzināšanu, VI pielikuma 4. daļas 3.1. punktu piemēro:

6.   Direktīvas VI pielikuma 4. daļas 3.2. punkta noteikumi attiecas uz sadedzināšanas iekārtām, kurās līdzsadedzina atkritumus:

7.   Direktīvas 58. pantu piemēro no 2015. gada 1. jūnija. Līdz minētajam datumam vielas vai maisījumi, ko tajos ietilpstošo gaistošo organisko savienojumu dēļ klasificē kā kancerogēnas, mutagēnas vai reproduktīvai sistēmai toksiskas vielas vai maisījumus saskaņā ar Regulu (EK) 1272/2008, un kurām piešķirti vai jābūt piešķirtiem paziņojumiem par bīstamību H340, H350, H350i, H360D vai H360F, vai riska frāzēm R45, R46, R49, R60 vai R61, iespējami īsā laikā ir jāaizstāj ar mazāk kaitīgām vielām vai maisījumiem.

8.   Direktīvas 59. panta 5. punktu piemēro no 2015. gada 1. jūnija. Līdz minētajam datumam, ciktāl tehniski un ekonomiski ir iespējams aizsargāt sabiedrības veselību un vidi, gan to gaistošo organisko savienojumu emisijas, kam ir piešķirti vai jāpiešķir paziņojumi par bīstamību H340, H350, H350i, H360D vai H360F vai riska frāzes R45, R46, R49, R60 vai R61, gan to halogēnus saturošo gaistošo organisko savienojumu emisijas, kam ir piešķirti vai jāpiešķir paziņojumi par bīstamību H341 vai H351 vai riska frāzes R40 vai R68, kontrolē slēgtos apstākļos, un tās nedrīkst pārsniegt VII pielikuma 4. daļā noteiktās emisiju robežvērtības.

9.   Direktīvas VII pielikuma 4. daļas 2. punktu piemēro no 2015. gada 1. jūnija. Līdz minētajam datumam tādu halogēnus saturošu gaistošo organisko savienojumu emisijām, kuriem ir piešķirti vai jābūt piešķirtiem paziņojumiem par bīstamību H341 vai H351, vai riska frāzēm R40 vai R68, ja to savienojumu summārā masas plūsma, kuru dēļ jābūt paziņojumiem par bīstamību H341 vai H351, vai riska frāzēm R40 vai R68, ir lielāka vai vienāda ar 100 g/h, jāievēro emisiju robežvērtība 20mg/Nm3. Emisiju robežvērtība attiecas uz atsevišķu savienojumu masu summu.