15.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 144/1

(1)

Slēpju ražotājs no Vācijas Marker Völkl International GmbH (turpmāk “sūdzības iesniedzējs”) 2008. gada 10. jūlijā iesniedza sūdzību, kurā apgalvo, ka Slovēnija piešķīrusi valsts atbalstu uzņēmumam Elan d.o.o. (turpmāk “Elan”; sūdzības iesniegšanas brīdī tas bija pazīstams kā Skimar d.o.o.). Komisija nosūtīja Slovēnijai vairākus informācijas pieprasījumus, un Slovēnija atbildēja 2008. gada 14. oktobra, 2010. gada 30. janvāra un 2010. gada 22. februāra vēstulēs. Komisija 2009. gada novembrī nosūtīja informācijas pieprasījumu arī sūdzības iesniedzējam, un tas atbildēja 2010. gada 5. martā.

(2)

Komisija 2010. gada 12. maija vēstulē informēja Slovēniju, ka attiecībā uz atbalstu ir nolēmusi sākt Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

(3)

Komisijas lēmums par procedūras sākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes par pasākumiem. Komisija nesaņēma ieinteresēto trešo personu piezīmes.

(4)

Pēc tam, kad Komisija pieņēma lēmumu par procedūras sākšanu, Slovēnija 2010. gada 9., 10. un 16. jūnija vēstulēs (pēdējai vēstulei bija pievienoti 2010. gada 26., 28. un 31. maija, kā arī 2. un 14. jūnija pielikumi) iesniedza papildu informāciju. Komisija 2011. gada 16. augustā nosūtīja informācijas pieprasījumu Slovēnijas iestādēm, un tās atbildēja 2011. gada 10. oktobra vēstulē. Iestādes 2011. gada 11. oktobrī iesniedza vairākus vēstules pielikumus. Pēc Komisijas dienestu un uzņēmuma pārstāvju sanāksmes Slovēnija 2012. gada 6. un 30. marta, 13., 16. un 23. aprīļa, kā arī 10., 15. un 30. maija vēstulēs iesniedza papildu informāciju.

(5)

Elan ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas ražo slēpošanas aprīkojumu un jūras kuģošanas līdzekļus, piemēram, jahtas. Uzņēmums atrodas Slovēnijas reģionā Begunje na Gorenjskem. Visam šim reģionam ir tiesības saņemt reģionālo atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu (3). Patlaban Elan strādā aptuveni 460 darbinieku, un uzņēmumam ir divas galvenās struktūrvienības: ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienība un jūras kuģošanas līdzekļu struktūrvienība. Uzņēmumam Slovēnijā ir tikai viens meitasuzņēmums – Elan Inventa d.o.o. (sporta aprīkojuma ražošana), bet tam pieder arī vairāki tirdzniecības uzņēmumi citās valstīs.

(6)

Līdz 2010. gada jūnijam un novērtējamo pasākumu īstenošanas laikā Elan struktūra bija citādāka nekā patlaban – to veidoja mātesuzņēmums Elan, kam piederēja akcijas četros meitasuzņēmumos:

(7)

Elan pieder valstij. Patlaban 66,4 % tā akciju pieder Posebna družba za podjetniško svetovanje, d.d. (turpmāk “PDP”) – finanšu pārvaldītājuzņēmumam, kura īpašnieki ir trīs valsts fondi. Vēl viens Elan īpašnieks, kam pieder 25 % akciju, ir Triglav Naložbe, finančna družba, d.d. (turpmāk “Triglav Naložbe”). Tas ir finanšu uzņēmums, kas pieder apdrošināšanas uzņēmumam, kura galvenā īpašniece ir valsts. Pārējie 8,6 % akciju pieder Prvi pokojninski sklad, kas ir valsts pensiju fonds (sīku Elan akcionāru aprakstu skatīt 2.2. punktā). Arī izmeklējamo pasākumu īstenošanas laikā Elan galvenokārt piederēja valstij. Taču tā akcionāru struktūra bija nedaudz citādāka (arī skatīt 2.2. punktu).

(8)

Par Elan finanšu stāvokli jānorāda, ka pēc sarežģījumiem 2004. gadā uzņēmums 2005. un 2006. gadā guva peļņu un tā apgrozījums pastāvīgi palielinājās. Uzņēmuma stāvoklis sāka pasliktināties 2007. gadā, izraisot apgrozījuma kritumu un tīros zaudējumus 2007.–2008. gadā. Sīkāks Elan finanšu stāvokļa novērtējums ir sniegts (68)–(74) apsvērumā.

(9)

Pašlaik notiek Elan privatizācijas process. Galvenais akcionārs PDP grasās pārdot savu uzņēmuma daļu un patlaban veic pārrunas ar iespējamajiem pretendentiem.

(10)

Tā kā Elan īpašnieku struktūra un to identitāte, kā arī uzņēmuma pārvaldības veids ietekmē to, vai Elan labā īstenotie pasākumi ir piedēvējami valstij un īstenoti, izmantojot valsts līdzekļus, turpmāk ir īsi aprakstīts katrs īpašnieks un pēc tam sniegts pārskats par Elan akcijām, kas katram īpašniekam piederējušas. Jānorāda, ka laikposmā no pirmā kapitāla ieguldījuma 2007. gadā (1. pasākums) līdz otrajam kapitāla ieguldījumam 2008. gadā (2. pasākums) Elan īpašnieki mainījās un ka kopš tā laika ir notikušas papildu pārmaiņas. Sīkāka informācija ir sniegta turpmāk (skatīt (19)–(22) apsvērumu).

(11)

Kapitalska družba pokojninskega in invalidskega zavarovanja, d.d. (turpmāk “KAD”) ir akciju sabiedrība, kuras vienīgā akcionāre ir Slovēnijas valsts. KAD Slovēnijas vārdā pārvalda valsts pensiju fondus un līdzekļus. Tā atbild arī par valsts aktīvu privatizāciju. Uz KAD attiecas Slovēnijas Likums par uzņēmumiem (ZGD-1, Zakon o gospodarskih družbah). Tāpēc KAD ir tādas struktūrvienības kā pilnsapulce, uzraudzības padome un valde. Slovēnijas valdība ieceļ visus 15 pilnsapulces dalībniekus (pieci no tiem pārstāv pensionārus un darbiniekus ar īpašām vajadzībām, pieci pārstāv darba devējus un apdrošinātās personas, un pieci – Slovēnijas valdību) un visus deviņus uzraudzības padomes locekļus. Valdības pārstāvji tiek aicināti apmeklēt pilnsapulces sanāksmes.

(12)

Prvi pokojninski sklad ir pirmais Slovēnijas Republikas Pensiju fonds, tātad tas pilnībā pieder valstij. KAD pārvalda šo pensiju fondu, kā arī kontrolē to Elan daļu, kas pieder PPS (turpmāk “KAD-PPS”).

(13)

Družba za svetovanje in upravljanje, d.o.o. (turpmāk “DSU”) ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas sniedz vadības un konsultāciju pakalpojumus un pilnībā pieder valstij. Tā inter alia atbild arī par valsts aktīvu privatizāciju. DSU struktūrā ietilpst uzraudzības padome, kurā darbojas trīs locekļi. Divus locekļus ieceļ Slovēnijas valdība un vienu – uzņēmuma darbinieki. Kamēr nav iecelts darbinieku pārstāvis, Slovēnija ieceļ arī trešo locekli. Uzraudzības padome ieceļ uzņēmuma direktoru, kas pārvalda DSU darījumus.

(14)

Zavarovalnica Triglav, d.d. (turpmāk “Zavarovalnica Triglav”) ir uzņēmums, kas piedāvā visu veidu dzīvības un nedzīvības, veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanu. 67,7 % tā akciju pieder uzņēmumiem, kuru tiešā vai netiešā vairākuma īpašniece ir valsts. Laikā, kad piešķīra atbalstu, Zavarovalnica Triglav galvenie akcionāri bija: Zavod za pokojninsko in invalidsko zavarovanje (turpmāk “ZIPZ”, Pensiju un invaliditātes apdrošināšanas aģentūra), kas pilnībā pieder valstij un kam piederēja 34,5 % Zavarovalnica Triglav akciju; Slovenska odškodninska družba, d.d. (turpmāk “SOD”, Slovēnijas kompensācijas apvienība), kas pilnībā pieder valstij un kam piederēja 28,1 % Zavarovalnica Triglav akciju; NLB, d.d., kas 50 % apmērā pieder valstij un kam piederēja 3,1 % Zavarovalnica Triglav akciju, kā arī HIT d.d., kas pilnībā pieder valstij un kam piederēja 1,1 % Zavarovalnica Triglav akciju. Pārējo Zavarovalnica Triglav akcionāru daļas uzņēmumā nepārsniedza 1,8 %.

(15)

Zavarovalnica Triglav struktūrā ietilpst uzraudzības padome, kurā darbojas astoņi locekļi, un valde. Pieci uzraudzības padomes locekļi pārstāv akcionāru intereses, un tos ievēl Zavarovalnica Triglav akcionāru pilnsapulce. Pārējie trīs locekļi pārstāv darbinieku intereses.

(16)

Triglav Naložbe ir finanšu uzņēmums. Laikā, kad veica otro kapitāla ieguldījumu, 80 % Triglav Naložbe akciju piederēja Zavarovalnica Triglav, kura vairākums pieder valstij (skatīt (14) apsvērumu). Pārējais Triglav Naložbe kapitāls ir ļoti izkliedēts starp dažādiem ieguldītājiem, kuru daļas uzņēmumā nepārsniedz 0,67 %. Triglav Naložbe struktūrā ietilpst uzraudzības padome un valde. Uzraudzības padomē darbojas trīs locekļi, un to ieceļ Triglav Naložbe kopsapulce.

(17)

PDP ir finanšu pārvaldītājuzņēmums, kas izveidots 2009. gada jūnijā. Tas pieder trim valsts fondiem, t. i., KAD, DSU un SOD, un Slovēnijas valsts vārdā darbojas kā pārstrukturēšanas uzņēmums. PDP saskaņā ar attiecīgu līgumu var pārņemt grūtībās nonākušu valsts uzņēmumu vadību, izmantot visas balsstiesības, izveidot uzraudzības padomi un valdi, kā arī valsts vārdā veikt atjaunošanas pasākumus (4). PDP pieder akcijas vairākos tādos Slovēnijas uzņēmumos, kas agrāk piederēja daļējiem valsts fondiem (5), un dažiem no šiem uzņēmumiem PDP meklē stratēģiskos ieguldītājus.

(18)

KD Kapital, finančna družba, d.o.o. (turpmāk “KD Kapital”) ir uzņēmums, kas darbojas kapitālieguldījumu nozarē. KD Kapital pieder uzņēmumu grupai Skupina KD  (6), un tam ir privāts īpašnieks.

(19)

Kad tika īstenots pirmais pasākums, t. i., 2007. gadā, Elan akcijas piederēja šādiem uzņēmumiem: KAD (30,48 %), KAD-PPS (10,3 %), DSU (17,34 %), Triglav Naložbe (13,16 %), Zavarovalnica Triglav (11,89 %) un KD Kapital (16,83 %).

(20)

KD Kapital 2008. gada aprīlī pārdeva savas akcijas KAD. Pēc šā darījuma un laikā, kad tika veikts otrais kapitāla ieguldījums, Elan akcijas piederēja šādiem uzņēmumiem: KAD (47,31 %), KAD-PPS (10,3 %), DSU (17,34 %), Triglav Naložbe (13,16 %) un Zavarovalnica Triglav (11,89 %).

(21)

KAD un DSU 2010. gadā likumīgi nodeva savas Elan akcijas finanšu pārvaldītājuzņēmumam PDP. Patlaban PDP pieder 66,4 % Elan akciju. KAD-PPS pieder 8,6 %, bet Triglav Naložbe – 25 % akciju.

(22)

Lēmuma 1. tabulā ir sniegts pārskats par akcijām, kas katram attiecīgajam akcionāram piederēja 1. un 2. pasākuma īstenošanas laikā un 2012. gada maijā.

1. tabula

(23)

Pamatojoties uz stratēģiskās attīstības plānu 2006.–2010. gadam (ko 2005. gada decembrī izstrādāja Elan uzraudzības padome), Elan 2006. gadā paredzēja vērienīgu uzņēmumu grupas ieguldījumu programmu ieguldījumiem ēkās, aprīkojumā un zīmola mārketingā. Bija plānots, ka 2006.–2007. gadā uzņēmumā tiks ieguldīti 20,2 miljoni euro. Lai finansētu šos ieguldījumus, Elan aicināja akcionārus palielināt tā kapitālu par 20,2 miljoniem euro. Papildus tam Elan 2006. gadā arī sāka stratēģiskās attīstības plānā paredzēto jauna ražošanas aprīkojuma iegādi.

(24)

Elan un tā akcionāri 2007. gada 29. janvārī parakstīja nodomu protokolu, kurā vienojās, ka akcionāri ieguldīs uzņēmumā 10,225 miljonus euro (aptuveni pusi no stratēģiskās attīstības plānā 2006.–2010. gadam paredzētajiem 20,2 miljoniem euro). Katrs akcionārs piekrita palielināt uzņēmuma kapitālu proporcionāli savam Elan akciju daudzumam. Lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz neatkarīga konsultāciju uzņēmuma […] (7) sagatavotu uzņēmuma novērtējumu un vairākiem citiem dokumentiem, ko bija izstrādājis Elan un tā vairākuma akcionārs KAD. […] aprēķināja uzņēmuma patieso vērtību, pamatojoties uz vidējo aprēķināto (katras struktūrvienības) i) nesenāko darījumu vidējo svērto salīdzinošo cenas/ieņēmuma koeficientu, ii) attiecīgo uzņēmumu 2005. gada tirgus cenas/peļņas koeficientiem un iii) septiņkārtīgu EBITDA vērtību, ieskaitot 25 % no prognozētajām ietaupītajām izmaksām. No iegūtās vidējās vērtības atņēma īstermiņa procentus nesošos parādus un pusi no noteiktajiem ieguldījumiem, ko nevarēja finansēt ar uzņēmuma prognozēto naudas plūsmu. KAD izstrādāja sākotnējo Elan vērtības aplēsi atbilstīgi diskontētās naudas plūsmas metodei, izmantojot uzņēmējdarbības prognozes, ko Elan iesniedza savai uzraudzības padomei.

(25)

Pirms tam, t. i., 2006. gada maijā, Elan informēja savus akcionārus, ka, kaut gan tas stratēģiskās attīstības plānā 2006.–2010. gadam paredzētajiem ieguldījumiem bija izmantojis visus brīvos naudas līdzekļus, lai varētu veikt vajadzīgos ieguldījumus, būs nepieciešams papildu kapitāls (8). Vēlāk, 2006. gada novembrī, Elan sagatavoja sīkāku analīzi par kapitāla palielināšanas radīto ietekmi (9). Saskaņā ar analīzi ieguldījumi ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienībai 2006.–2010. gadā nodrošinātu 15,4 miljonus euro lielu kumulatīvo tīro peļņu, savukārt, ja kapitālu nepalielinātu, struktūrvienība ciestu kumulatīvos tīros zaudējumus 4,8 miljonu euro apmērā. Ja palielinātu kapitālu, pieaugtu arī jūras kuģošanas līdzekļu struktūrvienības 2006.–2010. gada kumulatīvā tīrā peļņa (14,9 miljoni euro salīdzinājumā ar 8 miljoniem euro). Taču saskaņā ar Elan vairākuma akcionāra KAD sagatavotajām aplēsēm uzņēmumu grupas vērtība bija 22,8 miljoni euro. Akcionāru KAD, DSU, Zavarovalnica Triglav un Triglav Naložbe uzraudzības padomes apstiprināja kapitāla ieguldījumu jau attiecīgi 2006. gada decembrī un 2007. gada janvārī.

(26)

Akcionāru pilnsapulce oficiāli apstiprināja kapitāla palielināšanu 2007. gada 25. oktobrī. Akcionāri veica maksājumus 2007. gada 15. novembrī, un to apmērs proporcionāli atbilda katra akcionāra īpašumtiesību daļai. Elan kapitāls tika palielināts par 10,225 miljoniem euro, un tas piešķīra akcionāra aizdevumu Elan Winter sport (5,8 miljonus euro) un Elan Marine (4,425 miljonus euro). Šos akcionāra aizdevumus vēlāk pārvērta Elan Winter sport un Elan Marine pašu kapitālā. Kā aprakstīts iepriekš, 2010. gada jūnijā Elan Winter sport un Elan Marine apvienoja ar mātesuzņēmumu Elan (skatīt (6) apsvērumu).

(27)

Viens no iemesliem, kāpēc no nodomu protokola parakstīšanas līdz akcionāru oficiāla apstiprinājuma saņemšanai pagāja tik ilgs laiks, bija tas, ka KD Kapital – tolaik vienīgais Elan privātais akcionārs –, kam bija bloķējošā mazākuma tiesības, bloķēja oficiālā lēmuma pieņemšanu par kapitāla palielināšanu. KD Kapital rīcības iemesls bija KAD un KD Kapital domstarpības par Elan uzraudzības padomes sastāva izmaiņām. Slovēnija paskaidroja, ka KD Kapital piederēja arī 50 % akciju vienā no Elan konkurentiem, t. i., Seaway Group d.o.o., un tas grasījās iecelt KD Kapital pārstāvi Elan uzraudzības padomē. Taču KAD uzskatīja, ka, ņemot vērā KD Kapital akcijas uzņēmumā Seaway, tas nav pieņemami. Lai šo problēmu atrisinātu, 2007. gada oktobra sākumā KAD piedāvāja KD Kapital pārdošanas iespēju ar nosacījumu, ka KD Kapital balsojumā atbalstīs KAD priekšlikumu saistībā ar domstarpībām par uzraudzības padomes locekļiem.

(28)

KD Kapital pieņēma piedāvājumu un visbeidzot atbalstīja kapitāla palielināšanu, un, kā aprakstīts iepriekš, akcionāri 2007. gada oktobrī pieņēma oficiālu lēmumu.

(29)

Lai gan 2007. gada novembrī tika palielināts uzņēmuma kapitāls, neveiksmīgās 2007./2008. gada ziemas sezonas (ko ietekmēja 2006./2007. gada siltā ziema) dēļ uzņēmumu grupai radās jauni sarežģījumi. Elan 2008. gada sākumā draudēja maksātnespēja.

(30)

Kad SKB banka d.d. 2008. gada sākumā atteicās turpināt Elan finansēšanu, KD Kapital 2008. gada martā izmantoja savu pārdošanas iespēju, kas stājās spēkā no 2008. gada aprīļa. KAD iegādājās KD Kapital akcijas un tādējādi palielināja savu Elan daļu. No tā brīža Elan pilnīgi pieder valstij (skatīt (20) apsvērumu).

(31)

Lai atrisinātu sarežģīto finansiālo situāciju, Elan akcionāri 2008. gada aprīlī iecēla jaunu valdi. Uzņēmuma vadība sāka sarunas ar bankām, lai vienotos par bankas prasījumu pret Elan atlikšanu un tādējādi novērstu uzņēmuma bankrotu. Bankas piekrita tikai ar nosacījumu, ka Elan akcionāri nodrošinās uzņēmumam papildu kapitālu.

(32)

Tāpēc Elan 2008. gada martā vēlreiz lūdza akcionāriem jaunu kapitālu. Pamatojoties uz Elan ilgtermiņa darbības plānu 2008.–2012. gadam, ko Elan sagatavoja 2008. gada jūnijā (turpmāk “Ilgtermiņa plāns 2008.–2012. gadam”), Elan lūdza akcionāriem 2008. gada jūnijā/jūlijā piešķirt konkrētu summu, t. i., 25 miljonus euro. Elan akcionāri uzskatīja, ka Ilgtermiņa plāns 2008.–2012. gadam nav pietiekams pamatojums 25 miljonus euro lielam ieguldījumam. Būtībā akcionāri bija ar mieru ieguldīt tikai 10 miljonus euro, turklāt ar nosacījumu, ka palielinās kapitālu tikai tad, ja Elan pirms tam vienosies ar bankām par tā parādu restrukturizāciju. Akcionāri arī pieprasīja papildinātu Elan ilgtermiņa darbības plānu (10). Izpildot šo prasību, Elan sagatavoja 2008. gada 8. augusta papildu atjaunošanas plānu (turpmāk “Atjaunošanas plāns”). Taču Elan neizdevās ar bankām vienoties par parādu restrukturizāciju. Gluži pretēji, viens no Elan kreditoriem, t. i., SKB banka d.d., lai piedzītu parādus, sāka tiesvedību, un 2008. gada augustā Ļubļanas tiesa pieņēma rīkojumu par to, ka Elan jānomaksā nenokārtotie parādi. Izpildot šo rīkojumu, uzņēmumam nāktos bankrotēt.

(33)

Tāpēc Elan sasauca akcionāru ārkārtas sanāksmi, kas notika 2008. gada 28. augustā. Sanāksmē, uzklausot KAD priekšlikumu, Elan akcionāri nolēma ieguldīt Elan 10 miljonus euro, lai gan Elan nebija izpildījis nosacījumu par vienošanos ar bankām attiecībā uz aizdevumu restrukturizāciju.

(34)

KAD uzraudzības padome apstiprināja kapitāla ieguldījumu jau pirms akcionāru 2008. gada augusta sanāksmes; pārējo akcionāru uzraudzības padome apstiprināja lēmumu par 10 miljonu euro ieguldīšanu Elan ne vēlāk kā 2008. gada septembra sākumā.

(35)

Akcionāri veica maksājumus 2008. gada 8. septembrī, un to apmērs proporcionāli atbilda katra akcionāra īpašumtiesību daļai. Kā aprakstīts (6) apsvērumā, atbalsta piešķiršanas laikā ar ziemas sporta aprīkojumu un jūras kuģošanas līdzekļiem saistītās Elan darbības veica divi meitasuzņēmumi, t. i., attiecīgi Elan Winter sport un Elan Marine. Akcionāri ieguldīja Elan 10 miljonus euro, un uzņēmums pēc tam piešķīra 5,924 miljonus euro Elan Winter sport un 4,076 miljonus euro Elan Marine.

(36)

Ilgtermiņa plānā 2008.–2012. gadam, ko Elan izstrādāja 2008. gada jūnijā, vispirms bija aprakstīts Elan uzņēmumu grupas ekonomiskais un finanšu stāvoklis. Tajā ierosināti vairāki pārstrukturēšanas pasākumi Elan Winter sport līmenī (filiālēs veikto ieguldījumu korekcijas, krājumu korekcijas un darba attiecību izbeigšanas pabalsti) un Elan Marine līmenī (krājumu korekcijas, darba attiecību izbeigšanas pabalsti, kuģošanas līdzekļu šablonu norakstīšana). Papildus minētajiem pārstrukturēšanas pasākumiem attiecībā uz Elan Winter sport bija paredzētas šādas darbības:

(37)

Attiecībā uz Elan Marine Ilgtermiņa plānā 2008.–2012. gadam bija paredzētas šādas darbības:

(38)

Tālāk Ilgtermiņa plānā 2008.–2012. gadam ir sniegtas prognozes par uzņēmumu grupas un tās meitasuzņēmumu darbību, pieņemot, ka iepriekš aprakstītie pārstrukturēšanas pasākumi un darbības ir īstenotas. Saskaņā ar šīm prognozēm Elan Winter sport gūtu peļņu no 2010. gada un turpmāk, savukārt Elan Marine – no 2011. gada un turpmāk. Plānā secināts, ka Elan ir nepieciešams papildu kapitāls [23–26] miljonu euro apmērā likviditātes vajadzībām. Elan spētu nodrošināt akcionāriem pienācīgu peļņu tikai tad, ja saņemtu vajadzīgo kapitālu.

(39)

Atjaunošanas plānā, ko Elan sagatavoja 2008. gada augustā, vispirms ir izklāstīta Elan uzņēmumu grupas struktūra, kā arī Elan Winter sport un Elan Marine finanšu un ekonomiskais stāvoklis, tostarp sīki analizētas ne tikai saistības un izmaksas, bet arī ieņēmumi. Tālāk tajā analizēta Elan Winter sport un Elan Marine darbība laikposmā no 2008. gada janvāra līdz jūnijam, un, visbeidzot, plānā iekļauta nodaļa par uzņēmuma atjaunošanu. Saskaņā ar plānu šajā nodaļā ierosinātās darbības varētu īstenot tikai tad, ja Elan saņemtu jaunu kapitālu un vienotos ar bankām par aizdevumu restrukturizāciju. Taču Atjaunošanas plānā nebija norādīts vajadzīgo līdzekļu apmērs.

(40)

Attiecībā uz Elan Winter sport Atjaunošanas plānā ir paredzēti šādi pasākumi:

(41)

Attiecībā uz Elan Marine tajā paredzēti šādi pasākumi:

(42)

Tālāk Atjaunošanas plānā ir sniegtas uzņēmējdarbības prognozes par 2008.–2012. gadu, un saskaņā ar šīm prognozēm Elan Winter sport gūtu peļņu no 2010. gada, savukārt Elan Marine – no 2011. gada un turpmāk.

(43)

Kā aprakstīts (2) un (3) apsvērumā, Komisija 2010. gada 12. maijā nolēma sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru (“lēmums par procedūras sākšanu”). Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija sākotnēji uzskatīja, ka abi kapitāla ieguldījumi ietvēra valsts atbalstu Elan Ski un Elan Marine. Komisija šaubījās, vai šāds valsts atbalsts būtu uzskatāms par saderīgu ar iekšējo tirgu. Vispirms Komisija pārbaudīja, vai atbalsta saņēmēji bija grūtībās nonākuši uzņēmumi.

(44)

Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 10. punktā ir noteikti konkrēti apstākļi, ko var uzskatīt par pazīmi tam, ka uzņēmums nonācis grūtībās, piemēram, ievērojams kapitāla apjoma sarukums. Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija pauda uzskatu, ka Elan Ski un Elan Marine neatbilst Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 10. punktam. Taču saskaņā ar pamatnostādņu 11. punktu uzņēmumu tomēr var uzskatīt par grūtībās esošu uzņēmumu, ja novērojamas parastās grūtībās nonākuša uzņēmuma pazīmes. Ņemot vērā Elan uzņēmumu grupas zaudējumu pieaugumu, apgrozījuma kritumu un sarežģīto finanšu stāvokli, Komisija uzskatīja, ka Elan Ski un Elan Marine var atzīt par grūtībās nonākušiem uzņēmumiem vismaz 2007. un 2008. gadā.

(45)

Pirmkārt, Komisija novērtēja, vai attiecīgie pasākumi īstenoti par valsts līdzekļiem un vai tie ir piedēvējami valstij. Tā kā KAD pilnībā pieder Slovēnijai, tā kā Slovēnija ieceļ visus pilnsapulces un uzraudzības padomes locekļus un tā kā Slovēnijas valdības pārstāvji piedalās visās pilnsapulces un uzraudzības padomes sanāksmēs, Komisija sākotnēji secināja, ka KAD īstenoja pasākumus par valsts līdzekļiem un ka tie ir piedēvējami valstij. Par pārējo Elan īpašnieku, t. i., KAD-PPS, DSU, Triglav Naložbe un Triglav Insurance, īstenotajiem pasākumiem Komisija secināja, ka tas, vai arī šie pasākumi ir īstenoti par valsts līdzekļiem un piedēvējami valstij, jāpārbauda oficiālā izmeklēšanas procedūrā.

(46)

Otrkārt, Komisija pārbaudīja, vai attiecīgie pasākumi radīja atbalsta saņēmējiem priekšrocību. Komisija apšaubīja pasākumu atbilstību tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja kritērijam. Vienīgais Elan privātais akcionārs, t. i., KD Kapital, nevēlējās piedalīties pirmajā pasākumā. Šķita, ka pasākuma pamatā nebija uzņēmējdarbības plāna vai citas informācijas par gaidāmo ieguldījuma turpmāko ienesīgumu. Izskatās, ka laikā, kad tika veikts kapitāla ieguldījums, atbalsta saņēmējiem bija finanšu grūtības. Otrajā pasākumā nepiedalījās neviens privātais uzņēmums. Lai gan, pirms akcionāri pieņēma lēmumu par kapitāla ieguldījumu, tika izveidots Ilgtermiņa plāns un Atjaunošanas plāns, atsevišķas pazīmes liecināja par to, ka Elan akcionāri šos plānus uzskatīja par nepietiekamiem. Kad tika īstenots otrais pasākums, Elan Ski un Elan Marine joprojām bija finanšu grūtības.

(47)

Treškārt, Komisija uzskatīja, ka Slovēnijas īstenotie pasākumi, iespējams, izkropļoja konkurenci un ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo starp dalībvalstīm pastāv tirdzniecība slēpošanas aprīkojuma un jūras kuģošanas līdzekļu segmentā.

(48)

Komisija provizoriski novērtēja, vai attiecīgie pasākumi atbilst Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm. Ņemot vērā Elan Ski un Elan Marine grūtības un to, ka uzņēmumu grupā nebija citu spēcīgu uzņēmumu, abiem uzņēmumiem principā ir tiesības uz glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu. Tā kā īstenotie pasākumi bija kapitāla palielināšana, tos nevar uzskatīt par glābšanas atbalstu. Attiecībā uz to atbilstību pārstrukturēšanas atbalstam nebija skaidrs, vai ir izpildīti visi attiecīgie nosacījumi. Konkrētāk, nebija skaidrs, vai tika piešķirts tikai minimālais vajadzīgais atbalsts, un nekas neliecināja par pašu ieguldījumu un kompensācijas pasākumiem.

(49)

Komisija sākotnēji pārbaudīja arī to, vai pasākumi varētu būt saderīgs reģionālais atbalsts. Lai gan abi atbalsta saņēmēji atrodas reģionā, kam ir tiesības saņemt atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu, nebija skaidrs, vai tie varēja saņemt šādu atbalstu, jo atbalsta piešķiršanas laikā abi uzņēmumi bija nonākuši grūtībās.

(50)

Slovēnija iesniedza piezīmes 2010. gada 9., 10. un 16. jūnija vēstulēs. Tā nosūtīja papildu informāciju 2011. gada 10. oktobrī un 2012. gada 6. un 30. marta, 13., 16. un 23. aprīļa, 10., 15. un 30. maija vēstulēs (skatīt (4) apsvērumu).

(51)

Īsumā var teikt, ka Slovēnija uzskata, ka pasākumi neietver valsts atbalstu, jo tie nav īstenoti par valsts līdzekļiem un nav piedēvējami valstij. Arī tad, ja pasākumi atbilstu šīm prasībām, tie neradītu priekšrocību atbalsta saņēmējam, jo Slovēnija rīkojās atbilstīgi tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja kritērijam. Slovēnija arī apgalvo, ka pasākumi neietekmēja tirdzniecību un neizkropļoja konkurenci, jo saskaņā ar Slovēnijas sniegto informāciju ziemas sporta ilglietojamo preču tirgus ir ļoti blīvs un tajā vērojama turpmākas konsolidēšanās tendence, bet Elan bija tikai vājš konkurents daudz spēcīgākiem tirgus dalībniekiem.

(52)

Slovēnija neizvirza argumentus par 1. pasākuma iespējamu saderību ar iekšējo tirgu gadījumā, ja tas ietvertu valsts atbalstu. Slovēnija uzskata, ka 2. pasākumu varētu uzskatīt par saderīgu saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm.

(53)

Slovēnija apgalvo, ka tā neietekmēja Elan akciju kapitāla palielināšanu.

(54)

Slovēnija atgādina, ka, lai pasākumi būtu uzskatāmi par valsts atbalstu, tie tieši vai netieši jāīsteno par valsts līdzekļiem un tiem jābūt piedēvējamiem valstij. Tā piekrīt, ka, ja dalībvalstij ir dominējoša ietekme uzņēmumā, ir izpildīts nosacījums par “valsts līdzekļiem”. Taču nevar automātiski pieņemt, ka, ja dalībvalstij var būt dominējoša ietekme uzņēmumā, tā konkrētā gadījumā šo ietekmi ir īstenojusi. Saistībā ar to Slovēnija atsaucas uz spriedumu lietā Stardust Marine  (11), kurā uzskaitītas vairākas norādes, pēc kurām noteikt, vai valsts tiešām konkrētā gadījumā šo ietekmi ir īstenojusi. Šīs norādes inter alia ir integrācija valsts pārvaldes struktūrās, uzņēmuma darbības veids un tas, vai darbība tiek īstenota tirgū parastos konkurences apstākļos ar privātiem tirgus dalībniekiem, uzņēmuma juridiskais statuss un valsts iestāžu īstenotās pārraudzības pakāpe uzņēmuma pārvaldībā. Slovēnija norāda, ka būtu pienācīgi jāņem vērā tas, vai uzņēmums dibināts atbilstīgi privāttiesībām.

(55)

Saistībā ar to Slovēnija par katru kapitāla ieguldījumos iesaistīto struktūru izvirza šādus argumentus.

(56)

KAD ir privāttiesību struktūra, kas darbojas tirgū konkurences apstākļos. Lai gan KAD kontrolē valsts, tāpēc vien nevar secināt, ka novērtējamie rekapitalizācijas pasākumi ir piedēvējami valstij. Par to, ka valsts nepiedalījās rekapitalizācijā, liecina šādi fakti: uz KAD darbībām attiecas Slovēnijas Likums par uzņēmumiem (ZGD-1, Zakon o gospodarskih družbah); tiesību aktos netiek ierobežota tā aktīvu izmantošana; KAD darbību finansē tikai ar dividendēm, procentu maksājumiem un citiem ieņēmumiem no ieguldījumiem un uzņēmējdarbības; turklāt par Elan rekapitalizāciju lēma uzraudzības padome, kas lēmumus pieņem neatkarīgi. Lai gan valsts ir uzticējusi KAD pārvaldīt pensiju fondus un pabeigt uzņēmumu privatizāciju, ar šiem uzdevumiem saistītās valsts intereses nevar ietekmēt KAD īstenotos pasākumus tā, lai tie būtu uzskatāmi par piedēvējamiem valstij.

(57)

DSU tiešā īpašniece ir valsts, taču valsts nefinansē tā darbību, un uzņēmuma mērķis ir panākt ieguldījumu maksimālu vērtību. Lai gan valsts ir uzticējusi DSU pārvaldīt pensiju fondus un pabeigt uzņēmumu privatizāciju, ar šiem uzdevumiem saistītās valsts intereses nevar ietekmēt DSU īstenotos pasākumus tā, lai tie būtu uzskatāmi par piedēvējamiem valstij.

(58)

Zavarovalnica Triglav valstij pieder tikai netieši, un tā darbību pamatā ir vienīgi tirgus nosacījumi. Valsts nevar tieši ietekmēt tā darbības. Zavarovalnica Triglav uzraudzības padomes locekļus tiešām ievēl tā akcionāri, taču tos ievēl kā privātpersonas, un neviens uzraudzības padomes loceklis nestrādāja Slovēnijas valdībā vai pārvaldē.

(59)

Triglav Naložbe ar Zavarovalnica Triglav starpniecību netieši pieder valstij. Tā mērķis ir gūt peļņu. Valsts nevar tieši ietekmēt Triglav Naložbe darbību, un tā uzraudzības padomē darbojas neatkarīgas privātpersonas. Turklāt Triglav Naložbe finansēja rekapitalizāciju, piešķirot komercaizdevumu.

(60)

Slovēnija apgalvo, ka 1. pasākums neradīja Elan priekšrocību šādu iemeslu dēļ. Elan 2005. gada decembrī pieņēma Stratēģiskās attīstības plānu 2006.–2010. gadam, tostarp sīki izstrādātus Elan tābrīža meitasuzņēmumu attīstības plānus. Attīstības plānā 2006.–2010. gadam bija paredzēti ieguldījumi gan ziemas sporta aprīkojuma, gan jūras kuģošanas līdzekļu struktūrvienībā. Lai varētu veikt šos ieguldījumus, Elan 2006. gada maijā saviem akcionāriem ierosināja 2006.–2009. gada laikā palielināt Elan kapitālu par 20,2 miljoniem euro. Akcionāri rūpīgi izvērtēja šo priekšlikumu, un Elan iesniedza tiem dokumentus, kas skaidri liecināja par kapitāla palielināšanas izdevīgumu akcionāriem. Elan vairākuma akcionārs KAD 2006. gada novembrī individuāli novērtēja priekšlikumu par kapitāla palielināšanu un secināja, ka kapitāla palielināšana būtu drošs ieguldījums. Arī Triglav Naložbe pārskatīja Elan sagatavotās prognozes un, ņemot tās vērā, piekrita ieguldīt kapitālu. Elan akcionāri arī pieprasīja uzņēmumu grupas neatkarīgu novērtējumu, un šo uzdevumu uzticēja […] (skatīt (24) apsvērumu). Novērtējumā tika secināts, ka ieguldījumi ir vajadzīgi un ka vajadzības gadījumā tos varētu atgūt, pārdodot akcijas stratēģiskam partnerim par tirgus cenu.

(61)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Elan un tā akcionāri 2007. gada janvārī parakstīja nodomu protokolu, vienojoties, ka akcionāri ieguldīs uzņēmumā 10,225 miljonus euro. Nodomu protokolu bez nosacījumiem parakstīja arī Elan vienīgais privātais akcionārs KD Kapital. Slovēnija uzskata, ka, pieņemot šo lēmumu, akcionāru mērķis bija gūt pieņemamu peļņu no ieguldītā kapitāla, un tāpēc tie rīkojās atbilstīgi tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja kritērijam.

(62)

Komentējot to, ka akcionāru pilnsapulce oficiāli piekrita ieguldīt kapitālu tikai 2007. gada oktobrī, Slovēnija paskaidro, ka kavēšanās iemesls bija Elan privātā mazākuma akcionāra KD Kapital un Elan vairākuma akcionāra KAD domstarpības. KD Kapital piederēja 50 % akciju Elan konkurentu uzņēmumā Seaway group d.o.o., un KD Kapital grasījās iecelt savu interešu pārstāvi Elan uzraudzības padomē, savukārt, tā kā KD Kapital bija konkurenta akcionārs, pārējie akcionāri to negribēja pieļaut. Domstarpības tika atrisinātas, kad KAD piedāvāja KD Kapital pārdošanas iespēju. Kad risinājums bija panākts, visi Elan akcionāri, tostarp KD Kapital, oficiāli piekrita ieguldīt Elan 10,225 miljonus euro.

(63)

Slovēnija apgalvo, ka 2008. gada sākumā Elan bija tuvu maksātnespējai. Uzraudzības padome un akcionāri nekavējoties reaģēja, ieceļot jaunus Elan valdes locekļus, kuri sāka sarunas ar Elan bankām par parādu restrukturizāciju. Taču bankas pieprasīja, lai akcionāri iegulda papildu kapitālu. Tāpēc Elan ar ārēja konsultanta palīdzību 2008. gada maijā sagatavoja starpposma stratēģiju; 2008. gada jūnijā Elan izveidoja Ilgtermiņa plānu 2008.–2012. gadam, bet 2008. gada augustā Elan valde pieņēma Atjaunošanas plānu. Akcionāri 2008. gada 11. jūlijā piekrita palielināt kapitālu ar nosacījumu, ka bankas, ņemot vērā šos dokumentus, vispirms piekritīs restrukturizēt parādus. Turklāt saskaņā ar Slovēnijas sniegto informāciju akcionāri ņēma vērā uzņēmuma vērtību, kas bija noteikta neatkarīga revīzijas uzņēmuma sagatavotajā Elan pašu kapitāla novērtējumā (12). Saskaņā ar šo novērtējumu Elan tirgus vērtība 2007. gada 31. decembrī bija EUR 38 059 000. Akcionāri ņēma vērā arī sākotnējo Elan vērtības aplēsi, kas sagatavota 2008. gada 1. jūlijā. Visbeidzot, 2008. gada 28. augustā akcionāri nolēma ieguldīt kapitālu, lai gan ar bankām nebija panākta iepriekšēja vienošanās par parādu restrukturizāciju. Slovēnija apgalvo, ka pretējā gadījumā akcionāri varēja zaudēt visus uzņēmumā Elan ieguldītos līdzekļus. Ņemot vērā iepriekš minēto, Slovēnija uzskata, ka Elan akcionāri rīkojās atbilstīgi tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja kritērijam.

(64)

Slovēnija apgalvo, ka pasākumi nevarēja izkropļot konkurenci un neietekmēja tirdzniecību. Pirmkārt, laikā, kad tika piešķirti kapitāla ieguldījumi, Elan bija vājš konkurents daudz lielākiem slēpošanas aprīkojuma tirgus dalībniekiem. Otrkārt, arī Elan konkurentu privātajiem akcionāriem nācās veikt pasākumus, lai atgūtos no 2007.–2008. gadā ciestajiem zaudējumiem.

(65)

Slovēnija izvirza argumentus tikai par 2. pasākuma saderību. Tā apgalvo, ka šis pasākums atbilst Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, jo Elan sagatavoja realizējamu pārstrukturēšanas plānu, kurā paredzēti galvenokārt ar iekšējiem pasākumiem īstenojami uzņēmumu grupas uzlabojumi.

(66)

Slovēnija apgalvo, ka pēc 2008. gadā veiktās kapitāla palielināšanas Elan pienācīgi īstenoja savus plānus un tam izdevās panākt īstermiņa aizdevumu restrukturizāciju. Elan 2009. gada janvārī pieņēma darbinieku atlaišanas plānus un 2009. gada oktobrī pārdeva meitasuzņēmumus Elan Yachting d.o.o. un Elan Marine Charter d.o.o., savukārt 2010. gada aprīlī tika pārdots Elan Brod d.o.o., kas atradās Horvātijas pilsētā Obrovacā (Obrovac). Kopējie ieņēmumi no šiem nodalīšanas pasākumiem bija [3,1–3,6] miljoni euro. Elan 2010. gada maijā, noslēdzot ilgtermiņa aizdevuma līgumu ar bankām, izdevās iegūt jaunu finansējumu [21,5–25,5] miljonu euro apmērā. Tas izmantoja jauno aizdevumu iepriekšējo aizdevumu atmaksai. Visbeidzot, 2010. gada 1. jūnijāElan Winter sport un Elan Marine apvienoja ar mātesuzņēmumu Elan. Slovēnija arī apgalvoja, ka Elan, likvidējot ar Dal Bello Sports izveidoto Ziemeļamerikas slēpju izplatīšanas kopuzņēmumu, radīja kompensējošu ietekmi. […] puses 2009. gada 14. decembrī piekrita lauzt to kopuzņēmuma līgumu. No 2010. gada 1. janvāra tika lauzts līgums par izplatīšanu Kanādā, bet no 2011. gada 1. janvāra – līgums par izplatīšanu ASV.

(67)

Komisija pārbauda, vai atbalsta saņēmējs saņēma valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (skatīt 5.2. punktu), un, ja tā, vai šāds atbalsts varētu būt saderīgs ar iekšējo tirgu (skatīt 5.3. punktu). Lai to izdarītu, jānosaka, kopš kura brīža iespējamais atbalsta saņēmējs ir uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu (skatīt 5.1. punktu).

(68)

Saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 10. punktu uzņēmums ir nonācis grūtībās, ja vairāk nekā puse tā kapitāla ir zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos vai tas atbilst kritērijiem saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, lai tam piemērotu kolektīvās maksātnespējas procedūras. Kā secināts arī lēmumā par procedūras sākšanu, nedz meitasuzņēmumi, nedz arī uzņēmumu grupa kopumā 2007. gadā neatbilda pamatnostādņu 10. punktam.

(69)

Saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 11. punktu uzņēmumu tomēr var uzskatīt par grūtībās esošu uzņēmumu, jo īpaši, ja novērojamas parastās grūtībās nonākuša uzņēmuma pazīmes, tādas kā zaudējumu pieaugums, apgrozījuma samazināšanās, gatavās produkcijas krājumu pieaugšana, jaudas pārpalikums, naudas plūsmas samazināšanās, parāda pieaugums, procentu likmju celšanās un krītoša vai nulles neto aktīvu vērtība.

(70)

Saistībā ar to jānorāda, ka 2003.–2006. gadā uzņēmumu grupas apgrozījums no 109,2 miljoniem euro pieauga līdz 122,4 miljoniem euro. Turklāt Elan uzņēmumu grupa šajā periodā, izņemot 2004. gadu, reģistrēja tīro peļņu. Elan finanšu stāvoklis sāka pasliktināties 2007. gadā. Uzņēmumu grupas apgrozījums 2007. gadā kritās par 5 miljoniem euro, un bija 117,5 miljoni euro, bet 2008. gadā tas saruka līdz 100 miljoniem euro. Papildus tam 2007. gadā Elan grupai bija negatīvs darbības rezultāts – no 0,6 miljoniem euro 2006. gadā tas samazinājās līdz – 8,4 miljoniem euro 2007. gadā un līdz – 12,7 miljoniem euro 2008. gadā.

2. tabula

Elan uzņēmumu grupasgalvenie finanšu rādītāji

(71)

Daļēji tas izskaidrojams ar silto 2006.–2007. gada ziemas sezonu (“zaļo” ziemu), kas nelabvēlīgi ietekmēja ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienības pārdošanas ieņēmumus. Faktiski Elan Ski pārdošanas ieņēmumi no 48,1 miljona euro 2006. gadā saruka līdz 40,8 miljoniem euro 2007. gadā, bet 2008. gadā samazinājās līdz 37,7 miljoniem euro. Pasliktinājās arī Elan Ski rezultāti – ieņēmumi no – 0,5 miljoniem euro 2006. gadā kritās līdz – 6,7 miljoniem euro 2007. gadā un – 13,0 miljoniem euro 2008. gadā.

3. tabula

Elan Ski

(72)

Elan jūras kuģošanas līdzekļu struktūrvienība 2007. gadā panāca ievērojamu pārdošanas ieņēmumu pieaugumu – no 31,8 miljoniem euro līdz 38,6 miljoniem euro, taču tā reģistrēja arī nelielus zaudējumus 0,3 miljonu euro apmērā. Tomēr stāvoklis pasliktinājās 2008. gadā, kad pārdošanas ieņēmumi kritās par vienu trešdaļu – no 38,6 miljoniem euro līdz 25,9 miljoniem euro un Elan Marine cieta tīros zaudējumus 10,2 miljonu euro apmērā.

4. tabula

Elan Marine

(73)

Ņemot vērā 2.–4. tabulā redzamos finanšu rādītājus, ir skaidrs, ka 2007. gada sākumā, kad tika īstenots 1. pasākums, Elan nebija grūtībās nonācis uzņēmums (skatīt (78)–(85) apsvērumu).

(74)

Tomēr, kā liecina iepriekš sniegtā finanšu informācija, 2007. gada laikā Elan finanšu stāvoklis sāka pasliktināties un 2008. gadā jau bija ļoti nopietns. Samazinājās uzņēmuma apgrozījums un pieauga tā zaudējumi, un 2008. gada sākumā tam draudēja maksātnespēja (skatīt (29)–(34) un (63) apsvērumu). Var secināt, ka 2. pasākuma īstenošanas laikā Elan ir uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm. Būtībā Elan akcionāri piekrita veikt kapitāla ieguldījumu tāpēc, ka pretējā gadījumā Elan nāktos bankrotēt (skatīt (31)–(33) apsvērumu).

(75)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(76)

LESD 107. panta 1. punkta nosacījumi ir kumulatīvi, tāpēc, lai pasākumu atzītu par valsts atbalstu, tam jāatbilst visiem nosacījumiem.

(77)

Slovēnija galvenokārt apgalvo, ka 1. pasākums tika īstenots atbilstīgi tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja kritērijam un tāpēc atbalsta saņēmējam nav radīta priekšrocība. Tā arī norāda, ka kapitāla ieguldījums jebkurā gadījumā nebija piedēvējams valstij (skatīt (53)–(63) apsvērumu).

(78)

Vispirms jānosaka, kad tieši tika īstenots 1. pasākums Elan labā. Būtībā valsts atbalstu jebkurā gadījumā uzskata par piešķirtu tad, kad dalībvalsts apņemas to īstenot, t. i., kad dalībvalstij ir juridiskas saistības pasākumu nodrošināt. Kā aprakstīts iepriekš (skatīt (24) apsvērumu), Elan akcionāri un Elan parakstīja nodomu protokolu 2007. gada 29. janvārī, taču Elan akcionāru pilnsapulce oficiāli apstiprināja kapitāla palielināšanu tikai 2007. gada oktobrī. Tāpēc jānosaka, vai nodomu protokolu var atzīt par akcionāriem pietiekami saistošu, lai secinātu, ka 1. pasākums ir uzskatāms par īstenotu nodomu protokola parakstīšanas datumā.

(79)

Saistībā ar to Komisija norāda, ka saskaņā ar Slovēnijas iesniegto juridisko slēdzienu (13) Slovēnijas tiesību aktos nav konkrēti reglamentēta nodomu protokola būtība. Nodomu protokols varētu būt gan tikai notiekošu sarunu protokols, kas nerada saistības, gan arī pirmslīguma vienošanās vai vienošanās. Nodomu protokola juridiskā būtība jānosaka katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā nodomu protokola saturu, tā parakstīšanas apstākļus, kā arī vispārīgos interpretācijas noteikumus saskaņā ar Slovēnijas tiesību aktiem.

(80)

Saskaņā ar Slovēnijas Civilkodeksa 15. pantu (14) līgums ir saistošs tad, kad puses ir vienojušās par tā galvenajiem elementiem. Konkrētāk, jābūt norādītām līgumslēdzējām pusēm un katram līgumam ir vajadzīgs iemesls (causa).

(81)

Saistībā ar to Komisija norāda, ka saskaņā ar nodomu protokola saturu tā puses ir skaidri norādītas; nodomu protokolā jau bija norādīta kapitāla palielināšanas kopējā summa (10,225 miljoni euro); bija noteikta jaunā piešķirtā kapitāla maksimālā nominālsumma un minimālā cena par jaunā kapitāla akciju; katrs parakstītājs akcionārs piekrita piedalīties pasākumā proporcionāli tā toreizējam akciju apmēram; bija norādīts kapitāla ieguldījuma mērķis (galvenokārt ieguldījumi uzņēmumos Elan Winter sport un Elan Marine), kā arī noteikts kontroles mehānisms kapitāla izmantošanas uzraudzībai. Turklāt ir jāņem vērā, ka nodomu protokolu parakstīja nevis tikai Elan akcionāri, bet gan akcionāri un Elan. Akcionāriem būtu jāiegulda kapitāls Elan, savukārt uzņēmumam būtu jāreģistrē jaunas akcijas un jāizmanto kapitāla ieguldījums nodomu protokolā norādītajā veidā. Ņemot to vērā, Komisija uzskata, ka puses bija vienojušās par visiem galvenajiem elementiem, kas vajadzīgi, lai noslēgtu saistošu vienošanos.

(82)

Par to, ka puses noslēdza saistošu vienošanos, liecina arī nodomu protokola formulējums – akcionāri un Elan“apstiprināja nodomu palielināt kapitālu”; akcionāri “atbalstīs kapitāla ieguldījumu”; jaunās akcijas “tiks apmaksātas skaidrā naudā”.

(83)

Turklāt uzreiz pēc nodomu protokola parakstīšanas Elan noslēdza līgumu par jaunas ražošanas līnijas piegādi – arī to var uzskatīt par pazīmi tam, ka Elan gaidīja akcionāru kapitāla ieguldījumu uzņēmumā.

(84)

Visbeidzot, Slovēnijas iesniegtajā juridiskajā slēdzienā secināts, ka nodomu protokols bija saistošs no tā parakstīšanas brīža, t. i., ka akcionāriem bija pienākums pieņemt lēmumu par kapitāla ieguldīšanu un izmaksāt šo kapitālu pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas. Saskaņā ar slēdzienu Slovēnijas tiesas vēl nav nolēmušas, vai pienākums balsot par kapitāla palielināšanu ir piemērojams, taču persona, kas šādu vienošanos pārkāpusi, parasti būtu atbildīga par radīto kaitējumu.

(85)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus, Komisija secina, ka nodomu protokola parakstīšanas datumu, t. i., 2007. gada 29. janvāri, var uzskatīt par 1. pasākuma īstenošanas datumu.

(86)

Lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, tam jābūt specifiskam vai selektīvam, atbalstot tikai konkrētus uzņēmumus vai konkrētu preču ražošanu.

(87)

LESD 107. panta 1. punktā, nosakot atbalsta saņēmēju, ir minēts jēdziens “uzņēmums”. Kā apstiprinājušas Eiropas Savienības tiesas, šajā noteikumā uzņēmumam nav jābūt individuālai juridiskai personai, tas var ietvert uzņēmumu grupu (15). Svarīgākais kritērijs, nosakot, vai ir iesaistīts uzņēmums šā noteikuma nozīmē, ir tas, vai ir iesaistīta “saimnieciska struktūra”. Saimniecisku struktūru var veidot vairākas juridiskas personas. Šajā gadījumā Elan bija juridiska persona, kurā ieguldīja kapitālu. Kad tika piešķirts atbalsts, Elan bija četri meitasuzņēmumi, t. i., Elan Winter sport, Elan Marine, Elan Inventa d.o.o. un Marine Nova d.o.o. (skatīt (6) apsvērumu). Pēc kapitāla ieguldījuma saņemšanas Elan piešķīra akcionāra aizdevumus Elan Winter sport un Elan Marine. Šos akcionāra aizdevumus vēlāk pārvērta meitasuzņēmumu pašu kapitālā. Tāpēc ir jānoskaidro, vai kapitāla ieguldījumu saņēma visa uzņēmumu grupa vai arī tikai attiecīgi Elan Winter sport un Elan Marine.

(88)

Pirmkārt, par īpašumtiesībām jānorāda, ka Elan piederēja 100 % abu uzņēmumu, t. i., Elan Winter sport un Elan Marine, akciju. Tāpēc Elan kontrolē visas to darījumu darbības.

(89)

Otrkārt, Elan Winter sport un Elan Marine veica Elan pamatdarbības atbalsta piešķiršanas laikā, t. i., slēpju un sniegadēļu, kā arī jahtu ražošanu. Pārējie meitasuzņēmumi vai nu nedarbojās tirgū (Marine Nova d.o.o.), vai arī darbojās, lai atbalstītu Elan pamatdarbības (Elan Inventa d.o.o.). Turklāt, veicot Elan pārstrukturēšanu, Elan Winter sport un Elan Marine apvienoja ar mātesuzņēmumu Elan – tā ir vēl viena pazīme, kas liecina, ka par atbalsta saņēmēju var uzskatīt uzņēmumu grupu.

(90)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus, tiek secināts, ka par kapitāla palielinājuma saņēmēju jāuzskata visa Elan uzņēmumu grupa. Tālāk jānovērtē, vai pasākums radīja saņēmējam priekšrocību.

(91)

Ja pasākums atbilst tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērija prasībām, priekšrocības iespējamību var izslēgt. Saskaņā ar judikatūru tirgus ekonomikas principu vadīts ieguldītājs no saviem aktīviem censtos gūt maksimālu peļņu atkarībā no pastāvošajiem apstākļiem un ievērojot savas intereses, pat ja ieguldītu uzņēmumā, kurā viņš jau ir kapitāldaļu turētājs (16). Šajā gadījumā jānovērtē, vai atbalsta saņēmēja akcionāri rīkojās atbilstīgi šim principam un lēmumu par ieguldījumu ex ante pieņēma, pamatojoties uz informāciju, kas liecināja par darījuma ekonomisko pamatotību.

(92)

Saistībā ar to Komisija ņem vērā apstākļus, kuru dēļ bija vajadzīgs kapitāla ieguldījums, un informāciju, kas bija akcionāru pieņemtā lēmuma pamatā. Kā aprakstīts iepriekš, piešķiršanas laikā Elan nebija grūtībās nonācis uzņēmums Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu nozīmē (skatīt (68)–(73) apsvērumu). Lēmumu par jauna kapitāla ieguldīšanu Elan pieņēma, pamatojoties uz neatkarīga konsultāciju uzņēmuma […] sagatavotu uzņēmuma novērtējumu un vairākiem citiem dokumentiem, ko bija izstrādājis Elan, kā arī tā vairākuma akcionārs KAD. Elan sīki izstrādātā analīze par kapitāla palielināšanas ietekmi liecināja, ka ieguldījumi ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienībai 2006.–2010. gadā nodrošinātu 15,4 miljonus euro lielu kumulatīvo tīro peļņu, savukārt, ja kapitālu nepalielinātu, struktūrvienība ciestu kumulatīvos tīros zaudējumus 4,8 miljonu euro apmērā. Ja palielinātu kapitālu, pieaugtu arī jūras kuģošanas līdzekļu struktūrvienības 2006.–2010. gada kumulatīvā tīrā peļņa (skatīt (23)–(24) apsvērumu).

(93)

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatāms, ka Elan akcionāri, ieguldot līdzekļus uzņēmumā, rīkojās atbilstīgi tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja kritērijam un tādējādi 1. pasākums neradīja priekšrocību saņēmējam. Tā kā, pamatojoties tikai uz šo secinājumu, var izslēgt valsts atbalsta iespējamību, tas, vai 1. pasākums ir piedēvējams valstij, netiek izvērtēts. Komisija secina, ka 1. pasākums neietver valsts atbalstu.

(94)

Tāpat kā attiecībā uz 1. pasākumu Slovēnija galvenokārt apgalvo, ka 2. pasākums tika īstenots atbilstīgi tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja kritērijam un tāpēc atbalsta saņēmējam netika radīta priekšrocība. Tā arī norāda, ka kapitāla ieguldījums jebkurā gadījumā nebija piedēvējams valstij (skatīt (53)–(63) apsvērumu). Visbeidzot, tā uzskata, ka pasākums nekādā veidā neietekmēja tirdzniecību un ka netika radīti konkurences izkropļojumi (skatīt (64) apsvērumu).

(95)

Lai pasākumu uzskatītu par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, tas jāpiešķir tieši vai netieši no valsts līdzekļiem un tam jābūt piedēvējamam valstij.

(96)

Saskaņā ar judikatūru uzņēmuma līdzekļi ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem, ja valsts, izmantojot dominējošo ietekmi šādos uzņēmumos, var virzīt to līdzekļu izlietojumu (17).

(97)

Taču valsts spēja kontrolēt pasākumu īstenošanā iesaistītās struktūras nav uzskatāma par tūlītēju pierādījumu pieņēmumam, ka struktūru darbības ir piedēvējamas valstij. Tiesa piedēvējamības jēdzienu sīkāk skaidrojusi spriedumā lietā Stardust Marine  (18). Tā paredzējusi šādas norādes piedēvējamības noteikšanai: publiskā uzņēmuma integrācija valsts pārvaldes struktūrās; uzņēmuma darbības veids un tas, vai darbība tiek īstenota tirgū parastos konkurences apstākļos ar privātiem tirgus dalībniekiem; uzņēmuma juridiskais statuss (t. i., vai uz to attiecas publiskās tiesības vai vispārējās komerctiesības); valsts iestāžu īstenotās pārraudzības pakāpe uzņēmuma pārvaldībā; jebkura cita norāde, kas konkrētajā gadījumā liecina par valsts iestāžu līdzdalību pasākuma pieņemšanā vai par līdzdalības trūkuma neiespējamību pasākuma pieņemšanā, ņemot vērā arī šā pasākuma apmēru, saturu vai nosacījumus.

(98)

Kā aprakstīts (54) apsvērumā, Slovēnija atsaucas uz spriedumu lietā Stardust Marine un apgalvo, ka tāpēc vien, ka tā ir KAD un DSU īpašniece, uzņēmumu darbības uzreiz nevar piedēvēt valstij. Attiecībā uz Triglav Naložbe un Zavarovalnica Triglav Slovēnija uzskata, ka šos uzņēmumus nekontrolē valsts un arī to darbības nav piedēvējamas valstij. Komentējot piedēvējamību, Slovēnija īpaši uzsver to, ka visi Elan akcionāri ir dibināti saskaņā ar privāttiesībām, un uzskata, ka šis fakts vien nodrošina šo uzņēmumu pietiekamu neatkarību no valsts.

(99)

Komisija vispirms norāda, ka tikai ar to, ka valsts uzņēmums ir dibināts saskaņā ar privāttiesībām, nepietiek, lai varētu izslēgt tā darbību piedēvējamību valstij. Nav pamata nodalīt gadījumus, kad atbalstu tiešā veidā piešķir valsts, no gadījumiem, kad atbalstu piešķir valsts vai privātas struktūras, ko valsts izveidojusi vai izraudzījusies atbalsta pārvaldīšanai. Turklāt, kā aprakstīts iepriekš, Tiesa ir lēmusi, ka pastāv vairākas piedēvējamības norādes, un tas, vai uzņēmumam piemēro privāttiesības vai arī publiskās tiesības, ir tikai viena no norādēm (skatīt (97) apsvērumu). Tāpēc jāpārbauda, vai nav citu faktu, kas liecinātu par 2. pasākuma piedēvējamību valstij.

(100)

Saistībā ar to Komisija piebilst, ka vairākas norādes liecina par to, ka valsts bija aktīvi iesaistīta akcionāru lēmumā pieņemšanā par papildu kapitāla ieguldīšanu atbalsta saņēmējā. Lai gan Slovēnija noraidīja preses ziņojumus, kuros uzsvērta valsts loma nepieciešamībā glābt Elan, nodēvējot tos par “baumām” vai “pārmērīgas vienkāršošanas rezultātu”, tie liecina par sabiedrības priekšstatu par valdības toreizējo rūpniecības politiku. Kā paskaidrots turpmāk, pieņēmumu par to, ka Slovēnijas valdība attiecīgajā periodā īstenoja aktīvu rūpniecības politikas pieeju, papildina arī ESAO pārskats par uzņēmumu pārvaldību Slovēnijā – tajā arī uzsvērts, ka valdība pieņēma rīcības plānu Slovēnijas uzņēmumu pārvaldības reformai tikai tad, kad bija pagājis nepilns gads pēc 2. pasākuma īstenošanas, t. i., 2009. gada vidū (19). Tādējādi 2008. gada jūnijā, kad Elan nedrošais stāvoklis bija redzams arī citiem, prese ziņoja par iespējamo valsts atbalstu Elan. Vācijas sporta žurnālā 2008. gada 6. jūnijā bija rakstīts, ka saskaņā ar baumām valdība, lai kompensētu neveiksmīgās iepriekšējās ziemas sezonas rezultātus, grasījās ieguldīt Elan 5,7 miljonus euro (20). Elan stāvokli apskatīja arī Slovēnijas prese, norādot uz valsts atbalsta nozīmi darbavietu saglabāšanā. Piemēram, lielākais komerciālās (neatkarīgās) televīzijas kanāls PopTv savā tīmekļa vietnē 2008. gada 26. jūnijā ziņoja, ka Elan valde un uzraudzības padome gaida, ka uzņēmuma finanšu grūtības atrisinās valsts, norādot, ka, ja valsts nepalīdzēs un neieguldīs finansējumu, būs apdraudēti vairāk nekā 700 darbavietu (21).

(101)

Kā sīkāk izklāstīts turpmāk, valsts iestāžu līdzdalība vai to līdzdalības trūkuma neiespējamība visskaidrāk ir redzama saistībā ar Elan lielāko akcionāru KAD (kas kapitāla ieguldīšanas laikā kontrolēja 57,61 % Elan akciju) un DSU (tolaik tam piederēja 17,34 % Elan akciju) gadījumā. Pat neatkarīgais konsultāciju uzņēmums […] 2006. gada 22. decembra novērtējuma ziņojumā pievērsa uzmanību politisko apsvērumu ietekmei uz KAD un DSU lēmumiem (22). Analizējot iespējamo Elan (tolaik tas bija zināms kā Skimar d.o.o.) privatizāciju, […] secināja, ka divus tā īpašniekus, t. i., KAD un DSU, pilnīgi kontrolēja valdība un tāpēc bija iespējams, ka to lēmuma par pārdošanu pamatā būtu ne tikai ekonomiski, bet arī politiski apsvērumi.

(102)

Komisija attiecībā uz katru akcionāru pārbauda, vai to kontrolēja valsts un vai kapitāla ieguldījumam izmantotais finansējums ir uzskatāms par valsts līdzekļiem. Komisija arī nosaka, vai lēmums par kapitāla ieguldīšanu Elan ir piedēvējams valstij. Pārbaudē Komisija pievērš īpašu uzmanību katra akcionāra uzraudzības padomes sastāvam un tam, vai 2008. gadā bija vajadzīga uzraudzības padomes atļauja ieguldīt kapitālu Elan. Pēc tam Komisija pārbauda papildu elementus, kas liecina par valsts iestāžu līdzdalību pasākuma pieņemšanā vai to līdzdalības trūkuma neiespējamību.

(103)

Komisija norāda, ka Slovēnijai piederēja 100 % KAD akciju. Piešķiršanas laikā KAD bija Elan vairākuma akcionārs. Slovēnijas valdība iecēla visus KAD pilnsapulces locekļus, kā arī uzraudzības padomi (skatīt (11) apsvērumu). Saskaņā ar KAD statūtiem tādu darījumu noslēgšanai, kuru vērtība pārsniedz 1 % no KAD akciju kapitāla, ir jāsaņem uzraudzības padomes piekrišana. Novērtējamais kapitāla ieguldījums tika atzīts par šādu darījumu, turklāt KAD uzraudzības padome 134. sanāksmē, kas notika 2008. gada 10. jūlijā, un 135. sanāksmē, kas notika 2008. gada augustā, apsprieda un atļāva kapitāla ieguldījumu Elan  (23).

(104)

Tā kā Slovēnija ir KAD īpašniece, var pieņemt, ka tā var kontrolēt uzņēmumu un ka būtībā KAD līdzekļus var uzskatīt par valsts līdzekļiem. Pretēji Slovēnijas uzskatam tas, ka kapitāla ieguldījumam izmantotais finansējums iegūts no dividendēm, procentu maksājumiem un citiem KAD ieņēmumiem, šo secinājumu nemaina. Izmantojot dividendes, procentus un citus ieņēmumus, ko varēja izmaksāt valstij kā uzņēmuma kontrolējošajai akcionārei, tiek samazināti valsts līdzekļi, tāpēc šāda rīcība ir uzskatāma par valsts līdzekļu izmantošanu (24).

(105)

Attiecībā uz 2. pasākuma piedēvējamību Komisija uzskata, ka KAD nebūtu ieguldījis kapitālu, ja tā lēmumu pieņemšanu neietekmētu valsts iestādes. Par spēcīgo valsts ietekmi liecina ne tikai tas, ka attiecīgajā periodā Slovēnija bija vienīgā KAD akcionāre, ka Slovēnija iecēla visus KAD uzraudzības padomes locekļus un tas, ka būtībā bija jāsaņem uzraudzības padomes atļauja veikt darījumu. Par valsts ciešo līdzdalību KAD lēmumu pieņemšanā liecina arī tas, ka visās pilnsapulces un uzraudzības padomes sanāksmēs piedalās Slovēnijas valdības pārstāvji (skatīt (45) apsvērumu).

(106)

Valdības ietekme uz KAD (un cita valsts kontrolēta fonda – restitūcijas fonda SOD) pieņemtajiem lēmumiem rūpniecības politikas mērķu īstenošanas nolūkā ir uzsvērta arī ESAO pārskatā par uzņēmumu pārvaldību Slovēnijā: “Abi fondi nodrošina valdībai spēcīgu mehānismu, ar ko ne tikai ietekmēt privatizēto uzņēmumu padomes un vadību, bet arī aktīvi kontrolēt to īpašnieku maiņu. Šķiet, ka viens no iemesliem (vismaz sākumā) bija vēlme ietekmēt to, cik lielu kontroli ārvalstu uzņēmumi varēja iegūt pār svarīgiem vietējiem uzņēmumiem un nozarēm. Tiešo un netiešo īpašumtiesību apmērs sniedza iepriekšējām valdībām iespēju ievērojami un dažkārt nepārredzami ietekmēt plašas Slovēnijas komercuzņēmumu darbības jomas, kā arī kontrolēt uzņēmumu darbību tirgū (25).”

(107)

Arī Slovēnijas valdības dokumentā “Strukturālas korekcijas 2010. un 2011. gadā” (26) ir uzsvērta KAD un valsts kontrolētā restitūcijas fonda SOD nozīme Slovēnijas rūpniecības politikas mērķu īstenošanā, piemēram, sniedzot palīdzību Elan. Dokumenta 2.1.1. sadaļā “Valsts aģentūras izveide valsts uzņēmumu pārvaldības nolūkā un KAD un SOD pārveidošana” teikts: “Pārstrukturēšana nozīmē to, ka KAD un SOD ir jāatbrīvo no visiem stratēģiskajiem ieguldījumiem: […] – neveiksmīgajiem ieguldījumiem, kas ieguvuši stratēģisku nozīmi, jo valsts vēlas tiem palīdzēt pārvarēt grūtības (Mura, Elan).” Norāde uz to, ka KAD ieguldījums uzņēmumā Elan ir ieguvis stratēģisku nozīmi, jo “valsts vēlas palīdzēt”Elan, ir krasā pretrunā Slovēnijas apgalvojumam par to, ka KAD pieņēma lēmumus neatkarīgi (skatīt (56) apsvērumu). Valdības sagatavotajā dokumentā tālāk skaidrots, ka neveiksmīgo stratēģisko ieguldījumu novirzīšana no daļējiem valsts uzņēmumiem tieši valsts uzņēmumiem galvenokārt bija ar darbiniekiem saistīts uzdevums un ka KAD un SOD izveidotais pārstrukturēšanas uzņēmums PDP tika nodots tiešā valsts īpašumā, jo tā darbinieki vairs nevarēja būt KAD un SOD daļa (27).

(108)

Komisija aicināja Slovēniju komentēt iepriekš citētos dokumentus. Slovēnija apgalvoja, ka lēmumu par Elan rekapitalizāciju nepieņēma valdība. Slovēnija norādīja, ka ESAO pārskatā, kurā aprakstīts, kā KAD un SOD nodrošināja valdībai spēcīgu mehānismu, ar ko ietekmēt privatizēto uzņēmumu padomes un vadību, nav pieminēts DSU, Zavarovalnica Triglav un Triglav Naložbe un ka Slovēnijas valdības sagatavotajā dokumentā nebija minēta nekāda tieša vai netieša valsts ietekme uz Zavarovalnica Triglav vai Triglav Naložbe aktīviem. Slovēnija arī norādīja uz ESAO pārskata punktu, kurā minēts, ka “centrālas koordinācijas trūkuma dēļ pastāv šķēršļi efektīvai valdības interešu pārvaldībai īpašumtiesību jomā.” Slovēnija arī skaidroja, ka KAD vienmēr ir bijis Finanšu ministrijas pakļautībā, savukārt par ražošanas nozari, kurā darbojas Elan, bija atbildīga Ekonomikas ministrija. Komentējot Slovēnijas valdības sagatavoto dokumentu, kurā pieminēti neveiksmīgi ieguldījumi, kas ieguvuši stratēģisku nozīmi, Slovēnija norādīja, ka Mura (otrs šādu ieguldījumu piemērs, kas dokumentā minēts papildus Elan) tika ļauts bankrotēt 2009. gada oktobrī.

(109)

Slovēnijas iesniegtajās piezīmēs nav atspēkoti iepriekš izklāstītie argumenti, kas liecina par valsts iestāžu līdzdalību pasākuma pieņemšanā vai par to līdzdalības trūkuma neiespējamību. Paziņojums par to, ka valdība nebija iesaistīta lēmuma par rekapitalizāciju pieņemšanā, ir tikai apgalvojums. Fakts, ka ESAO pārskatā nav konkrēti minēts DSU, Zavarovalnica Triglav un Triglav Naložbe un ka tajā runāts par centrālas koordinācijas trūkumu, nemaina vispārējo ESAO pārskatā aprakstīto situāciju, proti, to, ka Slovēnijas valdība aktīvi iejaucās ekonomikā un īstenoja rūpniecības politikas mērķus. Informācija par valsts īstenoto kontroli uzņēmumos, kas nav pieminēti ESAO pārskatā un Slovēnijas valdības sagatavotajā dokumentā, t. i., Zavarovalnica Triglav un Triglav Naložbe, ir izklāstīta turpmāk. Taču jāatceras, ka šie uzņēmumi bija mazākuma akcionāri, kam piederēja tikai 25 % Elan akciju. Visbeidzot, attiecībā uz valdības sagatavoto dokumentu jānorāda, ka cita par “stratēģisku ieguldījumu” uzskatīta grūtībās nonākuša uzņēmuma bankrots neietekmē šīs lietas novērtējumu.

(110)

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiek secināts, ka kapitālu, ko KAD 2008. gadā ieguldīja Elan, veido valsts līdzekļi un ka šis ieguldījums ir piedēvējams Slovēnijai.

(111)

Kā aprakstīts (12) apsvērumā, KAD pārvalda PPS un kontrolē tā akcijas. Tāpēc KAD-PPS līdzdalība kapitāla ieguldījumā būtu jāvērtē tāpat kā KAD līdzdalība. Patiesībā KAD uzraudzības padome 134. sanāksmē, kas notika 2008. gada 10. jūlijā, atļaujot ieguldīt kapitālu, atļāva veikt kapitāla ieguldījumu arī PPS vārdā (28). Tas attiecas arī uz lēmumu, ko pieņēma KAD uzraudzības padomes 135. sanāksmē, kas notika 2008. gada augustā.

(112)

Tāpēc tiek secināts, ka kapitālu, ko KAD-PPS 2008. gadā ieguldīja Elan, veido valsts līdzekļi un šis ieguldījums ir piedēvējams Slovēnijai.

(113)

Komisija norāda, ka piešķiršanas laikā DSU pilnībā tieši piederēja valstij. Tā uzraudzības padomē darbojas trīs locekļi, un divus no tiem ieceļ akcionārs, t. i., Slovēnija (skatīt (13) apsvērumu). Laikā, kad tika veikti kapitāla ieguldījumi, arī trešo locekli bija iecēlusi valsts. Saskaņā ar statūtiem uzraudzības padome pieņem lēmumus ar balsu vairākumu un pārrauga DSU uzņēmējdarbības vadību. DSU uzraudzības padome izvērtēja un apstiprināja uzņēmumā Elan veicamo kapitāla ieguldījumu ārkārtas sanāksmē, kas notika 2008. gada 11. jūlijā, un daļēji grozīja savu lēmumu divās ārkārtas sanāksmēs, kas notika 2008. gada 26. augustā un 8. septembrī (29).

(114)

Tā kā DSU pieder Slovēnijai, var pieņemt, ka valsts var kontrolēt uzņēmumu un ka DSU līdzekļus būtībā var uzskatīt par valsts līdzekļiem. Kā paskaidrots (104) apsvērumā, pretēji Slovēnijas uzskatam tas, ka kapitāla ieguldījumam izmantotais finansējums iegūts no dividendēm, procentu maksājumiem un citiem DSU ieņēmumiem, šo secinājumu nemaina.

(115)

Attiecībā uz 2. pasākuma piedēvējamību jāņem vērā tas, ka piešķiršanas laikā visus trīs uzraudzības padomes locekļus bija iecēlusi Slovēnija, kas bija vienīgā DSU akcionāre, un tas, ka būtībā bija jāsaņem uzraudzības padomes atļauja veikt darījumu. Kā izklāstīts iepriekš, politisko apsvērumu ietekme uz DSU lēmumu pieņemšanu ir atzīta […] 2006. gada 22. decembra novērtējuma ziņojumā (30). Arī tas, ka DSU 2010. gadā kopā ar KAD nodeva savas Elan akcijas pārvaldītājuzņēmumam PDP, ir jāvērtē, ņemot vērā iepriekš sniegtos skaidrojumus par to, kā Slovēnijas valdība nolēma rīkoties ar daļējiem valsts ieguldījumiem, kas bija ieguvuši stratēģisku nozīmi, jo valsts vēlējās palīdzēt attiecīgajiem uzņēmumiem pārvarēt grūtības. Saistībā ar citiem vispārējiem apstākļiem, kas liecina par valsts iestāžu līdzdalību pasākuma pieņemšanā vai par to līdzdalības trūkuma neiespējamību, Komisija uzskata, ka DSU nebūtu ieguldījis kapitālu, ja tā pieņemtos lēmumus neietekmētu valsts iestādes.

(116)

Tāpēc tiek secināts, ka kapitālu, ko DSU 2008. gadā ieguldīja Elan, veido valsts līdzekļi un šis ieguldījums ir piedēvējams Slovēnijai.

(117)

Slovēnija nav tiešā Zavarovalnica Triglav īpašniece. Tomēr Komisija ievēroja, ka Slovēnijai netieši pieder divas trešdaļas no Zavarovalnica Triglav (skatīt (14) apsvērumu). Tā vairākuma akcionāri ir ZIPZ, t. i., Pensiju un invaliditātes apdrošināšanas aģentūra, un SOD, t. i., Slovēnijas kompensācijas apvienība. Abi uzņēmumi pieder tikai valstij. Pārējo akcionāru daļas Zavarovalnica Triglav nepārsniedz 1,8 %.

(118)

Pieci no astoņiem Zavarovalnica Triglav uzraudzības padomes locekļiem, tostarp tā priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks, pārstāv akcionārus, un akcionāri tos ieceļ. Kā aprakstīts (14) apsvērumā, Zavarovalnica Triglav vairākuma akcionāri ir uzņēmumi, kuri pilnīgi pieder valstij. Tāpēc attiecīgos piecus uzraudzības padomes locekļus būtībā ieceļ valsts, un tie pārstāv valsts intereses. Komisija piebilst, ka par kapitāla palielināšanu Elan akcionāru pilnsapulces 2008. gada 28. augusta sanāksmē balsoja Zavarovalnica Triglav valde, taču tā atbalstīja ieguldījumu ar nosacījumu, ka uzraudzības padome atļaus veikt darījumu. Uzraudzības padome atļāva kapitāla ieguldījumu 2008. gada 4. septembrī (31).

(119)

Tā kā Slovēnijai netieši piederēja divas trešdaļas Zavarovalnica Triglav, var pieņemt, ka tā var kontrolēt uzņēmumu un ka Zavarovalnica Triglav līdzekļus būtībā var uzskatīt par valsts līdzekļiem.

(120)

Ir jāņem vērā tas, ka valsts ieceļ Zavarovalnica Triglav uzraudzības padomes locekļu vairākumu, tostarp priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku, un ka uzraudzības padomei bija jāatļauj veikt kapitāla ieguldījumu.

(121)

Saistībā ar citiem iepriekš aplūkotajiem vispārējiem apstākļiem, kas skaidri liecina par valsts iestāžu līdzdalību pasākuma pieņemšanā vai par līdzdalības neiespējamības trūkumu, pasākums ir uzskatāms par piedēvējamu Slovēnijai.

(122)

Slovēnija nav Triglav Naložbe tiešā īpašniece. Tomēr Komisija ievēroja, ka Slovēnijai netieši pieder Triglav Naložbe akciju vairākums. Laikā, kad tika piešķirts atbalsts, Zavarovalnica Triglav reāli piederēja 80 % Triglav Naložbe akciju. Savukārt Zavarovalnica Triglav akciju vairākums netieši pieder Slovēnijai (skatīt (14) apsvērumu). Tāpēc Slovēnijai netieši pieder vairāk nekā 51 % Triglav Naložbe akciju. Pārējo akcionāru daļas nepārsniedz 0,67 %.

(123)

Trīs uzraudzības padomes locekļi pārstāv akcionāru intereses, un tos ievēl akcionāri. Tā kā valsts netieši ir Triglav Naložbe vairākuma akcionāre, uzskatāms, ka valsts var izlemt, ko iecelt uzraudzības padomē Slovēnijas interešu pārstāvībai. Kapitāla ieguldījuma veikšanai bija vajadzīga Triglav Naložbe uzraudzības padomes atļauja, un tā sniedza piekrišanu 7. ārkārtas sanāksmē, kas notika 2008. gada 3. septembrī (32).

(124)

Tā kā Slovēnijai netieši piederēja Triglav Naložbe akciju vairākums, var pieņemt, ka tā varēja kontrolēt uzņēmumu un ka Triglav Naložbe līdzekļus būtībā var uzskatīt par valsts līdzekļiem. Kā paskaidrots (104) apsvērumā, pretēji Slovēnijas uzskatam tas, ka kapitāla ieguldījumam izmantotais finansējums iegūts no aizdevuma, šo secinājumu nemaina.

(125)

Ņemot vērā to, ka valsts ieceļ visus Triglav Naložbe uzraudzības padomes locekļus un ka bija vajadzīga uzraudzības padomes atļauja veikt kapitāla ieguldījumu, kā arī saistībā ar citiem iepriekš aplūkotajiem vispārējiem apstākļiem, kas skaidri liecina par valsts iestāžu līdzdalību pasākuma pieņemšanā vai par to līdzdalības trūkuma neiespējamību, pasākums ir uzskatāms par piedēvējamu Slovēnijai.

(126)

Elan akcionāru uzraudzības padomju sastāvs un tas, ka 2008. gadā bija vajadzīga uzraudzības padomju atļauja veikt kapitāla ieguldījumu, jau liecina par to, ka attiecīgais pasākums ir piedēvējams valstij (33).

(127)

Turklāt Komisijai ir pārliecinošas norādes (izklāstītas iepriekš) par valsts ciešo līdzdalību KAD (paša svarīgākā Elan akcionāra, kas tad, kad tika veikts kapitāla ieguldījums, kontrolēja 57,61 % uzņēmuma kapitāla) un DSU lēmumu pieņemšanā. Šīs norādes izriet no ESAO pārskata, […] ziņojuma, Slovēnijas valdības publicētajiem dokumentiem un preses ziņojumiem.

(128)

Turklāt par valsts līdzdalību akcionāru lēmuma pieņemšanā liecina arī visu piecu Elan akcionāru, kurus kontrolēja valsts, vienādā rīcība, jo ir maz ticams, ka pieci privāti un neatkarīgi uzņēmēji vienlaikus un atbilstīgi vienādiem nosacījumiem būtu piekrituši ieguldīt kapitālu grūtībās nonākušā uzņēmumā.

(129)

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiek secināts, ka 2. pasākums īstenots par valsts līdzekļiem un ir piedēvējams Slovēnijai.

(130)

Lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, tam jābūt specifiskam vai selektīvam, atbalstot tikai konkrētus uzņēmumus vai konkrētu preču ražošanu.

(131)

Uzskatāms, ka to pašu iemeslu dēļ, kas ņemti vērā attiecībā uz 1. pasākumu (skatīt (87)–(90) apsvērumu), par 2008. gadā veiktā kapitāla ieguldījuma saņēmēju jāatzīst visa Elan uzņēmumu grupa. Tālāk jānovērtē, vai pasākums radīja saņēmējam priekšrocību.

(132)

Ja pasākums atbilst tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērija prasībām, priekšrocības iespējamību var izslēgt. Kā aprakstīts iepriekš, tirgus principu vadīts ieguldītājs censtos gūt maksimālu peļņu no saviem aktīviem (skatīt (91) apsvērumu).

(133)

Saistībā ar to Komisija vispirms piebilst, ka laikā, kad tika īstenots 2. pasākums, Elan saskārās ar grūtībām Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu nozīmē (skatīt (74) apsvērumu). Turklāt saskaņā ar Slovēnijas sniegto informāciju Elan 2008. gada sākumā draudēja maksātnespēja un tā likviditātes bilances deficīts bija [12,6–15 miljoni] euro.

(134)

Slovēnija apgalvo, ka Elan akcionāri lēmumu par papildu kapitāla ieguldīšanu pieņēma, pamatojoties uz vairākiem Elan un ārēju konsultantu sagatavotiem dokumentiem, kas liecināja par lēmuma pamatotību.

(135)

Lai gan Elan tiešām sagatavoja uzņēmumu grupas ilgtermiņa plānu 2008.–2012. gadam, ir jāņem vērā, ka šajā plānā kā pienācīgas turpmākās peļņas priekšnosacījums bija noteikta kapitāla palielināšana par 25 miljoniem euro un ka Elan akcionāri šo ilgtermiņa plānu uzskatīja par nepietiekamu pamatojumu šādas summas ieguldīšanai. Elan 2008. gada augusta Atjaunošanas plānā galvenokārt ir izklāstītas prognozes, taču nav sniegta informācija par plānoto kapitāla palielināšanu. Gan Ilgtermiņa plānu 2008.–2012. gadam, gan Atjaunošanas plānu Elan izveidoja bez ārēja konsultanta līdzdalības. Viens no dokumentiem, ko Slovēnija iesniedza saistībā ar otro kapitāla palielināšanu, bija sākotnējā Elan vērtības aplēse, ko 2008. gada jūlijā sagatavoja KAD. Taču šajā dokumentā netiek atbalstīts Slovēnijas arguments par to, ka Elan akcionāri rīkojās kā apdomīgi ieguldītāji, jo saskaņā ar šo aplēsi, ja ņem vērā iespējamās saistības, Elan pašu kapitāla vērtība 2008. gada jūlijā bija negatīva – [29,5–34] miljoni euro. Turklāt sākotnējā aplēsē norādīts, ka, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, Elan Ilgtermiņa plānā 2008.–2012. gadam iekļautās prognozes varētu būt pārāk optimistiskas, un tādā gadījumā uzņēmuma vērtība varētu būt vēl mazāka.

(136)

Slovēnija iesniedza arī Elan pašu kapitāla novērtējumu, kas izstrādāts, izmantojot diskontētās naudas plūsmas metodi. Šajā pašu kapitāla novērtējumā, ko 2008. gada jūnijā sagatavoja […], norādīts, ka Elan tirgus vērtība 2007. gada 31. decembrī joprojām bija pozitīva – [35–40] miljoni euro. Tomēr, kā aprakstīts iepriekš (skatīt (70)–(74) apsvērumu), 2008. gada laikā Elan stāvoklis krasi pasliktinājās. Ņemot vērā šos notikumus, uzskatāms, ka minētais pašu kapitāla novērtējums 2008. gada 28. augustā, kad Elan akcionāri pieņēma lēmumu par kapitāla ieguldījumu, bija novecojis un ar to nevar pierādīt, ka Elan akcionāri rīkojās kā apdomīgi tirgus ekonomikas principu vadīti ieguldītāji, jo īpaši apstākļos, kādos tika veikts otrais kapitāla ieguldījums.

(137)

Kā aprakstīts (32) apsvērumā, akcionāri noteica, ka palielinās kapitālu tikai tad, ja bankas vispirms piekritīs restrukturizēt Elan tābrīža parādus. Lai gan šādu vienošanos pirms kapitāla palielināšanas panākt neizdevās, Elan akcionāri veica kapitāla ieguldījumu, jo pretējā gadījumā Elan nāktos bankrotēt.

(138)

Ja bankas būtu piekritušas restrukturizēt aizdevumus pirms kapitāla palielināšanas, tas varētu liecināt, ka bankas Elan dzīvotspējas atjaunošanu uzskatīja par iespējamu. Tomēr tā nenotika. Gluži pretēji, viena no bankām pat pieprasīja tiesai pieņemt rīkojumu par Elan nenomaksāto parādu piedziņu. Bankas nostāju var uzskatīt par pazīmi tam, ka tirgū nebija ticības Elan dzīvotspējas atjaunošanai.

(139)

Turklāt jāņem vērā tas, ka akcionāri bez panākumiem bija ieguldījuši Elan 10,225 miljonus euro jau 2007. gadā. Jāprecizē, ka, lai gan 2007. gadā kapitālu ieguldīja, pamatojoties uz tā dēvēto stratēģiskās attīstības plānu, kurā Elan sākotnēji lūdza ieguldīt 20,2 miljonus euro, 2008. gadā veikto kapitāla ieguldījumu 10 miljonu euro apmērā nevar uzskatīt par sākotnējā stratēģiskās attīstības plānā paredzētā ieguldījuma otro daļu. Ieguldījums, ko veica 2008. gadā, bija vajadzīgs, lai, sedzot Elan likviditātes bilances deficītu un ciestos zaudējumus, novērstu uzņēmuma maksātnespēju, un šo kapitālu neizmantoja stratēģiskās attīstības plānā paredzētajiem mērķiem (skatīt (23) apsvērumu).

(140)

Visbeidzot, Komisija norāda, ka visi akcionāri pasākuma īstenošanas laikā piederēja valstij, t. i., kapitāla palielināšanā nepiedalījās neviens privātais akcionārs.

(141)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka 2. pasākums netika īstenots atbilstīgi tirgus ekonomikas principu vadīta privātā ieguldītāja kritērijam un tas radīja Elan priekšrocību.

(142)

Komisija norāda, ka atbalsta saņēmējs darbojas konkurencei atvērtos tirgos. Jebkāda šādam uzņēmumam piešķirta valsts dotācija var tam radīt priekšrocību attiecībā pret citiem konkurentiem, kuri šādas dotācijas nesaņem. Pretēji Slovēnijas uzskatam šajā gadījumā nav būtiski, vai Elan konkurentiem bija lielāka tirgus daļa nekā Elan un vai tie arī saņēma finansējumu no saviem akcionāriem.

(143)

Ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina uzņēmuma pozīciju, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē Savienības iekšējā tirgū, uzskatāms, ka atbalsts šos uzņēmumus ir ietekmējis (34). Starp dalībvalstīm tiešām pastāv tirdzniecība atbalsta saņēmēja ražoto un tirgoto preču, t. i., slēpošanas aprīkojuma un jūras kuģošanas līdzekļu, segmentā.

(144)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka 2. pasākums varētu radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību.

(145)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus, Komisija secina, ka 2. pasākums ietver valsts atbalstu Elan LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Slovēnija neievēroja LESD 108. panta 3. punktā noteikto neīstenošanas pienākumu.

(146)

LESD 107. panta 2. un 3. punktā ir noteiktas atkāpes no vispārējā noteikuma par to, ka valsts atbalsts, kā norādīts LESD 107. panta 1. punktā, nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(147)

Saistībā ar to jānorāda, ka pienākums pierādīt, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, kā atkāpe no LESD 107. panta 1. punkta noteikumiem, principā ir attiecīgajai dalībvalstij, kurai jāpierāda, ka ir izpildīti visi šādas atkāpes nosacījumi (35).

(148)

Komisija izvērtē 2. pasākuma atbilstību šiem izņēmumiem. Tā kā attiecīgo atbalstu piešķīra grūtībās nonākušam uzņēmumam (skatīt 5.1. punktu), Komisija vispirms novērtē pasākuma atbilstību Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm. Pēc tam tiek noskaidrots, vai pasākumu varētu uzskatīt par saderīgu saskaņā ar kādu citu juridisko pamatu.

(149)

Saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 33. punktu glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu var saņemt tikai grūtībās nonākuši uzņēmumi. Elan ir atbilstīgs uzņēmums, jo uzskatāms, ka laikā, kad tika veikts otrais kapitāla ieguldījums, tas bija grūtībās nonācis uzņēmums (skatīt (74) apsvērumu).

(150)

Saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm glābšanas atbalstam jāatbilst noteiktām prasībām, taču attiecīgais pasākums visām prasībām neatbilst:

(151)

Tāpēc attiecīgie kapitāla ieguldījumi nav uzskatāmi par glābšanas atbalstu.

(152)

Pasākums neatbilst arī visām Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu prasībām par pārstrukturēšanas atbalstu, jo netika veikti kompensācijas pasākumi, kas varētu kompensēt atbalsta nelabvēlīgo ietekmi uz tirdzniecības apstākļiem.

(153)

Saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 38.–42. punktu pārstrukturēšana jāpapildina ar kompensācijas pasākumiem, kam jābūt proporcionāliem atbalsta kropļojošajai ietekmei un, jo īpaši, atbalsta saņēmēja lielumam un relatīvajai ietekmei attiecīgajā tirgū. Pamatnostādņu 40. punktā noteikts, ka kompensācijas pasākumi jo īpaši būtu jāveic tajā(-os) tirgū(-os), kur uzņēmumam pēc pārstrukturēšanas būs nozīmīgs stāvoklis. Slovēnija apgalvo, ka konkrētiem līdzekļu nodalīšanas pasākumiem, ko Elan veica 2009. un 2010. gadā, bija kompensējoša ietekme.

(154)

Izsakoties par Elan ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienību, Slovēnija apraksta Elan kā “vienu no pēdējiem neatkarīgajiem ziemas sporta aprīkojuma zīmoliem, kas ražo ilglietojamas preces” un atsaucas uz to kā uz “tikai vāju [sic!] konkurentu daudz lielākiem tirgus dalībniekiem” (36). Tomēr pēdējais raksturojums neatbilst tam, kā uzņēmumu apraksta pašreizējais Elan vairākuma akcionārs. PDP norāda, ka Elan 2010. gadā pārdeva 448 000 slēpju pāru un 217 000 sniegadēļu, ka Elan saražoja 13 % pasaules slēpju tirgus produkcijas un bija septītais pasaulē lielākais slēpju zīmols, kura pasaules tirgus daļa bija aptuveni 8 %.

(155)

Slovēnija nenorāda konkrētu produktu vai ģeogrāfisko(-os) tirgu(-us), kur darbojas Elan ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienība. Kā izklāstīts turpmāk, ņemot vērā Slovēnijas sniegto informāciju un pamatojoties uz apsvērumiem par tirgus noteikšanu atbilstīgi iepriekš īstenotajai apvienošanas praksei (37), jāsecina, ka Elan tiešām bija ievērojama tirgus daļa vismaz vairākos attiecīgajos tirgos.

(156)

Lai novērtētu uzņēmuma relatīvo nozīmi tirgos, kuros tas darbojas, Komisija izskatīja pieejamos pierādījumus, tostarp paša Elan sagatavotos stratēģiskos dokumentus. Papildus piederumiem Elan ražo kalnu slēpes un sniegadēļus. Elan ne tikai pārdod šos produktus mazumtirgotājiem kā Elan zīmola produktus (turpmāk “mazumtirdzniecības tirgus”), bet arī darbojas kā tā dēvētais oriģinālā aprīkojuma ražotājs un piegādā slēpes un sniegadēļus citiem (konkurējošiem) ražotājiem (turpmāk “OAR tirgus”). Jāpiebilst, ka 2005. gada decembra lēmumā par lietu Nr. COMP/M.3765 – AMER SALOMON Komisija inter alia apskatīja atsevišķus ziemas sporta ilglietojamo preču tirgus, tostarp atsevišķus kalnu slēpju un sniegadēļu tirgus, kā arī kalnu slēpju OAR tirgus. Ziemas sporta ilglietojamo preču mazumtirdzniecības tirgus atzina par valsts tirgiem, savukārt OAR tirgus uzskatīja par vismaz EEZ mēroga tirgiem (38). Uzņēmuma sagatavotajā Elan Ski OAR tirgus attīstības plānā 2006.–2010. gadam ir norādīts, ka tā 2005. gada OAR slēpju produkcijas pasaules tirgus daļa bija 21 %, un paskaidrots “[…].” Savukārt uzņēmuma izstrādātajā Elan Sportartikel attīstības plānā 2006.–2010. gadam norādīts, ka Elan sevi uzskata par pasaulē vadošu sniegadēļu ražotāju, kura ražošanas jauda 2005. gadā bija 268 000 produktu, kas ir 16 % no tirgus. Lielāko daļu šīs produkcijas izmantoja OAR uzņēmējdarbībai, taču 30 000 sniegadēļu 2005. gadā pārdeva kā zīmola Elan produktus. Attiecībā uz slēpēm, kas marķētas ar Elan zīmolu, 2006.–2010. gada attīstības plānā, kurā izklāstīta uz tirgu un zīmolu vērsta stratēģija Elan zīmola iekļūšanai tirgū, norādīts, ka tā pasaules tirgus daļa ir 7,5 %, tādējādi Elan ir septītā lielākā tirgus daļa. Tomēr dokumentā uzsvērts, ka saskaņā ar uzņēmuma viedokli tas vidējā laika posmā varētu kļūt par vienu no pieciem vadošajiem zīmoliem, paskaidrojot, ka […].

(157)

Tā kā ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienība nodrošina vislielāko Elan ieņēmumu daļu un ņemot vērā iepriekš aprakstīto Elan spēcīgo pozīciju tirgū vismaz konkrētos ziemas sporta aprīkojuma tirgus segmentos, šajā jomā jo īpaši bija jāīsteno kompensācijas pasākumi. Pārbaudot darbības, ko Slovēnija raksturoja kā ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienībā īstenotus kompensācijas pasākumus, jāsecina, ka Elan nodalīja līdzekļus, tikai pārdodot [17,5–20 %] no kapitāla, kas tam piederēja izplatīšanas kopuzņēmumā ar partneri Dal Bello Sports (turpmāk “Dal Bello”) ASV. Elan veica nodalīšanu tāpēc, ka tika likvidēts tirgvedības un izplatīšanas kopuzņēmums ar Dal Bello Ziemeļamerikā. Elan apgalvo, ka pārtraucot sadarbību, samazinājās tā pārdošanas ieņēmumi Kanādā un ASV, un uzskata to par “kompensējošu ietekmi”.

(158)

Vispirms jānorāda, ka ne Ilgtermiņa plānā 2008.–2012. gadam, nedz arī Atjaunošanas plānā nav pieminēta Dal Bello akciju pārdošana, tāpēc to nevar uzskatīt par “pārstrukturēšanas neatņemamu sastāvdaļu”, kā prasīts Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 40. punktā. Turklāt, rūpīgāk izpētot darījumu, atklājas, ka tirgvedības un izplatīšanas sadarbība tika pārtraukta pēc Dal Bello iniciatīvas. Slovēnija atzina, ka, “ņemot vērā Elan problēmas 2008. gadā un Dal Bello vēlmi atrast uzticamāku ilgtermiņa partneri, tika sāktas diskusijas par citādi veiksmīgās sadarbības pārtraukšanu. Diskusiju rezultātā 2009. gada 14. decembrī tika noslēgts līgums par kopuzņēmuma darbības pārtraukšanu […]”. Ņemot vērā iepriekš minēto, šo iemeslu dēļ vien Elan veiktā nodalīšana nav atzīstama par kompensācijas pasākumu.

(159)

Turklāt, lai gan pārdošanas ieņēmumu samazināšana, kuras dēļ sarūk atbalsta saņēmēja tirgus daļa, citos apstākļos varētu būt kompensācijas pasākums, Komisija norāda, ka šajā gadījumā darījums attiecās uz mazumtirdzniecības tirgu, ko Komisija iepriekš atzinusi par valsts tirgu (39), un ka Elan slēpju pārdošanas apjoms tika samazināts tikai Ziemeļamerikas tirgū, nevis Eiropas tirgū(-os), tāpēc tas nevar kompensēt EEZ teritorijā radītos izkropļojumus. Jānorāda arī tas, ka kopuzņēmums darbojās slēpju tirgvedības un izplatīšanas, nevis ražošanas jomā. Taču Elan pamatdarbība ir slēpju un sniegadēļu ražošana. Par pienācīgu kompensācijas pasākumu ir atzīstama vienīgi līdzekļu nodalīšana atbalsta saņēmēja galvenajā tirgū.

(160)

Slovēnija arī apgalvoja, ka par kompensācijas pasākumu ir uzskatāma slēpju ražošanas darbinieku skaita un tirgvedībā veikto ieguldījumu samazināšana.

(161)

Tomēr, kā liecina Elan Ilgtermiņa plāns un Atjaunošanas plāns, šie pasākumi ir uzskatāmi par parastiem racionalizācijas pasākumiem, kuru mērķis ir samazināt izmaksas un palielināt efektivitāti, lai atjaunotu finansiālo dzīvotspēju. Tos neveica, lai samazinātu Elan tirgus daļu vai kompensētu jebkādus Elan saņemtā atbalsta radītos konkurences izkropļojumus.

(162)

Slovēnija apgalvo, ka jūras kuģošanas līdzekļu nozarē kompensējošu ietekmi radīja šādi līdzekļu nodalīšanas pasākumi: Elan 2009. gadā pārdeva divus ar jahtu fraktēšanu saistītus uzņēmumus – Elan Yachting d.o.o. un Elan Marine Charter d.o.o., savukārt 2010. gadā tika pārdots uzņēmums Elan Brod d.o.o., kas atrodas Horvātijā un galvenokārt bija iesaistīts motorlaivu ražošanā. Slovēnija apgalvo, ka uzņēmumi neradīja strukturālus zaudējumus, ka Elan Yachting d.o.o. un Elan Marine Charter d.o.o. veiktās fraktēšanas darbības veicināja Elan jahtu iekļūšanu Elan galvenajos tirgos un ka, pārtraucot darbību motorlaivu tirgus segmentā, tika ievērojami samazināta Elan daļa izklaides un sporta laivu tirgū.

(163)

Komisija atgādina, ka saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 40. punktu kompensācijas pasākumi jo īpaši būtu jāveic tajā(-os) tirgū(-os), kur uzņēmumam pēc pārstrukturēšanas būs nozīmīgs stāvoklis. Norakstīšana un zaudējumus nesošo darbību pārtraukšana, kas jebkurā gadījumā būtu vajadzīga dzīvotspējas atjaunošanai, kompensācijas pasākumu novērtēšanas nolūkā netiek uzskatīta par jaudas samazinājumu.

(164)

Jāatceras, ka uzņēmējdarbība jūras kuģošanas līdzekļu jomā nav Elan pamatdarbība. Ievērojami lielāku uzņēmuma apgrozījuma daļu nodrošina ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienība. Finanšu prognozē 2011. gadam tika paredzēts, ka jūras kuģošanas līdzekļu struktūrvienības kopējie ieņēmumi būs tikai [20–24] miljoni euro, savukārt ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienības ieņēmumi – [58–68] miljoni euro. Turklāt ziemas sporta aprīkojuma struktūrvienība arī saņēma lielāku daļu (5,924 miljonus euro) no uzņēmumā Elan ieguldītajiem 10 miljoniem euro. Ņemot vērā Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 40. punktu, rodas šaubas par to, vai jūras kuģošanas līdzekļu struktūrvienības veiktās nodalīšanas darbības vispār ir uzskatāmas par pienācīgiem kompensācijas pasākumiem, jo, kā izklāstīts arī turpmāk, jūras kuģošanas līdzekļu segmentā uzņēmumam pēc pārstrukturēšanas nebūs nozīmīgākais stāvoklis tirgū.

(165)

Tomēr, lai pilnīgi novērtētu Slovēnijas izvirzītos argumentus, Komisija pārbaudīja, cik lielā mērā Slovēnija var apgalvot, ka tika veikti pienācīgi kompensācijas pasākumi jūras kuģošanas līdzekļu jomā. Pirms pārstrukturēšanas Elan maksimālā ražošanas jauda bija [280–330] buru laivas un [45–55] motorlaivas. Slovēnija nenorāda konkrētus jūras kuģošanas produktus vai ģeogrāfisko(-os) tirgu(-us), kur varētu novērtēt uzņēmuma relatīvo nozīmi. Iesniegtajās piezīmēs tā izsakās par Elan daļas “izklaides un sporta laivu tirgū” samazināšanu, vienlaikus atsaucoties uz darbības pārtraukšanu “motorlaivu tirgus segmentā”.

(166)

Tomēr priekšstatu par uzņēmuma relatīvo nozīmi jūras kuģošanas līdzekļu tirgū var gūt, analizējot pieejamos dokumentus, tostarp Elan sagatavotos stratēģiskos dokumentus, par Elan jūras kuģošanas līdzekļu struktūrvienības konkurētspēju. Elan Marine attīstības plānā 2006.–2010. gadam norādīts, ka visu jauno laivu pasaules tirgus vērtība bija 25 miljardi euro un 80 % tirgus veidoja motorlaivas, bet 20 % – buru laivas. Šāds sadalījums pastāv arī Eiropas tirgū. Elan raksturoja tirgu kā “ļoti sadrumstalotu” un lēsa, ka tā daļa ES buru laivu tirgū ir aptuveni [0–5] %, bet motorlaivu tirgū – < 1 %. Tomēr attīstības plānā arī ir norādīts, ka pastāvēja dažādi tirgus segmenti, kuros bija atšķirīgi konkurences apstākļi, tostarp iekļūšanas šķēršļi. Elan 2008. gada jūnija Skimar Group ilgtermiņa plānā 2008.–2012. gadam ir sniegts pārskats par laivu tirgus segmentu iedalījumu pēc laivu garuma un norādīts, ka vissīvākā konkurence pastāvēja mazo laivu (30 pēdas) segmentā, savukārt Elan ražoja un pārdeva vidējas kategorijas produktus, kuru garums bija 30–50 pēdu, un grasījās izstrādāt jaunus modeļus […]. Visskaidrākā informācija par Elan tirgus daļu segmentā, kurā tas sevi redz kā konkurējošu uzņēmumu, ir sniegta Elan pašreizējā vairākuma akcionāra PDP sagatavotajā prezentācijā. Tajā teikts, ka “Elan 2010. gadā 32–60 pēdu garu buru laivu segmentā (kas veido 20 % no kuģošanas līdzekļu tirgus) pārdeva 122 laivas, iegūstot 5,2 % lielu tirgus daļu.” Šķiet pamatoti, ka, nosakot tirgus segmentus, vispirms tiek izmantoti tādi kritēriji kā jauda (buru laivas, motorlaivas) un lielums. Tā kā nav pausts pretējs viedoklis, šajā lēmumā Komisija var pieņemt PDP novērtējumu par to, ka Elan tirgus daļa sadrumstalotajā buru laivu tirgū pārsniedza 5 %.

(167)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, jānorāda, ka arī tad, ja Komisija, vērtējot atbalsta saderību, varētu ņemt vērā Elan veiktos kuģošanas līdzekļu struktūrvienības nodalīšanas pasākumus, jebkādi kompensācijas pasākumi šajā nozarē būtu jāveic attiecībā uz buru laivu ražošanu, kas nepārprotami bija attiecīgās Elan struktūrvienības pamatdarbība un kurā, kā izklāstīts iepriekš, uzņēmumam bija nozīmīga daļa tirgū, kuru Elan raksturoja kā “ļoti sadrumstalotu”. Tāpēc atteikšanās no fraktēšanas darbībām, kas ļoti netieši veicināja Elan jahtu pārdošanu, un darbības pārtraukšana motorlaivu ražošanas nozarē, kuru Elan pameta, pārdodot Elan Brod d.o.o., neatbilst Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 40. punktam. Attiecībā uz motorlaivām jānorāda, ka Elan sāka to ražošanu tikai 2002. gadā, plānojot buru laivu nozarē iegūto reputāciju izmantot arī motorlaivu ražošanas nolūkā. Taču, lai gan 2006. un 2007. gadā tika pārdotas 50 motorlaivas, 2008. gadā šis skaitlis saruka līdz [25–29], bet 2009. gadā uzņēmums pārdeva tikai [7–9] laivas.

(168)

Arī Slovēnijas iesniegtā informācija liecina par to, ka Elan akcionāri un bankas uzskatīja, ka nodalītās darbības nav pamatdarbības (40). Jānorāda arī tas, ka Elan meitasuzņēmumu pārdošanas mērķis nebija kompensēt radītos konkurences izkropļojumus. Visi trīs meitasuzņēmumi gan pārdošanas laikā, gan vairākus gadus pirms tam radīja zaudējumus. Slovēnija informēja Komisiju par to, ka kopējais (kombinētais) Elan Yachting d.o.o. un Elan Marine Charter d.o.o. darbības rezultāts 2007. gadā bija EUR –157 000, 2008. gadā – EUR –100 000 un 2009. gadā – EUR – 57 000. Arī Elan Brod d.o.o. cieta zaudējumus visā attiecīgajā periodā, t. i., 2006. gadā – EUR – 58 000, 2007. gadā – EUR – 436 000, 2008. gadā – 1 miljons euro un 2009. gadā – 1,5 miljoni euro. Ņemot vērā šos rādītājus, Slovēnijas paziņojums par to, ka uzņēmumi neradīja strukturālus zaudējumus, šķiet tikai pašmērķīgs apgalvojums. Kā norādīts iepriekš, saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm norakstīšana un zaudējumus nesošo darbību pārtraukšana, kas jebkurā gadījumā būtu vajadzīga dzīvotspējas atjaunošanai, kompensācijas pasākumu novērtēšanas nolūkā netiek uzskatīta par jaudas samazinājumu. Taču visu trīs pārdoto jūras kuģošanas līdzekļu meitasuzņēmumu lielie zaudējumi un Elan Brod d.o.o. rezultātu nopietnā un pastāvīgā lejupslīdes tendence liecina par to, ka nodalīšanas pasākumi noteikti bija vajadzīgi, lai atjaunotu dzīvotspēju, un arī šā iemesla dēļ tos nevar atzīt par kompensācijas pasākumiem.

(169)

Tāpēc Komisija secina, ka Elan veiktos nodalīšanas pasākumus, darbinieku skaita samazināšanu, kā arī tirgvedības izdevumu samazināšanu nevar atzīt par kompensācijas pasākumiem. Tā kā netika īstenoti pienācīgi kompensācijas pasākumi, Komisijai, arī ņemot vērā Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 56. punktu, kurā noteikts, ka atbalsta piešķiršanas atļaujas nosacījumi atbalstāmajos reģionos var būt mazāk stingri attiecībā uz kompensācijas pasākumu īstenošanu, jāsecina, ka nav izpildītas Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu prasības par pienācīgu kompensācijas pasākumu īstenošanu. Tā kā pamatnostādņu prasības par atbilstīgu pārstrukturēšanas atbalstu ir kumulatīvas, pamatnostādnes nepiemēro arī tad, ja nav izpildīta tikai viena prasība. Tāpēc Komisija neizvērtēs, vai ir ievērotas pārējās prasības. Ņemot vērā iepriekš minēto, tiek secināts, ka 2. pasākums nav uzskatāms par saderīgu atbalstu saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm.

(170)

LESD 107. panta 2. punktā noteiktās atkāpes šajā gadījumā nepiemēro, jo šis pasākums nav sociāls atbalsts, tas nav piešķirts individuāliem patērētājiem, tas nav atbalsts, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, un tas nav atbalsts, ko sniedz tautsaimniecībai dažos Vācijas Federatīvās Republikas apvidos, kurus iespaidojusi Vācijas sadalīšana.

(171)

Citas atkāpes ir noteiktas LESD 107. panta 3. punktā.

(172)

Saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu par saderīgu ar iekšējo tirgu var atzīt “atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs”. Elan atrodas reģionā, kas var saņemt LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto atbalstu (41). Atbalstāmajiem reģioniem sniegtā atbalsta saderība ir reglamentēta Reģionālā atbalsta pamatnostādnēs (42). Saskaņā ar Reģionālā atbalsta pamatnostādnēm valsts atbalstu principā var piešķirt tikai tādiem uzņēmumiem, kas nav nonākuši grūtībās. Taču atbalsta piešķiršanas laikā Elan bija grūtībās nonācis uzņēmums (skatīt (74) apsvērumu). Tāpēc 2. pasākums nav uzskatāms par saderīgu reģionālo atbalstu.

(173)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka atbalstam nevar piemērot LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi.

(174)

Saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu par saderīgu ar iekšējo tirgu var atzīt “atbalstu, kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs vai novērš nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā”.

(175)

Komisija norāda, ka konkrētā atbalsta mērķis nebija veicināt kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs un ka tā arī nav konstatējusi pierādījumus tam, ka projekts būtu paredzēts, lai novērstu nopietnus traucējumus Slovēnijas tautsaimniecībā.

(176)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka atbalstam nevar piemērot LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzēto atkāpi.

(177)

Saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu par saderīgu ar LESD var atzīt atbalstu, kas veicina kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu, ja tāds atbalsts neiespaido tirdzniecības apstākļus un konkurenci Savienībā tiktāl, ka tas ir pretrunā kopīgām interesēm. Šis apakšpunkts acīm redzami neattiecas uz konkrēto gadījumu.

(178)

LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts atļaut tādu valsts atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Komisija ir izstrādājusi vairākas pamatnostādnes un paziņojumus, kuros paskaidrots, kā tā piemēros šajā apakšpunktā noteikto atkāpi. Tā kā attiecīgo atbalstu piešķīra grūtībās nonākušam uzņēmumam, Komisija novērtēja tikai pasākuma atbilstību Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm. Uz novērtēto pasākumu neattiecas citas pamatnostādnes un paziņojumi.

(179)

Tāpēc novērtējamais atbalsts ir uzskatāms par nesaderīgu valsts atbalstu.

(180)

Saskaņā ar LESD un Tiesas iedibināto judikatūru Komisijai, ja tā ir konstatējusi atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu, ir tiesības pieprasīt attiecīgajai valstij atcelt šo atbalstu vai pārveidot to (43). Tiesa arī ir pastāvīgi lēmusi, ka, lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli, valsts pienākums ir atcelt atbalstu, ko Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu (44). No Tiesas apsvērumiem izriet, ka šis mērķis ir sasniegts, ja saņēmējs ir atmaksājis ar nelikumīgo atbalstu piešķirtās summas un tādējādi zaudējis priekšrocību, kas tam bija tirgū attiecībā pret konkurentiem, un ir atjaunots stāvoklis, kāds bija pirms atbalsta piešķiršanas (45).

(181)

Saskaņā ar judikatūru Procedūru regulas 14. pantā noteikts, ka “kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja.”

(182)

Tāpēc, ja attiecīgais pasākums ir uzskatāms par nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu, tas jāatgūst, lai atjaunotu stāvokli, kas tirgū pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas. Tāpēc atgūšanu īsteno no brīža, kad saņēmējam tika radīta priekšrocība, t. i., kad atbalsts nodots saņēmējam, līdz tā pilnīgai atgūšanai, un, kamēr nav atgūta visa summa, piemēro procentus.

(183)

Tā kā visu to piecu uzņēmumu, kuri piedalījās 2008. gadā veiktajā kapitāla ieguldījumā, lēmumi ir piedēvējami valstij, jāatgūst visa ieguldījuma summa. Kapitāla ieguldījuma kopējā summa bija 10 miljoni euro, no kuriem 5,924 miljonus euro ieguldīja uzņēmumā Elan Winter sport un 4,076 miljonus euro – uzņēmumā Elan Marine. Taču abus uzņēmumus 2010. gada jūnijā apvienoja ar mātesuzņēmumu Elan. Datums, no kura jāaprēķina atgūšanas procenti, ir datums, kurā kapitālu faktiski nodeva saņēmējam, t. i., 2008. gada 8. septembris.

(184)

Kapitāla ieguldījums uzņēmuma Elan labā, par ko pieņēma lēmumu 2007. gada janvārī (1. pasākums), neietver valsts atbalstu, jo akcionāru lēmums atbilda tirgus ekonomikas principu vadīta ieguldītāja kritērijam.

(185)

Kapitāla ieguldījums uzņēmuma Elan labā, par ko pieņēma lēmumu 2008. gada augustā (2. pasākums), ietver valsts atbalstu. Šis valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Tas neatbilst Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu prasībām. Nav izpildīts arī neviens no LESD 107. panta 2. un 3. punkta noteikumiem. Tāpēc no Elan ir jāatgūst kapitāla ieguldījums 10 miljonu euro apmērā kopā ar atgūšanas procentiem,

a)

kopējā summa (pamatsumma un atgūšanas procenti), kas jāatgūst no atbalsta saņēmēja;

b)

sīks apraksts par jau veiktajiem un plānotajiem šā lēmuma izpildes pasākumiem;

c)

dokumenti, kas apliecina, ka atbalsta saņēmējam ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.

15.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 144/29

(1)

[Sūdzības iesniedzējs] (3)2007. gada 5. jūnijā iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par sākotnējā kapitāla ieguldījumu EUR 150 miljonu apmērā, kuru akciju sabiedrība Ducroire (turpmāk – SA Ducroire) saņēma dibināšanas laikā 2004. gada septembrī no Office National du Ducroire (turpmāk – ONDD).

(2)

Komisija 2007. gada 7. decembra vēstulē uzdeva Beļģijai detalizētus jautājumus. Atbildes uz šiem jautājumiem kopā ar daudziem pievienotiem dokumentiem un uzņēmējdarbības plānu, tika saņemtas 2008. gada 12. februārī.

(3)

Sanāksme, kurā piedalījās sūdzības iesniedzējs un Komisijas dienesti, notika 2008. gada 9. septembrī.

(4)

Komisija nosūtīja Beļģijai sūdzības nekonfidenciālo versiju 2008. gada 4. decembrī.

(5)

Beļģijas piezīmju nekonfidenciālā versija, kā arī konkrēti jautājumi tika nosūtīti sūdzības iesniedzējam 2008. gada 12. un 17. decembrī. Sūdzības iesniedzējs uz tiem atbildēja 2009. gada 6. novembra vēstulē.

(6)

Papildu jautājumi Beļģijai tika uzdoti 2010. gada 21. aprīlī, un Beļģija uz tiem atbildēja 2010. gada 23. jūlijā.

(7)

Komisija 2011. gada 23. februārī pieņēma lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) (4) 108. panta 2. punktā attiecībā uz šādiem iespējamā atbalsta pasākumiem: i) Beļģijas valsts garantiju, kuru ONDD saņēma attiecībā uz tās nododamiem riskiem; ii) vienu vai vairākiem iekšējiem līdzekļu pārskaitījumiem par labu nododamo risku apdrošināšanai; un iii) ONDD parakstīto kapitālu, atbalstot SA Ducroire nododamo risku apdrošināšanas darbības. Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par attiecīgajiem pasākumiem.

(8)

Beļģijas iestāžu, ONDD, SA Ducroire un Komisijas dienestu divas sanāksmes tika rīkotas attiecīgi 2011. gada 17. martā un 2011. gada 28. aprīlī.

(9)

Beļģijas iestādes 2011. gada 4. maijā lūdza četru nedēļu pagarinājumu termiņam, lai sniegtu atbildes attiecībā uz lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu (turpmāk – “lēmums par procedūras sākšanu”). Komisija 2011. gada 5. maijā informēja Beļģijas iestādes, ka tai nav iebildumu pret termiņa pagarināšanu, un pieprasīja papildu informāciju par 2011. gada 28. aprīļa sanāksmi.

(10)

Beļģijas iestādes 2011. gada 1. jūnijā sniedza atbildi uz Komisijas lēmumā par procedūras sākšanu izteiktajiem apsvērumiem un jautājumiem. Pielikumi atbildei tika nosūtīti 2011. gada 9. un 10. jūnijā.

(11)

Pēc šo atbilžu saņemšanas Komisija 2011. gada 27. jūlijā pieprasīja papildu informāciju.

(12)

Lai sagatavotu atbildi uz Komisijas jautājumiem, Beļģijas iestādes organizēja divas tehniskās sanāksmes ar Komisijas dienestiem un atbalsta pasākumu saņēmēju attiecīgi 2011. gada 26. septembrī un 18. oktobrī. Papildu informāciju par tematiem, kas tika izskatīti šo sanāksmju laikā, Beļģija nosūtīja 2011. gada 14. novembrī.

(13)

Beļģijas iestādes 2011. gada 5. decembrī nosūtīja atbildes uz Komisijas 2011. gada 27. jūlija jautājumiem.

(14)

Komisija 2012. gada 23. aprīlī pieprasīja vairākus precizējumus par dažādu sniegto informāciju, un Beļģijas iestādes tos iesniedza 2012. gada 16. maijā.

(15)

Beļģijas iestāžu, ONDD, SA Ducroire un Komisijas dienestu sanāksme notika 2012. gada 21. maijā, un pēc tam Beļģijas iestādes 2012. gada 31. maija vēstulē sniedza papildu paskaidrojumus. Beļģijas iestādes 2012. gada 14. jūnija vēstulē atkārtoja savu nostāju par kapitāla ieguldījuma pasākumu, ko apšaubīja Komisija.

(16)

ONDD ir “autonoma publiska iestāde”, kas darbojas kredīta apdrošināšanas tirgū un saņem atbalstu un garantijas no Beļģijas valsts.

(17)

Līdz 2003. gada 31. augustam visas ONDD darbības notika pēc pašfinansēšanās principa, saņemot valsts garantijas. Īstermiņa kredīta apdrošināšanas darbības grāmatvedība nebija nodalīta no ilgtermiņa darbības grāmatvedības, un tajā netika nodalīti arī nododamie riski no nenododamajiem. Komisijas paziņojuma dalībvalstīm, kas sniegts saskaņā ar EK līguma 93. panta 1. punktu, par Līguma 92. un 93. panta piemērošanu īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanai (turpmāk – “paziņojums par eksporta kredīta apdrošināšanu”) (5) klasificē kā nododamus tos komerciālos un politiskos riskus ar ilgumu līdz diviem gadiem, kas attiecas uz debitoriem (6), kuri reģistrēti kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai noteiktās ESAO dalībvalstīs, proti, Austrālijā, Kanādā, Islandē, Japānā, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Šveicē un Amerikas Savienotajās Valstīs (7).

(18)

ONDD2003. gada 1. septembrī aktivizēja t. s. “komerciālo” kontu, uz kuru pēc Beļģijas iestāžu ziņām neattiecās valsts garantijas, un, sākot no šā datuma, tam tika nodotas visas darbības saistībā ar īstermiņa riskiem. Pēc tam šajā komerciālajā kontā tika ieguldīts kapitāls EUR [45–70] miljonu apmērā, lai iegūtu valsts apdrošinātāju regulatora – Apdrošināšanas kontroles biroja (turpmāk – “OCA)” – apstiprinājumu. Šā komerciālā konta ietvaros nenotika atsevišķa grāmatvedības uzskaite par nododamajiem un nenododamajiem riskiem.

(19)

ONDD 2004. gada maijā nolēma izveidot meitasuzņēmumu, kas pārņemtu esošās īstermiņa kredīta apdrošināšanas darbības, un nodibināja SA Ducroire. Pēc Beļģijas iestāžu ziņām, lēmums par SA Ducroire dibināšanu tika pieņemts, lai izpildītu paziņojuma par eksporta kredīta apdrošināšanu prasības, kas aicināja dalībvalstis mainīt kārtību, kādā notiek eksporta kredīta apdrošināšana, lai struktūras, kas nodarbojas ar eksporta kredīta apdrošināšanu, vairs nesaņemtu valsts atbalstu attiecībā uz riskiem, kas klasificēti kā “nododami”.

(20)

Lēmumu par SA Ducroire dibināšanu un EUR 150 miljonu kapitāla ieguldījumu tajā direktoru padome pieņēma 2004. gada 11. maijā, pamatojoties uz uzņēmējdarbības plānu, kuru ONDD bija izstrādājusi 2005.–2007. gadam un kurā bija paredzēti divi scenāriji – A scenārijs tika dēvēts par “reālistisku”, tas pamatojās uz konjunktūru un paredzēja apdrošināto summu pieaugumu par 3 %; bet B scenārijs tika dēvēts par “dinamisku”, tas pamatojās uz proaktīvu pieeju tirgus iekarošanas jomā un tika balstīts uz hipotēzi, ka izaugsme būs divkārša salīdzinājumā ar reālistisko scenāriju, proti, 6 % (8).

(21)

SA Ducroire tika dibināta 2004. gada 23. septembrī, datumā, kad ONDD parakstīja šīs sabiedrības kapitālu EUR 150 miljonu apmērā, no kuriem EUR 100 miljoni tika apmaksāti uzreiz, bet EUR 50 miljoni tika apmaksāti 2009. gadā.

(22)

ONDD2005. gada 1. janvārī nodeva SA Ducroire savu īstermiņa risku portfeli, un tā uzsāka darbību no minētā datuma. ONDD pati turpināja pārvaldīt ilgtermiņa risku portfeli.

(23)

Tādējādi, SA Ducroire pārvalda visus nododamos riskus paziņojuma par eksporta kredīta apdrošināšanu nozīmē (pēc definīcijas tie ir īstermiņa riski), kā arī īstermiņa nenododamos riskus, piemēram, riskus līdz diviem gadiem, kas attiecas uz ārpus ESAO reģistrētajiem debitoriem.

(24)

SA Ducroire 2007. gadā iegādājās 33 % kapitāla uzņēmumā Komerčni ύvěrová pojišt'ovna EGAP (KUP) (Čehijas Republikas Valsts eksporta kredīta apdrošināšanas aģentūras komerciālajā filiālē) par summu EUR [12–14] miljonu apmērā. Šī iegāde tika īstenota kopīgi ar SACE BT, kas arī iegādājās 33 % KUP kapitāla. SA Ducroire 2009. gadā ieguva visas SACE BT piederošās daļas KUP kapitālā par summu EUR [0–20] miljonu apmērā. Tādējādi SA Ducroire bija iegādājusies 66 % KUP kapitāla par kopējo summu EUR [10–35] miljonu apmērā. No minētās summas EUR 12 miljoni pēc tam tika iegrāmatoti kā līdzdalības radīts vērtības samazinājums (investīciju vērtības negatīva korekcija).

(25)

Sūdzība Komisijai tika iesniegta 2007. gada 5. jūnijā. Kā apgalvoja sūdzības iesniedzējs, ONDD bija veikusi kapitāla iepludināšanu ar nosacījumiem, kam nevarētu piekrist privāts investors. No vienas puses, SA Ducroire rentabilitāte, kas bija plānota kapitāla ieguldījuma brīdī, bija zemāka, nekā paredzētu privāts investors. No otras puses, SA Ducroire ieguldītais kapitāls bija lielāks nekā nepieciešamais kapitāls, ko paredz piesardzības noteikumi par atbilstošu pašu kapitāla minimumu, un arī salīdzinājumā ar vidējo maksātspējas rādītāju citiem nozares dalībniekiem (neto prēmijas/pašu kapitāls). Kā apgalvoja sūdzības iesniedzējs, tikai pateicoties “pārmērīgai kapitalizācijai” 2004. gadā, SA Ducroire un SACE BT 2006. gada otrajā pusē varēja izteikt kopīgu piedāvājumu, kas “iznīcināja jebkādu konkurenci”, lai iegādātos 66 % KUP akciju.

(26)

Izmeklēšana, kas tika sākta 2011. gada 23. februārī, attiecās uz šādiem pasākumiem:

(27)

Attiecībā uz 3. pasākumu lēmumā par procedūras sākšanu tika secināts, ka SA Ducroire ieguldītā kapitāla turpmāk minētās daļas nav uzskatāmas par atbalstu (9):

(28)

Attiecīgais iespējamais jaunais atbalsts (3. pasākums) tādēļ attiecas tikai uz to SA Ducroire ieguldītā kapitāla daļu, kas nesekmē kredīta apdrošināšanas darbību nenododamo risku jomā un pārsniedz kapitāla daļu, kas 2004. gada 31. decembrī jau sekmēja darbību attiecībā uz nododamajiem riskiem ONDD ietvaros (tieši pirms īstermiņa risku apdrošināšanas darbību nodošanas SA Ducroire).

(29)

Šajā lēmumā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

(30)

Tādējādi papildu kapitāls jo īpaši ietver papildinošo kapitālu (sk. shēmu 141. apsvērumā).

(31)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija paredzēja, ka eksistē ievērojams papildu kapitāls un papildinošais kapitāls, ņemot vērā disproporciju starp kapitālu EUR 150 miljonu apmērā, kas tika ieguldīts SA Ducroire tā dibināšanas brīdī, un kapitālu EUR [45–70] miljonu apmērā, kas jau ONDD ietvaros laikā no 2003. gada 1. septembra līdz 2004. gada 31. decembrim tika piešķirts attiecīgajā komerciālajā kontā darbībai, kas saistīta ar īstermiņa riskiem, tostarp nododamajiem riskiem. Tādēļ Komisija norādīja uz iespēju, ka eksistē papildu un papildinošais kapitāls un tā paredzamā rentabilitāte šķiet nepietiekama.

(32)

Tā kā ONDD un SA Ducroire nebija izpildījušas prasības, kas izvirzītas paziņojuma par eksporta kredīta apdrošināšanu 4.3. punktā (sk. 17. un 19. apsvērumu), proti, nebija izveidojušas atsevišķu administrēšanu un grāmatvedības uzskaiti, lai nodalītu nododamos riskus no nenododamajiem riskiem, Komisija formālas izmeklēšanas procedūras sākšanas brīdī nevarēja precīzi noteikt, kāds ir “papildinošā kapitāla” apjoms. Tādēļ lēmumā par procedūras sākšanu Komisija aicināja Beļģijas iestādes izpildīt paziņojuma par eksporta kredīta apdrošināšanu 4.3. punkta prasības un norādīt, kuras kapitāla daļas attiecīgi sekmē darbību īstermiņa nenododamo risku jomā un darbību nododamo risku jomā, pirms un pēc to nodošanas SA Ducroire.

(33)

Komisija noteiktajā termiņā nesaņēma nekādus ieinteresēto personu piezīmes attiecībā uz procedūras sākšanu.

(34)

Beļģija apgalvoja, ka ONDD vienmēr ir veltījusi lielāku uzmanību nenododamajiem riskiem un šo risku pārsvars tās portfelī nav mainījies. Pēc 1993. gada (12) un pirms desmit jauno dalībvalstu pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) 2004. gada maijā, darbība nododamo risku jomā ONDD ietvaros bija nenozīmīga. 2003. gada beigās prēmijas, kas iekasētas šajā jomā, veidoja tikai aptuveni [0–1 %] no īstermiņa risku portfeļa un apdrošinātās summas nepārsniedza aptuveni EUR […] miljonus (sk. turpmāk 1. tabulu). Jāpiebilst, ka vienīgais iemesls nelielajam nododamo risku īpatsvaram, kas tādējādi tika apdrošināts, bija šo risku saistība ar nenododamajiem riskiem (13).

(35)

Tikai sākot no 2004. gada 1. maija, kad desmit jaunās dalībvalstis pievienojās Eiropas Savienībai, ONDD portfelī izmainījās līdzsvars starp nododamajiem riskiem un īstermiņa nenododamajiem riskiem, jo nododamo risku īpatsvars ONDD portfelī palielinājās no [0–1 %] (attiecībā uz prēmijām) 2003. gadā līdz [15–20 %] 2004. gadā (sk. turpmāk 1. tabulu) Šīs izmaiņas automātiski izraisa pārvirzi no īstermiņa risku nenododamās kategorijas uz nododamo kategoriju attiecībā uz debitoriem abās jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

(36)

Attiecībā uz 1. pasākumu Beļģijas iestādes arī apgalvoja, ka Beļģijas valsts garantiju darbība tika pārtraukta, sākot no 2003. gada 1. septembra, attiecībā uz nododamajiem riskiem, kas tika piesaistīti komerciālajam kontam, kuram ONDD bija saņēmusi OCA atļauju (14), precīzāk – jo šis konts nesaņēma valsts garantijas (darbības, kuras saņem valsts garantiju, OCA neregulē).

(37)

Attiecībā uz iespējamo iekšējo līdzekļu pārdali par labu nododamajiem riskiem ONDD ietvaros Beļģijas iestādes apgalvoja, ka, ņemot vērā nododamo risku darbības nenozīmīgumu, jebkāda līdzekļu pārdale būtu neiedomājama un jebkurā gadījumā nepārsniegtu de minimis  (15).

(38)

Beļģijas iestādes secināja, ka attiecībā uz 1. pasākumu un 2. pasākumu attiecīgās summas jebkurā gadījumā ir de minimis  (16).

1. tabula

Prēmiju un apdrošināto summu izmaiņas nododamajiem riskiem un īstermiņa nenododamajiem riskiem (eksportētāju vispārīgās īstermiņa polises)

(39)

Lai pamatotu, ka kapitāls, ko ONDD ieguldīja SA Ducroire, bija nepieciešams un atbilda privātā investora kritērijam, Beļģijas iestādes minēja šādus argumentus: 1) pasākums ir jāanalizē, ņemot vērā kontekstu, proti, esošas darbības nodošanu, izveidojot meitasuzņēmumu, 2) ieguldījums kapitālā ir pamatojams ar maksātspējas prasībām, 3) SA Ducroire nododamo darbību paredzamā rentabilitāte bija pietiekama, lai pārliecinātu privātu investoru tirgus ekonomikas apstākļos veikt šādu ieguldījumu.

(40)

Beļģijas iestādes uzskata, ka ieguldījums kapitālā ir jāvērtē kontekstā, proti, ka tas ir saistīts ar esošas darbības nodošanu. Visas darbības, kas tika nodotas SA Ducroire tās izveidošanas brīdī, pilnībā atbilst ONDD īstermiņa darbību portfeļa nodošanai.

(41)

Tādēļ Beļģijas iestādes paziņoja, ka komerciālajā kontā visas bilances pozīcijas jāinterpretē kā komercdarbība, kas nodota SA Ducroire sākuma bilancē. Aktīvu jomā tika nodoti tikai debitoru parādi, kas tieši saistīti ar jau portfelī esošajām apdrošināšanas polisēm (ieguldījumi netika nodoti). Pasīvu jomā nodotās pozīcijas bija tikai apdrošināšanas portfelī jau esošās pozīcijas, un tādējādi tās neattiecās uz kapitālu, rezervēm un nodrošinājumu izlīdzināšanai un katastrofu gadījumiem (19). Beļģijas iestādes uzsvēra, ka EUR [45–70] miljoni, kas bija ieguldīti komerciālajā kontā, netika nodoti SA Ducroire, jo kapitāla lieluma identificēšanai bija nepieciešams īpašs novērtējums.

(42)

Beļģijas iestādes apgalvoja, ka komerciālajā kontā ieguldītais kapitāls nav attiecīgi salīdzināms rādītājs, novērtējot SA Ducroire vajadzības pēc kapitāla. Vajadzība pēc kapitāla komerciālajā kontā tika aplēsta, mehāniski piemērojot noteikumus, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. marta Direktīvā 2002/13/EK, ar ko Padomes Direktīvu 73/239/EEK groza attiecībā uz nedzīvības apdrošināšanas uzņēmumu obligāto maksātspējas normu (20) (turpmāk – “Maksātspējas I direktīva”), un atbilst piesardzības noteikumiem, lai varētu saņemt OCA atļauju īstermiņa darbībai, kad vairs netiek piemērota valsts garantija, bet kapitāla lielums neatbilst kapitālam, kas ekonomiski nepieciešams šīs darbības riska profila apdrošināšanai.

(43)

Kā apgalvoja Beļģijas iestādes, ir atšķirība starp privāta investora attieksmi, kurš meklē jaunas un rentablas ieguldījumu iespējas, un mātesuzņēmumu, kas veido meitasuzņēmumu esošām darbībām. Ja būtu citādi, pēc Beļģijas iestāžu domām, valsts uzņēmumi būtu spiesti nodot citiem vai pārtraukt saimniecisko darbību, ja tā tirgus apstākļos nebūtu pietiekami rentabla privātam investoram, un tieši tādēļ ir ieviests valsts kapitāla neitralitātes princips, kas paredzēts LESD 345. pantā.

(44)

Beļģijas iestādes apgalvoja, ka 2004. gadā varēja būt paredzētas divas metodes kredīta apdrošinātāju kapitāla vajadzību noteikšanai: a) vispārīgā klasiskā apdrošināšanas nozares metode, kas ieviesta ar “Maksātspējas I” direktīvu un balstīta uz risku atlīdzināšanu (jeb prēmijām, turpmāk – uz prēmijām balstītā metode) un b) metode, kas balstīta uz izraisītajiem riskiem (turpmāk – uz iedarbību balstītā metode), kā, piemēram, Bāzeles noteikumu metode, ko piemēro banku nozarē, un Standard&Poor's metode, ar ko nosaka kredīta apdrošinātājam nepieciešamo kapitālu.

(45)

Beļģijas iestādes uzskata, ka SA Ducroire gadījumā “Maksātspējas I” direktīvā paredzētā metode pietiekami neatbilst apdrošinātāja vispārējam finanšu profilam.

(46)

Saskaņā ar “Maksātspējas I” direktīvu prasība par maksātspējas normu atbilst lielākajai summai no tām, ko dod divi rezultāti – viens, kas pamatojas uz prēmiju jeb iemaksu ikgadējo kopsummu, un otrs, kas pamatojas uz prasījumu vidējo apjomu par trim pēdējiem finanšu gadiem. Tomēr absolūtā minimālā robežvērtība par 2004.–2006. gadu bija EUR 3 miljoni un par 2007.–2009. gadu – EUR 3,2 miljoni.

(47)

ONDD piemērojot šos noteikumus, SA Ducroire minimālā kapitāla līmenis laikposmam no 2005. līdz 2007. gadam tika noteikts aptuveni EUR 3–3,3 miljonu  (21) apmērā, pamatojoties uz uzņēmējdarbības plāna datiem (sk. turpmāk 2. tabulu).

(48)

Beļģija apgalvoja, ka kredīta apdrošinātāju vajadzības pēc kapitāla, kas turklāt ir atkarīgas no izraisītajiem riskiem, risku atlīdzināšana (prēmijas) un metodoloģija, kas balstīta uz izraisītajiem riskiem (“uz iedarbību balstītā metode”) (kā, piemēram, 1939. gada Likuma par ONDD 8. pants, Standard&Poor's metode vai Bāzeles noteikumu metode, ko piemēro banku nozarē), ir vairāk pielāgota nekā “Maksātspējas I” direktīva, kas balstīta uz risku atlīdzināšanu (“uz prēmijām balstītā metode”).

(49)

Kā apgalvoja Beļģijas iestādes, risku portfelis, ko apdrošinājusi SA Ducroire, ir netipisks tādā mērā, kādā, pretēji lielākajai daļai konkurentu, šī sabiedrība apdrošina lielākoties nenododamos riskus paziņojuma par eksporta kredīta apdrošināšanu izpratnē. Šajā portfelī iekļauto risku līmenis ir būtiski augstāks nekā portfelim, kas sastāv tikai vai daļēji no nododamiem riskiem, un, pēc Beļģijas domām, tas pamato piesardzīgāku noteikumu piemērošanu.

(50)

Beļģijas iestādes uzskata, ka 1939. gada 31. augusta Likuma par ONDD  (22) (turpmāk – “1939. gada likums”) 8. panta piemērošana šajā gadījumā ir pareiza, jo tā pamatota ar “uz iedarbību balstīto metodi”. Svarīgi precizēt, ka 1939. gada likuma 8. pants nekādā veidā neregulē SA Ducroire darbību, jo tas ir piemērojams tikai ONDD.

(51)

Turklāt, kaut gan 8. pants norāda maksimālo summu attiecībā uz ONDD saistībām, kas izriet no tās darbības savā vārdā, izmantojot valsts garantijas, kā arī no tās darbības valsts vārdā, Beļģijas iestādes uzskata, ka 1939. gada likuma 8. pants ir SA Ducroire darbības minimālais atskaites punkts, jo tā nesaņem valsts garantijas.

(52)

Piemērojot 1939. gada likuma  (23) 8. panta 1. daļu, kas paredz, ka šīs saistības nedrīkst vairāk nekā 20 reizes pārsniegt kopsummu, ko veido dotācija un vispārīgā rezerve, Beļģijas iestādes lēsa (24), ka SA Ducroire vajadzības pēc kapitāla 2005.–2007. gadā bija aptuveni EUR 92–106 miljoni, pamatojoties uz uzņēmējdarbības plānu (sk. turpmāk 2. tabulu).

(53)

Beļģijas iestādes savās piezīmēs atsaucās uz metodi, ko izstrādājusi sabiedrība Standard&Poor, lai noteiktu kredīta apdrošinātājam nepieciešamo kapitālu.

(54)

Lai noteiktu šā kapitāla līmeni (25), Standard&Poor's izmanto modeli, kas balstīts uz izraisītajiem riskiem (“uz iedarbību balstīto metodi”), kā arī uz vērtējumu par apdrošinātāja pārapdrošināšanu. Nepieciešamo kapitālu nosaka saskaņā ar metodoloģiju, kas salīdzina bruto prasījumus ar bruto apdrošinātajām summām (“bruto zaudējumi pret bruto iedarbību” metode) parasti 10 gadu laikposmā. Augstāko šā laikposma rādītāju reizina ar koeficientu 1,25 un piemēro apdrošinātajām summām, kas plānotas un pielāgotas tā, lai ņemtu vērā pārapdrošināšanu. Šis modelis ir balstīts uz pieņēmumu, ka apdrošinātāja portfelis pamatoti ir vairāk dažādots ģeogrāfiskā nozīmē un saistībā ar darbības ievirzi (“uzņēmējdarbības ievirze”).

(55)

Lai gan Beļģijas iestādes atsaucās uz Standard&Poor's metodi, tās šo metodi neizmantoja, lai noteiktu SA Ducroire nepieciešamā kapitāla līmeni.

(56)

Kā apgalvoja Beļģijas iestādes, Bāzeles noteikumi ir piemērotāki kredīta apdrošinātāju maksātspējas novērtēšanai nekā spēkā esošie piesardzības noteikumi, proti, “Maksātspējas I” direktīva. Kredīta apdrošinātāju darbības raksturs un piesardzības princips pamato Bāzeles noteikumu piemērošanu. Pēc iestāžu domām, kredīta apdrošināšana ir līdzīga banku kreditēšanas darbībai darījuma partnera riska līmenī (lielākoties saistībā ar debitora nesamaksāšanas risku). Turklāt SA Ducroire darbība pretēji citu privāto kredīta apdrošinātāju darbībai ir būtiski saistīta ar kredīta riskiem, kas rodas debitoriem mazāk attīstītās vai jaunattīstības valstīs (riski, kas izvietoti 2. zonā (26)).

(57)

Tādējādi, pēc Beļģijas iestāžu domām, Bāzeles I piesardzības noteikumu Kuka koeficients, kas paredz minimālo kapitalizāciju 8 % apmērā no neto saistībām, būtu piemērotāks kredīta apdrošinātāju maksātspējas novērtēšanai.

(58)

No ONDD Direktoru padomes 2004. gada 20. aprīļa sanāksmes protokola izriet, ka tā ir izmantojusi Kuka koeficientu, lai noteiktu SA Ducroire nepieciešamo kapitālu, ņemot vērā arī nepieciešamību nodrošināt šai sabiedrībai pietiekamu uzticamību salīdzinājumā ar konkurentiem.

(59)

Līdz ar to koeficients, ko Beļģijas iestādes izmantoja aprēķinos, bija nevis 8 %, kā paredzēts Bāzeles I noteikumos, bet gan 10 %, lai nodrošinātu drošības spilvenu.

(60)

Tādējādi, kapitāls, ko ONDD noteica SA Ducroire un kas bija norādīts (27) regulatoram iesniegtajos finanšu plānos un 2004. gada 20. aprīļa informatīvajā piezīmē, uz kuras pamata Direktoru padome deva principiālu piekrišanu Ducroire izveidošanai ar parakstīto kapitālu EUR 150 miljonu apmērā, bija aptuveni EUR 68–74 miljoni attiecībā uz 2006. gada beigām (sk. turpmāk 2. tabulu). Izmantotie pieņēmumi attiecās tikai uz to risku apdrošināšanu, kas atradās 2. zonā un 10 valstīs, kuras pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gada maijā.

(61)

No otras puses, 2004. gada 28. septembra stratēģiskajās piezīmēs (28) ONDD saskaņā ar Kuka koeficientu aplēstais kapitāls (10 % no neto saistībām) laikā no 2005. līdz 2007. gadam bija aptuveni EUR 74–101 miljoni. Pretēji 2004. gada aprīļa piezīmju finanšu prognozēm 2004. gada septembra finanšu prognozes iekļāva arī visu īstermiņa risku apdrošināšanu, tādējādi pilnībā aptverot 1. un 2. zonu. Šajās piezīmēs tika secināts, ka “ar apmaksāto kapitālu EUR 100 miljonu apmērā pietiek, lai īstenotu darbību ar īstermiņa vispārīgajām eksportētāju polisēm līdz 2007. gadam, un tas būs jāpārskata pēc minētā laikposma”.

(62)

Beļģijas iestādes uzskata, ka Kuka koeficienta izmantošana nav piemērota metode vajadzību pēc kapitāla sadalīšanai starp nododamo darbību un nenododamo darbību, jo Kuka koeficienta metode, ko piemēro saistību summām, pēc iestāžu domām, ievieš noteiktu linearitāti, pietiekami neņemot vērā dažādu pakārtoto risku atšķirīgo raksturu.

(63)

“Maksātspējas II” direktīvas noteikumi izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (29) (turpmāk – “Maksātspējas II” direktīva).

(64)

Lai novērstu vajadzību pēc kapitāla sadalīšanu starp nododamām darbībām, no vienas puses, un nenododamām darbībām, no otras puses, ONDD 2011. gadā izstrādāja metodoloģiju, ko atzina par vispiemērotāko. Tā attiecās uz “Maksātspējas II” direktīvas standarta formulu (30), kas izstrādāta 5. kvantitatīvās ietekmes pētījuma (QIS 5) ietvaros, paredzot arī vajadzību pēc kapitāla iekšējo modelēšanu, lai varētu apdrošināt politiskos riskus, un šī formula tika kalibrēta, lai nodrošinātu maksātspēju atbilstoši A pakāpes reitingam, un tika piemērota, izmantojot 2004. gada parametrus.

(65)

Kā apgalvoja Beļģijas iestādes, ir pamats uzskatīt, ka informēts privāts investors 2004. gadā būtu izmantojis šo metodoloģiju.

(66)

“Maksātspējas II” direktīvas QIS 5 standarta formulu ONDD piemēroja visiem riskiem, izņemot politiskos riskus. Pēc Beļģijas iestāžu domām, kredīta apdrošināšanas politiskais risks līdzinās kādam no katastrofu riska paveidiem. Tādējādi, kā apgalvo Beļģijas iestādes, katastrofu risks kredīta apdrošināšanā pašlaik netiek pienācīgi aptverts, izmantojot “Maksātspējas II” direktīvas QIS 5 standarta formulu. Tādēļ iestādes apgalvo, ka ir pamats izmantot iekšējo modeli, lai aplēstu vajadzības pēc kapitāla politiskajiem riskiem.

(67)

Saskaņā ar šo metodi SA Ducroire vajadzības pēc kapitāla tika aplēstas (31) kā aptuveni EUR 80–99 miljoni 2005.–2007. gadā un aptuveni EUR [125–150] miljoni 2009. gadā, pamatojoties uz uzņēmējdarbības plānu (sk. turpmāk 2. tabulu). Lielākā daļa šo vajadzību pēc kapitāla rodas, apdrošinot politisko risku.

(68)

Pēc Komisijas pieprasījuma Beļģijas iestādes aplēsa SA Ducroire vajadzības pēc kapitāla, piemērojot “Maksātspējas II” direktīvas QIS 5 standarta formulu visiem riska veidiem (tostarp arī politiskajam riskam). Šajā gadījumā SA Ducroire vajadzības pēc kapitāla (32) būtu mazākas par EUR 23–25 miljoniem 2005.–2007. gadā un mazākas par EUR [25–50] miljoniem 2009. gadā (sk. turpmāk 2. tabulu).

2. tabula

ONDD/Beļģijas iestāžu noteiktais SA Ducroire kapitāls 2005., 2007. un 2009. gadam, izmantojot divus pieauguma scenārijus un dažādas metodes

(69)

ONDD2012. gada 16. un 31. maija piezīmēs precizēja, ka pēc stratēģiskajiem lēmumiem, kas pieņemti 2007.–2009. gadā (piemēram, par pārapdrošināšanas stratēģijas maiņu un riska parametru izmaiņām nenododamo risku portfelī) un nebija paredzēti 2004. gada stratēģiskajā plānā, kapitāla iekšējā pārdale notika no nenododamajiem darījumiem par labu nododamajiem darījumiem.

(70)

Kā apgalvoja Beļģijas iestādes, ONDD veiktais ieguldījums sākotnējā kapitālā SA Ducroire izveides laikā atbilst kritērijam par privāto investoru tirgus ekonomikas apstākļos.

(71)

ONDD 2004. gada aprīļa piezīmēs, pamatojoties uz 1B scenāriju un pieņemot, ka darbības pieaugums būs 6 %, aplēsa pašu kapitāla atdeves likmi (return on equity jeb ROE) 1,3 %–1,5 % apmērā par pirmajiem trim SA Ducroire darbības gadiem (2005., 2006. un 2007. gadu), ja ieskaita izlīdzināšanas rezerves, un 2,2 %–2,9 % apmērā par tiem pašiem gadiem, ja neieskaita izlīdzināšanas rezerves.

3. tabula

2004. gada aprīļa finanšu prognozes (aptverot 1. zonas “10 pievienojušās valstis” un 2. zonu)

(72)

Piezīmēs, kas iesniegtas Direktoru padomei 2004. gada 28. septembrī – tātad pēc SA Ducroire izveides 2004. gada 23. septembrī – ONDD saskaņā ar “dinamisko” scenāriju, paredzot 6 % pieaugumu, plānoja ROE 1,3–1,9 % apmērā par trim gadiem – 2005., 2006. un 2007. gadu, ja ieskaita izlīdzināšanas rezervi, un 2,8–4,3 % apmērā par tiem pašiem gadiem, ja neieskaita izlīdzināšanas rezervi. 2004. gada septembra finanšu prognozes paredzēja nedaudz atšķirīgus rezultātus no 2004. gada aprīļa rezultātiem, jo 2004. gada septembra prognozes pamatojās uz plašāku darbības apgabalu (iekļaujot visu 1. zonu). Turklāt daži pieņēmumi 2004. gada septembrī tika pārskatīti.

4. tabula

2004. gada septembra finanšu prognozes (aptverot visu 1. zonu un 2. zonu)

(73)

Pretēji 2004. gada aprīļa piezīmēm ROE ir aprēķināts, pamatojoties uz apmaksāto kapitālu EUR 100 miljonu apmērā, neņemot vērā papildu EUR 50 miljonus, kas ir investēti, bet nav apmaksāti.

(74)

Attiecībā uz ROE aplēsēm par nododamo risku darbību Beļģijas iestādes paskaidroja, ka izvērtēšana, kas paredzēta Direktoru padomei 2004. gada 28. septembrī iesniegtajās stratēģiskajās piezīmēs (37), nav jāņem vērā, analizējot nododamo un nenododamo darbību rentabilitāti. Beļģijas iestādes paskaidroja (38), ka šīs prognozes nebija tipiskas, jo prasījumu iesniegšanas līmenis tika būtiski pārvērtēts attiecībā uz riskiem, kas kļuva nododami 2004. gadā, tā kā nebija ņemta vērā iespēja apdrošinātājam pielāgot prēmijas, ja tiks konstatēts faktisks prasījumu skaita palielinājums. Beļģijas iestādes atgādināja, ka ONDD Direktoru padome neizmantoja sadalījumu, kas iekļauts stratēģisko piezīmju 9. pielikumā, kad pieņēma lēmumu par SA Ducroire kapitalizācijas līmeni.

(75)

Tādēļ minētās 2004. gada prognozes netika izmantotas par pamatu nododamo un nenododamo risku prognožu sadalījumam, kas tika iesniegts Komisijai 2011. gada jūnijā. 2011. gada jūnija apsvērumi par tām tika balstīti uz vēsturi pēc 2004. gada un SA Ducroire konkurentu darbībām tajā laikā. Beļģija uzskata, ka pieeja, kas izmantota 2011. gada jūnija apsvērumos, vislabāk raksturo pamatojumu, uz kura 2004. gadā varēja balstīties privātais investors, vienlaikus saglabājot atbilstību konsolidētajam rezultātam.

(76)

Beļģijas iestādes 2011. gada jūnija apsvērumos aplēsa rentabilitāti nododamajiem darījumiem salīdzinājumā ar kapitālu, kas šajā darbībā ieguldīts saskaņā ar “Maksātspējas II” direktīvas modeli (QIS 5 standarta formulu un iekšējo modeli), metodi, kas izstrādāta ex post pēc Komisijas pieprasījuma. Jāpiebilst, ka starpība starp minimālā kapitāla summu saskaņā ar šo modeli, proti, EUR 82 miljoniem, un faktiski apmaksāto kapitālu EUR 100 miljonu apmērā ir sadalāma starp nododamo un nenododamo darbību proporcionāli to attiecīgajam īpatsvaram minimālajā kapitālā, kas ir EUR 82 miljoni. Tādējādi attiecībā uz nododamajiem riskiem ONDD aplēstais “pielāgotais” kapitāls palielinās līdz EUR 9,8 miljoniem par 2005. gadu (39) (sk. turpmāk 5. tabulu).

(77)

Pamatojoties uz pārskatītajām un Beļģijas iestāžu 2011. gadā iesniegtajām finanšu prognozēm un to aplēsēm par kapitālu, kas ieguldīts ar nododamajiem riskiem saistītajā darbībā, kā paskaidrots 76. apsvērumā, nododamo risku darbības rentabilitāte par 2005.–2007. gadu, ko noteikušas Beļģijas iestādes, ir izklāstīta turpmāk.

5. tabula

2011. gadā pārrēķinātās finanšu prognozes (40)

(78)

Beļģijas iestādes aprēķināja ROE, pamatojoties uz apmaksāto kapitālu EUR 100 miljonu apmērā un neņemot vērā papildu EUR 50 miljonus, kas tika investēti, bet apmaksāti tikai 2009. gadā.

(79)

Attiecībā uz lēmumā par procedūras sākšanu izteiktajām šaubām, vai privāts investors prasītu maksu par neapmaksāto kapitālu, ņemot vērā, ka viņš to zaudētu maksātnespējas gadījumā, Beļģijas iestādes atbildēja, ka tās uztur spēkā savu nostāju, proti, ka kapitālu EUR 50 miljonu apmērā nedrīkst ņemt vērā, aprēķinot rentabilitāti, līdz brīdim, kad tas tiek faktiski apmaksāts. Pēc iestāžu domām, maksātnespējas (pieņemot, ka tā izraisīs prasību par parakstītā kapitāla atlikumu) vienīgais rezultāts būtu šā ieguldījuma ilguma saīsināšanās. Iestādes arī piebilda, ka līdz apmaksāšanai 2009. gadā ONDD varēja šo kapitālu EUR 50 miljonu apmērā brīvi laist tirgū, lai gūtu attiecīgu peļņu.

(80)

Turklāt, kā apgalvoja Beļģijas iestādes, ieguldījuma likme 2 % apmērā, kas izmantota 2004. gada prognozēs un ņemta vērā aprēķinos, kas sniegti 5. tabulā, ir zemāka par to likmi, ko privāts investors būtu patiesībā izmantojis. Pamatojoties uz ieguldījuma likmi 3,5 % apmērā, Beļģijas iestādes noteica, ka nododamo darījumu rentabilitātes prognozes (ROE, kas pielāgots izlīdzināšanas rezervei) 2005.–2007. gadā sasniedza aptuveni 9,7–10,4 % līmeni (salīdzinājumā ar aptuveni 7,7–8,4 %, ja ieguldījuma likme būtu 2 %) (42).

(81)

Beļģijas iestādes lēsa, ka vispiemērotākā likme investīciju gaidāmās rentabilitātes novērtēšanai ir ieņēmumu ekonomiskā atdeve (Economic Return on Revenue, turpmāk – ROR), lai gan šim rādītājam pietrūkst ex ante finanšu prognožu (ONDD uzņēmējdarbības plāns). Šo rādītāju aprēķina kā starpību starp tehniskajiem ieņēmumiem (pirms dotācijas izlīdzināšanas rezervei) un uzņēmējdarbības datiem (apdrošināšanas prēmijām). Beļģijas iestādes uzskata, ka ROR ir vispiemērotākais, ja:

(82)

Tā kā ROR 2005. un 2006. gadā bija attiecīgi 16,5 % un 18,5 %, SA Ducroire bija rentablāka (43) nekā trīs lielākie kredīta apdrošināšanas dalībnieki Coface, Euler Hermes un Atradius, kuru ROR 2005. un 2006. gadā bija attiecīgi 9,7 % un 10,9 %, 16,0 % un 16,9 %, 9,3 % un 11,9 %.

(83)

Atbildot uz Komisijas piezīmi – ir maz ticams, ka privāts investors varētu pamatoties tikai uz ROR rādītāju, novērtējot to investīciju rentabilitāti, kuras viņš paredz veikt, Beļģijas iestādes piedāvāja divas jaunas metodoloģijas, kas pamato SA Ducroire rentabilitātes pietiekamību tās kapitalizācijas brīdī. Tās attiecas uz a) “kapitāla aktīvu cenas noteikšanas modeli” (Capital Asset Pricing Model, turpmāk – CAPM) (44), kas ļauj aplēst tirgū gaidāmās peļņas rādītāju finanšu aktīviem atkarībā no riska, un b) kredīta apdrošinātāju rentabilitātes salīdzinošo vērtēšanu (benchmarking).

(84)

Saskaņā ar CAPM modeli kapitāla izmaksas nosaka, izmantojot šādu formulu.

(85)

Beļģijas iestādes vērtē SA Ducroire kapitāla izmaksas saskaņā ar turpmāko grafiku.

(86)

Pēc ONDD aplēsēm, kas balstītas uz CAPM, privāts investors Beļģijas nedzīvības apdrošināšanas nozarē 2004. gadā būtu prasījis minimālo rentabilitāti 7–8 % apmērā.

(87)

Lai izstrādātu nozares vēsturiskās rentabilitātes kritēriju, Beļģijas iestādes ir izveidojušas apdrošinātāju izlasi, iekļaujot tos, kuri atbilst šādiem kritērijiem: a) darbojas Eiropā; b) kredīta apdrošināšana ir pamatdarbība; c) lielākoties darbojas nododamo risku nozarē, bet ir kāda darbība arī nenododamo risku jomā, izņemot uzņēmumus, kas pakļauti valsts atbalsta procedūrai vai izveidoti pēc 2004. gada, kā arī izņemot izlasē iekļauto uzņēmumu meitasuzņēmumus. Izlasē ietilpst 11 apdrošinātāji. Kā apgalvo Beļģijas iestādes, kredīta apdrošinātājiem, kuri darbojas lielākoties nododamo risku nozarē, vidējais ROE ir robežās no 6 līdz 7,5 % atkarībā no izvērtētajiem periodiem (proti, ar vai bez krīzes gadiem). Vidējais ROE šiem 11 apdrošinātājiem 2004. gadā bija 7,8 %, salīdzinot ar 13,3 % vidējo ROE trim salīdzināmajiem tirgus dalībniekiem (sk. 6. tabulu).

6. tabula

Beļģijas iesniegtais kredīta apdrošinātāju rentabilitātes kritērijs

(88)

Kā apgalvoja Beļģijas iestādes, nododamo risku darbības rentabilitāte, kas aplēsta pirms izlīdzināšanas rezerves (ROE pirms izlīdzināšanas rezerves) un saskaņā ar Beļģijas iestāžu 2011. gadā pārrēķinātajām finanšu prognozēm atbilstoši 1B scenārijam (sk. 5. tabulu), atbilst gaidāmajai rentabilitātei, ko 2004. gadā iegūtu privāts investors (saskaņā ar Beļģijas iestāžu aplēsēm, pamatojoties uz kapitāla izmaksām un izmantojot CAPM modeli un pamatojoties uz kredīta apdrošinātāju rentabilitātes salīdzinošo novērtēšanu, sk. 86. apsvērumu).

(89)

Pēc lēmumā par procedūras sākšanu izteiktā Komisijas pieprasījuma izpildīt paziņojuma par eksporta kredīta apdrošināšanu 4.3. punktu, kas paredz nodalītu pārvaldību un nodalītus kontus apdrošināšanas darbībām nododamo risku un nenododamo risku jomā, Beļģijas iestādes atbildēja, ka šāda kontu nodalīšana nav nepieciešama. No 2005. gada 1. janvāra īstermiņa darbības (nododamiem un nenododamiem riskiem) tiek veiktas SA Ducroire ietvaros saistībā ar esošas darbības nodošanu. Kā apgalvoja Beļģijas iestādes, tā kā SA Ducroire vairs nesaņem valsts atbalstu, arī par tās īstenoto nenododamo risku darbību, Beļģija uzskata, ka nav nepieciešams izveidot nodalītus kontus.

(90)

LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ja vien līgumi neparedz atkāpes, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud izraisīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(91)

Komisija vispirms ir jāizanalizē, vai šis atbalsta pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi turpmākajās nodaļās šie pasākumi ir analizēti saistībā ar dažādiem atbalsta esības kritērijiem.

(92)

Saskaņā ar paziņojuma par eksporta kredīta apdrošināšanu 3.1. un 3.2. punktu valsts garantija, ko saņem eksporta kredīta apdrošināšanas uzņēmums, var tam radīt finansiālas priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem. Tādēļ izmeklēšana, kas uzsākta 2011. gada 23. februārī (skatiet 26. apsvērumu), jo īpaši attiecās uz Beļģijas valsts garantiju, ko ONDD saņēma ar nododamiem riskiem saistītai darbībai.

(93)

Pēc Beļģijas iestāžu ziņām, sākot no 2003. gada 1. septembra, “komerciālais” konts vairs nesaņēma valsts garantijas, kas ietekmēja ONDD darbību saistībā ar īstermiņa riskiem, tostarp ar nododamiem riskiem.

(94)

Tā kā ONDD ietvaros nebija izveidoti nodalīti konti, kas ļautu nošķirt nododamo risku apdrošināšanas darbību no nenododamo risku darbības, Beļģijas iestādes tika aicinātas precizēt valsts garantijas daļu, kuru var uzskatīt par piešķirtu darbībai, kas saistīta ar nododamiem riskiem, līdz 2003. gada 31. augustam. Tās tika arī aicinātas iesniegt pierādījumus, ka šī garantija tika pārtraukta, sākot no 2003. gada 31. augusta, un vairs nebija spēkā, kad 2005. gada 1. janvārī tika izveidota SA Ducroire.

(95)

Beļģijas iestādes apstiprināja, ka ONDD 1993. gadā pārtrauca piedāvāt risku apdrošināšanu debitoriem “1. zonā” (52). No 1993. gada ONDD darbība attiecās tikai uz nenododamiem riskiem. ONDD pieļāva nododamo risku apdrošināšanu tikai izņēmuma gadījumā.

(96)

Kā minēts 34. apsvērumā, Beļģija precizēja, ka ar nododamiem riskiem saistītā darbība ONDD ietvaros pirms 2004. gada maija bija maznozīmīga. Turklāt ļoti nelielais nododamo risku īpatsvars, kas tādējādi tika apdrošināts, izrietēja tikai no šo risku saistības ar nenododamajiem riskiem. Attiecīgs gadījums (53) bija šāds: “Apdrošinātais X tirgoja preces, piesaistot starpnieku A, kas darbojās 1. zonā, un tas pārdeva šīs preces tālāk galīgajam klientam B, kurš atradās 2. zonā. Lielākoties šīs preces tika tieši piegādātas galīgajam klientam B. Apdrošinātā X rēķinus starpnieks A de facto apmaksāja, kad galīgais klients B bija apmaksājis starpnieka A rēķinus. Parasti šādi apdrošinātie nevar apdrošināties pie citiem kredīta apdrošinātājiem, jo viņu darbība ir atkarīga no politiskā riska valstī, kurā atrodas galīgais klients B.”

(97)

Beļģijas iestādes atkārtoti apstiprināja, ka šos riskus nevarēja apdrošināt pie citiem privātiem kredīta apdrošinātājiem.

(98)

Attiecībā uz elementiem, kas minēti 93.–95. apsvērumā, tiek lēsts, ka šie riski, kaut arī teorētiski klasificējami kā nododami (jo pastāv būtiska saistība starp apdrošināto eksportētāju X un starpnieku A), tomēr praksē ir uzskatāmi par nenododamiem riskiem, ņemot vērā tālaika tirgus situāciju. Turklāt pirms 2004. gada maija ONDD apdrošināja šos riskus tikai izņēmuma kārtā, tādēļ tie veidoja mazāk nekā [0–2 %] prēmiju (2000.–2004. gadā) ONDD īstermiņa portfelī (sk. 34. apsvērumu).

(99)

Beļģijas iestādes arī iesniedza pierādījumus, ka valsts garantija, ko ONDD saņēma par darbību, kas attiecās uz nododamiem riskiem, tika pārtraukta, sākot no 2003. gada 1. septembra. Tādējādi šī garantija tika dzēsta, kad nododamie riski tika nodoti komerciālajam kontam, proti, kontam, kuram ONDD bija saņēmusi OCA atļauju (54) tieši tādēļ, ka šis konts nesaņēma valsts garantijas. Karaļa dekrēts, kas definēja ONND darbības, kuras veicamas savā vārdā bez valsts garantijām, un kas tika publicēts 2003. gada 1. septembrī, datumā, kad tas stājās spēkā, definēja darbības, kas veicamas minētajā kontā. Pēc šā karaļa dekrēta stāšanās spēkā (55) jebkuru riska apdrošināšanu, izmantojot eksportētāja polisi un uz termiņu, kas īsāks par diviem gadiem, regulēja 1939. gada likuma 3. panta 2. punkts (darbību ONDD vārdā bez valsts garantijām).

(100)

Līdz ar to Komisijas lēmumā par procedūras sākšanu paustās šaubas attiecībā uz priekšrocību esību nododamo risku apdrošināšanas darbībai valsts garantijas dēļ ir kliedētas. Tādējādi tika atzīts, ka valsts garantijas, ko ONDD līdz 2003. gada augustam izmantoja darbībai, kas saistīta ar nododamiem riskiem, neradīja šai darbībai priekšrocības konkurencē ar citiem konkurentiem, jo neeksistēja patiesi nododama darbība. Turklāt nekādi netika mēģināts izveidot patiesi nododamu darbību, izmantojot valsts garantiju. Var arī secināt, ka visas darbības, kas saistītas ar īstermiņa riskiem, vairs nesaņēma valsts garantiju, sākot no 2003. gada 1. septembra.

(101)

ONDD ietvaros nenotika iekšēja līdzekļu pārdale par labu nododamiem riskiem, ņemot vērā to, ka neeksistēja patiesi nododamu risku darbība. Nekādi netika mēģināts izveidot patiesi nododamu darbību, veicot nenododamās darbības līdzekļu pārdali (skatiet 98. apsvērumu). Līdz ar to nekas neliecina par to, ka ONDD ietvaros būtu notikusi kāda līdzekļu pārdale par labu nododamiem riskiem vai būtu radusies kāda priekšrocība, kuru ONDD varēja iegūt šādas pārdales rezultātā.

(102)

Tādējādi 1. pasākums un 2. pasākums neradīja priekšrocības LESD 107. panta izpratnē. Tādējādi tie nav uzskatāmi par valsts atbalstu.

(103)

No tā izriet, ka turpmākajās nodaļās attiecībā uz 1. pasākumu un 2. pasākumu nav jāveic citu atbalsta esamības kritēriju (valsts līdzekļu, selektivitātes un konkurences traucējumu) analīze.

(104)

Saskaņā ar lēmumu par procedūras sākšanu (sk. šā lēmuma 27. un 28. apsvērumu) no sākotnēji SA Ducroire ieguldītā kapitāla summas ir jāatskaita divas turpmāk minētās summas, jo tās nav uzskatāmas par atbalstu:

(105)

Lai izmantotu pieeju, kas paredzēta lēmumā par procedūras sākšanu, Komisijai jāsāk piemērot šie divi izslēgšanas kritēriji.

(106)

Tomēr Beļģija minēja argumentu, kas izriet no otrā izslēgšanas kritērija un, ja būtu pareizs, varētu ļaut nekavējoties izslēgt atbalsta jēdzienu no visa 3. pasākuma. Tādēļ Komisija vispirms pierādīs, ka šis arguments nav derīgs, un tikai tad piemēros abus izslēgšanas kritērijus, kas minēti lēmumā par procedūras sākšanu.

(107)

Atbildē uz lēmumu par procedūras sākšanu Beļģija atsaucās uz gūto peļņu un paplašināja otro izslēgšanas kritēriju, saskaņā ar kuru kapitāls, kas jau ONDD ietvaros sekmēja esošās nododamās darbības tieši pirms nodošanas SA Ducroire2005. gada 1. janvārī, nav uzskatāms par atbalstu. Precīzāk, Beļģija uzskata, ka viss sākumkapitāls EUR 150 miljonu apmērā, kas ieguldīts SA Ducroire, ir uzskatāms par ekonomisku kapitālu, kas saistīts ar nodotajām īstermiņa apdrošināšanas darbībām (nododamo un nenododamo risku jomā). Tā uzskata, ka SA Ducroire izveide ar sākumkapitālu EUR 150 miljonu apmērā ir tikai juridiskā statusa maiņa esošai darbībai un ar to saistītajam kapitālam. Tādēļ viss sākotnējais kapitāla ieguldījums nav uzskatāms par atbalstu. Tādējādi, pēc Beļģijas domām, nav jāpārbauda tas, kā SA Ducroire vēlāk šo kapitālu ir izmantojusi (proti, vai tas ir izmantots nododamiem vai nenododamiem riskiem – pirmais izslēgšanas kritērijs), ņemot vērā, ka šis kapitāls nav atzīstams par atbalstu.

(108)

Pamatojot šādu apgalvojumu, Beļģijas iestādes norādīja, ka parakstīšanās uz EUR 150 miljoniem kā SA Ducroire kapitālu bija nepieciešama un jau no 2005. gada sākuma. Beļģijas iestādes pamatoja šādu kapitalizācijas līmeni ar “tā brīža standartiem”, kas izstrādāti saistībā ar “Maksātspējas II” direktīvas pieņemšanu (57) (metode, ko sauc par “standarta” metodi saskaņā ar tehniskajiem parametriem, kas Beļģijai noteikti 2011. gada marta ietekmes pētījumā QIS 5) attiecībā uz visiem SA Ducroire riskiem, izņemot politiskos riskus, kuriem izmantoja iekšējo modelēšanu, lai noteiktu vajadzības pēc kapitāla šo risku apdrošināšanai. Kā norādīts 2. tabulas rindiņā “Maksātspēja II ar iekšējo modelēšanu politiskiem riskiem”, bija nepieciešams kapitāls EUR [125–150] miljonu apmērā, lai apdrošinātu darbības līmeni, kas paredzēts 2009. gadā.

(109)

Komisija konstatēja, ka jēdziens “kapitāls, kas saistīts ar nodotajām darbībām,” ir definēts Komisijas 2005. gada 21. decembra lēmumā “Pasākumi, kuri saistīti ar La Banque Postale izveidi un darbību” (58). Šajā gadījumā tika secināts, ka nodošana nebija saistīta ar jaunu kapitālu, jo jaunizveidotajai juridiskajai personai La Banque Postale tika nodots tikai pašu kapitāls, kas saistīts ar pasta finanšu pakalpojumiem. No otras puses, runa bija tikai par pašu kapitālu, kas jau eksistēja un bija iepriekš skaidri izteikts nododamajās vērtībās, tiesībās un pienākumos. Tādēļ tika analizēts kapitāls, kas jau oficiāli bija piesaistīts nodotajām darbībām, un nevis aplēstas kapitāla prognozes, ko būtu bijis pareizi piesaistīt jaunai struktūrai, lai sekmētu tās izaugsmi nākotnē.

(110)

Kā paskaidrots iepriekš, darbība, kas saistīta ar SA Ducroire nodotajiem īstermiņa riskiem (nododamiem vai nenododamiem), no 2003. gada 1. septembra tika pārvaldīta ONDD ietvaros, izmantojot komerciālo kontu. Šajā kontā bija noguldīts kapitāls EUR [45–70] miljonu apmērā. Turklāt, kā paskaidrots 99. apsvērumā, ONDD īpaši un tikai šim komerciālajam kontam (un ar to saistītajam kapitālam EUR [45–70] miljonu apmērā) bija saņēmusi valsts apdrošināšanas regulatora (OCA) atļauju. OCA noteikumi un kontroles pasākumi cita starpā attiecās uz maksātspējas noteikumu ievērošanu (minimālie garantijas līdzekļi un veidojamā maksātspējas norma) (59). No tā izriet, ka, pamatojoties uz tobrīd spēkā esošajiem piesardzības noteikumiem, šīs īstermiņa darbības, kas tika veiktas komerciālajā kontā, bija pietiekami kapitalizētas.