28.6.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 178/1

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 576/2013

(2013. gada 12. jūnijs)

par lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu un par Regulas (EK) Nr. 998/2003 atcelšanu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu un 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 998/2003 (3) nosaka dzīvnieku veselības prasības, kas piemērojamas lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai uz dalībvalsti no kādas citas dalībvalsts vai trešās valsts, un pārbaudes, kas piemērojamas šādai pārvietošanai. Regulas mērķis ir nodrošināt pietiekamu drošības līmeni attiecībā uz cilvēku un dzīvnieku veselības riskiem, kas ir saistīti ar šādu nekomerciālo pārvietošanu, un novērst nepamatotus šķēršļus šādai pārvietošanai.

(2)

Paziņojumā, kas pievienots Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 438/2010 (2010. gada 19. maijs), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 998/2003 par dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai (4), Komisija apņēmās ierosināt Regulas (EK) Nr. 998/2003 pārskatīšanu kopumā, jo īpaši attiecībā uz aspektiem, kas saistīti ar deleģētajiem un īstenošanas aktiem. Tādēļ, ņemot vērā to, ka stājies spēkā Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD), pilnvaras, kas ar Regulu (EK) Nr. 998/2003 piešķirtas Komisijai, ir jāpielāgo LESD 290. un 291. pantam. Ņemot vērā, cik daudz grozījumu izdarāms dzīvnieku veselības prasībās, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 998/2003, un lai nodrošinātu minēto prasību pietiekamu skaidrību un pieejamību ikvienam pilsonim, minētā regula būtu jāatceļ un jāaizstāj ar šo regulu.

(3)

Ar šo regulu būtu jāizveido tādu dzīvnieku sugu saraksts, kurām būtu piemērojamas saskaņotas dzīvnieku veselības prasības gadījumos, kad šo sugu dzīvnieki tiek turēti kā lolojumdzīvnieki un nekomerciāli pārvietoti. Sagatavojot šādu sarakstu, būtu jāņem vērā to uzņēmība pret trakumsērgu vai loma trakumsērgas epidemioloģijā.

(4)

Padomes Direktīvā 92/65/EEK (1992. gada 13. jūlijs), ar ko paredz dzīvnieku veselības prasības attiecībā uz tādu dzīvnieku, spermas, olšūnu un embriju tirdzniecību un importu Kopienā, uz kuriem neattiecas dzīvnieku veselības prasības, kas paredzētas īpašos Kopienas noteikumos, kuri minēti Direktīvas 90/425/EEK A(I) pielikumā (5), cita starpā ir noteiktas dzīvnieku veselības prasības, kas piemērojamas suņu, kaķu un mājas sesku – pret trakumsērgu uzņēmīgu sugu – tirdzniecībai un importam. Tā kā šo sugu dzīvnieki tiek turēti arī kā lolojumdzīvnieki, kas bieži pavada savu īpašnieku vai citas pilnvarotas personas nekomerciālas pārvietošanas laikā Savienībā un uz Savienību, šajā regulā būtu jānosaka dzīvnieku veselības prasības, kas piemērojamas šo sugu nekomerciālai pārvietošanai dalībvalstīs. Minēto sugu saraksts būtu jāietver šīs regulas I pielikuma A daļā.

(5)

Līdzīgi būtu jāizveido tiesiskais regulējums dzīvnieku veselības prasībām, kas piemērojamas tādu sugu dzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, kuras neslimo ar trakumsērgu vai kuras nav epidemioloģiski nozīmīgas attiecībā uz trakumsērgu un kurām, ja tās neturētu kā lolojumdzīvniekus, piemērotu citus Savienības tiesību aktus, ieskaitot tiesību aktus par pārtikas ražošanā izmantotajiem dzīvniekiem. Minēto sugu saraksts būtu jāietver I pielikuma B daļā.

(6)

Šīs regulas I pielikuma B daļas sarakstā būtu jāiekļauj bezmugurkaulnieki, izņemot bites un kamenes, uz kurām attiecas Direktīva 92/65/EEK, un gliemji un vēžveidīgie, uz kuriem attiecas Padomes Direktīva 2006/88/EK (2006. gada 24. oktobris) par akvakultūras dzīvniekiem un to produktiem izvirzītajām dzīvnieku veselības prasībām, kā arī par konkrētu ūdensdzīvnieku slimību profilaksi un kontroli (6). Tajā būtu jāiekļauj arī nekomerciālos akvārijos audzēti dekoratīvie ūdensdzīvnieki, kuri nav iekļauti Direktīvas 2006/88/EK darbības jomā, kā arī abinieki un rāpuļi.

(7)

Šīs regulas I pielikuma B daļas sarakstā būtu jāiekļauj arī visas putnu sugas, izņemot tās, uz kurām attiecas Padomes Direktīva 2009/158/EK (2009. gada 30. novembris) par dzīvnieku veselības nosacījumiem, ar ko reglamentē mājputnu un inkubējamo olu tirdzniecību Kopienā un to ievešanu no trešām valstīm (7), kā arī grauzēji un truši, izņemot tos, kuri paredzēti pārtikas ražošanai un definēti I pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 853/2004 (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (8).

(8)

Tomēr Savienības tiesību konsekvences labad, kamēr nav ieviesti Savienības noteikumi, ar ko reglamentē I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu uz kādu dalībvalsti no citas dalībvalsts vai no teritorijas vai trešās valsts, šādai pārvietošanai būtu jāvar piemērot attiecīgās valsts noteikumus, ja vien tie nav stingrāki par noteikumiem, ko piemēro komerciālai pārvietošanai.

(9)	Tā kā šīs regulas I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu dzīvnieki var piederēt pie sugām, kam vajadzīga īpaša aizsardzība, šī regula būtu jāpiemēro, neskarot Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97 (1996. gada 9. decembris) par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību (9).

(10)

Lai skaidri nošķirtu noteikumus, kas attiecas uz tādu suņu, kaķu un mājas sesku nekomerciālu pārvietošanu, tirdzniecību un importu Savienībā no trešām valstīm, uz kuriem attiecas Direktīvas 92/65/EEK dzīvnieku veselības prasības, šajā regulā būtu ne tikai jādefinē lolojumdzīvnieks, bet arī lolojumdzīvnieka nekomerciāla pārvietošana, kuras laikā šāds lolojumdzīvnieks pavada savu īpašnieku vai citu pilnvarotu personu. Pieredze liecina, ka nekomerciālās pārvietošanas laikā ne vienmēr ir iespējams nodrošināt, ka lolojumdzīvnieks nepārtraukti atrodas pavisam tuvu īpašniekam vai pilnvarotajai personai. Gadījumos, kad tam ir pienācīgi pamatoti un dokumentēti iemesli, būtu jāuzskata, ka lolojumdzīvnieks pavada īpašnieku vai pilnvarotu personu pat tad, ja lolojumdzīvnieka nekomerciāla pārvietošana notiek piecas dienas pirms vai pēc īpašnieka vai pilnvarotās personas pārvietošanās vai fiziski notiek atšķirīgā atrašanās vietā nekā tajā, kur atrodas īpašnieks vai pilnvarotā persona.

(11)

Spēkā esošo noteikumu piemērošanā gūtā pieredze liecina, ka I pielikuma A daļā uzskaitīto lolojumdzīvnieku sugu tirdzniecība un imports Savienībā no trešām valstīm var tikt krāpnieciski maskēts kā nekomerciāla pārvietošana. Lai novērstu šādus paņēmienus, jo tie var apdraudēt dzīvnieku veselību, šajā regulā būtu jānosaka maksimālais skaits I pielikuma A daļā uzskaitīto lolojumdzīvnieku sugu dzīvnieku, kuri drīkst pavadīt savu īpašnieku vai kādu pilnvarotu personu. Tomēr minēto maksimālo skaitu būtu atļauts pārsniegt, ievērojot konkrētus nosacījumus. Turklāt būtu jāprecizē, ka gadījumos, kad konkrētie nosacījumi nav ievēroti un kad šīs regulas I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku skaits pārsniedz noteikto maksimālo skaitu, uz minētajiem lolojumdzīvniekiem attiecina noteikumus, kas paredzēti Direktīvā 92/65/EEK un Direktīvā 90/425/EEK (10) vai Direktīvā 91/496/EEK (11).

(12)

Regulā (EK) Nr. 998/2003 ir paredzēts, ka pārejas laikā tās I pielikuma A un B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieki ir uzskatāmi par identificētiem, ja tiem ir vai nu skaidri salasāms tetovējums, vai elektroniska identifikācijas sistēma (“transponders”). Tādēļ šajā regulā būtu jāparedz noteikumi šīs regulas I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku apzīmēšanai pēc tam, kad 2011. gada 3. jūlijā beigsies pārejas laiks.

(13)

Transpondera implantēšana ir invazīva iejaukšanās, kuras veikšanai nepieciešama noteikta kvalifikācija. Tālab transponderu implantēšana būtu jāveic tikai atbilstoši kvalificētām personām. Ja kāda dalībvalsts atļauj personām, kas nav veterinārārsti, implantēt transponderus, tai būtu jāparedz noteikumi par minimālo kvalifikāciju, kas vajadzīga šādām personām.

(14)	Regulas (EK) Nr. 998/2003 Ia pielikumā ir izklāstītas tehniskās prasības lolojumdzīvnieku identifikācijai ar transponderiem. Minētās tehniskās prasības atbilst starptautiski pieņemtajiem standartiem, un bez būtiskiem grozījumiem tās būtu jāizklāsta šīs regulas II pielikumā.

(15)

Lai aizsargātu cilvēku veselību un I pielikumā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku veselību, šajā regulā būtu jāparedz iespēja veikt profilaktiskus veselības aizsardzības pasākumus pret slimībām un infekcijām (izņemot trakumsērgu). Minēto pasākumu pamatā vajadzētu būt zinātniski apstiprinātai informācijai, un tie būtu jāpiemēro proporcionāli cilvēku vai dzīvnieku veselībai radītajam riskam, kas ir saistīts ar tādu dzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu, kurus varētu skart šīs slimības vai infekcijas. Šiem pasākumiem būtu jāietver noteikumi par dalībvalstu vai to teritorijas daļu iedalīšanu kategorijās, procedūras, ar kurām dalībvalstīm, kas pieprasa piemērot profilaktiskus veselības aizsardzības pasākumus, būtu jāpamato šādi pastāvīgi pasākumi, nosacījumi, kā piemērot un dokumentēt profilaktiskos veselības aizsardzības pasākumus, un attiecīgā gadījumā nosacījumi, ar kādiem var atkāpties no šo pasākumu piemērošanas. Dalībvalstu vai to teritorijas daļu saraksts, kas iedalītas kategorijās atbilstoši attiecīgajiem noteikumiem, tāpēc būtu jānosaka ar īstenošanas aktu, kas būtu jāpieņem saskaņā ar šo regulu.

(16)

Ir iespējams, ka trakumsērgas vakcīnas, kas veiktas I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem pirms triju mēnešu vecuma, nerada aizsargimunitāti, jo mātes antivielas ir spēcīgākas par vakcīnu. Tādēļ vakcīnu ražotāji iesaka nevakcinēt jaunus lolojumdzīvniekus pirms šā vecuma sasniegšanas. Tādēļ, lai atļautu tādu I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu, kuri vēl ir jauni un nav vakcinēti pret trakumsērgu vai ir vakcinēti, bet vēl nav ieguvuši aizsargimunitāti pret trakumsērgu, ar šo regulu būtu jānosaka daži veicami piesardzības pasākumi un būtu jādod dalībvalstīm iespēja atļaut šādu pārvietošanu to teritorijā, ja attiecībā uz jaunajiem lolojumdzīvniekiem šie pasākumi ir ievēroti.

(17)

Lai vienkāršotu nosacījumus I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai starp dalībvalstīm, kurām attiecībā uz trakumsērgu ir vienlīdz labvēlīga situācija, šajā regulā būtu jāparedz arī iespēja atkāpties no prasības veikt vakcinēšanu pret trakumsērgu. Šāda iespēja būtu jādod pēc ieinteresēto dalībvalstu kopīga pieteikuma iesniegšanas. Šādas atkāpes pamatā vajadzētu būt zinātniski apstiprinātai informācijai, un šī iespēja būtu jāpiemēro proporcionāli cilvēku vai dzīvnieku veselībai radītajam riskam, kas ir saistīts ar tādu dzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu, kurus varētu skart trakumsērga. Tās dalībvalstis vai to teritorijas daļas, kuras izmanto šādu atkāpi, būtu jāuzskaita īstenošanas aktā, kas jāpieņem saskaņā ar šo regulu.

(18)

Regulas (EK) Nr. 998/2003 II pielikuma B daļas 2. iedaļā uzskaitītās valstis un teritorijas piemēro noteikumus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kurus piemēro dalībvalstis, savukārt minētās regulas II pielikuma C daļā uzskaitītās valstis un teritorijas atbilst minētās regulas 10. pantā noteiktajiem kritērijiem. Šie saraksti bez jebkādiem būtiskiem grozījumiem būtu jāiekļauj īstenošanas aktā, kas ir jāpieņem saskaņā ar šo regulu.

(19)	Turklāt īstenošanas aktā, kas jāpieņem saskaņā ar šo regulu, būtu jāiekļauj tādu teritoriju un trešo valstu saraksts, kuras piemēro noteikumus ar tādu pašu saturu un spēku, kāds ir šīs regulas noteikumiem attiecībā uz I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem.

(20)

Regulā (EK) Nr. 998/2003 ir paredzētas noteiktas prasības attiecībā uz lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu uz dalībvalstīm no citām dalībvalstīm un no minētās regulas II pielikuma B daļas 2. iedaļā un C daļā uzskaitītajām valstīm vai teritorijām. Šīs prasības ietver to, ka attiecīgajiem lolojumdzīvniekiem ir jābūt izdarītai derīgai vakcinēšanai pret trakumsērgu ar vakcīnām, kas atbilst Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) Sauszemes dzīvnieku diagnostisko testu un vakcīnu rokasgrāmatas attiecīgajā nodaļā noteiktajiem minimālajiem standartiem vai kam piešķirta tirdzniecības atļauja saskaņā ar Direktīvu 2001/82/EK (12) vai Regulu (EK) Nr. 726/2004 (13). Ir pierādīts, ka šīs vakcīnas efektīvi aizsargā dzīvniekus pret trakumsērgu, un prasība pēc tām ir viena no Regulas (EK) Nr. 998/2003 Ib pielikumā izklāstītajām prasībām, kuras jāizpilda, lai vakcinēšanu pret trakumsērgu uzskatītu par derīgu. Minētās prasības bez būtiskiem grozījumiem būtu jāiekļauj šīs regulas III pielikumā.

(21)

Regulā (EK) Nr. 998/2003 ir noteiktas stingrākas dzīvnieku veselības prasības attiecībā uz lolojumdzīvniekiem, ko uz dalībvalstīm pārvieto no valstīm vai teritorijām, kas nav uzskaitītas minētās regulas II pielikuma C daļā. Minētās prasības attiecībā uz trakumsērgas vakcīnu efektivitāti atsevišķiem dzīvniekiem paredz pārbaudes ar antivielu titrēšanu laboratorijā, kas apstiprināta saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/258/EK (2000. gada 20. marts), ar ko tiek izraudzīta īpaša iestāde, kas atbildīga par tādu kritēriju noteikšanu, kas vajadzīgi, lai standartizētu seroloģiskos testus trakumsērgas vakcīnu efektivitātes pārraudzīšanai (14). Tādēļ šīs regulas IV pielikumā būtu jāsaglabā šī prasība un būtu jāiekļauj nosacījums, ka tests būtu jāizdara saskaņā ar Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) Sauszemes dzīvnieku diagnostisko testu un vakcīnu rokasgrāmatas attiecīgajā nodaļā noteiktajām metodēm.

(22)

Lai apliecinātu atbilstību šai regulai, I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem, ko nekomerciāli pārvieto uz dalībvalstīm, ir vajadzīgi identifikācijas dokumenti. Tādēļ ar šo regulu būtu jānosaka identifikācijas dokumentu izdošanas nosacījumi un to satura, derīguma, aizsardzības elementu, formas un izkārtojuma prasības.

(23)

Ar šo regulu būtu jādod dalībvalstīm iespēja atļaut I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu uz to teritoriju, ja tiem līdzi ir identifikācijas dokuments, kas izdots kādā teritorijā vai trešā valstī, kura piemēro noteikumus ar tādu pašu saturu un spēku, kāds ir dalībvalstīs piemērotajiem noteikumiem. Regulā dalībvalstīm būtu jādod arī iespēja atļaut lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu uz to teritoriju pēc tam, kad tie kopā ar kādā dalībvalstī izdotu identifikācijas dokumentu ir pārvietoti kādā teritorijā vai trešā valstī ar noteikumu, ka nosacījumi attiecībā uz atgriešanos no šīm teritorijām vai trešām valstīm ir bijuši izpildīti, pirms lolojumdzīvnieks atstāja Savienību.

(24)

Šajā regulā dalībvalstīm būtu jāparedz arī iespēja tad, ja īpašniekam rodas vajadzība steidzami izceļot, piemēram, pēkšņu dabas katastrofu, politisku nemieru vai citu ar īpašnieku saistītu force majeure gadījumu dēļ, atļaut to teritorijā tieši ieceļot I pielikumā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem, kuri neatbilst šai regulai, ar noteikumu, ka iepriekš ir pieprasīta atļauja un galamērķa dalībvalsts to ir piešķīrusi un ka tie, lai izpildītu šīs regulas nosacījumus, oficiālā uzraudzībā ierobežotu laikposmu bijuši izolācijā. Pat ja ir vajadzīga steidzama aizbraukšana, šādas atļaujas ir obligātas, ņemot vērā dzīvnieku veselības riskus, kas saistīti ar tāda lolojumdzīvnieka ievešanu Savienībā, kurš neatbilst šai regulai.

(25)	Direktīva 90/425/EEK un Direktīva 91/496/EEK neattiecas uz to lolojumdzīvnieku veterinārajām pārbaudēm, kuri nekomerciālas pārvietošanas laikā pavada ceļotājus.

(26)

Tādēļ, lai dalībvalstis varētu pārbaudīt atbilstību šai regulai un attiecīgi rīkoties, šajā regulā būtu jānosaka prasība, ka persona, kas ceļo kopā ar lolojumdzīvnieku, uzrāda pieprasīto identifikācijas dokumentu jebkuras nekomerciālas pārvietošanas laikā uz dalībvalsti, un būtu jāparedz atbilstīgas dokumentu un identitātes pārbaudes lolojumdzīvniekiem, kuri nekomerciālas pārvietošanas laikā pavada to īpašnieku uz dalībvalsti no citas dalībvalsts vai dažām teritorijām, vai trešām valstīm.

(27)

Tajā būtu arī jānosaka prasība, lai dalībvalstis noteiktajās ieceļošanas vietās veiktu sistemātiskas dokumentu un identitātes pārbaudes lolojumdzīvniekiem, kuri nekomerciālas pārvietošanas laikā pavada īpašnieku uz kādu dalībvalsti no dažām teritorijām vai trešām valstīm. Šajās pārbaudēs būtu jāņem vērā attiecīgie principi, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (15). Ja nepieciešams attiecībā uz turpmāku pārvietošanu uz citām dalībvalstīm, būtu jāuzliek dalībvalstīm pienākums veiktās pārbaudes reģistrēt identifikācijas dokumentā, lai šo pārbaužu datumu varētu izmantot identifikācijas dokumenta derīguma termiņa noteikšanai.

(28)	Turklāt šajā regulā būtu jāparedz drošības pasākumi, lai novērstu lolojumdzīvnieku nekomerciālas pārvietošanas radīto risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai.

(29)	Lai pilsoņiem sniegtu skaidru un pieejamu informāciju par noteikumiem, kas attiecas uz I pielikumā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu uz Savienību, šo informāciju, jo īpaši attiecīgos valsts tiesību aktu noteikumus, būtu jāliek dalībvalstīm darīt pieejamu sabiedrībai.

(30)

Lai nodrošinātu šīs regulas pareizu piemērošanu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz katrai sugai specifiskām prasībām I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku apzīmēšanai un katrai sugai specifiskiem profilaktiskiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu), kas skar I pielikumā uzskaitītās sugas, kā arī noteikumus par to I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku skaita ierobežošanu, kuri nekomerciālas pārvietošanas laikā pavada īpašnieku, un grozīt II līdz IV pielikumu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(31)

Turklāt pienācīgi pamatotos gadījumos, kad pastāv risks cilvēku vai dzīvnieku veselībai, attiecībā uz profilaktiskiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu), kuras var skart I pielikumā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekus, pilnvaras steidzamības kārtā pieņemt aktus būtu jādeleģē Komisijai.

(32)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz tādu dalībvalstu vai to teritorijas daļu sarakstu, kurām attiecībā uz trakumsērgu ir vienlīdz labvēlīga situācija un kurām ir atļauts noslēgt savstarpēju vienošanos par atkāpšanos no dažiem noteikumiem, ko piemēro lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, attiecībā uz tādu dalībvalstu sarakstu, kas iedalītas kategorijās atbilstoši noteikumiem par profilaktiskiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām un infekcijām (izņemot trakumsērgu), un attiecībā uz teritoriju vai trešo valstu sarakstiem, kas izveidoti, lai varētu atkāpties no dažiem nekomerciālai pārvietošanai piemērojamiem nosacījumiem, attiecībā uz paraugu to I pielikumā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku identifikācijas dokumentiem to nekomerciālas pārvietošanas laikā uz dalībvalsti no dalībvalsts vai no teritorijas vai trešās valsts, noteikumiem par parakstāmo deklarāciju formātu, izkārtojumu un valodām un attiecībā uz drošības pasākumiem gadījumā, kad ir konstatēta vai izplatās trakumsērga vai kāda cita slimība vai infekcija, kas nav trakumsērga. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (16).

(33)

Komisijai būtu jāpieņem nekavējoties piemērojami īstenošanas akti, ar ko atjaunina tādu dalībvalstu vai to teritorijas daļu sarakstu, kurām attiecībā uz trakumsērgu ir vienlīdz labvēlīga situācija un kurām ir atļauts noslēgt savstarpēju vienošanos par atkāpšanos no dažiem nosacījumiem, ko piemēro lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, un teritoriju vai trešo valstu sarakstu, kas izveidots, lai atkāptos no dažiem nekomerciālai pārvietošanai piemērojamiem nosacījumiem, un attiecībā uz drošības pasākumiem gadījumā, kad tiek konstatēta vai izplatās trakumsērga vai kāda cita slimība vai infekcija, kas nav trakumsērga, ja tas vajadzīgs pienācīgi pamatotos gadījumos saistībā ar dzīvnieku un cilvēku veselību nenovēršamas steidzamības iemeslu dēļ.

(34)	Vairākās dalībvalstīs ir atklāti daži gadījumi, kad nav ievēroti Regulas (EK) Nr. 998/2003 noteikumi. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāizstrādā noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas par šīs regulas pārkāpumiem.

(35)

Ar Komisijas Lēmumu 2003/803/EK (2003. gada 26. novembris), ar ko ievieš pases paraugu suņu, kaķu un mājas sesku pārvadāšanai Kopienā (17), ir izveidots pases paraugs lolojumdzīvnieku – suņu, kaķu un mājas sesku – pārvietošanai starp dalībvalstīm saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 998/2003. Lai ierobežotu administratīvo un finansiālo slogu, kas gulstas uz īpašniekiem, identifikācijas dokumentiem, kas izdoti atbilstoši šim pases paraugam, ar dažiem nosacījumiem vajadzētu būt derīgiem visu lolojumdzīvnieka mūžu.

(36)

Ar Komisijas Īstenošanas lēmumu 2011/874/ES (2011. gada 15. decembris), ar ko nosaka to trešo valstu un teritoriju sarakstu, no kurām atļauts ievest suņus, kaķus un mājas seskus un nekomerciāli pārvietot Savienībā vairāk nekā piecus suņus, kaķus un mājas seskus, un nosaka standarta sertifikātus šādu dzīvnieku ievešanai vai nekomerciālai pārvietošanai Savienībā (18), piecu vai mazāka skaita suņu, kaķu vai mājas sesku nekomerciālai pārvietošanai Savienībā izveido tāda veselības sertifikāta paraugu, kurš apliecina atbilstību Regulas (EK) Nr. 998/2003 prasībām. Lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju uz jaunajiem noteikumiem, kas paredzēti šajā regulā, minētā parauga sertifikātam ar dažiem nosacījumiem būtu jāpaliek derīgam.

(37)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, noteikt dzīvnieku veselības prasības attiecībā uz I pielikumā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu, lai novērstu vai mazinātu šādas pārvietošanas radīto risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(38)

Lai nodrošinātu, ka šī regula tiek publicēta vienlaikus ar īstenošanas aktiem attiecībā uz to teritoriju un trešo valstu sarakstiem, kas izveidoti, lai atkāptos no dažiem nosacījumiem, kuri piemērojami nekomerciālai pārvietošanai, attiecībā uz to identifikācijas dokumentu paraugu, kam jābūt līdzi I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālas pārvietošanas laikā uz dalībvalsti no citas dalībvalsts vai arī no teritorijas vai trešās valsts, un attiecībā uz noteikumiem par parakstāmās deklarācijas formātu, izkārtojumu un valodām, šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I   NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

Šajā regulā ir noteiktas dzīvnieku veselības prasības, kas piemērojamas lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, un noteikumi, kas attiecas uz šādas pārvietošanas atbilstības pārbaudēm.

2. pants

Darbības joma

1.   Šī regula attiecas uz lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu uz kādu dalībvalsti no citas dalībvalsts vai no kādas teritorijas vai trešās valsts.

2.   Šo regulu piemēro, neskarot:

a)	Regulu (EK) Nr. 338/97;

b)	jebkādus valsts pasākumus, ko dalībvalstis ir pieņēmušas, publicējušas un darījušas pieejamus sabiedrībai, lai ierobežotu konkrētu sugu vai šķirņu lolojumdzīvnieku pārvietošanu, pamatojoties uz apsvērumiem, kas nav saistīti ar dzīvnieku veselību.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā izmanto šādas definīcijas:

a)	“nekomerciāla pārvietošana” ir pārvietošana, kuras mērķis nav ne lolojumdzīvnieka pārdošana, ne īpašumtiesību uz lolojumdzīvnieku nodošana;

b)	“lolojumdzīvnieks” ir I pielikumā uzskaitīto sugu dzīvnieks, kas pavada savu īpašnieku vai pilnvarotu personu nekomerciālas pārvietošanas laikā un par ko nekomerciālās pārvietošanas laikā atbildību saglabā īpašnieks vai pilnvarotā persona;

c)	“īpašnieks” ir fiziska persona, kas identifikācijas dokumentā ir minēta kā īpašnieks;

d)	“pilnvarota persona” ir jebkura fiziska persona, kurai ir īpašnieka rakstiska atļauja īpašnieka vārdā veikt lolojumdzīvnieka nekomerciālu pārvietošanu;

e)	“transponders” ir lasāmrežīma pasīva radiofrekvences identifikācijas ierīce;

f)	“identifikācijas dokuments” ir dokuments, kurš ir izstrādāts saskaņā ar paraugu, kas noteikts saskaņā ar šo regulu pieņemtos īstenošanas aktos, un ar kuru nodrošina, lai lolojumdzīvnieks būtu skaidri identificējams un lai varētu pārbaudīt, vai tā veselības stāvoklis atbilst šīs regulas prasībām;

g)	“pilnvarots veterinārārsts” ir veterinārārsts, ko kompetentā iestāde ir pilnvarojusi veikt konkrētus uzdevumus saskaņā ar šo regulu vai citiem aktiem, kas pieņemti atbilstīgi šai regulai;

h)	“oficiāls veterinārārsts” ir veterinārārsts, ko iecēlusi kompetentā iestāde;

i)	“dokumentu pārbaude” ir lolojumdzīvnieku pavadošā identifikācijas dokumenta pārbaude;

j)	“identitātes pārbaude” ir atbilstības pārbaude starp identifikācijas dokumentu un lolojumdzīvnieku un attiecīgā gadījumā – apzīmējuma esamību un atbilstību;

k)	“ceļotāju ieceļošanas vieta” ir zona, ko dalībvalstis noteikušas 34. panta 1. punktā minēto pārbaužu veikšanai.

4. pants

Vispārīgi pienākumi

Lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu, kas atbilst šajā regulā noteiktajām dzīvnieku veselības prasībām, neaizliedz, neierobežo un nekavē tādu dzīvnieku veselības apsvērumu dēļ, kuri neizriet no šīs regulas piemērošanas.

5. pants

Lolojumdzīvnieku maksimālais skaits

1.   Regulas I pielikuma A daļā minēto sugu lolojumdzīvnieku maksimālais skaits, kuri drīkst pavadīt savu īpašnieku vai pilnvaroto personu vienas nekomerciālas pārvietošanas laikā, nav lielāks par pieciem.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, I pielikuma A daļā minēto sugu lolojumdzīvnieku maksimālais skaits var pārsniegt piecus, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	lolojumdzīvnieku nekomerciālās pārvietošanas mērķis ir piedalīties sacensībās, izstādēs, sporta pasākumos vai pasākumos, kuros gatavojas minētajiem pasākumiem;

b)	īpašnieks vai pilnvarotā persona iesniedz rakstisku pierādījumu tam, ka lolojumdzīvnieki ir reģistrēti vai nu, lai apmeklētu kādu a) apakšpunktā minēto pasākumu, vai kādā biedrībā, kura organizē šādus pasākumus;

c)	lolojumdzīvnieki ir vecāki par sešiem mēnešiem.

3.   Dalībvalstis var veikt standarta izlases pārbaudes, lai pārbaudītu, vai saskaņā ar 2. punkta b) apakšpunktu iesniegtā informācija ir pareiza.

4.   Ja tiek pārsniegts 1. punktā minētais maksimālais lolojumdzīvnieku skaits un nav izpildīti 2. punktā minētie nosacījumi, minētajiem lolojumdzīvniekiem jāatbilst dzīvnieku veselības prasībām, kas attiecībā uz konkrēto sugu noteiktas Direktīvā 92/65/EEK, un dalībvalstis nodrošina, lai minētajiem dzīvniekiem tiktu veiktas veterinārās pārbaudes, kas paredzētas Direktīvā 90/425/EEK vai Direktīvā 91/496/EEK.

5.   Lai nepieļautu, ka I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku komerciālu pārvietošanu krāpnieciski noformē kā nekomerciālu pārvietošanu, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 39. pantu, izstrādājot noteikumus, kuros nosaka to sugu lolojumdzīvnieku maksimālo skaitu, kuri vienā nekomerciālas pārvietošanas reizē var pavadīt īpašnieku vai pilnvarotu personu.

6.   Ne vēlāk kā 2018. gada 29. jūnijā Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šā panta īstenošanu. Vajadzības gadījumā, pamatojoties uz minēto ziņojumu, Komisija var ierosināt regulas grozījumus.

II   NODAĻA

NOSACĪJUMI, KAS PIEMĒROJAMI LOLOJUMDZĪVNIEKU NEKOMERCIĀLAI PĀRVIETOŠANAI UZ DALĪBVALSTI NO CITAS DALĪBVALSTS

1.   IEDAĻA

I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieki

6. pants

I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai piemērojamie nosacījumi

I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekus nepārvieto uz dalībvalsti no citas dalībvalsts, ja vien tie neatbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tie ir apzīmēti saskaņā ar 17. panta 1. punktu;

b)	tie ir vakcinēti pret trakumsērgu atbilstoši III pielikumā noteiktajām derīguma prasībām;

c)	tie atbilst profilaktiskajiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu), kas noteikti saskaņā ar 19. panta 1. punktu;

d)	tiem līdzi ir identifikācijas dokuments, kas ir pienācīgi aizpildīts un izdots saskaņā ar 22. pantu.

7. pants

Atkāpe no nosacījuma par vakcinēšanu pret trakumsērgu attiecībā uz jauniem I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem

1.   Atbilstoši šā panta 2. punktam dalībvalstis, atkāpjoties no 6. panta b) punkta, var atļaut nekomerciāli pārvietot no citas dalībvalsts uz savu teritoriju I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekus, kuri ir:

a)	jaunāki par 12 nedēļām un nav vakcinēti pret trakumsērgu; vai

b)	no 12 līdz 16 nedēļas veci un ir vakcinēti pret trakumsērgu, bet vēl neatbilst III pielikuma 2. punkta e) apakšpunktā noteiktajām derīguma prasībām.

2.   Šā panta 1. punktā minēto atļauju var piešķirt tikai tad, ja:

a)	īpašnieks vai pilnvarotā persona sniedz parakstītu deklarāciju, ka lolojumdzīvnieki no dzimšanas līdz nekomerciālās pārvietošanas laikam nav bijuši saskarsmē ar tādu sugu savvaļas dzīvniekiem, kuras ir uzņēmīgas pret trakumsērgu; vai

b)	lolojumdzīvnieki ir kopā ar māti, no kuras joprojām ir atkarīgi, un māti pavadošā identifikācijas dokumentā var konstatēt, ka māte pirms to dzimšanas ir vakcinēta pret trakumsērgu atbilstoši III pielikumā izklāstītajām derīguma prasībām.

3.   Komisija ar īstenošanas aktu var pieņemt noteikumus par šā panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto deklarāciju formu, izkārtojumu un tajās lietotajām valodām. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

8. pants

Atkāpe no nosacījuma par vakcinēšanu pret trakumsērgu attiecībā uz I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem

1.   Atkāpjoties no 6. panta b) punkta, starp dalībvalstīm vai to teritorijas daļām var atļaut tieši nekomerciāli pārvietot I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekus, kas nav vakcinēti pret trakumsērgu, saskaņā ar 2. punktā minēto procedūru pēc attiecīgo dalībvalstu kopīga pieteikuma.

2.   Komisija ar īstenošanas aktu pieņem to dalībvalstu sarakstu, kurām saskaņā ar šā panta 1. punktu ir atļauts noslēgt savstarpēju vienošanos, lai atkāptos no 6. panta b) punkta noteikumiem. Minētajā sarakstā uzskaita to dalībvalstu teritorijas daļas, kurām var piemērot atkāpi.

3.   Lai tiktu iekļautas 2. punktā minētajā sarakstā, dalībvalstis, kuras vēlas noslēgt šādu savstarpēju vienošanos, nosūta Komisijai kopīgu pieteikumu, tostarp vienošanās projekta sīku izklāstu, ar ko šīs dalībvalstis, ņemot vērā Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) Sauszemes dzīvnieku veselības kodeksā izklāstītās procedūras par valsts vai zonas pašas deklarēšanu, ka tajā nav trakumsērgas, var apliecināt, ka tās atbilst vismaz šādiem nosacījumiem:

a)	dalībvalstīs, kuras iesniegušas pieteikumu, nepārtraukti darbojas trakumsērgas uzraudzības un ziņošanas sistēmas;

b)

pamatojoties uz a) apakšpunktā minētajām sistēmām, pieteikuma iesniedzējās dalībvalstīs vai to teritorijas daļās, par kurām tiek iesniegts pieteikums, vismaz divus gadus pirms kopīgā pieteikuma iesniegšanas nav bijis trakumsērgas un nav ziņu par to, ka attiecīgo dalībvalstu teritorijā vai tās daļā trakumsērga būtu konstatēta savvaļas dzīvnieku populācijās;

c)	pieteikuma iesniedzējās dalībvalstīs darbojas efektīvi kontroles pasākumi, ar kuriem novērš trakumsērgas ievešanu vai izplatīšanos to teritorijā;

d)	pieteikums atkāpei no 6. panta b) punkta ir pamatots un samērīgs ar cilvēku un dzīvnieku veselībai radīto risku, kas saistīts ar I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku tiešu nekomerciālu pārvietošanu no vienas pieteikuma iesniedzējas dalībvalsts uz otru vai uz tās teritorijas daļu.

Kopīgajā pieteikumā iekļauj atbilstīgu, uzticamu un zinātniski pārbaudītu informāciju.

4.   Komisija ar īstenošanas aktu no 2. punktā minētā saraksta svītro dalībvalstis kopumā vai to teritorijas daļas, ja notikušas izmaiņas 3. punktā sniegtajos datos un tie vairs nepamato atkāpes piešķiršanu.

5.   Šā panta 2. un 4. punktā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6.   Pienācīgi pamatotos nenovēršamas steidzamības gadījumos saistībā ar riskiem cilvēku vai dzīvnieku veselībai Komisija saskaņā ar 41. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem tūlītēji piemērojamus īstenošanas aktus, ar ko atjaunina šā panta 2. punktā minēto dalībvalstu vai to teritoriju sarakstu.

2.   IEDAĻA

I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieki

9. pants

I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem piemērojamie nekomerciālas pārvietošanas nosacījumi

1.   Ja Komisija saskaņā ar 19. panta 1. punktu ir pieņēmusi deleģētu aktu attiecībā uz kādas no I pielikuma B daļā minētās sugas lolojumdzīvniekiem, minētās sugas lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai uz dalībvalsti no citas dalībvalsts jāizpilda šā panta 2. punktā paredzētie nosacījumi.

2.   Šā panta 1. punktā minēto sugu lolojumdzīvniekus uz dalībvalsti no citas dalībvalsts var pārvietot vienīgi tad, ja tie atbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tie ir apzīmēti vai aprakstīti saskaņā ar prasībām, kas noteiktas atbilstīgi 17. panta 2. punktam;

b)	tie atbilst saskaņā ar 19. panta 1. punktu noteiktajiem profilaktiskajiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu);

c)	tiem līdzi ir identifikācijas dokuments, kas ir pienācīgi aizpildīts un izdots saskaņā ar 29. pantu.

3.   Kamēr nav pieņemti attiecīgie 1. punktā minētie deleģētie akti, dalībvalstis I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai uz to teritoriju no citas dalībvalsts var piemērot valsts noteikumus, ja šādi noteikumi:

a)	tiek piemēroti proporcionāli riskam, ko cilvēku un dzīvnieku veselībai rada minēto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciāla pārvietošana; un

b)	nav stingrāki par tiem, ko piemēro šo sugu dzīvnieku tirdzniecībai saskaņā ar Direktīvu 92/65/EEK vai Direktīvu 2006/88/EK.

III   NODAĻA

NOSACĪJUMI, KAS PIEMĒROJAMI LOLOJUMDZĪVNIEKU NEKOMERCIĀLAI PĀRVIETOŠANAI UZ DALĪBVALSTI NO KĀDAS TERITORIJAS VAI TREŠĀS VALSTS

1.   IEDAĻA

I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieki

10. pants

I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem piemērojamie nekomerciālas pārvietošanas nosacījumi

1.   Regulas I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekus uz kādu dalībvalsti nepārvieto no kādas teritorijas vai trešās valsts, ja vien tie neatbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tie ir apzīmēti saskaņā ar 17. panta 1. punktu;

b)	tie ir vakcinēti pret trakumsērgu atbilstoši III pielikumā izklāstītajām derīguma prasībām;

c)	tie ir izgājuši trakumsērgas antivielu titrēšanas testu, kas atbilst IV pielikumā izklāstītajām derīguma prasībām;

d)	tie atbilst tādiem profilaktiskiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu), kas pieņemti saskaņā ar 19. panta 1. punktu; un

e)	tiem līdzi ir identifikācijas dokuments, kas ir pienācīgi aizpildīts un izdots saskaņā ar 26. pantu.

2.   Regulas I pielikuma A daļā minēto sugu lolojumdzīvniekus dalībvalstī no kādas teritorijas vai trešās valsts, kas nav norādītas atbilstoši 13. panta 1. punktam izveidotajā sarakstā, drīkst pārvietot tikai caur ceļotāju ieceļošanas vietām, kas atbilstoši 34. panta 3. punkta noteikumiem ir norādītas sarakstā.

3.   Atkāpjoties no 2. punkta, dalībvalstis var atļaut reģistrētiem militārajiem suņiem vai meklētājsuņiem un glābējsuņiem pārvietoties caur ieceļošanas punktiem, kas nav ceļotāju ieceļošanas vietas, ar noteikumu, ka:

a)	īpašnieks vai pilnvarotā persona iepriekš ir pieprasījusi atļauju un dalībvalsts šādu atļauju ir piešķīrusi; un

b)	suņi iziet atbilstības pārbaudes saskaņā ar 34. panta 2. punktu vietā, ko šim nolūkam noteikusi kompetentā iestāde, un tas notiek atbilstīgi šā punkta a) apakšpunktā minētajā atļaujā noteiktajai kārtībai.

11. pants

Atkāpe no nosacījuma par vakcinēšanu pret trakumsērgu attiecībā uz jauniem I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem

1.   Saskaņā ar 2. punktu, atkāpjoties no 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta, dalībvalstis uz savu teritoriju no teritorijām vai trešām valstīm, kas norādītas saskaņā ar 13. panta 1. un 2. punktu izveidotajā sarakstā, var atļaut nekomerciāli pārvietot I pielikuma A daļā minēto sugu lolojumdzīvniekus, kuri ir:

a)	jaunāki par 12 nedēļām un nav vakcinēti pret trakumsērgu; vai

b)	no 12 līdz 16 nedēļas veci un ir vakcinēti pret trakumsērgu, bet vēl neatbilst III pielikuma 2. punkta e) apakšpunktā noteiktajām derīguma prasībām.

2.   Šā panta 1. punktā minēto atļauju var piešķirt tikai tad, ja:

a)	īpašnieks vai pilnvarotā persona sniedz parakstītu deklarāciju, ka lolojumdzīvnieki no dzimšanas līdz nekomerciālās pārvietošanas laikam nav bijuši saskarsmē ar tādu sugu savvaļas dzīvniekiem, kuri ir uzņēmīgi pret trakumsērgu; vai

b)	lolojumdzīvnieki ir kopā ar māti, no kuras joprojām ir atkarīgi, un māti pavadošajā identifikācijas dokumentā var konstatēt, ka māte pirms to dzimšanas ir vakcinēta pret trakumsērgu atbilstoši III pielikumā izklāstītajām derīguma prasībām.

3.   Tālāka nekomerciāla šā panta 1. punktā minēto lolojumdzīvnieku pārvietošana uz citu dalībvalsti ir aizliegta, izņemot gadījumus, kad tos pārvieto saskaņā ar 6. panta nosacījumiem vai kad saskaņā ar 7. pantu ir piešķirta atļauja tos pārvietot un arī galamērķa dalībvalsts saskaņā ar šī panta 1. punktu ir atļāvusi uz savu teritoriju pārvietot lolojumdzīvniekus no citām teritorijām vai no trešām valstīm.

4.   Komisija ar īstenošanas aktu var pieņemt noteikumus par šā panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto deklarāciju formu, izkārtojumu un tajās lietotajām valodām. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

12. pants

Atkāpe no nosacījuma par antivielu titrēšanas testu attiecībā uz I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem

1.   Atkāpjoties no 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta, antivielu titrēšanas tests nav vajadzīgs I pielikuma A daļā minēto sugu lolojumdzīvniekiem, kas uz dalībvalsti no kādas teritorijas vai trešās valsts, kura ir uzskaitīta saskaņā ar 13. panta 1. vai 2. punktu izveidotajā sarakstā, tiek pārvietoti:

a)	vai nu tieši;

b)	pēc uzturēšanās tikai vienā vai vairākās minētajās teritorijās vai trešās valstīs; vai

c)

pēc tranzīta caur kādu teritoriju vai trešo valsti, kas nav iekļauta saskaņā ar 13. panta 1. vai 2. punktu izveidotajā sarakstā, ar noteikumu, ka īpašnieks vai pilnvarotā persona sniedz parakstītu deklarāciju, ka šāda tranzīta laikā lolojumdzīvniekiem nav bijusi saskarsme ar tādu sugu dzīvniekiem, kuras ir uzņēmīgas pret trakumsērgu, un ka tie ir palikuši neapdraudēti transportlīdzeklī vai starptautiskas lidostas teritorijā.

2.   Komisija ar īstenošanas aktu var pieņemt noteikumus par šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto deklarāciju formu, izkārtojumu un tajās lietotajām valodām. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

13. pants

Teritoriju un trešo valstu saraksta izveide

1.   Komisija ar īstenošanas aktu pieņem tādu teritoriju un trešo valstu sarakstu, kuras ir iesniegušas pieteikumu ietveršanai sarakstā, kurā tās pierāda, ka tās I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu dzīvniekiem piemēro noteikumus ar tādu pašu saturu un spēku, kāds ir II nodaļas 1. iedaļas, šīs iedaļas un VI nodaļas 2. iedaļas noteikumiem, un attiecīgā gadījumā – noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

2.   Komisija ar īstenošanas aktu pieņem tādu teritoriju vai trešo valstu sarakstu, kuras iesniegušas pieteikumu ietveršanai sarakstā, kurā tās pierāda, ka tās attiecībā uz I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem atbilst vismaz šādiem kritērijiem:

a)	trakumsērgas gadījumu paziņošana kompetentajām iestādēm ir obligāta;

b)	vismaz divus gadus pirms pieteikuma iesniegšanas ir darbojusies efektīva trakumsērgas uzraudzības sistēma, kuras minimāla prasība ir nepārtraukta agras atklāšanas programma, lai nodrošinātu izmeklēšanu un ziņošanu par dzīvniekiem, par kuriem ir aizdomas par to inficēšanos ar trakumsērgu;

c)

to veterināro un kontroles dienestu struktūra un organizācija, un šādu dienestu pilnvaras, uz tiem attiecināmā pārraudzība, to rīcībā esošie līdzekļi, tostarp personāls un laboratoriju kapacitāte, ir pietiekami, lai: i) efektīvi piemērotu un īstenotu valsts tiesību aktus par lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu; un ii) garantētu derīgumu identifikācijas dokumentiem, kuru formāts noteikts 25. pantā un kuri izdoti saskaņā ar 26. pantu;

d)

ir spēkā un tiek efektīvi īstenoti trakumsērgas profilakses un kontroles noteikumi, lai mazinātu lolojumdzīvnieku inficēšanās risku, tostarp noteikumi par lolojumdzīvnieku importu no citām valstīm vai teritorijām, un attiecīgā gadījumā par: i) klaiņojošu suņu un kaķu populācijas kontroli; ii) mājdzīvnieku vakcinēšanu pret trakumsērgu, īpaši gadījumos, kad trakumsērga ir konstatēta vampīrsikspārņiem; un iii) trakumsērgas kontroli un apkarošanu savvaļas dzīvniekiem;

e)	ir spēkā noteikumi par trakumsērgas vakcīnu licencēšanu un tirdzniecību.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Pienācīgi pamatotos nenovēršamas steidzamības gadījumos saistībā ar risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, Komisija saskaņā ar 41. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem tūlītēji piemērojamus īstenošanas aktus, ar ko atjaunina teritoriju vai trešo valstu sarakstu, kurš minēts šā panta 1. un 2. punktā.

2.   IEDAĻA

I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieki

14. pants

I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem piemērojamie nekomerciālas pārvietošanas nosacījumi

1.   Ja Komisija saskaņā ar 19. panta 1. punktu ir pieņēmusi deleģētu aktu attiecībā uz kādas no I pielikuma B daļā minētās sugas lolojumdzīvniekiem, minētās sugas lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai uz kādu dalībvalsti no kādas teritorijas vai trešās valsts piemēro šā panta 2. punktā paredzētos nosacījumus.

2.   Šā panta 1. punktā minētos lolojumdzīvniekus uz dalībvalsti no kādas teritorijas vai trešās valsts var pārvietot vienīgi tad, ja tie atbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tie ir apzīmēti vai aprakstīti saskaņā ar prasībām, kas noteiktas atbilstīgi 17. panta 2. punktam;

b)	tie atbilst saskaņā ar 19. panta 1. punktu noteiktajiem profilaktiskajiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu);

c)	tiem līdzi ir identifikācijas dokuments, kas ir pienācīgi aizpildīts un izdots saskaņā ar 31. pantu;

d)	tie tiek ievesti caur ceļotāju ieceļošanas vietām, ja tie nāk no teritorijas vai trešās valsts, kas nav uzskaitītas saskaņā ar 15. pantu.

3.   Kamēr nav pieņemti attiecīgie 1. punktā minētie deleģētie akti, dalībvalstis I pielikuma B daļā minēto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai uz to teritoriju no kādas teritorijas vai trešās valsts var piemērot valsts noteikumus, ja šādi noteikumi:

a)	tiek piemēroti proporcionāli riskam, ko cilvēku un dzīvnieku veselībai rada minēto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciāla pārvietošana; un

b)	nav stingrāki par tiem, ko piemēro šo sugu dzīvnieku importam saskaņā ar Direktīvu 92/65/EEK vai Direktīvu 2006/88/EK.

15. pants

Teritoriju un trešo valstu saraksta izveide

Komisija ar īstenošanas aktu var pieņemt teritoriju un trešo valstu sarakstu, kuras ir pierādījušas, ka tās I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem piemēro noteikumus ar tādu pašu saturu un spēku, kāds ir II nodaļas 2. iedaļas, šīs iedaļas un VI nodaļas 2. iedaļas noteikumiem, un attiecīgā gadījumā – noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

3.   IEDAĻA

Atkāpe no nosacījumiem, kas piemērojami lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai

16. pants

Atkāpe no nosacījumiem, kas piemērojami lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai starp konkrētām valstīm un teritorijām

Atkāpjoties no 10. un 14. panta, var turpināt lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu starp šādam valstīm un teritorijām saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti šo valstu un teritoriju valsts noteikumos:

a)	Sanmarīno un Itālija;

b)	Vatikāns un Itālija;

c)	Monako un Francija;

d)	Andora un Francija;

e)	Andora un Spānija;

f)	Norvēģija un Zviedrija;

g)	Fēru Salas un Dānija;

h)	Grenlande un Dānija.

IV   NODAĻA

APZĪMĒŠANA UN PROFILAKTISKI VESELĪBAS AIZSARDZĪBAS PASĀKUMI

1.   IEDAĻA

Apzīmēšana

17. pants

Lolojumdzīvnieku apzīmēšana

1.   Regulas I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieki ir apzīmēti ar implantētu transponderu vai skaidri salasāmu tetovējumu, kurš uzlikts pirms 2011. gada 3. jūlija.

Ja pirmajā daļā minētais transponders neatbilst II pielikumā izklāstītajām tehniskajām prasībām, īpašnieks vai pilnvarotā persona, nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai varētu nolasīt minēto transponderu ikvienas 22. panta 1. un 2. punktā un 26. pantā paredzētās apzīmējuma pārbaudes un 33. pantā un 34. panta 1. punktā paredzētās identitātes pārbaudes laikā.

2.   I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieki, ņemot vērā katras sugas īpatnības, tiek apzīmēti vai aprakstīti tādā veidā, lai tiktu nodrošināta saikne starp lolojumdzīvnieku un tā identifikācijas dokumentu.

Ņemot vērā I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu daudzveidību, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 39. pantu pieņemt deleģētus aktus par šādām ar sugām saistītām konkrētām prasībām attiecībā uz minēto sugu lolojumdzīvnieku apzīmēšanu vai aprakstu, ņemot vērā iespējamās spēkā esošās attiecīgās valsts prasības.

18. pants

Kvalifikācija, kas vajadzīga, lai lolojumdzīvniekiem implantētu transponderus

Ja kāda dalībvalsts plāno atļaut, ka personas, kas nav veterinārārsti, implantē transponderus, tā paredz noteikumus par minimālo kvalifikāciju, kas vajadzīga šādām personām.

2.   IEDAĻA

Profilaktiski veselības aizsardzības pasākumi pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu)

19. pants

Profilaktiski veselības aizsardzības pasākumi un to piemērošanas nosacījumi

1.   Ja profilaktiski veselības aizsardzības pasākumi vajadzīgi cilvēku veselības vai lolojumdzīvnieku veselības aizsardzībai, to slimību vai infekciju (izņemot trakumsērgu) kontrolei, kuras varētu izplatīties šo lolojumdzīvnieku pārvietošanas dēļ, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 39. pantu attiecībā uz katrai sugai noteiktajiem profilaktiskajiem veselības aizsardzības pasākumiem pret šādām slimībām vai infekcijām.

Ja nenovēršamas steidzamības iemeslu dēļ, kad pastāv risks cilvēku vai dzīvnieku veselībai, ir nepieciešams, deleģētajiem aktiem, kas pieņemti saskaņā ar šo punktu, piemēro 40. pantā paredzēto procedūru.

2.   Katrai sugai specifiskie profilaktiskie veselības aizsardzības pasākumi, kas atļauti ar deleģēto aktu, kurš pieņemts atbilstoši 1. punktam, ir pamatoti ar adekvātu, uzticamu un zinātniski apstiprinātu informāciju, un tos piemēro proporcionāli riskam, ko cilvēku vai dzīvnieku veselībai rada tādu lolojumdzīvnieku nekomerciāla pārvietošana, kurus varētu skart slimības vai infekcijas (izņemot trakumsērgu).

3.   Šā panta 1. punktā paredzētie deleģētie akti var arī ietvert:

a)	noteikumus par dalībvalstu vai to teritorijas daļu iedalīšanu kategorijās pēc dzīvnieku veselības stāvokļa, uzraudzības un ziņošanas sistēmām attiecībā uz dažām slimībām un infekcijām (izņemot trakumsērgu);

b)	nosacījumus, kas dalībvalstīm jāizpilda, lai saglabātu tiesības piemērot 2. punktā minētos profilaktiskos veselības aizsardzības pasākumus;

c)	nosacījumus, kā piemērot un dokumentēt 2. punktā minētos profilaktiskos veselības aizsardzības pasākumus pirms lolojumdzīvnieku nekomerciālas pārvietošanas;

d)	nosacījumus, kā dažos konkrētos apstākļos piešķir atkāpes no 2. punktā minēto profilaktisko veselības aizsardzības pasākumu piemērošanas.

20. pants

Dalībvalstu vai to teritorijas daļu saraksts, kas minēts 19. panta 3. punkta a) apakšpunktā

Komisija ar īstenošanas aktu var pieņemt dalībvalstu vai to teritorijas daļu sarakstu, kas atbilst 19. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētajiem noteikumiem par dalībvalstu un to teritorijas daļu iedalīšanu kategorijās. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

V   NODAĻA

IDENTIFIKĀCIJAS DOKUMENTI

1.   IEDAĻA

I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku identifikācijas dokumenti nekomerciālai pārvietošanai uz dalībvalsti no dalībvalsts

21. pants

Regulas 6. panta d) punktā minētā identifikācijas dokumenta forma un saturs

1.   Identifikācijas dokuments, kas minēts 6. panta d) punktā, ir pases formā un atbilst paraugam, kas pieņemts saskaņā ar šā panta 2. punktu, un tajā ir iedaļas, kur ierakstīt šādu informāciju:

a)	transpondera vai tetovējuma atrašanās vieta un vai nu transpondera vai tetovējuma uzlikšanas datums, vai nolasīšanas datums, kā arī transpondera vai tetovējuma burtciparu kods;

b)	lolojumdzīvnieka vārds, suga, šķirne, dzimums, krāsa, īpašnieka norādītais dzimšanas datums un labi pamanāmas vai uztveramas īpatnības vai īpašības;

c)	īpašnieka uzvārds un kontaktinformācija;

d)	tā pilnvarotā veterinārārsta uzvārds, kontaktinformācija un paraksts, kurš izdevis vai aizpildījis identifikācijas dokumentu;

e)	īpašnieka paraksts;

f)	informācija par vakcinēšanu pret trakumsērgu;

g)	trakumsērgas antivielu titrēšanas testam vajadzīgo asins paraugu ņemšanas datums;

h)	atbilstība profilaktiskajiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu);

i)	cita būtiska informācija par lolojumdzīvnieka veselības stāvokli.

2.   Komisija pieņem īstenošanas aktu, nosakot šā panta 1. punktā minēto paraugu, kā arī prasības minētajā punktā minētajā pasē izmantotajām valodām, tās izkārtojumam un aizsardzības elementiem, un noteikumus, kas vajadzīgi, lai pārietu uz minētās pases parauga izmantošanu. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Pasei, kas minēta 1. punktā, ir numurs, kurā ietilpst izdevējas dalībvalsts ISO kods, kam seko individuāls burtciparu kods.

22. pants

Regulas 6. panta d) punktā minētā identifikācijas dokumenta izdošana un aizpildīšana

1.   Regulas 6. panta d) punktā minēto identifikācijas dokumentu izsniedz pilnvarots veterinārārsts pēc tam, kad:

a)	viņš ir pārbaudījis, ka lolojumdzīvnieks ir apzīmēts saskaņā ar 17. panta 1. punktu;

b)	viņš ir pienācīgi identifikācijas dokumenta attiecīgajās iedaļās ierakstījis 21. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minēto informāciju; un

c)	īpašnieks ir parakstījis identifikācijas dokumentu.

2.   Pilnvarots veterinārārsts, pārbaudījis, ka lolojumdzīvnieks ir apzīmēts saskaņā ar 17. panta 1. punktu, identifikācijas dokumenta attiecīgajās iedaļās ieraksta 21. panta 1. punkta d), f), g) un h) apakšpunktā minēto informāciju, tādējādi apliecinot atbilstību prasībām, kas minētas 6. panta b) un c) punktā un attiecīgā gadījumā – 27. panta b) punkta ii) apakšpunktā.

Neatkarīgi no šā punkta pirmās daļas noteikuma 21. panta 1. punkta h) apakšpunktā minēto informāciju var ierakstīt veterinārārsts, kas nav pilnvarots veterinārārsts, ja tas atļauts ar deleģēto aktu, kas pieņemts saskaņā ar 19. panta 1. punktu.

3.   Pilnvarotais veterinārārsts, kurš izdod identifikācijas dokumentu, 21. panta 1. punkta a) līdz c) apakšpunktā un 21. panta 3. punktā minēto informāciju uzglabā vismaz minimālo laiku, ko nosaka kompetentā iestāde, bet kas nevar būt īsāks par trim gadiem.

4.   Vajadzības gadījumā atbilstība šā panta 2. punktā minētajiem nosacījumiem var būt ierakstīta vairāk nekā vienā identifikācijas dokumentā formā, kas minēta 21. panta 1. punktā.

23. pants

Neaizpildītu identifikācijas dokumentu izplatīšana

1.   Kompetentās iestādes nodrošina, ka neaizpildītus identifikācijas dokumentus izplata vienīgi pilnvarotajiem veterinārārstiem un ka viņu vārdus un kontaktinformāciju reģistrē ar atsauci uz 21. panta 3. punktā minēto numuru.

2.   Šā panta 1. punktā minētos ierakstus uzglabā minimālu laiku, ko nosaka kompetentā iestāde, bet kas nav īsāks par trim gadiem.

24. pants

Atkāpe attiecībā uz 21. panta 1. punktā paredzētā identifikācijas dokumenta formu

1.   Atkāpjoties no 21. panta 1. punkta, dalībvalstis atļauj no dalībvalsts uz dalībvalsti nekomerciāli pārvietot I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekus, kam ir līdzi identifikācijas dokuments, kurš izdots saskaņā ar 26. pantu.

2.   Vajadzības gadījumā pēc tam, kad pabeigtas 34. panta 1. punktā paredzētās pārbaudes, 1. punktā minētajā identifikācijas dokumentā dokumentē atbilstību 6. panta c) punktā minētajām prasībām.

2.   IEDAĻA

I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku identifikācijas dokumenti nekomerciālai pārvietošanai uz kādu dalībvalsti no kādas teritorijas vai trešās valsts

25. pants

Regulas 10. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta forma un saturs

1.   Identifikācijas dokuments, kas minēts 10. panta 1. punkta e) apakšpunktā, ir dzīvnieka veselības sertifikāta formā un atbilst paraugam, kas ir jāpieņem saskaņā ar šā panta 2. punktu, un tajā ir iedaļas, kur ierakstīt šādu informāciju:

a)	transpondera vai tetovējuma atrašanās vieta un vai nu transpondera vai tetovējuma uzlikšanas datums, vai nolasīšanas datums, kā arī transpondera vai tetovējuma burtciparu kods;

b)	lolojumdzīvnieka suga, šķirne, īpašnieka norādītais dzimšanas datums, dzimums un krāsa;

c)	individuāls sertifikāta identifikācijas numurs;

d)	īpašnieka vai pilnvarotās personas uzvārds un kontaktinformācija;

e)	tā oficiālā vai pilnvarotā veterinārārsta uzvārds, kontaktinformācija un paraksts, kurš izdevis identifikācijas dokumentu;

f)	informācija par vakcinēšanu pret trakumsērgu;

g)	trakumsērgas antivielu titrēšanas testam vajadzīgo asins paraugu ņemšanas datums;

h)	attiecīgā gadījumā – atbilstība profilaktiskajiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu);

i)	apstiprinātājas kompetentās iestādes pārstāvja uzvārds un paraksts;

j)	34. pantā paredzēto pārbaužu veikšanai izraudzītās kompetentās iestādes pārstāvja uzvārds, paraksts un kontaktinformācija, kā arī minēto pārbaužu datums;

k)	cita būtiska informācija par lolojumdzīvnieka veselības stāvokli.

2.   Komisija pieņem īstenošanas aktu, kurā paredz paraugu, kas minēts šā panta 1. punktā, kā arī prasības par nosauktajā punktā minētajā dzīvnieka veselības sertifikātā lietojamajām valodām, tā izkārtojumu un derīgumu. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Identifikācijas dokumentam, kas minēts 10. panta 1. punkta e) apakšpunktā, pievieno rakstisku deklarāciju, kuru parakstījis īpašnieks vai pilnvarotā persona un kurā apstiprināts, ka lolojumdzīvnieka pārvietošana uz Savienību ir nekomerciāla pārvietošana.

26. pants

Regulas 10. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta izdošana un aizpildīšana

Regulas 10. panta 1. punkta e) apakšpunktā norādīto identifikācijas dokumentu izdod vai nu nosūtītājas teritorijas vai trešās valsts oficiāls veterinārārsts, balstoties uz apliecinošiem dokumentiem, vai arī pilnvarots veterinārārsts, un to apstiprina nosūtītājas teritorijas vai trešās valsts kompetentā iestāde pēc tam, kad veterinārārsts, kurš izdod identifikācijas dokumentu:

a)	ir pārbaudījis, ka lolojumdzīvnieks ir apzīmēts saskaņā ar 17. panta 1. punktu; un

b)	identifikācijas dokumenta attiecīgajās iedaļās ir pienācīgi ierakstījis 25. panta 1. punkta a)–h) apakšpunktā minēto informāciju, tādējādi apliecinot atbilstību nosacījumiem, kas minēti 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā un attiecīgā gadījumā – 10. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktā.

27. pants

Atkāpe attiecībā uz 25. panta 1. punktā paredzētā identifikācijas dokumenta formu

Atkāpjoties no 25. panta 1. punkta, dalībvalstis atļauj nekomerciāli pārvietot uz to teritoriju I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekus, kam ir līdzi identifikācijas dokuments, kurš izdots saskaņā ar 22. pantu, ja:

a)	identifikācijas dokuments izdots vienā no tām teritorijām vai trešām valstīm, kas uzskaitītas saskaņā ar 13. panta 1. punktu; vai

b)

šādus lolojumdzīvniekus ieved dalībvalstī pēc to pārvietošanas no dalībvalsts uz teritoriju vai trešo valsti vai pēc tranzīta no dalībvalsts caur teritoriju vai trešo valsti, un pilnvarots veterinārārsts ir aizpildījis un izdevis identifikācijas dokumentu, kurā apliecināts, ka pirms lolojumdzīvnieku izvešanas no Savienības, lolojumdzīvnieki ir: i) vakcinēti pret trakumsērgu, kā paredzēts 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā; un ii) izgājuši trakumsērgas antivielu titrēšanas testu, kā paredzēts 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā, izņemot gadījumu, kad izmantota 12. pantā paredzētā atkāpe.

3.   IEDAĻA

I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku identifikācijas dokumenti nekomerciālai pārvietošanai no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti

28. pants

Regulas 9. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta forma un saturs

1.   Komisija ar īstenošanas aktu var pieņemt 9. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta paraugu, kurā ir iedaļas, kur ierakstīt šādu informāciju:

a)	lolojumdzīvnieka apzīmējuma raksturojums vai dzīvnieka apraksts atbilstīgi 17. panta 2. punktam;

b)	lolojumdzīvnieka suga un attiecīgā gadījumā – šķirne, dzimšanas datums, dzimums un krāsa saskaņā ar īpašnieka apgalvoto;

c)	īpašnieka uzvārds un kontaktinformācija;

d)	tā pilnvarotā veterinārārsta uzvārds, kontaktinformācija un paraksts, kurš izdevis vai aizpildījis identifikācijas dokumentu;

e)	īpašnieka paraksts;

f)	izklāsts par profilaktiskajiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu);

g)	cita būtiska informācija par lolojumdzīvnieka veselības stāvokli.

2.   Īstenošanas aktā, kas minēts šā panta 1. punktā, nosaka prasības arī par tajā minētajā identifikācijas dokumentā lietojamajām valodām, tā izkārtojumu, derīgumu vai aizsardzības elementiem. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

29. pants

Regulas 9. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta izdošana un aizpildīšana

1.   Regulas 9. panta 2. punkta c) apakšpunktā minēto identifikācijas dokumentu izsniedz pilnvarots veterinārārsts pēc tam, kad:

a)	viņš ir pārbaudījis, ka lolojumdzīvnieks ir apzīmēts vai aprakstīts saskaņā ar 17. panta 2. punktu;

b)	viņš ir pienācīgi identifikācijas dokumenta attiecīgajās iedaļās ierakstījis 28. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minēto informāciju;

c)	īpašnieks ir parakstījis identifikācijas dokumentu.

2.   Pilnvarotais veterinārārsts, pārbaudījis, ka lolojumdzīvnieks ir apzīmēts vai aprakstīts saskaņā ar 17. panta 2. punktu, 9. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta attiecīgajās iedaļās ieraksta 28. panta 1. punkta d) un f) apakšpunktā minēto informāciju, tādejādi attiecīgajā gadījumā apliecinot atbilstību nosacījumiem, kas minēti 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

4.   IEDAĻA

I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku identifikācijas dokumenti nekomerciālai pārvietošanai uz dalībvalsti no kādas teritorijas vai trešās valsts

30. pants

Regulas 14. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta forma un saturs

1.   Komisija ar īstenošanas aktu var pieņemt 14. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta paraugu, kurā ir iedaļas, kur ierakstīt šādu informāciju:

a)	lolojumdzīvnieka apzīmējuma raksturojums vai dzīvnieka apraksts atbilstīgi 17. panta 2. punktam;

b)	lolojumdzīvnieka suga un attiecīgā gadījumā – šķirne, dzimšanas datums, dzimums un krāsa saskaņā ar īpašnieka apgalvoto;

c)	īpašnieka vai pilnvarotās personas uzvārds un kontaktinformācija;

d)	tā oficiālā vai pilnvarotā veterinārārsta uzvārds, kontaktinformācija un paraksts, kurš izdevis identifikācijas dokumentu;

e)	individuāls sertifikāta identifikācijas numurs;

f)	informācija par profilaktiskajiem veselības aizsardzības pasākumiem pret slimībām vai infekcijām (izņemot trakumsērgu);

g)	apstiprinātājas kompetentās iestādes pārstāvja uzvārds un paraksts;

h)	34. pantā paredzēto pārbaužu veikšanai izraudzītās kompetentās iestādes pārstāvja uzvārds, paraksts un kontaktinformācija, kā arī minēto pārbaužu datums;

i)	cita būtiska informācija par lolojumdzīvnieka veselības stāvokli.

2.   Īstenošanas aktā, kas minēts šā panta 1. punktā, nosaka prasības par 1. punktā minētajā identifikācijas dokumentā lietojamajām valodām, tā izkārtojumu un derīgumu. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   Identifikācijas dokumentam, kas minēts 14. panta 2. punkta c) apakšpunktā, pievieno rakstisku deklarāciju, kuru parakstījis īpašnieks vai pilnvarotā persona un kurā apstiprināts, ka lolojumdzīvnieka pārvietošana uz Savienību ir nekomerciāla pārvietošana.

31. pants

Regulas 14. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā identifikācijas dokumenta izdošana un aizpildīšana

Regulas 14. panta 2. punkta c) apakšpunktā norādīto identifikācijas dokumentu izdod vai nu nosūtītājas teritorijas vai trešās valsts oficiāls veterinārārsts, balstoties uz apliecinošiem dokumentiem, vai arī pilnvarots veterinārārsts, un to apstiprina nosūtītājas teritorijas vai trešās valsts kompetentā iestāde pēc tam, kad veterinārārsts, kurš izdod identifikācijas dokumentu:

a)	ir pārbaudījis, ka lolojumdzīvnieks ir apzīmēts vai aprakstīts saskaņā ar 17. panta 2. punktu; un

b)	ir pienācīgi identifikācijas dokumenta attiecīgajās iedaļās ierakstījis 30. panta 1. punkta a) līdz f) apakšpunktā minēto informāciju, tādējādi attiecīgā gadījumā apliecinot 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā minēto nosacījumu izpildi.

VI   NODAĻA

KOPĪGI NOTEIKUMI

1.   IEDAĻA

Atkāpe attiecībā uz lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu uz dalībvalstīm

32. pants

Atkāpe no 6., 9., 10. un 14. panta nosacījumiem

1.   Atkāpjoties no 6., 9., 10. un 14. pantā paredzētajiem nosacījumiem, dalībvalstis ārkārtas situācijās var atļaut uz savu teritoriju nekomerciāli pārvietot lolojumdzīvniekus, kuri neatbilst minēto pantu nosacījumiem, ar noteikumu, ka:

a)	pirms tam īpašnieks ir iesniedzis atļaujas pieteikumu un galamērķa dalībvalsts šādu atļauju ir piešķīrusi;

b)	lolojumdzīvnieki ir izolēti oficiāli uzraudzībā uz laiku, kas nepieciešams, lai tie atbilstu minētajiem nosacījumiem, bet nepārsniedz sešus mēnešus: i) vietā, ko apstiprinājusi kompetentā iestāde; un ii) saskaņā ar atļaujā aprakstīto kārtību.

2.   Atļaujā, kas minēta 1. punkta a) apakšpunktā, var ietvert atļauju tranzītam caur citu dalībvalsti, ja vien tranzīta dalībvalsts, ir devusi iepriekšēju piekrišanu galamērķa dalībvalstij.

2.   IEDAĻA

Vispārīgi nosacījumi attiecībā uz atbilstību

33. pants

Dokumentu un identitātes pārbaudes, kas jāveic, lolojumdzīvnieku nekomerciāli pārvietojot uz kādu dalībvalsti no citas dalībvalsts vai no kādas teritorijas vai trešās valsts, kas iekļautas saskaņā ar 13. panta 1. punktu un 15. pantu izveidotajā sarakstā

1.   Neskarot 16. pantu, lai pārbaudītu atbilstību II nodaļai, dalībvalstis nediskriminējošā veidā veic dokumentu un identitātes pārbaudes attiecībā uz lolojumdzīvniekiem, kurus nekomerciāli pārvieto uz to teritoriju no citas dalībvalsts vai no tādas teritorijas vai trešās valsts, kas uzskaitīta saskaņā ar 13. panta 1. punktu un attiecīgā gadījumā – 15. pantu.

2.   Jebkuras nekomerciālas pārvietošanas laikā uz dalībvalsti no citas dalībvalsts vai atbilstīgi 13. panta 1. punktam un attiecīgā gadījumā atbilstīgi 15. pantam izveidotajā sarakstā iekļautas teritorijas vai trešās valsts pēc tādas kompetentās iestādes pieprasījuma, kura ir atbildīga par šā panta 1. punktā paredzētajām pārbaudēm, īpašnieks vai pilnvarotā persona:

a)	uzrāda saskaņā ar šo regulu noteikto lolojumdzīvnieka identifikācijas dokumentu, kas apliecina atbilstību šādas pārvietošanas prasībām; un

b)	ļauj, lai lolojumdzīvniekam veic minētās pārbaudes.

34. pants

Dokumentu un identitātes pārbaudes attiecībā uz nekomerciālu pārvietošanu no kādas teritorijas vai trešās valsts, kas nav uzskaitīta sarakstā saskaņā ar 13. panta 1. punktu vai 15. pantu

1.   Lai pārbaudītu III nodaļas noteikumu ievērošanu, dalībvalsts kompetentā iestāde ceļotāju ieceļošanas vietā veic dokumentu un identitātes pārbaudi lolojumdzīvniekiem, kurus nekomerciāli pārvieto uz šo dalībvalsti no kādas teritorijas vai trešās valsts, kas nav uzskaitīta saskaņā ar 13. panta 1. punktu un attiecīgā gadījumā saskaņā ar 15. pantu.

2.   Ieceļojot dalībvalstī no tādas teritorijas vai trešās valsts, kas nav uzskaitīta saskaņā ar 13. panta 1. punktu un attiecīgā gadījumā 15. pantu, īpašnieks vai pilnvarotā persona sazinās ar ieceļošanas vietā esošo kompetento iestādi, lai veiktu 1. punktā minētās pārbaudes, un:

a)	uzrāda šajā regulā paredzēto lolojumdzīvnieka identifikācijas dokumentu, kas apliecina atbilstību šādas pārvietošanas prasībām; un

b)	ļauj, lai lolojumdzīvniekiem veic minētās pārbaudes.

3.   Dalībvalstis izveido un atjaunina ceļotāju ieceļošanas vietu sarakstu.

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai kompetentā iestāde, ko tās izraudzījušas 1. punktā paredzēto pārbaužu veikšanai:

a)	būtu pilnībā informēta par III nodaļas noteikumiem un kompetentās iestādes amatpersonas būtu pienācīgi apmācītas tās veikt;

b)	glabātu reģistru par veikto pārbaužu kopējo skaitu un par minēto pārbaužu laikā konstatēto neatbilstību gadījumiem; un

c)	veiktās pārbaudes dokumentētu identifikācijas dokumenta attiecīgajā iedaļā, ja šāda dokumentācija ir vajadzīga saistībā ar nekomerciālu pārvietošanu uz citām dalībvalstīm, kā paredzēts 24. panta 1. punktā.

35. pants

Rīcība gadījumos, kad 33. un 34. pantā paredzētajās pārbaudēs tiek atklāta neatbilstība prasībām

1.   Ja 33. un 34. pantā paredzētajās pārbaudēs atklāj, ka lolojumdzīvnieks neatbilst II vai III nodaļas nosacījumiem, kompetentā iestāde, apspriedusies ar oficiālo veterinārārstu un –attiecīgā gadījumā – ar īpašnieku vai pilnvaroto personu, izlemj:

a)	nosūtīt lolojumdzīvnieku atpakaļ uz tā nosūtītāju valsti vai teritoriju;

b)	oficiālā kontrolē izolēt lolojumdzīvnieku uz laiku, kas nepieciešams, lai panāktu atbilstību II vai III nodaļas nosacījumiem;

c)	kā galējo līdzekli, ja nosūtīšana atpakaļ vai izolācija nav iespējama, iemidzināt lolojumdzīvnieku saskaņā ar attiecīgajiem valsts noteikumiem par lolojumdzīvnieku aizsardzību to nonāvēšanas laikā.

2.   Ja kompetentā iestāde noraida lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu uz Savienību, lolojumdzīvniekus izolē vietā, kur tie atrodas oficiālā kontrolē, līdz:

a)	tie dodas atpakaļ uz savu nosūtītāju valsti vai teritoriju; vai

b)	tiek pieņemts kāds cits administratīvs lēmums par šiem lolojumdzīvniekiem.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā minētos pasākumus piemēro uz īpašnieka rēķina un īpašniekam vai pilnvarotajai personai nav iespējas saņemt nekādu finansiālu kompensāciju.

36. pants

Drošības pasākumi

1.   Ja dalībvalstī, teritorijā vai trešā valstī ir konstatēta vai izplatās trakumsērga vai kāda cita slimība vai infekcija, kas nav trakumsērga, un tas var nopietni apdraudēt cilvēku vai dzīvnieku veselību, bez kavēšanās un atkarībā no situācijas nopietnības Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pieprasījuma ar īstenošanas aktu var veikt kādu no šādiem pasākumiem:

a)	apturēt lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu vai tranzītu no visas skartās dalībvalsts vai teritorijas, vai trešās valsts vai to daļas;

b)	noteikt īpašus nosacījumus lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai no visas skartās dalībvalsts vai teritorijas, vai trešās valsts vai to daļas.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 41. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Pienācīgi pamatotos nenovēršamas steidzamības gadījumos, kad jāierobežo vai jānovērš nopietns risks cilvēku vai dzīvnieku veselībai, Komisija saskaņā ar 41. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem tūlītēji piemērojamus īstenošanas aktus.

37. pants

Informēšanas pienākumi

1.   Dalībvalstis sniedz sabiedrībai skaidru un viegli pieejamu informāciju par šajā regulā paredzētajām dzīvnieku veselības prasībām, ko piemēro lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai, un par noteikumiem, kas attiecas uz šādas pārvietošanas atbilstības pārbaudēm.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā informācijā jo īpaši iekļauj ziņas par:

a)	regulas 18. pantā paredzēto to personu kvalifikāciju, kuras implantē transponderu;

b)	regulas 7. un 11. pantā paredzēto atļauju atkāpties no nosacījuma par vakcinēšanu pret trakumsērgu attiecībā uz jauniem I pielikuma A daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvniekiem;

c)	nosacījumiem, kas piemērojami tādu lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai uz dalībvalstu teritoriju: i) kuri neatbilst 6., 9., 10. vai 14. pantam; ii) kuri ir no konkrētām valstīm un teritorijām, kam piemēro 16. pantā paredzētos valsts noteikumus;

d)	saskaņā ar 34. panta 3. punktu izveidoto ceļotāju ieceļošanas vietu sarakstu, kurā norādīta arī kompetentā iestāde, kas izraudzīta 34. panta 4. punktā paredzēto pārbaužu veikšanai;

e)	valsts noteikumos ietvertajiem 9. panta 3. punktā un 14. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, kas piemērojami I pielikuma B daļā uzskaitīto sugu lolojumdzīvnieku nekomerciālai pārvietošanai uz dalībvalstu teritoriju;

f)	vakcīnām pret trakumsērgu, kurām dalībvalstu kompetentā iestāde ir piešķīrusi tirdzniecības atļauju saskaņā ar III pielikuma 1. punkta b) apakšpunktu, un jo īpaši par atbilstīgu vakcinācijas protokolu.

3.   Dalībvalstis tīmeklī izveido vietnes, kurās sniedz 1. punktā minēto informāciju, un šo vietņu tīmekļa adresi nosūta Komisijai.

4.   Komisija palīdz dalībvalstīm šo informāciju darīt pieejamu sabiedrībai, nodrošinot tās tīmekļa vietnē:

a)	saites uz dalībvalstu informatīvajām vietnēm tīmeklī; un

b)	informāciju, kas minēta šā panta 2. punkta b), d) un e) apakšpunktā, informāciju, kas darīta pieejama sabiedrībai saskaņā ar 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, attiecīgā gadījumā – papildu valodās.

3.   IEDAĻA

Procesuāli noteikumi

38. pants

Grozījumi pielikumos

Lai ņemtu vērā tehnikas attīstību, zinātnes sasniegumus un cilvēku veselības vai lolojumdzīvnieku veselības aizsardzību, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 39. pantu, lai grozītu II–IV pielikumu.

39. pants

Deleģējuma īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 5. panta 5. punktā, 17. panta 2. punkta otrajā daļā, 19. panta 1. punkta pirmajā daļā un 38. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu, sākot no 2013. gada 28. jūnija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 5. panta 5. punktā, 17. panta 2. punkta otrajā daļā, 19. panta 1. punkta pirmajā daļā un 38. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošo deleģēto aktu spēkā esamību.

4.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 5. panta 5. punktu, 17. panta 2. punkta otro daļu, 19. panta 1. punkta pirmo daļu un 38. pantu pieņemts deleģētais stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

40. pants

Steidzamības procedūra

1.   Deleģētais akts, kas pieņemts saskaņā ar šo pantu, stājas spēkā nekavējoties, un to piemēro, kamēr nav izteikti nekādi iebildumi atbilstoši 2. punktam. Paziņojot deleģēto aktu Eiropas Parlamentam un Padomei, izklāsta steidzamības procedūras izmantošanas iemeslus.

2.   Eiropas Parlaments un Padome var izteikt iebildumus pret deleģēto aktu saskaņā ar 39. panta 5. punktā minēto procedūru. Tādā gadījumā Komisija nekavējoties atceļ aktu, ievērojot Eiropas Parlamenta vai Padomes paziņojumu par lēmumu izteikt iebildumus.

41. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas izveidota saskaņā ar 58. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (19). Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu. Ja komitejas atzinums jāsaņem rakstiskā procedūrā, minēto procedūru izbeidz bez rezultāta, ja atzinuma sniegšanas termiņā tā nolemj komitejas priekšsēdētājs vai to pieprasa komitejas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.

42. pants

Sankcijas

Dalībvalstis izstrādā noteikumus par sankcijām, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt iedarbīgām, samērīgām un preventīvām.

Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par minētajiem noteikumiem un visiem turpmākiem grozījumiem, kas ietekmē minētos noteikumus.

VII   NODAĻA

PĀREJAS UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI

43. pants

Atcelšana

1.   Ar šo atceļ Regulu (EK) Nr. 998/2003, izņemot tās II pielikuma B daļas 2. iedaļu un C daļu, kas paliek spēkā līdz brīdim, kad stājas spēkā attiecīgi saskaņā ar šīs regulas 13. panta 1. un 2. punktu pieņemtie īstenošanas akti.

Kamēr minētie īstenošanas akti nav stājušies spēkā, atsauces šajā regulā uz saskaņā ar 13. panta 1. punktu un 2. punktu pieņemtajos īstenošanas aktos ietverto sarakstu uzskata par atsaucēm attiecīgi uz Regulas (EK) Nr. 998/2003 II pielikuma B daļas 2. iedaļas un C daļas trešo valstu un teritoriju sarakstu.

2.   Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu V pielikumā.

3.   Regulas (EK) Nr. 998/2003 atcelšana neskar Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1152/2011 (2011. gada 14. jūlijs), ar kuru papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 998/2003 attiecībā uz profilaktiskiem veselības aizsardzības pasākumiem Echinococcus multilocularis infekcijas kontrolei suņiem (20), kas tika pieņemta saskaņā ar minētās regulas 5. panta 1. punkta otro daļu, paturēšanu spēkā.

44. pants

Pārejas pasākumi attiecībā uz identifikācijas dokumentiem

1.   Atkāpjoties no 21. panta 1. punkta, 6. panta d) punktā minēto identifikācijas dokumentu uzskata par atbilstīgu šai regulai, ja tas ir ticis:

a)	sagatavots atbilstīgi Lēmumā 2003/803/EK noteiktajam pases paraugam; un

b)	izdots pirms 2014. gada 29. decembra.

2.   Atkāpjoties no 25. panta 1. punkta un 27. panta a) punkta, 10. panta 1. punkta e) apakšpunktā minēto identifikācijas dokumentu uzskata par atbilstīgu šai regulai, ja tas ir ticis:

a)	sagatavots atbilstīgi Lēmuma 2011/874/ES II pielikumā noteiktajam standarta sertifikātam vai attiecīgā gadījumā – Lēmumā 2003/803/EK noteiktajam pases paraugam; un

b)	izdots pirms 2014. gada 29. decembra.

45. pants

Stāšanās spēkā un piemērojamība

Šī regula stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2014. gada 29. decembra.

---

(1)  OV C 229, 31.7.2012., 119. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2013. gada 10. jūnija lēmums.

(3)  OV L 146, 13.6.2003., 1. lpp.

(4)  OV L 132, 29.5.2010., 3. lpp.

(5)  OV L 268, 14.9.1992., 54. lpp.

(6)  OV L 328, 24.11.2006., 14. lpp.

(7)  OV L 343, 22.12.2009., 74. lpp.

(8)  OV L 139, 30.4.2004., 55. lpp.

(9)  OV L 61, 3.3.1997., 1. lpp.

(10)  Padomes Direktīva 90/425/EEK (1990. gada 26. jūnijs) par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar noteiktiem dzīviem dzīvniekiem un produktiem, lai izveidotu iekšējo tirgu (OV L 224, 18.8.1990., 29. lpp.).

(11)  Padomes Direktīva 91/496/EEK (1991. gada 15. jūlijs), ar ko nosaka principus attiecībā uz tādu dzīvnieku veterināro pārbaužu organizēšanu, kurus Kopienā ieved no trešām valstīm (OV L 268, 24.9.1991., 56. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/82/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 1. lpp.).

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 726/2004 (2004. gada 31. marts), ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV L 136, 30.4.2004., 1. lpp.).

(14)  OV L 79, 30.3.2000., 40. lpp.

(15)  OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp.

(16)  OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

(17)  OV L 312, 27.11.2003., 1. lpp.

(18)  OV L 343, 23.12.2011., 65. lpp.

(19)  OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.

(20)  OV L 296, 15.11.2011., 6. lpp.

---

---

---

---

---

---

---

28.6.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 178/27

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2013/29/ES

(2013. gada 12. jūnijs)

par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz pirotehnisko izstrādājumu pieejamību tirgū (pārstrādāta redakcija)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/23/EK (2007. gada 23. maijs) par pirotehnisko izstrādājumu laišanu tirgū (3) ir veikti būtiski grozījumi (4). Ievērojot to, ka ir jāveic turpmāki grozījumi, skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (5), nosaka atbilstības novērtēšanas struktūru akreditācijas noteikumus, paredz tirgus uzraudzības sistēmu produktiem un sistēmu trešo valstu produktu kontrolei, kā arī nosaka vispārīgus principus attiecībā uz CE zīmi.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 768/2008/EK (2008. gada 9. jūlijs) par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu (6) ir noteikti kopēji principi un atsauces noteikumi, kas piemērojami visos nozaru tiesību aktos, lai nodrošinātu saskaņotu pamatu minēto tiesību aktu pārskatīšanai vai pārstrādāšanai. Direktīva 2007/23/EK būtu jāpielāgo minētajam lēmumam.

(4)	Dalībvalstīs spēkā esošie normatīvie un administratīvie akti par pirotehnisko izstrādājumu pieejamību tirgū ir atšķirīgi, jo īpaši attiecībā uz tādiem aspektiem kā drošums un efektivitātes rādītāji.

(5)

Dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, kas var radīt šķēršļus tirdzniecībai Savienībā, ir jāsaskaņo, lai nodrošinātu pirotehnisko izstrādājumu brīvu apriti iekšējā tirgū, vienlaicīgi nodrošinot augsta līmeņa cilvēku veselības un drošuma aizsardzību, kā arī patērētāju un profesionālo galalietotāju aizsardzību. Šādam augstam aizsardzības līmenim būtu jāietver arī tas, ka tiek ievēroti atbilstīgi vecuma ierobežojumi attiecībā uz pirotehnisko izstrādājumu lietotājiem.

(6)	Padomes Direktīva 93/15/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par noteikumu saskaņošanu attiecībā uz civilām vajadzībām paredzēto sprāgstvielu laišanu tirgū un pārraudzību (7) uz pirotehniskajiem izstrādājumiem neattiecas.

(7)	Drošumu uzglabāšanas laikā regulē Padomes Direktīva 96/82/EK (1996. gada 9. decembris) par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas (8), un tajā ir izklāstītas drošuma prasības uzņēmumiem, kuros ir sprāgstvielas, tostarp pirotehniskās vielas.

(8)	Attiecībā uz drošumu pārvadājot, noteikumi par pirotehnisko izstrādājumu pārvadāšanu ir iekļauti starptautiskās konvencijās un nolīgumos, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas rekomendācijās par bīstamu kravu pārvadāšanu. Tādēļ minētajiem aspektiem nebūtu jāietilpst šīs direktīvas darbības jomā.

(9)	Šī direktīva būtu jāpiemēro visa veida piegādei, tostarp tālpārdošanai.

(10)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz pirotehniskajiem izstrādājumiem, kuriem piemēro Padomes Direktīvu 96/98/EK (1996. gada 20. decembris) par kuģu aprīkojumu (9) un tajā minētās attiecīgās starptautiskās konvencijas. Tā arī nebūtu jāpiemēro triecienkapselēm, kas paredzētas rotaļlietām, kuras ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/48/EK (2009. gada 18. jūnijs) par rotaļlietu drošumu (10) darbības jomā.

(11)	Uguņošanas ierīces, ko ražotājs ir izgatavojis izmantošanai paša vajadzībām un ko dalībvalsts, kurā ražotājs veic uzņēmējdarbību, ir apstiprinājusi izmantošanai tikai savā teritorijā, nebūtu jāuzskata par darītām pieejamām tirgū, un tāpēc nebūtu jāparedz, ka tām jāatbilst šai direktīvai.

(12)	Ja šajā direktīvā noteiktās pamatprasības ir izpildītas, dalībvalstis nedrīkstētu aizliegt, ierobežot vai kavēt pirotehnisko izstrādājumu brīvu apriti. Šī direktīva būtu jāpiemēro neatkarīgi no valstu tiesību aktiem par dalībvalstu īstenotu ražotāju, izplatītāju un importētāju licencēšanu.

(13)	Pirotehniskajiem izstrādājumiem būtu jāietver uguņošanas ierīces, skatuves pirotehniskie izstrādājumi un citi pirotehniskie izstrādājumi tehniskiem mērķiem, piemēram, gāzes ģeneratori, kurus izmanto drošības spilvenos vai drošības jostu nospriegotājos.

(14)	Lai nodrošinātu pienācīgi augstu aizsardzības līmeni, pirotehniskie izstrādājumi būtu jāklasificē atbilstīgi to bīstamības pakāpei, ņemot vērā izmantošanas veidu, mērķi vai trokšņa līmeni.

(15)

Ņemot vērā ar pirotehnisko izstrādājumu izmantošanu saistīto bīstamību, ir ieteicams noteikt to cilvēku vecuma ierobežojumus, kuriem tos dara pieejamus, un nodrošināt, ka šo izstrādājumu marķējums satur pietiekamu un pareizu informāciju par drošu izmantošanu, lai aizsargātu cilvēku veselību un drošumu, kā arī vidi. Daži pirotehniskie izstrādājumi būtu jādara pieejami tikai cilvēkiem, kuriem ir nepieciešamās zināšanas, prasmes un pieredze. Izstrādājot prasības attiecībā uz transportlīdzekļu pirotehnisko izstrādājumu marķējumu, būtu jāņem vērā pašreizējā pieredze, kā arī tas, ka minētos izstrādājumus piegādā vienīgi profesionāliem lietotājiem.

(16)

Pirotehnisko izstrādājumu, jo īpaši uguņošanas ierīču, izmantošana attiecīgajās dalībvalstīs ir saistīta ar ievērojami atšķirīgām kultūras paražām un tradīcijām. Tāpēc tas nosaka nepieciešamību ļaut dalībvalstīm pieņemt valstu pasākumus, lai inter alia sabiedrības drošības vai veselības un drošuma apsvērumu dēļ ierobežotu dažu kategoriju pirotehnisko izstrādājumu izmantošanu vai pārdošanu plašai sabiedrībai.

(17)

Lai nodrošinātu augstu sabiedrības interešu aizsardzības līmeni, piemēram, patērētāju veselību, drošumu un aizsardzību, kā arī lai garantētu taisnīgu konkurenci Savienības tirgū, uzņēmējiem vajadzētu būt atbildīgiem par pirotehnisko izstrādājumu atbilstību šīs direktīvas prasībām, ņemot vērā viņu attiecīgos uzdevumus piegādes ķēdē.

(18)

Visiem uzņēmējiem, kas veido piegādes un izplatīšanas ķēdi, būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka tirgū tiek darīti pieejami tikai tādi pirotehniskie izstrādājumi, kas atbilst šai direktīvai. Jāparedz skaidra un samērīga pienākumu sadale atbilstīgi katra uzņēmēja uzdevumiem piegādes un izplatīšanas ķēdē.

(19)	Lai atvieglotu uzņēmēju, tirgus uzraudzības iestāžu un patērētāju saziņu, dalībvalstīm būtu jāmudina uzņēmēji papildus pasta adresei norādīt arī tīmekļa vietnes adresi.

(20)	Tā kā ražotājs sīki pārzina konstruēšanas un ražošanas procesu, viņš var vislabāk veikt atbilstības novērtēšanas procedūru. Tādēļ atbilstības novērtēšanai arī turpmāk vajadzētu būt vienīgi ražotāja pienākumam.

(21)

Jānodrošina, lai pirotehniskie izstrādājumi no trešām valstīm, kuri nokļūst Savienības tirgū, atbilstu šīs direktīvas prasībām un jo īpaši lai ražotāji šiem pirotehniskajiem izstrādājumiem būtu veikuši pienācīgas atbilstības novērtēšanas procedūras. Tādēļ būtu jāparedz, ka importētājiem ir jāpārliecinās, vai pirotehniskie izstrādājumi, ko viņi laiž tirgū, atbilst šīs direktīvas prasībām, un ka tie nelaiž tirgū pirotehniskos izstrādājumus, kuri šādām prasībām neatbilst vai kuri rada apdraudējumu. Būtu arī jāparedz, ka importētājiem ir jāpārliecinās, ka ir veiktas atbilstības novērtēšanas procedūras un ka pirotehnisko izstrādājumu marķējums un ražotāju sagatavotā dokumentācija ir pieejama kompetentajām valsts iestādēm pārbaudes veikšanai.

(22)	Izplatītājs dara pirotehnisko izstrādājumu pieejamu tirgū pēc tam, kad ražotājs vai importētājs ir to laidis tirgū, un izplatītājam būtu jārīkojas pietiekami piesardzīgi, lai nodrošinātu, ka viņa apiešanās ar pirotehnisko izstrādājumu nelabvēlīgi neietekmē pirotehniskā izstrādājuma atbilstību.

(23)	Ikviens uzņēmējs, kurš vai nu laiž tirgū kādu pirotehnisko izstrādājumu ar savu vārdu vai preču zīmi, vai izmaina pirotehnisko izstrādājumu tā, ka izmaiņas varētu ietekmēt atbilstību šīs direktīvas prasībām, būtu jāuzskata par ražotāju, un viņam būtu jāuzņemas ražotāja pienākumi.

(24)

Izplatītāji un importētāji ir cieši saistīti ar tirgu, tāpēc tiem būtu jāiesaistās tirgus uzraudzības uzdevumos, ko veic kompetentās valsts iestādes, un tiem vajadzētu būt sagatavotiem aktīvai rīcībai, lai sniegtu kompetentajām iestādēm visu vajadzīgo informāciju par attiecīgo pirotehnisko izstrādājumu.

(25)	Glabājot informāciju, kas šajā direktīvā prasīta citu uzņēmēju identifikācijai, nevajadzētu prasīt, lai uzņēmēji šādu informāciju atjaunina par citiem uzņēmējiem, kuri tiem ir piegādājuši pirotehnisko izstrādājumu vai kuriem tie ir piegādājuši pirotehnisko izstrādājumu.

(26)	Ir lietderīgi noteikt drošuma pamatprasības attiecībā uz pirotehniskajiem izstrādājumiem, lai aizsargātu patērētājus un novērstu nelaimes gadījumus.

(27)

Dažos pirotehniskajos izstrādājumos, īpaši transportlīdzekļiem paredzētos pirotehniskajos izstrādājumos, piemēram, drošības spilvenu gāzes ģeneratoros, ir neliels daudzums komerciālu spridzināšanas līdzekļu un militāru sprāgstvielu. Pēc Direktīvas 2007/23/EK pieņemšanas kļuva skaidrs, ka būs neiespējami šīs vielas kā piedevas aizstāt tikai degmaisījumos, ja tās tiek izmantotas, lai uzlabotu enerģijas līdzsvaru. Tādēļ drošuma pamatprasība, kura ierobežo komerciālu spridzināšanas līdzekļu un militāru sprāgstvielu izmantošanu, būtu attiecīgi jāgroza.

(28)

Lai varētu vieglāk novērtēt atbilstību šajā direktīvā paredzētajām drošuma pamatprasībām, jāparedz pieņēmums par to pirotehnisko izstrādājumu atbilstību, kas atbilst saskaņotajiem standartiem, kuri pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 (2012. gada 25. oktobris) par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK (11), ar mērķi formulēt sīki izstrādātas minēto prasību tehniskās specifikācijas.

(29)	Regulā (ES) Nr. 1025/2012 paredzēta procedūra iebildumu izteikšanai pret saskaņotajiem standartiem, ja minētie standarti tikai daļēji atbilst šīs direktīvas prasībām.

(30)

Lai uzņēmēji varētu pierādīt un kompetentās iestādes nodrošināt, ka pirotehniskie izstrādājumi, kas ir darīti pieejami tirgū, atbilst drošuma pamatprasībām, jāparedz atbilstības novērtēšanas procedūras. Lēmumā Nr. 768/2008/EK paredzēti atbilstības novērtēšanas procedūru moduļi, kas ietver procedūras pieaugošā stingrības pakāpē, kuras ir proporcionālas apdraudējuma līmenim un nepieciešamajam drošuma līmenim. Lai nodrošinātu saskaņotību starp nozarēm un izvairītos no ad hoc gadījumiem, atbilstības novērtēšanas procedūras būtu jāizvēlas no minētajiem moduļiem.

(31)	Ražotājiem būtu jāsagatavo ES atbilstības deklarācija, kur sniedz saskaņā ar šo direktīvu prasīto informāciju par pirotehniskā izstrādājuma atbilstību šīs direktīvas un pārējo attiecīgo Savienības saskaņošanas tiesību aktu prasībām.

(32)

Lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi informācijai tirgus uzraudzības nolūkiem, informācijai, kas vajadzīga, lai noteiktu visus piemērojamos Savienības aktus, vajadzētu būt pieejamai vienotā ES atbilstības deklarācijā. Lai samazinātu uzņēmēju administratīvo slogu, minētā vienotā ES atbilstības deklarācija var būt dokumentācija, kurā iekļautas atbilstīgas atsevišķās atbilstības deklarācijas.

(33)	CE zīme, kas norāda pirotehniskā izstrādājuma atbilstību, ir redzamais rezultāts veselam procesam, kas plašākā nozīmē ietver arī atbilstības novērtēšanu. Vispārīgie principi, kas reglamentē CE zīmi, ir noteikti Regulā (EK) Nr. 765/2008. Šajā direktīvā būtu jānosaka CE zīmes uzlikšanas noteikumi.

(34)	Šajā direktīvā noteiktās atbilstības novērtēšanas procedūras paredz to atbilstības novērtēšanas struktūru iesaistīšanos, kuras dalībvalstis paziņojušas Komisijai.

(35)

Pieredze liecina, ka Direktīvā 2007/23/EK noteiktie kritēriji, kuriem atbilstības novērtēšanas struktūrām jāatbilst, lai tās paziņotu Komisijai, nav pietiekami, lai nodrošinātu paziņoto struktūru vienlīdz augsta līmeņa darbību visā Savienībā. Tomēr ir svarīgi, lai visas paziņotās struktūras veiktu savas funkcijas vienādā līmenī un godīgas konkurences apstākļos. Tādēļ jānosaka obligātās prasības atbilstības novērtēšanas struktūrām, kuras vēlas tikt paziņotas, lai varētu sniegt atbilstības novērtēšanas pakalpojumus.

(36)	Lai nodrošinātu saskaņotu atbilstības novērtēšanas kvalitātes līmeni, ir arī svarīgi noteikt prasības paziņojošajām iestādēm un citām struktūrām, kas piedalās paziņoto struktūru novērtēšanā, paziņošanā un uzraudzībā.

(37)	Šajā direktīvā izveidotā sistēma būtu jāpapildina ar akreditācijas sistēmu, kas paredzēta Regulā (EK) Nr. 765/2008. Akreditācija ir svarīgs līdzeklis, kā verificēt atbilstības novērtēšanas struktūru kompetenci, tāpēc tā arī būtu jāizmanto paziņošanā.

(38)

Regulā (EK) Nr. 765/2008 paredzētā pārredzamā akreditācija, kas nodrošina atbilstības sertifikātu vajadzīgo uzticamību, valstu publiskā sektora iestādēm visā Savienībā būtu jāuzskata par vēlamāko līdzekli, kā pierādīt atbilstības novērtēšanas struktūru tehnisko kompetenci. Tomēr valstu iestādes var uzskatīt, ka tām ir piemēroti līdzekļi, ar ko pašām veikt minēto novērtēšanu. Šādos gadījumos, lai nodrošinātu citu valsts iestāžu veiktās novērtēšanas pienācīgu ticamības līmeni, valsts iestādēm būtu jāiesniedz Komisijai un pārējām dalībvalstīm vajadzīgie dokumentārie pierādījumi, ka izvērtētās atbilstības novērtēšanas struktūras atbilst attiecīgajām normatīvajām prasībām.

(39)

Atbilstības novērtēšanas struktūras bieži piešķir apakšlīgumus par kādām to darbības daļām saistībā ar atbilstības novērtēšanu vai izmanto filiāles. Lai nodrošinātu aizsardzības līmeni, kāds nepieciešams Savienības tirgū laižamajiem pirotehniskajiem izstrādājumiem, ir ļoti svarīgi, lai atbilstības novērtēšanas uzdevumu veikšanai apakšlīgumu slēdzēji un filiāles atbilstu tādām pašām prasībām, kādām paziņotās struktūras. Tādēļ ir svarīgi, lai paziņojamo struktūru kompetences un snieguma novērtēšana un jau paziņoto struktūru uzraudzība attiektos arī uz darbībām, kuras veic apakšlīgumu slēdzēji un filiāles.

(40)	Jāpalielina paziņošanas procedūras efektivitāte un pārredzamība, un jo īpaši tā jāpielāgo jaunajām tehnoloģijām, lai paziņošanu varētu veikt elektroniski.

(41)

Paziņotās struktūras var piedāvāt savus pakalpojumus visā Savienībā, tāpēc ir lietderīgi dot pārējām dalībvalstīm un Komisijai iespēju iebilst pret paziņoto struktūru. Tādēļ ir svarīgi noteikt laikposmu, kurā var novērst visas šaubas vai bažas par atbilstības novērtēšanas struktūru kompetenci, pirms tās sāk darboties kā paziņotās struktūras.

(42)

Konkurētspējai ir svarīgi, lai paziņotās struktūras piemērotu atbilstības novērtēšanas procedūras, neradot lieku apgrūtinājumu uzņēmējiem. Tā paša iemesla dēļ un lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret uzņēmējiem, jānodrošina konsekventa atbilstības novērtēšanas procedūru tehniskā piemērošana. Vislabāk to var panākt ar atbilstīgu koordinēšanu un sadarbību starp paziņotajām struktūrām.

(43)

Dalībvalstīm būtu jāveic visi atbilstīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka pirotehniskos izstrādājumus var laist tirgū tikai tad, ja tie, pareizi uzglabāti un izmantoti paredzētajam nolūkam vai izmantošanas apstākļos, ko var saprātīgi paredzēt, neapdraud cilvēku veselību un drošumu. Būtu jāuzskata, ka pirotehniskie izstrādājumi neatbilst šajā direktīvā noteiktajām drošuma pamatprasībām tikai tādos izmantošanas apstākļos, ko var saprātīgi paredzēt, proti, ja šāda izmantošana varētu rasties likumīgas un viegli paredzamas cilvēku uzvedības rezultātā.

(44)

Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, jāprecizē, ka Regulas (EK) Nr. 765/2008 noteikumi par Savienības tirgus uzraudzību un kontroli attiecībā uz produktiem, kas nokļūst Savienības tirgū, attiecas uz pirotehniskajiem izstrādājumiem. Šai direktīvai nevajadzētu kavēt dalībvalstis no kompetento iestāžu izvēles šo uzdevumu veikšanai.

(45)	Pirotehnisko izstrādājumu grupas, kas ietver līdzīgas konstrukcijas, funkcijas vai rakstura izstrādājumus, paziņotajām struktūrām pārbaudēs būtu jāvērtē kā viena produktu kategorija.

(46)	Ir nepieciešama drošības procedūra, kas dotu iespēju apstrīdēt pirotehniskā izstrādājuma atbilstību. Lai uzlabotu pārredzamību un samazinātu procedūras laiku, jāuzlabo esošā drošības procedūra, lai padarītu to efektīvāku un lai tajā izmantotu dalībvalstīm pieejamās zināšanas.

(47)

Pašreizējā sistēma būtu jāpapildina ar procedūru, kas ļauj ieinteresētajām personām saņemt informāciju par pasākumiem, kurus paredzēts veikt attiecībā uz pirotehniskajiem izstrādājumiem, kas rada apdraudējumu cilvēku veselībai vai drošumam vai citiem sabiedrības interešu aizsardzības aspektiem. Tai būtu arī jāļauj tirgus uzraudzības iestādēm sadarbībā ar attiecīgajiem uzņēmējiem savlaicīgāk rīkoties saistībā ar šādiem pirotehniskajiem izstrādājumiem.

(48)	Ja dalībvalstis un Komisija vienojas par kādas dalībvalsts veiktā pasākuma pamatotību, Komisijai turpmāk nebūtu jāiesaistās, izņemot gadījumus, kad neatbilstības iemesls var būt saskaņotā standarta trūkumi.

(49)

Drošu pirotehnisko izstrādājumu piegāde ir ražotāja un importētāja interesēs, lai izvairītos no saistību izmaksām par bojātiem izstrādājumiem, kuri var radīt kaitējumu cilvēkiem un privātīpašumam. Šajā sakarā Padomes Direktīva 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (12) papildina šo direktīvu, jo Direktīva 85/374/EEK uzliek ražotājiem un importētājiem atbildību neatkarīgi no vainas, kā arī nodrošina atbilstīgu patērētāju aizsardzības līmeni. Turklāt Direktīva 85/374/EEK nodrošina, ka paziņoto struktūru profesionālajai darbībai ir jābūt attiecīgi apdrošinātai, ja vien atbildību par tām neuzņemas valsts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vai arī dalībvalsts pati nav tieši atbildīga par testiem.

(50)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (13).

(51)	Būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra, lai pieņemtu īstenošanas aktus, ar kuriem paziņojušajai dalībvalstij prasa veikt nepieciešamos korektīvos pasākumus attiecībā uz paziņotajām struktūrām, kas vairs neatbilst paziņošanas prasībām.

(52)

Būtu jāizmanto pārbaudes procedūra, lai pieņemtu īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka vienotu numerācijas sistēmu pirotehnisko izstrādājumu identifikācijai un praktiskos pasākumus attiecībā uz pirotehnisko izstrādājumu reģistrācijas numuru reģistru un datu regulāru vākšanu un atjaunināšanu par nelaimes gadījumiem, kas saistīti ar pirotehniskajiem izstrādājumiem.

(53)	Pārbaudes procedūra būtu jāizmanto arī, lai pieņemtu īstenošanas aktus attiecībā uz pirotehniskajiem izstrādājumiem, kas atbilst prasībām un rada apdraudējumu cilvēku veselībai vai drošumam vai citiem sabiedrības interešu aizsardzības aspektiem.

(54)	Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akti, kas jāpiemēro nekavējoties, ja pienācīgi pamatotos gadījumos saistībā ar prasībām atbilstīgiem pirotehniskajiem izstrādājumiem, kas rada apdraudējumu cilvēku veselībai vai drošumam, tas vajadzīgs nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ.

(55)	Ar šo direktīvu izveidotajai komitejai atbilstīgi iedibinātai praksei var būt noderīga loma, izskatot ar šīs direktīvas piemērošanu saistītus jautājumus, kurus saskaņā ar komitejas reglamentu ierosina vai nu tās priekšsēdētājs, vai dalībvalsts pārstāvis.

(56)	Komisijai ar īstenošanas aktiem, nepiemērojot Regulu (ES) Nr. 182/2011 šo aktu īpašā rakstura dēļ, būtu jānosaka, vai dalībvalstu pieņemtie pasākumi attiecībā uz neatbilstīgiem pirotehniskiem izstrādājumiem ir pamatoti vai nē.

(57)	Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas par to valstu tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un būtu jānodrošina minēto noteikumu izpilde. Attiecīgajām sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

(58)

Ražotājiem un importētājiem ir jādod vairāk laika, lai izmantotu visas tiesības saskaņā ar attiecīgās valsts pasākumiem, kas bija spēkā pirms to tiesību normu piemērošanas, ar kurām transponē šo direktīvu, piemēram, izpārdot saražoto izstrādājumu krājumus. Tādēļ ir jāparedz saprātīgi pārejas pasākumi, kas nodrošinātu tādu pirotehnisko izstrādājumu pieejamību tirgū, kuri pirms dienas, kad jāpiemēro valstu pasākumi, ar kuriem transponē šo direktīvu, jau ir laisti tirgū saskaņā ar Direktīvu 2007/23/EK, bez nepieciešamības panākt atbilstību papildu produktu prasībām. Tādēļ izplatītājiem vajadzētu varēt piegādāt pirotehniskos izstrādājumus, kuri ir laisti tirgū, proti, krājumus, kas jau ir izplatīšanas ķēdē, pirms dienas, kad jāpiemēro valstu pasākumi, ar kuriem transponē šo direktīvu.

(59)

Transportlīdzekļiem paredzētie pirotehniskie izstrādājumi ir konstruēti transportlīdzekļa ekspluatācijas cikliem un tādēļ tiem ir vajadzīgi īpaši pārejas pasākumi. Šādam pirotehniskajam izstrādājumam ir jāatbilst to tiesību aktu prasībām, kuri ir piemērojami laikā, kad tas ir pirmo reizi darīts pieejams tirgū, un visu tā transportlīdzekļa ekspluatācijas laikā, kurā tas ir uzstādīts.

(60)	Lai nodrošinātu konkrētu pirotehnisko izstrādājumu nepārtrauktu izmantošanu, jo īpaši autobūves nozarē, I pielikuma 4. punkts jāpiemēro no 2013. gada 4. jūlija.

(61)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, nodrošināt, lai pirotehniskie izstrādājumi tirgū atbilstu prasībām, kas paredz augstu veselības aizsardzības un drošuma un citu sabiedrības interešu aizsardzības līmeni, garantējot iekšējā tirgus darbību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētos mērķus tā vēriena un seku dēļ var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(62)	Pienākumam šo direktīvu transponēt attiecīgu valstu tiesību aktos būtu jāattiecas vienīgi uz noteikumiem, kuri paredz būtiskus grozījumus salīdzinājumā ar iepriekšējo direktīvu. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav grozīti, izrietēja no Direktīvas 2007/23/EK.

(63)	Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz IV pielikuma B daļā norādītajiem termiņiem direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos un tās piemērošanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1.   NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

1.   Šajā direktīvā paredzēti noteikumi, kuru mērķis ir panākt pirotehnisko izstrādājumu brīvu apriti iekšējā tirgū, nodrošinot augsta līmeņa cilvēku veselības un sabiedrības drošības aizsardzību, kā arī patērētāju aizsardzību un drošumu, ņemot vērā arī atbilstīgos aspektus attiecībā uz vides aizsardzību.

2.   Šajā direktīvā ir noteiktas drošuma pamatprasības, kurām pirotehniskajiem izstrādājumiem jāatbilst, lai tos darītu pieejamus tirgū. Minētās prasības ir izklāstītas I pielikumā.

2. pants

Piemērošanas joma

1.   Šo direktīvu piemēro pirotehniskajiem izstrādājumiem.

2.   Šo direktīvu nepiemēro:

a)	pirotehniskajiem izstrādājumiem, ko saskaņā ar valstu tiesību aktiem nekomerciālā nolūkā izmanto bruņotie spēki, policija vai ugunsdzēsēji;

b)	aprīkojumam, uz ko attiecas Direktīva 96/98/EK;

c)	pirotehniskajiem izstrādājumiem, ko izmanto aviokosmiskajā rūpniecībā;

d)	kapselēm, kas īpaši paredzētas rotaļlietām, uz kurām attiecas Direktīvas 2009/48/EK darbības joma;

e)	sprāgstvielām, uz kurām attiecas Direktīvas 93/15/EEK darbības joma;

f)	munīcijai;

g)	uguņošanas ierīcēm, ko ražotājs ir izgatavojis izmantošanai paša vajadzībām un ko dalībvalsts, kurā ražotājs veic uzņēmējdarbību, ir apstiprinājusi izmantošanai tikai savā teritorijā, un kas paliek minētās dalībvalsts teritorijā.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)	“pirotehniskais izstrādājums” ir jebkurš izstrādājums, kas satur sprādzienbīstamas vielas vai sprādzienbīstamus vielu maisījumus un paredzēts karstuma, gaismas, skaņas, gāzes vai dūmu vai šādu efektu kombinācijas radīšanai ar pašuzturošu eksotermisku ķīmisku reakciju;

2)	“uguņošanas ierīce” ir izklaidei paredzēts pirotehniskais izstrādājums;

3)	“skatuves pirotehniskie izstrādājumi” ir pirotehniskie izstrādājumi, kuri paredzēti izmantošanai telpās vai ārpus telpām uz skatuves, tostarp kinofilmu un televīzijas raidījumu veidošanā vai līdzīgiem mērķiem;

4)	“transportlīdzekļu pirotehniskie izstrādājumi” ir transportlīdzekļu drošuma ierīču komponenti, kas satur pirotehniskas vielas, kuras izmanto, lai aktivizētu šīs vai citas ierīces;

5)	“munīcija” ir šāviņi, dzenošie lādiņi, kā arī mācību munīcija, ko izmanto rokas šaujamieročos, citos ieročos un artilērijā;

6)	“persona ar speciālām zināšanām” ir persona, kuru dalībvalsts ir pilnvarojusi savā teritorijā rīkoties ar un/vai izmantot F4 kategorijas uguņošanas ierīces, T2 kategorijas skatuves pirotehniskos izstrādājumus un/vai P2 kategorijas citus pirotehniskos izstrādājumus;

7)	“darīt pieejamu tirgū” nozīmē, veicot komercdarbību, par maksu vai bez maksas jebkādus pirotehniskos izstrādājumus piegādāt izplatīšanai, patēriņam vai izmantošanai Savienības tirgū;

8)	“laist tirgū” nozīmē pirotehnisko izstrādājumu pirmo reizi darīt pieejamu Savienības tirgū;

9)	“ražotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ražo pirotehnisko izstrādājumu vai kas ir izstrādājis vai izgatavojis un laiž minēto pirotehnisko izstrādājumu tirgū ar savu vārdu vai preču zīmi;

10)	“importētājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura veic uzņēmējdarbību Savienībā un laiž Savienības tirgū kādas trešās valsts pirotehnisko izstrādājumu;

11)	“izplatītājs” ir jebkura tāda fiziska vai juridiska persona piegādes ķēdē, kas nav ražotājs vai importētājs un kas dara pirotehnisko izstrādājumu pieejamu tirgū;

12)	“uzņēmēji” ir ražotājs, importētājs un izplatītājs;

13)	“tehniskā specifikācija” ir dokuments, kurā noteiktas tehniskās prasības, kādām pirotehniskajam izstrādājumam ir jāatbilst;

14)	“saskaņotais standarts” ir saskaņotais standarts, kā tas definēts Regulas (ES) Nr. 1025/2012 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

15)	“akreditācija” ir akreditācija, kā tā definēta Regulas (EK) Nr. 765/2008 2. panta 10. punktā;

16)	“valsts akreditācijas struktūra” ir valsts akreditācijas struktūra, kā tā definēta Regulas (EK) Nr. 765/2008 2. panta 11. punktā;

17)	“atbilstības novērtēšana” ir process, kurā novērtē, vai ir ievērotas ar pirotehnisko izstrādājumu saistītās drošuma pamatprasības, kas noteiktas šajā direktīvā;

18)	“atbilstības novērtēšanas struktūra” ir struktūra, kas veic atbilstības novērtēšanas darbības, tostarp kalibrēšanu, testēšanu, sertificēšanu un pārbaudi;

19)	“atsaukšana” ir ikviens pasākums, kura mērķis ir saņemt atpakaļ pirotehnisko izstrādājumu, kas jau ir bijis pieejams galalietotājam;

20)	“izņemšana” ir ikviens pasākums, kas paredzēts, lai novērstu, ka pirotehniskais izstrādājums no piegādes ķēdes tiek darīts pieejams tirgū;

21)	“Savienības saskaņošanas tiesību akti” ir visi Savienības tiesību akti, ar ko saskaņo produktu tirdzniecības nosacījumus;

22)	“CE zīme” ir zīme, ar ko ražotājs norāda, ka pirotehniskais izstrādājums atbilst piemērojamajām prasībām, kuras izklāstītas Savienības saskaņošanas tiesību aktos attiecībā uz tās uzlikšanu.

4. pants

Brīva aprite

1.   Dalībvalstis neaizliedz, neierobežo vai nekavē tādu pirotehnisko izstrādājumu pieejamību tirgū, kas atbilst šīs direktīvas prasībām.

2.   Šī direktīva neliedz dalībvalstīm sabiedriskās kārtības, drošības, veselības un drošuma, vai vides aizsardzības apsvērumu dēļ veikt pasākumus, lai aizliegtu vai ierobežotu F2 un F3 kategorijas uguņošanas ierīču, skatuves pirotehnisko izstrādājumu un citu pirotehnisko izstrādājumu turēšanu īpašumā, izmantošanu un/vai pārdošanu plašai sabiedrībai.

3.   Gadatirgos, komercizstādēs un demonstrācijās, kuru nolūks ir pirotehnisko izstrādājumu tirdzniecība, dalībvalstis nekavē tādu pirotehnisko izstrādājumu demonstrēšanu un izmantošanu, kas neatbilst šai direktīvai, ar noteikumu, ka skaidri saskatāma zīme norāda uz attiecīgā gadatirgus, komercizstādes vai demonstrācijas nosaukumu un datumu un uz šādu pirotehnisko izstrādājumu neatbilstību un nepieejamību pārdošanā, kamēr nav nodrošināta atbilstība. Šādu pasākumu laikā veic nepieciešamos drošuma pasākumus saskaņā ar visām attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes noteiktajām prasībām.

4.   Dalībvalstis nekavē tādu pirotehnisko izstrādājumu brīvu apriti un izmantošanu, kas ražoti izpētes, izstrādes un testēšanas nolūkos un kas neatbilst šai direktīvai, ar noteikumu, ka skaidri saskatāma zīme norāda to neatbilstību un nepieejamību nolūkos, kuri nav pētniecība, izstrāde un testēšana.

5. pants

Pieejamība tirgū

Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pirotehniskos izstrādājumus var darīt pieejamus tirgū tikai tad, ja tie atbilst šīs direktīvas prasībām.

6. pants

Pirotehnisko izstrādājumu kategorijas

1.   Pirotehniskos izstrādājumus ražotājs klasificē atbilstīgi to izmantošanas veidam vai to nolūkam un bīstamības līmenim, tostarp to radītā trokšņa līmenim. Attiecīgās paziņotās struktūras, kas minētas 21. pantā, apstiprina klasifikāciju atbilstīgi 17. pantā minētajām atbilstības novērtēšanas procedūrām.

Klasifikācija ir šāda:

a)

uguņošanas ierīces: i) F1 kategorija – ļoti zemas bīstamības un zema trokšņa līmeņa uguņošanas ierīces, kas paredzētas izmantošanai norobežotās telpās, tostarp uguņošanas ierīces, kuras paredzētas izmantošanai dzīvojamo ēku iekšpusē; ii) F2 kategorija – zemas bīstamības un zema trokšņa līmeņa uguņošanas ierīces, kas paredzētas izmantošanai ārpus telpām norobežotās teritorijās; iii) F3 kategorija – vidējas bīstamības uguņošanas ierīces, kuras paredzētas izmantošanai ārpus telpām lielās, atklātās teritorijās un kuru radītā trokšņa līmenis nav kaitīgs cilvēku veselībai; iv) F4 kategorija – augstas bīstamības uguņošanas ierīces, kuras paredzētas izmantošanai tikai personām ar speciālām zināšanām (vispārēji pazīstamas kā “uguņošanas ierīces profesionālai izmantošanai”) un kuru radītā trokšņa līmenis nav kaitīgs cilvēku veselībai;

b)	skatuves pirotehniskie izstrādājumi: i) T1 kategorija – izmantošanai uz skatuves paredzēti zemas bīstamības pirotehniskie izstrādājumi; ii) T2 kategorija – izmantošanai uz skatuves paredzēti pirotehniskie izstrādājumi, kuri paredzēti, lai tos izmantotu tikai personas ar speciālām zināšanām;

c)

citi pirotehniskie izstrādājumi: i) P1 kategorija – pirotehniskie izstrādājumi, kas nav uguņošanas ierīces, un zemas bīstamības skatuves pirotehniskie izstrādājumi; ii) P2 kategorija – pirotehniskie izstrādājumi, kas nav uguņošanas ierīces, un skatuves pirotehniskie izstrādājumi, kuri paredzēti, lai ar tiem rīkotos vai tos izmantotu tikai personas ar speciālām zināšanām.

2.   Dalībvalstis informē Komisiju par procedūrām, ar kādām tās nosaka un pilnvaro personas ar speciālām zināšanām.

7. pants

Vecuma ierobežojumi un citi ierobežojumi

1.   Pirotehniskos izstrādājumus nedara pieejamus tirgū personām, kas jaunākas par:

a)	uguņošanas ierīces: i) F1 kategorija – 12 gadiem; ii) F2 kategorija – 16 gadiem; iii) F3 kategorija – 18 gadiem;

b)	T1 kategorijas skatuves pirotehniskie izstrādājumi un citi P1 kategorijas pirotehniskie izstrādājumi – 18 gadiem.

2.   Dalībvalstis drīkst paaugstināt 1. punktā noteiktos vecuma ierobežojumus, ja to attaisno sabiedriskās kārtības, drošības vai veselības un drošuma apsvērumi. Dalībvalstis drīkst arī pazemināt vecuma ierobežojumus personām, kas ir profesionāli apmācītas vai piedalās šādās apmācībās.

3.   Ražotāji, importētāji un izplatītāji nedara pieejamus tirgū šādus pirotehniskos izstrādājumus, izņemot tikai personām ar speciālām zināšanām:

a)	F4 kategorijas uguņošanas ierīces;

b)	T2 kategorijas skatuves pirotehniskos izstrādājumus un citus P2 kategorijas pirotehniskos izstrādājumus.

4.   Citus transportlīdzekļiem paredzētus P1 kategorijas pirotehniskos izstrādājumus, tostarp drošības spilvenu un drošības jostu nospriegošanas sistēmas, nedara pieejamus plašai sabiedrībai, ja vien minētie transportlīdzekļiem paredzētie pirotehniskie izstrādājumi nav iestrādāti transportlīdzeklī vai noņemamā transportlīdzekļa daļā.

2.   NODAĻA

UZŅĒMĒJU PIENĀKUMI

8. pants

Ražotāju pienākumi

1.   Laižot savus pirotehniskos izstrādājumus tirgū, ražotāji nodrošina, ka tie ir konstruēti un izgatavoti saskaņā ar drošuma pamatprasībām, kas noteiktas I pielikumā.

2.   Ražotāji sagatavo II pielikumā minēto tehnisko dokumentāciju un nodrošina, ka ir veikta 17. pantā minētā attiecīgā atbilstības novērtēšanas procedūra.

Ja ar šo procedūru ir pierādīts, ka pirotehniskais izstrādājums atbilst piemērojamajām prasībām, ražotāji sagatavo ES atbilstības deklarāciju un uzliek CE zīmi.

3.   Ražotāji glabā tehnisko dokumentāciju un ES atbilstības deklarāciju 10 gadus pēc pirotehniskā izstrādājuma laišanas tirgū.

4.   Ražotāji nodrošina, ka ir izveidotas procedūras, lai sērijveida ražošanā nodrošinātu pastāvīgu atbilstību šai direktīvai. Pienācīgi ņem vērā pirotehniskā izstrādājuma konstrukcijas vai raksturlielumu izmaiņas, kā arī izmaiņas saskaņotajos standartos vai citās tehniskajās specifikācijās, atsaucoties uz kurām deklarēta pirotehniskā izstrādājuma atbilstība.

Ja to uzskata par lietderīgu saistībā ar pirotehniskā izstrādājuma radīto apdraudējumu, ražotāji patērētāju veselības un drošuma aizsardzības nolūkā pēc pienācīgi pamatota kompetento iestāžu pieprasījuma veic tirgū pieejamo pirotehnisko izstrādājumu paraugu testēšanu, izmeklē un, ja vajadzīgs, reģistrē sūdzības, neatbilstīgus pirotehniskos izstrādājumus un atsauktus pirotehniskos izstrādājumus, kā arī pastāvīgi informē par šo uzraudzību izplatītājus.

5.   Ražotāji nodrošina, ka pirotehniskie izstrādājumi, ko viņi laiduši tirgū, ir marķēti saskaņā ar 10. pantu vai 11. pantu.

6.   Ražotāji uz pirotehniskā izstrādājuma norāda savu nosaukumu, reģistrēto komercnosaukumu vai reģistrēto preču zīmi un pasta adresi, kur ar tiem var sazināties, vai, ja tas nav iespējams, to norāda uz iepakojuma vai pirotehniskajam izstrādājumam pievienotajā dokumentā. Adresē norāda vienu kontaktpunktu, kurā var sazināties ar ražotāju. Kontaktinformācija ir galalietotājiem un tirgus uzraudzības iestādēm viegli saprotamā valodā.

7.   Ražotāji nodrošina, ka pirotehniskajam izstrādājumam ir pievienotas patērētājiem un citiem galalietotājiem viegli saprotamas instrukcijas un drošuma informācija valodā, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts. Šādas instrukcijas un drošuma informācija, kā arī jebkāds marķējums ir skaidrs un saprotams.

8.   Ražotāji, kas uzskata vai kam ir iemesls uzskatīt, ka pirotehniskais izstrādājums, kuru tie ir laiduši tirgū, neatbilst šai direktīvai, nekavējoties veic koriģējošos pasākumus, kas nepieciešami, lai panāktu pirotehniskā izstrādājuma atbilstību vai arī vajadzības gadījumā lai to izņemtu no tirgus vai atsauktu. Turklāt, ja pirotehniskais izstrādājums rada apdraudējumu, ražotāji nekavējoties par to informē kompetentās valsts iestādes tajās dalībvalstīs, kurās viņi pirotehnisko izstrādājumu ir darījuši pieejamu tirgū, norādot sīku informāciju jo īpaši par neatbilstību un par veiktajiem koriģējošajiem pasākumiem.

9.   Pēc pamatota kompetentās valsts iestādes pieprasījuma ražotāji tai viegli saprotamā valodā papīra vai elektroniskā formātā sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas nepieciešama, lai pierādītu pirotehniskā izstrādājuma atbilstību šai direktīvai. Pēc minētās iestādes pieprasījuma viņi ar to sadarbojas visos pasākumos, kas veikti, lai nepieļautu apdraudējumus, ko rada pirotehniskie izstrādājumi, kurus viņi ir laiduši tirgū.

9. pants

Izsekojamība

1.   Lai sekmētu pirotehnisko izstrādājumu izsekojamību, ražotāji tos marķē ar reģistrācijas numuru, ko piešķīrusi paziņotā struktūra, kura saskaņā ar 17. pantu veic atbilstības novērtēšanu. Numerāciju veic saskaņā ar vienotu sistēmu, ko nosaka Komisija.

2.   Ražotāji un importētāji glabā to pirotehnisko izstrādājumu reģistrācijas numuru uzskaiti, kurus viņi ir darījuši pieejamus tirgū, un šo informāciju pēc pieprasījuma dara pieejamu attiecīgajām iestādēm.

10. pants

To pirotehnisko izstrādājumu marķēšana, kuri nav transportlīdzekļiem paredzēti pirotehniskie izstrādājumi

1.   Ražotāji nodrošina, ka pirotehniskie izstrādājumi, kas nav transportlīdzekļiem paredzēti pirotehniskie izstrādājumi, ir marķēti redzamā, salasāmā un neizdzēšamā veidā tās dalībvalsts oficiālajā(-ās) valodā(-ās), kurā(-ās) pirotehniskais izstrādājums tiek darīts pieejams patērētājam. Šāds marķējums ir skaidrs un saprotams.

2.   Pirotehnisko izstrādājumu marķējumā iekļauj vismaz 8. panta 6. punktā noteikto informāciju par ražotāju un, ja ražotājs neveic uzņēmējdarbību Savienībā, attiecīgi 8. panta 6. punktā un 12. panta 3. punktā noteikto informāciju par ražotāju un importētāju, pirotehniskā izstrādājuma nosaukumu un tipu, tā reģistrācijas numuru un tā produkta, partijas vai sērijas numuru, 7. panta 1. un 2. punktā noteiktos minimālos vecuma ierobežojumus, attiecīgo kategoriju, lietošanas instrukcijas, ražošanas gadu F3 un F4 kategorijas izstrādājumiem un nepieciešamības gadījumā minimālo drošuma attālumu. Marķējumā iekļauj informāciju par tīro sprādzienbīstamo saturu (NEC).

3.   Uz uguņošanas ierīcēm norāda arī vismaz šādu informāciju:

a)	F1 kategorija – nepieciešamības gadījumā “tikai izmantošanai ārpus telpām” un minimālo drošuma attālumu;

b)	F2 kategorija – “tikai izmantošanai ārpus telpām” un nepieciešamības gadījumā minimālo(-os) drošuma attālumu(-us);

c)	F3 kategorija – “tikai izmantošanai ārpus telpām” un minimālo(-os) drošuma attālumu(-us);

d)	F4 kategorija – “izmantošanai tikai personām ar speciālām zināšanām” un minimālo(-os) drošuma attālumu(-us).

4.   Uz skatuves pirotehniskajiem izstrādājumiem norāda arī vismaz šādu informāciju:

a)	T1 kategorija – nepieciešamības gadījumā “tikai izmantošanai ārpus telpām” un minimālo(-os) drošuma attālumu(-us);

b)	T2 kategorija – “izmantošanai tikai personām ar speciālām zināšanām” un minimālo(-os) drošuma attālumu(-us).

5.   Ja uz pirotehniskā izstrādājuma nav pietiekami daudz vietas, lai marķējums atbilstu 2., 3. un 4. punkta prasībām, šo informāciju sniedz uz vismazākās iepakojuma vienības.

11. pants

Transportlīdzekļiem paredzēto pirotehnisko izstrādājumu marķēšana

1.   Transportlīdzekļiem paredzēto pirotehnisko izstrādājumu marķējumā norāda 8. panta 6. punktā noteikto informāciju par ražotāju, pirotehniskā izstrādājuma nosaukumu un tipu, tā reģistrācijas numuru un tā produkta, partijas vai sērijas numuru, kā arī vajadzības gadījumā drošuma instrukcijas.

2.   Ja uz transportlīdzekļiem paredzēta pirotehniskā izstrādājuma nav pietiekami daudz vietas, lai marķējums atbilstu 1. punkta prasībām, šo informāciju sniedz uz iepakojuma.

3.   Profesionāliem lietotājiem piegādā drošuma datu lapu par transportlīdzekļiem paredzētiem pirotehniskiem izstrādājumiem, kura ir lietotāju pieprasītajā valodā, ir sagatavota saskaņā ar II pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru (14), un kurā ņem vērā minēto lietotāju īpašās vajadzības.

Drošuma datu lapu var pievienot papīra formātā vai elektroniski ar noteikumu, ka profesionālajiem lietotājiem ir vajadzīgie piekļuves līdzekļi.

12. pants

Importētāju pienākumi

1.   Importētāji laiž tirgū tikai prasībām atbilstīgus pirotehniskos izstrādājumus.

2.   Pirms pirotehniskā izstrādājuma laišanas tirgū importētāji nodrošina, ka ražotājs ir veicis pienācīgo 17. pantā minēto atbilstības novērtēšanas procedūru. Viņi nodrošina, ka ražotājs ir sagatavojis tehnisko dokumentāciju, ka pirotehniskajam izstrādājumam ir CE zīme, ka tam ir pievienoti vajadzīgie dokumenti un ka ražotājs ir izpildījis 8. panta 5. un 6. punktā noteiktās prasības.

Ja importētājs uzskata vai viņam ir iemesls uzskatīt, ka pirotehniskais izstrādājums neatbilst I pielikumā izklāstītajām drošuma pamatprasībām, viņš nelaiž pirotehnisko izstrādājumu tirgū, līdz nav panākta atbilstība. Turklāt, ja pirotehniskais izstrādājums rada apdraudējumu, importētājs par to informē ražotāju un tirgus uzraudzības iestādes.

3.   Importētāji uz pirotehniskā izstrādājuma norāda savu nosaukumu, reģistrēto komercnosaukumu vai reģistrēto preču zīmi un pasta adresi, kur ar tiem var sazināties, vai, ja tas nav iespējams, to norāda uz iepakojuma vai pirotehniskajam izstrādājumam pievienotajā dokumentā. Kontaktinformācija ir galalietotājiem un tirgus uzraudzības iestādēm viegli saprotamā valodā.

4.   Importētāji nodrošina, ka pirotehniskajam izstrādājumam ir pievienotas patērētājiem un citiem galalietotājiem viegli saprotamas instrukcijas un drošuma informācija valodā, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts.

5.   Importētāji nodrošina, ka laikā, kad tie ir atbildīgi par pirotehnisko izstrādājumu, tā uzglabāšanas un pārvadāšanas apstākļi negatīvi neietekmē tā atbilstību I pielikumā izklāstītajām drošuma pamatprasībām.

6.   Ja to uzskata par lietderīgu saistībā ar pirotehniskā izstrādājuma radīto apdraudējumu, importētāji patērētāju veselības un drošuma aizsardzības nolūkā pēc pienācīgi pamatota kompetento iestāžu pieprasījuma veic tirgū pieejamo pirotehnisko izstrādājumu paraugu testēšanu, izmeklē un, ja vajadzīgs, reģistrē sūdzības, neatbilstīgus pirotehniskos izstrādājumus un atsauktus pirotehniskos izstrādājumus, kā arī pastāvīgi informē par šo uzraudzību izplatītājus.

7.   Importētāji, kas uzskata vai kam ir iemesls uzskatīt, ka pirotehniskais izstrādājums, kuru tie ir laiduši tirgū, neatbilst šai direktīvai, nekavējoties veic koriģējošos pasākumus, kas nepieciešami, lai panāktu pirotehniskā izstrādājuma atbilstību vai arī vajadzības gadījumā lai to izņemtu no tirgus vai atsauktu. Turklāt, ja pirotehniskais izstrādājums rada apdraudējumu, importētāji nekavējoties par to informē kompetentās valsts iestādes tajās dalībvalstīs, kurās viņi pirotehnisko izstrādājumu ir darījuši pieejamu tirgū, norādot sīku informāciju jo īpaši par neatbilstību un par veiktajiem koriģējošajiem pasākumiem.

8.   Importētāji 10 gadus pēc pirotehniskā izstrādājuma laišanas tirgū glabā ES atbilstības deklarācijas kopiju pieejamu tirgus uzraudzības iestādēm un nodrošina, lai šīm iestādēm pēc pieprasījuma būtu pieejama tehniskā dokumentācija.

9.   Pēc pamatota kompetentās valsts iestādes pieprasījuma importētāji tai viegli saprotamā valodā papīra vai elektroniskā formātā sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas nepieciešama, lai pierādītu pirotehniskā izstrādājuma atbilstību. Pēc minētās iestādes pieprasījuma viņi ar to sadarbojas visos pasākumos, kas veikti, lai nepieļautu apdraudējumus, ko rada pirotehniskie izstrādājumi, kurus viņi ir laiduši tirgū.

13. pants

Izplatītāju pienākumi

1.   Darot pirotehnisko izstrādājumu pieejamu tirgū, izplatītāji pietiekami rūpīgi ievēro šīs direktīvas prasības.

2.   Pirms pirotehniskais izstrādājums tiek darīts pieejams tirgū, izplatītāji pārliecinās, ka izstrādājumam ir CE zīme, ka tam ir pievienoti vajadzīgie dokumenti, kā arī instrukcijas un drošuma informācija tās dalībvalsts patērētājiem un citiem galalietotājiem viegli saprotamā valodā, kurā pirotehniskais izstrādājums tiks darīts pieejams tirgū, un ka ražotājs un importētājs ir izpildījuši attiecīgi 8. panta 5. un 6. punktā un 12. panta 3. punktā izklāstītās prasības.

Ja izplatītājs uzskata vai viņam ir iemesls uzskatīt, ka pirotehniskais izstrādājums neatbilst I pielikumā izklāstītajām drošuma pamatprasībām, viņš nedara pirotehnisko izstrādājumu pieejamu tirgū, līdz nav panākta atbilstība. Turklāt, ja pirotehniskais izstrādājums rada apdraudējumu, izplatītājs par to informē ražotāju vai importētāju, kā arī tirgus uzraudzības iestādes.

3.   Izplatītāji nodrošina, ka laikā, kad tie ir atbildīgi par pirotehnisko izstrādājumu, tā uzglabāšanas un pārvadāšanas apstākļi negatīvi neietekmē tā atbilstību I pielikumā izklāstītajām drošuma pamatprasībām.

4.   Izplatītāji, kas uzskata vai kam ir iemesls uzskatīt, ka pirotehniskais izstrādājums, kuru tie ir darījuši pieejamu tirgū, neatbilst šai direktīvai, pārliecinās, ka ir veikti koriģējošie pasākumi, kas nepieciešami, lai panāktu pirotehniskā izstrādājuma atbilstību vai arī vajadzības gadījumā lai to izņemtu no tirgus vai atsauktu. Turklāt, ja pirotehniskais izstrādājums rada apdraudējumu, izplatītāji nekavējoties par to informē kompetentās valsts iestādes tajās dalībvalstīs, kurās viņi pirotehnisko izstrādājumu minētajam nolūkam ir darījuši pieejamu tirgū, norādot sīku informāciju jo īpaši par neatbilstību un par veiktajiem koriģējošajiem pasākumiem.

5.   Pēc pamatota kompetentās valsts iestādes pieprasījuma izplatītāji papīra vai elektroniskā formātā sniedz visu informāciju un dokumentāciju, kas nepieciešama, lai pierādītu pirotehniskā izstrādājuma atbilstību. Pēc minētās iestādes pieprasījuma viņi ar to sadarbojas visos pasākumos, kas veikti, lai nepieļautu apdraudējumus, ko rada pirotehniskie izstrādājumi, kurus viņi ir darījuši pieejamus tirgū.

14. pants

Gadījumi, kad ražotāju pienākumus piemēro importētājiem un izplatītājiem

Ja importētājs vai izplatītājs laiž tirgū kādu pirotehnisko izstrādājumu ar savu vārdu vai preču zīmi vai maina jau tirgū laistu pirotehnisko izstrādājumu tā, ka izmaiņas var ietekmēt atbilstību šīs direktīvas prasībām, viņu šajā direktīvā uzskata par ražotāju un viņam ir tādi paši pienākumi kā ražotājam, uz kuru attiecas 8. pants.

15. pants

Uzņēmēju identifikācija

Uzņēmēji tirgus uzraudzības iestādēm pēc pieprasījuma norāda šādu informāciju:

a)	visus uzņēmēju, kuri tiem piegādājuši pirotehnisko izstrādājumu;

b)	visus uzņēmējus, kuriem tie piegādājuši pirotehnisko izstrādājumu.

Uzņēmēji spēj uzrādīt pirmajā daļā minēto informāciju 10 gadus pēc tam, kad pirotehniskais izstrādājums tiem piegādāts, un 10 gadus pēc tam, kad tie ir piegādājuši pirotehnisko izstrādājumu.

3.   NODAĻA

PIROTEHNISKĀ IZSTRĀDĀJUMA ATBILSTĪBA

16. pants

Pieņēmums par pirotehnisko izstrādājumu atbilstību

Pirotehniskos izstrādājumus, kas atbilst tiem saskaņotajiem standartiem vai to daļām, uz kuriem atsauces ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, uzskata par atbilstīgiem I pielikumā izklāstītajām drošuma pamatprasībām, uz kurām attiecas minētie standarti vai to daļas.

17. pants

Atbilstības novērtēšanas procedūras

Lai novērtētu pirotehnisko izstrādājumu atbilstību, ražotājs izmanto vienu no šādām II pielikumā minētajām procedūrām:

a)

ES tipa pārbaudi (B modulis) un pēc ražotāja izvēles vienu no turpmāk minētajām procedūrām: i) atbilstība tipam, pamatojoties uz iekšējo ražošanas kontroli un uzraudzītām produkta pārbaudēm pēc nejauši izvēlētiem intervāliem (C2 modulis); ii) atbilstība tipam, pamatojoties uz ražošanas procesa kvalitātes nodrošināšanu (D modulis); iii) atbilstība tipam, pamatojoties uz produkta kvalitātes nodrošināšanu (E modulis);

b)	atbilstība, pamatojoties uz vienības verificēšanu (G modulis);

c)	atbilstība tipam, pamatojoties uz visaptverošu kvalitātes nodrošināšanu (H modulis), ciktāl tā attiecas uz F4 kategorijas uguņošanas ierīcēm.

18. pants

ES atbilstības deklarācija

1.   ES atbilstības deklarācijā norāda, ka ir pierādīta atbilstība I pielikumā izklāstītajām drošuma pamatprasībām.

2.   ES atbilstības deklarācijai ir III pielikumā sniegtā parauga struktūra, tajā ir II pielikumā dotajos attiecīgajos moduļos norādītie elementi, un to pastāvīgi atjaunina. To tulko valodā vai valodās, ko nosaka dalībvalsts, kurā pirotehnisko izstrādājumu laiž vai dara pieejamu tirgū.

3.   Ja uz pirotehnisko izstrādājumu attiecas vairāk nekā viens Savienības tiesību akts, kurš prasa ES atbilstības deklarāciju, tiek sagatavota vienota ES atbilstības deklarācija attiecībā uz visiem šādiem Savienības tiesību aktiem. Minētajā deklarācijā norāda attiecīgos Savienības tiesību aktus, tostarp arī atsauces uz to publikācijām.

4.   Sagatavojot ES atbilstības deklarāciju, ražotājs uzņemas atbildību par pirotehniskā izstrādājuma atbilstību šajā direktīvā noteiktajām prasībām.

19. pants

CE zīmes vispārējie principi

Uz CE zīmi attiecas vispārējie principi, kas izklāstīti Regulas (EK) Nr. 765/2008 30. pantā.

20. pants

CE zīmes un citu marķējuma veidu uzlikšanas noteikumi un nosacījumi

1.   CE zīmi redzami, salasāmi un neizdzēšami uzliek uz pašiem pirotehniskajiem izstrādājumiem. Ja tas nav iespējams vai attaisnojams pirotehniskā izstrādājuma īpatnību dēļ to uzliek uz iepakojuma un pievienotajiem dokumentiem.

2.   CE zīmi uzliek pirms pirotehniskā izstrādājuma laišanas tirgū.

3.   Aiz CE zīmes ir paziņotās struktūras identifikācijas numurs, ja šī struktūra piedalās ražošanas kontroles posmā.

Paziņotās struktūras identifikācijas numuru uzliek pati struktūra, vai pēc tās norādījuma to uzliek ražotājs.

4.   Aiz CE zīmes un vajadzības gadījumā paziņotās struktūras identifikācijas numura var norādīt citu zīmi par īpašu apdraudējumu vai izmantojumu.

5.   Dalībvalstis izmanto spēkā esošos mehānismus, lai nodrošinātu CE zīmes izmantošanas kārtības pareizu piemērošanu, un attiecīgi rīkojas minētās zīmes neatbilstīgas izmantošanas gadījumā.

4.   NODAĻA

ATBILSTĪBAS NOVĒRTĒŠANAS IESTĀŽU PAZIŅOŠANA

21. pants

Paziņošana

Dalībvalstis paziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm struktūras, kas ir pilnvarotas veikt trešo personu atbilstības novērtēšanas uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu.

22. pants

Paziņojošās iestādes

1.   Dalībvalstis izraugās paziņojošo iestādi, kas ir atbildīga par tādu procedūru izveidi un veikšanu, kuras nepieciešamas, lai novērtētu un paziņotu atbilstības novērtēšanas struktūras un uzraudzītu paziņotās struktūras, tostarp to atbilstību 27. pantam.

2.   Dalībvalstis var nolemt, ka 1. punktā minēto novērtēšanu un uzraudzību veic valsts akreditācijas struktūra Regulas (EK) Nr. 765/2008 nozīmē un saskaņā ar to.

23. pants

Prasības paziņojošajām iestādēm

1.   Paziņojošo iestādi izveido tā, lai nebūtu nekādu interešu konfliktu ar atbilstības novērtēšanas struktūrām.

2.   Paziņojošā iestāde ir veidota un darbojas tā, lai nodrošinātu tās darbības objektivitāti un taisnīgumu.

3.   Paziņojošā iestāde ir veidota tā, lai visus lēmumus par atbilstības novērtēšanas struktūras paziņošanu pieņemtu kompetentas personas, kas nav tās pašas personas, kuras veikušas novērtēšanu.

4.   Paziņojošā iestāde nepiedāvā un neveic nekādas darbības, ko veic atbilstības novērtēšanas struktūras, kā arī nesniedz konsultāciju pakalpojumus komerciālā nolūkā vai par konkurētspējīgu samaksu.

5.   Paziņojošā iestāde nodrošina iegūtās informācijas konfidencialitāti.

6.   Paziņojošajai iestādei ir pietiekams skaits kompetentu darbinieku tās pienākumu pienācīgai izpildei.

24. pants

Paziņojošo iestāžu informēšanas pienākums

Dalībvalstis informē Komisiju par atbilstības novērtēšanas struktūru novērtēšanas un paziņošanas procedūrām un paziņoto struktūru uzraudzības procedūrām savās valstīs, kā arī par visām izmaiņām šajā informācijā.

Komisija dara šo informāciju publiski pieejamu.

25. pants

Prasības paziņotajām struktūrām

1.   Paziņošanas nolūkā atbilstības novērtēšanas struktūra atbilst 2. līdz 11. punktā noteiktajām prasībām.

2.   Atbilstības novērtēšanas struktūru izveido saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, un tā ir juridiska persona.

3.   Atbilstības novērtēšanas struktūra ir trešā persona, kas ir neatkarīga no organizācijas vai pirotehniskā izstrādājuma, kuru tā novērtē.

4.   Atbilstības novērtēšanas struktūra, tās augstākā vadība un darbinieki, kas ir atbildīgi par atbilstības novērtēšanas uzdevumu veikšanu, nav pirotehnisko izstrādājumu konstruktori un/vai sprādzienbīstamu vielu izstrādātāji, ražotāji, piegādātāji, uzstādītāji, pircēji, īpašnieki, lietotāji vai apkopes veicēji, ne arī minēto pušu pārstāvji. Tas neliedz izmantot novērtētos pirotehniskos izstrādājumus un/vai sprādzienbīstamās vielas, kas ir nepieciešamas atbilstības novērtēšanas struktūras darbībai, vai izmantot pirotehniskos izstrādājumus vai vielas personīgām vajadzībām.

Atbilstības novērtēšanas struktūra, tās augstākā līmeņa vadība un darbinieki, kas ir atbildīgi par atbilstības novērtēšanas uzdevumiem, nav tieši saistīti ar pirotehnisko izstrādājumu konstruēšanu un/vai sprādzienbīstamo vielu izstrādāšanu, izgatavošanu vai iebūvēšanu, tirdzniecību, uzstādīšanu, izmantošanu vai apkopi, kā arī nepārstāv šajās darbībās iesaistītās personas. Viņi neiesaistās darbībās, kas var būt pretrunā viņu lēmuma neatkarībai vai integritātei attiecībā uz tām novērtēšanas darbībām, kuras viņiem ir paziņotas. Tas jo īpaši attiecas uz konsultāciju pakalpojumiem.

Atbilstības novērtēšanas struktūras nodrošina, lai to filiāļu vai apakšlīgumu slēdzēju darbības neietekmētu atbilstības novērtēšanas darbību konfidencialitāti, objektivitāti vai taisnīgumu.

5.   Atbilstības novērtēšanas struktūras un to darbinieki veic atbilstības novērtēšanas darbības ar visaugstāko profesionālo integritāti un vajadzīgo tehnisko kompetenci konkrētajā jomā bez spiediena un pamudinājumiem, jo īpaši finansiāla rakstura, kas varētu ietekmēt viņu lēmumu vai atbilstības novērtēšanas darbību rezultātus, īpaši attiecībā uz personām vai personu grupām, kuras ir ieinteresētas šo darbību rezultātos.

6.   Atbilstības novērtēšanas struktūra ir spējīga veikt visus atbilstības novērtēšanas uzdevumus, kuri tai noteikti II pielikumā un ar kuriem saistībā tā ir paziņota, neatkarīgi no tā, vai šos uzdevumus veic pati atbilstības novērtēšanas struktūra, vai tie tiek veikti tās vārdā un uz tās atbildību.

Atbilstības novērtēšanas struktūras rīcībā vienmēr un par visām atbilstības novērtēšanas procedūrām un pirotehnisko izstrādājumu veidiem un kategorijām, ar ko saistībā tā ir paziņota, ir nepieciešamie:

a)	darbinieki ar tehniskām zināšanām un pietiekamu un atbilstīgu pieredzi, lai veiktu atbilstības novērtēšanas uzdevumus;

b)	to procedūru apraksti, ar kurām saskaņā veic atbilstības novērtēšanu, nodrošinot pārredzamību un šo procedūru reproducējamības iespēju. Tai ir izstrādāta pienācīga politika un procedūras, ar ko uzdevumi, ko tā veic kā paziņotā struktūra, ir nodalīti no pārējās darbības;

c)	procedūras darbību veikšanai, kurās pienācīgi ņem vērā uzņēmuma lielumu, nozari, kurā tas darbojas, struktūru, attiecīgās tehnoloģijas sarežģītības pakāpi un to, vai attiecīgie uzņēmumi ražo sērijveida produktus vai ne.

Atbilstības novērtēšanas struktūrai ir nepieciešamie līdzekļi, lai pienācīgi veiktu tehniskos un administratīvos uzdevumus saistībā ar atbilstības novērtēšanas darbībām, un ir piekļuve visam nepieciešamajam aprīkojumam un iekārtām.

7.   Darbiniekiem, kas atbildīgi par atbilstības novērtēšanas uzdevumu veikšanu, ir:

a)	pienācīga tehniskā un profesionālā apmācība, kas aptver visu atbilstības novērtēšanas darbību jomu, par kuru atbilstības novērtēšanas struktūra ir tikusi paziņota;

b)	pietiekamas zināšanas par prasībām attiecībā uz veicamo novērtēšanu un atbilstīgas pilnvaras veikt šo novērtēšanu;

c)	atbilstīgas zināšanas un sapratne par I pielikumā izklāstītajām drošuma pamatprasībām, piemērojamajiem saskaņotajiem standartiem un attiecīgajiem noteikumiem Savienības saskaņošanas tiesību aktos un valstu tiesību aktos;

d)	spēja sagatavot sertifikātus, dokumentāciju un ziņojumus, kas pierāda, ka novērtēšana ir veikta.

8.   Tiek garantēta atbilstības novērtēšanas struktūru, to augstākā līmeņa vadības un darbinieku, kas ir atbildīgi par atbilstības novērtēšanas uzdevumu veikšanu, objektivitāte.

Atalgojums, ko saņem atbilstības novērtēšanas struktūras augstākā līmeņa vadība un darbinieki, kas ir atbildīgi par atbilstības novērtēšanas uzdevumu veikšanu, nav atkarīgs no veikto novērtējumu skaita vai to rezultātiem.

9.   Atbilstības novērtēšanas struktūras apdrošina civiltiesisko atbildību, ja vien atbildību neuzņemas valsts saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai ja dalībvalsts pati nav tieši atbildīga par atbilstības novērtēšanu.

10.   Atbilstības novērtēšanas struktūras darbinieki glabā dienesta noslēpumus attiecībā uz visu informāciju, kas iegūta, veicot pienākumus, uz kuriem attiecas II pielikums vai valstu tiesību aktu noteikumi, kas to īsteno, izņemot attiecībā uz tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā darbības tiek veiktas. Īpašumtiesības ir aizsargātas.

11.   Atbilstības novērtēšanas struktūras nodrošina, ka darbinieki, kas ir atbildīgi par atbilstības novērtēšanas uzdevumu veikšanu, ir informēti par attiecīgajām standartizācijas darbībām un saskaņā ar attiecīgajiem Savienības saskaņošanas tiesību aktiem izveidotās paziņoto struktūru koordinācijas grupas darbībām, vai pašas piedalās šo darbību veikšanā un piemēro kā pamatnostādnes šīs darba grupas administratīvos lēmumus un sagatavotos dokumentus.

26. pants

Pieņēmums par paziņoto struktūru atbilstību

Ja atbilstības novērtēšanas struktūra pierāda savu atbilstību kritērijiem, kas noteikti attiecīgajos saskaņotajos standartos vai to daļās, uz kuriem atsauces publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, to uzskata par atbilstīgu 25. pantā izklāstītajām prasībām, ciktāl piemērojamie saskaņotie standarti attiecas uz šīm prasībām.

27. pants

Paziņoto struktūru filiāles un apakšlīgumu slēgšana

1.   Ja paziņotā struktūra slēdz apakšlīgumus par konkrētu uzdevumu veikšanu saistībā ar atbilstības novērtēšanu vai izmanto filiāli, tā pārliecinās, ka apakšlīguma slēdzējs vai filiāle atbilst 25. panta prasībām, un attiecīgi informē paziņojošo iestādi.

2.   Paziņotās struktūras uzņemas pilnu atbildību par apakšlīgumu slēdzēju vai filiāļu darbību neatkarīgi no tā, kur tie veic uzņēmējdarbību.

3.   Par darbībām var slēgt apakšlīgumu vai tās var veikt filiāle tikai tad, ja klients tam piekrīt.

4.   Paziņotās struktūras glabā paziņojošajai iestādei pieejamus attiecīgos dokumentus par apakšuzņēmēja vai filiāles kvalifikāciju novērtēšanu un to veikto darbu saskaņā ar II pielikumu.

28. pants

Paziņošanas pieteikums

1.   Atbilstības novērtēšanas struktūra iesniedz paziņošanas pieteikumu paziņojošajai iestādei tajā dalībvalstī, kur tā veic uzņēmējdarbību.

2.   Paziņošanas pieteikumam pievieno atbilstības novērtēšanas darbību aprakstu, atbilstības novērtēšanas moduli vai moduļus un pirotehnisko izstrādājumu vai izstrādājumus, par ko struktūra paziņo sevi par kompetentu, kā arī akreditācijas sertifikātu, ja tāds ir, ko izsniegusi valsts akreditācijas struktūra, apliecinot, ka atbilstības novērtēšanas struktūra atbilst 25. panta prasībām.

3.   Ja attiecīgajai atbilstības novērtēšanas struktūrai nav akreditācijas sertifikāta, tā paziņojošajai iestādei iesniedz visus dokumentāros pierādījumus, kas nepieciešami, lai apstiprinātu, atzītu un regulāri uzraudzītu tās atbilstību 25. panta prasībām.

29. pants

Paziņošanas procedūra

1.   Paziņojošās iestādes var paziņot tikai tās atbilstības novērtēšanas struktūras, kuras atbilst 25. panta prasībām.

2.   Tās paziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm, izmantojot Komisijas izveidoto un pārvaldīto elektronisko paziņošanas sistēmu.

3.   Paziņojumā iekļauj sīku informāciju par atbilstības novērtēšanas darbībām, atbilstības novērtēšanas moduli vai moduļiem, attiecīgo pirotehnisko izstrādājumu vai izstrādājumiem un attiecīgo kompetences apliecinājumu.

4.   Ja paziņošana ir veikta, neizmantojot 28. panta 2. punktā minēto akreditācijas sertifikātu, paziņojošā iestāde iesniedz Komisijai un pārējām dalībvalstīm dokumentārus pierādījumus, kuri apliecina atbilstības novērtēšanas struktūras kompetenci un veiktos pasākumus, tādējādi nodrošinot, ka minētā struktūra tiek regulāri uzraudzīta un ka tā joprojām atbilst 25. panta prasībām.

5.   Attiecīgā struktūra drīkst veikt paziņotās struktūras darbības tikai tad, ja Komisija vai pārējās dalībvalstis nav izteikušas iebildumus divu nedēļu laikā no paziņošanas, ja izmanto akreditācijas sertifikātu, vai divu mēnešu laikā no paziņošanas, ja neizmanto akreditācijas procedūru.

Šajā direktīvā tikai šādu struktūru uzskata par paziņoto struktūru.

6.   Paziņojošā iestāde paziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm par attiecīgām turpmākām izmaiņām paziņojumā.

30. pants

Paziņoto struktūru identifikācijas numuri un saraksti

1.   Komisija katrai paziņotajai struktūrai piešķir identifikācijas numuru.

Tā piešķir tikai vienu šādu numuru arī tad, ja struktūra ir paziņota saskaņā ar vairākiem Savienības tiesību aktiem.

2.   Komisija dara publiski pieejamu to struktūru sarakstu, kuras paziņotas saskaņā ar šo direktīvu, tostarp identifikācijas numurus, kas tām piešķirti, un darbības, kuru veikšanai tās paziņotas.

Komisija nodrošina saraksta atjaunināšanu.

31. pants

Izmaiņas paziņojumos

1.   Ja paziņojošā iestāde ir noskaidrojusi vai ir tikusi informēta, ka paziņotā struktūra vairs neatbilst 25. panta prasībām vai nepilda savus pienākumus, paziņojošā iestāde attiecīgi ierobežo, aptur vai anulē paziņojumu, ņemot vērā to, kādā mērā attiecīgā struktūra nav spējusi nodrošināt atbilstību prasībām vai pildīt savus pienākumus. Tā nekavējoties par to attiecīgi informē Komisiju un pārējās dalībvalstis.

2.   Ja paziņojums ir ierobežots, apturēts vai anulēts vai ja paziņotā struktūra ir beigusi darbību, paziņotāja dalībvalsts veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka minētās struktūras dokumentus apstrādā cita paziņotā struktūra vai arī tie pēc pieprasījuma ir pieejami atbildīgajām paziņojošajām un tirgus uzraudzības iestādēm.

32. pants

Paziņoto struktūru kompetences apšaubīšana

1.   Komisija izmeklē visus gadījumus, kad tai ir radušās šaubas vai tai ir ziņots par šaubām attiecībā uz kādas paziņotās struktūras kompetenci vai tās spēju pastāvīgi izpildīt prasības un pienākumus, kuri uz to attiecas.

2.   Paziņotāja dalībvalsts pēc pieprasījuma sniedz Komisijai visu informāciju saistībā ar attiecīgās struktūras paziņojuma pamatojumu vai paziņotās struktūras kompetences saglabāšanu.

3.   Komisija nodrošina, lai visa aizsargājamā informācija, kas saņemta izmeklēšanas gaitā, tiktu apstrādāta kā konfidenciāla informācija.

4.   Ja Komisija pārliecinās, ka paziņotā struktūra neatbilst vai vairs neatbilst tās paziņošanas prasībām, tā pieņem īstenošanas aktu, pieprasot paziņojušajai dalībvalstij veikt nepieciešamos koriģējošos pasākumus, tostarp paziņošanas atsaukšanu, ja tas ir nepieciešams.

Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 44. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

33. pants

Paziņoto struktūru pienākumi to darbības laikā

1.   Paziņotās struktūras veic atbilstības novērtēšanu saskaņā ar II pielikumā paredzētajām atbilstības novērtēšanas procedūrām.

2.   Atbilstības novērtēšanu veic samērīgi, neradot lieku slogu uzņēmējiem. Atbilstības novērtēšanas struktūras īsteno savu darbību, pienācīgi ņemot vērā uzņēmuma lielumu, nozari, kurā tas darbojas, struktūru, attiecīgās tehnoloģijas sarežģītības pakāpi un to, vai ražošanas process ir masveidīgs vai sērijveida.

To darot, tās tomēr ievēro tādu stingrību un aizsardzības līmeni, kāds vajadzīgs, lai pirotehniskais izstrādājums atbilstu šīs direktīvas prasībām.

3.   Paziņotās struktūras, kas veic atbilstības novērtējumus, piešķir reģistrācijas numurus, ar kuriem identificē pirotehniskos izstrādājumus, kam ir veikti atbilstības novērtējumi, un to ražotājus, kā arī uztur reģistru ar to pirotehnisko izstrādājumu reģistrācijas numuriem, kuriem tās ir izsniegušas sertifikātus.

4.   Ja paziņotā struktūra konstatē, ka ražotājs nav izpildījis I pielikumā vai atbilstīgajos saskaņotajos standartos vai citās tehniskajās specifikācijās izklāstītās drošuma pamatprasības, tā pieprasa, lai ražotājs veiktu attiecīgus koriģējošos pasākumus, un neizsniedz atbilstības sertifikātu.

5.   Ja, uzraugot atbilstību pēc sertifikāta izsniegšanas, paziņotā struktūra konstatē, ka kāds pirotehniskais izstrādājums vairs nav atbilstīgs, tā pieprasa, lai ražotājs veiktu attiecīgus koriģējošos pasākumus, un vajadzības gadījumā aptur vai anulē sertifikātu.

6.   Ja koriģējošie pasākumi netiek veikti vai nedod vēlamo rezultātu, paziņotā struktūra attiecīgi ierobežo, aptur vai anulē sertifikātus.

34. pants

Paziņoto struktūru lēmumu pārsūdzība

Dalībvalstis nodrošina, lai būtu pieejama pārsūdzības procedūra attiecībā uz paziņotās struktūras lēmumiem.

35. pants

Paziņoto struktūru pienākums sniegt informāciju

1.   Paziņotās struktūras informē paziņojošo iestādi par:

a)	sertifikātu atteikšanu, ierobežošanu, apturēšanu vai anulēšanu;

b)	apstākļiem, kas ietekmē paziņojuma darbības jomu, vai paziņošanas nosacījumiem;

c)	informācijas pieprasījumiem par atbilstības novērtēšanas darbībām, ko tās saņēmušas no tirgus uzraudzības iestādēm;

d)	atbilstības novērtēšanas darbībām, kas veiktas paziņošanas darbības jomā, un visām citām veiktajām darbībām, tostarp pārrobežu darbībām un apakšuzņēmēja līgumu slēgšanu – pēc pieprasījuma.

2.   Paziņotās struktūras sniedz pārējām struktūrām, kas paziņotas saskaņā ar šo direktīvu un veic līdzīgas atbilstības novērtēšanas darbības, kuras attiecas uz tiem pašiem pirotehniskajiem izstrādājumiem, attiecīgu informāciju par jautājumiem saistībā ar negatīviem un, pēc pieprasījuma, pozitīviem atbilstības novērtēšanas rezultātiem.

36. pants

Pieredzes apmaiņa

Komisija organizē pieredzes apmaiņu starp dalībvalstu iestādēm, kas ir atbildīgas par paziņošanas politiku.

37. pants

Paziņoto struktūru koordinācija

Komisija nodrošina, lai tiktu izveidota attiecīga koordinācija un sadarbība starp struktūrām, kas paziņotas saskaņā ar šo direktīvu, un lai tā pienācīgi tiktu īstenota paziņoto struktūru grupas veidā.

Dalībvalstis nodrošina, lai to paziņotās struktūras tieši vai ar ieceltu pārstāvju palīdzību piedalītos minētās grupas darbā.

5.   NODAĻA

SAVIENĪBAS TIRGUS UZRAUDZĪBA, TO PIROTEHNISKO IZSTRĀDĀJUMU KONTROLE, KURUS IEVED SAVIENĪBAS TIRGŪ, UN SAVIENĪBAS DROŠĪBAS PROCEDŪRAS

38. pants

Savienības tirgus uzraudzība un to pirotehnisko izstrādājumu kontrole, kurus ieved Savienības tirgū

1.   Dalībvalstis veic visus atbilstīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pirotehniskos izstrādājumus var laist tirgū tikai tad, ja tie, pareizi uzglabāti un izmantoti paredzētajam nolūkam, neapdraud cilvēku veselību un drošumu.

2.   Pirotehniskajiem izstrādājumiem piemēro Regulas (EK) Nr. 765/2008 15. panta 3. punktu un 16. līdz 29. pantu.

3.   Dalībvalstis katru gadu informē Komisiju par saviem tirgus uzraudzības pasākumiem.

39. pants

Procedūra darbībām ar pirotehniskajiem izstrādājumiem, kuri rada apdraudējumu valsts līmenī

1.   Ja kādas dalībvalsts tirgus uzraudzības iestādēm ir pietiekams iemesls uzskatīt, ka pirotehniskais izstrādājums ir saistīts ar nopietnu apdraudējumu cilvēku veselībai vai drošumam vai tas apdraud citus šajā direktīvā paredzētos sabiedrības interešu aizsardzības aspektus, un tās veic novērtējumu saistībā ar attiecīgo pirotehnisko izstrādājumu, aptverot visas šajā direktīvā noteiktās attiecīgās prasības. Attiecīgie uzņēmēji minētajā nolūkā pēc vajadzības sadarbojas ar tirgus uzraudzības iestādēm.

Ja pirmajā daļā minētajā novērtēšanā tirgus uzraudzības iestādes konstatē, ka pirotehniskais izstrādājums neatbilst šīs direktīvas prasībām, tās nekavējoties lūdz attiecīgo uzņēmēju veikt visas atbilstīgās koriģējošās darbības, kas nepieciešamas, lai panāktu pirotehniskā izstrādājuma atbilstību minētajām prasībām vai lai proporcionāli apdraudējumam to izņemtu no tirgus vai atsauktu šo iestāžu noteiktajā pienācīgajā termiņā.

Tirgus uzraudzības iestādes attiecīgi informē attiecīgo paziņoto struktūru.

Uz šā punkta otrajā daļā minētajiem pasākumiem attiecas Regulas (EK) Nr. 765/2008 21. pants.

2.   Ja tirgus uzraudzības iestādes uzskata, ka neatbilstība neaprobežojas tikai ar valsts teritoriju, tās informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par novērtējuma rezultātiem un par pasākumiem, ko tās lūgušas veikt uzņēmējam.

3.   Uzņēmējs nodrošina, lai tiktu veikti visi piemērotie koriģējošie pasākumi saistībā ar visiem attiecīgajiem pirotehniskajiem izstrādājumiem, kurus tas darījis pieejamus Savienības tirgū.

4.   Ja attiecīgais uzņēmējs 1. punkta otrajā daļā noteiktajā laikposmā neveic pienācīgus koriģējošos pasākumus, tirgus uzraudzības iestādes veic visus vajadzīgos pagaidu pasākumus, lai aizliegtu vai ierobežotu to, ka pirotehniskie izstrādājumi tiek darīti pieejami valsts tirgū, izņemti no tirgus vai atsaukti.

Par šiem pasākumiem tirgus uzraudzības iestādes nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis.

5.   Šā panta 4. punkta otrajā daļā minētajā informācijā ietver visas pieejamās ziņas, jo īpaši datus neatbilstīgā pirotehniskā izstrādājuma identificēšanai, datus par pirotehniskā izstrādājuma izcelsmi, paziņotās neatbilstības veidu un ar to saistīto apdraudējumu, veikto valsts pasākumu veidu un ilgumu, kā arī attiecīgā uzņēmēja viedokli. Tirgus uzraudzības iestādes jo īpaši norāda, vai neatbilstība ir saistīta ar kādu no šiem iemesliem:

a)	pirotehniskā izstrādājuma neatbilstība šajā direktīvā izklāstītajām prasībām, kas saistītas ar cilvēku veselību vai drošumu vai citiem sabiedrības interešu aizsardzības aspektiem; vai

b)	trūkumi 16. pantā minētajos saskaņotajos standartos, kurus ievērojot, var pieņemt, ka ir nodrošināta atbilstība.

6.   Citas dalībvalstis, izņemot to dalībvalsti, kura uzsākusi šajā pantā minēto procedūru, nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par pieņemtajiem pasākumiem un sniedz to rīcībā esošu papildu informāciju saistībā ar attiecīgā pirotehniskā izstrādājuma neatbilstību, un, ja tās nepiekrīt pieņemtajam valsts pasākumam, informē par saviem iebildumiem.

7.   Ja trīs mēnešu laikā pēc 4. punkta otrajā daļā minētās informācijas saņemšanas neviena dalībvalsts vai Komisija nav izteikusi iebildumus pret kādas dalībvalsts veikto pagaidu pasākumu, šo pasākumu uzskata par pamatotu.

8.   Dalībvalstis nodrošina, lai saistībā ar attiecīgo pirotehnisko izstrādājumu nekavējoties tiktu veikti piemēroti ierobežojoši pasākumi, piemēram, pirotehniskā izstrādājuma izņemšana no tirgus.

40. pants

Savienības drošības procedūra

1.   Ja, pabeidzot 39. panta 3. un 4. punktā noteikto procedūru, ir izteikti iebildumi pret kādas dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, vai Komisija uzskata, ka šādi pasākumi ir pretrunā ar Savienības tiesību aktiem, Komisija nekavējoties sāk apspriešanos ar dalībvalstīm un attiecīgo uzņēmēju vai uzņēmējiem un veic valsts pasākuma novērtēšanu. Pamatojoties uz minētā novērtējuma rezultātiem, Komisija pieņem īstenošanas aktu, nosakot, vai valsts pasākums ir pamatots vai nē.

Komisija adresē savu lēmumu visām dalībvalstīm un nekavējoties to paziņo tām un attiecīgajam uzņēmējam vai uzņēmējiem.

2.   Ja valsts pasākums tiek uzskatīts par pamatotu, visas dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu neatbilstīgā pirotehniskā izstrādājuma izņemšanu no sava tirgus, un par to attiecīgi informē Komisiju. Ja valsts pasākums tiek uzskatīts par nepamatotu, attiecīgā dalībvalsts attiecīgo pasākumu atceļ.

3.   Ja valsts pasākumu uzskata par pamatotu un pirotehniskā izstrādājuma neatbilstība ir attiecināma uz trūkumiem saskaņotajos standartos, kas minēti šīs direktīvas 39. panta 5. punkta b) apakšpunktā, Komisija piemēro Regulas (ES) Nr. 1025/2012 11. pantā paredzēto procedūru.

41. pants

Prasībām atbilstīgi pirotehniskie izstrādājumi, kas apdraud veselību vai drošumu

1.   Ja dalībvalsts pēc 39. panta 1. punktā paredzētās novērtēšanas konstatē, ka, lai gan pirotehniskais izstrādājums atbilst šīs direktīvas prasībām, tas apdraud cilvēku veselību vai drošumu vai citus sabiedrības interešu aizsardzības aspektus, tā pieprasa attiecīgajam uzņēmējam veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgais pirotehniskais izstrādājums, kad tas tiek laists tirgū, vairs nerada šādu apdraudējumu, lai proporcionāli apdraudējumam to izņemtu no tirgus vai atsauktu šīs dalībvalsts noteiktajā pienācīgajā termiņā.

2.   Uzņēmējs nodrošina, ka ir veikti koriģējošie pasākumi saistībā ar visiem attiecīgajiem pirotehniskajiem izstrādājumiem, kurus tas darījis pieejamus Savienības tirgū.

3.   Dalībvalsts nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis. Minētajā informācijā ietver visas pieejamās ziņas, jo īpaši datus attiecīgā pirotehniskā izstrādājuma identificēšanai, datus par tā izcelsmi un piegādes ķēdi, konkrētā apdraudējuma veidu un veikto valsts pasākumu veidu un ilgumu.

4.   Komisija nekavējoties sāk apspriešanos ar dalībvalstīm un attiecīgo uzņēmēju vai uzņēmējiem un novērtē valsts veiktos pasākumus. Pamatojoties uz minētā novērtējuma rezultātiem, Komisija ar īstenošanas aktiem izlemj, vai valsts pasākums ir pamatots vai nē, un, ja vajadzīgs, ierosina atbilstīgus pasākumus.

Pirmajā daļā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 44. panta 3. punktā.

Pienācīgi pamatotu ar cilvēku veselības un drošuma aizsardzību saistītu nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ saskaņā ar procedūru, kura minēta 44. panta 4. punktā, Komisija pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

5.   Komisija adresē savu lēmumu visām dalībvalstīm un nekavējoties paziņo to tām un attiecīgajam uzņēmējam vai uzņēmējiem.

42. pants

Formāla neatbilstība

1.   Neskarot 39. pantu, ja dalībvalsts konstatē kādu no turpmāk norādītajām problēmām, tā pieprasa, lai attiecīgais uzņēmējs novērš attiecīgo neatbilstību:

a)	CE zīme ir uzlikta, pārkāpjot Regulas (EK) Nr. 765/2008 30. pantu vai šīs direktīvas 20. pantu;

b)	CE zīme nav uzlikta;

c)	paziņotās struktūras identifikācijas numurs ir uzlikts, pārkāpjot 20. pantu, ja minētā struktūra ir iesaistīta ražošanas kontroles posmā, vai tas nav uzlikts;

d)	nav sagatavota ES atbilstības deklarācija;

e)	ES atbilstības deklarācija ir sagatavota nepareizi;

f)	tehniskā dokumentācija nav pieejama vai ir nepilnīga;

g)	informācija, kas minēta 8. panta 6. punktā vai 12. panta 3. punktā, nav norādīta, tā ir nepatiesa vai nepilnīga;

h)	nav izpildīta kāda cita administratīvā prasība, kas noteikta 8. vai 12. pantā.

2.   Ja 1. punktā minētā neatbilstība saglabājas, attiecīgā dalībvalsts veic visus atbilstīgos pasākumus, lai ierobežotu vai aizliegtu pirotehnisko izstrādājumu darīt pieejamu tirgū vai nodrošinātu tā atsaukšanu vai izņemšanu no tirgus.

6.   NODAĻA

ĪSTENOŠANAS PILNVARAS

43. pants

Īstenošanas pilnvaras

Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka:

a)	9. panta 1. punktā minēto vienoto numerācijas sistēmu un praktiskos pasākumus attiecībā uz reģistru, kas minēts 33. panta 3. punktā;

b)	praktiskos pasākumus attiecībā uz tādu datu vākšanu un atjaunināšanu, kas attiecas uz nelaimes gadījumiem, kas saistīti ar pirotehniskajiem izstrādājumiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 44. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru.

44. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz Pirotehnisko izstrādājumu komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

4.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.

5.   Komisija apspriežas ar komiteju par visiem jautājumiem, par kuriem saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012 vai citiem Savienības tiesību aktiem ir jāapspriežas ar nozares ekspertiem.

Turklāt komiteja var izskatīt jebkuru citu jautājumu, kas attiecas uz šīs direktīvas piemērošanu un ko saskaņā ar tās reglamentu var ierosināt tās priekšsēdētājs vai dalībvalsts pārstāvis.

7.   NODAĻA

PĀREJAS UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI

45. pants

Sankcijas

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro gadījumos, kad uzņēmēji pārkāpj to valsts tiesību aktu noteikumus, kuri pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to izpildi. Šādi noteikumi smagu pārkāpumu gadījumā var paredzēt kriminālsodu.

Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

46. pants

Pārejas noteikumi

1.   Dalībvalstis nekavē tādu pirotehnisko izstrādājumu pieejamību tirgū, kuri atbilst Direktīvas 2007/23/EK prasībām un kuri tika laisti tirgū pirms 2015. gada 1. jūlija.

2.   Tās valstu atļaujas F1, F2 un F3 kategorijas uguņošanas ierīcēm, kuras izsniegtas pirms 2010. gada 4. jūlija, paliek spēkā tās dalībvalsts teritorijā, kas izsniegusi atļauju, līdz atļaujas termiņa beigām vai līdz 2017. gada 4. jūlijam atkarībā no tā, kurš laikposms ir īsāks.

3.   Tās valstu atļaujas citiem pirotehniskajiem izstrādājumiem, F4 kategorijas uguņošanas ierīcēm un skatuves pirotehniskajiem izstrādājumiem, kuras izsniegtas pirms 2013. gada 4. jūlija, paliek spēkā tās dalībvalsts teritorijā, kas izsniegusi atļauju, līdz atļaujas termiņa beigām vai līdz 2017. gada 4. jūlijam atkarībā no tā, kurš laikposms ir īsāks.

4.   Atkāpjoties no 3. punkta, valstu atļaujas transportlīdzekļiem paredzētiem pirotehniskajiem izstrādājumiem, tostarp kā rezerves daļām, kas izsniegtas pirms 2013. gada 4. jūlija, paliek spēkā līdz atļaujas derīguma termiņa beigām.

5.   Sertifikāti, kas izsniegti saskaņā ar Direktīvu 2007/23/EK, ir derīgi saskaņā ar šo direktīvu.

47. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstis līdz 2015. gada 30. jūnijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 3. panta 7., 12., 13. un 15. līdz 22. punkta, 4. panta 1. punkta, 5. panta, 7. panta 4. punkta, 8. panta 2. līdz 9. punkta, 9. panta, 10. panta 2. punkta, 11. panta 1. un 3. punkta, 12. līdz 16. panta, 18. līdz 29. panta, 31. līdz 35. panta, 37. panta, 38. panta 1. un 2. punkta, 39. līdz 42. panta, 45. panta, 46. panta, kā arī I, II un III pielikuma prasības. Dalībvalstis nekavējoties Komisijai dara zināmu minēto noteikumu tekstu.

Tās piemēro minētos noteikumus no 2015. gada 1. jūlija.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis līdz 2013. gada 3. oktobrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu I pielikuma 4. punkta prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Tās piemēro minētos noteikumus no 2013. gada 4. jūlija.

3.   Kad dalībvalstis pieņem 1. un 2. punktā minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Tās arī iekļauj paziņojumu, ka spēkā esošos normatīvos un administratīvos aktos esošās atsauces uz direktīvu, kas atcelta ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

4.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

48. pants

Atcelšana

Direktīvu 2007/23/EK, kurā grozījumi izdarīti ar tiesību aktu, kas minēts šīs direktīvas IV pielikuma A daļā, atceļ no 2015. gada 1. jūlija, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem IV pielikuma B daļā minētās direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos.

Atkāpjoties no šā panta pirmās daļas, Direktīvas 2007/23/EK I pielikuma 4. punktu atceļ no 2013. gada 4. jūlija.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar šīs direktīvas V pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

49. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī direktīva stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šīs direktīvas 1. pantu, 2. pantu, 3. panta 1. līdz 6. punktu, 8. līdz 11. punktu un 14. punktu, 4. panta 2., 3. un 4. punktu, 6. pantu, 7. panta 1., 2. un 3. punktu, 8. panta 1. punktu, 10. panta 1., 3. un 4. punktu, 11. panta 2. punktu, 17., 30. un 36. pantu, 38. panta 3. punktu, 43. un 44. pantu, kā arī IV un V pielikumu piemēro no 2015. gada 1. jūlija.

50. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

---

(1)  OV C 181, 21.6.2012., 105. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2013. gada 22. maija nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2013. gada 10. jūnija lēmums.

(3)  OV L 154, 14.6.2007., 1. lpp.

(4)  Sk. IV pielikuma A daļu.

(5)  OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.

(6)  OV L 218, 13.8.2008., 82. lpp.

(7)  OV L 121, 15.5.1993., 20. lpp.

(8)  OV L 10, 14.1.1997., 13. lpp.

(9)  OV L 46, 17.2.1997., 25. lpp.

(10)  OV L 170, 30.6.2009., 1. lpp.

(11)  OV L 316, 14.11.2012., 12. lpp.

(12)  OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp.

(13)  OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

(14)  OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.

---

---

---

---

---

---

28.6.2013

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 178/66

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2013/30/ES

(2013. gada 12. jūnijs)

par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 192. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. pantā ir noteikti mērķi saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus. Tajā ir noteikts pienākums visā Savienības darbībā ievērot augsta līmeņa aizsardzību, kas pamatojas uz piesardzības principu, kā arī uz principiem, ka jāveic preventīva darbība, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka jāmaksā piesārņotājam.

(2)

Šīs direktīvas mērķis ir pēc iespējas vairāk samazināt ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā saistītu smagu negadījumu skaitu un ierobežot to sekas, tādējādi palielinot jūras vides un piekrastes ekonomiku aizsardzību pret piesārņojumu, paredzot minimālos nosacījumus drošai naftas un gāzes izpētei un ieguvei jūrā un ierobežojot iespējamus pārrāvumus Savienības vietējā enerģijas ražošanas procesā, un uzlabot mehānismus reaģēšanai uz negadījumiem.

(3)	Šī direktīva būtu jāpiemēro ne tikai turpmāk izmantotām naftas un gāzes iekārtām un darbībām jūrā, bet, nosakot pārejas pasākumus, arī esošajām iekārtām.

(4)	Smagiem negadījumiem saistībā ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā piemīt potenciāls radīt postošas un nelabojamas sekas jūras un piekrastes videi, kā arī būtiski negatīvi ietekmēt piekrastes ekonomiku.

(5)

Negadījumi saistībā ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, jo īpaši negadījums 2010. gadā Meksikas līcī, ir palielinājuši sabiedrības informētību par riskiem, ko ietver naftas un gāzes nozares darbības jūrā, un ir rosinājuši pārskatīt to politiku, kuras mērķis ir nodrošināt jūrā veikto darbību drošumu. Ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā saistīto drošuma jautājumu pārskatīšanu Komisija sāka, sagatavojot 2010. gada 13. oktobra paziņojumu “Risinot drošuma problēmas, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā”, kurā tā pauda savus sākotnējos viedokļus par minētajiem drošuma jautājumiem. Eiropas Parlaments 2010. gada 7. oktobrī un 2011. gada 13. septembrī pieņēma rezolūcijas par šo tematu. Dalībvalstu enerģētikas ministri savus viedokļus pauda Padomes 2010. gada 3. decembra secinājumos.

(6)

Riski, kas saistīti ar smagiem negadījumiem, iegūstot naftu vai gāzi jūrā, ir nozīmīgi. Tāpēc, samazinot jūras ūdeņu piesārņojuma risku, šai direktīvai būtu jāpalīdz nodrošināt jūras vides aizsardzību un jo īpaši sasniegt vai uzturēt labu vides stāvokli vēlākais līdz 2020. gadam, kas ir mērķis, kurš noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/56/EK (2008. gada 17. jūnijs), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (3).

(7)

Viens no Direktīvas 2008/56/EK galvenajiem mērķiem ir analizēt visu darbību kopējo ietekmi uz jūras vidi, un tā ir integrētās jūrlietu politikas vides pīlārs. Minētā politika attiecas uz naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, jo tā paredz, ka katras ekonomikas nozares konkrētās problēmas ir jāsaista ar vispārējo mērķi – vispusīgas izpratnes veidošanu par okeāniem, jūrām un piekrastes teritorijām –, lai izstrādātu saskaņotu pieeju jūrām, kurā, izmantojot jūras teritoriālo plānošanu un zināšanas par jūru, būtu ņemti vērā visi ekonomikas, vides un sociālie aspekti.

(8)

Naftas un gāzes nozares jūrā darbojas vairākos Savienības reģionos, un attiecībā uz dalībvalstu jūras ūdeņiem pastāv jaunas reģionālās attīstības iespējas, turklāt tehnoloģiski sasniegumi dod iespēju veikt urbumus sarežģītākā vidē. Naftas un gāzes ieguvei jūrā ir būtiska nozīme Savienības energoapgādes drošībā.

(9)

Spēkā esošais atšķirīgais un sadrumstalotais tiesiskais regulējums, kas Savienībā nosaka naftas un gāzes nozares darbību jūrā drošumu, un nozares pašreizējā drošuma prakse nerada pilnīgi pietiekamu pārliecību, ka visā Savienībā ir cik vien iespējams samazināti negadījumu riski jūrā un ka tad, ja dalībvalstu jūras ūdeņos notiktu negadījums, tiktu savlaicīgi īstenota pati efektīvākā reakcija. Piemērojot pašreizējos atbildības režīmus, ne vienmēr var būt iespējams nepārprotami noteikt atbildīgo personu un šī persona var nespēt vai tai var nebūt pienākuma segt visas izmaksas, kas nepieciešamas, lai atlīdzinātu tās radīto kaitējumu. Atbildīgajai personai vajadzētu būt vienmēr skaidri nosakāmai, pirms tiek sāktas naftas un gāzes nozares darbības jūrā.

(10)

Ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 94/22/EK (1994. gada 30. maijs) par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei (4), ir jāsaņem atļauja, lai Savienībā varētu veikt naftas un gāzes nozares darbības jūrā. Šādā saistībā iestādei, kas izdod licences, ir jāizsver pieteikuma iesniedzēju, kuri vēlas saņemt ekskluzīvas izpētes un ieguves licences, tehniskie un finansiālie riski un vajadzības gadījumā informācija par viņu līdzšinējo atbildību. Izskatot licenciāta tehniskās un finansiālās spējas, iestādei, kas izdod licenci, ir vispusīgi jāizvērtē arī tā spējas pastāvīgi nodrošināt drošu un efektīvu darbību visos paredzamajos apstākļos. Izvērtējot to vienību finansiālās spējas, kuras ir iesniegušas pieteikumu atļaujas saņemšanai, ievērojot Direktīvu 94/22/EK, dalībvalstīm būtu jāpārliecinās par to, vai šādas vienības ir sniegušas attiecīgus pierādījumus, ka tām ir vai būs pietiekami līdzekļi, lai uzņemtos atbildību, kas izriet no smagiem negadījumiem.

(11)

Ir nepieciešams precizēt, ka personas, kas saņēmušas atļaujas veikt naftas un gāzes nozares darbības jūrā, ievērojot Direktīvu 94/22/EK, ir arī atbildīgie “uzņēmēji” tādā izpratnē, kā tas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/35/EK (2004. gada 21. aprīlis) par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (5), un ka šīm personām savu šajā saistībā radušos atbildību nevajadzētu deleģēt to nolīgtām trešām personām.

(12)

Lai gan vispārēja atļauja, ievērojot Direktīvu 94/22/EK, licenču saņēmējiem nodrošina ekskluzīvas tiesības veikt naftas vai gāzes izpēti vai ieguvi konkrētā licencētajā teritorijā, naftas un gāzes nozares darbībām jūrā minētajā teritorijā būtu jāpiemēro nepārtraukta dalībvalstu ekspertu īstenota regulatīvā uzraudzība, lai nodrošinātu, ka ir ieviesti efektīvi kontroles pasākumi ar mērķi novērst smagus negadījumus un ka ir ierobežota tādu negadījumu ietekme uz cilvēkiem, vidi un energoapgādes drošību.

(13)

Naftas un gāzes nozares darbības jūrā vajadzētu atļaut veikt tikai tādiem operatoriem, kurus ir iecēluši licenciāti vai iestādes, kas izdod licences. Operators var būt trešā persona vai licenciāts, vai viens no licenciātiem atkarībā no komerciālās vienošanās vai valsts administratīvajām prasībām. Šim operatoram vienmēr vajadzētu būt tai vienībai, kura ir galvenā atbildīgā par darbību drošumu, un tai vienmēr vajadzētu būt kompetentai rīkoties šajā sakarā. Minētie pienākumi ir atšķirīgi atkarībā no konkrētā licencēto darbību posma. Tādēļ operatora pienākums ir veikt darbības ar urbumu izpētes posmā un ar ieguves iekārtu ieguves posmā. Vajadzētu būt iespējai, ka konkrētā licencētā teritorijā urbuma operators izpētes posmā un ieguves iekārtas operators ir viena un tā pati vienība.

(14)

Operatoriem vajadzētu samazināt smaga negadījuma risku, cik vien tas saprātīgi realizējams praksē, kamēr tiek sasniegta robeža, aiz kuras turpmākas riska samazināšanas izmaksas būtu uzkrītoši nesamērojamas ar ieguvumiem no šādas samazināšanas. Tas, cik riska samazināšanas pasākumi ir saprātīgi realizējami praksē, būtu nemitīgi jāpārskata, ņemot vērā jaunu zināšanu un tehnoloģiju attīstības tendences. Izvērtējot to, vai laiks, izmaksas un centieni būtu uzkrītoši nesamērojami ar šā riska turpmākas samazināšanas radītajiem ieguvumiem, būtu jāņem vērā konkrēto darbību veikšanai atbilstīgi paraugprakses riska līmeņi.

(15)

Ir svarīgi nodrošināt, ka sabiedrībai tiek savlaicīgi dota faktiska iespēja piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kas ir saistīti ar darbībām, kurām, iespējams, var būt nozīmīga ietekme uz vidi Savienībā. Šāda politika atbilst Savienības starptautiskajām saistībām, piemēram, ANO EEK Konvencijai par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (6) (Orhūsas konvencija). Orhūsas konvencijas 6. pantā ir paredzēts, ka sabiedrība piedalās lēmumu pieņemšanā par konkrētām šīs konvencijas I pielikumā uzskaitītām darbībām un darbībām, kuras tajā nav uzskaitītas, bet kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi. Saskaņā ar Orhūsas konvencijas 7. pantu ir jānodrošina sabiedrības dalība ar vidi saistīto plānu un programmu sagatavošanā.

(16)

Atbilstīgās prasības, kas attiecas uz plānu un projektu izstrādi, ir iekļautas Savienības tiesību aktos, konkrēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (7), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/35/EK (2003. gada 26. maijs), ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē (8), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (9) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2012/18/ES (2012. gada 4. jūlijs) par lielu ar bīstamām vielām saistītu avāriju risku pārvaldību (10). Tomēr Savienības esošās prasības par sabiedrības dalību neaptver visas izpētes darbības, ko jūrā veic naftas un gāzes nozare. Jo īpaši tas attiecas uz lēmumiem, kas tiek pieņemti ar mērķi sākt izpētes darbības no iekārtas, kas nav saistīta ar ieguvi, vai lēmumiem, kuri varētu izraisīt šādu izpētes darbību sākšanu. Tomēr šādām izpētes darbībām noteiktos apstākļos, iespējams, var būt nozīmīga ietekme uz vidi, un tāpēc lēmuma pieņemšanai būtu jāpiemēro Orhūsas konvencijas noteikumi par sabiedrības dalību.

(17)

Savienībā jau ir piemēri tam, ka valstu regulatīvajā praksē tiek iekļauti augsti standarti attiecībā uz naftas un gāzes nozares darbībām jūrā. Tomēr tie netiek konsekventi piemēroti visā Savienībā, un neviena dalībvalsts vēl nav savos tiesību aktos iestrādājusi visu regulatīvo paraugpraksi, kuras mērķis ir novērst smagus negadījumus vai ierobežot sekas, ko tie rada cilvēku dzīvībai un veselībai un videi. Ar regulatīvo paraugpraksi ir jānodrošina efektīvs regulējums, kas garantē visaugstākos drošuma standartus un aizsargā vidi, un inter alia to ir iespējams panākt, attiecīgās funkcijas integrējot kompetentā iestādē, kas var izmantot vienas vai vairāku valsts struktūru līdzekļus.

(18)

Padomes Direktīvā 92/91/EEK (1992. gada 3. novembris) par minimālajām prasībām drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai darba ņēmējiem, kuri strādā minerālu ieguves rūpniecības nozarēs, kas pielieto urbšanu (vienpadsmitā atsevišķā direktīva saskaņā ar Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punktu) (11), ir paredzēts, ka ar darba ņēmējiem un/vai viņu pārstāvjiem būtu jākonsultējas par jautājumiem, kas ir saistīti ar drošumu un veselības aizsardzību darbā, un viņiem jābūt iespējai piedalīties sarunās par visiem jautājumiem, kas ir saistīti ar drošumu un veselības aizsardzību darbā. Turklāt Savienības paraugprakse ir tāda, ka konsultāciju mehānismus oficiāli izveido dalībvalstis uz trīspusēja pamata, iekļaujot kompetento iestādi, operatorus un īpašniekus, un darba ņēmēju pārstāvjus. Šādas oficiālas konsultēšanās piemērs ir Starptautiskās Darba organizācijas Konvencija par trīspusējām konsultācijām (starptautiskie darba standarti), 1976. gads (Nr. 144).

(19)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kompetentajai iestādei ir juridiskas tiesības un pietiekami resursi, lai gadījumos, kad operatori un īpašnieki nenodrošina pietiekamu darbības drošumu un vides aizsardzību, tā varētu īstenot efektīvus, samērīgus un pārredzamus izpildes pasākumus, tostarp vajadzības gadījumā darbības apturēt.

(20)

Būtu jāgarantē kompetentās iestādes neatkarība un objektivitāte. Jānorāda, ka pieredze, kas gūta no smagiem negadījumiem, uzskatāmi liecina, ka administratīvo kompetenču organizēšana dalībvalstīs var novērst interešu konfliktus, ja tiek skaidri nošķirtas regulatīvās funkcijas un attiecīgie lēmumi, kas ir saistīti ar drošumu jūrā un vidi, un tās regulatīvās funkcijas, kas ir saistītas ar jūras dabas resursu ekonomisko attīstību, tostarp ar licencēšanu un ieņēmumu pārvaldību. Šādus interešu konfliktus vislabāk novērst, kompetento iestādi pilnībā nošķirot no funkcijām, kuras ir saistītas ar jūras dabas resursu ekonomisko attīstību.

(21)

Tomēr kompetentās iestādes pilnīga nošķiršana no jūras dabas resursu ekonomiskās attīstības var būt nesamērīgs pasākums gadījumos, kad dalībvalsts naftas un gāzes nozares darbības jūrā veic nelielā apjomā. Šādā gadījumā tiek sagaidīts, ka attiecīgā dalībvalsts izstrādās vislabāko alternatīvo kārtību, lai garantētu kompetentās iestādes neatkarību un objektivitāti.

(22)

Vajadzīgi īpaši tiesību akti, lai pievērstos smagajiem apdraudējumiem, kas ir saistīti ar jūrā esošas naftas un gāzes ieguves nozari, jo īpaši attiecībā uz procesu drošumu, ogļūdeņražu drošu glabāšanu, strukturālu integritāti, ugunsgrēku un sprādzienu novēršanu, kā arī uz evakuēšanu, izglābšanos un glābšanu un attiecībā uz smaga negadījuma ietekmes uz vidi ierobežošanu.

(23)

Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot nevienu citu Savienības tiesību aktu prasībām, sevišķi jomā, kas attiecas uz darba ņēmēju drošumu un veselības aizsardzību darbā, jo īpaši Padomes Direktīvu 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (12), un Direktīvu 92/91/EEK.

(24)	Jūras režīms ir jāpiemēro gan darbībām, ko veic uz nostiprinātām iekārtām, gan tādām, ko veic uz mobilām iekārtām, un izpētes un ieguves darbību pilnam ciklam no konstruēšanas līdz ekspluatācijas pārtraukšanai un urbuma pilnīgai pamešanai.

(25)	Pamatā tai paraugpraksei, kas patlaban ir pieejama, lai novērstu smagus negadījumus naftas un gāzes nozares darbībās jūrā, ir mērķu noteikšanas pieeja un vēlamo rezultātu sasniegšana, nodrošinot riska vispusīgu izvērtēšanu un uzticamas pārvaldības sistēmas.

(26)

Saskaņā ar paraugpraksi Savienībā operatori un īpašnieki tiek mudināti izveidot efektīvu korporatīvo politiku drošuma un vides jomā un to iedzīvināt visaptverošā drošuma un vides pārvaldības sistēmā un plānā reaģēšanai uz ārkārtas situāciju. Lai sagatavotu pienācīgu kārtību smagu negadījumu novēršanai, operatoriem un īpašniekiem būtu vispusīgi un sistemātiski jāapzina visi smagu negadījumu scenāriji saistībā ar visām bīstamajām darbībām, kuras var veikt uz minētās iekārtas, tostarp smaga negadījuma ietekmi uz vidi. Saskaņā ar minēto paraugpraksi ir arī jāizvērtē smagu negadījumu iespējamība un sekas un tādējādi – to risks, kā arī nepieciešamie pasākumi, lai tos novērsu, un nepieciešamie pasākumi reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, ja tomēr notiek smags negadījums. Riska izvērtējumi un kārtība smagu negadījumu novēršanai būtu skaidri jāapraksta un jāapkopo ziņojumā par smagiem apdraudējumiem. Ziņojumam par smagiem apdraudējumiem vajadzētu papildināt drošuma un veselības dokumentu, kas minēts Direktīvā 92/91/EEK. Attiecīgos ziņojuma par smagiem apdraudējumiem sagatavošanas posmos būtu jākonsultējas ar darba ņēmējiem. Ziņojums par smagiem apdraudējumiem būtu rūpīgi jāizvērtē un jāapstiprina kompetentajai iestādei.

(27)

Lai arī turpmāk dalībvalstu jūras ūdeņos nodrošinātu smaga apdraudējuma efektīvu kontroli, ziņojums par smagiem apdraudējumiem būtu jāsagatavo un vajadzības gadījumā jāgroza saistībā ar ieguves iekārtas dzīves cikla visiem būtiskajiem aspektiem, tostarp par konstruēšanu, ekspluatēšanu, apvienotu darbību kopā ar citām iekārtām, šādas iekārtas pārvietošanu attiecīgās dalībvalsts jūras ūdeņos, būtiskas izmaiņas un pilnīgu pamešanu. Tāpat ziņojums par smagiem apdraudējumiem būtu jāsagatavo arī par iekārtām, kas nav saistītas ar ieguvi, un vajadzības gadījumā būtu jāgroza, ņemot vērā būtiskas izmaiņas iekārtā. Dalībvalstu jūras ūdeņos vajadzētu ekspluatēt tikai tādas iekārtas, par kurām kompetentā iestāde ir apstiprinājusi ziņojumu par smagiem apdraudējumiem, ko iesniedzis operators vai īpašnieks. Apstiprinājumam, ko kompetentā iestāde sniedz attiecībā uz ziņojumu par smagiem apdraudējumiem, nevajadzētu nozīmēt, ka operators vai īpašnieks kompetentajai iestādei nodod jebkādu atbildību par smagu apdraudējumu kontroli.

(28)	Darbības ar urbumu būtu jāveic tikai ar tādām iekārtām, kuras tehniski spēj kontrolēt visus paredzamos apdraudējumus urbuma atrašanās vietā un attiecībā uz kurām ir apstiprināts ziņojums par smagiem apdraudējumiem.

(29)

Papildus piemērotu iekārtu izmantošanai operatoram būtu jāizstrādā detalizēts konstruēšanas plāns un darbības plāns, kas atbilstu konkrētajiem apstākļiem un apdraudējumiem katrā darbības ar urbumu gadījumā. Saskaņā ar Savienības paraugpraksi operatoram būtu jānodrošina, ka urbuma konstrukciju pārbauda neatkarīgi eksperti. Operatoram vajadzētu kompetentajai iestādei savlaicīgi paziņot par urbuma plāniem, lai kompetentā iestāde varētu veikt nepieciešamās darbības saistībā ar plānoto darbību ar urbumu. Šajā saistībā dalībvalstis var ieviest stingrākas valsts prasības, pirms tiek sākta darbība ar urbumu.

(30)

Lai nodrošinātu konstrukciju drošumu un vienmēr drošas darbības, nozarei ir jāpiemēro paraugprakse, kas noteikta atzītos standartos un norādēs. Šādi standarti un norādes būtu jāatjaunina, pamatojoties uz jaunām zināšanām un izgudrojumiem, lai nodrošinātu nepārtrauktu pilnveides procesu. Operatoriem, īpašniekiem un kompetentajām iestādēm būtu jāsadarbojas, lai noteiktu prioritātes saistībā ar jaunu vai uzlabotu standartu un norāžu izstrādi, ņemot vērā pieredzi, kas tika gūta no negadījuma uz naftas platformas Deepwater Horizon un citiem smagiem negadījumiem. Pienācīgi ņemot vērā noteiktās prioritātes, būtu nekavējoties jāuzdod sagatavot jaunus vai uzlabotus standartus un norādes.

(31)

Ņemot vērā to, cik sarežģītas ir naftas un gāzes nozares darbības jūrā, lai operatori un īpašnieki varētu īstenot paraugpraksi, ir nepieciešams, lai visā iekārtas, tostarp ieguves iekārtu gadījumā – arī konstruēšanas posmā, dzīves ciklā tiktu nodrošināta neatkarīga shēma kritisku drošuma un vides elementu pārbaudei.

(32)

Kamēr mobilas iekārtas urbšanai jūrā ir tranzītā un ir uzskatāmas par kuģiem, uz tām attiecas starptautiskās jūras konvencijas, jo īpaši SOLAS konvencija, MARPOL konvencija vai līdzvērtīgi standarti, kas noteikti Kodeksa par mobilu iekārtu urbšanai jūrā konstrukciju un aprīkojumu (MODU Code) piemērojamajā versijā. Kamēr šādas mobilas iekārtas urbšanai jūrā ir tranzītā jūras ūdeņos, uz tām attiecas arī Savienības tiesību akti attiecībā uz ostas valsts kontroli un karoga valstij noteikto prasību ievērošanu. Šī direktīva uz šādām iekārtām attiecas laikā, kad tās ir izvietotas jūras ūdeņos, lai veiktu urbšanas, ieguves vai citas darbības, kas ir saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā.

(33)

Ziņojumā par smagiem apdraudējumiem būtu inter alia jāņem vērā riski, kas tiek radīti videi, tostarp klimatisko apstākļu un klimata pārmaiņu ietekme uz iekārtu izturību ilgtermiņā. Ņemot vērā to, ka vienā dalībvalstī veiktas naftas un gāzes nozares darbības jūrā var ievērojami nelabvēlīgi ietekmēt vidi citā dalībvalstī, ir jāizstrādā un jāpiemēro konkrēti noteikumi saskaņā ar ANO EEK Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā, kas pieņemta Espo (Somija) 1991. gada 25. februārī. Dalībvalstīm, kurām ir jūras ūdeņi un kuras neveic naftas un gāzes nozares darbības jūrā, vajadzētu iecelt kontaktpunktu, lai šajā sakarā veicinātu efektīvu sadarbību.

(34)

Operatoriem vajadzētu nekavējoties paziņot dalībvalstīm, ja ir noticis vai var notikt smags negadījums, lai dalībvalsts varētu sākt attiecīgi uz to reaģēt. Tādēļ operatoriem paziņojumā būtu jāietver atbilstīgas un pietiekamas ziņas par notikušā vai draudošā smagā negadījuma vietu, apmēru un būtību, viņu pašu reakciju un par notikuma pašu sliktāko attīstības scenāriju, tostarp par tā iespējamo pārrobežu ietekmi.

(35)

Lai efektīvi reaģētu uz ārkārtas situācijām, operatoriem, pamatojoties uz riskiem un apdraudējumu scenārijiem, kas apzināti ziņojumā par smagiem apdraudējumiem, būtu jāsagatavo konkrētajām vietām atbilstīgi iekšēji plāni reaģēšanai uz ārkārtas situācijām, tie jāiesniedz viņu kompetentajai iestādei un jānodrošina, ka viņu rīcībā ir tādi līdzekļi, kas nepieciešami šo plānu ātrai izpildei, kad tas nepieciešams. Attiecībā uz mobilām iekārtām urbšanai jūrā, operatoriem jānodrošina, ka īpašnieku iekšējie plāni reaģēšanai uz ārkārtas situāciju iekārtās tiek vajadzības gadījumā grozīti, lai tos varētu piemērot konkrētajai vietai un darbības ar urbumu apdraudējumiem. Šādus grozījumus vajadzētu ietvert paziņojumā par darbībām ar urbumu. Tas, cik atbilstīga ir reaģēšanai uz ārkārtas situācijām nepieciešamo līdzekļu pieejamība, būtu jāizvērtē saistībā ar spēju tos izmantot negadījuma vietā. Operatoriem vajadzētu nodrošināt reaģēšanas uz ārkārtas situācijām līdzekļu gatavību un efektivitāti un to regulāri pārbaudīt. Pienācīgi pamatotos gadījumos reaģēšanas pasākumi drīkst būt saistīti ar reaģēšanai nepieciešamā aprīkojuma, piemēram, noslēgšanas ierīču un citu līdzekļu, ātru piegādi no attālākām vietām.

(36)

Pasaules paraugpraksē ir paredzēts, ka licenciātiem, operatoriem un īpašniekiem ir jāuzņemas primārā atbildība par to risku kontroli, kurus viņi rada ar savām darbībām – tas attiecas arī uz darbībām, ko viņu uzdevumā veic līgumslēdzēji –, tāpēc savā korporatīvajā smagu negadījumu novēršanas politikā tiem ir jānodrošina mehānismi un visaugstākā līmeņa korporatīvā atbildība, lai minēto politiku konsekventi īstenotu visā organizācijā gan Savienības teritorijā, gan ārpus Savienības.

(37)

Atbildīgajiem operatoriem un īpašniekiem savās darbībās visā pasaulē vajadzētu ievērot paraugpraksi un standartus. Šādas paraugprakses un labāko standartu konsekventai piemērošanai vajadzētu kļūt par obligātu pienākumu Savienībā, un būtu vēlams, lai dalībvalsts teritorijā reģistrēti operatori un īpašnieki, darbojoties ārpus dalībvalstu jūras ūdeņiem, īstenotu korporatīvu smagu negadījumu novēršanas politiku, ciktāl tas iespējams saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu.

(38)

Atzīstot, ka ārpus Savienības korporatīvas smagu negadījumu novēršanas politikas izpilde var nebūt iespējama, dalībvalstīm tomēr vajadzētu garantēt, ka operatori un īpašnieki savos korporatīvos smagu negadījumu novēršanas politikas dokumentos iekļautu tās naftas un gāzes nozares darbības jūrā, kuras tie veic ārpus Savienības.

(39)

Informācija par ārpus Savienības notikušiem smagiem negadījumiem naftas un gāzes nozares darbībās jūrā var palīdzēt dziļāk izprast to iespējamos iemeslus, veicināt svarīgu secinājumu izdarīšanu un sekmēt tiesiskā regulējuma turpmāku pilnveidi. Tādēļ visām dalībvalstīm, tostarp dalībvalstīm, kurām nav jūras ūdeņu, un dalībvalstīm, kurām ir jūras ūdeņi un kuras neveic naftas un gāzes nozares darbības jūrā un neizdod licences, vajadzētu prasīt sagatavot ziņojumus par smagiem negadījumiem ārpus Savienības, kuros ir iesaistīti to teritorijā reģistrēti uzņēmumi, un vajadzētu šo informāciju kopīgot Savienības līmenī. Ar prasību sniegt ziņojumus nebūtu jākavē reaģēšana uz ārkārtas situāciju vai tiesvedību, kas ir saistīta ar šo negadījumu. Tā vietā galvenā uzmanība tajos būtu jāpievērš tam, kāda ir šā negadījuma nozīme, turpinot pilnveidot drošumu Savienībā veiktās naftas un gāzes nozares darbībās jūrā.

(40)

Dalībvalstīm vajadzētu sagaidīt, ka operatori un īpašnieki, ievērojot paraugpraksi, izveido efektīvu sadarbību ar kompetento iestādi, atbalstot kompetentās iestādes paraugpraksi regulējuma jomā, un proaktīvi nodrošina pašu augstāko drošuma līmeni, tostarp vajadzības gadījumā uz laiku pārtraucot darbības bez nepieciešamības iesaistīt kompetento iestādi.

(41)

Lai nodrošinātu, ka tiek pamanītas un ievērotas visas attiecīgās drošuma problēmas, ir svarīgi izveidot un atbalstīt atbilstīgus paņēmienus konfidenciālai ziņošanai par šīm problēmām un ziņotāju aizsardzībai. Lai gan dalībvalstis nevar nodrošināt šo prasību ievērošanu ārpus Savienības, minētajiem paņēmieniem vajadzētu dot iespēju personām, kuras ir iesaistītas naftas un gāzes nozares darbībās ārpus Savienības, ziņot par problēmām.

(42)

Salīdzināmu datu apmaiņa starp dalībvalstīm ir kļuvusi sarežģīta un nedroša, jo trūkst visām dalībvalstīm kopēja datu sniegšanas formāta. Kopējs formāts datu sniegšanai, ko operatori un īpašnieki izmantotu, sniedzot datus dalībvalstij, nodrošinātu gan pārredzamību par operatoru un īpašnieku darbību drošuma un vides rezultātiem, gan publisku piekļuvi attiecīgai un Savienības mēroga salīdzināmai informācijai par naftas un gāzes nozares darbību jūrā drošumu, kā arī atvieglotu tās pieredzes izplatīšanu, kura ir gūta no smagiem negadījumiem un pēdējā brīdī novērstiem negadījumiem.

(43)

Lai sagatavotu vienotus noteikumus par apmaiņu ar informāciju un sekmētu pārredzamību naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, īstenošanas pilnvaras attiecībā uz kopīgojamās un publiskojamās informācijas formātu un detaļām būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (13).

(44)	Lai pieņemtu attiecīgos īstenošanas aktus, būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra ar nosacījumu, ka minētajiem aktiem ir tikai praktisks raksturs. Šā iemesla dēļ nebūtu pamata izmantot pārbaudes procedūru.

(45)

Lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos naftas un gāzes nozares darbību jūrā Savienībā autoritātei un integritātei, dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai periodiski ziņojumi par darbībām un starpgadījumiem. Komisijai būtu periodiski jāpublicē ziņojumi par Savienības darbības līmeņiem un tendencēm saistībā ar naftas un gāzes nozares darbību jūrā drošuma un vides rezultātiem. Par smagiem negadījumiem dalībvalstīm būtu nekavējoties jāinformē Komisija un visas citas dalībvalstis, kuru teritorija vai jūras ūdeņi ir skarti, kā arī attiecīgā sabiedrības daļa.

(46)

Pieredze liecina, ka priekšnoteikums atklāta dialoga veicināšanai starp kompetento iestādi un operatoru, un īpašnieku ir sensitīvu datu konfidencialitātes nodrošināšana. Lai to panāktu, dialogam starp tiem operatoriem un īpašniekiem, kuri veic darbības jūrā, un visām dalībvalstīm vajadzētu balstīties uz attiecīgajiem pastāvošajiem starptautiskajiem tiesību instrumentiem un Savienības tiesību aktiem par piekļuvi attiecīgai vides informācijai, ievērojot ikvienu primāru prasību attiecībā uz drošumu un vides aizsardzību.

(47)

Jūras iestāžu sadarbības vērtību ir skaidri noteikušas Ziemeļjūras jūras iestāžu foruma un Starptautiskā regulatoru foruma darbības. Savienībā līdzīga sadarbība ir izveidota ekspertu grupā – Par naftas un gāzes ieguvi jūrā atbildīgo Eiropas Savienības iestāžu grupā (EUOAG) (14), kuras uzdevums ir veicināt valstu pārstāvju un Komisijas efektīvu sadarbību, tostarp izplatot paraugpraksi un operatīvus izlūkdatus, nosakot prioritātes standartu paaugstināšanai un konsultējot Komisiju saistībā ar regulējuma reformu.

(48)

Attiecībā uz smagiem negadījumiem – plānu sagatavošana reaģēšanai uz ārkārtas situāciju un situatīvā plānošana kļūs efektīvāka, nodrošinot sistemātisku un plānotu sadarbību starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un naftas un gāzes nozari un kopīgojot saderīgus reaģēšanas uz ārkārtas situācijām resursus, tostarp speciālās zināšanas. Vajadzības gadījumā šai reaģēšanai un plānošanai būtu jāizmanto arī Savienībā esošie resursi un palīdzība, jo īpaši ar Eiropas Jūras drošības aģentūras (“Aģentūra”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1406/2002 (15), un Savienības Civilās aizsardzības mehānisma, kas izveidots ar Padomes Lēmumu 2007/779/EK, Euratom (16), starpniecību. Dalībvalstīm vajadzētu ļaut Aģentūrai lūgt arī papildu palīdzību, izmantojot Savienības Civilās aizsardzības mehānismu.

(49)	Ievērojot Regulu (EK) Nr. 1406/2002, Aģentūra tika izveidota, lai visā Savienībā nodrošinātu augstu, vienveidīgu un efektīvu kuģošanas drošumu un kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanas līmeni, kā arī lai nodrošinātu reaģēšanu uz naftas un gāzes iekārtu izraisītu jūras piesārņojumu.

(50)

Īstenojot šajā direktīvā noteiktos pienākumus, būtu jāņem vērā, ka dalībvalstu suverenitātē vai suverēnajās tiesībās un jurisdikcijā esošie jūras ūdeņi veido Direktīvas 2008/56/EK 4. panta 1. punktā noteikto četru jūras reģionu, proti, Baltijas jūras, Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļas, Vidusjūras un Melnās jūras sastāvdaļu. Tādēļ Savienībai būtu prioritārā kārtā jāuzlabo koordinācija ar tām trešām valstīm, kurām šādos jūras reģionos attiecībā uz jūras ūdeņiem ir suverenitāte vai suverēnas tiesības un jurisdikcija. Šajā gadījumā ir piemērotas tādas sadarbības sistēmas kā reģionālas jūras konvencijas, kā tas noteikts Direktīvas 2008/56/EK 3. panta 10. punktā.

(51)

Attiecībā uz Vidusjūru un saistībā ar šo direktīvu tika īstenoti vajadzīgie pasākumi, lai Savienība pievienotos Protokolam par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu, ko izraisa kontinentālā šelfa, jūras gultnes un tās dzīļu izpēte un izmantošana (17) (“Jūras protokols”), kas pievienots Konvencijai par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību (turpmāk “Barselonas konvencija”), kura ir noslēgta ar Padomes Lēmumu 77/585/EEK (18).

(52)

Arktikas ūdeņi ir kaimiņreģiona jūras vide, kas Savienībai ir īpaši svarīgi, un tiem ir liela nozīme klimata pārmaiņu mazināšanā. Nopietnajām vides problēmām, kuras ir saistītas ar Arktikas ūdeņiem, ir jāpievērš īpaša uzmanība, lai nodrošinātu Arktikas vides aizsardzību saistībā ar jebkādām naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, tostarp izpēti, ņemot vērā smagu negadījumu risku un nepieciešamību efektīvi reaģēt. Tās dalībvalstis, kuras ir Arktikas Padomes locekles, tiek mudinātas aktīvi veicināt visaugstāko standartu ievērošanu attiecībā uz vides drošumu šajā vārīgajā un unikālajā ekosistēmā, piemēram, veidojot starptautiskus instrumentus, kuru mērķis ir novērst naftas piesārņojuma gadījumus Arktikas ūdeņos, sagatavoties šādiem gadījumiem un reaģēt uz tiem, pamatojoties, inter alia, uz Arktikas Padomes izveidotās darba grupas darbību un Arktikas Padomes izstrādātās pamatnostādnes attiecībā uz naftu un gāzi jūrā.

(53)

Pamatā valstu ārējiem plāniem reaģēšanai uz ārkārtas situāciju vajadzētu būt riska izvērtējumam, ņemot vērā ziņojumus par smagiem apdraudējumiem iekārtām, kas uzstādītas attiecīgajos jūras ūdeņos. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā jaunākās riska novērtējuma un kartējuma pamatnostādnes katastrofu pārvarēšanas jomā, ko sagatavojusi Komisija.

(54)

Lai efektīvi reaģētu uz ārkārtas situācijām, operatoram un īpašniekam ir jārīkojas nekavējoties un cieši sadarbojoties ar tām dalībvalstu organizācijām, kuras ir atbildīgas par reaģēšanu uz ārkārtas situācijām un kuras notikumu attīstības gaitā koordinē papildu resursu izmantošanu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju. Šādā reaģēšanā būtu jāiekļauj arī ārkārtas situācijas rūpīga izmeklēšana, kas būtu jāsāk nekavējoties, lai nodrošinātu pēc iespējas mazākus būtiskas informācijas un pierādījumu zudumus. Pēc ārkārtas situācijas dalībvalstīm būtu jāsagatavo atbilstīgi secinājumi un jāveic visi vajadzīgie pasākumi.

(55)

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai visa būtiskā informācija, tostarp tehniskie dati un parametri, būtu pieejama vēlākai izmeklēšanai. Dalībvalstīm būtu jāgādā par to, lai naftas un gāzes nozares darbību gaitā tiktu apkopoti visi būtiskie dati un ka tad, ja ir noticis smags negadījums, tiktu nodrošināta visu būtisko datu saglabāšana un attiecīgi tiktu pastiprināta datu apkopošana. Šādā saistībā dalībvalstīm vajadzētu mudināt izmantot piemērotus tehniskus līdzekļus, lai veicinātu būtisko datu uzticamību un reģistrēšanu un lai novērstu iespējamu manipulēšanu ar tiem.

(56)	Lai nodrošinātu šīs direktīvas prasību efektīvu īstenošanu, būtu jāievieš iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas par pārkāpumiem.

(57)

Lai pielāgotu dažus pielikumus ar mērķi tajos iekļaut papildu informāciju, kas var kļūt nepieciešama, ņemot vērā tehnikas attīstību, pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai saistībā ar konkrētos šīs direktīvas pielikumos iekļauto prasību grozījumiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ar ekspertiem. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(58)	Būtu jāgroza Direktīvā 2004/35/EK iekļautā jēdziena “kaitējums ūdenim” definīcija, lai nodrošinātu, ka minētajā direktīvā licenciātiem noteiktā atbildība attiektos uz dalībvalstu jūras ūdeņiem, kā definēts Direktīvā 2008/56/EK.

(59)

Vairāki šīs direktīvas noteikumi neattiecas uz dalībvalstīm, kurām nav jūras ūdeņu, proti, uz Austriju, Čehijas Republiku, Luksemburgu, Slovākiju un Ungāriju. Tomēr vēlams, lai principus un augstos standartus, kas pastāv Savienības tiesību aktos ar mērķi gādāt par drošumu naftas un gāzes nozares darbībās jūrā, minētās dalībvalstis veicinātu savā divpusējā saskarsmē ar trešām valstīm un atbilstīgām starptautiskām organizācijām.

(60)

Ne visas dalībvalstis, kurām ir jūras ūdeņi, savā jurisdikcijā atļauj naftas un gāzes nozares darbības jūrā. Minētās dalībvalstis nav iesaistītas šādu darbību licencēšanā un smagu negadījumu novēršanā. Tāpēc pienākums transponēt un īstenot visus šīs direktīvas noteikumus attiecībā uz minētajām dalībvalstīm būtu nesamērīgs un nevajadzīgs. Tomēr negadījumi, kas notikuši, veicot naftas un gāzes nozares darbības jūrā, varētu ietekmēt šo valstu krastus. Tādēļ šīm dalībvalstīm vajadzētu inter alia būt gatavām reaģēt un veikt izmeklēšanu, ja notiek smagi negadījumi, un ar kontaktpunktu starpniecību tām vajadzētu iesaistīties sadarbībā ar citām saistītām dalībvalstīm un ar attiecīgām trešām valstīm.

(61)

Ņemot vērā to dalībvalstu ģeogrāfisko stāvokli, kurām nav jūras ūdeņu, tās nav ne iesaistītas licenču izdošanā un naftas un gāzes nozares jūrā veiktu darbību laikā notikušu smagu negadījumu novēršanā, ne arī tās var ietekmēt šādi citu dalībvalstu jūras ūdeņos notikuši negadījumi. Tāpēc lielāko daļu no šīs direktīvas noteikumiem tām nevajadzētu transponēt. Tomēr tad, ja uzņēmums, kas pats vai ar meitasuzņēmumu starpniecību aktīvi iesaistās naftas un gāzes nozares darbībās jūrā ārpus Savienības, ir reģistrēts dalībvalstī, kurai nav jūras ūdeņu, minētajai dalībvalstij konkrētajam uzņēmumam būtu jālūdz sagatavot ziņojumu par negadījumiem šādās darbībās, kuru var kopīgot Savienības līmenī, lai visas ieinteresētās personas Savienībā varētu izmantot pieredzi, kas gūta no šādiem negadījumiem.

(62)	Papildus pasākumiem, kas tiek ieviesti ar šo direktīvu, Komisijai vajadzētu izpētīt citus atbilstīgus līdzekļus, lai uzlabotu iespējas novērst smagus negadījumus un ierobežot to sekas.

(63)

Operatoriem būtu jānodrošina, ka tiem ir pieejami pietiekami fiziskie, personāla un finanšu resursi, lai novērstu smagus negadījumus un ierobežotu šādu negadījumu sekas. Tomēr neviens no pastāvošajiem finansiālā nodrošinājuma instrumentiem, tostarp risku apvienošanas pasākumi, nevar piedāvāt risinājumu visām iespējamām smagu negadījumu sekām, tāpēc Komisijai būtu jāturpina analizēt un pētīt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgi stingru atbildības režīmu par kaitējumiem, kas saistīti ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, prasības attiecībā uz finansēšanas spējām, tostarp atbilstīgu finansiālā nodrošinājuma instrumentu vai citu pasākumu pieejamību. Tas var ietvert izpēti par savstarpējas kompensēšanas sistēmas izveides iespējamību. Komisijai būtu jāsagatavo ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par konstatējumiem, kam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumus.

(64)

Savienības līmenī ir svarīgi, lai tehniskie standarti tiktu papildināti ar atbilstīgu tiesisko regulējumu, proti, ar tiesību aktiem produktu drošuma jomā, un lai šādi standarti attiektos uz visām jūrā izvietotām iekārtām dalībvalstu jūras ūdeņos, nevis tikai uz nemobilām ieguves iekārtām. Tāpēc Komisijai būtu jāturpina analizēt produktu drošuma standartus, kas piemērojami naftas un gāzes nozares darbībām jūrā.

(65)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt prasību minimumu, lai novērstu smagus negadījumus naftas un gāzes nozares darbībās jūrā un ierobežotu šādu negadījumu sekas, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka ierosinātās rīcības mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I   NODAĻA

IEVADA NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.   Ar šo direktīvu tiek noteikts prasību minimums, lai naftas un gāzes nozares darbībās jūrā novērstu smagus negadījumus un ierobežotu šādu negadījumu sekas.

2.   Ar šo direktīvu neskar tos Savienības tiesību aktus, kuri attiecas uz darba ņēmēju drošumu un veselības aizsardzību darbā, jo īpaši Direktīvu 89/391/EEK un Direktīvu 92/91/EEK.

3.   Ar šo direktīvu neskar Direktīvas 94/22/EK, 2001/42/EK, 2003/4/EK (19), 2003/35/EK, 2010/75/ES (20) un 2011/92/ES.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā:

1)

“smags negadījums” saistībā ar iekārtu vai savienotu infrastruktūru ir: a) negadījums, kas saistīts ar eksploziju, ugunsgrēku, kontroles zudumu pār urbumu vai naftas, gāzes vai bīstamu vielu noplūdi un kas izraisa vai kam ir liela iespēja izraisīt cilvēku nāves gadījumus vai smagus ievainojumus; b) starpgadījums, kura rezultātā tiek izdarīti nopietni bojājumi iekārtai vai savienotajai infrastruktūrai un kas izraisa vai kam ir liela iespēja izraisīt cilvēku nāves gadījumus vai smagus ievainojumus; c) jebkāds cits starpgadījums, kura rezultātā ir gājuši bojā vai guvuši smagus ievainojumus pieci vai vairāk cilvēki, kuri atrodas uz tās iekārtas jūrā, kurā izraisījusies bīstamā situācija, vai ir iesaistīti naftas un gāzes nozares darbībā saistībā ar šo iekārtu vai savienotu infrastruktūru; vai d) jebkurš cits smags vides starpgadījums, ko izraisījuši a), b) un c) apakšpunktā minētie notikumi. Lai noteiktu, vai starpgadījums ir smags negadījums saskaņā ar a), b) vai d) apakšpunktu, iekārtu, uz kuras parasti nav personāla, vērtē tā, it kā uz tās būtu personāls.

2)	“jūrā” ir vieta, kas atrodas dalībvalsts teritoriālajā jūrā, ekskluzīvā ekonomikas zonā vai kontinentālajā šelfā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas nozīmē;

3)

“naftas un gāzes nozares darbības jūrā” ir visas attiecībā uz naftas un gāzes izpēti un ieguvi veiktās darbības, kas ir saistītas ar iekārtu vai savienoto infrastruktūru, tostarp tās konstruēšana, plānošana, būvniecība, darbība un ekspluatācijas pārtraukšana, bet neietver naftas un gāzes pārvadi no viena krasta uz otru;

4)	“risks” ir kāda notikuma varbūtības un minētā notikuma seku apvienojums;

5)	“operators” ir vienība, kuru licenciāts vai iestāde, kas izdod licences, ir iecēlusi, lai tā veiktu naftas un gāzes nozares darbības jūrā, tostarp lai tā plānotu un īstenotu darbību ar urbumu vai lai tā pārvaldītu un kontrolētu ieguves iekārtu funkcijas;

6)

“atbilstīgs” ir pienācīgs vai pilnīgi atbilstīgs, tostarp centienu un izmaksu samērīguma ziņā, konkrētai prasībai vai situācijai, balstīts uz objektīviem faktiem un pierādīts ar analīzi, salīdzinājumu ar atbilstīgiem standartiem vai citiem risinājumiem, ko salīdzināmās situācijās izmanto citas iestādes vai nozare;

7)	“vienība” ir jebkura fiziska vai juridiska persona vai jebkura šādu personu grupa;

8)

“pieļaujams” attiecībā uz risku ir riska līmenis, kura turpmākai samazināšanai nepieciešamais laiks, izmaksas vai centieni salīdzinājumā ar šādas samazināšanas ieguvumiem būtu uzkrītoši nesamērīgi. Izvērtējot to, vai laiks, izmaksas vai centieni būtu uzkrītoši nesamērīgi salīdzinājumā ar šā riska samazināšanas radītajiem ieguvumiem, ņem vērā konkrētajām darbībām atbilstīgus paraugprakses riska līmeņus;

9)	“licence” ir atļauja veikt naftas un gāzes nozares darbības jūrā, ievērojot Direktīvu 94/22/EK;

10)	“licencēta teritorija” ir ģeogrāfiskā teritorija, uz kuru attiecas licence;

11)	“licenciāts” ir persona, kas saņēmusi licenci atsevišķi vai kopīgi ar citām personām;

12)	“līgumslēdzējs” ir jebkura vienība, ar kuru operators vai īpašnieks ir noslēdzis līgumu par konkrētu pienākumu izpildi operatora vai īpašnieka uzdevumā;

13)	“iestāde, kas izdod licences” ir publiska iestāde, kura ir atbildīga par atļauju piešķiršanu vai atļauju izmantošanas uzraudzību, kā paredzēts Direktīvā 94/22/EK;

14)	“kompetentā iestāde” ir publiska iestāde, kas iecelta, ievērojot šo direktīvu, un kas ir atbildīga par uzdevumiem, kuri tai uzticēti ar šo direktīvu. Kompetentā iestāde var ietvert vienu vai vairākas publiskas iestādes;

15)	“izpēte” ir urbšana atradnē un visas ar to saistītās naftas un gāzes nozares darbības jūrā, kas jāveic, pirms tiek sāktas ar ieguvi saistītas darbības;

16)	“ieguve” ir jūrā veikta naftas un gāzes iegūšana no licencētajā teritorijā esošām pazemes iegulām, tostarp jūrā veikta naftas un gāzes pārstrāde un tās pārvade caur savienoto infrastruktūru;

17)	“ar ieguvi nesaistīta iekārta” ir iekārta, kas netiek izmantota naftas un gāzes ieguvei;

18)	“publisks” ir viena vai vairākas vienības un – saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas;

19)

“iekārta” ir stacionāra, nostiprināta vai mobila ietaise vai vairākas ietaises, kas ir pastāvīgi savā starpā savienotas ar tiltiem vai citām struktūrām un kuras izmanto naftas un gāzes nozares darbībām jūrā vai saistībā ar šādām darbībām. Iekārtas ietver mobilas iekārtas urbšanai jūrā tikai tādā gadījumā, ja tās ir izvietotas jūras ūdeņos, lai veiktu urbšanas, ieguves vai citas ar naftas un gāzes nozari saistītas darbības;

20)	“ieguves iekārta” ir iekārta, ko izmanto ieguves nolūkā;

21)

“savienotā infrastruktūra” ir dalībvalsts pārziņā esošas iekārtas drošuma zonā vai plašākā blakus zonā izvietots: a) jebkurš urbums un ar to saistītas struktūras, papildvienības un ierīces, kas ir savienotas ar izvietoto iekārtu; b) jebkura aparatūra vai būve uz izvietotās iekārtas galvenās struktūras vai savienojumā ar to; c) jebkura pievienota cauruļvadu aparatūra vai būve;

22)

“apstiprinājums” saistībā ar ziņojumu par smagiem apdraudējumiem, ir kompetentās iestādes rakstisks paziņojums operatoram vai īpašniekam, ka ziņojums, ja to īsteno kā tajā izklāstīts, atbilst šīs direktīvas prasībām. Apstiprinājums nenozīmē, ka kompetentajai iestādei tiek nodota jebkāda atbildība par smagu apdraudējumu kontroli;

23)	“smags apdraudējums” ir situācija, kas var izraisīt smagu negadījumu;

24)

“darbība ar urbumu” ir jebkura ar urbumu saistīta darbība, kā rezultātā varētu notikt nejauša tādu vielu noplūde, kuras var izraisīt smagu negadījumu, tostarp tādas darbības kā urbuma izveide, urbuma remonts vai izmaiņu veikšana tajā, darbību ar urbumu apturēšana uz laiku un urbuma pilnīga pamešana;

25)	“apvienota darbība” ir darbība, ko veic no kādas iekārtas ar citu iekārtu vai iekārtām, lai īstenotu ar citu(-ām) iekārtu(-ām) saistītus mērķus, un kas tādējādi būtiski ietekmē cilvēku drošuma vai vides aizsardzības riskus uz kādas no šīm iekārtām vai uz visām šīm iekārtām;

26)	“drošuma zona” ir dalībvalsts noteikta teritorija 500 metru attālumā no jebkuras iekārtas daļas;

27)	“īpašnieks” ir vienība, kurai ir likumīgas tiesības kontrolēt ar ieguvi nesaistītas iekārtas darbību;

28)	“iekšējs plāns reaģēšanai uz ārkārtas situāciju” ir operatoru vai īpašnieku sagatavots šīs direktīvas prasībām atbilstīgs plāns par pasākumiem, kuru mērķis ir novērst ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā saistīta smaga negadījuma eskalāciju vai lai ierobežotu šāda negadījuma sekas;

29)	“neatkarīga pārbaude” ir tādu konkrētu rakstisku paziņojumu derīguma izvērtēšana un apstiprināšana, kurus sagatavojusi vai nu vienība, vai arī operatora vai īpašnieka organizatoriskā daļa, kuru ne kontrolē, ne ietekmē tā vienība vai organizatoriskā daļa, kura minētos paziņojumus izmanto;

30)

“būtiskas izmaiņas” ir: a) ziņojumā par smagu apdraudējumu – izmaiņas apstākļos, uz kuriem balstoties tika apstiprināts sākotnējais ziņojums, inter alia, fiziskas izmaiņas, jaunu zināšanu vai tehnoloģiju pieejamība un izmaiņas darbības vadībā; b) paziņojumā par darbībām ar urbumu vai apvienotām darbībām – izmaiņas apstākļos, uz kuriem balstoties tika iesniegts sākotnējais paziņojums, tostarp, inter alia, fiziskas izmaiņas, iekārtas aizstāšana ar citu iekārtu, jaunu zināšanu vai tehnoloģiju pieejamība un izmaiņas darbības vadībā;

31)	“darbību sākšana” ir laiks, kad iekārta vai savienotā infrastruktūra pirmo reizi tiek izmantota darbībās, kurām tā ir paredzēta;

32)

“reaģēšanas pasākumu efektivitāte naftas noplūdes gadījumā” ir efektivitāte, ar kādu noplūdes reaģēšanas sistēmas reaģē uz naftas noplūdi; tās pamatā ir analīze par tādu vides apstākļu biežumu, ilgumu un laikiem, kas liegtu iespējas reaģēt. Reaģēšanas pasākumu efektivitāte naftas noplūdes gadījumā jāizsaka kā tā laika procentuālā daļa, kad šādi apstākļi nav konstatēti, un tajā jāiekļauj darbības ierobežojumu apraksts, kas šāda izvērtējuma rezultātā tiks attiecināts uz konkrētajām iekārtām;

33)	“kritiski drošuma un vides elementi” ir daļas iekārtā, tostarp datorprogrammas, kuru nolūks ir novērst vai ierobežot smagu negadījumu sekas vai kuru atteice varētu izraisīt vai ievērojami veicināt smagu negadījumu;

34)	“trīspusēja konsultācija” ir oficiāla kārtība, lai dotu iespēju izvērst dialogu un sadarbību starp kompetento iestādi, operatoriem un īpašniekiem, un darba ņēmēju pārstāvjiem;

35)	“nozare” ir vienības, kuras ir tieši iesaistītas naftas un gāzes nozares darbībās jūrā, uz kurām attiecas šī direktīva, vai kuru darbība ar minētajām darbībām ir cieši saistīta;

36)

“ārējs plāns reaģēšanai uz ārkārtas situāciju” ir vietēja, valsts vai reģionāla stratēģija, lai novērstu ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā saistīta smaga negadījuma eskalāciju vai lai ierobežotu šāda negadījuma sekas, izmantojot visus operatoram pieejamos resursus, kā tas aprakstīts atbilstīgos iekšējos plānos reaģēšanai uz ārkārtas situācijām, un jebkādus papildu resursus, ko piešķīrušas dalībvalstis;

37)	“smags vides starpgadījums” ir starpgadījums, kura rezultātā ir radusies vai, iespējams, radīsies nelabvēlīga ietekme uz vidi saskaņā ar Direktīvu 2004/35/EK.

II   NODAĻA

TĀDU SMAGU NEGADĪJUMU NOVĒRŠANA, KAS SAISTĪTI AR NAFTAS UN GĀZES NOZARES DARBĪBĀM JŪRĀ

3. pants

Riska pārvaldības vispārīgie principi attiecībā uz naftas un gāzes nozares darbībām jūrā

1.   Dalībvalstis pieprasa operatoriem nodrošināt, ka tiek īstenoti visi atbilstīgie pasākumi, lai novērstu smagus negadījumus, kas saistīti ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatorus no šajā direktīvā paredzētās atbildības neatbrīvo fakts, ka darbības vai nolaidību, kas izraisījusi vai sekmējusi smagu negadījumu, veica līgumslēdzēji.

3.   Ja notiek smags negadījums, dalībvalstis nodrošina, ka operatori veic visus piemērotos pasākumus, lai ierobežotu šā negadījuma ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

4.   Dalībvalstis pieprasa operatoriem nodrošināt, ka naftas un gāzes nozares darbības jūrā tiek veiktas, pamatojoties uz sistēmisku riska pārvaldību, lai smagu negadījumu joprojām pastāvošie riski attiecībā uz personām, vidi un jūras iekārtām būtu pieņemami.

4. pants

Drošuma un vides apsvērumi saistībā ar licencēm

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka lēmumos par licenču piešķiršanu vai nodošanu, lai veiktu naftas un gāzes nozares darbības jūrā, ņem vērā licences pieteikuma iesniedzēju spēju nodrošināt prasību izpildi attiecībā uz licencē ietvertajām darbībām, kā paredzēts Savienības tiesību aktu attiecīgajos noteikumos, jo īpaši šajā direktīvā.

2.   Jo īpaši novērtējot licences pieteikumu iesniedzēja tehnisko un finansiālo spēju, pienācīgi ņem vērā:

a)	risku, apdraudējumus un citu būtisku informāciju, kas saistīta ar konkrēto licencēto teritoriju, tostarp attiecīgā gadījumā jūras vides degradācijas radītās izmaksas, kas minētas Direktīvas 2008/56/EK 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

b)	naftas un gāzes nozares darbību konkrēto posmu;

c)	pieteikuma iesniedzēja finansiālās iespējas, tostarp jebkādu finansiālo nodrošinājumu segt atbildību, kas varētu izrietēt no konkrētajām naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, iekļaujot atbildību par iespējamiem ekonomiskiem zaudējumiem, ja šāda atbildība ir paredzēta valsts tiesību aktos;

d)	pieejamo informāciju saistībā ar pieteikuma iesniedzēja drošuma un vides rezultātiem, tostarp saistībā ar smagiem negadījumiem, ja tas ir lietderīgi saistībā ar darbībām, par kurām tiek prasīta licence.

Pirms tiek piešķirta vai nodota licence naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, iestāde, kas izdod licences, vajadzības gadījumā konsultējas ar kompetento iestādi.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka iestāde, kas izdod licences, nepiešķir licenci, ja vien nav pārliecināta, ka pieteikuma iesniedzējs ir pienācīgi apliecinājis, ka ir sniegts vai tiks sniegts atbilstīgs nodrošinājums, pamatojoties uz pasākumiem, par kuriem ir jāizlemj dalībvalstīm, lai uzņemtos atbildību, kas varētu izrietēt no pieteikuma iesniedzēja naftas un gāzes ieguves darbībām jūrā. Šāds nodrošinājums ir derīgs un ir spēkā, sākoties naftas un gāzes nozares darbībām jūrā. Dalībvalstis pieprasa, lai pieteikuma iesniedzēji pienācīgā veidā apliecinātu savu tehnisko un finansiālo spēju un sniegtu jebkādu citu būtisku informāciju, kas saistīta ar teritoriju, uz kuru attiecas licence, un naftas un gāzes nozares darbību jūrā konkrēto posmu.

Dalībvalstis novērtē to noteikumu atbilstību, kas minēti pirmajā daļā, lai noteiktu, vai pieteikuma iesniedzējam ir pietiekami finanšu resursi, lai nekavējoties sāktu un netraucēti turpinātu veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi efektīvai reaģēšanai ārkārtas situācijā un tai sekojošai seku novēršanai.

Dalībvalstis atvieglina tādu ilgtspējīgu finanšu instrumentu un citu līdzekļu izstrādi un izmantošanu, lai palīdzētu licences pieteikuma iesniedzējiem, parādot savas finansiālās spējas, ievērojot pirmo daļu.

Dalībvalstis vismaz paredz procedūras, lai nodrošinātu, ka nekavējoties un pienācīgi tiek izskatīti kompensācijas pieprasījumi, tostarp saistībā ar kompensācijas maksājumiem pārrobežu starpgadījumu gadījumā.

Dalībvalstis pieprasa licences saņēmējam uzturēt pietiekamas spējas pildīt savas finansiālās saistības, kas izriet no atbildības par naftas un gāzes nozares darbībām jūrā.

4.   Iestāde, kas izdod licences, vai licenciāts ieceļ operatoru. Ja operatoru ieceļ licenciāts, par iecelšanu iepriekš informē iestādi, kas izdod licences. Šādos gadījumos iestāde, kas izdod licences, vajadzības gadījumā apspriežoties ar kompetento iestādi, var iebilst pret operatora iecelšanu. Ja šāds iebildums tiek izvirzīts, dalībvalstis pieprasa, lai licenciāts ieceļ piemērotu alternatīvu operatoru vai uzņemas operatora pienākumus saskaņā ar šo direktīvu.

5.   Licenču piešķiršanas procedūras naftas un gāzes nozares darbībām jūrā konkrētajā licencētajā teritorijā rīko tā, lai dalībvalsts varētu izskatīt izpētes rezultātā apkopoto informāciju, pirms tiek uzsākta ieguve.

6.   Novērtējot licences pieteikumu iesniedzēju tehnisko un finansiālo spēju, īpašu uzmanību velta jutīgām jūras un piekrastes vides teritorijām, jo īpaši ekosistēmām, kurām ir būtiska nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām, piemēram, solončakiem un jūraszāļu teritorijām; kā arī aizsargājamām jūras teritorijām, piemēram, īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, ievērojot Padomes Direktīvu 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (21), īpaši aizsargājamām teritorijām, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (22) un aizsargājamām jūras teritorijām, par kurām Savienība vai attiecīgās dalībvalstis vienojušās starptautiskos vai reģionāla līmeņa nolīgumos, kurus tās ir parakstījušas.

5. pants

Sabiedrības dalība attiecībā uz plānoto naftas un gāzes nozares izpētes darbību jūrā ietekmi uz vidi

1.   Urbuma veidošanu izpētes nolūkiem, izmantojot ar ieguvi nesaistītu iekārtu, nesāk, ja dalībvalsts attiecīgās iestādes nav iepriekš nodrošinājušas, ka, ievērojot Savienības tiesību aktus, jo īpaši attiecīgā gadījumā Direktīvu 2001/42/EK vai Direktīvu 2011/92/ES, ir notikusi savlaicīga un efektīva sabiedrības dalība attiecībā uz plānoto naftas un gāzes nozares darbību jūrā iespējamo ietekmi uz vidi.

2.   Ja sabiedrības dalība nav notikusi, ievērojot 1. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti šādi pasākumi:

a)	sabiedrība tiek informēta, vai nu sniedzot publiskus paziņojumus, vai izmantojot citus atbilstīgus līdzekļus, piemēram, elektroniskos informācijas līdzekļus, kur tiek plānots atļaut veikt izpētes darbības;

b)	tiek apzināta attiecīgā sabiedrība, tostarp sabiedrība, kuru skar vai kuru varētu skart, vai kuru varētu interesēt lēmums atļaut veikt izpētes darbības, kā arī attiecīgās nevalstiskās organizācijas, piemēram, tās, kuras veicina vides aizsardzību, un citas attiecīgās organizācijas;

c)	sabiedrībai tiek darīta zināma attiecīgā informācija par šādām plānotām darbībām, ietverot, inter alia, informācija par tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā, un par to, kam var iesniegt komentārus vai jautājumus;

d)	tiek nodrošināts, ka sabiedrībai ir tiesības iesniegt komentārus un viedokļus laikā, kamēr tiek izskatītas visas iespējas un vēl nav pieņemti lēmumi atļaut izpēti;

e)	kad pieņem lēmumus saskaņā ar d) apakšpunktu, pienācīgi ņem vērā sabiedrības dalības rezultātus; un

f)	pēc sabiedrības pausto komentāru un viedokļu izskatīšanas attiecīgā dalībvalsts nekavējoties informē sabiedrību par pieņemtajiem lēmumiem un to pamatojumiem, un apsvērumiem, kas ir šo lēmumu pamatā, ietverot informāciju par sabiedrības dalības procesu;

Tiek paredzēti saprātīgi laika grafiki, lai nodrošinātu pietiekami ilgu laiku katram no dažādajiem sabiedrības dalības posmiem.

3.   Šis pants neattiecas uz teritorijām, kas ir licencētas pirms 2013. gada 18. jūlija.

6. pants

Naftas un gāzes nozares darbības jūrā licencētās teritorijās

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka vienīgi operatori, kas ir šādam nolūkam iecelti, ievērojot 4. panta 4. punktu, ekspluatē ieguves iekārtas un savienoto infrastruktūru vienīgi licencētās teritorijās.

2.   Dalībvalstis pieprasa licenciātam nodrošināt, lai jebkurš operators spētu izpildīt prasības konkrētām, ar licenci saistītām darbībām.

3.   Visā naftas un gāzes nozares darbību jūrā laikā dalībvalstis pieprasa licenciātam veikt visus saprātīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka operators pilda prasības, veic savas funkcijas un pilda savus pienākumus saskaņā ar šo direktīvu.

4.   Ja kompetentā iestāde nosaka, ka operators vairs nespēj īstenot attiecīgās prasības saskaņā ar šo direktīvu, par to tiek informēta iestāde, kas izdod licences. Tad iestāde, kas izdod licences, par to informē licenciātu un licenciāts uzņemas atbildību par attiecīgo pienākumu pildīšanu, un tūlīt iestādei, kas izdod licences, piedāvā citu operatoru.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka darbības ar ieguves iekārtām un ar ieguvi nesaistītām iekārtām nesāk vai neturpina, kamēr kompetentā iestāde saskaņā ar šo direktīvu nav apstiprinājusi ziņojumu par smagiem apdraudējumiem.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka darbības ar urbumu vai apvienotās darbības nesāk vai neturpina, kamēr nav apstiprināts ziņojums par smagiem apdraudējumiem iesaistītajām iekārtām saskaņā ar šo direktīvu. Turklāt šādas darbības nesāk vai neturpina, ja kompetentajai iestādei nav iesniegts paziņojums, ievērojot attiecīgi 11. panta 1. punkta h) vai i) apakšpunktu, par darbībām ar urbumu vai paziņojums par apvienotajām darbībām, vai ja kompetentā iestāde iebilst pret paziņojuma saturu.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka ap iekārtu tiek izveidota drošuma zona un ka kuģiem šajā drošuma zonā ir aizliegts iebraukt vai palikt.

Tomēr minēto aizliegumu nepiemēro tādam kuģim, kas drošuma zonā iebrauc vai paliek:

a)	saistībā ar zemūdens kabeļa vai cauruļvada ierīkošanu, inspekciju, testēšanu, remontu, apkopi, maiņu, atjaunošanu vai demontāžu šajā drošuma zonā vai tās tuvumā;

b)	lai jebkurai šajā drošuma zonā esošai iekārtai sniegtu pakalpojumus, transportētu personas vai preces uz šo iekārtu vai no tās;

c)	saskaņā ar dalībvalsts pilnvarojumu veiktu inspekciju attiecībā uz jebkuru iekārtu vai savienotu infrastruktūru minētajā drošuma zonā;

d)	saistībā ar dzīvības vai īpašuma glābšanu vai glābšanas mēģinājumu;

e)	sliktu laika apstākļu dēļ;

f)	esot briesmu situācijā; vai

g)	ja ir saņemta operatora, īpašnieka vai tās dalībvalsts piekrišana, kurā atrodas drošuma zona.

8.   Dalībvalstis izveido mehānismu efektīvai līdzdalībai trīspusējās konsultācijās starp kompetento iestādi, operatoriem un īpašniekiem, un darba ņēmēju pārstāvjiem, formulējot smagu negadījumu novēršanas standartus un politiku.

7. pants

Atbildība par vides kaitējumu

Neskarot spēkā esošo saistību jomu attiecībā uz vides kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, ievērojot Direktīvu 2004/35/EK, dalībvalstis nodrošina, ka licenciāts ir finansiāli atbildīgs par minētajā direktīvā noteikto vides kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, ko izraisījušas naftas un gāzes nozares darbības jūrā, kuras īsteno licenciāts vai operators vai kuras tiek īstenotas licenciāta vai operatora vārdā.

8. pants

Kompetentās iestādes iecelšana

1.   Dalībvalstis ieceļ kompetento iestādi, kas ir atbildīga par regulatīvajām funkcijām:

a)	ziņojumu par smagiem apdraudējumiem novērtēšana un apstiprināšana, paziņojumu par konstrukciju novērtēšana, paziņojumu par darbībām ar urbumu vai apvienotajām darbībām novērtēšana, kā arī citu līdzīgu tai iesniegto dokumentu novērtēšana;

b)	šīs direktīvas ievērošanas operatoru un īpašnieku vidū uzraudzība, tostarp inspekcijas, izmeklēšanas un izpildes darbības;

c)	padomu sniegšana citām iestādēm vai struktūrām, tostarp iestādei, kas izdod licences;

d)	gada plānu sagatavošana, ievērojot 21. pantu;

e)	ziņojumu sagatavošana;

f)	sadarbība ar kompetentajām iestādēm vai kontaktpunktiem, ievērojot 27. pantu.

2.   Dalībvalstis vienmēr nodrošina, ka, veicot savas regulatīvās funkcijas un jo īpaši attiecībā uz 1. punkta a), b) un c) apakšpunktu, kompetentā iestāde ir neatkarīga un objektīva. Tādējādi no tiek novērsti interešu konflikti vienas puses starp kompetentās iestādes regulatīvajām funkcijām un no otras puses regulatīvajām funkcijām saistībā ar jūras dabas resursu ekonomisko attīstību un licenču izsniegšanu naftas un gāzes nozares darbībām jūrā šajā dalībvalstī, un no minētajām darbībām izrietošo ieņēmumu iekasēšanu un pārvaldību.

3.   Lai sasniegtu 2. punktā noteiktos mērķus, dalībvalstis prasa, lai kompetentās iestādes regulatīvās funkcijas tiktu veiktas tādā iestādē, kas ir neatkarīga no jebkādām dalībvalsts funkcijām saistībā ar jūras dabas resursu ekonomisko attīstību un licenču izsniegšanu naftas un gāzes nozares darbībām jūrā dalībvalstī, un no minētajām darbībām izrietošo ieņēmumu iekasēšanu un pārvaldību.

Tomēr, ja kopējais to iekārtu skaits, uz kurām ir normāls darbinieku daudzums, ir mazāks nekā seši, attiecīgā dalībvalsts var nolemt nepiemērot pirmo daļu. Šāds lēmums neskar saistības saskaņā ar 2. punktu.

4.   Dalībvalstis sabiedrībai dara pieejamu aprakstu par kompetentās iestādes organizāciju, tostarp par to, kāpēc tās izveidojušas kompetento iestādi šādā veidā, un to, kā tās ir nodrošinājušas 1. punktā minēto regulatīvo funkciju un 2. punktā noteikto saistību izpildi.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes rīcībā ir pietiekami cilvēkresursi un finanšu resursi, lai veiktu tās uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu. Minētie resursi ir samērīgi ar apmēru, kādā dalībvalsts veic naftas un gāzes nozares darbības jūrā.

6.   Dalībvalstis var slēgt oficiālus nolīgumus ar attiecīgām Savienības aģentūrām vai – attiecīgā gadījumā – citām piemērotām struktūrām, par specializēto zināšanu sniegšanu, lai palīdzētu kompetentajai iestādei veikt tās regulatīvās funkcijas. Piemērojot šo punktu, struktūru neuzskata par piemērotu, ja tās objektivitāti apdraud interešu konflikts.

7.   Dalībvalstis var izveidot mehānismus, saskaņā ar kuriem no licenciātiem, operatoriem vai īpašniekiem var atgūt finanšu izmaksas, kas kompetentajai iestādei rodas, veicot tās uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu.

8.   Ja kompetento iestādi veido vairāk nekā viena struktūra, dalībvalstis pieliek visas pūles, lai izvairītos no struktūru regulatīvo funkciju pārklāšanās. Dalībvalstis var vienu no struktūrvienībām noteikt par galveno struktūru, kas ir atbildīga par regulatīvo funkciju koordinēšanu saskaņā ar šo direktīvu un ziņojumu iesniegšanu Komisijai.

9.   Dalībvalstis pārskata kompetentās iestādes darbības un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai uzlabotu tās efektivitāti 1. punktā izklāstīto regulatīvo funkciju izpildīšanā.

9. pants

Kompetentās iestādes darbība

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde:

a)	darbojas neatkarīgi no politikas, regulatīviem lēmumiem vai citiem apsvērumiem, kas nav saistīti ar tās uzdevumiem saskaņā ar šo direktīvu;

b)	skaidri norāda savu pienākumu apmēru un operatora un īpašnieka pienākumu kontrolēt smagu negadījumu riskus saskaņā ar šo direktīvu;

c)

izstrādā politiku, procesu un procedūras, saskaņā ar kuriem rūpīgi izvērtē ziņojumus par smagiem apdraudējumiem un paziņojumus, kuri iesniegti, ievērojot 11. pantu, kā arī pārrauga šīs direktīvas noteikumu ievērošanu dalībvalsts jurisdikcijā, tostarp, izmantojot inspekcijas, izmeklēšanu un izpildes darbības;

d)	politiku, procesu un procedūras saskaņā ar c) apakšpunktu dara pieejamu operatoriem un īpašniekiem un dara sabiedrībai pieejamus kopsavilkumus par minēto;

e)	vajadzības gadījumā sagatavo un īsteno koordinētas vai kopējas procedūras ar citām iestādēm dalībvalstīs, lai uzņemtos savus uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu; un

f)	pamato savu politiku, organizatoriskās un darbības procedūras uz III pielikumā izklāstītajiem principiem.

10. pants

Eiropas Jūras drošības aģentūras uzdevumi

1.   Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA, turpmāk “Aģentūra”) sniedz dalībvalstīm un Komisijai tehnisku un zinātnisku palīdzību atbilstīgi savām pilnvarām saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1406/2002.

2.   Saskaņā ar savām pilnvarām Aģentūra:

a)	palīdz Komisijai un skartajai dalībvalstij– pēc tās pieprasījuma- konstatēt un uzraudzīt naftas vai gāzes noplūdes apmērus;

b)	palīdz dalībvalstīm - pēc to pieprasījuma - sagatavot un īstenot ārējos plānus reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, īpaši, ja pastāv pārrobežu ietekme dalībvalstu jūras ūdeņos un ārpus tiem;

c)	balstoties uz dalībvalstu ārējiem un iekšējiem plāniem reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, kopā ar dalībvalstīm un operatoriem izstrādā pieejamo avārijas iekārtu un pakalpojumu katalogu.

3.   Aģentūra pēc pieprasījuma var:

a)	palīdzēt Komisijai izvērtēt dalībvalstu ārējos plānus reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, lai pārbaudītu, vai minētie plāni ir saskaņā ar šo direktīvu;

b)	pārskatīt pasākumus, kas vērsti uz pārrobežu un Savienības ārkārtas situāciju mehānismu testēšanu.

III   NODAĻA

SAGATAVOŠANĀS NAFTAS UN GĀZES NOZARES DARBĪBĀM JŪRĀ UN TO VEIKŠANA

11. pants

Dokumenti, kas jāiesniedz, lai veiktu naftas un gāzes nozares darbības jūrā

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka operators vai īpašnieks iesniedz kompetentajai iestādei šādus dokumentus:

a)	korporatīva smagu negadījumu novēršanas politiku vai pienācīgu to aprakstu saskaņā ar 19. panta 1. un 5. punktu;

b)	drošuma un vides pārvaldības sistēmas, ko piemēro iekārtai, vai pienācīgu to aprakstu, saskaņā ar 19. panta 3. un 5. punktu;

c)	plānotas ieguves iekārtas gadījumā – paziņojumu par konstrukciju saskaņā ar I pielikuma 1. daļas prasībām;

d)	shēmas neatkarīgai pārbaudei aprakstu saskaņā ar 17. pantu;

e)	ziņojumu par smagiem apdraudējumiem saskaņā ar 12. un 13. pantu;

f)	būtisku izmaiņu gadījumā vai iekārtas demontāžas gadījumā – grozīto ziņojumu par smagiem apdraudējumiem, saskaņā ar 12. un 13. pantu;

g)	iekšējo plānu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju vai pienācīgu tā aprakstu saskaņā ar 14. un 28. pantu;

h)	ja tiek veiktas darbības ar urbumu – paziņojumu par darbībām ar minēto urbumu un informāciju par darbībām ar minēto urbumu saskaņā ar 15. pantu;

i)	apvienotas darbības gadījumā – paziņojumu par apvienotajām darbībām saskaņā ar 16. pantu;

j)	ja esoša ieguves iekārta ir jāpārvieto uz jaunu ieguves vietu, kur to paredzēts ekspluatēt, paziņojumu par pārvietošanu saskaņā ar I pielikuma 1. daļu;

k)	jebkuru citu kompetentās iestādes pieprasītu attiecīgu dokumentu.

2.   Dokumentus, kuri jāiesniedz saskaņā ar 1. punkta a), b), d) un g) apakšpunktu, iekļauj ziņojumā par smagiem apdraudējumiem, kas paredzēts 1. punkta e) apakšpunktā. Urbuma operatora korporatīvu smagu negadījumu novēršanas politiku, ja nav iepriekš iesniegta, iekļauj paziņojumā par darbībām ar urbumu, kas jāiesniedz saskaņā ar 1. punkta h) apakšpunktu.

3.   Paziņojumu par konstrukciju, kas paredzēts 1. punkta c) apakšpunktā, kompetentajai iestādei iesniedz līdz kompetentās iestādes noteiktajam termiņam, pirms paredzēts iesniegt ziņojumu par smagiem apdraudējumiem attiecībā uz plānoto darbību. Kompetentā iestāde reaģē uz paziņojumu par konstrukciju, sniedzot komentārus, kuri ir jāņem vērā ziņojumā par smagiem apdraudējumiem.

4.   Ja esošā ieguves iekārta ir jāieved dalībvalsts jūras ūdeņos vai jāizved no tiem, operators rakstiski informē kompetento iestādi pirms dienas, kurā paredzēts iekārtu ievest dalībvalsts jūras ūdeņos vai izvest no tiem.

5.   Paziņojumu par pārvietošanu kas paredzēts 1. punkta j) apakšpunktā, kompetentajai iestādei iesniedz pietiekami agrīnā ierosināto darbību izstrādes posmā, lai operators varētu ņemt vērā jebkurus kompetentās iestādes ierosinātos jautājumus, sagatavojot ziņojumu par smagiem apdraudējumiem.

6.   Ja ir būtiskas izmaiņas, kas ietekmē paziņojumu par konstrukciju vai paziņojumu par pārvietošanu, pirms tiek iesniegts ziņojums par smagiem apdraudējumiem, kompetentā iestāde par minētajām izmaiņām tiek informēta nekavējoties.

7.   Ziņojumu par smagiem apdraudējumiem, kas paredzēts 1. punkta e) apakšpunktā, kompetentajai iestādei iesniedz līdz kompetentās iestādes noteiktajam termiņam, kurš ir pirms darbību plānotās sākšanas.

12. pants

Ziņojums par smagiem apdraudējumiem ieguves iekārtai

1.   Dalībvalsts nodrošina, ka operators sagatavo ziņojumu par smagiem apdraudējumiem ieguves iekārtai, kas jāiesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Minētajā ziņojumā ietver I pielikuma 2. un 5. daļā noteikto informāciju, un vajadzības gadījumā vai pēc kompetentās iestādes pieprasījuma to atjaunina.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka ziņojuma par smagiem apdraudējumiem ieguves iekārtai sagatavošanas attiecīgajos posmos notiek apspriešanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem un ka šajā nolūkā tiek iesniegti pierādījumi saskaņā ar I pielikuma 2. daļas 3. punktu.

3.   Ziņojumu par smagiem apdraudējumiem ieguves iekārtai var sagatavot attiecībā uz iekārtu grupu, saņemot kompetentās iestādes piekrišanu.

4.   Ja ir vajadzīga papildu informācija, pirms var pieņemt ziņojumu par smagiem apdraudējumiem, dalībvalstis nodrošina, ka operators pēc kompetentās iestādes pieprasījuma sniedz šādu informāciju un veic visas nepieciešamās izmaiņas iesniegtajā ziņojumā par smagiem apdraudējumiem.

5.   Ja ieguves iekārtai jāveic izmaiņas, kas rada būtiskas izmaiņas, vai ja ir paredzēts demontēt stacionāru ieguves iekārtu, operators sagatavo grozītu ziņojumu par smagiem apdraudējumiem, kas jāiesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta f) apakšpunktu līdz kompetentās iestādes noteiktajam termiņam saskaņā ar I pielikuma 6. daļu.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka plānotās izmaiņas neveic un demontāžu nesāk, pirms kompetentā iestāde nav pieņēmusi ziņojumu par smagiem apdraudējumiem ieguves iekārtai.

7.   Operators periodiski – vismaz reizi piecos gados vai agrāk pēc kompetentās iestādes pieprasījuma – rūpīgi pārskata ziņojumu par smagiem apdraudējumiem ieguves iekārtai. Pārskata rezultātus paziņo kompetentajai iestādei.

13. pants

Ziņojums par smagiem apdraudējumiem ar ieguvi nesaistītai iekārtai

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka īpašnieks sagatavo ziņojumu par smagiem apdraudējumiem ar ieguvi nesaistītai iekārtai, kas jāiesniedz, ievērojot. 11. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Minētajā ziņojumā ietver I pielikuma 3. un 5. daļā noteikto informāciju, un vajadzības gadījumā vai pēc kompetentās iestādes pieprasījuma to atjaunina.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka, sagatavojot ziņojumu par smagiem apdraudējumiem ar ieguvi nesaistītai iekārtai, attiecīgos posmos notiek apspriešanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem un ka šajā nolūkā tiek iesniegti pierādījumi saskaņā ar I pielikuma 3. daļas 2. punktu.

3.   Ja ir vajadzīga papildu informācija, pirms var pieņemt ziņojumu par smagiem apdraudējumiem ar ieguvi nesaistītai iekārtai, dalībvalstis pieprasa, lai īpašnieks pēc kompetentās iestādes pieprasījuma sniegtu šādu informāciju un veiktu visas nepieciešamās izmaiņas iesniegtajā ziņojumā par smagiem apdraudējumiem.

4.   Ja ar ieguvi nesaistītā iekārtā jāveic izmaiņas, kas rada būtiskas izmaiņas, vai ja ir paredzēts demontēt stacionāru ar ieguvi nesaistītu iekārtu, īpašnieks sagatavo grozītu ziņojumu par smagiem apdraudējumiem, kas jāiesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta f) apakšpunktu līdz kompetentās iestādes noteiktajam termiņam saskaņā ar I pielikuma 6. daļas 1., 2. un 3. punktu.

5.   Attiecībā uz stacionāru ar ieguvi nesaistītu iekārtu dalībvalstis nodrošina, ka plānotās izmaiņas neveic un demontāžu nesāk, pirms kompetentā iestāde nav pieņēmusi grozīto ziņojumu par smagiem apdraudējumiem stacionārai ar ieguvi nesaistītai iekārtai.

6.   Attiecībā uz mobilu ar ieguvi nesaistītu iekārtu dalībvalstis nodrošina, ka plānotās izmaiņas neveic, pirms kompetentā iestāde nav pieņēmusi grozīto ziņojumu par smagiem apdraudējumiem mobilai ar ieguvi nesaistītai iekārtai.

7.   Īpašnieks periodiski – vismaz reizi piecos gados vai agrāk pēc kompetentās iestādes pieprasījuma – rūpīgi pārskata ziņojumu par smagiem apdraudējumiem ar ieguvi nesaistītai iekārtai. Pārskata rezultātus paziņo kompetentajai iestādei.

14. pants

Iekšēji plāni reaģēšanai uz ārkārtas situāciju

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori vai, attiecīgā gadījumā, īpašnieki sagatavo iekšējus plānus reaģēšanai uz ārkārtas situācijām, kas jāiesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta g) apakšpunktu. Plānus sagatavo saskaņā ar 28. pantu, ņemot vērā smagu negadījumu risku novērtējumu, kas veikts jaunākā ziņojuma par smagiem apdraudējumiem sagatavošanas laikā. Plānā tiks iekļauta analīze par reaģēšanas pasākumu efektivitāti naftas noplūdes gadījumā.

2.   Ja mobila ar ieguvi nesaistīta iekārta jāizmanto darbībām ar urbumu, iekārtas iekšējā plānā reaģēšanai uz ārkārtas situāciju ņem vērā risku novērtējumu, kas veikts laikā, kad tika gatavots paziņojums par darbībām ar urbumu, kas jāiesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta h) apakšpunktu. Ja iekšējais plāns reaģēšanai uz ārkārtas situāciju ir jāgroza urbuma konkrēto iezīmju vai atrašanās vietas dēļ, dalībvalstis nodrošina, ka urbuma operators kompetentajai iestādei iesniedz grozītu iekšējo plānu vai tā pienācīgu aprakstu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, lai papildinātu attiecīgo paziņojumu par darbībām ar urbumu.

3.   Ja ar ieguvi nesaistīta iekārta jāizmanto, lai veiktu apvienotas darbības, iekšējo plānu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju groza tā, lai tas attiektos arī uz apvienotajām darbībām, un to iesniedz kompetentajai iestādei, lai papildinātu attiecīgo paziņojumu par apvienotajām darbībām.

15. pants

Paziņojums un informācija par darbībām ar urbumu

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka urbuma operators sagatavo paziņojumu, kas kompetentajai iestādei jāiesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta h) apakšpunktu. Tas jāiesniedz līdz kompetentās iestādes noteiktajam termiņam, tas ir, pirms tiek sākta darbība ar urbumu. Minētajā paziņojumā par darbībām ar urbumu ietver datus par urbuma konstrukciju un ierosinātajām darbībām ar urbumu saskaņā ar I pielikuma 4. daļu. Tajā tiks iekļauta analīze par reaģēšanas pasākumu efektivitāti naftas noplūdes gadījumā.

2.   Kompetentā iestāde izskata paziņojumu un, ja uzskata to par vajadzīgu, pirms ir sāktas darbības ar urbumu, veic atbilstīgu rīcību, kas var ietvert aizliegumu sākt darbību.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka urbuma operators pieaicina neatkarīgu pārbaužu veicēju, plānojot un sagatavojot būtiskas izmaiņas iesniegtajā paziņojumā par darbībām ar urbumu, ievērojot 17. panta 4. punkta b) apakšpunktu, un ka tas nekavējoties informē kompetento iestādi par jebkurām būtiskām izmaiņām iesniegtajā paziņojumā par darbībām ar urbumu. Kompetentā iestāde izskata minētās izmaiņas un, ja uzskata to par vajadzīgu, veic atbilstīgu rīcību.

4.   Ja darbības ar urbumu ietver risku attiecībā uz neplānotām naftas un gāzes noplūdēm no urbuma, kuras varētu izraisīt smagu negadījumu, dalībvalstis nodrošina, ka operators iesniedz ziņojumus kompetentajai iestādei saskaņā ar II pielikuma prasībām. Ziņojumus iesniedz ik pēc nedēļas, sākot no dienas, kad tika sāktas darbības ar urbumu, vai tādos starplaikos, kā noteikusi kompetentā iestāde.

16. pants

Paziņojums par apvienotām darbībām

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki, kas ir iesaistīti apvienotā darbībā, kopīgi sagatavo paziņojumu, kas jāiesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta i) apakšpunktu. Paziņojumā ietver informāciju, kas precizēta I pielikuma 7. daļā. Dalībvalstis nodrošina, ka viens no attiecīgajiem operatoriem kompetentajai iestādei iesniedz paziņojumu par apvienotajām darbībām. Paziņojumu iesniedz līdz kompetentās iestādes noteiktajam termiņam pirms apvienoto darbību sākšanas.

2.   Kompetentā iestāde izskata paziņojumu un, ja uzskata to par vajadzīgu, pirms apvienoto darbību sākšanas īsteno atbilstīgu rīcību, kas var ietvert aizliegumu sākt darbības.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka operators, kurš iesniedza paziņojumu, nekavējoties informē kompetento iestādi par jebkādām būtiskām izmaiņām iesniegtajā paziņojumā. Kompetentā iestāde izskata minētās izmaiņas un, ja uzskata to par vajadzīgu, īsteno atbilstīgu rīcību.

17. pants

Neatkarīga pārbaude

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki izveido shēmas neatkarīgai pārbaudei un sagatavo šādu shēmu aprakstu, ko iesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu, un ietver drošuma un vides pārvaldības sistēmā, kas iesniegta, ievērojot 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Aprakstā ietver informāciju, kas precizēta I pielikuma 5. daļā.

2.   Neatkarīgās pārbaudes rezultāti neskar operatora un īpašnieka atbildību par pārbaudāmā aprīkojuma un sistēmas pareizu un drošu darbību.

3.   Neatkarīga pārbaudes veicēja izvēle un shēmas neatkarīgai pārbaudei izstrāde atbilst kritērijiem, kas noteikti V pielikumā.

4.   Shēmas neatkarīgas pārbaudei izstrādā:

a)

attiecībā uz iekārtām, lai sniegtu neatkarīgu apliecinājumu, ka ziņojumā par smagiem apdraudējumiem aprakstītie kritiskie drošuma un vides elementi, kas noteikti iekārtas riska novērtējumā, ir atbilstīgi un ka kritisko drošuma un vides elementu pārbaužu un testēšanas grafiks ir atbilstīgs, atjaunināts un darbojas, kā plānots;

b)	attiecībā uz paziņojumiem par darbībām ar urbumu, lai sniegtu neatkarīgu apliecinājumu, ka urbuma konstrukcija un urbuma kontroles pasākumi vienmēr ir atbilstīgi paredzētajiem urbuma apstākļiem.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki reaģē uz neatkarīga pārbaužu veicēja ieteikumiem un, pamatojoties uz tiem, veic atbilstīgu rīcību.

6.   Dalībvalstis pieprasa, lai operatori un īpašnieki nodrošinātu, ka no neatkarīga pārbaudes veicēja saņemtus ieteikumus, ievērojot 4. punkta a) apakšpunktu, un pamatojoties uz šādiem ieteikumiem veiktās rīcības reģistrus operators vai īpašnieks dara pieejamas kompetentajai iestādei un saglabā sešus mēnešus ilgā laikposmā pēc tam, kad ir pabeigtas attiecīgās naftas un gāzes nozares darbības jūrā.

7.   Dalībvalstis pieprasa, lai urbumu operatori nodrošinātu, ka neatkarīgā pārbaudes veicēja konstatējumus un komentārus, ievērojot šā panta 4. punkta b) apakšpunktu, un operatoru ar minētajiem konstatējumiem un komentāriem saistīto rīcību izklāsta paziņojumā par darbībām ar urbumu, kas sagatavots saskaņā ar 15. pantu.

8.   Ieguves iekārtai pārbaudes shēmu ievieš pirms konstruēšanas pabeigšanas. Ar ieguvi nesaistītai iekārtai shēmu ievieš pirms darbību sākšanas dalībvalstu jūras ūdeņos.

18. pants

Kompetentās iestādes pilnvaras attiecībā uz iekārtās veiktajām darbībām

Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde:

a)

aizliedz ekspluatēt vai sākt darbības ar iekārtu vai jebkuru savienotu infrastruktūru, ja uzskata, ka ziņojumā par smagiem apdraudējumiem ierosinātie pasākumi smagu negadījumu novēršanai vai to seku mazināšanai vai paziņojumi par darbībām ar urbumu vai apvienotām darbībām, kas iesniegti, ievērojot attiecīgi 11. panta 1. punkta h) vai i) apakšpunktu, pietiekami neatbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām;

b)	ārkārtas situācijās un ja tā uzskata, ka netiek apdraudēts drošums un vides aizsardzība, – saīsina starpposmu, kas nepieciešams starp ziņojuma par smagiem apdraudējumiem iesniegšanu vai citu dokumentu iesniegšanu, kas jāveic, ievērojot 11. pantu, un darbību sākšanu;

c)	pieprasa, lai operators īsteno tādus samērīgus pasākumus, ko kompetentā iestāde uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu atbilstību 3. panta 1. punktam;

d)	situācijās, uz kurām attiecas 6. panta 4. punkts, veic atbilstīgus pasākumus, lai pastāvīgi nodrošinātu darbību drošumu;

e)

ir pilnvarota pieprasīt uzlabojumus un vajadzības gadījumā aizliegt turpināt jebkuras iekārtas vai tās daļas, vai savienotās infrastruktūras ekspluatāciju, ja inspekcijas rezultāti, novērtējums, ievērojot 6. panta 4. punktu, ziņojuma par smagiem apdraudējumiem periodisks pārskats, kas iesniegts, ievērojot 11. panta 1. punkta e) apakšpunktu, vai izmaiņas paziņojumos, kuri iesniegti, ievērojot 11. pantu, parāda, ka šīs direktīvas prasības nav ievērotas vai ka pastāv pamatotas bažas par naftas un gāzes nozares darbību jūrā vai iekārtu drošumu.

IV   NODAĻA

NOVĒRŠANAS POLITIKA

19. pants

Operatoru un īpašnieku pasākumi, lai novērstu smagus negadījumus

1.   Dalībvalstis pieprasa, lai operatori un īpašnieki sagatavo dokumentu, kurā izklāsta smagu negadījumu novēršanas korporatīvo politiku un kurš jāiesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu, un nodrošina, ka to īsteno visās jūrā veiktajās naftas un gāzes nozares darbībās, tostarp paredzot atbilstīgus uzraudzības pasākumus, lai nodrošinātu politikas efektivitāti. Dokumentā ietver informāciju, kas precizēta I pielikuma 8. daļā.

2.   Smagu negadījumu novēršanas korporatīvajā politikā ņem vērā operatoru primāro pienākumu inter alia kontrolēt smaga negadījuma riskus, kas izriet no tā darbībām, un nepārtraukti uzlabot minēto risku kontroli, lai vienmēr nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki sagatavo dokumentu, kurā izklāsta viņu drošuma un vides pārvaldības sistēmu, kas iesniegta, ievērojot 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Minētajā dokumentā ietver aprakstu par:

a)	organizatoriskiem pasākumiem smagu apdraudējumu kontrolei;

b)	pasākumiem, lai sagatavotu un iesniegtu ziņojumus par smagiem apdraudējumiem, un vajadzības gadījumā citus dokumentus, ievērojot šo direktīvu; un

c)	shēmām neatkarīgai pārbaudei, kas izveidotas, ievērojot 17. pantu.

4.   Dalībvalstis rada iespējas operatoriem un īpašniekiem sniegt savu ieguldījumu mehānismos efektīvām trīspusējām konsultācijām, kas izveidoti, ievērojot 6. panta 8. punktu. Attiecīgos gadījumos operatora un īpašnieka saistības izmantot šādus mehānismus var izklāstīt smagu negadījumu novēršanas korporatīvajā politikā.

5.   Smagu negadījumu novēršanas korporatīvo politiku un drošuma un vides pārvaldības sistēmas sagatavo saskaņā ar I pielikuma 8. un 9. daļu un IV pielikumu. Piemēro šādus nosacījumus:

a)	smagu negadījumu novēršanas korporatīvo politiku izstrādā rakstiski un tajā nosaka vispārējos mērķus un pasākumus smagu negadījumu riska kontrolei, un to, kā minētie mērķi jāsasniedz un pasākumi jāīsteno uzņēmuma līmenī;

b)	drošuma un vides pārvaldības sistēmu integrē operatora vai īpašnieka vispārējā pārvaldības sistēmā un tajā ietver organizācijas struktūru, atbildības jomas, prakses, procedūras, procesus un līdzekļus smagu negadījumu korporatīvās politikas noteikšanai un īstenošanai.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki sagatavo un uztur pilnīgu reģistru ar aprīkojumu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju saistībā ar to veiktajām naftas un gāzes nozares darbībām jūrā.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki, apspriežoties ar kompetento iestādi un izmantojot zināšanu, informācijas un pieredzes apmaiņu, kā tas noteikts 27. panta 1. punktā, sagatavo un pārskata standartus un norādes paraugpraksei attiecībā uz to, kā kontrolēt smagu apdraudējumu riskus jūrā visa naftas un gāzes nozares darbību jūrā konstruēšanas un ekspluatācijas cikla laikā, un minēto standartu un norāžu izstrādē ievēro vismaz VI pielikumā doto plānu.

8.   Dalībvalstis pieprasa, lai operatori un īpašnieki nodrošinātu, ka 1. punktā minētais smagu negadījumu novēršanas korporatīvās politikas dokuments attiecas arī uz viņu ieguves iekārtām un ar ieguvi nesaistītām iekārtām, kas atrodas ārpus Savienības.

9.   Ja operatora vai īpašnieka īstenota darbība rada tūlītēju apdraudējumu cilvēku veselībai vai būtiski palielina smaga negadījuma risku, dalībvalstis nodrošina, ka operators vai īpašnieks veic piemērotus pasākumus, kas var ietvert, ja tas tiek atzīts par vajadzīgu, attiecīgās darbības apturēšanu, līdz tiek nodrošināta apdraudējuma vai riska atbilstīga kontrole. Dalībvalstis nodrošina, ka, ja tiek veikti šādi pasākumi, operators vai īpašnieks nekavējoties un ne vēlāk kā 24 stundu laikā pēc minēto pasākumu veikšanas attiecīgi informē kompetento iestādi.

10.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgos gadījumos operatori un īpašnieki veic piemērotos pasākumus piemērotu tehnisku līdzekļu vai procedūru izmantošanai, lai veicinātu atbilstīgu datu apkopošanas un reģistrēšanas uzticamību un lai novērstu iespējamu manipulāciju ar tiem.

20. pants

Ārpus Savienības veiktas naftas un gāzes nozares darbības jūrā

1.   Dalībvalstis pieprasa uzņēmumiem, kas ir reģistrēti to teritorijā un kas paši vai ar filiāļu palīdzību veic naftas un gāzes nozares darbības jūrā ārpus Savienības kā licenciāti vai operatori, pēc pieprasījuma sniegt ziņojumus minētajām dalībvalstīm par jebkura smaga negadījuma apstākļiem, kurā tie ir bijuši iesaistīti.

2.   Pieprasot ziņojumu, ievērojot šā panta 1. punktu, attiecīgā dalībvalsts precizē pieprasītās informācijas detaļas. Ar šādiem ziņojumiem notiek apmaiņa saskaņā ar 27. panta 1. punktu. Dalībvalstis, kurās nav nedz kompetentās iestādes, nedz kontaktpunkta, saņemtos ziņojumus iesniedz Komisijai.

21. pants

Atbilstības nodrošināšana smagu negadījumu novēršanas tiesiskajam regulējumam

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki ievēro pasākumus, kas noteikti ziņojumā par smagiem apdraudējumiem un plānos, kuri minēti paziņojumā par darbībām ar urbumu un paziņojumā par apvienotajām darbībām, kas iesniegti, ievērojot 11. panta 1. punkta e), h) un i) apakšpunktu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki nodrošina kompetentajai iestādei vai jebkurām citām personām, kuras rīkojas kompetentās iestādes uzdevumā, transportu uz iekārtu vai kuģi, kas saistīts ar naftas un gāzes nozares darbībām, un no tā, tostarp iestāžu vai personu aprīkojuma pārvadāšanu, jebkurā pieņemamā laikā, kā arī izmitināšanu, ēdināšanu un citas uzturēšanās vajadzības saistībā ar iekārtu apmeklējumiem, lai palīdzētu kompetentajai iestādei veikt šīs direktīvas ievērošanas pārraudzību, tostarp inspekcijas, izmeklēšanas un izpildi.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde izstrādā gada plānus, lai efektīvi pārraudzītu smagus apdraudējumus, tostarp veicot inspekcijas, pamatojoties uz riska pārvaldību un pievēršot īpašu uzmanību atbilstībai ziņojumam par smagiem apdraudējumiem un citiem dokumentiem, kuri iesniegti, ievērojot 11. pantu. Plānu efektivitāte tiek regulāri pārskatīta, un kompetentā iestāde veic jebkurus vajadzīgos pasākumus, lai tos uzlabotu.

22. pants

Konfidenciāli ziņojumi par drošuma problēmām

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde izveido mehānismus:

a)	ar ko no jebkura avota sniegt konfidenciālu ziņojumu par drošuma un vides problēmām saistībā ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā; un

b)	ar ko izmeklēt šos ziņojumus, saglabājot iesaistīto personu anonimitāti.

2.   Dalībvalstis pieprasa, lai operatori un īpašnieki savus darbiniekus un līgumslēdzējus, kas saistīti ar darbību, un viņu darbiniekus informē par valsts pasākumiem 1. punktā minēto mehānismu vajadzībām, un nodrošina, ka atsauces uz konfidenciālajiem ziņojumiem tiek iekļautas attiecīgajās apmācībās un paziņojumos.

V   NODAĻA

APMAIŅA AR INFORMĀCIJU UN PĀRREDZAMĪBA

23. pants

Apmaiņa ar informāciju

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki kompetentajai iestādei sniedz vismaz to informāciju, kas minēta IX pielikumā.

2.   Komisija, pieņemot īstenošanas aktu, nosaka kopēju formātu datu sniegšanai un kopīgojamās informācijas elementus. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 37. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

24. pants

Pārredzamība

1.   Dalībvalstis IX pielikumā minēto informāciju dara publiski pieejamu.

2.   Komisija, pieņemot īstenošanas aktu, nosaka kopēju formātu informācijas publicēšanai, kas nodrošina datu ērtu pārrobežu salīdzinājumu. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 37. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru. Kopējais formāts informācijas publicēšanai sniedz iespēju uzticami salīdzināt valstu prakses saskaņā ar šo pantu un 25. pantu.

25. pants

Ziņojumi par drošumu un ietekmi uz vidi

1.   Dalībvalstis Komisijai iesniedz gada ziņojumu, iekļaujot tajā informāciju, kas norādīta IX pielikuma 3. punktā.

2.   Dalībvalstis nosaka iestādi, kas ir atbildīga par informācijas apmaiņu, ievērojot 23. pantu, un par informācijas publicēšanu, ievērojot 24. pantu.

3.   Komisija publicē gada ziņojumu, pamatojoties uz informāciju, ko tai sniegušas dalībvalstis, ievērojot 1. punktu.

26. pants

Izmeklēšana pēc smaga negadījuma

1.   Dalībvalstis ierosina smagu negadījumu rūpīgu izmeklēšanu, kuri notiek to jurisdikcijā.

2.   To konstatējumu kopsavilkumu, kas iegūti, ievērojot 1. punktu, iesniedz Komisijai attiecīgā gadījumā vai nu pēc izmeklēšanas pabeigšanas, vai pēc tiesvedības pabeigšanas. Dalībvalstis dara publiski pieejamu konstatējumu nekonfidenciālo redakciju.

3.   Dalībvalstis pēc izmeklēšanas, kas veikta, ievērojot 1. punktu, nodrošina, ka kompetentā iestāde īsteno visus izmeklēšanas ieteikumus atbilstīgi savām pilnvarām.

VI   NODAĻA

SADARBĪBA

27. pants

Dalībvalstu sadarbība

1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās kompetentā iestāde regulāri veic savstarpēju zināšanu, informācijas un pieredzes apmaiņu ar citām kompetentajām iestādēm, tostarp izmantojot Par naftas un gāzes ieguvi jūrā atbildīgo Eiropas Savienības iestāžu grupu (EUOAG), un ka tā iesaistās apspriedēs ar nozari, citām ieinteresētajām personām un Komisiju par attiecīgo valstu un Savienības tiesību aktu piemērošanu.

Dalībvalstīm, kuru jursidikcijā nav naftas un gāzes nozares darbības jūrā, pirmajā daļā minēto informāciju saņem kontaktpunkti, kuri iecelti, ievērojot 32. panta 1. punktu.

2.   Zināšanu, informācijas un pieredzes apmaiņa, kas notiek, ievērojot 1. punktu, attiecas jo īpaši uz riska pārvaldības pasākumu darbību, smagu negadījumu novēršanu, atbilstības pārbaudēm un reaģēšanu uz ārkārtas situācijām saistībā ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā Savienības teritorijā, kā arī – attiecīgā gadījumā – ārpus Savienības.

3.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās kompetentā iestāde piedalās skaidru kopīgu prioritāšu izveidē attiecībā uz to, kā sagatavot un atjaunināt standartus un norādes ar mērķi noteikt un veicināt ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā saistītas paraugprakses īstenošanu un konsekventu pielietošanu.

4.   Līdz 2014. gada 19. jūlijam Komisija dalībvalstīm iesniegs ziņojumu par valsts ekspertu resursu piemērotību, lai nodrošinātu regulatīvo funkciju pildīšanu, ievērojot šo direktīvu, kurā vajadzības gadījumā iekļaus priekšlikumus ar mērķi nodrošināt, ka visām dalībvalstīm ir piekļuve piemērotiem ekspertu resursiem.

5.   Līdz 2016. gada 19. jūlijam dalībvalstis paziņos Komisijai par valsts pasākumiem, ko tās veikušas saistībā ar piekļuvi zināšanām, līdzekļiem un ekspertu resursiem, ietverot oficiālus nolīgumus, ievērojot 8. panta 6. punktu.

VII   NODAĻA

SAGATAVOTĪBA ĀRKĀRTAS SITUĀCIJĀM UN REAĢĒŠANA

28. pants

Prasības attiecībā uz iekšējiem plāniem reaģēšanai uz ārkārtas situāciju

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka iekšējie plāni reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, kurus saskaņā ar 14. pantu sagatavo operators vai īpašnieks un kurus iesniedz, ievērojot 11. panta 1. punkta g) apakšpunktu:

a)	tiek uzsākti nekavējoties, lai reaģētu uz jebkuru smagu negadījumu vai situāciju, kad pastāv smaga negadījuma tūlītējs risks; un

b)	ir atbilstīgi 29. pantā minētajam ārējam plānam reaģēšanai uz ārkārtas situāciju.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka operators un īpašnieks uztur aprīkojumu un zināšanas, kas attiecas uz iekšējo plānu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, lai minētais aprīkojums un zināšanas vienmēr būtu pieejami un vajadzības gadījumā tiktu darīti pieejami iestādēm, kas ir atbildīgas par tās dalībvalsts ārējā plāna reaģēšanai uz ārkārtas situāciju izpildi, kurā piemēro iekšējo plānu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju.

3.   Iekšējo plānu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju sagatavo saskaņā ar I pielikuma 10. daļu un atjaunina atbilstīgi jebkādām būtiskām izmaiņām ziņojumā par smagiem apdraudējumiem vai paziņojumos, kas iesniegti, ievērojot 11. pantu. Visus šādus atjauninājumus iesniedz kompetentajai iestādei, ievērojot 11. panta 1. punkta g) apakšpunktu, un par tiem informē attiecīgo iestādi vai iestādes, kas atbildīgas par to, lai konkrētajai teritorijai tiktu sagatavots ārējs plāns reaģēšanai uz ārkārtas situāciju.

4.   Iekšējo plānu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju apvieno ar citiem pasākumiem, kas saistīti ar darbinieku aizsardzību un glābšanu no negadījumā cietušas iekārtas, lai nodrošinātu labas darbinieku drošuma un izdzīvošanas izredzes.

29. pants

Ārējie plāni reaģēšanai uz ārkārtas situāciju un sagatavotība ārkārtas situācijām

1.   Dalībvalstis sagatavo ārējus plānus reaģēšanai uz ārkārtas situācijām, kuros ietver visas naftas un gāzes iekārtas, kas izvietotas jūrā, vai savienoto infrastruktūru un potenciāli skartās teritorijas to jurisdikcijā. Dalībvalstis precizē licenciātu un operatoru uzdevumus un finansiālos ieguldījumus ārējos plānos reaģēšanai uz ārkārtas situāciju.

2.   Ārējos plānus reaģēšanai uz ārkārtas situāciju sagatavo dalībvalsts, sadarbojoties ar attiecīgajiem operatoriem un īpašniekiem un – atbilstīgā gadījumā – ar licenciātiem un kompetento iestādi, un tajos ņem vērā to iekārtu vai savienotās infrastruktūras visjaunāko atjaunināto iekšējo plānu reaģēšanai uz ārkārtas situāciju versiju, kas izvietotas vai ko paredzēts izvietot teritorijā, uz kuru attiecas ārējais plāns reaģēšanai uz ārkārtas situāciju.

3.   Ārējos plānus reaģēšanai uz ārkārtas situāciju sagatavo saskaņā ar VII pielikumu, un tos dara pieejamus Komisijai, citām potenciāli skartajām dalībvalstīm un sabiedrībai. Publicējot savus ārējos plānus reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, dalībvalstis nodrošina, ka atklātā informācija nerada risku jūrā izvietoto naftas un gāzes iekārtu drošībai un drošumam un to darbībai un ka tā nerada nelabvēlīgu ietekmi uz dalībvalstu ekonomiskajām interesēm vai uz dalībvalstu amatpersonu personīgo drošumu un labklājību.

4.   Dalībvalstis veic piemērotus pasākumus, lai panāktu reaģēšanas aprīkojuma un speciālo zināšanu augstu atbilstības un savstarpējās izmantojamības līmeni starp visām konkrētā ģeogrāfiskā reģiona dalībvalstīm, kā arī – attiecīgā gadījumā – citām valstīm. Dalībvalstis mudina nozari izveidot tādu reaģēšanas aprīkojumu un līgumpakalpojumus, kuri ir saderīgi un savstarpēji funkcionējoši ģeogrāfiskajā reģionā.

5.   Dalībvalstis uztur datus par ārkārtas situāciju reaģēšanas aprīkojumu un pakalpojumiem saskaņā ar VIII pielikuma 1. punktu. Šie dati ir pieejami citām potenciāli skartajām dalībvalstīm un Komisijai un – uz abpusēja pamata – kaimiņos esošām trešām valstīm.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka operatori un īpašnieki regulāri testē savu gatavību efektīvi reaģēt uz smagiem negadījumiem, cieši sadarbojoties ar dalībvalstu attiecīgajām iestādēm.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes vai attiecīgā gadījumā - kontaktpunkti izstrādā sadarbības scenārijus ārkārtas situācijām. Šādi scenāriji tiek regulāri izvērtēti un vajadzības gadījumā atjaunināti.

30. pants

Reaģēšana ārkārtas situācijās

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka operators vai, attiecīgā gadījumā, īpašnieks nekavējoties informē attiecīgās iestādes par smagu negadījumu vai par situāciju, kurā ir tūlītējs smaga negadījuma risks. Minētajā paziņojumā apraksta apstākļus, ietverot, ja tas iespējams, ziņas par vietu, potenciālo ietekmi uz vidi un potenciālajām smagajām sekām.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka, ja ir noticis smags negadījums, operators vai īpašnieks veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu tā eskalāciju un ierobežotu tā sekas. Dalībvalstu attiecīgās iestādes var palīdzēt operatoram vai īpašniekam, tostarp sniedzot papildu resursus.

3.   Reaģējot uz ārkārtas situāciju, dalībvalsts ievāc informāciju, kas vajadzīga, lai veiktu rūpīgu izmeklēšanu, ievērojot 26. panta 1. punktu.

VIII   NODAĻA

PĀRROBEŽU IETEKME

31. pants

Sagatavotība pārrobežu ārkārtas situācijām un tādu dalībvalstu reaģēšana, kuru jurisdikcijā ir naftas un gāzes nozares darbības jūrā

1.   Ja dalībvalsts uzskata, ka smags apdraudējums, kas saistīts ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, kurām jānotiek tās jurisdikcijā, var ievērojami ietekmēt citas dalībvalsts vidi, tā pirms šo darbību sākšanas potenciāli skartajai dalībvalstij nosūta attiecīgo informāciju un cenšas kopā ar minēto dalībvalsti pieņemt pasākumus, lai novērstu kaitējumu.

Dalībvalstis, kas sevi uzskata par potenciāli skartām, var pieprasīt, lai dalībvalsts, kuras jurisdikcijā notiek naftas un gāzes nozares darbība jūrā, pārsūta tām visu attiecīgo informāciju. Minētās dalībvalstis var kopīgi novērtēt pasākumu efektivitāti, neskarot tās kompetentās iestādes regulatīvās funkcijas, kuras jurisdikcijā ir attiecīgā darbība saskaņā ar 8. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktu.

2.   Smagus apdraudējumus, kas apzināti, ievērojot 1. punktu, ņem vērā iekšējos un ārējos plānos reaģēšanai uz ārkārtas situāciju, lai veicinātu kopīgu efektīvu reaģēšanu uz smagu negadījumu.

3.   Ja ir paredzams risks, ka smagiem negadījumiem būs pārrobežu ietekme uz trešām valstīm, dalībvalstis uz abpusēja pamata dara informāciju pieejamu trešām valstīm.

4.   Dalībvalstis savstarpēji koordinē pasākumus, kas attiecas uz teritorijām ārpus Savienības, lai novērstu naftas un gāzes nozares darbību jūrā iespējamu negatīvu ietekmi.

5.   Dalībvalstis regulāri testē savu gatavību efektīvi reaģēt uz smagiem negadījumiem, sadarbojoties ar potenciāli skartajām dalībvalstīm, attiecīgajām Savienības aģentūrām un – uz abpusēja pamata – potenciāli skartajām trešām valstīm. Komisija var sniegt ieguldījumu pasākumos, kas vērsti uz pārrobežu ārkārtas situāciju mehānismu testēšanu.

6.   Ja ir noticis smags negadījums vai ja pastāv tūlītējs tā risks un ja šim negadījumam ir vai tā riskam var būt pārrobežu ietekme, tā dalībvalsts, kuras jurisdikcijā ir radusies šī situācija, nekavējoties informē Komisiju un tās dalībvalstis vai trešās valstis, ko šī situācija var skart, un nepārtraukti sniedz informāciju, kas ir lietderīga efektīvai reaģēšanai ārkārtas situācijā.

32. pants

Sagatavotība pārrobežu ārkārtas situācijām un tādu dalībvalstu reaģēšana, kuru jurisdikcijā nav naftas un gāzes nozares darbības jūrā

1.   Dalībvalstis, kuru jurisdikcijā nav naftas un gāzes nozares darbības jūrā, ieceļ kontaktpunktu, lai apmainītos ar informāciju ar attiecīgām blakus esošām dalībvalstīm.

2.   Dalībvalstis, kuru jurisdikcijā nav naftas un gāzes nozares darbības jūrā, piemēro 29. panta 4. un 7. punktu, lai nodrošinātu pienācīgas reaģēšanas spējas gadījumā, ja tās skar smags negadījums.

3.   Dalībvalstis, kuru jurisdikcijā nav naftas un gāzes nozares darbības jūrā, saskaņo savus valsts situatīvos plānus jūras vidē ar citām attiecīgajām dalībvalstīm, ciktāl vajadzīgs, lai nodrošinātu visefektīvākās spējas reaģēt uz smagu negadījumu.

4.   Ja dalībvalsti, kuras jurisdikcijā nav naftas un gāzes nozares darbības jūrā, skar smags negadījums, tā:

a)	veic visus piemērotos pasākumus saskaņā ar 3. punktā minēto valsts situatīvo plānu;

b)	nodrošina, ka jebkura tās kontrolē un jurisdikcijā esošā informācija, kas var būt lietderīga smaga negadījuma pilnā izmeklēšanā, pēc pieprasījuma tiek sniegta vai darīta pieejama dalībvalstij, kas veic izmeklēšanu, ievērojot 26. pantu.

33. pants

Saskaņota pieeja naftas un gāzes nozares darbību jūrā drošumam starptautiskā līmenī

1.   Komisija, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm un neskarot attiecīgus starptautiskos nolīgumus, veicina sadarbību ar trešām valstīm, kas veic naftas un gāzes nozares darbības jūrā tajos pašos jūras reģionos, kuros šīs darbības veic dalībvalstis.

2.   Komisija veicina informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, kas veic naftas un gāzes nozares darbības jūrā, un blakus esošajām trešām valstīm, kas veic līdzīgas darbības, ar mērķi sekmēt preventīvus pasākumus un reģionālus plānus reaģēšanai uz ārkārtas situāciju.

3.   Atbilstīgos pasaules un reģionālos forumos, tostarp tādos forumos, kas attiecas uz Arktikas ūdeņiem, Komisija starptautiskā līmenī popularizē augstus drošuma standartus saistībā ar naftas un gāzes nozares darbībām.

IX   NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

34. pants

Sankcijas

Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to attiecīgas valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri ir pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto noteikumu īstenošanu. Paredzētajām sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un atturošām. Dalībvalstis līdz 2015. gada 19. jūlijam paziņo par šiem noteikumiem Komisijai un nekavējoties paziņo tai par visiem to turpmākiem grozījumiem.

35. pants

Komisijai deleģētās pilnvaras

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar šīs regulas 36. pantu, lai pielāgotu I, II, VI un VII pielikumu ar mērķi iekļaut papildu informāciju, kas var kļūt vajadzīga, ņemot vērā tehnikas attīstību. Šādu pielāgojumu dēļ nedrīkst būtiski mainīties šajā direktīvā noteiktie pienākumi.

36. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 35. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2013. gada 18. jūlija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais četrus mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 35. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 35. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

37. pants

Komitejas procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

38. pants

Grozījums Direktīvā 2004/35/EK

1.   Direktīvas 2004/35/EK 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“b)

“kaitējums ūdenim”, kas ir jebkāds kaitējums, kuram ir būtiska nelabvēlīga ietekme uz: i) konkrēto ūdens objektu ekoloģisko, ķīmisko vai kvantitatīvo stāvokli vai ekoloģisko potenciālu, kā definēts Direktīvā 2000/60/EK, izņemot nelabvēlīgo ietekmi, uz ko attiecas minētās direktīvas 4. panta 7. punkts; vai ii) attiecīgo jūras ūdeņu vides stāvokli, kā definēts Direktīvā 2008/56/EK, ciktāl jūras vides stāvokļa konkrētie aspekti nav jau aplūkoti Direktīvā 2000/60/EK;”.

2.   Dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību 1. punktam līdz 2015. gada 19. jūlijam. Tās par to nekavējoties informē Komisiju.

39. pants

Ziņojumi Eiropas Parlamentam un Padomei

1.   Komisija līdz 2014. gada 31. decembrim nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par finansiālā nodrošinājuma pieejamību un kompensācijas pieprasījumu izskatīšanu, attiecīgā gadījumā to papildinot ar priekšlikumiem.

2.   Komisija līdz 2015. gada 19. jūlijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu ar savu vērtējumu par Savienībā esošo atbildības režīmu efektivitāti saistībā ar kaitējumiem, ko izraisījušas naftas un gāzes nozares darbības jūrā. Minētajā ziņojumā iekļauj novērtējumu par to, vai ir lietderīgi paplašināt atbildības noteikumus. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumus.

3.   Komisija izskata to, vai ir lietderīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/99/EK (2008. gada 19. novembris) par vides krimināltiesisko aizsardzību (23) darbības jomā iekļaut konkrētu rīcību, kā rezultātā notiek smags negadījums. Komisija līdz 2014. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par saviem konstatējumiem, vajadzības gadījumā pievienojot tiesību aktu projektus, ar noteikumu, ka dalībvalstis ir darījušas pieejamu attiecīgu informāciju.

40. pants

Ziņojums un pārskatīšana

1.   Ne vēlāk kā 2019. gada 19. jūlijā Komisija, pienācīgi ņemot vērā kompetento iestāžu centienus un pieredzi, novērtē šīs direktīvas īstenošanas pieredzi.

2.   Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu par minētā novērtējuma rezultātiem. Šajā ziņojumā iekļauj visus atbilstīgos priekšlikumus šīs direktīvas grozīšanai.

41. pants

Transponēšana

1.   Līdz 2015. gada 19. jūlijam dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.

Dalībvalstis par tiem nekavējoties informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3.   Atkāpjoties no 1. punkta pirmās daļas un ievērojot 5. punktu, dalībvalstis, kuras ir piejūras valstis, taču kuru jurisdikcijā nav naftas un gāzes nozares darbības jūrā un kuras neplāno licencēt šādas darbības, informē par to Komisiju, un tām ir pienākums īstenot līdz 2015. gada 19. jūlijam vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību 20., 32. un 34. pantam. Šādas dalībvalstis nevar licencēt šādas darbības, pirms tās nav transponējušas un īstenojušas atlikušos šīs direktīvas noteikumus un par to informējušas Komisiju.

4.   Atkāpjoties no 1. punkta pirmās daļas un ievērojot 5. punktu, dalībvalstīm, kurām nav jūras ūdeņu, ir pienākums īstenot līdz 2015. gada 19. jūlijam vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību 20. pantam.

5.   Ja 2013. gada 18. jūlijā neviens uzņēmums, kas veic darbības, uz kurām attiecas 20. pants, nav reģistrēts dalībvalstī, uz kuru attiecas 3. vai 4. punkts, minētajai dalībvalstij ir pienākums īstenot tos pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību 20. pantam tikai 12 mēnešus pēc šāda uzņēmuma jebkuras vēlākas reģistrācijas minētajā dalībvalstī vai līdz 2015. gada 19. jūlijam, atkarībā no tā, kas ir vēlāk.

42. pants

Pārejas noteikumi

1.   Īpašniekiem, plānotas ieguves iekārtu operatoriem un operatoriem, kas plāno vai veic urbumus, dalībvalstis piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas pieņemti, ievērojot 41. pantu, līdz 2016. gada 19. jūlijam.

2.   Saistībā ar esošajām iekārtām dalībvalstis normatīvos un administratīvos aktus, kas pieņemti, ievērojot 41. pantu, piemēro, sākot no riska novērtējumu dokumentācijas plānotās regulatīvās pārskatīšanas un ne vēlāk kā līdz 2018. gada 19. jūlijam.

43. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

44. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

---

(1)  OV C 143, 22.5.2012., 125. lpp.

(2)  Eiropas Parlamenta 2013. gada 21. maija nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2013. gada 10. jūnija lēmums.

(3)  OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.

(4)  OV L 164, 30.6.1994., 3. lpp.

(5)  OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.

(6)  OV L 124, 17.5.2005., 4. lpp.

(7)  OV L 197, 21.7.2001., 30. lpp.

(8)  OV L 156, 25.6.2003., 17. lpp.

(9)  OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.

(10)  OV L 197, 24.7.2012., 1. lpp.

(11)  OV L 348, 28.11.1992., 9. lpp.

(12)  OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp.

(13)  OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

(14)  Komisijas Lēmums (2012. gada 19. janvāris), ar ko izveido Par naftas un gāzes ieguvi jūrā atbildīgo Eiropas Savienības iestāžu grupu (OV C 18, 21.1.2012., 8. lpp.).

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1406/2002 (2002. gada 27. jūnijs) par Eiropas Jūras drošības aģentūras izveidošanu (OV L 208, 5.8.2002., 1. lpp.).

(16)  OV L 314, 1.12.2007., 9. lpp.

(17)  Padomes Lēmums 2013/5/ES (2012. gada 17. decembris) par Eiropas Savienības pievienošanos Protokolam par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu, ko izraisa kontinentālā šelfa, jūras gultnes un tās dzīļu izpēte un izmantošana (OV L 4, 9.1.2013., 13. lpp.).

(18)  OV L 240, 19.9.1977., 1. lpp.

(19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.).

(20)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (2010. gada 24. novembris) par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.).

(21)  OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.

(22)  OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp.

(23)  OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---