Pāriet uz saturu

Irīdijs

Vikipēdijas lapa
Irīdijs
77

2
15
32
18
8
2
Ir

192,217 g/mol

[Xe]4f145d76s2
    
Kausēta irīdija lodīte un tīra irīdija gabaliņi
Oksidēšanas pakāpes +6, +4, +3, +2, +1, 0, −1
Elektronegativitāte 2,2
Blīvums 22 560 kg/m3
Kušanas temperatūra 2719 K (2446 °C)
Viršanas temperatūra 4701 K (4428 °C)
Īpatnējā pretestība (20 °C) 4,71×10-8 Ω·m

Irīdijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Ir un atomskaitli 77. Irīdijs ir ciets, trausls platīna grupas metāls un dabā ir ļoti reti sastopams, galvenokārt kā piemaisījums platīna tīrradņiem. Relatīvi lielos daudzumos to var atrast meteorītos. Irīdiju lieto karstumizturīgiem sakausējumiem, tam ir ļoti laba korozijas izturība. Savienojumos irīdijs ir galvenokārt trīsvērtīgs un četrvērtīgs.

Irīdija atklāšana ir saistīta ar platīna un citu platīna grupas metālu atklāšanu. Konkrēti irīdiju 1803. gadā atklāja franču ķīmiķi Ipolits Viktors Kollets Deskotils (Hippolyte-Victor Collet-Descotils), Antuāns de Furkruā (Antoine de Fourcroy) un Luī Nikolā Voklēns (Louis Nicolas Vauquelin). Tajā pašā gadā arī angļu ķīmiķis Smitsons Tenants (Smithson Tennant) atklāja jauno metālu un osmiju, pētot platīna rūdu, kas bija atvesta no Dienvidamerikas.

1842. gadā irīdijs pirmo reizi tika iegūts ar ļoti augstu tīrības pakāpi.

Irīdija nosaukums cēlies no grieķu vārda ἶρις (iris) — varavīksne, jo irīdija sāļi ir daudzkrāsaini.

Atrašanās dabā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vilameta meteorītā, kas ir sestais lielākais atrastais meteorīts, irīdija koncentrācija ir aptuveni 4,7 daļiņas no miljona

Irīdijs Zemes garozā ir viens no visretāk sastopamajiem elementiem. Tā koncentrācija ir aptuveni viena daļiņa no miljarda, kas ir daudz mazāk nekā zelta vai platīna koncentrācija. Tikai vēl trīs dabā sastopamiem ķīmiskie elementiem ir vēl mazāka koncentrācija. Toties irīdija koncentrācija ir aptuveni 500 reizes lielāka uz Zemes atrastajos meteorītos. Tas liek domāt, ka irīdija uz Zemes tomēr ir daudz vairāk. Tā kā irīdija blīvums ir salīdzinoši liels, tad, iespējams, tas lielākā koncentrācijā atrodas Zemes kodolā.

Ir zināmi divi stabili irīdija izotopi: irīdijs-193 (62,7% no kopējā irīdija daudzuma) un irīdijs-191 (37,3%).[1] Ir sintezēti vēl vismaz 34 radioaktīvi izotopi, kuru masas skaitļi ir no 164 līdz 199. Visstabilākais ir irīdijs-192, kura pussabrukšanas periods ir 73,827 dienas.

Irīdijs komerciāli tiek iegūts kā blakusprodukts vara un niķeļa raktuvēs. 2000. gados vidēji ik gadu pasaulē tika iegūtas no 2,5 līdz 4 tonnām irīdija, bet 2010. gadā ieguva aptuveni 10,4 tonnas irīdija. Tā cena 2010. gadā bija 642,15 ASV dolāri par Trojas unci.

Fizikālās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Irīdijs ir smags sudrabbalts metāls. Tā blīvums ir 22 560 kg/m³. Tā kā tas ir ļoti ciets, tad to ir grūti mehāniski apstrādāt. Irīdija kušanas temperatūra ir 2446 °C, bet viršanas temperatūra ir 4428 °C. Tā ir desmitā augstākā viršanas temperatūra no visiem ķīmiskajiem elementiem. Irīdija kristāliskā struktūra ir malās centrēta kubiskā singonija.

Ķīmiskās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. «Isotopes of the Element Iridium» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2013. gada 16. augustā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  翻译: