Eiropas Savienības L 175/2012

5.7.2012

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 175/19

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDES LĒMUMS

Nr. 205/11/COL

(2011. gada 29. jūnijs)

par papildu nolīgumu attiecībā uz Hurtigruten pakalpojumiem (Norvēģija)

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDE (“UZRAUDZĪBAS IESTĀDE”),

ŅEMOT VĒRĀ Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (“EEZ līgums”) un jo īpaši tā 59. panta 2. punktu, 61. pantu un šā līguma 26. protokolu,

ŅEMOT VĒRĀ EBTA valstu Nolīgumu par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi (“Uzraudzības un Tiesas izveides nolīgums”) un jo īpaši tā 24. pantu,

ŅEMOT VĒRĀ Uzraudzības un Tiesas izveides nolīguma 3. protokolu (“3. protokols”) un jo īpaši tā I daļas 1. panta 2. punktu un II daļas 7. panta 5. punktu un 14. pantu,

ŅEMOT VĒRĀ Uzraudzības iestādes 2004. gada 14. jūlija Lēmuma Nr. 195/04/COL par 3. protokola II daļas 27. pantā minētajiem īstenošanas noteikumiem (“lēmuma īstenošanas noteikumi”) (1) konsolidēto redakciju,

PĒC tam, kad ieinteresētās personas aicinātas sniegt savas piezīmes saskaņā ar šiem noteikumiem (2),

tā kā:

I. FAKTI

1. PROCEDŪRA

Ar 2008. gada 28. novembra vēstuli (Notikums Nr. 500143) Norvēģijas iestādes informēja Uzraudzības iestādi par Norvēģijas iestāžu un Hurtigruten ASA nolīguma par transporta pakalpojumiem starp Bergenu un Hjirkenēsi Norvēģijā pārskatīšanu.

Pēc vairākkārtējas sarakstes (3)2010. gada 14. jūlija vēstulē Uzraudzības iestāde informēja Norvēģijas iestādes, ka tā ir pieņēmusi lēmumu sākt 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktā minēto oficiālas izmeklēšanas procedūru saistībā ar papildu maksājumiem Hurtigruten 2008. gadā.

Uzraudzības iestādes Lēmums Nr. 325/10/COL sākt procedūru (“lēmums par procedūras uzsākšanu”) tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tā EEZ papildinājumā (4). Uzraudzības iestāde aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes. Uzraudzības iestāde nav saņēmusi piezīmes no ieinteresētajām trešām personām.

Ar 2010. gada 30. septembra vēstuli (Notikums Nr. 571486) Norvēģijas iestādes iesniedza savas piezīmes attiecībā uz lēmumu par procedūras uzsākšanu (Notikums Nr. 563570). Norvēģijas iestādes iesniedza papildu informāciju, nosūtot e-pasta vēstules 2011. gada 20. aprīlī (Notikums Nr. 595326), 2011. gada 4. maijā (Notikums Nr. 596802) un 2011. gada 6. maijā (Notikums Nr. 597151).

2. VISPĀRĪGA INFORMĀCIJA – HURTIGRUTEN NOLĪGUMS

Hurtigruten ASA sniedz jūras transporta pakalpojumus, proti, pasažieru un kravu kombinētos pārvadājumus gar Norvēģijas piekrasti no Bergenas līdz Hjirkenēsei, visu gadu katru dienu apkalpojot 34 ostas.

Pakalpojumu sniegšana laikposmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim bija 2004. gada jūnijā uzsāktās konkursa procedūras priekšmets. Ofotens og Vesteraalens Dampskipsselskap ASA un Troms Fylkes Dampskipsselskap (“Hurtigruten uzņēmumi”) (5) bija vienīgie kandidāti, un 2004. gada 17. decembrī tie parakstīja nolīgumu (“Hurtigruten nolīgums”) ar Norvēģijas iestādēm. Abi uzņēmumi 2006. gada martā apvienojās, izveidojot uzņēmumu Hurtigruten ASA (“Hurtigruten”), kas patlaban sniedz šos pakalpojumus. 2004. gadā noslēgtais Hurtigruten nolīgums netika paziņots Uzraudzības iestādei, un Uzraudzības iestāde to nekad nav izvērtējusi atbilstīgi EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem.

Saskaņā ar Hurtigruten nolīgumu Hurtigruten nodrošina pārvadājumus visu gadu katru dienu 34 iepriekš noteiktām ostām pēc noteikta grafika; pakalpojumu jauda ir balstīta uz prasību apkalpot maršrutu ar 11 kuģiem, ko iepriekš apstiprinājušas Norvēģijas iestādes, un balstoties uz maksimālām cenām pasažieru pārvadājumu maršrutiem. Hurtigruten ir tiesības noteikt cenas par braucieniem turp un atpakaļ, kajītēm, ēdināšanu un vieglo automobiļu un preču pārvadāšanu.

Par šiem pakalpojumiem saskaņā ar Hurtigruten nolīgumu Norvēģijas iestādes maksā kompensāciju NOK 1 889,7 miljonu apmērā, kas izteikta 2005. gada cenās, par visu līguma ilgumu, proti, 8 gadiem:

Par 2005. gadu	NOK 217,5 miljoni
Par 2006. gadu	NOK 247,5 miljoni
Par 2007. gadu	NOK 247,5 miljoni
Par 2008. gadu	NOK 240,0 miljoni
Par 2009. gadu	NOK 236,8 miljoni
Par 2010. gadu	NOK 236,8 miljoni
Par 2011. gadu	NOK 236,8 miljoni
Par 2012. gadu	NOK 236,8 miljoni

Maksājumi tiek koriģēti atbilstīgi Hurtigruten nolīguma 6.2. pantā ietvertajai cenu indeksa klauzulai, ņemot vērā flotes gāzeļļas cenu, algu izmaksas kuģniecības nozarē un NIBOR (6).

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju Hurtigruten ir pienākums nodrošināt atsevišķu uzskaiti uzņēmuma pakalpojumiem, ko tas sniedz maršrutā Bergena–Hjirkenēse, un pakalpojumiem, kas netiek sniegti šajā maršrutā, bet patlaban spēkā esošajā nolīgumā nav ietverts pienākums Hurtigruten nodrošināt atsevišķu uzskaiti Bergenas–Hjirkenēses maršrutā sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem un komercpakalpojumiem, kas sniegti šajā pašā maršrutā.

Papildus pakalpojumiem, kas ietverti Hurtigruten nolīgumā, Hurtigruten ir komercpārvadātājs un maršrutā Bergena–Hjirkenēse piedāvā braucienus turp un atpakaļ, ekskursijas un ēdināšanu. Bez tam saistībā ar šo maršrutu Hurtigruten ārpus Hurtigruten nolīguma darbības jomas sniedz transporta pakalpojumus arī Geirangerfjordā. Turklāt Hurtigruten piedāvā dažādus kruīzus dažādās Eiropas valstīs, Krievijā, Antarktikā, Špicbergenā un Grenlandē.

2010. gada 30. jūnijā Norvēģijas iestādes uzsāka konkursa procedūru par maršruta Bergena–Hjirkenēse apkalpošanu astoņu gadu laikposmā, kas sāktos vēlākais no 2013. gada 1. janvāra. Norvēģijas iestādes informēja Uzraudzības iestādi, ka 2011. gada 13. aprīlī ar Hurtigruten tika noslēgts jauns nolīgums par pakalpojumu sniegšanu laikposmā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 31. decembrim. Šis nolīgums šajā lēmumā netiek vērtēts.

3. TRĪS NOVĒRTĒTO PASĀKUMU APRAKSTS

3.1. Trīs pasākumi

Norvēģijas iestādes ir paskaidrojušas, ka 2008. gada 27. oktobrī Norvēģijas iestādes un Hurtigruten noslēdza nolīgumu, saskaņā ar kuru valsts maksājums par transporta pakalpojumu sniegšanu maršrutā Bergena–Hjirkenēse tika palielināts šādi (turpmāk visi kopā “trīs pasākumi”):

1)	atmaksa 90 % apmērā no tā sauktā NOx nodokļa 2007. gadā un 90 % apmērā no iemaksām NOx apkarošanas fondā no 2008. gada janvāra visā atlikušajā Hurtigruten nolīguma darbības laikā, t. i., līdz 2012. gada 31. decembrim (7);

tika piešķirta “vispārēja kompensācija” NOK 66 miljonu apmērā 2008. gadam, ņemot vērā uzņēmuma Hurtigruten slikto finansiālo stāvokli, kas radies sniegtā pakalpojuma izmaksu vispārējas paaugstināšanās rezultātā. Vispārējā kompensācija tiek izmaksāta katru gadu visu atlikušo nolīguma darbības laiku, t. i., līdz 2012. gada 31. decembrim, ja uzņēmuma finansiālais stāvoklis saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu ievērojami neuzlabojas (8); un

samazinot kuģu skaitu no 11 uz 10 kuģiem ziemas sezonā (no 1. novembra līdz 31. martam) līdz Hurtigruten nolīguma darbības beigām, nesamazinot kompensāciju par pakalpojumiem, kā paredzēts Hurtigruten nolīguma nosacījumos (9). Paredzēts, ka pakalpojums samazinātā apjomā tiks sniegts visu atlikušo Hurtigruten nolīguma darbības laiku, t. i., līdz 2012. gada 31. decembrim.

3.2. Hurtigruten nolīguma pārskatīšana

3.2.1. Pārskatīšanas klauzula

Hurtigruten nolīguma 8. pantā ir ietverta pārskatīšanas klauzula, saskaņā ar kuru abas puses var uzsākt nolīguma pārskatīšanas procedūru. Pārskatīšanas klauzula ir šāda (angļu valodā – Uzraudzības iestādes tulkojums):

“Oficiāli tiesību akti, kas rada ievērojamas izmaksu izmaiņas, kā arī būtiskas pakalpojumu sniegšanai izmantojamo elementu cenu izmaiņas, ko puses nevarēja saprātīgi paredzēt, ir iemesls, uz kā pamata ikviena no līgumslēdzējām pusēm var pieprasīt valsts atlīdzības ārkārtas pārskatīšanu, izmaiņas sniegtajos pakalpojumos vai citus pasākumus. Šādās pārrunās otrai pusei ir tiesības piekļūt visiem nepieciešamajiem dokumentiem.” (10)

3.2.2. Papildu nolīgums

Kā izklāstīts iepriekš, Hurtigruten nolīguma pārskatīšana tika pabeigta 2008. gada 27. oktobrī, un saskaņā ar to sabiedrisko pakalpojumu kompensācija, kas pienākas Hurtigruten, tiek palielināta, izmantojot iepriekš uzskaitītos trīs dažādos pasākumus.

Šo nolīgumu Norvēģijas iestādes ar parakstītu vēstuli rakstiski apstiprināja 2008. gada 5. novembrī, atsaucoties uz pārskatīšanu, kas tika pabeigta 2008. gada 27. oktobrī.

Atsaucoties uz Norvēģijas iestāžu 2008. gada 5. novembrī parakstīto vēstuli, Norvēģijas iestādes un Hurtigruten attiecīgi 2009. gada 8. jūlijā un 2009. gada 19. augustā parakstīja dokumentu, oficiāli noformējot sākotnējā Hurtigruten nolīguma pārskatīšanu (“papildu nolīgums”).

3.2.3. Maksājumi, kas veikti saskaņā ar šiem trim pasākumiem

Saskaņā ar pārskatīto nolīgumu un sekojošo Norvēģijas Parlamenta budžeta piešķīrumu (11) 2008. gada decembrī Hurtigruten tika izmaksāti NOK 125 miljoni (12) kā papildu kompensācija par 2007. un 2008. gadu.

Saskaņā ar Uzraudzības iestādes rīcībā esošo informāciju pēc nolīguma pārskatīšanas un papildu nolīguma noslēgšanas ir veikti jau šādi papildu maksājumi:

	NOx nodokļa/iemaksu NOx apkarošanas fondā atmaksāšana	Vispārējā kompensācija	Pakalpojumu samazinājums; 10 kuģi 11 kuģu vietā ziemas sezonā (novembris–marts)
Par 2007. gadu	NOK 53,4 miljoni
Par 2008. gada 1. pusi	NOK 5,4 miljoni	NOK 66 miljoni
Par 2008. gada 2. pusi		NOK 66 miljoni	NOK 11,3 miljoni
Par 2009. gada 1. pusi	NOK 5,9 miljoni		NOK 11,3 miljoni

Norvēģijas iestādes ir informējušas Uzraudzības iestādi, ka attiecībā uz NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksu atmaksu NOK 7,2 miljonu maksājums par 2008. gada otro pusi administratīvas kļūdas dēļ netika veikts. Turklāt Uzraudzības iestādes lēmuma uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru dēļ maksājumi par 2009. gada otro pusi un 2010. gada trīs pirmajiem ceturkšņiem nav veikti. Bez tam Norvēģijas iestādes ir informējušas Uzraudzības iestādi, ka līdz šim nav izmaksāta “vispārējā kompensācija” par 2009., 2010. un 2011. gadu un maksājumi saskaņā ar papildu nolīgumu netiks veikti līdz Uzraudzības iestādes galīgā lēmuma pieņemšanai.

Bez tam no 2008. gada 16. novembraHurtigruten tika atļauts samazināt kuģu skaitu no 11 kuģiem uz 10 kuģiem ziemas sezonā (no 1. novembra līdz 31. martam), nesamazinot sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju šis samazinājums atbilst NOK 11,3 miljoniem (13) papildu kompensācijas 2008.–2009. gada ziemas sezonā, kas aprēķināta kā kompensācijas samazinājums, kas saskaņā ar Hurtigruten nolīgumu Hurtigruten tiktu piemērots par pakalpojuma apjoma samazināšanu. Šī kārtība bija spēkā arī 2009.–2010. gada ziemas sezonā un – saskaņā ar Uzraudzības iestādes rīcībā esošo informāciju – 2010.–2011. gada ziemas sezonā, bet par šo periodu nav iesniegti aprēķini.

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju papildu nolīgums 2008. gadā rada kompensācijas palielinājumu, kas par 26 % pārsniedz Hurtigruten nolīguma 6.2. pantā noteikto cenu korekciju (14).

4. PROCEDŪRAS UZSĀKŠANAS PAMATOJUMS

Uzraudzības iestāde uzsāka oficiālu izmeklēšanas procedūru pamatojoties uz to, ka papildu maksājumi Hurtigruten varētu būt valsts atbalsts. Jo īpaši Uzraudzības iestāde šaubījās, vai palielināto kompensāciju, ko paredz pārskatīšana un papildu nolīgums, varētu uzskatīt par paredzētu līgumā, kas noslēgts pēc 2004. gadā veiktās konkursa procedūras.

Uzraudzības iestāde arī šaubījās, vai Norvēģijas iestāžu pieņemtie pasākumi atbilst EEZ līguma 59. panta 2. punkta prasībām, tas ir, ka tie atbilst tikai kompensācijai par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Turklāt Uzraudzības iestāde izteica šaubas par to, vai šīs intervences var uzskatīt par saderīgām ar EEZ līguma darbību, jo īpaši ievērojot EEZ līguma 61. panta 3. punktu apvienojumā ar Uzraudzības iestādes pamatnostādnēm grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (“glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnes”) (15).

5. NORVĒĢIJAS IESTĀŽU PIEZĪMES

5.1. Papildu maksājumi nav valsts atbalsts vai ir nepieciešamā kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu atbilstīgi EEZ līguma 59. panta 2. punktam

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka konkrētie trīs pasākumi nav valsts atbalsts. Tās ir paziņojušas, ka, ierobežojot papildu maksājumus līdz apmēram, kas strikti nepieciešams sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanai, papildu maksājumi neradīja ekonomiskas priekšrocības EEZ līguma 61. panta 1. punkta un Altmark judikatūras izpratnē.

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka 2008. gada oktobrī veiktie pasākumi bija ārkārtas pasākumi, ko īstenoja, lai novērstu Hurtigruten īpaši grūto ekonomisko situāciju 2008. gadā un lai nodrošinātu pārvadājumu nepārtrauktību starpposma periodā līdz jaunās konkursa procedūras pabeigšanai, un, to darot, tās rīkojās kā saprātīgs tirgus dalībnieks. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Norvēģijas iestādes atsaucas uz Pirmās instances tiesas spriedumu Linde lietā (16).

Turklāt Norvēģijas iestādes apgalvo, ka kompensācija par NOx nodokļa un NOx apkarošanas fonda iemaksām neatbilst selektivitātes prasībai, jo tādu pašu atmaksu piemēro visiem jūras pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus. Savukārt gadījumā, ja Uzraudzības iestāde secinātu, ka konkrētie trīs pasākumi ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, Norvēģijas iestādes apgalvo, ka šie pasākumi saskaņā ar EEZ līguma 59. panta 2. punktu atbilst nepieciešamajai kompensācijai par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.

Lai pamatotu, ka Hurtigruten nav saņēmis pārmērīgu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar EEZ līguma 59. panta 2. punktu, Norvēģijas iestādes ir iesniegušas Uzraudzības iestādei vienu ziņojumu, kuru sagatavot lūgts PWC, un divus, kurus sagatavojis BDO Noraudit. Ziņojumos atzīmēts, ka Hurtigruten nav veicis atbilstošu uzskaites dalījumu sabiedrisko pakalpojumu darbībām un citām darbībām, uz ko neattiecas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevums (17). Tāpēc ex post ir simulēta izmaksu un ieņēmumu sadale.

Šajos trīs ziņojumos ietverta šāda informācija:

PWC 2008. gada 14. oktobra ziņojums

PWC2008. gada 14. oktobra ziņojums ar tā pamatā esošo materiālu (“PWC ziņojums”) (18) sniedz trīs alternatīvas metodes, demonstrējot, kādā apjomā uzņēmums Hurtigruten nav pienācīgi kompensēts par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.

Pirmās divas izmantotās metodes ir ražošanas izmaksu modelis, kur ir veikts mēģinājums sadalīt izmaksas un ieņēmumus saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu darbībām un komercdarbībām. Pirmajai metodei izmantotas kuģa “MS Narvik” izmaksas un ieņēmumi 2006. gadā, lai parādītu, kā uzņēmums Hurtigruten nav pienācīgi kompensēts par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Otrā metode ir līdzīga pirmajai, bet tajā – atšķirībā no novērtējuma ierobežošanas, izmantojot MS Narvik, – aprēķinu pamatā ir visas Hurtigruten flotes izmaksas un ieņēmumi 2006. gadā.

Trešajā metodē nenošķir sabiedriskos pakalpojumus un komercdarbības. Tās aprēķinu pamatā ir 2006. gada uzskaite par visu Hurtigruten floti. Ideja ir tāda, ka Norvēģijas iestādes ar atbalstu var nodrošināt, ka Hurtigruten apvienotā darbība – sabiedriskie pakalpojumi un komercdarbība – ir rentabla, jo visas izmaksas tiek segtas un Hurtigruten kapitāla peļņa ir 3–5 % apmērā no ienākumiem pirms nodokļu nomaksas vai 10 % no EBITDA (19).

Ar trešo PWC ziņojuma metodi Norvēģijas iestādes, šķiet, apgalvo, ka nav nepieciešams nodalīt sabiedriskos pakalpojumus no komercdarbības un ka atbalstu var piešķirt, lai nodrošinātu līguma rentabilitāti (ņemot vērā gan sabiedrisko pakalpojumu, gan komercdarbību izmaksas un ieņēmumus).

ii)

BDO Noraudit 2009. gada 23. marta ziņojums

Pirmais BDO Noraudit ziņojums 2009. gada 23. martā (“pirmais BDO ziņojums”) sniedz skaidrojumu, kāpēc konkrētie trīs pasākumi (20) nerada pārmērīgu kompensāciju, ja tos aplūko Hurtigruten flotes apvienoto palielināto izmaksu kontekstā saistībā ar i) NOx nodokļa ieviešanu (2007. gadā un 2008. gada 1. pusē) un ii) paaugstinātajām degvielas cenām 2008. gadā. Ziņojumā BDO Noraudit apgalvo, ka, aprēķinot degvielas izmaksas, nav jāņem vērā izmaksas un ieguvumi, kas Hurtigruten rodas no cennodroses degvielas cenām.

iii)

BDO Noraudit 2010. gada 27. septembra ziņojums

Otrais BDO Noraudit ziņojums 2010. gada 27. septembrī (“otrais BDO ziņojums”) sniedz alternatīvu skaidrojumu par to, kādēļ konkrētie trīs pasākumi (21) nerada pārmērīgu kompensāciju. Šajā ziņojumā ir divas būtiskas atšķirības no pirmā ziņojuma, proti, i) tā vietā, lai pārbaudītu visas Hurtigruten flotes darbības pierādāmās izmaksas, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas izmaksu aprēķinam tiek izmantotas tā kuģa reālās darbības izmaksas, kuram no visiem NOx nodokļa maksājumiem pakļautajiem kuģiem tās ir vistuvāk minimālo prasību izpildei attiecībā uz sabiedriskajiem pakalpojumiem (22) (MS Vesterålen), un ii) kompensācija ir piesaistīta 2007. un 2008. gada kopējam iztrūkumam saistībā ar to, kas tiek klasificēts kā Hurtigruten sniegtie sabiedriskie pakalpojumi, nevis 2008. gadā paaugstinātajām degvielas cenām.

Attiecībā uz izmaksu sadalīšanas metodi, kura izmantota ziņojumos, pirmās divas metodes PWC ziņojumā un abas BDO ziņojumos izmantotās kā komercdarbības izmaksas šķiet klasificējam tikai papildu izmaksas saistībā ar komercdarbību (cita starpā papildu degvielas un NOx izmaksas, ko rada kruīzi Geirangerfjordā). Pastāv tendence pārējās izmaksas ieskaitīt sabiedrisko pakalpojumu daļā. Citiem vārdiem sakot, pastāvīgās izmaksas, kas kopīgas sabiedriskajam pakalpojumam un komercdarbībai, parasti ieskaitītas sabiedrisko pakalpojumu daļā. No otras puses, ienākumi, kas gūti, veicot sabiedrisko pakalpojumu darbības, tiek ieskaitīti sabiedrisko pakalpojumu daļā, bet ienākumi, ko gūst no darbībām, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, tiek uzskaitīti komercdarbības daļā.

Šo izmaksu sadales metodi var ilustrēt ar piemēru, kas minēts PWC ziņojumā, kurā sniegts pārskats par kuģa MS Narvik (kuģis, kas ir vistuvāk sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai piemēroto minimālo prasību izpildei, bet kam nepiemēro NOx nodokli) izmaksu (1. attēls) un ieņēmumu (2. attēls) sadalījumu (23):

1. attēls

Izmaksas

	Narvik faktisk 06	Anslag tjenestekjøp
Varekostnader	5 728	2 635
Personalkostnader	32 009	25 607
Bunkers	16 554	16 089
Havnekostnader	4 798	4 798
Vedlikehold	6 709	6 709
Forsikring	1 001	801
Administrasjonskostnader	7 993	3 997
Landturkostnader	2 348
Salgs- og markedskostnader	5 635	1 127
Andre kostnader	4 615	2 308
Sum kostnader	87 390	64 070

2. attēls

Ieņēmumi

	Narvik faktisk 06	Anslag tjenestekjøp
Rundtursinntekter	18 756
Distanseinntekter	14 231	14 231
Godsinntekter	4 722	4 722
Bilinnteker	987	987
Salg kost rundreise	6 205
Salg kost distansereise	1 104	1 104
Cateringinntekter	6 853	5 482
Landturinntekter	3 645
Andre inntekter	3 346	1 673
Sum inntekter	59 849	28 199

Šie skaitļi rāda, ka, lai gan visas kopīgās pastāvīgās izmaksas, tostarp degvielas izmaksas (mīnus patēriņš, kas izmantots kruīziem Geirangerfjordā), ostas maksas un uzturēšanas izmaksas (kopā NOK 27,6 miljoni) tiek ieskaitītas sabiedrisko pakalpojumu daļā (tjenestekjøp), sabiedrisko pakalpojumu daļā norādīti tikai ieņēmumi par konkrētu pasažieru, visu preču un automobiļu pārvadāšanu, kā arī daļa ienākumu, kas tiek saņemti par pārtikas tirgošanu, sabiedrisko ēdināšanu un citām darbībām (kopā NOK 28,2 miljoni). Turpretim ieņēmumi, kas tiek saņemti no kruīza darbībām (cita starpā skatīt Rundtursinntekter ar summu NOK 18,8 miljoni), tiek ieskaitīti pie darbībām, kas nav sabiedriskie pakalpojumi.

5.2. Papildu maksājumi jāuzskata par saderīgiem atbilstoši EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktam

Otrā alternatīva, ja Uzraudzības iestāde secinātu, ka konkrētie trīs pasākumi tiešām ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē un ka nevar piemērot 59. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu,– Norvēģijas iestādes apgalvo, ka Hurtigruten nolīguma pārskatīšanas laikā 2008. gada oktobrī Hurtigruten bija grūtībās nonācis uzņēmums un tādēļ kompensācija uzskatāma par saderīgu pārstrukturēšanas atbalstu saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punktu un glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm.

Pamatojot šo apgalvojumu, Norvēģijas iestādes ir iesniegušas informāciju par četru punktu uzlabojumu programmu, kas iesniegta Hurtigruten ikgadējā kopsapulcē 2008. gada 15. maijā (24).

Šajā plānā bija šādi punkti:

1)	ieņēmumu palielināšana – uzlabojumu programma “Melnā josta”;

2)	parāda samazināšana – uzņēmējdarbības, kas nav pamatdarbība, pārdošana;

3)	izmaksu samazināšanas programma – izmaksu samazināšana ik gadu par NOK 150 miljoniem, programma stājas spēkā no 2010. gada; un

4)	Hurtigruten nolīgums – jauni un lielāki maksājumi par sabiedriskajiem pakalpojumiem.

2009. gada februārī uzlabojumu programma tika paplašināta, pievienojot tai šādu punktu:

finanšu pārstrukturēšana. Tās galvenie elementi bija:

a)	jauns pašu kapitāla ieguldījums no lielākajiem akcionāriem NOK 314 miljoni ar iespēju saņemt papildu NOK 170 miljonus no pārējiem akcionāriem/darba devējiem;

b)	īstermiņa aizņēmums NOK 300 miljoni, ar atmaksāšanas termiņu 2009. gada beigās;

c)	refinansēšana, atliekot NOK 3,3 miljardu iemaksu uz trīs gadiem, bet paredzot iespēju iemaksāt skaidro naudu aizņēmuma summas mazināšanai;

d)	trīs gadu iemaksu atlikšana bezapkalpes kuģu nomai no Kystruten KS/KirBerg Shipping KS, lai gan abi var piedalīties minētajā iespējā iemaksāt skaidro naudu aizņēmuma summas mazināšanai; un

e)	maksājuma atlikšana uz trīs gadiem konvertējamo obligāciju aizdevumam NOK 150 miljoni ar atmaksas termiņu 2009. gada jūnijā, un atbrīvojums no procentu maksājumiem uz vienu gadu.

Norvēģijas iestādes uzskata, ka iepriekšminētais pārstrukturēšanas plāns ir saskaņā ar glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu būtiskajiem nosacījumiem. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu viedokli Uzraudzības iestādei ir jāuzskata Norvēģijas iestāžu 2010. gada 4. marta vēstule par oficiālu paziņojumu par atbalstu kā pārstrukturēšanas atbalstu.

II. PASĀKUMA NOVĒRTĒJUMS

1. VALSTS ATBALSTA ESĪBA

EEZ līguma 61. panta 1. punktā noteikts:

“Ja vien šis līgums neparedz ko citu, ar līgumu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir EK dalībvalsts vai EBTA valsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp Līgumslēdzējām Pusēm.”

Tādējādi Uzraudzības iestāde vērtēja, vai konkrētie trīs pasākumi (tas ir, i) NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksu atmaksa; ii) “vispārējā kompensācija” un iii) prasības samazinājums attiecībā uz to kuģu skaitu, ar ko saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu jāsniedz pakalpojumi ziemas sezonā) ir uzskatāmi par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē. Uzraudzības iestāde uzskata, ka minētie trīs pasākumi ir jāvērtē kopumā kā shēma (25), jo tie veido papildu atlīdzības mehānismu par labu Hurtigruten, kurš piemērojams no 2007. gada līdz nolīguma darbības beigām, kas sākotnēji bija paredzētas 2012. gada 31. decembrī.

1.1. Valsts līdzekļi

Maksājumi saskaņā ar pirmajiem diviem pasākumiem ietver valsts līdzekļus EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, jo tie tiek finansēti, izmantojot budžeta piešķīrumus no valsts budžeta (26). Attiecībā uz trešo pasākumu samazinājums no 11 kuģiem uz 10 kuģiem ziemas sezonā, attiecīgi nesamazinot kompensāciju, nozīmē, ka pakalpojums ir samazināts, bet maksājums nav samazināts. Tādējādi ir iesaistīti valsts līdzekļi EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē.

1.2. Uzņēmuma jēdziens

Lai pasākums būtu uzskatāms par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, tam jārada uzņēmumam selektīva ekonomiska priekšrocība.

Uzņēmums ir jebkurš subjekts, kas veic saimniecisku darbību (27). Saimnieciska darbība ir darbība, kas saistīta ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (28). Hurtigruten piedāvā pārvadāšanas un kruīza pakalpojumus (NACE kodi 50.1 un 50.2). Tādējādi EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē Hurtigruten ir uzņēmums.

1.3. Priekšrocību esība

Lai pasākumi būtu uzskatāmi par valsts atbalstu, tiem būtu bijis jānodrošina Hurtigruten priekšrocības, kas atbrīvo to no maksām, kas parasti tam būtu jāmaksā no sava budžeta.

1.3.1. Valsts kā privātais tirgus dalībnieks – Linde judikatūras piemērojamība

Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka nolīguma pārskatīšanas procesā tās rīkojušās kā saprātīgs tirgus dalībnieks, uzskatot, ka vienkārši ļāva Hurtigruten pārvarēt nopietnas finanšu grūtības, lai tas varētu turpināt sniegt svarīgos sabiedriskos pakalpojumus, ko neviens cits uzņēmums nespētu sniegt īstermiņā vai vidējā termiņā. Ņemot to vērā, tās apgalvo, ka konkrētie trīs pasākumi neradīja priekšrocības Hurtigruten. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Norvēģijas iestādes atsaucas uz PIT spriedumu Linde lietā (29).

Uzraudzības iestāde neredz saikni starp Linde lietas (30) faktiem un valsts rīcību šajā lēmumā izvērtējamajā lietā.

Linde lieta attiecās uz rūpnieciska uzņēmuma privatizācijas līgumu grupu. Tiesa secināja, ka maksājums Linde AG, lai izpildītu saistības, ko Vācijas iestādes uzņēmušās, noslēdzot līgumu ar trešo pusi, bija parasts komercdarbības darījums, kurā Vācijas iestādes rīkojās kā sapratīgs tirgus dalībnieks tirgus ekonomikā, un ka darījums bija komerciāli pamatots (31). Lieta nekādā veidā nav saistīta ar sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, kas ir tas, ko pārstāv trīs šajā lēmumā izvērtējamie pasākumi. Pērkot sabiedriskos pakalpojumus, valsts nerīkojas kā preču un pakalpojumu pircējs tirgū. Gluži pretēji, iemesls, kādēļ valstij ir jāiejaucas, iegādājoties sabiedriskos pakalpojumus, ir tāds, ka tirgus vai nu nespēj sniegt to, ko valsts vēlas, vai nepiegādā to ar valsts noteiktajām prasībām. Runājot par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kompensācijas piešķir, pamatojoties uz pakalpojumu sniedzēja izmaksām, nevis uz valstij sniedzamā pakalpojuma vērtību.

1.3.2. Kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem – privātais tirgus dalībnieks un Altmark

Tiesa ir nepārprotami izskaidrojusi, ko var un ko nevar uzskatīt par valsts atbalstu sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas sfērā. Saskaņā ar Altmark judikatūru valsts kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kas kumulatīvi atbilst četriem šajā lietā noteiktajiem kritērijiem (32) (“Altmark kritēriji”), nav valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta nozīmē (33). Tādējādi valsts pasākumi, kas neatbilst vienam vai vairākiem nosacījumiem, ir uzskatāmi par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta nozīmē (34).

Nākamajā iedaļā sniegts Uzraudzības iestādes izvērtējums, vai attiecībā uz konkrētajiem trim novērtējamajiem pasākumiem ir izpildīti Altmark kritēriji.

Pakārtoti Uzraudzības iestāde atzīmē, ka jebkurā gadījumā Norvēģijas iestādes nav ne detalizēti izskaidrojušas, kā šo trīs pasākumu īstenošanu var pielīdzināt privāta tirgus dalībnieka rīcībai, ne arī sniegušas jebkādus pierādījumus, ka šādi būtu rīkojies privātais ieguldītājs. Attiecībā uz šo Uzraudzības iestāde atzīmē, ka Norvēģijas iestādes ir iesniegušas tikai vispārīgas piezīmes par to, ka tām ir bijis jāīsteno pasākumi Hurtigruten sliktās finanšu situācijas dēļ (35), lai nodrošinātu, ka uzņēmums turpina sniegt sabiedrisko pakalpojumu, jo Norvēģijas iestādēm būtu grūti atrast citu uzņēmumu šā pakalpojuma sniegšanai (vismaz īstermiņā līdz vidējā termiņā). Norvēģijas iestādes nekādi nav mēģinājušas salīdzināt savu darbību ar privāta tirgus dalībnieka rīcību, bet ir tikai norādījušas vispārēju atsauci uz faktu, ka konkrētie trīs pasākumi bijusi vislētākā alternatīva un ka sarunas ir notikušas, pamatojoties uz PWC ziņojuma pamatā esošajā dokumentā ietvertajiem secinājumiem. Turklāt tās ir iesniegušas ex post paskaidrojumus (abus BDO ziņojumus) par to, ka šie trīs pasākumi neietver pārmērīgu kompensāciju, nekādi nesalīdzinot savu darbību ar privāta tirgus dalībnieka darbību.

1.3.3. Kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem – Altmark kritēriju novērtējums

Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka kompensācijas palielinājums tika veikts Hurtigruten nolīguma (kam piemērota konkursa procedūra 2004. gadā) darbības jomas ietvaros un ka panākta atbilstība Altmark kritērijiem. Ņemot to vērā, tās uzskata, ka konkrētie trīs pasākumi neradīja priekšrocības Hurtigruten.

Hurtigruten nolīgums (kas tika noslēgts 2004. gada 17. decembrī) nebija paziņots Uzraudzības iestādei un attiecīgi tam nebija veikts valsts atbalsta novērtējums, lai pārbaudītu, vai nolīgums atbilst Altmark kritērijiem.

Turpmāk sniegts Uzraudzības iestādes izvērtējums, vai papildu nolīgumā ietvertie trīs pasākumi atbilst Altmark kritērijiem.

1.3.3.1. Ceturtais un otrais Altmark kritērijs

Saskaņā ar ceturto Altmark kritēriju saņēmējs jāizvēlas atklāta konkursa procedūrā. Alternatīvi kompensācija nedrīkst pārsniegt tāda uzņēmuma izmaksas, kas ir labi pārvaldīts un atbilstoši aprīkots, lai varētu sniegt sabiedriskos pakalpojumus. (36)

Šis kritērijs jāaplūko, ņemot vērā otro kritēriju, kurš pieprasa, lai parametri, pēc kuriem aprēķina kompensācijas maksājumus, tiktu noteikti iepriekš objektīvā un pārredzamā veidā (37).

Hurtigruten tika izvēlēts kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs pēc 2004. gadā veiktas publiskā iepirkuma procedūras, kuras rezultātā tika noslēgts Hurtigruten nolīgums. Kompensācijas korekcijas, par kurām vienošanās tika panākta 2008. gada 27. oktobrī, tika veiktas saskaņā ar Hurtigruten nolīguma 8. pantu. Uzraudzības iestāde atgādina, ka 8. pants ir pārskatīšanas klauzula, kas ļauj abām pusēm pieprasīt līguma pārskatīšanu attiecībā uz valsts atlīdzības ārkārtas koriģēšanu, un tā teksts ir šāds (angļu valodā – Uzraudzības iestādes tulkojums):

Lai gan pārskatīšanas klauzula bija atklātā konkursa procedūras daļa, Uzraudzības iestāde uzskata, ka ir jāizvērtē, vai tās piemērošana vēlāk līguma darbības laikā ir saistāma ar sākotnējo konkursa procedūru ceturtā Altmark kritērija nozīmē.

Norvēģijas iestādes ir paziņojušas, ka 8. pants ir tradicionāla un parasta pārskatīšanas klauzula, un apgalvo, ka konkrētie trīs pasākumi nenozīmē nekādus būtiskus grozījumus Hurtigruten nolīgumā, jo papildu kompensācija ir saistīta ar dokumentētu izmaksu palielinājumu sabiedrisko pakalpojumu daļā. Tādējādi saskaņā ar Norvēģijas iestāžu iesniegtajiem apsvērumiem pastāv nevis pārmērīga kompensācija, bet gan līdzsvara atjaunošana līgumā veidā, kas ir līdzvērtīgs Norvēģijas Līgumu likuma 36. pantā noteiktajai kārtībai un citiem līdzīgiem nosacījumiem Norvēģijas tiesību aktos.

Pirmkārt, Uzraudzības iestāde atzīmē, ka vispārējie iepirkuma principi diktē, ka, lai veiktu būtiskus grozījumus līgumos, ir jāveic jauna konkursa procedūra (39). Ņemot vērā, ka šajā gadījumā 8. panta – saskaņā ar kuru “ievērojamas izmaksu izmaiņas” un “būtiskas pakalpojumu sniegšanai izmantojamo elementu cenu izmaiņas” pieļauj pārskatīšanu – piemērošanas rezultātā valsts atlīdzība Hurtigruten labā ir ievērojami palielinājusies (40), piemērojot trīs pasākumus, kas ietverti papildu nolīgumā, Uzraudzības iestāde uzskata, ka šāds kompensācijas palielinājums principā nozīmē, ka būtu bijusi nepieciešama jauna konkursa procedūra.

Saskaņā ar Uzraudzības iestādes viedokli nevar uzskatīt, ka uz palielināto valsts kompensāciju saskaņā ar trīs papildu nolīgumā ietvertajiem pasākumiem attiecas sākotnējais konkurss.

Uzraudzības iestāde nebūt neuzskata, ka jebkura papildu kompensācija, ko piešķir saskaņā ar konkursa kārtībā noslēgta līguma pārskatīšanas klauzulu, neatbildīs ceturtajam Altmark kritērijam un tādējādi ietvers valsts atbalstu. Tomēr 8. pants – kā skaidrots turpmāk tekstā – nenodrošina objektīvus un pārredzamus parametrus, uz kuru pamata ir aprēķināta kompensācija trīs pasākumu veidā, kā to prasa otrais Altmark kritērijs.

Uzraudzības iestāde secina, ka 8. pants nedod Hurtigruten tiesības saņemt palielinātu kompensāciju uz iepriekš noteiktu parametru pamata. Šī klauzula tikai nodrošina uzņēmumam tiesības uzsākt līguma pārskatīšanu, ja i) oficiāli tiesību akti paredz ievērojamas izmaksu izmaiņas, ko nebija iespējams saprātīgi paredzēt, vai ii) kad būtiski mainās pakalpojumu sniegšanai izmantojamo elementu cenas.

Turklāt 8. pants neparedz konkrētas norādes par to, kā aprēķināma papildu kompensācija. Saskaņā ar noteikumu tekstu nepastāv parametri, kas definētu, uz kuriem pakalpojumu sniegšanai izmantojamiem elementiem attiecas pārskatīšanas klauzula, vai kā šādas izmaksas kompensējamas. Turklāt nepastāv ierobežojumi tam, cik lielu papildu kompensāciju var piešķirt. Spriežot tikai pēc pārskatīšanas klauzulas teksta, konkrēta šo noteikumu piemērošana šķiet esam lielākoties atkarīga no Norvēģijas iestāžu ieskatiem, kā arī iesaistīto pušu pārrunu veikšanas prasmēm. No otras puses, Norvēģijas iestādes ir apgalvojušas, ka 8. panta teksts ir interpretējams saskaņā ar tā kontekstu, nolūku un mērķi nodrošināt godīgu līdzsvaru starp pušu tiesībām un saistībām (41). Tomēr pat tad, ja šie faktori tiek ņemti vērā, klauzulas piemērošana konkrētajā gadījumā – kā skaidrots turpmāk tekstā – parāda, ka netiek izpildītas otrā Altmark kritērija prasības attiecībā uz pārredzamību un objektivitāti.

Īpaši attiecībā uz NOx nodokli Norvēģijas iestādes ir paskaidrojušas, ka pārrunu ar Hurtigruten rezultātā atlīdzības līmenis tika noteikts 90 % apmērā (42) un ka tās nevēlējās samazināt Hurtigruten centienus samazināt NOx emisijas, pilnībā kompensējot visus ar NOx nodokli saistītos izdevumus. Tomēr Norvēģijas iestādes nav iesniegušas Uzraudzības iestādei paskaidrojumu par aprēķinā izmantotajiem parametriem. Gluži pretēji, Norvēģijas iestādes ir parādījušas, ka 8. panta piemērošana ir ļoti atkarīga no ieskatiem, jo tās skaidro, ka citos sabiedrisko pakalpojumu līgumos, piemēram, attiecībā uz reģionālajiem vieglo automobiļu pārvadājumu prāmju pakalpojumiem, arī ir līdzīgas klauzulas (43) un ka saskaņā ar šīm līdzīgajām klauzulām reģionālajiem vieglo automobiļu pārvadājumu prāmju uzņēmumu samaksātie NOx nodokļi un iemaksas NOx apkarošanas fondā ir atlīdzināti 100 % apmērā (44).

Turklāt Norvēģijas iestādes nav iesniegušas Uzraudzības iestādei parametrus, pēc kuriem aprēķināta i) vispārējā kompensācija (NOK 66 miljoni) un ii) samazinājums saistībā ar mazākām prasībām attiecībā uz to kuģu skaitu, ar ko jāsniedz pakalpojumi saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu (aplēsti kā NOK 3,6 miljoni laikposmam no 2008. gada 16. novembra līdz 2008. gada 31. decembrim un NOK 7,7 miljoni laikposmam no 2009. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. martam). Tā vietā Norvēģijas iestādes sākotnēji atsaucās uz Hurtigruten slikto finansiālo stāvokli (45) un dokumentiem, kas ir PWC ziņojuma pamatā, kas savukārt ir pamatā ilgstošām pārrunām, kuru rezultātā tika panākta vienošanās veikt papildu maksājumus, lai nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktību, pamatojot to ar šķietamiem komerciāliem apsvērumiem un papildu izmaksām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai. Pēc tam Norvēģijas iestādes vienkārši iesniedza Uzraudzības iestādei divus pasūtītus ziņojumus, ko sagatavojis BDO Noraudit, lai ex post pamatotu, ka konkrētie trīs pasākumi nerada pārmērīgu kompensāciju. Tomēr pretēji Norvēģijas iestāžu viedoklim Uzraudzības iestāde uzskata, ka visi trīs ziņojumi norāda, ka šie trīs pasākumi patiesībā ietver pārmērīgu kompensāciju – tādā ziņā, ka kompensācija nesedz tikai sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas izmaksu pieaugumu –, un nesniedz skaidrojumu par parametriem, kas izmantoti šo izmaksu noteikšanai (46).

Bez tam otrā BDO Noraudit ziņojuma pamatā, šķiet, ir princips, ka visas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas paaugstinātās izmaksas var atlīdzināt ar papildu kompensāciju, kas piešķirta saskaņā ar 8. pantu, neatkarīgi no tā, vai tās ir būtiskas izmaiņas, kuras varēja saprātīgi paredzēt (vai citādi izpilda 8. panta nosacījumus).

Attiecībā uz degvielas izmaksu palielinājumu Hurtigruten nolīgumā jau bija cenu koriģēšanas mehānisms (6.2. pants). Uzraudzības iestāde uzskata, ka potenciālie konkursa dalībnieki saprātīgi paredzētu, ka šis noteikums regulē jautājumu par paaugstinātām degvielas cenām. Tā kā degvielas cena ir svarīgs izmaksu elements kruīza kuģu/prāmju operatoriem, Uzraudzības iestāde pieņem, ka nozares tirgus dalībnieki parasti veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka cenas svārstības nepakļauj tos finansiālam riskam. Praksē Hurtigruten faktiski ierobežoja risku attiecībā uz dažām no tā degvielas cenām. Neņemot to vērā, Norvēģijas iestādes izvēlējās veikt papildu maksājumus 8. panta pārskatīšanas klauzulas ietvarā.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Uzraudzības iestāde uzskata, ka šie 8. panta konkrētās piemērošanas rezultāti rāda, ka trūkst pārredzamības un objektivitātes, un secina, ka ir maz ticams, ka kāds tirgus dalībnieks varētu būtu paredzējis, ka 8. pants tiks piemērots šādā veidā.

Ceturtais Altmark kritērijs paredz: ja netiek īstenota konkursa procedūra, nepieciešamās kompensācijas summa jānosaka, pamatojoties uz izmaksām, kādas, pildot šos pienākumus, rastos tipiskam uzņēmumam, kurš veiksmīgi darbojas un kuram ir nepieciešamie transporta līdzekļi, lai atbilstu nepieciešamajām sabiedrisko pakalpojumu prasībām, ņemot vērā attiecīgos ieņēmumus un saprātīgu peļņu, kas gūta, pildot šos pienākumus. Norvēģijas iestādes nav iesniegušas informāciju, kas pamatotu ceturtā Altmark kritērija “efektivitātes kritērija” (47) izpildi. Pretēji tam, Uzraudzības iestādei iesniegtie ziņojumi norāda, ka Hurtigruten ir saņēmis pārmērīgu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (48). Tādējādi Uzraudzības iestāde nevar pieņemt, ka šie trīs pasākumi atbilst ceturtajam Altmark kritērijam.

Tādējādi, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Uzraudzības iestāde secina, ka nav panākta atbilstība otrajam Altmark kritērijam. Turklāt Uzraudzības iestāde secina, ka, ņemot vērā 8. panta piemērošanu un 2008. gada nolīguma pārskatīšanas rezultātus (t. i., konkrētos trīs pasākumus), nevar uzskatīt, ka uz izrietošo papildu nolīgumu attiecas konkursa procedūra ceturtā Altmark kritērija nozīmē. Bez tam Norvēģijas iestādes nav pierādījušas, ka ir panākta atbilstība ceturtā Altmark kritērija “efektivitātes” kritērijam. Tādējādi Uzraudzības iestāde secina, ka šajā gadījumā nav panākta atbilstība arī ceturtajam Altmark kritērijam.

1.3.3.2. Trešais Altmark kritērijs

Trešais kritērijs pieprasa, lai kompensācija nepārsniegtu starpību starp izmaksām, kas nepieciešamas, lai sniegtu sabiedriskos pakalpojumus, un ieņēmumiem par pakalpojumu sniegšanu (tomēr kompensācija var ietvert saprātīgu peļņu) (49).

Papildus sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai Hurtigruten veic komercpakalpojumus, cita starpā Hurtigruten kuģos pārvadājot kruīza pasažierus. Trešais Altmark kritērijs jāaplūko saistībā ar izmaksu sadalījuma vispārējiem principiem, kā cita starpā noteikts Chronopost spriedumā (50). Tas nozīmē, ka gadījumos, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji papildus šādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem veic komercdarbību, komercdarbībai jāsedz proporcionāla daļa no kopējām pastāvīgajām izmaksām (51).

Norvēģijas iestāžu iesniegtie ziņojumi rāda, ka visi trīs pasākumi ne tikai sedza sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pieaugušās izmaksas, bet arī kalpoja to pakalpojumu, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, izmaksu kompensēšanai (52). Turklāt otrajā BDO ziņojumā norādīts, ka šie trīs pasākumi sedza arī palielinātās izmaksas, kas nebija būtiskas izmaiņas, ko puses nevarēja saprātīgi paredzēt (t. i., ne visas reāli segtās izmaksas bija izmaksas, ko likumīgi varētu segt saskaņā ar 8. pantu) (53).

Bez tam Hurtigruten nav nodrošinājis atsevišķu uzskaiti sabiedriskajiem pakalpojumiem un darbībām, kas nav sabiedriskie pakalpojumi (54), un visu trīs pasākumu aprēķinu pamatā, šķiet, ir vai nu i) princips, ka sabiedriskajiem pakalpojumiem jāsedz visas sabiedrisko pakalpojumu un pakalpojumu, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, kopējās pastāvīgās izmaksas vai lielākā daļa no tām, vai ii) premisa, ka nav nepieciešams nodalīt sabiedriskos pakalpojumus un pakalpojumus, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, un ka atbalstu var sniegt, lai visi Hurtigruten sniegtie pakalpojumi būtu rentabli (t. i., gan sabiedriskie pakalpojumi, gan pakalpojumi, kas nav sabiedriskie pakalpojumi) (55). Tādējādi uz komercdarbību nav attiecināta proporcionāla kopējo pastāvīgo izmaksu daļa un tā nav atņemta, nosakot valsts kompensāciju par pakalpojumu sniegšanu.

Kā paskaidrots plašākā izvērtējumā II.3.2. iedaļā turpmāk tekstā (par pārmērīgu kompensāciju), tā kā nepastāv pienācīgs uzskaites dalījums un pasākumu aprēķins neatbilst iepriekšminētajiem kritērijiem – jo īpaši izmantojot nereprezentatīvas hipotētiskas izmaksas un ieņēmumus situācijā, kad zināmas reālās izmaksas un ieņēmumi,– Uzraudzības iestāde secina, ka šajā gadījumā nav panākta atbilstība trešajam Altmark kritērijam.

1.3.3.3. Altmark kritēriji – secinājums

Tā kā nav panākta atbilstība trijiem no četriem Altmark kritērijiem un tā kā, lai valsts kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu atzītu par valsts atbalstu, pietiek, ka nav panākta atbilstība vienam no kritērijiem, nevar uzskatīt, ka konkrētie trīs pasākumi nerada priekšrocību Hurtigruten EEZ līguma 61. panta nozīmē.

1.4. Trīs pasākumu selektīvā daba

Pasākumiem jābūt selektīviem, tā, lai tie dotu priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”. Tiek uzskatīts, ka pastāv selektīva ekonomiska priekšrocība, ja tiek secināts, ka pasākums netiek piemērots kopumā visiem uzņēmumiem EEZ valstī (56).

Uzraudzības iestāde uzskata, ka šie trīs pasākumi palielināja valsts atlīdzību Hurtigruten un tika veikti pēc individuālām pārrunām ar šo uzņēmumu. Vienīgi Hurtigruten bija iespēja piedalīties sarunās par kompensācijas palielinājumu par pakalpojumu, jo tas bija vienīgais pakalpojuma sniedzējs. Tādējādi Uzraudzības iestāde secina, ka šie trīs pasākumi nodrošina Hurtigruten selektīvu priekšrocību.

Tomēr attiecībā uz atlīdzību par NOx nodokļa un NOx apkarošanas fonda iemaksām Norvēģijas iestādes ir iesniegušas Uzraudzības iestādei papildu informāciju par administratīvo praksi attiecībā uz atlīdzību par šādām maksām sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka tās neuzskata atlīdzību par selektīvu, jo “tādu pašu atlīdzību piemēro visiem jūras pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējiem, kas veic sabiedriskos pakalpojumus, (..) attiecībā uz visiem pārējiem transporta pakalpojumiem, ko veic tādos pašos apstākļos, tiek darīts tas pats. Šie pārējie transporta pakalpojumi ietver valsts un reģionālos vieglo automobiļu prāmjus, kā arī ātrgaitas pasažieru prāmjus, kas kursē pēc noteikta saraksta” (57).

Pēc NOx nodokļa ieviešanas Norvēģijas iestāžu īstenotā administratīvā prakse ir bijusi pilnībā atlīdzināt NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksas transporta uzņēmumiem, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus, tādā apmērā, kas atbilst iemaksām saistībā ar šādām saistībām (58). Tomēr Hurtigruten gadījumā Norvēģijas iestādes nolēma ierobežot atlīdzību līdz apmēram, ko tās uzskata par atbilstošu 90 % no NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksām saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Tika secināts, ka pilnīga NOx izmaksu segšana būtu nevēlama, jo tas mazinātu Hurtigruten stimulu samazināt emisijas (59).

Tiesas ir spriedušas, ka nodokļu pasākumi, kas rada priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem, nav selektīvi, ja tos pamato ar vispārējās sistēmas, kurā tie ietilpst, kopējo struktūru un būtību (60). Adria-Wien Pipeline lietā (61) Tiesa izvērtēja Austrijas shēmu, kuras ietvarā visi uzņēmumi tika aplikti ar vides nodokli par elektroenerģijas patēriņu un uzņēmumiem, kas ražoja preces, bija tiesības saņemt daļēju samaksāto nodokļu atmaksu. Uzņēmumiem, kas sniedza pakalpojumus, nebija tiesību saņemt šādu atlīdzību. Jautājums bija, vai atlīdzība uzņēmumiem, kas ražo preces, nav valsts atbalsts. Tiesa neatrada nekādu pamatojumu sistēmas raksturā vai tās vispārējā struktūrā, jo valsts tiesību aktu pamatā esošie ekoloģiskie apsvērumi neattaisno atšķirīgu pieeju attiecībā uz elektroenerģiju, ko patērē uzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus, un elektroenerģiju, ko patērē uzņēmumi, kas ražo preces. Tiesa norādīja, ka abu sektoru enerģijas patēriņš ir vienlīdz kaitējošs videi (62).

Šajā lietā var izdarīt līdzīgus secinājumus. NOx nodokļa ieviešanas mērķis ir samazināt NOx emisijas (63). Jautājums ir par to, vai NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksu atmaksāšana sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir attaisnojama, ievērojot NOx nodokļa sistēmas raksturu vai tās vispārējo struktūru. NOx nodokļu sistēmas mērķis ir mudināt uzņēmumus samazināt NOx emisijas un tādējādi samazināt vides piesārņojumu. Šie apsvērumi, kas ir pamatā NOx nodoklim, neattaisno atšķirīgu pieeju sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem salīdzinājumā ar tiem uzņēmumiem, kas nesniedz sabiedriskos pakalpojumus. NOx, ko izdala sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, ir vienlīdz videi bīstami. Pat ja tas būtu attaisnojams ar NOx nodokļu sistēmas loģiku, Hurtigruten sniedz gan sabiedriskos pakalpojumus, gan veic komercdarbību, un, atmaksājot NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksas, šo abu veidu darbības netiek pienācīgi nodalītas (64).

Tāpēc Uzraudzības iestāde var tikai secināt, ka NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksu 90 % kompensācija Hurtigruten labā ir selektīvs pasākums, jo citiem uzņēmumiem, kas veic līdzīgus pārvadāšanas pakalpojumus, kuri nav sabiedriski pakalpojumi, NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksas ir jāsedz pilnā apmērā.

Tādējādi Uzraudzības iestāde secina, ka šie trīs pasākumi nodrošina Hurtigruten selektīvu priekšrocību.

1.5. Pasākumi kropļo konkurenci un ietekmē tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm

Ja finansiāls atbalsts stiprina uzņēmuma pozīcijas salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē iekšējā EEZ tirdzniecībā, jāuzskata, ka šis atbalsts ietekmē iekšējo tirdzniecību (65).

Kā parādīts iepriekš, konkrētie trīs pasākumi rada Hurtigruten selektīvu ekonomisku priekšrocību. Iekšējo jūrniecības pakalpojumu tirgus (jūras kabotāža), kurā darbojas Hurtigruten, tika atvērts EEZ mēroga konkurencei 1998. gadā (66). Turklāt Hurtigruten ir iesaistīts arī tūrisma nozarē, jo īpaši piedāvājot kruīza/turp un atpakaļ ceļojumus gar Norvēģijas piekrasti. Citi tirgus dalībnieki piedāvā kruīzus gar tām pašām Norvēģijas piekrastes daļām (67). Turklāt Hurtigruten nodrošina vairākus kruīzus dažādās Eiropas valstīs.

Tādējādi Uzraudzības iestāde secina, ka Hurtigruten piešķirtā kompensācija var izkropļot konkurenci un ietekmēt EEZ iekšējo tirdzniecību.

2. PROCESUĀLĀS PRASĪBAS

Saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu “EBTA Uzraudzības iestāde ir pietiekami savlaicīgi jāinformē, lai tā varētu iesniegt savas piezīmes par jebkādiem plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu (..). Attiecīgā valsts nedrīkst īstenot savus ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgu lēmumu”.

Norvēģijas iestādes neinformēja Uzraudzības iestādi par konkrētajiem trim pasākumiem. Tādēļ Uzraudzības iestāde secina, ka Norvēģijas iestādes nav ievērojušas saistības, kas tām paredzētas saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu.

3. ATBALSTA SADERĪBA

Norvēģijas iestādes atsaucas uz EEZ līguma 59. panta 2. punktu un apgalvo, ka pasākumi ir uzskatāmi par nepieciešamo kompensāciju sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai saskaņā ar Uzraudzības iestādes pamatnostādnēm par atbalstu jūras transportam un vispārējiem sabiedrisko pakalpojumu kompensēšanas principiem. Turklāt tās atsaucas uz 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu, norādot, ka aplūkojamos pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar EEZ līgumu kā pārstrukturēšanas pasākumus atbilstīgi glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm.

Tālāk Uzraudzības iestāde vērtē atbalsta saderību ar EEZ līguma darbību kā sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju atbilstīgi EEZ līguma 59. panta 2. punktam un kā glābšanas un pārstrukturēšanas pasākumu vai ārkārtas pasākumu atbilstīgi 61. panta 3. punktam.

3.1. Tiesiskais regulējums, lai novērtētu valsts atbalstu jūras sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas veidā

Jūras kabotāžas regulas 4. pantā un Uzraudzības iestādes pamatnostādņu par atbalstu jūras transportam 9. iedaļā noteikts, ka EBTA valstis var noteikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības vai slēgt sabiedrisko pakalpojumu līgumus par konkrētiem jūras transporta pakalpojumiem ar nosacījumu, ka kompensācija atbilst EEZ līguma noteikumiem un procedūrai, kas regulē valsts atbalstu.

EEZ līguma 59. panta 2. punkts ir šāds:

“Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā fiskāli monopoli, attiecas šajā līgumā ietvertie noteikumi, un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums juridiski vai faktiski netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Līgumslēdzēju Pušu interesēm.”

Uzraudzības iestāde atzīmē, ka, lai gan Uzraudzības iestādes pamatnostādnes par valsts atbalstu sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas veidā (“pamatnostādnes par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju”) neattiecas uz transporta nozari (68), tajās lielā mērā apkopoti sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām vispārēji piemērojamie principi. Turpmāk atsauces uz pamatnostādnēm par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju izdarītas, tikai ciktāl runa ir par šādiem vispārēji piemērojamiem principiem.

Lai valsts atbalsts būtu uzskatāms par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, kas saderīga ar EEZ līguma darbību atbilstoši 59. panta 2. punktam, pirmkārt, konkrētajam pakalpojumam jābūt pakalpojumam ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Otrkārt, konkrētajam uzņēmumam jābūt tādam, kam EBTA valsts uzticējusi šā pakalpojuma sniegšanu. Treškārt, kompensācijas summa ir jānosaka pārredzamā veidā (69) un tai jābūt samērīgai (70), lai tā nepārsniegtu apjomu, kas nepieciešams (71) sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas radīto izmaksu segšanai, ietverot saprātīgu peļņu (72).

Lēmumā sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru Uzraudzības iestāde neapšaubīja atbilstību pirmajiem diviem kritērijiem (73). Tomēr Uzraudzības iestāde uzskata, ka saskaņā ar informāciju, ko iesniegušas Norvēģijas iestādes, nevar secināt, ka pastāv atbilstība trešajam kritērijam. Vispirms Uzraudzības iestāde atgādina, ka Hurtigruten nolīgums tika noslēgts, izmantojot atklātu konkursu. Vispārīgā līmenī Uzraudzības iestāde atzīmē, ka pienācīga konkursa procedūra parasti nodrošina, ka tās rezultātā noslēgtais līgums neietver valsts atbalstu. Konkrētos apstākļos valsts iestādēm jāspēj anulēt sabiedrisko pakalpojumu līgumus, kurus tās noslēgušas, izmantojot konkursa procedūru, un to vietā noslēgt jaunu sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kurā ietverts valsts atbalsts. Tomēr konkrētajā gadījumā Norvēģijas iestādes šādu pieeju nebija izvēlējušās. Kā minēts iepriekš, apjoms kompensācijai, kas tika izmaksāta konkrēto trīs pasākumu ietvaros, netika noteikts pārredzamā veidā konkursa kontekstā, bet gan bija rezultāts divpusējām pārrunām vairākus gadus pēc līguma noslēgšanas.

Piešķirot atbalstu sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas veidā, Norvēģijas iestādēm jānodrošina, lai atbalsts būtu saderīgs ar noteikumiem, ko piemēro šādam atbalstam. Ir svarīgi, lai tad, ja uzņēmums, kuram piešķirts atbalsts, veic darbības, kas nav sabiedrisko pakalpojumu jomā, komercdarbībai tiktu piemērota atbilstīga daļa to pastāvīgo izmaksu, kas kopīgas abiem darbības veidiem (74).

3.2. Kompensācijas apjoms par sabiedriskajiem pakalpojumiem

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu iesniegtajiem paskaidrojumiem konkrētie trīs pasākumi bija paredzēti, lai kompensētu Hurtigruten par: i) jaunām izmaksām saistībā ar NOx nodokļa piemērošanu par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un ii) sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā izmantojamo elementu izmaksu vispārēju palielinājumu. Uzraudzības iestāde uzskata, ka Norvēģijas iestāžu pieeja izmaksu sadalē nepierāda, ka šie trīs pasākumi nerada pārmērīgu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.

3.2.1. Nekonsekventa pieeja kopējām pastāvīgajām izmaksām

Gadījumos, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji līdztekus sabiedriskiem pakalpojumiem veic komercdarbību, vispārējs noteikums ir, ka uz komercdarbību attiecina proporcionālu daļu kopējo pastāvīgo izmaksu (75). Saskaņā ar pamatnostādnēm par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju:

“Vērā ņemamās izmaksas ietver visus izdevumus, kas saistīti ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma sniegšanu. Ja attiecīgā uzņēmuma darbība saistīta vienīgi ar pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, var tikt ņemtas vērā visas izmaksas. Ja uzņēmums veic arī darbības, kas nav uzskatāmas par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, vērā var ņemt tikai tās izmaksas, kas attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma sniegšanu. Izmaksas, kas attiecinātas uz pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, var aptvert visas mainīgās izmaksas, kas rodas, sniedzot pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, atbilstošu daļu no pastāvīgajām izmaksām, kas kopīgas gan pakalpojumam ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, gan citām darbībām, un adekvātu atlīdzību par pakalpojumam ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi piešķirto pašu kapitālu.” (76)

Tikai izņēmuma gadījumi var attaisnot atkāpes no šā principa; Uzraudzības iestādes pamatnostādnēs par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei norādīts, ka kopējo izmaksu sadalījums starp sabiedrisko pakalpojumu darbībām un citām darbībām nav obligāts, ja izmaksu sadalīšana nav iespējama “jēgpilnā veidā” (77). Tomēr šajos gadījumos tīrie ieņēmumi, ko iegūst no darbībām, kas nav sabiedrisko pakalpojumu sniegšana un kurām ir ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu saistītas kopējas izmaksas, ir jāieskaita sabiedrisko pakalpojumu daļā (78). Uzraudzības iestāde neuzskata, ka Hurtigruten atrastos šādā izņēmuma situācijā. Pat ja var apgalvot, ka Hurtigruten darbību kopējo pastāvīgo izmaksu dalīšana izmaksās sabiedriskajiem pakalpojumiem un pakalpojumiem, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, ne vienmēr ir vienkāršs uzdevums, dalījumu, kas cita starpā veicams ieņēmumiem, ko iegūst no abu veidu darbības apgrozījuma, noteikti ir iespējams veikt (79).

Tādējādi Uzraudzības iestāde secina, ka šajā gadījumā ir spēkā vispārēji piemērojamais izmaksu dalījuma princips. Tādēļ Uzraudzības iestāde nevar pieņemt pieeju, kas izmantota PWC ziņojuma trešajā metodē, kad netiek nodalīta Hurtigruten sabiedrisko pakalpojumu sniegšana un komercdarbība.

Lai gan Hurtigruten veic arī darbības, kas nav sabiedrisko pakalpojumu sniegšana, trīs minētajos ziņojumos nav konsekventi ņemts vērā fakts, ka komercdarbībām jāuzņemas proporcionāla daļa pastāvīgo izmaksu, kas kopīgas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai un komercdarbībai, kā to pieprasa iepriekš minētā judikatūra.

Šajos ziņojumos vairāku kategoriju šādas izmaksas ir pilnībā iedalītas sabiedrisko pakalpojumu daļā (cita starpā ostas maksas, apkopes izmaksas, degvielas izmaksas (izņemot patēriņu Geirangerfjordā)), bet citas kopējo pastāvīgo izmaksu kategorijas, lai gan nav pilnībā ietvertas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas daļā, šķiet, nav sadalītas proporcionāli sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai, no vienas puses, un komercdarbībai, no otras puses (uz sabiedrisko pakalpojumu daļu attiecināti 90 % no NOx izmaksām, kas saistītas ar degvielas patēriņu) (80).

Tā kā nepastāv adekvāts kopējo pastāvīgo izmaksu sadalījums, Uzraudzības iestāde nevar secināt, ka divas pirmās PWC ziņojuma metodes vai abi BDO ziņojumi pierādītu, ka konkrētie trīs pasākumi nerada pārmērīgu kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem.

Kopumā, ņemot vērā nekonsekvento pieeju kopējām pastāvīgajām izmaksām, kā aprakstīts iepriekš, Uzraudzības iestāde secina, ka nevienā no trīs PWC ziņojuma metodēm un nevienā no metodēm abos BDO ziņojumos kopējās izmaksas nav pienācīgi sadalītas attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un komercdarbību, lai vērā būtu ņemtas tikai izmaksas, kas saistītas ar pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Tādējādi nevar pierādīt, ka konkrētie trīs pasākumi nerada pārmērīgu kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem.

3.2.2. Uzskaites nenodalīšana

Lai gan Hurtigruten veic arī darbības, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, tas nav ieviesis atsevišķu uzskaiti sabiedriskajiem pakalpojumiem un citām darbībām (81). Tādējādi var secināt, ka trūkst būtiska priekšnoteikuma sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas pārredzamai sistēmai (82).

3.2.3. Izmantotas nereprezentatīvas hipotētiskas izmaksas un ieņēmumi, kad zināmas reālās izmaksas un ieņēmumi

Aprēķinot kompensāciju, ir jāizmanto Hurtigruten reālās izmaksas un ieņēmumi.

Uzraudzības iestāde atzīmē, ka, pirmkārt, PWC ziņojumā un otrajā BDO ziņojumā sabiedrisko pakalpojumu izmaksas aprēķinātas, par pamatu ņemot izmaksas un ieņēmumus no hipotētiskas minimālās flotes darbības (83). Norvēģijas iestādes, šķiet, pamato to, ka kopējās izmaksas netiek attiecinātas uz darbībām, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, uzsverot, ka aprēķinu pamatā ir nevis visas Hurtigruten flotes darbības reālās izmaksas un ieņēmumi, bet gan MS Narvik vai MS Vesterålen izmaksas un peļņa. Arguments šeit, šķiet, ir tāds, ka, ja sabiedrisko pakalpojumu izmaksas aprēķina, par pamatu ņemot tikai hipotētiskas “minimālās flotes” darbības izmaksas, kas, visticamāk, ir zemākas nekā reālās Hurtigruten flotes darbības izmaksas, kompensācija nepārsniegs reālās izmaksas, kas rodas, sniedzot sabiedriskos pakalpojumus.

Tomēr, izmantojot šo metodi, netiek ņemts vērā fakts, ka darbībām, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, jāpiemēro proporcionāla kopējo izmaksu daļa. Uzraudzības iestāde pieņem, ka reālajai flotei un hipotētiskajai minimālajai flotei nebūs identiska attiecība starp sabiedriskajiem pakalpojumiem, no vienas puses, un darbībām, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, no otras puses. Kā rāda tās nosaukums, “minimālās flotes” metodes pamatā ir minimālas jaudas flote. Visticamāk, ka reālai (lielākas jaudas) flotei pakalpojumi, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, veido lielāku daļu tās pakalpojumu nekā hipotētiskajai minimālajai flotei. Tādā gadījumā darbībām, kas nav sabiedriskie pakalpojumi, jāuzņemas lielāka proporcija kopējo pastāvīgu izmaksu.

Tādējādi Uzraudzības iestāde noraida argumentu, ka aprēķini saistībā ar hipotētisko minimālo floti pierāda, ka Hurtigruten nav saņēmis pārmērīgu kompensāciju.

Otrkārt, kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu ex-post aprēķina kontekstā, aprēķinot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas izmaksas, ir jāizmanto reālās degvielas cenas. Norvēģijas iestādes nevar vienkārši neņemt vērā Hurtigruten veiktās riska ierobežošanas darbības, jo tas var radīt pārmērīgu kompensāciju, ja riska ierobežošanas darbības izrādās veiksmīgas (jo, veicot riska ierobežošanu, tiek iegūta zemāka cena).

Treškārt, Uzraudzības iestādei nav iemesla uzskatīt, ka Norvēģijas iestādēm nav piekļuves reālajām Hurtigruten izmaksām un ieņēmumiem, jo izskatās, ka reālās flotes izmaksas ir pamatā otrajai metodei PWC ziņojumā un pirmajam BDO ziņojumam. Kā norādīts iepriekš, aprēķinot sabiedrisko pakalpojumu izmaksas, ir būtiski izmantot reālas un reprezentatīvas izmaksas. Nereprezentatīvu, hipotētisku izmaksu novērtējums tā vietā nav izmantojams.

3.2.4. Secinājums

Tā kā nepastāv nodalīta uzskaite sabiedrisko pakalpojumu darbībām un citām komercdarbībām, ievērota nekonsekventa pieeja izmaksu sadalei un izmantotas nereprezentatīvas hipotētiskas (nevis reāli radušās) izmaksas, Uzraudzības iestāde nevar secināt, ka konkrētie trīs pasākumi neietver pārmērīgu kompensāciju. Tādējādi Uzraudzības iestāde secina, ka šie trīs pasākumi nav uzskatāmi par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, kas saderīga ar EEZ līguma darbību atbilstīgi 59. panta 2. punktam.

3.3. Pasākumu saderība, atzīstot tos par “ārkārtas pasākumiem” vai pārstrukturēšanas atbalstu

Uzraudzības iestāde atgādina, ka tiešs atbalsts ar mērķi segt saimnieciskās darbības zaudējumus kopumā nav saderīgs ar EEZ līguma darbību.

Tā kā šajā lēmumā aplūkotā papildu kompensācija sedz izmaksas, kas saistītas ar Hurtigruten parasto darbību, pasākumi uzskatāmi par kārtējo izdevumu finansēšanas atbalstu (84).

Šādu kārtējo izdevumu finansēšanas atbalstu izņēmuma kārtā var apstiprināt, ja ir izpildītas EEZ līguma izņēmuma noteikumu prasības. EEZ līguma 61. panta 3. punktā noteikti šādi izņēmumi. Norvēģijas iestādes, atbildot uz lēmumu par procedūras uzsākšanu, minēja izņēmumu, kas minēts 61. panta 3. punkta c) apakšpunktā un glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs. Tas tiks izvērtēts turpmāk, bet vispirms Uzraudzības iestāde aplūkos Norvēģijas iestāžu argumentāciju, atsaucoties uz “ārkārtas pasākumiem”.

3.3.1. Ārkārtas pasākumi un 61. panta 3. punkta b) apakšpunkts vai glābšanas pasākums atbilstīgi EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktam

Norvēģijas iestādes ir atsaukušās uz Hurtigruten finansiālo stāvokli 2008. gadā un ar to saistīto iespēju, ka Hurtigruten pārtrauktu līguma saistību izpildi, lai izvairītos no bankrota. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu pausto šie apstākļi spieda tās veikt ārkārtas pasākumus, lai nodrošinātu pakalpojuma nepārtrauktību. Norvēģijas iestādes apgalvoja, ka ārkārtas pasākumus var uzskatīt par pamatotiem, lai nodrošinātu pakalpojuma nepārtrauktību. Tomēr tās nav atsaukušās uz izņēmumu, kas noteikts 61. panta 3. punktā vai kādā citā EEZ līguma nosacījumā. Uzraudzības iestāde uzskata, ka šo apgalvojumu nevar novērtēt kā glābšanas atbalstu atbilstīgi 61. panta 3. punkta c) apakšpunktam un glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, jo glābšanas atbalsts atbilstīgi pamatnostādnēm ir pagaidu un atlīdzināma palīdzība. Konkrētie trīs pasākumi tādi nav.

Turklāt Uzraudzības iestāde ir pārbaudījusi, vai Norvēģijas iestāžu aprakstīto situāciju var uzskatīt par nopietniem traucējumiem 61. panta 3. punkta b) apakšpunkta nozīmē un tādējādi – par saderīgu atbalstu, lai gan Norvēģijas iestādes uz to nenorāda.

No judikatūras ir skaidrs, ka EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums ir jāpiemēro ierobežoti un tam jānovērš traucējums visā kādas dalībvalsts tautsaimniecībā (nevis sektorā vai reģionā) (85).

Norvēģijas iestāžu iesniegtajā informācijā nav nekā, kas norādītu, ka atbalsts bija paredzēts traucējuma novēršanai visā Norvēģijas tautsaimniecībā. Pat ļaunākajā scenārijā, ja Hurtigruten būtu pārtraucis sniegt pakalpojumu un valsts būtu bijusi spiesta parakstīt jaunu līgumu par visu maršrutu vai tā daļām, šī transporta pakalpojuma pārtraukšana uz laiku nav uzskatāma par nopietnu traucējumu visā Norvēģijas tautsaimniecībā, pat ņemot vērā Hurtigruten pakalpojuma kultūras, sociālo un ekonomisko nozīmību.

Tādēļ Uzraudzības iestāde neuzskata, ka šajā gadījumā jāpiemēro atkāpe saskaņā ar 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Tomēr Uzraudzības iestāde šo Norvēģijas iestāžu izteikto apgalvojumu aplūkos turpmāk, saistībā ar EEZ līguma 61. panta 3. punktu.

3.3.2. Pārstrukturēšanas pasākumi – EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunkts

Norvēģijas iestādes ir atsaukušās uz izņēmumu saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu un apgalvojušas, ka valsts intervence uzskatāma par pārstrukturēšanas atbalstu.

Norvēģijas iestādes ir izteikušas viedokli, ka varētu būt izpildīti pārstrukturēšanas atbalstam būtiskie kritēriji atbilstīgi Uzraudzības iestādes glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm. Tās apgalvo, ka saskaņā ar glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 1. iedaļas 7. punktu Hurtigruten bija un ir svarīgs uzņēmums un ka tas bija grūtībās nonācis uzņēmums saskaņā ar šajās pašās pamatnostādnēs sniegto definīciju (86).

Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu vispārējais princips ir ļaut piešķirt pārstrukturēšanas atbalstu tikai tādā gadījumā, ja konkurences kropļojumu izlīdzina ieguvums no uzņēmuma izdzīvošanas. Atļauja tiks piešķirta tikai tad, ja tiek strikti izpildīti nosacījumi, tostarp i) ka atbalsta piešķiršana ir ar nosacījumu, ka tiek īstenots pārstrukturēšanas plāns, kas saprātīgā laikposmā atjauno uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspēju; ii) atbalsta saņēmējam ir jāfinansē ievērojama daļa pārstrukturēšanas izdevumu (vismaz 50 % attiecībā uz lieliem uzņēmumiem); iii) ir jāveic kompensējoši pasākumi, lai novērstu vai samazinātu konkurences kropļošanas riskus (atsavinot aktīvus, samazinot jaudu vai klātbūtni tirgū utt.); iv) atbalstam jāaprobežojas ar nepieciešamo minimumu; v) pārstrukturēšanas plāns ir jāīsteno pilnībā; un vi) Uzraudzības iestādei ir jābūt iespējai pārliecināties, ka pārstrukturēšanas plāns tiek pienācīgi īstenots, izmantojot attiecīgās EBTA valsts regulāri iesniegtus ziņojumus.

Uzraudzības iestāde uzskata, ka konkrētie trīs pasākumi neatbilst nosacījumiem atbalsta apstiprināšanai, kas noteikti glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 3.2.2. iedaļā. Pirmkārt, atbalsta piešķiršanai jābūt ar nosacījumu, ka tiks īstenots pārstrukturēšanas plāns (87), kas ir jāpaziņo Uzraudzības iestādei, un jāsaņem tās apstiprinājums (88). Norvēģijas iestādes Uzraudzības iestādei neiesniedza pārstrukturēšanas plānu, lai gan, piemērojot nolīguma 8. pantu, tika veiktas pārrunas ar Hurtigruten.

Kā apstiprina judikatūra (89), brīdī, kad tiek piešķirts atbalsts, valsts rīcībā jābūt saistošam un ticamam pārstrukturēšanas plānam. Uzraudzības iestāde šaubās, vai valsts atlīdzības korekcijas ir pārstrukturēšanas atbalsts un vai Norvēģijas iestāžu iesniegto informāciju attiecībā uz reorganizāciju un reformām, ko Hurtigruten veica galvenokārt 2008. gadā, lai risinātu uzņēmuma finansiālās grūtības, var uzskatīt par pārstrukturēšanas plānu glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu nozīmē.

Tāpat Uzraudzības iestāde neredz saikni starp papildu maksājumu summu, par kuru Hurtigruten un valsts vienojās, piemērojot Hurtigruten nolīguma 8. pantu par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, un uzņēmuma pārstrukturēšanas izmaksām.

Uzraudzības iestāde nav saņēmusi informāciju, kas rādītu, ka Hurtigruten pārstrukturēšana bija nosacījums atbalsta pasākuma īstenošanai. Gluži pretēji, Norvēģijas iestāžu parakstītajā vēstulē, kas datēta ar 2008. gada 5. novembri, nav atsauces uz pārstrukturēšanu vai pārstrukturēšanas plānu. Tas pats attiecas uz papildu nolīgumu, ko attiecīgi 2009. gada 8. jūlijā un 2009. gada 19. augustā parakstījušas Norvēģijas iestādes un Hurtigruten, bet tas drīzāk apstiprina kompensācijas piešķiršanu papildus sākotnējam līgumam, kas parakstīts 2004. gadā par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, un tajā nekas nav minēts par maksājumiem, kas būtu pārstrukturēšanas atbalsts. Turklāt, kad Norvēģijas Parlaments 2008. gada decembrī apstiprināja atbalsta piešķiršanu, nebija norādes, ka tas ir daļa no Hurtigruten pārstrukturēšanas (90). Visbeidzot, šķiet, ka Norvēģijas iestādēm nav iesniegta Hurtigruten2009. gada 9. janvāra vēstule bankām (91), kurā ir veikta atsauce uz “visaptverošu pārstrukturēšanas plānu”, un, pat ja tā būtu iesniegta, vēstule nebija iestāžu rīcībā brīdī, kad tās pieņēma lēmumu piešķirt atbalstu, jo tā tika noformēta tikai pēc lēmuma par atbalsta piešķiršanu pieņemšanas. Turklāt neviens no abiem memorandiem, ko sagatavojusi Hurtigruten advokātu grupa, ne arī tiem sekojošā Norvēģijas iestāžu iesniegtā informācija nepamatoja secinājumu, ka 2008. gadā, kad iestādes pieņēma lēmumu par konkrētajiem trim pasākumiem, to rīcībā būtu bijis pārstrukturēšanas plāns.

Kopumā Norvēģijas iestāžu iesniegtā informācija konkrētajā gadījumā šķiet parādām, ka, apstiprinot šos trīs pasākumus 2008. gadā, valsts neņēma vērā apsvērumus par pārstrukturēšanu, bet gan tikai rūpējās par to papildu izmaksu segšanu, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (92).

Uzraudzības iestāde uzskata, ka pārstrukturēšanas plāna faktiska esība brīdī, kad EBTA valsts piešķir atbalstu, ir nepieciešamais priekšnoteikums glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu piemērojamībai. Atbalsta piešķīrējas EBTA valsts rīcībā, “kad tās piešķir strīdīgo atbalstu, ir jābūt [glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu] prasībām atbilstošam pārstrukturēšanas plānam” (93).

Saskaņā ar glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, ja trīs pasākumi būtu piešķirti kā pārstrukturēšanas atbalsts, Hurtigruten pārstrukturēšanas plānam Norvēģijas iestāžu rīcībā būtu bijis jābūt vēlākais tajā brīdī, kad tās veica NOK 125 miljonu maksājumu 2008. gada decembrī. Norvēģijas iestāžu iesniegtā informācija neparāda, ka Norvēģijas iestādēm bija iespējams pārbaudīt, vai pārstrukturēšanas plāns ir dzīvotspējīgs un vai tas balstīts uz reāliem pieņēmumiem, kā noteikts glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs. Tādējādi Uzraudzības iestāde secina, ka atbalsts Hurtigruten tika piešķirts, lai gan Norvēģijas iestāžu rīcībā nebija uzņēmuma pārstrukturēšanas plāna.

Nepastāvot saiknei starp šajā lēmumā identificētiem atbalsta pasākumiem un dzīvotspējīgu pārstrukturēšanas plānu, kuru apņemas pildīt konkrētā EBTA valsts (94), šajā gadījumā netiek pildīti glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu nosacījumi.

Turklāt saskaņā ar glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 2.2. iedaļu pārstrukturēšanas pamatā jābūt pamatotam, saskaņotam un vērienīgam plānam atjaunot uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspēju. Pārstrukturēšanas darbības nevar aprobežoties tikai ar finansiālu atbalstu iepriekšējo zaudējumu kompensēšanai, nenoskaidrojot šādu zaudējumu cēloņus.

Kā norādīts iepriekš I.5.2. iedaļā, Norvēģijas iestādes ir iesniegušas informāciju par četru punktu uzlabojumu programmu, kas tika iesniegta Hurtigruten ikgadējā kopsapulcē 2008. gada 15. maijā (ieņēmumu palielināšana, parāda samazināšana, izmaksu samazināšana un jauni un lielāki maksājumi par sabiedriskajiem pakalpojumiem), un pēc tam, 2009. gada februārī – finanšu pārstrukturēšana kā piektais punkts.

Norvēģijas iestādes pieprasa, lai abi memorandi no Hurtigruten advokātu grupas (datēti ar 2009. gada 23. martu un 2010. gada 24. februāri) ar pielikumiem tiktu uzskatīti par uzņēmuma pārstrukturēšanas plānu. Uzraudzības iestāde norāda, ka iesniegtie dokumenti neatbilst glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs norādītajiem nosacījumiem. Konkrētāk, tie sīkāk neraksturo apstākļus, kuru dēļ uzņēmums nonāca grūtībās, tādējādi sniedzot pamatu atbalsta pasākumu piemērotības izvērtēšanai, un memorandos nav ietverts tirgus apskats atbilstoši pamatnostādņu prasībām. Ņemot vērā vispārējās konkurences problēmas un striktos glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu noteikumus atbalsta apstiprināšanai, Uzraudzības iestāde secina, ka atbalsta pasākumi nav saderīgi ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu apvienojumā ar glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm.

Norvēģijas iestādes kā papildpunktu ir izvirzījušas viedokli, ka Uzraudzības iestādei jāņem vērā, ka Hurtigruten veiktie jūras pārvadājumi lielā mērā tiek veikti atbalstāmajās teritorijās.

Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 3.2.3. iedaļas 55. punktā paredzēts, ka, izvērtējot pārstrukturēšanas atbalstu atbalstāmajās teritorijās, Uzraudzības iestāde ņem vērā reģionālās attīstības nepieciešamību, piemērojot mazāk striktus nosacījumus attiecībā uz kompensācijas pasākumu īstenošanu un atbalsta saņēmēja ieguldījuma apmēru. Tā kā Hurtigruten iesniegtajā pārstrukturēšanas plānā nav šādu kompensācijas pasākumu (95) un Norvēģijas iestādes neizvirza argumentāciju par to, kā šis pamatnostādņu nosacījums konkrētajā gadījumā varētu attaisnot mazāku pašu ieguldījumu pārstrukturēšanā, Uzraudzības iestāde šo argumentu noraida.

4. SECINĀJUMS PAR ATBALSTA SADERĪBU

Pamatojoties uz iepriekšējo novērtējumu, Uzraudzības iestāde uzskata, ka konkrētie trīs pasākumi nav saderīgi ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem.

5. ATGŪŠANA

Saskaņā ar EEZ līgumu un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru Uzraudzības iestādei ir tiesības lemt, ka konkrētajai valstij ir jāatceļ vai jāmaina atbalsts (96), ja tā secinājusi, ka tas nav saderīgs ar EEZ līguma darbību. Tiesa konsekventi ir uzskatījusi, ka valsts pienākums atcelt atbalstu, ko Eiropas Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ir paredzēts iepriekšējās situācijas atjaunošanai (97). Šajā kontekstā Tiesa ir noteikusi, ka mērķis ir sasniegts, ja atbalsta saņēmējs ir atmaksājis kā nelikumīgu atbalstu piešķirtās summas, tādējādi zaudējot tiesības uz priekšrocību, kāda tam tirgū bijusi salīdzinājumā ar konkurentiem, un ir atjaunota situācija, kāda tā bija pirms atbalsta izmaksāšanas (98).

Iepriekšminēto iemeslu dēļ Uzraudzības iestāde uzskata, ka konkrētie trīs pasākumi var radīt pārmērīgu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, kas uzskatāma par valsts atbalstu, kurš nav saderīgs ar EEZ līguma darbību. Tā kā šie pasākumi netika paziņoti Uzraudzības iestādei, no 3. protokola II daļas 14. panta izriet, ka Uzraudzības iestāde lemj, ka nelikumīgs atbalsts, kas saskaņā ar EEZ līgumu nav saderīgs ar valsts atbalsta noteikumiem, no atbalsta saņēmējiem ir jāatgūst.

Pieprasot atbalsta atgūšanu, Uzraudzības iestādei jāievēro vispārējais proporcionalitātes princips (99). Saskaņā ar atgūšanas mērķi un proporcionalitātes principu Uzraudzības iestāde pieprasīs atgūt tikai to atbalsta daļu, kas nav saderīga ar EEZ līguma darbību. Daļu maksājumu, kas veikti saskaņā ar konkrētajiem trim pasākumiem, var uzskatīt par saderīgu kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Tādējādi ir jāatgūst tikai tā daļa trīs pasākumu ietvarā veikto maksājumu, kas ir pārmērīga kompensācija.

Norvēģijas iestādes tiek aicinātas iesniegt sīki izstrādātu un precīzu informāciju par Hurtigruten piešķirtās pārmērīgas kompensācijas summu. Lai noteiktu, cik lielu daļu no maksājumiem var uzskatīt par saderīgu ar EEZ līguma darbību atbilstīgi tā 59. panta 2. punktam kā kompensāciju par sabiedriskiem pakalpojumiem, ir pienācīgi jāņem vērā vispārējie piemērojamie principi šajā jomā, un jo īpaši šādi:

i)	jāpastāv pienācīgam izmaksu un ieņēmumu sadalījumam starp sabiedriskajiem pakalpojumiem un darbībām, kas nav sabiedriskie pakalpojumi;

ii)	sabiedrisko pakalpojumu kompensācija nevar segt vairāk nekā proporcionālu daļu pastāvīgo izmaksu, kas kopīgas sabiedriskam pakalpojumam un darbībām, kas nav sabiedrisko pakalpojumu sniegšana; un

iii)	sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas aprēķina pamatā nevar būt nereprezentatīvas hipotētiskas izmaksas, ja ir zināmas reālās izmaksas.

Šajā kontekstā ir svarīgi atcerēties, ka saskaņā ar 22. punktu pamatnostādnēs par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju nevienu summu, kas ir pārmērīga kompensācija, nevar atstāt pieejamu uzņēmumam, uzskatot to par atbalstu, kas saderīgs ar EEZ līgumu saskaņā ar citiem noteikumiem vai pamatnostādnēm, ja vien tā nav apstiprināta,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Papildu nolīgumā paredzētie trīs pasākumi, ciktāl tie rada pārmērīgu kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem, ir valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar EEZ līguma darbību EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē.

2. pants

Norvēģijas iestādes veic visus nepieciešamos pasākumus, lai atgūtu no Hurtigruten 1. pantā minēto un Hurtigruten nelikumīgi piešķirto atbalstu.

3. pants

Atbalsta atgūšana jāveic nekavējoties un saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto kārtību, ja tā nodrošina tūlītēju un efektīvu lēmuma izpildi. Atgūstamais atbalsts ietver procentus un saliktos procentus no dienas, kad atbalsts nonāca Hurtigruten rīcībā, līdz pilnīgai tā atgūšanai. Procentus aprēķina, pamatojoties uz EBTA Uzraudzības iestādes Lēmuma Nr. 195/04/COL 9. pantu.

4. pants

Līdz 2011. gada 30. augustam Norvēģija informē Uzraudzības iestādi par kopējo summu (pamatsummu un atgūšanas procentiem), kas atgūstama no atbalsta saņēmēja, kā arī par pasākumiem, kas plānoti vai veikti atbalsta atgūšanai.

Norvēģijai Uzraudzības iestādes lēmums ir jāizpilda un atbalsts pilnībā jāatgūst līdz 2011. gada 30. oktobrim.

5. pants

Šis lēmums ir adresēts Norvēģijas Karalistei.

6. pants

Autentisks ir tikai lēmuma teksts angļu valodā.

Briselē, 2011. gada 29. jūnijā

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā –

priekšsēdētājs

Per SANDERUD

Kolēģijas locekle

Sabine MONAUNI-TÖMÖRDY

(1) Pieejams: http://www.eftasurv.int/media/decisions/195-04-COL.pdf.

(2) Publicēti OV C 320, 25.11.2010., 6. lpp. un Oficiālā Vēstneša EEZ papildinājumā Nr. 65, 25.11.2010., 4. lpp.

(3) Plašākai informācijai par vairākkārtējo saraksti starp Uzraudzības iestādi un Norvēģijas iestādēm skatīt Uzraudzības iestādes lēmumu sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, Lēmums Nr. 325/10/COL. Skatīt 2. zemsvītras piezīmes atsauci uz publikāciju.

(4) Skatīt 2. zemsvītras piezīmi par atsauci uz publikāciju.

(5) Laikposmā no 1.1.2002. līdz 31.12.2004. abiem uzņēmumiem – Ofotens og Vesteraalens Dampskipsselskap ASA un Troms Fylkes Dampskipsselskap – bija uzticēts sniegt šos pakalpojumus.

(6) Norvēģijas starpbanku likme.

(7) Norvēģijas iestāžu iesniegtā BDO Noraudit2009. gada 23. marta ziņojuma 13. lapā ir skaidrots, ka 2007. gadā Geirangerfjorda transporta pakalpojumiem tika iztērēti 2 % no kopējā degvielas patēriņa. Aprēķinot minēto 90 % apjomu, tika iepriekš atskaitīts Geirangerfjorda transporta pakalpojumu degvielas patēriņš, tādējādi tika kompensēti 88,2 % no NOx nodokļa.

(8) Papildu nolīgumā: “I tråd med St. prp. nr. 24 (2008-2009) har Hurtigruten ASA fått en generell kompensasjon på 66 mill kr for 2008. Denne ordningen videreføres på årlig basis i resten av avtaleperioden forutsatt at selskapets lønnsomhet knyttet til det statlige kjøpet ikke forbedres vesentlig. Det forutsettes dog at denne kompensasjonen bare er nødvendig for å sikre kostnadsdekning relatert til statens kjøp av denne tjenesten”.

(9) Hurtigruten nolīguma 4. pantā paredzēts kompensācijas samazinājums gadījumā, ja samazinās pakalpojumu apjoms.

(10) Hurtigruten nolīgumā: “Offentlige pålegg som medfører betydelige kostnadsendringer samt radikale endringer av priser på innsatsfaktorer som partene ikke med rimelighet kunne forutse, gir hver av partene rett til a kreve forhandlinger om ekstraordinære reguleringer av statens godtgjørelse, endring av produksjonen eller andre tiltak. Motparten har i slike forhandlinger krav på all nødvendig dokumentasjon”.

(11) St.prp. nr. 24 (2008-2009), Innst. S. nr. 92 (2008-2009), Prop. 50 S (2009-2010), Innst. 74 S (2009-2010) un Prop. 125 S (2009-2010), Innst.

(12) Šo skaitli veido: i) NOK 53,4 miljoni kā NOx nodokļa atmaksa 2007. gadā; ii) NOK 5,4 miljoni kā atmaksa par iemaksām NOx apkarošanas fondā 2008. gada 1. pusē un iii) NOK 66 miljoni kā vispārējā kompensācija 2008. gadā.

(13) NOK 3,6 miljoni par laikposmu no 16.11.2008. līdz 31.12.2008. un NOK 7,7 miljoni par laikposmu no 1.1.2009. līdz 31.3.2009.

(14) Atbilstīgi cenu pārskatīšanas klauzulai koriģētā kompensācija saskaņā ar Hurtigruten nolīgumu 2008. gadā būtu bijusi NOK 288 miljoni. Papildu maksājumi saskaņā ar trim pasākumiem, par kuriem vienošanās panākta papildu nolīgumā, 2008. gadā veido NOK 75 miljonus. Tādējādi kopējā kompensācija 2008. gadā veidoja NOK 363 miljonus jeb 26 % palielinājumu papildus cenu korekcijai, kas paredzēta Hurtigruten nolīgumā. Skatīt Norvēģijas iestāžu 2009. gada 3. aprīļa vēstules (Notikums Nr. 514420) 5. lapu.

(15) Pieejams: http://www.eftasurv.int/state-aid/legal-framework/state-aid-guidelines/

OV L 107, 28.4.2005., 28. lpp., EEZ papildinājums Nr. 21, 28.4.2005., 1. lpp.

(16) Lieta T-98/00 Linde [2002], Recueil, II-3961. lpp.

(17) Skatīt PWC ziņojuma pamata ziņojumu Hurtigruteavtalen – økonomiske beregninger, 27.9.2007., 3. lpp., pirmo BDO ziņojumu, 7. lpp. (abi: Notikums Nr. 514420) un otro BDO ziņojumu, 4. lpp. (Notikums Nr. 571486).

(18) PWC ziņojumu veido PWC2008. gada 14. oktobra vēstule, kas adresēta Hurtigruten, un pamatā esošais materiāls trīs atsevišķu dokumentu veidā: i) Hurtigruteavtalen – økonomiske beregninger, datēts ar 27.9.2007., ii) Tilleggsopplysninger knyttet til Hurtigruteavtalen – økonomiske beregninger, datēts ar 4.10.2007., un iii) Hurtigruteavtalen – økonomiske beregninger, datēts ar 12.10.2007. (visi dokumenti: Notikums Nr. 514420 52. – 96. lpp.).

(19) Peļņa pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas.

(20) Precīzāk: i) NOx atmaksa 2007. gadā un 2008. gada pirmajā pusē; ii) vispārējais piešķīrums NOK 66 miljoni un iii) 2008. gada NOK 3,6 miljonu ieguvums no prasību samazinājuma attiecībā uz to kuģu skaitu, ar ko jāsniedz pakalpojumi saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu.

(21) Precīzāk: i) NOx atmaksa 2007. un 2008. gadā; ii) vispārējais piešķīrums NOK 66 miljoni un iii) 2008. gada NOK 3,6 miljonu ieguvums no prasību samazinājuma attiecībā uz to kuģu skaitu, ar ko jāsniedz pakalpojumi saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu līgumu.

(22) T. i., jauda 400 pasažieru pārvadāšanai, kajītes 150 pasažieru uzņemšanai un vieta 150 EURO paliktņiem.

(23) Skatīt PWC ziņojuma pamatā esošo dokumentu, Hurtigruteavtalen – økonomiske beregninger, 27.9.2007. (Notikums Nr. 514420, 57. lpp.).

(24) Informācija ir ietverta divos memorandos, ko sagatavojusi Hurtigruten advokātu grupa: pirmais datēts ar 2009. gada 23. martu, pievienots Norvēģijas iestāžu 2009. gada 3. aprīļa vēstulei (Notikums Nr. 514420), un otrais memorands, kas datēts ar 2010. gada 24. februāri, ar tā pielikumiem, kas bija pievienots Norvēģijas iestāžu 2010. gada 8. marta vēstulei Uzraudzības iestādei (Notikums Nr. 549465).

(25) Saskaņā ar 3. protokola II daļas 1. panta d) punktu atbalsta shēma ir jebkurš akts, uz kura pamata bez turpmākiem izpildes pasākumiem var piešķirt individuālu atbalstu uzņēmumiem, kas ir vispārīgi un teorētiski definēti attiecīgajā aktā, un jebkurš akts, uz kura pamata vienam vai vairākiem uzņēmumiem uz nenoteiktu laiku un/vai nenoteiktā apmērā var piešķirt atbalstu, kas nav saistīts ar kādu konkrētu projektu.

(26) St.prp. nr. 24 (2008-2009), Innst. S. nr. 92 (2008-2009), Prop. 50 S (2009-2010), Innst. 74 S (2009-2010) un Prop. 125 S (2009-2010), Innst.

(27) Lieta E-5/07 Private Barnehagers Landsforbund [2008], EFTA Ct. Rep., 62. lpp., 78. punkts.

(28) Apvienotās lietas no C-180/98 līdz C-184/98 Pavlov [2000], Recueil, I-6451. lpp., 75. punkts.

(29) Lieta T-98/00 Linde [2002], Recueil, II-3961. lpp.

(30) Minētajā lietā publisko tiesību iestāde, kas atbildīga par bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas uzņēmumu administrēšanu, pārstrukturēšanu un privatizēšanu (“THA”), pārdeva Leuna Werke AG (Leuna-Werke GmbH (“LWG”) tiesiskais priekštecis) darbību UCB Chemie GmbH (“UCB”). Šis pārdošanas līgums tika papildināts ar virkni papildlīgumu, starp kuriem bija līgums, kurā THA un LWG apņēmās uzņēmumam UCB piegādāt konkrētu daudzumu oglekļa monoksīda (CO) par tirgus cenu laikposmā uz desmit gadiem un kurš būtu atjaunojams uz nenoteiktu laiku. LWG bija tiesības izbeigt līgumu vienīgi tad, ja UCB noslēgtu citu piegādes līgumu ar trešo pusi ar “nosacījumiem, kas nav mazāk labvēlīgi” kā tie, kas ietverti līgumā, vai ja UCB uzceltu pats savu CO ražotni. Beidzamajā gadījumā THA maksātu UCB“ieguldījumu subsīdiju” DEM 5 miljoni. THA un LWG ar šo līgumu radās ievērojami zaudējumi. Tā kā UCB nevēlējās būvēt pats savu ražotni un reģionā nebija citu aktīvu ražotāju, Vācijas iestādēm nebija tiesību izbeigt līgumu. Tās attiecīgi izmaksāja uzņēmumam Linde AG DEM 9 miljonus, lai uzceltu un ekspluatētu CO ražotni un nodrošinātu to vietā ilgtermiņa CO piegādi UCB, skatīt T-98/00 Linde [2002], Recueil, II-3961. lpp., 2.–6. punkts.

(31) Turpat, 49.–50. punkts.

(32) Lieta C-280/00 Altmark Trans [2003], Recueil, I-7747. lpp., 89.–93. punkts.

(33) Turpat, 94. punkts un C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti [2006], Krājums, I-2941. lpp., 60. punkts.

(34) Lieta C-280/00 Altmark Trans [2003], Recueil, I-7747. lpp., 94. punkts.

(35) Kā skaidrojušas Norvēģijas iestādes vēstulē, kas datēta ar 2010. gada 8. martu (Notikums Nr. 549465).

(36) Lieta C-280/00 Altmark Trans [2003], Recueil, I-7747. lpp., 93. punkts: “Ceturtkārt, ja uzņēmums sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām konkrētajā gadījumā nav izvēlēts sabiedrisko iepirkumu procedūras rezultātā, kas ļautu izvēlēties pretendentu, kurš spēj šos pakalpojumus piedāvāt par sabiedrībai viszemāko cenu, kompensācijas apjoms nosakāms, pamatojoties uz to izdevumu analīzi, kādi, pildot šīs saistības, rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un adekvāti nodrošināts ar transporta līdzekļiem, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus [ieņēmumus] un paredzot saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi.”

(37) Lieta C-280/00 Altmark Trans [2003], Recueil“ I-7747. lpp., 90.–91. punkts. “Otrkārt, lai izvairītos no ekonomisko priekšrocību piešķiršanas saņēmējuzņēmumam salīdzinājumā ar konkurējošajiem uzņēmumiem, kompensāciju aprēķināšanas parametriem jābūt iepriekš objektīvi un caurredzami noteiktiem.. Tāpēc dalībvalsts veikts maksājums, lai kompensētu uzņēmuma zaudējumus, ja kompensācijas aprēķināšanas paņēmieni nav iepriekš noteikti un vēlāk izrādās, ka zināmu pakalpojumu sniegšana sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ietvaros nav ekonomiski dzīvotspējīga, ir uzskatāms par finanšu pasākumu, kas ietilpst valsts atbalsta jēdzienā Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē.”

(38) Oriģinālais teksts norvēģu valodā, skatīt 10. zemsvītras piezīmi.

(39) Lieta C-454/06 Pressetext Nachrichtenagentur GmbH [2008], Krājums, I-4401. lpp., 59.–60. punkts un 70. punkts.

(40) Uzraudzības iestāde atgādina, ka Norvēģijas iestādes iesniedza aprēķinus, parādot, ka papildu maksājumi, par kuriem vienošanās panākta 2008. gada 27. oktobrī, veidoja 26 % palielinājumu 2008. gada kompensācijai, kas paredzēta Hurtigruten nolīgumā, papildus korekcijām saskaņā ar cenas korekcijas klauzulu Hurtigruten nolīguma 6.2. pantā. Skatīt 14. zemsvītras piezīmi.

(41) Norvēģijas iestāžu 2010. gada 30. septembra vēstule (Notikums Nr. 571486), 11. lpp.

(42) No Hurtigruten NOx nodokļa/NOx apkarošanas fonda iemaksām, neskaitot Geirangerfjorda darbības.

(43) Norvēģijas iestāžu e-pasta vēstules, kas datētas ar 15.4.2011. (Notikums Nr. 595326) un 6.5.2011. (Notikums Nr. 597151).

(44) Norvēģijas iestāžu e-pasta vēstule, datēta ar 6.5.2011. (Notikums Nr. 597151).

(45) Kā pamatots ar informāciju, ko Norvēģijas iestādes iesniedza ar vēstuli, kas datēta ar 8.3.2010. (Notikums Nr. 549465).

(46) Skatīt II.3.2. iedaļu turpmāk tekstā.

(47) Tas ir, “kompensācijas apjoms nosakāms, pamatojoties uz to izdevumu analīzi, kādi, pildot šīs saistības, rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un adekvāti nodrošināts ar transporta līdzekļiem, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus [ieņēmumus] un paredzot saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi”.

(48) Skatīt II.3.2. iedaļu turpmāk tekstā.

(49) Lieta C-280/00 Altmark Trans [2003], Krājums, I-7747. lpp., 92. punkts: “Treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai nosegtu visus vai daļu izdevumu, kas radušies, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus [ieņēmumus] un saprātīgu peļņu saistībā ar šo saistību izpildi. Šī nosacījuma izpilde ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu, ka saņēmējuzņēmums nesaņem nekādas priekšrocības, kas traucē vai draud traucēt konkurenci, nostiprinot šī uzņēmuma konkurences pozīciju.”

(50) Apvienotās lietas C-83/01 P, C-93/01 P un C-94/01 P Chronopost [2003], I-6993. lpp.

(51) Turpat, 40. punkts.

(52) Skatīt I.5.1. iedaļu turpmāk tekstā.

(53) Skatīt I.4.2. iedaļu turpmāk tekstā.

(54) Loco citato.

(55) Skatīt II.3.2. iedaļu ar turpmākām atsaucēm.

(56) Lieta C-256/97 Déménagements-Manutention Transport SA [1999], Recueil, I-3913. lpp., 27. punkts.

(57) Norvēģijas iestāžu 2010. gada 30. septembra vēstule, 14. lpp. (Notikums Nr. 571786).

(58) Transporta un komunikāciju ministrijas vēstule, adresēta Næringslivets Hovedorganisasjon, datēta ar 13.5.2008. (Notikums Nr. 595326), un Norvēģijas iestāžu 3.5.2011. e-pasta vēstule (Notikums Nr. 596802).

(59) Norvēģijas iestāžu e-pasta vēstule, datēta ar 6.5.2011. (Notikums Nr. 597151).

(60) Apvienotās lietas E-4/10, E-6/10 un E-7/10 Principality of Liechtenstein and others pret EBTA Uzraudzības iestādi (OV C 294, 6.10.2011., 7. lpp. un EEZ papildinājums Nr. 53, 6.10.2011., 1. lpp.), 87. punkts, un C-143/99 Adria-Wien Pipeline [2001], Krājums, I-3913. lpp., 41. punkts.

(61) Lieta C-143/99 Adria-Wien Pipeline [2001], Recueil, I-3913. lpp.

(62) Lieta C-143/99 Adria-Wien Pipeline [2001], Recueil, I-3913. lpp., 49.–53. punkts

(63) Skatīt Uzraudzības iestādes Lēmuma Nr. 501/08/COL I.2.1. iedaļu, kurā apstiprināta NOx apkarošanas fonda shēma; tā pieejama tiešsaistē: http://www.eftasurv.int/?1=1&showLinkID=14653&1=1.

(64) Skatīt II.3.2. iedaļu turpmāk tekstā.

(65) Lieta 730/79 Philip Morris [1989], Recueil, 2671. lpp., 11. punkts.

(66) OV L 30, 5.2.1998., iestrādāts kā EEZ līguma XIII pielikuma 53.a punkts.

(67) Starp tiem Seabourn Cruise Line Limited un Silversea Cruises Ltd.

(68) Uzraudzības iestādes pamatnostādņu par valsts atbalstu sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas veidā 2. punkts.

(69) Skatīt 2.2. iedaļu Uzraudzības iestādes pamatnostādnēs par jūras transportu: “Valsts atbalsts vienmēr jāierobežo līdz nepieciešamajam apjomam, lai sasniegtu tā mērķi un tas tiktu piešķirts pārredzamā veidā.”

(70) Skatīt Komisijas Lēmumu lietās N 62/05 (Itālija), 46. punkts, un N 265/06 (Itālija), 48. punkts.

(71) Skatīt pamatnostādņu par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju 2.4. nodaļu.

(72) Skatīt Uzraudzības iestādes pamatnostādņu par jūras transportu 2.2. iedaļu.

(73) Lēmuma Nr. 325/10/COL II.3. nodaļa.

(74) Skatīt apvienotās lietas C-83/01 P, C-93-01 P un C-94/01 P Chronopost [2003], I-6993. lpp., 40. punkts. Skatīt arī 15. punktu pamatnostādnēs par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju.

(75) Skatīt apvienotās lietas C-83/01 P, C-93/01 P un C-94/01 P Chronopost [2003], I-6993. lpp., 40. punkts.

(76) Pamatnostādņu par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju 15. punkta četri pirmie teikumi.

(77) Uzraudzības iestādes pamatnostādņu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei 66.–67. punkts, skatīt OV L 124, 11.5.2012., 40. lpp. un EEZ papildinājums Nr. 26, 11.5.2012., 1. lpp., pieejams arī: http://www.eftasurv.int/media/state-aid-guidelines/Part-IVThe-application-of-the-state-aid-rules-to-public-service-broadcasting.pdf.

(78) Turpat, 67. punkts.

(79) Šo pieeju Tiesa akceptēja lietā T-106/95 Fédération française des sociétés dassurances (FFSA) pret Komisiju [1997], Recueil, II-229. lpp., 105. punkts.

(80) Divas pirmās metodes PWC ziņojumā (skatīt Hurtigruteavtalen – økonomiske beregninger, 27.9.2007., pamatā esošo materiālu), pirmais BDO ziņojums, 11. – 21. lpp., un otrais BDO ziņojums, 5. – 11. lpp.

(81) Skatīt PWC ziņojuma pamata ziņojumu Hurtigruteavtalen – økonomiske beregninger, 27.9.2007., 3. lpp., pirmo BDO ziņojumu, 7. lpp., (abi: Notikums Nr. 514420) un otro BDO ziņojumu, 4. lpp. (Notikums Nr. 571486).

(82) Skatīt 2.2. iedaļu Uzraudzības iestādes pamatnostādnēs par jūras transportu: “Valsts atbalsts vienmēr (..) ir jāpiešķir pārredzamā veidā.” Skatīt arī pamatnostādņu par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju 18. punktu. “Ja uzņēmums sniedz gan pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, gan citus pakalpojumus, iekšējā uzskaitē atsevišķi jāuzrāda izmaksas un ieņēmumi, kas saistīti ar pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un izmaksas un ieņēmumi, kas saistīti ar citiem pakalpojumiem, kā arī izmaksu un ieņēmumu attiecināšanas parametri.”

(83) T. i., aprēķinu pamatā ir MS Narvik (pirmā alternatīva PWC ziņojumā, Hurtigruteavtalen – økonomiske beregninger, 27.9.2007. (Notikums Nr. 514420, 57. lpp.)) vai MS Vesterålen (otrais BDO ziņojums, 4. lpp. (Notikums Nr. 571486)).

(84) Lieta T-459/93 Siemens SA pret Komisiju [1995], Recueil, II-1675. lpp., 76. un 77. punkts.

(85) Salīdz. apvienotās lietas T-132/96 un T-143/96 Freistaat Sachsen and Volkswagen AG Commission [1999], Recueil, II-3663. lpp., 167. punkts. Spriedums ievērots Komisijas Lēmumā lietā C-47/1996 Crédit Lyonnais (OV L 221, 8.8.1998., 28. lpp., 10.1. punkts), Komisijas Lēmumā lietā C 28/02 Bankgesellshaft Berlin (OV L 116, 4.5.2005., 1. lpp., 153. un turpmākie punkti), un Komisijas Lēmumā lietā C 50/06 BAWAG, 166. punkts. Skatīt Komisijas 2007. gada 5. decembra Lēmumu lietā NN 70/07, Northern Rock (OV C 43, 16.2.2008., 1. lpp.), Komisijas 2008. gada 30. aprīļa Lēmumu lietā NN 25/08, Glābšanas atbalsts WestLB (OV C 189, 26.7.2008., 3. lpp.), Komisijas 2008. gada 4. jūnija Lēmums lietā C 9/08 SachsenLB (OV C 71, 18.3.2008., 14. lpp).

(86) Skatīt glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 32. punktu un 8.–12. punktu.

(87) Skatīt glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 33. punktu. Hurtigruten nav MVU.

(88) Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 34. punkts.

(89) Lieta C-17/99 Francija pret Komisiju [2001], Recueil, I-2481. lpp., 46. punkts, un apvienotās lietas C-278/92, C-279092 un C-280/92 Spānija pret Komisiju [1994], Recueil, I-4103. lpp., 67. punkts.

(90) St.prp. nr. 24 (2008-2009), 2008. gada 14. novembris un Innst. S. nr. 92 (2008 – 2009), 2008. gada 4. decembris.

(91) Atsauce uz to veikta Norvēģijas iestāžu 2010. gada 8. marta vēstules 9. lapā (Notikums Nr. 549465).

(92) No Norvēģijas iestāžu iesniegtās informācijas ir skaidrs, ka apņemšanās 2008. gadā piešķirt papildu kompensāciju nebija balstīta uz nosacījumu veikt Hurtigruten pārstrukturēšanu.

(93) Skatīt lietu C-17/99 Francija pret Komisiju [2001], Recueil, I-2481. lpp., 46. punkts.

(94) Skatīt glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 33. un 34. punktu.

(95) Atbildes uz lēmumu par procedūras uzsākšanu (Notikums Nr. 571486) 28. lapā Norvēģijas iestādes atsaukušās uz 3.2. iedaļu Hurtigruten advokātu grupas otrajā memorandā (datēts ar 24.2.2010.), kas pievienots Norvēģijas iestāžu vēstulei Uzraudzības iestādei 8.3.2010. (Notikums Nr. 549465). Šajā memorandā tikai uzskaitīti daži aktīvi un darbības, no kurām uzņēmums atbrīvojies, lai samazinātu parādus, un plāni atbrīvoties no vēl citiem aktīviem, bet, pēc Uzraudzības iestādes viedokļa, nav sniegts ticams plāns ieviest kompensācijas pasākumus.

(96) Lieta C-70/72 Komisija pret Vāciju [1973], Recueil, 813. lpp., 13. punkts.

(97) Apvienotās lietas C-278/92, C-279/92 un C-280/92 Spānija pret Komisiju [1994], Recueil, I-4103. lpp., 75. punkts.

(98) Lieta C-75/97 Beļģija pret Komisiju [1999], Krājums, I-3671. lpp., 64. un 65. punkts. Skatīt apvienotās lietas E-5/04, E-6/04 un E-7/04 Fesil un Finnfjord, PIL un citi un Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi [2005], EFTA Ct. Rep. 121, 178. punkts un C-310/99 Itālija pret Komisiju [2002], Krājums, I-2289. lpp., 98. punkts. Skatīt arī 2.2.1. nodaļu Uzraudzības iestādes pamatnostādnēs par nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanu, OV L 105, 21.4.2011., 32. lpp., EEZ papildinājums Nr. 23, 21.4.2011., 1. lpp., pieejamas tiešsaistē: http://www.eftasurv.int/state-aid/legal-framework/state-aid-guidelines/.

(99) Skatīt apvienotās lietas E-5/04, E-6/04 un E-7/04 Fesil and Finnfjord, PIL un citi un Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi [2005], EFTA Ct. Rep. 121, 178.–181. punkts un lieta 301/87 Francija pret Komisiju [1990], Krājums, I-307. lpp., 61. punkts.

		ISSN 1977-0715 doi:10.3000/19770715.L_2012.175.lav
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		L 175

Izdevums latviešu valodā	Tiesību akti	55. sējums 2012. gada 5. jūlijs

Saturs		II Neleģislatīvi akti	Lappuse
		STARPTAUTISKI NOLĪGUMI
		2012/357/ES
	*	ĀKK un ES Ministru padomes Lēmums Nr. 2/2012 (2012. gada 15. jūnijs) par Dienvidsudānas Republikas statusu saistībā ar Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses	1
		REGULAS
	*	Komisijas Regula (ES) Nr. 587/2012 (2012. gada 7. jūnijs), ar ko nosaka aizliegumu Portugāles karoga kuģiem zvejot Atlantijas zilo marlīnu Atlantijas okeānā	3
	*	Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 588/2012 (2012. gada 3. jūlijs) par nosaukuma ierakstīšanu Aizsargāto cilmes vietas nosaukumu un aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā [Kalocsai fűszerpaprika-őrlemény (ACVN)]	5
	*	Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 589/2012 (2012. gada 4. jūlijs), ar ko apstiprina darbīgo vielu fluksapiroksādu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu ( 1 )	7
		Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 590/2012 (2012. gada 4. jūlijs), ar kuru nosaka standarta importa vērtības atsevišķu veidu augļu un dārzeņu ievešanas cenas noteikšanai	11
		Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 591/2012 (2012. gada 4. jūlijs), ar ko groza ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 971/2011 2011./2012. tirdzniecības gadam noteiktās reprezentatīvās cenas un papildu ievedmuitas nodokļus dažiem cukura nozares produktiem	13
		LĒMUMI
		2012/358/ES
	*	Komisijas Īstenošanas lēmums (2012. gada 3. jūlijs), ar ko nosaka Savienības finansiālo ieguldījumu to izdevumu segšanā, kuri radušies Vācijai, īstenojot putnu gripas apkarošanas ārkārtas pasākumus 2010. gada novembrī (izziņots ar dokumenta numuru C(2012) 4359)	15
		2012/359/ES
	*	Eiropas Centrālās bankas Lēmums (2012. gada 28. jūnijs), ar ko groza Lēmumu ECB/2011/25 par papildu pagaidu pasākumiem attiecībā uz Eurosistēmas refinansēšanas operācijām un nodrošinājuma atbilstību (ECB/2012/11)	17

	III Citi tiesību akti
	EIROPAS EKONOMIKAS ZONA
	205/2011/KOL
*	EBTA Uzraudzības iestādes Lēmums Nr. 205/11/COL (2011. gada 29. jūnijs) par papildu nolīgumu attiecībā uz Hurtigruten pakalpojumiem (Norvēģija)	19

Nr.	5/T&Q
Dalībvalsts	Portugāle
Krājums	BUM/ATLANT
Suga	Atlantijas zilais marlīns (Makaira nigricans)
Zona	Atlantijas okeāns
Datums	2012. gada 13. maijs

(EUR/100 kg)
KN kods	Trešās valsts kods (1)	Standarta importa vērtība
0702 00 00	TR	50,2
0702 00 00	ZZ	50,2
0707 00 05	TR	103,7
0707 00 05	ZZ	103,7
0709 93 10	TR	119,0
0709 93 10	ZZ	119,0
0805 50 10	AR	63,5
	TR	54,0
	UY	93,7
	ZA	93,8
	ZZ	76,3
0808 10 80	AR	205,4
	BR	81,6
	CL	105,8
	CN	100,6
	NZ	131,5
	US	177,2
	UY	58,9
	ZA	106,0
	ZZ	120,9
0808 30 90	AR	173,5
	CL	108,9
	CN	83,4
	NZ	207,2
	ZA	112,5
	ZZ	137,1
0809 10 00	TR	187,1
0809 10 00	ZZ	187,1
0809 29 00	TR	328,9
0809 29 00	ZZ	328,9
0809 30	TR	214,9
0809 30	ZZ	214,9

(EUR)
KN kods	Reprezentatīvā cena par attiecīgā produkta 100 tīrsvara kilogramiem	Papildu ievedmuitas nodoklis par attiecīgā produkta 100 tīrsvara kilogramiem
1701 12 10 (1)	39,85	0,00
1701 12 90 (1)	39,85	2,65
1701 13 10 (1)	39,85	0,00
1701 13 90 (1)	39,85	2,95
1701 14 10 (1)	39,85	0,00
1701 14 90 (1)	39,85	2,95
1701 91 00 (2)	50,39	2,35
1701 99 10 (2)	50,39	0,00
1701 99 90 (2)	50,39	0,00
1702 90 95 (3)	0,50	0,22