29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/1

(1)

Padome 2012. gada 25. jūnijā pilnvaroja Komisiju un Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos sākt sarunas ar Jaunzēlandi par pamatnolīgumu, lai aizstātu 2007. gada 21. septembra Kopīgo deklarāciju par Eiropas Savienības un Jaunzēlandes attiecībām un sadarbību.

(2)

Sarunas par Partnerattiecību nolīgumu par attiecībām un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Jaunzēlandi, no otras puses, (“nolīgums”) veiksmīgi tika noslēgtas 2014. gada 30. jūlijā. Nolīgums atspoguļo gan vēsturiski ciešās attiecības un aizvien stingrākās saites, kas veidojas starp Pusēm, gan to vēlmi vērienīgā un inovatīvā veidā aizvien vairāk stiprināt un paplašināt savas attiecības.

(3)

Saskaņā ar nolīguma 58. pantu līdz tā spēkā stāšanās dienai Savienība un Jaunzēlande var provizoriski piemērot konkrētus nolīguma noteikumus, kurus abas Puses nosaka, savstarpēji vienojoties.

(4)

Nolīgums būtu jāparaksta Savienības vārdā un daži tā noteikumi būtu jāpiemēro provizoriski, kamēr tiek pabeigtas procedūras, kas nepieciešamas tā noslēgšanai,

—

3. pants (Dialogs),

—

4. pants (Sadarbība reģionālajās un starptautiskajās organizācijās),

—

5. pants (Politiskais dialogs),

—

53. pants (Apvienotā komiteja) (izņemot 3. punkta g) un h) apakšpunktu), un

—

X sadaļa (Nobeiguma noteikumi) (izņemot 57. pantu un 58. panta 1. un 3. punktu), ciktāl tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu šajā pantā minēto nolīguma noteikumu provizorisku piemērošanu.

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/3

a)

vadītāju līmeņa sanāksmes, ko rīko regulāri, kad vien Puses uzskata to par vajadzīgu;

b)

ministru līmeņa apspriedes un apmeklējumi, ko rīko tādos gadījumos un tādās vietās, kuras nosaka Puses;

c)

ārlietu ministru līmeņa apspriedes, kas notiek regulāri, ja iespējams- reizi gadā;

d)

augstāko amatpersonu līmeņa sanāksmes, lai apspriestos par jautājumiem, kuri skar kopīgas intereses, vai informatīvi saieti un sadarbība saistībā ar nozīmīgākajiem iekšzemes vai starptautiskiem notikumiem;

e)

nozaru dialogi par jautājumiem, kas skar kopīgas intereses; un

f)

delegāciju apmaiņa starp Eiropas Parlamentu un Jaunzēlandes Parlamentu.

a)

veicināt būtiskākos principus saistībā ar demokrātijas vērtībām, cilvēktiesībām un tiesiskumu, tostarp daudzpusējos forumos; un

b)

attiecīgos gadījumos sadarboties un koordinēt demokrātijas principu, cilvēktiesību un tiesiskuma praktisku veicināšanu, tostarp trešās valstīs.

a)

attiecīgā gadījumā veicot pasākumus, lai parakstītu vai ratificētu visus citus attiecīgos starptautiskos dokumentus, vai lai tiem pievienotos un tos pilnībā īstenotu;

b)

saglabājot efektīvu valsts eksporta kontroles sistēmu, kontrolējot gan ar MII saistītu produktu eksportu, gan tranzītu, tostarp kontroli pār divējāda lietojuma tehnoloģiju galīgo izmantošanu saistībā ar MII, un nosakot efektīvas sankcijas par eksporta kontroles pārkāpumiem.

a)

veikt pasākumus, lai īstenotu Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus (“Romas statūti”) un attiecīgā gadījumā – saistītos instrumentus;

b)

veikt pieredzes apmaiņu ar reģionālajiem partneriem tādu juridisko pielāgojumu pieņemšanā, kas vajadzīgi, lai varētu ratificēt un īstenot Romas statūtus; un

c)

sadarboties, lai sekmētu mērķi panākt Romas statūtu universālumu un integritāti.

a)

pilnībā īstenojot ANO DP Rezolūcijas 1267, 1373 un 1540 un citas ANO rezolūcijas un starptautiskos instrumentus;

b)

apmainoties ar informāciju par teroristu grupām un to atbalsta tīkliem saskaņā ar piemērojamajiem starptautiskajiem un valsts tiesību aktiem;

c)

apmainoties viedokļiem par:

d)

sadarbojoties, lai padziļinātu starptautisko vienprātību par terorisma apkarošanu un tās normatīvo regulējumu, un rīkojoties, lai pēc iespējas ātrāk tiktu panākta vienošanās par visaptverošu konvenciju par starptautisko terorismu, tādējādi papildinot pastāvošos ANO pretterorisma instrumentus; un

e)

veicinot sadarbību starp ANO dalībvalstīm, lai efektīvi īstenotu ANO Vispārējo terorisma apkarošanas stratēģiju, izmantojot jebkurus līdzekļus.

a)

veikt viedokļu apmaiņu un, atbilstīgā gadījumā, koordinēt nostājas attīstības jautājumos reģionālos un starptautiskos forumos, veicinot iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi cilvēces attīstībai; un

b)

veikt informācijas apmaiņu par viņu attiecīgajām attīstības programmām un, atbilstīgā gadījumā, koordinēt iesaistīšanos valsts iekšienē, lai palielinātu savu ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību un nabadzības izskaušanu.

a)

ikgadēju dialogu par tirdzniecības politiku augstāko vadītāju līmenī, ko papildinās ministru tikšanās tirdzniecības jautājumos, kad Puses par to vienosies;

b)

ikgadēju dialogu par lauksaimniecības tirdzniecību; un

c)

cita veida apmaiņu nozares līmenī, kā noteiks Puses.

a)

informācijas apmaiņu;

b)

importa prasību piemērošanu visai otras Puses teritorijai;

c)

pārbaužu veikšanu visām otras Puses iestāžu pārbaudes un sertifikācijas sistēmām vai to daļai saskaņā ar attiecīgajiem Pārtikas kodeksa, OIE un IPPC starptautiskajiem standartiem par šādu sistēmu vērtēšanu; un

d)

no kaitēkļiem brīvās un no slimībām brīvās zonas un zonas ar nelielu kaitēkļu vai slimību izplatību atzīšanu.

a)

jautājumus par piedāvājumu un pieprasījumu, divpusējiem tirdzniecības un investīciju jautājumiem, kā arī jautājumus par interesi, kas izriet no starptautiskās tirdzniecības;

b)

ar tarifiem saistītos un nesaistītos šķēršļus izejvielām un saistītajiem pakalpojumiem un investīcijām;

c)

pušu attiecīgie tiesiskie regulējumi; un

d)

paraugpraksi saistībā ar ieguves rūpniecības ilgtspējīgu attīstību, tostarp minerālu politiku, zemes izmantošanas plānošanu un atļauju piešķiršanas procedūras.

a)

intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu, veicināšanu, izplatīšanu, veicināšanu, pārvaldību, saskaņošanu, aizsardzību un efektīvu īstenošanu;

b)

intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu novēršanu;

c)

cīņu ar viltošanu un pirātismu, īstenojot atbilstīgas sadarbības formas; un

d)

to struktūru darbību, kuras ir atbildīgas par intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu.

a)

Jaunzēlande uzņem atpakaļ ikvienu savu valstspiederīgo, kas nelikumīgi atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, pēc minētās valsts lūguma un bez papildu formalitātēm; un

b)

katra dalībvalsts uzņem atpakaļ ikvienu savu valstspiederīgo, kas nelikumīgi atrodas Jaunzēlandes teritorijā, pēc tās lūguma un bez papildu formalitātēm.

a)

viedokļu apmaiņu par dažādiem informācijas sabiedrības aspektiem, jo īpaši par ātrgaitas platjoslas elektronisko sakaru politiku un regulējumu, tostarp universālajiem pakalpojumiem, licencēšanu un vispārējām atļaujām, privātumu un personas datu aizsardzību, e-pārvaldību un atvērto pārvaldību, interneta drošību un regulējošo iestāžu neatkarību un efektivitāti;

b)

pētniecības tīklu un skaitļošanas un zinātnisko datu infrastruktūru un pakalpojumu savienojamību un savstarpējo izmantojamību, tostarp reģionālā kontekstā;

c)

jaunu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju standartizāciju, sertifikāciju un izplatīšanu;

d)

informācijas un komunikāciju tehnoloģiju un pakalpojumu drošību, uzticamību un privātuma aspektiem, tostarp drošību tiešsaistē, informācijas tehnoloģiju un visa veida elektronisko nesēju ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu un informācijas apmaiņu; un

e)

viedokļu apmaiņu par pasākumiem, kā risināt jautājumu par mobilo tālruņu starptautiskās viesabonēšanas izmaksām.

a)

sadarbību personu mācību mobilitātes jomā, veicinot un atvieglojot studentu, pētnieku, akadēmiskā un augstāko izglītības iestāžu administratīvā personāla un skolotāju apmaiņu;

b)

kopīgus sadarbības projektus starp izglītības un mācību iestādēm Savienībā un Jaunzēlandē, lai sekmētu mācību programmu izstrādi, kopīgas studiju programmas un grādus, un personāla un studentu mobilitāti;

c)

iestāžu sadarbību, saiknes un partnerattiecības, lai stiprinātu zināšanu trīsstūra izglītības elementu un stiprinātu pieredzes un zinātības apmaiņu; un

d)

atbalstu politikas reformai, īstenojot pētījumus, konferences, seminārus, darba grupas, salīdzinošo novērtēšanu un informācijas un paraugprakses apmaiņu, jo īpaši ņemot vērā Boloņas un Kopenhāgenas procesus un rīkus un principus, kas tiek īstenoti, lai palielinātu pārredzamību un inovāciju izglītības jomā.

a)

veselības aizsardzību;

b)

infekcijas slimību (piemēram, gripas un akūtu slimību uzliesmojumu) uzraudzību un citām aktivitātēm Starptautisko veselības aizsardzības noteikumu (2005) darbības jomā, ietverot sagatavotības darbības saistībā ar lielākajiem pārrobežu apdraudējumiem, tostarp sagatavotības plānošanu un risku pārvaldību;

c)

sadarbību standartu jomā un atbilstības vērtējumu, lai pārvaldītu regulējumu un riskus, ko rada izstrādājumi (tostarp farmaceitiskie izstrādājumi un medicīniskās ierīces);

d)

jautājumus saistībā ar Pasaules Veselības organizācijas (“PVO”) pamatkonvenciju par tabakas kontroli; un

e)

jautājumus saistībā ar PVO Globālo rīcības kodeksu saistībā ar veselības aprūpes personāla pieņemšanu darbā starptautiskā mērogā.

a)

pāreju uz ekonomiku ar zemām siltumnīcefekta gāzes emisijām, īstenojot valstij atbilstīgas mazināšanas stratēģijas un darbības, ietverot zaļās izaugsmes stratēģiju;

b)

uz tirgu balstītu mehānismu, jo īpaši oglekļa izmešu kvotu tirdzniecības shēmu izstrādi, īstenošanu un darbību;

c)

valsts un privātā sektora finansēšanas instrumentus klimata jomā;

d)

zemu siltumnīcefekta gāzes emisiju tehnoloģiju izpēti, izstrādi un izvēršanu; un

e)

siltumnīcefekta gāzu uzraudzību un to ietekmes analīzi, tostarp atbilstīgā gadījumā – pielāgošanās stratēģiju izstrādi un īstenošanu.

a)

izstrādātu politikas virzienus, lai palielinātu enerģētisko drošību;

b)

veicinātu globālo enerģijas tirdzniecību un investīcijas;

c)

uzlabotu konkurētspēju;

d)

uzlabotu pasaules enerģijas tirgu darbību;

e)

apmainītos ar informāciju un politikas pieredzi pastāvošajos daudzpusējos enerģētikas forumos;

f)

sekmētu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī tīru, daudzveidīgu un ilgtspējīgu energotehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, ietverot atjaunojamo energoresursu energotehnoloģijas un mazemisiju energotehnoloģijas;

g)

panāktu enerģijas racionālu izmantošanu, iesaistoties gan pieprasījuma, gan piedāvājuma pusei, veicinot energoefektivitāti enerģijas ražošanā, transportēšanā, sadalē un enerģijas galapatēriņā;

h)

pildītu savas starptautiskās saistības, lai racionalizētu un vidējā termiņā pakāpeniski atteiktos no neefektīvām fosilā kurināmā subsīdijām, kuras veicina izšķērdīgu patēriņu; un

i)

apmainītos ar paraugpraksi enerģijas izmantošanā un ražošanā.

a)

informācijas apmaiņu par to attiecīgajiem politikas virzieniem un praksēm;

b)

stiprākas attiecības aviācijas jomā starp Savienību un Jaunzēlandi, lai:

c)

mērķi nodrošināt neierobežotu piekļuvi starptautiskiem jūras tirgiem un tirdzniecībai, kam pamatā ir godīga konkurence, balstoties uz tirdzniecību; un

d)

sauszemes mehānisko transportlīdzekļu vadītāju apliecību savstarpēju atzīšanu.

a)

izmantojot Klusā okeāna rietumu un centrālās daļas zivsaimniecības komisijas efektīvu pārvaldību un, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātnes sasniegumiem, nodrošinātu tālu migrējošo zivju krājumu daudzpusēju pārvaldību visā to izplatības zonā Klusā okeāna rietumu un centrālajā daļā, tostarp pilnībā atzīstot, saskaņā ar atbilstīgajām ANO konvencijām un citiem starptautiskiem instrumentiem, mazo salu jaunattīstības valstu un teritoriju īpašās prasības, un nodrošinot pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu;

b)

nodrošinātu jūras bioloģisko resursu saglabāšanu un racionālu izmantošanu Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanas komisijas redzeslokā, ietverot centienus apkarot NNN zveju zonās, uz kurām attiecas Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanas konvencija;

c)

nodrošinātu krājumu, kuri ir Klusā okeāna dienvidu daļas RZPO redzeslokā, saglabāšanas un pārvaldības pasākumu pieņemšanu un efektīvu īstenošanu; un

d)

atvieglotu iestāšanos RZPO, ja viena Puse ir dalībniece un otra Puse vēlas pievienoties.

a)

veicināt efektīvu šā nolīguma īstenošanu;

b)

uzraudzīt Pušu visaptverošo attiecību attīstību;

c)

attiecīgā gadījumā pieprasīt informāciju no komitejām vai citām struktūrām, kas izveidotas saskaņā ar citiem īpašiem Pušu savstarpējiem nolīgumiem, kuri ir kopējās institucionālās struktūras daļa saskaņā ar 52. panta 1. punktu, un izskatīt visus to iesniegtos ziņojumus;

d)

apmainīties uzskatiem un sniegt ierosinājumus par jebkādiem jautājumiem, kas skar to kopīgās intereses, tostarp par turpmāku rīcību un tās īstenošanai pieejamiem līdzekļiem;

e)

noteikt prioritātes saistībā ar šā nolīguma mērķiem;

f)

meklēt piemērotus veidus tādu problēmu novēršanai, kas var rasties jomās, uz kurām attiecas šis nolīgums;

g)

censties atrisināt jebkuras domstarpības, kas rodas šā nolīguma piemērošanā un interpretācijā;

h)

pārbaudīt informāciju, kuru kāda no Pusēm iesniedz saskaņā ar 54. pantu; un

i)

izteikt rekomendācijas un atbilstīgos gadījumos pieņemt lēmumus, lai īstenotu konkrētus šā nolīguma aspektus.

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/31

6. pielikums, jauns paskaidrojums 0.42.bis:

Pievieno šādu jaunu 42.bis panta paskaidrojumu:

2. pielikuma 4. panta 2. punkta i) apakšpunkts:

Pašreizējo tekstu aizstāj ar šādu:

2. pielikuma 4. panta 2. punkta iii) apakšpunkts:

Pašreizējo tekstu aizstāj ar šādu:

2. pielikums, jauns 5. pants:

Pēc grozītā 4. panta iekļauj:

2. pielikums, 9. attēls:

Pašreizējo 9. attēlu aizstāj ar šādu:

“9. attēls

TRANSPORTLĪDZEKĻA AR BĪDĀMU TENTU UZBŪVES PIEMĒRS

9. attēls (turpinājums):

9. attēls (turpinājums):

”

2. pielikums, jauns 10. attēls:

Pēc jaunā 9. attēla iekļauj:

“10. attēls

TRANSPORTLĪDZEKĻA AR BĪDĀMU TENTA JUMTU UZBŪVES PIEMĒRS

10. attēls (turpinājums):

10. attēls (turpinājums):

”.

7. pielikuma I daļas 5. panta 2. punkta i) apakšpunkts:

Pašreizējo tekstu aizstāj ar šādu:

7. pielikuma I daļas 5. panta 2. punkta iii) apakšpunkts:

Pašreizējo tekstu aizstāj ar šādu:

7. pielikuma I daļa, jauns 6. pants:

Pēc grozītā 5. panta iekļauj:

7. pielikums, I daļa, 9. attēls:

Pašreizējo 9. attēlu aizstāj ar šādu:

“9. attēls

KONTEINERA AR BĪDĀMU TENTU UZBŪVES PIEMĒRS

9. attēls (turpinājums):

9. attēls (turpinājums):

”.

7. pielikums, I daļa, jauns 10. attēls:

Pēc jaunā 9. attēla iekļauj:

“10. attēls

KONTEINERA AR BĪDĀMU TENTA JUMTU UZBŪVES PIEMĒRS

10. attēls (turpinājums):

10. attēls (turpinājums):

”.

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/45

(1)

Ņemot vērā pašreizējo situāciju vājpiena pulvera tirgū saistībā ar cenu atgūšanos un intervences krājumu augsto līmeni, ir atbilstoši sākt vājpiena pulvera pārdošanu no valsts intervences krājumiem, izmantojot konkursa procedūru saskaņā ar Īstenošanas regulu (ES) 2016/1240.

(2)

Lai pienācīgi pārdotu intervences krājumus, ir jāprecizē datums, līdz kuram attiecībā uz pārdošanai pieejamo vājpiena pulveri ir jāsāk valsts intervence.

(3)

Saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) 2016/1240 28. panta 4. punkta b), c) un d) apakšpunktu ir jānosaka konkursa piedāvājumu iesniegšanas periodi, minimālais daudzums, par kuru var iesniegt piedāvājumu un tas, cik liels nodrošinājums jāiemaksā, iesniedzot piedāvājumu.

(4)

Īstenošanas regulas (ES) 2016/1240 31. panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām ir jānosaka laika ierobežojumi, kas dalībvalstīm jāņem vērā, nosūtot Komisijai paziņojumus par visiem pieņemamajiem konkursa piedāvājumiem.

(5)

Efektīvas pārvaldības interesēs dalībvalstīm būtu jānosūta paziņojumi Komisijai saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 792/2009 (3).

(6)

Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas komiteja nav sniegusi atzinumu tās priekšsēdētāja noliktajā termiņā,

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/48

(1)

Pēc antidempinga izmeklēšanas atbilstīgi 5. pantam Padomes Regulā (EK) Nr. 1225/2009 (2), Padome 2012. gada 18. aprīlī ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 325/2012 (3) (“apstrīdētā regula”) noteica galīgu antidempinga maksājumu par Indijas un Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes skābeņskābes importu robežās no 14,6 % līdz 52,2 %.

(2)

Ar 2015. gada 20. maija spriedumu (4) Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz Yuanping Changyuan Chemicals Co. Ltd. – Ķīnas ražotāju eksportētāju, kas sadarbojās. Vispārējā tiesa lēma, ka Padomes argumentācija divos jautājumos par kaitējuma novēršanas līmeņa noteikšanu neatbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 296. pantam.

(3)

Pēc Vispārējās tiesas sprieduma Komisija publicēja paziņojumu, informējot par to, ka tā ir nolēmusi atsākt antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz skābeņskābi, lai īstenotu spriedumu attiecībā uz Yuanping Changyuan Chemicals Co. Ltd.

(4)

Kā norādīts apstrīdētās regulas 66. un 83. apsvērumā, Yuanping Changyuan Chemicals Co., Ltd. apgalvoja, ka Komisija kaitējuma starpības aprēķinā nav pilnībā iekļāvusi 6,5 %, kas atbilst parastajam muitas nodoklim.

(5)

Komisija sākotnējā izmeklēšanā konstatēja, ka šis apgalvojums ir pamatots, un pārskatīja aprēķinus attiecībā uz kaitējuma starpību šādi: galīgā vidējā svērtā importa cena tika aprēķināta, Yuanping Changyuan Chemicals Co. Ltd eksporta vidējai svērtai CIF cenai līdz Savienības robežai par abiem skābeņskābes veidiem (rafinēta un nerafinēta) pieskaitot, pirmkārt, 6,5 % attiecībā uz muitas nodokļiem, un, otrkārt, fiksētu summu EUR 10 par tonnu attiecībā uz pēcimportēšanas izmaksām.

(6)

Tā rezultātā Yuanping Changyuan Chemicals Co. Ltd kaitējuma starpība samazinājās līdz 18,7 %. Tomēr, kā norādīts apstrīdētās regulas 83. un 87. apsvērumā, samazinātā kaitējuma starpība joprojām bija augstāka par dempinga starpību, kas noteikta Yuanping Changyuan Chemicals Co. Ltd. (14,6 %) un kas ir pamatā uzliktajam antidempinga maksājumam.

(7)

Kā norādīts 142. un 143. apsvērumā Komisijas Regulā (ES) Nr. 1043/2011 (5), ar kuru konkrētajā lietā nosaka pagaidu pasākumus, un kā apstiprināts apstrīdētajā regulā, peļņa, kas tika izmantota, lai aprēķinātu kaitējuma novēršanas līmeni, bija 8 % no apgrozījuma, un tā tika uzskatīta par peļņu, kuru Savienības ražošanas nozare būtu varējusi pamatoti gūt normālos konkurences apstākļos, ja nebūtu kaitējumu radoša dempinga. Apsvērumi attiecībā uz šā skaitļa izmantošanu ir šādi.

(8)

Izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, tika konstatēts, ka Savienības ražošanas nozare attiecīgajā periodā strādāja vai nu ar zaudējumiem, vai ar pavisam nelielu peļņu. Šis peļņas līmenis nebija pietiekams, lai uzturētu ražošanu vidējā termiņā. Turklāt sākotnējās izmeklēšanas attiecīgajā periodā pastāvēja ievērojams importa daudzums par cenām, kas vidēji bija zemākas nekā cenas sākotnējās izmeklēšanas periodā, par kurām tika konstatēts, ka tās ir dempinga cenas. Šis imports par zemām cenām negatīvi ietekmēja Savienības ražošanas nozares ekonomisko stāvokli. Tāpēc Savienības ražošanas nozares faktiski gūtās peļņas līmeni attiecīgajā periodā nevarēja uzskatīt par peļņu, ko Savienības ražošanas nozare varētu pamatoti sagaidīt normālos konkurences apstākļos.

(9)

Turklāt sākotnējā izmeklēšanā Komisija nesavāca nekādus datus par Savienības ražošanas nozares peļņu laikā pirms attiecīgā perioda. Tādēļ nebija pieejami Savienības ražošanas nozares peļņas dati par laiku tieši pirms attiecīgā perioda, kuri varētu kalpot par samērīgu peļņas procentu kaitējuma starpības aprēķināšanā. Pēc informācijas izpaušanas Yuanping apgalvoja, ka Komisijas dienestiem būtu vajadzējis izmantot informāciju par laiku arī ārpus attiecīgā perioda, lai veiktu pienācīgu novērtējumu mērķa peļņas noteikšanai.

(10)

Šis apgalvojums netika pieņemts. ES tiesas ir atzinušas, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvības attiecībā uz laikposmu, kas jāņem vērā, lai noteiktu kaitējumu (6). Sākotnējās izmeklēšanas sākumā Komisija noteica laikposmu kaitējuma novērtēšanai vajadzīgo datu savākšanai, proti, attiecīgo periodu (no 2007. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim), un tā nevāca datus, kas neietilpa šajā laikposmā. Turklāt, kā paskaidrots iepriekš 23. apsvērumā, šīs izmeklēšanas atsākšanā Komisijai ir jāizmanto tikai informācija, kas bija pieejama sākotnējās izmeklēšanas laikā.

(11)

Komisija līdz ar to analizēja izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, sūdzības iesniedzēja ierosināto mērķa peļņu. Sūdzībā kaitējuma starpības aprēķināšanai tika ierosināts mērķa peļņas procents 10 % apmērā. Šajā sakarā Komisija norādīja, ka peļņas procents, kuru Padome izmantoja iepriekšējā izmeklēšanā attiecībā uz skābeņskābes importu no Indijas un Ķīnas Tautas Republikas 1991. gadā, bija 10 % (7). Sūdzības iesniedzējs pamatoja šo skaitli, norādot, ka šādu rentabilitātes līmeni varētu sasniegt, ja tas ražotu ar pilnu jaudu. Tomēr sūdzības iesniedzēja ierosinātā peļņas norma neattiecas uz faktiskajiem datiem par gūto peļņu, ja nebūtu importa par dempinga cenām normālos konkurences apstākļos, bet gan uz teorētisku situāciju ar pilnīgu jaudas izmantojumu. Tā kā sūdzības iesniedzējs nepierādīja, ka pilnīgs jaudas izmantojums, uz kuru tas balstīja ierosināto mērķa peļņu, ir vai varētu būt tikt sasniegts parastos tirgus apstākļos bez importa par dempinga cenām, norādīto mērķa peļņu šim nolūkam izmantot nevarēja.

(12)

Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija izpētīja peļņas procentus, kas noteikti citās izmeklēšanās ķīmiskajā rūpniecībā, kur iesaistītas kapitālietilpīgas nozares tāpat kā skābeņskābes ražošanas nozare un kam ir līdzīgs ražošanas process.

(13)

Attiecībā uz peļņas procentiem, kas izmantoti iepriekšējās izmeklēšanās ķīmiskās rūpniecības nozarē (8) (ieskaitot peļņas procentu, kas izmantots iepriekšējā izmeklēšanā par skābeņskābi), tika konstatēts, ka vidēji apmēram 8 % peļņas procents tiek uzskatīts par pamatotu peļņu, ko Savienības ražošanas nozare varētu sasniegt normālos tirgus apstākļos, ja nebūtu kaitējumu radoša dempinga.

(14)

Turklāt Komisija izpētīja peļņas procentus, kas izmantoti izmeklēšanās attiecībā uz citām nozarēm, kas tāpat kā ķīmiskās rūpniecības nozare ir kapitālietilpīgas nozares. Te Komisija konstatēja, ka peļņas procents, kas izmantots šajās izmeklēšanās (9), atbilst vidējam peļņas procentam ķīmiskās rūpniecības nozarē, tostarp skābeņskābes ražošanā.

(15)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem un trūkstot faktiskajiem datiem par rentabilitātes līmeni, kuru Savienības ražošanas nozare izmeklēšanas periodā varētu sasniegt normālos apstākļos un bez kaitējumu radoša dempinga, Komisija uzskatīja par lietderīgu noteikt saprātīgu peļņas procentu, balstoties uz vidējo peļņas procentu, kas noteikts antidempinga izmeklēšanās citās ķīmiskās rūpniecības nozarēs un citās rūpniecības nozarēs ar tādām līdzīgām iezīmēm kā kapitālietilpīgums. Pamatojoties uz to, Komisija secināja, ka 8 % ir tāds peļņas procents, ko Savienības ražošanas nozare varētu pamatoti sasniegt parastos konkurences apstākļos, proti, ja nebūtu importa par dempinga cenām, un tādēļ šis peļņas procents būtu jāizmanto kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķināšanā.

(16)

Komisija izpauda iepriekš minētos faktus un apsvērumus 2016. gada 29. jūnijā. Yuanping Changyuan Chemicals Co. Ltd un Savienības ražošanas nozarei tika dota iespēja par tiem sniegt piezīmes.

(17)

Piezīmes noteiktajā termiņā tika saņemtas un tika pienācīgi ņemtas vērā. Turklāt 2016. gada 11. augustā notika uzklausīšana, kurā piedalījās Komisijas dienesti un Yuanping.

(18)

Ņemot vērā piezīmes, kas tika saņemtas no ieinteresētajām personām, tika veiktas dažas izmaiņas sākotnējā 2016. gada 29. jūnija izpaušanas dokumentā. Tādēļ Komisija no jauna izpauda iepriekš minētos faktus un apsvērumus ieinteresētajām personām 2016. gada 24. augustā.

(19)

Pēc informācijas izpaušanas Oxaquim apgalvoja, ka nav skaidrs, vai Yuanping apgalvojums, kas minēts 4. apsvērumā iepriekš, ir pilnīgi vai tikai daļēji pamatots. Komisija apstiprināja, ka apgalvojums ir pilnīgi pamatots. Faktiski, kā detalizēti izskaidrots iepriekš 5. un 6. apsvērumā, pārskatītajā aprēķinā, ko Komisija veica sākotnējā izmeklēšanā, ir pilnībā atspoguļotas Yuanping iesniegtās piezīmes sākotnējās izmeklēšanas laikā.

(20)

Savukārt Yuanping apgalvoja, ka, īstenojot Tiesas spriedumu, Komisija veica post hoc analīzi, lai pamatotu sākotnējās izmeklēšanas konstatējumus. Yuanping norādīja – to apliecina fakts, ka Komisija pamatojas uz Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1138/2011 (10), kas tika publicēta pēc mērķa peļņas novērtēšanas šajā procedūrā. Yuanping apgalvoja, ka šādu post hoc analīzi nevar izmantot, lai pamatotu sākotnējos konstatējumus. Šis apgalvojums nav pareizs un tika noraidīts šādu iemeslu dēļ.

(21)

Pirmkārt, attiecībā uz mērķa peļņas novērtēšanai izmantotajām lietām (no kurām tikai dažas ir minētas regulā) Yuanping apgalvojums ir faktu ziņā nepareizs. Mērķa peļņa visās šajās lietās, tostarp Yuanping minētajā regulā, bija vai nu provizoriski, vai galīgi noteikta pirms mērķa peļņas noteikšanas sākotnējā izmeklēšanā.

(22)

Otrkārt, lai īstenotu Tiesas spriedumu saskaņā ar LESD 266. pantu, Komisijai ir jānodrošina pamatojums saskaņā ar LESD 296. pantu attiecībā uz sākotnējās izmeklēšanas konstatējumiem, par kuriem Tiesa atzinusi, ka pamatojums nav bijis pietiekams. To darot, Komisijai ir jāpamatojas uz informāciju, kas bija pieejama sākotnējās izmeklēšanas laikā.

(23)

Līdz ar to Komisija pamatoja šos konstatējumus, piemēram, mērķa peļņas 8 % apmērā izmantošanu, ņemot vērā tikai to informāciju, uz ko tā balstījās sākotnējās izmeklēšanas laikā.

(24)

Turklāt visa informācija, ko Komisija izklāsta šajā regulā, jau bija sākotnējās izmeklēšanas lietas materiālos un/vai tajā laikā bija pieejama publiski. Šī informācija no jauna tika sniegta Yuanping šajā izmeklēšanā, apliecinot, ka Komisija savā uzlabotajā pamatojumā neizmantoja nekādus jaunus pierādījumus.

(25)

Yuanping arī apgalvoja, ka administratīvā procedūra vien nav pietiekama, lai labotu Tiesas konstatētās kļūdas.

(26)

Šis arguments tika noraidīts. Tiesa nekonstatēja, ka Komisijas konstatējumi būtu bijuši faktu ziņā vai būtiski nepareizi. Tiesa tikai konstatēja, ka dažās vietās apstrīdētajā regulā trūkst pietiekama pamatojuma. Sniegt paplašinātu pamatojumu šajā regulā saskaņā ar LESD 296. pantu ir piemērots veids, kā izpildīt Tiesas spriedumu.

(27)

Visbeidzot, Yuanping apgalvoja, ka skaitlis, ko Komisija izmantoja attiecībā uz pēcimportēšanas izmaksām, t. i., EUR 10 par tonnu, ir pārāk zems. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Yuanping sniedza Komisijai pierādījumus, uzrādot vairākus rēķinus no 2016. gada, kuros pēcimportēšanas izmaksas it kā bija lielākas.

(28)

Šis apgalvojums tika noraidīts. Skaitļi attiecībā uz pēcimportēšanas izmaksām, ko Komisija izmantoja sākotnējā izmeklēšanā, bija pārbaudīta informācija no nesaistītiem importētājiem, kuri sadarbojās. Yuanping nepamatoja, kāpēc Komisijai būtu jāpārrēķina šis skaitlis, izmantojot nepārbaudītus datus no laikposma ārpus sākotnējās izmeklēšanas perioda.

(29)

Šī regula ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi komiteja, kas izveidota saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1225/2009 15. panta 1. punktu,

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/53

(1)

Padome 2008. gada 10. novembrī pieņēma Vienoto rīcību 2008/851/KĀDP (1), ar ko izveido ES militāro operāciju Atalanta (“Atlanta”).

(2)

Padome 2014. gada 21. novembrī ar Padomes Lēmumu 2014/827/KĀDP (2) grozīja Vienoto rīcību 2008/851/KĀDP un līdz 2016. gada 12. decembrim pagarināja operāciju Atalanta.

(3)

Pēc Atalanta 2016. gada stratēģiskās pārskatīšanas tika pieņemts secinājums, ka Atalanta pilnvaras būtu jāpagarina līdz 2018. gada decembrim.

(4)

Attiecīgi būtu jāgroza Vienotā rīcība 2008/851/KĀDP.

(5)

Saskaņā ar 5. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās ar aizsardzību saistītu Savienības lēmumu un rīcību izstrādē un ieviešanā. Dānija nepiedalās šā lēmuma īstenošanā un tādēļ nepiedalās šīs operācijas finansēšanā,

1)

vienotās rīcības 14. pantam pievieno šādu punktu:

“5.   ES militārās operācijas kopējo izmaksu finanšu atsauces summa laikposmam no 2016. gada 13. decembra līdz 2018. gada 31. decembrim ir EUR 11 064 000. Padomes Lēmuma (KĀDP) 2015/528 (*1) 25. panta 1. punktā minētās finanšu atsauces summas procentuālā daļa ir noteikta 0 % apmērā.

(*1)  Padomes Lēmums (KĀDP) 2015/528 (2015. gada 27. marts), ar ko izveido mehānismu tādu Eiropas Savienības operāciju kopējo izmaksu finansēšanas pārvaldībai, kuras skar militārus vai aizsardzības aspektus (Athena), un ar ko atceļ Lēmumu 2011/871/KĀDP (OV L 84, 28.3.2015., 39. lpp.).”;"

2)

vienotās rīcības 16. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.   ES militārā operācija beidzas 2018. gada 31. decembrī.”

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/55

(1)

Padome 2014. gada 22. jūlijā pieņēma Lēmumu 2014/486/KĀDP (1) par Eiropas Savienības padomdevēju misiju civilās drošības sektora reformai Ukrainā (EUAM Ukraine).

(2)

Ar Lēmumu 2014/486/KĀDP, kas grozīts ar Lēmumu (KĀDP) 2015/2249 (2), EUAM Ukraine tika nodrošināta finanšu atsauces summa līdz 2016. gada 30. novembrim un pilnvaras līdz 2017. gada 30. novembrim.

(3)

Padome 2016. gada 12. maijā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2016/712 (3), ar ko finanšu atsauces summu pielāgo laikposmam līdz 2016. gada 30. novembrim.

(4)

Būtu jāparedz finanšu atsauces summa laikposmam no 2016. gada 1. decembra līdz 2017. gada 30. novembrim un tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Lēmums 2014/486/KĀDP,

1)

lēmuma 14. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Finanšu atsauces summa, kas paredzēta, lai ar EUAM Ukraine saistītus izdevumus segtu līdz 2014. gada 30. novembrim, ir EUR 2 680 000. Finanšu atsauces summa, kas paredzēta, lai ar EUAM Ukraine saistītus izdevumus segtu laikposmā no 2014. gada 1. decembra līdz 2015. gada 30. novembrim, ir EUR 13 100 000. Finanšu atsauces summa, kas paredzēta, lai ar EUAM Ukraine saistītus izdevumus segtu laikposmā no 2015. gada 1. decembra līdz 2016. gada 30. novembrim, ir EUR 17 670 000. Finanšu atsauces summa, kas paredzēta, lai ar EUAM Ukraine saistītus izdevumus segtu laikposmā no 2016. gada 1. decembra līdz 2017. gada 30. novembrim, ir EUR 20 800 000. Par finanšu atsauces summu turpmākajiem laikposmiem lēmumu pieņem Padome.”;

2)

lēmuma 17. pantā iekļauj šādu punktu:

“1.a   AP tiek pilnvarots nodot Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai (Frontex) EUAM Ukraine vajadzībām sagatavotu ES klasificētu informāciju un dokumentus ar slepenības pakāpi līdz tādam klasifikācijas līmenim, ko Padome noteikusi saskaņā ar Lēmumu 2013/488/ES. Šajā nolūkā sagatavo vienošanos starp AP un Frontex.”

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/57

(1)

Atbilstīgi LESD 108. panta 3. punktam Itālijas iestādes 2014. gada 9. janvārī iesniedza paziņojumu elektroniskā formā par to, ka Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa ir piešķīrusi papildkompensāciju uzņēmumam Arfea – Aziende Riunite Filovie ed Autolinee (turpmāk “Arfea”) pasažieru pārvadājumu pakalpojumu ar autobusu sniegšanai, pamatojoties uz koncesijām, kuras Itālijas Pjemontas reģions (turpmāk “reģions”) ir piešķīris laikposmā no 1997. līdz 1998. gadam (turpmāk “pārskata periods”).

(2)

Šis paziņojums tika reģistrēts ar lietas numuru SA.38132. Pēc Komisijas 2014. gada 7. februārī nosūtītā pieprasījuma sniegt informāciju par to, vai papildkompensācija ir tikusi izmaksāta, reģions 2014. gada 11. martā apstiprināja, ka tas Arfea ir izmaksājis papildkompensāciju 2014. gada 7. februārī, t. i., pēc tam, kad Itālijas valdība bija informējusi Komisiju par pasākumu. Šis pasākums tāpēc tiek uzskatīts par nepaziņotu pasākumu.

(3)

Itālijas iestādes 2014. gada 7. aprīlī un 2014. gada 21. maijā iesniedza turpmāku informāciju, un pēc Komisijas 2014. gada 24. jūlijā nosūtītā pieprasījuma sniegt informāciju Itālijas iestādes 2014. gada 20. augustā sniedza papildu informāciju.

(4)

Komisija savā 2015. gada 23. februāra vēstulē informēja Itāliju par lēmumu sākt Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk “LESD”) 108. panta 2. punktā minēto procedūru attiecībā uz atbalstu. Itālijas iestādes savā 2015. gada 16. aprīļa vēstulē iesniedza savus apsvērumus par lēmumu sākt procedūru.

(5)

Komisija savā lēmumā par procedūras sākšanu, kas tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2), aicināja ieinteresētās puses iesniegt savus argumentus saistībā ar šo pasākumu.

(6)

Arfea, kas ir atbalsta saņēmējs, bija vienīgā trešā puse, kas iesniedza apsvērumus par lēmumu sākt procedūru. Tās iesniegums tika saņemts 2015. gada 30. jūlijā un pārsūtīts Itālijai 2015. gada 18. augustā, kas sniedza tai iespēju paust savu viedokli. Itālijas argumenti tika saņemti 2015. gada 24. septembra vēstulē.

(7)

Arfea ir privāts uzņēmums, kas sniedz vietēja mēroga sabiedriskā transporta pakalpojumus, pamatojoties uz koncesijām un privāto komercpārvadājumu pakalpojumiem. Saskaņā ar precīzāku Itālijas iestāžu sniegto informāciju Arfea visā pārskata periodā (1997. un 1998. gadā) nodrošināja autobusu maršrutu tīklu kā koncesionārs Alesandrijas provincē un Asti provincē (turpmāk “provinces”). Uzņēmums sniedza arī citus privātus pakalpojumus, piemēram, tūrisma un autobusu nomas pakalpojumus.

(8)

Saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju reģions uzņēmumam Arfea par iepriekšminēto pakalpojumu, ko tas sniedza 1997.–1998. gadā, jau ir veicis publiskās iemaksas saskaņā ar reģiona valdības (Delibera della Giunta Regionale vai D.G.R.) 1984. gada 16. februāra pamatlēmumu Nr. 658-2041 (turpmāk “1984. gada pamatlēmums”), ar ko tika ieviests Reģiona likums Nr. 151/1981 (3) un Reģiona likums Nr. 16/1982 (4). Ar šiem likumiem tika ieviesti noteikumi attiecībā uz publisko iemaksu piešķiršanu investīcijām un struktūrvienību vai uzņēmumu, kas sniedz pasažieru pārvadājumu pakalpojumus, operatīvajiem deficītiem. Saskaņā ar Reģiona likuma Nr. 16/1982 1. pantu šie pakalpojumi “parasti nozīmē cilvēku vai preču apvienotus pārvadājumus, kas tiek nodrošināti pastāvīgi vai periodiski ar tarifiem, termiņiem, biežumu, iepriekšnoteiktiem maršrutiem un nediferencētu piedāvājumu”. Arfea 1997. gadā arī pieprasīja un saņēma no reģiona papildu publiskās iemaksas par 1997. gadu saskaņā ar likuma Nr. 472/1999 12. pantu. Tā kā šīs publiskās iemaksas izrādās piešķirtas uzņēmumam Arfea vairāk nekā desmit gadus pirms Komisijas pirmā pieprasījuma Itālijas valstij sniegt informāciju, uz tām neattieksies prasība veikt novērtējumu saskaņā ar šo lēmumu.

(9)

Pēc Consiglio di Stato (Itālijas Augstākā administratīvā tiesa) sprieduma ar atpakaļejošu spēku par sniegtā sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas piešķiršanu transporta pakalpojumu sniedzējam tieši saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 (5) papildus kompensācijai, ko tas jau bija saņēmis saskaņā ar valsts tiesību aktiem (6), Arfea, pamatojoties uz šo regulu, 2007. gadā pieprasīja reģionam sabiedrisko pakalpojumu papildkompensāciju par uzņēmumam radītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem, jo tam attiecīgi 1997. un 1998. gadā esot tikušas uzspiestas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Arfea uzskatīja, ka saņemtā kompensācija, kas aprēķināta atbilstīgi valsts tiesību aktiem, pilnā apmērā nekompensēja iztrūkumus, kas tai radušies, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Reģions savos 2007. gada 14. maija un 2008. gada 25. janvāra paskaidrojumos šo pieprasījumu noraidīja. Arfea un citi pakalpojumu sniedzēji ar apelācijas sūdzībām Nr. 913/2007 un 438/2008 apstrīdēja šos paskaidrojumus, kuros papildkompensācijas pieprasījumi bija noraidīti.

(10)

Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa (turpmāk “Reģionālā administratīvā tiesa”) ar 2010. gada 18. februāra spriedumiem (Sentenze Nr. 976 un 977/2010) apstiprināja Arfea apelācijas sūdzības un atzina, ka tam ir tiesības saņemt papildkompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kurus uzņēmums sniedzis atbilstīgi Regulai (EEK) Nr. 1191/69.

(11)

Šajos spriedumos Reģionālā administratīvā tiesa uzskatīja, ka nevar noraidīt tāda uzņēmuma prasību, kurš sniedz sabiedriskos pakalpojumus, ja prasība ir atmaksāt izmaksas, kas faktiski jau ir radušās, sniedzot šādus pakalpojumus. Neatbilstošais iemaksu apmērs, ko koncesionāriem piemēroja Itālija, varētu būt radījis tiem nepamatotus zaudējumus. Reģionālā administratīvā tiesa arī uzskatīja, ka Arfea bija tiesības saņemt sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju arī tad, ja iepriekš uzņēmums nebija pieprasījis izbeigt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Reģionālā administratīvā tiesa norādījusi, ka Arfea pienākošās papildkompensācijas precīzais apmērs bija jānosaka reģionam, pamatojoties uz ticamiem datiem, kas iegūti no uzņēmuma finanšu pārskatiem, un ir jābūt redzamai starpībai starp izmaksām, kuras ir saistītas ar to Arfea darbības daļu, kas ir sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, un attiecīgajiem ieņēmumiem. Tomēr reģionam neizdevās aprēķināt, cik liela kompensācija tam būtu jāizmaksā uzņēmumam Arfea, kā to pieprasīja Reģionālā administratīvā tiesa.

(12)

Ar 2013. gada 14. februāra rīkojumiem (ordinanze istruttorie) Nr. 198 un 199 Reģionālā administratīvā tiesa iecēla ekspertu (turpmāk “eksperts”), kura uzdevums bija pārbaudīt, vai Arfea pieprasītās summas (EUR 1 446 526 par 1997. gadu un EUR 421 884 par 1998. gadu) ir tikušas aprēķinātas atbilstīgi Regulai (EEK) Nr. 1191/1969 un 87.–95. punktam spriedumā Altmark lietā (7). No Reģionālās administratīvās tiesas (giudizio per l'ottemperanza) 2013. gada 10. oktobra spriedumiem Nr. 1070 un 1071/2013 izriet, ka eksperts ir apstiprinājis, ka nepietiekamas kompensācijas dēļ Arfea cieta ekonomiskus zaudējumus EUR 1 196 780 apmērā par 1997. gadu un EUR 102 814 apmērā par 1998. gadu. Reģionālā administratīvā tiesa aprēķināja papildkompensācijas summas, kas reģionam tādējādi bija jāizmaksā uzņēmumam Arfea, un pieprasīja izmaksāt šīs summas līdz 2014. gada 7. februārim. Itālijas iestādes apstiprināja, ka šīs summas reģions ir izmaksājis uzņēmumam Arfea2014. gada 7. februārī.

(13)

Tas ir reģiona veiktais papildkompensāciju maksājums Arfea saskaņā ar spriedumiem Nr. 1070 un 1071/2013, kas veido nepaziņotos pasākumus un ir šā lēmuma priekšmets.

(14)

Kā tika paskaidrots iepriekšējā iedaļā, Reģionālā administratīvā tiesa iecēla ekspertu, lai noteiktu papildkompensācijas apmēru, kas reģionam ir jāizmaksā Arfea. Eksperts 2013. gada 17. jūnijā publicēja divus ziņojumus: vienu par 1997. gadu un otru par 1998. gadu. Eksperts veica korekcijas kompensācijas apmēra aprēķinos, kurus bija veikuši Arfea konsultanti, bet apstiprināja, ka papildkompensācijas aprēķināšanā izmantotā metodika ir saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 10. pantu un turpmākiem pantiem, kā arī sprieduma Altmark lietā 87.–95. punktu. Eksperts izmantoja šādu metodiku:

(15)

Eksperts savos ziņojumos paskaidro, ka pārbaudē izmantoto informāciju reģions ir apstiprinājis. Pretēji Itālijas iestāžu izteiktajai pretenzijai eksperts uzskata, ka no Arfea uzskaišu informācijas ir iespējams noteikt, kuras izmaksas ir saistītas ar Pjemontas reģiona it kā uzspiesto sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu izpildi. Kā apgalvo eksperts, atsevišķas izmaksas var tikt iedalītas tieši, kamēr atsevišķas kopējās izmaksas var tikt nodalītas, tikai netieši tās attiecinot uz Arfea sabiedriskajām un privātajām darbībām. Kopējās izmaksas tika netieši iedalītas, pamatojoties uz norādītajiem parametriem t.s. “bāzes modelī” (modelli base), kuru sagatavoja Arfea, it kā pamatojoties uz reģiona sniegtajiem norādījumiem (t.s. “Norādījumi 97”). Šie parametri norādīja reģionā sniegto pilsētas un starppilsētu sabiedrisko pakalpojumu darbību apjomu procentos, un citu privāto darbību apjomu procentos (piemēram, autobusu noma). Eksperts šos procentus piemēroja kopējām izmaksām, kurām neesot bijis iespējams uzturēt atsevišķus kontus.

(16)

Attiecībā uz atbilstību spriedumam Altmark lietā eksperts nav paudis savu viedokli par to, vai Arfea faktiski tika uzticētas skaidri definētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, jo uzņēmums tās nebija pilnvarots pildīt. Viņš apstiprina, ka publisko iemaksu aprēķināšanas parametri tika noteikti atbilstīgi 1984. gada pamatlēmumam un viņa ziņojumos apstiprinātā papildkompensācija nepārsniedz summu, kas nepieciešama visu izmaksu vai kādas to daļas segšanai, kas radušās, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un saprātīgu peļņu saistībā ar šo saistību izpildi.

(17)

Eksperts atzīst Arfea konsultantu veiktos aprēķinus attiecībā uz saprātīgu peļņu, kas definēta kā kapitāla vidējais atalgojums, pamatojoties uz šādiem pieņēmumiem:

(18)

Visbeidzot, eksperts uzskata, ka Arfea vienības izmaksas 1997. un 1998. gadā atbilst tāda tipiska, labi organizēta uzņēmuma izmaksām, kas tirgū sniedz līdzīga veida pakalpojumus.

(19)

Tāpēc papildkompensācijām par 1997. un 1998. gadu (EUR 1 196 780 par 1997. gadu un EUR 102 814 par 1998. gadu) būtu jāatbilst starpībai starp apstiprināto deficītu un neto finanšu ietekmi, mīnus reģiona jau piešķirtās publiskās iemaksas.

(20)

Itālijas iestādes iesniedza nolīgumus par 28 koncesijām (disciplinari di concessione), kuras, ar atšķirīgiem spēkā esamības datumiem, provinces ir piešķīrušas Arfea, lai tas sniegtu pakalpojumus 27 reģionālajos maršrutos un vienā starpreģionu maršrutā. Dažas no šīm koncesijām šajā pārskata periodā neapšaubāmi bija spēkā, kamēr attiecībā uz citām koncesijām nav pierādījumu par to pagarināšanu, bet tikai par sekojošiem labojumiem tajās.

(21)

Visas koncesijas ir spēkā vienu gadu, un, lai šo termiņu pagarinātu, vismaz vienu mēnesi pirms koncesiju derīguma termiņa beigām jāiesniedz pieprasījums un jāsamaksā koncesiju nodeva. Visās koncesijās ir noteikts, ka risku par pakalpojumu sniegšanu pilnībā uzņemas uzņēmums. Vairākās koncesijās ir atsauces uz reģionu tabulām, kurās nosaka tarifus. Piecās koncesijās ir norādīts, ka uzņēmumam par pakalpojuma sniegšanu nav tiesību saņemt jebkāda veida subsīdijas vai kompensācijas. Pārējās 23 koncesijās ir norādīts, ka piekļuve publiskām iemaksām ir pakārtota atbilstībai koncesiju noteikumiem un vajadzīgie aprēķini jāveic atbilstīgi 1984. gada pamatlēmumam (10).

(22)

Lēmumā sākt procedūru ir paskaidrots, ka Komisijai bija bažas par pasākuma saderību ar iekšējo tirgu.

(23)

Pirmkārt, Komisija apšaubīja, ka ir izpildīti četri nosacījumi, kurus Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk “Tiesa”) noteikusi Altmark lietā.

(24)

Otrkārt, Komisijai bija šaubas par to, vai attiecīgais pasākums ir atbrīvots no paziņošanas pienākuma saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktu. Komisija īpaši izteica šaubas, pirmkārt, par to, vai reģions ir vienpusēji uzspiedis Arfea jebkādas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un, otrkārt, vai minētā kompensācija bija atbilstoša visām Regulas (EEK) Nr. 1191/69 prasībām. Ja neviens no šiem nosacījumiem nav izpildīts, tad atbilstība paziņotajam pasākumam ir jāvērtē saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007.

(25)

Treškārt, Komisijai bija šaubas par minētā pasākuma saderību saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007. Komisija apšaubīja to, ka Arfea būtu uzticētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības Regulas (EK) Nr. 1370/2007 nozīmē sabiedrisko pakalpojumu līguma formā vai vispārīgu noteikumu formā. Ņemot vērā, ka koncesiju nolīgumus var uzskatīt par sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, Komisija šaubījās, vai šie nolīgumi atbilst prasībām Regulas (EK) Nr. 1370/2007 4. pantā, kurā ir noteikts sabiedrisko pakalpojumu līgumu obligātais saturs. Komisijai bija arī šaubas par to, vai Arfea piešķirtā kompensācija tika aprēķināta atbilstīgi Regulā (EK) Nr. 1370/2007 noteiktajām prasībām, lai novērstu pārmērīgu kompensēšanu.

(26)

Ceturtkārt, Komisijai bija šaubas saistībā ar minētā pasākuma konkrēto raksturu. Komisija īpaši apšaubīja to, ka sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas piešķiršanas vietā minēto pasākumu varētu uzskatīt par zaudējumu kompensēšanu neatļautas darbības gadījumā, jo tā netiek atzīta par priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(27)

Itālijas iestādes savos iesniegumos pauda uzskatu, ka paziņotais pasākums veido Valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, jo īpaši tāpēc, ka tas neatbilst visiem nosacījumiem, kas paredzēti Eiropas Tiesas spriedumā Altmark lietā. Itālijas iestādes arī uzskatīja, ka reģiona piešķirtā kompensācija neatbilda ne Regulai (EEK) Nr. 1191/69, ne Regulai (EK) Nr. 1370/2007. Šajā saistībā Itālija iesniedza galvenokārt tālāk minētos argumentus.

(28)

Itālijas iestādes uzsvēra, ka autobusu pakalpojumu saistības attiecīgajā periodā nebija uzliktas ne vienpusēji, ne noslēdzot līgumu. Pirmkārt, Itālijas iestādes apgalvo, ka Arfea darbojās saskaņā ar koncesijām, kas jāatjauno reizi gadā pēc uzņēmuma pieprasījuma. Šajās koncesijās (kopā 28, tās ir minētas iepriekš 19. apsvērumā) ir ietverts pienākums uzņēmumam lietot reģiona apstiprināto tarifu sistēmu, kas paredzēta iepriekšnoteiktam grafikam, par to iegūstot ekskluzīvas tiesības sniegt attiecīgus pakalpojumus, taču tajās nav noteiktas nekādas konkrētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības Regulas (EEK) Nr. 1191/69 2. panta nozīmē. Tāpat Itālijas iestādes uzskata, ka šajās koncesijās nav norādīti iepriekšnoteiktie kompensācijas parametri attiecībā uz konkrētām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām. Ex post kompensācijas piešķiršana ar valsts tiesas spriedumu nebūtu saderīga ar šo prasību.

(29)

Otrkārt, visos koncesiju dokumentos ir norādīts, ka par pakalpojuma sniegšanu pilnībā ir atbildīgs pats uzņēmums, un izmaksas pilnībā ir jāuzņemas pakalpojuma sniedzējam. Neraugoties uz to, ka Itālijas iestāžu nodrošinātajās koncesijās ir noteikts, ka visus ar pakalpojuma sniegšanu saistītos riskus pilnībā uzņemas pats uzņēmums, Arfea atkārtoti pieprasīja pagarināt šo koncesiju termiņus.

(30)

Treškārt, arī no koncesijas dokumentiem ir skaidrs, ka uzņēmuma autobusu apkalpotie maršruti pēc tā pieprasījuma ir tikuši vairākkārt mainīti, un tāpēc var izslēgt, ka attiecīgā reģiona vai provinces iestāde kaut vai netieši būtu uzspiedusi uzņēmumam jebkādas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

(31)

Itālijas iestādes turklāt paskaidroja, ka par ekskluzīvajām tiesībām nodrošināt transporta pakalpojumus uz nosacījumiem, kas specificēti kopā ar izmaiņām, kas veiktas pēc tās pieprasījuma, uzņēmums saņēma Itālijas likumā paredzētos operatīvos maksājumus kā samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem, pamatojoties uz standarta izmaksām, kas aprēķinātas atbilstīgi 1984. gada pamatlēmumam. Pakalpojuma standarta izmaksas tika aprēķinātas saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem tiesību aktiem (Likums Nr. 151/81 un Reģiona likums Nr. 16/82), kas paredzēja kompensēt vietēja mēroga sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas izmaksas atkarībā no attaisnotiem standarta izdevumiem. Tas tika darīts, lai pilnībā segtu uzņēmuma operatīvo deficītu. Saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem šādu operatīvo iemaksu uzdevums ir dot iespēju pakalpojuma sniedzējam sasniegt ekonomisko līdzsvaru, turpretim visi nākamie deficīti ir jāattiecina uz neapmierinošu pakalpojuma sniedzēja vadību. Attiecīgi skaidri bija noteikts, ka visi šādi deficīti būtu jāuzņemas uzņēmumam, pamatojoties uz to, ka tam nav izdevies realizēt visus pasākumus, kas nepieciešami izmaksu samazināšanai un ieņēmumu palielināšanai.

(32)

Itālijas iestādes arī apgalvo, ka Tiesas pilnvarotā eksperta ex post papildkompensācijas aprēķins acīmredzami pārkāpj vispārējo kompensācijas procedūru prasības, kas noteiktas Regulas (EEK) Nr. 1191/69 10. un turpmākos pantos. Saskaņā ar Itālijas iestāžu sacīto, Tiesas konsultētais eksperts analizēja tikai uzņēmuma konsultanta uzrādītās izmaksas un ienākumus, kas bija noteikti ex post un bez pareizas kontu nodalīšanas. Pēc tam tā secināja, ka neatkarīgi no dažiem jautājumiem, kuros tika konstatētas pretrunas, iegūtais rezultāts pēc būtības ir pareizs.

(33)

Itālijas iestādes turklāt uzskata, ka kompensācija neatbilst nevienai no Regulas (EK) Nr. 1370/2007 prasībām. Jo īpaši kompensācijas apmēra aprēķināšana neatbilst metodei, kas izklāstīta Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikumā, lai aprēķinātu neto finanšu ietekmi atbilstībai ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām.

(34)

Visbeidzot, Itālijas iestādes iebilst pret to, ka ar Reģionālās administratīvās tiesas spriedumiem tika uzdots samaksāt Arfea finanšu kompensāciju par pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi 1997. un 1998. gadā, bet ne kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies, neveicot šos maksājumus. Itālijas iestādes paskaidroja, ka Arfea2014. gada 6. jūnijā iesniedza lūgumu piešķirt kompensāciju par zaudējumiem papildus kompensācijai, ko tam jau bija piešķīrusi Reģionālā administratīvā tiesa. Saskaņā ar Itālijas iestāžu sacīto, tas parādītu, ka kompensācija, kuru uzņēmumam Arfea piešķīra Reģionālā administratīvā tiesa, un kas ir pašreizējā lēmuma objekts, nav kompensācija par zaudējumiem.

(35)

Arfea, kas ir atbalsta saņēmējs, bija vienīgā ieinteresētā puse, kas iesniedza apsvērumus par lēmumu sākt procedūru. Arfea nepiekrita Komisijas sākotnējai nostājai lēmumā sākt procedūru.

(36)

Pirmkārt, Arfea apgalvo, ka minētā pasākuma saderība un legalitāte Komisijai būtu jāizvērtē tikai saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69, bet ne saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007. Saskaņā ar Arfea sacīto, Regulu (EK) Nr. 1370/2007 nevar piemērot situācijām, kuras izveidojušās pirms tās stāšanās spēkā, t.i., 2009. gada 3. decembra, kā to būtu apstiprinājusi Vispārējā tiesa savā 2013. gada 20. marta spriedumā Andersen lietā T-92/11. Arfea tomēr uzskata, ka tai piešķirtās kompensācijas jebkurā gadījumā atbilst Regulas (EK) Nr. 1370/2007 prasībām.

(37)

Otrkārt, Arfea apgalvo, ka tai tika uzticētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības Regulas (EEK) Nr. 1191/69 2. panta 1. punkta un 2. panta 2. punkta nozīmē. Saskaņā ar Arfea sacīto, vietēja mēroga sabiedriskā transporta pakalpojumi ir sabiedriskie pakalpojumi. Itālijā šie pakalpojumi var tikt piešķirti administratīvo koncesiju veidā un sabiedrisko pakalpojumu saistību veidā, kas pievienotas šo pakalpojumu noteikumiem, kas var tikt formulēti koncesiju nolīgumos, kā arī šiem koncesiju nolīgumiem pievienotajos nolīgumos un nolikumos. Arfea lietā šīs sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiektos uz darba programmām, autobusu maršrutiem, pieturām un tarifiem. Attiecībā uz to, ka koncesijās ir norādīts, ka par pakalpojumu sniegšanu pilnībā ir atbildīgi paši uzņēmumi, Arfea apgalvo, ka tas attiecas uz pasažieru un trešo pušu drošības riskiem, bet ne riskiem, kas saistīti ar uzņēmuma pamatdarbību.

(38)

Treškārt, Arfea apgalvo, ka tas, ka tā nepieprasīja pārtraukt šīs sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 1191/69 4. pantā, neliedz tai tiesības saņemt kompensāciju saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69. Saskaņā ar Arfea sacīto, procedūra, kas jāpilda saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 4. pantu, nebūtu attiecināma uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kuras tika uzspiestas uzņēmumam pēc Regulas (EEK) Nr. 1191/69 stāšanās spēkā. Šāda Regulas (EEK) Nr. 1191/69 4. panta interpretācija pēc Arfea uzskatiem varētu tikt atbalstīta ar 2014. gada 3. marta Tiesas spriedumu CTP lietā C-518/12.

(39)

Ceturtkārt, attiecībā uz kompensācijas, kas tai tika piešķirta ar Pjemontas reģiona Reģionālās administratīvās tiesas spriedumu, apmēra aprēķināšanu, Arfea apgalvo, ka tiesas pilnvarotā eksperta ziņojumu Komisija nevar apstrīdēt, jo tā ir iepriekšēja tehniska darbība, par ko ir atbildīgas vienīgi valstu tiesas. Jebkurā gadījumā, saskaņā ar Arfea sacīto, kompensācijas aprēķināšanas parametriem vajadzēja būt iepriekš noteiktiem Reģiona padomes 1984. gada 16. februāra lēmumā, un uzņēmumam netiktu izmaksāta pārmērīga kompensācija. Tāpēc minētajām kompensācijām vajadzētu atbilst prasībām, kas šajā saistībā ir formulētas Regulā (EEK) Nr. 1191/69.

(40)

Piektkārt, saskaņā ar Arfea sacīto, iepriekš tekstā 37.–39. apsvērumā apkopotajiem argumentiem vajadzētu arī attiekties uz minētās kompensācijas atbilstības Regulas (EK) Nr. 1370/2007 prasībām novērtējumu. Tomēr, attiecībā uz šo kompensāciju atbilstību formālajām prasībām, kuras ir noteiktas šajā Regulā, uz ko Komisija atsaucas 64. apsvērumā un pēc tās lēmuma sākt procedūru, Arfea uzskata, ka šajā lietā tās neattiecas. Saskaņā ar Arfea sacīto, ne juridiski, ne loģiski nebūtu iespējams demonstrēt atbilstību šīm prasībām, jo šī situācija ir izveidojusies daudzus gadus pirms Regulas (EK) Nr. 1370/2007 stāšanās spēkā.

(41)

Visbeidzot, Arfea apgalvo, ka ar Pjemontas reģiona Reģionālās administratīvās tiesas spriedumu tai piešķirtās kompensācijas atbilst četriem Altmark nosacījumiem. Pirmkārt, saskaņā ar pirmo Altmark nosacījumu, Arfea vajadzēja būt uzticētām skaidri definētām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām. Otrkārt, saskaņā ar otro Altmark nosacījumu, kompensāciju parametriem vajadzēja būt skaidri un objektīvi noteiktiem iepriekš Reģiona padomes 1984. gada 16. februāra lēmumā. Treškārt, saskaņā ar trešo Altmark nosacījumu, eksperta ziņojumā vajadzēja būt konstatētam, ka kompensācija nav pārsniegusi ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu izpildi saistītās izmaksas. Visbeidzot, Altmark ceturtā kritērija nozīmē Arfea bija atbilstošs tipiska un labi organizēta uzņēmuma pazīmēm, par ko liecināja fakts, ka tā vidējās izmaksas uz vienu kilometru bija zemākas par reģiona standarta izmaksām.

(42)

Itālijas iestādes savos argumentos par Arfea argumentiem vēlreiz apstiprināja savu nostāju, kas tika pausta to argumentos pie lēmuma sākt procedūru, bez papildu komentāriem.

(43)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai nodrošināšanai ar konkrētām precēm, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(44)

Attiecīgi, lai atbalsta pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē, tam kumulatīvi jāatbilst visiem šādiem nosacījumiem:

(45)

Komisija norāda, ka ar Reģionālās administratīvās tiesas spriedumu reģionam tiek izteikta prasība maksāt Arfea papildkompensāciju par plānotu autobusu pakalpojumu sniegšanu 1997. un 1998. gadā attiecībā uz reģionālajiem maršrutiem. Eksperts apstiprināja, ka Arfea nepietiekamas kompensācijas dēļ cieta ekonomiskus zaudējumus EUR 1 196 780 apmērā par 1997. gadu un EUR 102 814 apmērā par 1998. gadu, jo tam esot tikušas uzspiestas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Reģions 2014. gada 7. februārī samaksāja Arfea norādīto summu, izpildot minētos spriedumus.

(46)

Tas, ka valsts tiesa noteica reģionam pienākumu maksāt kompensāciju uzņēmumam, nenozīmē, ka pasākumu nevar attiecināt uz reģionu, kas nodrošina sprieduma izpildi, jo minētās valsts vietējās tiesas jāuzskata par valsts struktūrām, tādēļ tām ir lojālas sadarbības pienākums (11).

(47)

Tādēļ pasākums ir attiecināms uz valsti, un līdzekļi, no kuriem minētā kompensācija tikusi izmaksāta, ir valsts līdzekļi.

(48)

Vispirms Komisija norāda, ka Arfea veic saimniecisko darbību, kas ir pasažieru pārvadājumi par atlīdzību. Tādēļ Arfea būtu jāuzskata par “uzņēmumu” Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē.

(49)

Arī pasākuma piešķiršana jāuzskata par selektīvu, jo sniedz priekšrocību tikai Arfea.

(50)

Saistībā ar ekonomiskas priekšrocības piešķiršanu, no sprieduma Altmark lietā izriet, ka kompensācija, ko uzņēmumam kā atlīdzību par tam uzspiestām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām piešķīrusi valsts vai kas tikusi piešķirta no valsts līdzekļiem, nepiešķir šādu priekšrocību attiecīgajam uzņēmumam un tādēļ nav valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē, ar nosacījumu, ka kumulatīvi ir izpildīti šādi četri nosacījumi:

(51)

Saskaņā ar spriedumu Altmark lietā ir jābūt kumulatīvi izpildītiem visiem četriem nosacījumiem, lai izslēgtu ekonomisku priekšrocību gadījumā, kad kompensācija tiek piešķirta uzņēmumam kā atlīdzība par tam uzspiestām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām.

(52)

Attiecībā uz pirmo Altmark nosacījumu Komisija vispirms norāda, ka tas ir dalībvalstu pienākums apliecināt, ka konkrētajam uzņēmumam ir uzticētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, un šāda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību piemērošana ir pamatota no vispārēju interešu viedokļa (12). Tomēr Itālijas iestādes nepaskaidroja, kādas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kas būtu pamatotas no vispārēju interešu viedokļa, tika uzspiestas Arfea. Gluži pretēji – tās apgalvoja, ka Arfea neesot bijušas uzticētas nekādas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

(53)

Otrkārt, Komisija norāda, ka priekšstats par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām attiecas uz operatoram uzspiestajiem nosacījumiem, kurus šis operators, ņemot vērā savas komerciālās intereses, neuzņemtos vai neuzņemtos tādā pašā apjomā bez atlīdzības. Turklāt šos nosacījumus valsts iestādei bija skaidri jāformulē aktā par tiesību piešķiršanu. Šajā saistībā Arfea nevarēja konkrēti paskaidrot, kādas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības tam ir tikušas uzspiestas, ne arī apliecināt, ka šīs sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības ir bijušas skaidri formulētas aktā par tiesību piešķiršanu. Turklāt saistībā ar turpmāk 77.–82. apsvērumā minētajiem iemesliem Komisija uzskata, ka nopietnas pazīmes liecina, ka Arfea nav bijušas uzspiestas šādas skaidri formulētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

(54)

Attiecībā uz otro Altmark nosacījumu Komisija piebilst, ka ar Reģionālās administratīvās tiesas spriedumiem Arfea piešķirtās kompensācijas aprēķināšanas parametri nebija noteikti iepriekš. Šo kompensāciju apmēri tika noteikti, pamatojoties tikai uz ex post aprēķiniem, kurus veica eksperts atbilstoši dažādiem pieņēmumiem, kas netika pienācīgi izskaidroti, un bez kontu nodalīšanas.

(55)

Pretēji Arfea apgalvotajam nevar uzskatīt, ka šo kompensāciju aprēķināšanas parametri būtu noteikti Reģiona padomes 1984. gada 16. februāra lēmumā. Patiešām, ar Reģionālās administratīvās tiesas spriedumu Arfea piešķirtās kompensācijas ir papildkompensācijas, kuru mērķis bija precīzi nosegt finansiālo slogu, ko Arfea ir radījušas it kā uzspiestās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, un kas nebūtu pilnībā nosegts ar tam jau tika piešķirtajām kompensācijām, piemērojot Reģiona padomes 1984. gada 16. februāra lēmumu.

(56)

Šāda pieeja ir pretrunā ar otro Altmark nosacījumu, un jebkura kompensācija, kas piešķirta balstoties uz to, veido valsts atbalstu. Tiesa savā Altmark spriedumā tiešām ir paskaidrojusi, ka “dalībvalsts veikts maksājums, lai kompensētu uzņēmuma zaudējumus, ja kompensācijas aprēķināšanas parametri nav iepriekš noteikti un vēlāk izrādās, ka zināmu pakalpojumu sniegšana sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ietvaros nav ekonomiski dzīvotspējīga, ir uzskatāms par finanšu pasākumu, kas ietilpst valsts atbalsta jēdzienā LESD 107. panta 1. punkta nozīmē” (13).

(57)

Komisija tāpēc secina, ka paziņotais pasākums neatbilst otrajam Altmark nosacījumam.

(58)

Attiecībā uz trešo Altmark nosacījumu Komisija uzskata, pirmkārt, ka gadījumā, ja uzņēmums veic darbības, uz kurām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiecas, un darbības, uz kurām tās neattiecas, nav iespējams precīzi noteikt izmaksas, kas radušās, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ja konti starp dažādām pakalpojumu sniedzēja darbībām nav atbilstoši nodalīti.

(59)

Šajā gadījumā Itālijas iestādes apgalvoja, ka Arfea nebija atbilstīgi veicis kontu nodalīšanu starp savām darbībām, uz kurām attiecās Pjemontas reģiona it kā uzspiestās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, un citām savām darbībām. Komisija arī izteica šaubas par to, vai Arfea ir veicis šādu kontu nodalīšanu, bet Arfea šajā jautājumā nesniedza nekādus komentārus. Turklāt Arfea konta izrakstos, kurus ekspertam bija tiesa atļāvusi izmantot tiesa, lai noteiktu kompensāciju apjomu, nekas neliecināja par kontu nodalīšanu starp dažādām Arfea darbībām. Tiesas pilnvarotā eksperta veiktā izmaksu sadale tika veikta ex post, pamatojoties uz Arfea konsultantu sagatavoto bāzes modeli, kurā bija noteikti izmaksu apjomi procentos, kas jāpiešķir dažādām Arfea darbībām.

(60)

Otrkārt, Komisija uzskata, ka peļņas līmeņi, kurus eksperts ņēma vērā kompensācijas apjoma aprēķināšanai, ir augstāki par tiem līmeņiem, ko var uzskatīt par saprātīgu peļņu trešā Altmark nosacījuma nozīmē.

(61)

Eksperts uzskatīja, ka ienākuma norma no ieguldītā kapitāla 12,89 % par 1997. gadu un 10,81 % par 1998. gadu ir bijusi saprātīga peļņas likme; šīs likmes tiek pamatotas ar ieņēmumiem, kas tiek gūti no Itālijas 10 gadu valsts aizņēmuma obligācijām (1997. gadā 6,8 %), plus vidējā riska prēmija (1997. gadā 4,8 %), kas labota augšup, lai ņemtu vērā paša Arfea finansiālo situāciju (1997. gadā par 1,28).

(62)

Šajā saistībā Komisija piebilst, ka eksperta noteiktā riska prēmija ir īpaši augsta, ņemot vērā, ka Arfea bija pakļauts ļoti ierobežotam riskam. Īstenībā Arfea izmantoja koncesijas uz ekskluzīvu tiesību pamata, kas to pasargāja no citu operatoru konkurences, un eksperta noteiktā kompensācija kompensēja pieminēto pilno pašizmaksu, kas radusies, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

(63)

Turklāt Komisija norāda, ka, lai gan eksperts pieminēja, ka transporta nozare ieguvusi no tā, ka vidējais riska līmenis ir zem tirgus līmeņa, viņš laboja riska prēmiju augšup, lai ņemtu vērā paša Arfea potenciālo finansiālo risku, kas bija augstāks par vidējo riska līmeni šajā nozarē. Šādi rīkojoties, eksperts nav ņēmis vērā tipiska transporta uzņēmuma risku, bet Arfea pašarisku, kas bija augstāks par vidējo riska līmeni šajā nozarē.

(64)

Ņemot vērā iepriekšminēto, Komisija uzskata, ka trešais Altmark nosacījums nav izpildīts.

(65)

Ņemot vērā Altmark nosacījumu kumulatīvo raksturu un to, ka minētais pasākums neatbilst pirmajiem trim Altmark nosacījumiem, Komisijai nav jāpārbauda, vai ir izpildīts ceturtais Altmark nosacījums.

(66)

Pamatojoties uz iepriekšminēto, Komisija uzskata, ka Arfea izmaksātā papildkompensācija par pārskata periodā sniegtajiem pakalpojumiem neatbilst četriem kumulatīviem Altmark nosacījumiem, un tāpēc piešķir šim uzņēmumam selektīvu ekonomisku priekšrocību Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē.

(67)

Komisija norāda, pirmkārt, ka minētās kompensācijas Arfea tika piešķirtas ar diviem Pjemontas Reģionālās administratīvās tiesas 2013. gada 10. oktobra spriedumiem, un Pjemontas reģions tās izmaksāja 2014. gada 7. februārī, t.i., ilgi pēc tam, kad pasažieru pārvadājumu ar autobusu tirgus Eiropas Savienībā tika atvērts konkurencei.

(68)

Šajā saistībā Tiesa savā spriedumā Altmark lietā piebilda, ka kopš 1995. gada vairākas dalībvalstis sāka atvērt dažus pārvadājumu pakalpojumu tirgus konkurencei ar citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem, tādējādi jau vairāki uzņēmumi piedāvāja pilsētas, piepilsētas vai reģionālo pārvadājumu pakalpojumus dalībvalstīs, kuras līdz tam laikam nebija to reģistrācijas valsts.

(69)

Tādējādi var uzskatīt, ka ikviena kompensācija, kas ir piešķirta Arfea, varētu izkropļot konkurenci saistībā ar pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu ar autobusu un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm tādējādi, ka tā negatīvi ietekmē citās dalībvalstīs reģistrētu pārvadājumu uzņēmumu spēju piedāvāt savus pakalpojumus Itālijā, turklāt tā stiprina Arfea pozīciju tirgū, jo uzņēmumam tiek samazināti izdevumi, kurus tam citādi būtu bijis jāsedz, veicot savas ikdienas saimnieciskās operācijas.

(70)

Komisija tālāk norāda, ka Arfea aktīvi darbojas citos tirgos, piemēram, privāto pārvadājumu pakalpojumu jomā, tādēļ tas konkurē ar citiem uzņēmumiem Savienībā šādos tirgos. Visu veidu kompensācijas, kas piešķirtas Arfea, var arī radīt konkurences izkropļošanas draudus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm arī šajos tirgos.

(71)

Komisija tātad secina, ka pasākums izkropļo konkurenci un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(72)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka šis pasākums ir atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē.

(73)

Lai būtu pamatots Reģionālās administratīvās tiesas viedoklis par to, ka Arfea bija tiesības par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām saņemt papildkompensāciju saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69, Arfea vajadzēja iegūt tiesības saņemt papildkompensāciju laikā, kad tas sniedza šos pakalpojumus, un šiem kompensācijas maksājumiem vajadzēja būt atbrīvotiem no obligātās paziņošanas procedūras atbilstīgi Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktam. Pretējā gadījumā, ja kompensācija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē un tā netiek paziņota, kompensācija tiek uzskatīta par nelikumīgu atbilstīgi LESD 108. pantam. Tas ir tāpēc, ka saskaņā ar šīs regulas 17. panta 2. punktu kompensācija, kas tiek izmaksāta saskaņā ar minēto regulu, tiek atbrīvota no LESD 108. panta 3. punktā noteiktās iepriekšējas informēšanas procedūras un attiecīgi no paziņošanas.

(74)

Šajā saistībā no sprieduma Combus lietā izriet, ka jēdziens “sabiedrisko pakalpojumu kompensācija” attiecīgā noteikuma nozīmē jāskaidro ļoti ierobežoti (14). Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktā minētais atbrīvojums no paziņošanas attiecas tikai uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kuras uzņēmumam tiek uzliktas vienpusēji atbilstīgi minētās regulas 2. pantam, kas aprēķināta atbilstīgi tās pašas regulas 10.–13. pantā norādītajai metodei (kompensēšanas kopējā procedūra). Tas netiek piemērots sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, kā noteikts 14. pantā. Ja kompensācija tiek maksāta atbilstīgi sabiedrisko pakalpojumu līgumam, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 1191/69 14. pantā, un tas ir valsts atbalsts, par to jāziņo Komisijai pirms līguma stāšanās spēkā. Pretējā gadījumā kompensācija tiek uzskatīta par nelikumīgi īstenotu atbalstu atbilstīgi Līguma 108. pantam.

(75)

Jautājums par to, vai saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktu Itālijas iestādes patiesi tiek atbrīvotas no iepriekšējas informēšanas šajā lietā, ir atkarīgs no šādiem faktoriem: pirmkārt, vai reģions faktiski ir vienpusēji uzlicis Arfea sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, un, otrkārt, vai kompensācija, kas izmaksāta par šīm saistībām, atbilst Regulas (EEK) Nr. 1191/69 prasībām. Komisija katru jautājumu skatīs atsevišķi.

(76)

Saskaņā ar Arfea sacīto, Pjemontas reģions tam uzlika sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kuras bija noteiktas koncesiju nolīgumos attiecībā uz pārvadājumu ar autobusu pakalpojumu sniegšanu, kā arī šiem koncesiju nolīgumiem pievienotajos nolīgumos un noteikumos. Šīs sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības attiektos uz darba programmām, autobusu maršrutiem, pieturām un tarifiem.

(77)

Komisija norāda, pirmkārt, ka visos koncesiju nolīgumos ir skaidri noteikts, ka tie ir spēkā tikai vienu gadu, un tos var pagarināt pēc pārvadājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma, ja ir samaksāta koncesiju nodeva. Var secināt, ka šīs koncesijas bija pamatā līgumattiecībām starp Arfea un Pjemontas reģionu, kurās Arfea iesaistījās brīvprātīgi.

(78)

Tāpēc nevar uzskatīt, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības Regulas (EEK) Nr. 1191/69 nozīmē Arfea būtu piemērotas vienpusēji, pamatojoties uz šiem nolīgumiem. Vispārējā tiesa savā 2016. gada 3. marta spriedumā Simet lietā T-15/14 atgādināja, ka brīvprātīga iesaistīšanās līgumattiecībās atšķiras no vienpusējas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību uzlikšanas, un tāpēc uzņēmumam nav pamata pretendēt uz kompensāciju saskaņā ar regulu (EEK) Nr. 1191/69 (15).

(79)

Otrkārt, Komisija norāda, ka Arfea skaidri neidentificē koncesiju nolīgumiem pievienotos nolīgumus un noteikumus, kuri tam esot tikuši uzspiesti attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām. Komisija tomēr saprot, ka Arfea atsaucas uz nolīgumiem attiecībā uz autobusu maršrutiem un grafikiem, kas tika pievienoti koncesiju nolīgumiem, un tabulām, kas nosaka reģionu tarifus, uz kuriem daži no koncesiju nolīgumiem attiecas.

(80)

Attiecībā uz šiem maršrutu un grafiku nolīgumiem Komisija norāda, ka nevar uzskatīt, ka tajos Arfea tiktu vienpusēji uzliktas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Īstenībā Arfea tos noslēdza brīvprātīgi, tāpat kā pašus koncesiju nolīgumus. Turklāt šo nolīgumu saturs, t.i., autobusu maršruti, pēc Arfea pieprasījuma vairākās koncesijās tika grozīts. Tāpēc tās nevar uzskatīt par vienpusēji uzliktām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām Regulas (EEK) Nr. 1191/69 2. panta nozīmē.

(81)

Attiecībā uz reģionu tarifu noteikšanas tabulām, kurās tiek noteikti maksimālie tarifi visiem pasažieriem, Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa savā 2016. gada 3. marta spriedumā Simet lietā T-15/14 ir nepārprotami izskaidrojusi, ka šādi vispārēji noteikumi attiecībā uz tarifiem neuzliek sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības Regulas (EEK) Nr. 1191/69 2. panta nozīmē. Tiesa uzskata, ka šajā nosacījumā minētās saistības attiecībā uz tarifiem attiecas tikai uz maksimālajiem tarifiem, kas tiek piemēroti īpašai pasažieru vai ražojumu kategorijai un neattiecas uz cenu politikas vispārējiem pasākumiem (16).

(82)

Visbeidzot, Komisija norāda, ka jebkurā gadījumā fakts, ka Arfea pieprasīja pagarināt koncesijas un pat samaksāja koncesiju nodevu, ir grūti savienojams ar jebkādu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību uzlikšanu Regulas (EEK) Nr. 1191/69 2. panta 1. punkta nozīmē. Saskaņā ar šo nosacījumu sabiedrisko pakalpojumu saistības īstenībā “nozīmē saistības, kuras attiecīgs transporta uzņēmums, ja tas būtu ievērojis savas komerciālās intereses, neuzņemtos vispār vai neuzņemtos tādā pašā mērogā vai ar tādiem pašiem nosacījumiem”. Vispārējā tiesa savā 2016. gada 3. marta spriedumā Simet lietā T-15/14 piebilst, esot ir grūti pieņemt, ka uzņēmums lūgtu pagarināt koncesiju, ņemot vērā tam uzliktās saistības, lai gan šīs koncesijas izpilde nav tā komerciālajās interesēs.

(83)

Pat ja tiek parādīts, ka šajā lietā Arfea tika vienpusēji uzliktas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kas tomēr nav taisnība, kompensācijai par šādiem pakalpojumiem tomēr jāatbilst kompensēšanas kopējai procedūrai (IV iedaļa Regulā (EEK) Nr. 1191/69), lai tas tiktu atbrīvots no iepriekšējas paziņošanas atbilstīgi minētās regulas 17. panta 2. punktam. Komisija neuzskata, ka tā ir.

(84)

Šajā saistībā Komisija atgādina, pirmkārt, ka no Regulas (EEK) Nr. 1191/69 10. un 11. panta izriet, ka kompensācija nevar būt lielāka par finansiālo slogu, kas uzņēmumam bija jāuzņemas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību uzlikšanas rezultātā. Turklāt Regulas (EEK) Nr. 1191/69 1. panta 5. punktā (versijā, kas piemērojama no 1992. gada 1. jūlija) ir noteikts, ka: “Ja transporta uzņēmums ne tikai sniedz tādus pakalpojumus, uz ko attiecas sabiedrisko pakalpojumu saistības, bet veic arī citu veidu darbību, sabiedrisko pakalpojumu sniegšana jānodrošina, izveidojot atsevišķas uzņēmuma struktūrvienības, kas atbilst vismaz šādiem nosacījumiem:

(…).”

(85)

Otrkārt, Komisija atgādina, ka saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1191/69 13. pantu kompensācijas apmērs ir jānosaka iepriekš.

(86)

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka Arfea piešķirtās kompensācijas neatbilst šīm prasībām.

(87)

Pirmkārt, Komisija norāda, ka atbilstoši iepriekš 59. apsvērumā minētajam, nav liecību, ka Arfea būtu atbilstīgi nodalījis kontus starp savām darbībām, kuras attiecoties uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, un citām savām darbībām, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 1191/69 1. panta 5. punkta a) apakšpunktā. Gluži pretēji, Arfea kontu izraksti par 1997. un 1998. gadu, kurus ekspertam bija tiesa atļāvusi izmantot tiesa, lai noteiktu kompensāciju apjomu, liecina, ka izmaksas nav tikušas nodalītas atbilstoši darbībai.

(88)

Otrkārt, Komisija norāda, ka pretēji Regulas (EEK) Nr. 1191/69 13. pantam Arfea piešķirtā kompensācija netika noteikta iepriekš, bet balstoties uz Reģionālās administratīvās tiesas ex post novērtējumu.

(89)

Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija secina, ka papildkompensācija, ko Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa piešķīra Arfea, nebija atbrīvota no obligātās iepriekšējās paziņošanas, kas noteikta Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktā.

(90)

Tā kā nav liecību par to, ka pārskatāmais pasākums bija atbrīvots no Regulas (EEK) Nr. 1191/69 17. panta 2. punktā noteiktās iepriekšējās paziņošanas, ir jāpārbauda šo maksājumu saderība ar iekšējo tirgu, jo, kā paskaidrots 6.1. iedaļā, maksājumus uzskata par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē.

(91)

Šajā saistībā Līguma 93. panta noteikumi par valsts atbalsta saderību attiecas uz pārvadājumu un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību koordinēšanu pārvadājumu jomā, un tie ir lex specialis saistībā ar 107. panta 3. punktu, kā arī 106. panta 2. punktu, jo tajos ietverti īpaši noteikumi par valsts atbalsta saderību. Tiesa ir nolēmusi, ka šis nosacījums “apstiprina, ka atbalsts pārvadājumiem ir saderīgs ar iekšējo tirgu tikai precīzi formulētos gadījumos, kuri neapdraud [Savienības] vispārējās intereses” (17).

(92)

Regula (EK) Nr. 1370/2007 stājās spēkā 2009. gada 3. decembrī, un ar to tika atceltas Regula (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regula (EEK) Nr. 1107/70 (18). Regulu (EK) Nr. 1370/2007 piemēro kompensācijai par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus.

(93)

Komisija uzskata, ka nepaziņota pasākuma atbilstība būtu jāpārbauda saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007, jo šis tiesību akts ir spēkā šā lēmuma pieņemšanas laikā. Komisija arī norāda, ka Pjemontas Reģionālā administratīvās tiesas piešķirtā papildkompensācija Arfea tika izmaksāta 2014. gada 7. februārī (19).

(94)

Regulas (EK) Nr. 1370/2007 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka “sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas, ko saskaņā ar šo regulu izmaksā par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanu vai par vispārējos noteikumos paredzēto tarifu saistību ievērošanu, ir saderīgas ar [iekšējo] tirgu. Tādas kompensācijas ir atbrīvotas no Līguma [108. panta 3. punktā] paredzētās iepriekšējas paziņošanas prasības”.

(95)

Turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ Komisija uzskata, ka nepaziņotā kompensācija neatbilst Regulai (EK) Nr. 1370/2007, tātad nevar uzskatīt, ka tā ir saderīga ar iekšējo tirgu, kā noteikts minētās regulas 9. panta 1. punktā.

(96)

Pirmkārt, Komisija norāda, ka koncesiju nolīgumi neatbilst šīs Regulas 4. panta prasībām, kas nosaka obligāto saturu vispārējiem noteikumiem un sabiedrisko pakalpojumu līgumiem, kuros tiek noteiktas sabiedrisko pakalpojumu saistības:

(97)

Otrkārt, Komisija norāda, ka minētais pasākums neatbilst attiecīgajām Regulas (EK) Nr. 1370/2007 prasībām attiecībā uz kompensāciju apmēru aprēķināšanu.

(98)

Regulas (EK) Nr. 1370/2007 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka gadījumos ar tieši piešķirtiem pakalpojumu valsts līgumiem kompensācijai ir jāatbilst Regulas (EK) Nr. 1370/2007 noteikumiem un pielikumā ietvertajiem noteikumiem, lai nodrošinātu, ka kompensācija nav lielāka par summu, kas ir nepieciešama sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildei.

(99)

Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikuma 2. punktā noteikts, ka kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas atbilst summai, ko veido šādi faktori: izmaksas, kas radušās, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, no kurām atskaita biļešu ieņēmumus, mīnus jebkura pozitīva finansiāla ietekme, kas radusies tīklā, kurā sniedz pakalpojumus saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām. Šā pielikuma 4. punktā ir noteikts, ka izmaksas un ieņēmumus aprēķina saskaņā ar piemērojamiem grāmatvedības un nodokļu noteikumiem. Šā pielikuma 5. punktā ir paredzēts: “ja sabiedrisko pakalpojumu operators sniedz ne tikai kompensētus pakalpojumus, uz kuriem attiecas sabiedrisko pārvadājumu pakalpojumu saistības, bet veic arī citu veidu darbību, minēto sabiedrisko pakalpojumu kontiem jābūt nošķirtiem, lai tie atbilstu vismaz šādiem nosacījumiem:

(100)

Tomēr, kā tika jau norādīts iepriekš 59. apsvērumā, Arfea atbilstīgi nenodalīja kontus starp savām darbībām, kuras it kā attiecoties uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, un citām savām darbībām, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikuma 5. punktā. Tādējādi nav iespējams pierādīt, ka visbeidzot piešķirtās kompensācijas apmērs nepārsniedz summu, kas atbilst neto finanšu ietekmei, kura ir vienāda ar kopējo ietekmi – pozitīvu vai negatīvu –, kāda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ievērošanai ir uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja ieņēmumiem un izmaksām (Regulas (EK) Nr. 1370/2007 pielikuma 2. punkts). Turklāt, tā kā kompensācijas parametri netika noteikti iepriekš, ikvienas kompensācijas aprēķins jāveic ex-post, pamatojoties uz brīvi izvēlētiem pieņēmumiem, kā to darīja Arfea konsultanti un Pjemontas Reģionālās administratīvās tiesas pilnvarotais eksperts. Visbeidzot, kā paskaidrots iepriekš 60.–63. apsvērumā, peļņas līmeņi, kurus eksperts ņēma vērā kompensācijas apjoma aprēķināšanai, ir augstāki par tiem līmeņiem, ko var uzskatīt par saprātīgu peļņu.

(101)

Treškārt, Komisija norāda, ka uzņēmums Arfea pats ir atzinis, ka šajā gadījumā Regulas (EK) Nr. 1370/2007 prasības nav izpildītas, paskaidrojot, ka ne juridiski, ne loģiski nebūtu iespējams demonstrēt atbilstību šīm prasībām, jo šī situācija ir izveidojusies daudzus gadus pirms minētās regulas stāšanās spēkā.

(102)

Attiecīgi, Komisija uzskata, ka Reģionālās Administratīvās tiesas pieprasītā papildkompensācija netika izmaksāta atbilstoši Regulai (EK) Nr. 1370/2007, tādēļ papildkompensācija nav saderīga ar iekšējo tirgu.

(103)

Lēmumā sākt procedūru Komisija aicināja ieinteresētās puses iesniegt savus argumentus jautājumā par to, vai Reģionālās Administratīvās tiesas spriedumi attiecas uz zaudējumu kompensēšanu saistībā ar iespējamu tiesību akta pārkāpumu vai arī sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, pamatojoties uz spēkā esošajām Padomes regulām. Šajā jautājumā savus argumentus iesniedza tikai Itālijas iestādes, apgalvojot, ka minētais pasākums bija paredzēts kompensācijas piešķiršanai par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību pildīšanu, bet ne zaudējumu kompensēšanai.

(104)

Saistībā ar šo Komisija norāda, ka noteiktos apstākļos kompensācija par zaudējumiem, ko rada valsts iestāžu nelikumīgas vai citādas darbības (20), nenozīmē, ka tiek piešķirta priekšrocība, tādēļ to neuzskata par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē (21). Zaudējumu kompensēšanai un valsts atbalstam ir atšķirīgi mērķi, jo pirmajā gadījumā mērķis ir atjaunot stāvokli, kādā zaudējumus cietusī puse bija pirms zaudējumu nodarīšanas, it kā zaudējums nebūtu nodarīts (restitutio in integrum).

(105)

Tomēr zaudējumu kompensēšana ir ārpus valsts atbalsta noteikumiem un tās pamatā ir vispārējie kompensēšanas noteikumi (22). Turklāt Lucchini spriedumā Tiesa nolēma, ka valsts tiesām ir liegts piemērot valsts tiesību aktus, ja minēto tiesību aktu piemērošana “grautu Kopienu tiesību piemērošanu, kā rezultātā nebūtu iespējams atgūt valsts atbalstu, kas piešķirts, pārkāpjot Kopienu tiesības” (23). Šāda paziņojuma pamatā ir princips, ka valsts tiesību aktu nevar piemērot, ja tādējādi tiktu grauta Savienības tiesību akta atbilstīga piemērošana (24). Šajā saistībā Vispārējā tiesa savā 2016. gada 3. marta spriedumā Simet lietā T-15/14 ir norādījusi, ka zaudējumu kompensēšanu, kas varētu nozīmēt atlīdzību par kaitējumu, kas bija radies sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību uzlikšanas rezultātā, nevarēja izslēgt no valsts atbalsta novērtējuma tikai tāpēc, ka tā ir iekļauta zaudējumu kompensācijā, jo tas ļautu apiet Līguma 107. un 108. pantu (25).

(106)

Saistībā ar papildkompensācijām, kuras Arfea piešķīra Reģionālā administratīvā tiesa, Komisija norāda, pirmkārt, ka, Reģionālās administratīvās tiesas spriedumi attiecas uz Arfea tiesībām saņemt summu kā kompensāciju atbilstoši Regulas (EEK) Nr. 1191/69 6., 10. un 11. pantam, kas jānosaka valsts pārvaldes iestādēm, pamatojoties uz ticamiem datiem. Tas norāda, ka atbilstoši Reģionālās administratīvās tiesas viedoklim Arfea tiesības uz papildkompensāciju izriet nevis no vispārējā noteikuma par zaudējumu kompensēšanu, ko rada valsts iestāžu nelikumīgas vai citādas darbības, bet no Regulas (EEK) Nr. 1191/69.

(107)

Otrkārt, Komisija norāda, ka Arfea2014. gada 6. jūnijā iesniedza Itālijas tiesām pieprasījumu, lai Pjemontas reģions samaksātu par zaudējumiem papildus kompensācijām, ko Reģionālā administratīvā tiesa tam jau bija piešķīrusi. Uzņēmums Arfea savā pieteikumā nepamatoti apgalvoja, kas tas ir cietis zaudējumus, jo tam pienākošās kompensācijas par 1997. un 1998. gadu reģions esot atzinis un izmaksājis novēloti. Tas apliecina, ka Arfea neatzīst Reģionālās administratīvā tiesas piešķirtās kompensācijas sev kā kompensāciju par zaudējumiem.

(108)

Treškārt, Komisija uzskata, ka tiesas lēmums par zaudējumu atlīdzināšanu uzņēmumam Arfea, lai kompensētu finansiālo slogu, kas radies no Itālijas iestāžu it kā nelikumīgi uzliktajām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām jebkurā gadījumā nozīmē Līguma 107. un 108. panta pārkāpumu.

(109)

Šā iemesla dēļ šāds piešķīrums sniegtu Arfea tādu pašu rezultātu, kā sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas piešķiršana par pārskata periodu, lai gan koncesiju nolīgumi, ar ko reglamentē attiecīgos pakalpojumus, nebija atbrīvoti no iepriekšējas paziņošanas pienākuma un neatbilda Regulas (EEK) Nr. 1191/69 vai Regulas (EK) Nr. 1370/2007 būtiskām prasībām, kā iepriekš pierādīts.

(110)

Tādējādi kompensācijas pieejamība faktiski ļautu apiet Savienības tiesību aktu noteikumus un nosacījumus par valsts atbalstu, saskaņā ar kuriem kompetentās iestādes, kad tās uzliek sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības vai slēdz līgumus par šādām saistībām, kompensē sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem izmaksas, kas tiem radušās, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Ja kompensācija par zaudējumiem ir vienāda ar atbalsta summu, kādu plāno piešķirt, tad tas nozīmē, ka netieši tiek piešķirts nelikumīgs un ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts (26). Kā tika atgādināts iepriekš tekstā, Vispārējā tiesa ir paskaidrojusi, ka šādos gadījumos valsts atbalsta noteikumus nevar apiet vienīgi tāpēc, ka minētais pasākums būs iekļauts tiesas lēmumā par zaudējumu atlīdzināšanu (27).

(111)

Tāpēc Komisija neuzskata, ka Reģionālās administratīvās tiesas spriedums nozīmē piešķirt Arfea kompensāciju par zaudējumiem, ko uzņēmumam rada valsts iestāžu nelikumīgas vai citādas darbības, bet uzskata to par nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta piešķiršanu, kas ir aizliegts ar Līguma 107. panta 1. punktu.

(112)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka nepaziņotais pasākums ir valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē un tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(113)

Atbilstīgi Līgumam un Tiesas iedibinātajai judikatūrai, ja Komisija konstatējusi atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu, tai ir tiesības pieprasīt dalībvalstij šā atbalsta atcelšanu vai pārveidošanu (28). Tāpat Tiesa ir pastāvīgi lēmusi, ka dalībvalsts pienākums ir atcelt atbalstu, ko Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu; tas jādara iepriekšējā stāvokļa atjaunošanas nolūkā (29).

(114)

No Tiesas apsvērumiem izriet, ka šis mērķis ir sasniegts, ja saņēmējs ir atmaksājis nelikumīgā atbalsta summas un tādējādi zaudējis priekšrocību, kas tam bija tirgū attiecībā pret citiem konkurentiem, un ir atjaunots stāvoklis, kāds bija pirms atbalsta izmaksas (30).

(115)

Ievērojot šo judikatūru, Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (31) 16. panta 1. punktā noteikts, ka tad, “kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (…)”.

(116)

Tādējādi, ņemot vērā to, ka attiecīgie pasākumi tika īstenoti, pārkāpjot Līguma 108. pantu, un ir uzskatāmi par nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu, tie ir jāatgūst, lai atjaunotu tādu tirgus situāciju, kāda tā bija pirms atbalsta piešķiršanas. Atgūšanai būtu jāaptver laiks no brīža, kad priekšrocība uzņēmumam Arfea uzkrājās, t. i., kad atbalsts tika nodots tā rīcībā (t. i., 2014. gada 7. februārī), līdz faktiskai atgūšanai, un atgūstamajām summām būtu jāpiemēro procenti līdz faktiskajai atgūšanai.

a)

kopējā no saņēmēja atgūstamā summa (sākotnējā summa ar procentiem);

b)

sīku aprakstu par pasākumiem, kas jau veikti un paredzēti, lai izpildītu šo lēmumu;

c)

dokumentus, kas pierāda, ka saņēmējs ir brīdināts par atbalsta atmaksāšanu.

—

izmaksas, kas rodas saistībā ar kompetentās iestādes/iestāžu uzspiestām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kuras iekļautas pakalpojumu valsts līgumā un/vai vispārējos noteikumos, vai ar šādu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību kopumu,

—

mīnus jebkura pozitīva finansiāla ietekme, kas radusies tīklā, kurā sniedz pakalpojumus saskaņā ar attiecīgajām sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām,

—

mīnus tarifu ieņēmumi vai jebkuri citi ieņēmumi, kas rodas, izpildot attiecīgās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības,

—

plus samērīga peļņa,

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/76

(1)

Putnu gripa ir vīrusa izraisīta putnu, tostarp mājputnu, infekcijas slimība. Inficēšanās ar putnu gripas vīrusu mājputniem izraisa divus galvenos minētās slimības veidus, kam atšķiras virulence. Slimības mazpatogēnā forma parasti izraisa tikai vieglus simptomus, toties ļoti patogēnajai formai lielākajā daļā mājputnu sugu ir ļoti augsta mirstība. Šī slimība var nopietni ietekmēt mājputnu audzēšanas rentabilitāti.

(2)

Ar putnu gripu galvenokārt saslimst putni, taču atsevišķos gadījumos inficēties var arī cilvēki, lai gan risks parasti ir ļoti mazs.

(3)

Putnu gripas uzliesmojuma gadījumā ir risks, ka slimības ierosinātājs var izplatīties uz citām audzētavām, kurās ir mājputni vai citi nebrīvē turēti putni. Tādējādi, pārdodot dzīvus putnus vai to produktus, tas var izplatīties no vienas dalībvalsts uz citām dalībvalstīm vai uz trešām valstīm.

(4)

Padomes Direktīva 2005/94/EK (3) paredz konkrētus profilaktiskus pasākumus putnu gripas uzraudzībai un agrīnai noteikšanai un minimālos kontroles pasākumus, kas piemērojami minētās slimības uzliesmojuma gadījumā starp mājputniem vai citiem nebrīvē turētiem putniem. Minētā direktīva paredz, ka ļoti patogēnās putnu gripas uzliesmojuma gadījumā tiek izveidota aizsardzības zona un uzraudzības zona.

(5)

Nīderlande paziņoja Komisijai par ļoti patogēnās H5N8 apakštipa putnu gripas uzliesmojumu audzētavā, kas atrodas minētās valsts teritorijā un kurā ir mājputni vai citi nebrīvē turēti putni, un šī dalībvalsts nekavējoties veica pasākumus atbilstoši Direktīvā 2005/94/EK noteiktajām prasībām, ieskaitot aizsardzības zonas un uzraudzības zonas izveidi.

(6)

Komisija sadarbībā ar Nīderlandi ir izskatījusi minētos pasākumus un atzīst, ka aizsardzības zonas un uzraudzības zonas robežas, ko noteikusi minētās dalībvalsts kompetentā iestāde, atrodas pietiekami tālu no audzētavas, kurā bija apstiprināts minētās slimības uzliesmojums.

(7)

Lai novērstu nevajadzīgus tirdzniecības traucējumus Savienībā un nepieļautu, ka trešās valstis liek nepamatotus tirdzniecības šķēršļus, ir nepieciešams īsā laika posmā Savienības līmenī aprakstīt aizsardzības zonu un uzraudzības zonu, kas izveidotas Nīderlandē saistībā ar ļoti patogēno putnu gripu.

(8)

Tādējādi līdz nākamajai Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas sanāksmei šā lēmuma pielikumā būtu jānosaka aizsardzības zona un uzraudzības zona Nīderlandē, kurās piemēro Direktīvā 2005/94/EK paredzētos dzīvnieku veselības kontroles pasākumus, un būtu jānosaka šādas reģionalizācijas ilgums.

(9)

Šis lēmums nākamajā Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas sanāksmē ir jāpārskata,

29.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 321/80

(1)

Putnu gripa ir vīrusa izraisīta putnu, tostarp mājputnu, infekcijas slimība. Inficēšanās ar putnu gripas vīrusu mājputniem izraisa divus galvenos minētās slimības veidus, kam atšķiras virulence. Mazpatogēnā gripa izraisa tikai vieglus simptomus, savukārt ļoti patogēnajai gripai ir ļoti augsti mirstības rādītāji vairākumā mājputnu sugu. Šī slimība var nopietni ietekmēt mājputnu audzēšanas rentabilitāti.

(2)

Ar putnu gripu galvenokārt saslimst putni, taču atsevišķos gadījumos inficēties var arī cilvēki, lai gan risks parasti ir ļoti mazs.

(3)

Putnu gripas uzliesmojuma gadījumā ir risks, ka slimības ierosinātājs var izplatīties uz citām audzētavām, kurās ir mājputni vai citi nebrīvē turēti putni. Tādējādi, pārdodot dzīvus putnus vai to produktus, tas var izplatīties no vienas dalībvalsts uz citām dalībvalstīm vai uz trešām valstīm.

(4)

Padomes Direktīva 2005/94/EK (3) paredz konkrētus profilaktiskus pasākumus putnu gripas uzraudzībai un agrīnai noteikšanai un minimālos kontroles pasākumus, kas piemērojami minētās slimības uzliesmojuma gadījumā starp mājputniem vai citiem nebrīvē turētiem putniem. Minētā direktīva paredz aizsardzības zonas un uzraudzības zonas izveidi ļoti patogēnās putnu gripas uzliesmojuma gadījumā.

(5)

Zviedrija paziņoja Komisijai par ļoti patogēnās H5N8 apakštipa putnu gripas uzliesmojumu audzētavā, kas atrodas minētās valsts teritorijā un kurā ir mājputni vai citi nebrīvē turēti putni, un šī dalībvalsts nekavējoties veica pasākumus atbilstoši Direktīvā 2005/94/EK noteiktajām prasībām, ieskaitot aizsardzības zonu un uzraudzības zonu izveidi.

(6)

Komisija sadarbībā ar Zviedriju ir izskatījusi minētos pasākumus un atzīst, ka aizsardzības zonas un uzraudzības zonas robežas, ko noteikusi minētās dalībvalsts kompetentā iestāde, atrodas pietiekami tālu no audzētavas, kurā bija apstiprināts minētās slimības uzliesmojums.

(7)

Lai novērstu nevajadzīgus tirdzniecības traucējumus Savienībā un nepieļautu, ka trešās valstis liek nepamatotus tirdzniecības šķēršļus, ir nepieciešams īsā laika posmā Savienības līmenī aprakstīt aizsardzības zonu un uzraudzības zonu, kas izveidotas Zviedrijā saistībā ar ļoti patogēno putnu gripu.

(8)

Tādējādi līdz nākamajai Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas sanāksmei šā lēmuma pielikumā būtu jānosaka aizsardzības zona un uzraudzības zona Zviedrijā, kurās piemēro Direktīvā 2005/94/EK paredzētos dzīvnieku veselības kontroles pasākumus, un būtu jānosaka šādas reģionalizācijas ilgums.

(9)

Šis lēmums nākamajā Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas sanāksmē ir jāpārskata,