Komunistiskā režīma krišana Albānijā
Komunistiskā režīma krišana Albānijā bija pēdējais šāda veida notikums ārpus PSRS un sākās 1990. gadā ar studentu demonstrācijām galvaspilsētā Tirānā, lai arī jau agrāk citās pilsētās šajā gadā bija notikuši protesti.[1] Komunistiskās Albānijas darba partijas centrālā komiteja 11. decembrī atļāva politisko plurālismu un nākamajā dienā tika dibināta lielākā opozīcijas partija — Demokrātiskā partija.[2] 1991. gada marta vēlēšanās Darba partija saglabāja varu, bet vispārējs streiks un pretestība pilsētās noveda pie "stabilitātes valdības" izveides, iekļaujot arī komunisma pretiniekus. 1992. gada marta vēlēšanās līdz ar ekonomisko sabrukumu un sabiedrības nemieriem Albānijas komunisti zaudēja varu, Demokrātiskajai partijai iegūstot varu un tās vadītājs Sali Beriša kļuva par prezidentu.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Envers Hodža, kurš četras desmitgades vadīja Albānijas Tautas Republiku, nomira 1985. gada 11. aprīlī. Par Hodžas pēcteci kļuva Ramizs Alija un pamazām ieviesa ekonomikas reformas un izveidoja diplomātiskos sakarus ar Rietumeiropas valstīm.[3]
1989. gada revolūciju laikā albāņi par šiem notikumiem nebija informēti, jo valsts ierobežoja iedzīvotāju piekļuvi informācijai. Daļa albāņu pat nezināja, ka 1989. gada novembrī kritis Berlīnes mūris.[4]
1990. gada janvārī pirmie nemieri sākās Škodrā, kad vairāki simti cilvēku vēlējās demontēt Josifa Staļina statuju. Nemieri izplatījās arī uz citām pilsētām. Tas noveda pie valdošās varas daļējas piekāpšanās un nelielas liberalizācijas, ieskaitot iespējas doties uz ārvalstīm. Tika veikti pasākumi, lai uzlabotu saites ar ārējo pasauli.
1985. gadā Mihails Gorbačovs PSRS bija ieviesis "glasnostj" un perestroikas politiku. Pēc tam, kad 1989. gada Rumānijas revolūcijā tika izpildīts nāvessods Rumānijas komunistu līderim Nikolajem Čaušesku, Alija apzinājās, ka var kļūt par nākamo, ja netiks ieviestas radikālas pārmaiņas. Viņš parakstīja Helsinku vienošanos, kas apliecināja, ka Albānija ievēros cilvēktiesības. Alija arī organizēja tikšanos ar tā laika intelektuāļiem ar mērķi veikt reformas Albānijas politiskajā sistēmā. Alijas vadībā notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas kopš 1944. gada, kad komunisti pārņēma varu Albānijā. 1991. gada 31. marta vēlēšanās uzvarēja Alijas vadītā Darba partija.[5]
Tomēr bija skaidrs, ka pāreja uz kapitālismu nav apturama. Daudzi vadošie jaunizveidotās Demokrātiskās partijas biedri demonstrācijās nēsāja gaišus mēteļus, bet Sali Beriša, joprojām esot Darba partijas biedrs, uzrunā studentu demonstrācijā pateicās Ramizam Alijam un tika redzēts pārvietojamies valdības auto pa Skanderbega laukumu. Tikmēr studentu demonstrāciju Tirānas studentu pilsētiņas kopmītnēs apspieda valsts policija. Ramizs Alija uzaicināja Tirānas Universitātes studentu pārstāvjus apspriest problēmas un atrast kompromisu.
Komunistiem pirmajā vēlēšanu kārtā izdevās saglabāt kontroli pār valdību, bet tā krita divus mēnešus vēlāk vispārēja streika dēļ. Varu pārņēma "nacionālā glābšanas" komiteja, bet arī tā noturējās tikai sešus mēnešus.[6] Alija atkāpās no prezidenta amata un viņa vietā stājās Beriša, kurš kļuva par pirmo demokrātiski ievēlēto Albānijas līderi pēc bīskapa Fana Noli.
Valdība pēc komunistiskā režīma krišanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pārejai no komunistiskā režīma uz kapitālismu bija daudz izaicinājumu. Demokrātiskajai partijai bija jāievieš daudzas solītās reformas, bet tās pārstāvji vai nu rīkojās pārāk lēni, vai neatrisināja nācijas problēmas, tāpēc tauta bija neapmierināta, kad tās cerības pēc ātriem rezultātiem nepiepildījās. Daudzi albāņi bija neapmierināti arī ar augošo Sali Berišas autoritārismu, ieskaitot spiedienu uz opozīciju, presi un pilsonisko sabiedrību.[7] 1996. gada jūnija vēlēšanās Demokrātiskā partija mēģināja uzvarēt ar absolūto pārsvaru un manipulēja ar vēlēšanu rezultātiem.[8]
Valdība krita 1997. gadā, sabrūkot daudzām piramīdas shēmām un plaši izplatītai korupcijai, kas izraisīja nekārtības un nemierus visā valstī.[9] Valdība mēģināja apspiest protestus ar varu, bet tas neizdevās bruņoto spēku zemās motivācijas un korupcijas dēļ.[2] Iesaistoties starptautiskiem sarunu vedējiem EDSO pārstāvja Franca Vranicka vadībā, valdošā vara un opozīcija vienojās par vienotas valdības izveidi un jaunām vēlēšanām. Lai nodrošinātu mieru un izvairītos no albāņu došanās bēgļu gaitās, deviņas valstis nodrošināja militāru klātbūtni starptautiskos miera uzturēšanas spēkos ar nosaukumu Operation Alba.[10]
1997. gada jūnija vēlēšanās pie varas nāca opozīcijā bijusī Sociālistiskā partija (bijusī komunistiskā partija) un tā līdz 2005. gadam atradās pie varas, nomainot vairākus premjerministrus. 2005. un 2009. gada parlamenta vēlēšanās uzvarēja Demokrātiskā partija un Albāniju atkal vadīja Sali Beriša, šoreiz kā premjerministrs. 2013. gada vēlēšanās uzvarēja Sociālistiskā partija un tās vadītājs Edi Rama kļuva par premjerministru.
Saskaņā ar 1998. gada 22. novembrī referendumā apstiprināto konstitūciju (izsludināta 22. novembrī, papildināta 2007. gada janvārī) Albānijā ir demokrātiska valdības sistēma ar nodalītu varu un aizsargātām cilvēktiesībām.[11]
Kopš komunistiskā režīma krišanas valsts uzlabojusi sakarus ar Rietumu pasauli. 2009. gadā Albānija pievienojās NATO un nākotnē vēlas iestāties Eiropas Savienībā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Mysteries of December 1990 (Misteret e Dhjetoret) Arhivēts 2011. gada 11. februārī, Wayback Machine vietnē., TV Klan.
- ↑ 2,0 2,1 Fred C. Abrahams. Modern Albania: From Dictatorship to Democracy. New York : NYU Press, 2015. 169–221. lpp. ISBN 0814705111. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 17. jūnijā.
- ↑ Remzi Lami. «Albania: nine years after». AIM Tirana. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2003. gada 3. augusts. Skatīts: 2010. gada 21. novembris.
- ↑ Albania and the European Union: the tumultuous journey towards integration. 21. lpp. Skatīts: 2011-06-27.
- ↑ Journal of Democracy
- ↑ http://muse.jhu.edu/journals/journal_of_democracy/election_watch/v003/index.html#v003.3
- ↑ Human Rights Watch, Human Rights in Post-communist Albania, March 1, 1996.
- ↑ Organization for Security and Cooperation in Europe, Parliamentary Elections 26 May and 2 June: Observations, July 2, 1996.
- ↑ Daniel Vaughan-Whitehead. Albania in Crisis: The Predictable Fall of the Shining Star. Edward Elgar Pub, 1999. ISBN 1840640707.
- ↑ The nine participating states were: Austria, Denmark, France, Greece, Italy, Romania, Slovenia, Spain, and Turkey.
- ↑ Constitution of the Republic of Albania.