Zīle (ozola auglis)

Šis raksts ir par ozola augli. Par citām jēdziena zīle nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Dažādu sugu ozolu zīles

Zīle ir riekstu tipa auglis ar cietu, koksnainu augļapvalku. Tas raksturīgs ozolu (Quercus) un radniecīgajai dižskābaržu (Fagus) ģintij. Ozolu augļus mēdz saukt arī par ozolzīlēm. Tām var būt dažāda forma, izmērs un nogatavošanās laiks. Šīm pazīmēm ir svarīga loma ozolu klasifikācijā.

Augļa veidošanās

Ozolu sievišķajiem ziediem ir apakšējā sēklotne, kas atrodas padziļinātā ziedgultnē, bet apziednis atrodas augstāk par sēklotni. Tādējādi sēklaizmetnis ir labi pasargāts no ārvides ietekmes, pēc apaugļošanās no tā attīstās sēkla. Augļa veidošanās laikā pārkoksnējas ne tikai augļapvalks (kā tas ir riekstiem), bet arī sievišķā zieda vīkals (plēkšņveida lapu kopa pie zieda pamata). No vīkala izveidojas kausveida bļodiņa, kas ietver augļa pamatu. Dažām ozolu sugām tā var nosegt lielāko augļa daļu, bet dižskābaržiem pilnīgi apņem trīsšķautņainos riekstus un augļa gatavības laikā atveras. Augļapvalks paliek slēgts arī gatavam auglim, tāpēc zīle augļu klasifikācijā pieder pie sausiem viensēklas augļiem, neveroņiem.

Kokaugiem ziedpumpuri neveidojas katru gadu, tas atkarīgs no barošanās apstākļiem. Augļu un sēklu veidošanai augs patērē daudz barības vielu, un pēc bagātīgas ražas paiet ilgs laiks, kamēr vielu krājumus atjauno. No klimatiskajiem apstākļiem kokaugu sēklu ražošanu visbūtiskāk ietekmē temperatūra — jo vēsāks klimats, jo sēklu gadi atkārtojas retāk. Piemēram, parastais ozols stepes zonā labi ražo katru otro gadu, bet virzienā uz ziemeļiem bagātīgas zīļu ražas atkārtojas tikai pēc 6—7 gadiem.

Augļa uzbūve

Zīles uzbūves diagramma:
A. Zīles bļodiņa (cupula)
B. Augļapvalks (perikarps)
C. Sēklapvalks D. Dīgļlapas
E. Dīgļpumpurs F. Dīgļsakne
G. Nucela atliekas

Atšķirībā no citiem dižskābaržu dzimtas augiem, ozolu zīles šķērsgriezumā ir apaļas. Tajās atrodas viena sēkla, retos gadījumos var būt divas. Gandrīz visu sēklas iekšpusi aizņem divas dīgļlapas, kas uzglabā barības rezerves. Pārējais dīglis atrodas zīles smailajā galā un veido tikai 1/400 daļu no sēklas masas. Tas sastāv no dīgļsaknes, dīgļstumbra un dīgļpumpura. Sēklu sedz plāns sēklapvalks, virs tā atrodas gluds, ciets, elastīgs augļapvalks.

Augļi ir sēdoši vai ar nelieliem kātiņiem. Kausveida bļodiņa daudzām ozolu sugām nosedz tikai nelielu augļa daļu. Tās ārpusē vairāk vai mazāk izteiktas zvīņas pārklājas dakstiņveidā vai gredzenveidā. Reizēm tās ir samazinātas līdz izciļņiem.

Ozolu ģints dažkārt tiek iedalītas divās apakšģintīs, pamatojoties uz augļu morfoloģiju: ozolu (Quercus subg. Quercus) apakšģints sugām zvīņas uz augļa kausiņiem ir sakārtotas dakstiņveidā, savukārt gredzenzīļu ozolu apakšģintij (Quercus subg. Cyclobalanopsis) tās ir gredzenveida. Quercus apakšģints sugām augļi nogatavojas tā paša gada rudenī pēc izveidošanās, bet Cyclobalanopsis apakšģints sugām — tikai nākamajā gadā.

Augļu izplatīšanās

Ozolu zīles ir pārāk smagas, lai tās varētu izplatīt vējš. Tāpēc dabā tās var nonākt jaunā augšanas vietā tikai ar dzīvnieku palīdzību. Daudzi dzīvnieki ēd negatavas zīles jau kokā vai nobriedušus augļus uz zemes, bet tas ozoliem nepalīdz vairoties. Noderīga loma ir tikai tiem zīdītājiem un putniem, kuri, veidodami barības krājumus ziemai, zīles ierok augsnē, bet dažādu iemeslu dēļ tās neapēd. Šādi ozolu izplatīšanos veicina sīļi, vāveres, meža klaidoņpeles un daži citi sīki grauzēji. Tādējādi zīdītāji zīles var izkliedēt ne vairāk kā dažu simtu metru attālumā, bet putni tās var aiznest pat dažus kilometrus tālu.

Ekoloģiskā nozīme

Dzenis veido barības krājumu

Mežos, kur ir daudz ozolu, zīles ir nozīmīga barības sastāvdaļa vairākām dzīvnieku sugām. Tās patērē gan putni (piemēram, sīļi, baloži, dažas pīļu un vairākas dzeņu sugas), gan zīdītāji (piemēram, mežacūkas, peles, vāveres un citi). Bagātīga zīļu raža palīdz augt grauzēju populācijām, tas, savukārt, ietekmē arī plēsēju vairošanos. Arī daudzas kukaiņu, abinieku un rāpuļu sugas ir atkarīgas no kāda ozolu dzīves cikla produkta.

Zīles ir bagātas ar uzturvielām (olbaltumvielām, ogļhidrātiem, taukiem), kā arī satur minerālvielas (kalciju, fosforu un kāliju). Taču vairākām ozolu sugām tajās ir arī rūgtviela tanīns, kas dzīvnieku organismā kavē olbaltumvielu maiņu. Dažādām dzīvnieku sugām notiek atšķirīgi vielmaiņas procesi, kā rezultātā tanīni ir toksiski zirgiem un liellopiem, daudz uzņemti pat var izraisīt šo dzīvnieku bojāeju, bet nekaitīgi cūkām un briežiem. Daudzi kukaiņi, putni un zīdītāji metabolizē tanīnus ar mazākām negatīvām sekām, turklāt papildus uzņemta cita veida barība arī palīdz neitralizēt kaitīgo ietekmi. Lietusūdenī izmirkušās zīlēs ir mazāks tanīna daudzums, jo viela šķīst ūdenī.