(1)

Savienība ir izvirzījusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās Savienībā ir balstīta uz spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu, un šis princips kopš Eiropadomes sanāksmes Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī ierasti ir dēvēts par stūrakmeni tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās Savienībā.

(3)

Nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšana un konfiscēšana ir vieni no visefektīvākajiem veidiem, kā apkarot noziedzību. Savienība ir apņēmusies nodrošināt efektīvāku noziedzīgu aktīvu identifikāciju, konfiskāciju un atkārtotu izmantošanu saskaņā ar “Stokholmas programmu – atvērta un droša Eiropa pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (2).

(4)

Noziegumiem bieži ir pārrobežu raksturs, tāpēc efektīvai pārrobežu sadarbībai ir būtiska nozīme, lai iesaldētu un konfiscētu nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtos līdzekļus.

(5)

Pašreizējo Savienības tiesisko regulējumu par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu veido Padomes Pamatlēmumi 2003/577/TI (3) un 2006/783/TI (4).

(6)

Komisijas īstenošanas ziņojumos par Pamatlēmumiem 2003/577/TI un 2006/783/TI norādīts, ka pašreizējais režīms attiecībā uz iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu nav pilnībā efektīvs. Minētie Pamatlēmumi dalībvalstīs nav īstenoti un piemēroti vienveidīgi, kas ir izraisījis nepietiekamu savstarpēju atzīšanu un neoptimālu pārrobežu sadarbību.

(7)

Savienības tiesiskais regulējums par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu nav gājis kopsolī ar jaunākajām likumdošanas norisēm Savienības un valstu līmenī. Konkrētāk – Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/42/ES (5) ir noteikti minimuma noteikumi par īpašuma iesaldēšanu un konfiskāciju. Minētie minimuma noteikumi attiecas uz nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, tostarp arī gadījumos, kad par noziedzīgu nodarījumu jau ir uzsākts kriminālprocess, bet aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir slima vai aizbēgusi, paplašinātu konfiskāciju un konfiskāciju, ko piemēro trešai personai. Minētie minimuma noteikumi attiecas arī uz īpašuma iesaldēšanu nolūkā to, iespējams, vēlāk konfiscēt. Iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu veidi, uz kuriem attiecas minētā direktīva, arī būtu jāiekļauj tiesiskajā regulējumā par savstarpēju atzīšanu.

(8)

Pieņemot Direktīvu 2014/42/ES, Eiropas Parlaments un Padome paziņojumā norādīja, ka efektīva iesaldēšanas un konfiskācijas sistēma Savienībā ir nesaraujami saistīta ar iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu labi funkcionējošu savstarpēju atzīšanu. Ņemot vērā vajadzību Savienībā ieviest visaptverošu nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanas un konfiskācijas sistēmu, Eiropas Parlaments un Padome aicināja Komisiju iesniegt leģislatīvā akta priekšlikumu par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(9)

Komisija 2015. gada 28. aprīļa paziņojumā “Eiropas Drošības programma” pauda uzskatu, ka tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās ir atkarīga no efektīviem pārrobežu instrumentiem un ka spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpēja atzīšana ir svarīgs drošības sistēmas elements. Komisija arī atgādināja par vajadzību uzlabot iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(10)

Komisija 2016. gada 2. februāra paziņojumā attiecībā uz Rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu uzsvēra vajadzību nodrošināt, ka noziedzniekiem, kas finansē terorismu, tiek atņemti viņu aktīvi. Komisija norādīja, ka, lai izjauktu organizētās noziedzības darbības, ar kurām finansē terorismu, ir ļoti svarīgi minētajiem noziedzniekiem atņemt noziedzīgi iegūtos līdzekļus. Lai to panāktu, Komisija norādīja, ka ir jānodrošina visu veidu iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu maksimāli iespējama izpilde visā Savienībā, piemērojot savstarpējas atzīšanas principu.

(11)

Lai nodrošinātu iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu efektīvu savstarpēju atzīšanu, noteikumi par šo rīkojumu atzīšanu un izpildi būtu jāparedz juridiski saistošā un tieši piemērojamā Savienības aktā.

(12)

Ir svarīgi veicināt iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu un izpildi, izstrādājot noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij ir pienākums bez papildu formalitātēm atzīt iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, ko saistībā ar procesu krimināllietās izdevusi cita dalībvalsts, un izpildīt minētos rīkojumus savā teritorijā.

(13)

Šī regula būtu jāpiemēro visiem iesaldēšanas rīkojumiem un visiem konfiskācijas rīkojumiem, kuri izdoti saistībā ar procesu krimināllietās. “Process krimināllietās” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, ko interpretē Eiropas Savienības Tiesa neatkarīgi no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras. Tādēļ šis jēdziens aptver visu veidu iesaldēšanas rīkojumus un konfiskācijas rīkojumus, kas ir izdoti pēc procesa saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, – ne tikai rīkojumus, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42/ES. Tas aptver arī citu veidu rīkojumus, kuri izdoti bez galīgā notiesājošā sprieduma. Lai arī šādi rīkojumi dalībvalsts tiesību sistēmā varētu nepastāvēt, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāspēj atzīt un izpildīt šādu rīkojumu, ko izdevusi cita dalībvalsts. Process krimināllietās varētu ietvert arī policijas un citu tiesībaizsardzības iestāžu veiktu kriminālizmeklēšanu. Iesaldēšanas rīkojumi un konfiskācijas rīkojumi, kuri izdoti saistībā ar procesiem civillietās vai administratīvajās lietās, būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(14)

Šai regulai būtu jāattiecas gan uz iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem, kas saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/42/ES, gan uz iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem, kas saistīti ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpēc ar noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas šī regula, nebūtu jāsaprot vienīgi sevišķi smagi noziegumi, kam ir pārrobežu dimensija, jo Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. pants neparedz šādu ierobežojumu attiecībā uz pasākumiem, ar ko nosaka noteikumus un procedūras, lai nodrošinātu spriedumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās.

(15)

Kā priekšnoteikums dalībvalstu sadarbībai, kas balstīta uz savstarpējas atzīšanas principu un tūlītēju tiesas nolēmumu izpildi, ir vajadzīga paļaušanās uz to, ka atzīstamie un izpildāmie nolēmumi vienmēr tiks pieņemti atbilstīgi likumības, subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem. Šādas sadarbības priekšnoteikums ir arī tas, ka būtu jāaizsargā to personu tiesības, kuras skar iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums. Pie šādām skartām personām, kuras var būt gan fiziskas personas, gan juridiskas personas, būtu pieskaitāma persona, pret kuru ticis izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums, vai persona, kurai pieder īpašums, kam piemērojams minētais rīkojums, kā arī jebkuras trešās personas, kuru tiesības attiecībā uz minēto īpašumu tiek tieši ierobežotas ar minēto rīkojumu, tostarp bona fide trešās personas. Par to, vai iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums tieši ierobežo šādas trešās personas, būtu jālemj saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

(16)

Ar šo regulu negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantā.

(17)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (“ECTK”). Tas ietver principu, ka ir aizliegta jebkāda diskriminācija tādu iemeslu dēļ kā dzimums, rase vai etniskā izcelsme, reliģija, seksuālā orientācija, valstspiederība, valoda, politiskie uzskati vai invaliditāte. Šī regula būtu jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(18)

Procesuālās tiesības, kuras izklāstītas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/64/ES (6), 2012/13/ES (7), 2013/48/ES (8), (ES) 2016/343 (9), (ES) 2016/800 (10) un (ES) 2016/1919 (11), būtu minēto direktīvu darbības jomā jāpiemēro kriminālprocesiem, ko aptver šī regula attiecībā uz dalībvalstīm, kurām ir saistošas minētās direktīvas. Jebkurā gadījumā Hartā paredzētie aizsargpasākumi būtu jāpiemēro visiem procesiem, uz kuriem attiecas šī regula. Jo īpaši, būtiskie kriminālprocesa aizsargpasākumi, kas izklāstīti Hartā, būtu jāpiemēro tiem procesiem krimināllietās, kuri nav kriminālprocesi, bet uz kuriem attiecas šī regula.

(19)

Ar noteikumiem par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu nosūtīšanu, atzīšanu un izpildi būtu jānodrošina noziedzīgi iegūtu aktīvu atgūšanas procesa efektivitāte, vienlaikus ievērojot pamattiesības.

(20)

Izvērtējot abpusējo sodāmību, izpildes valsts kompetentajai iestādei būtu jāpārbauda, vai attiecīgā noziedzīga nodarījuma pamatā esošajiem faktiskajiem elementiem, kuri atspoguļoti iesaldēšanas apliecībā vai konfiskācijas apliecībā, ko iesniegusi izdošanas valsts kompetentā iestāde, per se būtu piemērojams kriminālsods arī izpildes valstī, ja tie būtu notikuši minētajā valstī brīdī, kad pieņem lēmumu par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu.

(21)

Izdevējiestādei būtu jānodrošina, ka, izdodot iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, tiek ievēroti nepieciešamības un proporcionalitātes principi. Saskaņā ar šo regulu iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums būtu jāizdod un jānosūta izpildiestādei citā dalībvalstī, ja to būtu bijis iespējams izdot un izmantot tādā lietā, kurai ir vienīgi iekšzemes raksturs. Izdevējiestādei vajadzētu būt atbildīgai par šādu rīkojumu nepieciešamības un proporcionalitātes novērtēšanu katrā gadījumā, jo iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu atzīšanu un izpildi nebūtu jāatsaka tādu iemeslu dēļ, kas nav paredzēti šajā regulā.

(22)

Atsevišķos gadījumos iesaldēšanas rīkojumu var izdot izdošanas valsts norīkota iestāde, kura ir kompetenta krimināllietās īstenot vai izpildīt iesaldēšanas rīkojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un kura nav tiesnesis, tiesa vai prokurors. Šādos gadījumos – pirms iesaldēšanas rīkojuma nosūtīšanas izpildiestādei – to būtu jāapstiprina izdošanas valsts tiesnesim, tiesai vai prokuroram.

(23)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nākt klajā ar deklarāciju, kurā teikts, ka, ja tām tiek nosūtīta iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība, lai atzītu un izpildītu iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, izdevējiestādei kopā ar iesaldēšanas apliecību vai konfiskācijas apliecību būtu jānosūta iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma oriģināls vai tā apliecināta kopija. Dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija, ja tās iesniedz vai atsauc šādu deklarāciju. Šāda informācija Komisijai būtu jādara pieejama visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam, kas paredzēts Padomes Lēmumā 2008/976/TI (12). Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam minētā informācija būtu jādara pieejama tīmekļa vietnē, kas norādīta minētajā lēmumā.

(24)

Izdevējiestādei būtu jānosūta iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība – attiecīgā gadījumā kopā ar iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu – tieši izpildiestādei vai attiecīgā gadījumā izpildes valsts centrālajai iestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas dod iespēju iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, kas izpildiestādei ļauj noteikt rīkojuma apliecības autentiskumu, piemēram, ar ierakstītu vēstuli vai drošu e-pastu. Izdevējiestādei vajadzētu spēt izmantot jebkurus atbilstošus nosūtīšanas kanālus vai līdzekļus, tostarp Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla drošo telesakaru sistēmu, Eurojust vai citus kanālus, ko izmanto tiesu iestādes.

(25)

Ja izdevējiestādei ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka personai, pret kuru ir izdots iesaldēšanas rīkojums vai konfiskācijas rīkojums attiecībā uz naudas summu, ir īpašums vai ienākumi dalībvalstī, izdevējiestādei iesaldēšanas apliecība vai konfiskācijas apliecība, kas ir saistīta minēto rīkojumu, būtu jānosūta uz attiecīgo dalībvalsti. Balstoties uz minēto, apliecību varētu, piemēram, nosūtīt uz to dalībvalsti, kurā fiziskai personai, pret kuru tika izdots rīkojums, ir pastāvīgā dzīvesvieta vai – ja minētajai personai nav pastāvīgas adreses –, uz dalībvalsti, kurā tā parasti dzīvo. Ja rīkojums ir izdots pret juridisku personu, apliecību varētu nosūtīt uz to dalībvalsti, kurā ir juridiskās personas domicils.

(26)

Nolūkā veikt ar iesaldēšanas rīkojumiem un konfiskācijas rīkojumiem saistītu apliecību administratīvu nosūtīšanu un saņemšanu dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izraudzīties vienu vai vairākas centrālās iestādes, ja tas vajadzīgs dalībvalstu iekšējo tiesību sistēmu struktūras dēļ. Šādas centrālās iestādes varētu arī sniegt administratīvu atbalstu, pildīt koordinatora funkcijas un palīdzēt statistikas datu vākšanā, tādējādi atvieglojot un sekmējot iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu.

(27)

Ja konfiskācijas apliecību, kas ir saistīta ar konfiskācijas rīkojumu attiecībā uz naudas summu, nosūta vairāk nekā vienai izpildes valstij, izdošanas valstij būtu jācenšas izvairīties no tā, ka tiek konfiscēts vairāk īpašuma nekā nepieciešams, un ka no rīkojuma izpildes iegūtā kopsumma pārsniedz rīkojumā norādīto maksimālo summu. Šajā sakarā izdevējiestādei cita starpā būtu konfiskācijas apliecībā jānorāda aktīvu vērtība, ja tā ir zināma, katrā izpildes valstī, lai izpildiestādes to varētu ņemt vērā, jāuztur nepieciešamie kontakti un dialogs ar izpildiestādēm par konfiscējamo īpašumu, kā arī nekavējoties jāinformē attiecīgā izpildiestāde vai izpildiestādes, ja tā uzskata, ka var pastāvēt risks, ka konfiskācijā varētu tikt pārsniegta maksimālā summa. Attiecīgā gadījumā Eurojust savas kompetences ietvaros varētu uzņemties koordinējošu lomu, lai izvairītos no pārmērīgas konfiskācijas.

(28)

Dalībvalstis būtu jāmudina nākt klajā ar deklarāciju, kurā norāda, ka tās – kā izpildes valstis – pieņems iesaldēšanas apliecības, konfiskācijas apliecības vai tās abas, vienā vai vairākās Savienības oficiālajās valodās, kas nav to oficiālās valodas.

(29)

Izpildiestādei būtu jāatzīst iesaldēšanas rīkojumi un konfiskācijas rīkojumi un būtu jāveic to izpildei vajadzīgie pasākumi. Lēmums par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi būtu jāpieņem, un iesaldēšana vai konfiskācija būtu jāveic tikpat ātri un ar tādu pašu prioritāti kā līdzīgās iekšzemes lietās. Lai nodrošinātu ātru un efektīvu lēmuma par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma pieņemšanu, kā arī tā ātru un efektīvu izpildi, būtu jānosaka termiņi, kas būtu jāaprēķina saskaņā ar Padomes Regulu (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (13). Attiecībā uz iesaldēšanas rīkojumiem izpildiestādei ne vēlāk kā 48 stundas pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par to atzīšanu un izpildi, būtu jāsāk veikt konkrētus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu šādus rīkojumus.

(30)

Izpildot iesaldēšanas rīkojumu, izdevējiestādei un izpildiestādei būtu pienācīgi jāņem vērā izmeklēšanas konfidencialitāte. Jo īpaši, izpildiestādei būtu jāgarantē iesaldēšanas rīkojumā ietverto faktu un tā satura konfidencialitāte. Tas neskar pienākumu informēt skartās personas par iesaldēšanas rīkojuma izpildi saskaņā ar šo regulu.

(31)

Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma atzīšanu un izpildi nevajadzētu atteikt tādu iemeslu dēļ, kas nav paredzēti šajā regulā. Šajā regulā būtu jāparedz iespēja izpildiestādei neatzīt vai neizpildīt konfiskācijas rīkojumus, pamatojoties uz ne bis in idem principu, pamatojoties uz skarto personu tiesībām vai pamatojoties uz tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.

(32)

Šajā regulā būtu jāparedz iespēja izpildiestādēm neatzīt vai neizpildīt konfiskācijas rīkojumus, ja persona, pret kuru izdots konfiskācijas rīkojums, personiski nav piedalījusies lietas izskatīšanā tiesā, kā rezultātā tika izdots konfiskācijas rīkojums saistībā ar galīgu notiesājošu spriedumu. Šo neatzīšanas vai neizpildes iemeslu būtu jāpiemēro tikai tad, ja tiesas procesu rezultātā ir izdoti konfiskācijas rīkojumi saistībā ar galīgu notiesājošu spriedumu, un tas nebūtu jāpiemēro tajos procesos, kuru rezultātā izdoti konfiskācijas rīkojumi bez notiesājoša sprieduma. Tomēr, lai šādu iemeslu varētu piemērot, būtu jānotiek vienai vai vairākām tiesas sēdēm. Minēto iemeslu nebūtu jāpiemēro, ja attiecīgajos valsts procesuālajos noteikumos tiesas sēde nav paredzēta. Šādiem valsts procesuālajiem noteikumiem būtu jāatbilst Hartai un ECTK, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tas attiecas, piemēram, uz gadījumu, kad process notiek vienkāršoti – pilnībā vai daļēji – saskaņā ar rakstisku procedūru vai procedūru, kurā nav paredzēta tiesas sēde.

(33)

Izņēmuma apstākļos vajadzētu būt iespējai neatzīt vai neizpildīt iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, ja šāda atzīšana vai izpilde liegtu izpildes valstij piemērot savus konstitucionālos noteikumus saistībā ar preses brīvību vai vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos.

(34)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide Savienībā ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos un pieņēmumu, ka citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un jo īpaši pamattiesības. Tomēr izņēmuma gadījumos, ja, balstoties uz konkrētu un objektīvu informāciju, ir būtiski iemesli uzskatīt, ka iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpilde konkrētajos lietas apstākļos radītu attiecīgo Hartā izklāstīto pamattiesību acīmredzamu pārkāpumu, izpildiestādei vajadzētu spēt pieņemt lēmumu neatzīt un neizpildīt attiecīgo rīkojumu. Pamattiesības, kam vajadzētu būt relevantām šajā sakarā, jo īpaši ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību. Tiesībām uz īpašumu principā nevajadzētu būt relevantām, jo aktīvu iesaldēšana un konfiskācija vienmēr nozīmē iejaukšanos personas tiesībās uz īpašumu un vajadzīgās garantijas šajā sakarā jau ir paredzētas Savienības tiesību aktos, tostarp šajā regulā.

(35)

Pirms pieņem lēmumu neatzīt vai neizpildīt iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu, balstoties uz jebkādiem neatzīšanas vai neizpildes iemesliem, izpildiestādei būtu jāapspriežas ar izdevējiestādi, lai iegūtu visu vajadzīgo papildu informāciju.

(36)

Izskatot izpildiestādes pieprasījumu ierobežot laikposmu, kādā īpašums būtu iesaldējams, izdevējiestādei būtu jāņem vērā visi lietas apstākļi, jo īpaši tas, vai iesaldēšanas rīkojuma turpināšana varētu radīt nepamatotu kaitējumu izpildes valstī. Pirms oficiāla pieprasījuma iesniegšanas izpildiestāde tiek mudināta apspriesties ar izdevējiestādi par šo jautājumu.

(37)

Izdevējiestādei būtu jāinformē izpildiestāde, ja izdošanas valsts iestāde saņem jebkādu naudas summu, kas ir samaksāta attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu, ar to saprotot, ka izpildes valsts būtu jāinformē vienīgi tad, ja summa, kas samaksāta attiecībā uz rīkojumu, ietekmē nenomaksāto summu, kas ir konfiscējama, ievērojot rīkojumu.

(38)

Izpildiestādei vajadzētu būt iespējai atlikt iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi, jo īpaši tad, ja tā izpilde varētu kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai. Tiklīdz vairs nepastāv iemesli atlikšanai, izpildiestādei būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi rīkojuma izpildei.

(39)

Pēc iesaldēšanas rīkojuma izpildes un pēc lēmuma atzīt un izpildīt konfiskācijas rīkojumu, izpildiestādei, ciktāl iespējams, būtu jāinformē tai zināmās skartās personas par šādu izpildi vai šādu lēmumu. Minētajā nolūkā izpildiestādei būtu jāpieliek visas saprātīgās pūles, lai identificētu skartās personas, pārbaudītu, kā tās ir sasniedzamas, un informētu tās par iesaldēšanas rīkojuma izpildi vai par lēmumu atzīt un izpildīt konfiskācijas rīkojumu. Veicot minēto pienākumu, izpildiestāde varētu lūgt izdevējiestādes palīdzību, piemēram, ja ir pamats domāt, ka skartās personas pastāvīgi uzturas izdošanas valstī. Šajā regulā noteiktais izpildiestādes pienākums sniegt informāciju skartajām personām neskar nekādus izdevējiestādes pienākumus sniegt informāciju personām saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz iesaldēšanas rīkojuma izdošanu vai attiecībā uz pastāvošiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem.

(40)

Izdevējiestāde būtu bez kavēšanās jāinformē, ja iesaldēšanas rīkojumu vai konfiskācijas rīkojumu izpildīt nav iespējams. Šāda neiespējamība varētu rasties, jo īpašums jau ir konfiscēts, ir nozudis, ir iznīcināts vai nav atrodams izdevējiestādes norādītajā atrašanās vietā, vai tāpēc, ka īpašuma atrašanās vieta nav norādīta pietiekami precīzi, lai arī starp izpildiestādi un izdevējiestādi ir notikusi apspriešanās. Šādos apstākļos izdevējiestādei vairs nevajadzētu būt pienākumam izpildīt rīkojumu. Tomēr, ja izpildiestāde vēlāk iegūst informāciju, kas ļauj tai noteikt īpašuma atrašanās vietu, tai vajadzētu spēt izpildīt rīkojumu, un tam nav vajadzīga jaunas apliecības nosūtīšana saskaņā ar šo regulu.

(41)

Ja izpildes valsts tiesību akti iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpildi padara juridiski neiespējamu, izpildiestādei būtu jāsazinās ar izdevējiestādi, lai pārrunātu situāciju un rastu risinājumu. Šāds risinājums varētu būt tāds, ka izdevējiestāde atsauc attiecīgo rīkojumu.

(42)

Tiklīdz konfiskācijas rīkojuma izpilde ir pabeigta, izpildiestādei būtu jāinformē izdevējiestāde par izpildes rezultātiem. Ja tas ir praktiski iespējams, izpildiestādei vienlaikus būtu jāinformē izdevējiestāde arī par īpašumu vai naudas summu, kas ir konfiscēta, un jādara zināma cita informācija, kuru tā uzskata par relevantu.

(43)

Iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma izpilde būtu jāreglamentē saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, un vienīgi minētās valsts iestādēm vajadzētu būt kompetentām lemt par izpildes procedūrām. Attiecīgā gadījumā izdevējiestādei un izpildiestādei vajadzētu būt iespējai uzaicināt Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu to kompetences ietvaros sniegt palīdzību jautājumos, kuri saistīti ar iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu izpildi.

(44)

Šīs regulas pareizas darbības priekšnoteikums ir cieša iesaistīto kompetento valsts iestāžu saziņa, jo īpaši gadījumos, kad notiek vienlaicīga konfiskācijas rīkojuma izpilde vairāk nekā vienā dalībvalstī. Tādēļ valstu kompetentajām iestādēm, kad vien tas ir nepieciešams, būtu savstarpēji jāapspriežas – tieši vai attiecīgā gadījumā ar Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla starpniecību.

(45)

Cietušo tiesības uz kompensāciju un restitūciju pārrobežu lietās nebūtu jāierobežo. Noteikumos par rīcību ar iesaldēto vai konfiscēto īpašumu prioritāte būtu jāpiešķir kompensācijai un īpašuma restitūcijai cietušajiem. Jēdziens “cietušais” ir jāinterpretē saskaņā ar izdošanas valsts tiesību aktiem, kuros vajadzētu būt iespējai arī paredzēt, ka šīs regulas nozīmē cietušais var būt arī juridiska persona. Šai regulai nebūt jāskar noteikumi par kompensāciju un īpašuma restitūciju cietušajiem valsts procesos.

(46)

Ja izpildiestāde ir informēta par izdevējiestādes vai citas izdošanas valstī kompetentas iestādes izdotu lēmumu par iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam, izpildiestādei būtu jāveic pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu attiecīgā īpašuma iesaldēšanu un pēc iespējas ātrāku restitūciju cietušajam. Izpildiestādei vajadzētu būt iespējai nodot īpašumu izdošanas valstij, lai tā varētu nodrošināt īpašuma restitūciju cietušajam, vai tiešā veidā – cietušajam, ja tam piekrīt izdošanas valsts. Pienākumam nodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam vajadzētu būt atkarīgam no šādiem nosacījumiem: cietušā tiesībām uz īpašumu nevajadzētu būt apstrīdētām tādā nozīmē, ka ir atzīts, ka cietušais ir tiesīgais īpašuma īpašnieks un nav būtisku prasību, kas to apstrīdētu; īpašumam nevajadzētu būt izpildes valstī pieprasītam kā pierādījumam kriminālprocesā; un nevajadzētu būt ierobežotām skarto personu tiesībām, jo īpaši bona fide trešo personu tiesībām. Izpildiestādei būtu jānodrošina iesaldētā īpašuma restitūcija cietušajam tikai tad, ja minētie nosacījumi ir izpildīti. Ja izpildiestāde uzskata, ka minētie nosacījumi nav izpildīti, tai būtu jāapspriežas ar izdevējiestādi, piemēram, jālūdz kāda papildinformācija vai jāapspriež situācija, lai rastu risinājumu. Ja risinājumu atrast nevar, izpildiestādei vajadzētu būt iespējai nolemt nenodrošināt iesaldētā īpašuma restitūciju cietušajam.

(47)

Katrai dalībvalstij būtu jāapsver centralizēta valsts biroja izveide, kas ir atbildīgs par iesaldētā īpašuma pārvaldību, ņemot vērā tā iespējamo konfiskāciju vēlāk, kā arī konfiscētā īpašuma pārvaldību. Prioritāti vajadzētu piešķirt iesaldētā īpašuma un konfiscētā īpašuma nodošanai tiesībaizsardzības un organizētās noziedzības novēršanas projektiem, kā arī citiem projektiem, kas ir sabiedrības interesēs un sociāli noderīgi.

(48)

Katrai dalībvalstij būtu jāapsver valsts fonda izveide, ar ko nodrošina atbilstošu kompensāciju noziegumos cietušajiem, piemēram, to policijas darbinieku un valsts amatpersonu ģimenēm, kuri, veicot savus pienākumus, gājuši bojā vai guvuši pastāvīgu invaliditāti. Dalībvalstis minētajam nolūkam varētu piešķirt daļu konfiscēto aktīvu.

(49)

Dalībvalstīm nevajadzētu būt iespējai savstarpēji prasīt kompensāciju, lai segtu izmaksas, kas rodas, piemērojot šo regulu. Tomēr, ja izpildes valstij ir radušās lielas vai ārkārtējas izmaksas, piemēram, tādēļ, ka īpašums ir bijis iesaldēts uz ievērojamu laikposmu, izdevējiestādei būtu jāizvērtē jebkāds izpildiestādes ierosinājums segt izmaksas kopīgi.

(50)

Lai nākotnē varētu pēc iespējas ātrāk risināt konstatētās problēmas attiecībā uz šīs regulas pielikumos izklāstīto apliecību saturu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz grozījumiem minētajās apliecībās. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (14). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(51)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu un izpildi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķas dalībvalstis, bet tā mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā paredzēto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā paredzēto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(52)

Saistībā ar pierādījumu iesaldēšanu Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumi jau ir aizstāti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/41/ES (15) attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām minētā direktīva ir saistoša. Ar šo regulu starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, būtu jāaizstāj Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumi attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu. Ar šo regulu starp dalībvalstīm, kurām šī regula ir saistoša, būtu jāaizstāj arī Pamatlēmums 2006/783/TI. Tādēļ Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumus attiecībā uz īpašuma iesaldēšanu, kā arī Pamatlēmuma 2006/783/TI noteikumus būtu jāturpina piemērot ne tikai starp dalībvalstīm, kurām šī regula nav saistoša, bet arī starp jebkuru dalībvalsti, kurai šī regula nav saistoša, un jebkuru dalībvalsti, kurai šī regula ir saistoša.

(53)

Šā akta juridiskajai formai nevajadzētu radīt precedentu Savienības turpmākajiem tiesību aktiem attiecībā uz spriedumu un tiesas nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietas. Izvēloties turpmāko Savienības tiesību aktu juridisko formu, būtu rūpīgi jāizvērtē katrs konkrētais gadījums, citu faktoru starpā ņemot vērā tiesību akta efektivitāti un proporcionalitātes un subsidiaritātes principus.

(54)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saskaņā ar Padomes Lēmumu 2007/845/TI (16) to līdzekļu atguves dienesti sadarbojas cits ar citu, lai atvieglotu tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu un citas ar noziegumu saistīta īpašuma meklēšanu un identificēšanu, kas varētu kļūt par iesaldēšanas rīkojuma vai konfiskācijas rīkojuma objektu.

(55)

Saskaņā ar 3. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Apvienotā Karaliste ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(56)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(57)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

(1)

Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2) ir vairākas reizes būtiski grozīta (3). Skaidrības un praktisku apsvērumu dēļ minētā regula būtu jākodificē.

(2)

Šī regula paredz pilnīgu saskaņošanu attiecībā uz trešām valstīm, uz kuru valstspiederīgajiem attiecas prasība, ka viņiem jābūt vīzai, lai šķērsotu dalībvalstu ārējās robežas (minēta arī kā “vīzas prasība”), kā arī tām trešām valstīm, kuru valstspiederīgie no minētās prasības ir atbrīvoti.

(3)

Trešās valstis, kuru valstspiederīgie piemēro vīzas prasību, un trešās valstis, uz kuru valstspiederīgajiem šī prasība neattiecas, būtu jānosaka, pamatojoties uz rūpīgu dažādu kritēriju novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā. Minētā novērtēšana būtu jāveic periodiski, un tās rezultātā varētu izstrādāt leģislatīvo aktu priekšlikumus, lai grozītu šīs regulas I pielikumu, kurā uzskaitītas tās trešās valstis, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām un šīs regulas II pielikumu, kurā uzskaitītas tās trešās valstis, kuru valstspiederīgie ir atbrīvoti no vīzas prasības, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā, neatkarīgi no iespējamības veikt minētajos pielikumos grozījumus saistībā ar konkrētu valsti īpašos apstākļos, piemēram, vīzu režīma atcelšanas procesa rezultātā vai kā galīgas sekas atbrīvojuma no vīzas prasības pagaidu apturēšanai.

(4)

I un II pielikumā ietverto trešo valstu sarakstu saturam būtu jāatbilst un būtu jāturpina atbilst kritērijiem, kas izklāstīti šajā regulā. Norādes uz trešām valstīm, kurās attiecībā uz minētajiem kritērijiem situācija ir mainījusies, būtu jāpārceļ no viena pielikuma uz otru.

(5)

I un II pielikumā būtu jāatspoguļo starptautisko tiesību attīstība, kas ietver izmaiņas dažu valstu vai teritoriālo vienību statusā vai nosaukumā.

(6)

Atbilstīgi Līgumam par Eiropas Ekonomikas zonu (4) vīzas prasība neattiecas uz Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas valstspiederīgajiem, tāpēc minētās valstis nebūtu jāiekļauj sarakstā II pielikumā.

(7)

Tā kā Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu kustību (5) paredz Šveices un dalībvalstu valstspiederīgo brīvu kustību bez vīzām, Šveice nebūtu jāiekļauj sarakstā II pielikumā.

(8)

Attiecībā uz atzītiem bēgļiem un bezvalstniekiem, neskarot saistības, kas izriet no starptautiskiem līgumiem, ko parakstījušas dalībvalstis, un jo īpaši saistības, kas izriet no Strasbūrā 1959. gada 20. aprīlī parakstītā Eiropas Padomes Eiropas līguma par bēgļu vīzu atcelšanu, lēmums par vīzas prasību vai atbrīvojumu ir jāpieņem pēc tās trešās valsts, kur šīs personas dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus. Tomēr, ņemot vērā atšķirības valsts tiesību aktos, kas piemērojami atzītiem bēgļiem un bezvalstniekiem, dalībvalstīm būtu jābūt iespējai noteikt, vai minēto kategoriju personas būtu jāatbrīvo no prasības gadījumā, kad trešā valsts, kur šīs personas dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus, ir trešā valsts, kuras valstspiederīgie ir atbrīvoti no vīzas prasības.

(9)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1931/2006 (6) atbrīvojums no vīzas prasības būtu jānosaka attiecībā uz vietējās pierobežas satiksmes atļaujas turētājiem.

(10)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt atbrīvojumu no vīzas prasības dažiem tādu pasu turētājiem, kuras nav parastās pases.

(11)

Īpašos gadījumos, kad speciāli vīzu noteikumi ir pamatoti, dalībvalstīm būtu jābūt iespējai dažu kategoriju personas atbrīvot no vīzas prasības vai attiecināt minēto prasību uz šīm personām, jo īpaši saskaņā ar starptautiskām tiesībām vai tradīciju.

(12)

Dalībvalstīm būtu jābūt iespējai atbrīvot no vīzas prasības atzītus bēgļus, visus bezvalstniekus – gan tos, uz ko attiecas Apvienoto Nāciju Organizācijas 1954. gada 28. septembra Konvencija par bezvalstnieka statusu, gan tos, uz kuriem tā neattiecas –, kā arī skolēnus, kas piedalās skolēnu ekskursijās, ja minēto kategoriju personas pastāvīgi dzīvo kādā no trešām valstīm, kas ir iekļautas sarakstā šīs regulas II pielikumā.

(13)

Režīmam, kas paredz atbrīvojumus no vīzas prasības, būtu pilnībā jāatspoguļo pašreizējā prakse. Dažas dalībvalstis no vīzas prasības atbrīvo to trešo valstu valstspiederīgos, kas ir iekļautas trešo valstu sarakstā, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, un kas ir bruņoto spēku personāls, kas ceļo saistībā ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) vai programmas “Partnerattiecības mieram” darbību. Juridiskās noteiktības labad minētajiem atbrīvojumiem, kuru pamatā ir starptautiskas saistības ārpus Savienības tiesībām, vajadzētu būt norādītiem šajā regulā.

(14)

Pilnīga vīzu savstarpējība ir mērķis, kuru Savienībai būtu jācenšas sasniegt, rīkojoties proaktīvi attiecībās ar trešām valstīm, tādējādi dodot ieguldījumu Savienības ārējās politikas ticamības un konsekvences uzlabošanā.

(15)

Ir jāparedz Savienības mehānisms, kas ļauj īstenot savstarpības principu gadījumā, kad viena no trešajām valstīm, kas ir iekļauta sarakstā II pielikumā, nolemj vīzas prasību attiecināt uz vienas vai vairāku dalībvalstu valstspiederīgajiem. Minētajam mehānismam būtu jāparedz Savienības reakcija kā solidaritātes akts, ja šāda trešā valsts piemēro vīzas prasību vismaz vienas dalībvalsts valstspiederīgajiem.

(16)

Pēc tam, kad saņemts kādas dalībvalsts paziņojums par to, ka kāda no trešām valstīm, kuras ir iekļautas sarakstā II pielikumā, piemēro vīzas prasību minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem, visām dalībvalstīm būtu jāreaģē kopīgi, tādējādi nodrošinot Savienības reakciju situācijā, kura ietekmē Savienību kopumā un kurā tās valstspiederīgos pakļauj atšķirīgai attieksmei.

(17)

Lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas Parlamenta un Padomes iesaisti savstarpības mehānisma piemērošanas otrajā posmā, ņemot vērā atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas visiem to trešo valsts valstspiederīgajiem, kuras ir iekļautas sarakstā II pielikumā, ārkārtīgi augsto politisko jutīgumu un tās horizontālo ietekmi uz dalībvalstīm, asociētajām Šengenas valstīm un pašu Savienību, jo īpaši attiecībā uz to ārējām attiecībām un Šengenas zonas vispārējo darbību, būtu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz dažiem savstarpības mehānisma elementiem. Piešķirot šādas pilnvaras Komisijai, tiek ņemta vērā vajadzība rīkot politiskas diskusijas par Savienības politiku attiecībā uz vīzām Šengenas zonā. Tas arī atspoguļo vajadzību nodrošināt pietiekamu pārredzamību un juridisko noteiktību, piemērojot savstarpības mehānismu visiem attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem, jo īpaši veicot atbilstīgu pagaidu grozījumu šīs regulas II pielikumā. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (7). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(18)

Ar šo regulu būtu jāparedz mehānisms, lai uz laiku apturētu atbrīvojumu no vīzas prasības attiecībā uz trešo valsti, kas iekļauta sarakstā II pielikumā (“apturēšanas mehānisms”), kuru piemēro ārkārtas situācijā, kad nepieciešams steidzami reaģēt, lai atrisinātu problēmas, ar ko saskaras vismaz viena dalībvalsts, un ņemot vērā ārkārtas situācijas vispārējo ietekmi uz Savienību kopumā.

(19)

Lai nodrošinātu apturēšanas mehānisma un dažu savstarpības mehānisma noteikumu efektīvu piemērošanu un, jo īpaši, lai varētu atbilstīgi ņemt vērā visus attiecīgos faktorus un šo mehānismu piemērošanas iespējamo ietekmi, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz to attiecīgās trešās valsts pilsoņu kategoriju noteikšanu, kuriem uz laiku būtu jāaptur atbrīvojums no vīzas prasības saistībā ar savstarpības mehānismu, un atbilstīgu minētās apturēšanas ilgumu, kā arī attiecībā uz apturēšanas mehānismu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (8). Šādu īstenošanas aktu pieņemšanai būtu jāizmanto pārbaudes procedūra.

(20)

Ir jānovērš un jāapkaro jebkura ļaunprātīga izmantošana, ko rada atbrīvojums no vīzas prasības īstermiņa apmeklējumiem trešās valsts valstspiederīgajiem, ja viņi rada apdraudējumu attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (“ordre public”) un iekšējai drošībai.

(21)

Apturēšanas mehānismam būtu jāparedz iespēja dalībvalstīm paziņot par apstākļiem, kuru rezultātā nepieciešama iespējama apturēšana, un Komisijai aktivizēt apturēšanas mehānismu pēc savas iniciatīvas.

(22)

Jo īpaši apturēšanas mehānisma izmantošana būtu jāatvieglina, paredzot īsus atsauces periodus un termiņus, kas pieļautu ātru procedūru, un apturēšanas iespējamos pamatojumos būtu jāiekļauj samazinātu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā, kā arī būtisku apdraudējuma dalībvalstu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai pieaugumu. Minētajai samazinātajai sadarbībai būtu jāaptver atpakaļuzņemšanas pieteikumu noraidīšanas līmeņa būtisks palielinājums, tostarp tādu, ko dalībvalsts iesniegusi par trešās valsts pilsoņiem, kuri tranzītā šķērsojuši attiecīgo trešo valsti, gadījumos, kad atpakaļuzņemšanas nolīgumā, kas noslēgts starp Savienību vai dalībvalsti un minēto trešo valsti, ir paredzēts šāds atpakaļuzņemšanas pienākums. Komisijai vajadzētu būt arī iespējai aktivizēt apturēšanas mehānismu gadījumā, kad trešā valsts nesadarbojas atpakaļuzņemšanas jomā, jo īpaši gadījumā, kad starp attiecīgo trešo valsti un Savienību ir noslēgts atpakaļuzņemšanas nolīgums.

(23)

Apturēšanas mehānisma nolūkos par būtisku palielinājumu liecina palielinājums, kas pārsniedz 50 % robežlielumu. Par to varētu liecināt arī mazāks palielinājums, ja Komisija uzskatītui, ka tāds ir piemērojams konkrētajā gadījumā, par ko paziņojusi attiecīgā dalībvalsts.

(24)

Apturēšanas mehānisma nolūkos par zemu atzīšanas līmeni liecina tas, ka patvēruma pieteikumu atzīšanas līmenis ir apmēram 3 vai 4 %. Par to varētu liecināt arī augstāks atzīšanas līmenis, ja Komisija uzskatītui, ka tāds ir piemērojams konkrētajā gadījumā, par ko paziņojusi attiecīgā dalībvalsts.

(25)

Ir jānovērš un jāapkaro visi gadījumi, kad ļaunprātīgi izmanto atbrīvojumu no vīzas prasības, kā rezultātā pieaug migrācijas spiediens, kas izriet, piemēram, no nepamatotu patvēruma pieteikumu skaita palielināšanās, un arī tad, ja tas noved pie nepamatotiem pieteikumiem uzturēšanās atļaujas saņemšanai.

(26)

Lai nodrošinātu, ka laika gaitā turpina pildīt konkrētās prasības, kuras tika izmantotas, lai novērtētu, vai atbrīvojums no vīzas prasības, kas piešķirts vīzu režīma liberalizācijas dialoga veiksmīgas noslēgšanas rezultātā, ir atbilstīgs, Komisijai būtu jāpārrauga situācija attiecīgajās trešās valstīs. Komisijai īpaša uzmanība būtu jāpievērš stāvoklim cilvēktiesību jomā attiecīgajās trešās valstīs.

(27)

Komisijai regulāri, vismaz reizi gadā, būtu jāsniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei septiņu gadu laikposmā pēc vīzu režīma liberalizācijas stāšanās spēkā attiecībā uz konkrēto trešo valsti un turpmāk, kad vien Komisija to uzskata par nepieciešamu vai kad Eiropas Parlaments vai Padome to pieprasa.

(28)

Pirms jebkura lēmuma pieņemšanas par trešās valsts pilsoņu atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanu uz laiku Komisijai būtu jāņem vērā cilvēktiesību stāvoklis minētajā trešā valstī un atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanas iespējamā ietekme uz minēto stāvokli.

(29)

Atbrīvojuma no vīzas prasības apturēšanai ar īstenošanas aktu būtu jāaptver attiecīgās trešās valsts pilsoņu konkrētas kategorijas, atsaucoties uz attiecīgajiem ceļošanas dokumentu veidiem un – vajadzības gadījumā – uz papildu kritērijiem, piemēram, personas, kas uz dalībvalstu teritoriju ceļo pirmo reizi. Ar īstenošanas aktu būtu jānosaka to pilsoņu kategorijas, attiecībā uz kurām apturēšana būtu jāpiemēro, ņemot vērā konkrētos apstākļus, par ko informējusi viena vai vairākas dalībvalstis vai ziņojusi Komisija, un proporcionalitātes principu.

(30)

Lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas Parlamenta un Padomes iesaisti apturēšanas mehānisma ieviešanā, ņemot vērā to, ka apturēt atbrīvojumu no vīzas prasības visiem trešās valsts pilsoņiem, kas iekļauta sarakstā šīs regulas II pielikumā, ir politiski sensitīvs jautājums, un šīs apturēšanas horizontālo ietekmi uz dalībvalstīm un pašu Savienību, jo īpaši uz to ārējām attiecībām un vispārējo Šengenas zonas darbību, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai attiecībā uz attiecīgo trešo valstu pilsoņiem uz laiku apturētu atbrīvojumu no vīzas prasības. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(31)

Lai nodrošinātu atklātu vīzu režīma pārvaldību un attiecīgo personu informētību, dalībvalstīm ir pienākums paziņot Komisijai un pārējām dalībvalstīm pasākumus, ko tās pieņem atbilstoši šai regulai. Šo pašu iemeslu dēļ minētā informācija ir arī jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(32)

Nosacījumiem, kas reglamentē ieceļošanu dalībvalstu teritorijā vai vīzu izdošanu, nebūtu jāiespaido noteikumi, kas regulē ceļošanas dokumentu derīguma atzīšanu.

(33)

Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kas izklāstīts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā, regula, ar kuru tiek uzskaitītas trešās valstis, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī tās trešās valstis, kuru valstspiederīgie ir atbrīvoti no šīs prasības, ir ļoti vajadzīgs un piemērots pasākums, lai nodrošinātu kopīgās vīzu politikas efektīvu darbību.

(34)

Šai regulai nebūtu jāskar starptautisku nolīgumu piemērošana, kurus Eiropas Kopiena noslēgusi pirms Regulas (EK) Nr. 539/2001 stāšanās spēkā, kuri rada nepieciešamību atkāpties no kopīgās vīzu politikas, vienlaikus ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.

(35)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (9), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (10) 1. panta B punktā.

(36)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (11), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B un C punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (12) 3. pantu.

(37)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (13), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta B un C punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (14) 3. pantu.

(38)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (15); tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(39)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (16); tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

(1)

Ekonomikas digitalizācija kļūst aizvien straujāka. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas vairs nav specifiska nozare, bet gan pamats visām mūsdienu inovatīvajām ekonomikas sistēmām un sabiedrībai. Šo sistēmu centrā ir elektroniskie dati, un, tos analizējot vai kombinējot ar pakalpojumiem un produktiem, tie var radīt lielu vērtību. Tajā pašā laikā datu ekonomikas straujā attīstība un jaunās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgais intelekts, ar lietu internetu saistītie produkti un pakalpojumi, autonomas sistēmas un 5G, rada jaunas juridiskas problēmas saistībā ar piekļuvi datiem un to atkalizmantošanu, atbildību, ētiku un solidaritāti. Būtu jāpievēršas jautājumam par atbildību, jo īpaši ar pašregulējošu kodeksu un cita veida labākās prakses ieviešanas palīdzību, ņemot vērā ieteikumus un lēmumus, kas tiek pieņemti, un darbības, kas tiek veiktas bez cilvēka iejaukšanās visā datu apstrādes vērtības veidošanās ķēdē. Šā darba procesā varētu arī iekļaut atbilstošus mehānismus atbildības noteikšanai, atbildības nodošanai starp dienestiem, kas savstarpēji sadarbojas, apdrošināšanai un revīzijai.

(2)

Datu vērtības veidošanās ķēdes balstās uz dažādām ar datiem veiktām darbībām: datu radīšanu un vākšanu, datu apkopošanu un organizēšanu, datu apstrādi, datu analīzi, tirgvedību un izplatīšanu, datu izmantošanu un atkalizmantošanu. Ikvienas datu vērtības veidošanās ķēdes svarīgs elements ir efektīva un lietderīga datu apstrāde. Tomēr efektīvu un lietderīgu datu apstrādi un datu ekonomikas attīstību Savienībā jo īpaši kavē divu veidu šķēršļi datu mobilitātei un iekšējam tirgum: dalībvalstu iestāžu ieviestās datu teritoriālas ierobežošanas prasības un tāda prakse kā piesaiste pārdevējam privātajā sektorā.

(3)

Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) uz datu apstrādes pakalpojumiem attiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība. Taču minēto pakalpojumu sniegšanu traucē un reizēm pat liedz atsevišķas valsts, reģionālās vai vietējās prasības, ka datiem ir jāatrodas konkrētā teritorijā.

(4)

Šādus šķēršļus datu apstrādes pakalpojumu brīvai apritei un pakalpojumu sniedzēju tiesībām veikt uzņēmējdarbību rada dalībvalstu tiesību aktos ietvertās prasības, lai dati apstrādes vajadzībām atrastos konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā vai teritorijā. Tāda pati ietekme ir citiem noteikumiem vai administratīvai praksei, kas paredz īpašas prasības, kuras apgrūtina datu apstrādi ārpus noteikta ģeogrāfiskā apgabala vai teritorijas Savienībā, piemēram, prasība izmantot konkrētā dalībvalstī sertificētus vai apstiprinātus tehnoloģiskos līdzekļus. Turklāt tirgus dalībniekiem un publiskajam sektoram pieejamās izvēles iespējas datu apstrādes vietas ziņā ierobežo arī juridiskā nenoteiktība par pamatotu un nepamatotu datu teritoriālu ierobežošanas prasību apmēru. Šī regula nekādā ziņā neierobežo uzņēmumu brīvību slēgt līgumus, kuros tiek precizēta vieta, kur datiem ir jāatrodas. Šī regula ir paredzēta tikai tam, lai aizsargātu minēto brīvību, nodrošinot, ka vieta, kurā vienojas turēt datus, var būt jebkur Savienības teritorijā.

(5)

Tajā pašā laikā datu mobilitāti Savienībā kavē arī privāta rakstura ierobežojumi: juridiskas, līgumiskas un tehniskas problēmas, kas datu apstrādes pakalpojumu lietotājiem apgrūtina vai liedz savus datus pārnest no viena pakalpojumu sniedzēja pie cita vai atpakaļ uz savām informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmām, jo īpaši tad, kad beidzas to līgums ar kādu pakalpojumu sniedzēju.

(6)

Minēto šķēršļu kombinācija ir izraisījusi konkurences trūkumu starp mākoņpakalpojumu sniedzējiem Savienībā, dažādas problēmas, kas saistītas ar grūtībām mainīt pakalpojumu sniedzēju, un nopietnu datu mobilitātes trūkumu. Tāpat arī datu teritoriālas ierobežošanas politika ir mazinājusi pētniecības un izstrādes uzņēmumu spēju atvieglot sadarbību starp uzņēmumiem, augstskolām un citām pētniecības organizācijām nolūkā veicināt inovāciju.

(7)

Juridiskās noteiktības labad un ņemot vērā nepieciešamību Savienībā nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, svarīgs iekšējā tirgus darbības elements ir visiem tirgus dalībniekiem vienots noteikumu kopums. Lai likvidētu šķēršļus tirdzniecībai un konkurences izkropļojumus, ko rada atšķirības starp valstu tiesību aktiem, un novērstu iespējamu tirdzniecības šķēršļu un būtisku konkurences izkropļojumu rašanos nākotnē, būtu jāpieņem visās dalībvalstīs piemērojami vienoti noteikumi.

(8)

Šī regula neskar tiesisko regulējumu attiecībā uz fizisku personu aizsardzību saistībā ar persondatu apstrādi, kā arī attiecībā uz privātās dzīves neaizskaramību un persondatu aizsardzību elektroniskajos sakaros un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (4) un 2002/58/EK (5).

(9)

Būtiski nepersondatu avoti ir lietu internets, mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās – parādības, kas vēršas plašumā –, piemēram, kad tie tiek izmantoti automatizētos rūpnieciskās ražošanas procesos. Konkrēti nepersondatu piemēri ir apkopotas un anonimizētas datu kopas, ko izmanto lielo datu analīzei, dati par precīzo lauksaimniecību, kuri var palīdzēt uzraudzīt un optimizēt pesticīdu un ūdens izmantošanu, un dati par vajadzībām, kas saistītas ar rūpniecības iekārtu uzturēšanu. Ja tehnoloģiskā attīstība dod iespēju anonimizētus datus pārveidot par persondatiem, šādi dati uzskatāmi par persondatiem un attiecīgi ir piemērojama Regula (ES) 2016/679.

(10)

Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 dalībvalstis nedrīkst nedz ierobežot, nedz aizliegt brīvu persondatu apriti Savienībā tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar fizisku personu aizsardzību attiecībā uz persondatu apstrādi. Šī regula paredz tādu pašu brīvas aprites principu Savienībā arī attiecībā uz nepersondatiem, izņemot gadījumus, kad šāds ierobežojums vai aizliegums ir pamatots sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ. Regula (ES) 2016/679 un šī regula paredz saskaņotu noteikumu kopumu, ar kuriem nodrošina dažāda veida datu brīvu apriti. Turklāt šī regula neuzliek pienākumu šo dažādo veidu datus glabāt atsevišķi.

(11)

Lai izveidotu satvaru nepersondatu brīvai plūsmai Savienībā un pamatus datu ekonomikas attīstībai un Savienības rūpniecības konkurētspējas uzlabošanai, nepieciešams noteikt skaidru, visaptverošu un paredzamu tiesisko regulējumu datu, kas nav persondati, apstrādei iekšējā tirgū. Uz principiem balstītai pieejai, kas paredz sadarbību starp dalībvalstīm un pašregulāciju, būtu jānodrošina, ka šis satvars ir pietiekami elastīgs, lai ņemtu vērā jaunās lietotāju, pakalpojumu sniedzēju un valsts iestāžu vajadzības Savienībā. Lai izvairītos no iespējamas pārklāšanās ar pastāvošajiem mehānismiem, tādējādi novēršot lielāku slogu gan dalībvalstīm, gan uzņēmumiem, nebūtu jānosaka detalizēti tehniskie noteikumi.

(12)

Šai regulai nebūtu jāskar datu apstrāde, ja to veic kā daļu no darbības, kas neietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā. Jo īpaši būtu jāatgādina, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. pantu valsts drošība ir vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.

(13)

Brīvai datu plūsmai Savienībā būs svarīga loma datu virzītas izaugsmes un inovācijas nodrošināšanā. Tāpat kā uzņēmumi un patērētāji arī dalībvalstu publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti var gūt labumu no lielākas no datiem atkarīgu pakalpojumu sniedzēju izvēles brīvības, konkurētspējīgākām cenām un efektīvākas pakalpojumu sniegšanas iedzīvotājiem. Ņemot vērā lielos datu apjomus, ar ko rīkojas publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti, ir ļoti svarīgi, lai tie rādītu piemēru, izmantojot datu apstrādes pakalpojumus, un atturētos no ierobežojumiem datu teritoriālas ierobežošanas jomā, kad tie izmanto datu apstrādes pakalpojumus. Tādēļ šīs regulas piemērošanas jomā būtu jāiekļauj publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti. No iepriekš minētā izriet, ka šajā regulā paredzētais brīvas nepersondatu plūsmas princips būtu arī jāpiemēro vispārējai un konsekventai administratīvajai praksei un citām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām publiskā iepirkuma jomā, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES (6).

(14)

Tāpat kā Direktīva 2014/24/ES šī regula neskar normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz dalībvalstu iekšējo organizāciju un ar ko publiskām iestādēm un publisko tiesību subjektiem piešķir pilnvaras un pienākumus datu apstrādes jomā bez līgumā noteikta privāto tiesību subjektu atalgojuma, kā arī tādus dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kuros paredzēta minēto pilnvaru un pienākumu īstenošana. Lai gan publiskās iestādes un publisko tiesību subjekti tiek mudināti apsvērt ekonomiskos un citus ieguvumus, ko sniedz ārpakalpojumu sniedzēju nolīgšana, tiem varētu būt pamatoti iemesli izvēlēties pakalpojumus nodrošināt pašiem vai izraudzīties to sniedzēju no sava vidus. Līdz ar to nekas šajā regulā dalībvalstīm neuzliek par pienākumu slēgt līgumus par ārpakalpojumiem vai izmantot ārpakalpojumu sniedzējus tādu pakalpojumu sniegšanai, kurus tās vēlas sniegt pašas vai organizēt to sniegšanu, izmantojot līdzekļus, kas nav publiskā iepirkuma līgumi.

(15)

Šī regula būtu jāpiemēro fiziskām vai juridiskām personām, kas sniedz datu apstrādes pakalpojumus lietotājiem, kuriem Savienībā ir pastāvīga dzīvesvieta vai reģistrācijas vieta, tostarp personām, kuras Savienībā sniedz datu apstrādes pakalpojumus, lai gan tām tajā nav reģistrācijas vietas. Tādēļ šo regulu nevajadzētu attiecināt uz datu apstrādes pakalpojumiem, kas notiek ārpus Savienības, un datu teritoriālas ierobežošanas prasībām, kuras piemēro šādiem datiem.

(16)

Šī regula neparedz noteikumus par komerclietās piemērojamu tiesību aktu noteikšanu, un tāpēc tā neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (7). Jo īpaši – ciktāl līgumam piemērojamie tiesību akti nav izraudzīti saskaņā ar minēto regulu – pakalpojumu sniegšanas līgumu principā reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojumu sniedzējam ir parastā rezidences vieta.

(17)

Šī regula būtu jāpiemēro datu apstrādei visplašākā nozīmē, aptverot visu veidu IT sistēmu izmantošanu neatkarīgi no tā, vai tās atrodas lietotāja telpās, vai ir uzticētas pakalpojumu sniedzējam. Tai būtu jāaptver dažādas intensitātes pakāpes datu apstrāde – no datu glabāšanas (infrastruktūra kā pakalpojums (IaaS)) līdz datu apstrādei platformās (platforma kā pakalpojums (PaaS)) vai lietotnēs (programmatūra kā pakalpojums (SaaS)).

(18)

Datu teritoriālas ierobežošanas prasības ir nepārprotams šķērslis brīvai datu apstrādes pakalpojumu sniegšanai Savienības teritorijā, kā arī iekšējā tirgus darbībai. Šīs prasības pēc būtības būtu jāaizliedz, ja vien tās nav pamatotas ar sabiedriskās drošības apsvērumiem, kā noteikts Savienības tiesību aktos, jo īpaši LESD 52. panta nozīmē, un ja vien tās neatbilst LES 5. pantā noteiktajam proporcionalitātes principam. Lai īstenotu principu, kas paredz nepersondatu brīvu plūsmu pāri robežām, nodrošinātu spēkā esošo datu teritoriālas ierobežošanas prasību ātru atcelšanu un dotu iespēju operatīvu iemeslu dēļ datus apstrādāt dažādās vietās Savienības teritorijā un tā kā šī regula paredz pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt datu pieejamību regulatīvas kontroles veikšanai, būtu jāparedz, ka dalībvalstis datu teritoriālas ierobežošanas prasības var pamatot tikai ar sabiedriskās drošības apsvērumiem.

(19)

Sabiedriskās drošības jēdziens LESD 52. panta nozīmē un atbilstoši Tiesas interpretācijai aptver gan dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību, kā arī sabiedrības drošības jautājumus, jo īpaši, lai varētu sekmēt noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, atklāšanu un saukšanu pie atbildības par tiem. Tas saprotams tā, ka pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi, kas skar sabiedrības pamatintereses, piemēram, institūciju darbību, svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un iedzīvotāju izdzīvošanu, kā arī risks, ka var nopietni tikt apdraudētas ārējās attiecības vai mierīga nāciju līdzāspastāvēšana, vai militāro interešu apdraudējums. Saskaņā ar proporcionalitātes principu datu teritoriālas ierobežošanas prasībām, kuru pamatojums ir sabiedriskās drošības apsvērumi, vajadzētu būt piemērotām izvirzītā mērķa sasniegšanai, un ar tām nevajadzētu pārsniegt to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

(20)

Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi piemērots princips, kas paredz nepersondatu brīvu plūsmu pāri robežām, un novērstu to, ka rodas jauni šķēršļi vienmērīgai iekšējā tirgus darbībai, dalībvalstīm būtu nekavējoties jāpaziņo Komisijai par ikvienu akta projektu, kas ievieš jaunu datu teritoriālas ierobežošanas prasību vai ar ko groza kādu spēkā esošu datu teritoriālas ierobežošanas prasību. Minētie aktu projekti būtu jāiesniedz un jāizvērtē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1535 (8).

(21)

Turklāt, lai novērstu iespējamus šķēršļus, dalībvalstīm 24 mēnešu pārejas perioda laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas būtu jāpārskata spēkā esošie vispārējie normatīvie un administratīvie akti, ar ko nosaka datu teritoriālas ierobežošanas prasības, un jāpaziņo Komisijai jebkādas šādas datu teritoriālas ierobežošanas prasības, kuras tās uzskata par atbilstošām šai regulai, pievienojot pamatojumu. Tam vajadzētu Komisijai dot iespēju pārbaudīt jebkādu atlikušo datu teritoriālas ierobežošanas prasību atbilstību. Komisijai vajadzētu būt iespējai nepieciešamības gadījumā attiecīgajai dalībvalstij sniegt komentārus. Šādi komentāri varētu ietvert ieteikumu grozīt vai atcelt konkrēto datu teritoriālas ierobežošanas prasību.

(22)

Ar šo regulu noteiktais pienākums paziņot Komisijai spēkā esošās datu teritoriālas ierobežošanas prasības un aktu projektus būtu jāpiemēro regulatīvām datu teritoriālas ierobežošanas prasībām un vispārēja rakstura aktu projektiem, bet ne konkrētām fiziskām vai juridiskām personām adresētiem lēmumiem.

(23)

Lai dalībvalstīs fiziskām un juridiskām personām, piemēram, pakalpojumu sniedzējiem un datu apstrādes pakalpojumu lietotājiem, nodrošinātu vispārējos normatīvajos un administratīvajos aktos paredzēto datu teritoriālas ierobežošanas prasību pārredzamību, dalībvalstīm informācija par šādām prasībām būtu jāpublicē valsts vienotā tiešsaistes informācijas punktā un minētā informācija regulāri jāatjaunina. Alternatīvi dalībvalstīm atjaunināta informācija par šādām prasībām būtu jāsniedz centrālajam informācijas punktam, kas izveidots saskaņā ar citu Savienības tiesību aktu. Lai par datu teritoriālas ierobežošanas prasībām pienācīgi informētu fiziskas un juridiskas personas visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai šādu valsts vienotu informācijas punktu adreses. Komisijai šī informācija kopā ar regulāri atjauninātu visu dalībvalstīs spēkā esošo datu teritoriālas ierobežošanas prasību konsolidētu sarakstu, tostarp īsi apkopotu informāciju par minētajām prasībām, būtu jāpublicē savā tīmekļa vietnē.

(24)

Datu teritoriālas ierobežošanas prasību noteikšanas pamatā bieži vien ir neuzticēšanās datu pārrobežu apstrādei, un šī neuzticēšanās izriet no iedomātas datu nepieejamības dalībvalstu kompetento iestāžu vajadzībām, piemēram, regulatīvas vai ar uzraudzību saistītas kontroles nolūkos veiktai pārbaudei vai revīzijai. Šādu neuzticēšanos nevar pārvarēt, tikai atzīstot par spēkā neesošiem līguma noteikumus, kas kompetentajām iestādēm liedz likumīgu piekļuvi datiem, kas nepieciešami to oficiālo pienākumu pildīšanai. Tādēļ ar šo regulu būtu skaidri jānosaka, ka tā neskar kompetento iestāžu pilnvaras pieprasīt vai saņemt piekļuvi datiem saskaņā ar Savienības vai valstu tiesību aktiem un ka kompetentajām iestādēm piekļuvi datiem nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka dati ir apstrādāti citā dalībvalstī. Kompetentās iestādes varētu noteikt funkcionālas prasības, lai atbalstītu piekļuvi datiem, piemēram, prasību, ka sistēmu apraksti ir jāglabā attiecīgajā dalībvalstī.

(25)

Fiziskas vai juridiskas personas, uz kurām attiecas pienākums sniegt datus kompetentajām iestādēm, šādu pienākumu var izpildīt, nodrošinot un garantējot kompetentajām iestādēm efektīvu un laicīgu elektronisku piekļuvi datiem neatkarīgi no dalībvalsts, kuras teritorijā tie tiek apstrādāti. Šādu piekļuvi var nodrošināt, paredzot konkrētus noteikumus līgumos starp fizisku vai juridisku personu, uz kuru attiecas pienākums nodrošināt piekļuvi, un pakalpojumu sniedzēju.

(26)

Ja uz fizisku vai juridisku personu attiecas pienākums sniegt datus un tā šo pienākumu neizpilda, būtu jāparedz, ka kompetentā iestāde var lūgt palīdzību kompetentajām iestādēm citās dalībvalstīs. Šādos gadījumos atkarībā no katrā atsevišķajā gadījumā skatītā jautājuma kompetentajām iestādēm būtu jāizmanto specifiski sadarbības instrumenti, kas pieejami Savienības tiesībās vai starptautiskos nolīgumos, tādi kā, piemēram, policijas sadarbības, krimināltiesību, civiltiesību vai administratīvo tiesību jomā, attiecīgi Padomes Pamatlēmums 2006/960/TI (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES (10), Eiropas Padomes Konvencija par kibernoziegumiem (11), Padomes Regula (EK) Nr. 1206/2001 (12), Padomes Direktīva 2006/112/EK (13) un Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (14). Ja šādu specifisku sadarbības mehānismu nav, kompetentajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas ar izraudzīto vienoto kontaktpunktu starpniecību, lai nodrošinātu piekļuvi pieprasītajiem datiem.

(27)

Ja palīdzības pieprasījuma izpildes nolūkā lūgumu saņēmušajai iestādei ir jāiegūst piekļuve jebkādām fiziskas vai juridiskas personas telpām, tostarp jebkādam datu apstrādes aprīkojumam un līdzekļiem, šādai piekļuvei ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem vai valsts procesuālajiem noteikumiem, tostarp ievērojot jebkādas prasības saņemt iepriekšēju tiesas atļauju.

(28)

Ar šo regulu nevajadzētu dot iespēju lietotājiem mēģināt izvairīties no valstu tiesību aktu piemērošanas. Tādēļ tajā būtu jāparedz, ka dalībvalstis piemēro efektīvus, samērīgus un atturošus sodus lietotājiem, kuri kompetentajām iestādēm liedz iespēju piekļūt saviem datiem, kas vajadzīgi kompetento iestāžu oficiālo pienākumu pildīšanai saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem. Steidzamos gadījumos, kad lietotājs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot stingri samērīgus pagaidu pasākumus. Jebkādi pagaidu pasākumi, kas paredz datu teritoriālu ierobežošanu no jauna uz laiku, kas pārsniedz 180 dienas pēc atkārtotas teritoriālas ierobežošanas, ievērojamu periodu neatbilstu datu brīvas aprites principam, un tāpēc par tiem būtu jāpaziņo Komisijai, lai tā varētu pārbaudīt to atbilstību Savienības tiesību aktiem.

(29)

Iespēja netraucēti pārnest datus ir svarīgs faktors, lai atvieglotu lietotāju izvēli un sekmētu efektīvu konkurenci datu apstrādes pakalpojumu tirgos. Faktiskās vai šķietamās grūtības datus pārnest pāri robežām arī apdraud profesionālo lietotāju uzticēšanos, izvēloties pārrobežu piedāvājumus, un līdz ar to arī viņu uzticēšanos iekšējam tirgum. Lai gan individuāli patērētāji gūst labumu no spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem, tie neatvieglo tādu lietotāju iespējas mainīt pakalpojumu sniedzējus, kuri rīkojas uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības veikšanas laikā. Konsekventu tehnisko prasību noteikšana visā Savienībā – attiecībā uz tehnisku saskaņošanu, savstarpēju atzīšanu vai brīvprātīgu saskaņošanu – arī veicina konkurētspējīga datu apstrādes pakalpojumu iekšējā tirgus izveidi.

(30)

Lai pilnībā izmantotu priekšrocības, ko sniedz vide, kurā valda konkurence, profesionāliem lietotājiem būtu jāspēj izdarīt uz informāciju balstītu izvēli un viegli salīdzināt dažādu iekšējā tirgū piedāvātu datu apstrādes pakalpojumu atsevišķos komponentus, tostarp attiecībā uz līguma noteikumiem par datu pārnešanu, kad beidzas līgums. Lai pielāgotos tirgus inovācijas potenciālam un ņemtu vērā pakalpojumu sniedzēju un datu apstrādes pakalpojumu profesionālo lietotāju pieredzi un speciālās zināšanas, tirgus subjektiem, izmantojot pašregulāciju – uz ko mudinātu un ko atvieglotu un uzraudzītu Komisija – attiecībā uz datu pārnešanu būtu jānosaka detalizēta informācija un operatīvas prasības tādu Savienības rīcības kodeksu veidā, kuri varētu ietvert līguma paraugnoteikumus.

(31)

Lai šādi rīcības kodeksi būtu efektīvi un lai tie atvieglotu pakalpojumu sniedzēja maiņu un datu pārnešanu, šiem kodeksiem vajadzētu būt visaptverošiem un būtu jāietver vismaz vairāki tādi aspekti, kas ir svarīgi datu pārnešanas procesā, piemēram, procesi, ko izmanto datu dublēšanai, un to atrašanās vieta; pieejamie datu formāti un nesēji; nepieciešamā IT konfigurācija un minimālais tīkla joslas platums; laiks, kas vajadzīgs pirms pārnešanas procesa, periods, kurā datus varēs pārnest; un garantija, ka datiem varēs piekļūt pakalpojumu sniedzēja bankrota gadījumā. Rīcības kodeksos arī būtu skaidri jānorāda, ka šķēršļu likšana pakalpojumu sniedzēja maiņai nav pieņemama uzņēmējdarbības prakse, kā arī būtu jāparedz uzticēšanos veicinošas tehnoloģijas, un tie būtu regulāri jāatjaunina, lai ietu kopsolī ar tehnoloģiju attīstību. Komisijai būtu jānodrošina, ka minētajā procesā notiek apspriešanās ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) asociācijām un jaunuzņēmumiem, lietotājiem un mākoņpakalpojumu sniedzējiem. Komisijai būtu jāizvērtē šādu rīcības kodeksu izstrāde un īstenošanas efektivitāte.

(32)

Ja kādas dalībvalsts kompetentā iestāde lūdz citas dalībvalsts palīdzību, lai iegūtu piekļuvi datiem saskaņā ar šo regulu, tai ar izraudzīta vienota kontaktpunkta palīdzību būtu jāiesniedz pienācīgi pamatots pieprasījums šīs citas dalībvalsts izraudzītajam vienotajam kontaktpunktam, pieprasījumā iekļaujot rakstisku skaidrojumu par nepieciešamās datu piekļuves iemesliem un juridiskajiem pamatiem. Vienotajam kontaktpunktam, ko izraudzījusies dalībvalsts, kurai tiek lūgta palīdzība, būtu jāatvieglo pieprasījuma nosūtīšana attiecīgajai kompetentajai iestādei dalībvalstī, kurai tiek lūgta palīdzība. Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību, iestādei, kurai tiek nodots pieprasījums, bez liekas kavēšanās būtu jāsniedz palīdzība, lai reaģētu uz konkrēto pieprasījumu, vai jāinformē par grūtībām izpildīt šādu pieprasījumu, vai jāsniedz pamatojums tā izpildes atteikšanai.

(33)

Uzticēšanās palielināšanai pārrobežu datu apstrādes drošībai būtu jāmazina tirgus dalībnieku un publiskā sektora tieksme izmantot datu teritoriālu ierobežošanu kā datu drošības aizstājēju. Tam arī uzņēmumiem būtu jāuzlabo juridiskā noteiktība attiecībā uz atbilstību piemērojamām drošības prasībām, kad tie datu apstrādes darbības uztic ārpakalpojumu sniedzējiem, tostarp pakalpojumu sniedzējiem citās dalībvalstīs.

(34)

Jebkādas ar datu apstrādi saistītas drošības prasības, ko atbilstoši Savienības tiesību aktiem vai Savienības tiesību aktiem atbilstīgiem dalībvalstu tiesību aktiem pamatoti un samērīgi piemēro tādu fizisku vai juridisku personu dzīvesvietas vai reģistrācijas vietas dalībvalstī, uz kuru datiem attiecas šāda apstrāde, arī turpmāk būtu jāpiemēro šādu datu apstrādei citā dalībvalstī. Minētajām fiziskajām vai juridiskajām personām būtu jāspēj izpildīt šādas prasības vai nu pašām, vai arī līgumos ar pakalpojumu sniedzējiem iekļaujot attiecīgas līgumiskas klauzulas.

(35)

Valsts līmenī noteiktām drošības prasībām vajadzētu būt nepieciešamām un samērīgām ar riskiem, kas apdraud datu apstrādes drošību, uz kuru attiecas valsts tiesību akts, ar ko šīs prasības ir noteiktas.

(36)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 (15) paredz juridiskus pasākumus, kuru mērķis ir paaugstināt vispārējo kiberdrošības līmeni Savienībā. Datu apstrādes pakalpojumi ir viens no minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošiem digitālo pakalpojumu veidiem. Saskaņā ar minēto direktīvu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka digitālo pakalpojumu sniedzēji nosaka un veic atbilstošus un samērīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai pārvaldītu riskus, kas apdraud šo pakalpojumu sniedzēju izmantoto tīklu un informācijas sistēmu drošību. Ar šādiem pasākumiem būtu jānodrošina pastāvošajam riskam atbilstošs drošības līmenis un būtu jāņem vērā sistēmu un iekārtu drošība; incidentu novēršana; darbības nepārtrauktības pārvaldība; uzraudzība, revīzija un testēšana; un atbilstība starptautiskiem standartiem. Šie elementi Komisijai sīkāk būtu jāprecizē minētajā direktīvā paredzētajos īstenošanas aktos.

(37)

Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums par šīs regulas īstenošanu, jo īpaši ar mērķi noteikt, vai nav nepieciešamas izmaiņas saistībā ar tehnoloģisko attīstību vai norisēm tirgū. Minētajā ziņojumā jo īpaši būtu jāizvērtē šīs regulas piemērošana, jo īpaši tās piemērošana attiecībā uz datu kopām, kas sastāv gan no persondatiem, gan nepersondatiem, kā arī sabiedriskās drošības izņēmuma piemērošana. Pirms šīs regulas piemērošanas – lai uzņēmumi, tostarp MVU, labāk izprastu mijiedarbību starp šo regulu un Regulu (ES) 2016/679 un lai nodrošinātu abu regulu ievērošanu –, Komisijai arī būtu jāpublicē informatīvi norādījumi par to, kā rīkoties ar datu kopām, kas sastāv gan no persondatiem, gan no nepersondatiem.

(38)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un tā būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar šīm tiesībām un principiem, tostarp tiesībām uz persondatu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību un darījumdarbības brīvību.

(39)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, datu, kas nav persondati, brīvu plūsmu Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

(1)

Pēdējais būtiskais grozījums Padomes Direktīvā 89/552/EEK (4), kura pēc tam kodificēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/13/ES (5), tika izdarīts 2007. gadā, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/65/EK (6). Kopš tā laika audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgus ir strauji un ievērojami attīstījies saistībā ar to, ka turpinās konverģence starp televīzijas un interneta pakalpojumiem. Tehnikas attīstība ļauj piedāvāt lietotājiem jauna veida pakalpojumus un iespējas. Arī skatīšanās paradumi, jo īpaši jaunāko paaudžu skatītājiem, ir ievērojami mainījušies. Lai gan televizors joprojām ir svarīga audiovizuālo materiālu koplietošanas ierīce, daudzi lietotāji audiovizuālo saturu tagad skatās arī citās, pārnēsājamās ierīcēs. Tradicionālajam televīzijas saturam joprojām ir nozīmīgs īpatsvars ikdienas vidējā skatīšanās laikā.

Tomēr aizvien nozīmīgāks kļūst jauna veida saturs, piemēram, videoklipi vai lietotāju radīts saturs, kā arī tirgū ir nostiprinājušies jauni dalībnieki, tostarp pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā video pakalpojumus pēc pieprasījuma, un video koplietošanas platformas. Saistībā ar šo mediju konverģenci ir vajadzīgs atjaunināts tiesiskais regulējums, lai atspoguļotu norises tirgū un panāktu līdzsvaru starp piekļuvi tiešsaistes satura pakalpojumiem, patērētāju aizsardzību un konkurētspēju.

(2)

Komisija 2015. gada 6. maijā pieņēma paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai”, kurā tā paziņoja par Direktīvas 2010/13/ES pārskatīšanu.

(3)

Direktīvu 2010/13/ES būtu jāturpina piemērot tikai tiem pakalpojumiem, kuru galvenais mērķis ir sniegt informatīvus, izklaidējošus vai izglītojošus raidījumus. Galvenā mērķa prasību vajadzētu uzskatīt par izpildītu arī tad, ja pakalpojumam ir audiovizuāls saturs un forma, ko var nošķirt no pakalpojumu sniedzēja pamatdarbības, piemēram, tiešsaistes laikrakstu atsevišķās daļas, kurās pieejami audiovizuāli raidījumi vai lietotāju veidoti video, ja minētās daļas var uzskatīt par nošķiramām no pakalpojumu sniedzēja pamatdarbības. Būtu jāuzskata, ka pakalpojums ir tikai no pamatdarbības nenošķirams papildinājums, ja pastāv saiknes starp audiovizuālo piedāvājumu un pamatdarbību, piemēram, ziņu sniegšana rakstiskā formā. Tādējādi kanāli vai jebkādi citi audiovizuālie pakalpojumi, par kuriem pakalpojuma sniedzējs ir redakcionāli atbildīgs, var paši par sevi būt audiovizuālo mediju pakalpojumi, pat ja tos piedāvā video koplietošanas platformā, kam raksturīga redakcionālās atbildības neesamība. Šādos gadījumos pakalpojumu sniedzējiem ar redakcionālo atbildību būs jāievēro Direktīvas 2010/13/ES prasības.

(4)

Video koplietošanas platformas pakalpojumi sniedz audiovizuālu saturu, kam arvien vairāk piekļūst plašāka sabiedrība, jo īpaši jaunieši. Tas attiecas arī uz sociālo mediju pakalpojumiem, kas ir kļuvuši par svarīgu informācijas apmaiņas, izklaides un izglītošanas līdzekli, tostarp sniedzot piekļuvi raidījumiem un lietotāju veidotiem video. Minētie sociālo mediju pakalpojumi ir jāiekļauj Direktīvas 2010/13/ES darbības jomā, jo tie konkurē par tām pašām auditorijām un ieņēmumiem kā audiovizuālo mediju pakalpojumi. Turklāt tiem ir arī ievērojama ietekme tādā ziņā, ka tie lietotājiem atvieglo iespēju veidot un ietekmēt citu lietotāju viedokli. Tāpēc, lai nepilngadīgos aizsargātu no kaitīga satura un visus iedzīvotājus – no kūdīšanas uz naidu, vardarbību un terorismu, Direktīvai 2010/13/ES būtu jāattiecas uz minētajiem pakalpojumiem tādā apmērā, kādā tie atbilst video koplietošanas platformas pakalpojuma definīcijai.

(5)

Lai gan Direktīvas 2010/13/ES mērķis nav regulēt sociālo mediju pakalpojumus kā tādus, sociālo mediju pakalpojums būtu jāaptver tad, ja raidījumu un lietotāju veidotu video sniegšana ir minētā pakalpojuma būtiska funkcionalitāte. Raidījumu un lietotāju veidotu video sniegšanu varētu uzskatīt par sociālo mediju pakalpojuma būtisku funkcionalitāti tad, ja audiovizuālais saturs nav tikai atvasināts vai neveido tikai nelielu daļu no minētā sociālo mediju pakalpojuma darbībām. Lai nodrošinātu īstenošanas skaidrību, efektivitāti un konsekvenci, Komisijai pēc apspriešanās ar kontaktkomiteju vajadzības gadījumā būtu jāizdod pamatnostādnes par “video koplietošanas platformas pakalpojuma” definīcijas būtiskas funkcionalitātes kritērija praktisko piemērošanu. Minētās pamatnostādnes būtu jāizstrādā, pienācīgi ņemot vērā vispārēju sabiedrības interešu mērķus, kas jāsasniedz ar pasākumiem, kuri jāveic video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzējiem, un tiesības uz vārda brīvību.

(6)

Ja pakalpojuma nošķirama daļa ir video koplietošanas platformas pakalpojums Direktīvas 2010/13/ES nozīmē, tad minētajai direktīvai būtu jāattiecas tikai uz minēto daļu un tikai attiecībā uz raidījumiem un lietotāju veidotiem video. Direktīvai 2010/13/ES nebūtu jāattiecas uz laikrakstu un žurnālu elektronisko versiju redakcionālajā saturā iegultiem videoklipiem un uz kustīgiem attēliem, piemēram, GIF. Video koplietošanas platformas pakalpojuma definīcijai nebūtu jāietver ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības, tādas kā audiovizuāla satura sniegšana privātās tīmekļa vietnēs un nekomerciālās interešu grupās.

(7)

Lai nodrošinātu Direktīvas 2010/13/ES efektīvu īstenošanu, ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis izveidotu un uzturētu savā jurisdikcijā esošo mediju pakalpojumu sniedzēju un video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzēju pastāvīgi atjauninātu uzskaiti un lai tās regulāri nosūtītu šos datus savām kompetentajām neatkarīgajām regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un Komisijai. Šajos datos būtu jāiekļauj informācija par kritērijiem, uz kuriem balstās jurisdikcija.

(8)

Lai noteiktu jurisdikciju, ir jānovērtē faktiskās situācijas, izmantojot Direktīvā 2010/13/ES noteiktos kritērijus. Šādu faktisko situāciju novērtēšana var novest pie pretrunīgiem rezultātiem. Piemērojot sadarbības procedūras, kas paredzētas minētajā direktīvā, ir svarīgi, lai Komisija savus konstatējumus varētu balstīt uz uzticamiem faktiem. Tāpēc Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupu (ERGA) vajadzētu pilnvarot pēc Komisijas pieprasījuma sniegt atzinumus par jurisdikciju. Ja Komisija, piemērojot minētās sadarbības procedūras, nolemj apspriesties ar ERGA, tai būtu jāinformē kontaktkomiteja, tostarp par paziņojumiem, kas saņemti no dalībvalstīm saskaņā ar minētajām sadarbības procedūrām, un par ERGA atzinumu.

(9)

Procedūrām un nosacījumiem, kas ierobežo brīvību sniegt un saņemt audiovizuālo mediju pakalpojumus, vajadzētu būt vienādiem attiecībā gan uz lineāriem, gan nelineāriem pakalpojumiem.

(10)

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) judikatūru Līgumā garantēto pakalpojumu sniegšanas brīvību ir iespējams ierobežot, ja pastāv sevišķi svarīgi ar vispārējām sabiedrības interesēm saistīti iemesli, piemēram, jānodrošina patērētāju aizsardzība augstā līmenī, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi ir pamatoti, samērīgi un nepieciešami. Tāpēc dalībvalstij vajadzētu spēt veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti tās patērētāju aizsardzības noteikumi, kuri neietilpst Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās. Pasākumiem, ko dalībvalsts veic, lai īstenotu valsts patērētāju aizsardzības režīmu, tostarp attiecībā uz azartspēļu reklāmu, vajadzētu būt pamatotiem, samērīgiem ar paredzēto mērķi un nepieciešamiem, kā tas prasīts Tiesas judikatūrā. Jebkurā gadījumā dalībvalsts, kas uztver televīzijas pārraides no citas dalībvalsts, nedrīkst veikt nekādus pasākumus, kas liegtu tās teritorijā retranslēt šādas pārraides.

(11)

Dalībvalstij, kad tā paziņo Komisijai, ka kāds mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību jurisdikcijas dalībvalstī, lai apietu stingrākus noteikumus jomās, kuras koordinē ar Direktīvu 2010/13/ES, kuri minētajam pakalpojumu sniedzējam būtu piemērojami, ja tas veiktu uzņēmējdarbību dalībvalstī, kas sniedz šādu paziņojumu, par to būtu jāsniedz ticami un pienācīgi pamatoti pierādījumi. Šādiem pierādījumiem būtu jāietver detalizēts apstiprinošu faktu kopums, kas ļautu ticami konstatēt šādu apiešanu.

(12)

Paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai – ES programma” Komisija uzsvēra, ka, apsverot politikas risinājumus, tā apsvērtu gan regulatīvu, gan neregulatīvu līdzekļu izmantošanu, kuri pamatojas uz prakses kopienu un labākas pašregulēšanas un kopregulēšanas principiem. Ir pierādījies, ka vairāki rīcības kodeksi, kas noteikti Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās, ir labi izstrādāti saskaņā ar labākas pašregulēšanas un kopregulēšanas principiem. Tiesiskā regulējuma atbalsta mehānisma esamība tika uzskatīta par svarīgu faktoru, ar ko veicināt pašregulēšanas un kopregulēšanas kodeksa ievērošanu. Tāpat ir svarīgi, lai šādi kodeksi noteiktu konkrētus mērķus un uzdevumus, tādējādi nodrošinot rīcības kodeksos izvirzīto uzdevumu sasniegšanas regulāru, pārredzamu un neatkarīgu uzraudzību un novērtēšanu. Rīcības kodeksiem būtu arī jānodrošina efektīva īstenošana. Šie principi būtu jāievēro pašregulēšanas un kopregulēšanas kodeksos, ko pieņem Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās.

(13)

Pieredze rāda, ka gan pašregulēšanas, gan kopregulēšanas instrumentiem, kas īstenoti saskaņā ar dalībvalstu dažādajām tiesību tradīcijām, var būt svarīga nozīme augsta patērētāju aizsardzības līmeņa nodrošināšanā. Pasākumi, kuru mērķis ir sasniegt vispārēju sabiedrības interešu mērķus jauno audiovizuālo mediju pakalpojumu nozarē, ir efektīvāki, ja tos veic ar pašu pakalpojumu sniedzēju aktīvu atbalstu.

(14)

Pašregulējums ir brīvprātīgas iniciatīvas veids, kas ekonomikas dalībniekiem, sociālajiem partneriem, nevalstiskām organizācijām un apvienībām dod iespēju savām vajadzībām pašiem pieņemt kopējas pamatnostādnes. Tie ir atbildīgi par minēto pamatnostādņu izstrādi, uzraudzību un ievērošanas panākšanu. Dalībvalstīm saskaņā ar to atšķirīgajām tiesību tradīcijām būtu jāatzīst loma, kas var būt efektīvam pašregulējumam, papildinot esošos leģislatīvos, tiesu un administratīvos mehānismus, un tā noderīgais ieguldījums Direktīvas 2010/13/ES mērķu sasniegšanā. Tomēr, kaut arī pašregulējums varētu būt papildu metode, lai īstenotu dažus Direktīvas 2010/13/ES noteikumus, tam tomēr nebūtu pilnībā jāaizstāj valsts likumdevēja pienākumi. Kopregulēšana tās minimālajā veidā rada juridisko saikni starp pašregulēšanu un valsts likumdevēju saskaņā ar dalībvalstu tiesību tradīcijām. Kopregulēšanā regulatīvo lomu dala ieinteresētās personas un valdība vai valsts regulatīvās iestādes vai struktūras. Attiecīgo publisko iestāžu uzdevumi ietver kopregulēšanas shēmas atzīšanu, tās procesu revidēšanu un shēmas finansēšanu. Kopregulēšanai būtu jādod iespēja valstij iejaukties gadījumā, ja tās mērķi netiek sasniegti. Neskarot dalībvalstu oficiālos pienākumus attiecībā uz transponēšanu, Direktīva 2010/13/ES sekmē pašregulēšanas un kopregulēšanas lietošanu. Tas nedrīkstētu uzlikt dalībvalstīm pienākumu izveidot pašregulēšanas vai kopregulēšanas režīmus vai abus, nedz arī kavēt vai apdraudēt pašreizējās kopregulēšanas iniciatīvas, kas jau ir izveidotas dalībvalstīs un darbojas efektīvi.

(15)

Mediju īpašumtiesību pārredzamība ir tieši saistīta ar vārda brīvību, kas ir demokrātisku sistēmu stūrakmens. Informācija par mediju pakalpojumu sniedzēju īpašumtiesību struktūru, ja šādu īpašumtiesību rezultātā tiek iegūta kontrole vai nozīmīga ietekme pār sniegto pakalpojumu saturu, ļauj lietotājiem izdarīt uz informāciju balstītu spriedumu par šādu saturu. Dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt, vai un kādā mērā informācijai par mediju pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesību struktūru vajadzētu būt pieejamai lietotājiem – ar noteikumu, ka tiek respektēta pamattiesību un brīvību būtība un ka šādi pasākumi ir nepieciešami un samērīgi.

(16)

Ņemot vērā audiovizuālo mediju pakalpojumu īpašo būtību, jo īpaši šo pakalpojumu ietekmi uz personu uzskatu veidošanu, lietotājiem ir likumīgas tiesības zināt, kurš ir atbildīgs par šo pakalpojumu saturu. Lai stiprinātu vārda brīvību un tādēļ veicinātu mediju plurālismu un novērstu interešu konfliktus, ir svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka lietotājiem jebkurā laikā ir vienkārša un tieša piekļuve informācijai par mediju pakalpojumu sniedzējiem. Katras dalībvalsts kompetencē ir lemt, jo īpaši attiecībā uz informāciju, ko var sniegt par īpašumtiesību struktūru un faktiskajiem īpašniekiem.

(17)

Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisko noteiktību uzņēmumiem un dalībvalstu iestādēm, jēdziens “kūdīšana uz vardarbību vai naidu” būtu atbilstošā mērā jāsaprot Padomes Pamatlēmuma 2008/913/TI (7) nozīmē.

(18)

Ņemot vērā to, kā attīstījušies līdzekļi, ar ko izplata saturu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus, ir svarīgi plašāku sabiedrību aizsargāt no kūdīšanas uz terorismu. Tāpēc Direktīvai 2010/13/ES būtu jānodrošina, ka audiovizuālo mediju pakalpojumi neietver publisku provokāciju izdarīt teroristu nodarījumu. Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisko noteiktību uzņēmumiem un dalībvalstu iestādēm, jēdziens “publiska provokācija izdarīt teroristu nodarījumu” būtu jāsaprot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/541 (8) nozīmē.

(19)

Lai ļautu skatītājiem, tostarp vecākiem un nepilngadīgajiem, pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus par skatāmo saturu, mediju pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz pietiekama informācija par saturu, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. To varētu panākt, piemēram, izmantojot satura deskriptoru sistēmu, akustisku brīdinājuma signālu, vizuālu simbolu vai jebkādus citus līdzekļus, kas raksturo satura būtību.

(20)

Piemēroti pasākumi nepilngadīgo aizsardzībai, ko piemēro televīzijas apraides pakalpojumiem, būtu jāpiemēro arī audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma. Tam vajadzētu paaugstināt aizsardzības līmeni. Minimālās saskaņošanas pieeja dalībvalstīm ļauj izstrādāt augstāku aizsardzības līmeni tādam saturam, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Viskaitīgākajam saturam, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, bet kas ne vienmēr ir noziedzīgs nodarījums, būtu jāpiemēro visstingrākie pasākumi, piemēram, šifrēšana un efektīva vecāku kontrole, neskarot dalībvalstu iespēju pieņemt stingrākus pasākumus.

(21)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (9) ir atzīts, ka bērniem pienākas īpaša aizsardzība attiecībā uz viņu personas datu apstrādi. Mediju pakalpojumu sniedzēju ieviesti bērnu aizsardzības mehānismi neizbēgami noved pie nepilngadīgo personas datu apstrādes. Ņemot vērā, ka šādu mehānismu mērķis ir aizsargāt bērnus, nepilngadīgo personas dati, kas apstrādāti bērnu aizsardzības tehnisko pasākumu ietvaros, nebūtu jāizmanto komerciālos nolūkos.

(22)

Audiovizuālā satura pieejamības nodrošināšana ir būtiski nepieciešama to saistību kontekstā, ko uzliek Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Direktīvas 2010/13/ES kontekstā termins “personas ar invaliditāti” būtu jāinterpretē, ņemot vērā to pakalpojumu, uz kuriem attiecas minētā direktīva, proti, audiovizuālo mediju pakalpojumu, būtību. Tiesības personām ar īpašām vajadzībām un vecāka gadagājuma cilvēkiem piedalīties un integrēties Savienības sociālajā un kultūras dzīvē ir saistītas ar pieejamu audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu. Tādēļ dalībvalstīm nekavējoties būtu jānodrošina, lai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji aktīvi censtos saturu padarīt pieejamu personām ar invaliditāti, jo īpaši tām personām, kurām ir redzes vai dzirdes traucējumi. Pieejamības prasības būtu jāievēro, īstenojot pakāpenisku un nepārtrauktu procesu, vienlaikus ņemot vērā praktiskos un neizbēgamos ierobežojumus, kas varētu liegt pilnīgu pieejamību, piemēram, raidījumus vai pasākumus, kas tiek pārraidīti reāllaikā. Lai novērtētu to, cik lielā mērā mediju pakalpojumu sniedzēji ir savus pakalpojumus pakāpeniski padarījuši pieejamākus cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem, dalībvalstīm būtu jāprasa, lai pakalpojumu sniedzēji, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, regulāri sniegtu tām ziņojumus.

(23)

Līdzekļiem, ar kuriem panākt audiovizuālo mediju pakalpojumu pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES, cita starpā būtu jāietver zīmju valoda, subtitri nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem, ierunāti subtitri un akustiski apraksti. Taču minētā direktīva neattiecas nedz uz funkcijām vai pakalpojumiem, ar ko sniedz piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, nedz uz elektroniskā raidījumu apraksta pieejamības funkcijām. Tāpēc minētā direktīva neskar Savienības tiesību aktus, kuru mērķis ir saskaņot tādu pakalpojumu pieejamību, kas sniedz piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, piemēram, tīmekļa vietnes, tiešsaistes lietojumprogrammas un elektroniskie raidījumu apraksti, vai informācijas sniegšanu par pieejamību un tās sniegšanu pieejamos formātos.

(24)

Dažos gadījumos informāciju par ārkārtas situācijām varētu nebūt iespējams sniegt veidā, kas ir pieejams personām ar invaliditāti. Tomēr šādiem izņēmuma gadījumiem nevajadzētu būt par šķērsli tam, ka informācija par ārkārtas situācijām tiek publiskota, izmantojot audiovizuālo mediju pakalpojumus.

(25)

Direktīva 2010/13/ES neskar dalībvalstu spēju uzlikt pienākumus nodrošināt tāda vispārējas nozīmes satura pienācīgu pamanāmību, kas saistās ar definētajiem vispārēju interešu mērķiem, piemēram, mediju plurālismu, vārda brīvību un kultūras daudzveidību. Šādi pienākumi būtu jāuzliek tikai tad, ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, ko skaidri definējušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Ja dalībvalstis nolemj piemērot noteikumus par pienācīgu pamanāmību, tām būtu uzņēmumiem jāuzliek tikai samērīgi pienākumi leģitīmu sabiedriskās kārtības apsvērumu interesēs.

(26)

Lai aizsargātu mediju pakalpojumu sniedzēju redakcionālo atbildību un audiovizuālo vērtību ķēdi, ir ļoti svarīgi spēt nodrošināt mediju pakalpojumu sniedzēju piedāvāto raidījumu un audiovizuālo mediju pakalpojumu integritāti. Raidījumi un audiovizuālo mediju pakalpojumi nebūtu jāpārraida saīsinātā formā, pārveidoti vai ar pārtraukumiem un tos nedrīkstētu pārklāt komerciālos nolūkos bez mediju pakalpojumu sniedzēja nepārprotamas piekrišanas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pārklājumiem, kurus iedarbina vai autorizē vienīgi pakalpojuma saņēmējs privātai izmantošanai, piemēram, pārklājumiem, kas izriet no pakalpojumiem individuālai saziņai, nav nepieciešama mediju pakalpojumu sniedzēja piekrišana. Tam nebūtu jāattiecas uz jebkādas lietotāja saskarnes kontroles elementiem, kas nepieciešami ierīces darbībai vai navigācijai starp raidījumiem, piemēram, skaļuma regulēšanas joslām, meklēšanas funkcijām, navigācijas izvēlnēm vai kanālu sarakstiem. Tam nebūtu jāattiecas arī uz tādiem likumīgiem pārklājumiem kā brīdinājuma informācija, informācija, kas skar vispārējas sabiedrības intereses, subtitri vai komercpaziņojumu pārklājumi, ko nodrošina mediju pakalpojumu sniedzējs. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2120 (10) 3. panta 3. punktu, tam nebūtu jāattiecas arī uz datu saspiešanas paņēmieniem, ar kuriem samazina datu datnes lielumu, un citiem paņēmieniem, ar ko pakalpojumu pielāgo izplatīšanas līdzekļiem, piemēram, izšķirtspēja un kodēšana, neizdarot nekādas izmaiņas saturā.

Pasākumi raidījumu un audiovizuālo mediju pakalpojumu integritātes aizsardzībai būtu jāpiemēro, ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, ko skaidri definējušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Ar šādiem pasākumiem uzņēmumiem būtu jāpiemēro samērīgi pienākumi leģitīmu sabiedriskās kārtības apsvērumu interesēs.

(27)

Audiovizuālajiem komercpaziņojumiem par alkoholiskajiem dzērieniem audiovizuālo mediju pakalpojumos pēc pieprasījuma, izņemot sponsorēšanu un produktu izvietošanu, būtu jāatbilst kritērijiem, ko piemēro alkoholisko dzērienu televīzijas reklāmai un televeikalam, kā noteikts Direktīvā 2010/13/ES. Detalizētāki kritēriji, ko piemēro alkoholisko dzērienu televīzijas reklāmai un televeikalam, attiecas tikai uz reklāmas iestarpinājumiem, kas pēc būtības ir nošķirti no raidījuma, un tāpēc neattiecas uz citiem komercpaziņojumiem, kas ir saistīti ar raidījumu vai kas ir raidījuma neatņemama sastāvdaļa, piemēram, sponsorēšana un produktu izvietošana. Tāpēc šiem kritērijiem nebūtu jāattiecas uz sponsorēšanu un produktu izvietošanu audiovizuālo mediju pakalpojumos pēc pieprasījuma.

(28)

Saistībā ar bērniem paredzētu pārtikas reklāmu televīzijā pastāv dažas plaši atzītas uztura pamatnostādnes valstu un starptautiskā mērogā, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālā biroja uzturvielu sastāva modelis, kuras paredzētas, lai diferencētu pārtiku, pamatojoties uz tās uzturvielu sastāvu. Dalībvalstis būtu jāmudina nodrošināt, ka tiek izmantota pašregulēšana un kopregulēšana, tostarp ar rīcības kodeksiem, lai reāli samazinātu bērnu pakļaušanu audiovizuāliem komercpaziņojumiem par tādu pārtiku un dzērieniem, kuros ir augsts sāls, cukura, tauku, piesātināto taukskābju vai trans-taukskābju saturs vai kuri kā citādi neatbilst minētajām valsts vai starptautiskajām uztura pamatnostādnēm.

(29)

Tāpat dalībvalstis būtu arī jāmudina nodrošināt pašregulēšanas un kopregulēšanas rīcības kodeksu izmantošanu tā, lai tiktu reāli samazināta bērnu un nepilngadīgo pakļaušana audiovizuāliem komercpaziņojumiem par alkoholiskajiem dzērieniem. Savienībā un valstu līmenī ir dažas pašregulēšanas vai kopregulēšanas sistēmas, kas attiecas uz alkoholisko dzērienu atbildīgu tirgvedību, tostarp audiovizuālos komercpaziņojumos. Šīs sistēmas būtu jāveicina arī turpmāk, jo īpaši tās, kuru mērķis ir nodrošināt, lai alkoholisku dzērienu audiovizuālus komercpaziņojumus pavadītu paziņojumi, ka alkohols jālieto atbildīgi.

(30)

Ir svarīgi, lai nepilngadīgie tiktu efektīvi aizsargāti no pakļaušanas audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kas attiecas uz azartspēļu veicināšanu. Šajā sakarā Savienības un valsts līmenī ir vairākas pašregulēšanas vai kopregulēšanas sistēmas, kas paredzētas, lai arī audiovizuālos komercpaziņojumos veicinātu atbildīgu iesaistīšanos azartspēlēs.

(31)

Lai novērstu šķēršļus pārrobežu pakalpojumu brīvai apritei Savienībā, ir nepieciešams nodrošināt tādu pašregulēšanas un kopregulēšanas pasākumu efektivitāti, kuru mērķis jo īpaši ir aizsargāt patērētājus vai sabiedrības veselību.

(32)

Televīzijas apraides tirgus ir mainījies, un tādēļ ir vajadzīga lielāka elastība attiecībā uz audiovizuālajiem komercpaziņojumiem, jo īpaši kvantitatīvi noteikumi par lineāro audiovizuālo mediju pakalpojumiem un produktu izvietošanu. Jaunu pakalpojumu rašanās, tostarp bez reklāmas, ir devusi plašāku izvēli skatītājiem, kuri var viegli pārslēgties uz alternatīviem piedāvājumiem.

(33)

Produktu izvietošanas liberalizācija nav radījusi gaidīto šā audiovizuālā komercpaziņojuma veida ieviešanos. Proti, vispārējais produktu izvietošanas aizliegums ar dažiem izņēmumiem nav radījis mediju pakalpojumu sniedzējiem juridisko noteiktību. Tāpēc produktu izvietošana būtu ar izņēmumiem atļaujama visos audiovizuālo mediju pakalpojumos un video koplietošanas platformas pakalpojumos.

(34)

Produktu izvietošana nebūtu atļaujama ziņu un aktuālo notikumu raidījumos, patērētāju tiesību aizsardzības raidījumos, reliģiskos raidījumos un bērnu raidījumos. Konkrēti, ir liecības, ka produktu izvietošana un iegultās reklāmas var ietekmēt bērnu rīcību, jo bērni bieži neprot atšķirt komerciālo saturu. Tādēļ ir jāturpina aizliegt produktu izvietošanu bērnu raidījumos. Patērētāju tiesību aizsardzības raidījumi ir raidījumi, kuros skatītājiem tiek doti padomi vai sniegti pārskati par preču un pakalpojumu iegādi. Atļaujot produktu izvietošanu šādos raidījumos, skatītājiem, kuri tajos cer sagaidīt patiesu un godīgu pārskatu par produktiem vai pakalpojumiem, zustu robeža starp reklāmu un redakcionālo saturu.

(35)

Pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā audiovizuālo mediju pakalpojumus pēc pieprasījuma, būtu jāveicina Eiropas darbu veidošana un izplatīšana, nodrošinot, ka to katalogos ir Eiropas darbu minimālā daļa un ka minētie darbi ir pietiekami pamanāmi. Būtu jāveicina audiovizuālā satura materiālu, kas kvalificējami kā Eiropas darbi, marķēšana metadatos tā, lai šādi metadati būtu pieejami mediju pakalpojumu sniedzējiem. Pamanāmība nozīmē Eiropas darbu popularizēšanu, sekmējot piekļuvi šādiem darbiem. Pamanāmību var nodrošināt ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, izveidot speciālu Eiropas darbiem veltītu sadaļu, kurai var piekļūt no pakalpojuma tīmekļa vietnes, paredzēt iespēju meklēt Eiropas darbus ar meklēšanas rīku, kas pieejams kā minētā pakalpojuma daļa, izmantot Eiropas darbus minētā pakalpojuma kampaņās vai Eiropas darbu minimālas daļas popularizēšanu minētā pakalpojuma katalogos, lietojot, piemēram, reklāmkarogus vai līdzīgus rīkus.

(36)

Lai Eiropas darbiem nodrošinātu adekvātu ieguldījumu apjomu, dalībvalstīm būtu jāvar uzlikt finansiālus pienākumus mediju pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā. Šie pienākumi var izpausties kā tiešas iemaksas Eiropas darbu veidošanā un to tiesību iegūšanā. Dalībvalstis varētu arī uzlikt nodevas, kas iemaksājamas fondā, pamatojoties uz ieņēmumiem, kas gūti ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem, kurus sniedz to teritorijā un kuri ir vērsti uz tās auditoriju. Ar šo direktīvu tiek precizēts, ka, ņemot vērā tiešo saikni starp finansiāliem pienākumiem un dalībvalstu atšķirīgo kultūras politiku, dalībvalstij ir arī atļauts šādus finansiālus pienākumus uzlikt mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī un kuru darbība tiek vērsta uz tās teritoriju. Šajā gadījumā finansiāli pienākumi attiektos tikai uz ieņēmumiem, kas gūti no auditorijas mērķa dalībvalstī. Mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir jāveic finansiālas iemaksas filmu finansēšanas shēmās mērķauditorijas dalībvalstī, būtu nediskriminējošā veidā jāspēj gūt labumu no palīdzības, kas mediju pakalpojumu sniedzējiem ir pieejama no attiecīgajām filmu finansēšanas shēmām, pat ja tie minētajā dalībvalstī neveic uzņēmējdarbību.

(37)

Raidorganizācijas pašlaik Eiropas audiovizuālajos darbos iegulda vairāk nekā audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzēji. Tāpēc, ja mērķauditorijas dalībvalsts izvēlas uzlikt finansiālu pienākumu raidorganizācijai, kas ir citas dalībvalsts jurisdikcijā, būtu jāņem vērā – pienācīgi ievērojot proporcionalitātes principu – minētās raidorganizācijas tiešie ieguldījumi Eiropas darbu, jo īpaši kopražojumu, veidošanā un to tiesību iegūšanā. Tas neskar dalībvalsts kompetenci – saskaņā ar savu kultūras politiku un ņemot vērā atbilstību valsts atbalsta noteikumiem – noteikt finansiālo iemaksu apmēru, kas jāmaksā to jurisdikcijā esošajiem mediju pakalpojumu sniedzējiem.

(38)

Dalībvalstij, izvērtējot katrā gadījumā atsevišķi, vai kādam audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējam, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, mērķauditorija ir tās teritorijā, būtu jāatsaucas uz tādiem rādītājiem kā reklāma vai citi popularizēšanas pasākumi, kas konkrēti adresēti klientiem tās teritorijā, pakalpojuma galvenā valoda vai tāda satura vai komercpaziņojumu esamība, kas konkrēti adresēti mērķauditorijai dalībvalstī, kurā tiek uztverts pakalpojums.

(39)

Ja dalībvalstis nosaka finansiālas iemaksas mediju pakalpojumu sniedzējiem, ar šādām iemaksām būtu jācenšas panākt Eiropas darbu pienācīgu popularizēšanu, vienlaikus izvairoties no dubultas iemaksu noteikšanas mediju pakalpojumu sniedzējiem. Tādējādi, ja dalībvalsts, kurā mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, nosaka šādu finansiālu iemaksu, tai būtu jāņem vērā jebkādas finansiālās iemaksas, ko nosaka mērķauditorijas dalībvalstis.

(40)

Lai nodrošinātu, ka pienākumi attiecībā uz Eiropas darbu popularizēšanu negrauj tirgus attīstību, un lai ļautu ienākt jauniem tirgus dalībniekiem, šādas prasības nebūtu piemērojamas tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kam nav ievērojamas klātbūtnes tirgū. Tas jo īpaši attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju. Šauru auditoriju var noteikt, piemēram, pamatojoties uz skatīšanās laiku vai pārdošanu, atkarībā no pakalpojuma būtības, savukārt zema apgrozījuma noteikšanā būtu jāņem vērā dažādie audiovizuālo tirgu lielumi dalībvalstīs. Varētu arī būt nelietderīgi šādas prasības piemērot gadījumos, kad tās būtu nerealizējamas vai nepamatotas audiovizuālo mediju pakalpojumu būtības vai tēmas dēļ.

(41)

Ir svarīgi, lai raidorganizācijām būtu lielāka elastība un tās spētu izlemt, kad izvietot reklāmu, lai maksimāli palielinātu reklāmdevēju pieprasījumu un skatītāju plūsmu. Taču šajā sakarā ir arī jāsaglabā pietiekams patērētāju aizsardzības līmenis, jo šādas elastības dēļ skatītāji varētu tikt pakļauti pārāk lielam reklāmu skaitam visizdevīgākajā raidīšanas laikā. Tāpēc būtu jāpiemēro konkrēti ierobežojumi laikam no plkst. 6.00 līdz 18.00 un no plkst. 18.00 līdz 24.00.

(42)

Neitrāli kadri nošķir redakcionālo saturu no televīzijas reklāmas vai televeikala iestarpinājumiem, kā arī no atsevišķiem iestarpinājumiem. Tie ļauj skatītājam skaidri atšķirt, kad beidzas viens audiovizuālā satura veids un sākas cits. Ir jāprecizē tas, ka uz neitrāliem kadriem neattiecas televīzijas reklāmai noteiktais kvantitatīvais ierobežojums. Tas ir tādēļ, lai nodrošinātu, ka neitrālos kadros izmantotais laiks neietekmē laiku, ko izmanto reklāmai, un ka netiek negatīvi ietekmēti ieņēmumi, kurus gūst no reklāmas.

(43)

Raidlaiks, kas veltīts raidorganizācijas paziņojumiem saistībā ar pašas raidījumiem un palīgproduktiem, kas tieši atvasināti no minētajiem raidījumiem, vai publisko dienestu paziņojumiem un aicinājumiem uz labdarību, kuri, izņemot izmaksas, kas rodas šādu aicinājumu pārraidē, ir bez maksas, nebūtu jāiekļauj maksimālajā raidlaika apjomā, ko drīkst atvēlēt televīzijas reklāmai un televeikalam. Turklāt daudzas raidorganizācijas ietilpst lielākās raidorganizāciju sabiedrību grupās, un to paziņojumi attiecas ne tikai uz pašu raidījumiem un palīgproduktiem, kas tieši atvasināti no minētajiem raidījumiem, bet arī uz citu tās pašas raidorganizāciju sabiedrību grupas raidījumiem un audiovizuālo mediju pakalpojumiem. Raidlaiks, ko atvēl šādiem paziņojumiem, arī nebūtu jāiekļauj maksimālajā raidlaika apjomā, ko drīkst atvēlēt reklāmai un televeikalam.

(44)

Video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji, uz kuriem attiecas Direktīva 2010/13/ES, sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (11) nozīmē. Līdz ar to uz minētajiem pakalpojumu sniedzējiem, ja tie veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, attiecas minētās direktīvas noteikumi par iekšējo tirgu. Lai nodrošinātu Direktīvā 2010/13/ES noteikto pasākumu efektivitāti nepilngadīgo un plašākas sabiedrības aizsardzībai un, cik vien iespējams, garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir lietderīgi nodrošināt, ka tie paši noteikumi attiecas arī uz video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem, kuri neveic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, ciktāl minētajiem pakalpojumu sniedzējiem ir vai nu mātesuzņēmums, vai meitasuzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, vai ja minētie pakalpojumu sniedzēji ietilpst grupā un dalībvalstī uzņēmējdarbību veic cits šīs grupas uzņēmums. Tādēļ definīcijām, kas izklāstītas Direktīvā 2010/13/ES, vajadzētu būt balstītām uz konkrētiem principiem, un tām būtu jānodrošina, ka uzņēmumam nav iespējams sevi izslēgt no minētās direktīvas darbības jomas, izveidojot grupas struktūru ar vairāklīmeņu uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā vai ārpus tās. Komisija būtu jāinformē par to, kuri pakalpojumu sniedzēji ir katras dalībvalsts jurisdikcijā, ievērojot Direktīvu 2000/31/EK un 2010/13/ES noteikumus par tiesībām veikt uzņēmējdarbību.

(45)

Ir parādījušies jauni izaicinājumi, jo īpaši saistībā ar video koplietošanas platformām, kurās lietotāji, it īpaši nepilngadīgie, arvien vairāk patērē audiovizuālu saturu. Šajā sakarā arvien vairāk rūpju sagādā kaitīgs saturs un naida runa, ko sniedz video koplietošanas platformas pakalpojumos. Lai pasargātu nepilngadīgos un plašāku sabiedrību no šāda satura, ir vajadzīgi samērīgi noteikumi par minētajiem jautājumiem.

(46)

Komercpaziņojumus video koplietošanas platformas pakalpojumos jau regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (12), kas aizliedz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, tostarp maldinošu un agresīvu praksi, kas sastopama informācijas sabiedrības pakalpojumos.

Kas attiecas uz komercpaziņojumiem par tabakas un ar to saistītiem izstrādājumiem video koplietošanas platformās, patērētāju aizsardzību pret tabaku un ar to saistītiem izstrādājumiem pietiekami nodrošina pastāvošie aizliegumi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/33/EK (13), kā arī aizliegumi, kas attiecas uz komercpaziņojumiem par elektroniskajām cigaretēm un uzpildes flakoniem, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/40/ES (14). Tā kā lietotāji arvien biežāk izmanto video koplietošanas platformas pakalpojumus, lai piekļūtu audiovizuālam saturam, ir nepieciešams nodrošināt pietiekamu patērētāju aizsardzības līmeni, starp visiem pakalpojumu sniedzējiem pienācīgā mērā saskaņojot noteikumus par audiovizuāliem komercpaziņojumiem. Tāpēc ir svarīgi, lai audiovizuālie komercpaziņojumi video koplietošanas platformās tiktu skaidri identificēti un tajos tiktu ievērota virkne minimālo kvalitātes prasību.

(47)

Par ievērojamu daļu satura, ko sniedz video koplietošanas platformas pakalpojumos, video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji nav redakcionāli atbildīgi. Tomēr minētie pakalpojuma sniedzēji parasti nosaka, kā tiek organizēts saturs, proti, raidījumi, lietotāju veidoti video un audiovizuāli komercpaziņojumi, tostarp ar automātiskiem līdzekļiem vai algoritmiem. Tāpēc minētajiem pakalpojumu sniedzējiem būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai aizsargātu nepilngadīgos no satura, kas var kaitēt viņu fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Tiem būtu jāveic arī pienācīgi pasākumi, lai aizsargātu plašāku sabiedrību no satura, kurā ir kūdīšana uz vardarbību vai naida kurināšana pret personu grupu vai grupas locekli jebkura Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 21. pantā minēta motīva dēļ vai kura izplatīšana ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(48)

Ņemot vērā to, kāda ir pakalpojumu sniedzēju saistība ar video koplietošanas platformas pakalpojumos sniegto saturu, pienācīgajiem pasākumiem, ko veic nepilngadīgo un plašākas sabiedrības aizsardzībai, būtu jāattiecas uz satura organizāciju, nevis pašu saturu. Tāpēc prasības, kas šajā sakarā izklāstītas Direktīvā 2010/13/ES, būtu jāpiemēro, neskarot Direktīvas 2000/31/EK 12.–14. pantu, kas paredz atbrīvojumu no atbildības par nelikumīgu informāciju, ko nosūta vai ko automātiski, starplaikā un īslaicīgi uzglabā, vai ko glabā daži informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji. Sniedzot pakalpojumus, uz ko attiecas Direktīvas 2000/31/EK 12.–14. pants, minētās prasības arī būtu jāpiemēro, neskarot minētās direktīvas 15. pantu, kas neļauj piemērot minētajiem pakalpojumu sniedzējiem vispārējus pienākumus pārraudzīt šādu informāciju un aktīvi meklēt faktus vai apstākļus, kas norāda uz nelikumīgu darbību, tomēr tām nebūtu jāattiecas uz pārraudzības pienākumiem konkrētos gadījumos un nekādi nebūtu jāietekmē valstu iestāžu rīkojumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(49)

Īstenojot pienācīgos pasākumus, kas veicami, ievērojot Direktīvu 2010/13/ES, ir lietderīgi pēc iespējas vairāk iesaistīt video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējus. Tādēļ būtu jāveicina kopregulēšana. Būtu jāsaglabā arī iespēja video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem brīvprātīgi veikt stingrākus pasākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, respektējot vārda brīvību un mediju plurālismu.

(50)

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu ir pamattiesības, kas noteiktas Hartas 47. pantā. Tāpēc Direktīvas 2010/13/ES noteikumus nevajadzētu interpretēt tādā veidā, kas liegtu pusēm izmantot savas tiesības uz piekļuvi tiesu sistēmai.

(51)

Saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES pieņemot pienācīgos pasākumus, ar kuriem aizsargā nepilngadīgos no kaitīga satura un plašāku sabiedrību no satura, kurā ir kūdīšana uz vardarbību, naidu un terorismu, būtu rūpīgi jālīdzsvaro Hartā noteiktās piemērojamās pamattiesības. Tas atkarībā no gadījuma jo īpaši attiecas uz tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību, uzņēmējdarbības brīvību, diskriminācijas aizliegumu un bērna tiesībām.

(52)

Kontaktkomitejas mērķis ir veicināt Direktīvas 2010/13/ES efektīvu īstenošanu, un ar to būtu regulāri jāapspriežas par jebkurām praktiskām problēmām, kas rodas saistībā ar tās piemērošanu. Kontaktkomitejai savā darbā nebūtu jāaprobežojas tikai ar esošo audiovizuālās politikas jautājumu risināšanu, bet būtu jāpievēršas arī attiecīgām pārmaiņām, kas notiek šajā nozarē. To veido dalībvalstu attiecīgo valsts iestāžu pārstāvji. Ieceļot savus pārstāvjus, dalībvalstis tiek mudinātas kontaktkomitejas sastāvā sekmēt dzimumu līdzsvaru.

(53)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to valsts regulatīvās iestādes vai struktūras ir juridiski nošķirtas no valdības. Tomēr tam nebūtu jāliedz dalībvalstīm īstenot pārraudzību saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām. Būtu jāuzskata, ka valsts regulatīvās iestādes vai struktūras ir sasniegušas vajadzīgo neatkarības līmeni, ja minētās iestādes vai struktūras, tostarp tās, kas izveidotas kā publiskās iestādes vai struktūras, ir funkcionāli un faktiski neatkarīgas no savām attiecīgajām valdībām un no jebkuras citas publiskas vai privātas struktūras. Uzskata, ka tas ir būtiski, lai nodrošinātu valsts regulatīvās iestādes vai struktūras pieņemto lēmumu objektivitāti. Neatkarības prasībai nebūtu jāskar iespēja dalībvalstīm veidot regulatīvās iestādes, kas pārrauga dažādas nozares, piemēram, audiovizuālo nozari un telekomunikāciju nozari. Valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām vajadzētu būt izpildes pilnvarām un resursiem, kas nepieciešami to uzdevumu izpildei, – personāla, speciālo zināšanu un finansiālo līdzekļu ziņā. Ar savām darbībām valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām, kas izveidotas saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES, būtu jānodrošina, ka tiek ievēroti mērķi attiecībā uz mediju plurālismu, kultūras daudzveidību, patērētāju tiesību aizsardzību, iekšējā tirgus pienācīgu darbību un godīgas konkurences veicināšanu.

(54)

Tā kā viens no audiovizuālo mediju pakalpojumu mērķiem ir kalpot indivīdu interesēm un veidot sabiedrības viedokli, ir būtiski, lai šādi pakalpojumi varētu informēt indivīdus un sabiedrību pēc iespējas pilnīgāk un ar vislielāko dažādību. Minēto mērķi var sasniegt tikai tad, ja redakcionālie lēmumi ir brīvi no valsts iejaukšanās vai valsts regulatīvo iestāžu vai struktūru ietekmes, kas neaprobežojas tikai ar tiesību aktu īstenošanu un nekalpo tādu tiesiski aizsargātu tiesību garantēšanai, kuras ir jāaizsargā neatkarīgi no konkrētā viedokļa.

(55)

Valstu līmenī būtu vajadzīgi efektīvi pārsūdzības mehānismi. Attiecīgajai pārsūdzības iestādei vajadzētu būt neatkarīgai no iesaistītajām pusēm. Šāda iestāde var būt tiesa. Pārsūdzības procedūrām nebūtu jāskar kompetences sadalījums valstu tiesu sistēmās.

(56)

Lai nodrošinātu ES audiovizuālās nozares tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu visās dalībvalstīs, Komisija ar Komisijas 2014. gada 3. februāra lēmumu (15) izveidoja Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupu (ERGA). ERGA uzdevums ir sniegt tehnisko ekspertīzi Komisijai tās darbā, kura mērķis ir nodrošināt Direktīvas 2010/13/ES konsekventu īstenošanu visās dalībvalstīs, un veicināt sadarbību starp valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un starp valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un Komisiju.

(57)

ERGA ir devusi pozitīvu ieguldījumu konsekventā regulēšanas praksē un nodrošinājusi augsta līmeņa konsultācijas Komisijai par īstenošanas jautājumiem. Tāpēc Direktīvā 2010/13/ES ir oficiāli jāatzīst un jāpastiprina tās loma. Tādēļ ERGA būtu jāizveido saskaņā ar minēto direktīvu.

(58)

Komisijai vajadzētu būt iespējai apspriesties ar ERGA par jebkuru jautājumu, kas saistīts ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem un video koplietošanas platformām. ERGA būtu jāpalīdz Komisijai, sniedzot tehnisko ekspertīzi un konsultācijas un sekmējot paraugprakses apmaiņu, tostarp attiecībā uz pašregulēšanas un kopregulēšanas rīcības kodeksiem. Konkrēti – Komisijai būtu jāapspriežas ar ERGA, piemērojot Direktīvu 2010/13/ES, lai veicinātu tās konverģentu īstenošanu. Pēc Komisijas pieprasījuma ERGA būtu jāsniedz nesaistoši atzinumi par jurisdikciju, par pasākumiem, ar kuriem atkāpjas no uztveršanas brīvības, un par pasākumiem, ar kuriem vēršas pret jurisdikcijas apiešanu. ERGA būtu arī jāspēj sniegt tehniskas konsultācijas par jebkuru regulatīvo jautājumu, kas saistīts ar audiovizuālo mediju pakalpojumu sistēmu, tostarp naida runas un nepilngadīgo aizsardzības jomā, kā arī par saturu audiovizuālos komercpaziņojumos par pārtiku ar augstu tauku, sāls vai nātrija un cukura saturu.

(59)

Medijpratība ir saistīta ar prasmēm, zināšanām un izpratni, kas iedzīvotājiem ļauj medijus izmantot efektīvi un droši. Lai iedzīvotāji atbildīgi un droši varētu piekļūt informācijai un izmantot, kritiski novērtēt un veidot plašsaziņas līdzekļu saturu, tiem ir vajadzīga augsta līmeņa medijpratība. Medijpratības jomā nevajadzētu aprobežoties tikai ar mācīšanos par rīkiem un tehnoloģijām, bet vajadzētu tiekties uz to, lai iedzīvotāji iegūtu kritiskās domāšanas prasmes, kas vajadzīgas, lai viņi spētu spriest, analizēt sarežģītas situācijas un saskatīt atšķirību starp faktiem un viedokļiem. Tāpēc ir nepieciešams, lai gan mediju pakalpojumu sniedzēji, gan video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzēji sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām veicinātu medijpratības attīstīšanu visos sabiedrības slāņos, visu vecumu iedzīvotājiem un visiem plašsaziņas līdzekļiem un lai cieši sekotu šajā ziņā panāktajam progresam.